Language of document : ECLI:EU:T:2021:332

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

2021. gada 9. jūnijā (*)

Civildienests – ECB personāls – Medicīnisko un izglītības izdevumu atmaksa – Viltojums – Disciplinārlieta – Atlaišana – Kriminālprocess – Lietas atstāšana bez izskatīšanas – Attaisnošana – Valdes kompetence – Tiesiskā drošība – Noilgums disciplinārlietā – Teiciens, ka disciplinārlieta ir jāaptur, nogaidot krimināllietas iznākumu – Nevainīguma prezumpcija – Disciplinārlietu komitejas objektivitāte – Tiesību kļūda – Pierādījumu pierādījuma spēks – Saprātīgs termiņš – Soda samērīgums – Tiesas veiktas pārbaudes intensitāte – Atbildība

Lietā T‑514/19

DI, ko pārstāv L. Levi, advokāte,

prasītājs,

pret

Eiropas Centrālo banku (ECB), ko pārstāv F. Malfrère un F. von Lindeiner, pārstāvji, kam palīdz B. Wägenbaur, advokāts,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 270. pantu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 50.a pantu un ar kuru tiek lūgts, pirmkārt, atcelt ECB 2019. gada 7. maija lēmumu par prasītāja atlaišanu bez iepriekšēja brīdinājuma disciplināra iemesla dēļ un 2019. gada 25. jūnija lēmumu, ar ko tika atteikta disciplinārlietas izskatīšana no jauna, otrkārt, uzdot noformēt viņa atjaunošanu darbā no 2019. gada 11. maija un, treškārt, piespriest atlīdzināt morālo kaitējumu, kas esot nodarīts ar šiem lēmumiem un disciplinārlietas ilguma dēļ,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši L. Madise [L. Madise], P. Niuls [P. Nihoul], R. Frendo [R. Frendo] (referente) un H. Martins i Peress de Nanklaress [J. Martín y Pérez de Nanclares],

sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2020. gada 9. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītājs DI sāka strādāt Eiropas Centrālajā bankā (ECB vai turpmāk tekstā – “Banka”) 1999. gadā. Laikā, kad pret viņu tika uzsākta disciplinārlieta saistībā ar pieteikumiem atmaksāt, pirmkārt, rēķinus par fizioterapijas pakalpojumiem, otrkārt, rēķinus par aptieku izdevumiem un, treškārt, rēķinus par atbalstu izglītībai, viņš veica galvenā IT asistenta funkcijas un bija klasificēts algu pakāpē D.

2        Ar vairākām piezīmēm, kas tika nosūtītas laikā no 2013. gada 13. decembra līdz 2015. gada 23. novembrim, ECB veselības apdrošināšanas shēmu apkalpojošā sabiedrība (turpmāk tekstā – “sabiedrība A”) informēja ECB par divu veidu faktiem. Pirmkārt, prasītājs tai esot prettiesiski iesniedzis atmaksai rēķinus par fizioterapiju, lai gan šos rēķinus esot izrakstījusi B, kas nodarbojas ar skaistumkopšanu, un, otrkārt, viņš esot šai sabiedrībai arī lūdzis atmaksāt viltotus rēķinus par aptieku izdevumiem.

3        2014. gada 14. maijā ECB paziņoja Staatsanwaltschaft Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas prokuratūra, Vācija, turpmāk tekstā – “prokuratūra”) faktus saistībā ar fizioterapijas rēķinu atmaksu.

4        Ar 2014. gada 21. oktobra lēmumu ECB Valde nolēma atstādināt prasītāju no pienākumu pildīšanas un, ilgākais uz četriem mēnešiem, ieturēt 30 % no viņa pamatalgas, sākot no 2014. gada novembra. Šis lēmums bija pamatots ar sabiedrības A sniegto informāciju un ar nepieciešamību netraucēt kriminālizmeklēšanas un tai sekojošās disciplinārlietas gaitu.

5        2015. gada 23. janvārī ECB paziņoja prokuratūrai papildu informāciju, ko tai bija nodevusi sabiedrība A, attiecībā uz lūgumiem atmaksāt aptieku rēķinus.

6        Pēc prasītāja uzklausīšanas 2016. gada 3. februārī ECB Cilvēkresursu, budžeta un organizācijas ģenerāldirekcija (ĢD) 2016. gada 8. septembrī sagatavoja “ziņojumu par iespējamu profesionālo pienākumu pārkāpumu” (turpmāk tekstā – “ziņojums Nr. 1”) atbilstoši ECB Personālam piemērojamo normu (turpmāk tekstā – “Personālam piemērojamās normas”) 8.3.2. pantam. Šajā ziņojumā bija ietverti divu veidu apsūdzoši fakti pret prasītāju. Pirmkārt, laikā no 2009. gada 12. novembra līdz 2014. gada 29. septembrim prasītājs esot iesniedzis sabiedrībai A 86 rēķinus saistībā ar fizioterapijas seansiem, kurus prasītāja laulātajai, viņa bērniem, kā arī viņam pašam sniedza B par summu 61 490 EUR, no kuriem viņam esot tikusi atmaksāta summa 56 041,09 EUR apmērā, lai gan B neesot fizioterapeite, bet gan skaistumkopšanas speciāliste. Otrkārt, laikā no 2009. gada februāra līdz 2013. gada septembrim prasītājs esot arī krāpnieciski iesniedzis sabiedrībai A ar roku rakstītus aptieku rēķinus par kopējo summu 21 289,08 EUR apmērā, kas viņam esot tikuši atmaksāti 19 427,86 EUR apmērā.

7        2016. gada 12. septembrī prokuratūra izdeva apsūdzības rakstu, ar kuru prasītājs tika formāli apsūdzēts un lieta tika nodota tiesā ar apsūdzību krāpšanā Strafgesetzbuch (Vācijas Kriminālkodekss) 263. panta 1. punkta izpratnē un par dokumentu viltošanu šī paša kodeksa 267. panta izpratnē par nepamatotu pieprasījumu atmaksāt 71 rēķinu par fizioterapijas pakalpojumiem. Šajā pašā apsūdzības rakstā saskaņā ar Strafprozessordnung (Vācijas Kriminālprocesa kodekss) 154. pantu prokuratūra bez izskatīšanas atstāja krimināllietas sadaļu saistībā ar aptieku rēķiniem, jo par pārmestajiem faktiem būtu bijis jāveic liela apmēra izmeklēšanas pasākumi.

8        2016. gada 18. novembrī ECB dienestu ģenerālsekretārs, “rīkodamies Valdes vārdā”, pret prasītāju uzsāka disciplinārlietu par prezumētu profesionālo pienākumu pārkāpumu, kura dēļ ir nepieciešams vērsties Disciplinārlietu komitejā, un lūdza tai sniegt atzinumu saskaņā ar Personālam piemērojamo normu 8.3.15. pantu. Šī procedūra bija uzsākta, pamatojoties uz ziņojumu Nr. 1, un tā attiecās uz faktiem par fizioterapijas un aptieku rēķiniem.

9        Disciplinārlietu komiteja apmainījās ar vairākām vēstulēm ar prasītāju un viņu uzklausīja 2017. gada 13. februārī.

10      2017. gada 5. septembrī ECB “Cilvēkresursu, budžeta un organizācijas” ĢD pieņēma otro “ziņojumu par iespējamu profesionālo pienākumu pārkāpumu” Personālam piemērojamo normu 8.3.2. panta izpratnē (turpmāk tekstā – “ziņojums Nr. 2”). Šis ziņojums attiecās uz rēķiniem par atbalstu izglītībai diviem prasītāja bērniem, kurus viņš lūdza atmaksāt atbilstoši Personālam piemērojamo normu 3.8.4. pantam 2010., 2012. un 2014. gadā un vēlreiz 2017. gada janvārī. Atbilstoši šim ziņojumam pastāvēja saprātīgas aizdomas par to, ka privātskolotājas C izdotie rēķini par atbalstu izglītībai nav īsti un patiesi.

11      Ņemot vērā ziņojumu Nr. 2, 2017. gada 19. septembrī dienestu ģenerālsekretārs, “rīkojoties Valdes vārdā”, nolēma paplašināt Disciplinārlietu komitejas mandātu arī attiecībā uz šiem faktiem.

12      2017. gada 12. oktobrī ECB iesniedza prokuratūrā lietas sadaļu saistībā ar rēķiniem par atbalstu izglītībai.

13      2017. gada 17. oktobrī Disciplinārlietu komiteja uzklausīja prasītāju un viņa laulāto.

14      2017. gada 18. oktobrī Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa, Vācija) krimināllietu palāta attaisnoja prasītāju apsūdzībās par fizioterapijas rēķiniem “faktisku iemeslu” dēļ, jo tiesa “tiesas sēdes noslēgumā [..]” bija nonākusi pie pārliecības, ka apsūdzības rakstā izvirzītie fakti “nav pierādīti”.

15      Disciplinārlietu komiteja pieņēma atzinumu 2018. gada 11. aprīlī. Iesākumā tā uzskatīja, ka nav pietiekami pierādīta fizioterapijas rēķinu autentiskuma neesamība, toties prasītājam ir bijis zināms, ka B nav fizioterapeite, bet gan skaistumkopšanas speciāliste, vai vismaz viņam būtu vajadzējis noskaidrot viņas kvalifikāciju. Turpinājumā Disciplinārlietu komiteja uzskatīja, ka arī fakti, ar ko ir pamatoti pārmetumi attiecībā uz aptieku rēķinu un rēķinu par atbalstu izglītībai iesniegšanu, nav pietiekami pierādīti un ka procedūra šajā sadaļā ir izbeidzama, ar iespēju to atjaunot, ja tiktu iesniegti jauni pierādījumi. Ņemot vērā iepriekš minēto, Disciplinārlietu komiteja ieteica piemērot prasītājam sodu, kas izpaustos kā pagaidu algas samazinājums 400 EUR apmērā mēnesī uz divpadsmit mēnešu ilgu laikposmu.

16      Pēc tam, kad prasītājs iesniedza savus apsvērumus par Disciplinārlietu komitejas 2018. gada 11. aprīļa atzinumu, dienestu ģenerālsekretārs viņam paziņoja Valdes 2018. gada 10. jūlija lēmumu, ka šajā lietā tas īstenos disciplinārās pilnvaras pats (turpmāk tekstā – “2018. gada 10. jūlija lēmums”).

17      Dienestu ģenerālsekretārs pēc tam paziņoja prasītājam Valdes lēmuma projektu par viņa atlaišanu bez iepriekšēja brīdinājuma. Tam sekoja vēstuļu apmaiņa.

18      2019. gada 7. maijā Valde nolēma atlaist prasītāju bez iepriekšēja brīdinājuma (turpmāk tekstā – “atlaišanas lēmums”).

19      Pirmkārt, Valde uzskatīja, no vienas puses, ka “gandrīz piecus gadus [prasītājs] nepievērsa nekādu uzmanību tam, vai [B] ir nepieciešamā kvalifikācija, lai sniegtu fizioterapijas pakalpojumus, neraugoties uz skaidriem un objektīviem iemesliem, kas liek noskaidrot, vai pastāv šāda kvalifikācija”, un, no otras puses, ka viņš ir “apzināti slēpis daļu no informācijas” no sabiedrības A un ECB.

20      Otrkārt, attiecībā uz aptieku rēķiniem, kuru skaits pārsniedz 500, Valde uzskatīja, ka prasītājs nevarēja nezināt, ka to sagatavošana, tos izrakstot ar roku, ir ļoti neparasta Vācijā un ka pastāvēja objektīvas norādes par to, ka šie rēķini nav īsti un patiesi.

21      Treškārt, attiecībā uz rēķiniem par atbalstu izglītībai, Valde konstatēja tostarp to, ka uz tiem norādītais nodokļa maksātāja numurs ir gandrīz identisks ar numuru, kas norādīts uz fizioterapijas rēķiniem, un ka Frankfurtes pie Mainas (Vācija) finanšu administrācija ir apstiprinājusi, ka tas nav īsts. Valde turklāt norādīja, ka uz šiem rēķiniem norādītā C adrese arī ir gandrīz identiska ar B adresi. ECB līdz ar to uzskatīja, ka ir pavisam neticami, ka prasītājs nebūtu ievērojis šīs līdzības. Līdz ar to Valde uzskatīja, ka prasītājs atmaksai bija iesniedzis tādus rēķinus par atbalstu izglītībai, kas nav īsti un patiesi.

22      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Valde būtībā konstatēja, ka tiesības prasīt medicīnisko un izglītības atbalsta izdevumu atmaksu nenozīmē, ka darbinieki varētu neņemt vērā apstākļus, kuri ir saistīti ar rēķinu izsniegšanu un kuri ikvienai saprātīgi piesardzīgai personai būtu likuši sākt šaubīties, vai šādi rēķini ir piemēroti dokumenti, kas ļauj par tiem saņemt atmaksu. Šādos apstākļos Valde uzskatīja, ka darbiniekiem vismaz ir pienākums nekavējoties informēt administrāciju un sadarboties ar to. Līdz ar to Valde secināja, ka prasītājs ir vainojams, pirmkārt, lojalitātes pārkāpumā pret iestādi, otrkārt, viņš ir pārkāpis pienākumu cienīt kopīgās ECB vērtības, ievērojot savā privātajā un profesionālajā dzīvē tās statūtus, treškārt, viņš nepārtraukti nav pildījis savu pienākumu aizsargāt iestādes finanšu intereses un, ceturtkārt, viņš ir apdraudējis Bankas reputāciju.

23      Pa to laiku, 2019. gada 30. aprīlī, prokuratūra darīja zināmu prasītājam, ka izmeklēšana par rēķiniem par atbalstu izglītībai ir izbeigta saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 170. panta 2. punktu, jo nebija pietiekamu aizdomu kriminālprocesa uzsākšanai.

24      Ar tajā pašā dienā datētu vēstuli, kuru ECB reģistrēja 15. maijā, prokuratūra turklāt informēja ECB, ka šī izmeklēšana ir izbeigta bez tālākas izskatīšanas. Šajā vēstulē prokuratūra piebilda, ka izmeklēšanā ticis noskaidrots, ka C nav oficiāli reģistrēts un ka nodokļa maksātāja numurs uz C izrakstītajiem rēķiniem nav piešķirts. Tomēr prokuratūra uzskatīja, ka nevar izslēgt, ka attiecīgie rēķini ir tikuši izdoti un ka apsūdzētais tos ir apmaksājis, un ka tajos ietvertā nepatiesā informācija var būt izskaidrojama ar “citiem iemesliem”.

25      Ar 2019. gada 12. jūnija vēstuli prasītājs infromēja dienestu ģenerālsekretāru par prokuratūras veiktās procedūras iznākumu saistībā ar rēķiniem par atbalstu izglītībai, un lūdza ECB pārskatīt atlaišanas lēmumu.

26      Ar 2019. gada 26. jūnija vēstuli dienestu ģenerālsekretārs darīja zināmu prasītājam Valdes iepriekšējā dienā, 25. jūnijā, pieņemto lēmumu neatjaunot disciplinārlietas izskatīšanu (turpmāk tekstā – “atteikums no jauna uzsākt procedūru”). Šis lēmums ir balstīts uz diviem pamatiem. ECB, pirmkārt, apgalvo, ka prokuratūrai bija jāpārbauda, vai apgalvotie fakti ir kvalificējami kā Vācijas krimināltiesību pārkāpums, ņemot vērā kriminālietām piemērojamos pierādījumu kritērijus, savukārt ECB bija jānoskaidro, vai apgalvotie fakti ir kvalificējami kā pašas iestādes noteikumu nodarbinātības jomā pārkāpums, ņemot vērā atšķirīgus pierādījumu kritērijus, kas ir piemērojami disciplinārlietām. Turpinājumā tā paskaidroja, ka prokuratūra ir apstiprinājusi, ka nav oficiālas C reģistrācijas un ka uz rēķiniem ietvertais nodokļa maksātāja numurs nav īsts.

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

27      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 18. jūlijā, prasītājs cēla šo prasību.

28      ECB iesniedza iebildumu rakstu 2019. gada 8. novembrī.

29      2020. gada 22. janvārī prasītājs iesniedza repliku.

30      2020. gada 6. martā ECB iesniedza atbildi uz repliku.

31      2020. gada 7. jūlijā Vispārējā tiesa uzaicināja ECB saistībā ar procesa organizatorisko pasākumu, kas ir balstīts uz tās Reglamenta 89. panta 3. punkta d) apakšpunktu, iesniegt divus dokumentus. ECB šo procesa organizatorisko pasākumu izpildīja noteiktajā termiņā.

32      Pēc ceturtās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesas atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

33      Pēc tiesneses referentes priekšlikuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un, veicot Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, rakstveidā uzdeva lietas dalībniekiem jautājumus, aicinādama tos sniegt atbildes tiesas sēdē.

34      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt atlaišanas lēmumu un lēmumu par atteikumu no jauna uzsākt procedūru (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie lēmumi”);

–        attiecīgi noteikt viņa atjaunošanu darbā viņa amatā, sākot no 2019. gada 11. maija, papildus viņam piešķirt visas finanšu un ar tām saistītās tiesības, kā arī veikt atbilstošus publiskus paziņojumus, lai tiktu atjaunots viņa gods;

–        katrā ziņā piespriest ECB atlīdzināt viņam nodarīto morālo kaitējumu, kuru viņš novērtē ex æquo et bono 20 000 EUR apmērā;

–        piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

35      ECB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

–        ciktāl nepieciešams, uzaicināt par lieciniekiem prasītāju, viņa laulāto un bērnus, kā arī attiecīgā gadījumā B, lai viņus uzklausītu saistībā ar fizioterapijas rēķiniem, vai vismaz uzklausīt šajā jautājumā prasītāju kā lietas dalībnieku šajā lietā.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par prasījumu pirmo daļu saistībā ar apstrīdēto lēmumu atcelšanu

1.      Ievada apsvērumi

36      Savu atcelšanas prasījumu pamatojumam prasītājs izvirza deviņus pamatus. Ņemot vērā prasības pieteikuma saturu, tomēr ir uzskaitāmi desmit pamati, no kuriem:

–        pirmais pamats attiecas uz apstrīdēto lēmumu izdevēja kompetences neesamību;

–        otrais pamats attiecas uz Personālam piemērojamo normu 8.3.2. panta pārkāpumu un tiesiskās drošības principa pārkāpumu;

–        trešais pamats attiecas uz teiciena “disciplinārlieta ir jāaptur, nogaidot krimināllietas iznākumu” pārkāpumu, labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma pārkāpumu;

–        ceturtais pamats attiecas uz Personālam piemērojamo normu 8.3.7. panta pārkāpumu un objektivitātes principa pārkāpumu, kā tas izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta;

–        piektais pamats attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu;

–        sestais pamats attiecas uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā;

–        septītais pamats attiecas uz tiesību uz nevainīguma prezumpciju pārkāpumu un Hartas 48. panta pārkāpumu;

–        astotais pamats attiecas uz saprātīga termiņa un rūpības pienākuma pārkāpumu;

–        devītais pamats attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu;

–        desmitais pamats, pakārtoti, attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu.

37      Tomēr iepriekš minētais trešais un septītais pamats ir jāaplūko kopā.

38      Turklāt ECB vispārēji apgalvo, ka ar prasību atcelt atteikumu no jauna uzsākt procedūru ir saistāms vienīgi pirmais pamats par akta izdevēja kompetences neesamību.

39      Tomēr ir jānorāda, ka, pat ja prasītājs savus pārmetumus ir izvirzījis galvenokārt pret atlaišanas lēmumu, trešais un septītais pamats, kas būtībā ir saistīti ar teiciena, ka “disciplinārlieta ir jāaptur, nogaidot krimināllietas iznākumu”, pārkāpumu un nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu, ir tikpat lielā mērā izvirzīti pret atteikumu no jauna uzsākt procedūru, ņemot vērā prokuratūras lēmumu izbeigt izmeklēšanu attiecībā uz rēķiniem par atbalstu izglītībai. Turklāt gadījumā, ja atlaišanas lēmums būtu jāatceļ, konsekventi un tiesiskās drošības nolūkā būtu jāatceļ arī atteikums no jauna uzsākt procedūru, lai novērstu jebkādus potenciālus šķēršļus ECB pienākumam saskaņā ar LESD 266. pantu veikt pasākumus, kas ir saistīti ar sprieduma izpildi.

2.      Par pirmo pamatu saistībā ar apstrīdēto lēmumu izdevēja kompetences neesamību

40      Saskaņā ar ECB Personāla nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “Nodarbināšanas kārtība”) 44. panta ii) punktu Valde kā disciplinārsodu var noteikt atlaišanu ar vai bez brīdinājuma. Tomēr Personālam piemērojamo normu 8.3.17. pantā ir noteikts, ka “par piemēroto disciplinārsodu darbiniekiem, kas ir klasificēti algu pakāpē I vai zemāk [..], Valdes vārdā lemj dienestu ģenerālsekretārs”.

41      Šajā lietā Valde ir pieņēmusi apstrīdētos lēmumus, kaut gan, kā apgalvo prasītājs, tie ietilpa dienestu ģenerālsekretāra kompetencē, atbilstoši kompetenču deleģējumam, kāds ir noteikts Personālam piemērojamo normu 8.3.17. pantā.

42      Tomēr, kā apgalvo ECB, 2018. gada 10. jūlijā, proti, pirms atlaišanas lēmuma pieņemšanas, Valde pieņēma lēmumu, ka tā īstenos disciplinārās pilnvaras pret prasītāju pati (skat. iepriekš 16. punktu).

43      Prasītājs savukārt uzskata, ka dienestu ģenerālsekretāra deleģējuma atsaukšanai bija nepieciešams iepriekš apspriesties ar personāla komiteju. Viņš līdz ar to uzskata, ka, tā kā šāda apspriešanās nenotika, 2018. gada 10. jūlija lēmums bija prettiesisks, kam ir tādas sekas, ka Valde ir pieņēmusi atlaišanas lēmumu juridiski kompetentās iestādes vietā.

44      Lai attaisnotu faktu, ka būtu bijis iepriekš jākonsultējas ar personāla komiteju, prasītājs apgalvo, pirmkārt, ka 2018. gada 10. jūlija lēmums ir uzskatāms par Personālam piemērojamo normu grozījumu un ka šāda grozījuma veikšanai ir nepieciešams apspriesties ar šo komiteju saskaņā ar ECB iekšējā reglamenta 21. pantu un procedūru paralēlisma principu.

45      Tomēr pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, ar 2018. gada 10. jūlija lēmumu netiek atsaukts Personālam piemērojamo normu 8.3.17. pants. Kā viņš pats to atzīst replikā, šis lēmums attiecās vienīgi uz viņu un attiecīgo lietu. Līdz ar to šim lēmumam ir vienīgi individuāla piemērošanas joma.

46      Savukārt pienākums apspriesties ar personāla komiteju ir ierobežots vienīgi ar gadījumu, kurā tiek veikti grozījumi vispārpiemērojamā aktā (rīkojums, 2017. gada 9. novembris, Bowles/ECB, T‑564/16, nav publicēts, EU:T:2017:816, 48. punkts). Ir taisnība, ka Nodarbināšanas kārtības 48. pantā ir noteikts, ka personāla komiteja “pārstāv visa personāla intereses darba līgumu, regulējuma attiecībā uz personālu un atalgojumu, nodarbināšanas kārtības, darba, veselības un drošības jomās ECB, sociālā nodrošinājuma un pensiju režīmu jomās”. Turklāt saskaņā ar šīs pašas nodarbināšanas kārtības 49. pantu “ar personāla komiteju notiek apspriešanās pirms jebkādu grozījumu veikšanas šajā nodarbināšanas kārtībā, Personālam piemērojamajās normās un citos saistītos jautājumos, kā tie ir definēti iepriekš 48. pantā”.

47      Tomēr prasītājs apgalvo, otrkārt, ka, pat ja viņš bija vienīgais 2018. gada 10. jūlija lēmuma adresāts, iespējai, ka Valde izskata individuālus gadījumus ir tādas sekas, ka Personālam piemērojamo normu 8.3.17. pantu nevar uzskatīt par galīgā spēkā stājušos tiesību normu, bet gan par tiesību normu, kuru ECB var grozīt pēc vajadzības. Toties disciplinārlietu jomā noteicošās esot tiesiskās drošības un publicēšanas pienākuma prasības. Šādos apstākļos prasītājs uzskata, ka apspriešanās ar personāla komiteju būtu bijusi lietderīga.

48      Šajā ziņā ir jānorāda, ka Valde atbild par ECB ikdienas pārvaldību atbilstoši Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas un ECB statūtiem 11.6. pantam un ka Nodarbināšanas kārtības 44. panta ii) punktā ir detalizētāk atzīta kompetence pieņemt lēmumus par atlaišanu bez brīdinājuma.

49      Šādos apstākļos uzticot dienestu ģenerālsekretāram pieņemt individuālos atlaišanas lēmumus “Valdes vārdā”, Personālam piemērojamo normu 8.3.17. pantā izpaužas plašā rīcības brīvība, kāda ir Eiropas Savienības iestādēm iekšējām vajadzībām, lai tās organizētos atbilstoši savām vajadzībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 26. maijs, Tralli/ECB, C‑301/02 P, EU:C:2005:306, 58. punkts). Tomēr, lai gan tiesiskās drošības princips, uz kuru atsaucas prasītājs, nosaka pienākumu administrācijai, tai pieņemot tiesību normas, to redakciju veidot tādu, kas būtu pietiekami skaidra, lai personas varētu viennozīmīgi saprast savas tiesības un pienākumus un tādējādi attiecīgi rīkoties, no šī principa neizriet ECB pienākums ierobežot savu rīcības brīvību, kas tai ir piešķirta organizēšanās vajadzībām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 24. septembris, US/ECB, T‑255/18, nav publicēts, EU:T:2019:680, 90. punkts). Tātad tiesiskās drošības principam nav pretrunā tas, ka iepriekš minētais 8.3.17. pants tiktu interpretēts tādējādi, ka dienestu ģenerālsekretāra lēmumi šajā jomā ir Valdes lēmumi, kura par tiem pilnībā uzņemas atbildību un kura ir uzskatāma par to juridisko izdevēju.

50      Turklāt labas pārvaldības noteikumi personāla vadības jomā, protams, prasa skaidri definētu un pienācīgi publicētu kompetenču sadalījumu ECB iekšienē (spriedums, 2008. gada 9. jūlijs, Kuchta/ECB, F‑89/07, EU:F:2008:97, 62. punkts). Šajā lietā Personālam piemērojamo normu 8.3.17. pants ir publicēts, un ECB ir pamatojusi izvēli nepubliskot 2018. gada 10. jūlija lēmumu prasītāja interesēs, lai saglabātu viņa reputāciju brīdī, kad nevarēja būt zināms galīgais disciplinārlietas iznākums. Turklāt prasītājs saņēma paziņojumu par šo lēmumu un tādējādi tika par to informēts.

51      Līdz ar to Valdes lēmums tieši īstenot disciplinārās pilnvaras prasītāja individuālajā gadījumā nerada tādas sekas, ka tiek grozītas Personālam piemērojamās normas, kam būtu bijis nepieciešams apspriesties ar personāla komiteju nolūkā ievērot tiesisko drošību un publicēšanas pienākumu, kā to apgalvo prasītājs.

52      Turklāt jānorāda, ka prasītājam nav tikušas liegtas nekāda veida garantijas. Tieši pretēji, koleģiāla kompetenču īstenošana, kā šajā lietā, principā sniedz lielāku aizsardzību pieņemamo pasākumu adresātiem salīdzinājumā ar vienas personas īstenotu kompetenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. septembris, GE Healthcare/Komisija, T‑783/17, EU:T:2019:624, 182. punkts).

53      Pirmais pamats tātad nav pamatots.

3.      Par otro pamatu saistībā ar Personālam piemērojamo normu 8.3.2. panta un tiesiskās drošības principa pārkāpumu

54      Personālam piemērojamo normu 8.3.2. panta trešajā ievilkumā ir noteikts, ka “disciplinārlieta ir jāuzsāk vēlākais piecus gadus pēc faktu norises un gada laikā no to atklāšanas, izņemot smaga pārkāpuma gadījumā, kura dēļ var piemērot atlaišanu, kad termiņi attiecīgi ir desmit gadi un gads”.

55      Prasītājs apgalvo, ka faktiem bija iestājies noilgums saskaņā ar šo tiesību normu, jo bija pagājis gada termiņš, sākot no faktu atklāšanas.

a)      Par to, vai viena gada termiņam ir obligāts raksturs

56      ECB apgalvo, ka Personālam piemērojamo normu 8.3.2. pantā paredzētais gada termiņš nav imperatīvs. Tā apgalvo, ka saskaņā ar judikatūru gada termiņa pārsniegšanas gadījumā akts ir jāatceļ vienīgi tad, ja termiņa pārkāpums ir nesamērīgs tajā ziņā, ka tas aizskartu tiesības uz aizstāvību, ko prasītājs neesot apgalvojis.

57      Lai gan šis arguments ir minēts pakārtoti, tas ir jāaplūko kā pirmais.

58      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka noilguma termiņa uzdevums ir nodrošināt tiesisko drošību, un šī fundamentālā prasība nepieļauj, ka administrācija varētu uz neierobežotu laiku atlikt savu pilnvaru īstenošanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 10. jūnijs, François/Komisija, T‑307/01, EU:T:2004:180, 45. un 46. punkts, un 2012. gada 8. marts, Kerstens/Komisija, F‑12/10, EU:F:2012:29, 122. un 123. punkts). Līdz ar to, pastāvot tiesību normām, kurās ir noteikti noilguma termiņi disciplinārlietas uzsākšanai, jebkādi cita veida apsvērumi saistībā ar saprātīgu termiņu ir jānoraida (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2014. gada 13. novembris, Nencini/Parlaments, C‑447/13 P, EU:C:2014:2372, 52.–54. punkts, un 2008. gada 18. jūnijs, Hoechst/Komisija, T‑410/03, EU:T:2008:211, 224. punkts). Lai gan ir atzīts, ka termiņiem disciplinārjomā nav imperatīva rakstura, tas ir nolemts vienīgi attiecībā uz termiņiem, kas attiecas uz procesa norisi (spriedums, 2015. gada 17. marts, AX/ECB, F‑73/13, EU:F:2015:9, 174. punkts; attiecībā uz Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu IX pielikuma 5. nodaļā minētajiem termiņiem skat. arī spriedumu, 2012. gada 8. marts, Kerstens/Komisija, F‑12/10, EU:F:2012:29, 124. punkts), nevis uz termiņiem attiecībā procesa uzsākšanu.

59      Līdz ar to ECB kļūdaini apgalvo, ka gada noilguma termiņam, kas ir paredzēts Personālam piemērojamo normu 8.3.2. pantā, nav imperatīva rakstura.

60      Tomēr pat šādā gadījumā ECB apgalvo, ka faktiem šajā lietā nebija iestājies noilgums.

b)      Par to, vai lietas faktiem bija iestājies noilgums

1)      Par “faktu atklāšanas” jēdzienu, no kura sāk skaitīt viena gada noilguma termiņu

61      ECB norāda, ka saskaņā ar Personālam piemērojamo normu 8.3.2. pantu viena gada noilguma termiņu sāk skaitīt, vienīgi sākot no faktu atklāšanas. Līdz ar to ir jānoskaidro, kas ir ietverts šajā jēdzienā.

62      Šajā ziņā no Personālam piemērojamo normu 8.3.15. panta izriet, ka Disciplinārlietu komitejas uzdevums tostarp ir noskaidrot un pierādīt faktus, ievērojot vislielāko rūpību. Turklāt saskaņā ar minēto normu 8.3.14. pantu, minētā komiteja var lūgt kādam no tās biedriem veikt papildu izmeklēšanu, ja tā uzskata, ka tās rīcībā esošā informācija nav pietiekama. No tā izriet, ka disciplinārās procedūras priekšmets ir par to, lai galīgi noteiktu faktus un tos pierādītu procesa, kurā ievēro sacīkstes principu, noslēgumā.

63      Tātad faktu atklāšanas jēdziens neprasa precīzas un detalizētas zināšanas par visiem faktiem, kas ir disciplinārā pārkāpuma pamatā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 8. novembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, C‑469/11 P, EU:C:2012:705, 37. punkts). Turklāt šis jēdziens neprasa, lai fakti būtu galīgi pierādīti, jo to atklāšana norāda, ka tie ir kļuvuši zināmi, nevis pierādīti (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2017. gada 27. aprīlis, CJ/ECDC, T‑696/16 REV un T‑697/16 REV, nav publicēts, EU:T:2017:318, 39. punkts).

64      Līdz ar to ir jāatzīst, kā to apgalvo Banka, ka faktu atklāšana Personālam piemērojamo normu 8.3.2. panta izpratnē notiek brīdī, kad zināmie fakti ir pietiekami, lai veiktu pirmšķietamu novērtējumu par profesionālo pienākumu pārkāpumu, kas savukārt ir atkarīgs no potenciāli pārkāptajiem pienākumiem un prasībām, kādas piemīt katram no tiem. Prasītājs turklāt īsti neapstrīd šādu interpretāciju.

65      Tomēr uzreiz ir jānoraida ECB arguments, ka smago seku dēļ, kādas izriet no noilguma termiņa beigām, šī termiņa sākumam ir jābūt skaidri noteiktam, lai garantētu tiesisko drošību.

66      Šajā ziņā ir jānorāda, ka noilguma termiņi ir drīzāk domāti, lai garantētu tiesisko drošību personām, pret kurām var uzsākt procedūru, nevis iestādei, kas to veic (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 13. novembris, Nencini/Parlaments, C‑447/13 P, EU:C:2014:2372, 52. punkts). Turklāt jau pašā jēdzienā “faktu atklāšana”, ko ECB izmanto Personālam piemērojamo normu 8.3.2. pantā, ir ietverta zināmas pakāpes nenoteiktība. Visbeidzot ir jāatgādina, ka tiesiskās drošības princips neprasa, lai ikviena akta radītās tiesiskās sekas būtu paredzamas ar absolūtu noteiktību, ievērojot piemērojamo tiesisko regulējumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 16. septembris, Hansa Metallwerke u.c./Komisija, T‑375/10, nav publicēts, EU:T:2013:475, 51. punkts un tajā minētā judikatūra). Pietiek, ka šīs sekas ir saprātīgi paredzamas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, ACTreuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 42. punkts), neskarot pārbaudi Savienības tiesā.

67      Pēc šo precizējumu veikšanas ir jāveic konkrēts novērtējums, vai faktiem šajā lietā tik tiešām bija iestājies noilgums.

2)      Par iespējamu disciplinārlietas noilgumu attiecībā uz fizioterapijas rēķiniem

68      No lietas materiāliem izriet, ka sabiedrība A 2013. gada 13. un 18. decembrī nodeva ECB informāciju par iespējamām prasītāja krāpnieciskām darbībām saistībā ar fizioterapijas rēķinu atmaksu. Pēc tam šī sabiedrība sniedza Bankai papildu precizējumus 2014. gada 20. februārī, 20. martā, 27. maijā, 13. jūnijā, 15. jūlijā, un 13. un 21. oktobrī.

69      ECB apgalvo, ka iepriekš 68. punktā minēto sabiedrības A sniegto informāciju nevar uzskatīt par “faktu atklāšanu”, jo kā apdrošinātājai tai varēja būt personīga ieinteresētība norādīt uz prasītājam par labo veikto atmaksu nepamatoto raksturu un tātad tās sniegtā informācija bija jāizskata, ievērojot piesardzību.

70      Tomēr no lietas materiāliem neizriet, ka ECB būtu ievākusi informāciju no sabiedrības A, ievērojot objektivitāti, kādu prasa aizdomas par interešu konfliktu.

71      Tieši pretēji no sabiedrības A 2014. gada 20. novembra ziņojuma izriet, ka ECB kopš 2013. gada decembra uzskatīja, ka pirmā šīs sabiedrības sniegtā informācija bija pietiekama, lai tā uzsāktu statūtos paredzēto procedūru, kas ir paredzēta aizdomu gadījumā par krāpšanu.

72      Turklāt, runājot par informācijas ticamību, kas tika iegūta no sabiedrības A, ECB 2014. gada 14. maijā paziņoja prokuratūrai faktus saistībā ar fizioterapijas rēķinu atmaksu (skat. iepriekš 3. punktu).

73      Turklāt saskaņā ar 2014. gada 20. novembra ziņojumu, iepriekš 17. novembrī ECB lūdza sabiedrību A veikt sagatavošanās darbus, lai atgūtu prasītājam nepamatoti izmaksātās summas, kas bija izmaksātas, atmaksājot prasītāja rēķinus par fizioterapiju un aptieku izdevumiem, ņemot vērā potenciāli krāpniecisko izdevumu atmaksas pieteikumu ievērojamo apjomu.

74      Visbeidzot, sabiedrības A paziņotajai informācijai bija pievienotas liecības un citi dokumenti, kas šo informāciju pamatoja un tādējādi tai piešķīra ticamību.

75      ECB turklāt apgalvo, ka no sabiedrības A iegūtā informācija bija fragmentāra, salīdzinot ar izdevumu atmaksas pieteikumiem, kas bija iesniegti aptuveni piecu gadu ilgā laikposmā.

76      Tomēr savā 2014. gada 13. oktobra ziņojumā sabiedrība A darīja zināmu ECB, ka pastāv pavisam 91 fizioterapijas rēķins par kopējo summu 56 041,09 EUR, kas nav uzskatāms par fragmentāru informāciju, jo šī summa atbilst tai, kura ir norādīta atlaišanas lēmumā.

77      Turklāt, pamatojoties uz 2014. gada 13. oktobra ziņojumu, ECB pieņēma lēmumu atstādināt prasītāju no pienākumu izpildes no 2014. gada 21. oktobra (skat. iepriekš 4. punktu).

78      ECB, protams, apgalvo, ka saskaņā ar Nodarbināšanas kārtības 46. pantu par atstādināšanu var izlemt, ja “pastāv norādes uz smagu pārkāpumu”, kas prasot mazāku pierādījumu līmeni nekā “faktu atklāšana” Personālam piemērojamo normu 8.3.2. panta izpratnē.

79      Tomēr Valde lēmumu par prasītāja atstādināšanu no amata ir pamatojusi ar apstākli, ka, ņemot vērā sabiedrības A sniegto informāciju, pastāvēja pietiekami precīzi un atbilstoši pierādījumi, lai uzskatītu, ka viņš vai nu ir viltojis attiecīgos rēķinus, vai arī vismaz zināja, ka tie nav īsti. Ņemot vērā šos pierādījumus, Valde uzskatīja, ka šo faktu pierādīšanas gadījumā tie būtu kvalificējami kā ieinteresētās personas pienākumu smags pārkāpums un ka par tiem ir piemēroti uzsākt tostarp disciplinārlietu.

80      Turklāt, lai gan Banka pamatoja atstādināšanas lēmumu ar pierādījumiem, kurus tā pati bija kvalificējusi kā pietiekami precīzus un atbilstošus, lai izdarītu pieņēmumu, ka pastāv smags pārkāpums, par ko ir jāuzsāk disciplinārlieta, minētie pierādījumi, kurus bija sniegusi sabiedrība A katrā ziņā bija pietiekami, lai tos uzskatītu par “faktu atklāšanu” Personālam piemērojamo normu 8.3.2. panta izpratnē, kā tas ir konstatēts iepriekš 64. punktā.

81      No tā izriet, ka ciktāl sabiedrības A atklātie fakti ECB 2014. gada oktobrī bija pietiekami, lai ietilptu faktu atklāšanas jēdzienā Personālam piemērojamo normu 8.3.2. panta izpratnē, ir jānoraida pārējie ECB argumenti, atbilstoši kuriem disciplinārlietas uzsākšanai būtu bijis saprātīgi sagaidīt, lai Vācijas tiesu iestādes ievāc plašāku informāciju, tostarp izdarot kratīšanu, vai arī iepazīties ar prokuratūras lietu, lai no tās iegūtu papildu pierādījumus. Katrā ziņā, pat ja pieņemtu, ka ECB būtu uzskatījusi, ka tai ir nepieciešami papildu pierādījumi disciplinārlietas uzsākšanai, tā to būtu varējusi uzsākt un apturēt, gaidot lietas iznākumu kriminālprocesā. Lai gan neviena ECB spēkā esoša tiesību norma, ne arī vispārējs tiesību princips neparedz, ka ir jāveic šāda apturēšana (skat. šī sprieduma 105.–107. punktu), tā būtu varējusi šādi rīkoties, jo disciplinārlietas termiņiem nav imperatīva rakstura (skat. iepriekš 58. punktu) un nekas neļauj uzskatīt, ka tas bija pretrunā kriminālizmeklēšanas vajadzībām, turklāt 2014. gada 21. oktobra atstādināšanas lēmumā uz to jau bija ietverta netieša norāde.

82      No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka pagāja vairāk nekā viens gads starp faktu atklāšanu attiecībā uz fizioterapijas izdevumiem 2014. gada oktobrī un 2016. gada 18. novembra lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu.

83      Otrais pamats tātad ir pamatots, ciktāl tas attiecas lietas sadaļu par fizioterapijas rēķiniem.

3)      Par iespējamu disciplinārlietas noilgumu saistībā ar rēķiniem par aptieku izdevumiem

84      Kā tas jau tika iepriekš izklāstīts (skat. iepriekš 4. un 73. punktu), ir jāatgādina, ka prasītājs ir ticis atstādināts no pienākumu pildīšanas 2014. gada 21. oktobrī un ka tā paša gada 17. novembrī ECB lūdza sabiedrību A sagatavoties, lai atgūtu summas, kas prasītājam izmaksātas, lai atmaksātu ārstniecības izdevumus.

85      No lietas materiāliem turklāt izriet, ka 2014. gada 21. novembrī sabiedrība A nosūtīja ECB vienu dienu agrāk datētu dokumentētu ziņojumu nolūkā pierādīt prasītāja iespējamo krāpšanos (skat. iepriekš 71. un 73. punktu). Šis ziņojums attiecās ne tikai uz fizioterapijas rēķiniem, bet arī uz rokrakstā izrakstītu aptieku rēķinu atmaksāšanu. Tajā bija precizēts, ka attiecīgo aptieku īpašnieks bija paziņojis, ka tā izdotie rēķini tiekot drukāti un ka ar roku rakstītie rēķini neesot izsniegti tam piederošajās aptiekās, ka rēķinu eksemplāros norādītās summas, kas viņam esot nodotas, neatbilstot piemērotajiem tarifiem, ka vairāki no minētajiem produktiem neesot tikuši pasūtīti vai nebija pārdošanā un ka zīmogi uz tiem, iespējams, esot viltoti. Sabiedrība A atgūstamo summu saistībā ar šiem rēķiniem novērtēja 88 289,65 EUR apmērā. Minētajam ziņojumam bija pievienots strīdīgo rēķinu saraksts.

86      Sabiedrība A papildināja 2014. gada 20. novembra ziņojumu ar divām 2015. gada 22. un 23. janvāra e‑pasta vēstulēm.

87      Visbeidzot, no ziņojuma Nr. 1 izriet, ka sabiedrības A nodotā informācija bija pietiekama, lai ECB 2015. gada 23. janvārī paziņotu Vācijas tiesu iestādēm faktus par aptieku rēķiniem.

88      Ņemot vērā iepriekš minēto, attiecībā uz lietas sadaļu par aptieku rēķiniem izriet, ka fakti, kas tika darīti zināmi ECB laikā no 2014. gada 21. novembra līdz 2015. gada 23. janvārim, bija pietiekami, lai veiktu pirmšķietamu novērtējumu par prasītāja profesionālo pienākumu pārkāpumu.

89      Šī un to iemeslu dēļ, kas ir izklāstīti iepriekš 66. punktā, ir jāuzskata, ka attiecībā uz aptieku rēķiniem gada noilgumu termiņš sākās vēlākais 2015. gada 23. janvārī, nevis datumā, kurā ECB saņēma piekļuvi prokuratūras krimināllietas materiāliem, kas notika tā paša gada 20. novembrī, kā ECB apgalvo. Līdz ar to 2016. gada 18. novembrī, kad tika uzsākta disciplinārlieta, jau bija pagājis viena gada noilguma termiņš attiecībā uz aptieku rēķiniem.

90      Otrais pamats tātad ir pamatots attiecībā uz šo lietas sadaļu.

4)      Par iespējamu disciplinārlietas noilgumu saistībā ar rēķiniem par atbalstu izglītībai

91      Dienestu ģenerālsekretārs 2017. gada 19. septembrī nolēma paplašināt Disciplinārlietu komitejas pilnvaras attiecībā uz faktiem saistībā ar rēķiniem par atbalstu izglītībai un tātad šajā datumā attiecībā uz tiem uzsākt disciplinārlietu.

92      Prasītājs apgalvo, ka pierādījums, kas noveda pie šīs lietas sadaļas uzsākšanas, bija apstāklis, ka privātskolotājas C rēķiniem bija gandrīz identisks nodokļa maksātāja numurs kā prezumētās fizioterapeites B izrakstītajiem rēķiniem. Tomēr viņš piebilst, ka ECB bija zināmi disciplinārlietas pamatā esošie fakti attiecībā uz fizioterapijas rēķiniem, sākot no sabiedrības A ziņojumu nosūtīšanas, C rēķini bija ietverti lietas materiālos un bija Bankas rīcībā vairāk nekā gadu pirms lēmuma par Disciplinārlietu komitejas pilnvaru paplašināšanu. Līdz ar to prasītāja ieskatā faktu atklāšana par rēķiniem par atbalstu izglītībai nevarēja izrietēt no Disciplinārlietu komitejas 2017. gadā veiktās izmeklēšanas saistībā ar lietas sadaļām par fizioterapijas rēķiniem un aptieku rēķiniem.

93      Ir tiesa, ka fakts, kas pievērsa ECB uzmanību rēķiniem par atbalstu izglītībai, proti, tas, ka B un C nodokļa maksātāja numuri bija gandrīz identiski, bija ietverts prasītāja lietas materiālos. Tomēr, lai gan, atbildot uz jautājumiem, lai noskaidrotu, vai prezumētās fizioterapeites B pakalpojumi bija īsti, prasītāja pārstāvis 2016. gada 3. februārī norādīja uz apstākli, ka prasītājs par viņas pakalpojumiem norēķinājās skaidrā naudā, tobrīd viņš neiesniedza nekādus pierādījumus, neraugoties uz tieši izteiktu lūgumu šajā ziņā. Tikai tā paša gada 29. septembrī prasītājs iesniedza ECB savu bankas kontu izrakstus, un vienīgi disciplinārlietas debašu piezīmes pielikumā, gatavojoties uzklausīšanai Disciplinārlietu komitejā 2017. gada 13. februārī, viņš iesniedza tabulu ar datumiem un vietām, kur viņš veica skaidras naudas izņemšanu. Turklāt ECB nebija nekāda iemesla interesēties par rēķiniem par atbalstu izglītībai prasītāja lietas materiālos, lai pārbaudītu, vai tie apstiprina viņa apgalvojumus, vēl pirms viņš uzsvēra, kādā veidā viņš atalgoja B, un iesniedza dokumentus šo apgalvojumu atbalstam. Vienīgi šīs padziļinātās pārbaudes laikā, kas tika veikta saistībā ar lietas sadaļu par fizioterapijas rēķiniem, Disciplinārlietu komiteja secināja, ka pastāv saikne starp šiem pēdējiem rēķiniem un rēķiniem par atbalstu izglītībai. Tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ, ka vienīgi patiesa nepieciešamība varēja attaisnot tādu sensitīvu prasītāja lietas materiālos iekļauto datu pārbaudi kā tie, kuri bija saistīti ar atbalstu viņa bērniem, jo prasītājs bija norādījis, ka viņiem ir veselības problēmas un ka viņiem ir īpašas izglītības vajadzības.

94      Konkrētāk no lietas materiāliem izriet, ka Disciplinārlietu komiteja veica izmeklēšanu, kas pievērsa tās uzmanību C rēķiniem par atbalstu izglītībai 2017. gada martā, un ka pēc dažām ātri veiktām pārbaudēm Frankfurtes pie Mainas nodokļu un pašvaldības iestādēs tā paša gada 24. aprīlī tā lūdza paplašināt tās pilnvaras attiecībā uz faktiem saistībā ar minētajiem rēķiniem.

95      Līdz ar to prasītājs nav pierādījis, ka ECB būtu atklājusi faktus attiecībā uz rēķiniem par atbalstu izglītībai vairāk nekā gadu pirms disciplinārlietas sadaļas attiecībā uz šiem rēķiniem uzsākšanas 2017. gada 19. septembrī.

96      No tā izriet, ka otrais pamats nav pamatots attiecībā uz lietas sadaļu par rēķiniem par atbalstu izglītībai.

c)      Secinājums par otro pamatu

97      Ņemot vērā iepriekš minēto, otrais pamats ir pamatots, ciktāl bija iestājies noilgums faktiem attiecībā uz fizioterapijas rēķiniem un aptieku rēķiniem brīdī, kad tika uzsākta disciplinārlieta par šiem rēķiniem. Turpretim otrais pamats nav pamatots attiecībā uz lietas sadaļu par rēķiniem par atbalstu izglītībai.

98      Attiecībā uz noilguma termiņa neievērošanas ietekmi uz atlaišanas lēmuma tiesiskumu saistībā ar pirmajām divām lietas sadaļām, kas ir minētas iepriekš 97. punktā, ir jānorāda, ka ikviena no trim lietas sadaļām bija saistīta ar pārkāpumiem, kuriem ir finansiāls raksturs un kuri izpaudās vismaz kā ilgstoša prasītāja nolaidība pret minimālajām prasībām, kas ir izvirzītas pietiekamu dokumentāru pierādījumu sagatavošanai par pakalpojumiem un darījumiem, kuru izmaksas pilnībā vai daļēji tika segtas no ECB ieviestā sociālā nodrošinājuma par labu tās personālam. Turklāt ir jānorāda, ka ECB tostarp ir raksturojusi šos pārkāpumus kā tādus, kas ir saistīti ar tās kompetencēm finanšu jomā, un tā ir attiecīgi secinājusi, ka prasītājs ir ne tikai pārkāpis lojalitātes pienākumu, bet arī nav ievērojis kopīgās vērtības un šādi ir apdraudējis bankas reputāciju.

99      Šādos apstākļos ECB atlaišanas lēmuma 37. punktā varēja uzskatīt, ka ikviena no šīs lietas trīs sadaļām, pat tās uzlūkojot atsevišķi, bija negrozāmi aizskārusi uzticību, kas pamato tās attiecības ar personālu.

100    Tas nozīmē, ka, pat ja otrais pamats ir daļēji pamatots, ar to nepietiek, lai attaisnotu atlaišanas lēmuma atcelšanu, jo a priori šis lēmums joprojām ir pamatots ar lietas trešo sadaļu.

101    Līdz ar to ir jāturpina pārējo pamatu pārbaude, to ierobežojot vienīgi attiecībā lietas sadaļu par rēķiniem par atbalstu izglītībai.

4.      Par trešo un septīto pamatu attiecīgi saistībā, pirmkārt, ar teiciena, ka “disciplinārlieta ir jāaptur, nogaidot krimināllietas iznākumu” pārkāpumu, labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma pārkāpumu un, otrkārt, tiesību uz nevainīguma prezumpciju un Hartas 48. panta pārkāpumu

a)      Par teiciena, ka “disciplinārlieta ir jāaptur, nogaidot krimināllietas iznākumu” pārkāpumu

102    Prasītājs apgalvo, ka teiciens, saskaņā ar kuru disciplinārlieta ir jāaptur, nogaidot krimināllietas iznākumu, ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas ir piemērojams, pat nepastāvot tieši izteiktai tiesību normai.

103    Šis teiciens ir ietverts Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu IX pielikuma 25. pantā. Tomēr, kā uz to norāda ECB un kā to jau ir norādījusi Eiropas Savienības Civildienesta tiesa 2015. gada 17. marta spriedumā AX/ECB (F‑73/13, EU:F:2015:9, 125. punkts), līdzīga tiesību norma, kas bija ietverta nodarbināšanas kārtībā, tika no tās svītrota, sākot ar 2009. gada 1. janvāri.

104    Turklāt nodarbināšanas kārtības 9. panta c) punktā, protams, ir noteikts, ka “šajā kārtībā paredzēto tiesību un pienākumu interpretācijai [..] pienācīgi ņem vērā atzītos principus, kas ir ietverti regulās, noteikumos un judikatūrā, kas ir piemērojama [Savienības] iestāžu personāla jomā”. Tomēr ECB pamatoti apgalvo, ka šīs tiesību normas mērķis ir aizpildīt iespējamos robus un ka tā nav izmantojama, lai no jauna ieviestu noteikumu, kas ar to tika atcelts.

105    Turklāt judikatūrā, kas ir balstīta uz Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu IX pielikuma 25. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 30. jūnijs, Dybman/EĀDD, F‑129/14, EU:F:2015:71, 35. un 37. punkts) tik tiešām šis teiciens, atbilstoši kuram disciplinārlieta ir jāaptur, nogaidot krimināllietas iznākumu, ir kvalificēts par principu, tomēr tam netiek atzīts vispārējā tiesību principa statuss. Arī prasītājs nav sniedzis pamatojumu nostājai, atbilstoši kurai šis teiciens būtu šāda ranga princips.

106    No tā izriet, ka teiciens, atbilstoši kuram disciplinārlieta ir jāaptur, nogaidot krimināllietas iznākum, nav saistošs ECB.

107    Līdz ar to prasītājs nepamatoti apgalvo, ka šis teiciens ir pārkāpts tādēļ, ka disciplinārlieta attiecībā uz rēķiniem par atbalstu izglītībai tika uzsākta, kamēr norisinājās kriminālprocess. Nepastāvot tieši izteiktai tiesību normai, kas ir piemērojama ECB, prasītājs tikpat nepamatoti ar šādu pamatojumu pārmet ECB, ka tā ir pieņēmusi atlaišanas lēmumu pirms iznākuma krimināllietas izmeklēšanā attiecībā uz minētajiem rēķiniem.

b)      Par tiesību uz nevainīguma prezumpciju un Hartas 48. panta pārkāpumu

108    Prasītājs apgalvo, ka tiesības uz nevainīguma prezumpciju, kas pašlaik ir garantētas Hartas 48. pantā, nosaka, ka apsūdzēto personu uzskata par nevainīgu tik ilgi, kamēr tās vaina nav tiesiski pierādīta tiesas procesā, izslēdzot jebkādas saprātīgas šaubas. Viņš tostarp apgalvo, ka ECB ir pārkāpusi šīs tiesības, ignorējot pret viņu uzsākto kriminālprocesu, kā arī tā iznākumu un pamatojoties uz faktiem, kuri nav tikuši pierādīti Vācijas tiesu iestādēs.

109    Šajā lietā prokuratūras 2019. gada 30. aprīļa lēmums atstāt bez izskatīšanas lietas sadaļu par rēķiniem par atbalstu izglītībai, piemērojot Kriminālprocesa kodeksa 170. panta 2. punktu, ir ticis pieņemts pirms atlaišanas lēmuma, kas tika pieņemts tā paša gada 7. maijā. Tomēr netiek apstrīdēts, ka ECB šajā datumā par to nebija zināms.

110    Apstrīdētā tiesību akta tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos apstākļus, kādi bija iestādes rīcībā tā pieņemšanas laikā (skat. spriedumu, 2014. gada 12. februāris, Beco/Komisija, T‑81/12, EU:T:2014:71, 44. punkts un tajā minētā judikatūra), tātad prasītājs nevar atsaukties uz šo lietas atstāšanu bez izskatīšanas, lai apstrīdētu atlaišanas lēmuma likumību ar tādu pamatojumu, ka ECB neesot ņēmusi vērā labvēlīgu iznākumu kriminālprocesā.

111    Turpretim jautājums ir par to, vai prasītāja tiesības uz nevainīguma prezumpciju liedza Bankai pamatot atlaišanas lēmumu ar lietas sadaļu par rēķiniem par atbalstu izglītībai, pirms tā uzzināja tiesu iestāžu izdarītos secinājumus.

112    No judikatūras izriet, ka nevainīguma prezumpcija regulē visu kriminālprocesu, jo tā tostarp garantē ikvienai personai, ka tā netiks ne saukta par vainīgu, ne pret to izturēsies kā pret vainīgu pārkāpuma izdarīšanā, pirms tiesa nebūs pierādījusi tās vainu (spriedumi, 2008. gada 8. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑48/05, EU:T:2008:257, 210. punkts, un 2012. gada 12. jūlijs, Komisija/Nanopoulos, T‑308/10 P, EU:T:2012:370, 91. punkts).

113    Turklāt atbilstoši LES 6. panta 1. punkta trešajai daļai un Hartas 52. panta 7. punktam tās interpretācijai ir jāņem vērā paskaidrojumi attiecībā uz Hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) (spriedums, 2017. gada 20. novembris, Petrov u.c./Parlaments, T‑452/15, EU:T:2017:822, 38. punkts). Savukārt saskaņā ar minētajiem paskaidrojumiem Hartas 48. panta jēga un piemērošanas joma ir tāda pati kā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”), kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, 6. panta 2. punktam.

114    Šādos apstākļos Hartas 48. panta interpretācijai ir jāņem vērā ECPAK 6. panta 2. punkts kā minimālās aizsardzības slieksnis (spriedums, 2019. gada 5. septembris, AH u.c. (Nevainīguma prezumpcija), C‑377/18, EU:C:2019:670, 41. punkts). Tātad saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu ir nepieciešams arī izdarīt atsauci uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 28. februāris, Arango Jaramillo u.c./EIB, pārskatīšana, C‑334/12 RX‑II, EU:C:2013:134, 43. punkts; 2014. gada 18. decembris, Abdida, C‑562/13, EU:C:2014:2453, 47. punkts, un 2015. gada 3. septembris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Komisija,C‑398/13 P, EU:C:2015:535, 61. punkts).

115    Saskaņā ar ECT judikatūru ECPAK 6. panta 2. punkts tostarp aizsargā aizdomās turēto tiesības uz nevainīguma prezumpciju, sākot ar iepriekšējās izmeklēšanas uzsākšanu Vācijas tiesību izpratnē (šajā nozīmē skat. ECT, 2014. gada 27. februāris, Karaman pret Vāciju, CE:ECHR:2014:0227JUD001710310, 43. punkts).

116    Līdz ar to prasītājs var atsaukties uz tiesībām uz nevainīguma prezumpciju, ciktāl pēc pašas Bankas lūguma pret viņu tieši tika uzsākta iepriekšējā izmeklēšana Vācijas tiesību izpratnē saistībā ar rēķiniem par atbalstu izglītībai, kuras iznākums, ECB pieņemot atlaišanas lēmumu, vēl nebija zināms.

117    Tādējādi ir jāatgādina, pirmkārt, ka nevainīguma prezumpcija nav ierobežota ar procesuālu garantiju krimināltiesību jomā, bet tās piemērošanas joma ir plašāka, otrkārt, nevainīguma prezumpciju var aizskart jebkura valsts iestāde (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 8. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑48/05, EU:T:2008:257, 211. punkts, un 2012. gada 12. jūlijs, Komisija/Nanopoulos, T‑308/10 P, EU:T:2012:370, 92. punkts) un, treškārt, šis aizskārums var izrietēt no paziņojumiem vai lēmumiem, kuros tiek atspoguļots viedoklis, ka persona ir vainīga, kuros sabiedrība tiek rosināta uzskatīt to par vainīgu vai kuros jau iepriekš ir ietverts vērtējums par faktiem, kam ir nozīmē kriminālprocesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 12. jūlijs, Komisija/Nanopoulos, T‑308/10 P, EU:T:2012:370, 91. punkts).

118    Judikatūrā šajā ziņā ir uzsvērts, cik liela nozīme ir valsts iestāžu izvēlēto terminu lietojumam. Saistībā ar šo ir jāņem vērā attiecīgo paziņojumu patiesā nozīme, nevis to burtiskais formulējums, kā arī īpašie apstākļi, kuros tie ir tikuši formulēti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 5. septembris, AH u.c. (Nevainīguma prezumpcija), C‑377/18, EU:C:2019:670, 43. punkts, un 2008. gada 8. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑48/05, EU:T:2008:257, 211. punkts un tajā minētā judikatūra; ECT, 2020. gada 28. maijs, Farzaliyev pret Azerbaidžānu, CE:ECHR:2020:0528JUD002962007, 64. punkts).

119    Šajā lietā attiecībā uz prasītāju tika veikta izmeklēšana saistībā ar krāpšanu Vācijas Kriminālkodeksa 263. panta 1. punkta izpratnē attiecībā uz rēķiniem par atbalstu izglītībai. Savukārt atlaišanas lēmumā Valde attiecībā uz prasītāju konstatēja apsūdzošu faktu, ka viņš nav ievērojis līdzības starp nodokļa maksātāja numuriem un adresēm, kas bija norādītas uz B izsniegtajiem fizioterapijas rēķiniem un C izsniegtajiem rēķiniem par atbalstu izglītībai, kaut gan no šīm līdzībām varēja izdarīt secinājumu, ka šie rēķini nav īsti un patiesi. Šādos apstākļos Valde uzskatīja, ka tiesības prasīt atmaksāt izdevumus par atbalstu izglītībai neatbrīvo personāla locekļus no pienākuma ievērot modrību un pārliecināties, ka ar attiecīgajiem pakalpojumiem saistītie dokumenti ir atbilstoši. Turklāt, pastāvot objektīviem apstākļiem, kas rada šaubas par tiesībām uz minēto izdevumu atmaksāšanu, Valde uzskatīja, ka attiecīgajam personāla loceklim vismaz bija pienākums darīt šīs šaubas zināmas administrācijai. Līdz ar to Valde secināja, ka prasītājs ir vainojams, pirmkārt, lojalitātes pienākuma pārkāpumā pret iestādi, otrkārt, viņš nav izpildījis pienākumu ievērot ECB kopīgās vērtības un savā profesionālajā un personīgajā dzīvē ievērot ECB statūtus, treškārt, viņš ir pastāvīgi pārkāpis pienākumu aizsargāt iestādes finanšu intereses un, ceturtkārt, viņš ir apdraudējis Bankas reputāciju.

120    Līdz ar to no atlaišanas lēmuma kopumā izriet, ka ECB uzskatīja, ka prasītāja iesniegtie rēķini bija nepiemēroti, lai par tiem saņemtu izglītības atbalsta izdevumu atmaksu, viņu formāli nevainojot kā atbildīgo par to, ka šie rēķini nav īsti un patiesi. Banka savā atlaišanas lēmumā būtībā ir aprobežojusies ar soda piemērošanu par neuzmanību, kas tās ieskatā bija sevišķi smaga, ja to ir pieļāvis finanšu iestādes darbinieks. Tādējādi šajā lēmumā nav ietverts nekāda veida konstatējums par prasītāja vainu attiecībā uz krāpšanas noziedzīgo nodarījumu, kas bija kriminālizmeklēšanas priekšmets (šajā nozīmē skat. ECT, 1987. gada 25. augusts, Englert pret Vāciju, CE:ECHR:1987:0825JUD001028283, 39. punkts), un tas nepārsniedz administrācijas veiktās disciplinārā pārkāpuma juridiskās kvalifikācijas autonomiju salīdzinājumā ar kriminālvajāšanu par šiem pašiem faktiem.

121    Tātad ECB nav pārkāpusi prasītāja tiesības uz nevainīguma prezumpciju, pieņemdama atlaišanas lēmumu, ciktāl tas attiecas uz lietas sadaļu par rēķiniem par atbalstu izglītībai, pirms iepazīšanās ar lietas iznākumu tiesvedībā, kas attiecās uz prasītāju.

122    Atteikums no jauna uzsākt procedūru savukārt tika pieņemts pēc tam, kad ECB tika informēta, ka pret prasītāju vērstā kriminālvajāšana par rēķiniem par atbalstu izglītībai tiek atstāta bez izskatīšanas saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 170. panta 2. punktu, proti, tādēļ, ka nepastāvēja pietiekamas šaubas par vainu, lai vērstos krimināltiesā.

123    Savukārt saskaņā ar ECT judikatūru nevainīguma prezumpcijas mērķis tostarp ir novērst to, ka pret personām, kas ir saņēmušās labvēlīgu iznākumu saistībā ar kriminālvajāšanas izbeigšanu, valsts iestāžu vērstā attieksme būtu tāda, it kā viņas faktiski būtu vainojamas tām inkriminētajā pārkāpumā (ECT, 2018. gada 28. jūnijs, G.I.E.M. S.R.L. u.c. pret Itāliju, CE:ECHR:2018:0628JUD000182806, 314. punkts). Šajā nozīmē nevar pastāvēt nekāda atšķirība, ko piemērotu attiecībā uz attaisnošanu pierādījumu neesamības dēļ un attaisnošanu, kas izriet no formāla konstatējuma par apsūdzētā vainas neesamību (ECT, 2007. gada 27. septembris, Vassilios Stavropoulos pret Grieķiju, CE:ECHR:2007:0927JUD003552204, 39. punkts, un 2014. gada 23. oktobris, Melo Tadeu pret Portugāli, CE:ECHR:2014:1023JUD002778510, 60. punkts).

124    Šajā lietā Valde ir izvirzījusi divus pamatus, lai pamatotu atteikumu no jauna uzsākt procedūru pēc tam, kad tā uzzināja par izmeklēšanas par rēķiniem par atbalstu izglītībai atstāšanu bez izskatīšanas: pirmkārt, tā norāda uz atšķirību starp attiecīgajām prokuratūras un ECB lomām – pirmās loma ir izmeklēt, vai apgalvotie fakti ir kvlaificējami par noziedzīgu nodarījumu, savukārt otrās loma ir, pamatojoties uz mazāk striktām prasībām par pierādījumiem, pārbaudīt, vai no tiem izriet disciplinārpārkāpums; otrkārt, tā norāda uz faktu, ka prokuratūra bija apstiprinājusi, ka nepastāv oficiāla privātskolotājas C reģistrācija un ka tās rēķinos ietvertais nodokļa maksātāja numurs nav īsts.

125    Šie pamati nenorāda ne uz kāda veida konstatējumu par prasītāja krimināltiesisko vainu. Tādējādi ar atteikumu no jauna uzsākt procedūru nav pārkāptas prasītāja tiesības uz nevainīguma prezumpciju.

126    Prasītājs tomēr turklāt apgalvo, ka ECB ir pārkāpusi viņa tiesības uz nevainīguma prezumpciju, vēlēdamās par katru cenu secināt viņa vainu.

127    Šajā nozīmē jau ir lemts, ka tiesību uz nevainīguma prezumpciju pārkāpumu var konstatēt, ja pastāv tādi pierādījumi, ar ko var pierādīt, ka iecēlējinstitūcija jau no disciplinārlietas sākuma bija nolēmusi katrā ziņā piemērot disciplinārsodu prasītājam neatkarīgi no viņa sniegtajiem paskaidrojumiem un iznākuma paralēli notiekošā kriminālprocesā (spriedumi, 2003. gada 13. marts, Pessoa e Costa/Komisija, T‑166/02, EU:T:2003:73, 56. punkts; 2006. gada 19. oktobris, Pessoa e Costa/Komisija, T‑503/04, EU:T:2006:331, 118. punkts, un 2015. gada 17. marts, AX/ECB, F‑73/13, EU:F:2015:9, 162. punkts).

128    Prasītājs no tā secina vispirms, ka ECB ir izdarījusi priekšlaicīgu secinājumu tādēļ, ka tā ignorēja pret viņu uzsākto kriminālprocesu, kā arī tā iznākumu. Tomēr šis pārmetums jau ir izskatīts un noraidīts. Prasītājs turpinājumā secina, ka šāds priekšlaicīgs secinājums esot pastāvējis Disciplinārlietu komitejas pilnvaru paplašināšanas dēļ prettiesiskas izmeklēšanas noslēgumā, kuru veica viens no tās locekļiem, un tādēļ, ka tā nav ņēmusi vērā prasītāja iesniegtos apsvērumus disciplinārlietas laikā. Tomēr šie iebildumi pārklājas – proti, ceturtais pamats, no vienas puses, un piektais un devītais pamats, no otras puses. Līdz ar to tie tiks apskatīti, izskatot attiecīgos pamatus.

c)      Par labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma pārkāpumu

129    Prasītājs apgalvo, ka, uzsākot disciplinārlietu saistībā ar faktiem par rēķiniem par atbalstu izglītībai, neraugoties uz notiekošo kriminālizmeklēšanu un ignorējot tās iznākumu, ECB ir pārkāpusi labas pārvaldības principu un rūpības pienākumu, kas liek iestādēm rūpīgi un objektīvi izmeklēt visus atbilstošos konkrētās lietas apstākļus.

130    Tomēr prasītājs nav ietvēris argumentus, kas ļautu uzskatīt, ka šajā lietā labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma piemērošanas joma būtu atzīstama par plašāku, nekā tā ir tiesībām uz nevainīguma prezumpciju. It īpaši nevar atzīt, ka ECB būtu pārkāpusi savu pienākumu rūpīgi un objektīvi izmeklēt visus atbilstošos konkrētās lietas apstākļus, jo prokuratūra savā 2019. gada 30. aprīļa vēstulē apstiprināja galvenos apstākļus, uz kuriem Banka bija balstījusi savu atlaišanas lēmumu, proti, ka nav oficiālas C reģistrācijas un ka tās rēķinos ietvertais nodokļa maksātāja numurs nav īsts.

131    Turklāt prasītājam tika piemērotas visas pārējās diciplinārlietās piemērojamās garantijas, kā tas arī izriet no atbildes uz iebildumiem, ko prasītājs ir izteicis šajā ziņā (skat. turpinājumā ceturtā un piektā pamata pārbaudi). Tātad nav pamatoti apgalvot, ka ECB būtu pārkāpusi rūpības pienākumu un labas pārbaldības principu.

d)      Secinājums par trešo un septīto pamatu

132    Ņemot vērā iepriekš minēto, trešais un septītais pamats nav pamatoti.

5.      Par ceturto pamatu saistībā ar Personālam piemērojamo normu 8.3.7. panta un objektivitātes principa, kā tas izriet no Hartas 41. panta, pārkāpumu

133    Prasītājs apgalvo, ka Disciplinārlietu komitejas locekļi ir sajaukuši savu lomu tajā ar citām funkcijām, aktīvi meklējot jaunus apsūdzošus pierādījumus pret prasītāju. Šajā ziņā viņš izvirza četrus iebildumus un tādējādi uzskata, ka Disciplinārlietu komiteja attiecīgi ir pārkāpusi Personālam piemērojamo normu 8.3.7. pantu un tās pienākumu ievērot objektivitāti.

134    Personālam piemērojamo normu 8.3.7. pantā ir noteikts, ka Disciplinārlietu komitejas locekļu pienākums ir “rīkoties savā vārdā un izpildīt savus pienākumus ievērojot pilnīgu neatkarību”.

a)      Par prasītāja pirmo iebildumu

135    Prasītājs apgalvo, ka Disciplinārlietu komiteja ir izskatījusi viņa personas lietu un it īpaši visas viņa saņemtās rēķinu atmaksas, lai pārbaudītu to pamatotību, un ka šīs pārbaudes noslēgumā tika pieņemts dienestu ģenerālsekretāra 2017. gada 19. septembra lēmums, ar kuru minētās komitejas pilnvaras tika paplašinātas attiecībā uz rēķiniem par atbalstu izglītībai. Kā norāda prasītājs, šī pārbaude pārsniedza Disciplinārlietu komitejai sākotnēji uzticēto pilnvaru apjomu. Proti, ziņojumā Nr. 1 un dienestu ģenerālsekretāra 2016. gada 18. novembra lēmumā to apjoms jau esot bijis noteikts, un šajos dokumentos neesot nevienas norādes uz rēķiniem par atbalstu izglītībai.

136    ECB tomēr pamatoti apgalvo, ka, ievērojot tai uzticēto pilnvaru apjomu, Disciplinārlietu komitejas uzdevumu nozīmīga sastāvdaļa ir cik vien iespējams rūpīgi ievākt un pierādīt faktus. Saskaņā ar Personālam piemērojamo normu 8.3.15. pantu šīs komitejas uzdevums tostarp ir sniegt atzinumu par to, vai fakti ir pierādīti.

137    ECB konkrētāk apgalvo, ka Disciplinārlietu komiteja varēja pārbaudīt prasītāja paziņojumu ticamību, veicot viņa uzklausīšanu 2017. gada 13. februārī, un iepazīties ar viņa lietas materiāliem, lai pārbaudītu, vai un kā maksājumi, par kuriem viņš apgalvoja, ka tie veikti par fizioterapijas pakalpojumiem un aptiekas precēm, varēja tikt savienoti ar citiem viņa veiktajiem maksājumiem skaidrā naudā vai izmantojot kredītkarti. ECB ieskatā šī epizode ļāva Disciplinārlietu komitejai leģitīmi atklāt C sagatavotos rēķinus par atbalstu izglītībai.

138    Prasītājs tomēr norāda, ka saskaņā ar Personālam piemērojamo normu 8.3.14. pantu Disciplinārlietu komiteja papildu izmeklēšanu varēja veikt tikai tad, ja tās rīcībā esošie pierādījumi izrādītos nepietiekami. Tomēr viņš esot sniedzis vispusīgu informāciju un daudzus pierādījumus, kas norāda uz viņa paradumu veikt maksājumus gan ar bankas pārskaitījumiem, gan skaidrā naudā, līdz ar to Disciplinārlietu komitejai nebija nekāda pamatota iemesla veikt lietā tālāku izmeklēšanu.

139    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības tiesībās noteicošais ir brīvas pierādījumu iesniegšanas princips, bet vienlaikus iestādēm tādēļ vien nav atļauts apzināti izmantot pierādījumus, kas ir ievākti, pārkāpjot būtiskus procedūras noteikumus, kuri ir paredzēti to ievākšanai un kuru mērķis ir aizsargāt ieinteresēto personu pamattiesības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūnijs, FSL u.c./Komisija, T‑655/11, EU:T:2015:383, 42. un 44. punkts, un 2016. gada 8. septembris, Goldfish u.c./Komisija, T‑54/14, EU:T:2016:455, 42. un 47. punkts).

140    Līdz ar to secinājums par pierādījumu, kuri ir pamatā lietas sadaļai par rēķiniem par atbalstu izglītībai, un procedūras, kas izrietēja no šiem pierādījumiem, prettiesiskumu būtu jāizdara vienīgi tad, ja Disciplinārlietu komitejas veiktās pārbaudes būtu veiktas, acīmredzami pārkāpjot noteikumus, ar ko regulē šīs komitejas izmeklēšanas pilnvaras.

141    Tomēr šajā lietā pierādījumi, kas prasītāja ieskatā bija pietiekami, lai pabeigtu ziņojumu Nr. 1, bija viņa sastādīts saraksts ar skaidras naudas izņemšanas darbībām un apmēram 109 lapām ar bankas rēķina izrakstiem, kas tās apliecināja. Tie bija arī viņa pārstāvja iesniegtie argumenti un protokols, kurā ir atstāstīta viņa uzklausīšana 2017. gada 13. februārī. Prasītājs tajā apgalvo, ka, veicot šīs naudas izņemšanas, viņš varēja apmaksāt fizioterapijas rēķinus. Tomēr, veicot izmeklēšanu saistībā ar šo, Disciplinārlietu komiteja nav rīkojusies nesaprātīgi, tai uzskatot, ka bija nepieciešams pārbaudīt šī apgalvojuma patiesumu, ECB rīcībā esošajā informācijā cenšoties noskaidrot, vai prasītājam patiešām bija paradums apmaksāt skaidrā naudā rēķinus, kurus tas lūdza atmaksāt. Tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ, ka prasītāja uzklausīšanā 2016. gada 3. februārī viņa iepriekšējais pārstāvis pats šaubījās, ka katram maksājumam, kas veikts par labu B, atbilst skaidras naudas izņemšana.

142    Prasītājs vēl apgalvo, ka Disciplinārlietu komitejas veiktā izmeklēšana viņa personīgajā lietā bija bez pamata, jo tajā neesot bijuši ietverti pierādījumi par maksājumiem (skat. iepriekš 128. punktu).

143    ECB izveidotā prasītāja personīgā lieta tomēr nebija ierobežota vienīgi ar viņa darbā pieņemšanu un karjeru šajā iestādē. Tā kā viņam bija piešķirts palielināts ģimenes pabalsts saskaņā ar Personālam piemērojamo normu 3.8.4. pantu un tā kā viņš šādi saņēma rēķinu par atbalstu izglītībai atmaksu, un tā kā šo pašu normu 3.3.1. pantā ir noteikts, ka ieinteresētās personas iesniedz pierādījumus par savām tiesībām saņemt pabalstus pirms jebkāda veida ECB maksājuma, attiecīgi ECB rīcībā bija privātskolotājas C izsniegtie rēķini. No Vispārējā tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka šos rēķinus saņēma Bankas “Darbā pieņemšanas un kompensāciju” nodaļa.

144    Šādos apstākļos, lai mēģinātu pierādīt, ka prezumētās fizioterapeites B rēķini atbilda reāli segtajiem izdevumiem, Disciplinārlietu komiteja varēja vēlēties salīdzināt prasītāja iesniegtos pierādījumus ar citiem avansa maksājumiem, kurus viņš prasīja atmaksāt un par kuriem ECB saglabāja pierādījumus.

145    Visbeidzot, Personālam piemērojamo normu 8.3.15. pantā Disciplinārlietu komitejai ir noteikts pienākums ieteikt “jebkāda veida disciplinārsodu”, kas ir atbilstošs. Tādējādi šī tiesību norma paredz pienākumu šai komitejai attiecīgā gadījumā pārliecināties par atbildību mīkstinošiem apstākļiem, piemēram, veidu, kā prasītājs izpilda savus uzdevumus, kas varēja izrietēt no lietas materiāliem. Savukārt, ja Disciplinārlietu komitejai nebūtu bijis tiesību iepazīties ar prasītāja lietas materiāliem, tā savā ziņojumā nebūtu varējusi konstatēt, ka lietas fakti atbilst prasītāja pirmajam pārkāpumam.

146    Šādos apstākļos nav pierādīts, ka Disciplinārlietu komitejas veiktā izmeklēšana prasītāja lietā būtu bijusi neobjektīva.

b)      Par prasītāja otro iebildumu

147    Prasītājs norāda, ka no ziņojuma Nr. 2 izriet, ka Juridisko lietu ĢD darbinieks ir sazinājies ar Vācijas nodokļu iestādēm, lai iegūtu informāciju par rēķiniem par atbalstu izglītībai. Viņš apgalvo, ka šī persona varētu būt kāda no Disciplinārlietu komitejas locekļiem vai arī šī persona esot varējusi rīkoties tās uzdevumā.

148    Prasītājs tomēr nepaskaidro, kādā veidā šāda saziņa būtu pretrunā objektivitātes principam un Personālam piemērojamo normu 8.3.7. pantam. Turklāt šo normu 8.3.14. pantā Disciplinārlietu komitejai ir atļauts veikt ikvienu nepieciešamo pasākumu, lai papildinātu tās rīcībā esošo informāciju.

149    Otrais prasītāja iebildums tātad nav pierādīts.

c)      Par prasītāja trešo un ceturto iebildumu

150    Prasītājs apgalvo, ka Cilvēkresursu, budžeta un organizācijas ĢD esot pieņēmusi ziņojumu Nr. 2 par rēķiniem par atbalstu izglītībai laikā, kad tā ģenerāldirektors bija Disciplinārlietu komitejas loceklis. Viņš turklāt norāda, ka šis pats ģenerāldirektors ir parakstījis vēstuli, ar kuru viņu informēja par Disciplinārlietu komitejas pilnvaru paplašināšanu. Prasītājs no tā secina, ka ir notikuši Disciplinārlietu komitejas locekļus saistošā objektivitātes principa pārkāpumi.

151    Ir taisnība, ka ziņojums Nr. 2 ir ietverts uz vēstules veidlapas, kuras galvenē bija Cilvēkresursu, budžeta un organizācijas ĢD, tāpat ir taisnība, ka tās ģenerāldirektors bija Disciplinārlietu komitejas loceklis. Tomēr tas neļauj secināt, ka šis ģenerāldirektors Disciplinārlietu komitejas locekļa statusā būtu pārkāpis tam noteikto objektivitātes pienākumu un Personālam piemērojamo normu 8.3.7. pantu. Turklāt ar attiecīgo vēstuli prasītājam tiek vienīgi paziņots lēmums paplašināt Disciplinārlietu komitejas pilnvaras attiecībā uz faktiem saistībā ar rēķiniem par atbalstu izglītībai – lēmums, kuru pieņēma un parakstīja dienestu ģenerālsekretārs Valdes vārdā, to veicot saskaņā ar Personālam piemērojamo normu 8.3.2. pantu.

152    Trešais un ceturtais prasītāja iebildums tātad nav pierādīts.

d)      Secinājums par ceturto pamatu

153    No visa iepriekš minētā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida.

6.      Par piekto pamatu saistībā ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

154    Prasītājs izdara norāda uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo ECB principā nav ņēmusi vērā viņa iesniegtos apsvērumus procedūras laikā (skat. iepriekš 128. punktu).

155    Prasītājs tomēr nav sīkāk izklāstījis savu iebildumu un nav tieši norādījis, vai viņš to attiecina uz visiem apsvērumiem vai daļu no tiem un, tādā gadījumā, uz kuriem. Līdz ar to šis iebildums nav pieņemams atbilstoši Reglamenta 76. panta d) punktam.

156    Katrā ziņā tas ir jānoraida kā nepamatots. Disciplinārlietu komitejas atzinuma un atlaišanas lēmuma pamatojuma apmērs, kā arī vēstuļu apmaiņa starp ECB un prasītāju procedūras laikā rāda, ka šī iestāde ir ņēmusi vērā viņa argumentus. Turklāt jāatgādina, ka lietas dalībnieks nevar jaukt tiesību uz aizstāvību neievērošanu ar iecerētā iznākuma nepanākšanu, izmantojot šīs tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 6. septembris, Sepro Europe/Komisija, T‑483/11, nav publicēts, EU:T:2013:407, 78. punkts).

157    Piektais pamats tātad ir jānoraida.

7.      Par sesto pamatu saistībā ar acīmredzamām kļūdām vērtējumā

a)      Ievada piezīme

158    Prasītājs apgalvo, ka lielā skaitā no atlaišanas lēmuma pamatojumiem ir pieļautas acīmredzamas kļūdas novērtējumā.

159    Tomēr ir jānorāda, ka prasītājs būtībā pamato sesto pamatu ar iebildumiem par to, ka ECB neesot veikusi pilnīgu izmeklēšanu par lietas apstākļiem, ka tā neesot pareizi novērtējusi tai iesniegtos pierādījumus un ka tā esot pārkāpusi tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

160    Šādos apstākļos ir jāatgādina, ka efektīva tiesību aizsardzība tiesā, kas ir garantēta Hartas 47. pantā, prasa, lai Savienības tiesa veiktu pilnīgu pārbaudi par to, vai fakti ir pierādīti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 11. septembris, L/Parlaments, T‑317/10 P, EU:T:2013:413, 70. punkts, un 2019. gada 10. janvāris, RY/Komisija, T‑160/17, EU:T:2019:1, 38. punkts). Šajā ziņā tai ir jāpārbauda izvirzīto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un konsekvence (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 23. oktobris, McCoy/Reģionu komiteja, T‑567/16, EU:T:2018:708, 98. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumus, 2005. gada 15. februāris, Komisija/Tetra Laval, C‑12/03 P, EU:C:2005:87, 39. punkts, un 2016. gada 7. aprīlis, ArcelorMittal Tubular Products Ostrava u.c./Hubei Xinyegang Steel, C‑186/14 P un C‑193/14 P, EU:C:2016:209, 36. punkts). No šāda skatpunkta pilnīgā pārbaude tiek veikta arī par dokumenta pierādījuma spēku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 16. septembris, Valmont/Komisija, T‑274/01, EU:T:2004:266, 43. punkts). Tādējādi droši pierādījumi ir jāsniedz arī sarežģīta vai delikāta administrācijas veikta novērtējuma gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 15. februāris, Komisija/Tetra Laval, C‑12/03 P, EU:C:2005:87, 41. punkts, un 2016. gada 7. aprīlis, Akhras/Padome, C‑193/15 P, EU:C:2016:219, 56. punkts). Līdz ar to pat šādā kontekstā tiesai ir jāveic padziļināta pierādījumu pārbaude (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 146. punkts).

161    Turklāt saistībā ar tiesiskuma pārbaudi tiesa veic arī pilnu kontroli attiecībā uz to, vai tiek pareizi piemērotas atbilstošās tiesību normas (spriedums, 2007. gada 7. novembris, Vācija/Komisija, T‑374/04, EU:T:2007:332, 81. punkts).

162    Ņemot vērā iepriekš minēto, sestais pamats ir jāpārveido tādējādi, ka tas ir izvirzīts nevis par acīmredzamām kļūdām vērtējumā, bet gan par nepilnīgu lietas apstākļu novērtējumu, kļūdām pierādījumu vērtējumā un tiesību kļūdu.

b)      Par nepilnīgu lietas apstākļu novērtējumu, kļūdām pierādījumu vērtējumā un tiesību kļūdu, kas attiecas uz lietas sadaļu par rēķiniem par atbalstu izglītībai

163    Pirmkārt, prasītājs pārmet ECB, ka tā nav ņēmusi vērā krimināllietas atstāšanu bez izskatīšanas attiecībā uz rēķiniem par atbalstu izglītībai.

164    Šis iebildums tomēr pārklājas ar trešo un septīto pamatu, kuri ir tikuši atzīti par nepamatotiem.

165    Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka ECB, uzskatīdama, ka privātskolotājas C izdotie rēķini nav īsti un patiesi, ir ignorējusi C un prasītāja ģimenes sniegtos paziņojumus, atbilstoši kuriem C tik tiešām sniedza atbalstu viņa bērniem, un to, ka viņai tika izmaksāta atlīdzība skaidrā naudā. Prasītājs piebilst, ka ECB nav arī ņēmusi vērā viņa paziņojumus, atbilstoši kuriem rēķinu līdzīgums prezumētajai fizioterapeitei B ar C rēķiniem ir izskaidrojams ar to, ka viņa laulātā bija parādījusi C, kā tos sastādīt. Visbeidzot, ECB neesot arī ņēmusi vērā viena no viņa bērniem rezultātu uzlabošanos skolā, priekšmetos kuros C viņam sniedza privātstundas.

166    Tomēr prasītājs šādi vienīgi atkārto savus un savas laulātās paziņojumus, kas tika izteikti administratīvā procesa laikā, nepaskaidrojot, kādēļ ECB būtu pieļāvusi kļūdu vērtējumā, šos paziņojumus neatzīdama par pārliecinošiem un norādīdama, ka viņš nav iesniedzis pierādījumus, kas tos pamato.

167    Treškārt, prasītājs apgalvo, ka ECB ir kļūdaini pamatojusies uz faktu, ka tās ieskatā esot savādi, ka viņš nezinot privātskolotājas C adresi, kaut gan viņa regulāri ieradās pie prasītāja.

168    Iesākumā, kā apgalvo prasītājs, šāds iebildums esot pretrunā viņa tiesībām organizēt savu privāto dzīvi pēc saviem ieskatiem un neviena ECB tiesību norma neuzliekot pienākumu ierēdņiem zināt skolotāja, kas pasniedz privātstundas, adresi. Šādas iejaukšanās attaisnojumam apstāklis, ka par šāda skolotāja atlīdzību var saņemt izdevumu atmaksu, neesot atbilstošs.

169    Tomēr ir jānorāda, ka ECB nav nekādi iejaukusies prasītāja privātajā dzīvē, atsacīdamās ticēt, ka viņam nebija pilnīgi nekādu ziņu par privātskolotāju C, kas regulāri ieradās pie viņa mājās, lai sniegtu privātstundas viņa bērniem. Patiesībā ECB ir vēlējusies nevis regulēt veidu, kā prasītājs organizē savu dzīvi, bet gan vienīgi uzskatīja, ka šāda apgalvotā tās organizācija ir ar zemas iespējamības pakāpi un līdz ar to mazticama.

170    Turklāt no īpašo izglītības vajadzību ECB personāla bērniem nodrošināšanas kārtības izriet tās tiesības izjautāt atsevišķu darbinieku, ja tas iesniedz pieteikumu par izdevumu apmaksu apstākļos, kuri iestādei šķiet neparasti. No šīs kārtības izriet arī ECB tiesības izdarīt jebkādu atbilstošu secinājumu par šādiem apstākļiem.

171    Turpinājumā prasītājs apgalvo, ka ECB nevarēja pamatoties uz faktu, ka ir neparasti, ka viņam neesot bijis iespējas sniegt nekāda veida informāciju par personu, kas gadiem ilgi bija nākusi pie viņa mājās pasniegt privātstundas viņa bērniem, jo fakta neparastais raksturs vēl nav pierādījums tam, tas nav īsts.

172    Šis arguments tomēr ir noraidāms. Patiešām, iespēja vien, ka noteikts gadījums varētu pastāvēt, nav pietiekama, lai izslēgtu tā neparasto raksturu attiecīgajā situācijā, kas turklāt ir ticis pienācīgi pamatots atlaišanas lēmumā.

173    Visbeidzot, ņemot vērā iepriekš minēto un nesniedzot izvērstu savu apgalvojumu pamatojumu, prasītājs tikpat nepamatoti apgalvo, ka ECB nav ņēmusi vērā faktu, ka viena no viņa bērniem stāvoklis nebija tāds, ka būtu bijis nepieciešams zināt C adresi, lai organizētu privātstundas.

174    Sestais pamats tātad nav pamatots.

8.      Par astoto pamatu saistībā ar saprātīga termiņa un rūpības pienākuma pārkāpumu

175    Prasītājs apgalvo, ka ECB attiecīgo disciplinārlietu nav virzījusi ar nepieciešamo rūpību un tā nav raudzījusies, lai katra jaunā tās stadija turpinātu iepriekšējo saprātīgā termiņā.

176    Šajā lietā Personālam piemērojamo normu 8.3.15.–8.3.17. pantā ir paredzēti termiņi dažādām disciplinārlietu stadijām. Tomēr minēto normu 8.3.15. pantā ir noteikts, ka Disciplinārlietu komitejai noteiktais termiņš atzinuma iesniegšanai katrā ziņā “ir jānovērtē, ievērojot lietas sarežģītību”.

177    Turklāt un vispārīgi runājot, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai termiņi, izņemot noilguma termiņus (skat. iepriekš 58. punktu), kas paredzēti, lai reglamentētu disciplinārlietas norisi, raugoties no laika aspekta, principā nav kategoriski. Ja piemērojamajās tiesību normās nav skaidri ietvertas gribas – lai ievērotu tiesisko drošību un aizsargātu tiesisko paļāvību – ierobežot laika termiņu, kādā administrācija var rīkoties, tad šie termiņi galvenokārt ir uzskatāmi par labas pārvaldības normu, kas uzliek pienākumu iestādei ar pienācīgu rūpību izskatīt disciplinārlietu un rīkoties tā, lai katrs izmeklēšanas akts būtu pieņemts saprātīgā termiņā salīdzinājumā ar iepriekšējo (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 12. septembris, Teixeira Neves/Tiesa, T‑259/97, EU:T:2000:208, 123. punkts, un 2015. gada 17. marts, AX/ECB, F‑73/13, EU:F:2015:9, 174. punkts).

178    Šādos apstākļos saprātīga termiņa neievērošana attaisno administratīvā lēmuma atcelšanu vienīgi tad, ja pārlieku ilgs laika sprīdis var ietekmēt pašu šī lēmuma saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. aprīlis, AV/Komisija, T‑303/18 RENV, nav publicēts, EU:T:2019:239, 87. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas tā ir arī tad, ja pārlieku ilgs laika sprīdis ir ietekmējis attiecīgo personu tiesības efektīvi aizstāvēt savas tiesības (skat. spriedumu, 2018. gada 7. jūnijs, Winkler/Komisija, T‑369/17, nav publicēts, EU:T:2018:334, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

179    Šajā lietā prasītājs neapgalvo ne to, ka ECB būtu vēlējusies piešķirt obligātu raksturu Personālam piemērojamo normu 8.3.15.–8.3.17. pantā noteiktajiem termiņiem, ne arī to, ka procedūras ilgums būtu kaitējis tās aizstāvībai.

180    Attiecībā uz rūpības pienākumu jau ir ticis arī nolemts, ka tā pārkāpums ilguma dēļ var izraisīt attiecīgās iestādes atbildības iestāšanos par iespējami nodarīto kaitējumu, bet pats par sevi tas nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. jūlijs, Curto/Parlaments, T‑275/17, EU:T:2018:479, 104. un 105. punkts).

181    Astotais pamats par saprātīga termiņa un rūpības pienākuma pārkāpumu tātad šajā lietā nevar tikt atzīts par pamatotu atbilstoši atcelšanas prasījumiem.

9.      Par devīto pamatu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

182    Prasītājs uzskata, ka atlaišanas lēmums nav pietiekami pamatots. Iepriekš 101. punktā izklāstītā iemesla dēļ šis pamats nav aplūkojams, ciktāl ar to tiek specifiski apstrīdēts atlaišanas lēmuma pamatojums attiecībā uz lietas sadaļām par fizioterapijas rēķiniem un aptieku rēķiniem.

183    Tomēr ir jāatgādina, ka jautājums par to, vai tostarp ECB lēmumā, ar kuru tās darbiniekam piemēro sodu, ir ievērots pienākums norādīt pamatojumu, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kuras regulē attiecīgo jomu, proti, šajā gadījumā – disciplinārlietu jomu. Šajā ziņā, lai gan Valdei ir pienākums norādīt faktiskos un tiesību apstākļus, no kuriem ir atkarīgs tās lēmumu juridiskais pamatojums, un apsvērumus, kas likuši tos pieņemt, tomēr nav prasīts, lai tā izvērtētu visus faktiskos un tiesību apstākļus, kurus ieinteresētā persona ir minējusi procedūras laikā. Katrā ziņā lēmums ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajam darbiniekam zināmos apstākļos un ļauj viņam izprast pret viņu veiktā pasākuma apjomu (skat. spriedumu, 2015. gada 17. marts, AX/ECB, F‑73/13, EU:F:2015:9, 189. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr, ja piemērotais sods – kā šajā lietā – galu galā ir smagāks par Disciplinārlietu komitejas ieteikto, ir jāuzskata, ka, ņemot vērā ar jebkuru disciplinārlietu saistītās prasības, ECB lēmumā ir jāprecizē pamatojums, kas ir licis Bankai neņemt vērā tās Disciplinārlietu komitejas izdoto atzinumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 17. marts, AX/ECB, F‑73/13, EU:F:2015:9, 190. punkts un tajā minētā judikatūra).

184    Šajā lietā konteksts, kurā tika pieņemts atlaišanas lēmums, bija prasītājam labi zināms, tostarp ievērojot daudzo rakstveida un mutvārdu apsvērumu saturu, ko viņš sniedza disciplinārlietas laikā 2017. gada 13. februārī, 9. martā, 17. oktobrī un 8. novembrī, 2018. gada 30. aprīlī un 14. septembrī, kā arī 2019. gada 31. janvārī.

185    Turklāt atlaišanas lēmumā ir atstāstīti pret prasītāju vērstie iebildumi, Disciplinārlietu komitejas atzinums, dažādas ECB spēkā esošās tiesību normas un noteikumi, kuras Valdes ieskatā prasītājs bija pārkāpis, kā arī iemesli, kuru dēļ tā nonāca pie šāda secinājuma. Izmeklēšana turklāt atklāj, ka prasītājs šos apstākļus ir labi sapratis.

186    Prasītājs tomēr it īpaši apgalvo, ka atlaišanas lēmums neatbilst viņa apsvērumiem par disciplinārlietas noilgumu (skat. iepriekš 128. punktu).

187    Tomēr atlaišanas lēmumā ir ietverta atsauce uz Disciplinārlietu komitejas atzinumu, kas bija zināms prasītājam, un šajā atzinumā ir izklāstīti iemesli, kuru dēļ atbilstoši personālam Piemērojamo normu 8.3.2. pantam ECB ieskatā disciplinārlietai nebija iestājies noilgums.

188    Turpinājumā prasītājs apgalvo, ka, pieņemot, ka fakti ir pierādīti, atlaišanas lēmumā nav pietiekami paskaidrots, kādēļ ECB ir noteikusi daudz smagāku sodu nekā Disciplinārlietu komitejas piedāvātais un, it īpaši, kādēļ, balstoties uz identiskiem apstākļiem, kurus bija izskatījusi šī komiteja, ECB uzskatīja, ka uzticības saikne ir neatgriezeniski sarauta.

189    Šis iebildums nav pamatots. No atlaišanas lēmuma izriet, ka Valde pretēji Disciplinārlietu komitejai uzskatīja, ka prasītājs ir lūdzis atmaksāt rēķinus par aptieku izdevumiem un rēķinus par atbalstu izglītībai, kas nebija īsti un patiesi un ka prasītāji izdarītie pārkāpumi saistībā ar šo lūgumu veikt izdevumu atmaksu iesniegšanu tādējādi bija plašāki un smagāki nekā tikai apšaubāmu fizioterapijas rēķinu iesniegšana, uz ko bija balstījusies šī komiteja.

190    Ir taisnība, ka iepriekš 97. punktā ir nolemts, ka faktiem attiecībā uz fizioterapijas rēķiniem un aptieku rēķiniem disciplinārlietas uzsākšanas brīdī bija iestājies noilgums. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt lēmumu pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas jānodala no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kurš ir saistīts ar strīdīgā akta likumību pēc būtības (skat. spriedumu, 2015. gada 24. septembris, Itālija un Spānija/Komisija, T‑124/13 un T‑191/13, EU:T:2015:690, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

191    Turklāt – un joprojām pretēji Disciplinārlietu komitejai – Valde uzskatīja, ka prasītāja salīdzinoši zemā pakāpe un īsais darba stāžs nevarēja būt nekāda veida mīkstinošs apstāklis viņa pienākumam rīkoties godīgi un godprātīgi, iesniedzot lūgumus atmaksāt rēķinus.

192    Visbeidzot, ECB ir paskaidrojusi, ka katra no lietas sadaļām tai ir likusi neglābjami zaudēt uzticību prasītājam. Šajā ziņā tā ir uzsvērusi faktu, ka šīs iestādes uzticamība – kas ir iestāde, kurai ir uzticēta monetārā politika un banku uzraudzība, – ir balstīta uz reputāciju kā efektīvas un atbildīgas pārvaldes modeli, kuru īsteno godprātīgs personāls, un tā ir paskaidrojusi, ka tieši prasītāja rīcība bija tāda, kas kaitē tās reputācijai.

193    Devītais pamats tātad nav pamatots.

10.    Par desmito pamatu, kas ir izvirzīts pakārtoti saistībā ar samērīguma principa pārkāpumu

a)      Ievada piezīme

194    Iesākumā jānorāda, ka desmitais pamats pretēji tā virsrakstam neaprobežojas tikai ar apgalvojumu par samērīguma principa pārkāpumu šajā lietā. Patiesībā prasītājs secina pēc būtības viņa atlaišanas nesamērīgo raksturu, pirmkārt, Disciplinārlietu komitejas konstatēto atbildību pastiprinošo apstākļu faktiskās neatbilstības un neprecizitātes dēļ, otrkārt, Valdes papildu kārtā konstatēto atbildību pastiprinošo apstākļu prettiesiskuma un neatbilstības dēļ, treškārt, tādēļ, ka Valde ir nav ievērojusi atbildību mīkstinošu apstākļu jēdzienu attiecībā uz Disciplinārlietu komitejas konstatētajiem apstākļiem, un, ceturtkārt, tādēļ, ka ECB nav ņēmusi vērā noteiktu skaitu atbildību mīkstinošus apstākļus, uz kuriem viņš ir norādījis procedūras laikā. Tādējādi ar prasītāja iebildumiem netiek tiešā veidā izteikta kritika par soda nesamērīgo raksturu. Prasītājs nesamērīgumu drīzāk secina vai nu no atsevišķu faktu neprecizitātes, vai arī kļūdām citu faktu novērtējumā un to kvalifikācijas par atbildību pastiprinošiem apstākļiem, vai arī tiesību kļūdām, vai arī, visbeidzot, pilnīgas izmeklēšanas neesamības dēļ par visiem apstākļiem, kuri varēja izrādīties atbildību mīkstinoši.

195    Šādos apstākļos ir jāatgādina, ka Vispārēja tiesa veic pilnīgu pārbaudi par to, vai fakti ir pierādīti, un pareizu atbilstošo tiesību normu piemērošanu (skat. iepriekš 160. un 161. punktu).

196    Tāpat Savienības tiesa veic arī pilnīgu pārbaudi par faktu kvalifikāciju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 21. jūnijs, BNP Paribas un BNL/Komisija, C‑452/10 P, EU:C:2012:366, 102. punkts, un 2013. gada 7. novembris, Cortivo/Parlaments, F‑52/12, EU:F:2013:173, 41. punkts) atbilstoši objektīviem juridiskiem jēdzieniem. It īpaši tā veic šādu pārbaudi par to, vai uz faktu ir attiecināms atbildību pastiprinošu vai mīkstinošu apstākļu juridiskais jēdziens.

197    Visbeidzot, lai gan Nodarbināšanas kārtībā nav paredzēta stingri noteikta saikne starp tajā paredzētajiem disciplinārsodiem un dažāda veida pārkāpumiem, kurus izdara ierēdņi, un lai gan tajā nav paredzēts, kādā mērā atbildību pastiprinošu vai mīkstinošu apstākļu pastāvēšana ir jāņem vērā soda izvēlē, ievērot Hartas 47. pantu nozīmē, ka par administratīvās iestādes, kura pati neatbilst šajā pantā izvirzītajiem nosacījumiem – kā tas ir šīs lietas gadījumā attiecībā uz Valdi –, noteiktu “sodu” var veikt vēlāku pārbaudi tiesā, kam ir pilnvaras pilnībā novērtēt vainas un soda samērīgumu (skat. spriedumu, 2012. gada 15. maijs, Nijs/Revīzijas palāta, T‑184/11 P, EU:T:2012:236, 85. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2010. gada 9. septembris, Andreasen/Komisija, T‑17/08 P, EU:T:2010:374, 146. un 147. punkts; ECT, 2015. gada 31. marts, Andreasen pret Apvienoto Karalisti un 26 citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, CE:ECHR:2015:0331DEC002882711, 73 punkts). Šajā ziņā Savienības tiesa pārbauda tostarp, vai atbildību pastiprinošu un mīkstinošu apstākļu līdzsvarošana par disciplinārlietu atbildīgajā iestādē ir veikta samērīgi (spriedums, 2004. gada 16. marts, Afari/ECB, T‑11/03, EU:T:2004:77, 203. punkts).

b)      Par prasītāja pirmo iebildumu

198    Lai pierādītu samērīguma principa pārkāpumu, prasītājs apstrīd Disciplinārlietu komitejas un vēlāk Valdes konstatēto atbildību pastiprinošo apstākli par to, ka viņš nav piedāvājis atmaksāt visu vai daļu no strīdīgajām summām.

199    Jāatgādina, ka Disciplinārlietu komiteja uzskatīja, ka prasītājs ir pārkāpis savus pienākumus, tikai saņemot nepamatotu atmaksu par fizioterapijas rēķiniem, bet tā savukārt uzskatīja, ka fakti par aptieku rēķiniem un rēķiniem par atbalstu izglītībai nav pietiekami pierādīti. Līdz ar to Disciplinārlietu komiteja prasītājam piemēroja vienīgi atbildību pastiprinošo apstākli par to, ka viņš nav piedāvājis atmaksāt nepamatoti saņemtās summas, aprobežojoties ar summu 56 041,09 EUR apmērā, kas atbilda prezumētās fizioterapeites B rēķinu summas atmaksai.

200    Turpretim atlaišanas lēmumā Valde uzskatīja, ka prasītājs vairākus gadus tika nepamatoti saņēmis visu strīdīgo rēķinu atmaksu. Šādā kontekstā tā turpinājumā norādīja, ka Disciplinārlietu komitejas konstatētajiem atbildību pastiprinošajiem apstākļiem ir jāpievieno fakts, ka prasītājs ir pilnībā zaudējis uzticību, ar kādu pret viņu izturējās ECB (šajā nozīmē skat. 207. un nākamos punktus).

201    Līdz ar to, aplūkojot atlaišanas lēmumu kopumā, pavisam īsā Valdes atsauce uz Disciplinārlietu komitejas konstatētajiem atbildību pastiprinošiem apstākļiem ir jāsaprot tādējādi, ka ar to ir domāts fakts, ka prasītājs nav piedāvājis atmaksāt visas saņemtās summas, ieskaitot summas, kuras tika saņemtas kā atmaksa par rēķiniem par atbalstu izglītībai.

202    Pēc šī precizējuma prasītājs iesākumā sava iebilduma pamatojumam paskaidro, ka viņam nebija pienākuma atmaksāt summu 56 041,09 EUR apmērā, jo fizioterapijas rēķini bija īsti un patiesi.

203    Šim argumentam tomēr nav nozīmes, jo Valde par atbildību pastiprinošu apstākli atzina faktu, ka prasītājs nav atmaksājis tostarp tās summas, kas attiecas uz rēķiniem par atbalstu izglītībai (skat. iepriekš 201. punktu), un ka tā atlaišanas lēmumā varēja uzskatīt, ka ikviena no trim lietas sadaļām, kas attiecās uz pārkāpumiem saistībā ar pieteikumiem par izdevumu atmaksu, ņemot vērā Bankas kompetences finanšu jomā, bija neatgriezeniski iedragājusi tās uzticēšanos prasītājam (skat. iepriekš 99. punktu).

204    Prasītājs turpinājumā apstrīd to, ka viņš nekad nav piedāvājis atmaksāt summas. Viņš apgalvo, ka, lai izbeigtu procedūru, viņš ir piedāvājis samaksāt ECB summu, kas atbilst Disciplinārlietu komitejas ieteiktajai sankcijai, proti, algas samazinājumu 400 EUR apmērā uz divpadsmit mēnešu laiku, proti, 4800 EUR. ECB tomēr nebija jāņem vērā šis priekšlikums, kas bija pavisam niecīgs, ievērojot summas šajā lietā, pat ja tās būtu jāierobežo līdz summai 29 070 EUR apmērā, kas atbilst rēķinu par atbalstu izglītībai atmaksai.

205    Visbeidzot – prasītājs nepamatoti apgalvo, ka viņš ir pilnībā sadarbojies ar Disciplinārlietu komiteju. Šī sadarbība, pat jā tā izrādītos patiesa, nekādi negroza faktu, ka viņš nav piedāvājis atmaksāt attiecīgo summu. Turklāt to apstrīd ECB.

206    No tā izriet, ka ECB (skat. iepriekš 196. punktu) attiecībā uz prasītāju par atbildību pastiprinošu apstākli pamatoti varēja noteikt faktu, ka viņš nav piedāvājis atmaksāt nepamatoti saņemtās summas.

c)      Par prasītāja otro iebildumu

207    Prasītājs kritizē ECB pret viņu konstatētos atbildību pastiprinošos apstākļus atlaišanas lēmumā, kuri papildina tos, uz kuriem jau atsaucās Disciplinārlietu komiteja.

208    Tādējādi prasītājs uzskata, pirmkārt, ka Valde nevarēja noteikt par atbildību pastiprinošu apstākli faktu, ka viņš ir zaudējis ECB uzticību pret viņu, jo šis konstatējums ne ar ko neatšķiras no pašiem pārkāpumiem, kādi viņam tiek pārmesti.

209    Ir jāatgādina, ka atbildību pastiprinošs apstāklis pats par sevi nav pārkāpumu veidojošs elements, kura pierādīšanai ir jāiesniedz materiāla rakstura pierādījumi vai attiecīgā gadījumā jāpierāda nodoms. Tātad ar to pārkāpums netiek kvalificēts pats par sevi, bet gan tas skar soda apmēru pēc tam, kad pārkāpums ir ticis pierādīts, lai ņemtu vērā faktu smagumu kopumā un, ņemot vērā šos faktus, nodrošinātu soda represīvo un atturošo iedarbību.

210    Atlaišanas lēmumā Valde ir pārmetusi prasītājam, ka viņš ir pārkāpis lojalitātes pienākumu pret ECB, pārkāpis savu pienākumu ievērot kopīgās vērtības un savā privātajā un profesionālajā dzīvē ievērot Savienības iestādes statūtus, bez pārtraukuma pārkāpis savu pienākumu aizsargāt iestādes finanšu intereses un apdraudējis Bankas reputāciju. Turklāt kā atbildību pastiprinošs apstāklis tika konstatēts fakts, ka prasītājs ir absolūti ignorējis ECB viņam izrādīto uzticību.

211    Lojalitātes pienākums, protams, ietekmē personiskās uzticības saiknes saglabāšanu starp iestādi un tās ierēdņiem, kas ir nosacījums darba attiecību saglabāšanai. Šis pienākums nozīmē ne tikai to, ka ierēdņi neuzvedas veidā, kas nav savienojams ar viņu uzdevumiem piemītošo cieņu un cieņu, kāda ir jāievēro pret iestādi un tās vadību, bet arī, ka viņu rīcībā nav nekā aizdomīga – lai vienmēr tiktu saglabāta uzticības saikne, kas pastāv starp iestādi un ierēdņiem (spriedums, 1999. gada 19. maijs, Connolly/Komisija, T‑34/96 un T‑163/96, EU:T:1999:102, 128. punkts). No tā tomēr neizriet, ka jebkurš lojalitātes pienākuma pārkāpums sistemātiski nozīmētu šīs uzticības zudumu un tātad atlaišanu kā neizbēgamas sekas. Šāds pārkāpums var notikt arī tikai epizodiski vai arī tā sekas var būt maznozīmīgas vai nekaitīgas. Šādā gadījumā darba attiecību saiknes pārtraukšana nebūtu savienojama ar apstākli, ka Nodarbinātības kārtībā nav paredzēta nemainīga veida saikne starp dažādu veidu pārkāpumiem un iespējamiem disciplinārsodiem.

212    Līdz ar to uzticības saiknes zudums nav disciplīnas pārkāpumu veidojošs elements, kas izpaužas kā lojalitātes neievērošana, bet gan atbildību pastiprinošs apstāklis šī pārkāpuma īpaši kaitējumus radošā un smagā rakstura dēļ, it īpaši tad, ja ierēdnis vai darbinieks izrāda absolūtu necieņu pret iestādi.

213    Šajā lietā fakti saistībā ar rēķinu par atbalstu izglītībai atmaksu nebūt nebija epizodiski, tie tika iesniegti vairāku gadu garumā, kā to ir atzinis arī pats prasītājs.

214    Tātad ECB šajā lietā ir pamatoti kvalificējusi kā atbildību pastiprinošu apstākli faktu, ka prasītājs absolūti nav ievērojis uzticību, kāda pret viņu tika izrādīta.

215    Otrkārt, prasītājs pārmet ECB, ka tā kā atbildību pastiprinošu apstākli ir minējusi faktu, ka zemai pakāpei un neilgam darba stāžam nebija nekādas ietekmes uz personāla spējām rīkoties pēc savas iniciatīvas tādos apstākļos kā šajā lietā, lai veiktu vienkāršas pārbaudes. Atkal, prasītāja ieskatā, šis apgalvotais atbildību pastiprinošais apstāklis neatšķiroties no pašiem viņam pārmestajiem pārkāpumiem. Prasītājs turklāt apgalvo, ka viņam šajā lietā neesot bijis nekāda iemesla veikt šāda veida pārbaudes.

216    Šis pārmetums tomēr ir balstīts uz kļūdainu atlaišanas lēmuma interpretāciju. Pretēji tam, ko norāda prasītājs, Valde nav uzskatījusi, ka viņa zemā pakāpe un neilgais darba stāžs varēja veicināt atbildību pastiprinošu apstākli, bet gan – pretēji Disciplinārlietu komitejai – tā atteicās to atzīt par atbildību mīkstinošu apstākli. Katrā ziņā Nodarbinātības kārtības 45. panta piektajā ievilkumā, protams, ir paredzēts, ka, nosakot sodu, ņem vērā pakāpi un darba stāžu. Tomēr Banka varēja uzskatīt, ka zema pakāpe un neilgs darba stāžs šajā lietā nav uzskatāmi par atbildību mīkstinošu apstākli, jo šāda pakāpe un darba stāžs neattaisno to, ka darbinieks pēc savas iniciatīvas neveic vienkāršas pārbaudes, kas neprasa īpaša veida zināšanas, un tādēļ, ka ikviena saprātīgi piesardzīga persona būtu veikusi šādu pārbaudi šīs lietas apstākļos, kuriem bija jārada šaubas par tiesībām saņemt atmaksu par norādītajām summām.

217    Attiecībā uz argumentu, ka šajā lietā neesot bijis nekāda iemesla veikt jebkāda veida pārbaudi, pēc būtības tas nozīmē apstrīdēt apstākļus, kādos ECB secināja, ka privātskolotājas C rēķini nav īsti un patiesi. Tas tādējādi pārklājas ar sesto pamatu, kas ir atzīts par nepamatotu.

218    Treškārt, prasītājs apstrīd, ka ECB varēja kā uz atbildību pastiprinošu apstākli atsaukties uz faktu, ka ir apdraudēta tās uzticamība, jo tā tika saglabāta ar labvēlīgo iznākumu pret viņu uzsāktajos kriminālprocesos un it īpaši ar publiski zināmo 2017. gada 18. oktobra Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa) spriedumu, ar kuru viņš tika attaisnots noziedzīgā nodarījumā par krāpšanu un dokumentu viltošanu attiecībā uz fizioterapijas rēķiniem.

219    Tomēr papildus faktam, ka prasītājs neprecizē, kā Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa) spriedums ir darīts publiski zināms, ECB varēja uzskatīt, ka fakti varēja aizskart tās reputāciju un līdz ar to arī tās kā finanšu iestādes uzticamību. Saskaņā ar Nodarbinātības kārtības 45. panta otro ievilkumu ECB kā atbildību pastiprinošus apstākļus tieši var ņemt vērā risku, kādam darbinieks ar savu uzvedību ir pakļāvis iestādes godīgumu, reputāciju vai intereses, bez pienākuma pierādīt, vai personām ārpus iestādes bija zināms par ieinteresētās personas uzvedību un, ja bija, tad kādā mērā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 10. jūnijs, HI/Komisija, F‑133/15, EU:F:2016:127, 204. punkts un tajā minētā judikatūra).

220    Tāpat pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, ECB varēja kā atbildību pastiprinošu apstākli atzīt faktu, ka viņš bija rīkojies pret iestādes finanšu interesēm, kuras viņam tomēr bija pienākums aizsargāt. Saistībā ar šo pietiek konstatēt, ka prasītāja nepamatotie pieteikumi par izdevumu atmaksu neizbēgami ietekmēja ECB finanses, no kurām galu galā šie izdevumi tika segti.

d)      Par prasītāja trešo iebildumu

221    Prasītājs apgalvo, ka Valde nav ņēmusi vērā lomu, kāda piemīt atbildību mīkstinošiem apstākļiem, kad tā apgalvoja, ka Disciplinārlietu komitejas konstatētie atbildību mīkstinošie apstākļi nekādā veidā nemazina ECB uzticības zudumu pret viņu.

222    Disciplinārlietu komiteja šajā lietā par atbildību mīkstinošiem apstākļiem atzina prasītāja zemo pakāpi un neilgo darba stāžu, iepriekšēju disciplināro pārkāpumu neesamību un faktu, ka nevarēja zināt, vai sabiedrība A būtu atteikusies atmaksāt B izdotos rēķinus, ja uz pirmā no šiem rēķiniem nebūtu izlaists zīmogs “Kosmetikerin”.

223    Tomēr Valde, neignorējot šo atbildību mīkstinošo apstākļu raksturu, varēja uzskatīt, ka šie apstākļi nekādā ziņā neatsver ECB uzticības zudumu pret prasītāju.

224    It īpaši no šī sprieduma 216. punkta izriet, ka Valde varēja – pretēji Disciplinārlietu komitejai – atteikties atzīt prasītāja zemo pakāpi un īso darba stāžu par atbildību mīkstinošu apstākli. Turklāt Nodarbinātības kārtības 45. panta astotajā ievilkumā patiešām ir paredzēts, ka, nosakot disciplinārsodu, ir jāņem vērā darbinieka uzvedība visā viņa karjeras laikā. Tomēr šajā tiesību normā uzticības zudums netiek katrā ziņā pakārtots atkārtota pārkāpuma izdarīšanai. Tas var rasties arī viena fakta vai uzvedības dēļ. Ievērojot ECB uzdevumus, Valde šajā lietā rīkojās leģitīmi, uzsvērdama stingrās prasības, kādas katram darbiniekam ir noteiktas finanšu jomā.

e)      Par ceturto prasītāja iebildumu

225    Prasītājs uzskata, ka ir jāņem vērā atbildību mīkstinošie apstākļi, uz kuriem viņš norādīja Disciplinārlietu komitejā un 2018. gada 30. aprīļa apsvērumos un kurus ECB nav ņēmusi vērā.

226    Prasītājs, pirmkārt, norāda uz ciešanām, kas bija jāpacieš viņa ģimenei un viņam pašam visu procedūras laiku, kurā viņš bija atstādināts no pienākumu pildīšanas. Viņš atsaucas arī uz savām tiesībām atgūt iekšējo mieru un atjaunot savu reputāciju.

227    Tomēr disciplinārlietas ilgums nav ietverts Nodarbinātības kārtības 45. pantā minētajos apstākļos kā atbildību mīkstinošs apstāklis, un tas nav atbilstošs, lai noteiktu disciplinārsodu, kam saskaņā ar šo pantu ir jābūt samērīgam ar izdarīto pārkāpumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 10. jūnijs, HI/Komisija, F‑133/15, EU:F:2016:127, 200. punkts).

228    Turklāt prasītājs nepamato savu iebildumu. Viņš nav sniedzis konkrētus pierādījumus, lai precizētu ciešanas, kuras esot bijušas viņa ģimenei un viņam pašam procedūras un tās ilguma dēļ, it īpaši to, kādā veidā tās būtu pārsniegušas uztraukumus un neskaidrību, ko neizbēgami rada kriminālprocesi un disciplinārlietas, un kuras ECB būtu bijis jāņem vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis.

229    Tāpat prasītājs nav precizējis iebildumu, ko viņš izvirza saistībā ar apgalvotajām tiesībām atgūt iekšējo mieru un atjaunot savu reputāciju. It īpaši tas ir sakāms saistībā ar šo pamatu, kurš ir izvirzīts pakārtoti un saistīts tikai ar soda samērīguma apstrīdēšanu, kas nozīmē, ka disciplinārais pārkāpums ir pierādīts.

230    Otrkārt, prasītājs izvirza argumentu par savu ļoti pozitīvo sniegumu ECB un apgalvo, ka tas esot bijis jāņem vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis.

231    Tomēr no šī sprieduma 224. punkta izriet, ka Valde varēja uzskatīt, ka ECB ir zaudējusi uzticību pret prasītāju, neraugoties uz apstākli, ka viņam pārmestie fakti bija viņa pirmais pārkāpums.

232    Attiecībā uz pārējo prasītājs vienīgi ir iesniedzis novērtējuma ziņojumus, kuri acīmredzot ir pieņemti 2008. un 2010. gada noslēgumā, kā arī īsu viņa novērtējumu, kas ietverts ar 2011. gada 29. septembri datētā e‑pastā. Šiem dokumentiem nav pierādījuma spēka attiecībā uz viņa kopējo sniegumu laikā no 2011. gada līdz viņa atstādināšanai no pienākumiem 2014. gada 21. oktobrī, kopš kura par viņu vairs netiek veikts novērtējums.

233    Līdz ar to ECB pamatoti nav ņēmusi vērā prasītāja sniegumu tajā kā atbildību mīkstinošu apstākli (skat. iepriekš 196. punktu).

234    Treškārt, prasītājs pārmet ECB, ka tā nav ņēmusi vērā faktu, ka viņam nav bijis nodoma pārkāpt savus profesionālos pienākumus, ka viņš nebija rīkojies personiskās ieinteresētības dēļ un ka iestādei nav radušies nekādi zaudējumi.

235    Saskaņā ar Nodarbinātības kārtības 45. panta trešo ievilkumu ECB, nosakot disciplināro sodu, ņem vērā pakāpi, kādā pārkāpums ir izdarīts ar nolūku.

236    Tomēr no trešā un septītā pamata, kā arī sestā pamata kopīgas pārbaudes un turklāt no šī sprieduma 216. punkta izriet, ka ECB varēja uzskatīt, ka no rēķinu par atbalstu izglītībai teksta varēja pieņemt, ka tie nav īsti un patiesi, ka lietas objektīvie apstākļi, kas radīja šaubas par tiesībām uz minēto rēķinu atmaksu, lika veikt vienkārša veida pārbaudes, kuras varēja veikt pats prasītājs, un kā ikvienai saprātīgi piesardzīgai personai viņam būtu vajadzējis vismaz par to informēt administrāciju un sadarboties ar to.

237    Šādos apstākļos Valde pamatoti varēja (skat. iepriekš 196. punktu) neatzīt par atbildību mīkstinošu apstākli prasītāja nodoma neesamību.

238    Tas pats attiecas uz prasītāja apgalvojumu, ka viņš neesot rīkojies personiskās ieinteresētības vadīts, jo viņš saņēma strīdīgās rēķinu atmaksas.

239    Tas pats attiecas arī uz faktu, ka ECB neesot radušies nekādi zaudējumi, jo prasītājs nevarēja nezināt, ka izglītības izdevumu atmaksu veica ECB. Turklāt un papildus materiālajiem zaudējumiem, no prasītāja izvirzītā otrā pārmetuma saistībā ar šo pamatu izriet, ka ECB varēja saprātīgi pieņemt, ka viņa uzvedība varēja aizskart tās reputāciju un tātad iedragāt uzticamību tai kā finanšu iestādei (skat. iepriekš 219. punktu), tādējādi nodarot tai arī morālo kaitējumu.

240    Ceturtkārt, prasītājs izvirza argumentu, ka ECB nav ņēmusi vērā, ka viņam netika izteikts nekāds brīdinājums, lai gan, strīdīgajiem faktiem norisinoties, ECB par tiem zināja četru gadu ilgā laikposmā attiecībā uz rēķiniem par atbalstu izglītībai.

241    Tomēr šī lietas sadaļa attiecas uz rēķinu atmaksas pieteikumiem, kas tika iesniegti 2010., 2012. un 2014. gadā, kā arī 2017. gada janvārī. No otrā pamata pārbaudes izriet, ka Disciplinārlietu komiteja faktus atklāja tikai 2017. gada martā saistībā ar prasītāja lietas padziļinātu izskatīšanu, pie kā to bija novedušas lietas sadaļas par fizioterapijas rēķiniem un aptieku rēķiniem. Turklāt pēc atsevišķām papildu izmeklēšanām ECB prasītājam iecerēto ziņojuma Nr. 2 projektu paziņoja 2017. gada 19. jūnijā, proti, tikai aptuveni trīs mēnešus pēc šī atklājuma. Šādos apstākļos Bankai nevar izteikt pārmetumu, ka tā nav izteikusi brīdinājumu prasītājam par rēķiniem par atbalstu izglītībai.

242    Prasītājs turklāt apgalvo, ka fakti saistībā ar fizioterapijas rēķiniem un aptieku rēķiniem notika piecu gadu ilgā laikposmā, viņam nesaņemot brīdinājumus.

243    Tomēr šim pēdējam argumentam nav nozīmes, jo ECB varēja uzskatīt, ka ikviena no trim lietas sadaļām, pat ja tās aplūkotu atsevišķi, bija negrozāmi ietekmējusi uzticību, kas ir pamatā tās attiecībām ar darbiniekiem (skat. iepriekš 99. punktu), un tātad lietas sadaļa par rēķiniem par atbalstu izglītībai, kurā nav pieļauts nekāda veida prettiesiskums, bija pietiekama, lai attaisnotu atlaišanas lēmumu.

f)      Secinājumi par desmito pamatu un atcelšanas prasījumiem

244    No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja izvirzītie iebildumi saistībā ar desmito pamatu nav pamatoti un ka līdz ar to viņš nav pierādījis atlaišanas lēmuma nesamērīgo raksturu (skat. iepriekš 197. punktu).

245    Desmitais pamats tātad nav pamatots.

246    Ņemot vērā, ka otrā pamata daļēji pamatotais raksturs nav pietiekams, lai pamatotu atlaišanas lēmuma atcelšanu un tātad arī lēmuma par atteikumu no jauna uzsākt procedūru atcelšanu (skat. iepriekš 100. punktu), un ka neviens no pārējiem pamatiem nav pamatots, atcelšanas prasījumi ir jānoraida kopumā.

B.      Par otro prasījumu daļu, kas ir vērsta uz to, lai Vispārējā tiesa uzdotu prasītāja atjaunošanu amatā

247    Ar otro prasījumu daļu prasītājs lūdz Vispārējo tiesu uzdot viņa atjaunošanu amatā.

248    Šie prasījumi tomēr ir jānoraida kā tādi, kas ir iesniegti tiesai, kam nav kompetences tos izskatīt, jo Vispārējā tiesa neizdod rīkojumus administrācijai (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2016. gada 22. septembris, Gaki/Komisija, C‑130/16 P, nav publicēts, EU:C:2016:731, 14. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, tā kā atcelšanas prasījumi ir noraidīti, līdz ar to ir jānoraida arī šie prasījumi (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2011. gada 25. maijs, Meierhofer/Komisija, F‑74/07 RENV, EU:F:2011:63, 69. punkts).

C.      Par trešo prasījumu daļu saistībā ar prasītājam iespējami nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu

249    Prasītājs lūdz, lai Vispārējā tiesa piespriestu ECB atlīdzināt viņam iespējami nodarīto morālo kaitējumu, kura apmēru viņš nosaka ex æquo et bono 20 000 EUR apmērā.

250    Ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības iestāžu, orgānu un struktūru saukšanai pie atbildības ir jābūt izpildītam nosacījumu kopumam, proti, rīcībai, par kuru tā tiek vainota, ir jābūt prettiesiskai, apgalvotajam kaitējumam ir jābūt reālam un starp pārmesto rīcību un apgalvoto kaitējumu ir jābūt cēloņsakarībai, turklāt šie trīs nosacījumi ir kumulatīvi (skat. spriedumu 2019. gada 3. oktobris, DQ u.c./Parlaments, T‑730/18, EU:T:2019:725, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

251    Attiecībā uz nosacījumu par rīcības prettiesiskumu ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atlīdzinājuma prasījumiem, kas iesniegti kopā ar atcelšanas prasījumiem, kuriem nav nekāda juridiskā pamata, arī nav nekāda juridiskā pamata, ja tie ir cieši saistīti ar šiem atcelšanas prasījumiem (spriedumi, 2003. gada 30. septembris, Martínez Valls/Parlaments, T‑214/02, EU:T:2003:254, 43. punkts, un 2018. gada 28. februāris, Paulini/ECB, T‑764/16, nav publicēts, EU:T:2018:101, 86. punkts).

252    Tātad, ja atcelšanas prasījumi tiek noraidīti kā juridiski nepamatoti (skat. iepriekš 246. punktu), ir jānoraida arī atlīdzinājuma prasījumi, ciktāl tie ir pamatoti ar apgalvoti “bargo” atlaišanas lēmuma redakciju, ar faktu, ka šis lēmums ir pamatots ar iespējami neatgriezenisku uzticības saiknes aizskārumu, ECB nepaskaidrojot, kādēļ šī uzticība ir tikusi neatgriezeniski aizskarta, un ar prasītāja reputācijas aizskārumu, kas esot nodarīts ar apstrīdētajiem lēmumiem.

253    Prasītājs tomēr secina, ka viņam ir nodarīts kaitējums arī neskaidrības dēļ, kādā viņš atradās nesaprātīgi ilgās procedūras dēļ.

254    Lai gan saprātīga termiņa pārkāpums principā nevar attaisnot administratīvās procedūrās noslēgumā pieņemta lēmuma atcelšanu (skat. iepriekš 178. punktu), šādu pārkāpumu var ņemt vērā, izskatot atlīdzinājuma prasījumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. aprīlis, AV/Komisija, T‑303/18 RENV, nav publicēts, EU:T:2019:239, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

255    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka disciplinārlieta ikvienam ierēdnim vai darbiniekam rada neskaidrību attiecībā uz viņa profesionālo nākotni, noteikti radot viņam zināmu stresu un satraukumu, un ka tad, ja šī neskaidrība turpinās pārmērīgi ilgi, ierēdnim radītā stresa un satraukuma intensitāte pārsniedz attaisnojamo (spriedums, 2010. gada 13. janvāris, A un G/Komisija, F‑124/05 un F‑96/06, EU:F:2010:2, 147. punkts) un principā var nodarīt morālo kaitējumu.

256    Šajā lietā tomēr ir jāatgādina, ka attiecībā uz cēloņsakarības pastāvēšanu judikatūra prasa, lai prasītājs pierādītu tiešas un nepārprotamas cēloņa un seku attiecības starp attiecīgās iestādes izdarīto pārkāpumu un apgalvoto kaitējumu (spriedumi, 1999. gada 28. septembris, Hautem/EIB, T‑140/97, EU:T:1999:176, 85. punkts, un 2011. gada 5. jūlijs, V/Parlaments, F‑46/09, EU:F:2011:101, 158. punkts). Tādējādi rīcībai, pret kuru izsaka pārmetumus, ir jābūt noteicošajam kaitējuma iemeslam (rīkojums, 2011. gada 31. marts, Mauerhofer/Komisija, C‑433/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:204, 127. punkts, un spriedums, 2018. gada 8. novembris, Cocchi un Falcione/Komisija, T‑724/16 P, nav publicēts, EU:T:2018:759, 96. punkts).

257    Atlīdzinājuma prasījumu atbalstam prasītājs ir iesniedzis ar 2017. gada 30. oktobri datētu ārsta zīmi, kurā pakāpeniska bezmiega rašanās, ķermeņa masas zudums un viņa galvassāpes vienā teikumā tiek piedēvētas “darba apstākļiem, kādus ir radījusi ECB”.

258    Lai novērtētu šīs ārsta zīmes pierādījuma vērtību, ir jāņem vērā visi lietas apstākļi.

259    Šajā ziņā it īpaši ir jānorāda, ka, lai gan prasītājam pastāvēja risks saņemt disciplinārsodu, sākot ar viņa atcelšanu no pienākumu izpildes 2014. gada 21. oktobrī līdz viņa atlaišanas lēmumam 2019. gada 7. maijā, vienlaikus pret viņu bija uzsākti vairāki kriminālprocesi. Tādējādi pret prasītāju notika iepriekšējā izmeklēšana par krāpšanu un dokumentu viltošanu Vācijas kriminālkodeksa 263. panta 1.punkta izpratnē, kā arī Vācijas kriminālkodeksa 267. panta izpratnē saistībā ar fizioterapijas rēķiniem (skat. iepriekš 7. punktu). Par abiem šiem noziedzīgiem nodarījumiem varēja tikt piespriests, augstākais, piecu gadu cietumsods. Turklāt 2014. gada 16. oktobrī viņa dzīvesvietā tika veikta kratīšana. Pēc tam iepriekšējā izmeklēšana tika attiecināta uz lietas sadaļu par aptieku rēķiniem. 2016. gada 12. septembrī pret prasītāju tika pieņemts prokurora apsūdzības raksts, ar kuru, lai gan tika atstāta bez tālākas izskatīšanas lietas sadaļa par aptieku rēķiniem, viņam tika uzrādīta formāla apsūdzība par krāpšanu un dokumentu viltošanu attiecībā uz fizioterapijas rēķiniem un viņa lieta tika nodota krimināltiesai (skat. iepriekš 7. punktu). Ar 2017. gada 18. oktobra spriedumu Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa) attaisnoja prasītāju par šiem faktiem (skat. iepriekš 14. punktu). Tomēr tajā pašā laikā pret prasītāju notika kriminālvajāšana par krāpšanu saistībā ar rēķiniem par atbalstu izglītībai. Viņš tika informēts par kriminālprocesu izbeigšanu tikai 2019. gada 30. aprīlī ar prokuratūras vēstuli (skat. iepriekš 23. punktu), ar kuru viņam tika paziņots par pēdējās lietas sadaļas atstāšanu bez izskatīšanas.

260    No tā izriet, ka pret prasītāju notika kriminālprocess, ieskaitot kratīšanu dzīvesvietā, un visu šo laikposmu, kas viņa ieskatā ir nesaprātīgs, kādu ilga strīdīgā procedūra, viņu pavadīja bailes raisoša iespēja tikt notiesātam saistībā noziedzīgu nodarījumu.

261    Turklāt ir būtiski norādīt, ka prasītājs visu disciplinārās izmeklēšanas laiku, kā arī šajā prasībā ar īpašu uzstājību ir apgalvojis, ka ECB bija jāaptur šī procedūra un to nevarot noslēgt pirms iznākuma uzzināšanas kriminālprocesos. Prasītājs tātad uzskatīja, ka kriminālprocesiem viņa gadījumā ir galvenā nozīme.

262    Savukārt ECB nav atbildīga par valsts kriminālprocesa ilgumu.

263    Turklāt šajā kontekstā prasītāja iesniegtā vienīgā 2017. gada 30. oktobra ārsta zīme, kurā nav ietverti detalizēti apstākļi, kurā nav ietverts nekāda veida notikumu apraksts un kurā pat nav norādes uz kriminālprocesiem, nav pietiekams pierādījums tam, ka bezmiega, ķermeņa masas samazināšanās un galvassāpju, kas tajā ir minētas, noteicošais iemesls ir neskaidrības, kādas saistītas ar disciplinārās procedūras ilgumu.

264    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītājs, uz ko gulstas pierādīšanas pienākums (skat. iepriekš 256. punktu), nav pietiekami juridiski pierādījis cēlonisko sakaru starp apgalvoto ECB pārkāpjošo rīcību un viņa apgalvoto kaitējumu. Savukārt, kā ir izklāstīts iepriekš 256. punktā, šī saikne ir viens no kumulatīvajiem nosacījumiem, kas ir jāizpilda, lai varētu atzīt iestādes atbildību.

265    Līdz ar to prasītāja atlīdzinājuma prasījumi ir jānoraida.

266    Tātad prasītāja prasība ir jānoraida pilnībā.

D.      Par ECB lūgumu Vispārējai tiesai uzklausīt prasītāju, viņa laulāto un bērnus, kā arī attiecīgā gadījumā B

267    Ciktāl tas būtu nepieciešams, ECB ir izteikusi lūgumu Vispārējai tiesai uzaicināt sniegt liecību prasītāju, viņa laulāto un bērnus, kā arī attiecīgā gadījumā prezumēto fizioterapeiti B, lai viņus uzklausītu par fizioterapijas rēķiniem, vai vismaz uzklausītu par šo aspektu prasītāju kā lietas dalībnieku.

268    Tā kā ir nolemts, ka faktiem attiecībā uz šiem rēķiniem ir iestājies noilgums (skat. iepriekš 89. punktu), šis lūgums nav jāapmierina.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

269    Saskaņā ar Reglamenta 134. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar šī paša reglamenta 135. panta 1. punktu, ja to prasa taisnīgums, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, bet tikai daļēji atlīdzina pretējās puses tiesāšanās izdevumus vai pat vispār tiek atbrīvots no šī pienākuma. Turklāt saskaņā ar minētā reglamenta 135. panta 2. punktu Vispārējā tiesa lietas dalībniekam, pat ja nolēmums ir tam labvēlīgs, var piespriest pilnībā vai daļēji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas.

270    Šajā lietā no iepriekš 82. un 89. punkta izriet, ka ECB pabeidza disciplinārlietu un konstatēja, ka prasītājs nav izpildījis savus pienākumus lietas sadaļās saistībā ar fizioterapijas rēķiniem un aptieku rēķiniem, neraugoties uz to noilgumu.

271    Šādos apstākļos ir jāveic taisnīga iepriekš 269. punktā minēto tiesību normu piemērošana, piespriežot prasītājam segt savus, kā arī atlīdzināt trīs ceturtdaļas no ECB tiesāšanās izdevumiem un šai pēdējai segt vienu ceturtdaļu no tās tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      DI sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina trīs ceturtdaļas Eiropas Centrālās bankas (ECB) tiesāšanās izdevumu, kura segs atlikušos tiesāšanās izdevumus pati.

Gervasoni

Madise

Nihoul

Frendo

 

      Martín y Pérez de Nanclares

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 9. jūnijā.

[Paraksti]


Satura rādītājs


I. Tiesvedības priekšvēsture

II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par prasījumu pirmo daļu saistībā ar apstrīdēto lēmumu atcelšanu

1. Ievada apsvērumi

2. Par pirmo pamatu saistībā ar apstrīdēto lēmumu izdevēja kompetences neesamību

3. Par otro pamatu saistībā ar Personālam piemērojamo normu 8.3.2. panta un tiesiskās drošības principa pārkāpumu

a) Par to, vai viena gada termiņam ir obligāts raksturs

b) Par to, vai lietas faktiem bija iestājies noilgums

1) Par “faktu atklāšanas” jēdzienu, no kura sāk skaitīt viena gada noilguma termiņu

2) Par iespējamu disciplinārlietas noilgumu attiecībā uz fizioterapijas rēķiniem

3) Par iespējamu disciplinārlietas noilgumu saistībā ar rēķiniem par aptieku izdevumiem

4) Par iespējamu disciplinārlietas noilgumu saistībā ar rēķiniem par atbalstu izglītībai

c) Secinājums par otro pamatu

4. Par trešo un septīto pamatu attiecīgi saistībā, pirmkārt, ar teiciena, ka “disciplinārlieta ir jāaptur, nogaidot krimināllietas iznākumu” pārkāpumu, labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma pārkāpumu un, otrkārt, tiesību uz nevainīguma prezumpciju un Hartas 48. panta pārkāpumu

a) Par teiciena, ka “disciplinārlieta ir jāaptur, nogaidot krimināllietas iznākumu” pārkāpumu

b) Par tiesību uz nevainīguma prezumpciju un Hartas 48. panta pārkāpumu

c) Par labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma pārkāpumu

d) Secinājums par trešo un septīto pamatu

5. Par ceturto pamatu saistībā ar Personālam piemērojamo normu 8.3.7. panta un objektivitātes principa, kā tas izriet no Hartas 41. panta, pārkāpumu

a) Par prasītāja pirmo iebildumu

b) Par prasītāja otro iebildumu

c) Par prasītāja trešo un ceturto iebildumu

d) Secinājums par ceturto pamatu

6. Par piekto pamatu saistībā ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

7. Par sesto pamatu saistībā ar acīmredzamām kļūdām vērtējumā

a) Ievada piezīme

b) Par nepilnīgu lietas apstākļu novērtējumu, kļūdām pierādījumu vērtējumā un tiesību kļūdu, kas attiecas uz lietas sadaļu par rēķiniem par atbalstu izglītībai

8. Par astoto pamatu saistībā ar saprātīga termiņa un rūpības pienākuma pārkāpumu

9. Par devīto pamatu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

10. Par desmito pamatu, kas ir izvirzīts pakārtoti saistībā ar samērīguma principa pārkāpumu

a) Ievada piezīme

b) Par prasītāja pirmo iebildumu

c) Par prasītāja otro iebildumu

d) Par prasītāja trešo iebildumu

e) Par ceturto prasītāja iebildumu

f) Secinājumi par desmito pamatu un atcelšanas prasījumiem

B. Par otro prasījumu daļu, kas ir vērsta uz to, lai Vispārējā tiesa uzdotu prasītāja atjaunošanu amatā

C. Par trešo prasījumu daļu saistībā ar prasītājam iespējami nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu

D. Par ECB lūgumu Vispārējai tiesai uzklausīt prasītāju, viņa laulāto un bērnus, kā arī attiecīgā gadījumā B

IV. Par tiesāšanās izdevumiem


*      Tiesvedības valoda – angļu.