VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2016. gada 28. jūnijā (*)

 – Aizliegtas vienošanās – Portugāles un Spānijas telekomunikāciju tirgi – Klauzula par konkurences aizliegumu Ibērijas tirgū, kas ietverta nolīgumā par to, ka Telefónica iegādāsies Portugal Telecom piederošās Brazīlijas mobilās telefonijas operatora Vivo kapitāldaļas – Juridiska atruna “ciktāl to pieļauj tiesību akti” – Pārkāpums mērķa dēļ – Aksesuārs ierobežojums – Prasītājas rīcības autonomija – Potenciālā konkurence – Pārkāpums seku dēļ – Naudas soda apmēra aprēķināšana – Pieteikums par liecinieku nopratināšanu

Lieta T‑216/13

Telefónica, SA, Madride (Spānija), ko pārstāv J. Folguera Crespo, P. Vidal Martínez un E. Peinado Iríbar, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv C. Giolito un C. Urraca Caviedes, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, galvenokārt, atcelt Komisijas 2013. gada 23. janvāra Lēmumu C(2013) 306 final par procedūru saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. pantu (Lieta COMP/39.839 – Telefónica/Portugal Telecom) un, pakārtoti, samazināt naudas sodu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] (referente), tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] un L. Madise [L. Madise],

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 19. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Šīs tiesvedības, kura attiecas uz Komisijas 2013. gada 23. janvāra Lēmumu C(2013) 306 final par procedūru saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. pantu (Lieta COMP/39.839 – Telefónica/Portugal Telecom) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), pamatā ir klauzula (turpmāk tekstā – “klauzula”), kas ietverta nolīguma par akciju pirkšanu (turpmāk tekstā – “nolīgums”), kuru 2010. gada 28. jūlijā parakstīja prasītāja Telefónica, SA (turpmāk tekstā – “Telefónica”) un Portugal Telecom SGPS, SA (turpmāk tekstā – “PT”) un kura priekšmets ir Telefónica ekskluzīva kontrole pār Brazīlijas mobilās telefonijas operatoru Vivo Participações, SA (turpmāk tekstā – “Vivo”), 9. pantā. Klauzula ir formulēta šādi (apstrīdētā lēmuma preambulas 1. apsvērums):

“9. – Konkurences aizliegums

Ciktāl to pieļauj tiesību akti, abas puses laikposmā no [galīgās darījuma noslēgšanas datuma, t.i., 2010. gada 27. septembra,] līdz 2011. gada 31. decembrim tieši vai netieši ar saistītu [meitasuzņēmumu] starpniecību neiesaistās vai neveic ieguldījumus tādos projektos telekomunikāciju nozarē (tostarp fiksēto un mobilo pakalpojumu, interneta piekļuves un televīzijas pakalpojumu jomā, taču izņemot visus līdz šā nolīguma parakstīšanas dienai veiktos ieguldījumus vai darbības), kuri var tikt uzskatīti par konkurējošiem ar otru pusi Ibērijas tirgū.”

2        Eiropas Komisija atbilstoši tās iepriekšējam secinājumam 2011. gada 21. oktobra paziņojumā par iebildumiem secināja, ka, ņemot vērā klauzulu un apstākļus (ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā iekļaujas šī lieta, un procesa dalībnieku rīcība), klauzula ir uzskatāma par nolīgumu par tirgu sadali, kura mērķis ir ierobežot konkurenci iekšējā tirgū, pārkāpjot LESD 101. pantu (apstrīdētā lēmuma preambulas 2. un 434. apsvērums).

I –  Informācija par Telefónica un PT

3        Telefónica ir bijušais Spānijas valsts telekomunikāciju monopols, kas pilnībā ticis privatizēts 1997. gadā, un pirmais telekomunikāciju operators Spānijā. Telefónica ir nodrošinājusi sev starptautisku klātbūtni vairākās Eiropas Savienības, Latīņamerikas un Āfrikas valstīs un ir viena no lielākajām Eiropas telekomunikāciju grupām (apstrīdētā lēmuma preambulas 12. un 16. apsvērums).

4        Lēmuma, uz kuru attiecas šī tiesvedība, pieņemšanas brīdī Telefónica piederēja 2 % PT pamatkapitāla. Minētajā lēmumā aplūkoto faktu norises laikā Telefónica piederēja mazākuma kapitāldaļu pakete sabiedrībā Zon Multimedia (turpmāk tekstā – “Zon”), kas ir PT konkurente, kura darbojas elektronisko komunikāciju nozarē, un kas ir tikusi izveidota, 2007. gada novembrī notiekot sadalīšanai starp PT Multimedia un tās mātesuzņēmumu PT. Papildus tās līdzdalībai Portugāles sabiedrību pamatkapitālā Telefónica ir sākusi veidot tiešu klātbūtni Portugālē – ar diviem tās meitasuzņēmumiem un vienam no šiem meitasuzņēmumiem piederošo Portugāles filiāli (apstrīdētā lēmuma preambulas 18.–20. un 215. apsvērums).

5        Turklāt atkarībā no attiecīga datuma Telefónica izraudzīja vienu vai divus PT valdes locekļus. Datumā, kad galīgi ticis noslēgts darījums par Vivo iegādi, proti, 2010. gada 27. septembrī (skat. šā sprieduma 25. punktu), divi PT valdes locekļi bija tie, kurus bija izraudzījusi Telefónica (apstrīdētā lēmuma 67. zemsvītras piezīme).

6        Grupa Portugal Telecom tika izveidota 1994. gadā, apvienojoties trīs valsts sabiedrībām, un privatizēta piecos posmos periodā no 1995. līdz 2000. gadam. Pēc piektā, t.i., pēdējā, privatizācijas posma pabeigšanas 2000. gadā Portugāles valstij piederēja 500 A kategorijas akciju (turpmāk tekstā – “priekšrocību akcijas”), kas tai deva noteiktas īpašas tiesības, tostarp veto tiesības attiecībā uz grozījumiem statūtos un citiem svarīgiem lēmumiem. 2000. gada 12. decembrī Portugal Telecom, SA tika pārvērsta par portfeļa sabiedrību un tā pieņēma apzīmējumu PT (apstrīdētā lēmuma preambulas 21., 22. un 23. apsvērums).

7        PT ir pirmā telekomunikāciju operatore Portugālē, un tai ir stratēģiska klātbūtne citās valstīs, tostarp Brazīlijā un Subsahāras Āfrikā. Brazīlijā galvenie PT aktīvi bija 50 % kapitāldaļu kopuzņēmumā, kurš kontrolēja Vivo, kamēr to nebija iegādājusies Telefónica. Pēc tam, kad tā 2010. gada 28. jūlijā bija atsavinājusi tai piederošās daļas Vivo pamatkapitālā, PT ir izveidojusi stratēģisku partnerību ar Oi, vienu no galvenajiem elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem Brazīlijā (apstrīdētā lēmuma preambulas 24. un 25. apsvērums).

8        2010. gadā PT atsavināja tai piederošos 0,20 % daļu Telefónica pamatkapitālā, un tā vairs nekontrolē nevienu Spānijas komercsabiedrību. Tā sniedz telekomunikāciju pakalpojumus saviem Portugāles transnacionālajiem klientiem, kas darbojas Spānijas tirgū, izmantojot citu operatoru, tostarp Telefónica, tīklus (apstrīdētā lēmuma preambulas 27., 28. un 233. apsvērums).

II –  Sarunas un nolīguma parakstīšana

9        Vivo ir viens no galvenajiem mobilo telekomunikāciju operatoriem Brazīlijā. Nolīguma parakstīšanas brīdī, t.i., 2010. gada 28. jūlijā, Telefónica un PT – ar Brasilcel NV (turpmāk tekstā – “Brasilcel”), kas ir Nīderlandē reģistrēta ieguldījumu sabiedrība, starpniecību – kopīgi kontrolēja Vivo (apstrīdētā lēmuma preambulas 33. apsvērums).

10      2010. gada 6. maijā Telefónica izsludināja publisku piedāvājumu par naidīgu iegādi par summu 5,7 miljardu euro apmērā attiecībā uz PT tolaik piederošajām 50 % daļu Brasilcel pamatkapitālā. Minētajā piedāvājumā tostarp bija ietverts noteikums, saskaņā ar kuru “Telefónica neuzliks Portugal Telecom nekādu klauzulu par konkurences aizliegumu vai par piedāvājumu neizteikšanu”. Šo pirmo piedāvājumu PT valdes locekļi noraidīja ar vienprātīgu lēmumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 35. un 36. apsvērums).

11      2010. gada 1. jūnijā plkst. 2.53 – pēc 2010. gada 31. maijā starp pusēm notikušās sanāksmes – PT nosūtīja Telefónica e–pasta vēstuli ar projektu, kas attiecās uz otro piedāvājumu par tai piederošo Vivo pamatkapitāla daļu iegādi. Klauzula pirmo reizi tika ieviesta minētajā projektā (apstrīdētā lēmuma preambulas 38. apsvērums).

12      Pirmais klauzulas projekts bija formulēts šādi (apstrīdētā lēmuma preambulas 39. apsvērums):

“Konkurences aizliegums

Abas puses laikposmā, kas sākas piedāvājuma akceptēšanas datumā un beidzas i) 2011. gada 31. decembrī vai ii) alternatīvo B akciju pēdējās daļas faktiskās nodošanas dienā, tieši vai netieši, t.i., ar meitasuzņēmumu starpniecību, neiesaistās un neveic ieguldījumus tādos projektos telekomunikāciju nozarē (tostarp fiksēto un mobilo pakalpojumu, interneta piekļuves un televīzijas pakalpojumu jomā), kuri var tikt uzskatīti par konkurējošiem ar otru pusi Ibērijas tirgū.”

13      E–pasta vēstulē, ko Telefónica nosūtīja PT 2010. gada 1. jūnijā plkst. 12.21, tā ierosināja grozīt klauzulu, pievienojot frāzi “taču izņemot visus līdz šā nolīguma parakstīšanas dienai veiktos ieguldījumus vai darbības”, lai no klauzulas piemērošanas jomas izslēgtu katras puses tolaik esošās darbības otras puses valsts tirgū. Šis grozījums tika integrēts otrajā, ar 2010. gada 1. jūniju datētajā piedāvājumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 40. apsvērums).

14      Atšķirībā no pirmā klauzulas projekta otrajā piedāvājumā bija paredzēts cenas palielinājums līdz 6,5 miljardiem euro, par labu PT sniegta atpirkšanas iespēja, saskaņā ar kuru tā varēja atpirkt savas Telefónica piederošās akcijas, un Telefónica saistības iegādāties PT piederošās sabiedrības Dedic SA, kas ir Brazīlijas zvanu centru operators, akcijas. Turklāt otrajā piedāvājumā joprojām bija paredzētas Telefónica saistības neuzlikt “Portugal Telecom nekādu klauzulu par konkurences aizliegumu vai par piedāvājumu neizteikšanu”, kas jau bija iekļautas pirmajā piedāvājumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 41. un 42. apsvērums).

15      2010. gada 1. jūnija vakarā PT valde paziņoja, ka tās ieskatā otrais Telefónica piedāvājums neatspoguļo reālo Vivo vērtību. Tomēr PT valde nolēma nodot savu lēmumu [apstiprināšanai] sabiedrības 2010. gada 30. jūnija akcionāru kopsapulcē (apstrīdētā lēmuma preambulas 45. apsvērums).

16      Puses publiskoja otro piedāvājumu, ievietojot tā tekstu tiešsaistē savās attiecīgajās interneta vietnēs un to paziņojot Spānijas un Portugāles biržu iestādēm. Vēl jo vairāk, otrajā piedāvājumā iekļautās klauzulas saturs tāpat tika publicēts brošūrā, ko PT valde 2010. gada 9. jūnijā izplatīja saviem akcionāriem, lai sagatavotu 2010. gada 30. jūnijā paredzēto akcionāru kopsapulci (apstrīdētā lēmuma preambulas 128. un 129. apsvērums).

17      2010. gada 29. jūnijā Telefónica iesniedza trešo piedāvājumu par summu 7,15 miljardu euro apmērā, kurā pārējos aspektos bija ietverti tādi paši noteikumi un nosacījumi kā otrajā piedāvājumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 46. apsvērums).

18      2010. gada 30. jūnijā PT kārtējā akcionāru kopsapulce apstiprināja trešo Telefónica piedāvājumu. Tomēr Portugāles valdība izmantoja tiesības, kas attiecināmas uz tai piederošajām priekšrocību akcijām PT pamatkapitālā (skat. šā sprieduma 6. punktu), lai bloķētu šo darījumu, un Telefónica pagarināja trešā piedāvājuma darbības termiņu līdz 2010. gada 16. jūlijam (apstrīdētā lēmuma preambulas 47. un 48. apsvērums).

19      Savā 2010. gada 8. jūlija spriedumā Komisija/Portugāle (C‑171/08, Krājums, EU:C:2010:412) Tiesa konstatēja, ka, saglabājot tādas īpašās tiesības attiecībā uz PT, kādas minētās sabiedrības statūtos ir paredzētas par labu valstij un citiem publiskajiem subjektiem un ir piešķirtas saistībā ar valsts priekšrocību akcijām PT pamatkapitālā, Portugāles Republika nav izpildījusi tai EKL 56. pantā paredzētos pienākumus (apstrīdētā lēmuma preambulas 50. apsvērums).

20      2010. gada 16. jūlijā PT lūdza Telefónica pagarināt tās piedāvājuma darbības termiņu līdz 2010. gada 28. jūlijam, bet Telefónica tam nepiekrita, un piedāvājums zaudēja spēku (apstrīdētā lēmuma preambulas 51. apsvērums).

21      2010. gada 27. jūlijā notika jauna sanāksme starp PT un Telefónica, un Telefónica piedāvāja PT, pirmkārt, pievienot frāzi “ciktāl to pieļauj tiesību akti” klauzulas sākumā un, otrkārt, noteikt klauzulas darbības termiņu kā laikposmu “no [darījuma galīgās noslēgšanas datuma, t.i., 2010. gada 27. septembra,] līdz 2011. gada 31. decembrim” (apstrīdētā lēmuma preambulas 52. un 53. apsvērums).

22      2010. gada 28. jūlijā Telefónica un PT noslēdza nolīgumu, saskaņā ar kuru Telefónica pārņēma ekskluzīvu kontroli pār Vivo, iegādājoties 50 % daļu Brasilcel pamatkapitālā par summu 7,5 miljardu euro apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 54. apsvērums).

23      Nolīguma 9. pantā bija iekļauta šāda klauzula (apstrīdētā lēmuma preambulas 55. apsvērums):

“9. – Konkurences aizliegums

Ciktāl to pieļauj tiesību akti, abas puses laikposmā no [galīgās darījuma noslēgšanas datuma, t.i., 2010. gada 27. septembra,] līdz 2011. gada 31. decembrim tieši vai netieši ar saistītu [meitasuzņēmumu] starpniecību neiesaistās vai neveic ieguldījumus tādos projektos telekomunikāciju nozarē (tostarp fiksēto un mobilo pakalpojumu, interneta piekļuves un televīzijas pakalpojumu jomā, taču izņemot visus līdz šā nolīguma parakstīšanas dienai veiktos ieguldījumus vai darbības), kuri var tikt uzskatīti par konkurējošiem ar otru pusi Ibērijas tirgū.”

24      Atšķirībā no otrā piedāvājuma (šā sprieduma 14. punkts) nolīgumā vairs nebija paredzēta par labu PT sniegtā atpirkšanas iespēja, saskaņā ar kuru tā varētu atpirkt savas Telefónica piederošās akcijas. Turpretim nolīgumā cita starpā bija paredzēta, pirmkārt, Telefónica izraudzīto PT valdes locekļu atbrīvošana no amata (nolīguma 3. panta 6. punkts), otrkārt, abu uzņēmumu rūpnieciskas partnerības programma (nolīguma 6. pants) – ar atrunu, ka tie nekonkurēs savā starpā Brazīlijā (nolīguma 7. pants), un, treškārt, tas, ka Telefónica, iespējams, iegādāsies Brazīlijas sabiedrību Dedic, kas specializējas zvanu centru pakalpojumu sniegšanā (nolīguma 10. pants) (apstrīdētā lēmuma preambulas 56.–61. apsvērums).

25      Darījuma galīgā noslēgšana notika 2010. gada 27. septembrī atbilstoši “notariāli apliecinātam aktam par akciju nodošanu” un “notariāli apliecinātam aktam par apstiprinājumu” (apstrīdētā lēmuma preambulas 63. apsvērums).

26      Nolīguma parakstīšanas datumā, t.i., 2010. gada 28. jūlijā, PT arī paziņoja, ka tā šajā pašā dienā esot noslēgusi nolīguma protokolu, kura noteikumi ir piemērojami stratēģiskās partnerības ar Oi īstenošanai (skat. šā sprieduma 7. punktu), un ka tā plāno iegādāties 22,38 % daļu Oi grupā, lai spēlētu svarīgu lomu šīs grupas pārvaldīšanā (apstrīdētā lēmuma preambulas 62. apsvērums).

27      Darījums attiecībā uz Vivo 2010. gada 29. jūlijā un 18. augustā tika paziņots Agência National de Telecommunicações (Anatel, Brazīlijas telekomunikāciju regulators) un Conselho Administrativo de Defesa Econômica (CADE, Brazīlijas konkurences iestāde), un 2010. gada 23. augustā presē publicētajā rakstā Telefónica apstiprināja, ka nolīgums ietver klauzulu par konkurences aizliegumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 103., 130. un 491. apsvērums).

III –  Notikumi pēc nolīguma noslēgšanas

28      2010. gada 26. un 29. oktobrī starp Telefónica un PT notika divas telefona sarunas (apstrīdētā lēmuma preambulas 113. un 124. apsvērums).

29      2011. gada 4. februārī – pēc tam, kad Komisija 2011. gada 19. janvārī bija uzsākusi procedūru (skat. šā sprieduma 31. punktu) – Telefónica un PT parakstīja vienošanos par klauzulas atcelšanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 125. apsvērums) ar šādu tekstu:

“Preambula

tā kā [PT] un Telefónica 2010. gada 28. jūnijā ir noslēgušas nolīgumu (turpmāk tekstā – “nolīgums”) par to, ka [PT] pārdod Telefónica 50 % (piecdesmit procenti) daļu Nīderlandes sabiedrības [Brasilcel] (turpmāk tekstā – “Brasilcel” vai “sabiedrība”) pamatkapitālā;

tā kā nolīguma 9. pantā bija ietverta klauzula par konkurences aizliegumu, saskaņā ar kuru, ciktāl to pieļauj tiesību akti, abas puses laikposmā no darījuma noslēgšanas datuma (kāds tas noteikts nolīgumā) līdz 2011. gada 31. decembrim neiesaistīsies konkurencē ar otru pusi Ibērijas tirgū;

tā kā nolīguma 9. pantu puses iepriekš bija paredzējušas saistībā ar iespējamo par labu PT sniegto iespēju atpirkt savas akcijas, kas tolaik piederēja Telefónica, un tā kā minētais pants – ar atrunu par atbilstību tiesībām – ir palicis galīgā nolīguma tekstā, lai gan galu galā minētā iespēja ir tikusi izņemta;

tā kā puses vēlas rakstveidā apstiprināt, ka minētais 9. pants nav piemērojams, ka tas nekad nav ticis pildīts un ka tātad tas nekādi nav ietekmējis pušu attiecīgos komerciālos lēmumus;

tā kā Telefónica un PT attiecīgi 2011. gada 24. janvārī un 21. janvārī tika paziņots par to, ka Komisija attiecībā uz tām ir uzsākusi formālu procedūru saistībā ar minēto 9. pantu;

ņemot vērā iepriekš izklāstīto, puses vienojas par šo:

1. pants. Nolīguma grozīšana un tiesību atsaukšana

Nolīgums tiek grozīts tādējādi, ka tā 9. pants tiek svītrots pilnībā. Šis pants ir uzskatāms par spēkā neesošu un nepastāvošu.

Puses neatsaucami un galīgi apstiprina, ka 9. pants nevar piešķirt jebkādas tiesības vai noteikt jebkādus pienākumus pusēm vai kādām trešajām personām.

2. pants. Piemērojamie tiesību akti

Šo vienošanos, kā arī jebkādus strīdus par tās izpildi vai tās noteikumu pārkāpšanas sekām reglamentē Portugāles tiesības, un tie ir interpretējami atbilstoši šīm tiesībām.”

IV –  Procedūra Komisijā

30      Klauzulas esamību 2010. gada septembrī atklāja Spānijas konkurences iestāde, kas par to informēja Portugāles konkurences iestādi un Komisiju, un tika nolemts izmeklēšanu uzticēt Komisijai (apstrīdētā lēmuma preambulas 3. apsvērums).

31      2011. gada 19. janvārī Komisija uzsāka procedūru pret Telefónica un PT atbilstoši Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 11. panta 6. punktam un Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102. pantu], ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), 2. panta 1. punktam (apstrīdētā lēmuma preambulas 5. apsvērums).

32      Izmeklēšanas gaitā, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktu, Komisija 2011. gada 5. janvārī, 1. aprīlī, 25. maijā, 10. un 24. jūnijā un 2012. gada 5. septembrī nosūtīja informācijas pieprasījumus pusēm, kā arī – 2011. gada 20. aprīlī – to transnacionālajiem klientiem. Turklāt 2011. gada 17. martā un 8. septembrī un 2012. gada 27. septembrī notika sanāksmes ar PT un 2011. gada 21. martā un 7. septembrī un 2012. gada 27. septembrī – ar Telefónica (apstrīdētā lēmuma preambulas 6. apsvērums).

33      2011. gada 21. oktobrī Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, 2011. gada 4. novembrī pusēm tika sniegta pieeja lietas materiāliem, un 2011. gada 7. novembrī tās saņēma attiecīgos dokumentus. 2012. gada 13. janvārī Telefónica un PT atbildēja uz paziņojumu par iebildumiem, taču nepieprasīja uzklausīšanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 7., 8. un 9. apsvērums).

34      2013. gada 23. janvārī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

 Apstrīdētais lēmums

35      Komisija norādīja, ka apstrīdētā lēmuma pamatā esošā lieta attiecas uz nolīgumā ietverto klauzulu (šā sprieduma 1., 22. un 23. punkts) (apstrīdētā lēmuma preambulas 1. apsvērums).

36      Komisija paskaidroja, ka paziņojumā par iebildumiem tā ir secinājusi, ka, ņemot vērā klauzulu un apstākļus (ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā iekļaujas šī lieta, un procesa dalībnieku rīcība), klauzula ir uzskatāma par nolīgumu par tirgu sadali, kura mērķis ir ierobežot konkurenci iekšējā tirgū, pārkāpjot LESD 101. pantu, un ka tā apstiprina šo secinājumu apstrīdētajā lēmumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 2. apsvērums).

37      Pirmkārt, Komisija analizēja priekšvēsturi, t.i., faktus attiecībā uz pušu sarunām, kuru rezultātā nolīguma galīgajā redakcijā tika iekļauta klauzula, faktus, kas notikuši pēc nolīguma parakstīšanas (skat. šā sprieduma 10.–29. punktu), un pušu sniegtos argumentus saistībā ar minēto priekšvēsturi un faktiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 29.–130. apsvērums).

38      Otrkārt, attiecībā uz klauzulas piemērošanas jomu un attiecīgajiem tirgiem Komisija secināja, ka, ņemot vērā klauzulas formulējumu (šā sprieduma 1. un 23. punkts), tā attiecas uz jebkādu projektu saistībā ar elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, ja vien kāda no pusēm sniegtu vai varētu sniegt šādus pakalpojumus. Līdz ar to, kā izriet no tās formulējuma, klauzula attiecas uz fiksētās un mobilās telefonijas, interneta piekļuves un televīzijas pakalpojumiem, kā arī radio apraides pakalpojumiem, kas ir uzskatāmi par komunikāciju pakalpojumiem, lai gan nav minēti klauzulā. Savukārt Komisija precizēja, ka atbilstoši klauzulas tekstam visas pirms nolīguma parakstīšanas, proti, pirms 2010. gada 28. jūlija, veiktās darbības vai ieguldījumi neietilpst klauzulas piemērošanas jomā (apstrīdētā lēmuma preambulas 132.–136. un 185. apsvērums).

39      Šajā ziņā Komisija atzīmēja, ka pasaules mēroga telekomunikāciju pakalpojumi un vairumtirdzniecības starptautiski nesējpakalpojumi neietilpst klauzulas piemērošanas jomā, jo nolīguma parakstīšanas datumā abas puses jau darbojās minēto pakalpojumu tirgos Ibērijas pussalā (apstrīdētā lēmuma preambulas 173., 174., 184. un 185. apsvērums).

40      Runājot par klauzulas ģeogrāfisko tvērumu, Komisija izteicienu “Ibērijas tirgus” interpretēja kā norādi uz Spānijas un Portugāles tirgiem. Ņemot vērā pušu komerciālās darbības, kas izpaužas kā klātbūtne lielākajā daļā elektronisko komunikāciju tirgu katras puses izcelsmes valstī un ļoti vāja klātbūtne vai tās neesamība otras puses izcelsmes valstī (šā sprieduma 3.–8. punkts), Komisija uzskatīja, ka klauzulas ģeogrāfiskā piemērošanas joma ietver Portugāli attiecībā uz Telefónica un Spāniju – attiecībā uz PT (apstrīdētā lēmuma preambulas 137.–140. apsvērums).

41      Līdz ar to Komisija secināja, ka klauzula ir piemērojama visiem elektronisko komunikāciju pakalpojumu un televīzijas pakalpojumu tirgiem Spānijā un Portugālē, izņemot pasaules mēroga telekomunikāciju pakalpojumus un vairumtirdzniecības starptautiskos nesējpakalpojumus (apstrīdētā lēmuma preambulas 185. apsvērums).

42      Treškārt, Komisijai nebija šaubu par to, ka klauzula ir uzskatāma par nolīgumu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, jo runa ir par rakstveida nolīgumu, kuru noslēgušas un parakstījušas puses un kura pastāvēšana nav apstrīdama, un turklāt klauzula ir apliecināta ar notariālu aktu, kura preambulā ir minēts, ka tam ir pievienota nolīguma kopija (apstrīdētā lēmuma preambulas 237. apsvērums).

43      Pirmām kārtām, ņemot vērā judikatūru attiecībā uz konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ, Komisija pēc pušu argumentu izvērtēšanas konstatēja, ka klauzula, ņemot vērā nolīguma saturu, klauzulas mērķus, ekonomisko un juridisko kontekstu, kurā klauzula iekļaujas, pušu faktisko uzvedību un rīcību un, visbeidzot, to nodomus, ir uzskatāma par ierobežojumu mērķa dēļ (apstrīdētā lēmuma preambulas 238.–242. un 243.–356. apsvērums).

44      Tātad, runājot par klauzulas priekšmetu, Komisija secināja, ka, ņemot vērā tās piemērošanas jomu, klauzula aizliedza PT ienākt kādā no Spānijas telekomunikāciju tirgiem un aizliedza Telefónica paplašināt savu nelielo klātbūtni Portugāles telekomunikāciju tirgos visā klauzulas darbības laikā tādējādi, ka tā vietā, lai konkurētu savā starpā un rīkotos kā konkurentiem, kas parasti ir sagaidāms atvērtā un konkurētspējīgā tirgū, Telefónica un PT apzināti ir vienojušās par jebkādas konkurences nepieļaušanu un ierobežošanu to attiecīgajos tirgos, un ka līdz ar to klauzula ir uzskatāma par nolīgumu par tirgu sadali (apstrīdētā lēmuma preambulas 353. apsvērums).

45      Attiecībā uz šo pēdējo aspektu Komisija norādīja, ka klauzula turklāt var aizkavēt integrāciju elektronisko komunikāciju nozarē, jo integrācijas minētajā tirgū process būtu nopietni apdraudēts, ja tādi vēsturiski operatori kā Telefónica un PT varētu pastiprināt savu pozīciju, kas jau ir ļoti spēcīga, tirgū, piedaloties koluzīvās darbībās ar mērķi aizsargāt savus izcelsmes tirgus un nepieļaut citu operatoru ienākšanu šajos tirgos (apstrīdētā lēmuma preambulas 354. un 355. apsvērums).

46      Otrām kārtām, pēc tam, kad Komisija bija atgādinājusi, ka saskaņā ar judikatūru konkrētu nolīguma seku ņemšana vērā nav nepieciešama, ja ir pierādīts, ka šis nolīgums veido konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, kā Komisijas skatījumā tas ir šajā lietā, tā, atbildot uz pušu argumentiem, tomēr norādīja, ka, pirmkārt, klauzulu ir pieņēmuši divi konkurenti un ka līdz ar to tā bija piemērota tam, lai radītu pret konkurenci vērstas sekas, turklāt pat gadījumā, ja klauzula tiktu uzskatīta par tādu, kas nav piemērota seku radīšanai, tā tomēr varētu tikt uzskatīta par ierobežojumu mērķa dēļ, jo tad, ja nolīguma mērķis ir ierobežot konkurenci, attiecībā uz pārkāpuma esamību nav svarīgi, vai nolīguma noslēgšana ir vai nav bijusi līgumslēdzēju pušu komerciālās interesēs, un līdz ar to apstāklim, ka klauzula, kuras mērķis ir bijis ierobežot konkurenci, varētu izrādīties nepiemērota tam, lai radītu kādas sekas Telefónica vai PT komerciālajās interesēs, nav nekādas nozīmes, un ka, otrkārt, puses nekādi nav pierādījušas, ka tās būtu uzsākušas kādas jaunas darbības Spānijā vai Portugālē, kas varētu būt pamats noliegt klauzulas īstenošanu, – tas pats par sevi nepierāda, ka klauzula ir tikusi īstenota, bet liecina par to, ka tas tā varētu būt (apstrīdētā lēmuma preambulas 240. un 357.–365. apsvērums).

47      Komisija uzskatīja, ka konkrētajā gadījumā ir secināms, ka nav jāpierāda kādas nelabvēlīgas ietekmes uz konkurenci esamība, jo ir konstatēts klauzulas pret konkurenci vērstais mērķis, un līdz ar to nav jāveic detalizēts vērtējums par katru no attiecīgajiem telekomunikāciju tirgiem, kā arī par klauzulas sekām šajos tirgos (apstrīdētā lēmuma preambulas 366. apsvērums).

48      Trešām kārtām, Komisija norādīja, ka klauzula nevar tikt klasificēta kā Vivo darījuma aksesuārs ierobežojums, jo klauzula attiecas uz Ibērijas tirgu, kamēr Vivo darījums attiecas uz operatoru, kurš darbojas tikai Brazīlijā, un klauzula nevar tikt uzskatīta par nepieciešamu darījuma īstenošanai (apstrīdētā lēmuma preambulas 367.–433. apsvērums).

49      Komisija secināja, ka klauzula ir noteikusi pusēm konkurences aizlieguma pienākumu un ir uzskatāma par nolīgumu par tirgu sadali nolūkā ierobežot konkurenci iekšējā tirgū, un ka tātad ar to, ņemot vērā nolīguma saturu (it īpaši klauzulas redakciju, kas neatstāj vai gandrīz neatstāj nekādas šaubas par tās būtību), kā arī ekonomisko un juridisko kontekstu, kurā iekļaujas nolīgums (piemēram, elektronisko komunikāciju tirgi, kas bija liberalizēti), un pušu faktisko uzvedību un rīcību (it īpaši apstāklis, ka tās ir atcēlušas klauzulu tikai 2011. gada 4. februārī, proti, pēc tam, kad 2011. gada 19. janvārī Komisija bija uzsākusi procedūru, nevis pēc 2010. gada oktobra telefona sarunām, – pretēji tam, ko apgalvo puses), ir pārkāpts LESD 101. pants (apstrīdētā lēmuma preambulas 434. apsvērums).

50      Ceturtām kārtām, Komisija precizēja, ka klauzula neatbilst LESD 101. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 436.–446. apsvērums) un ka tā varētu iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm (apstrīdētā lēmuma preambulas 447.–453. apsvērums).

51      Piektām kārtām, runājot par pārkāpuma ilgumu, Komisija secināja, ka tas aptvēra periodu no galīgās darījuma noslēgšanas, proti, no 2010. gada 27. septembra (skat. šā sprieduma 25. punktu), līdz datumam, kad klauzula tika atcelta, t.i., līdz 2011. gada 4. februārim (skat. šā sprieduma 29. punktu) (apstrīdētā lēmuma preambulas 454.–465. apsvērums).

52      Sestām kārtām, naudas sodu apmēra noteikšanā Komisija apstrīdētajā lēmumā izmantoja Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”).

53      Lai noteiktu uzliekamā naudas soda pamatsummu, Komisija ņēma vērā ar klauzulu aptverto pakalpojumu, kādi tie ir definēti apstrīdētā lēmuma 5. iedaļā (skat. šā sprieduma 38.–40. punktu), pārdevumu vērtību un, it īpaši, attiecībā uz katru pusi – tikai to pārdevumu vērtību, kurus tās pašas veikušas savā izcelsmes valstī (apstrīdētā lēmuma preambulas 478.–483. apsvērums).

54      Tāpat Komisija atgādināja, ka parasti tā ņem vērā pārdevumus, ko uzņēmumi ir veikuši pēdējā pilnajā gadā, kurā izdarīts pārkāpums, bet konkrētajā lietā pārkāpums ir ildzis mazāk par vienu gadu un noticis laikposmā no 2010. līdz 2011. gadam. Līdz ar to Komisija izmantoja uzņēmumu 2011. gadā veiktos pārdevumus, kuru apjoms bija mazāks par pušu 2010. gadā reģistrēto pārdevumu apjomu (apstrīdētā lēmuma preambulas 484. apsvērums).

55      Attiecībā uz pārkāpuma smagumu, no kura ir atkarīga pārdevumu vērtības procentuālā daļa, kas tiek ņemta vērā, lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija atgādināja, ka pārkāpums izpaudās kā nolīgums par konkurences aizliegumu un par Spānijas un Portugāles elektronisko komunikāciju un televīzijas tirgu sadali un ka Telefónica un PT bija vēsturiskie operatori savās attiecīgajās valstīs. Turklāt Komisija atzīmēja, ka tā ir ņēmusi vērā faktu, ka puses nav turējušas klauzulu slepenībā (skat. šā sprieduma 16. un 27. punktu). Ņemot vērā šos apstākļus, Komisija uzskatīja, ka vērā ņemamajai pārdevumu vērtības procentuālajai daļai ir jābūt 2 % attiecībā uz abiem konkrētajiem uzņēmumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 489.–491. un 493. apsvērums).

56      Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisija ņēma vērā apstākli, ka tas aptvēra periodu no 2010. gada 27. septembra (darījuma notariālās apliecināšanas un tātad tā galīgās noslēgšanas datums) līdz 2011. gada 4. februārim (pušu vienošanās par klauzulas atcelšanu datums) (apstrīdētā lēmuma preambulas 492. apsvērums).

57      Komisija nekonstatēja nevienu atbildību pastiprinošu apstākli un secināja, ka klauzulas izbeigšanas datums, t.i., 2011. gada 4. februāris, ņemot vērā, ka tas bija tikai sešpadsmit dienas pēc procedūras uzsākšanas un 30 dienas pēc pirmā informācijas pieprasījuma nosūtīšanas pusēm, ir atzīstams par atbildību mīkstinošu apstākli. Tā kā klauzula turklāt netika turēta slepenībā, Komisija secināja, ka pusēm uzliekamā naudas soda pamatsumma būtu jāsamazina par 20 % (apstrīdētā lēmuma preambulas 496., 500. un 501. apsvērums).

58      Galīgais naudas sodu apmērs ir EUR 66 894 000 attiecībā uz Telefónica un EUR 12 290 000 – attiecībā uz PT (apstrīdētā lēmuma preambulas 512. apsvērums). Komisija precizēja, ka šī summa nepārsniedz 10 % no kopējā apgrozījuma attiecībā uz katru no attiecīgajiem uzņēmumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 510. un 511. apsvērums).

59      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir šāda:

“1. pants

[Telefónica] un [PT] ir pārkāpušas [LESD] 101. pantu, piedaloties nolīgumā par konkurences aizliegumu, ko veido starp šīm sabiedrībām 2010. gada 28. jūlijā noslēgtā nolīguma 9. pants.

Pārkāpuma ilgums ir no 2010. gada 27. septembra līdz 2011. gada 4. februārim.

2. pants

Par 1. pantā minēto pārkāpumu ir uzlikti šādi naudas sodi:

a) [Telefónica]: EUR 66 894 000

b) [PT]: EUR 12 290 000

[..].”

 Tiesvedība un lietas dalībnieču prasījumi

60      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 9. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību.

61      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma sākt procesa mutvārdu daļu un 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva Komisijai rakstveida jautājumu, uz kuru tai bija jāatbild tiesas sēdē.

62      2015. gada 31. martā prasītāja iesniedza pieteikumu par liecinieku nopratināšanu, tādējādi atkārtojot pieteikumu par liecinieku nopratināšanu, kas jau bija iekļauts prasības pieteikumā kā “papildu lūgums”. 2015. gada 24. aprīlī Komisija iesniedza savus apsvērumus par minēto pieteikumu.

63      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem un vienu rakstveida jautājumu tika uzklausīti 2015. gada 19. maija tiesas sēdē.

64      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. un 2. pantu, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;

–        pakārtoti, atzīt apstrīdētā lēmuma 2. pantu par daļēji spēkā neesošu un samazināt uzliktā soda apmēru “šajā procesuālajā rakstā izklāstīto iemeslu dēļ vai arī citu iemeslu dēļ, kurus varētu konstatēt Vispārējā tiesa”;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas prasītājai radušies šajā tiesvedībā.

65      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

66      Tiesas sēdē prasītāja precizēja, ka ar izteicienu “atzīt apstrīdētā lēmuma 2. pantu par daļēji spēkā neesošu” tās otrajā prasījumā tā lūdz daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu. Turklāt prasītāja norādīja, ka minēto daļējo atcelšanu tā lūdz vienīgi to iemeslu dēļ, kas izklāstīti prasības pieteikumā, savukārt izteiciens “vai arī citu iemeslu dēļ, kurus varētu konstatēt Vispārējā tiesa” atbilst formulējumam, kas parasti tiek izmantots saskaņā ar Spānijas tiesībām.

 Juridiskais pamatojums

I –  Par pieņemamību

67      Vispirms ir jānorāda, ka Komisija apstrīd dažu prasības pieteikuma pielikumu pieņemamību, savukārt prasītāja uzskata, ka nav pieņemamas atsauces, ko Komisija savos procesuālajos rakstos ir izdarījusi uz tiesvedību par prasību, kuru par apstrīdēto lēmumu paralēli cēlusi PT lietā T‑208/13 Portugal Telecom/Komisija.

A –  Par dažu prasības pieteikuma pielikumu pieņemamību

68      Komisija norāda, ka daži no pielikumiem, ko prasītāja ir pievienojusi savai prasībai, netika iesniegti administratīvā procesa laikā un līdz ar to esot jāatzīst par nepieņemamiem. Runa ir par A.25, A.37, A.55, A.56, A.57, A.58, A.59, A.60, A.61, A.62, A.63, A.65, A.67, A.69, A.70, A.71, A.72, A.74, A.75, A.76, A.77, A.78, A.79, A.80, A.81, A.82 un A.83 pielikumu, kā arī par A.70 pielikumā uzskaitītajiem preses rakstiem, kas vēl nav iekļauti administratīvās lietas materiālos, proti, par A.19, A.28, A.41, A.44, A.45, A.46, A.47, A.48, A.49, A.51 un A.53 pielikumu, kā arī par noteiktām daļām no A.9, A.11, A.12, A.13, A.14, A.16, A.18, A.20, A.21, A.22, A.23, A.27, A.29, A.30, A.38, A.39, A.40, A.43 un A.52 pielikuma.

69      Attiecībā uz pielikumiem, kas paredzēti to prasības pamatu atbalstam, ar kuriem tiek apstrīdēta pārkāpuma konstatācija, Komisija apgalvo, ka tie neesot pieņemami, jo Savienības tiesību akta tiesiskums esot izvērtējams atbilstoši faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas pastāvēja tiesību akta pieņemšanas datumā. Turklāt Komisijas skatījumā lēmuma tiesiskums principā esot izvērtējams, balstoties uz faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kurus lietas dalībnieki norādījuši administratīvā procesa laikā.

70      Attiecībā uz pielikumiem, kas paredzēti to prasības pamatu atbalstam, ar kuriem tiek apstrīdēts naudas soda apmērs, Komisija norāda, ka, lai gan ir taisnība, ka Vispārējā tiesa atbilstoši savai neierobežotajai kompetencei, izvērtējot naudas soda apmēru, var ņemt vērā papildu informācijas elementus, kas nebija minēti apstrīdētajā lēmumā, tomēr, ņemot vērā tiesiskās noteiktības principu, šī iespēja principā esot jāierobežo tādējādi, ka tiek ņemti vērā tikai informācijas elementi, kas ir agrāki par minēto lēmumu un par kuriem Komisija varēja zināt lēmuma pieņemšanas brīdī. Taču tā tas neesot attiecībā uz A.76 pielikumu (ar 2013. gada 4. aprīli datēts atzinums), A.77, A.80, A.81 pielikumu (ar 2013. gada 5. aprīli datēts atzinums un dokumenti) un, visbeidzot, A.82 pielikumu (ar 2013. gada 8. aprīli datēts dokuments).

71      Visbeidzot, attiecībā uz juridiskajiem atzinumiem, t.i., A.69 un A.76 pielikumu, Komisija apgalvo, ka tajos ietvertie tiesiskie elementi esot bijuši jāiekļauj pašā prasītājas procesuālo rakstu tekstā vai vismaz esot bijuši jāidentificē pietiekami skaidri šajos procesuālajos rakstos. Runājot par ekonomiskajiem atzinumiem, t.i., A.75 un A.77 pielikumu, no judikatūras izrietot, ka tiem nav nozīmes saistībā ar nolīgumiem, attiecībā uz kuriem neapstrīdami ir ticis pierādīts ierobežojošs mērķis.

72      Tomēr tiesas sēdē Komisija precizēja, ka juridiskie atzinumi nav atzīstami par nepieņemamiem, ja juridiskie apsvērumi, kuru ilustrēšanai ir paredzēts izmantot šos atzinumus, pietiekami precīzi ir identificēti procesuālajos rakstos, un, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, atzina, ka tas tā ir šajā lietā, jo prasītāja atsaucas uz pietiekami konkrētiem attiecīgo atzinumu punktiem, lai pamatotu tās argumentācijā skaidri identificētus apstākļus – prasības pieteikuma 78., 83., 85., 90. un 94. punktā un 167. zemsvītras piezīmē. Turklāt Komisija norādīja, ka tā uz judikatūru, saskaņā ar kuru ekonomiskiem atzinumiem nav nozīmes tādu nolīgumu gadījumā, kuru ierobežojošais mērķis ir pierādīts neapstrīdami, atsaucas nevis tālab, lai apstrīdētu minēto atzinumu pieņemamību, bet gan lai norādītu, ka tie nebūtu jāņem vērā, pārkāpumu analizējot pēc būtības.

73      Prasītājas ieskatā Komisija nepareizi interpretējot judikatūru, – par nepieņemamiem esot uzskatāmi tikai faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas ir vēlāki par lēmuma pieņemšanas datumu, un tas tā neesot attiecībā uz pielikumiem, ko Komisijas gribētu noraidīt, jo tie attiecoties uz apstākļiem, kas ir agrāki par lēmumu. Turklāt ekonomiskie un juridiskie atzinumi, kas speciāli sagatavoti lēmuma apstrīdēšanas nolūkā, tāpat esot pieņemami.

74      Pielikumu, kuru pieņemamība tiek apstrīdēta, starpā ir jānošķir, no vienas puses, pielikumi, kas iesniegti, lai apstrīdētu pārkāpuma konstatāciju, un, no otras puses, tie, kas iesniegti saistībā ar naudas soda apmēra apstrīdēšanu.

75      Pirmām kārtām, ir jāatzīmē, pirmkārt, ka pielikumu, kuru pieņemamība tiek apstrīdēta, starpā, lai apstrīdētu pārkāpuma konstatāciju, tika iesniegti šādi pielikumi: A.25, A.37, A.55, A.56, A.57, A.58, A.59, A.60, A.61, A.62, A.63, A.65, A.67, A.69, A.70, A.71, A.72, A.74, A.75, A.76, A.77, A.78 un A.79 pielikums, kā arī A.70 pielikumā minētie preses raksti.

76      Otrkārt, vispirms ir jānorāda, ka A.56 pielikums (kopsavilkuma tabula, kas ietver datus par saziņu starp Telefónica un PT padomdevējiem un pārstāvjiem ar darījumu saistīto sarunu laikā), A.69 pielikums (M. P. atzinums par Portugāles tiesībām), A.70 pielikums (kopsavilkuma tabula par prasībā minētajiem preses rakstiem), A.71 pielikums (Madrides (Spānija) Advokātu kolēģijas izdotais apliecinājums attiecībā uz disciplināriem sodiem), A.75 pielikums (PWC atzinums), A.76 pielikums (D. W. C. A. atzinums attiecībā uz Brazīlijas tiesībām) un A.77 pielikums (S. & R. atzinums) tika izstrādāti konkrēti apstrīdētā lēmuma apstrīdēšanas mērķiem. Taču no Komisijas atbildes rakstā uz repliku sniegtās argumentācijas izriet, ka tā neapstrīd to pierādījumu pieņemamību, kas ir vēlāki par apstrīdēto lēmumu, bet ir izstrādāti konkrēti minētā lēmuma apstrīdēšanas vai aizstāvēšanas nolūkā.

77      Tālāk, kā pati Komisija atzina tiesas sēdē, tai tāpat nav pamata apstrīdēt to juridisko atzinumu pieņemamību, kas tikuši izstrādāti konkrēti apstrīdētā lēmuma apstrīdēšanas nolūkā, proti, A.69 pielikumu (M. P. atzinums par Portugāles tiesībām) un A.76 pielikumu (D. W. C. A. atzinums attiecībā uz Brazīlijas tiesībām), pamatojoties uz to, ka, ciktāl pielikumi ietver tiesiskos elementus, uz kuriem balstīti daži prasības pieteikumā izklāstītie prasības pamati, šādi elementi ir bijuši jāiekļauj pašā procesuālā raksta, kuram pievienoti šie pielikumi, tekstā vai vismaz ir bijuši jāidentificē pietiekami skaidri šajā procesuālajā rakstā. Proti, konkrētajā gadījumā juridiskajos atzinumos ietvertie tiesiskie elementi pietiekami skaidri ir identificēti prasītājas procesuālajos rakstos (skat. šā sprieduma 72. punktu). Šajos apstākļos A.69 un A.76 pielikums ir jāatzīst par pieņemamiem.

78      Visbeidzot, kā Komisija arī atzina tiesas sēdē (skat. šā sprieduma 72. punktu), tas pats attiecas uz ekonomiskajiem atzinumiem, kas tikuši izstrādāti konkrēti apstrīdētā lēmuma apstrīdēšanas nolūkā, proti, A.75 pielikumu (PWC atzinums) un A.77 pielikumu (S. & R. atzinums), jo Komisijas izvirzītais jautājums par to, vai šiem atzinumiem ir nozīme saistībā ar nolīgumiem, kuru ierobežojošais mērķis ir ticis pierādīts neapstrīdami, acīmredzami attiecas uz lietas būtību un līdz ar to iespējamā atbilde uz šo jautājumu nevar būt izšķiroša saistībā ar pielikumu pieņemamību.

79      Treškārt, lai precīzi noteiktu pārējos pielikumus, kuri iesniegti pārkāpuma konstatācijas apstrīdēšanas nolūkā un kuru pieņemamību Komisija apstrīd, motivējot ar to, ka tie neesot tikuši iesniegti administratīvā procesa laikā, ir jāatzīmē, ka Komisija norāda, ka daži no šiem pielikumiem (skat. šā sprieduma 75. punktu) esot pilnībā vai daļēji papildinoši attiecībā uz administratīvajā procesā izvirzītajiem elementiem, un šajā ziņā prasītāja tai neiebilst.

80      Lai precīzi noteiktu pielikumus vai pielikumu daļas, kas šajā gadījumā ir to pielikumu starpā, kuri ir iesniegti saistībā ar apstrīdētā lēmuma tiesiskuma apstrīdēšanu un kuru pieņemamību Komisijas apstrīd, un kas nav to pielikumu starpā, kas tikuši izstrādāti konkrēti apstrīdētā lēmuma apstrīdēšanas nolūkā (skat. šā sprieduma 76. punktu), ir jānošķir, no vienas puses, A.70 pielikumā uzskaitītie preses raksti un, no otras puses, pārējie pielikumi, kuri iesniegti pārkāpuma konstatācijas apstrīdēšanas nolūkā un kuru pieņemamību Komisija apstrīd.

81      Runājot, pirmkārt, par A.70 pielikumā uzskaitītajiem preses rakstiem, proti, par A.8, A.9, A.10, A.11, A.12, A.13, A.14, A.16, A.17, A.18, A.19, A.20, A.21, A.22, A.23, A.24, A.26, A.27, A.28, A.29, A.30, A.35, A.36, A.38, A.39, A.40, A.41, A.43, A.44, A.45, A.46, A.47, A.48, A.49, A.51, A.52, A.53 un A.54 pielikumu, ir jāatzīmē, ka tiesas sēdē Komisija atzina, ka A.70 pielikumā ir pareizi norādīts, kuri no šiem pielikumiem pilnībā vai daļēji jau ir iekļauti lietas materiālos un kuri ir atzīstami par papildinošiem, un par to ir izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā. Līdz ar to ir jāsecina, ka A.8, A.10, A.17, A.24, A.26, A.35, A.36 un A.54 pielikums pilnā apjomā, kā arī A.9, A.11, A.12, A.13, A.14, A.16, A.18, A.20, A.21, A.22, A.23, A.27, A.29, A.30, A.38, A.39, A.40, A.43 un A.52 pielikuma daļas, par kurām norādīts, ka tās jau ir lietas materiālos, jau bija ietvertas aplūkotās administratīvās lietas materiālos un tātad to pieņemamība netiek apstrīdēta. Savukārt A.19, A.28, A.41, A.44, A.45, A.46, A.47, A.48, A.49, A.51 un A.53 pielikums, kā arī A.9, A.11, A.12, A.13, A.14, A.16, A.18, A.20, A.21, A.22, A.23, A.27, A.29, A.30, A.38, A.39, A.40, A.43 un A.52 pielikuma daļas, par kurām norādīts, ka tās ir papildinošas, nav tikuši izvirzīti administratīvā procesa laikā, un tādējādi to pieņemamība tiek apstrīdēta.

82      Otrkārt, runājot par pārējiem pielikumiem, kuri ir iesniegti, lai atbalstītu apstrīdētā lēmuma tiesiskuma apstrīdēšanu, un kuru pieņemamību Komisijas apstrīd (skat. šā sprieduma 75. punktu), izņemot tos, kas tikuši izstrādāti konkrēti apstrīdētā lēmuma apstrīdēšanas nolūkā (skat. šā sprieduma 76. punktu), proti, par A.25, A.37, A.55, A.57, A.58, A.59, A.60, A.61, A.62, A.63, A.65, A.67, A.72, A.74, A.78 un A.79 pielikumu, no lietas materiāliem izriet, ka daļas, kas jau bija iekļautas administratīvās lietas materiālos, ietver tikai tie pielikumi, kuros atrodama sarakste, kuras autentiskumu ir apliecinājis notārs, izņemot A.58 pielikumu, proti, A.55, A.57, A.60, A.61, A.62, A.63, A.65 un A.67, kā arī A.37 pielikums.

83      Šajā ziņā vispirms ir jāatzīmē, ka Komisija iebildumu raksta 11. zemsvītras piezīmē apgalvo, ka notariālajiem aktiem, kas iesniegti kā A.25, A.55, A.57, A.60, A.61, A.62, A.63, A.65 un A.67 pielikums, dažos gadījumos ir pievienota sarakste, kas jau bija iekļauta administratīvās lietas materiālos, kā, piemēram, tas ir A.65 pielikuma gadījumā. Šo apgalvojumu apstiprina prasītāja, kas replikas raksta 6. zemsvītras piezīmē atbild, ka A.55 līdz A.63, A.65 un A.67 pielikums ietver sarunu laikā veikto saraksti starp pusēm, kas bija iekļauta administratīvās lietas materiālos, bet kuras datumu tagad apliecinājis notārs, kā arī citu saraksti, kas pastiprina pierādījumus par faktu, kuru Komisija jau apzinājās, proti, par Portugāles valdības piedalīšanos minētajās sarunās. No šiem apgalvojumiem izriet, ka gadījumos, kad šādi pušu minētie pielikumi ietver saraksti, tā jau bija iekļauta administratīvās lietas materiālos un tātad tās pieņemamība netiek apstrīdēta, savukārt tai piesaistītie notariālie akti ir papildinoši un tādējādi to pieņemamība tiek apstrīdēta.

84      Turpinājumā ir jānorāda, ka A.25 un A.59 pielikums ietver nevis saraksti, bet gan, no vienas puses, notariālo aktu par PT un C. G. de D gada pārskatiem un, no otras puses, izvilkumus no Diário da República par Portugāles premjerministra kabineta vadītāja iecelšanu amatā un atbrīvošanu no amata, ka prasītāja pati ir atzinusi, ka tā nebija iesniegusi A.58 pielikumu administratīvā procesa laikā, un ka, visbeidzot, A.37 pielikums jau bija iekļauts Komisijas lietas materiālos, jo PT to bija pievienojusi savai atbildei uz paziņojumu par iebildumiem.

85      Visbeidzot, iebildumu raksta 11. zemsvītras piezīmi lasot kopā ar replikas raksta 6. zemsvītras piezīmi (šā sprieduma 83. punkts) un ar iepriekšējā punktā izdarītajiem konstatējumiem, ir jāsecina, ka A.37 pielikums, kā arī A.55, A.57, A.60, A.61, A.62, A.63, A.65 un A.67 pielikumā ietvertā sarakste jau bija iekļauta lietas materiālos un tātad to pieņemamība netiek apstrīdēta. Savukārt minētajos pielikumos ietvertie notariālie akti, kā arī A.25, A.58, A.59, A.72, A.74, A.78 un A.79 pielikums nav tikuši iesniegti administratīvā procesa laikā, kas nozīmē, ka to pieņemamība tiek apstrīdēta.

86      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka to pielikumu starpā, kas iesniegti pārkāpuma konstatācijas apstrīdēšanas nolūkā, tiek apstrīdēta tikai šādu pielikumu pieņemamība: pirmkārt, A.25, A.58, A.59, A.72, A.74, A.78 un A.79 pielikums, otrkārt, A.55, A.57, A.60, A.61, A.62, A.63, A.65 un A.67 pielikumā ietvertie notariālie akti un, treškārt, runājot par preses rakstiem, A.19, A.28, A.41, A.44, A.45, A.46, A.47, A.48, A.49, A.51 un A.53 pielikums, kā arī A.9, A.11, A.12, A.13, A.14, A.16, A.18, A.20, A.21, A.22, A.23, A.27, A.29, A.30, A.38, A.39, A.40, A.43 un A.52 pielikuma daļas, kas atzītas par papildinošām A.70 pielikuma tabulā.

87      Saistībā ar šo pielikumu pieņemamību ir jāatgādina, kā Tiesai to ir bijusi iespēja vairākkārtīgi precizēt, ka LESD 263. pantā paredzētās tiesiskuma pārbaudes tvērums attiecas uz visiem elementiem Komisijas lēmumos par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūru, attiecībā uz kuriem Vispārējā tiesa nodrošina gan tiesību, gan faktu ziņā padziļinātu pārbaudi – prasītāju izvirzīto pamatu gaismā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 8. decembris, KME Germany u.c./Komisija, C‑272/09 P, Krājums, EU:C:2011:810, 102. un 109. punkts, un Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, Krājums, EU:C:2011:815, 62. un 82. punkts, un 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, Krājums, EU:C:2014:2062, 56. un 59. punkts) un ņemot vērā visu to iesniegto informāciju neatkarīgi no tā, vai šī informācija ir agrāka vai vēlāka par pieņemto lēmumu, un neatkarīgi no tā, vai tā jau iepriekš ir tikusi iesniegta administratīvajā procesā vai pirmoreiz tiesvedībā Vispārējā tiesā, ja šai informācijai ir nozīme Komisijas lēmuma tiesiskuma pārbaudē (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija, C‑407/08 P, Krājums, EU:C:2010:389, 87.–92. punkts), tomēr atgādinot, ka Savienības tiesas, veicot LESD 263. pantā minēto tiesiskuma pārbaudi, nevar attiecīgā tiesību akta autora pamatojumu aizstāt ar savējo (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, Krājums, EU:C:2013:32, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

88      No tā izriet, ka Komisijas iebilde par to pielikumu nepieņemamību, kas iesniegti pārkāpuma konstatācijas apstrīdēšanas nolūkā un identificēti šā sprieduma 86. punktā, ir jānoraida un šie pielikumi ir jāatzīst par pieņemamiem.

89      Otrām kārtām, attiecībā uz pielikumiem, kuri ir iesniegti saistībā ar prasību samazināt naudas soda apmēru un kuru pieņemamība tiek apstrīdēta, izņemot A.75 un A.77 pielikumu, kas izvirzīti arī apstrīdētā lēmuma tiesiskuma apstrīdēšanas nolūkā un kas jau atzīti par pieņemamiem (skat. šā sprieduma 76. un 78. punktu), proti, attiecībā uz A.80, A.81, A.82 un A.83 pielikumu, ir jāatzīmē, kā ir ticis nospriests, ka Vispārējās tiesas kompetencē, tai īstenojot neierobežotu kompetenci, ir izvērtēt naudas sodu apmēra piemēroto raksturu un ka šīs izvērtēšanas vajadzībām var būt attaisnojams, ka tiek iesniegti un ņemti vērā papildu informācijas elementi, kas nebija minēti apstrīdētajā lēmumā (spriedumi, 2000. gada 16. novembris, SCA Holding/Komisija, C‑297/98 P, Krājums, EU:C:2000:633, 53.–55. punkts, un 2003. gada 9. jūlijs, Cheil Jedang/Komisija, T‑220/00, Krājums, EU:T:2003:193, 100. punkts). Līdz ar to pielikumu, kas iesniegti saistībā ar prasītājai uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu, pieņemamība nevar tikt apstrīdēta ar pamatojumu, ka šī informācija nebija iesniegta jau administratīvā procesa laikā.

90      No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas iebilde par nepieņemamību ir jānoraida un ka prasītājas iesniegtie pielikumi ir jāatzīst par pieņemamiem pilnā apjomā.

B –  Par atsauču uz PT paralēli celto prasību par apstrīdēto lēmumu pieņemamību

91      Prasītāja norāda, ka, iebildumu raksta 10., 39., 67. un 75. punktā atsaucoties uz PT paralēli celto prasību par apstrīdēto lēmumu, Komisija neesot ievērojusi sacīkstes pamatprincipu un tās tiesības uz aizstāvību. Komisija nevarot atsaukties uz argumentiem, ko izvirzījusi kāda trešā persona citā tiesvedībā, jo prasītājai neesot bijusi piekļuve attiecīgajiem tekstiem un tā nevarot aizstāvēties pret tajos ietvertajiem argumentiem. Turklāt nevarot tikt izslēgts, ka Komisija tendenciozi un savās interesēs interpretē PT apgalvojumus, kā tā to jau esot darījusi administratīvā procesa laikā. Visbeidzot, Komisija neesot objektīva, jo tā esot minējusi tikai tos PT argumentus, kas apstiprina Komisijas izvirzīto apsūdzošo tēzi, un neesot minējusi aspektus – par kuriem puses ir vienisprātis –, attiecībā uz kuriem būtu jāprezumē, ka tie taču pastāv.

92      Komisija apgalvo, ka, ciktāl savos procesuālajos rakstos tā atsaucas uz PT apgalvojumiem, prasītāja varot tos apstrīdēt un līdz ar to nevarot būt nekāda tiesību uz aizstāvību pārkāpuma. Tiesas sēdē Komisija precizēja, ka citātos no PT procesuālajiem rakstiem vienīgi tiekot atkārtota informācija, kas jau bija sniegta administratīvajā procesā, un ka katrā ziņā tā atsaucoties uz šiem procesuālajiem rakstiem tikai ilustratīvi.

93      Katrā ziņā ir jānorāda, ka no judikatūras izriet, ka, lai izpildītu prasības saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ir svarīgi, lai lietas dalībnieki zinātu un sacīkstes veidā varētu apspriest faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas ir izšķiroši attiecībā uz tiesvedības iznākumu (spriedums, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, Krājums, EU:C:2009:742, 56. punkts).

94      Lai gan ir taisnība, ka prasītāja varēja zināt informāciju, ko Komisija bija norādījusi savā iebildumu rakstā, un lai gan tā varēja izteikt savu viedokli par šo informāciju replikas rakstā un varēja izteikties par Komisijas atbildes uz repliku rakstā norādītajiem apstākļiem tiesas sēdē, tomēr, tā kā prasītājai nav bijusi piekļuve Komisijas citētajam PT procesuālo rakstu tekstam, tā nevarēja pārbaudīt nedz citātu, uz kuriem balstījusies šī iestāde, patiesumu, nedz arī kontekstu, kurā tie tikuši formulēti. Prasītāja norāda, ka nevarot tikt izslēgts, ka Komisija izvilkumus no PT procesuālā raksta citē selektīvi un interpretē tendenciozi.

95      No iepriekš izklāstītā izriet, ka Komisijas sniegtās atsauces uz paralēlajā lietā PT iesniegtajiem procesuālajiem rakstiem ir nepieņemamas.

II –  Par lietas būtību

96      Savas prasības atbalstam prasītāja izvirza astoņus pamatus, pieci no kuriem ir vērsti uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu, savukārt trīs pēdējie pamati – uz tai uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu. Pirmais prasības pamats ir par LESD 101. panta pārkāpumu, jo klauzulai esot tikusi nepareizi piemērota judikatūra par ierobežojumiem mērķa dēļ, un par nevainīguma prezumpcijas, pierādīšanas pienākuma un in dubio pro reo principu pārkāpumu. Otrais prasības pamats attiecas uz LESD 101. panta pārkāpumu, jo esot pieļauta acīmredzama kļūda faktu vērtējumā, kā arī uz tā principa pārkāpumu, saskaņā ar kuru pierādījumi par kontekstu, pušu uzvedību un klauzulas mērķi būtu bijuši jāizvērtē kopumā. Ar trešo prasības pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpti pierādīšanas pienākuma un labas pārvaldības principi, aizskartas tiesības uz aizstāvību un pārkāpta nevainīguma prezumpcija saistībā ar pierādījumu par Portugāles valdības iesaistīšanos sarunās par darījumu un, it īpaši, par klauzulu. Ceturtais prasības pamats ir par LESD 101. panta pārkāpumu, par pamatojuma nepietiekamību un par nepareizu novērtējumu attiecībā uz aplūkotās rīcības spēju ierobežot konkurenci. Piektais prasības pamats attiecas uz LESD 101. panta pārkāpumu, jo klauzula neesot atzīstama par ierobežojumu mērķa dēļ, kā arī uz noteikumu par pierādīšanas pienākumu pārkāpumu un in dubio pro reo principa pārkāpumu. Sestais prasības pamats ir par acīmredzamu kļūdu Telefónica pārdevumu sākotnējās pārdevumu vērtības aprēķinā, kas veikts, lai noteiktu naudas soda pamatsummu, un par samērīguma un pamatojuma sniegšanas principu pārkāpumu. Septītais prasības pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu naudas soda pamatsummas aprēķinā atbilstoši pārkāpuma smagumam un uz samērīguma principa pārkāpumu. Visbeidzot, astotais prasības pamats ir par LESD 101. panta un samērīguma principa pārkāpumu un par acīmredzamu kļūdu, jo nav tikuši atzīti citi atbildību mīkstinoši apstākļi.

A –  Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu

1.     Par pirmajiem trīs prasības pamatiem, kas būtībā attiecas uz LESD 101. panta pārkāpumu tā iemesla dēļ, ka klauzula neesot uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ

97      Ar saviem pirmajiem trīs pamatiem, kas būtu jāaplūko kopā, prasītāja apstrīd Komisijas secinājumu, ka klauzula ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā esot uzskatījusi klauzulu par konkurences aizlieguma nolīgumu, kas ir neatkarīgs no Vivo darījuma, un esot secinājusi, ka ievadfrāzei “ciktāl to pieļauj tiesību akti” nebija nekādas lietderīgas funkcijas un ka tā tika ieviesta tikai estētiskos nolūkos, lai noslēptu konkurences ierobežojumu. Prasītāja uzskata, ka klauzulu nav iespējams uztvert neatkarīgi no Vivo darījuma un no sarunu procesa, kas attiecās uz nolīgumu saistībā ar šo darījumu un ko raksturoja nepārtraukta Portugāles valdības iejaukšanās, jo tā vēlējās ar klauzulas palīdzību nodrošināt cita starpā to, ka PT joprojām paliek neatkarīgais vadošais uzņēmums Portugāles tirgū. Šajos apstākļos klauzula esot bijusi absolūti nepieciešams elements, lai darījums varētu tikt īstenots, un juridiskā atruna “ciktāl to pieļauj tiesību akti” sākotnēji paredzēto konkurences aizlieguma pienākumu esot pārveidojusi par pienākumu veikt pašnovērtējumu attiecībā uz ierobežojuma, kas ir aksesuārs attiecībā uz aplūkojamo darījumu un kas izpaužas kā nekonkurēšanas saistības, tiesiskumu un piemērošanas jomu.

a)     Ievada piezīmes

98      Ir jāatgādina, ka nolīguma jēdziens EKL 101. panta 1. punkta izpratnē attiecas uz veidu, kādā izpaužas dalībnieku uzņēmumu kopīga griba rīkoties tirgū noteiktā veidā (skat. saistībā ar EKL 81. panta 1. punktu spriedumu, 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, Krājums, EU:C:1999:356, 130. punkts, un attiecībā uz EOTKL 65. panta 1. punktu spriedumu, 1999. gada 11. marts, Thyssen Stahl/Komisija, T‑141/94, Krājums, EU:T:1999:48, 262. punkts). Tātad šis jēdziens koncentrējas uz to, ka pastāv vismaz divu personu gribas vienotība, kuras izpausmes formai nav nozīmes, ciktāl tā ticami atspoguļo pušu nodomu (spriedumi, 2000. gada 26. oktobris, Bayer/Komisija, T‑41/96, Krājums, EU:T:2000:242, 69. punkts, un 2010. gada 19. maijs, IMI u.c./Komisija, T‑18/05, Krājums, EU:T:2010:202, 88. punkts).

99      Turklāt ir jāatgādina, ka, lai varētu atzīt EKL 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma pārkāpumu, nolīguma, uzņēmumu apvienības lēmuma vai saskaņotās darbības “mērķim vai sekām” ir jābūt konkurences nepieļaušanai, ierobežošanai vai izkropļošanai iekšējā tirgū.

100    Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka noteikti uzņēmumu savstarpējās koordinācijas veidi ir tik kaitīgi konkurencei, ka ar to pietiek, lai varētu uzskatīt, ka to seku izvērtēšana nav vajadzīga (skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, Krājums, EU:C:2014:2204, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

101    Šīs judikatūras pamatā ir apstāklis, ka noteiktus starp uzņēmumiem veiktas koordinēšanas veidus to rakstura dēļ vien var uzskatīt par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošiem (skat. spriedumu CB/Komisija, minēts 100. punktā, EU:C:2014:2204, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

102    Tādējādi ir ticis noteikts, ka noteiktas koluzīvas darbības, kā, piemēram, horizontāla cenu noteikšana karteļos, ir uzskatāmas par tik lielā mērā spējīgām radīt nelabvēlīgas sekas, it īpaši attiecībā uz cenām, preču pakalpojumu daudzumu vai kvalitāti, ka EKL 101. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā var tikt uzskatīts, ka nav jāpierāda to konkrētā ietekme tirgū. Proti, pieredze rāda, ka šādas darbības rada ražošanas samazinājumu un cenu celšanos, kā rezultātā tiek nepareizi sadalīti resursi, kaitējot tostarp patērētājiem (skat. spriedumu CB/Komisija, minēts 100. punktā, EU:C:2014:2204, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

103    Savukārt gadījumos, kad kāda starp uzņēmumiem veiktās koordinēšanas veida analīze neatklāj pietiekamu kaitīguma konkurencei pakāpi, ir jāpārbauda tās sekas un, lai uz šo koordinēšanu attiektos aizliegums, jābūt izpildītam to nosacījumu kopumam, no kuriem izriet, ka konkurence reāli un jūtami ir tikusi nepieļauta, ierobežota vai izkropļota (skat. spriedumu CB/Komisija, minēts 100. punktā, EU:C:2014:2204, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

104    Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai novērtētu, vai nolīgums starp uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienības lēmums pietiekami kaitē konkurencei, lai tie varētu tikt uzskatīti par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, ir jāizvērtē to noteikumu saturs, ar tiem sasniedzamie mērķi, kā arī ekonomiskais un tiesiskais konteksts, kurā tie ietilpst. Vērtējot minēto kontekstu, tāpat ir jāņem vērā skarto preču vai pakalpojumu raksturs, kā arī attiecīgā tirgus vai tirgu faktiskie darbības apstākļi un struktūra (skat. spriedumu CB/Komisija, minēts 100. punktā, EU:C:2014:2204, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

105    Turklāt, lai arī pušu nodoms nav nepieciešams nolīguma starp uzņēmumiem ierobežojošā rakstura noteikšanas elements, valstu un Savienības konkurences iestādēm vai tiesām nekas neliedz to ņemt vērā (skat. spriedumu CB/Komisija, minēts 100. punktā, EU:C:2014:2204, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

106    Tieši šīs judikatūras gaismā ir jāizvērtē, vai Komisija pamatoti secināja, ka, ņemot vērā klauzulu un apstākļus (ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā iekļaujas šī lieta, un procesa dalībnieku rīcība), klauzula ir uzskatāma par nolīgumu par tirgu sadali, kura mērķis ir ierobežot konkurenci iekšējā tirgū, pārkāpjot LESD 101. pantu (apstrīdētā lēmuma preambulas 2. un 434. apsvērums).

b)     Par klauzulas kā iespējamā aksesuāra ierobežojuma novērtējumu saistībā ar Vivo darījumu

107    Ir jāatzīmē, ka prasītāja pārmet Komisijai, ka tā esot vienīgi aprobežojusies ar apgalvojumu, ka klauzula neatbilst kritērijiem, kas ļautu to atzīt par aksesuāru ierobežojumu saistībā ar Vivo darījumu, kaut arī, ja būtu iespējams apspriest jautājumu par to, vai klauzula ir uzskatāma par aksesuāru ierobežojumu stricto sensu, tad, ņemot vērā ar to saistīto sarunu kontekstu, neapstrīdami būtu bijis jākonstatē, ka tā bija pakļauta daudz kompleksākam darījuma noslēgšanas galamērķim, jo tā esot bijusi “sine qua non nosacījums” tam, lai PT un, it īpaši, Portugāles valdība nebloķētu darījumu. Turklāt Telefónica esot izdarījusi visu iespējamo, lai ierobežotu klauzulas pret konkurenci vērsto saturu, tostarp iestarpinot ievadfrāzi “ciktāl to pieļauj tiesību akti”.

108    Komisija norāda, ka jautājums ir nevis par to, vai klauzula ir neatkarīga no darījuma, bet gan par to, vai tā varētu tikt kvalificēta kā aksesuārs [ierobežojums] saistībā ar šo darījumu.

109    Tiesas sēdē prasītāja precizēja, ka tā neapstrīd Komisijas secinājumu, kas ietverts apstrīdētā lēmuma preambulas 367.–433. apsvērumā un saskaņā ar kuru klauzula nevar tikt kvalificēta kā aksesuārs ierobežojums saistībā ar Vivo darījumu. Atzīme par šo paziņojumu tika ierakstīta tiesas sēdes protokolā.

110    No tā izriet, ka prasītājas argumenti vairs nav jāizskata saistībā ar jautājumu, vai klauzula varētu tikt kvalificēta kā aksesuārs ierobežojums saistībā ar Vivo darījumu.

c)     Par prasītājas rīcības autonomiju

111    Tiesas sēdē Vispārējā tiesa tāpat vaicāja prasītājai par jautājumu, vai tās argumentācija par apgalvoto Portugāles valdības ietekmi būtu jāsaprot tādējādi, ka šīs ietekmes dēļ Telefónica ir zaudējusi jebkādu autonomiju valsts varas iestāžu lēmumu īstenošanā, kā rezultātā tās rīcībai, iespējams, nebūtu piemērojams LESD 101. panta 1. punkts (šajā ziņā skat. spriedumu, 1996. gada 18. septembris, Asia Motor France u.c./Komisija, T‑387/94, Krājums, EU:T:1996:120, 65. un 69. punkts).

112    Atbildot uz šo jautājumu, prasītāja apgalvoja, ka tā bija palikusi neatkarīgs tirgus dalībnieks tādā ziņā, ka tā varēja arī neparakstīt nolīgumu. Konkrētāk, runājot par klauzulu, prasītāja norādīja, ka atbilstoši tās rakstveidā izteiktajiem apgalvojumiem tās argumentācija attiecībā uz Telefónica autonomiju sarunu procesā esot jāsaprot šādi – no vienas puses, Telefónica esot palikusi neatkarīga tādā ziņā, ka tai esot izdevies galu galā panākt norādes “ciktāl to pieļauj tiesību akti” pievienošanu klauzulai, bet, no otras puses, tā nevarēja pilnībā izslēgt šādi grozīto klauzulu, neradot risku, ka tiktu kavēts darījums kopumā.

113    Šajos apstākļos ir lietderīgi norādīt, ka, ciktāl šie prasītājas sniegtie precizējumi varētu tikt saprasti tādējādi, ka tā vēlētos apgalvot, ka tā bija zaudējusi jebkādu autonomiju valsts varas iestāžu lēmumu īstenošanā, kā rezultātā tās rīcībai nebūtu piemērojams LESD 101. panta 1. punkts, šādai argumentācijai katrā ziņā nevar piekrist.

114    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet, ka EKL 101. un 102. pants attiecas tikai uz pret konkurenci vērstu rīcību, ko uzņēmumi veic pēc savas iniciatīvas. Ja pienākums īstenot kādu pret konkurenci vērstu rīcību uzņēmumam ir noteikts valsts tiesību aktos vai ja šie tiesību akti rada tādu tiesisku ietvaru, kas savukārt izslēdz jebkādu iespēju šiem uzņēmumiem darboties konkurences apstākļos, tad LESD 101. un 102. pants nav piemērojami. Šādā situācijā konkurences ierobežojuma iemesls nav uzņēmumu autonoma rīcība, kā to netieši nosaka minētās tiesību normas (skat. spriedumu, 2008. gada 10. aprīlis, Deutsche Telekom/Komisija, T‑271/03, Krājums, EU:T:2008:101, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

115    Iespēju izslēgt konkrētu pret konkurenci vērstu rīcību no LESD 101. un 102. panta piemērošanas jomas tādēļ, ka to attiecīgajiem uzņēmumiem ir noteikuši esošie valsts tiesību akti, vai tādēļ, ka ar šiem tiesību aktiem ir tikusi novērsta jebkāda iespēja šiem uzņēmumiem īstenot konkurējošu rīcību, Tiesa ir pieļāvusi tikai ierobežoti (skat. spriedumu Deutsche Telekom/Komisija, minēts 114. punktā, EU:T:2008:101, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

116    Proti, lai gan uzņēmuma rīcībai autonomijas trūkuma dēļ varētu netikt piemērots LESD 101. panta 1. punkts, tomēr ne jebkāda rīcība, ko būtu vēlējušās vai vadījušas valsts iestādes, neietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā. Piemēram, ja valsts pasākumā tiek pārņemti elementi no kādas aizliegtas vienošanās, kas panākta starp tirgus dalībniekiem kādā nozarē, vai tie ir noteikti pēc apspriešanās ar attiecīgajiem tirgus dalībniekiem un ar to piekrišanu, šie tirgus dalībnieki nevar atsaukties uz tiesiskā regulējuma saistošo spēku, lai izvairītos no LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas (skat. spriedumu Asia Motor France u.c./Komisija, minēts 111. punktā, EU:T:1996:120, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

117    Ja nepastāv saistoša tiesību norma, ar ko ir noteikts pienākums īstenot pret konkurenci vērstu rīcību, attiecīgo tirgus dalībnieku autonomijas neesamību Komisija tātad var secināt tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīviem, atbilstošiem un saskanīgiem netiešiem pierādījumiem, ir konstatējams, ka valsts iestādes tiem ir likušas veikt šo rīcību, īstenojot nepārvaramu spiedienu, tādu kā draudi veikt kādus valsts pasākumus, kā rezultātā tirgus dalībnieki varētu ciest būtiskus zaudējumus (spriedumi, Asia Motor France u.c./Komisija, minēts 111. punktā, EU:T:1996:120, 65. punkts; 2003. gada 11. decembris, Minoan Lines/Komisija, T‑66/99, Krājums, EU:T:2003:337, 179. punkts, un 2012. gada 27. septembris, Koninklijke Wegenbouw Stevin/Komisija, T‑357/06, Krājums, EU:T:2012:488, 44. punkts).

118    Turklāt, lai izvairītos no LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas, ir nepieciešams, lai šāds spiediens būtu īstenots tādējādi, ka attiecīgajiem tirgus dalībniekiem tiktu atņemta jebkāda autonomija valsts varas iestāžu lēmumu īstenošanā (šajā ziņā skat. spriedumu Asia Motor France u.c./Komisija, minēts 111. punktā, EU:T:1996:120, 65. un 69. punkts). Ja autonomija nav tikusi zaudēta šādi, apstāklim, ka valsts iestādes ir veicinājušas vai atbalstījušas pret konkurenci vērsto rīcību, pašam par sevi nav ietekmes saistībā ar LESD 101. panta piemērojamību (šajā ziņā skat. spriedumu Asia Motor France u.c./Komisija, minēts 111. punktā, EU:T:1996:120, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

119    Konkrētajā gadījumā prasītājai nav pamata apgalvot, ka norādīto Portugāles valdības darbību dēļ tā būtu pilnībā zaudējusi autonomiju. Proti, no lietas materiāliem un, it īpaši, no Telefónica 2010. gada 6. jūlija iekšējās e–pasta vēstules (skat. šī sprieduma 152. un 338. punktu) izriet, ka galīgais nolīgums ir pušu savstarpējās vienošanās rezultāts. Turklāt nekas neļauj konstatēt, ka šos noteikumus būtu vienpusēji uzlikusi Portugāles valdība (šajā ziņā skat. spriedumu Asia Motor France u.c./Komisija, minēts 111. punktā, EU:T:1996:120, 65. un 69. punkts).

120    Lai gan prasītājas argumenti par Telefónica autonomiju nolīguma noslēgšanas procesā tātad nevar likt Vispārējai tiesai secināt, ka tā pilnībā bija zaudējusi autonomiju valsts varas iestāžu lēmumu īstenošanā, kā rezultātā tās rīcībai, iespējams, nebūtu piemērojams LESD 101. panta 1. punkts, tomēr ir jāizvērtē pārējie prasītājas norādītie apstākļi saistībā ar klauzulas ieviešanas un sarunu par nolīgumu risināšanas kontekstu – atbilstoši principam, saskaņā ar kuru, novērtējot, vai nolīgums starp uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienības lēmums ir pietiekami kaitējoši, lai tie varētu tikt uzskatīti par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, ir jāizvērtē to noteikumu saturs, ar tiem sasniedzamie mērķi, kā arī to ekonomiskais un juridiskais konteksts, tajā pašā laikā attiecīgā gadījumā ņemot vērā pušu nodomu (skat. spriedumu CB/Komisija, minēts 100. punktā, EU:C:2014:2204, 53. un 54. punkts un tajos minētā judikatūra).

d)     Par klauzulas ieviešanas nolīgumā, kas attiecas uz Vivo darījumu, kontekstu un pušu rīcību

121    Prasītāja norāda, ka apstāklis, ka klauzula bija saistīta ar Vivo darījumu un to bija pieprasījusi Portugāles valdība, un fakts, ka Telefónica esot darījusi visu iespējamo, lai ierobežotu klauzulas pret konkurenci vērsto saturu, esot jāņem vērā, analizējot klauzulu un atrunas “ciktāl to pieļauj tiesību akti” praktiskos mērķus, un tie liecinot, ka minētā atruna ir pārveidojusi klauzulu par pienākumu novērtēt konkurences ierobežojuma iespējamību.

 Par spiedienu, ko it kā īstenojusi Portugāles valdība

122    Argumenti, ko izvirzījusi prasītāja, lai pierādītu, ka klauzula bija “sine qua non nosacījums” Vivo darījuma īstenošanai, būtībā var tikt rezumēti kā apgalvojums, ka klauzula esot bijis nepieciešams nosacījums, lai Portugāles valdība nebloķētu minēto darījumu.

–       Par principiem saistībā ar pierādīšanas pienākumu

123    Ir jāatzīmē, ka konkrētajā lietā strīds nav par klauzulas esamību, jo tas ir skaidrs. Tomēr pusēm ir domstarpības par jautājumu, vai prasītājas minētie apstākļi ļauj konstatēt, ka klauzula bija nepieciešams nosacījums, lai Portugāles valdība nebloķētu Vivo darījumu. Turklāt prasītāja uzskata, ka šādas apgalvotas Portugāles valdības ietekmes konstatācija ļautu secināt, ka klauzula ietver nevis konkurences aizlieguma pienākumu, bet gan pašnovērtējuma pienākumu un līdz ar to nav uzskatāma par LESD 101. panta pārkāpumu.

124    Šajos apstākļos ir lietderīgi atgādināt, ka no Regulas Nr. 1/2003 2. panta, kā arī pastāvīgās judikatūras izriet, ka konkurences tiesību jomā gadījumā, ja pastāv strīds par pārkāpuma esamību, Komisijai ir jāpierāda tās konstatētie pārkāpumi un ir jāiesniedz tādi pierādījumi, kas var juridiski pietiekami liecināt par pārkāpumu veidojošo faktu esamību (spriedumi, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija, C‑185/95 P, Krājums, EU:C:1998:608, 58. punkts; 2004. gada 6. janvāris, BAI un Komisija/Bayer, C‑2/01 P un C‑3/01 P, Krājums, EU:C:2004:2, 62. punkts; 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, Krājums, EU:C:2012:738, 71. punkts; 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, Krājums, EU:T:2007:289, 688. punkts, un 2010. gada 15. decembris, E.ON Energie/Komisija, T‑141/08, Krājums, EU:T:2010:516, 48. punkts). Šajā ziņā tai ir jāsavāc pietiekami precīzi un saskaņoti pierādījumi, kas pamato ciešu pārliecību, ka apgalvotais pārkāpums ir noticis (šajā ziņā skat. spriedumus, 1984. gada 28. marts, Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija, 29/83 un 30/83, Krājums, EU:C:1984:130, 20. punkts; 1993. gada 31. marts, Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85, Krājums, EU:C:1993:120, 127. punkts; 1999. gada 21. janvāris, Riviera Auto Service u.c./Komisija, T‑185/96, T‑189/96 un T‑190/96, Krājums, EU:T:1999:8, 47. punkts, un E.ON Energie/Komisija, minēts iepriekš, EU:T:2010:516, 48. punkts).

125    Ja Komisija, konstatējot konkurences tiesību pārkāpumu, pamatojas uz dokumentāriem pierādījumiem, attiecīgajiem uzņēmumiem ne tikai ir jāsniedz ticama Komisijas tēzes alternatīva, bet arī jānorāda uz apstrīdētajā lēmumā pārkāpuma noteikšanai izmantoto pierādījumu nepietiekamību (spriedumi, 1999. gada 20. aprīlis, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94, Krājums, EU:T:1999:80, 725.–728. punkts; 2004. gada 8. jūlijs, JFE Engineering u.c./Komisija, T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00, Krājums, EU:T:2004:221, 187. punkts, un E.ON Energie/Komisija, minēts 124. punktā, EU:T:2010:516, 55. punkts). Ja Komisija, pamatojoties uz attiecīgo uzņēmumu rīcību, konstatē konkurences tiesību normu pārkāpumu, Savienības tiesai attiecīgais lēmums būtu jāatceļ tad, ja uzņēmumi izvirza argumentāciju, kas sniedz atšķirīgu skaidrojumu par Komisijas noteiktiem faktiem un kas tādējādi ļauj sniegt ticamu faktu izskaidrojumu, kas atšķiras no tā, kuru Komisija izmantojusi, lai secinātu par pārkāpuma esamību (skat. spriedumu E.ON Energie/Komisija, minēts 124. punktā, EU:T:2010:516, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

126    Ja tiesai, veicot Komisijas savākto pierādījumu novērtēšanu, rodas šaubas, tās ir jāinterpretē par labu uzņēmumam, kas ir lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, adresāts. Tādējādi tiesa nevar secināt, ka Komisija juridiski pietiekami ir pierādījusi attiecīgā pārkāpuma esamību, ja par šo jautājumu tai vēl ir šaubas, it īpaši saistībā ar prasību atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu (spriedumi JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 125. punktā, EU:T:2004:221, 177. punkts; 2006. gada 27. septembris, Dresdner Bank u.c./Komisija, T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP, Krājums, EU:T:2006:271, 60. punkts, un E.ON Energie/Komisija, minēts 124. punktā, EU:T:2010:516, 51. punkts).

127    Proti, šajā pēdējā situācijā ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcijas princips, kas pašlaik ir noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta 1. punktā un kas ir piemērojams procedūrām par uzņēmumiem piemērojamo konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt uzlikti naudas sodi un kavējuma nauda (spriedumi, 1999. gada 8. jūlijs, Hüls/Komisija, C‑199/92 P, Krājums, EU:C:1999:358, 149. un 150. punkts; Montecatini/Komisija, C‑235/92 P, Krājums, EU:C:1999:362, 175. un 176. punkts; E.ON Energie/Komisija, minēts 124. punktā, EU:C:2012:738, 72. un 73. punkts, un JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 125. punktā, EU:T:2004:221, 178. punkts).

128    Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka lietas dalībniekam vai iestādei, kas norāda uz konkurences normu pārkāpumu, ir jāpierāda tā esamība un ka uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai, kas apgalvojuma par šo normu pārkāpumu atspēkošanai izvirza kādu pamatu aizstāvībai, ir jāpierāda, ka ir izpildīti tiesību normas, par kuru ir šis aizstāvības pamats, piemērošanas nosacījumi, tādējādi, ka minētajai iestādei nāktos atsaukties uz citiem pierādījumiem (spriedumi, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, Krājums, EU:C:2004:6, 78. punkts, un 2010. gada 17. jūnijs, Lafarge/Komisija, C‑413/08 P, Krājums, EU:C:2010:346, 29. punkts).

129    Lai gan saskaņā ar šiem principiem pierādīšanas pienākums ir vai nu Komisijai, vai arī uzņēmumam vai attiecīgajai apvienībai, faktiskie apstākļi, uz kuriem atsaucas lietas dalībnieks, var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai attaisnojumu; ja tas to neizdara, var tikt secināts, ka pirmais lietas dalībnieks ir ievērojis normas par pierādīšanas pienākumu (spriedumi Aalborg Portland u.c./Komisija, minēts 128. punktā, EU:C:2004:6, 79. punkts, un Lafarge/Komisija, minēts 128. punktā, EU:C:2010:346, 30. punkts).

130    Turklāt ir jāuzsver, ka uzņēmums nevar pārnest pierādīšanas pienākumu uz Komisiju, atsaucoties uz apstākļiem, ko tas nevar pierādīt. Citiem vārdiem sakot, ja Komisija pamatojas uz pierādījumiem, kas principā ir pietiekami, lai pierādītu pārkāpuma esamību, attiecīgajam uzņēmumam ar norādi uz iespēju, ka pastāv apstāklis, kas varētu ietekmēt minēto pierādījumu pierādīšanas spēku, nepietiek, lai Komisijai rastos pienākums pierādīt, ka šis apstāklis nav varējis ietekmēt pierādījumu pierādīšanas spēku. Tieši pretēji, izņemot gadījumus, kad attiecīgais uzņēmums šādu pierādījumu nevar sniegt pašas Komisijas rīcības dēļ, attiecīgajam uzņēmumam juridiski pietiekami ir jāpierāda, pirmkārt, tā norādītā apstākļa esamība un, otrkārt, ka ar šo apstākli tiek apšaubīts pierādījumu, uz ko balstās Komisija, pierādīšanas spēks (skat. spriedumu E.ON Energie/Komisija, minēts 124. punktā, EU:T:2010:516, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

131    Prasītājas izvirzītie apstākļi ir jāizvērtē šo principu gaismā.

–       Apstrīdētais lēmums

132    Konkrētajā gadījumā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 71. apsvērumā norādīja, ka tā neapstrīd faktu, ka Portugāles valdība sekoja sarunām par Vivo darījumu, ka šī valdība nāca klajā ar publiskiem paziņojumiem un ka tā bija bloķējusi trešo piedāvājumu, izmantojot īpašās tiesības saistībā ar tai piederošajām PT priekšrocību akcijām. Minētajā preambulas apsvērumā Komisija atzina, ka Vivo darījums – kā to norādījušas puses un kā par to liecina daudzi lietas materiāliem pievienotie preses raksti – Portugālei bija politiski ļoti sensitīvs jautājums.

133    Apstrīdētā lēmuma preambulas 72. apsvērumā Komisija atzīmēja, ka puses, šķiet, atšķirīgi interpretē nostāju, ko bija ieņēmusi Portugāles valdība sarunu procesā. Telefónica ieskatā par labu PT piešķirtā aizsardzība (ar klauzulas palīdzību) esot ļāvusi Portugāles valdībai vairs neiebilst pret Vivo darījumu. PT skatījumā Portugāles valdība esot bijusi īpaši ieinteresēta, lai PT saglabātu klātbūtni Brazīlijā. Šajā ziņā no PT teiktā izriet, ka nolīguma protokola, ar kuru bija garantēta tās klātbūtne Brazīlijā, parakstīšana esot bijusi būtiska, lai pārliecinātu Portugāles valdību un lai tādējādi iekustinātu situāciju.

134    Turpinājumā, apstrīdētā lēmuma preambulas 73. apsvērumā, Komisija norādīja, ka Telefónica nebija pievienojusi lietas materiāliem nevienu Portugāles valdības paziņojumu, kurā šī valdība būtu devusi mājienu uz tās vēlmi vai nepieciešamību iekļaut klauzulu saistībā ar Vivo darījumu, tostarp gadījumā, ja tiktu uzskatīts, ka Portugāles valdība bija likusi saprast, ka tā iebildīs pret Telefónica izsludināto publisko piedāvājumu par PT iegādi (publiskais iegādes piedāvājums – PIP), lai tai saglabātu Portugāles dimensiju.

135    Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma preambulas 74. apsvērumā Komisija atzīmēja, ka, pat ja Telefónica bija pārliecināta, ka Portugāles valdība uzskatīja klauzulu par būtisku vai pat vēlamu elementu, neviens Portugāles valdības paziņojums to neapstiprina un ka Telefónica nekādi nav pierādījusi, ka klauzula atbilda kādai Portugāles valdības vajadzībai sarunu, kas attiecās uz Vivo darījumu, ietvaros.

–       Par prasītājas izvirzītajiem apstākļiem

136    Prasītāja norāda, ka Portugāles valdībai esot bijuši divi saistītie mērķi, proti, aizsargāt PT Brazīlijā un aizsargāt PT Portugālē, un ka instrumenti šo divu mērķu sasniegšanai bija atšķirīgi. Pirmkārt, lai nodrošinātu PT dimensiju un lomu Brazīlijas tirgū, risinājums esot bijis cik vien iespējams palielināt Vivo pārdošanas cenu un aizstāt ieguldījumus šajā operatorā ar ieguldījumiem kādā citā, līdzīga lieluma operatorā Brazīlijā, un ar to esot izskaidrojams spiediens, kas bija vērsts uz to, lai palielinātu darījuma cenu, un fakts, ka nolīgums tika parakstīts tikai pēc tam, kad tika panākta iepriekšēja vienošanās par būtisku līdzdalības iegūšanu Oi pamatkapitālā. Otrkārt, lai garantētu, ka PT joprojām paliek vadošais uzņēmums Portugāles tirgū, kas būtu neatkarīgs no uzņēmumiem, kuri nav no Portugāles, risinājums esot bijis klauzula. Valdība neapšaubāmi bija uzskatījusi, ka sadarbība ar Telefónica, kas līdz šim pastāvēja Vivo dēļ, būtu jāaizstāj ar līgumisko aizsardzību attiecībā uz atteikumu no agresīvas politikas Ibērijas pussalas tirgū. Tieši šādi klauzula esot kļuvusi par būtisku elementu, lai novērtu valdības veto un nodrošinātu veiksmīgu darījuma īstenošanu.

137    Apstrīdētajā lēmumā sniegtās norādes uz Portugāles valdības rīcību, kas ir ierobežotas un atrautas no konteksta, neļaujot pareizi uztvert iejaukšanās, ko veikusi šī valdībā nolūkā aizsargāt PT gan Brazīlijā, gan Portugālē, tvērumu; šī iejaukšanās esot izpaudusies kā “tiešs un netiešs dialogs” ar Telefónica visā sarunu, kas attiecās uz darījumu, procesā.

138    Lai gan prasītāja atzīst, ka nav viegli sekot dokumentāriem apliecinājumiem par šo saziņu, tā norāda, ka esot vesela virkne saskanīgu norāžu un apstākļu, kas kopumā liecinot par Portugāles valdības ietekmi.

139    Šajā ziņā, pirmkārt, prasītāja norāda uz daudziem publiskiem signāliem, ko Portugāles valdība esot raidījusi presē, un uz harmoniskām attiecībām starp PT, valdību un PT akcionāru kodolu, kas atspoguļotas presē, uz Portugāles valdības uzvedību sarunu procesā attiecībā uz trešā piedāvājuma darbības termiņa pagarināšanu 2010. gada 17. jūlija rītā, par ko liecina Portugāles premjerministra kabineta vadītāja e–pasta vēstule, un, visbeidzot, uz šīs valdības radīto spiedienu saistībā ar ceturto piedāvājumu, kas ticis iesniegts tās apstiprināšanai, kā to atzīst arī PT savu apsvērumu par paziņojumu par iebildumiem 136. punktā.

140    Otrkārt, prasītāja norāda, ka 2010. gada 27. jūlijā tā bija tieši pieprasījusi PT izslēgt jebkādu nolīgumu par konkurences aizliegumu, bet PT ir atteikusies – neapšaubāmi valdības spiediena dēļ. Lai pierādīti šo tēzi, prasītāja lūdz Vispārējo tiesu iegūt liecinieku liecības, uzaicinot Telefónica pārstāvjus, kas piedalījās šajās sarunās, lai viņus nopratinātu šajā tiesā.

141    Treškārt, prasītāja norāda, ka pati klauzulas izcelsme, proti, ka tā bija iekļauta PT pretpiedāvājumā (skat. šā sprieduma 11. punktu), acīmredzami liecinot par Portugāles valdības spiedienu, jo šī klauzula esot parādījusies līdztekus minētās valdības raidītajiem signāliem attiecībā uz tāda nacionāla stratēģiska aktīva aizsardzību, kāds bija PT, tieši tajā brīdī, kad esot sākušas izplatīties baumas par iespējamo Telefónica publisko piedāvājumu par PT iegādi kā līdzekli, lai piekļūtu Vivo. Esot skaidrs, ka konkurences aizlieguma nolīgums ir radies kā atbilde uz Portugāles valdības prasību aizsargāt PT no iespējama Telefónica veikta PIP.

142    Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka Portugāles valdība nepārtraukti draudēja Telefónica ar darījuma bloķēšanu, izmantojot savas veto tiesības, un atgādina, ka šī valdība ir bloķējusi darījumu 2010. gada 30. jūnija PT akcionāru sapulcē, ka šī pati valdība ir pārmetusi PT akcionāriem un padomei, ka tie, akceptējot trešo piedāvājumu 2010. gada 30. jūnija sapulcē, nebija ievērojuši nacionālās intereses, un ir rūpīgi sekojusi turpmākām sarunām, kas esot vienīgais izskaidrojums tam, ka PT piedāvājumos regulāri tiek minētas “visu pušu” intereses, ka valdība ir adresējusi Telefónica personīgus vēstījumus savos publiskajos paziņojumos, kas citēti preses rakstos, tādus kā “Telefónica mūs jādzird” vai “es domāju par PT un manas valsts stratēģiskajām interesēm”, ka šī valdība ir raidījusi signālus PT padomei, izmantojot C. G. de D., publisko finanšu iestādi, kas ir viens no PT akcionāriem, un, visbeidzot, ka Telefónica 2010. gada 6. jūlija iekšējā e–pasta vēstule īpaši pārliecinoši liecina par Portugāles valdības spiedienu.

143    Vispirms ir lietderīgi atzīmēt, ka tiesas sēdē Telefónica, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, precizēja, ka pierādījumi, kas izvirzīti, lai pierādītu apgalvoto Portugāles valdības spiedienu nolūkā panākt klauzulas iekļaušanu nolīgumā, esot prasības pieteikuma pielikumā sniegtie preses raksti, A.58 pielikumā ietvertā sarakste ar Portugāles premjerministra kabinetu, A.50 pielikumā sniegtā Telefónica iekšējā e–pasta vēstule, PT 2011. gada 5. janvāra atbilde uz Komisijas informācijas pieprasījumu un PT atbilde uz paziņojumu par iebildumiem.

144    Turpinājumā ir jākonstatē, ka ar prasītājas sniegtajiem tiešajiem un netiešajiem pierādījumiem nevar tikt pierādīts, ka Portugāles valdība bija uzspiedusi klauzulu. Proti, ir jānošķir Portugāles valdības ieinteresētība Vivo darījumā kopumā, kā arī tās rīcība nolūkā aizsargāt PT pozīciju šī darījuma ietvaros, no vienas puses, un apgalvojums, saskaņā ar kuru šī valdība esot uzspiedusi klauzulu. Norādot uz apgalvoto Portugāles valdības rīcību saistībā ar Vivo darījumu, prasītāja neatsaucas ne uz vienu pasākumu, nedz arī rīcību, kam varētu būt kāda saistība ar klauzulu. Lai gan prasītājas minētie apstākļi liecina, ka Portugāles valdība sekoja sarunām attiecībā uz Vivo darījumu un vēlējās aizsargāt PT pozīciju, ko turklāt atzinusi Komisija apstrīdētajā lēmumā, ar šiem apstākļiem nevar tikt pierādīts, ka Portugāles valdība būtu uzspiedusi klauzulu. No vienas puses, neviens no šiem apstākļiem neliecina par jebkādu Portugāles valdības veiktu rīcību saistībā ar klauzulu. No otras puses, katrā ziņā, kā to uzsver Komisija, pat ja Portugāles valdība būtu ieinteresēta aizsargāt PT no Telefónica veikta PIP, klauzula nebūtu spējīga novērst šādu PIP.

145    Pirmām kārtām, ir jākonstatē, ka prasītājas minētajos apstākļos nav atrodamas norādes, kas liecinātu, ka Portugāles valdība būtu uzspiedusi klauzulu.

146    Pirmkārt, runājot par publiskiem signāliem, ko Portugāles valdība esot raidījusi caur presi, un harmoniskām attiecībām starp PT, valdību un PT akcionāru kodolu, kas atspoguļotas presē, ir jākonstatē, ka prasītāja nav norādījusi nevienu preses rakstu, kurā būtu minēts fakts, ka valdība vēlas klauzulu, un ka tiesas sēdē tā atzina, ka nevienā no tās norādītajiem preses rakstiem nav ietverts skaidrs valdības paziņojums, kurā būtu apgalvots, ka valdība pieprasa vai vēlas klauzulu vai ka tā neparakstīs nolīgumu bez šīs klauzulas, vai kurā vismaz būtu ietverta tieša atsauce uz klauzulu. Šī apgalvojumu, kas attiektos uz klauzulu vai, vispārīgāk, uz nekonkurēšanas saistībām attiecībā uz Ibērijas tirgu, neesamība, ņemot vērā, ka Portugāles valdība turklāt bija skaidri paziņojusi, ka tās galvenā prasība attiecībā uz nolīgumu ir saistīta ar PT pozīcijas aizsardzību Brazīlijā, ir vēl jo vairāk pārsteidzoša.

147    Otrkārt, attiecībā uz saraksti, kas iesniegta kā prasības pieteikuma A.58 pielikums, proti, virkni SMS, kuras cita starpā 2010. gada jūlijā nosūtīja A. V., Telefónica ārējais advokāts un sarunu partneris ar Portugāles valdību veiktajā saziņā un sarunās, un kurās tika iztirzāts jautājums par apgalvoto Portugāles premjerministra piekrišanu nolīgumam attiecībā uz Vivo darījumu, kā arī attiecībā uz Portugāles premjerministra kabineta vadītāja 2010. gada 17. jūlijā A. V. adresēto e–pasta vēstuli – nepastāvot nepieciešamībai vēl pārbaudīt, vai SMS sarakstē minētā persona patiešām ir Portugāles premjerministrs, ko Komisija apšauba, – pietiek norādīt, ka, lai gan šī sarakste un šī e–pasta vēstule var apliecināt Portugāles valdības ieinteresētību Vivo darījumā, tajās nekur nav minēta klauzula, un šo faktu prasītāja apstiprināja tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu.

148    Treškārt, saistībā ar ceturtā piedāvājuma iesniegšanu Portugāles valdībai piekrišanas sniegšanas mērķiem ir jākonstatē, ka PT savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 136. punktā vienīgi norāda, ka tā bija apspriedusies ar saviem akcionāriem, tostarp valsti, un tas šķiet esam parasta procedūra. Katrā ziņā, kā pareizi norāda Komisija, pat ja piedāvājums būtu pakļauts nosacījumam par Portugāles valdības, kas ir viena no PT akcionārēm, sniegtu piekrišanu, šis apstāklis nedz pierāda, nedz liek domāt, ka minētā valdība būtu pieprasījusi vai vēlējusies klauzulu.

149    Ceturtkārt, attiecībā uz apgalvojumu, ka, no vienas puses, Telefónica 2010. gada 27. jūlijā bija tieši pieprasījusi PT izslēgt jebkādu konkurences aizlieguma nolīgumu un, no otras puses, PT atteicās to darīt, pat ja tiktu pieņemts, ka runa patiešām ir par Telefónica mēģinājumu svītrot klauzulu, no apgalvotā PT atteikuma veikt šo svītrošanu – ja tiktu konstatēts, ka tas tā bija, – nevar tikt secināts, ka Portugāles valdība jelkādi būtu bijusi ieinteresēta klauzulā, un līdz ar to pieteikums par liecinieku nopratināšanu šajā jautājumā (skat. šā sprieduma 140. punktu) konkrētajā kontekstā nav iedarbīgs. Proti, prasītāja neapgalvo, ka liecinieki, kuru nopratināšanu tā lūdz, būtu varējuši liecināt, ka PT bija norādījusi, ka iemesls apgalvotajam tās atteikumam svītrot klauzulu ir saistīts ar kādu Portugāles valdības veiktu rīcību.

150    Piektkārt, saistībā ar apgalvojumu, ka pati klauzulas izcelsme, proti, ka tā bija iekļauta PT pretpiedāvājumā (skat. šā sprieduma 11. punktu), acīmredzami liecinot par Portugāles valdības spiedienu, jo šī klauzula esot parādījusies līdztekus minētās valdības raidītajiem signāliem attiecībā uz tāda nacionāla stratēģiska aktīva aizsardzību, kāds bija PT, un tātad esot bijusi reakcija uz prasību aizsargāt PT no iespējama Telefónica veikta PIP, ir jākonstatē, ka tas ir minējums, kuru nekādi neapstiprina Portugāles valdības paziņojumi, un līdz ar to tas ir noraidāms.

151    Sestkārt, apgalvotie netiešie pierādījumi, kas minēti prasības pieteikuma 107. punktā, arī nevar liecināt par to, ka Portugāles valdība būtu uzspiedusi klauzulu. Šīs valdības draudi bloķēt darījumu un šo draudu faktiska īstenošana, izmantojot tās īpašajām tiesībām piesaistītās veto tiesības (skat. šā sprieduma 6. un 18. punktu), protams, liecina par tās vēlmi aizsargāt PT, tostarp tās pozīciju Brazīlijā, taču neliecina par to, ka šī valdība būtu vēlējusies klauzulu. Tas pats attiecas uz PT akcionāriem it kā izteiktajiem pārmetumiem, presē minētajiem izteicieniem, kā arī signāliem, kas it kā tikuši raidīti PT padomei ar C. G. de D. starpniecību, savukārt faktam, ka PT piedāvājumos regulāri tiek minētas “visu pušu” intereses, nav nozīmes saistībā ar klauzulu.

152    Visbeidzot, attiecībā uz Telefónica 2010. gada 6. jūlija iekšējo e–pasta vēstuli – līdzīgi Komisijas viedoklim (apstrīdētā lēmuma preambulas 49., 68., 165. un 171. apsvērums) – ir jānorāda, ka prasības pieteikuma 44. punktā prasītāja neprecīzi atstāsta šo e–pasta vēstuli. Proti, šajā iekšējā e–pasta vēstulē Telefónica paredzētās piedāvājuma grozīšanas iespējas, tostarp klauzulas darbības termiņa palielināšana, atbilst ne tikai mērķim “iekļaut aspektus, kas, nevarot kaitēt mums, palīdzēs Portugāles valdībai pārskatīt savu radikālo nostāju”, bet arī mērķim “pārformulēt piedāvājumu bez cenas palielināšanas tā, lai tā varētu tikt iesniegta apspriešanai un apstiprināta PT padomes līmenī”. E–pasta vēstulē iespējas, kas atbilst vienam vai otram mērķim, netiek nošķirtas. Turklāt minētajā e–pasta vēstulē Telefónica norāda, ka “būtu jāizdomā kāds rituāls/mizanscēna attiecībā uz jauniem nosacījumiem, lai tas izskatītos tā, ka tad, kad mums to izskaidroja, mēs būtu sēdušies pie sarunu galda un ka jaunie nosacījumi mums tikuši “uzspiesti” (lai gan mēs esam tie, kas tos piedāvāja)”. Tātad no minētās e–pasta vēstules nevar tikt secināts, ka Portugāles valdība būtu uzspiedusi Telefónica iekļaut klauzulu nolīgumā attiecībā uz Vivo darījumu.

153    Septītkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā tēzi, ka klauzula ir uzskatāma par darījuma īstenošanas “sine qua non nosacījumu”, esot noraidījusi, pamatojoties uz it kā pastāvošām atšķirībām starp PT un Telefónica attiecībā uz klauzulas nozīmīguma nolīgumā novērtējumu, lai gan šādas atšķirības neesot pastāvējušas. Komisija esot uzsvērusi apgalvotās nesakritības starp PT un Telefónica pieejām attiecībā uz maznozīmīgiem faktiskiem aspektiem, lai noliegtu jebkādu uzticamību to aizstāvībā izvirzītajiem apgalvojumiem. Prasītāja tomēr nenorāda ne uz vienu izteicienu, kurā PT būtu atzinusi, ka Portugāles valdība ir uzspiedusi klauzulu, un vienīgi atsaucas uz PT atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 48.–51. punktu, kurā PT cita starpā norādīja, ka “[tās] galveno aktīvu Brazīlijā iegāde un iespējamība, ka Telefónica veiks PIP [..], bija scenāriji, kas bija jāaplūko ļoti piesardzīgi”, ka “turklāt valsts bija akcionāre un tai piederēja uzņēmuma [priekšrocību akcija]” un ka “Portugāles valdība bija skaidri likusi saprast, ka tā nekādi nepiekāpsies [tās] aizstāvībā [..], radot publisku spiedienu uz [tās] padomi”.

154    Visbeidzot, astotkārt, tāpat – līdzīgi Komisijas teiktajam – ir jāatzīmē, ka prasītāja nav sniegusi atbilstošu skaidrojumu par apstākli, ka klauzulā ir noteikts divpusējs konkurences aizlieguma pienākums, t.i., arī par labu Telefónica, un par faktu, ka Portugāles valdība bija vēlējusies uzspiest PT konkurences aizlieguma pienākumu par labu Telefónica. Šajā ziņā izteiktajiem Telefónica argumentiem nevar piekrist, un nav jālemj par jautājumu, par kuru pusēm ir domstarpības, proti, vai klauzulas divpusējo raksturu bija ierosinājusi PT vai Telefónica (apstrīdētā lēmuma preambulas 86. un 291. apsvērums).

155    Šajā ziņā prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka, tā kā tās nodoms esot bijis padarīt klauzulu par neiedarbīgu, tā uzturēja tās divpusējo raksturu, jo tas prasītājai ļautu attiecīgā gadījumā izvairīties no juridiskiem strīdiem un viegli un ātri veikt prasīto tiesiskuma pārbaudi. Šim argumentam nevar piekrist, jo katrā ziņā apstāklis, ka šāda pārbaude būtu notikusi, nav uzskatāms par pierādītu (skat. šā sprieduma 181.–192. punktu).

156    Otrkārt, tā norāda, ka konkurences aizlieguma pienākumu, kas PT tika noteikts par labu prasītājai, bija ieviesusi PT tikai estētiskos nolūkos, lai atvieglotu ar to veiktās sarunas, bet tas neesot sniedzis prasītājai nekādu labumu, jo PT neesot bijusi potenciāla konkurente Spānijā. Tomēr prasītāja nav pierādījusi, ka kādi nepārvarami šķēršļi liedza PT ienākt Spānijas tirgū (skat. šī sprieduma 223. un 224. punktu), kā rezultātā varētu tikt secināts, ka klauzula, kas paredzēta, lai nepieļautu šo ienākšanu, nesniedza nekādu labumu Telefónica. Turklāt, kā pamatoti uzsver Komisija, ar argumentu, ka “PT bija galvenais labuma guvējs no klauzulas”, katrā ziņā tiek atzīts, ka starp pusēm pastāvēja potenciāla konkurence Portugālē.

157    Otrām kārtām, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Portugāles valdība vēlējās aizsargāt PT Portugālē, lai izvairītos no tā, ka Telefónica veic PIP attiecībā uz PT, tam nav nozīmes saistībā ar klauzulu, jo ar to Telefónica nebija aizliegts iegādāties PT. Proti, ir jākonstatē, ka ar klauzulu pusēm bija aizliegts konkurēt savā starpā (skat. šā sprieduma 1. punktu), bet PT iegāde nav pielīdzināma konkurēšanai.

158    Prasītājas ieskatā un atbilstoši apgalvojumiem, ko tā izteikusi tostarp tiesas sēdē, klauzulas formulējums esot ļāvis PT un Portugāles valdībai interpretēt klauzulu tādā veidā, kas nodrošina aizsardzību PIP gadījumā, jo ar klauzulu Telefónica bija liegts ienākt nozarē, kurā jau darbojās PT, bet kontroles pār PT iegūšana nozīmētu ienākšanu nozarēs, kurās darbojās PT. Prasītāja apgalvo, ka šī interpretācija saskan ar Komisijas interpretāciju, saskaņā ar kuru klauzula aizliedza pusēm iegūt līdzdalību vai palielināt šādu līdzdalību citos uzņēmumos, kā arī ar Portugāles valdības vēlmi aizsargāt PT kā portugāļu uzņēmuma raksturu. Šajā pēdējā ziņā prasītāja cita starpā uzstāj, ka konkurences aizlieguma klauzula esot ieviesta tieši tādēļ, ka PT un Portugāles valdībai bija bažas par to, ka Telefónica, iespējams, veiks PIP attiecībā uz PT.

159    Turklāt prasītāja norāda, ka “klauzulas redakcija nav paraugs no juridiskā viedokļa, bet ir tādu sarunu rezultāts, kas nebūt nebija taisnas un ko stingri ietekmēja politiski un ar medijiem saistīti mērķi”. Prasītājas ieskatā, lai apmierinātu valdības intereses, pietika ar to, ka vēlme pilnībā aizsargāt PT bija skaidri izteikta ar mediju starpniecību un ka šī vēlme bija atspoguļota nolīgumā.

160    Prasītājas argumenti nav pārliecinoši. Pirmkārt, pat ja tiktu pieņemts, ka Portugāles valdība bija vēlējusies ar klauzulu aizsargāt PT no Telefónica veikta PIP, ir maz ticams, ka šī valdība būtu apstiprinājusi klauzulu, bet tajā pašā laikā nebūtu ieinteresēta precīzajā teksta redakcijā; gluži pretēji, būtu bijis sagaidāms, ka valdība pārliecināsies, ka tās uzspiestā klauzula patiešām nodrošina tās mērķu sasniegšanu.

161    Otrkārt, ir jākonstatē, ka neviens lietas materiālu elements neļauj atspēkot konstatējumu, saskaņā ar kuru no klauzulas teksta skaidri izriet, ka ar to Telefónica nebija aizliegts veikt PIP attiecībā uz PT. Proti, ar klauzulu katrai no pusēm bija aizliegts iesaistīties tādos projektos telekomunikāciju nozarē, kas klauzulas darbības laikā varētu būt konkurējoši ar otru pusi Ibērijas tirgū, bet PT iegāde nav tas pats, kas iesaistīšanās projektā, kurš varētu būt konkurējošs ar PT – atšķirībā no kapitāldaļu iegādes citos uzņēmumos.

162    Tā kā prasītāja nav nedz izvirzījusi apstākļus, kas varētu liecināt, ka Portugāles valdība bija uzspiedusi klauzulu, nedz pierādījusi, ka minētās valdības rīcība varētu tikt interpretēta tādējādi, ka tā ar klauzulas palīdzību būtu vēlējusies novērst, ka Telefónica veiks PIP attiecībā uz PT, prasītājas argumenti par Portugāles valdības spiedienu saistībā ar klauzulu ir jānoraida.

–       Par apgalvojumu par pienākuma veikt izmeklēšanu un labas pārvaldības principa pārkāpumu

163    Ņemot vērā, ka prasītāja nav izvirzījusi netiešus pierādījumus, kas liecinātu, ka Portugāles valdība būtu uzspiedusi klauzulu, tās argumenti par to, ka Komisija esot pārkāpusi savu pienākumu veikt izmeklēšanu un tātad arī principus, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu, ir jānoraida. Proti, atbilstoši šā sprieduma 130. punktā minētajai judikatūrai ir jākonstatē, ka Komisijas izvirzītie apstākļi liek prasītājai sniegt skaidrojumu vai attaisnojumu un ka, ja tā to neizdara, var tikt secināts, ka šī iestāde ir ievērojusi savus pienākumus saistībā ar pierādīšanas pienākumu. Tā kā prasītāja vienīgi norāda uz apstākļiem, kas tikko tika aplūkoti un no kuriem nekādi nav secināms, ka Portugāles valdība būtu izrādījusi kādu interesi par klauzulu, ir jāsecina, ka prasītājai nav izdevies sniegt pierādījumus, lai atbalstītu tās apgalvojumu, ka šī valdība bija uzspiedusi klauzulu vai ka katrā ziņā klauzula bija “sine qua non nosacījums” tam, lai šī valdība nebloķētu nolīgumu attiecībā uz Vivo darījumu (šajā ziņā skat. spriedumu Lafarge/Komisija, minēts 128. punktā, EU:C:2010:346, 32. punkts).

164    No tā izriet, ka, nepastāvot netiešiem pierādījumiem par to, prasītāja tāpat nevar atsaukties uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, kas esot pieļauts, jo Komisija neesot izmantojusi savā rīcībā esošus juridiskos instrumentus, lai veiktu izmeklēšanu par apgalvoto Portugāles valdības spiedienu uz Telefónica. Proti, lai gan labas pārvaldības princips liek Komisijai izmantot savus līdzekļus atbilstošu faktu un apstākļu konstatēšanai un lai gan tai rūpīgi un objektīvi ir jāpārbauda visi atbilstošie konkrētā gadījuma apstākļi (skat. spriedumu E.ON Energie/Komisija, minēts 124. punktā, EU:T:2010:516, 75. un 76. punkts un tajos minētā judikatūra), aplūkotajā lietā prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija nebija pietiekami izskatījusi pušu iesniegtos pierādījumus, un Komisijai nevar tikt noteikts pienākums izmantot savas izmeklēšanas pilnvaras, lai pierādītu apstākli, kas vienīgi tiek apgalvots, bet ko neapstiprina neviena norāde pušu izvirzītajos pierādījumos (šajā ziņā skat. spriedumu E.ON Energie/Komisija, minēts 124. punktā, EU:T:2010:516, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

165    Turklāt nevar piekrist prasītājas argumentam, ka esot “naivi” un “pretrunā veselajam saprātam” domāt, ka var pastāvēt pierādījumi par valdības iejaukšanos ar mērķi uzspiest prettiesisku klauzulu, un ka šādu pierādījumu pieprasīšana esot pierādīšanas pienākumam piemērojamo principu pārkāpums. Proti, kā pareizi norāda Komisija, ja – atbilstoši prasītājas apgalvotajam – klauzula būtu darījuma veiksmīgai īstenošanai būtisks elements, tad būtu mazticams, ka nepastāv neviens tālaika dokuments, kurā šis fakts būtu minēts, it īpaši ņemot vērā, ka savukārt pastāv pierādījumi par Portugāles valdības rīcību attiecībā uz citiem, ar klauzulu nesaistītiem darījuma aspektiem, tostarp PT klātbūtnes Brazīlijā svarīgumu.

166    Visbeidzot, šajā kontekstā tāpat ir jāatzīmē, kā tas tika apstiprināts tiesas sēdē, ka Komisija uzzināja par klauzulas pastāvēšanu tikai 2010. gada oktobrī, t.i., pēc nolīguma parakstīšanas un pat pēc tā stāšanās spēkā. No tā izriet, ka prasītājas pārmetumi, ar kuriem tā cenšas kritizēt Komisijas bezdarbību par klauzulu veikto sarunu procesā, nav pamatoti.

 Par apgalvoto Telefónica rīcību nolūkā minimizēt klauzulas pret konkurenci vērsto saturu

167    Prasītāja norāda, ka Komisija nepareizi esot novērtējusi tās pastāvīgos centienus minimizēt klauzulas saturu un novērst jebkādu prettiesiskuma risku. Lai gan apstrīdētā lēmuma preambulas 338. apsvērumā Komisija bija atzinusi, ka izteiciena “ciktāl to pieļauj tiesību akti” lietošana pati par sevi neliecina par krāpniecisku nodomu, ka Telefónica ir veikusi pasākumus, lai ierobežotu klauzulas piemērošanas jomu un darbības termiņu, un ka atruna “ciktāl to pieļauj tiesību akti” ir tikusi iekļauta pēc Telefónica iniciatīvas, Komisija tomēr neesot noteikusi šiem apstākļiem nekādas sekas.

168    Pirmkārt, prasītāja norāda, ka neesot pareizi apgalvot, ka tā ir vēlējusies konkurences aizlieguma klauzulu “no paša sākuma”. Tomēr, kā norāda Komisija, tā nav apgalvojusi, ka Telefónica no paša sākuma bija vēlējusies konkurences aizlieguma klauzulu, bet vienīgi apstrīdētā lēmuma preambulas 36. un 42.–44. apsvērumā noraidījusi argumentu, saskaņā ar kuru Telefónica no pirmā piedāvājuma bija izslēgusi jebkādu konkurences aizlieguma pienākumu.

169    Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka divos pirmajos nolīguma projektos bija ietvertas Telefónica saistības neuzlikt “PT nekādu klauzulu par konkurences aizliegumu vai par piedāvājumu neizteikšanu”. Iepriekš minētajos apstrīdētā lēmuma preambulas apsvērumos Komisija, no vienas puses, norādīja, ka savās atbildēs uz 2011. gada 5. janvāra informācijas pieprasījumu puses bija apgalvojušas, ka minētās saistības attiecās uz jebkādu konkurences aizlieguma klauzulu attiecībā uz Brazīlijas tirgu, nevis Ibērijas tirgu. No otras puses, Komisija pareizi atzīmēja, ka otrajā piedāvājumā bija iekļautas gan iepriekš minētās Telefónica saistības neuzlikt PT konkurences aizlieguma klauzulu, gan konkurences aizlieguma klauzula attiecībā uz Ibērijas tirgu un ka tas apstiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru pirmās minētās saistības attiecās uz Brazīlijas tirgu, nevis Ibērijas tirgu.

170    Otrkārt, lai gan prasītāja noraida PT atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 164. punktā ietverto PT apgalvojumu, kas minēts apstrīdētajā lēmumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 86. un 293. apsvērums) un saskaņā ar kuru Telefónica bija ierosinājusi iekļaut klauzulas piemērošanas jomā pakalpojumus attiecībā uz televīziju, tā tomēr nesniedz nevienu pierādījumu savu apgalvojumu atbalstam. Katrā ziņā, pat ja tiktu pieņemts, ka šie pakalpojumi ir tikuši iekļauti minētajā piemērošanas jomā pēc PT iniciatīvas, no tā nevar tikt secināti “pastāvīgi Telefónica centieni minimizēt klauzulas tvērumu”.

171    Treškārt, prasītāja noliedz, ka tai būtu bijusi virzītājspēka loma klauzulas divpusējā rakstura noteikšanā. Tomēr, pat ja tiktu pieņemts, ka prasītājai nav bijusi šāda loma, turklāt ņemot vērā, ka Komisija neapgalvo, ka tas tā būtu, prasītāja neapstrīd faktu, ka gan pirmajai klauzulas versijai, gan tās gala versijai bija divpusējs raksturs. Tāpat prasītājai nav izdevies pierādīt, ka PT vai Portugāles valdība būtu uzspiedušas klauzulas divpusējo raksturu (skat. šā sprieduma 154. punktu).

172    Visbeidzot, ceturtkārt, prasītāja norāda, ka lēmumā esot nepamatoti minimizēts izņēmuma, ko Telefónica esot izdevies panākt un ar kuru ir izslēgtas jau uzsāktās darbības, no klauzulas piemērošanas jomas tvērums (skat. šā sprieduma 13. punktu). Proti, Komisija neesot atzinusi, ka šis izņēmums attiecas arī uz pakalpojumiem, kurus Portugālē sniedza Zon un kurus prasītāja uzskatīja par jau uzsāktām darbībām. Tomēr prasītājai nav izdevies atspēkot apstrīdētā lēmuma preambulas 156.–164. apsvērumā ietvertos apgalvojumus, saskaņā ar kuriem ieviestais izņēmums no klauzulas piemērošanas jomas neattiecās uz pušu nekontrolēto sabiedrību darbībām.

173    Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka Komisija ir paskaidrojusi, ka, ja darbībai, ko veic kāda sabiedrība, kurā vienai no pusēm pieder akcijas, bet kuru šī puse nekontrolē, būtu kāda nozīme saistībā ar klauzulas piemērošanas jomas noteikšanu, minētajā klauzulā būtu bijis jānorāda, ka tā ir piemērojama [arī] to sabiedrību darbībām, ko puses nekontrolē. Turklāt, ja šādām darbībām būtu nozīme saistībā ar klauzulas piemērošanas jomas noteikšanu, tām būtu jābūt nozīmei arī saistībā ar klauzulas noteikumu ievērošanu, un līdz ar to gadījumā, ja nekontrolēta sabiedrība, kurā kādai no pusēm pieder mazākuma kapitāldaļu pakete, uzsāktu kādu klauzulā aizliegto darbību, tas būtu uzskatāms par klauzulas pārkāpumu. Attiecībā uz šo aspektu Komisija turpināja, norādot, ka pusēm nav pamata apgalvot, ka tās esot vienojušās par šādu pienākumu to sabiedrību vārdā un uzdevumā, kurās pusēm pieder mazākuma kapitāldaļu pakete, bet kuras šīs puses nekontrolē, jo puses nebūtu spējīgas nodrošināt šāda pienākuma ievērošanu. Līdz ar to, lai kāda darbība varētu tikt izslēgta no klauzulas piemērošanas jomas, tā bija jāveic vai nu tieši kādai no pusēm, vai arī netieši – kādai no pušu kontrolētajām sabiedrībām.

174    Tā kā nav sniegti pierādījumi vai vismaz argumenti, kas varētu likt apšaubīt šo secinājumu, no kura nenovēršami izriet, ka sabiedrības Zon, kurā prasītājai piederēja tikai mazākuma kapitāldaļu pakete (skat. šā sprieduma 4. punktu), darbības nevar tikt uzskatītas par tādām, uz kurām attiecas paredzētais izņēmums no klauzulas piemērošanas jomas, prasītājas pretenzijas šajā ziņā ir noraidāmas.

175    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, ievērojot, ka prasītājas pieteikums par liecinieku nopratināšanu ir noraidāms (skat. šī sprieduma 357. un nākamos punktus), izriet, ka prasītāja nav sniegusi pierādījumus, kas liktu konstatēt, ka klauzula ir bijusi nosacījums tam, lai Portugāles valdība nebloķētu Vivo darījumu, un ka līdz ar to Telefónica nav bijis citas izvēles, kā vien mēģināt ierobežot šīs klauzulas iedarbību, cita starpā to pārveidojot par pašnovērtējuma klauzulu, ieviešot ievadfrāzi “ciktāl to pieļauj tiesību akti”.

e)     Par apgalvoto atrunas “ciktāl to pieļauj tiesību akti” materiālo saturu un tās praktiskajiem mērķiem

176    Prasītājas ieskatā, ja tiktu ņemts vērā fakts, ka klauzula ir cieši saistīta ar Vivo darījumu, tad tūlīt kļūtu skaidrs, ka klauzulai nemaz netrūkst praktiskās lietderības, bet tā pilda ievērojamu daļu no klasiskajām un leģitīmajām funkcijām, kas juridiskās atrunas klauzulām ir jāpilda līgumsaistību jomā, proti: darījumu izmaksu samazināšanu, stratēģisko sviru nolūkā panākt konsensu un darījuma saglabāšanas garantiju. Turklāt Komisijas sniegtā klauzulas interpretācija esot acīmredzami pretrunā tās tekstam.

177    Iesākumam ir jāatzīmē, ka šī argumentācija balstās uz premisu, ka Portugāles valdība bija uzspiedusi klauzulu kā Vivo darījuma nosacījumu tādējādi, ka Telefónica esot nācies darīt visu iespējamo, lai samazinātu klauzulas iedarbību. Taču no šā sprieduma 136.–162. un 167.–175. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja nav sniegusi pierādījumus, kas ļautu konstatēt šīs premisas pamatotību, un līdz ar to tās uz šo premisu balstītajai argumentācijai nevar piekrist. Katrā ziņā prasītāja nesniedz arī pierādījumus, kas ļautu konstatēt apgalvoto atrunas “ciktāl to pieļauj tiesību akti” materiālo saturu un tās praktiskos mērķus.

 Par apgalvoto darījuma izmaksu samazināšanas funkciju

178    Saistībā ar darījuma izmaksu samazināšanas funkciju prasītāja apgalvo, ka tiesiskuma atrunas parasti esot izmantojamas gadījumā, kad pastāv šaubas vai domstarpības pušu juridiskajos vērtējumos un kad tās vēlas izvairīties no naudas, enerģijas un laika tērēšanas juridiskās diskusijās, kas var ieilgt un aizkavēt sarunu procesu. Prasītājas ieskatā tieši tas esot noticis konkrētajā gadījumā, – kad PT bija ieviesusi klauzulu savā pretpiedāvājumā, tā apgalvoja, ka tā var tikt attaisnota kā aksesuārs ierobežojums. Telefónica par to nebija pārliecināta, bet atzina, ka [šajā jautājumā] var pastāvēt šaubas.

179    Lai gan tai esot bijušas šaubas par klauzulas attaisnojumu, prasītāja, ņemot vērā, cik svarīga bija klauzula Portugāles valdībai, esot bijusi spiesta dot iespēju sarunu procesam nobriest, akceptējot klauzulu, bet tajā pašā laikā ieviešot tajā objektīvus un temporālus ierobežojumus, ciktāl tai tas esot izdevies, apzinoties, ka galu galā tā varēs klauzulu parakstīt tikai ar nosacījumu, ka vēlāk tiks pārbaudīti tās tiesiskums un tvērums. Prasītāja uzskata, ka konkurences aizlieguma nolīgums esot ticis uzlabots un ka esot ticis novērsts, ka tam varētu būt sekas gadījumā, ja pēc tās tiesiskuma individuāla novērtējuma – nevis, kā to kļūdaini interpretējot Komisija, pēc kopīga novērtējuma – tiktu secināts, ka tā nav juridiski pieļaujama. Ierobežojumu pakļaujot nosacījumam par tā tiesiskuma pārbaudi, Telefónica tāpat esot izslēgusi jebkāda veida atbildību attiecībā uz tās sociālo vai politisko reputāciju saistībā ar PT, ja tā būtu nākusi klāt ar iniciatīvām, kas nebūtu saderīgas ar ierobežojumu.

180    Ir jāatzīmē, ka no prasītājas nostājas izriet, ka šie argumenti būtībā ir balstīti uz ideju, ka pastāvēja šaubas par to, vai klauzula varētu tikt kvalificēta kā aksesuārs ierobežojums saistībā ar Vivo darījumu. Tā kā šajā ziņā nepieciešamo nosacījumu juridiskā pārbaude būtu bijusi ilgstoša un dārga, puses esot iekļāvušas juridisko atrunu “ciktāl to pieļauj tiesību akti”, atliekot līdz vēlākam laikam klauzulas tiesiskuma izvērtēšanu.

181    Nepastāvot nepieciešamībai lemt par šaubu, kas it kā esot bijušas PT vai prasītājai par iespējamo klauzulas tiesiskumu, pamatotību, ir jākonstatē, ka argumentācija, kas balstīta uz ideju, ka puses ir bijušas zināmā mērā “provizoriski vienojušās” par konkurences aizlieguma pienākumu ar nosacījumu, ka vēlāk tiks pārbaudīts tās tiesiskums, ir jānoraida, jo prasītājai, pirmkārt, nav izdevies paskaidrot, kāpēc nebija iespējams šo jautājumu noskaidrot pirms nolīguma parakstīšanas 2010. gada 28. jūlijā vai vismaz pirms tā stāšanās spēkā galīgās darījuma noslēgšanas brīdī tā paša gada 27. septembrī, un, otrkārt, nav izdevies pierādīt, ka šāda pārbaude ir tikusi veikta pēc nolīguma stāšanās spēkā.

182    Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 96.–100. apsvērumā Komisija atzīmēja, ka puses bija apgalvojušas, ka pašnovērtēšana bija paredzēta klauzulā un ka šī pašnovērtēšana notika 2010. gada 26. un 29. oktobra telefonsarunu laikā (skat. šā sprieduma 28. punktu). Turklāt Komisija norādīja, ka puses bija minējušas dažādus iemeslus, lai attaisnotu to, ka šī pašnovērtēšana nav notikusi pirms nolīguma stāšanās spēkā galīgās darījuma noslēgšanas brīdī 2010. gada 27. septembrī (skat. šā sprieduma 25. punktu), proti:

–        ņemot vērā, ka nolīgums tika parakstīts PT vārdā un uzdevumā un netika iepriekš apstiprināts PT akcionāru kopsapulcē, Telefónica ieskatā pastāvēja risks, ka Portugāles valdība iebildīs pret šādu rīcību; Komisija tomēr noraidīja šo argumentu, jo to neapstiprināja neviens no lietas materiālu elementiem un nolīguma 4. pantā, to lasot kopsakarā ar 4.1. pielikumu, bija noteikts, ka PT garantē Telefónica, ka “šī nolīguma parakstīšanu un noslēgšanu un tajā paredzēto darījumu īstenošanu pienācīgi un atbilstoši apstiprināja [tās] padome un PT Movéis [padome], un ne PT, ne PT Movéis nav jāveic nekādas citas formalitātes, lai tiktu atļauta šī līguma parakstīšana, noslēgšana un izpilde, kā arī tajā paredzētā darījuma īstenošana”;

–        pašnovērtēšana un apmaiņa ar rezultātiem starp pusēm esot bijušas nepieciešamas, lai uzsāktu diskusijas par klauzulas tvērumu un sekām, un tās varēja izjaukt nolīguma ietvaros panākto līdzsvaru; Komisija šajā ziņā tomēr norādīja, ka, ja puses – lai atliktu šādas diskusijas līdz vēlākam laikam – patiešām būtu vienojušās par pienākumu vēlāk veikt klauzulas tiesiskuma pašnovērtēšanu, šāds pienākums būtu bijis jāieraksta līguma tekstā;

–        esot pastāvējusi nenoteiktība attiecībā uz Oi darījumu un “rūpnieciskas partnerības programmu”, un tikai “dažas nedēļas” pēc darījuma noslēgšanas presē tika paziņots, ka ir gaidāma PT klātbūtnes Brazīlijā atjaunošana; tomēr Komisija uzskatīja, ka Telefónica nav parādījusi, kā nenoteiktības situācija attiecībā uz Oi darījumu bija pārvērtusies noteiktības situācijā 2010. gada oktobrī;

–        Comisión Nacional de la Competencia (CNC, Spānijas Konkurences komisija) 2010. gada 9. un 30. septembra informācijas pieprasījumi, ar kuriem cita starpā tika lūgts sniegt informāciju nolūkā veikt izmeklēšanu par iespējamiem pret konkurenci vērstiem pušu nolīgumiem saistībā ar Vivo darījumu, iespējams, esot pastiprinājuši šaubas par nekonkurēšanas saistību tiesiskumu; Komisija tomēr atzīmēja, ka pirmais CNC informācijas pieprasījums ir datēts ar 2010. gada 9. septembri, t.i., aptuveni septiņas nedēļas pirms datumiem, kad it kā tikusi veikta pašnovērtēšana, t.i., pirms 2010. gada 26. un 29. oktobra (skat. šā sprieduma 28. punktu).

183    Līdz ar to apstrīdētā lēmuma preambulas 98. apsvērumā Komisija secināja, ka neviens lietas materiālu elements neapstiprina Telefónica sniegtos paskaidrojumus par kavēšanos, kas pieļauta, veicot apgalvoto pašnovērtēšanu.

184    Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 99. un 100. apsvērumā Komisija noraidīja PT argumentus, kas bija balstīti uz apstākli, ka, līdzko nolīgums bija parakstīts, klauzulai vairs neesot bijis prioritātes. Pirmkārt, PT norādīja, ka tā bija koncentrējusi savus centienus uz Vivo un Oi darījumu noslēgšanu. Otrkārt, konkurences aizlieguma klauzula esot bijusi pakļauta nosacījumam par tās tiesiskuma un tvēruma apstiprināšanu. Treškārt, klauzula neesot stājusies spēkā pirms galīgās darījuma noslēgšanas datuma, t.i., pirms 2010. gada 27. septembra. Ceturtkārt, PT apgalvoja, ka tā nebija sazinājusies ar nevienu konkurences iestādi. Piektkārt, PT uzskatīja, ka pašnovērtēšanas rezultātā esot ticis secināts, ka nekonkurēšanas saistību īstenošana – neatkarīgi no tās tvēruma – diez vai var būt veiksmīga. Iemesls, kura dēļ puses nolēma sazināties viena ar otru, esot bijusi informācija, kas 2010. gada augusta beigās tika publicēta Jornal de Negócios un Cinco Días attiecībā uz pušu noslēgto klauzulu un 2010. gada 19. oktobrī – Diario Economico attiecībā uz CNC veikto izmeklēšanu par klauzulu.

185    Komisijas skatījumā ar šiem argumentiem nepietiekot, lai paskaidrotu iemeslus, kuru dēļ netika ievērots saistošais no līguma izrietošais pienākums, proti, apgalvotais pienākums veikt pašnovērtēšanu. Vēl jo vairāk, pat ja klauzulai būtu bijis pievienots kāds pienākums veikt pašnovērtēšanu, šī pienākuma izpildei būtu jābūt daļai no Vivo darījuma noslēgšanas, kuram PT, šķiet, veltīja visu savu uzmanību. Turklāt apstāklis, ka nekonkurēšanas saistības stājās spēkā galīgās darījuma noslēgšanas datumā, t.i., 2010. gada 27. septembrī, nevar attaisnot kavēšanos pašnovērtējuma veikšanā, kas notikusi oktobrī. Gluži pretēji, varēja būt sagaidāms, ka klauzulas tiesiskuma novērtēšana notiks pirms tās stāšanās spēkā. Visbeidzot, faktam, ka bija mazticams, ka nekonkurēšanas saistības būtu attaisnotas, būtu bijis jāveicina drīzāk ātra klauzulas atcelšana, nevis tās saglabāšana.

186    Beidzot Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 298. apsvērumā norādīja, ka lietas materiālos esošie pierādījumi par pušu faktisko rīcību saistībā ar klauzulu, tostarp 2011. gada 4. februāra vienošanās par klauzulas atcelšanu (skat. šā sprieduma 29. punktu), liecinot, ka klauzulā nebija paredzēts nekāds pašnovērtējuma pienākums. Šajā ziņā Komisija turpinājumā izskatīja attiecīgos pierādījumus, proti, pirmkārt, pušu paziņojumus par klauzulas raksturu, kas izdarīti pirms to atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, otrkārt, 2011. gada 4. februāra vienošanos par klauzulas atcelšanu, treškārt, 2010. gada oktobra telefonsarunas, ceturtkārt, apgalvotās pašnovērtēšanas datumu un, piektkārt, citus pušu norādītos apstākļus, tādus kā klauzulas atklātums (apstrīdētā lēmuma preambulas 299.–328. apsvērums).

187    Ir jākonstatē, ka prasītāja nesniedz pierādījumus, kas varētu atspēkot Komisijas secinājumus par pašnovērtēšanu, kas it kā tikusi veikta, lai pārbaudītu klauzulas tiesiskumu.

188    Pirmām kārtām, prasītāja vienīgi apgalvo, ka Komisija esot nepareizi izpratusi pašnovērtējumu, kura vajadzībām bija jāveic nevis kopīga novērtēšana, bet gan individuāla novērtēšana, kam sekotu apmaiņa ar rezultātiem, un līdz ar to fakts, ka šī apmaiņa ar rezultātiem ir notikusi tikai četras nedēļas pēc nolīguma stāšanās spēkā, neesot kvalificējams kā pārmērīgs nokavējums. Tomēr, pat ja tiktu pieņemts, ka puses individuāli izvērtēja klauzulu, tas neattaisno kavēšanos četru nedēļu laikā, kas pagājušas no klauzulas stāšanās spēkā līdz apgalvotajai apmaiņai ar apgalvotās klauzulas tiesiskuma pašnovērtēšanas rezultātiem.

189    Otrām kārtām, lai gan prasītāja norāda, ka tā esot sniegusi pierādījumus par 2010. gada 26. un 29. oktobrī notikušo pārrunu saturu, tā vienīgi atsaucas uz pušu atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem sniegtajiem paziņojumiem, kā arī uz divu ārējo juridisko padomdevēju – viens no kuriem pārstāvēja Telefónica, bet otrs –PT – paziņojumiem. Lai gan ir taisnība, ka pušu pārstāvju paziņojumiem nevar tikt atņemta jebkāda ticamība, it īpaši tad, ja šie paziņojumi ir izdarīti notāra klātbūtnē, tomēr ir jākonstatē, kā to uzsvērusi Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 313.–323. apsvērumā, ka Telefónica minēto konferenču rezultātus un saturu nekādi neapstiprina 2011. gada 4. februāra vienošanās par klauzulas atcelšanu formulējums, lai gan tajā ir sīki aprakstīti apstākļi, kādos puses ir pieņēmušas lēmumu atcelt klauzulu (skat. šā sprieduma 29. punktu).

190    Turklāt, kā uzsver Komisija (apstrīdētā lēmuma preambulas 120. un 122. apsvērums), konkrētie paziņojumi nav attiecīgajam laikam atbilstoši pierādījumi par 2010. gada oktobra sarunu saturu – pretējā gadījumā tiem būtu lielāka pierādījuma vērtība (šajā ziņā skat. spriedumus, 1999. gada 11. marts, Ensidesa/Komisija, T‑157/94, Krājums, EU:T:1999:54, 312. punkts, un 2003. gada 16. decembris, Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie/Komisija, T‑5/00 un T‑6/00, Krājums, EU:T:2003:342, 181. punkts). Turklāt, pat ja liecība, ko sniedz tiešais izklāstīto apstākļu liecinieks, principā ir jākvalificē kā pierādījums ar paaugstinātu pierādījuma vērtību (spriedums, 2011. gada 3. marts, Siemens/Komisija, T‑110/07, Krājums, EU:T:2011:68, 75. punkts), tāpat ir jāņem vērā apstāklis, ka konkrētajā gadījumā aplūkotos paziņojumus ir sagatavojušas personas, kas varētu būt tieši ieinteresētas šajā lietā un kuras nevar tikt atzītas par personām, kas nav atkarīgas no prasītājas (šajā ziņā skat. spriedumu Siemens/Komisija, minēts iepriekš, EU:T:2011:68, 69. un 70. punkts).

191    Līdz ar to, ņemot vērā visus lietas apstākļus, šie paziņojumi kā vienīgie pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu, ka klauzulā bija ietverts pašnovērtējuma pienākums, atgādinot, ka saistībā ar pierādījuma vērtību, kas būtu jānosaka dažādiem pierādījumiem, vienīgais atbilstošais kritērijs, lai izvērtētu brīvprātīgi iesniegtos pierādījumus, ir to ticamība (skat. spriedumus, 2004. gada 8. jūlijs, Mannesmannröhren-Werke/Komisija, T‑44/00, Krājums, EU:T:2004:218, 84. punkts un tajā minētā judikatūra; 2004. gada 8. jūlijs, Dalmine/Komisija, T‑50/00, Krājums, EU:T:2004:220, 72. punkts un tajā minētā judikatūra, un JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 125. punktā, EU:T:2004:221, 273. punkts) un ka atbilstoši pierādījumu jomā vispārīgi piemērojamiem noteikumiem dokumenta ticamība un tātad pierādījuma vērtība ir atkarīgas no tā izcelsmes, tā izstrādāšanas apstākļiem, tā adresāta un tā satura saprātīgā un ticamā rakstura (spriedums, 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, Krājums, EU:T:2000:77, 1053. punkts).

192    No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka ir jānoraida prasītājas argumenti, kas balstīti uz apgalvoto 2010. oktobrī veikto pašnovērtēšanu, tāpat kā visa argumentācija, ar kuru apgalvots, ka klauzula esot pildījusi darījuma izmaksu samazināšanas funkciju.

 Par apgalvoto stratēģiskās sviras funkciju nolūkā panākt konsensu

193    Attiecībā uz ievadfrāzes “ciktāl” apgalvoto stratēģiskās sviras funkciju nolūkā panākt konsensu Telefónica apgalvo, ka tā vienmēr esot vēlējusies svītrot klauzulu, bet sarunu procesā tā esot ņēmusi vērā, ka Portugāles valdības politiskās darba kārtības dēļ tā nevarot svītrot klauzulu, neapdraudot darījumu, un ka līdz ar to tā esot izvēlējusies šo klauzulu neitralizēt ar atrunu “ciktāl”. Tā kā tā bija vēlējusies padarīt klauzulu par neiedarbīgu, tai tomēr esot nācies saglabāt tās divpusējo raksturu, jo tas ļautu prasītājai attiecīgā gadījumā izvairīties no juridiskiem strīdiem un viegli un ātri veikt prasīto tiesiskuma pārbaudi.

194    Pirmkārt, ciktāl šī argumentācija ir balstīta uz tēzi, ka Portugāles valdība bija pieprasījusi klauzulu, proti, tēzi, kas ir noraidīta šā sprieduma 136.–162. punktā, tai nevar piekrist. Otrkārt, šā sprieduma 154. un 171. punktā jau ir konstatēts, ka prasītājas argumenti attiecībā uz klauzulas divpusējo raksturu ir noraidāmi.

 Par apgalvoto darījuma saglabāšanas drošības funkciju

195    Prasītājas ieskatā ievadfrāze “ciktāl to pieļauj tiesību akti” pildīja arī darījuma saglabāšanas drošības funkciju, garantējot, ka tas paliks spēkā pat apstrīdēšanas vai ex post lēmuma gadījumā. Nozīmīgums, kādu PT piedevēja klauzulai, esot licis domāt, ka PT to uzskatīja par būtisku, un līdz ar to esot pastāvējis risks, ka klauzulas anulēšanas gadījumā PT mēģinātu panākt visa nolīguma anulēšanu; šis risks esot ticis samazināts, bet ne novērsts ar “standarta atdalāmības klauzulu”, ar kuru atbilstoši Portugāles tiesībām vienīgi tiek apvērsts pierādīšanas pienākums attiecībā uz klauzulas būtiskumu visam nolīgumam kopumā.

196    Šai argumentācijai nevar piekrist, jo tā ir balstīta uz apgalvojumu, ka ar ievadfrāzi “ciktāl to pieļauj tiesību akti” prasītāja esot vēlējusies novērst, ka konkurences aizlieguma pienākuma anulēšanas gadījumā, viss nolīgums kopumā zaudēs spēku. Taču tas nozīmējot, ka klauzulai ir jābūt uzskatāmai par būtisku visam nolīgumam, un, tā kā prasītāja neapgalvo, ka klauzula bija aksesuārs ierobežojums saistībā ar Vivo darījumu (skat. šā sprieduma 107.–110. punktu), un nepierāda, tostarp ar pielikumā ietverto juridisko atzinumu, ka Telefónica subjektīvajai uztverei vai apgalvotajām PT bažām būtu bijusi kāda nozīme saistībā ar klauzulas svarīgumu attiecībā uz visu nolīgumu kopumā, ir jākonstatē, ka prasītāja neizvirza nevienu apstākli, lai paskaidrotu, kādēļ klauzula par konkurences aizliegumu Ibērijas tirgū varētu tikt uzskatīta par objektīvi būtisku darījumam, kas attiecas uz kapitāldaļu atsavināšanu Brazīlijas operatorā.

 Par klauzulas teksta interpretāciju

197    Prasītāja apgalvo, ka Komisija klauzulas tekstu ņem vērā daļēji, koncentrējoties uz virsrakstu “konkurences aizliegums” un ignorējot ievadfrāzi “ciktāl”, un tādējādi pārkāpj tiesības uz aizstāvību un savu pierādīšanas pienākumu. Klauzulas teksts, kam patiešām esot nozīme, esot ietverts tās dispozitīvajā daļā, kas liecinot, ka nodoms ir bijis nevis ierobežot konkurenci, bet panākt atbilstību tiesību aktiem. Klauzulas atklātums un īsais darbības termiņš neesot iedomājami nolīguma par tirgu sadali kontekstā, kā to apgalvojot Komisija. Tāpat nolīgumā neesot paredzēti ierobežojuma ievērošanas kontroles mehānismi un tā piemērošanas joma nemaz neesot skaidra. “Pliki” nolīgumi par tirgu sadali neesot publiski un netiekot pakļauti tiesiskuma novērtējumam, par tiem netiekot veiktas sarunas ar valdību, tie netiekot noslēgti uz ierobežotu laiku, un, galvenais, šādi nolīgumi tiekot piemēroti un īstenoti.

198    Prasītājas argumentācijai, kas balstīta uz klauzulas tekstu, nevar piekrist, jo pretēji tās apgalvojumiem klauzulā nav skaidri norādīts, ka pušu nodoms ir bijis nevis ierobežot konkurenci, bet gan panākt atbilstību tiesību aktiem.

199    Šajā ziņā ir zīmīgi, ka prasītāja norāda, ka – var iedomāties – klauzulā varētu tikt precizēts, ka “puses var brīvi konkurēt savā starpā visā Ibērijas tirgū (PT Spānijā un Telefónica Portugālē), izņemot gadījumus, kad leģitīma iemesla esamība ļauj tām juridiski ierobežot konkurenci”. Prasītāja uzskata, ka, ja klauzula būtu bijusi formulēta šādi, Komisija būtu pieņēmusi citādu lēmumu, kas neesot pieļaujams, jo faktiskā un alternatīvā redakcija no funkcionālā viedokļa esot līdzvērtīgas. Nepastāvot nepieciešamībai lemt par to, vai prasītājas piedāvātā alternatīvā redakcija patiešām ir līdzvērtīga klauzulas redakcijai, tomēr jau tas vien, ka šādi ir tikusi piedāvāta alternatīva redakcija, kas – kā tiek apgalvots – esot līdzvērtīga no funkcionālā viedokļa, skaidri liecina, ka klauzulas interpretācija nevar balstīties vienīgi uz tās tekstu, bet tajā ir jāņem vērā arī tās konteksts, kas – kā tas izriet no iepriekš teiktā – neapstiprina prasītājas piedāvāto interpretāciju.

200    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka, ņemot vērā visus apstākļus, klauzula nav uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ tāpēc, ka ar ievadfrāzi “ciktāl to pieļauj tiesību akti” tā esot tikusi pārveidota par klauzulu par nekonkurēšanas saistību tiesiskuma pašnovērtēšanu. Līdz ar to trīs pirmie prasības pamati ir jānoraida.

2.     Par ceturto prasības pamatu – LESD 101. panta pārkāpumu, pamatojuma nepietiekamību un nepareizu novērtējumu attiecībā uz aplūkotās rīcības spēju ierobežot konkurenci

201    Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz klauzulas spēju ierobežot konkurenci starp PT un prasītāju un ka Komisija šajā ziņā neesot pietiekami pamatojusi apstrīdēto lēmumu. Komisija neesot izvērtējusi šo jautājumu, kas ticis izvirzīts atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, un neesot veikusi nekādu izpēti par skarto tirgu struktūru, ekonomisko kontekstu un reālu un konkrētu iespējamību, ka puses ienāks savos attiecīgajos kaimiņtirgos tajā īsajā laikā, kāds bija paredzēts klauzulā. Prasītājas ieskatā, ja Komisija būtu veikusi šādu izvērtēšanu, tā būtu konstatējusi, ka puses nebija potenciālas konkurentes. Nepastāvot potenciālai konkurencei, kas varētu tikt ierobežota, klauzula nevarot tikt uzskatīta par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Visbeidzot, prasītāja uzskata, ka nevar piekrist elementiem, ko Komisija norādījusi apstrīdētajā lēmumā, lai attaisnotu to, ka nav tikusi veikta detalizēta tirgu analīze, un lai atbildētu uz pušu atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem izvirzītajiem argumentiem.

202    Turklāt prasītāja pārmet Komisijai, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 364. apsvērumā (skat. šā sprieduma 46. punktu) tā esot apgalvojusi, ka, pat ja klauzula nebūtu spējīga ierobežot konkurenci, tas nebūtu šķērslis tam, lai tā varētu tikt uzskatīta par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

203    Vispirms, atbildot uz šo pēdējo argumentu, ir jāatzīmē, ka nevar tikt apgalvots, ka, pat ja klauzula nebūtu spējīga ierobežot konkurenci, tas nebūtu šķērslis tam, lai tā varētu tikt uzskatīta par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Kā Tiesa jau ir atzinusi, lai konstatētu pret konkurenci vērstu mērķi, nolīgumam ir jābūt spējīgam nelabvēlīgi ietekmēt konkurenci, proti, tam jābūt konkrēti spējīgam nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū (spriedums, 2013. gada 14. marts, Allianz Hungária Biztosító u.c., C‑32/11, Krājums, EU:C:2013:160, 38. punkts).

204    Tomēr ir jākonstatē, ka prasītāja nav norādījusi, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 364. apsvērumā ir minējusi 2007. gada 25. janvāra spriedumu Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija (C‑403/04 P un C‑405/04 P, Krājums, EU:C:2007:52, 44. un 45. punkts) un ka tā ir norādījusi, ka tad, ja nolīguma mērķis ir ierobežot konkurenci, attiecībā uz pārkāpuma esamību nav svarīgi, vai nolīguma noslēgšana ir vai nav bijusi līgumslēdzēju pušu komerciālās interesēs. Komisija līdz ar to secināja, ka apstāklim, ka klauzula varētu izrādīties nespējīga radīt sekas Telefónica vai PT komerciālajās interesēs, nav nozīmes (skat. šā sprieduma 46. punktu).

205    Tādējādi no minētā preambulas apsvēruma izriet, ka Komisija ir apgalvojusi nevis to, ka vispārīgi konkurences ierobežojuma mērķa dēļ kvalificēšanas mērķiem nav svarīgi, vai nolīgums spēj radīt sekas, bet gan to, ka konkrētajā gadījumā Telefónica argumentācijai, kas izklāstīta tostarp apstrīdētā lēmuma preambulas 359. apsvēruma d) punktā un kas attiecas uz to, ka neesot bijis stimula ienākt otras puses tirgū, nav nozīmes, jo, ja nolīguma mērķis ir ierobežot konkurenci, nav svarīgi, vai nolīguma noslēgšana ir vai nav bijusi pušu komerciālās interesēs.

206    Turklāt, runājot, pirmkārt, par iebildumu par pamatojuma nepietiekamību, no prasītājas argumentācijas izriet, ka tā neapstrīd apstrīdētā lēmuma pamatojumu kā tādu, bet gan pārmet Komisijai faktu, ka tā – pēc prasītājas domām, kļūdaini – nav izpētījusi skarto tirgu struktūru un faktiskās pušu konkurēšanas iespējas šajos tirgos. Proti, prasītāja apstrīd argumentus, kas izklāstīti apstrīdētā lēmuma preambulas 265.–278. apsvērumā.

207    Katrā ziņā no minētajiem preambulas apsvērumiem izriet, ka Komisija ir paskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā neuzskatīja par nepieciešamu veikt skarto tirgu detalizētu analīzi, un ka tā ir atbildējusi uz argumentiem, ko puses bija izvirzījušas savās atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem, attiecībā uz potenciālas konkurences esamību starp tām, kādi šie argumenti īsumā ir izklāstīti apstrīdētā lēmuma preambulas 268.–270. apsvērumā. Līdz ar to, ciktāl prasītājas argumentācija var tikt saprasta tā, ka ar ko tiek kritizēta apgalvotā apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamība saistībā ar šo aspektu, tai nevar piekrist.

208    Otrkārt, saistībā ar iebildumu par klauzulas “spējas” ierobežot konkurenci starp PT un Telefónica nepareizu novērtēšanu, kura pamatā ir Komisijas nostāja, saskaņā ar kuru konkrētajā gadījumā tai nebija jāveic attiecīgo tirgu struktūras detalizēta analīze, kā izriet no apstrīdētā lēmuma, ir jānorāda uz trīs elementiem, uz kuriem balstījusies Komisija, izdarot secinājumu, ka, lai izvērtētu, vai nolīgums ir uzskatāms par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, nav jāveic detalizēta potenciālās konkurences starp pusēm analīze attiecībā uz katru specifisko tirgu (apstrīdētā lēmuma preambulas 278. apsvērums).

209    Vispirms Komisija ir norādījusi, ka pats fakts, ka ir ticis noslēgts konkurences aizlieguma nolīgums vai – ja tiktu akceptēta pušu piedāvātā klauzulas interpretācija – ka ir tikusi paredzēta vajadzība veikt konkurences aizlieguma aksesuārā pienākuma tiesiskuma un piemērošanas jomas pašnovērtēšanu, nozīmē, ka puses ir atzinušas faktu, ka tās ir vismaz potenciālas konkurentes attiecībā uz noteiktiem pakalpojumiem. Proti, ja vispār nepastāvētu potenciāla konkurence, nebūtu nepieciešams noslēgt nekādu konkurences aizlieguma nolīgumu vai paredzēt pašnovērtējuma veikšanu attiecībā uz konkurences aizlieguma saistībām (apstrīdētā lēmuma preambulas 271. apsvērums).

210    Turpinājumā Komisija ir atzīmējusi, ka klauzulai ir plaša piemērošanas joma, jo tā ir piemērojama visiem elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, kā arī televīzijas pakalpojumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 141., 265. un 278. apsvērums).

211    Visbeidzot Komisija ir norādījusi, ka minētie pakalpojumi tika liberalizēti atbilstoši Savienības tiesiskajam regulējumam, kas radīja konkurences iespējas starp operatoriem un to veicināja (apstrīdētā lēmuma preambulas 265. apsvērums), un ka šim liberalizācijas kontekstam, kurā konkurence ir darīta iespējama un tiek veicināta, ir jābūt atskaites punktam klauzulas novērtēšanā (apstrīdētā lēmuma preambulas 267. apsvērums).

212    Turklāt ir jāatgādina šā sprieduma 104. punktā jau minētā judikatūra, saskaņā ar kuru, lai novērtētu, vai nolīgums starp uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienības lēmums ir pietiekami kaitējoši, lai tie varētu tikt uzskatīti par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, ir jāizvērtē to noteikumu saturs, ar tiem sasniedzamie mērķi, kā arī to ekonomiskais un juridiskais konteksts. Vērtējot minēto kontekstu, tāpat ir jāņem vērā skarto preču vai pakalpojumu raksturs, kā arī attiecīgā tirgus vai tirgu faktiskie darbības apstākļi un struktūra (skat. spriedumu CB/Komisija, minēts 100. punktā, EU:C:2014:2204, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

213    Tomēr, lai gan nolīguma konteksta interpretēšanā ir jāņem vērā attiecīgā tirgus vai tirgu faktiskie darbības apstākļi un struktūra, Komisijai ne vienmēr precīzi ir jādefinē konkrētais tirgus vai tirgi. Proti, konkrētā tirgus definīcijai ir atšķirīga nozīme atkarībā no tā, vai runa ir par LESD 101. vai 102. panta piemērošanu. Saistībā ar LESD 102. panta piemērošanu atbilstoša konkrētā tirgus definīcija ir nepieciešams priekšnosacījums, lai spriestu par, kā apgalvots, pret konkurenci vērstu rīcību (spriedumi, 1992. gada 10. marts, SIV u.c./Komisija, T‑68/89, T‑77/89 un T‑78/89, Krājums, EU:T:1992:38, 159. punkts, un 2003. gada 11. decembris, Adriatica di Navigazione/Komisija, T‑61/99, Krājums, EU:T:2003:335, 27. punkts), jo, pirms tiek konstatēts dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas fakts, ir jākonstatē dominējošais stāvoklis konkrētajā tirgū, kas nozīmē, ka iepriekš ir jānosaka šī tirgus robežas. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka saistībā ar LESD 101. panta piemērošanu konkrētais tirgus turpretim ir jādefinē tālab, lai noteiktu, vai attiecīgais nolīgums var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un vai tā mērķis vai sekas ir konkurences nepieļaušana, ierobežošana vai izkropļošana iekšējā tirgū (spriedumi, 1995. gada 21. februāris, SPO u.c./Komisija, T‑29/92, Krājums, EU:T:1995:34, 74. punkts, un Adriatica di Navigazione/Komisija, minēts iepriekš, EU:T:2003:335, 27. punkts; skat. arī spriedumu, 2007. gada 12. septembris, Prym un Prym Consumer/Komisija, T‑30/05, EU:T:2007:267, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

214    Tādējādi attiecībā uz LESD 101. panta 1. punktu konkrētā tirgus iepriekšēja definēšana nav nepieciešama, ja strīdīgajam nolīgumam pašam par sevi ir pret konkurenci vērsts mērķis, t.i., ja Komisija ir spējusi pareizi, bez tirgus iepriekšējas noteikšanas secināt, ka attiecīgais nolīgums izkropļo konkurenci un var būtiski iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm. Runa ir tostarp par smagākajiem ierobežojumiem, kas tieši aizliegti LESD 101. panta 1. punkta a)–e) apakšpunktā (ģenerāladvokāta Ī. Bota [I. Bot] secinājumi apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P, Krājums, EU:C:2009:192, 168.–175. punkts). Ja pats nolīguma mērķis ir ierobežot konkurenci, “sadalot tirgus”, konkrētie tirgi nav precīzi jādefinē, ja faktiskā vai potenciālā konkurence noteikti ir bijusi ierobežota (spriedums Mannesmannröhren-Werke/Komisija, minēts 191. punktā, EU:T:2004:218, 132. punkts).

215    Līdz ar to, tā kā konkrētajā lietā Komisija ir konstatējusi, ka apstrīdētajā lēmumā pārmestās klauzulas mērķis ir tirgu sadale, prasītāja nevar apgalvot, ka attiecīgo tirgu detalizēta analīze būtu nepieciešama, lai noteiktu, vai klauzula ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

216    Proti, uzņēmumi, kas noslēdz nolīgumu, kura mērķis ir ierobežot konkurenci, principā nevar izvairīties no LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas, apgalvojot, ka to nolīgumam nebija jāatstāj būtiska ietekme uz konkurenci (spriedums Mannesmannröhren-Werke/Komisija, minēts 191. punktā, EU:T:2004:218, 130. punkts). Tā kā konkrētajā gadījumā pārmestais nolīgums izpaudās kā konkurences aizlieguma klauzula, ko puses ir definējušas tādējādi, ka tā ir piemērojama “[visiem] projektiem telekomunikāciju nozarē (tostarp fiksēto un mobilo pakalpojumu, interneta piekļuves un televīzijas pakalpojumu jomā, taču izņemot visus līdz šā nolīguma parakstīšanas dienai veiktos ieguldījumus vai darbības), kuri var tikt uzskatīti par konkurējošiem ar otru pusi Ibērijas tirgū”, tā esamībai varētu būt jēga tikai gadījumā, ja pastāvētu konkurence, kas būtu jāierobežo (spriedumi Mannesmannröhren-Werke/Komisija, minēts 191. punktā, EU:T:2004:218, 131. punkts, un 2014. gada 21. maijs, Toshiba/Komisija, T‑519/09, EU:T:2014:263, 231. punkts).

217    Šajā ziņā ir jānoraida prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru, lai gan vēl varētu tikt atzīts, ka gadījumā, ja tiktu pierādīts, ka pušu reālais nodoms ir bijis prettiesiski ierobežot konkurenci, klauzula būtu netiešs pierādījums par potenciālas konkurences pastāvēšanu, tomēr konkrētajā gadījumā tas tā nav, jo klauzulai esot bijis nevis ierobežojošs uzdevums, bet tā esot bijusi atbilde uz stratēģiskajām sarunu vajadzībām.

218    Proti, prasītāja ne tikai nav pierādījusi, ka klauzula atbilda šādām stratēģiskajām vajadzībām (skat. šā sprieduma 121.–175. punktu), kaut arī tā ir prasītājas argumentācijas pamatā esošā premisa, bet turklāt – līdzīgi Komisijas viedoklim – ir jākonstatē, ka prasītājas argumentos ir pieļauta zināma nekonsekvence. Proti, pat ja klauzula ietvertu tikai pienākumu izvērtēt, vai konkurences aizlieguma pienākums ir juridiski iespējams, un ja kāda no Vivo darījumā iesaistītajām pusēm būtu uzskatījusi šāda pienākuma iekļaušanu nolīgumā par nepieciešamu, tas būtu uzskatāms par netiešu pierādījumu tam, ka starp pusēm pastāv potenciāla konkurence.

219    Turklāt prasītājai tāpat nav pamata atsaukties uz 2012. gada 29. jūnija spriedumu E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (T‑360/09, Krājums, EU:T:2012:332), lai apgalvotu, ka vispārīgi konkurences aizlieguma nolīguma esamība nevar būt pierādījums potenciālas konkurences pastāvēšanai starp pusēm.

220    Tā minētā sprieduma 115. punktā Vispārējā tiesa vienīgi norādīja, ka laikposmos, kad tirgū pastāv šķēršļi ienākšanai tajā un struktūras, kuras aizkavē jaunu konkurentu ienākšanu, konkurences aizlieguma nolīguma esamība vien nav pietiekama, lai konstatētu, ka pastāv potenciāla konkurence konkrētajā tirgū.

221    Turpretim, no minētās judikatūras cita starpā izriet, ka saistībā ar tādu liberalizētu tirgu kā šajā lietā aplūkotais Komisijai nav jāveic konkrētā tirgus struktūras analīze un nav jāizskata jautājums par to, vai ienākšana šajā tirgū veido ekonomiski perspektīvu stratēģiju katrai no pusēm (šajā ziņā skat. spriedumu E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, minēts 219. punktā, EU:T:2012:332, 89.–93. punkts), bet tai ir jāpārbauda, vai nepastāv nepārvarami šķēršļi ienākšanai tirgū, kas izslēgtu jebkādu potenciālo konkurenci (šajā ziņā skat. spriedumu Toshiba/Komisija, minēts 216. punktā, EU:T:2014:263, 230. punkts).

222    Taču konkrētajā lietā Komisija ne tikai ir konstatējusi, ka telekomunikāciju un televīzijas pakalpojumu tirgi Spānijā un Portugālē ir pilnībā liberalizēti (skat. šā sprieduma 211. punktu), bet arī norādījusi, ka pašas puses ir atzinušas, ka tās darbojas pasaules mēroga telekomunikāciju pakalpojumu tirgū, kā arī vairumtirdzniecības starptautisko nesējpakalpojumu tirgū visā Ibērijas tirgū (apstrīdētā lēmuma preambulas 173., 174. un 272. apsvērums), ka tās nav pierādījušas, ka paredzētais klauzulas darbības termiņš bija nepietiekams, lai iegādātos kādu esošu telekomunikāciju operatoru nolūkā iegūt savā rīcībā noteiktus tīklus bez nepieciešamības pašām tos izvērst (apstrīdētā lēmuma preambulas 273. apsvērums), ka uz pašreizējo situāciju Spānijas un Portugāles tirgos nevar atsaukties, lai izslēgtu iespēju investēt šajā nozarē, jo, neraugoties uz krīzi, investīciju līmenis šajos tirgos ir pieaudzis vai vismaz palicis stabils (apstrīdētā lēmuma preambulas 274. apsvērums), un, visbeidzot, ka Telefónica pati ir atzinusi, ka publiska piedāvājuma izsludināšana par tādas sabiedrības iegādi kā PT bija paredzama sarunu, kas attiecās uz Vivo darījumu, kontekstā un ka līdz ar to ir bijusi iespējama arī kāda PT konkurenta iegāde (apstrīdētā lēmuma preambulas 37. un 275.–277. apsvērums).

223    Prasības pieteikumā prasītāja nenorāda ne uz vienu faktu, kas varētu liecināt, ka, neraugoties uz minētajiem apstākļiem, būtu bijusi jāveic konkrēto tirgu detalizēta analīze, lai noteiktu, vai klauzula ir uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, vai lai konstatētu, ka nepastāv nepārvarami šķēršļi pušu ienākšanai to attiecīgajos kaimiņtirgos.

224    Proti, ir jāatzīmē, ka papildus prasītājas argumentācijai, kas jau izskatīta šā sprieduma 201.–221. punktā, tā savos procesuālajos rakstos vienīgi apstrīd Komisijas argumentus, kas kopsavilkuma veidā izklāstīti šā sprieduma 222. punktā, un ir konstatējams, ka ar šo apstrīdēšanu nevar tikt apšaubīts Komisijas vērtējums, saskaņā ar kuru konkrētajā lietā tai nebija pienākuma veikt detalizētu analīzi attiecībā uz potenciālo konkurenci starp pusēm tirgos, uz kuriem attiecas klauzula.

225    Tāpat nevar piekrist prasītājas papildu argumentācijai, kurā ir norādīts uz apstākļiem, kas it kā liecinot, ka ienākšana attiecīgajos tirgos neatbilda pušu stratēģiskajām prioritātēm vai nebija ekonomiski izdevīga vai pievilcīga.

226    Proti, nepastāvot nepieciešamībai detalizēti analizēt šo argumentāciju vai arī spriest par metodoloģiju, ko apstrīdējusi Komisija un kas izmantota vienā no prasītājas iesniegtajiem ekonomiskajiem atzinumiem, pietiek norādīt, ka, lai gan uzņēmuma nodomam ienākt tirgū varētu būt nozīme, lai noteiktu, vai tas var tikt uzskatīts par potenciālu konkurentu šajā tirgū, tomēr būtiskais faktors, ar kuru ir jāpamato šī kvalifikācija, ir tas, vai tam ir spēja ienākt šajā tirgū (skat. spriedumu E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, minēts 219. punktā, EU:T:2012:332, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

227    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka nevar tikt apgalvots, ka – neraugoties uz to, ka pati klauzulas pastāvēšana ir būtisks netiešs pierādījums par potenciālo konkurenci starp pusēm, ka tās mērķis bija nolīgums par tirgu sadali, ka tai bija plaša piemērošanas joma un ka tā iekļāvās liberalizētajā ekonomiskajā kontekstā, – Komisijai būtu bijusi jāveic detalizēta analīze par attiecīgo tirgu struktūru un potenciālo konkurenci starp pusēm šajos tirgos, lai secinātu, ka klauzula ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Līdz ar to ceturtais prasības pamats ir jānoraida.

3.     Par piekto prasības pamatu – LESD 101. panta pārkāpumu, jo klauzula neesot atzīstama par ierobežojumu mērķa dēļ, un noteikumu par pierādīšanas pienākumu un in dubio pro reo principa pārkāpumu

228    Prasītāja apgalvo, ka, tā kā klauzula nav uzskatāma par ierobežojumu mērķa dēļ, Komisijai esot jāpierāda, ka ir tikusi veikta apgalvotā ierobežojošā rīcība, ka šī rīcība radīja faktiskas vai potenciālas sekas tirgū un ka šīs sekas ir bijušas būtiskas. Tā kā Komisija nebija pierādījusi, ka klauzula ir ierobežojoša tās seku ziņā, LESD 101. pants esot ticis piemērots nepareizi un esot tikuši pārkāpti nevainīguma prezumpcijas un pierādīšanas pienākuma principi.

229    Ciktāl šī argumentācija ir balstīta uz kļūdainu premisu, ka attiecīgā rīcība nevar tikt kvalificēta kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ, tā ir jānoraida. No paša LESD 101. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka neatkarīgi no to sekām nolīgumi uzņēmumu starpā ir aizliegti, ja tiem ir pret konkurenci vērsts mērķis. Līdz ar to, ja ir pierādīts inkriminējamas rīcības pret konkurenci vērsts mērķis, faktisku pret konkurenci vērstu seku pierādīšana nav nepieciešama (skat. spriedumu, 2011. gada 3. marts, Siemens un VA Tech Transmission & Distribution/Komisija, no T‑122/07 līdz T‑124/07, Krājums, EU:T:2011:70, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

230    Proti, lai piemērotu LESD 101. panta 1. punktu, nolīguma konkrēto seku vērā ņemšana ir lieka tad, ja ir redzams, ka tā mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci. Tā tas it īpaši ir gadījumā, kad nolīgumi ietver acīmredzamus konkurences ierobežojumus, tādus kā cenu noteikšana un tirgu sadale (spriedums, 2011. gada 8. decembris, KME Germany u.c./Komisija, C‑389/10 P, Krājums, EU:C:2011:816, 75. punkts).

231    Līdz ar to piektais prasības pamats par to, ka Komisija neesot izvērtējusi klauzulas sekas, ir jānoraida.

B –  Par prasījumiem attiecībā uz naudas soda apmēru

232    Ar savu sesto, septīto un astoto prasības pamatu, kas izvirzīti pakārtoti, prasītāja norāda uz dažādām kļūdām naudas soda aprēķinā.

1.     Ievada piezīmes

a)     Par principiem, kas attiecas uz naudas sodu aprēķināšanu

233    Jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz naudas sodu apmēra noteikšanas metodi. Šajā metodē, kas ir aprakstīta pamatnostādnēs, ir iekļauti dažādi elastīgi elementi, kas Komisijai ļauj izmantot tai piešķirto novērtējuma brīvību atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 3. septembris, Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P, Krājums, EU:C:2009:500, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).

234    Savienības konkurences tiesību pārkāpumu smagums ir nosakāms, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem, tādiem kā īpašie lietas apstākļi, tās konteksts un naudas sodu preventīvais raksturs, kaut arī nav izstrādāts saistošs vai izsmeļošs to kritēriju saraksts, kas būtu obligāti jāņem vērā (spriedumi, 2009. gada 19. marts, Archer Daniels Midland/Komisija, C‑510/06 P, Krājums, EU:C:2009:166, 72. punkts, un 2009. gada 3. septembris, Prym un Prym Consumer/Komisija, C‑534/07 P, Krājums, EU:C:2009:505, 54. punkts).

235    Kā ir ticis norādīts šā sprieduma 52. punktā, Komisija šajā lietā ir noteikusi naudas sodu apmēru, piemērojot Pamatnostādnēs paredzēto metodi.

236    Lai gan šīs pamatnostādnes nevar tikt kvalificētas kā tādas tiesību normas, kas pārvaldes iestādei jebkurā gadījumā būtu jāievēro, tās tomēr nosaka indikatīvas uzvedības normas, no kurām katrā atsevišķā gadījumā pati pārvaldes iestāde nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, kuri būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, Krājums, EU:C:2005:408, 209. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2008. gada 8. oktobris, Carbone-Lorraine/Komisija, T‑73/04, Krājums, EU:T:2008:416, 70. punkts).

237    Pieņemot šādas rīcības normas un to publicēšanas brīdī paziņojot, ka turpmāk šīs normas tiks piemērotas gadījumiem, uz kuriem tās attiecas, Komisija pati ierobežo savas minētās novērtējuma brīvības izmantošanas iespējas un nevar atkāpties no šīm normām, – pretējā gadījumā tā varētu tikt sodīta par tādu vispārējo tiesību principu pārkāpumu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips (pēc analoģijas skat. spriedumus Dansk Rørindustri u.c./Komisija, minēts 236. punktā, EU:C:2005:408, 211. punkts un tajā minētā judikatūra, un Carbone-Lorraine/Komisija, minēts 236. punktā, EU:T:2008:416, 71. punkts).

238    Turklāt šajās pamatnostādnēs vispārīgi un abstrakti ir noteikta metodika, kuru Komisija atzinusi sev par saistošu attiecībā uz naudas sodu apmēra noteikšanu, un tādējādi šīs pamatnostādnes nodrošina uzņēmumiem tiesisko noteiktību (pēc analoģijas skat. spriedumu Dansk Rørindustri u.c./Komisija, minēts 236. punktā, EU:C:2005:408, 211. un 213. punkts).

239    Pamatnostādņu 4. un 5. punktā ir paredzēts:

“4. Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodu uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ pārkāpj [LESD 101. vai 102.] pantu, ir viens no līdzekļiem, kā Komisija var veikt savu Līgumā uzticēto uzraudzības pienākumu. Šajā uzdevumā ietilpst ne tikai pienākums veikt izmeklēšanu un noteikt sankcijas par atsevišķiem pārkāpumiem, bet arī pienākums īstenot vispārēju politiku, kuras mērķis ir konkurences lietām piemērot Līgumā noteiktos principus un ievirzīt uzņēmumu rīcību atbilstošā gultnē. Šim nolūkam Komisijai jānodrošina, lai tās rīcībai būtu vajadzīgais preventīvais raksturs. Tāpēc, ja Komisija konstatē [LESD 101. vai 102.] panta pārkāpumu, tā var uzlikt vainīgajiem naudas sodu. Naudas sods jānosaka pietiekami preventīvā līmenī ne tikai tādēļ, lai sodītu attiecīgos uzņēmumus (konkrēti preventīvā iedarbība), bet arī tādēļ, lai kavētu citus uzņēmumus rīkoties pretēji [LESD 101. vai 102.] pantam vai turpināt šādu rīcību (vispārēji preventīvā iedarbība).

5. Lai sasniegtu šos mērķus, Komisijai vajadzētu atsaukties uz pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu [pārdevumu vērtību], pieņemot to par pamatu naudas soda noteikšanā. Nosakot atbilstošo naudas soda summu, svarīgam vajadzētu būt arī pārkāpuma izdarīšanas ilgumam. Pārkāpuma izdarīšanas ilgums visādā ziņā ietekmē sekas, ko pārkāpums var atstāt uz tirgu. Tāpēc ir būtiski, lai naudas sods atspoguļotu arī gadu skaitu, kuru gaitā uzņēmums veicis pārkāpumu.”

240    Pamatnostādnēs ir noteikta aprēķina metode, kas ietver divus posmus (Pamatnostādņu 9. punkts). Pamatnostādnēs ir paredzēts, ka pirmajā naudas soda aprēķināšanas posmā Komisija katram attiecīgajam uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai nosaka naudas soda pamatsummu, un tās ietver šajā ziņā šādus noteikumus:

“12. Pamatsummu nosaka, atsaucoties uz pārdoto preču vai pakalpojumu apjomu [pārdevumu vērtību] un izmantojot turpmāko metodiku.

[..]

13. Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu [pārdevumu vērtību] atbilstošajā EEZ teritorijā. Parasti Komisija ņem vērā uzņēmuma pārdošanas rādītājus tā pēdējā pilnā gada laikā, kad uzņēmums bijis iesaistīts pārkāpumā.

[..]

19. Naudas soda pamatsumma atbilst pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums.

20. Smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus.

21. Vispārējais princips ir tāds, ka pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma [visas pārdevumu vērtības].

22. Lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne.

23. Horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Saskaņā ar konkurences politiku par tām jāpiemēro smags sods. Tāpēc, nosakot pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu par šādiem pārkāpumiem, tai jāatrodas diapazona augšdaļā.

24. Lai pilnībā ņemtu vērā katra uzņēmuma pārkāpuma izdarīšanas ilgumu, summu, ko nosaka uz pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] pamata (skatīt iepriekš 20. līdz 23. punktu), reizina ar gadu skaitu, kuru gaitā uzņēmums piedalījies pārkāpumā. Periodu, kas mazāks par sešiem mēnešiem, ieskaita kā pusgadu, un periodu, kas garāks par sešiem mēnešiem, bet īsāks par veselu gadu, ieskaita kā veselu gadu.

25. Turklāt neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmums piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, Komisija iekļauj pamatsummā summu, kas līdzvērtīga 15 % līdz 25 % no pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības], kas noteikts saskaņā ar A sadaļu, lai aizkavētu uzņēmumus pat noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu. Komisija var piemērot arī šādu papildu summu citu pārkāpumu gadījumā. Lai izlemtu, kādu pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu piemērot katram konkrētajam gadījumam, Komisija ņem vērā dažādus faktorus, jo īpaši tos, kas minēti 22. punktā.

[..]”

241    Pamatnostādnēs ir paredzēts, ka otrajā aprēķināšanas posmā Komisija var koriģēt – palielinot vai samazinot – pamatsummu, pamatojoties uz visaptverošu novērtējumu, kurā tiek ņemti vērā visi apstākļi, kuriem ir nozīme (Pamatnostādņu 11. un 27. punkts).

242    Runājot par šiem apstākļiem, Pamatnostādņu 29. punktā ir paredzēts:

“Naudas soda pamatsummu var samazināt, ja Komisija konstatē vainu [atbildību] mīkstinošus apstākļus, proti:

–        ja attiecīgais uzņēmums sniedz pierādījumus, ka tas beigs [ir izbeidzis] pārkāpumu tūlīt pēc Komisijas iejaukšanās. Tas neattiecas uz gadījumiem, kad noslēgtas slepenas vienošanās vai piekopta slepena prakse (jo īpaši saistībā ar karteļiem),

–        ja uzņēmums sniedz pierādījumus, ka pārkāpums ir noticis nolaidības rezultātā,

–        ja attiecīgais uzņēmums sniedz pierādījumus, ka tā dalība pārkāpuma izdarīšanā ir ārkārtīgi neliela, un tādējādi pierāda, ka laikposmā, kad tas bija nelikumīgas vienošanās dalībnieks, tas faktiski šo vienošanos neīstenoja, bet veica konkurējošas darbības tirgū; pašu faktu, ka uzņēmums ir piedalījies pārkāpuma izdarīšanā īsāku laiku nekā citi uzņēmumi, neuzskata par vainu [atbildību] mīkstinošu apstākli, jo tas jau ņemts vērā, nosakot pamatsummu,

–        ja attiecīgais uzņēmums ir nopietni sadarbojies ar Komisiju, šai sadarbībai pārsniedzot paziņojumā par iecietību noteiktās robežas un tā juridisko pienākumu to darīt,

–        ja pret konkurenci vērsto rīcību ir atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes vai tiesiskais regulējums.”

243    Visbeidzot, kā ir atgādinājusi Tiesa savā iepriekš 230. punktā minētajā spriedumā KME Germany u.c./Komisija (EU:C:2011:816, 129. punkts) un iepriekš 87. punktā minētajā spriedumā KME Germany u.c./Komisija (EU:C:2011:810, 102. punkts), Savienības tiesai ir jāveic tiesiskuma pārbaude, pamatojoties uz elementiem, kādus ir iesniedzis prasītājs, lai pamatotu izvirzītos pamatus. Šīs pārbaudes ietvaros tiesa nedrīkst atsaukties uz Komisijas novērtējuma brīvību ne attiecībā uz to elementu izvēli, kādi tiek ņemti vērā, piemērojot Pamatnostādnēs minētos kritērijus, ne attiecībā uz šo elementu novērtēšanu, lai atteiktos veikt detalizētu faktisko un tiesisko elementu pārbaudi.

244    Tiesiskuma pārbaudi papildina neierobežota kompetence, kas atbilstoši LESD 261. pantam Savienības tiesai tikusi atzīta ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmā regula par [EKL 81. un 82]. panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 17. pantu un pašlaik – ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu. Šī kompetence pilnvaro tiesu papildus vienkāršai sankciju tiesiskuma pārbaudei aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu (spriedums KME Germany u.c./Komisija, minēts 87. punktā, EU:C:2011:810, 103. punkts).

b)     Apstrīdētais lēmums

245    Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā aprakstītos faktus, pārkāpums tika izdarīts tīši un izpaudās kā acīmredzami prettiesisks nolīgums par konkurences aizliegumu un par Spānijas un Portugāles elektronisko komunikāciju tirgu sadali starp pusēm. Komisijas ieskatā, runājot par šāda veida acīmredzamiem pārkāpumiem, puses nevar atsaukties uz to, ka tās nav rīkojušās tīši (apstrīdētā lēmuma preambulas 477. apsvērums).

246    Attiecībā uz pārdevumu vērtību, kas tiek izmantota kā atskaites punkts pamatsummas noteikšanā, Komisija secināja, ka konkurences aizlieguma klauzula bija piemērojama visiem Spānijā vai Portugālē sniegtajiem elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, kā arī televīzijas pakalpojumiem, izņemot pasaules mēroga telekomunikāciju pakalpojumus un vairumtirdzniecības starptautiskos nesējpakalpojumus, attiecībā uz kuriem nolīguma parakstīšanas datumā puses savā starpā konkurēja Ibērijas pussalā un kuriem tādēļ klauzula nebija piemērojama. Turklāt, ņemot vērā, ka saskaņā ar klauzulu no tās piemērošanas jomas bija izslēgti visi ieguldījumi vai darbības, kas nolīguma [parakstīšanas] datumā bija īstenošanas procesā un ko varēja uzskatīt par konkurējošiem ar otras puses darbībām un ieguldījumiem Ibērijas tirgū, Komisija attiecībā uz katru pusi ņēma vērā tikai šīs puses savā izcelsmes valstī veikto pārdevumu vērtību. Tātad tā tostarp neņēma vērā to pārdevumu vērtību, ko katra puse ir veikusi otras puses izcelsmes valstī, jo šīs summas principā atbilda jau uzsāktām darbībām, kas nav aptvertas ar klauzulu. Tas nozīmē, ka attiecībā uz Telefónica Komisija pārdevumu vērtību noteica, ņemot vērā šīs sabiedrības Spānijā veikto pārdevumu vērtību, savukārt attiecībā uz PT minētā vērtība tika noteikta, ņemot vērā šīs sabiedrības Portugālē veikto pārdevumu vērtību (apstrīdētā lēmuma preambulas 482. un 483. apsvērums).

247    Turpinājumā Komisija norādīja, ka parasti tā ņem vērā pārdevumus, ko uzņēmumi veikuši pēdējā pilnajā to dalības pārkāpumā gadā. Ņemot vērā, ka konkrētajā gadījumā pārkāpums ilga mazāk par vienu gadu un tika izdarīts laikposmā no 2010. līdz 2011. gadam, Komisija izmantoja uzņēmumu 2011. gadā veiktos pārdevumus, kuru apjoms bija mazāks par to pārdevumu apjomu, ko puses ir veikušas 2010. gadā (apstrīdētā lēmuma preambulas 484. apsvērums).

248    Attiecībā uz pārkāpuma smagumu, no kura ir atkarīga pārdevumu vērtības procentuālā daļa, kas tiek ņemta vērā, lai noteiktu naudas soda apmēru, Komisija norādīja, ka konkrētajā gadījumā pārkāpums izpaudās kā nolīgums par konkurences aizliegumu un par Spānijas un Portugāles elektronisko komunikāciju un televīzijas pakalpojumu tirgu sadali starp pusēm un ka Telefónica un PT bija vēsturiskie operatori savās attiecīgajās valstīs (apstrīdētā lēmuma preambulas 489. apsvērums).

249    Komisija norādīja, ka tā ir ņēmusi vērā faktu, ka puses klauzulu neturēja slepenībā no brīža, kad tā pirmo reizi tikusi iekļauta 2010. gada 1. jūnija piedāvājumā. Faktiski, kā tas izklāstīts apstrīdētā lēmuma preambulas 128.–130. apsvērumā, otrā piedāvājuma, kurā bija iekļauts pirmais klauzulas projekts, tekstu puses ievietoja tiešsaistē savās attiecīgajās interneta vietnēs un to paziņoja Spānijas un Portugāles biržu iestādēm, kas savukārt to publicēja savās attiecīgajās interneta vietnēs. Tāpat 2010. gada 9. jūnijā PT izplatīja saviem akcionāriem skaidrojošo brošūru par darījumu un par klauzulu. Turklāt nolīgums, kurā bija ietverta galīgā klauzulas redakcija, bija daļa no lietas materiāliem, ko Telefónica un PT iesniegušas Anatel un CADE. Visbeidzot, 2010. gada 23. augustā Jornal de Negócios publicētajā rakstā Telefónica apstiprināja, ka nolīgumā bija ietverta konkurences aizlieguma klauzula (apstrīdētā lēmuma preambulas 491. apsvērums).

250    Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisija ir ņēmusi vērā apstākli, ka tas ilga no 2010. gada 27. septembra, t.i., darījuma notariālās apliecināšanas dienas un tātad tā galīgās noslēgšanas datuma, līdz 2011. gada 4. februārim, t.i., pušu vienošanās par klauzulas atcelšanu datumam (apstrīdētā lēmuma preambulas 492. apsvērums).

251    Ņemot vērā šos apstākļus, uzņēmumu lielumu un īso attiecīgā ierobežojošā nolīguma darbības termiņu, Komisija secināja, ka konkrētajos šīs lietas apstākļos būtu samērīgi un no preventīvas iedarbības viedokļa pietiekami ņemt vērā nelielu pārdevumu vērtības procentuālo daļu naudas sodu pamatsummas aprēķināšanai. Līdz ar to Komisija uzskatīja, ka vērā ņemamajai pārdevumu vērtības procentuālajai daļai ir jābūt 2 % attiecībā uz abiem konkrētajiem uzņēmumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 493. apsvērums). Attiecībā uz katru uzņēmumu izraudzītā pārdevumu vērtības procentuālā daļa tika reizināta ar koeficientu, kas noteikts par ilgumu, t.i, 0,33, kas atbilst četriem mēnešiem no pilnā gada.

252    Komisija šādi aprēķinātās summas izmantoja kā galīgās pamatsummas, kas liek konstatēt, ka aplūkotajā gadījumā tā nepievienoja kādu konkrētu summu preventīvā nolūkā (iestāšanās maksa), tādu kā Pamatnostādņu 25. punktā paredzētā (skat. šā sprieduma 240. punktu), un šo faktu Komisija apstiprināja tiesas sēdē.

253    Attiecībā uz pamatsummas korekciju Komisija, pirmkārt, norādīja, ka konkrētajā lietā nav konstatējams neviens atbildību pastiprinošs apstāklis (apstrīdētā lēmuma preambulas 496. apsvērums).

254    Otrkārt, Komisija atgādināja, ka puses bija nolēmušas atcelt klauzulu 2011. gada 4. februārī, tādējādi izbeidzot konkrēto pret konkurenci vērsto rīcību. Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā, ka klauzula tika izbeigta jau 16 dienas pēc Komisijas veiktās procedūras uzsākšanas un 30 dienas pēc tam, kad Komisija bija nosūtījusi pusēm pirmo informācijas pieprasījumu, un ka klauzula netika turēta slepenībā, būtu jāsecina, ka minētā atcelšana veido atbildību mīkstinošu apstākli, kas piemērojams abām pusēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 500. apsvērums).

255    Ņemot vērā šos apstākļus, Komisija secināja, ka pusēm uzliekamā naudas soda pamatsumma ir jāsamazina par 20 % (apstrīdētā lēmuma preambulas 501. apsvērums), un noraidīja visus pušu argumentus, kuros tās atsaucās uz citiem atbildību mīkstinošiem apstākļiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 502.–507. apsvērums).

256    Līdz ar to galīgās naudas sodu summas bija EUR 66 894 400 attiecībā uz Telefónica un EUR 12 290 400 attiecībā uz PT.

2.     Par sesto prasības pamatu – acīmredzamu kļūdu Telefónica pārdevumu sākotnējās pārdevumu vērtības aprēķinā, kas veikts, lai noteiktu naudas soda pamatsummu, un samērīguma un pamatojuma sniegšanas principu pārkāpumu

257    Prasītāja apgalvo, ka Telefónica pārdevumu apjoms, kas ņemts vērā naudas soda pamatsummas noteikšanas mērķiem, esot jāsamazina un jānosaka atbilstoši PT piemērotajam mazākam apmēram un ka Komisija Telefónica pārdevumu apjomā esot kļūdaini iekļāvusi to Telefónica pakalpojumu pārdevumus, kas nav pakļauti konkurencei vai ir izslēgti no klauzulas piemērošanas jomas, proti, pārdevumus, kas veikti Spānijā, bet ārpus Ibērijas pussalas, monopola režīmā sniegto pakalpojumu pārdevumus, vairumtirdzniecības pakalpojumu, kuriem PT nevarēja piekļūt, pārdevumus un, visbeidzot, Telefónica pārdevumus attiecībā uz pakalpojumiem, kas sniegti caur Zon, kā arī pārdevumus saistībā ar darbībām, attiecībā uz kurām puses bija faktiskas konkurentes.

a)     Par pirmo pamata daļu par to, ka attiecībā uz Telefónica vērā ņemtajam pārdevumu apjomam esot jābūt tādam pašam kā attiecībā uz PT

258    Prasītāja iebilst pret to, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 483. apsvērumā, lai noteiktu naudas soda pamatsummu, tika ņemti vērā katras puses pārdevumu apjomi savā izcelsmes valstī. Saskaņā ar samērīguma principu, gluži pretēji, būtu bijis jānorāda, ka attiecībā uz Telefónica vērā ņemtais pārdevumu apjoms ir jāsamazina līdz PT piemērotajai mazākai summai, lai Telefónica netiktu nepamatoti sodīta salīdzinājumā ar tādu pašu pretēju pārkāpumu tikai tāpēc, ka Spānijas tirgus ir daudz lielāks nekā Portugāles tirgus.

259    Turklāt, tāpat kā lietā, kurā pasludināts iepriekš 219. punktā minētais spriedums E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (EU:T:2012:332), aplūkotajā gadījumā pastāvot ārkārtas apstākļi, kas pamatojot šādu samazināšanu, proti, pirmkārt, atšķirīga loma, kāda esot bijusi diviem uzņēmumiem saistībā ar klauzulas iekļaušanu nolīgumā, kas liecina, ka tikai PT bija patiešām ieinteresēta, savukārt Portugāles valdība esot piespiedusi Telefónica akceptēt klauzulu, un, otrkārt, tas, ka klauzulas faktiska piemērošana nekādi neesot varējusi ietekmēt faktisko konkurenci Spānijas telekomunikāciju tirgos.

260    Ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai, nosakot tādus naudas sodus kā tas, uz kuru attiecas šī lieta, ir jāievēro vispārējie tiesību principi, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi, kādi tie ir attīstīti Savienības tiesu judikatūrā (spriedumi, 2006. gada 5. aprīlis, Degussa/Komisija, T‑279/02, Krājums, EU:T:2006:103, 77. un 79. punkts, un 2008. gada 8. oktobris, Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, T‑69/04, Krājums, EU:T:2008:415, 41. punkts). It īpaši samērīguma princips prasa, lai iestāžu pieņemtie akti nepārsniegtu tās [rīcības] robežas, kas ir atbilstoša un nepieciešama nospraustā mērķa sasniegšanai (spriedumi, 2006. gada 27. septembris, Jungbunzlauer/Komisija, T‑43/02, Krājums, EU:T:2006:270, 226. punkts, un Prym un Prym Consumer/Komisija, minēts 213. punktā, EU:T:2007:267, 223. punkts).

261    Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka apgrozījuma daļa, kas rodas no pārkāpumā iesaistītām precēm, sniedz pareizu norādi par pārkāpuma mērogu konkrētajā tirgū (spriedums, 1983. gada 7. jūnijs, Musique Diffusion française u.c./Komisija, no 100/80 līdz 103/80, Krājums, EU:C:1983:158, 121. punkts). It īpaši preču, uz kurām attiecas ierobežojošā prakse, realizētais apgrozījums ir objektīvs elements, kas dod iespēju atbilstoši noteikt, cik šāda prakse ir kaitīga normālai konkurencei (spriedumi, 1999. gada 11. marts, British Steel/Komisija, T‑151/94, Krājums, EU:T:1999:52, 643. punkts, un 2008. gada 8. jūlijs, Saint-Gobain Gyproc Belgium/Komisija, T‑50/03, EU:T:2008:252, 84. punkts). Tātad Komisija pamatoti var nolemt balstīties uz šo apgrozījumu kā atskaites punktu par konkurences tiesību normu pārkāpumu uzliekamā naudas soda pamatsummas aprēķināšanā, kā tā to izdarījusi Pamatnostādnēs (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 16. jūnijs, Putters International/Komisija, T‑211/08, Krājums, EU:T:2011:289, 61. punkts).

262    Turklāt jau ir ticis nospriests, ka ir jāpamatojas uz uzņēmumu, kas iesaistīti vienā un tajā pašā pārkāpumā, apgrozījumu, lai noteiktu attiecības starp uzliekamajiem naudas sodiem (spriedums, 2011. gada 12. jūlijs, Toshiba/Komisija, T‑113/07, Krājums, EU:T:2011:343, 283. punkts).

263    Konkrētajā lietā, kā pareizi uzsver Komisija, ja Telefónica uzliekamā naudas soda pamatsummas noteikšanai tiktu izmantots – kā to pieprasa prasītāja – PT apgrozījums, tas būtu pretrunā gan samērīguma principam, gan principam, saskaņā ar kuru naudas sods ir jānosaka tādā apmērā, lai nodrošinātu, ka tas ir pietiekami preventīvs.

264    Saistībā ar atsauci uz lietu, kurā pasludināts iepriekš 219. punktā minētais spriedums E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (EU:T:2012:332), ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijas lēmumpieņemšanas prakse nav uzskatāma par tiesisko regulējumu attiecībā uz naudas sodiem konkurences jomā, jo Komisijai, lai noteiktu naudas sodu apmēru, ir piešķirta plaša novērtējuma brīvība un tai nav saistoši novērtējumi, kurus tā ir veikusi iepriekš, un līdz ar to Telefónica vienkāršā atsauce uz lēmumu, kas pieņemts saistībā ar iepriekš 219. punktā minēto spriedumu E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (EU:T:2012:332), pati par sevi nav iedarbīga, jo Komisijai nebija pienākuma šo lietu izvērtēt tādā pašā veidā (šajā ziņā skat. spriedumu Archer Daniels Midland/Komisija, minēts 234. punktā, EU:C:2009:166, 82. punkts).

265    Turklāt, līdzīgi Komisijas viedoklim, ir jāatzīmē, ka apstākļi, ar kuriem tikusi pamatota vienādas pārdevumu vērtības piemērošana abiem attiecīgajiem uzņēmumiem lietā, kurā pasludināts iepriekš 219. punktā minētais spriedums E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (EU:T:2012:332), šajā lietā nav novērojami. Piemēram, minētajā lietā abām pusēm, kas piedalījās nolīgumā par tirgu sadali, bija līdzvērtīgas tirgus daļas. Taču, ņemot vērā, ka lielākā Francijas gāzes tirgus daļa nebija atvērta konkurencei, Pamatnostādnēs paredzētā kritērija piemērošana būtu izraisījusi ievērojamu atšķirību starp divu uzņēmumu pārdevumiem. Nolīgums par tirgu sadali tomēr ir ļāvis GDF aizsargāt visu Francijas tirgu kopumā. Turklāt tika norādīts, ka nebūtu taisnīgi, ja GDF gūtu labumu no apstākļa, ka Francijas tirgus tika liberalizēts lēnāk. Šie apstākļi nav konstatējami šajā lietā, jo aplūkotie tirgi ir pilnībā liberalizēti.

266    Visbeidzot, arī pārējie prasītājas argumenti par to, ka, lai aprēķinātu konkrētajā gadījumā Telefónica uzliekamā naudas soda apmēru, esot bijusi jāņem vērā PT pārdevumu vērtība, ir jānoraida.

267    Pirmkārt, runājot par apgalvojumu, ka diviem uzņēmumiem esot bijusi atšķirīga loma saistībā ar klauzulas iekļaušanu nolīgumā, kas it kā liecinot, ka tikai PT bija patiešām ieinteresēta, savukārt Telefónica bija spiesta akceptēt klauzulu, šis fakts var tikt ņemts vērā nevis naudas soda pamatsummas aprēķinā, bet gan, attiecīgā gadījumā, tikai kā atbildību mīkstinošs apstāklis (šajā ziņā skat. šī sprieduma 330. un nākamos punktus).

268    Otrkārt, attiecībā uz apgalvojumu, ka klauzulas faktiska piemērošana nekādi neesot varējusi ietekmēt faktisko konkurenci Spānijas telekomunikāciju tirgos, ir jāatsaucas uz ceturtā prasības pamata novērtējumu (skat. šā sprieduma 201.–227. punktu), kurā konstatēts, ka prasītāja nav pierādījusi, ka abi uzņēmumi nebūtu kvalificējami kā potenciālie konkurenti laikposmā, uz kuru attiecas klauzula. Tādējādi prasītājai nav pamata apgalvot, ka klauzulas faktiska piemērošana neesot varējusi radīt ietekmi.

269    Turklāt ir svarīgi atgādināt, ka viens no LESD 101. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajiem to nolīgumu piemēriem, kas skaidri ir atzīti par nesaderīgiem ar iekšējo tirgu, ir tieši nolīgums, ar kuru “sadala tirgus”. Darbības, kas ir bijušas klauzulas priekšmets, ir tieši aizliegtas ar LESD 101. panta 1. punktu, jo tās pēc sava rakstura ietver konkurences iekšējā tirgū ierobežojumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Fresh Del Monte Produce/Komisija, T‑587/08, Krājums, EU:T:2013:129, 768. punkts).

270    Līdzīgi pārējām Līgumā iekļautajām konkurences tiesību normām – LESD 101. panta mērķis ir ne vien aizsargāt konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet arī aizsargāt tirgus struktūru un tādējādi konkurenci pašu par sevi. Līdz ar to nolīguma pret konkurenci vērstā mērķa konstatēšana nevar tikt pakārtota šī nolīguma tiešās saiknes ar patērētājiem piemērojamām cenām konstatēšanai (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, Krājums, EU:C:2009:343, 38. un 39. punkts, un Fresh Del Monte Produce/Komisija, minēts 269. punktā, EU:T:2013:129, 769. punkts).

271    No konkurences tiesību normu pārkāpumiem piemērojamo sankciju sistēmas, kāda ir izveidota ar Regulām Nr. 17 un Nr. 1/2003 un interpretēta judikatūrā, izriet, ka tādām aizliegtās vienošanās darbībām kā karteļi pašas jau to iedabas dēļ tiek piemēroti vislielākie naudas sodi. No tā izriet, ka pret konkurenci vērstu darbību sekas pašas par sevi nav izšķirošais kritērijs, nosakot naudas soda apmēru (spriedumi, 2009. gada 12. novembris, Carbone-Lorraine/Komisija, C‑554/08 P, EU:C:2009:702, 44. punkts, un Fresh Del Monte Produce/Komisija, minēts 269. punktā, EU:T:2013:129, 770. punkts).

272    Turklāt ir jāatzīmē, ka atšķirībā no Pamatnostādnēm sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.), Pamatnostādnēs vairs nav minēta nepieciešamība smaguma novērtēšanai ņemt vērā “pārkāpuma izdarītāju faktisko ekonomisko spēju izraisīt ievērojamus zaudējumus citiem tirgus dalībniekiem”, nedz arī “[pārkāpuma] faktisko ietekmi uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt” (spriedumi, 2011. gada 16. jūnijs, Gosselin Group/Komisija, T‑208/08 un T‑209/08, Krājums, EU:T:2011:287, 128. punkts, un Fresh Del Monte Produce/Komisija, minēts 269. punktā, EU:T:2013:129, 772. punkts). Tādējādi Komisijai nebija pienākuma ņemt vērā pārkāpuma sekas, lai noteiktu pārdevumu vērtības daļu saistībā ar [pārkāpuma] smagumu saskaņā ar Pamatnostādņu 19.–24. punktu. Taču no prasītājas argumentācijas neizriet, ka tā apstrīd minēto Pamatnostādņu tiesiskumu.

273    No iepriekš minētā izriet, ka sestā pamata pirmā daļa par to, ka attiecībā uz Telefónica vērā ņemtajam pārdevumu apjomam esot jābūt tādam pašam kā attiecībā uz PT, ir noraidāma.

b)     Par otro pamata daļu par to, ka no naudas soda aprēķina esot jāizslēdz noteiktu pārdevumu vērtība

274    Prasītāja apgalvo, ka no naudas soda aprēķina esot jāizslēdz noteiktu pārdevumu vērtība, kuri attiecas uz pakalpojumiem, kas nav pakļauti konkurencei vai ir izslēgti no klauzulas piemērošanas jomas, proti, pārdevumi, kas veikti Spānijā, bet ārpus Ibērijas pussalas, monopola režīmā sniegto pakalpojumu pārdevumi, vairumtirdzniecības pakalpojumu, kuriem PT nevarēja piekļūt, pārdevumi un, visbeidzot, Telefónica pārdevumi attiecībā uz pakalpojumiem, kas sniegti caur Zon, kā arī pārdevumi saistībā ar darbībām, attiecībā uz kurām puses bija faktiskas konkurentes. Apstrīdētajā lēmumā neesot norādīti iemesli, kuru dēļ administratīvā procesa laikā prasītājas šajā ziņā sniegtie paskaidrojumi nav tikuši akceptēti, tādējādi būtiski aizskarot tās tiesības uz aizstāvību.

 Par pamatojumu

275    Ir jāatgādina, ka pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam un tajā ir skaidri un nepārprotami jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu īstenot savu kontroli (skat. spriedumu, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, Krājums, EU:C:2011:620, 147. punkts un tajā minētā judikatūra). Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu izklāstīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, Krājums, EU:C:1998:154, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

276    Attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu apjomu saistībā ar par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu uzliktā naudas soda aprēķināšanu ir jāatzīmē, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, “nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu”. Šajā ziņā Pamatnostādnēs un Paziņojumā par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.) ir ietverti indikatīvi noteikumi par vērtējuma elementiem, kas Komisijai ir jāņem vērā, nosakot pārkāpuma smagumu un ilgumu (šajā ziņā skat. spriedumu Cheil Jedang/Komisija, minēts 89. punktā, EU:T:2003:193, 217. punkts).

277    Šajos apstākļos būtiska formas prasība, ko veido pienākums norādīt pamatojumu, ir izpildīta, ja Komisija savā lēmumā norāda vērtējuma elementus, ko tā ir ņēmusi vērā atbilstoši savām Pamatnostādnēm un, attiecīgā gadījumā, savam Paziņojumam par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu karteļu gadījumos un kas tai ļāvuši noteikt pārkāpuma smagumu un ilgumu naudas soda apmēra aprēķināšanas mērķiem (šajā ziņā skat. spriedumu Cheil Jedang/Komisija, minēts 89. punktā, EU:T:2003:193, 218. punkts).

278    Konkrētajā gadījumā apstrīdētā lēmuma 5. un 6.3.3.2. iedaļā un, it īpaši, preambulas 153., 184., 185. un 278. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka puses ir uzskatāmas vismaz par potenciālām konkurentēm visos elektronisko komunikāciju pakalpojumu un televīzijas pakalpojumu tirgos Spānijā un Portugālē, ka nevar piekrist to argumentiem, ar kuriem tās vēlas panākt noteiktu darbību izslēgšanu no klauzulas piemērošanas jomas, un ka, ņemot vērā, ka ir tikuši noraidīti pušu argumenti par potenciālas konkurences esamību starp tām, un ņemot vērā klauzulas plašo piemērošanas jomu, aplūkotajā lietā nav jāveic detalizēta analīze par jautājumu, vai puses bija potenciālas konkurentes, attiecībā uz katru specifisko tirgu, lai izvērtētu, vai nolīgums ir uzskatāms par ierobežojumu mērķa dēļ. Pēc tam apstrīdētā lēmuma preambulas 482. apsvērumā zem virsraksta “Pārdevumu vērtība” Komisija ir atzīmējusi, ka tās ieskatā konkurences aizlieguma klauzula ir piemērojama visu veidu elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, kā arī televīzijas pakalpojumiem, izņemot pasaules mēroga telekomunikāciju pakalpojumus un vairumtirdzniecības starptautiskos nesējpakalpojumus, un ka pārkāpums tādējādi tieši vai netieši skāra visus pakalpojumus, kas sniegti Spānijā vai Portugālē un kas ir neatņemama daļa no 5.3. iedaļā uzskaitītajiem tirgiem, izņemot pasaules mēroga telekomunikāciju pakalpojumus un vairumtirdzniecības starptautiskos nesējpakalpojumus.

279    No tā izriet, ka Komisija ir sniegusi pietiekamus paskaidrojumus par to, kā tā noteica pārdevumu vērtību, kas ir ņemama vērā naudas soda aprēķināšanas mērķiem, un par iemesliem, kuru dēļ tā secināja, ka nav jāizskata katrs no pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem prasītāja savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem bija pieprasījusi izslēgšanu naudas soda aprēķināšanas mērķiem. Tādēļ prasītājas argumenti par pienākuma norādīt pamatojumu un tātad tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir jānoraida.

 Par lietas būtību

–       Par pārdevumiem, kas atbilst ārpus Ibērijas pussalas veiktajām darbībām

280    Prasītāja apgalvo, ka no naudas soda aprēķina esot jāizslēdz pārdevumi, kas veikti Spānijā ārpus Ibērijas pussalas, t.i., Kanāriju salās, Seutā, Meliljā un Baleāru salās.

281    Šis arguments ir jānoraida.

282    Proti, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, klauzulas teksts burtiski norāda nevis uz “Ibērijas pussalu”, bet uz “Ibērijas tirgu”. Taču ir konstatējams, ka norāde uz “Ibērijas tirgu” ir jāsaprot nevis strikti ģeogrāfiskajā nozīmē, t.i., kā norāde tikai uz Ibērijas pussalu, bet gan kā norāde uz Spānijas un Portugāles tirgiem, kas ietver arī to šo valstu teritoriju tirgus, kas neatrodas Ibērijas pussalā. Nekas neliecina – un prasītāja arī neizvirza argumentus par to –, ka šo valstu teritorijas ārpus Ibērijas pussalas būtu izslēgtas no klauzulas piemērošanas jomas.

283    Proti, šajā ziņā ir jāatzīmē, ka prasītāja vienīgi kritizē Komisijas sniegto interpretāciju par klauzulas ģeogrāfisko piemērošanas jomu un atgādina, ka puses vienbalsīgi bija norādījušas, ka attiecīgais ģeogrāfiskais apgabals ir Ibērijas pussala, bet tā neizvirza nevienu argumentu, lai apšaubītu apstrīdētā lēmuma preambulas 175.–182. apsvērumā izklāstītos Komisijas secinājumus par klauzulas ģeogrāfisko piemērošanas jomu. Šajos apstākļos tās pretenzijas ir noraidāmas.

–       Par pārdevumiem, kas atbilst jau uzsāktajām darbībām

284    Prasītājas ieskatā no naudas soda aprēķina esot jāizslēdz to pakalpojumu pārdevumi, attiecībā uz kuriem puses ir bijušas faktiskas konkurentes.

285    No vienas puses, no naudas soda aprēķina tātad esot jāizslēdz pasaules mēroga telekomunikāciju pakalpojumu un vairumtirdzniecības starptautisko nesējpakalpojumu pārdevumi, attiecībā uz kuriem nolīguma parakstīšanas datumā puses esot bijušas faktiskas konkurentes un kuri līdz ar to esot izslēgti no nolīguma piemērošanas jomas.

286    Ir jāatzīmē, ka tiesas sēdē, ņemot vērā, ka no apstrīdētā lēmuma preambulas 482. un 483. apsvēruma izriet, ka pasaules mēroga telekomunikāciju pakalpojumu un vairumtirdzniecības starptautisko nesējpakalpojumu, attiecībā uz kuriem nolīguma parakstīšanas datumā puses faktiski konkurēja savā starpā, pārdevumu vērtība nav tikusi ņemta vērā naudas soda aprēķinā, prasītāja atteicās no sava sākotnējā lūguma izslēgt šos pakalpojumus no naudas soda aprēķina, un par to ir izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.

287    No otras puses, prasītāja norāda, ka no tās veikto pārdevumu vērtības aprēķina esot jāizslēdz pārdevumi attiecībā uz pakalpojumiem, kas sniegti caur Zon. Prasītājas ieskatā, tā kā tai piederēja kapitāldaļas šajā sabiedrībā, kas bija PT konkurente, kura darbojās elektronisko komunikāciju nozarē (skat. šā sprieduma 4. punktu), Zon sniegtie pakalpojumi neietilpst klauzulas piemērošanas jomā, jo no tās esot izslēgti “līdz [nolīguma] parakstīšanas dienai veiktie ieguldījumi vai darbības” (skat. šā sprieduma 1. punktu).

288    Taču prasītājai Zon pamatkapitālā piederēja tikai mazākuma kapitāldaļu pakete (5,46 %), un tātad tā nekontrolēja pēdējo minēto sabiedrību. Turklāt, kā jau minēts šā sprieduma 172.–174. punktā, prasītāja nav atspēkojusi apstrīdētā lēmuma preambulas 156.–164. apsvērumā ietvertos apgalvojumus, saskaņā ar kuriem uz sabiedrību, ko puses nekontrolē, darbībām neattiecas noteiktais izņēmums no klauzulas piemērošanas jomas. No tā izriet, ka argumentam, ka no naudas soda aprēķina esot jāizslēdz pārdevumi attiecībā uz pakalpojumiem, kas sniegti caur Zon, nevar piekrist.

289    Katrā ziņā ir jāatzīmē, ka lūgums par Zon veikto pārdevumu vērtības izslēgšanu no prasītājai uzliktā naudas soda aprēķinā vērā ņemtās pārdevumu vērtības nav iedarbīgs, jo Zon pārdevumi ir tikuši veikti Portugālē, bet Telefónica uzliekamā naudas soda aprēķinā vērā ņemtie pārdevumi ir vienīgi tie, kas veikti Spānijā (skat. šā sprieduma 53. un 246. punktu). Līdz ar to Zon pārdevumu vērtības izslēgšana no klauzulas piemērošanas jomas neietekmētu prasītājai uzliktā naudas soda aprēķinā vērā ņemto pārdevumu vērtību.

–       Par pārdevumiem, kas atbilst darbībām, uz kurām nevar attiekties konkurence

290    Prasītāja apgalvo, ka tāpat no naudas soda aprēķina esot jāizslēdz pārdevumi, kas esot veikti tādos tirgos vai attiecībā uz tādiem pakalpojumiem, uz kuriem – pat teorētiski – nav attiecināma potenciāla konkurence un kuri neietilpst klauzulas piemērošanas jomā, proti, pārdevumi saistībā ar monopola režīmā sniegtajiem pakalpojumiem un pārdevumi saistībā ar citiem vairumtirdzniecības pakalpojumiem, kuriem PT nevarēja piekļūt.

291    Šajā ziņā prasītāja norāda, ka 2010.–2011. gadā tā sniedza dažādus telekomunikāciju pakalpojumus monopola režīmā. Attiecībā uz šiem pakalpojumiem to piedāvājumu nevarēja nodrošināt kādas citas sabiedrības – vai nu ekskluzivitātes iemeslu dēļ, vai arī pašas pakalpojumu būtības dēļ. Tas attiecas tostarp uz, pirmkārt, universālo pakalpojumu, otrkārt, “sistema de radiocomunicaciones digitales de emergencia del Estado” (SIRDEE, Spānijas valsts operatīvo digitālo radiosakaru sistēma), treškārt, savienojuma pabeigšanas pakalpojumiem tās fiksētās un mobilās telefonijas tīklos un, ceturtkārt, dažu maģistrālo zemūdens sakaru līniju izīrēšanas vairumtirdzniecības pakalpojumiem. Turklāt PT neesot varējusi konkurēt ar Telefónica jomās, kas attiecas uz piekļuves un zvanu veikšanas pakalpojumiem publiskajos fiksētās telefonijas tīklos, piekļuves un zvanu veikšanas pakalpojumiem publiskajos mobilās telefonijas tīklos un vairumtirdzniecības datu pakalpojumiem. Ņemot vērā motīvus, ko Vispārējā tiesa izklāstījusi lietā, kurā pasludināts iepriekš 219. punktā minētais spriedums E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (EU:T:2012:332), no naudas soda apmēra aprēķinā vērā ņemtās prasītājas pārdevumu vērtības esot jāizslēdz šo tās sniegto pakalpojumu pārdevumu vērtība.

292    Pirmkārt, ir jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 478. apsvērumā Komisija ir atsaukusies uz Pamatnostādņu 12. punktu, kurā ir paredzēts, ka naudas soda pamatsumma tiek noteikta, izmantojot pārdevumu vērtību atbilstoši nākamajos punktos norādītajai metodikai. Turklāt minētajā preambulas apsvērumā Komisija ir paskaidrojusi, ka uzņēmumiem uzliekamā naudas soda pamatsumma tiks noteikta, izmantojot uzņēmumu veikto preču vai pakalpojumu pārdevumu, kas tieši vai netieši saistīti ar pārkāpumu, vērtību atbilstošajā ģeogrāfiskajā apgabalā Eiropas Savienības teritorijā. Turpinājumā, apstrīdētā lēmuma preambulas 482. apsvērumā (skat. šā sprieduma 278. punktu), Komisija norādīja, ka tās ieskatā konkurences aizlieguma klauzula ir piemērojama visu veidu elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, kā arī televīzijas pakalpojumiem, izņemot pasaules mēroga telekomunikāciju pakalpojumus un vairumtirdzniecības starptautiskos nesējpakalpojumus, un ka pārkāpums tādējādi tieši vai netieši skāra visus pakalpojumus, kas sniegti Spānijā vai Portugālē un kas ir neatņemama daļa no 5.3. iedaļā uzskaitītajiem tirgiem, izņemot pasaules mēroga telekomunikāciju pakalpojumus un vairumtirdzniecības starptautiskos nesējpakalpojumus.

293    Tiesas sēdē, Komisija, it īpaši atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu (skat. šā sprieduma 61. punktu), paskaidroja, ka, ņemot vērā ļoti plašo klauzulas piemērošanas jomu, tai nebija jāanalizē potenciāla konkurence starp pusēm attiecībā uz katru no pakalpojumiem, kurus norādījusi prasītāja saistībā ar naudas soda apmēra aprēķinam vērā ņemamās pārdevumu vērtības noteikšanu. Saistībā ar pārkāpumu mērķa dēļ, kāds ir aplūkots konkrētajā lietā, kur šāda analīze netiekot prasīta pārkāpuma konstatēšanas mērķiem, šāda analīze tāpat neesot atzīstama par nepieciešamu naudas soda apmēra noteikšanai. Pakārtoti Komisija piebilda, ka prasītājas minētie pakalpojumi esot uzskatāmi nevis par “autentiskiem” tirgiem, bet gan par pakalpojumiem, kas sniegti tirgū, kurā puses esot bijušas potenciālas konkurentes, un kas tātad ietilpstot klauzulas piemērošanas jomā.

294    Šiem argumentiem nevar piekrist.

295    Proti, atbilstoši klauzulas formulējumam tā ir piemērojama “[visiem] tādiem projektiem telekomunikāciju nozarē (tostarp fiksēto un mobilo pakalpojumu, interneta piekļuves un televīzijas pakalpojumu jomā, taču izņemot visus līdz šā nolīguma parakstīšanas dienai veiktos ieguldījumus vai darbības), kuri var tikt uzskatīti par konkurējošiem ar otru pusi Ibērijas tirgū”. Turklāt naudas soda aprēķināšanas mērķiem Komisija izmantoja to darbību ietvaros veikto pārdevumu vērtību, kas tās skatījumā ietilpst klauzulas piemērošanas jomā, un neizmantoja pārdevumus, kas atbilst jau uzsāktajām darbībām, kuras atbilstoši klauzulas formulējumam ir izslēgtas no tās piemērošanas jomas. Tātad pārdevumi, kas atbilst darbībām, kuras nevar tikt uzskatītas par konkurējošām ar otras puses darbībām klauzulas piemērošanas laikā un kuras atbilstoši klauzulas formulējumam tāpat ir izslēgtas no tās piemērošanas jomas, arī ir jāizslēdz naudas soda aprēķināšanā.

296    No tā izriet, ka neatkarīgi no jautājuma, vai pakalpojumi, attiecībā uz kuriem prasītāja pieprasīja izslēgšanu naudas soda aprēķināšanas mērķiem, veido atsevišķus tirgus, attiecībā uz kuriem Komisijai būtu bijusi jāizvērtē potenciālā konkurence pārkāpuma konstatēšanas mērķiem (skat. šā sprieduma 215. punktu), Komisijai tomēr būtu bijis jāpārbauda, vai prasītāja pamatoti apgalvoja, ka attiecīgo pakalpojumu pārdevumu vērtība būtu jāizslēdz no naudas soda aprēķina tādēļ, ka starp pusēm nepastāvēja potenciāla konkurence attiecībā uz šiem pakalpojumiem.

297    Šajā ziņā ir jāatgādina, kā Tiesa jau ir nospriedusi, ka Komisijai katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā arī tā kontekstu, kā arī ar Regulu Nr. 1/2003 izveidotās sodu sistēmas mērķus, ir jānovērtē iecerētā ietekme uz attiecīgo uzņēmumu, it īpaši ņemot vērā apgrozījumu, kas atspoguļo šī uzņēmuma patieso ekonomisko situāciju laikposmā, kad ticis izdarīts pārkāpums (spriedumi, 2007. gada 7. jūnijs, Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, C‑76/06 P, Krājums, EU:C:2007:326, 25. punkts; 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, Krājums, EU:C:2014:2363, 53. punkts, un 2015. gada 23. aprīlis, LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, C‑227/14 P, Krājums, EU:C:2015:258, 49. punkts).

298    Nosakot naudas soda apmēru, ir atļauts ņemt vērā gan uzņēmuma apgrozījuma kopējo apjomu, kas – lai arī aptuveni un nepilnīgi – liecina par tā lielumu un ekonomisko varu, gan šā apgrozījuma daļu, kas attiecas uz precēm, kuras ir pārkāpuma priekšmets, un kas var liecināt par pārkāpuma mērogu (spriedumi Musique Diffusion française u.c./Komisija, minēts 261. punktā, EU:C:1983:158, 121. punkts; Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, minēts 297. punktā, EU:C:2014:2363, 54. punkts, un LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, minēts 297. punktā, EU:C:2015:258, 50. punkts).

299    Lai gan ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisijai ir atstāta novērtējuma brīvība, ar šo regulu tomēr tās izmantošana ir ierobežota, nosakot objektīvus kritērijus, kas Komisijai ir jāievēro. Tātad, pirmkārt, naudas soda, kas var tikt uzlikts uzņēmumam, apmēram ir paredzēti skaitļos izteikti un absolūti griesti, un līdz ar to naudas soda maksimālais apmērs, kāds var tikt uzlikts kādam uzņēmumam, ir iepriekš nosakāms. Otrkārt, šīs novērtējuma brīvības izmantošanu ierobežo arī rīcības normas, ko Komisija pati sev ir noteikusi, it īpaši Pamatnostādnēs (spriedumi Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, minēts 297. punktā, EU:C:2014:2363, 55. punkts, un LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, minēts 297. punktā, EU:C:2015:258, 51. punkts).

300    Tādējādi tad, kad Komisija, kā tas ir aplūkotajā lietā, nosaka naudas soda pamatsummu atbilstoši Pamatnostādnēs izklāstītajai metodikai, tai šī metodika ir jāievēro.

301    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Pamatnostādņu 13. punktu, “lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu [pārdevumu vērtību] atbilstošajā EEZ teritorijā”. Šo pašu pamatnostādņu 6. punktā ir precizēts, ka “pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu [pārdevumu vērtību] saistībā ar pārkāpuma izdarīšanas ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars”.

302    Turklāt, kā atgādināts šā sprieduma 261. punktā, no judikatūras izriet, ka apgrozījuma daļa, kas rodas no pārkāpumā iesaistītajām precēm, sniedz pareizu norādi par pārkāpuma mērogu konkrētajā tirgū, jo preču, uz kurām attiecas ierobežojošā prakse, realizētais apgrozījums ir objektīvs elements, kas dod iespēju atbilstoši noteikt, cik šāda prakse ir kaitīga normālai konkurencei (šajā ziņā skat. spriedumus Musique Diffusion française u.c./Komisija, minēts 261. punktā, EU:C:1983:158, 121. punkts; British Steel/Komisija, minēts 261. punktā, EU:T:1999:52, 643. punkts, un Saint-Gobain Gyproc Belgium/Komisija, minēts 261. punktā, EU:T:2008:252, 84. punkts).

303    Pamatnostādņu 13. punkta mērķis tātad ir uzņēmumam uzliktā naudas soda apmēra aprēķinā kā sākumpunktu izmantot summu, kas atspoguļo pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu un šī uzņēmuma īpatsvaru pārkāpumā (spriedumi, 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, EU:C:2013:464, 76. punkts; Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, minēts 297. punktā, EU:C:2014:2363, 57. punkts, un LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, minēts 297. punktā, EU:C:2015:258, 53. punkts).

304    Līdz ar to minētajā 13. punktā paredzētais pārdevumu vērtības jēdziens ietver pārdevumus, kas veikti EEZ teritorijā tirgū, uz kuru attiecas pārkāpums, un nav jānosaka, vai šos pārdevumus faktiski ir ietekmējis šis pārkāpums, jo apgrozījuma daļa, ko veido pārkāpumā iesaistīto preču pārdevumi, ir labākais rādītājs, kas var atspoguļot šī pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu (šajā ziņā skat. spriedumus Team Relocations u.c./Komisija, minēts 303. punktā, EU:C:2013:464, 75.–78. punkts; Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, minēts 297. punktā, EU:C:2014:2363, 57.–59. punkts; 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, Krājums, EU:C:2015:184, 148. un 149. punkts, un LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, minēts 297. punktā, EU:C:2015:258, 53.–58. un 64. punkts).

305    Lai arī ir taisnība, ka, ja minētajā punktā paredzētais pārdevumu vērtības jēdziens būtu uzskatāms par tādu, kurš attiecas vienīgi uz apgrozījumu, kas izriet tikai no pārdevumiem, par kuriem ir konstatēts, ka tos ir reāli ietekmējusi pārmestā aizliegtā vienošanās, tas apdraudētu ar šo tiesību normu sasniedzamo mērķi, tomēr šis jēdziens nevar tikt paplašināts tādējādi, lai tas ietvertu attiecīgā uzņēmuma pārdevumus, kas tieši vai netieši neietilpst šīs aizliegtās vienošanās robežās (šajā ziņā skat. spriedumus Team Relocations u.c./Komisija, minēts 303. punktā, EU:C:2013:464, 76. punkts, un Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, minēts 304. punktā, EU:C:2015:184, 148. punkts).

306    Šajā kontekstā ir svarīgi atzīmēt, ka, protams, no Komisijas nevar tikt prasīts, lai, pastāvot tādam ierobežojumam mērķa dēļ kā šajā lietā aplūkotais, tā pēc savas ierosmes veiktu analīzi par potenciālu konkurenci visos pārkāpuma piemērošanas jomā ietilpstošajos tirgos un attiecībā uz visiem tajā ietilpstošajiem pakalpojumiem, jo tas nozīmētu atkāpšanos no šā sprieduma 213., 214. un 216. punktā minētajā judikatūrā nostiprinātajiem principiem un tad – caur naudas soda aprēķināšanā vērā ņemamās pārdevumu vērtības noteikšanu – tiktu ieviests pienākums analizēt potenciālu konkurenci, kaut arī šāda analīze netiek prasīta konkurences ierobežojuma mērķa dēļ gadījumā (skat. šā sprieduma 215. punktu). Proti, šajā ziņā Tiesa saistībā ar situāciju, ko reglamentēja šā sprieduma 272. punktā minētās 1998. gada pamatnostādnes, ir nospriedusi, ka tāda pārkāpuma gadījumā, kas izpaužas kā tirgu sadale, nevar piekrist interpretācijai, kuras rezultātā Komisijai saistībā ar naudas soda aprēķina metodi būtu noteikts pienākums, kas tai nav jāpilda LESD 101. panta piemērošanas mērķiem, jo attiecīgajam pārkāpumam ir pret konkurenci vērsts mērķis (spriedums Prym un Prym Consumer/Komisija, minēts 234. punktā, EU:C:2009:505, 64. punkts).

307    Šajā lietā izraudzītais risinājums nozīmē nevis to, ka Komisijai naudas soda apmēra noteikšanā būtu uzlikts pienākums, kas tai nav jāpilda LESD 101. panta piemērošanas mērķiem attiecībā uz pārkāpumu ar pret konkurenci vērstu mērķi, bet gan to, ka ir jānosaka sekas, kas izriet no apstākļa, ka pārdevumu vērtībai ir jābūt tieši vai netieši saistītai ar pārkāpumu Pamatnostādņu 13. punkta izpratnē un ka tā nevar ietvert pārdevumus, kas tieši vai netieši neiekļaujas sodītā pārkāpuma robežās (skat. šā sprieduma 305. punktā minēto judikatūru). Tātad no brīža, kad Komisija naudas soda apmēra noteikšanas nolūkā ir izvēlējusies pamatoties uz pārdevumu vērtību, kas tieši vai netieši ir saistīta ar pārkāpumu, tai precīzi ir jānosaka šī vērtība.

308    Šajā ziņā ir jānorāda, ka aplūkotajā lietā, ņemot vērā klauzulas formulējumu, kurā ir ietverta tieša norāde uz “[visiem] tādiem projektiem telekomunikāciju nozarē (tostarp fiksēto un mobilo pakalpojumu, interneta piekļuves un televīzijas pakalpojumu jomā, taču izņemot visus līdz šā nolīguma parakstīšanas dienai veiktos ieguldījumus vai darbības), kuri var tikt uzskatīti par konkurējošiem ar otru pusi Ibērijas tirgū”, un to, ka prasītāja savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir izklāstījusi faktus nolūkā pierādīt, ka, tā kā nepastāv nekāda konkurence starp pusēm, noteiktu šajā atbildē norādīto pakalpojumu pārdevumu vērtība būtu jāizslēdz no naudas soda aprēķina, Komisijai būtu bijuši jāizvērtē šie fakti, lai noteiktu to uzņēmuma veikto preču vai pakalpojumu pārdevumu vērtību, kas ir tieši vai netieši saistīti ar pārkāpumu.

309    Tādējādi konkrētajā gadījumā, ciktāl ar pārkāpumu tieši vai netieši saistītie pārdevumi ir to pakalpojumu pārdevumi, kas ietilpst klauzulas piemērošanas jomā, proti, pārdevumi saistībā ar jebkuru projektu telekomunikāciju nozarē, kas var tikt uzskatīti par konkurējošiem ar citu pusi Ibērijas tirgū, izņemot jau uzsāktās darbības, Komisijai, lai noteiktu šo pārdevumu vērtību, būtu bijuši jānosaka pakalpojumi, attiecībā uz kuriem puses nebija potenciālas konkurences stāvoklī Ibērijas tirgū, izvērtējot faktus, ko puses bija norādījušas savās atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem nolūkā pierādīt, ka klauzulas piemērošanas laikā starp tām nepastāvēja potenciāla konkurence attiecībā uz noteiktiem pakalpojumiem. Tikai pamatojoties uz šādu faktisku un juridisku analīzi, būtu bijis iespējams noteikt ar pārkāpumu tieši vai netieši saistītos pārdevumus, kuru vērtībai būtu bijis jābūt sākumsummai naudas soda apmēra aprēķināšanā.

310    Līdz ar to ir jāpiekrīt prasītājas argumentiem, ar kuriem tā apgalvo, ka Komisijai, pamatojoties uz faktiem, kurus prasītāja bija norādījusi attiecībā uz potenciālas konkurences neesamību starp Telefónica un PT attiecībā uz noteiktiem pakalpojumiem, būtu bijusi jānosaka ar pārkāpumu tieši vai netieši saistīto pārdevumu vērtība, un ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pants – tikai tiktāl, ciktāl tajā naudas soda summa ir noteikta uz Komisijas izmantotās pārdevumu vērtības pamata.

311    Otrkārt, ir jāatgādina, ka Komisijas lēmumu, kas attiecas uz LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūrām, kontroles tiesā sistēmu veido LESD 263. pantā noteiktā iestāžu tiesību aktu tiesiskuma pārbaude, kas saskaņā ar LESD 261. pantu pēc prasītāju lūguma var tikt papildināta ar Vispārējās tiesas neierobežotās kompetences īstenošanu attiecībā uz šajā jomā Komisijas noteiktajām sankcijām (spriedums Telefónica un Telefónica de España/Komisija, minēts 87. punktā, EU:C:2014:2062, 42. punkts). Šajā ziņā ir jānorāda, ka konkrētajā gadījumā konstatētais prettiesiskums attiecas uz pārdevumu vērtību, kas tikusi ņemta vērā, lai noteiktu prasītājai uzliktā naudas soda apmēru, un tātad pašu naudas soda aprēķina bāzi.

312    Šajā kontekstā ir lietderīgi vēlreiz atgādināt, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 482. apsvērumā nav veikusi analīzi par potenciālu konkurenci starp pusēm attiecībā uz prasītājas norādītajiem pakalpojumiem. Turklāt, atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu, kura mērķis bija iegūt no Komisijas informāciju attiecībā uz prasītājas argumentiem saistībā ar apgalvoto potenciālas konkurences neesamību starp Telefónica un PT attiecībā uz noteiktiem pakalpojumiem Spānijā (skat. šī sprieduma 61. un 293. punktu), Komisija vienīgi atkārtoja savu nostāju, saskaņā ar kuru tai, lai noteiktu naudas soda apmēru, nebija jāanalizē potenciāla konkurence starp pusēm, un pārējos aspektos uz visu prasītājas argumentu kopumu tikai atbildēja ar apgalvojumu, ka PT ir bijusi Telefónica potenciāla konkurente attiecībā uz konkrētajiem pakalpojumiem, jo tai esot bijusi iespēja piedalīties iepirkuma procedūrās vai iegādāties kādu esošo operatoru.

313    No iepriekš izklāstītā izriet, ka konkrētajā lietā Vispārējās tiesas rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai noteiktu galīgo prasītājai uzliekamā naudas soda apmēru.

314    Ir taisnība, ka neierobežota kompetence, kas Vispārējai tiesai ir piešķirta atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 31. pantam, ļauj tiesai ne tikai vienkārši kontrolēt sankcijas tiesiskumu, bet arī aizstāt Komisijas vērtējumu ar savējo. Tomēr aplūkotajā gadījumā Komisija, nosakot naudas soda apmēra aprēķinā vērā ņemamo pārdevumu vērtību, nav analizējusi faktus, kurus bija izvirzījusi prasītāja nolūkā pierādīt, ka starp pusēm nepastāvēja potenciāla konkurence attiecībā uz noteiktiem pakalpojumiem. Lai Vispārējā tiesa varētu veikt šo pārdevumu vērtības noteikšanu, tai tātad būtu jāaizpilda robs lietas materiālu izpētē.

315    Taču neierobežotas kompetences īstenošana nedrīkstētu būt tik plaša, ka Vispārējai tiesai būtu jāveic šāda izpēte, kas pārsniegtu Komisijas vērtējuma aizstāšanu ar Vispārējās tiesas vērtējumu, jo Vispārējās tiesas vērtējums būtu vienīgais un pirmais vērtējums par faktiem, kas Komisijai būtu bijuši jāņem vērā, nosakot ar pārkāpumu tieši vai netieši saistīto pārdevumu vērtību Pamatnostādņu 13. punkta izpratnē, un kas bija jāanalizē Komisijai.

316    No tā izriet, ka konkrētajā lietā nav jāīsteno Vispārējās tiesas neierobežotā kompetence un līdz ar to Komisijai, izpildot šo spriedumu, būs jānosaka visas sekas, kas izriet no konstatētā prettiesiskuma, un no jauna būs jālemj par naudas soda apmēra noteikšanu. Turklāt Vispārējā tiesa uzskata, ka ir jāizskata pārējie prasības pamati attiecībā uz naudas soda apmēru.

3.     Par septīto prasības pamatu – LESD 101. panta pārkāpumu, pieļaujot acīmredzamu kļūdu naudas soda pamatsummas aprēķinā atbilstoši pārkāpuma smagumam, un samērīguma principa pārkāpumu

317    Prasītāja norāda, ka, aprēķinot naudas soda pamatsummu, Komisija pienācīgi neesot ņēmusi vērā šādus apstākļus, kas attaisnoja simboliska naudas soda vai vismaz tāda naudas soda, kurš būtu mazāks par konkrētajā lietā noteikto, uzlikšanu, – galvenokārt, klauzula esot bijusi Portugāles valdības rīcības rezultāts; klauzula neesot tikusi īstenota; tūlīt pēc Komisijas iejaukšanās puses rakstveidā esot norādījušas, ka to ieskatā klauzula nevarēja būt iedarbīga un nekad nav bijusi iedarbīga; pakārtoti, ierobežojums, kas minēts klauzulā, nekad neesot ticis īstenots, un tam neesot bijušas nekādas sekas, un Telefónica esot pārliecinājusies, ka minētais ierobežojums nevarētu tikt īstenots, ja tas būtu prettiesisks; neesot bijuši nekādi precedenti, kuros nolīgums, kam būtu tāds izņēmums raksturs, kāds ir šajā lietā aplūkotajam, būtu sodīts, un, visbeidzot, klauzulas atklātums.

318    Ir jāatgādina, ka Komisija naudas soda summu nosaka, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un – vajadzības gadījumā – tā ilgumu. Pārkāpuma smagums ir jānosaka, ņemot vērā tādus kritērijus kā lietas konkrētie apstākļi, tās konteksts un naudas sodu preventīvais raksturs. Tāpat ir jāņem vērā arī tādi objektīvi elementi kā pret konkurenci vērsto darbību saturs un ilgums, to skaits un intensitāte, skartā tirgus apjoms un ekonomiskajai sabiedriskajai kārtībai nodarītais kaitējums. Analīzē ir jāņem vērā arī atbildīgo uzņēmumu relatīvais lielums un tirgus daļa, kā arī iespējamā recidīvā rīcība (spriedumi Aalborg Portland u.c./Komisija, minēts 128. punktā, EU:C:2004:6, 89.–91. punkts, un Toshiba/Komisija, minēts 262. punktā, EU:T:2011:343, 281. punkts).

319    Tāpat ir jāatgādina, ka konkrētajā gadījumā Komisija attiecībā uz pārkāpuma smagumu izmantoja ļoti nelielu procentuālo daļu no konkrēto uzņēmumu pārdevumu vērtības, proti, 2 % (skat. šā sprieduma 251. punktu). Turklāt ir jānorāda, ka konkrētajā lietā Komisija ir nolēmusi nepiemērot “iestāšanās maksu”, kas ir paredzēta Pamatnostādņu 25. punktā (skat. šā sprieduma 240. punktu), lai aizkavētu uzņēmumus pat noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu (skat. šā sprieduma 252. punktu). Visbeidzot, Komisija norādīja, ka, izvēloties atbilstoši pārkāpuma smagumam nosakāmo procentuālo daļu, tā cita starpā esot ņēmusi vērā apstākli, ka klauzula netika turēta slepenībā, kā arī īso tās piemērošanai paredzēto termiņu (skat. šā sprieduma 249. un 251. punktu).

320    Ņemot vērā, ka klauzula veidoja nolīgumu par tirgu sadali, t.i., parasti vienu no smagākajiem pārkāpumiem, un ņemot vērā apstākli, ka vērā ņemamā pārdevumu vērtības proporcionālā daļa ir noteikta līmenī, kurš var sasniegt 30 % attiecībā uz šāda veida pārkāpumu (skat. Pamatnostādņu 21. un 23. punktu šī sprieduma 240. punktā), ir konstatējams, ka Komisija lielā mērā ir ņēmusi vērā apstākļus, kas varētu mīkstināt šajā lietā aplūkotā pārkāpuma smagumu.

321    Tāpat nevar piekrist prasītājas argumentiem, ar kuriem tā apgalvo, ka Komisija pienācīgi neesot ņēmusi vērā citus apstākļus, kuriem bija jāliek samazināt atbilstoši pārkāpuma smagumam izraudzīto procentuālo daļu.

322    Pirmkārt, runājot par apgalvotās Portugāles valdības rīcības ņemšanu vērā, nosakot pārkāpuma smagumu, ir jāatzīmē, ka Pamatnostādnēs ir tieši paredzēts, ka apstāklis, “ja pret konkurenci vērsto rīcību ir atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes vai tiesiskais regulējums”, var tikt ņemts vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis (šajā ziņā skat. šī sprieduma 333. un nākamos punktus). Līdz ar to šāda veicināšana, ja tiktu pieņemts, ka tā ir pierādīta, nevar tikt ņemta vērā vēl pārkāpuma smaguma noteikšanas posmā.

323    Otrkārt, saistībā ar klauzulas īstenošanu ir jānorāda, ka nav skaidrs, vai tā ir vai nav tikusi īstenota. Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 365. apsvērumā ir vienīgi atzīmējusi, ka, lai gan no apstākļa, ka netiek veiktas jaunas konkurējošas darbības, nevar tieši tikt izsecināts fakts, ka klauzula ir tikusi īstenota, tomēr novērojums, ka puses nav pierādījušas, ka tās būtu izvērsušas jaunas darbības Spānijā vai Portugālē, kuras ļautu secināt, ka klauzula nav tikusi piemērota, ir jāpatur kā (netieša) norāde uz klauzulas iespējamo piemērošanu. Ņemot vērā šos apstākļus, nav pamata apgalvot, ka Komisijai saistībā ar pārkāpuma smagumu būtu bijusi jāpiemēro mazāka procentuālā daļa tādēļ, ka klauzula it kā nav tikusi īstenota. Turklāt arguments, ka Telefónica esot pārliecinājusies, ka klauzula nevarētu tikt īstenota, ja tā izrādītos prettiesiska, ir jānoraida, jo, izskatot pirmos trīs prasības pamatus (skat. it īpaši šā sprieduma 121. un 176.–199. punktu), tika konstatēts, ka prasītāja nav pierādījusi, ka atruna “ciktāl to pieļauj tiesību akti” būtu pārveidojusi klauzulu par pienākumu veikt konkurences ierobežojuma iespējamības pašnovērtēšanu.

324    Treškārt, kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 500. apsvērumā (skat. šā sprieduma 254. punktu), tā kā atbildību mīkstinošu apstākli atbilstoši Pamatnostādņu 29. punktam (skat. šā sprieduma 242. punktu) ir ņēmusi vērā to, ka puses ir atcēlušas klauzulu ļoti ātri pēc tās iejaukšanās, un līdz ar to šis apstāklis nav jāņem vērā vēl saistībā ar pārkāpuma smagumu.

325    Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka fakts, ka klauzula netika turēta slepenībā, pienācīgi neesot ņemts vērā. Ir jāatzīmē, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 491. apsvērumā ir norādījusi, ka klauzulas atklātums bija viens no apstākļiem, kas varētu attaisnot to, ka saistībā ar pārkāpuma smagumu tiktu izmantota tikai neliela procentuālā daļa no pārdevumu vērtības (skat. šā sprieduma 249. un 319. punktu). Lai gan turēšanas slepenībā fakts ir apstāklis, kas tiek ņemts vērā saistībā ar karteļu veida nolīgumu smagumu (skat. Pamatnostādņu 23. punktu šā sprieduma 240. punktā), ir konstatējams, ka, konkrētajā lietā nosakot tikai 2 % no pārdevumu vērtības saistībā ar pārkāpuma smagumu, Komisija pienācīgi ir ņēmusi vērā klauzulas atklātumu.

326    Visbeidzot, piektkārt, attiecībā uz apgalvojumu, ka konkrētajā lietā aplūkotajam nolīgumam esot izņēmuma raksturs, ir jāatgādina, ka prasītāja mēģināja attaisnot klauzulas esamību tostarp ar apstākli, ka jautājuma, vai klauzula varētu tikt kvalificēta kā aksesuārs ierobežojums saistībā ar Vivo darījumu, novērtēšana bija sarežģīta un ka tādēļ šī novērtēšana tika atlikta līdz vēlākam laikam, izmantojot atrunu “ciktāl to pieļauj tiesību akti” (skat. šā sprieduma 178. punktu). Tomēr, kā pamatoti uzsver Komisija, pastāv precedenti aksesuāru ierobežojumu jomā un līdz ar to pusēm ir bijušas visas iespējas izvērtēt jautājumu, vai klauzula varētu būt uzskatāma par šādu aksesuāru ierobežojumu. Līdz ar to tāds rūpīgs uzņēmums kā prasītāja, kas turklāt plaši izmanto kvalitatīvas juridiskas konsultācijas, nevar atsaukties uz nepamatoti lielām šaubām attiecībā uz klauzulas tiesiskumu.

327    Turklāt prasītājai nav pamata apgalvot, ka ar apstrīdēto lēmumu būtu ieviests jauns princips attiecībā uz ierobežojumu, kuru īstenošana ir pakļauta juridiskai atrunai, izvērtēšanu, proti, ka šādi ierobežojumi būtu uzskatāmi par pārkāpumiem mērķa dēļ, izņemot gadījumus, kad, veicot ex post novērtējumu, Komisija secina, ka ir bijušas pamatotas šaubas par to ierobežojošo raksturu, un puses nekavējoties veic pašnovērtēšanu un tās rezultātā atceļ vai groza nolīgumu, kurā bija paredzēts ierobežojums. Proti, ir konstatējams, ka Komisija – pamatoti – secināja vienīgi to, ka konkrētās lietas apstākļos fakts, ka nolīguma parakstīšanas brīdī nebija pamata lielām šaubām par klauzulas tiesiskumu, un fakts, ka puses nav izvērtējušas klauzulas tiesiskumu pirms nolīguma stāšanās spēkā, kas notika divus mēnešus pēc tā parakstīšanas, ir pretrunā pušu apgalvojumam, ka juridiskā atruna esot pārveidojusi konkurences aizlieguma klauzulu par pašnovērtējuma klauzulu. Ja, izvērtējot klauzulu, kurā ietverta juridiska atruna, šādi apstākļi netiktu ņemti vērā, tad pusēm pietiktu iekļaut norādi “ciktāl to pieļauj tiesību akti”, lai pret konkurenci vērstais nolīgums vairs nevarētu tikt uzskatīts par ierobežojumu mērķa dēļ un lai Komisijai rastos pienākums izvērtēt tā sekas. Tomēr šāda situācija ne tikai pārmērīgi apgrūtinātu Komisijas pienākumu sniegt pierādījumus par LESD 101. pantam pretēju rīcību un tātad būtu nesaderīga ar Komisijai atbilstoši Līgumiem uzticēto pienākumu uzraudzīt LESD normu pareizu piemērošanu, bet arī sniegtu pret konkurenci vērstā nolīguma pusēm visādas ļaunprātīgas izmantošanas iespējas.

328    Katrā ziņā, tā kā klauzula ir nolīgums par tirgu sadali, tā nevar tikt atbrīvota no soda, pat ja tiktu pieņemts, ka norādes “ciktāl to pieļauj tiesību akti” dēļ tā ir kaut kas līdz šim neredzēts. Proti, apstāklis, ka rīcībai ir kādas iezīmes, kas vēl nav tikušas izvērtētas agrākos lēmumos, neatbrīvo uzņēmumu no atbildības (spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija, T‑321/05, Krājums, EU:T:2010:266, 901. punkts).

329    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka septītais prasības pamats ir noraidāms.

4.     Par astoto prasības pamatu – LESD 101. panta pārkāpumu, pārkāpjot samērīguma principu un pieļaujot acīmredzamu kļūdu, jo nav tikuši atzīti citi atbildību mīkstinoši apstākļi

330    Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, jo tā kā atbildību mīkstinošus apstākļus neesot pienācīgi ņēmusi vērā Portugāles valdības ietekmi klauzulas rašanās un iekļaušanas procesā un Telefónica proaktīvo lomu un labticību.

331    Ir jāatgādina, ka no apstrīdētā lēmuma, no Pamatnostādnēm, kuru principi tika piemēroti minētajā lēmumā, un, visbeidzot, no judikatūras izriet, ka, lai gan pārkāpuma smagums vispirms tiek novērtēts atbilstoši pārkāpumam raksturīgajiem elementiem, tādiem kā pārkāpuma veids, visu attiecīgo dalībnieku kopējā tirgus daļa, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfiskā teritorija un tas, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl nē, pēc tam šis vērtējums tiek pielāgots atbilstoši atbildību pastiprinošiem vai atbildību mīkstinošiem apstākļiem, kas ir individuāli katram uzņēmumam, kurš ir piedalījies pārkāpumā (skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, Aragonesas Industrias y Energía/Komisija, T‑348/08, Krājums, EU:T:2011:621, 264. punkts un tajā minētā judikatūra).

332    Kā minēts šā sprieduma 254. un 255. punktā, Komisija konkrētajā gadījumā piemēroja samazinājumu par 20 % atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ, jo puses klauzulu, kas turklāt netika turēta slepenībā, bija izbeigušas ļoti drīz pēc Komisijas iejaukšanās, un noraidīja pušu argumentus, kuros tās bija norādījušas uz citiem atbildību mīkstinošiem apstākļiem.

333    Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija pienācīgi neesot ņēmusi vērā apstākli, ka klauzulu bija uzspiedusi Portugāles valdība, lai gan Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 75. apsvērumā esot atzinusi, ka šīs valdības rīcība varēja pārliecināt prasītāju, ka ierobežojums ir nepieciešams darījuma dzīvotspējai.

334    Šiem argumentiem nevar piekrist. Proti, ir jāatzīmē, ka, lai gan Pamatnostādnēs kā atbildību mīkstinošs apstāklis ir tieši paredzēts, ka pret konkurenci vērsto rīcību ir atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes vai tiesiskais regulējums (skat. šā sprieduma 242. punktu), konkrētajā lietā no šī sprieduma 122.–175. punkta izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Portugāles valdība būtu veicinājusi klauzulas iekļaušanu nolīgumā, un līdz ar to šāda veicināšana nevar tikt ņemta vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis. Tā kā prasītāja nav izvirzījusi nekādus netiešus pierādījumus, kas varētu liecināt, ka Portugāles valdība būtu kāda veidā ieinteresēta klauzulā, tai tāpat nav pamata apgalvot, ka šīs valdības rīcība tai esot likusi domāt, ka klauzula bija noteikti nepieciešama darījuma īstenošanai. Šajā ziņā turklāt ir jāatzīmē, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 75. apsvērumā neatzina, ka Portugāles valdības rīcība varēja pārliecināt Telefónica, ka klauzula ir nepieciešama darījuma dzīvotspējai, bet vienīgi norādīja, ka, pat ja Telefónica uzskatītu, ka tas tā ir, ar to nepietiktu, lai klauzulu kvalificētu kā aksesuāru ierobežojumu saistībā ar Vivo darījumu.

335    Otrkārt, prasītāja norāda, ka Komisijai esot bijis jāņem vērā apstāklis, ka tā esot rīkojusies labā ticībā un ka tai neesot bijis nodoma īstenot nolīgumu par tirgu sadali; pretējā gadījumā ievadfrāze “ciktāl” būtu lieka un nolīguma atklātumam nebūtu nekādas jēgas. Tāpat pārmestā kavēšanās klauzulas tiesiskuma pašnovērtējuma veikšanā varētu tikt uzskatīta, lielākais, par nolaidību, nevis par tīšu nodomu ierobežot konkurenci.

336    Arī šie argumenti nevar tikt atbalstīti.

337    Vispirms no pirmo trīs prasības pamatu novērtējuma izriet, ka prasītāja nav pierādījusi nedz to, ka tā bija spiesta akceptēt klauzulu (skat. šā sprieduma 122.–175. punktu), nedz arī to, ka tā ir izrādījusi proaktīvu attieksmi nolūkā ierobežot klauzulas iedarbību (skat. šā sprieduma 167.–174. punktu).

338    Tālāk, ja apgalvotā prasītājas “labticība” tiktu atzīta par atbildību mīkstinošu apstākli, pienācīgi netiktu ievērots fakts, ka klauzulā ietvertais konkurences aizlieguma pienākums bija divpusējs tādā ziņā, ka tam bija jāsniedz labums arī Telefónica, kā arī fakts, ka par nolīgumu bija vienojušās divas puses. Šajā ziņā turklāt, līdzīgi Komisijas viedoklim, ir jāatgādina Telefónica 2010. gada 6. jūlija iekšējā e–pasta vēstule, kurā norādīts, ka “būtu jāizdomā kāds rituāls/mizanscēna attiecībā uz jauniem nosacījumiem, lai tas izskatītos tā, ka tad, kad mums to izskaidroja, mēs būtu sēdušies pie sarunu galda un ka jaunie nosacījumi mums būtu tikuši “uzspiesti” (lai gan mēs esam tie, kas tos piedāvāja)”. Šī apstākļa gaismā prasītājai nav pamata apgalvot, ka sarunās par nolīgumu tās loma aprobežojās ar aizsargāšanos.

339    Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka pārmestā kavēšanās klauzulas tiesiskuma pašnovērtējuma veikšanā un tās atcelšanā varētu tikt uzskatīta, lielākais, par nolaidību, nevis par tīšu nodomu ierobežot konkurenci. Tomēr, ņemot vērā Vivo darījuma nozīmīgumu, ko uzsver pati prasītāja, ir vienkārši mazticami, ka tas, ka nav ticis izpildīts apgalvotais līgumiskais pienākums, kurš it kā bija paredzēts nolīgumā par šo darījumu, proti, pienākums izvērtēt klauzulā ietvertā konkurences aizlieguma pienākuma tiesiskumu, būtu tādu uzņēmumu kā Telefónica un PT, kas var saņemt un izmanto augsta līmeņa juridiskas konsultācijas, nolaidības rezultāts.

340    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka astotais prasības pamats ir noraidāms.

C –  Par pieteikumu par liecinieku nopratināšanu

341    Savā papildu lūgumā, kas atkārtots 2015. gada 31. marta vēstulē (skat. šā sprieduma 62. punktu) prasītāja – pamatojot savu apgalvojumu, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz faktiem saistībā ar sarunām par trešo un ceturto piedāvājumu, kā arī faktiem, kas attiecas uz pušu veikto klauzulas pašnovērtēšanu un dažādās 2010. gada 26. un 29. oktobra telefonsarunās notikušo apmaiņu ar šīs pašnovērtēšanas rezultātiem, – lūdza uzklausīt to personu liecības, kas piedalījušās minētajos notikumos.

342    Savā pieteikumā par liecinieku nopratināšanu, kas iesniegts ar atsevišķu 2015. gada 31. marta vēstuli, prasītāja turklāt uzsver, cik svarīgi būtu uzklausīt vienu no piedāvātajiem lieciniekiem, konkrēti, A. V., tās ārējo advokātu, kas esot bijis ar Portugāles valdību veiktās saziņas un sarunu dalībnieks.

343    Savos procesuālajos rakstos, kā arī atbildē uz pieteikumu par liecinieku nopratināšanu Komisija nepiekrīt tam, ka prasītājas piedāvāto liecinieku nopratināšanai būtu kāda jēga strīda risinājuma mērķiem.

344    Ir jāatgādina, ka vienīgi Vispārējā tiesa var lemt par iespējamu nepieciešamību papildināt informāciju, kas tai ir pieejama izskatāmajās lietās (skat. rīkojumu, 2010. gada 10. jūnijs, Thomson Sales Europe/Komisija, C‑498/09 P, EU:C:2010:338, 138. punkts un tajā minētā judikatūra).

345    Kā Tiesa jau ir atzinusi kādā lietā, kas bija saistīta ar konkurences tiesībām, pat tad, ja prasības pieteikumā izklāstītajā lūgumā par liecinieku nopratināšanu ir precīzi norādīti fakti, attiecībā uz kuriem jāuzklausa viens vai vairāki liecinieki, un iemesli, kuru dēļ viņi ir jānopratina, Vispārējai tiesai ir jānovērtē lūguma atbilstība saistībā ar strīda priekšmetu un vajadzību nopratināt uzaicinātos lieciniekus (skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Siemens/Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, EU:C:2013:866, 323. punkts un tajā minētā judikatūra).

346    Tiesa turklāt ir norādījusi, ka šī Vispārējās tiesas novērtējuma brīvība saskan ar pamattiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu un, it īpaši, Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK) 6. panta 3. punkta d) apakšpunktu. Proti, no Tiesas judikatūras izriet, ka šajā pēdējā tiesību normā apsūdzētajam nav atzītas absolūtas tiesības panākt liecinieku nopratināšanu tiesā un ka principā tā ir tiesa, kam jāizlemj, vai ir nepieciešams un vai ir lietderīgi uzaicināt liecinieku. ECPAK 6. panta 3. punktā ir paredzēts nevis pienākums uzaicināt jebkuru liecinieku, bet gan pušu procesuālo tiesību pilnīga vienlīdzība, nodrošinot, ka strīdīgajā procedūrā, kopumā ņemot, apsūdzētajam ir bijusi atbilstoša un pietiekama iespēja atspēkot pret viņu vērstās aizdomas (skat. spriedumu Siemens/Komisija, minēts 345. punktā, EU:C:2013:866, 324. un 325. punkts un tajos minētā judikatūra).

347    Šajā ziņā Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi, ka tā nevar apmierināt pieteikumu par liecinieku no prasītāja uzņēmuma puses nopratināšanu, ja paziņojumi, ko prasītājs vēlas iegūt ar šādu nopratināšanu Vispārējā tiesā, jau ir tikuši izdarīti procesā Komisijā un ir tikuši atzīti par tādiem, kurus neapstiprina dokumentāri pierādījumi un kuri pat ir pretrunā noteiktiem lietas materiāliem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 13. jūlijs, ThyssenKrupp Liften Ascenseurs/Komisija, T‑144/07, no T‑147/07 līdz T‑150/07 un T‑154/07, Krājums, EU:T:2011:364, 152. un 154. punkts).

348    Turklāt ir jāatzīmē, ka lūgums, ar kuru Vispārējai tiesai lūgts papildināt tās rīcībā esošo informāciju, nav iedarbīgs gadījumā, kad, pat ja Vispārējā tiesa apmierinātu šādu lūgumu, tas nemainītu tās nolēmuma būtību (šajā ziņā skat. rīkojumu Thomson Sales Europe/Komisija, minēts 344. punktā, EU:C:2010:338, 141. punkts).

349    Ja Vispārējā tiesa var lietderīgi izlemt lietu, pamatojoties uz prasījumiem, pamatiem un argumentiem, kas izvirzīti tiesvedības rakstveida un mutvārdu daļā, un ņemot vērā iesniegtos dokumentus, prasītājas pieteikums par liecinieku nopratināšanu ir noraidāms un Vispārējai tiesai nav jāsniedz īpašs pamatojums par tās vērtējumu, saskaņā ar kuru nav lietderīgi meklēt kādus papildu pierādījumus (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2005. gada 15. septembris, Marlines/Komisija, C‑112/04 P, EU:C:2005:554, 39. punkts, un spriedumu, 2009. gada 9. septembris, Clearstream/Komisija, T‑301/04, Krājums, EU:T:2009:317, 218. punkts).

350    Tomēr, lai gan ir taisnība, ka lietas dalībniekam nav tiesību prasīt Savienības tiesai, lai tā veiktu kādu procesa organizatorisko pasākumu vai pierādījumu savākšanas pasākumu, tiesa nevar noteikt sekas no fakta, ka lietas materiālos trūkst kādu pierādījumu, kamēr tā nav izsmēlusi tiesas reglamentā paredzētos līdzekļus, ar kuriem tiktu panākts, ka attiecīgais lietas dalībnieks iesniedz šādu pierādījumu (skat. rīkojumu, 2013. gada 8. oktobris, Michail/Komisija, T‑597/11 P, Krājums-CDL, EU:T:2013:542, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

351    Konkrētajā gadījumā prasītāja lūdz Vispārējo tiesu nopratināt personas, kas piedalījās sarunās par trešā piedāvājuma darbības termiņa pagarināšanu 2010. gada 16. un 17. jūlijā, sarunās par ceturto piedāvājumu 2010. gada 26., 27. un 28. jūlijā, kā arī saziņā starp Telefónica un PT 2010. gada 26. un 29. oktobrī.

352    Runājot, pirmkārt, par pēdējo minēto saziņu, ir jānorāda, ka attiecīgo personu paziņojumi jau ir atrodami lietas materiālos.

353    Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas jau ir minēts šā sprieduma 347. punktā, ka Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi, ka tā nevar apmierināt pieteikumu par liecinieku no prasītāja uzņēmuma puses nopratināšanu, ja paziņojumi, ko prasītājs vēlas iegūt ar šādu nopratināšanu Vispārējā tiesā, jau ir tikuši izdarīti procesā Komisijā un ir tikuši atzīti par tādiem, kurus neapstiprina dokumentāri pierādījumi un kuri pat ir pretrunā noteiktiem lietas materiāliem.

354    Aplūkotajā lietā ir jāatgādina, ka Komisija – kā jau minēts šā sprieduma 189. un 191. punktā – ir norādījusi, ka tā ir ņēmusi vērā konkrētos paziņojumus un ka tā tos ir izvērtējusi atbilstoši principiem, kas piemērojami pierādījumu novērtēšanas jomā. Komisija tādējādi ir ņēmusi vērā faktu, ka šos paziņojumus bija sagatavojušas personas, kuras varēja būt tieši ieinteresētas šajā lietā (apstrīdētā lēmuma preambulas 122. apsvērums), un, izvērtējot šos elementus, tos izsvērusi ar citiem pieejamajiem pierādījumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 121., 124. un 308. apsvērums). Nevienā brīdī Komisija nav apšaubījusi faktu, ka minēto paziņojumu autori patiesībā ir teikuši to, kas ierakstīts šajos paziņojumos.

355    Šajos apstākļos pieteikums, kurā lūgts izdot rīkojumus par personu, kas ir šo paziņojumu autori, nopratināšanu Vispārējā tiesā, ir jānoraida, jo lietas materiālos esošie pierādījumi ir pietiekami, lai ļautu Vispārējai tiesai paust savu viedokli par 2010. gada oktobra audiokonferencēm (šajā ziņā skat. spriedumu ThyssenKrupp Liften Ascenseurs/Komisija, minēts 347. punktā, EU:T:2011:364, 152. un 154. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2004. gada 7. oktobris, Mag Instrument/ITSB, C‑136/02 P, Krājums, EU:C:2004:592, 77. punkts).

356    Šis secinājums nevar tikt atspēkots ar prasītājas apgalvojumu tiesas sēdē, ka saskaņā ar nepastarpinātības principu liecinieku nopratināšana Vispārējā tiesā nenoliedzami sniedz pievienotu vērtību salīdzinājumā ar rakstveidā apstiprināto paziņojumu ņemšanu vērā. Proti, tā kā paziņojumu saturs nav ticis apšaubīts un runa ir tikai par to, kā šie elementi tiek uztverti salīdzinājumā ar visu pierādījumu kopumu, tiesas sēdē prasītājas izvirzītie argumenti nevar atspēkot konstatējumu, saskaņā ar kuru konkrēto paziņojumu autori nav jāuzklausa Vispārējā tiesā.

357    Otrkārt, runājot par piedāvātajām liecībām attiecībā uz 2010. gada 16., 17., 26., 27. un 28. jūlijā notikušajām sarunām par trešo un ceturto piedāvājumu, pieteikumi par liecinieku nopratināšanu tāpat ir noraidāmi.

358    Pirmām kārtām, runājot par 2010. gada 16. un 17. jūlija sarunām par trešo piedāvājumu, pirmkārt, ir jāatzīmē, ka prasītāja savā 2015. gada 31. marta pieteikumā par liecinieku nopratināšanu norādīja un tiesas sēdē apstiprināja, ka A. V., tās ārējais advokāts, kas bija ar Portugāles valdību veiktās saziņas un sarunu dalībnieks, esot vienīgais no piedāvātajiem lieciniekiem, kurš sazinājies ar minēto valdību, un tātad “vienīgais tiešais liecinieks attiecībā uz cēloņsakarību starp Portugāles valdības rīcību un klauzulas pastāvēšanu” un vienīgais, “kam ir tiešas zināšanas par Portugāles valdības rīcību un tās ietekmi uz strīdīgās darbības rezultātu”. No tā izriet, ka saistībā ar 2010. gada 16. un 17. jūlija sarunām nav jāizskata nepieciešamība uzklausīt citas prasītājas piedāvātās personas, jo tām – atbilstoši tam, ko norāda pati prasītāja, – nav nekādu tiešu zināšanu par apgalvotajām Portugāles valdības darbībām.

359    Otrkārt, ir svarīgi atzīmēt, ka prasītāja norāda, ka A. V., tās ārējā advokāta, kas bija ar Portugāles valdību veiktās saziņas un sarunu dalībnieks, paziņojumu, kuri nav ietverti nevienā lietas materiālu dokumentā, saturs esot būtisks tās aizstāvībai, jo šis liecinieks varot sniegt pierādījumus par cēloņsakarību starp Portugāles valdības rīcību un klauzulu. Tiesas sēdē prasītāja precizēja, ka minētā liecinieka nopratināšana cita starpā būtu vērsta uz to, lai noskaidrotu apstākļus saistībā ar A.58 pielikumu (skat. šā sprieduma 147. punktu), un par to ir izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.

360    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jau tika konstatēts, ka A.58 pielikums (skat. šā sprieduma 147. punktu) un, vispārīgāk runājot, visi elementi, ko izvirzījusi prasītāja, lai pierādītu apgalvoto Portugāles valdības ieinteresētību klauzulā (skat. šā sprieduma 136.–162. punktu), neietver nekādas norādes, kas ļautu konstatēt šādu interesi. Proti, lai gan ir konstatēta Portugāles valdības ieinteresētība sarunās par nolīgumu, prasītāja nav izvirzījusi nekādus netiešus pierādījumus, kas ļautu pierādīt, ka minētā valdība būtu pieprasījusi vai vismaz vēlējusies klauzulu, un tai nav izdevies izskaidrot, kā tās ārējā advokāta, kas bija ar Portugāles valdību veiktās saziņas un sarunu dalībnieks, liecības saistībā ar A.58 pielikumā ietverto saraksti liecinātu par “cēloņsakarību starp Portugāles valdības rīcību un klauzulu”, jo, gluži pretēji, šķiet, ka savos procesuālajos rakstos prasītāja atzīst, ka līdz šim iesniegtie “netiešie pierādījumi” esot “visaugstākā līmeņa pierādījums par [Portugāles valdības] rīcību, kas bija pieejams Telefónica, jo – tā paša iedabas dēļ – valdības spiediens delikātos jautājumos parasti ir neuzkrītošs un neformāls”.

361    Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka tiesas sēdē prasītāja, paskaidrojot, kāpēc administratīvā procesa laikā tā nebija nedz iesniegusi A.58 pielikumā ietverto saraksti, nedz ierosinājusi uzklausīt tās ārējo advokātu, kas bija ar Portugāles valdību veiktās saziņas un sarunu dalībnieks, saistībā ar šo saraksti, atzina, ka šīs lietas ietvaros apskatāmo dokumentu lielā apjoma dēļ tā minēto saraksti – kurai it kā bija jāliecina par minētā advokāta pamatlomu šajā lietā un viņa liecību būtisko nozīmīgumu, lai pierādītu apgalvoto Portugāles valdības ietekmi saistībā ar klauzulu, – atrada tikai vēlāk, veicot elektronisku meklēšanu. Šī apgalvojuma gaismā, kā pamatoti norāda Komisija, ir jāatzīmē, ka, ja attiecīgajam advokātam patiešām būtu bijusi pamatloma, ko viņam piedēvē prasītāja, un ja viņš būtu varējis sniegt tiešas liecības par Portugāles valdības rīcību saistībā ar klauzulu, ir mazticams, ka šis fakts būtu iegrimis aizmirstībā, kamēr elektroniskās meklēšanas procesā nebūtu atrasta sarakste, kas liecina par apgalvoto viņa nozīmīgumu šajā lietā.

362    Liecības, kurās tikai tiek atkārtoti apstākļi, kurus prasītāja jau minējusi savā prasībā un kuru patiesums nav apstrīdēts, un kurās izdarīti tādi paši secinājumi, ko prasītāja norādījusi savos procesuālajos rakstos (skat. šā sprieduma 136.–143. punktu), nav atzīstamas par faktisku pierādījumu, kuram būtu nozīme šīs lietas izspriešanai. Proti, nav strīda par to, ka Portugāles valdība rūpīgi sekoja sarunām par nolīgumu, bet tas nenozīmē, ka tā būtu vēlējusies uzspiest klauzulu. Tātad liecībām, kas liecinātu par faktiem, kas vispārīgi apstiprinātu Portugāles valdības ieinteresētību nolīgumā, nenorādot uz faktiem, kas pierādītu apgalvoto minētās valdības ieinteresētību klauzulā, nebūtu nozīmes, lai pārbaudītu prasītājas argumentācijas pamatotību.

363    Šajos apstākļos Vispārējai tiesai nav jānosaka lūgtie pierādījumu savākšanas pasākumi (šajā ziņā skat. spriedumus Siemens/Komisija, minēts 345. punktā, EU:C:2013:866, 323. punkts, un 1994. gada 27. oktobris, Fiatagri un New Holland Ford/Komisija, T‑34/92, Krājums, EU:T:1994:258, 27. punkts).

364    Otrām kārtam, runājot par pieteikumu, kurā lūgts nopratināt kā lieciniekus Telefónica ģenerālsekretāru un padomes locekli R. S. L. G.‑O. kungu, Telefónica uzņēmuma finanšu un attīstības ģenerāldirektoru A. V. B. kungu, direktoru rūpniecisko apvienību un meitasuzņēmumu jautājumos J. S. B. kungu, Telefónica ģenerālsekretāra vietnieci un padomes locekli M. L. M. A. kundzi un, visbeidzot, atkal A. V. kungu, ārējo advokātu, kas bija ar Portugāles valdību veiktās saziņas un sarunu dalībnieks, saistībā ar to, ka 2010. gada 27. jūlijā Telefónica esot uzstājusi uz klauzulas anulēšanu un PT esot atteikusies to darīt, ir jākonstatē, ka šis pieteikums nav iedarbīgs.

365    Proti, pat ja tiktu pieņemts, ka liecinieki, kurus prasītāja lūdz nopratināt, apgalvos, ka Telefónica 2010. gada 27. jūlijā pieprasīja PT svītrot klauzulu un ka PT atteicās to darīt, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus un, it īpaši, klauzulas divpusējo raksturu (skat. šā sprieduma 154. un 171. punktu), kā arī sarunu laikā Telefónica izrādīto attieksmi (skat. šā sprieduma 152. un 338. punktu), šis pierādījums neļautu secināt nedz to, ka klauzulā bija ietverts pašnovērtējuma pienākums, nedz to, ka, nosakot naudas soda apmēru, – kā atbildību mīkstinoši apstākļi – būtu bijuši jāņem vērā apgalvotie Telefónica centieni ierobežot klauzulas iedarbību (skat. šā sprieduma 335.–338. punktu).

366    Šajos apstākļos, tā kā lūgums, ar kuru Vispārējai tiesai lūgts papildināt tās rīcībā esošo informāciju, nav iedarbīgs gadījumā, kad, pat ja Vispārējā tiesa apmierinātu šādu lūgumu, tas nemainītu tās nolēmuma būtību (skat. šā sprieduma 348. punktā minēto judikatūru), ir jānoraida pieteikums par 2010. gada 26. un 27. jūlija sarunu liecinieku nopratināšanu, tāpat kā pieteikums par liecinieku nopratināšanu kopumā.

367    No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka sestais prasības pamats ir jāapmierina daļēji – tiktāl, ciktāl, nosakot naudas soda aprēķināšanai vērā ņemamo prasītājas pārdevumu vērtību, Komisijai ir bijis jāizvērtē prasītājas argumenti, ar kuriem tā tiecās pierādīt, ka starp Telefónica un PT nepastāvēja potenciāla konkurence attiecībā uz noteiktiem pakalpojumiem. Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 2. pants ir jāatceļ tikai tiktāl, ciktāl tajā naudas soda summa ir noteikta uz Komisijas izmantotās pārdevumu vērtības pamata, bet pārējā daļā prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

368    Atbilstoši Vispārējas tiesas Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

369    Tā kā prasība ir tikusi apmierināta tikai daļēji, Vispārējā tiesa, taisnīgi izvērtējot lietas apstākļus, nolemj, ka prasītāja sedz trīs ceturtdaļas savu tiesāšanās izdevumu, kā arī atlīdzina vienu ceturtdaļu Komisijas tiesāšanās izdevumu. Komisija sedz trīs ceturtdaļas savu tiesāšanās izdevumu, kā arī atlīdzina vienu ceturtdaļu prasītājas tiesāšanās izdevumu.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      Komisijas 2013. gada 23. janvāra Lēmuma C(2013) 306 final par procedūru saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. pantu (Lieta COMP/39.839 – Telefónica/Portugal Telecom) 2. pantu atcelt daļā, kurā Telefónica, SA uzliktais naudas sods ir noteikts EUR 66 894 000 apmērā, ciktāl šī summa ir noteikta uz Eiropas Komisijas izmantotās pārdevumu vērtības pamata;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt;

3)      Telefónica sedz trīs ceturtdaļas savu tiesāšanās izdevumu, kā arī atlīdzina vienu ceturtdaļu Komisijas tiesāšanās izdevumu. Komisija sedz trīs ceturtdaļas savu tiesāšanās izdevumu, kā arī atlīdzina vienu ceturtdaļu Telefónica tiesāšanās izdevumu.

Martins Ribeiro Gervasoni Madise

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2016. gada 28. jūnijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

I –  Informācija par Telefónica un PT

II –  Sarunas un nolīguma parakstīšana

III –  Notikumi pēc nolīguma noslēgšanas

IV –  Procedūra Komisijā

Apstrīdētais lēmums

Tiesvedība un lietas dalībnieču prasījumi

Juridiskais pamatojums

I –  Par pieņemamību

A –  Par dažu prasības pieteikuma pielikumu pieņemamību

B –  Par atsauču uz PT paralēli celto prasību par apstrīdēto lēmumu pieņemamību

II –  Par lietas būtību

A –  Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu

1.  Par pirmajiem trīs prasības pamatiem, kas būtībā attiecas uz LESD 101. panta pārkāpumu tā iemesla dēļ, ka klauzula neesot uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ

a)  Ievada piezīmes

b)  Par klauzulas kā iespējamā aksesuāra ierobežojuma novērtējumu saistībā ar Vivo darījumu

c)  Par prasītājas rīcības autonomiju

d)  Par klauzulas ieviešanas nolīgumā, kas attiecas uz Vivo darījumu, kontekstu un pušu rīcību

Par spiedienu, ko it kā īstenojusi Portugāles valdība

–  Par principiem saistībā ar pierādīšanas pienākumu

–  Apstrīdētais lēmums

–  Par prasītājas izvirzītajiem apstākļiem

–  Par apgalvojumu par pienākuma veikt izmeklēšanu un labas pārvaldības principa pārkāpumu

Par apgalvoto Telefónica rīcību nolūkā minimizēt klauzulas pret konkurenci vērsto saturu

e)  Par apgalvoto atrunas “ciktāl to pieļauj tiesību akti” materiālo saturu un tās praktiskajiem mērķiem

Par apgalvoto darījuma izmaksu samazināšanas funkciju

Par apgalvoto stratēģiskās sviras funkciju nolūkā panākt konsensu

Par apgalvoto darījuma saglabāšanas drošības funkciju

Par klauzulas teksta interpretāciju

2.  Par ceturto prasības pamatu – LESD 101. panta pārkāpumu, pamatojuma nepietiekamību un nepareizu novērtējumu attiecībā uz aplūkotās rīcības spēju ierobežot konkurenci

3.  Par piekto prasības pamatu – LESD 101. panta pārkāpumu, jo klauzula neesot atzīstama par ierobežojumu mērķa dēļ, un noteikumu par pierādīšanas pienākumu un in dubio pro reo principa pārkāpumu

B –  Par prasījumiem attiecībā uz naudas soda apmēru

1.  Ievada piezīmes

a)  Par principiem, kas attiecas uz naudas sodu aprēķināšanu

b)  Apstrīdētais lēmums

2.  Par sesto prasības pamatu – acīmredzamu kļūdu Telefónica pārdevumu sākotnējās pārdevumu vērtības aprēķinā, kas veikts, lai noteiktu naudas soda pamatsummu, un samērīguma un pamatojuma sniegšanas principu pārkāpumu

a)  Par pirmo pamata daļu par to, ka attiecībā uz Telefónica vērā ņemtajam pārdevumu apjomam esot jābūt tādam pašam kā attiecībā uz PT

b)  Par otro pamata daļu par to, ka no naudas soda aprēķina esot jāizslēdz noteiktu pārdevumu vērtība

Par pamatojumu

Par lietas būtību

–  Par pārdevumiem, kas atbilst ārpus Ibērijas pussalas veiktajām darbībām

–  Par pārdevumiem, kas atbilst jau uzsāktajām darbībām

–  Par pārdevumiem, kas atbilst darbībām, uz kurām nevar attiekties konkurence

3.  Par septīto prasības pamatu – LESD 101. panta pārkāpumu, pieļaujot acīmredzamu kļūdu naudas soda pamatsummas aprēķinā atbilstoši pārkāpuma smagumam, un samērīguma principa pārkāpumu

4.  Par astoto prasības pamatu – LESD 101. panta pārkāpumu, pārkāpjot samērīguma principu un pieļaujot acīmredzamu kļūdu, jo nav tikuši atzīti citi atbildību mīkstinoši apstākļi

C –  Par pieteikumu par liecinieku nopratināšanu

Par tiesāšanās izdevumiem

** Tiesvedības valoda – spāņu.