VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2013. gada 18. jūnijā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Pasaules alumīnija fluorīda tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Cenu noteikšana un tirgu sadale – Pārkāpuma pierādīšana – Tiesības uz aizstāvību – Atbilstība starp paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu – Naudas sodi – 2006. gada pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai – Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums

Lieta T‑406/08

Industries chimiques du fluor (ICF), Tunisa (Tunisija), ko sākotnēji pārstāvēja M. van der Woude un T. Hennen, vēlāk – P. Wytinck un D. Gillet, advokāti,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv É. Gippini Fournier, K. Mojzesowicz un N. von Lingen, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2008. gada 25. jūnija Lēmumu C(2008) 3043 par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.180 – Alumīnija fluorīds) attiecībā uz aizliegtu vienošanos pasaules alumīnija fluorīda tirgū par cenu noteikšanu un tirgu sadali pasaules mērogā, kā arī, pakārtoti, prasību samazināt prasītājam uzlikto naudas sodu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi] (referents), tiesneši I. Labucka un S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen],

sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 15. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

I –  Fakti

1        Komisijas 2008. gada 25. jūnija Lēmums C(2008) 3043 par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.180 – Alumīnija fluorīds) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) attiecas uz aizliegtu vienošanos pasaules alumīnija fluorīda tirgū par cenu noteikšanu un tirgu sadali pasaules mērogā, kurā esot aktīvi piedalījies prasītājs, Industries chimiques du fluor (ICF).

2        Prasītājs ir saskaņā ar Tunisijas tiesībām reģistrēta akciju sabiedrība, kas ir kotēta Tunisas (Tunisija) biržā un nodarbojas ar alumīnija fluorīda ražošanu un pārdošanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 23. apsvērums).

3        Boliden Odda A/S (turpmāk tekstā – “Boliden”) ir saskaņā ar Norvēģijas tiesībām dibināts uzņēmums, kas nodarbojas ar cinka un alumīnija fluorīda ražošanu un pārdošanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 5. apsvērums). 2005. gada 23. martā Boliden iesniedza Eiropas Kopienu Komisijai pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar Komisijas 2002. gada Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas vai sodanaudas samazināšanu karteļa gadījumos [atbrīvojumu no naudas soda vai naudas soda samazināšanu aizliegtu vienošanos gadījumos] (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”). 2005. gada aprīlī Boliden iesniedza precizējumus un papildu informāciju un sniedza mutvārdu paziņojumus. 2005. gada 28. aprīlī Komisija piešķīra Boliden nosacītu atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši Paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) apakšpunktam (apstrīdētā lēmuma preambulas 56. apsvērums).

4        2005. gada 25. un 26. maijā Komisija atbilstoši Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. panta 4. punktam veica pārbaudes Eiropas alumīnija fluorīda piegādātāju, tostarp Fluorsid SpA, kas ir saskaņā ar Itālijas tiesībām reģistrēts uzņēmums, Alufluor AB, Derivados del Fluor, SA un C. E. Giulini & C. Srl, telpās (apstrīdētā lēmuma preambulas 57. apsvērums).

5        2006. gada 23. un 31. augustā saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 19. pantu Komisija iztaujāja O. – bijušo “Noralf”, kas ir par alumīnija fluorīdu atbildīgā Boliden struktūrvienība, komercdirektoru (apstrīdētā lēmuma preambulas 58. apsvērums).

6        Laikposmā no 2006. gada septembra līdz 2007. gada februārim atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktam Komisija uzņēmumiem, kas tajā stadijā bija iesaistīti administratīvajā procesā, tostarp prasītājam, Boliden, Alufluor, Derivados del Fluor, Fluorsid, C. E. Giulini & C., Minmet, kas ir Šveicē reģistrēts uzņēmums un galvenais Fluorsid akcionārs, un Industrial Quimica de Mexico (IQM), kas ir saskaņā ar Meksikas tiesībām reģistrēts uzņēmums, nosūtīja vairākus informācijas pieprasījumus, uz kuriem šie uzņēmumi ir atbildējuši (apstrīdētā lēmuma preambulas 59. apsvērums).

7        2007. gada 29. martā ar Komisiju rīkotās sanāksmes laikā Fluorsid iesniedza dažus dokumentus. 2007. gada 22. aprīlī Fluorsid saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību iesniedza “pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda vai tā samazinājumu”, kuru Komisija interpretēja kā pieteikumu par naudas soda samazinājumu. 2007. gada 27. maijā Fluorsid iesniedza papildinājumu minētajam pieteikumam. 2007. gada 13. jūlijā Komisija informēja Fluorsid, ka tā neplāno piešķirt šim uzņēmumam naudas soda samazinājumu saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību (apstrīdētā lēmuma preambulas 60., 248. un 249. apsvērums).

8        2007. gada 24. aprīlī Komisija oficiāli uzsāka procesu cita starpā attiecībā uz prasītāju, Boliden, Fluorsid, Minmet un IQM un pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kas tiem tika nosūtīts 2007. gada 25. aprīlī un paziņots laikposmā no 2007. gada 26. aprīļa līdz 30. aprīlim. Vienlaikus Komisija piešķīra tiem piekļuvi lietas materiāliem CD‑ROM formātā (apstrīdētā lēmuma preambulas 61. apsvērums).

9        Paziņojuma par iebildumiem adresāti, izņemot Boliden, iesniedza savus apsvērumus par attiecībā uz tiem izvirzītajiem iebildumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 62. apsvērums).

10      2007. gada 13. septembrī notika uzklausīšana, kurā piedalījās visi paziņojuma par iebildumiem adresāti (apstrīdētā lēmuma preambulas 63. apsvērums).

11      2008. gada 11. un 14. aprīlī Komisija nosūtīja visiem paziņojuma par iebildumiem adresātiem informācijas pieprasījumus, lūdzot tos norādīt savu kopējo apgrozījumu un alumīnija fluorīda pārdevumus un sniegt precizējumus par jebkādām būtiskām izmaiņām darbību vai īpašumtiesību ziņā (apstrīdētā lēmuma preambulas 64. apsvērums).

II –  Apstrīdētais lēmums

A –  Apstrīdētā lēmuma pamatdaļa

12      Apstrīdētā lēmuma pamatdaļā ir noteikts:

“1. pants

Tālāk uzskaitītie uzņēmumi ir pārkāpuši [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu, laikposmā no 2000. gada 12. jūlija līdz 2000. gada 31. decembrim piedaloties nolīgumā un/vai saskaņotās darbībās alumīnija fluorīda nozarē:

a) Boliden [..];

b) Fluorsid [..] un Minmet [..];

c) [ICF];

d) [IQM] un QB Industrias SAB

2. pants

Par 1. pantā minēto pārkāpumu tiek uzlikti šādi naudas sodi:

a) Boliden [..]: EUR 0;

b) Fluorsid [..] un Minmet [..], solidāri: EUR 1 600 000;

c) [ICF]: EUR 1 700 000;

d) [IQM] un QB Industrias SAB, solidāri: EUR 1 670 000.

[..]”

B –  Apstrīdētā lēmuma motīvu daļa

13      Apstrīdētā lēmuma motīvu daļā Komisija galvenokārt ir izdarījusi tālāk izklāstītos secinājumus.

1.     Par alumīnija fluorīda nozari

14      Komisija norāda, ka alumīnija fluorīds ir ķīmisks savienojums, ko izmanto alumīnija ražošanai un kas ļauj samazināt primārajā alumīnija ražošanas procesā veicamai kausēšanai nepieciešamās elektroenerģijas patēriņu un tādējādi būtiski veicina alumīnija ražošanas izmaksu samazināšanos. Alumīnija ražotāji esot galvenie alumīnija fluorīda patērētāji. Alumīnija gada ražošanas apjoms visā pasaulē pārsniedzot 20 miljonus tonnu, no kuriem aptuveni 30 % tiekot ražoti Eiropā (apstrīdētā lēmuma preambulas 2. un 3. apsvērums).

15      2000. gadā prasītāja veiktie alumīnija fluorīda pārdevumi Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) esot sasnieguši summu EUR 8 146 129 un visā pasaulē – summu EUR 34 339 694 apmērā. 2007. gadā pasaules apgrozījums esot sasniedzis summu EUR 36 891 574 apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 25. apsvērums).

16      Alumīnija fluorīda, kas pārdots 2000. gadā EEZ brīvajā tirgū, kopējā tirgus vērtība esot novērtēta aptuveni EUR 71 600 000 apmērā. Alumīnija fluorīda, kas pārdots ar aizliegto vienošanos skartajā pasaules brīvajā tirgū, tirgus vērtība 2000. gadā esot bijusi ap EUR 340 000 000. Uzņēmumu, uz kuriem attiecas apstrīdētais lēmums, kopējā tirgus daļa ir novērtēta kā 33 % EEZ tirgū un 35 % pasaules tirgū (apstrīdētā lēmuma preambulas 33. apsvērums).

17      Sarunas par alumīnija fluorīdu tiekot rīkotas pasaules līmenī. Piegādes tiekot veiktas no Amerikas Savienotajām Valstīm uz EEZ un no EEZ uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Āfriku, Dienvidameriku un Austrāliju (apstrīdētā lēmuma preambulas 35. apsvērums). Prasītājs pārdodot ievērojamus produkta daudzumus EEZ (apstrīdētā lēmuma preambulas 36. apsvērums). Kopš 1997. gada alumīnija fluorīda ražotāju apvienībā Inorganic Fluorine Producers Association (IFPA) piedaloties ražotāji no visas pasaules (apstrīdētā lēmuma preambulas 38. apsvērums).

2.     Par Milānas sanāksmi un aizliegtās vienošanās īstenošanu

18      Komisijas ieskatā noteiktas koluzīvas darbības alumīnija fluorīda nozarē bija novērojamas jau laikposmā no IFPA izveides 1997. gadā līdz Milānas (Itālija) 2000. gada 12. jūlija sanāksmei, bet šajā ziņā neesot nekādu pārliecinošu pierādījumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 73. apsvērums). Komisija ir precizējusi, ka Milānas sanāksmē bija klāt Fluorsid, prasītāja un IQM pārstāvji, savukārt Boliden struktūrvienības “Noralf” pārstāvis piedalījās šajā sanāksmē pa telefonu. Šīs sanāksmes laikā uzņēmumi esot vienojušies par mērķi palielināt cenas par 20 %. Viņi esot izvērtējuši vairākus pasaules reģionus, tostarp Eiropu, lai noteiktu vispārējo cenu līmeni un – dažos gadījumos – sadalītu tirgu. Viņu vienošanās vispārīgais mērķis esot bijis sasniegt augstāku cenu līmeni un likt atturēties no jebkādām būtiskām atlaidēm. Tāpat dalībnieki esot apmainījušies ar konfidenciālu komercinformāciju. Šajā ziņā Komisija ir balstījusies uz R., Fluorsid pārstāvja, atskaiti par Milānas sanāksmi, O., Boliden struktūrvienības “Noralf” pārstāvja, piezīmēm un O. paziņojumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 77.–91. apsvērums).

19      Pēc Milānas sanāksmes attiecīgie uzņēmumi esot turpinājuši sazināties savā starpā (apstrīdētā lēmuma preambulas 93. apsvērums).

20      2000. gada 25. oktobrī T. no Boliden struktūrvienības “Noralf” un A. no IQM esot apmainījušies pa telefonu ar informāciju par piedāvājumiem kādam klientam Austrālijā, tostarp saistībā ar cenu līmeni, līguma darbības ilgumu un piedāvāto daudzumu. Šīs telefonsarunas saturs esot izklāstīts tolaik ar roku rakstītās piezīmēs, ko T. bija adresējis O., kurš arī piederēja pie Boliden struktūrvienības “Noralf” (apstrīdētā lēmuma preambulas 94. apsvērums).

21      2000. gada 8. novembrī C., Minmet rīkotājdirektors, esot nosūtījis Fluorsid piezīmes par telefonsarunu, kas tajā pašā dienā viņam esot notikusi ar G. no prasītāja, attiecībā uz alumīnija fluorīda pārdošanas cenām (apstrīdētā lēmuma preambulas 95. apsvērums).

22      2000. gada 9. novembrī Minmet esot nosūtījusi Fluorsid vēl vienu atskaiti – par Lozannā (Šveice) notikušo sanāksmi ar prasītāju attiecībā uz klientūru un cenām noteiktos tirgos, it īpaši Brazīlijā un Venecuēlā (apstrīdētā lēmuma preambulas 96. apsvērums).

3.     Par EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta piemērošanu

23      Komisija ir secinājusi, ka Milānas sanāksme un turpmākā, uz tās īstenošanu vērstā rīcība atbilst visām nolīguma un/vai saskaņotu darbību pazīmēm EKL 81. panta vai EEZ līguma 53. panta izpratnē (apstrīdētā lēmuma preambulas 115.–122. apsvērums) un ka šī aizliegtā vienošanās veido vienotu un turpinātu pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 123.–129. apsvērums).

24      Šī pārkāpuma mērķis esot bijis ierobežot konkurenci Kopienā un EEZ (apstrīdētā lēmuma preambulas 130.–135. apsvērums), bet tā ģeogrāfiskais apjoms esot attiecies uz visu pasauli, iekļaujot atskaitē par Milānas sanāksmi minētos reģionus, t.i., tostarp Eiropu, Turciju, Austrāliju, Dienvidameriku, Dienvidāfriku, Ziemeļameriku (apstrīdētā lēmuma preambulas 136. apsvērums).

25      Komisijas ieskatā aizliegtā vienošanās varētu būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm “un/vai” EEZ līguma slēdzējām pusēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 137.–142. apsvērums).

4.     Par pārkāpuma ilgumu

26      Neraugoties uz norādēm, ka alumīnija fluorīda ražotāji jau bija iesaistīti koluzīvās darbībās 90. gadu otrajā pusē, it īpaši pēc sanāksmes Grieķijā 1999. gadā, Komisija ir uzskatījusi, ka tai ir pārliecinoši pierādījumi par aizliegtās vienošanās esamību tikai attiecībā uz laikposmu, kas sācies “vismaz” 2000. gada 12. jūlijā, t.i., Milānas sanāksmes dienā (apstrīdētā lēmuma preambulas 144. apsvērums).

27      Alumīnija fluorīda nozarē sarunas par piegādes līgumiem esot tikušas veiktas iepriekš – laikposmā, kas sākās katra kalendārā gada otrajā pusgadā un beidzās tā paša gada beigās vai nākamā kalendārā gada pirmo piecu mēnešu laikā. Tas pats attiecoties arī uz daudzgadu līgumiem. Dažos daudzgadu līgumos joprojām esot paredzētas vai nu ikgadējas sarunas par cenām katra kalendārā gada beigās, vai arī reizi pusgadā veicamā cenu pārskatīšana – katra pusgada beigās. Atskaite par Milānas sanāksmi liecinot, ka šajā nozarē cenas nākamajam saimnieciskajam gadam parasti tika noteiktas iepriekš. Komisija no tā ir secinājusi, ka 2000. gada jūlijā notikušās koluzīvās saziņas rezultāti tika piemēroti sarunām, kas veiktas 2000. gada otrajā pusgadā (apstrīdētā lēmuma preambulas 146. apsvērums).

28      Līdz ar to Komisija ir secinājusi, ka aizliegtā vienošanās tās dalībnieku rīcības dēļ ilga un turpināja radīt pret konkurenci vērstas sekas “vismaz” līdz 2000. gada 31. decembrim (apstrīdētā lēmuma preambulas 147. apsvērums).

5.     Par naudas soda apmēra noteikšanu

29      Prasītājam uzliekamā naudas soda pamatsummu Komisija ir noteikusi EUR 1 700 000 apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 243. apsvērums), norādot, ka saskaņā ar Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”), “naudas soda pamatsumma atbilst pārdošanas apjoma daļai [pārdevumu vērtībai], ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums” (apstrīdētā lēmuma preambulas 234. apsvērums).

30      Konkrētajā gadījumā pārkāpumu tostarp veidoja horizontālais nolīgums par cenu noteikšanu, kas jau pēc sava rakstura vien ir uzskatāms par vienu no vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Tas būtu jāatspoguļo, nosakot vērā ņemamo pārdevumu vērtības proporciju (apstrīdētā lēmuma preambulas 236. apsvērums). Uzņēmumu, kas piedalījušies šajā pārkāpumā, kopējā tirgus daļa, kas novērtēta attiecībā uz 2000. gadu, neesot pārsniegusi 35 % Eiropas Ekonomikas zonā (apstrīdētā lēmuma preambulas 237. apsvērums). Aizliegtās vienošanās ģeogrāfiskais apjoms attiecoties uz visu pasauli (apstrīdētā lēmuma preambulas 238. apsvērums). Komisija “ir ņēmusi vērā arī pārkāpuma īstenošanas pakāpi [apstrīdētā lēmuma preambulas 134., 135., 154.–156., 172. un 185. apsvērums], lai noteiktu vērā ņemamo pārdevumu vērtības proporciju” (apstrīdētā lēmuma preambulas 239. apsvērums).

31      Līdz ar to Komisija ir secinājusi, ka, ņemot vērā iepriekš minētos faktorus attiecībā uz pārkāpuma raksturu un ģeogrāfisko apjomu, katra uzņēmuma pārdevumu vērtības proporcionālā daļa, uz kuras pamata būtu jānosaka uzliekamā naudas soda pamatsumma, ir 17 % (apstrīdētā lēmuma preambulas 240. apsvērums).

32      Tā kā pārkāpuma ilgums atbilst “vismaz” laikposmam no 2000. gada 12. jūlija līdz 31. decembrim, noteiktajai pamatsummai piemērojamais reizināšanas koeficients ir 0,5 (apstrīdētā lēmuma preambulas 241. apsvērums). Papildu summa, lai atturētu uzņēmumus no piedalīšanās tādos horizontālos nolīgumos par cenu noteikšanu kā šajā lietā aplūkojamais, ir 17 % no pārdevumu vērtības (apstrīdētā lēmuma preambulas 242. apsvērums).

33      Komisija ir noteikusi aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzliekamā naudas soda pamatsummas šādā apmērā:

–        Boliden: EUR 1 miljons;

–        Fluorsid un Minmet: EUR 1,6 miljoni;

–        ICF: EUR 1,7 miljoni;

–        IQM, QB Industrias SAB: EUR 1,67 miljoni.

34      Saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību Komisija visbeidzot piešķīra Boliden atbrīvojumu no jebkāda naudas soda.

6.     Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem

35      Komisija uzskatīja, ka prasītāja izvirzītie pierādījumi neliecina, ka tā faktiskā rīcība tirgū “varēja pārvarēt konstatētā pārkāpuma pret konkurenci vērstas sekas, ne arī, ka pārkāpuma laikposmā tas tirgū vienmēr [būtu] rīkojies neatkarīgi”. Gluži pretēji, Komisijas lietas materiālos esošie pierādījumi pierādot, ka prasītājs uzturēja divpusējus kontaktus ar tā konkurentiem, arī pēc Milānas sanāksmes (apstrīdētā lēmuma preambulas 245.–247. apsvērums). Komisija nav konstatējusi prasītāja atbildību mīkstinošus apstākļus, kas būtu pamats samazināt naudas sodu.

36      Komisija secināja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu prasītājam piemērojamam naudas sodam jābūt EUR 1,7 miljoniem (apstrīdētā lēmuma preambulas 276. apsvērums).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

37      Prasītājs cēla šo prasību ar e‑pastu un pa faksu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika saņemti attiecīgi 2008. gada 19. un 20. septembrī. Prasības pieteikuma papīra versija kancelejā tika saņemta 2008. gada 24. septembrī. Katram sūtījumam bija pievienota pavadvēstule.

38      2008. gada 27. oktobrī prasītājs pēc Vispārējās tiesas uzaicinājuma iesniedza savus apsvērumus par 2008. gada 24. septembrī saņemtās prasības pieteikuma papīra versijas oriģinālo raksturu.

39      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti, būtiski samazināt prasītājam uzliktā naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

40      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu vai, pakārtoti, kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

41      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (pirmā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.

42      Tā kā viens palātas loceklis nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 32. panta 3. punktu, norīkoja citu tiesnesi, lai palātu papildinātu.

43      Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa lūdza Komisiju iesniegt dažus dokumentus un sniegt rakstveida atbildi uz jautājumiem. Komisija izpildīja šos procesa organizatoriskos pasākumus noteiktajā termiņā.

44      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2012. gada 14. jūnija tiesas sēdē.

 Juridiskais pamatojums

I –  Par prasības pieņemamību

45      Komisija norāda uz šīs prasības nepieņemamību.

46      Apstrīdētais 2008. gada 25. jūnija lēmums prasītājam esot ticis paziņots 2008. gada 10. jūlijā. Termiņš prasības atcelt apstrīdēto lēmumu iesniegšanai, kuram, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir jāpieskaita desmit dienas, esot beidzies 2008. gada 22. septembrī. Prasības pieteikuma kopija Vispārējās tiesas kancelejā esot saņemta 2008. gada 19. septembrī pa e‑pastu un 2008. gada 20. septembrī pa faksu, savukārt papīra versija esot saņemta tikai 2008. gada 24. septembrī. Tā kā papīra versija neesot prasības pieteikuma oriģināls, bet oriģināla fotokopija, Reglamenta 43. panta 6. punkts neesot piemērojams un novēloti iesniegtā prasība neesot pieņemama. Paraksts uz prasības pieteikuma kopijas neesot pašrocīgs paraksts, bet šāda paraksta kopija. Pašrocīga paraksta prasība saskaņā ar Reglamenta 43. panta 1. punktu ir uzskatāma par būtisku formālu prasību un ir stingri jāievēro; ja tā netiek ievērota, prasība nav pieņemama. Komisija paļaujas uz Vispārējās tiesas vērtējumu, lai noteiktu, vai prasība ir pieņemama.

47      Prasītājs uzskata, ka minētā “administratīvas rīcības kļūda” neapdraud ne tiesiskās noteiktības principu, ne Reglamenta 43. pantu. 2008. gada 19. septembrī prasītāja valde pa faksu esot nosūtījusi pieteikumu par lietas ierosināšanu, kuru bija parakstījuši M. van der Woude un T. Hennen. Faksa pavadvēstuli esot parakstījuši T. Hennen un P. Wytinck, kas ir M. van der Woude kolēģi. Tajā pašā dienā T. Hennen Tiesas kancelejai pa e‑pastu esot nosūtījis prasības pieteikumu, pavadvēstuli un apstiprinājumu par faksa saņemšanu, un M. van der Woude 2008. gada 20. septembrī šo e‑pastu esot pārsūtījis Vispārējās tiesas kancelejai. 2008. gada 23. septembrī T. Hennen ar sabiedrības UPS starpniecību Vispārējās tiesas kancelejai esot nosūtījis septiņus prasības pieteikuma eksemplārus, no kuriem viens bijis oriģināls un sešas – apliecinātas kopijas. Šā sūtījuma pavadvēstuli esot bijis parakstījis T. Hennen. 2008. gada 23. septembrī nosūtītie septiņi eksemplāri esot identiski pa faksu un e‑pastu sūtītajam tekstam un visus esot parakstījis T. Hennen. Uz prasības pieteikuma versijas, kas iesniegta kā oriģināls, bet kuras oriģināls “administratīvas rīcības kļūdas” dēļ neesot nosūtīts, esot paraksts, kas nav pašrocīgs paraksts.

48      Prasītājs norāda, ka kancelejai nosūtītā prasības pieteikuma papīra versija tomēr esot oriģināls. Kaut arī paraksts nav pašrocīgs, šajā gadījumā tiesiskās noteiktības princips esot ievērots. Pirmkārt, visas kancelejā iesniegtās prasības pieteikuma versijas esot būtībā vienādas. Otrkārt, no 2008. gada 23. septembra pavadvēstules, ko pašrocīgi parakstījis T. Hennen, skaidri izrietot, ka prasītāja nodoms ir bijis nosūtīt oriģinālu. Paraksts vēstulē esot identisks tam, kas ir uz dokumenta, kurš iesniegts kā prasības pieteikuma oriģināls, kā arī tiem parakstiem, kuri ir uz visiem pārējiem Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtajiem dokumentiem. Treškārt, versija, kas iesniegta kā prasības pieteikuma oriģināls, esot identiska tai, kas ieskenēta un nosūtīta pa e‑pastu. Ceturtkārt, tā kā T. Hennen esot parakstījis visus Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtos dokumentus, neesot nekādu šaubu, ka šos dokumentus sagatavojis pilnvarotais advokāts. Prasītājs visbeidzot norāda, ka nav nekādu šaubu par prasības pieteikuma, kas iesniegts kā oriģināls, autoru.

49      Reglamenta 43. panta 1. punktā noteikts, ka katra procesuālā dokumenta oriģinālu paraksta attiecīgā lietas dalībnieka pārstāvis vai advokāts.

50      Saskaņā ar Reglamenta 43. panta 6. punktu, ja procesuālais dokuments vispirms saņemts kancelejā pa faksu vai ar citu Vispārējai tiesai pieejamu tehnisko sakaru līdzekļu palīdzību pirms termiņa prasības iesniegšanai beigām, šis termiņš tiek uzskatīts par ievērotu ar nosacījumu, ka attiecīgā procesuālā dokumenta parakstīto oriģinālu iesniedz kancelejā vēlākais desmit dienu laikā.

51      Šajā gadījumā prasības pieteikuma papīra versija kancelejā tika saņemta desmit dienu termiņā pēc attiecīgo versiju saņemšanas pa faksu un e‑pastu.

52      Kā noteikts judikatūrā, prasības par pašrocīgu parakstu 43. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē mērķis – tiesiskās noteiktības labad – ir nodrošināt prasības pieteikuma autentiskumu un novērst risku, ka to patiesībā nav sagatavojusi šai sakarā pilnvarotā persona. Šī prasība tādēļ ir uzskatāma par būtisku formālu prasību, kas ir piemērojama stingri, no kā izriet, ka tās neievērošana ir pamats prasības atzīšanai par nepieņemamu (Vispārējās tiesas 2007. gada 23. maija spriedums lietā T‑223/06 P Parlaments/Eistrup, Krājums, II‑1581. lpp., 51. punkts).

53      Reglamenta 43. panta mērķis ir nodrošināt tiesiskās noteiktības principa ievērošanu, un tajā prasīts, lai prasības pieteikums būtu autentisks un to būtu sagatavojis klienta pienācīgi pilnvarots advokāts.

54      Izskatāmajā lietā, kā izriet no 2008. gada 8. septembra dokumenta, kas pievienots prasības pieteikumam, prasītājs bija pienācīgi pilnvarojis T. Hennen.

55      Lai gan pašā prasības pieteikumā, kas nosūtīts 2008. gada 23. septembrī, nav pārstāvošā advokāta paraksta oriģināls, bet ir tikai tā fotokopija, tam ir pievienota pavadvēstule, kurā ir tā paša pārstāvošā advokāta T. Hennen paraksta oriģināls rokrakstā, kas arī atbilst parakstam, kurš ir uz faksa pavadvēstules. Tāpēc ir acīmredzami, ka paraksts pavadvēstulē, 2008. gada 23. septembrī nosūtītajā prasības pieteikuma papīra versijā un pa faksu nosūtītajā prasības pieteikuma versijā pieder vienam advokātam, proti, T. Hennen. No tā izriet, ka nav nekādu šaubu par prasības pieteikuma, kurš iesniegts kā oriģināls, autora identitāti. Turklāt nosūtīšanas pavadvēstule vai veidlapa, kuru parakstījis prasītāja pārstāvis, un neparakstīts procesuālais raksts ir jāuzskata par vienu pienācīgi parakstītu procesuālo dokumentu, ja tie ietilpst vienā un tajā pašā pasta sūtījumā, kā tas ir šajā lietā.

56      Tātad ir jākonstatē, ka saskaņā ar Reglamenta 43. panta 5. punktu prasības pieteikuma nosūtīšana pa e‑pastu un faksu bija pienācīgi un laikus apstiprināta un līdz ar to prasība ir pieņemama.

II –  Par lietas būtību

A –  Atcelšanas pamatu kopsavilkums

57      Savas prasības pamatošanai prasītājs būtībā izvirza četrus pamatus, no kuriem daži ir sadalāmi vairākās daļās.

58      Pirmais prasības pamats galvenokārt attiecas uz tiesību uz aizstāvību un Regulas Nr. 1/2003 27. panta pārkāpumu. Apstrīdētajā lēmumā esot izdarīts secinājums par citu pārkāpumu, nevis to, kas aprakstīts paziņojumā par iebildumiem, un Komisija pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas apstrīdētajā lēmumā esot balstījusies uz jauniem dokumentiem. Prasītājs neesot varējis iepazīties ar reālajiem Komisijas iebildumiem, kas līdz ar to esot pārkāpusi prasītāja tiesības uz aizstāvību.

59      Otrais prasības pamats attiecas uz EKL 81. panta pārkāpumu. Otrā pamata pirmā daļa attiecas uz to, ka prasītājam pārmestie fakti neesot EKL 81. panta pārkāpums. Proti, apstrīdētajā lēmumā minētie pierādījumi nepierādot nedz nolīgumu par cenu noteikšanu, nedz saskaņotas darbības EKL 81. panta izpratnē. Otrā pamata otrā daļa, kas izvirzīta pakārtoti, attiecas uz to, ka prasītājam pārmestie fakti nevar tikt kvalificēti kā vienots un turpināts pārkāpums.

60      Trešais prasības pamats, kas izvirzīts pakārtoti, attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu. Pirmā daļa attiecas uz 2006. gada pamatnostādņu 18. punkta nepareizu piemērošanu. Otrā daļa attiecas uz nepareizu naudas soda pamatsummas un papildu summas aprēķinu.

61      Ceturtais prasības pamats attiecas uz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Tunisijas Republiku, no otras puses (OV 1998, L 97, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums”), 36. panta pārkāpumu, kā arī pienākuma ņemt vērā visas intereses un starptautiski pieņemto pieklājības normu pārkāpumu.

62      Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu pirmām kārtām aplūkot otro pamatu.

B –  Par otro pamatu – EKL 81. panta pārkāpumu

1.     Par pirmo daļu, kas attiecas uz to, ka prasītājam pārmestie fakti neesot EKL 81. panta pārkāpums

a)     Ievada apsvērumi

63      Prasītājs apstrīd EKL 81. panta pārkāpumu un aizliegtas vienošanās esamību, kā arī informācijas apmaiņas pret konkurenci vērsto mērķi vai sekas. Prasītājs tāpat apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apgalvodama, ka pret konkurenci vērsta mērķa eksistence ir pietiekama, lai konstatētu konkurences ierobežojumu.

64      Apstrīdētajā lēmumā norādītie pierādījumi, augstākais, apliecinot kontaktus, kuros dalībnieki stājās, pārskatot dažādos tirgus, kuros viņi darbojās. Prasītājs neesot vienojies ar konkurentiem par cenām nedz ar nolīguma palīdzību, nedz ar saskaņotām darbībām. Apstrīdētajā lēmumā norādītie fakti, augstākais, nozīmējot informācijas apmaiņu, un neesot konstatēts, ka tās mērķis vai sekas bijušas vērstas pret konkurenci. Komisija neesot pierādījusi, ka attiecīgie uzņēmumi būtu vienojušies par alumīnija fluorīda pārdošanas cenas paaugstināšanu par 20 % vai noteikuši paaugstināšanas mērķus. Atskaite par Milānas sanāksmi vienīgi liecina par ražošanas izmaksu palielināšanos, kas ir visiem zināma tirgus realitāte, un dalībnieku “vēlmi” panākt atbilstošu cenu palielinājumu savam ražojumam. Dalībnieki tomēr esot šaubījušies, vai tirgus pieņems tādu cenas paaugstinājumu. Prasītājs apgalvo, ka diskusija bijusi “hipotētiska” un ka nav bijusi kopēja vēlme paaugstināt alumīnija fluorīda cenu par 20 %. Runa esot par analītisku dokumentu, nevis nolīgumu. O. piezīmes Milānas sanāksmē arī esot analītiskas dabas, un tās neliecina par nolīgumu par cenām. O. no Boliden struktūrvienības “Noralf” 2000. gada 25. oktobra piezīmēs saistībā ar Austrāliju nav minēts nedz nolīgums, nedz Milānas sanāksme. Tāpat Fluorsid 2000. gada 8. novembra piezīmes un R., Fluorsid pārstāvja, 2000. gada 9. novembra piezīmes nepierādot nolīgumu par cenām un nekādā veidā neminot it kā esošo Milānas nolīgumu. Visbeidzot, prasītājs apgalvo, ka doma par četru ražotāju iespēju vienoties par cenu paaugstināšanu pasaules līmenī ir “ekonomiski absurda”. Visbeidzot, Komisija neesot pierādījusi nedz informācijas apmaiņas mērķi, nedz arī tās pret konkurencei vērstās sekas.

65      Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.

66      Vispirms ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru, pirmkārt, lietas dalībniekam vai iestādei, kas norāda uz konkurences tiesību normu pārkāpumu, par to ir jāsniedz pierādījumi, kas ļautu juridiski pietiekami konstatēt pārkāpumu veidojošos faktus, un, otrkārt, uzņēmumam, kas pārkāpuma konstatācijas atspēkošanai izvirza kādu aizstāvības pamatu, ir jāsniedz pierādījumi, ka ir izpildīti šā aizstāvības pamata izmantošanas nosacījumi tādējādi, ka minētajai iestādei līdz ar to būtu jāizmanto kādi citi pierādījumi (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 58. punkts; 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 78. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 16. novembra spriedums lietā T‑120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija, Krājums, II‑4441. lpp., 50. punkts).

67      Attiecībā uz pierādījumu sniegšanu par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu tāpat ir jāatgādina, ka Komisijai ir jāsniedz precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai radītu stingru pārliecību par to, ka apgalvotais pārkāpums ir noticis (šajā ziņā skat. Tiesas 1984. gada 28. marta spriedumu apvienotajās lietās 29/83 un 30/83 Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija, Recueil, 1679. lpp., 20. punkts). Tiesas šaubas ir jātulko par labu uzņēmumam, kas ir lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, adresāts. Tādējādi tiesa nevar secināt, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi attiecīgā pārkāpuma esamību, ja tiesai joprojām pastāv šaubas par šo jautājumu, tostarp lemjot par prasību atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu (Vispārējās tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 215. punkts).

68      Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ne visiem Komisijas sniegtajiem pierādījumiem ir noteikti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru no pārkāpuma elementiem. Pietiek, ka iestādes minētais liecinājumu kopums, izvērtēts visaptveroši, atbilst šai prasībai (skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 180. punkts un tajā minētā judikatūra).

69      Turklāt parasti aktivitātes, uz kurām attiecas pret konkurenci vērstie nolīgumi un darbības, notiek slepeni, sapulces notiek slepus un ar tām saistītā dokumentācija ir ierobežota līdz minimumam. No tā izriet, ka pat tad, ja Komisija atrod dokumentus, kas skaidri liecina par nepieļaujamu kontaktu nodibināšanu starp uzņēmējiem, piemēram, sanāksmju protokolus, parasti tie ir tikai nepilnīgi un no konteksta atrauti pierādījumi, tādējādi bieži vien atsevišķas detaļas jārekonstruē ar dedukcijas palīdzību. Tādēļ vairākumā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīguma esamība ir jāizsecina no vairākām sakritībām un liecinājumiem, kas, vērtējot kopumā, var būt pierādījums konkurences tiesību normu pārkāpumam, ja nepastāv cits loģisks izskaidrojums (iepriekš 66. punktā minētais Tiesas spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 55.–57. punkts, un Tiesas 2007. gada 25. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑403/04 P un C‑405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I‑729. lpp., 51. punkts).

b)     Atgādinājums par apstrīdētā lēmuma saturu

70      Ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija, lai konstatētu EKL 81. panta pārkāpumu, galvenokārt ir balstījusies uz šādiem dokumentiem: atskaiti par Milānas sanāksmi (apstrīdētā lēmuma preambulas 77. un 81.–88. apsvērums), O. no Boliden struktūrvienības “Noralf” piezīmēm, kas veiktas šīs sanāksmes laikā (apstrīdētā lēmuma preambulas 89. apsvērums), O. 2006. gada 23. un 31. augusta paziņojumu Komisijā attiecībā uz minēto atskaiti (apstrīdētā lēmuma preambulas 90. apsvērums), O. 2000. gada 25. oktobra piezīmēm attiecībā uz telefonsarunu starp Boliden struktūrvienību “Noralf” un IQM (apstrīdētā lēmuma preambulas 94. apsvērums), kā arī Minmet [darbinieka] C. 2000. gada 8. un 9. novembra piezīmēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 95. un 96. apsvērums). Komisija, pamatojoties uz šiem dokumentiem, secināja, ka 2000. gada 12. jūlijā Milānā, Itālijā, ir notikusi sanāksme starp Fluorsid pārstāvi R., prasītāja pārstāvi G. un IQM pārstāvi A., kurā Boliden struktūrvienības “Noralf” pārstāvis O. piedalījās pa telefonu. Atskaiti par Milānas sanāksmi sagatavoja R. no Fluorsid. Komisijas ieskatā šai sanāksmei esot bijis pret konkurenci vērsts saturs un mērķis (apstrīdētā lēmuma preambulas 115.–122. apsvērums).

71      Iepriekš minētajos dokumentos lietotie tehniskie termini ir šādi:

–        “US$/T” vai “US$/MT” nozīmē, ka cenas ir norādītas ASV dolāros (USD) par tonnu vai metrisko tonnu;

–        “INCOTERMS” nozīmē “International Commercial Terms” (starptautiskie tirdzniecības noteikumi);

–        “C & F Filo” (Cost and Freight un Free in Liner out) nozīmē “cena un frakts (pārvadājums un izkraušana)”;

–        “CFR” (Cost and Freight) nozīmē “cena un frakts”;

–        “FCA” (Free Carrier) nozīmē “franko pie vedēja”;

–        “FOB” (Free On Board) nozīmē “franko uz kuģa”;

–        “LME” (London Metal Exchange), franču valodā “Bourse de métaux de Londres” [Londonas Metālu birža], ir vieta, kurā notiek metālu kotēšana. LME kurss nosaka alumīnija cenu. Attiecīgajos dokumentos šis saīsinājums norāda uz alumīnija cenu;

–        “AlF₃” ir alumīnija fluorīda saīsinājums. Turklāt ir jānorāda, ka alumīnija fluorīda cena var tikt aprēķināta kā procentuālā daļa no LME kursa. Saskaņā ar lietas dalībnieku norādīto AlF₃ cena parasti ir diapazonā no 45 līdz 55 % no LME, kas atbilst summai no USD 650 līdz USD 900.

72      Tāpat ir jāatzīmē, ka dokumentus, uz kuriem balstījusies Komisija apstrīdētajā lēmumā, ir iesniedzis vai nu Boliden, vai arī citi aizliegtās vienošanās dalībnieki, tostarp prasītājs. Tas nav apstrīdējis ne minēto dokumentu autentiskumu, ne to uzticamību, ne arī to pierādījuma spēku, un neviens no lietas materiālu elementiem nedod pamatu pieņemt, ka to pierādīšanas vērtība būtu apstrīdama. Proti, prasītājs neapšauba šo pierādījumu saturu kā tādu, bet vienīgi apstrīd secinājumus, ko no tiem izdarījusi Komisija, lai konstatētu aizliegtās vienošanās esamību.

c)     Par pierādījumiem par pārkāpumu

73      Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskata, ka Milānas sanāksmes dalībnieki ir noslēguši nolīgumu par alumīnija fluorīda pārdošanas cenas paaugstināšanu par 20 %. Tāpat tie esot noteikuši vispārīgu cenas līmeni vairākos pasaules reģionos, tostarp Eiropā, un dažos gadījumos esot sadalījuši tirgus un apmainījušies ar konfidenciālu komercinformāciju. Līdz ar to ir jāizvērtē pierādījumi, uz kuriem balstījusies Komisija apstrīdētajā lēmumā, lai pamatotu savus secinājumus.

74      Vispirms atskaitē par Milānas sanāksmi ir norāde uz kopējā izmaksu apjoma palielināšanos par 20 % laikposmā no 1999. gada jūnija līdz 2000. gada jūnijam, kas lika paaugstināt alumīnija fluorīda cenas 2001. gadā par 20 %. Šajā sakarā tālāk ir sniegti šādi precizējumi (apstrīdētā lēmuma preambulas 81. apsvērums):

“Tā kā [alumīnija fluorīda] pārdošanas cenas 2000. gadam tika noteiktas 1999. gada pirmā pusgada beigās un tā kā mūsu izmaksas 2000. gada vidū ir par 20 % augstākas nekā 1999. gadā, mūsu [alumīnija fluorīda] cenām 2001. gadā vajadzētu būt par 20 % lielākām nekā 2000. gada cenām. Trīs dalībnieki [Fluorsid, prasītājs un IQM] ir vienojušies, ka šis paaugstinājums ir pieņemams no ražotāja viedokļa. Tomēr ir jānoskaidro, vai piedāvājums/pieprasījums tirgū ļauj īstenot šādu paaugstinājumu” (atskaites par Milānas sanāksmi 1. lpp.).

75      Tātad no atskaites par Milānas sanāksmi skaidri izriet, ka pārstāvji, kas piedalījās šajā sanāksmē, tostarp prasītāja pārstāvis, ir vienojušies par savas alumīnija fluorīda pārdošanas cenas paaugstināšanu par 20 % 2001. gadam.

76      Turklāt saistībā ar Eiropas tirgu atskaitē par Milānas sanāksmi ir norāde uz šo pārstāvju starpā panākto vienošanos par “FCA” cenu USD 775 apmērā, t.i., “FOB” cenu USD 800 apmērā, par vienu alumīnija fluorīda tonnu attiecībā uz 2001. gadu (apstrīdētā lēmuma preambulas 85. apsvērums):

“Attiecībā uz 2001. gadu [ICF] vēlas palielināt cenas līdz 800 USD/t FCA Mordijk un 775 USD/t FOB Gabes. [Tātad] Eiropas ražotāja cena ir 775/800 USD/t FCA/FOB no Eiropas ražotāja” (atskaites par Milānas sanāksmi 6. lpp.).

77      No visiem šiem dokumentiem izriet, ka šī cena ir minimālā pārdošanas cena; aizliegtās vienošanās dalībnieki skartajos tirgos nevarēja piedāvāt cenu, kas būtu par to zemāka.

78      Šos secinājumus apstiprina O. no Boliden struktūrvienības “Noralf” piezīmes, ko viņš veica Milānas sanāksmes laikā, kurā viņš piedalījās pa telefonu, kā arī Komisijai 2006. gada 23. un 31. augustā viņa sniegtie mutvārdu paziņojumi (apstrīdētā lēmuma preambulas 77., 89. un 90. apsvērums). Piemēram, no šīm piezīmēm un paziņojumiem izriet, ka minētās sanāksmes dalībnieki apstiprināja vajadzību palielināt cenas par 20 % un pēc tam, kad viņi bija sastādījuši izmaksu tabulu, secināja, ka cenas 2001. gadam ir jāpalielina par 20 % un jānosaka USD 800 par vienu tonnu apmērā, kas atbilst 50 % no “LME” cenas.

79      Turklāt daudzi dokumenti, kas sagatavoti pēc Milānas sanāksmes, liecina, ka šīs sanāksmes dalībnieki ievēroja šā nolīguma noteikumus, uzturēja šajā saistībā divpusējus kontaktus un apmainījās ar konfidenciālu komercinformāciju, lai tostarp savstarpēji kontrolētu savu attiecīgo cenu politiku. Piemēram, T. no Boliden struktūrvienības “Noralf” piezīmēs, kuras bija adresētas O., kurš arī piederēja pie Boliden struktūrvienības “Noralf”, attiecībā uz 2000. gada 25. oktobrī notikušo telefonsarunu starp T. un A. no IQM ir norādīts, ka šīs pēdējās minētās personas apmainījās ar informāciju par saviem cenu piedāvājumiem kādam klientam Austrālijā. Šie cenu piedāvājumi atbilda minimālajai cenai USD 800 par vienu tonnu apmērā, par ko bija panākta vienošanās Milānas sanāksmes laikā. Proti, no tiem ir secināms, ka IQM piedāvāja šim klientam cenu līmeni “USD 850 – 875 – 900”, kamēr Boliden struktūrvienība “Noralf” norādīja, ka tā bija piedāvājusi cenu aptuveni USD 800 apmērā, bet vēl nebija noslēgusi vienošanos ar Austrālijas klientu (apstrīdētā lēmuma preambulas 94. apsvērums).

80      Turklāt no C., Minmet [pārstāvja], piezīmēm par viņa 2000. gada 8. novembra telefonsarunu ar prasītāja pārstāvi G. izriet, ka šis pēdējais sūdzējās par “nepietiekami augstām” cenām, ko bija piedāvājis Minmet Ēģiptē veiktajā uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūrā – tās bija vienādas ar “USD 725 par tonnu FOB”/“USD 745 par tonnu CFR” –, un vaicāja, kā gan Minmet plāno paaugstināt cenu Venecuēlā līdz USD 875 par tonnu, ņemot vērā, ka Venecuēlas [uzņēmēji] var piekļūt uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūrai Ēģiptē. Atbilstoši tam, kas norādīts šajās pašās piezīmēs, C., Minmet [pārstāvis], atbildēja, ka situācija ir grūti kontrolējama sakarā ar uzticēšanās trūkumu, un G. atkārtoti apstiprināja, ka cenas, kas piedāvātas Albras, Brazīlijas alumīnija ražotājam, pārsniegušas USD 800 par tonnu. No šīm piezīmēm arī izriet, ka pēc Milānas sanāksmes prasītājs ir sazinājies ar citu šīs sanāksmes dalībnieku, Minmet, saistībā ar tur noslēgto nolīgumu, lai kontrolētu Minmet piedāvātās cenas un informētu to par cenām, kuras tas pats piedāvāja Albras (skat. arī apstrīdētā lēmuma preambulas 95. apsvērumu).

81      Turklāt atbilstoši tam, kas minēts atskaitē, kuru 2000. gada 9. novembrī sagatavojis Minmet pārstāvis C. un kura nosūtīta Fluorsid, attiecībā uz sanāksmi ar prasītāja pārstāvjiem G. un T., šis pēdējais uzņēmums norādīja, ka ir prasījis klientam Albras cenu “USD 845 CFR” par 3000 metriskajām tonnām un papildu iespēju iegādāties 1000 metriskās tonnas, un “USD 740 FOB + 65 freight”, un Derivados del Fluor ir prasījis Albras “USD 803 par tonnu CFR”. Minmet šajā atskaitē norāda arī to, ka prasītājs apgalvojis, ka prasījis no klienta Egyptalum “USD 845 par tonnu FOB” un noraidījis tā lūgumu nolaist cenu līdz USD 750 par tonnu. Atbilstoši atskaitē norādītajam prasītājs ir sūdzējies par “nepietiekami augstām” cenām, ko bija piedāvājis Minmet. Minētā atskaite atsaucas arī uz informācijas apmaiņu par IQM komerciālo rīcību Austrālijā, Ziemeļamerikā un Brazīlijā, kā arī saistībā ar Venecuēlas tirgu. Attiecībā uz pēdējo minēto tur ir norādīts, ka prasītājs apstiprināja vēlmi ierobežot savu piedāvājumu līdz 6000 metriskajām tonnām, bet Minmet uzsvēra, ka ir jānodrošina, lai cenas pārsniegtu “USD 800 par tonnu CFR” (skat. arī apstrīdētā lēmuma preambulas 96. apsvērumu).

82      Tātad no dokumentiem attiecībā uz 2000. gada 25. oktobrī, kā arī 8. un 9. novembrī notikušo saziņu izriet, ka attiecīgie uzņēmumi veica savstarpēju kontroli pār cenu līmeņiem. Turklāt, kā Komisija apstrīdētajā lēmumā to pareizi norādījusi, cenas atbilda Milānas sanāksmes laikā risināto sarunu rezultātiem. Šajā ziņā ir arī jānorāda, ka 2000. gada 25. oktobra, kā arī 8. un 9. novembra dokumentos ir minēta pēc Milānas sanāksmes notikusī saziņa starp tās dalībniekiem, it īpaši starp Fluorsid, Minmet un prasītāju, kas acīmredzami bija saistīta ar minētās sanāksmes laikā noslēgto nolīgumu par cenām, jo tajā ir norāde uz šā nolīguma pamatelementiem.

83      Šis nolīgums par cenām attiecās, no vienas puses, uz Eiropas tirgiem. Šajā ziņā atskaitē par Milānas sanāksmi cita starpā ir norādīti alumīnija fluorīda ražošanas un pārdevumu apjomi 2000. gadā, tostarp attiecībā uz Norvēģiju, Zviedriju, Spāniju un Itāliju (atskaites par Milānas sanāksmi 2. lpp.), kā arī ietvertas prognozes par alumīnija fluorīda pārdevumiem 2001. gadā attiecībā uz Rumāniju, Itāliju, Norvēģiju, Vāciju un Nīderlandi (atskaites par Milānas sanāksmi 2. un 3. lpp.). Turklāt atskaitē par Milānas sanāksmi minēta arī informācijas apmaiņa par aizliegtās vienošanās dalībnieku pārdevumiem Eiropā, tostarp Itālijā, Rumānijā, Spānijā, Skandināvijā, Vācijā, Beniluksā un Apvienotajā Karalistē. Šajā sakarā prasītājs norādīja uz vēlmi palielināt cenu līdz USD 800 par tonnu 2001. gadā pēc nosacījumiem “FCA Mordijk” un līdz USD 775 par tonnu pēc nosacījumiem “FOB Gabes”, kā rezultātā Eiropas ražotāja cena būtu USD 775/800 par tonnu “FCA/FOB” (atskaites par Milānas sanāksmi 6. lpp.; skat. arī apstrīdētā lēmuma preambulas 85. apsvērumu un šā sprieduma 76. punktu).

84      No otras puses, Komisija ir konstatējusi, ka šis nolīgums bija piemērojams arī dažādiem pasaules reģioniem. Piemēram, saskaņā ar atskaiti par Milānas sanāksmi attiecībā uz Austrāliju “cenas ideja” 2001. gadam bija USD 800 par tonnu “FOB Europe” jeb “50 % LME FOB”, savukārt Eiropas cena varēja būt augstāka nekā Ķīnas cena un tai bija jābūt USD 875 par tonnu. Attiecībā uz Dienvidameriku atskaitē ir minētas cenas 2000. gadā un minimālās cenas 2001. gadam. Attiecībā uz Venecuēlu 2001. gadam ir norādīta cena USD 850 par metrisko tonnu pēc nosacījumiem “C & F Filo” un absolūtā minimālā cena USD 890 par metrisko tonnu. Attiecībā uz Brazīliju visi ražotāji ir vienisprātis par to, ka cena ir jānosaka aptuveni “50 % LME FOB” un USD 875 par tonnu “CFR”. Attiecībā uz Ziemeļameriku Alcoa cena 2000. gadam ir USD 775 par metrisko tonnu “ex Point Comfort” un 2001. gadam – USD 800/825 par metrisko tonnu “ex Point Comfort”. Tiem piegādātājiem, kas nepiegādā Alcoa, jānosaka cena USD 825 par tonnu kā cena “no noliktavas”, bet USD 850 par “piegādātu tonnu”. Milānas sanāksmes dalībnieki izrādīja interesi par iespēju apgādāt konkrētus pasaules reģionus. Attiecībā uz Indiju Milānas sanāksmes atskaitē norādīts, ka ir izrādīta interese pārdot 3000 tonnas, bet cenai jābūt USD 900 par “piegādātu tonnu”. Attiecībā uz Turciju figurē cena USD 800 par tonnu “FOB” (atskaites par Milānas sanāksmi 6. un 7. lpp., skat. arī apstrīdētā lēmuma preambulas 86. un 87. apsvērumu).

85      Savos 2006. gada 23. un 31. augustā Komisijai sniegtajos mutvārdu paziņojumos O. no Boliden struktūrvienības “Noralf” turklāt apgalvoja, ka Milānas sanāksmes dalībnieki esot vienojušies par katra dalībnieka klientiem, kā arī par cenu līmeni, kāds būtu jāuztur Eiropā un ārpus Eiropas. Tādējādi Milānas sanāksmes mērķis bijis panākt kopīgu izpratni par to, kā būtu jāievieš jaunie cenas līmeņi. Milānas sanāksmes dalībnieki sadalījuši savā starpā daudzumus, kas piedāvājami dažādiem klientiem. Ir panākta netieša vienošanās par to, ka tiks ievēroti katra attiecīgā dalībnieka klienti un piegādes katram klientam (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 90. apsvērumu).

86      Tāpat no 2000. gada 25. oktobra telefonsarunas piezīmēm izriet, ka A. no IQM vēlējās “uzturēt kontaktus” ar T. no Boliden struktūrvienības “Noralf” un saistībā ar Austrāliju paziņoja, ka piekrīt, ka Boliden struktūrvienība “Noralf” piegādā 3000 tonnas, norādot, ka 1999. gadā tā piegādājusi 7000 tonnas un gribētu saglabāt šādu apjomu. No šīm piezīmēm tostarp izriet, ka šajā sarunā T. atgādinājis par cenu USD 800 apmērā, kas atbilst tai, kura noteikta attiecībā uz Austrāliju Milānas sanāksmes laikā. Līdz ar to šīs piezīmes apliecina kontaktus starp Boliden struktūrvienību “Noralf” un IQM pēc Milānas sanāksmes par alumīnija fluorīda cenām un daudzumiem, kas piegādāti vai piedāvāti Austrālijā, un to saturs atbilst Milānas sanāksmes laikā saskaņotajām pamatnostādnēm (skat. arī apstrīdētā lēmuma preambulas 94. apsvērumu).

87      Visbeidzot, no atskaites par Milānas sanāksmi tāpat izriet, ka vēlāk Milānas sanāksmes dalībnieki, proti, Fluorsid, prasītājs un IQM, apmainījās ar informāciju par ražošanas un pārdevumu apjomu 2000. gadā, kā arī par prognozēm 2001. gadam attiecībā uz dažādām pasaules valstīm, norādot precīzus daudzumus, kā arī sniedzot informāciju par ražotājiem un klientiem. Attiecībā uz “individuāliem tirgiem” atskaitē ir minēts (apstrīdētā lēmuma preambulas 84. apsvērums):

“Mēs esam izskatījuši katru tirgu, lai noteiktu vispārīgu cenu līmeni un – dažos gadījumos – lai sadalītu tirgu. Tomēr mēs esam vienojušies, ka neatkarīgi no tā, kurš iegūst pārdošanas tiesības, tam ir jāpanāk augstāks cenas līmenis. Līdz ar to mums ir jāatturas no jebkādām būtiskām cenu atlaidēm” (atskaites par Milānas sanāksmi 5. lpp.).

88      Tātad Milānas sanāksmes dalībnieki apmainījās ar konfidenciālu komercinformāciju, tostarp informāciju par saviem ražošanas apjomiem, par daudzumiem, ko tie pārdevuši vai plāno pārdot, par saviem klientiem gan Eiropā, gan pasaulē, par savu cenu noteikšanu, kā arī par tirgu sadali savā starpā, lai panāktu vienošanos par šiem konkurences raksturlielumiem.

89      Tādējādi no visiem šiem pierādījumiem, kuru saturu kā tādu prasītāji neapstrīd, izriet, ka Komisija juridiski pietiekami ir pierādījusi, ka ir pastāvējis nolīgums par cenu noteikšanu EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta izpratnē, kas noslēgts Milānas sanāksmes, kurā piedalījies prasītājs, laikā.

90      Līdz ar to apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pierādījusi Milānas sanāksmes pret konkurenci vērsto mērķi un nolīguma, ar kuru pārkāpts EKL 81. panta 1. punkts, esamību, savukārt nav jāpierāda, ka šis nolīgums radītu kādas sekas (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 123. punkts, un iepriekš 68. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 181. punkts). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka vērtējumā, vai uz nolīgumu attiecas EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, šā nolīguma pret konkurenci vērstais mērķis un pret konkurenci vērstās sekas ir nevis kumulatīvi, bet gan alternatīvi nosacījumi. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šā nosacījuma alternatīvais raksturs, uz ko norāda saikļa “vai” lietojums, liek vispirms ņemt vērā nolīguma mērķi, ievērojot ekonomisko kontekstu, kurā tas ir piemērojams. Ja ir konstatēts, ka nolīgumam piemīt pret konkurenci vērsts mērķis, nav vajadzības izskatīt tā sekas (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 6. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija u.c., Krājums, I‑9291. lpp., 55. punkts, un 2011. gada 4. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑403/08 un C‑429/08 Football Association Premier League u.c., Krājums, I‑9083. lpp., 135. punkts).

91      Šajos apstākļos nav jāpārbauda, vai aplūkojamajā lietā ir izpildīti arī judikatūrā apstiprinātie kritēriji, kas reglamentē saskaņotu darbību jēdzienu (skat. iepriekš 90. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 111.–114., 131. un 132. punkts, un Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 187. un 190. punkts). Proti, tā kā šajā lietā “nolīgumu” veidojošais kritērijs, kas ir nepieciešams, lai būtu piemērojams EKL 81. pantā paredzētais aizliegums, ir izpildīts, runa ir tikai par vienas un tās pašas aizliegtās vienošanās alternatīvo kvalifikāciju, kura neietekmē pārējo vērtējuma daļu.

92      No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka iebildums saistībā ar EKL 81. panta pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatots.

2.     Par otrā pamata otro daļu, kas izvirzīta pakārtoti un attiecas uz to, ka prasītājam pārmestie fakti nevar tikt kvalificēti kā vienots un turpināts pārkāpums

a)     Ievada apsvērumi

93      Prasītājs apstrīd apstrīdēto lēmumu saistībā ar to, ka Komisija kvalificē pārkāpumu kā vienotu un turpinātu pārkāpumu. Paziņojumā par iebildumiem nekādā veidā netiek norādīts uz saikni starp dažādajiem kontaktiem, kas bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieku starpā. Turklāt Komisijai, šķiet, neesot pierādījumu par aizliegto vienošanos pēc Milānas sanāksmes. Divpusējie kontakti starp Boliden struktūrvienību “Noralf” un IQM, no vienas puses, un Fluorsid un prasītāju, no otras puses, neļaujot konstatēt, ka visi Milānas sanāksmes dalībnieki ir kontaktējušies savā starpā. Visbeidzot, dokumentos par saziņu 2000. gada oktobrī un novembrī Milānas sanāksme neesot pieminēta.

94      Komisija apstrīd šos prasītāja argumentus un lūdz otro pamatu noraidīt.

b)     Par vienotu un turpinātu pārkāpumu

95      Vispirms jāatgādina, ko nozīmē vienota un turpināta pārkāpuma jēdziens.

96      Ir ticis nospriests, ka būtu samāksloti sadalīt nepārtrauktu rīcību, kam ir viens mērķis, atsevišķās daļās, saskatot tajā vairākus atšķirīgus pārkāpumus, lai arī – gluži pretēji – runa ir par vienotu pārkāpumu, kas pakāpeniski konkretizējas kā nolīgumos, tā saskaņotās darbībās (skat. iepriekš 90. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 81. punkts, un Vispārējās tiesas 2011. gada 16. jūnija spriedumu lietā T‑211/08 Putters International/Komisija, Krājums, II‑3729. lpp., 31. punkts).

97      Šādos apstākļos uzņēmums, kas ir piedalījies pārkāpumā, veicot patstāvīgas darbības, kuras atbilst nolīguma vai saskaņotu darbību, kas vērstas pret konkurenci EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, mērķim un kuras veicina pārkāpuma īstenošanu kopumā, ir atbildīgs arī par darbībām, ko veikuši citi uzņēmumi saistībā ar šo pārkāpumu, par visu savas piedalīšanās pārkāpumā laiku (iepriekš 90. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 83. punkts, un iepriekš 96. punktā minētais spriedums lietā Putters International/Komisija, 32. punkts).

98      No šīs judikatūras izriet – lai konstatētu uzņēmuma dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, Komisijai ir jāpierāda, ka uzņēmums ar savu paša rīcību ir vēlējies dot ieguldījumu kopējiem mērķiem, kas bija visiem dalībniekiem, un ka tas ir zinājis par citu uzņēmumu iecerētajām vai veiktajām materiālajām darbībām, īstenojot šos pašus mērķus, vai ka tas varējis tās saprātīgi paredzēt un bijis gatavs uzņemties ar tām saistīto risku (iepriekš 90. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 87. punkts, un iepriekš 96. punktā minētais spriedums lietā Putters International/Komisija, 33. punkts).

99      Aizliegtas vienošanās tikai tad var uzskatīt par faktoriem, kas veido vienotu pret konkurenci vērstu nolīgumu, ja ir pierādīts, ka tās ietilpst vispārējā plānā, kam ir vienots mērķis. Turklāt uzņēmuma dalība attiecīgajās aizliegtajās vienošanās var liecināt par tā pievienošanos šim nolīgumam tikai tad, ja, piedaloties šajās vienošanās, tas ir zinājis vai tam vajadzējis zināt, ka, to darot, tas līdzdarbojas vienotā nolīgumā (skat. iepriekš 96. punktā minēto spriedumu lietā Putters International/Komisija, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

100    Tādējādi no šā sprieduma 96.–99. punktā minētās judikatūras izriet, ka, lai pierādītu dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, ir jābūt izpildītiem trīs nosacījumiem, proti, ka pastāv vispārējs plāns, kam ir vienots mērķis, ka uzņēmums apzināti sniedz ieguldījumu šā plāna īstenošanā un ka tas zina par citu dalībnieku pārkāpjošo rīcību (iepriekš 96. punktā minētais spriedums lietā Putters International/Komisija, 35. punkts).

101    Līdz ar to vienota pārkāpuma jēdziens aptver situāciju, kurā vairāki uzņēmumi ir piedalījušies pārkāpumā, ko veido turpināta rīcība, kura vērsta uz vienu ekonomisko mērķi, kas paredz izkropļot konkurenci, vai pat individuāli pārkāpumi, kas savstarpēji saistīti to mērķa identiskuma dēļ (elementu kopuma vienots mērķis) un subjektu identiskuma dēļ (identiski attiecīgie uzņēmumi, kuri apzinās, ka piedalās kopējā mērķī) (Vispārējās tiesas 2011. gada 24. marta spriedums lietā T‑385/06 Aalberts Industries u.c./Komisija, Krājums, II‑1223. lpp., 86. punkts; 2010. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑446/05 Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, Krājums, II‑1255. lpp., 89. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑53/03 BPB/Komisija, Krājums, II‑1333. lpp., 257. punkts). Šo interpretāciju nevar apstrīdēt tādēļ, ka viens vai vairāki šīs darbību virknes vai šīs turpinātās rīcības elementi paši par sevi katrs atsevišķi var būt EKL 81. panta pārkāpums (iepriekš minētie spriedumi lietā Aalberts Industries u.c./Komisija, 86. punkts, un lietā BPB/Komisija, 252. punkts).

102    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienota pārkāpuma jēdziens var attiekties uz tādas pret konkurenci vērstas darbības juridisko kvalifikāciju, ko veido nolīgumi, saskaņotas darbības un uzņēmumu apvienību lēmumi (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, II‑931. lpp., 696.–698. punkts; iepriekš 91. punktā minēto spriedumu HFB u.c./Komisija, 186. punkts; 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF un UCB/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 159. punkts, un iepriekš 101. punktā minēto spriedumu lietā Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, 91. punkts).

103    Kad dažādas darbības iekļaujas “vienotā plānā” sakarā ar identisko mērķi kropļot konkurences norisi kopējā tirgū, Komisijai ir tiesības uzlikt atbildību par šīm darbībām, ņemot vērā dalību pārkāpumā, kas tiek vērtēta kopumā (iepriekš 66. punktā minētais Tiesas spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 258. punkts, un 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑113/04 P Technische Unie/Komisija, Krājums, I‑8831. lpp., 178. punkts; iepriekš 101. punktā minētie spriedumi lietā Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, 90. punkts, un lietā Aalberts Industries u.c./Komisija, 87. punkts). Dažādās pārkāpjošās rīcības izpausmes jāaplūko kopsakarā, kas izskaidro to cēloni. Šai sakarā pierādījumu sniegšanas kontekstā dažādu faktisku apstākļu pierādījuma spēku vairo vai apliecina citi faktiskie apstākļi, kas, kopā ņemti, veido loģisku un pilnīgu vienota pārkāpuma kopainu (Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑54/03 Lafarge/Komisija, Krājumā nav publicēts, 271. punkts).

104    Tāpat ir svarīgi precizēt, ka vienota mērķa jēdzienu nevar noteikt ar vispārīgu norādi uz konkurences izkropļošanu tirgū, kuru skar pārkāpums, jo konkurences ietekmēšana gan kā priekšmets, gan kā sekas ir nedalāms elements jebkādām darbībām, kas ietilpst EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Šāda vienota mērķa jēdziena definīcija varētu daļēji liegt vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienam tā nozīmi, jo tās sekas būtu tādas, ka vairākas darbības, kas skar [konkrētu] ekonomisku nozari un ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, būtu sistemātiski jākvalificē kā elementi [apstākļi], kas veido vienotu pārkāpumu. Tādējādi, lai kvalificētu dažādas darbības kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, ir jāpārbauda, vai tās ir bijušas ar papildinošu saikni tādā nozīmē, ka katra no tām bijusi vērsta pret vienu vai vairākām normālas konkurences sekām un ar mijiedarbību devusi ieguldījumu visu pret konkurenci vērsto to seku īstenošanā, kuras vēlējās pārkāpuma izdarītāji saistībā ar vispārējo plānu, kurā paredzēts vienots mērķis. Šajā sakarā ir jāņem vērā visi apstākļi, ar kuriem varētu pierādīt vai likt apšaubīt minēto saikni, piemēram, piemērošanas periods, saturs (tostarp izmantotās metodes) un – atbilstoši – dažādo attiecīgo darbību mērķis (šajā ziņā skat. iepriekš 102. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās BASF un UCB/Komisija, 179.–181. punkts; iepriekš 101. punktā minētos spriedumus lietā Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, 92. punkts, un lietā Aalberts Industries u.c./Komisija, 88. punkts).

105    Šajā lietā apstrīdētajā lēmumā Komisija ir nospriedusi, ka Milānas sanāksme, telefonsaruna starp Boliden struktūrvienību “Noralf” un IQM 2000. gada 25. oktobrī un saziņa 2000. gada novembrī ir vienots un turpināts pārkāpums, kura pamatā ir dalībnieku, tostarp prasītāja, kopīga griba rīkoties alumīnija fluorīda tirgū konkrētā veidā. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu minētās sanāksmes dalībnieki – ar nolīgumu “un/vai” saskaņotām darbībām – ir vienojušies koordinēt savu rīcību tirgū un līdz ar to ierobežot savu attiecīgo autonomiju saistībā ar komercpolitiku. Šī rīcība ietilpst vispārējā plānā, kam ir vienots un kopīgs pret konkurenci vērsts mērķis, proti, traucēt normālai alumīnija fluorīda cenu attīstībai (apstrīdētā lēmuma preambulas 125.–128. apsvērums).

106    Kā Komisija ir konstatējusi, no pierādījumiem, uz kuriem balstās apstrīdētais lēmums un kuri analizēti šā sprieduma 73.–89. punktā, izriet, ka Milānas sanāksmes dalībnieki, tostarp prasītājs, apmainījās ar informāciju par piestādītajām vai piestādāmajām cenām un vienojās palielināt cenas. Tie tāpat apmainījās ar konfidenciālu komercinformāciju par pārdevumu prognozēm un savu rīcību dažādos ģeogrāfiskos reģionos, informējot cits citu par savām darbībām, piedāvājumiem un cenām tirgū pēc Milānas sanāksmes. Visas dažādo uzņēmumu darbības bija ar vienu un identisku mērķi, proti, palielināt alumīnija fluorīda cenu un atbilstoši koordinēt aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcību tirgū. No dokumentiem, kas apliecina to saziņu pēc Milānas sanāksmes, izriet, ka šīs sanāksmes dalībnieki ir saglabājuši kontaktus, turpinādami apmainīties ar komercinformāciju par Milānas sanāksmes mērķi, dažādiem klientiem dažādos pasaules reģionos piedāvātajām cenām, raugoties, lai tās atbilstu Milānas sanāksmes laikā noteiktajām. Šai ziņā jānorāda, ka tas, ka ar 2000. gada oktobra un novembra saziņu saistītajos dokumentos nav pieminēta Milānas sanāksme, nav izšķirošs apstāklis, un tieša norāde uz Milānas sanāksmi nav nepieciešama. Proti, kā skaidri redzams šajos dokumentos, tajos norādītās cenas lieliski atbilst Milānas sanāksmes laikā saskaņotajām cenām. Līdz ar to Komisijai bija jāsecina, ka ir runa par aizliegtās vienošanās dalībnieku tālāku saskaņotu rīcību tirgū saistībā ar alumīnija fluorīda cenām, par kurām bija panākta sākotnējā vienošanās.

107    Tas, ka dažādie kontakti, piemēram, kā Milānas sanāksme, tā arī kontakti pēc tās, notika samērā īsā laikposmā, neietekmē Komisijas secinājumu par vienota un turpināta pārkāpuma esamību. Lai rastos vienots un turpināts pārkāpums, nav nepieciešams nekāds rīcības epizožu vai tikšanos minimāls ilgums vai minimālais skaits, bet gan tas, lai šis ilgums un tikšanos biežums kopumā varētu pastiprināt secinājumu, ka šāds pārkāpums pastāv. Izšķirošais ir tas, ka dažādie elementi iekļaujas kopējā plānā, kā to Komisija ir pierādījusi apstrīdētajā lēmumā. Runa ir par rīcību, kurai ir vienots mērķis, proti, nolīgums par alumīnija fluorīda cenām un šā nolīguma ievērošana aizliegtās vienošanās dalībnieku starpā.

108    Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija ir pamatoti secinājusi, ka šajā lietā pastāv vienots un turpināts pārkāpums.

109    Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.

C –  Par pirmo pamatu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību un Regulas Nr. 1/2003 27. panta pārkāpumu

1.     Ievada apsvērumi

110    Prasītājs uzskata, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, esot pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 27. pantu un pamatprincipu, kas nosaka tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Ar apstrīdēto lēmumu tiekot sodīti citi fakti, nevis tie, kas prasītājam pārmesti paziņojumā par iebildumiem. Šī atšķirība esot kaitējusi prasītāja tiesībām lietderīgi darīt zināmu savu nostāju administratīvajā procesā. Tajā esot būtiskas atšķirības attiecībā uz pārkāpuma dalībniekiem un ilgumu. Apstrīdētajā lēmumā nosodītās aizliegtās vienošanās ģeogrāfiskais tvērums esot krietni plašāks nekā paziņojumā par iebildumiem raksturotajās ierobežojošajās darbībās norādītais. Apstrīdētajā lēmumā aprakstītā pārkāpuma sistēma, struktūra un mērķis neatbilstot pārkāpuma aprakstam paziņojumā par iebildumiem. Saskaņā ar to prasītājs esot piedalījies ilgstošā un saliktā pārkāpumā, ko raksturo divpusēju tikšanos sagatavošanās fāze un galīgā fāze pēc Grieķijā 1999. gada 29. jūlijā noslēgtas vienošanās, saskaņā ar kuru tika noteiktas cenas 2000. gadam. Milānas sanāksme līdz ar Grieķijas sanāksmi esot aizliegtās vienošanās apogejs, kas ļāvis attiecīgajiem uzņēmumiem noteikt cenas 2001. gadam. Komisija neesot atradusi pierādījumus nekādām citām aizliegtās vienošanās sanāksmēm pēc Milānas sanāksmes sekojošos gados. Vēlākie kontakti aprobežojušies vien ar divpusēju informācijas apmaiņu. Savukārt apstrīdētais lēmums, abstrahējoties no sagatavošanas fāzes un Grieķijas sanāksmes, raksturojot Milānas sanāksmi kā tādu, kas iezīmē sākumu citam pārkāpumam, kurš seko virknei citu iepriekšēju notikumu, un tajā esot konstatēts, ka pēc Milānas sanāksmes notikušie kontakti esot ļāvuši dalībniekiem sekot līdzi tam, kā tiek ievērota šī it kā noslēgtā vienošanās. Komisija turklāt apstrīdētajā lēmumā balstoties uz dokumentiem, kas nav bijuši norādīti paziņojumā par iebildumiem. Prasītājs secina, ka atšķirības starp pārkāpumu, kas minēts paziņojumā par iebildumiem un kas sodīts apstrīdētajā lēmumā, ir tik būtiskas, ka, tikai izlasot pēdējo minēto, prasītājs ir uzzinājis par patiesajiem Komisijas iebildumiem. Administratīvajā procesā prasītājam neesot bijusi izdevība izteikties nedz par Milānas sanāksmes noteicošo lomu, nedz vēlākajiem kontaktiem, ar kuriem it kā bijis ieviests sanāksmē nolemtais. Paziņojums par iebildumiem prasītāju arī maldinājis saistībā ar aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko mērogu. Prasītājs neesot varējis izteikties par jaunajiem faktiem, kuru dēļ Komisija ir kvalificējusi atšķirīgu pārkāpumu kā vienotu un turpinātu, balstoties uz saziņu, par kuru prasītājam nav dota izdevība izteikties. Komisija tādējādi esot pārkāpusi prasītāja tiesības uz aizstāvību. Tiesību uz aizstāvību aizskārums esot vēl jo smagāks tāpēc, ka, pēc visa spriežot, ja dalībniekiem būtu bijusi iespēja izvirzīt savus argumentus, procesa iznākums būtu bijis atšķirīgs.

111    Komisija apstrīd prasītāja argumentus. Šajā sakarā Komisija atgādina principus, kas attiecas uz paziņojumu par iebildumiem tiesību uz aizstāvību ievērošanas kontekstā. Konkrēti, paziņojumā par iebildumiem ir jāsniedz pietiekami skaidrs iebildumu izklāsts, lai ieinteresētās puses varētu noskaidrot, kādu rīcību Komisija tām pārmet. Galīgajam lēmumam nav noteikti jābūt precīzai paziņojuma par iebildumiem kopijai, ievērojot apstākli, ka Komisijai savā lēmumā ir jāspēj ņemt vērā atbildes, kuras tā ir saņēmusi no attiecīgajiem uzņēmumiem.

112    Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu un dalībnieku skaitu Komisija norāda, ka tai ir jāspēj mainīt savu vērtējumu par pārkāpuma ilgumu un dalībniekiem, īpaši tad, ja tā sašaurina uzturēto iebildumu tvērumu. Komisija apstrīdētajā lēmumā ir paturējusi laikposmu no 2000. gada 12. jūlija līdz 31. decembrim, nevis izraudzījusies laikposmu no 1997. gada 30. jūnija līdz 2001. gada 31. decembrim. Šo atšķirību dēļ atbildētājas tiesības uz aizstāvību neesot pārkāptas. Runājot par aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko apjomu, Komisija atgādina, ka aizliegtā vienošanās bijusi pasaules mērogā, kas jau ticis konstatēts paziņojumā par iebildumiem un kas skaidri izrietot arī no atskaites par Milānas sanāksmi. Prasītājam bijis zināms par aizliegtās vienošanās pasaules mērogu un bijusi iespēja par to izteikties administratīvā procesa laikā. Komisija noraida prasītāja argumentus par aizliegtās vienošanās loģiku un struktūru. Attiecībā uz pārkāpuma raksturu Komisija norāda, ka paziņojumā par iebildumiem un apstrīdētajā lēmumā abos bijis atzīmēts, ka aprakstītajās pret konkurenci vērstajās darbībās ir pazīmes, kas raksturo nolīgumus “un/vai” saskaņotās darbības EKL 81. panta izpratnē, un ka šī rīcība ir vienots un turpināts pārkāpums. Arī pārkāpuma esamības pamatošanai izmantotie fakti bijuši zināmi prasītājam, kuram bijusi izdevība paust savu viedokli administratīvajā procesā. Pretēji prasītāja apgalvojumiem apstrīdētais lēmums neabstrahējoties no sagatavošanas fāzes un sanāksmes Grieķijā un Milānas sanāksme neesot tāda pārkāpuma sākums, kurš radies no nekā. Tomēr pierādījumi par periodu pirms Milānas sanāksmes neesot bijuši pietiekami. Turklāt prasītājam bijusi iespēja izteikties par Milānas sanāksmes noteicošo lomu, kā arī divpusējo saziņu pēc Milānas sanāksmes.

113    Attiecībā uz dokumentiem par 2000. gada 8. un 9. novembra saziņu starp Minmet un prasītāju Komisija norāda, ka šie dokumenti ir figurējuši lietas materiālos, kas prasītājam nosūtīti līdz ar paziņojumu par iebildumiem, un Komisija tos lietojusi apstrīdētajā lēmumā, atbildot uz prasītāja argumentiem, ar kuriem tas noliedza nolīguma esamību. Komisija turklāt paziņojumā par iebildumiem norādījusi, ka pēc Milānas sanāksmes nolīgumā iesaistītie uzņēmumi turpinājuši apmainīties ar informāciju par tirgiem, izmantodami divpusējus kontaktus. Katrā ziņā Komisija uzskata, ka pierādījumi saistībā ar Milānas sanāksmi juridiski pietiekami pierāda prasītāja dalību pārkāpumā, kas aprakstīts paziņojumā par iebildumiem un apstrīdētajā lēmumā, un ka prasītājs nav pierādījis, ka tas būtu distancējies no šajā sanāksmē noslēgtā nolīguma.

114    Pirmais pamats, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, tātad esot jānoraida kā nepamatots.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

a)     Vispārīgi

115    Ir jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana administratīvo procesu norisē konkurences politikas jomā ir vispārējs Savienības tiesību princips, kura ievērošanu nodrošina Savienības tiesas (skat. Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

116    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošana prasa, lai ieinteresētajam uzņēmumam būtu sniegta iespēja administratīvā procesa laikā lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmantojusi, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka ir noticis Līguma pārkāpums (skat. Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 10. punkts; 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑310/93 P BPB Industries un British Gypsum/Komisija, Recueil, I‑865. lpp., 21. punkts, un 2009. gada 9. jūlija spriedumu lietā C‑511/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑5843. lpp., 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

117    Šis princips ir atspoguļots Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktā, jo tajā ir paredzēts, ka lietas dalībniekiem jānosūta paziņojums par iebildumiem, kurā skaidri jānorāda visi būtiskie apstākļi, uz kuriem Komisija pamatojas šajā procesa posmā (šajā ziņā skat. iepriekš 66. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 67. punkts), lai ļautu ieinteresētajām personām faktiski noskaidrot, kādu rīcību Komisija tām pārmet un kādi pierādījumi ir tās rīcībā (šajā ziņā skat. Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 315. un 316. punkts, un iepriekš 66. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 66. un 67. punkts), un lai tās varētu lietderīgi aizstāvēties, pirms Komisija pieņem galīgo lēmumu (šajā ziņā skat. iepriekš 116. punktā minēto spriedumu lietā Archer Daniels Midland/Komisija, 85. un 86. punkts). Šī prasība ir uzskatāma par izpildītu, ja minētajā lēmumā ieinteresētās personas tiek vainotas tikai tajos pārkāpumos, kas ir norādīti paziņojumā par iebildumiem, un tajā ir norādīti tikai tie fakti, par kuriem ieinteresētajām personām tikusi dota iespēja izteikties (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 19. marta spriedumu lietā T‑213/00 CMA CGM u.c./Komisija, Recueil, II‑913. lpp., 109. punkts un tajā minētā judikatūra).

118    Tomēr būtiskie apstākļi, uz kuriem pamatojas Komisija paziņojumā par iebildumiem, var tikt izklāstīti kopsavilkuma veidā un galīgajam lēmumam nav obligāti jābūt paziņojuma par iebildumiem kopijai (iepriekš 116. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 14. punkts), jo šis paziņojums ir sagatavojošs akts, kurā sniegtie faktiskie un tiesiskie vērtējumi ir tikai provizoriski (šajā ziņā skat. Tiesas 1987. gada 17. novembra spriedumu apvienotajās lietās 142/84 un 156/84 British American Tobacco un Reynolds Industries/Komisija, Recueil, 4487. lpp., 70. punkts). Tādējādi par pieļaujamiem ir atzīstami papildinājumi paziņojumam par iebildumiem, kas izdarīti, ņemot vērā lietas dalībnieku atbildi, kurā iekļautie argumenti parāda, ka tie faktiski ir varējuši īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Komisija, ņemot vērā administratīvā procesa gaitu, var arī pārskatīt vai pievienot faktiskos vai tiesiskos argumentus, ar kuriem pamatoti tās izteiktie iebildumi (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 28. februāra spriedumu lietā T‑86/95 Compagnie générale maritime u.c./Komisija, Recueil, II‑1011. lpp., 448. punkts, un 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā T‑310/01 Schneider Electric/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp., 438. punkts). Līdz ar to līdz galīgā lēmuma pieņemšanai Komisija, tostarp ņemot vērā procesa dalībnieku rakstveida un mutvārdu apsvērumus, var vai nu atteikties no dažiem vai pat visiem iebildumiem, kas bija pret tiem vērsti sākotnēji, un tādējādi grozīt savu nostāju tiem par labu, vai arī, tieši pretēji, izlemt pievienot jaunus iebildumus, ja vien tā sniedz attiecīgajiem uzņēmumiem iespēju šajā ziņā paust savu viedokli (skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 30. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 115. punkts un tajā minētā judikatūra).

119    Turklāt saskaņā ar judikatūru tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, ja pastāv iespēja, ka tādēļ, ka Komisija ir pieļāvusi nepilnību, tās veiktajam administratīvajam procesam varētu būt bijis atšķirīgs iznākums. Uzņēmums, kas ir prasītājs, ir pierādījis, ka šāds pārkāpums ir noticis, ja tas pietiekami pierāda nevis to, ka Komisijas lēmumam būtu bijis atšķirīgs saturs, bet gan to, ka tas būtu varējis labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja procesuāla nepilnība nebūtu pieļauta, piemēram, tādēļ, ka tas būtu varējis savai aizstāvībai izmantot dokumentus, kuriem administratīvā procesa gaitā tam tikusi liegta piekļuve (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑194/99 P Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, I‑10821. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2010. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑407/08 P Knauf Gips/Komisija, Krājums, I‑6375. lpp., 28. punkts; pēc analoģijas skat. arī Tiesas 2009. gada 1. oktobra spriedumu lietā C‑141/08 P Foshan Shunde Yongjian Housewares & Hardware/Padome, Krājums, I‑9147. lpp., 94. punkts).

120    Runājot konkrētāk par tiesībām piekļūt lietas materiāliem, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz gadījumiem, kad ir atteikta piekļuve kādam dokumentam, pietiek ar to, ka uzņēmums parāda, ka tas būtu varējis izmantot šo dokumentu savai aizstāvībai (skat. Tiesas 2011. gada 25. oktobra spriedumu lietā C‑109/10 P Solvay/Komisija, Krājums, I‑10329. lpp., 57. punkts un tajā minētā judikatūra, un ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus saistībā ar minēto spriedumu, Krājums, I‑10329. lpp., 171. punkts un tajā minētā judikatūra; iepriekš 66. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 74. un 75. punkts; iepriekš 119. punktā minēto spriedumu lietā Knauf Gips/Komisija, 23. punkts, un iepriekš 117. punktā minēto 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 318. un 324. punkts). Šim uzņēmumam ir jāpierāda nevis tas, ka šāda nepilnība tam nelabvēlīgi ir ietekmējusi procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu, bet gan vienīgi tas, ka tā varēja ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu (šajā ziņā skat. iepriekš minētos ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus saistībā ar 2011. gada 25. oktobra spriedumu lietā Solvay/Komisija, 179. un 181. punkts, un Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑51/92 P Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, I‑4235. lpp., 81. punkts; 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑199/99 P Corus UK/Komisija, Recueil, I‑11177. lpp., 128. punkts; iepriekš 117. punktā minēto 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 318. punkts, un iepriekš 66. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 74. punkts). Tātad dokumentu nepaziņošanas gadījumā attiecīgajam uzņēmumam nav jāsniedz pierādījumi par to, ka administratīvā procesa iznākums būtu citāds gadījumā, ja dokumenti tiktu paziņoti (iepriekš minētie ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi saistībā ar 2011. gada 25. oktobra spriedumu lietā Solvay/Komisija, 181. punkts, un iepriekš 119. punktā minētais spriedums lietā Knauf Gips/Komisija, 28. punkts). Pietiek ar to, ka tas parāda kaut vai nelielas varbūtības iespēju, ka administratīvajā procesā nepaziņotie dokumenti varētu būt bijuši noderīgi tā aizstāvībai (iepriekš minētie ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi saistībā ar 2011. gada 25. oktobra spriedumu lietā Solvay/Komisija, 181. punkts, un iepriekš 66. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 131. punkts).

b)     Aplūkojamās lietas izvērtējums

 Ievads

121    Aplūkojamajā lietā prasītājs pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir izmantojusi citus faktus un apsūdzošus apstākļus nekā tos, kuri norādīti paziņojumā par iebildumiem. Tas attiecoties gan uz [aizliegtās vienošanās] dalībniekiem un ilgumu, gan arī pārkāpuma ģeogrāfisko mērogu un raksturojumu. Komisija turklāt esot balstījusi apstrīdēto lēmumu uz materiāliem, kas nebija minēti paziņojumā par iebildumiem. Prasītājs apgalvo, ka tas nav varējis par šiem aspektiem izteikties.

 Par iebildumiem saistībā ar aizliegtās vienošanās dalībniekiem un ilgumu

122    Saistībā ar prasītāja apgalvojumiem par atšķirību attiecībā uz pārkāpuma dalībniekiem jāatzīmē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir samazinājusi pārkāpuma dalībnieku skaitu, salīdzinot ar to, kas norādīts paziņojumā par iebildumiem. Kā atgādināts šā sprieduma 117. un 118. punktā, Komisija var pielāgot vai pat mainīt savu vērtējumu administratīvajā procesā, ņemot vērā atbildes uz paziņojumu par iebildumiem. Tas, ka kāds trešais uzņēmums, kas nav prasītājs, ir bijis paziņojuma par iebildumiem adresāts, bet nav bijis apstrīdētā lēmuma adresāts, neaizskar prasītāja tiesības uz aizstāvību. Samazinot apstrīdētā lēmuma adresātu skaitu, Komisija tātad nav pārkāpusi prasītāja tiesības uz aizstāvību. Vispārējā tiesa turklāt konstatē, ka prasītājs neizvirza nevienu argumentu savas tēzes atbalstam.

123    Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu jāatzīmē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi laikposmu no 2000. gada 12. jūlija līdz 31. decembrim, kas ir īsāks nekā paziņojumā par iebildumiem norādītais laikposms, proti, no 1997. gada 30. jūnija līdz 2001. gada 31. decembrim. Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka daži elementi liecina par to, ka alumīnija fluorīda rūpniecībā jau pirms 2000. gada 12. jūlija Milānas sanāksmes pastāvēja zināmas koluzīvas darbības, tomēr uzskatījusi, ka attiecībā uz šo agrāko laikposmu nav izšķirošu pierādījumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 73. apsvērums). Tādējādi, ņemot vērā pieejamo pierādījumu pierādīšanas vērtību, Komisija administratīvajā procesā ir samazinājusi pārkāpuma ilgumu, norādot, ka tās rīcībā ir pārliecinoši pierādījumi par kolūziju par laikposmu no 2000. gada 12. jūlija, ar Milānas sanāksmi un pierādījumiem par to un tās saturu (apstrīdētā lēmuma preambulas 73.–76. un 144. apsvērums). Līdz ar to tas, ka apstrīdētajā lēmumā norādīta Milānas sanāksme kā pierādījums par pārkāpuma sākuma punktu, nevis jau sanāksme Grieķijā 1999. gada 29. jūlijā, kas figurēja paziņojumā par iebildumiem, nozīmē Komisijas apgalvotā pārkāpuma ilguma samazinājumu. Šis samazinājums nav papildu iebildums un nekādi neskar prasītāja intereses. Gluži otrādi, paziņojumā par iebildumiem norādītā pārkāpuma ilguma samazinājums apstrīdētajā lēmumā prasītājam ir labvēlīgs un principā nevar kaitēt tā interesēm (šajā ziņā skat. iepriekš 68. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 435. punkts). Faktiski ar to Komisija pieļaujamā veidā ir daļēji samazinājusi iebilduma apjomu par labu prasītājam (šajā ziņā skat. pēc analoģijas iepriekš 118. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Atlantic Container Line u.c./Komisija, 115. punkts).

124    Turklāt jākonstatē, ka prasītājam bija izdevība sniegt savus apsvērumus par paziņojumu par iebildumiem, tostarp par norādēm saistībā ar palielinātu pārkāpuma ilgumu, ietverot arī īsāko laikposmu, kas galu galā tika izvēlēts apstrīdētajā lēmumā. Administratīvajā procesā prasītājs apgalvoja tikai to, ka “ilgums nedrīkstēja pārsniegt faktiskās informācijas apmaiņas datumu, proti, 2000. gada 12. jūliju” (apstrīdētā lēmuma preambulas 168. apsvērums ar norādi uz minētā lēmuma preambulas 245. apsvērumu).

125    Līdz ar to Komisija tāpat nav pārkāpusi prasītāja tiesības uz aizstāvību saistībā ar pārkāpuma ilgumu apstrīdētajā lēmumā.

 Par iebildumu saistībā ar aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko tvērumu

126    Attiecībā uz iebildumu saistībā ar aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko tvērumu pietiek konstatēt, ka Komisija gan paziņojumā par iebildumiem, gan apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka aizliegtā vienošanās ir aptvērusi visu pasauli. Proti, pārkāpuma ģeogrāfiskais mērogs gan paziņojuma par iebildumiem 163. punktā, gan apstrīdētajā lēmumā preambulas 136. apsvērumā ir kvalificēts kā pasaules mērogs.

127    No tā izriet, ka pretēji prasītāja apgalvojumiem nav atšķirības ģeogrāfiskajā tvērumā starp norādēm paziņojumā par iebildumiem un apstrīdētajā lēmumā. Prasītājam turklāt ir bijusi iespēja izteikties saistībā ar aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko pasaules mērogu, kas bija norādīts paziņojumā par iebildumiem. Līdz ar to nākas secināt, ka šajā ziņā prasītāja tiesības uz aizstāvību nav bijušas aizskartas.

 Par iebildumu saistībā ar aizliegtās vienošanās loģiku un struktūru un dokumentiem attiecībā uz 2000. gada 8. un 9. novembra saziņu

 i) Ievads

128    Prasītājs apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā raksturotais pārkāpums neatbilstot paziņojumā par iebildumiem aprakstītajam, tostarp saistībā ar tā “sistēmu”, “struktūru” un “mērķi”.

129    Galvenie fakti, kurus Komisija ir iekļāvusi apstrīdētajā lēmumā, pamatojot pārkāpuma konstatāciju, atbilst tiem, kuri ir minēti paziņojumā par iebildumiem. No tā izriet, ka šie fakti bija prasītājam zināmi un ka tam bija izdevība šajā sakarā izteikties administratīvā procesa laikā (skat. 62.–70. punktu prasītāja atbildē uz paziņojumu par iebildumiem). Tādējādi paziņojumā par iebildumiem jau bija pietiekamas norādes par Milānas sanāksmi un tās svarīgo lomu (skat. paziņojuma par iebildumiem 103.–116., 151., 163.–165. un 200. punktu). Prasības pieteikuma 16. punktā pats prasītājs atsaucas uz paziņojuma par iebildumiem norādi uz Milānas sanāksmi, kas līdztekus Grieķijas sanāksmei ir “aizliegtās vienošanās apogejs”.

130    Prasītājs apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā balstoties uz dokumentiem, kas nav bijuši norādīti paziņojumā par iebildumiem, tostarp dokumentiem par 2000. gada 8. un 9. novembra saziņu. Administratīvajā procesā prasītājam neesot bijusi izdevība izteikties par kontaktiem pēc Milānas sanāksmes.

 ii) Par paziņojuma par iebildumiem saturu

131    Komisija paziņojumā par iebildumiem norāda, ka saziņa notika jau no 1997. gada (76. un nākamie punkti), un piemin 1999. gada 29. jūlija sanāksmi Grieķijā (85. punkts un nākamie punkti), kā arī “vēlāku saziņu” (92. un nākamie punkti) un Milānas sanāksmi (103. un nākamie punkti). Paziņojumā par iebildumiem pie aizliegtās vienošanās darbības faktu izklāsta sniegts aizliegtās vienošanās dalībnieku saziņas gadījumu uzskaitījums, tostarp arī norāde par saziņu pēc Milānas sanāksmes. Komisija ir uzskatījusi, ka “pēc Milānas sanāksmes uzņēmumi, kas bija iesaistīti noslēgtajā nolīgumā, turpināja apmainīties ar informāciju par alumīnija fluorīda tirgu divpusējas saziņas ietvaros” (117. punkts). Šajā sakarā tā tieši ir norādījusi uz 2000. gada 25. oktobra saziņu, 2001. gadā notikušo saziņu, laikposmā no 2002. gada 17. līdz 21. februārim rīkoto konferenci, kādu citu konferenci Sandjego [San Diego], Kalifornijā (Amerikas Savienotās Valstis) 2003. gada 6. martā, kā arī saziņu 2004. gada janvārī un 2005. gada 21. janvārī (118.–123. punkts). Turklāt Komisija ir norādījusi, ka aizliegtā vienošanās ir tikusi īstenota, un šo faktu tā ir ņēmusi vērā, izvērtējot pārkāpuma smagumu (227. punkts).

132    Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisija paziņojumā par iebildumiem norādīja, ka pārkāpums sākās 1997. gada 30. jūnijā, kas ir Sūsā [Sousse] (Tunisijā) notikušās sanāksmes datums, un tika intensificēts kopš sanāksmes Grieķijā 1999. gada 29. jūlijā, “kad tika noslēgts un stājās spēkā galīgais nolīgums par cenu paaugstināšanu 2000. gada pārdevumiem”, un ka līdzīgs nolīgums tika noslēgts 2000. gada 12. jūlijā Milānā par pārdošanas cenām 2001. gadam. Līdz ar to Komisija ir secinājusi, ka attiecībā uz Fluorsid, prasītāju un IQM pārkāpums ilga “vismaz līdz 2001. gada 31. decembrim”, kad beidzās šā nolīguma īstenošanas laikposms, kas atbilst laikposma, kurā tika veikti ar nolīgumu skartie pārdevumi, beigām (216. punkts).

 iii) Par apstrīdētā līguma saturu

133    Apstrīdētā lēmuma preambulas 155. un 156. apsvērumā Komisija min “divpusēju saziņu 2000. gada rudenī”, it īpaši 2000. gada 25. oktobrī, kā arī 8. un 9. novembrī notikušo saziņu. Šī saziņa esot parādījusi turpmākas darbības, kas izrietēja no Milānas sanāksmes laikā noslēgtā nolīguma un bija paredzētas tā īstenošanai. Apstrīdētā lēmuma preambulas 239. apsvērumā Komisija vēlreiz ir atsaukusies uz dokumentiem, kas attiecas uz 2000. gada 8. un 9. novembrī notikušo saziņu saistībā ar aizliegtās vienošanās īstenošanu naudas soda pamatsummas noteikšanas kontekstā. Komisija tajā norāda, ka ir ņēmusi vērā aizliegtās vienošanās īstenošanas pakāpi, lai noteiktu vērā ņemamo pārdevumu vērtības proporciju, un citā starpā atsaucas uz apstrīdētā lēmuma preambulas 154.–156. apsvērumu.

134    Saistībā ar pārkāpuma ilgumu Komisija apstrīdētajā lēmumā secina, ka aizliegtā vienošanās ilga vismaz laikposmu no 2000. gada 12. jūlija līdz 31. decembrim (apstrīdētā lēmuma preambulas 241. un 147. apsvērums). Apstrīdētā lēmuma preambulas 146. apsvērumā ir norādīts, ka “sarunas par piegādes līgumiem tiek veiktas iepriekš – laikposmā, kas sākas katra kalendārā gada otrajā pusgadā un beidzas tā paša kalendārā gada beigās vai nākamā kalendārā gada pirmo piecu mēnešu laikā”. Komisija līdz ar to secināja, ka saskaņā ar ierasto praksi alumīnija fluorīda nozarē cenas tiek noteiktas iepriekš attiecībā uz nākamo saimniecisko gadu.

135    Visbeidzot, ir jāprecizē, ka dokumenti attiecībā uz saziņu pēc Milānas sanāksmes, t.i., 2000. gada 8. un 9. novembrī notikušo saziņu, nav minēti apstrīdētā lēmuma daļā, kas attiecas uz pārkāpuma ilgumu.

 iv) Vērtējums

–       Par piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem administratīvajā procesā

136    Paziņojumā par iebildumiem ir izmantoti dokumenti attiecībā uz saziņu pēc Milānas sanāksmes, kas ir minēti šā sprieduma 131. punktā. Tomēr ir jākonstatē, ka paziņojumā par iebildumiem tieši nav minēti dokumenti, kas attiecas uz 2000. gada 8. un 9. novembrī notikušo divpusējo saziņu un kas savukārt ir minēti apstrīdētajā lēmumā.

137    Tomēr šie dokumenti, kas attiecas uz 2000. gada 8. un 9. novembrī notikušo saziņu, bija iekļauti Komisijas administratīvās lietas materiālos, un Komisija – tiesību uz aizstāvību un tiesību piekļūt lietas materiāliem īstenošanas mērķiem – šos dokumentus ir paziņojusi administratīvā procesa dalībniekiem, tātad arī prasītājam, līdz ar paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanu. Tātad prasītājam bija pieeja visiem šiem dokumentiem. Līdz ar to šajā lietā situācija ir būtiski atšķirīga no gadījumiem, kad tiek atteikta pieeja lietas materiāliem vai dažiem dokumentiem, kuros judikatūra atzīst tiesību uz aizstāvību pārkāpuma esamību. Proti, šajā lietā netiek apstrīdēts tas, ka, pirmkārt, prasītājam bijusi nodrošināta pilnīga pieeja lietas materiāliem, tostarp dokumentiem, kas attiecas uz 2000. gada 8. un 9. novembra saziņu, un, otrkārt, ka saziņa pēc Milānas sanāksmes bijusi skaidri minēta – kaut arī vispārīgi – paziņojumā par iebildumiem.

–       Par attiecīgo dokumentu nozīmi pārkāpuma īstenošanas izvērtējumā

138    Gan 2000. gada 8. un 9. novembrī notikusī divpusējā saziņa, kas nav minēta paziņojumā par iebildumiem, gan saziņa, kas tajā ir tieši minēta, liecina par to, ka prasītājs bija iesaistīts aizliegtajā vienošanās un tās īstenošanā pēc Milānas sanāksmes. Šajā ziņā pietika ar to, ka paziņojumā par iebildumiem Komisija savu vērtējumu attiecībā uz vienotu un turpinātu pārkāpumu un tā īstenošanu pamatoja ar dažādiem elementiem, tostarp Milānas sanāksmi un divpusējo un daudzpusējo saziņu pēc minētās sanāksmes, īpaši saziņu, kas norisinājās 2000. gada 25. oktobrī. Proti, ar paziņojumā par iebildumiem izklāstītajiem pierādījumiem vien jau pietika, lai prasītājam darītu zināmu, ka Komisija varētu tos vērst pret viņu kā apsūdzošus pierādījumus. Ņemot vērā dokumentus, kas attiecas uz paziņojumā par iebildumiem minēto saziņu pēc Milānas sanāksmes, dokumenti attiecībā uz 2000. gada 8. un 9. novembrī notikušo saziņu tātad nebija noteikti nepieciešami, lai pierādītu turpinātā pārkāpuma faktu un tā īstenošanu. Piemēram, apstrīdētā lēmuma preambulas 156. apsvērumā, it īpaši 128. zemsvītras piezīmē, Komisija ir atsaukusies arī uz 2000. gada 25. oktobrī notikušo saziņu, kas jau bija minēta paziņojuma par iebildumiem 118. punktā. Līdz ar to dokumentiem, kas attiecas uz 2000. gada 8. un 9. novembrī notikušo saziņu, ņemot vērā apstākli, ka norāde par turpinātu pārkāpumu un tā īstenošanu, kas tika veikta arī pēc 2000. gada 31. decembra, jau bija iekļauta paziņojumā par iebildumiem, pamatojoties uz citiem pierādījumiem, pašiem par sevi nebija izšķirošas nozīmes saistībā ar rezultātu, pie kura Komisija nonākusi apstrīdētajā lēmumā.

139    Šajā ziņā ir jāatgādina šā sprieduma 119. punktā minētā judikatūra, saskaņā ar kuru tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas tikai tad, ja pastāv iespēja, ka pieļautās procesuālās nepilnības – proti, aplūkojamajā lietā tas ir fakts, ka paziņojumā par iebildumiem nav tiešu atsauču uz dokumentiem par 2000. gada 8. un 9. novembrī notikušo saziņu – neesamības gadījumā administratīvajam procesam varētu būt bijis atšķirīgs iznākums.

140    Taču ir jākonstatē, ka šajā lietā tas tā nav.

141    Proti, kā tas konstatēts šā sprieduma 137. punktā, prasītājam ir bijusi nodrošināta piekļuve dokumentiem attiecībā uz 2000. gada 8. un 9. novembrī notikušo saziņu, bet tas no šiem dokumentiem neatvedināja nevienu attaisnojošu pierādījumu – ne administratīvā procesa gaitā, ne arī šajā tiesvedībā. Vēl jo vairāk, administratīvā procesa posmā prasītājs pat atteicās paust nostāju par pēc Milānas sanāksmes notikušajiem saziņas gadījumiem, kas bija tieši minēti paziņojumā par iebildumiem (paziņojuma par iebildumiem 117.–123. punkts). Šīs tiesvedības laikā prasītājs tāpat nesniedza ne paskaidrojumus, ne arī pamatojumu attiecībā uz to, kādā veidā apstāklis, ka šie dokumenti paziņojumā par iebildumiem nav minēti tieši, būtu kaitējis tā aizstāvības efektivitātei administratīvā procesa laikā un kā tas būtu varējis aizstāvēties efektīvāk, ja attiecīgajā laikā būtu bijis tieši informēts par faktu, ka Komisija plāno apstrīdētajā lēmumā izmantot 2000. gada 8. un 9. novembra dokumentus kā apsūdzošus pierādījumus par tā dalību pārkāpumā un tā īstenošanā. Tieši pretēji, ņemot vērā šo dokumentu saturu, kā arī apstākli, ka prasītājs par tiem ļoti labi zināja, ir jākonstatē, ka prasītājs nav pierādījis, ka tas būtu varējis no tiem sev par labu atvedināt attaisnojošus pierādījumus attiecībā uz nolīguma esamību un tā īstenošanu. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka Komisija, izvērtējot pārkāpuma smagumu naudas soda apmēra noteikšanas vajadzībām, nav ņēmusi vērā minētā pārkāpuma ietekmi [uz tirgu]. Līdz ar to prasītājs nevar pierādīt, ka apstāklis, ka ar paziņojumu par iebildumiem tas netika informēts par Komisijas nodomu izmantot attiecīgos dokumentus kā apsūdzošus pierādījumus, būtu varējis ietekmēt tā aizstāvības efektivitāti un tātad arī rezultātu, pie kura nonākusi Komisija apstrīdētajā lēmumā (šajā ziņā skat. pēc analoģijas iepriekš 120. punktā minēto 1991. gada 17. decembra spriedumu lietā Hercules Chemicals/Komisija, 56. punkts un tajā minētā judikatūra, kas apstiprināts ar iepriekš 120. punktā minēto 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā Hercules Chemicals/Komisija, 80. punkts).

–       Par attiecīgo dokumentu nozīmi pārkāpuma ilguma izvērtējumā

142    Ne paziņojumā par iebildumiem, ne apstrīdētajā lēmumā pārkāpuma ilgums nebija pamatots ar 2000. gada 8. un 9. novembrī notikušo saziņu pēc Milānas sanāksmes. Runājot par pārkāpuma ilgumu pēc Milānas sanāksmes, apstrīdētais lēmums neatšķiras no paziņojuma par iebildumiem, kurā tostarp attiecībā uz prasītāju arī bija noteikts ilgums, kas ietvēra laikposmu pēc Milānas sanāksmes, konkrēti, līdz 2001. gada 31. decembrim. Līdz ar to prasītājs bija pilnībā spējīgs apzināties, kāda ir nozīme pierādījumiem, kas attiecas uz attiecīgo uzņēmumu saziņu pēc Milānas sanāksmes, kādi tie bija ietverti gan paziņojumā par iebildumiem, gan apstrīdētajā lēmumā, nosakot pārkāpuma ilgumu, kuru Komisija izsecināja, galvenokārt pamatojoties uz ierasto praksi alumīnija fluorīda nozarē, saskaņā ar kuru cenas nākamajam saimnieciskajam gadam tiek noteiktas iepriekš. Ņemot vērā šo praksi, Komisijai bija iemesls, pamatojoties jau uz paziņojumā par iebildumiem tieši minētajiem pierādījumiem, uzskatīt, ka viss attiecīgais pusgads – līdz 2001. gada 31. decembrim – ietilpst pārkāpuma ilgumā. Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā ietvertajai papildu atsaucei uz dokumentiem, kas attiecas uz 2000. gada 8. un 9. novembrī notikušo saziņu, nav nozīmes.

143    Turklāt jāprecizē, ka ilgums, ko norādījusi Komisija apstrīdētajā lēmumā, ir minimālais pārkāpuma ilgums, jo laikposmus, kas ir īsāki par pusgadu, skaita kā vienu pusgadu un naudas soda pamatsummai piemērojamais reizināšanas koeficients abos gadījumos ir tikai 0,5. Tātad, pat ja tiktu pieņemts, ka pārkāpuma ilgums aprobežojas ar Milānas sanāksmi vien, neņemot vērā tajā noslēgtā nolīguma sekas un saziņu, kas notikusi pēc šīs sanāksmes, ilguma koeficients naudas soda apmēra noteikšanas mērķiem būtu bijis tāds pats.

 v) Secinājums

144    Ņemot vērā visus iepriekšējos apsvērumus, ir jāsecina, ka prasītāja tiesības uz aizstāvību nav tikušas pārkāptas. Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.

D –  Par trešo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta un 2006. gada pamatnostādņu pārkāpumu saistībā ar naudas soda apmēra aprēķinu

1.     Ievada apsvērumi

145    Vispirms ir jānorāda, ka aplūkojamajā lietā ir piemērojamas 2006. gada pamatnostādnes.

146    Šis prasības pamats būtībā ir iedalāms trīs daļās, proti, pirmkārt, par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, otrkārt, par 2006. gada pamatnostādņu kļūdainu piemērošanu saistībā ar pārdevumu vērtību noteikšanu un, treškārt, par naudas soda pamatsummas un papildu summas kļūdainu noteikšanu.

147    Vispirms jāatgādina vispārējie principi, kas reglamentē naudas sodu apmēra noteikšanu.

148    Atbilstīgi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam, nosakot par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumiem uzliekamā naudas soda apmēru, ir jāņem vērā pārkāpuma smagums un ilgums.

149    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru konkurences tiesību pārkāpumu smagums ir jānosaka, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem, tādiem kā īpašie lietas apstākļi, lietā pastāvošā situācija un naudas sodu preventīvais raksturs, un nav izstrādāts saistošs vai izsmeļošs to kritēriju saraksts, kas būtu obligāti jāņem vērā (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 241. punkts; iepriekš 115. punktā minētais spriedums lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 54. punkts, un 2009. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Group Bank u.c./Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 91. punkts).

150    Judikatūrā ir atzīts, ka, lai noteiktu naudas sodu apmēru, ir jāņem vērā pārkāpumu ilgums un visi tie elementi, kas var ļaut novērtēt pārkāpumu smagumu, piemēram, katra uzņēmuma rīcība, tā loma saskaņoto darbību nodibināšanā, ieguvumi, ko tie varējuši gūt no šīm saskaņotajām darbībām, to lielums un attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, kādu šādi pārkāpumi rada Kopienai (skat. Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedumu lietā C‑386/10 P Chalkor/Komisija, Krājums, I‑13085. lpp., 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

151    Tāpat ir nospriests, ka ir jāņem vērā tādi objektīvi elementi kā pret konkurenci vērsto darbību saturs un ilgums, to skaits un intensitāte, skartā tirgus apjoms un ekonomiskajai sabiedriskajai kārtībai nodarītais kaitējums. Analīzē ir jāņem vērā arī atbildīgo uzņēmumu īpatsvars un tirgus daļa, kā arī iespējamais recidīvs (skat. iepriekš 150. punktā minēto spriedumu lietā Chalkor/Komisija, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

152    Šis lielais elementu skaits liek Komisijai veikt pārkāpuma apstākļu detalizētu izvērtēšanu (iepriekš 150. punktā minētais spriedums lietā Chalkor/Komisija, 58. punkts).

153    Lai nodrošinātu savu lēmumu, ar kuriem tiek noteikti naudas sodi par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, pārskatāmību un objektivitāti, Komisija pieņēma pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai (2006. gada pamatnostādņu 3. punkts). Šajās pamatnostādnēs Komisija norāda, kādā statusā tā ņems vērā to vai citu pārkāpuma apstākli, un sekas, kādas no minētā var izrietēt attiecībā uz naudas soda apmēru (iepriekš 150. punktā minētais spriedums lietā Chalkor/Komisija, 59. punkts).

154    Pamatnostādnēs, par kurām Tiesa ir nospriedusi, ka tajās ir iekļauta indikatīva uzvedības norma attiecībā uz praksi, kura ir jāievēro un no kuras administrācija konkrētajā gadījumā nevar atkāpties, nenorādot ar vienlīdzīgas attieksmes principu saderīgus iemeslus, ir aprakstīta tikai pārkāpuma izvērtēšanas metode, kādu izmanto Komisija, un kritēriji, kādus Komisija ir apņēmusies ņemt vērā, nosakot naudas soda apmēru (skat. iepriekš 150. punktā minēto spriedumu lietā Chalkor/Komisija, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

155    Proti, pamatnostādnes ir instruments, kas paredzēts, lai, ievērojot augstāka ranga tiesību normas, precizētu kritērijus, kurus Komisija ir paredzējusi piemērot, īstenojot savu rīcības brīvību naudas sodu noteikšanā, kas tai piešķirta Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā. Tātad pamatnostādnes nav lēmuma, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, juridiskais pamats, jo šis lēmums ir pamatots ar Regulu Nr. 1/2003, bet tajās vispārīgi un abstrakti ir noteikta metodoloģija, ko Komisija ir apņēmusies izmantot, lai noteiktu to naudas sodu apmēru, kuri uzlikti ar minēto lēmumu, un tādējādi nodrošināta uzņēmumiem tiesiskā noteiktība (iepriekš 149. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 209.–213. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 219. un 223. punkts).

156    Tātad, lai gan pamatnostādnes nevar kvalificēt kā tiesību normas, kuras administrācijai katrā ziņā ir jāievēro, tajās tomēr ir paredzēta uzvedības norma, kurā norādīta prakse, kas administrācijai jāievēro un no kuras konkrētā gadījumā tā nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, jo citādāk varētu tikt pārkāpti tiesiskās noteiktības un vienlīdzīgas attieksmes principi (iepriekš 149. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 209. un 210. punkts, un 2006. gada 18. maija spriedums lietā C‑397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I‑4429. lpp., 91. punkts).

157    Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu, kādas tās ir piemērojamas aplūkojamajā lietā, 5. punktu Komisijai ir jāatsaucas uz pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdevumu vērtību, pieņemot to par pamatu naudas soda noteikšanā. Kā svarīgs faktors ir jāņem vērā arī pārkāpuma ilgums. Ar pārkāpumu saistīto pārdevumu vērtība kopā ar tā ilgumu atspoguļo kā pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu, tā arī katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma īpatsvaru. Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 6. punktu šie rādītāji sniedz labu priekšstatu par naudas soda apmēru, bet tos nevajadzētu uzskatīt par “automatizētas un aritmētiskas aprēķinu metodes” pamatu.

158    Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 10. un 11. punktu Komisija nosaka katram uzņēmumam naudas soda pamatsummu, ko tā var koriģēt.

159    Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 12. un 13. punktu naudas soda pamatsummu nosaka, atsaucoties uz uzņēmuma veikto preču vai pakalpojumu, kas tieši vai netieši saistīti ar pārkāpumu, pārdevumu vērtību atbilstošajā ģeogrāfiskajā apgabalā EEZ teritorijā, parasti pēdējā pilnā gada laikā, kad uzņēmums piedalījies pārkāpumā. Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 15. punktu Komisijai ir jāizmanto “pilnīgāki[e] dati, kādi ir tās rīcībā”.

160    2006. gada pamatnostādņu 18. punktā ir paredzēts:

“Ja pārkāpums izdarīts ģeogrāfiskajā teritorijā, kas pārsniedz Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) robežas (piemēram, pasaules mēroga karteļiem), attiecīgā uzņēmuma pārdošanas apjoms [pārdevumu vērtība] EEZ robežās, iespējams, nepareizi liecina par katra uzņēmuma vainas īpatsvaru pārkāpuma izdarīšanā. Jo īpaši tas var attiekties uz gadījumiem, kad ir noslēgtas pasaules mēroga vienošanās par tirgus sadali.

Šādos apstākļos Komisija, lai atspoguļotu gan attiecīgo pārdošanas apjomu [pārdevumu] kopējo vērtību EEZ teritorijā, gan katra atsevišķā uzņēmuma vainas īpatsvaru pārkāpuma izdarīšanā, var novērtēt kopējo pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu [pārdevumu vērtību] attiecīgajā ģeogrāfiskajā teritorijā (plašākā nekā EEZ), noteikt katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma pārdošanas apjomu [pārdevumu vērtību] šajā tirgū un piemērot šo daļu attiecīgo uzņēmumu pārdošanas [pārdevumu] kopapjomam EEZ. Rezultātā tiks iegūts pārdošanas apjoms [pārdevumu vērtība], ko izmantos, nosakot naudas soda pamatsummu.”

161    Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 19. punktu naudas soda pamatsumma atbilst pārdevumu vērtības daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums. Atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 20. punktam smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus apstākļus, kuriem ir nozīme konkrētajā lietā. 2006. gada pamatnostādņu 21. punktā ir noteikts, ka vispārējais princips ir tāds, ka pārdevumu vērtības daļu nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visas pārdevumu vērtības.

2.     Par pirmo daļu, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu

162    Jāatzīmē, ka saistībā ar trešo pamatu prasītājs atsaucas arī uz tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu saistībā ar naudas soda apmēra noteikšanu, šo aspektu nekādi neizvēršot vai nepamatojot šā pamata atbalstam izvirzītajos argumentos.

163    Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu un Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu ikvienā prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets, kā arī kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Neatkarīgi no jebkādiem terminoloģijas jautājumiem šim izklāstam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa varētu īstenot pārbaudi tiesā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējai tiesai ir jānoraida kā nepieņemama tai iesniegtajā prasības pieteikumā ietvertais prasījums, ja būtiski faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar ko šis prasījums ir pamatots, loģiski un saprotami neizriet no paša prasības pieteikuma teksta (Tiesas 2006. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑214/05 P Rossi/ITSB, Krājums, I‑7057. lpp., 37. punkts; Tiesas 2007. gada 13. marta rīkojums lietā C‑150/06 P Arizona Chemical u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 45. punkts, un Tiesas 2010. gada 16. decembra spriedums lietā C‑480/09 P AceaElectrabel/Komisija, Krājums, I‑13335. lpp., 28. punkts).

164    It īpaši, lai gan prasības pamatu izklāsts, kas sniegts drīzāk pēc būtības nekā pēc juridiskās kvalifikācijas, var būt pietiekams, tomēr tas tā var būt tikai ar nosacījumu, ka minētie pamati prasības pieteikumā ir formulēti pietiekami skaidri. Turklāt tikai abstrakts pamatu minējums neatbilst iepriekš minētajām prasībām, jo prasības pieteikumā ir saprotami jānorāda, par kādiem konkrētiem pamatiem ir runa. Šīm minimālajām prasībām neatbilst prasības pieteikums, kurā nav izklāstīti – pat kopsavilkuma veidā – izvirzītie pamati vai tiesiskie elementi tā, lai atbildētājs varētu izvērtēt, uz kāda pamatojuma prasītājs balsta savu prasību, vai saprast, kā tā prasījumi var būt pamatoti (Vispārējās tiesas 1997. gada 27. novembra spriedums lietā T‑224/95 Tremblay u.c./Komisija, Recueil, II‑2215. lpp, 79. punkts, un 2010. gada 26. marta spriedums lietā T‑577/08 Proges/Komisija, Krājumā nav publicēts, 19.–21. punkts).

165    Tādēļ, tā kā prasītājs tikai ir norādījis uz tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, šo pamata daļu izskaidrojot tikai pavisam īsi, tā ir jānoraida kā nepieņemama.

3.     Par otro daļu, kas attiecas uz 2006. gada pamatnostādņu kļūdainu piemērošanu saistībā ar pārdevumu vērtības noteikšanu

a)     Ievada apsvērumi

166    Šajā lietā prasītājs apgalvo, ka tā pārdevumu vērtība esot aprēķināta saskaņā ar kārtību, kas paredzēta naudas soda noteikšanas pamatnostādņu 18. punktā, bet Komisija, piemērojot šo punktu, esot pieļāvusi divas kļūdas. Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 25. apsvērumā 2000. gadam norādīts pasaules apgrozījums EUR 34 339 694 apmērā, kuru prasītājs esot paziņojis savā 2006. gada 30. oktobra atbildē. Prasītājs uzskata, ka šis skaitlis neatbilst labākajiem skaitļiem, kas bija pieejami apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā. Prasītājs 2008. gada 25. aprīlī pēc Komisijas skaidri formulēta pieprasījuma iesniedza ar auditu apstiprinātus datus, saskaņā ar kuriem prasītāja 2000. gada pasaules apgrozījums bija EUR 32 368 925, un Komisijai saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 15. punktu bija jāizmanto šis skaitlis. Otrkārt, Komisija neesot pareizi piemērojusi 2006. gada pamatnostādņu 18. punktu. Komisija esot novērtējusi katra uzņēmuma pārdevumu procentuālo daļu ģeogrāfiskajā apgabalā, kas ir plašāks nekā EEZ, attiecībā pret aizliegtās vienošanās dalībnieku pārdevumiem. Šo novērtējumu esot vajadzējis veikt attiecībā pret visu uzņēmumu, kas darbojas alumīnija fluorīda tirgū, pārdevumiem. Visbeidzot, prasītājs uzskata – ja Komisija būtu izmantojusi ar auditu apstiprinātos skaitļus, kas ir mazāki par Komisijas izraudzītajiem, un pareizi piemērojusi [2006. gada pamatnostādņu] 18. punktu, tad tā būtu ieguvusi procentuālo daļu, kas būtu mazāka par apstrīdētajā lēmumā norādītajiem 28,5 %.

167    Komisija nepiekrīt prasītāja izvirzītajiem argumentiem un lūdz šo trešā pamata daļu noraidīt.

168    Jāatzīmē, ka šajā lietā prasītājs apstrīd apstrīdētajā lēmumā Komisijas noteikto pamatsummu, nepiekrītot Komisijas noteiktajai pārdevumu vērtībai, kā arī pārkāpuma smagumam. Prasītājs tomēr neapstrīd nedz pārkāpuma ilgumu, nedz pamatsummas korekcijas.

169    Šī daļa ir sadalāma vēl divās sīkākās apakšdaļās, proti, no vienas puses, runa ir par nepareiziem pārdevumu skaitļiem, aprēķinot naudas sodus, un, no otras puses, par 2006. gada pamatnostādņu 18. punkta kļūdainu piemērošanu, jo nav ņemti vērā pārdevumi, ko veikuši citi uzņēmumi, kuri nav bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki.

b)     Par Komisijas izmantotajiem apgrozījuma skaitļiem

170    Prasītājs apgalvo, ka Komisija, aprēķinot naudas soda apmēru, ir izmantojusi neprecīzus pārdevumu skaitļus.

171    Attiecībā uz pamatsummu 2006. gada pamatnostādnēs ir paredzēts, ka to nosaka, atsaucoties uz uzņēmuma veikto preču vai pakalpojumu, kas tieši vai netieši saistīti ar pārkāpumu, pārdevumu vērtību atbilstošajā ģeogrāfiskajā apgabalā EEZ teritorijā, parasti pēdējā pilnā gada laikā, kad uzņēmums piedalījies pārkāpumā (2006. gada pamatnostādņu 12. un 13. punkts). Šajā nolūkā Komisijai ir jāizmanto “pilnīgāki[e] dati, kādi ir tās rīcībā” (2006. gada pamatnostādņu 15. punkts).

172    Ja pārkāpums izdarīts ģeogrāfiskajā teritorijā, kas pārsniedz EEZ robežas, piemēram, pasaules mēroga karteļiem, kā tas ir arī šajā lietā, 2006. gada pamatnostādņu 18. punktā ir norādīts, ka attiecīgā uzņēmuma pārdevumu vērtība EEZ robežās, iespējams, var nepareizi atspoguļot katra uzņēmuma vainas īpatsvaru pārkāpuma izdarīšanā, kas it īpaši var attiekties uz gadījumiem, kad ir noslēgtas pasaules mēroga vienošanās par tirgus sadali. Šādos apstākļos Komisija var novērtēt pārdevumu kopējo vērtību saistībā ar pārkāpumu attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā, kas ir plašāks nekā EEZ, un noteikt katra uzņēmuma, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieks, pārdevumu daļu šajā tirgū, un piemērot šo pārdevumu daļu šo pašu uzņēmumu pārdevumu kopapjomam EEZ teritorijā.

173    Šajā lietā prasītājs ar 2006. gada 30. oktobra vēstuli iesniedza apgrozījuma skaitļus laikposmam no 1997. līdz 2005. gadam par tā veiktajiem alumīnija fluorīda pārdevumiem gan visā pasaulē, gan EEZ, kā arī ar 2008. gada 25. aprīļa vēstuli – par 1999., 2000. un 2001. gadu. 2008. gada 25. aprīļa vēstulē bija norādīts arī Tunisijas dināra maiņas kurss pret euro attiecīgajiem gadiem, tostarp arī 2000. gadam.

174    Komisija apstrīdētajā lēmumā noteica prasītāja 2000. gadā EEZ veiktos alumīnija fluorīda pārdevumus EUR 8 146 129 apmērā un pārkāpuma ģeogrāfiskajā apgabalā par summu EUR 34 339 694 (apstrīdētā lēmuma preambulas 25. apsvērums). Komisija norādīja, ka tā balstās uz prasītāja 2006. gada 30. oktobrī sniegtajiem skaitļiem, kā arī uz prasītāja 2008. gada 25. aprīļa un 12. maija vēstulēm un ka tā ir izmantojusi prasītāja 2008. gada 25. aprīļa vēstulē norādītos maiņas kursus, lai Tunisijas dinārus pārvērstu euro.

175    Attiecībā uz apgrozījuma skaitļiem, kas minēti 2008. gada 25. aprīļa dokumentā, tur ir norādīts, ka tie ir “FOB neto bez transporta un komisijas”, tas ir, neto apgrozījums bez transporta izdevumiem un komisijas maksas. Kad tiek noteikta pārdevumu vērtība saistībā ar naudas soda apmēra noteikšanu, vērtīgāki tomēr ir tādi apgrozījuma skaitļi, kas pilnībā atspoguļo darījuma summu. Līdz ar to jāņem vērā ir apgrozījuma summa, kas ir uzrādīta uzņēmuma grāmatvedībā. Komisija turklāt atzīmēja, ka ir prasītājam pieprasījusi sniegt ziņas par 2008. gada 25. aprīlī iesniegtajiem skaitļiem, bet prasītājs šo lūgumu ir apmierinājis nepilnīgi. Turklāt ir jāatgādina, ka 2006. gada pamatnostādņu 16. punktā ir minēts, ka tad, kad dati, ko sniedz uzņēmums, ir nepilnīgi vai nedroši, Komisija var šā uzņēmuma pārdevumu vērtību noteikt, izmantojot daļējus datus, kas ir tās rīcībā, vai jebkādu citu informāciju, ko tā uzskata par svarīgu vai piemērotu.

176    Turklāt, kā Komisija norāda, pārdevumu vērtība atspoguļo cenu, kas klientam norādīta rēķinā, neatskaitot transporta izdevumus vai citas maksas. Šajā kontekstā der atgādināt judikatūru, saskaņā ar kuru saistībā ar transporta izdevumiem, ja ražotājs pēc klienta lūguma veic pārdotās preces daudzuma piegādi kādā galamērķī, transporta pakalpojumi uzskatāmi par preces pārdevuma neatņemamu sastāvdaļu. Par šo pakalpojumu pieprasītā cena, pat ja tā atbilstu atlīdzināmām summām, kas pārdevējam jāizmaksā neatkarīgam pārvadātājam, pie kura viņš vēršas sakarā ar šo pakalpojumu, tātad ir pārdevuma kopējās cenas sastāvdaļa (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 5030. punkts).

177    Līdz ar to Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka 2006. gada 30. oktobrī iesniegtie skaitļi bija labākie pieejami skaitļi 2006. gada pamatnostādņu 15. punkta izpratnē. Līdz ar to šā pamata pirmās daļas pirmā apakšdaļa, kas attiecas uz 2006. gada pamatnostādņu kļūdainu piemērošanu saistībā ar pārdevumu vērtības noteikšanu, ir jānoraida.

178    Šajā ziņā ir jāprecizē, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 229. apsvērumā Komisija norāda, ka, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 18. punktu, attiecībā uz prasītāju aprēķinātā EEZ pārdevumu vērtība ir EUR 6 739 601. Šeit Komisija atsaucas uz prasītāja 2006. gada 30. oktobrī sniegtajiem datiem, saskaņā ar kuriem 2000. gadā tās pārdevumi EEZ sasniedza EUR 8 146 129 un pārkāpuma ģeogrāfiskajā apgabalā, tātad, pasaulē, EUR 34 339 694 (apstrīdētā lēmuma preambulas 25. apsvērums).

c)     Par pārdevumiem un tirgus daļu

179    Runājot par šā pamata daļas otro apakšdaļu, ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 18. punktu, katra attiecīgā uzņēmuma relatīvā ietekme atbilst tā saistībā ar pārkāpumu saistīto pārdevumu proporcijai aizliegtās vienošanās darbības ģeogrāfiskajā zonā attiecībā pret visu attiecīgo uzņēmumu pārdevumu kopapjomu šajā zonā. Šī proporcija pēcāk jāpiemēro attiecīgo uzņēmumu ar pārkāpumu saistīto pārdevumu kopapjomam EEZ (apstrīdētā lēmuma preambulas 232. apsvērums). Komisija tātad precizēja, ka jautājumam par to, vai arī citu uzņēmumu rezervētie pārdevumi būtu jāņem vērā un kā tieši noteikt ģeogrāfisko tirgu, saistībā ar pārdevumu vērtības aprēķinu un galīgā naudas soda noteikšanu nav nozīmes (apstrīdētā lēmuma preambulas 233. apsvērums).

180    Turklāt, saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 32. apsvērumu daži “lieli alumīnija ražotāji, tātad arī lieli alumīnija fluorīda patērētāji veido ievērojamu daļu “rezervētās” alumīnija fluorīda produkcijas, proti, ražo (galvenokārt) pašu vajadzībām, pat ja tie pārkāpuma laikposmā ir pirkuši alumīnija fluorīdu arī no citiem ražotājiem”.

181    Prasītājs apstrīd apstrīdētā lēmuma preambulas 232. un nākamo apsvērumu likumību, pamatojoties uz to, ka Komisija esot kļūdaini piemērojusi 2006. gada pamatnostādņu 18. punktu. Prasītājs uzskata, ka Komisija nav ņēmusi vērā pārdevumus, ko veikuši citi uzņēmumi, kuri nav bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, tostarp uzņēmumi, kam ir rezervētā produkcija. Komisija turklāt nonākot pretrunās ar savu lēmumpieņemšanas praksi.

182    Saistībā ar šiem iebildumiem ir jāatgādina, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 18. punktu Komisija, lai atspoguļotu gan attiecīgo pārdevumu kopējo mērogu EEZ teritorijā, gan katra atsevišķā uzņēmuma vainas īpatsvaru pārkāpuma izdarīšanā, var novērtēt kopējo pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdevumu vērtību attiecīgajā ģeogrāfiskajā teritorijā (plašākā nekā EEZ), noteikt katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma pārdevumu daļu šajā tirgū un piemērot šo daļu attiecīgo uzņēmumu pārdevumu kopapjomam EEZ. Rezultātā tiks iegūta pārdevumu vērtība, ko izmantos, nosakot naudas soda pamatsummu.

183    No 2006. gada pamatnostādņu 18. punkta sistēmas un formulējuma izriet, ka izteikums “kopējais [kopējā] pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjoms [pārdevumu vērtība]” ir jāsaprot tādējādi, ka tā apzīmē uzņēmumu, kas ir pārkāpumu dalībnieki, pārdevumu kopējo vērtību, nevis visu uzņēmumu, kas darbojas tirgū, kurā uzņēmumi ir izdarījuši pārkāpumu, pārdevumu kopvērtību. Proti, uzņēmumu, kas nav piedalījušies pārkāpumā, pārdevumi nav pārdevumi, kas “ir saistīti ar pārkāpumu”.

184    Šāda formulējuma interpretācija turklāt saskan ar 2006. gada pamatnostādņu 18. punkta sistēmu, kas cenšas vienlaikus atspoguļot visu attiecīgo pārdevumu kopējo mērogu un katra uzņēmuma īpatsvaru pārkāpumā. Šis pēdējais mērķis nozīmē, ka tiek ņemta vērā vienīgi to uzņēmumu pārdevumu vērtība, kuri piedalās pārkāpumā.

185    Visbeidzot, iepriekš aprakstītā interpretācija saskan arī ar 2006. gada pamatnostādņu kontekstu un sistēmu kopumā, jo to mērķis ir naudas soda noteikšanā par pamatu izvēlēties pārkāpuma ietekmēto pārdevumu vērtību. Kā uzsver Komisija, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 13. un 14. punktu, vērā ņemtā pārdevumu vērtība, kas tur figurē tādā pašā nolūkā kā 18. punktā, atbilst pārdevumu vērtībai, ko uzņēmumiem izdevies realizēt saistībā ar pārkāpumu.

186    Šo interpretāciju neliek apšaubīt arī atsauce uz “tirgu”, kas parādās 2006. gada pamatnostādņu 18. punktā. Proti, šis “tirgus” nozīmē tikai atsauci uz uzņēmumu, kas piedalījušies pārkāpumā, pārdevumu [noieta] tirgu, kas ir ģeogrāfiski ir plašāks nekā EEZ.

187    Līdz ar to no prasītāja puses ir aplam apgalvot, ka pamatnostādņu ievērošanas rezultātā Komisijai būtu bijuši jāņem vērā pārdevumi, ko veikuši citi uzņēmumi, un arī citu tirgus dalībnieku, piemēram, Alcan un Alcoa, rezervētā produkcija.

188    Pretēji prasītāja apgalvojumiem, šādu pamatnostādņu interpretāciju neatspēko iepriekšējā Komisijas lēmumpieņemšanas prakse, ko apliecina Komisijas 2001. gada 5. decembra Lēmums 2002/742/EK par procedūru saskaņā ar EK līguma 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/E‑1/36 604 – Citronskābe) (OV 2002, L 239, 18. lpp.), kurā naudas sodu apmērs tika koriģēts saistībā ar pāri Savienības robežām ejošas aizliegtās vienošanās dalībnieku īpatsvaru.

189    Saskaņā ar judikatūru tas, ka Komisija pagātnē ir piemērojusi noteikta līmeņa naudas sodus par dažādu veidu pārkāpumiem, neliedz tai iespēju palielināt šo līmeni Regulā Nr. 1/2003 noteiktajās robežās, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu; gluži pretēji – Savienības konkurences tiesību normu efektīva piemērošana prasa, lai Komisija varētu jebkurā brīdī pielāgot naudas sodu līmeni atbilstīgi šīs politikas vajadzībām. Tā tas ir ne tikai tad, kad Komisija palielina naudas sodu līmeni, piemērojot naudas sodus ar atsevišķiem lēmumiem, bet arī tad, ja šis palielinājums tiek noteikts, izmantojot – konkrētiem gadījumiem – tādas vispārpiemērojamas rīcības normas kā pamatnostādnes (šajā ziņā skat. iepriekš 149. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 227. un 230. punkts).

190    Prasītāja pieminētā Komisijas agrākā lēmumpieņemšanas prakse balstās uz Komisijas 1998. gada 14. janvāra Paziņojumu par pamatnostādnēm soda naudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”).

191    Turklāt 2006. gada pamatnostādņu 3.–5. punktā Komisija ir norādījusi, ka vēlas izstrādāt un uzlabot savu politiku naudas sodu jomā, kuru mērķis ir sodīt par pārkāpumiem un atturēt citus uzņēmumus sākt vai turpināt darbības, ar kurām tiek pārkāpts EKL 81. un 82. pants. Lai šos mērķus sasniegtu, Komisija ir uzskatījusi, ka ir pareizi par naudas soda noteikšanas pamatu izraudzīties to preču vai pakalpojumu pārdevumu vērtību, kas ir saistīti ar pārkāpumu. Līdz ar to Komisija ir izskaidrojusi iemeslu, kura dēļ tā ir izvēlējusies jaunu metodi attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanu, proti, tā ir nepieciešamība nodrošināt efektīvāku konkurences politikas īstenošanu Savienībā, un prasītājs nav izvirzījis argumentus, ar kuriem varētu sēt šaubas par šīs mainītās pieejas pamatotību.

192    Līdz ar to 2006. gada pamatnostādņu noteikumu interpretācijā nav jāņem vērā 1998. gada pamatnostādņu piemērošanas prakse.

193    Iepriekš izklāstītā pamatojuma dēļ arī otrās daļas otrā apakšdaļa ir jānoraida.

4.     Par trešo daļu, kas attiecas uz kļūdainu naudas soda pamatsummas noteikšanu un kļūdainu papildu summas piemērošanu

194    Prasītājs apgalvo, ka Komisija esot kļūdījusies pārkāpuma smaguma izvērtējumā, konkrētāk, novērtējot tā raksturu, kā arī analizējot apstrīdētā lēmuma adresātu tirgus daļu. Komisija turklāt aplami iekļāvusi īstenošanu to faktoru klāstā, pēc kuriem noteikta naudas soda pamatsumma.

195    Tādējādi prasītājs apgalvo, ka Komisija veikusi kļūdainu pārkāpuma kvalifikāciju. Pret prasītāju savāktos faktus labākajā gadījumā varot kvalificēt par gadījuma rakstura informācijas apmaiņu, kas nav atzīstama par būtisku konkurences tiesību pārkāpumu vai par horizontāliem nolīgumiem par cenu noteikšanu pamatnostādņu 23. un 24. punkta izpratnē. Tas, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā izvēlējās šādu horizontāla nolīguma par cenu noteikšanu kvalifikāciju un uzskatīja, ka tātad ir bijis smags konkurences ierobežojums, lika tai pieskaitīt pamatsummai papildu summu saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 25. punktu. Prasītājs bez tam apgalvo, ka pārkāpums nav kvalificējams par vienotu un turpinātu pārkāpumu. Šajā sakarā prasītājs atkārto apgalvojumu, ka esot pārkāptas tā tiesības uz aizstāvību, kā rezultātā Vispārējā tiesa nevarot īstenot savu neierobežoto kompetenci. Prasītājs tāpēc lūdz Vispārējo tiesu grozīt apstrīdētā lēmuma preambulas 236. un 242. apsvērumu.

196    Saskaņā ar prasītāja apgalvojumiem apstrīdētajā lēmumā ar konstatēto kopējo tirgus daļu 35 % apmērā šai hipotētiskajai aizliegtās vienošanās situācijai piedēvēts nesamērīgi liels ekonomiskais svars, jo šī proporcija ir aprēķināta, abstrahējoties no lielo alumīnija ražotāju rezervētās produkcijas. Komisija līdz ar to nepareizi analizējusi vienu no galvenajiem šā pārkāpuma smaguma izvērtējuma faktoriem.

197    Visbeidzot, Komisija uzskatot, ka Milānas nolīgumam par iespējamu cenas palielināšanu sekoja attiecīgas darbības 2000. gada otrajā pusgadā, un atsaucoties uz divpusējo saziņu starp IQM un Boliden struktūrvienību “Noralf” 2000. gada 25. oktobrī, kā arī uz pārrunām starp prasītāju un Fluorsid 2000. gada novembrī, lai arī šai divpusējai saziņai neesot nekāda sakara ar Milānas sanāksmi un to nevar vērst pret prasītāju, jo tā nav pieminēta paziņojumā par iebildumiem. Līdz ar to nevarot izsecināt nekādu aizliegtās vienošanās īstenošanu, jo nav dokumentu vai citu derīgu pierādījumu ar datējumu pēc Milānas sanāksmes. No tā izrietot, ka papildu summa ir pilnībā jāsvītro un būtiski jāsamazina arī 17 % proporcija, kura ir izmantota, lai noteiktu pamatsummu.

198    Komisija apstrīd prasītāja argumentus un lūdz šo trešā pamata trešo daļu noraidīt.

199    Šeit ir jāatgādina, ka saistībā ar EKL 81. panta 1. punkta pārkāpuma esamību Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka ir bijusi aizliegta vienošanās, horizontāls nolīgums par cenu noteikšanu un tirgus sadalīšana dalībnieku, to skaitā prasītāja, starpā (skat. šā sprieduma 66.–92. punktu). To šajā stadijā nevar apstrīdēt ar prasītājas apgalvojumiem saistībā ar Komisijas uzlikto naudas sodu.

200    Turklāt – pretēji prasītāja apgalvojumiem – saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 23. punktu Komisija apstrīdētajā lēmumā pareizi uzskatīja, ka šajā gadījumā ir runa par pārkāpumu, kas cita starpā izpaudās arī kā horizontāls nolīgums par cenu noteikšanu, kas sava rakstura pēc pieskaitāms pie smagākajiem konkurences ierobežojumiem.

201    Tātad Komisija, nepieļaujot kļūdu, varēja piemērot 2006. gada pamatnostādņu 25. punktu, kurā ir teikts, ka “neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmums piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, Komisija iekļauj pamatsummā summu, kas līdzvērtīga 15 % līdz 25 % no pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības], [..] lai aizkavētu uzņēmumus [..] noslēgt horizontālas vienošanās [horizontālus nolīgumus] par cenu noteikšanu [un] tirgus sadali [..]”, it īpaši ņemot vērā tādus faktorus kā pārkāpuma veids, visu dalībnieku kopējā tirgus daļa, pārkāpuma ģeogrāfiskais apjoms un tas, vai pārkāpums ir īstenots, kā paredzēts 2006. gada pamatnostādņu 22. punktā.

202    Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir uzskatījusi, ka kopējā tirgus daļa Eiropas Ekonomikas zonā 2000. gadā nav pārsniegusi 35 % (apstrīdētā lēmuma preambulas 237. apsvērums, atsaucoties uz tā preambulas 33. apsvērumu) un ka ģeogrāfiskā apjoma ziņā pārkāpumam ir bijis pasaules mērogs (apstrīdētā lēmuma preambulas 238. apsvērums, atsaucoties uz tā preambulas 136. apsvērumu). Turklāt ir jāatzīmē, ka Komisija ir norādījusi, ka tā ir ņēmusi vērā tirgus daļu, kas ir mazāka par 35 %, kā rezultātā Komisija nav palielinājusi pamatsummu. Komisija ir pareizi noteikusi šos faktorus saistībā ar pārkāpuma smagumu, kā tas izklāstīts šā sprieduma 199.–201. punktā.

203    Saistībā ar aizliegtās vienošanās īstenošanu Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti uzskatīja, ka Milānas nolīgumam par iespējamu cenas palielināšanu sekoja attiecīgas darbības 2000. gada otrajā pusgadā. Proti, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pierādījusi, ka starp lēmuma adresātiem, to skaitā prasītāju, ir pastāvējis nolīgums. Tika konstatēta nolīguma noslēgšana Milānas sanāksmē, kā arī divpusēja saziņa pēc tās, tostarp 2000. gada 25. oktobrī. Šīs divpusējās saziņas ietvaros, kā tas tika konstatēts iepriekš, izvērtējot pirmo pamatu par pārkāpuma esamību, apstrīdētā lēmuma adresāti, tostarp prasītājs, īstenoja savstarpēju cenu līmeņu kontroli. Pēc Milānas sanāksmes notikušās saziņas laikā norādītās cenas atbilst šīs sanāksmes laikā noslēgtā nolīguma saturam. Līdz ar to Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka šī saziņa attiecās uz Milānas sanāksmes nolīgumu un tādējādi ir aizliegtās vienošanās īstenošanas pierādījums.

204    Tā kā atbilstoši 66.–109. punktā izklāstītajiem apsvērumiem prasītāja otrais pamats ir noraidīts un apstrīdētajā lēmumā konstatētā nolīguma esamība ir apstiprinājusies, tāpat arī tā ilgums un smagums, šī trešā pamata daļa, kas attiecas uz kļūdainu naudas soda pamatsummas noteikšanu, ir jānoraida kā nepamatota.

205    Līdz ar to Komisija varēja likumīgi pamatoti piemērot kā proporcionālo daļu prasītājam uzliekamā naudas soda pamatsummas noteikšanai 17 % no tā pārdevumu vērtības.

206    Turklāt, lai arī prasītājs nav apstrīdējis pārkāpuma ilgumu, jāatzīmē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā šo ilgumu ir noteikusi kā laikposmu “vismaz” no 2000. gada 12. jūlija līdz 31. decembrim, proti, izraudzījusies laikposmu, kas ir mazāks par pusgadu. Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 24. punktu Komisija piemēroja reizināšanas koeficientu 0,5. Proti, 2006. gada pamatnostādņu 24. punktā ir teikts – lai pilnībā ņemtu vērā katra uzņēmuma pārkāpuma izdarīšanas ilgumu, summu, ko nosaka uz pārdevumu vērtības pamata, reizina ar gadu skaitu, kuru gaitā uzņēmums piedalījies pārkāpumā, un laikposmus, kas īsāki par sešiem mēnešiem, ieskaita kā pusgadu.

207    Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida.

E –  Par ceturto pamatu, kas attiecas uz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma 36. panta pārkāpumu, pienākuma ņemt vērā visas intereses un starptautiski pieņemto pieklājības normu pārkāpumu

1.     Ievada apsvērumi

208    Prasītājs apgalvo, ka šajā lietā ir piemērojami Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma konkurences noteikumi, pat ja tas būtu līdztekus Savienības konkurences tiesību normām. Komisija esot izslēgusi Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma 36. panta 1. punkta piemērošanu par labu ekskluzīvai Savienības konkurences tiesību normu piemērošanai. Šādi rīkodamās, Komisija atsaukusies uz aizsargklauzulu, kas paredzēta Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma 36. panta 6. punktā. Sperot šādu vienpusēju soli, būtu vajadzējis iepriekš apspriesties ar Asociācijas komiteju. Prasītājs uzskata, ka Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumā paredzētās procedūras neievērošana nozīmē būtiskas formālas prasības pārkāpumu, kuras ievērošanai varētu būt bijusi izšķiroša ietekme uz lietas iznākumu. Komisijas izraudzītā vienpusējā pieeja esot pretrunā ne tikai Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma 36. pantam, bet arī starptautiski pieņemtajām pieklājības normām un Komisijas pienākumam ņemt vērā visas intereses.

209    Komisija nepiekrīt prasītāja izvirzītajiem argumentiem un lūdz ceturto pamatu noraidīt.

210    Saskaņā ar judikatūru Savienības konkurences tiesības ir piemērojamas attiecībā uz aizliegtu vienošanos, kas rada sekas iekšējā tirgus teritorijā, neatkarīgi no tā, ka kāds no uzņēmumiem, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, atrodas trešajā valstī (šajā ziņā skat. Tiesas 1971. gada 25. novembra spriedumu lietā 22/71 Béguelin Import, Recueil, 949. lpp., 22.–29. punkts; 1988. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās 89/85, 104/85, 114/85, 116/85, 117/85 un no 125/85 līdz 129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, Recueil, 5193. lpp., 11.–23. punkts, un iepriekš 118. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Atlantic Container Line u.c./Komisija, 69.–93. punkts).

2.     Par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu

211    Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums starp Kopienu un Tunisiju iekļaujas virknē Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīgumu, kurus Kopiena noslēdza ar septiņām valstīm uz dienvidiem no Vidusjūras. Šie nolīgumi veido ziemeļu-dienvidu politikas satvaru, kalpo par pamatu pakāpeniskai tirdzniecības liberalizācijai Vidusjūras reģionā un paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem noris Kopienas ekonomiskā, sociālā un kultūras sadarbība ar katru no partnervalstīm.

212    Attiecībā uz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu, neatkarīgi no tā juridiskā rakstura un ietekmes uz Savienības tiesību sistēmu, pietiek konstatēt, ka tas neņem virsroku pār piemērojamajām Savienības tiesību normām, tostarp EKL 81. pantu, un neizslēdz pēdējā minētā piemērošanu. Gluži otrādi – prasītāja pieminētajā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma 36. pantā ir paredzēta pušu apņemšanās piemērot konkurences tiesības un skaidri noteikts, ka jebkādas [ar konkurenci] nesaderīgas darbības tiks izvērtētas, ņemot par pamatu kritērijus, kuri izriet no EKL 81., 82. un 87. pantā paredzēto normu piemērošanas (Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma 36. panta 2. punkts). Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma 36. panta 6. punktā ir paredzēta apspriešanās ar Asociācijas komiteju, tikai ievērojot dažus nosacījumus, proti, gadījumos, kad problēmu nav iespējams atrisināt ar konkurences tiesībām.

213    Apstrīdētais lēmums skar nevis praksi, kas konkrēti ietekmētu tirdzniecību starp Eiropas Savienību un Tunisiju, bet gan vispasaules praksi, kura ietekmē Eiropas tirgu. Komisija apstrīdētajā lēmumā izmantoja savas pilnvaras un piemēroja EKL 81. pantu saistībā ar konkurences ietekmēšanu EEZ teritorijā. Turpretim apstrīdētais lēmums neietilpst Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma piemērošanas jomā un – vēl jo vairāk – nebūt nav pretrunā tam. Tāpēc nav nekāda iemesla piemērot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu un iedarbināt tā mehānismus.

214    Šie [prasītāja] argumenti tātad nav pamatoti un ir noraidāmi.

3.     Par starptautiski pieņemtajām pieklājības normām un “principu, kas liek ņemt vērā visas intereses”

215    Kas attiecas uz prasītāja argumentu, kura pamatā ir starptautiski pieņemto pieklājības normu (comitas gentium) neievērošana, prasītājs nav ne paskaidrojis šo minēto principu, ne arī noteicis tā ietekmi, tāpat tas nav norādījis, kādā ziņā tas varētu likt apšaubīt apstrīdētā lēmuma likumīgumu. Nav iespējams noskaidrot, no kā izriet tas, ka Komisijai būtu vajadzējis “sazināties ar Tunisijas iestādēm, pirms tā vienpusēji piemēro Kopienas konkurences tiesību normas”.

216    Turklāt, ciktāl prasītāja izvirzītais arguments ir saistīts ar Kopienas kompetences apstrīdējumu saistībā ar tās iespējām piemērot savas konkurences tiesību normas rīcībai, kas atbilst šajā izskatāmajā lietā konstatētajām darbībām (skat. iepriekš 210. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, 31. un 32. punkts), tas katrā ziņā ir noraidāms. Proti, Komisija ir kompetenta vērsties pret EKL 81. panta pārkāpumiem Eiropas tirgū un noteikt attiecīgus sodus. Aplūkojamajā lietā Komisija ir konstatējusi šādu pārkāpumu. Šajos apstākļos Komisijas kompetenci saistībā ar konkurences tiesību normu piemērošanu šādai rīcībai apstiprina starptautisko publisko tiesību normas (šajā ziņā skat. iepriekš 210. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, 18. punkts; pēc analoģijas skat. arī Vispārējās tiesas 1999. gada 25. marta spriedumu lietā T‑102/96 Gencor/Komisija, Recueil, II‑753. lpp., 89. un nākamie punkti).

217    Attiecībā uz prasītāja apgalvojumu par “pienākumu ņemt vērā visas intereses”, saskaņā ar kuru Komisijai būtu vajadzējis cita starpā vērsties pie Tunisijas iestādēm, šis apgalvojums nav nekādi pamatots vai izskaidrots. Līdz ar to nav skaidrs, kāds ir prasītāja apgalvojuma saturs. Prasītājs turklāt nenorāda, kādā ziņā šis vispārīgais starptautisko tiesību princips varētu ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

218    Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu un Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu ikvienā prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Šajā ziņā ir jāatgādina principi un judikatūra, kas minēta šā sprieduma 163. un 164. punktā.

219    Tā kā prasītājs ir tikai pieminējis “starptautiski pieņemto pieklājības normu pārkāpumu” un apgalvojis, ka eksistē “pienākums ņemt vērā visas intereses”, šiem argumentiem nepievienojot pat īsus skaidrojumus, šie apgalvojumi ir jānoraida kā nepieņemami.

220    Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida.

221    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, atcelšanas prasījumi ir jānoraida pilnībā. Turklāt attiecībā uz pakārtoti izvirzīto prasījumu grozīt prasītājam uzliktā naudas soda apmēru, ņemot vērā tostarp iepriekš izklāstītos apsvērumus, Vispārējai tiesai savas neierobežotās kompetences īstenošanas ietvaros šis prasījums nav jāapmierina.

222    Tāpēc prasība ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

223    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Industries chimiques du fluor sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Azizi Labucka Frimodt Nielsen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 18. jūnijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

I –  Fakti

II –  Apstrīdētais lēmums

A –  Apstrīdētā lēmuma pamatdaļa

B –  Apstrīdētā lēmuma motīvu daļa

1.  Par alumīnija fluorīda nozari

2.  Par Milānas sanāksmi un aizliegtās vienošanās īstenošanu

3.  Par EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta piemērošanu

4.  Par pārkāpuma ilgumu

5.  Par naudas soda apmēra noteikšanu

6.  Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

I –  Par prasības pieņemamību

II –  Par lietas būtību

A –  Atcelšanas pamatu kopsavilkums

B –  Par otro pamatu – EKL 81. panta pārkāpumu

1.  Par pirmo daļu, kas attiecas uz to, ka prasītājam pārmestie fakti neesot EKL 81. panta pārkāpums

a)  Ievada apsvērumi

b)  Atgādinājums par apstrīdētā lēmuma saturu

c)  Par pierādījumiem par pārkāpumu

2.  Par otrā pamata otro daļu, kas izvirzīta pakārtoti un attiecas uz to, ka prasītājam pārmestie fakti nevar tikt kvalificēti kā vienots un turpināts pārkāpums

a)  Ievada apsvērumi

b)  Par vienotu un turpinātu pārkāpumu

C –  Par pirmo pamatu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību un Regulas Nr. 1/2003 27. panta pārkāpumu

1.  Ievada apsvērumi

2.  Vispārējās tiesas vērtējums

a)  Vispārīgi

b)  Aplūkojamās lietas izvērtējums

Ievads

Par iebildumiem saistībā ar aizliegtās vienošanās dalībniekiem un ilgumu

Par iebildumu saistībā ar aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko tvērumu

Par iebildumu saistībā ar aizliegtās vienošanās loģiku un struktūru un dokumentiem attiecībā uz 2000. gada 8. un 9. novembra saziņu

i) Ievads

ii) Par paziņojuma par iebildumiem saturu

iii) Par apstrīdētā līguma saturu

iv) Vērtējums

–  Par piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem administratīvajā procesā

–  Par attiecīgo dokumentu nozīmi pārkāpuma īstenošanas izvērtējumā

–  Par attiecīgo dokumentu nozīmi pārkāpuma ilguma izvērtējumā

v) Secinājums

D –  Par trešo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta un 2006. gada pamatnostādņu pārkāpumu saistībā ar naudas soda apmēra aprēķinu

1.  Ievada apsvērumi

2.  Par pirmo daļu, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu

3.  Par otro daļu, kas attiecas uz 2006. gada pamatnostādņu kļūdainu piemērošanu saistībā ar pārdevumu vērtības noteikšanu

a)  Ievada apsvērumi

b)  Par Komisijas izmantotajiem apgrozījuma skaitļiem

c)  Par pārdevumiem un tirgus daļu

4.  Par trešo daļu, kas attiecas uz kļūdainu naudas soda pamatsummas noteikšanu un kļūdainu papildu summas piemērošanu

E –  Par ceturto pamatu, kas attiecas uz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma 36. panta pārkāpumu, pienākuma ņemt vērā visas intereses un starptautiski pieņemto pieklājības normu pārkāpumu

1.  Ievada apsvērumi

2.  Par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu

3.  Par starptautiski pieņemtajām pieklājības normām un “principu, kas liek ņemt vērā visas intereses”

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – franču.