ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI]
SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 31. janvārī (1)
Lieta C‑418/11
TEXDATA Software GmbH
(Oberlandesgericht Innsbruck (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Sabiedrību tiesības – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – LESD 49. un 54. pants – Direktīva 2009/101/EK, Ceturtā direktīva 78/660/EEK, Vienpadsmitā direktīva 89/666/EEK – Kapitālsabiedrības un tās filiāļu grāmatvedības dokumentu publiskošana – Par nepubliskošanu paredzētās sankcijas – Sankciju samērīgums – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips – Tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips – Princips ne bis in idem
1. Vai Savienības tiesības nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka, tiklīdz ir beidzies noteiktais termiņš sabiedrību grāmatvedības dokumentu publiskošanai, nekavējoties tiek piemērots naudas sods gan sabiedrībai, gan tās struktūrām, neprasot un nedodot iepriekšēju iespēju sniegt paskaidrojumus, un, ja kavēšanās turpinās, paredzēts nekavējoties uzlikt tālākas sankcijas. Tāds būtībā ir Oberlandesgericht Innsbruck [Federālās zemes augstākā tiesa Insbrukā] (Austrija) uzdotais jautājums šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.
2. Iesniedzējtiesa it īpaši lūdz Tiesu pārbaudīt, vai šāda veida tiesiskais regulējums, kas nesen ieviests Austrijā, ir saderīgs, no vienas puses, ar LESD 49. un 54. pantā noteikto brīvību veikt uzņēmējdarbību un ar Savienības direktīvās par sabiedrībām paredzēto sankciju režīmu par pārkāpumiem grāmatvedības dokumentu publiskošanā, un, no otras puses, ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu un ne bis in idem principu, kas ietverti dažādos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) noteikumos, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk tekstā – “ECPAK”).
3. Neraugoties uz jautājuma relatīvi nelielo nozīmi pamatlietā, Tiesai tomēr šajā lietā ir jāpauž nostāja par Savienības tiesību jautājumiem, kas nekādā gadījumā nav nebūtiski.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
4. Pirmās direktīvas par sabiedrībām, proti, Direktīvas 68/151/EEK (2), 6. pantā, kas pēc šīs direktīvas atcelšanas kļuvis par 7. pantu Direktīvā 2009/101/EK (3), ir paredzēts:
“Dalībvalstis nosaka attiecīgus sodus vismaz šādos gadījumos:
a) [ja] atklātībā nav nodoti grāmatvedības dokumenti, kā noteikts 2. panta f) punktā [..].”
5. Ceturtās direktīvas par sabiedrībām, proti, Direktīvas 78/660/EEK (4), 60.a pantā ir paredzēts, ka “[d]alībvalstis nosaka noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par tādu valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus pasākumus, kuri vajadzīgi, lai nodrošinātu to izpildi. Paredzētajām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām”.
6. Vienpadsmitās direktīvas par sabiedrībām, proti, Direktīvas 89/666/EEK (5), 1. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Tādas filiāles dokumentus un datus, ko dalībvalstī atvērusi sabiedrība, kuru regulē citas dalībvalsts tiesību akti un uz kuru attiecas Direktīva 68/151/EEK, nodod atklātībā saskaņā ar minētās direktīvas 3. pantu, ievērojot tās dalībvalsts tiesību aktus, kurā filiāle atrodas.”
7. Saskaņā ar šīs direktīvas 12. pantu “[d]alībvalstis paredz attiecīgus sodus gadījumos, kad dati, kas norādīti 1. [..] pantā, nav nodoti atklātībā”.
B – Valsts tiesības
8. Saskaņā ar Unternehmensgesetzbuch (Austrijas Sabiedrību kodekss, turpmāk tekstā – “UGB”) 277. panta 1. punktu kapitālsabiedrību likumiskajiem pārstāvjiem par uzņēmumu reģistru kompetentā tiesā [kapitāl]sabiedrības reģistrācijas vietā ir jāiesniedz gada pārskats, ziņojums par uzņēmuma stāvokli, kā arī citi sabiedrības dokumenti, kad tie ir tikuši apspriesti pilnsapulcē, un katrā ziņā ne vēlāk kā deviņus mēnešus pēc bilances noslēgšanas dienas.
9. UGB 280.a pantā ar nosaukumu “Ārvalstu kapitālsabiedrību filiāļu publiskošana” ir noteikts: “Ārvalstu kapitālsabiedrību filiāļu gadījumā filiāles pārstāvjiem vācu valodā saskaņā ar UGB 277. pantu jāpublisko oficiālie grāmatvedības dokumenti, kas ir pārbaudīti un publiskoti saskaņā ar tiesībām, ko piemēro sabiedrības galvenās reģistrācijas vietā (6)”.
10. UGB 283. pantā ar nosaukumu “Naudas sodi” ir noteiktas sekas, kādas rodas, neizpildot iepriekš minēto publiskošanas pienākumu. Šis pants 2011. gadā ir ticis grozīts (turpmāk tekstā – “2011. gada reforma”) (7).
11. Saskaņā ar šīs normas 1. punktu ar grozījumiem valdes biedriem vai likvidatoriem ir jāievēro UGB 277. pants un, ja runa ir par ārvalstu kapitālsabiedrības filiāli, tās pilnvarotajiem pārstāvjiem ir jāievēro UGB 280.a pants, pretējā gadījumā tiesa piemēro viņiem naudas sodu no EUR 700 līdz EUR 3600 apmērā. Šāds naudas sods ir jāpiemēro, kad beidzas publiskošanas termiņš, un šī piemērošana ir jāatkārto ik pēc diviem mēnešiem tik ilgi, kamēr minētās struktūras nav izpildījušas savus pienākumus.
12. UGB 283. panta 2. un 3. punktā ir paredzēta naudas soda piemērošanas procedūra, kas norisinās divos posmos. Pirmajā posmā, kas paredzēts šī panta 2. punktā, gadījumā, kad sabiedrības struktūras nav izpildījušas pienākumu publiskot grāmatvedības dokumentus noteiktajā termiņā, ar aktu, bez nekādas iepriekš izpildāmas procesuālas darbības tiek piemērots naudas sods EUR 700 apmērā. Šādu iepriekš izpildāmu procesuālu darbību neesamība, piemērojot šo pirmo sankciju, ir jauninājums, kas ieviests ar 2011. gada reformu, kuras mērķis bija mainīt Austrijas tiesās saskaņā ar iepriekš spēkā esošajām normām iedibināto praksi uzņēmumiem, kas nepilda prasības, vispirms nosūtīt attiecīgus pieprasījumus un tikai pēc tam piemērot sankciju (8).
13. Tāpat saskaņā ar UGB 283. panta 2. punktu naudas sods var netikt piemērots vienīgi tad, ja struktūra, kurai ir minētais pienākums, acīmredzami nav varējusi savlaicīgi izpildīt pienākumu publiskot grāmatvedības dokumentus neparedzama un nepārvarama notikuma dēļ. Šādā gadījumā rīkojuma pieņemšana var tikt apturēta uz laikposmu, kas nepārsniedz četras nedēļas. Attiecīgajai struktūrai ir četrpadsmit dienu termiņš, kura laikā tā var iesniegt apelācijas sūdzību par rīkojumu, ar kuru tiek piemērots naudas sods, izklāstot pamatojumus, kas attaisno pienākuma neizpildi. Ja apelācijas sūdzība netiek iesniegta, tad rīkojums kļūst galīgs. Ja apelācijas sūdzība ir iesniegta par vēlu vai tai nav nekāda pamata, tad tā ar attiecīgu rīkojumu ir noraidāma. Tomēr var tikt piešķirts termiņa pagarinājums.
14. UGB 283. panta 3. punktā ir paredzēts iespējamais otrais naudas soda piemērošanas procedūras posms. Saskaņā ar šo punktu, laikus iesniedzot motivētu apelācijas sūdzību par rīkojumu, ar ko tiek piemērots 2. punktā minētais naudas sods, tiek atcelta akta piemērošana un uzsākts parastais process. Šis process var noslēgties vai nu ar lietas izbeigšanu, vai arī naudas soda piemērošanu robežās no EUR 700 līdz EUR 3600. Attiecīgā sabiedrības struktūra var iesniegt apelācijas sūdzību par naudas soda piemērošanu parastajā procesā.
15. Gadījumā, kad publiskošana nav veikta divu mēnešu laikā pēc tam, kad pagājusi pēdējā termiņa diena, kas norādīta UGB 277. pantā un minēta iepriekš 8. punktā, UGB 4. panta 4. punktā ir paredzēts, ka ar rīkojumu tiek noteikts jauns naudas sods EUR 700 apmērā, kurš gadījumā, ja arī turpmāk netiek izpildīts publiskošanas pienākums, tiek atkārtots par katru nākamo divu mēnešu laikposmu. UGB 283. panta 5. punktā ir noteikts, ka uzņēmumiem, kuri pēc UGB norādītajiem kritērijiem tiek kvalificēti kā vidēji vai lieli, 3. punktā paredzētie konkrētajā gadījumā un atkārtotas neizpildes gadījumā uzliktie naudas sodi var attiecīgi tikt palielināti trīs vai sešas reizes.
16. Turklāt saskaņā ar UGB 283. panta 7. punktu pienākumi, kas uzlikti likumīgajiem pārstāvjiem atbilstoši UGB 277. un 280.a pantam, tiek attiecināti arī uz sabiedrību. Ja sabiedrība nepilda šos pienākumus ar savu struktūru starpniecību, arī tai pašai vienlaikus ir jāpiespriež naudas sods.
II – Fakti, pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
17. Texdata Software GmbH (turpmāk tekstā – “Texdata”) ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kam galvenā mītne ir Karlsrūē, Vācijā, un kas darbojas programmatūras izstrādē un tirdzniecībā. Tā savu darbību Austrijā īsteno, izmantojot filiāli, kura 2008. gada 4. martā reģistrēta Austrijas Uzņēmumu reģistrā kā ārvalstu uzņēmums.
18. Landesgericht Innsbruck [Federālās zemes tiesa Insbrukā] ar 2011. gada 5. maija rīkojumu saskaņā UGB 283. panta 2. punktu grozītajā 2011. gada redakcijā piemēroja Texdata divus naudas sodus, katru EUR 700 apmērā, jo tā gada pārskatus par laikposmu līdz 2008. gada 31. decembrim un līdz 2009. gada 31. decembrim nebija iesniegusi noteiktajā termiņā, kurš, kā iesniedzējtiesa norāda, bija 2011. gada 28. februāris.
19. Paredzētajā termiņā, 2011. gada 23. maijā, Texdata iesniedza Landesgericht divas prasības, norādot, ka naudas soda piemērošana bez iepriekšēja atgādinājuma vai brīdinājuma esot nepieņemama un katrā ziņā esot bijis iespējams iesniegt tikai jau Amtsgericht Karlsruhe [Karlsrūes Pirmās instances tiesai] iesniegtos gada pārskatus, kurus var aplūkot tiešsaistē minētās tiesas tīmekļa vietnē.
20. Tajā pašā dienā Texdata iesniedza Landesgericht arī abus minētos gada pārskatus.
21. 2011. gada 25. maijā Landesgericht apstiprināja divu rīkojumu par naudas soda piemērošanu nepiemērojamību, jo prasības tika iesniegtas savlaicīgi, un parastā tiesvedībā saskaņā ar UGB 283. panta 3. un 7. punktu sabiedrībai atkal tika piemēroti divi naudas sodi katrs EUR 700 apmērā, jo tā gada pārskatus nebija iesniegusi noteiktajā termiņā.
22. Iesniedzējtiesa, kurā Texdata par abiem rīkojumiem iesniedza apelācijas sūdzības, šaubās par attiecīgā 2011. gadā grozītā valsts tiesiskā regulējuma saderību ar Savienības tiesību normām un līdz ar to ir apturējusi tiesvedību, uzdodot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“Vai Savienības tiesībām to pašreizējā attīstības stadijā, it īpaši:
1) LESD 49. un 54. pantā noteiktajai brīvībai veikt uzņēmējdarbību,
2) vispārējam efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam (LES 6. panta 3. punkts) (efektivitātes princips),
3) principam par tiesībām tikt uzklausītam atbilstoši Pamattiesību hartas 47. panta otrajai daļai (LES 6. panta 1. punkts) un ECPAK 6. panta 2. punktam (LES 6. panta 1. punkts),
4) Pamattiesību hartas 50. pantā paredzētajam ne bis in idem principam vai
5) sodu nosacījumiem publiskošanas procedūrā atbilstoši Direktīvas 68/151/EEK 6. pantam, Direktīvas 78/660/EEK 60.a pantam un Direktīvas 83/349/EEK (9) 38. panta 6. punktam,
ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, ja netiek ievērots likumā noteiktais deviņu mēnešu termiņš gada pārskatu sagatavošanai un iesniegšanai kompetentajā tiesā, kas pārvalda uzņēmumu reģistru:
– bez iepriekšējas iespējas sniegt paskaidrojumus par publiskošanas pienākumu un iespējamajiem pienākuma neizpildes iemesliem, it īpaši, iepriekš nepārbaudot, vai šis gada pārskats jau faktiski nav iesniegts mātessabiedrības [juridiskās adreses] kompetentajā tiesā, kas pārvalda uzņēmumu reģistru, un
– bez iepriekšēja, individuāla uzaicinājuma sabiedrībai vai struktūrām, kas pilnvarotas to pārstāvēt, izpildīt publiskošanas pienākumu,
tiesa, kas pārvalda uzņēmumu reģistru, nekavējoties, ja nav pierādījumu par pretējo, uzliek sabiedrībai un katrai struktūrai, kas pilnvarota to pārstāvēt, minimālo naudas sodu EUR 700 apmērā, pieņemot, ka sabiedrība un tās struktūras ir vainojamas publiskošanas pienākuma nepildīšanā, un par katriem diviem nākamajiem nokavējuma mēnešiem atkārtoti piemēro kārtējo minimālo naudas sodu EUR 700 apmērā sabiedrībai un katrai struktūrai, kas pilnvarota to pārstāvēt, joprojām pieņemot, ja nav pierādījumu par pretējo, ka sabiedrība un tās struktūras ir vainojamas publiskošanas pienākuma nepildīšanā?”
III – Tiesvedība Tiesā
23. Rīkojums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu Tiesas kancelejā tika saņemts 2011. gada 10. augustā. Rakstveida apsvērumus iesniegusi Texdata, Austrijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija.
24. Tiesas sēdē, kas notika 2012. gada 27. novembrī, piedalījās Texdata, Austrijas valdība un Komisija.
IV – Juridiskais izvērtējums
A – Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
25. Iesākumā ir jāizanalizē argumenti, kuru mērķis ir celt iebildumus par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību.
26. Austrijas valdība norāda uz virkni kļūdu valsts tiesiskā regulējuma izklāstā rīkojumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, apgalvojot, ka iesniedzējtiesa neesot izklāstījusi valsts tiesisko regulējumu tā, lai Tiesa varētu sniegt lietderīgu, nevis tikai hipotētisku atbildi.
27. Šai ziņā tomēr jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet princips, ka prejudiciālā nolēmuma procedūra, kas ir paredzēta LESD 267. pantā, nav vērsta uz dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu interpretāciju, tā ka eventuālas neprecizitātes strīdīgo dalībvalsts normu aprakstā, kas sniegts iesniedzējtiesas rīkojumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, nevar radīt tādas sekas, ka Tiesai tiek atņemta kompetence izskatīt minētās tiesas atsūtīto jautājumu (10). Šai lietā, ņemot vērā informāciju, kas sniegta rīkojumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, es uzskatu, ka Tiesas rīcībā ir pietiekami daudz nepieciešamo juridisko un faktisko elementu, lai spētu lietderīgi atbildēt uz tai uzdotajiem jautājumiem.
28. Apvienotās Karalistes valdība, neizvirzot formālu iebildumu par nepieņemamību, apgalvo, ka neesot skaidrs, kāda iemesla dēļ jaunā procedūra, kura pēc 2011. gada reformas paredzēta UGB 283. pantā, ir piemērota ar atpakaļejošu spēku pienākumam iesniegt pārskatus par 2008. un 2009. finanšu gadu.
29. Šai ziņā jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru Tiesai nav jālemj par valsts tiesību normu interpretāciju un piemērojamību vai jānosaka fakti, kuri ir būtiski pamatlietas risinājumam. Dalītās kompetences starp Savienības tiesu un valsts tiesām ietvaros Tiesai ir pienākums ņemt vērā faktisko un tiesisko kontekstu, kādā tiek uzdots iesniedzējtiesas lēmumā formulētais prejudiciālais jautājums (11). Turklāt Tiesa ir arī atzinusi, ka ratione temporis piemērojamā valsts tiesiskā regulējuma noteikšana ir valsts tiesību interpretācijas jautājums, kurš Tiesas, kuras pienākums ir izskatīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kompetencē neietilpst (12).
30. Manā skatījumā no iepriekš norādītajiem apsvērumiem izriet, ka prejudiciālais jautājums ir uzskatāms par pieņemamu.
B – Par prejudiciālo jautājumu
1) Brīvība veikt uzņēmējdarbību un direktīvas sabiedrību jomā
a) Vispārīgas piezīmes
31. Ar prejudiciālā jautājuma pirmo un piekto daļu, kas, manuprāt, jāanalizē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai brīvība veikt uzņēmējdarbību, kas paredzēta LESD 49. un 54. pantā, kā arī Pirmās direktīvas 68/151 6. panta, Ceturtās direktīvas 78/660 60.a panta un Septītās direktīvas 83/349 38. panta 6. punkta noteikumi ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas attiecas uz tādu sankciju režīmu par kapitālsabiedrību grāmatvedības dokumentu publiskošanas pienākuma neizpildi, kāds ir paredzēts UGB 2011. gada grozītajā redakcijā un aprakstīts iepriekš 10.?16. punktā.
32. Konkrēti, iesniedzējtiesa vaicā, vai gada pārskatu publiskošanas pienākumu nevarētu sasniegt tikpat efektīvi ar mazāk “stingru” procedūru nekā ar 2011. gada reformu ieviestā procedūra, piemēram, ar to, kas bija spēkā pirms šīs reformas (13). Jaunā kārtība faktiski uzliekot ārvalstu sabiedrībām liekus izdevumus un apgrūtinājumus, jo tām nākas vērsties pie advokāta, lai aizsargātu savas tiesības uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, lai gan patiesībā to, vai tās ir jau publiskojušas attiecīgos grāmatvedības dokumentus, proti, iesniegušas pārskatus, kas ir publiskoti tiesā, kas atrodas galvenās mītnes vietā, būtu iespējams noskaidrot, iegūstot attiecīgus apstiprinājumus no minētās ārvalsts tiesas vai arī sabiedrības galvenajā mītnes vietā.
33. Vispirms jāatzīmē, ka pienākums publiskot gada pārskatus, kā arī attiecīgais sankciju režīms, kas paredzēts valsts tiesiskajā regulējumā, par ko ir runa pamatlietā, attiecas uz Texdata, ciktāl pēdējā minētā, būdama Vācijas kapitālsabiedrība, darbojas Austrijā ar filiāles starpniecību, kura šai valstī ir reģistrēta kā ārvalstu kapitālsabiedrības filiāle. Šajā kontekstā uzskatu, kā to norādījusi Apvienotā Karaliste, ka šīs lietas analīzē būtiska ir ne tik daudz Septītā direktīva 83/349, kas ir saistīta ar iesniedzējtiesas pieminētajiem konsolidētajiem pārskatiem un kas tiek piemērota uzņēmumu grupām, ko veido mātesuzņēmumi un meitasuzņēmumi ar atsevišķu juridiskās personas statusu (14), bet drīzāk Vienpadsmitā direktīva 89/666 par kapitālsabiedrību filiāļu pārskatu publiskošanu. Turklāt, kā jau norādīts 4. punktā, Pirmā direktīva 68/151, uz ko iesniedzējtiesa atsaucas tās lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, tagad ir atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2009/101.
34. Tomēr ir jāatgādina, ka apstāklis, ka valsts tiesa, formāli izsakoties, prejudiciālo jautājumu ir formulējusi, atsaucoties uz dažām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem atsaukusies. Šajā ziņā Tiesas uzdevums ir no valsts tiesas sniegto faktu kopuma, it īpaši no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu argumentācijas, izsecināt tos Savienības tiesību elementus, kuru interpretācija ir nepieciešama, ņemot vērā strīda priekšmetu (15).
35. Ņemot vērā faktiskos apstākļus pamatlietā un piemērojamo Austrijas tiesisko regulējumu, Tiesai ir jāinterpretē LESD 49. un 54. pants, Direktīva 2009/101, Ceturtā direktīva 78/660 un Vienpadsmitā direktīva 89/666.
b) Par direktīvām 2009/101, 78/660 un 89/666
36. Visas iepriekš minētās direktīvas ietilpst papildu pasākumos, ko Savienības likumdevējs ir noteicis, lai atvieglotu iespējas īstenot brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tie visi ir īstenošanas noteikumi LESD 50. panta 2. punkta g) apakšpunktam (16), kā arī ietilpst vispārīgajā programmā attiecībā uz brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu atcelšanu, ko Padome ir pieņēmusi 1961. gada 18. decembrī (17) un kurā paredzēts koordinēt garantijas, kuras no sabiedrībām pieprasa dalībvalstis, lai aizsargātu gan to dalībnieku, gan arī trešo personu intereses. Minētajās garantijās ietilpst pienākums publiskot dažas būtiskas ziņas, kas skar pašas sabiedrības. Tieši šādā kontekstā iepriekšminētajās direktīvās paredzētas normas, kuru mērķis ir saskaņot dalībvalstu tiesiskos regulējumus saistībā ar tādas informācijas publiskošanu, kas attiecas uz sabiedrībām (18).
37. Tātad no dažādiem šo direktīvu preambulas “apsvērumiem” izriet, ka galvenais mērķis, saskaņojot dalībvalstu tiesiskos regulējumus par publiskošanu, ir tieši mērķis nodrošināt trešo personu interešu aizsardzību. Publiskošanas pienākums sabiedrībai faktiski ir veidots tādā nolūkā, lai trešās personas, kas sadarbojas vai grasās sadarboties ar sabiedrību, varētu iepazīties ar svarīgākajiem ar to saistītajiem dokumentiem, kā arī būtiskām norādēm, kas to skar, un, it īpaši, vispārīgām ziņām par personām, kas var uzņemties saistības sabiedrības vārdā (19).
38. Turklāt attiecībā tieši uz kapitālsabiedrību gada pārskatu publiskošanu Tiesa jau reiz ir spriedusi, ka tai ir fundamentāla loma trešo personu aizsardzībā (20) un ka tās mērķis galvenokārt ir informēt tos, kas pietiekami labi nepārzina vai nevar pārzināt sabiedrības grāmatvedības un finanšu stāvokli (21). Konkrētais mērķis ir ļaut viņiem izvērtēt, vai ir vērts uzsākt vai saglabāt kādas juridiskas attiecības ar šo sabiedrību (22).
39. Tā kā šādas tiesību normas piemērošana ir tieši saistīta ar to, vai pastāv piespiedu sistēmas, ar kuras palīdzību jāgarantē tās ievērošana, Savienības likumdevējs neaprobežojās ar to vien, ka uzdeva dalībvalstīm noteikt vajadzīgos pasākumus, lai sabiedrības tiktu pakļautas publiskošanas pienākumiem, īpaši attiecībā uz grāmatvedības dokumentiem, bet arī uzdeva tām paredzēt “piemērotas sankcijas” gadījumos, kad šie pienākumi nav izpildīti (23).
40. Līdz ar to ir jākonstatē, ka tas, ka valsts tiesiskajā regulējumā, piemēram, tajā, par kuru ir runa pamatlietā, sabiedrībām un ārvalstu kapitālsabiedrību filiālēm ir uzlikts pienākums publiskot grāmatvedības un citus dokumentus, kas norādīti UGB 277. panta 1. punktā un 280.a pantā, kā arī paredzētas sankcijas gadījumā, kad šie dokumenti nav tikuši publiskoti, atbilst iepriekšminēto direktīvu prasībām.
41. Tomēr rodas problēma, ko izvirza iesniedzējtiesa, proti, jautājums, cik piemērota un samērīga ir šāda sankciju sistēma.
42. Šajā ziņā Tiesa ir paziņojusi, ka, lai noskaidrotu darbības jomu prasībām noteikt atbilstošas sankcijas par neizpildīto publiskošanas pienākumu, ir noderīgi ņemt vērā pastāvīgo Tiesas judikatūru par lojālu sadarbību, kas tagad ir ietverts LES 4. panta 3. punktā, no kura izriet identiskas prasības. Saskaņā ar šo judikatūru, lai arī sankciju izvēle ir dalībvalstu kompetencē, tām tomēr jāraugās, lai par Kopienu tiesību pārkāpumiem un tādiem pašiem valsts tiesību pārkāpumiem tiktu piemērotas tādas pašas materiālās un procesuālās normas. Turklāt sodam katrā ziņā jābūt efektīvam, samērīgam un preventīvam (24).
43. Jāatzīmē, ka, lai gan direktīvās paredzēta atbilstošu sankciju piemērošana no dalībvalstu puses, tajās nav precīzu normu par minēto valsts sankciju noteikšanu un, it īpaši, tajās nav paredzēti nekādi skaidri kritēriji, pēc kuriem varētu tikt izvērtēts to samērīgums.
44. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, ja nav veikta Savienības tiesiskā regulējuma saskaņošana attiecībā uz piemērojamajām sankcijām par tādu nosacījumu neievērošanu, kas paredzēti ar šo tiesisko regulējumu izveidotajā sistēmā, dalībvalstu kompetencē ir izvēlēties sankcijas, ko tās uzskata par piemērotām. Tomēr dalībvalstīm šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un to vispārējos principus, tātad arī samērīguma principu (25).
45. Līdz ar to šajā lietā dalībvalsts tiesiskajā regulējumā paredzētās sankcijas, par kurām ir runa pamatlietā, nedrīkst pārsniegt to, kas ir atbilstošs un nepieciešams attiecīgajā tiesiskajā regulējumā leģitīmi paredzēto mērķu īstenošanai, ņemot vērā, ka gadījumā, ja iespējams izvēlēties starp vairākiem atbilstošiem pasākumiem, ir jāizvēlas mazāk ierobežojošais un radītajām neērtībām nav jābūt nesamērīgām salīdzinājumā ar sasniedzamajiem mērķiem (26).
46. Ir skaidrs, ka prejudiciālā nolēmuma procedūrā iesniedzējtiesas ziņā ir izvērtēt, vai valsts pasākumi ir saderīgi ar Savienības tiesībām un, it īpaši, samērīguma principu, jo Tiesas kompetencē ir tikai sniegt jebkādas norādes par Savienības tiesību interpretāciju, kas ļauj iesniedzējtiesai izvērtēt šādu saderīgumu (27). Tātad tikai minētajai tiesai, kas vienīgā ir kompetenta izvērtēt valsts tiesības, ir jālemj, vai sankciju sistēma, kas ir paredzēta valsts tiesiskajā regulējumā, atbilst efektivitātes, samērīguma un preventīvuma prasībām, it īpaši, vai tā nediskriminē oficiāli reģistrētās ārvalstu sabiedrības attiecībā pret austriešu sabiedrībām gadījumos, kad nav izpildīti publiskošanas pienākumi (28). Šāda saderīguma izvērtējumā dalībvalsts tiesai tomēr jāņem vērā Tiesas sniegtās interpretācijas norādes.
47. Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāņem vērā iepriekš minētais fundamentālais mērķis aizsargāt to trešo personu intereses, kuras sadarbojas ar sabiedrību, un šo mērķi, līdztekus tam, ka tas izriet no Savienības normām, ir jācenšas sasniegt arī dalībvalsts normās, kas ir saistītas ar pārskatu publiskošanu. Šajā sakarā nevaru atstāt nepieminētu apstākli, ka no paskaidrojumiem par Austrijas valdības likumprojektu, ar kuru tika uzsākta 2011. gada reforma, izriet, ka, vēl spēkā esot iepriekšējai sistēmai, Austrijā mazāk par pusi sabiedrību, uz kurām attiecās publiskošanas pienākums, izpildīja šo pienākumu laikus (29). Ar šo novērojumu, man šķiet, pietiek, lai pierādītu, ka iepriekšējā sistēma (30), uz ko atsaucas iesniedzējtiesa, lai pamatotu savas šaubas par jaunā sankciju režīma samērīgumu, nav bijusi piemērota, lai tiktu garantēts, ka sabiedrības pilda savus pienākumus publiskot grāmatvedības dokumentus, līdz ar to tā nav atbildusi arī efektivitātes un preventīvuma prasībām, kā arī iepriekš minētajam fundamentālajam mērķim aizsargāt trešo personu intereses, kas ietverts direktīvās. No visa pārējā – kā no minētajiem paskaidrojumiem par valdības likumprojektu, tā no Austrijas valdības nepārprotamajiem izteikumiem tiesas sēdes laikā – izriet, ka reforma, it īpaši norma, ar ko ieviesta automātiska minimālā naudas soda EUR 700 apmērā piemērošana, ir veikta tieši ar mērķi garantēt efektīvāku un ātrāku publiskošanas pienākumu izpildi no to uzņēmumu puses, uz kuriem gulstas šādi pienākumi, un šis mērķis, kā precizēja Austrijas valdība jau minētajā sēdē, ņemot vērā, ka pēc 2011. gadā veiktās reformas konstatēts ievērojams publiskošanas pienākuma izpildes īpatsvara pieaugums no sabiedrību puses, ir sasniegts.
48. Otrkārt, jāatzīmē, ka no Komisijas apsvērumiem izriet, ka minimālais naudas sods EUR 700 apmērā par neizpildītiem publiskošanas pienākumiem no kapitālsabiedrību puses aptuveni atbilst vidējam naudas sodu apmēram, kas dalībvalstīs paredzēti par šāda veida pārkāpumiem, un dažās dalībvalstīs šādi minimālie naudas sodi var sasniegt EUR 1500. Tas, ka ir paredzētas šāda apmēra minimālās sankcijas, man nešķiet pārsniedzam robežas tam, kas ir piemērots vai nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgā tiesiskā regulējuma fundamentālo mērķi, kas ir norādīts iepriekš 37. un 38. punktā.
49. Turklāt, neskarot apsvērumus, kurus izklāstīšu vēlāk attiecībā uz principu ne bis in idem, paredzētais noteiktā naudas soda atkārtojums ik pēc diviem mēnešiem, ja neizpilde turpinās, tāpat nav nesamērīgs salīdzinājumā ar sasniedzamajiem mērķiem. Faktiski runa ir par pasākumu, kura mērķis ir motivēt tās sabiedrības, kurām naudas sods nav pietiekami preventīvs līdzeklis, kas liktu ātri ievērot tām uzlikto publiskošanas pienākumu.
50. Treškārt, jāatzīmē, ka minētajā tiesiskajā regulējumā paredzēts publiskošanas termiņš – deviņus mēnešus pēc bilances noslēgšanas datuma. Šis termiņš, šķiet, izņemot ārkārtas situācijas, ir pilnīgi pietiekams laikposms, kura laikā sabiedrība var izpildīt pienākumu sagatavot un publiskot savus gada pārskatus. Turklāt, ja tiktu atļauts publiskot iepriekšējā finanšu gada pārskatus vēl ilgākā termiņā, tiktu apdraudēts pats publiskošanas pienākumu mērķis, proti, trešo personu aizsardzība, ciktāl tām būtu pieejama tāda informācija par uzņēmuma stāvokli, kas nebūtu pietiekami aktuāla, lai garantētu šīs informācijas precizitāti un atbilsmi reālajam sabiedrības stāvoklim.
51. Ceturtkārt, jānorāda, ka sabiedrībai un tās struktūrām katrā ziņā ir iespēja apstrīdēt rīkojumu, ar kuru tiek piemērots naudas sods, minot iemeslus, kuru dēļ nav izpildīts tām saistošais publiskošanas pienākums.
52. Piektkārt, atsaucoties uz prasībām, kas ir noteiktas iepriekš 42. punktā minētajā judikatūrā, jāatzīmē, ka valsts tiesiskajā regulējumā gan no materiālā, gan procesuālā viedokļa paredzēts viens un tas pats sankciju režīms kā Austrijas sabiedrībām, tā ārvalstu sabiedrību filiālēm.
53. Visi iepriekš izklāstītie apsvērumi ļauj man secināt, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā piemērojamais nepārsniedz robežas tam, kas ir piemērots vai nepieciešams, lai sasniegtu tāda tiesiskā regulējuma leģitīmos mērķus, kurā sabiedrībām uzlikts pienākums publiskot pārskatus.
c) Par LESD 49. un 54. pantu
54. Saistībā ar jautājumu, vai šāds tiesiskais regulējums atbilst LESD 49. un 54. pantam, jāpārbauda, vai tas ir pasākums, kas Austrijā tādai sabiedrībai, kura ir izveidota atbilstoši citas dalībvalsts tiesiskajam regulējumam, rada šķēršļus brīvībai veikt uzņēmējdarbību ar izveidotas filiāles palīdzību (31).
55. Šajā ziņā no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka sankcijas, kas atbilst sankcijām, kuras pamatlietas tiesiskajā regulējumā piemērotas par to, ka nav izpildīti publiskošanas pienākumi, ir pietiekamas un atbilstošas Savienības tiesībām. Tātad ir jākonstatē, ka šādu sankciju piemērošana ir atkarīga tikai no tā, vai sabiedrība, iespējams, pārkāpj minētos likumīgos publiskošanas pienākumus, kas paredzēti Savienības tiesībās. Līdz ar to, kā pamatoti norāda Komisija, tikai tad, ja sabiedrība un tās struktūras rīkojas prettiesiski, var tikt izraisīta valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā juridisko seku piemērošana.
56. Turklāt es jau norādīju, ka tiesiskais regulējums, kurā noteiktas sankcijas par publiskošanas pienākumu neizpildi, ir vienlīdz piemērojams gan Austrijas sabiedrībām, gan citu dalībvalstu sabiedrībām, kuras darbojas Austrijā, dibinot filiāles. Pēdējām minētajām turklāt saskaņā ar 280.a pantu un Vienpadsmitās direktīvas 89/666 noteikumiem ir jāpublisko tikai “grāmatvedības dokumenti, kas ir pārbaudīti un publiskoti saskaņā ar tiesībām, ko piemēro sabiedrības galvenās reģistrācijas vietā” (32).
57. Tieši atsaucoties uz šiem apsvērumiem, var pievērsties iesniedzējtiesas paustajām šaubām, kas minētas iepriekš 32. punktā, saistībā ar apstākli, ka jaunā kārtība uzliktu ārvalstu sabiedrībām liekus apgrūtinājumus advokāta izdevumu dēļ, kurus tām nāktos segt, lai aizsargātu savas tiesības, kas tām izriet no brīvības veikt uzņēmējdarbību. Šādi apgrūtinājumi nebūt nav obligāti, bet gan ir atkarīgi tikai un vienīgi no attiecīgās sabiedrības pienākuma neizpildes. Apgrūtinājumi turklāt attiecas ne tikai uz ārvalstu sabiedrībām, bet arī uz Austrijas sabiedrībām.
58. Attiecībā uz iesniedzējtiesas minēto iespēju saņemt apstiprinājumus no ārvalsts tiesas sabiedrības galvenajā mītnes vietā, jāatzīmē, ka saskaņā ar Vienpadsmitās direktīvas 89/666 noteikumiem, lai filiāle būtu izpildījusi savu publiskošanas pienākumu, nepietiek ar to, ka šo pienākumu ir izpildījusi mātessabiedrība dalībvalstī, kur tā ir reģistrēta. Turklāt valsts tiesai nevar tikt uzlikts pienākums veikt šādus pētījumus, kas var izrādīties vismaz ārkārtīgi laikietilpīgi, vēršoties citu dalībvalstu tiesās, lai gan pastāv likumisks pienākums publicēt sabiedrības dokumentāciju tajā dalībvalstī, kurā darbojas filiāle, lai aizsargātu trešās personas, kuras ar to sadarbojas. Tieši tāpat arī apstāklis, ka šādi grāmatvedības dokumenti ir pieejami internetā, tās dalībvalsts valodā, kurā ir reģistrēta mātessabiedrības mītne, kas var atšķirties no tās valsts valodas, kurā darbojas filiāle, nav piemērots, lai pamatotu publiskošanas pienākuma neizpildi dalībvalstī, kurā darbojas filiāle.
59. Ņemot vērā šos apsvērumus, uzskatu, ka tiesiskais regulējums, kurā pamatlietas apstākļos atbilstoši piemērojamajām atvasinātajām Savienības tiesību normām noteiktas samērīgas sankcijas par to, ka nav izpildīti pienākumi publiskot gada pārskatus un citus attiecīgos sabiedrības dokumentus, nav tāds, kas citu dalībvalstu sabiedrības nostādītu tādā faktiskā vai juridiskā situācijā, kas būtu nelabvēlīgāka nekā reģistrācijas dalībvalsts sabiedrību situācija (33), un tas nerada brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu, ciktāl tajā nav aizliegta, traucēta un padarīta mazāk pievilcīga šīs brīvības izmantošana.
2) Par efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu un principu ne bis in idem
a) Ievada apsvērumi
60. Ar prejudiciālā jautājuma otro, trešo un ceturto daļu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai vispārīgie principi, proti, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips un princips ne bis in idem, kas apstiprināti arī Hartā un ECPAK, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu attiecībā uz sankciju režīmu par kapitālsabiedrības grāmatvedības dokumentu publiskošanas pienākuma neizpildi, kāds ir paredzēts UGB grozītajā 2011. gada redakcijā un aprakstīts iepriekš 10.?16. punktā.
61. Visi trīs iesniedzējtiesas minētie principi ir principi, kurus Tiesa atzīst par vispārīgiem Savienības tiesību principiem. Tie ir apstiprināti arī dažādos Hartas noteikumos (papildus ECPAK) un Savienībā ir ieguvuši pamattiesību statusu.
62. Konkrētāk, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir viens no vispārīgiem Savienības tiesību principiem, kas izriet no dalībvalstīm kopīgām konstitucionālām tradīcijām (34). Tas ir apliecināts ECPAK 6. un 13. pantā un uzsvērts Hartas 47. pantā.
63. Tiesību uz tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips jebkurā procedūrā, kas var noslēgties ar sankciju piemērošanu, Tiesā vairākkārt definēts kā viens no Savienības tiesību pamatprincipiem (35). Tas ir paredzēts ECPAK 6. panta 3. punktā un kodificēts Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā un 48. panta 2. punktā.
64. Arī aizliegumu sodīt divkārt vai vajāt divas reizes par vienu un to pašu nodarījumu (princips ne bis in idem) Tiesa ir atzinusi kā vispārīgu tiesību principu (36). Tas ir skaidri norādīts ECPAK 7. protokola 4. pantā, kā arī Hartas 50. pantā.
65. Iesniedzējtiesas atsaukšanās uz šiem principiem un attiecīgajiem Hartas noteikumiem izvirza divus plašus ievadjautājumus, kas tika plaši apspriesti tiesas sēdē. Pirmkārt, tas ir Austrijas valdības uzdotais jautājums gan rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē saistībā ar to, vai Hartas noteikumi ir jāpiemēro tādā situācijā, kāda ir pamatlietā; otrkārt, – iesniedzējtiesas skaidri aplūkotais jautājums par to, vai valsts tiesiskajā regulējumā paredzētais sankciju režīms ir vai nav krimināltiesiska rakstura. Iespējamā šī režīma kvalificēšana par krimināltiesisku ietekmētu iepriekšminēto principu piemērošanu.
b) Par Hartas piemērojamību
66. Saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu to piemēro “dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus”.
67. Austrijas valdība norāda, ka, lai arī iepriekšminētajās direktīvās dalībvalstīm uzlikts pienākums paredzēt piemērotas sankcijas par publiskošanas pienākumu neizpildi, Savienības tiesībās nav detalizēti reglamentēta nedz sankciju procedūra, nedz pārsūdzības kārtība. Tā kā procesuālās tiesības ir dalībvalstu kompetencē, Harta principā nebūtu piemērojama tādiem faktiem, kādi tie ir pamatlietā.
68. Šai ziņā nevaru nenorādīt, ka jēdziena “īstenot Savienības tiesību aktus” interpretācija dalībvalstīs un, attiecīgi, Hartas piemērošanas joma ir jautājums, par ko nesen kā teorētiskajā literatūrā, tā arī ģenerāladvokātu starpā (37) norisinājās plašas diskusijas.
69. Tomēr, neskarot iespējamās Hartas 51. panta 1. punkta šaurākās vai plašākās interpretācijas un, attiecīgi, arī iespējamās dažādās piemērošanas jomas, kas varētu tikt attiecinātas uz [Hartu], atzīmēšu, ka šajā lietā ne vien publiskošanas pienākumi, attiecībā uz kuriem ir paredzēts sankciju režīms, kas ir šī prejudiciālā nolēmuma lūguma priekšmets, tieši izriet no Savienības tiesībām, bet arī pašas sankcijas, kas paredzētas valsts tiesiskajā regulējumā, ir noteiktas, tieši īstenojot Savienības tiesības, it īpaši, Pirmās direktīvas 68/151, Ceturtās direktīvas 78/660 un Vienpadsmitās direktīvas 89/666 noteikumus, kurps paredzēts dalībvalsts pienākums noteikt piemērotas sankcijas, lai garantētu minēto publiskošanas pienākumu ievērošanu (38). Valsts tiesiskais regulējums tātad ietver specifiskus noteikumus, kas reglamentē Savienības tiesībās skaidri noteikto sankciju piemērošanas procedūru, tostarp to pārsūdzēšanas kārtību.
70. Šādā kontekstā Austrijas valdības norādītais apstāklis, ka Savienības tiesības pieļaujot iespēju katras dalībvalsts iekšējā juridiskajā sistēmā izvēlēties procesuālo kārtību, kādā šādas sankcijas piemērojamas, manā skatījumā neko negroza tai ziņā, ka, pieņemot pamatlietā piemērojamo valsts tiesisko regulējumu, attiecīgā dalībvalsts ir īstenojusi Savienības tiesības. Lai gan – kā tas ir izskatāmajā lietā – dalībvalstis pieņem īpašas tiesību normas, lai transponētu valsts tiesībās sankciju režīmu, kas skaidri paredzēts Savienības tiesībās, un līdz ar to valsts normas ir tieši balstītas uz Savienības tiesībām, dalībvalstīm atzītā procesuālā autonomija nekādā ziņā nenozīmē, ka tās neīstenotu šīs tiesības (39).
71. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka šai lietai ir jāpiemēro Hartas noteikumi.
c) Par valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā sankciju režīma krimināltiesisko raksturu
72. Saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli Austrijas doktrīnā un judikatūrā pārsvarā ir atzīts, ka UGB 283. pantā paredzētais sankciju režīms ir vienlaikus gan piespiedu rakstura režīms, gan represīvs režīms un līdz ar to tam ir krimināltiesiska rakstura pazīmes (40). Šo tēzi tomēr apstrīd Komisija un Apvienotās Karalistes valdība.
73. Izvērtējot sankciju režīma krimināltiesisko raksturu, ir jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūrā saistībā ar jēdzienu “apsūdzība kriminālnoziegumā”, “sods” un “kriminālprocess”, kas minēti ECPAK 6. un 7. pantā, kā arī attiecīgā 7. protokola 4. panta 1. punktā (41), interpretāciju noteiktie kritēriji. Šo judikatūru tagad skaidri pārņem arī Tiesa (42).
74. Ievērojot šādu pieeju, ir būtiski trīs kritēriji, [tā sauktie] “Engel kritēriji”, atsaucoties uz spriedumu, kurā tie tika formulēti pirmoreiz (43). Pirmais kritērijs ir pārkāpuma juridiskā klasifikācija saskaņā ar valsts tiesībām, ko tomēr uzskata tikai par “sākumpunktu” (44). Otrais kritērijs ir pati pārkāpuma būtība, bet trešais ir soda veids un tā smaguma pakāpe (45). Otrais un trešais kritērijs, kas ir būtiskāki nekā pirmais, ir alternatīvi kritēriji, kuri ne vienmēr ir kumulatīvi, kas tomēr neizslēdz arī kumulatīvu pieeju, ja katra kritērija atsevišķā analīze neļauj nonākt pie skaidriem secinājumiem (46).
75. Šajā lietā attiecībā uz pirmo kritēriju, proti, pārkāpuma juridisko klasifikāciju saskaņā ar Austrijas tiesībām, tas nešķiet skaidri krimināltiesiska rakstura. Tomēr, kā jau norādīts, šim apstāklim nav izšķirošas nozīmes (47).
76. Saistībā ar otro kritēriju, proti, pašu pārkāpuma būtību, ECT izvērtē virkni elementu, tostarp to adresātu loku, kam norma ir paredzēta, aizsargātās tiesiskās intereses un soda mērķi. Šai ziņā vispirms jāatzīmē, ka UGB 283. pantā paredzētās sankcijas par publiskošanas pienākumu neizpildi nav vērstas pret kādu kopienu, bet gan to mērķis ir panākt, lai kapitālsabiedrības un to pārstāvji pildītu šos pienākumus (48). Šādi pienākumi un attiecīgās sankcijas par to neizpildi, kā jau norādīts iepriekš 37. un 38. punktā, pastāv, lai aizsargātu trešās personas to komercattiecībās ar sabiedrībām. Aizsargātās tiesiskās intereses, respektīvi, trešo personu tiesības iepazīties ar sabiedrības vispārējo stāvokli, var aizsargāt gan ar administratīvajām, gan krimināltiesībām (49). Kas attiecas uz mērķi, uz ko ir vērstas sankcijas, manuprāt, nav noliedzams, ka to mērķis nav tik lielā mērā kompensējošs, ciktāl ar tām nav iecerēts atjaunot iepriekšējo pirmspārkāpuma stāvokli (50). Man šķiet, ka to mērķis būtībā ir preventīvs, jo tās ir paredzētas, lai garantētu publiskošanas pienākumu izpildi un izvairītos no atkārtotas šo pienākumu neizpildes (51). Šai ziņā turklāt ir svarīgi atzīmēt, ka Austrijas Oberster Gerichtshof savā pastāvīgajā judikatūrā noliedz, ka attiecīgais sankciju režīms – arī pēc 2011. gada reformas – būtu represīva rakstura režīms (52). Papildus tam, pretēji sankcijām, par kurām bija runa iepriekš minētajā lietā Bonda, kurā Tiesa piemēroja “Engel kritērijus”, šajā lietā attiecīgās sankcijas neizpaužas kā ieinteresētās puses lūgtā atbalsta samazinājumi (53), bet gan tieši skar sodītā subjekta īpašumu.
77. Trešais “Engel kritērijs” ir saistīts ar attiecīgajā tiesiskajā regulējumā paredzētā soda smaguma pakāpi. Saskaņā ar ECT judikatūru, lai noteiktu soda smaguma pakāpi, ir jāņem vērā maksimālais sods, kas ir paredzēts attiecīgajās tiesību normās (54). Tātad attiecībā uz to automātisko sankciju apmēru, kuras tiek piemērotas ar pirmo rīkojumu, kurš paredzēts UGB 283. panta 2. punktā, kas ir iesniedzējtiesas lūguma konkrētais priekšmets, tā ir nemainīga summa EUR 700 apmērā. Līdz ar to nevar nenorādīt, ka šāda soda smaguma pakāpe ir drīzāk zema (55). Tomēr tas tā obligāti nav vēlāko sankciju gadījumā, kas tiek uzliktas saskaņā ar UGB 283. panta 4. punktu (56). Katrā ziņā man nešķiet, ka attiecīgie sodi atstātu īpaši smagas sekas (57).
78. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, jāsecina, ka, pat ja attiecīgais sankciju režīms būtu uzskatāms par tādu, kam piemīt krimināltiesisks raksturs ECPAK izpratnē, tas noteikti neietilpst “krimināltiesību kodolā”, tā ka atbilstīgi pašas ECT precizējumiem “nav obligāti pilnā apmērā jāpiemēro [ECPAK 6. panta] garantijas, kas tiek piedāvātas krimināltiesiskajā aspektā” (58).
d) Par efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu un tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu
i) Vispārīgi apsvērumi
79. Iesniedzējtiesa vaicā, vai, pirmkārt, UGB noteikumi ar 2011. gada reformas grozījumiem saistībā ar sankciju režīmu par grāmatvedības dokumentu publiskošanas pienākumu neizpildi no kapitālsabiedrību puses pārlieku neapgrūtina šīm sabiedrībām iespēju īstenot savas tiesības, kas izriet no brīvības veikt uzņēmējdarbību, un līdz ar to vai tie nav pretrunā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam. Iesniedzējtiesa norāda uz virkni “strukturālu trūkumu” – tie tiks tālāk sīki izanalizēti 87. un nākamajos punktos –, kas varētu padarīt valsts tiesisko regulējumu par nesaderīgu ar efektivitātes principu. Saistībā ar šādiem prezumētiem “strukturāliem trūkumiem” iesniedzējtiesa arī vaicā, vai attiecīgais valsts tiesiskais regulējums nav nesaderīgs ar aizstāvības tiesību ievērošanas principu. Iesniedzējtiesa līdz ar to Tiesai vaicā, vai tai nebūtu jāatstāj nepiemērots jaunais, ar 2011. gada reformu ieviestais tiesiskais regulējums.
80. Šajā ziņā vispirms jāatzīmē, ka efektīva tiesību aizsardzība tiesā, kas ietverta 62. punktā minētajās tiesību normās, ir apstiprināta kā attiecīgs vispārīgs princips un tas izpaužas kā attiecīgajām personām garantēta iespēja īstenot tiesības, kuras tām piešķirtas Savienības tiesībās (59).
81. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, no vienas puses, dalībvalstu tiesām saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā noteikto lojālas sadarbības principu ir jānodrošina to tiesību aizsardzība tiesā, kuras attiecīgajām personām izriet no šādām tiesībām (60), un ka, no otras puses, ja attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz sīki procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, neskarot apstākli, ka dalībvalstīm katrā ziņā ir jāgarantē efektīva šo tiesību aizsardzība (61). Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā tagad ir iekļauts dalībvalstu pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus tiesā, kas būtu pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.
82. Šajā ziņā arī no pastāvīgās judikatūras izriet, ka detalizēti procesuālie tādu prasību pārsūdzību noteikumi, kuru mērķis ir aizsargāt tiesības, kas indivīdiem ir noteiktas Savienības tiesībās, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām [uz valsts tiesībām balstītām] prasībām (līdzvērtības princips), ne arī padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (62).
83. Iesniedzējtiesa nenorāda ne uz vienu faktu, kas būtu saistīts ar iespējamu līdzvērtības principa neievērošanu. Tās šaubas attiecas tikai uz dalībvalsts tiesiskā regulējuma saderīgumu ar efektivitātes principu.
84. Konkrēti, saistībā ar efektivitātes principa piemērošanu Tiesa jau ir nospriedusi, ka ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālā norma nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs normas nozīmi visā procesā, tā norisi un tā īpatnības dažādu instanču valsts tiesās. Šajā aspektā vajadzības gadījumā jāņem vērā tie principi, kuri ir valsts tiesiskās sistēmas pamatā, piemēram, tiesību uz aizstāvību ievērošana, tiesiskās drošības princips un pienācīga tiesvedības norise (63).
85. Īpaši attiecībā uz principu par tiesību uz aizstāvību ievērošanu, kas ietverts 63. punktā minētajās tiesību normās, no Tiesas judikatūras izriet, ka šādas tiesības ir pamattiesības, kas, no vienas puses, prasa, lai pret ieinteresēto personu vērstie pierādījumi, uz kuriem pamatots viņai nelabvēlīgais lēmums, tiktu viņai paziņoti, un, no otras puses, personai ir jābūt iespējai lietderīgi paust savu viedokli par šiem pierādījumiem. Tiesību uz aizstāvību ievērošana jāgarantē jebkurā procesā, kura rezultātā var tikt pieņemts nelabvēlīgs akts (64).
86. Tieši ņemot vērā principus, kas minēti iepriekšējos punktos, ir jāanalizē iespējamie sankciju režīma “strukturālie trūkumi”, uz kuriem šai lietā norādījusi iesniedzējtiesa.
ii) Par iespējamiem sankciju režīma “strukturālajiem trūkumiem”, uz kuriem norādījusi iesniedzējtiesa
87. Pirmais iespējamais iesniedzējtiesas norādītais “strukturālais trūkums” ir saistīts ar prezumētajām nepamatotām formas un kompetences prasībām – sarežģītām un nenovēršamām –, kas varētu attiecīgo tiesisko regulējumu padarīt nesaderīgu ar efektivitātes principu. Konkrēti, iesniedzējtiesa atsaucas uz atsevišķu UGB 283. panta 2. punkta noteikumu par nokavētas un nepamatotas apelācijas sūdzības noraidīšanu saistībā ar aizliegumu iesniegt jaunus apelācijas pamatus.
88. Attiecībā uz nokavētas apelācijas sūdzības noraidīšanu jāatzīmē, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatotu apelācijas sūdzību termiņu noteikšana, paredzot to noilgumu, principā atbilst efektivitātes prasībām, ciktāl tā darbojas kā tiesiskās drošības pamatprincipa izpausme. Šādi termiņi nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Savienības tiesību sistēmas. Ievērojot šo nosacījumu, dalībvalstis pēc saviem ieskatiem var noteikt garākus vai īsākus termiņus. It īpaši attiecībā uz noilguma termiņiem Tiesa tāpat ir nolēmusi, ka dalībvalstīm attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu, kas ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā, ir jānosaka termiņi, it īpaši atkarībā no pieņemamo lēmumu nozīmīguma ieinteresētajām personām, piemērojamo procedūru un tiesību aktu sarežģītības, eventuāli iesaistīto personu skaita un citām publiskām vai privātām interesēm, kas jāņem vērā (65).
89. Attiecīgajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts četrpadsmit dienu noilguma termiņš, kurā var apstrīdēt EUR 700 sodu par to, ka nav izpildīts no Savienības tiesībām izrietošais pienākums publicēt sabiedrības grāmatvedības dokumentus. Jāatzīmē, ka sabiedrības un tās pārstāvju rīcībā tomēr ir deviņi mēneši no bilances noslēgšanas dienas, kuru laikā iespējams publicēt šos dokumentus. Šādā kontekstā, manuprāt, nav nekādu faktu, kas varētu likt uzskatīt, ka noilguma termiņa noteikšana, lai cik īss tas būtu, būtu nepamatota vai vērsta uz to, lai padarītu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesībām (66). Cita starpā, šai ziņā ir jāatgādina, ka attiecīgajā normā nepārprotami ir paredzēta arī iespēja termiņus pagarināt (67).
90. Analoģiski var tikt vērtēta arī norma, kurā paredzēts nekavējoties noraidīt pilnīgi nepamatotas apelācijas sūdzības, kas, spriežot pēc Austrijas valdības apsvērumiem, laikā, kad bija spēkā tiesiskais regulējums pirms 2011. gada reformas, bija visnotaļ bieži sastopamas. Paredzētais pienākums – lai arī kodolīgi – pamatot apelācijas sūdzības iesniegšanas aktu, kas ļauj tiesai izprast pieteikuma pamatojumā esošos iemeslus, nevar tikt uzskatīts par prasību, kas būtu pretrunā efektivitātes principam. Turklāt jaunu pamatu aizliegums apelācijā, kas saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm sodītajai sabiedrībai, kuras apelācijas sūdzība ir noraidīta kā novēlota vai nepamatota, pēc tam liegtu izvirzīt citus apsvērumus, ir dažādu dalībvalstu sistēmās izplatīts aizliegums, un tas, manuprāt, nav tāds, ka varētu apdraudēt apelācijas sūdzības efektivitāti. Turklāt šāds aizliegums neattiecas uz atvainojamas kļūdas, kas ir plašs jēdziens, ko tiesas var interpretēt saskaņā ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu (68), gadījumiem.
91. Otrais un trešais iespējamais “strukturālais trūkums”, uz ko ir norādījusi iesniedzējtiesa, ir saistīts attiecīgi ar to, ka nav paredzētas tiesas sēdes un ka nav iespējas sniegt apsvērumus, pirms tiek piemērots sods, un tas varētu izraisīt tiesību tikt uzklausītam principa pārkāpumu.
92. Šajā ziņā vispirms – kā norādījusi pati iesniedzējtiesa – ir jāatzīmē, ka saskaņā ar ECT pastāvīgo judikatūru, lai arī atklātas mutvārdu tiesas sēdes rīkošana ir viens no ECPAK 6. pantā paredzētajiem pamatprincipiem, kam ir īpaša nozīme kriminālprocesos, pienākums rīkot šādu sēdi nav uzskatāms par absolūtu (69). Turklāt saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru pamattiesības nav absolūtas izņēmuma tiesības, bet var ietvert ierobežojumus, ar nosacījumu, ka tie tiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, kam attiecīgais pasākums paredzēts, un, ņemot vērā sasniedzamo mērķi, tie nevar ietvert acīmredzamu un pārmērīgu traucējumu šādi garantēto tiesību īstenošanai (70).
93. Attiecībā uz šajā lietā izskatāmo tiesisko regulējumu, no UGB 283. panta izriet, ka ar pamatotas apelācijas sūdzības pieņemšanu, ar kuru tiek apstrīdēts rīkojums par sākotnējā soda EUR 700 apmērā piemērošanu, nekavējoties tiek apturēta šī rīkojuma piemērošana un uzsākts parastais process, kura ietvaros var notikt tiesas sēde, kurā sodītā sabiedrība var pilnībā paust savu viedokli, ievērojot sacīkstes principu.
94. Šajā kontekstā, pat ja, piemērojot apsvērumus, kas tika izklāstīti iepriekš 74. un nākamajos punktos, nāktos atzīt, ka attiecīgais sankciju režīms ir krimināltiesiska rakstura, tas, ka tas neietilpst krimināltiesību “kodolā”, nozīmē, ka no šāda krimināltiesiskā rakstura izrietošās garantijas nedrīkst tikt piemērotas pilnā apjomā. Šādā skatījumā es līdz ar to secinu, ka ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu un tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu var būt saderīgs tiesiskais regulējums, kurā šīs lietas apstākļos paredzēta iespēja sākotnēji uzlikt ekonomiska rakstura sodu, kam nav īpaši smagu seku, arī tāda sankciju režīma ietvaros, kas tiek kvalificēts kā krimināltiesiska rakstura režīms, ar procesu, kurā nenotiek tiesas sēde un kas nav balstīts uz sacīkstes principu, un kas pats par sevi neatbilst ECPAK 6. pantā izklāstītajām prasībām. Šāda veida režīms tomēr var būt saderīgs ar minētajiem principiem, ja vien sankcionējošais rīkojums tiek pakļauts tādas iestādes kontrolei, kurai ir pilna jurisdikcija un kurā notiekošā procedūra atbilst augstāk minētajiem priekšnoteikumiem. Citiem vārdiem – jābūt skaidri pierādītam, ka pieejamie pārsūdzības veidi dod iespēju izlabot jebkādus trūkumus tiesvedībā pirmajā instancē (71).
95. Līdz ar to, ņemot vērā vispārējo interešu mērķus, ko ir mēģināts sasniegt ar attiecīgo tiesisko regulējumu un kas uzskaitīti iepriekš 37. un 38. punktā, automātiska naudas soda EUR 700 apmērā noteikšana par sabiedrības dokumentu nepubliskošanu, pastāvot pārsūdzības kārtībai, kas atbilst iepriekš norādītajai, ievērojot sasniedzamo mērķi, nav acīmredzams un nesamērīgs tiesību uz aizstāvību pārkāpums, un manā skatījumā tā nav pretrunā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam.
96. Ceturtais iespējamais “strukturālais trūkums” iesniedzējtiesas izklāstā var izpausties kā lielākas pierādījumu nastas uzlikšana sabiedrībai, uz kuru tiek attiecināta likumiska vainojamības prezumpcija. Šai ziņā ir jānorāda, ka, pat piekrītot, ka ar automātiski pieņemtu rīkojumu uzlikts naudas sods, neuzklausot ieinteresēto sabiedrību, ir balstīts uz vainojamības prezumpciju, tā katrā ziņā ir vienkārša un apstrīdama prezumpcija parastā procesa ietvaros, ko var uzsākt, apstrīdot sankcionējošo rīkojumu. Šādā procesā sabiedrība, iesniedzot pietiekamus pierādījumus, var pierādīt likumā paredzētos iemeslus, kas var attaisnot neizpildīto publiskošanas pienākumu. Uzskatu, ka šādos apstākļos tiesības uz aizstāvību un pārsūdzības efektivitāte ir pietiekami garantētas (72).
97. Piektais hipotētiskais “strukturālais trūkums” ir saistīts ar galīgiem un neracionāliem termiņiem, konkrēti, paredzēto iespēju piemērot turpmākus naudas sodus, nesagaidot iepriekšējo rīkojumu res judicata iestāšanos. Iesniedzējtiesa pauž šaubas gan par deviņu mēnešu termiņu, kurš sākas, nepaziņojot par to sabiedrībai, gan arī divu mēnešu termiņu, pēc kura tiek piemēroti atkārtoti naudas sodi, ja publiskošanas pienākums vēl aizvien nav izpildīts.
98. Pirmkārt, attiecībā uz deviņu mēnešu termiņu es jau 50. punktā atzīmēju, ka attiecīgajās direktīvās ir paredzēta ikgadēja grāmatvedības dokumentu publikācija, lai garantētu trešajām personām – ar šiem noteikumiem aizsargātajiem subjektiem – pieeju aktuālai informācijai par sabiedrību grāmatvedības stāvokli. Tātad sabiedrībai un tās kompetentajām struktūrām ir jāzina, ka likumā noteiktais termiņš sākas pēc bilances noslēgšanas dienas, un tām ir jāpublisko attiecīgie dokumenti. Tām pašām ir jāpainteresējas par šāda termiņa ilgumu tajās dalībvalstīs, kurās tās gatavojas darboties ar filiāles starpniecību, un nevienam nav tām jāziņo, cik ilgs ir šis termiņš. Turklāt no kāda salīdzinoša Komisijas pētījuma izriet, ka Austrijas sistēmā paredzētais deviņu mēnešu termiņš ir viens no ilgākajiem, kādi ir piešķirti dažādās Savienības dalībvalstīs. Šajos apstākļos nekas neliecina par to, ka šāds termiņš būtu jāuzskata par neracionālu.
99. Otrkārt, attiecībā uz divu mēnešu termiņu, pēc kura tiek piemēroti atkārtoti naudas sodi, ja publiskošanas pienākums vēl aizvien nav izpildīts, nesagaidot iepriekšējo rīkojumu res judicata iestāšanos, jāatzīmē, ka tā mērķis ir panākt, lai uzņēmumi ievērotu publiskošanas pienākumu vairākkārtējas neizpildes gadījumā. Nekas neļauj uzskatīt, ka šāds divu mēnešu termiņš traucētu sabiedrībām iesniegt apelācijas sūdzību par sankcionējošajiem rīkojumiem un padarītu tām praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu to tiesību izmantošanu, kuras tām piešķirtas Savienības tiesībās.
100. Manuprāt, ir jāsecina, ka no visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka sankciju režīms, par kuru ir runa pamatlietā, nav pretrunā nedz efektivitātes principam, nedz tiesību uz aizstāvību ievērošanas principam.
e) Par principu ne bis in idem
101. Visbeidzot, iesniedzējtiesa pauž divējas šaubas par valsts tiesiskā regulējuma atbilstību principam ne bis in idem. Šāds princips atbilstoši Hartas 50. pantā formulētajai redakcijai paredz, ka nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar spriedumu krimināllietā, kas ir ieguvis res judicata spēku atbilstīgi likumam.
102. Pirmkārt, iesniedzējtiesa vaicā, vai ar UGB 283. pantā 7. punktu tā jaunajā redakcijā netiek pārkāpts šis princips, ciktāl tajā paredzēts, ka vieni un tie paši fakti būtībā tiek attiecināti kā uz sabiedrību, tā uz tās struktūrām un abām par šiem faktiem tiek piemērots naudas sods. Otrkārt, iesniedzējtiesa pauž arī bažas par to, vai ar principu ne bis in idem ir saderīga soda atkārtošana ik pēc diviem mēnešiem, ja pienākums vēl aizvien nav izpildīts.
103. Vispirms nevaru neatzīmēt, ka, spriežot pēc iesniedzējtiesas rīkojuma, pamatlietā par nepubliskotiem grāmatvedības dokumentiem ir sodīta tikai sabiedrība, nevis arī tās struktūras. Turklāt, kā izriet no 20. punkta iepriekš, tā kā Texdata iesniedza savu gada pārskatu, netika piemērots nekāds vēlāks naudas sods. Šajā kontekstā, ņemot vērā, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas minēta 29. punktā, Tiesai ir jāņem vērā faktiskā situācija, kurā ir uzdots prejudiciālais jautājums atbilstīgi atsūtītajam iesniedzējtiesas rīkojumam, un tā kā ir skaidrs, ka minētais naudas sods nav uzlikts sabiedrības struktūrām un pamatlietā nav bijusi runa arī par vēlākām periodiskām sankcijām, Tiesa varētu pasludināt šo prejudiciālā jautājuma daļu par nepieņemamu (73).
104. Tomēr, ja nu Tiesa atzītu šo prejudiciālā jautājuma daļu par pieņemamu, kā arī ja Tiesa atzītu minētajā tiesiskajā regulējumā paredzētā sankciju režīma krimināltiesisko raksturu, kas ir viens no šā principa piemērošanas priekšnoteikumiem, uzskatu, ka iesniedzējtiesas šaubām nav nekāda pamatojuma. Faktiski neatkarīgi no tā, cik plaši mēs traktējam principa ne bis in idem jēdzienu (74), šajā lietā, manuprāt, nav izpildīti tā piemērošanas priekšnosacījumi.
105. Attiecībā uz vienām iesniedzējtiesas šaubām ir jāatzīmē, ka UGB 283. panta 1. punktā ir noteikta naudas soda piemērošana sabiedrības struktūru biedriem un, ja ir filiāles, personām, kas ir pilnvarotas sabiedrības pārstāvēt, bet 7. punktā ir paredzēta naudas soda piemērošana sabiedrībai. Līdz ar to ir jākonstatē, ka dalībvalsts tiesiskajā regulējumā nav paredzēta divkārša soda uzlikšana vienai un tai pašai personai par vieniem un tiem pašiem faktiem, bet gan paredzēta sankciju piemērošana dažādām personām. Kapitālsabiedrība, kura ir atsevišķa juridiska persona, faktiski nesakrīt ar personām, kas ir biedri attiecīgajās sabiedrības struktūrās pašā sabiedrībā (75). Tā kā nav izpildīts priekšnosacījums par pārkāpēja identiskumu, valsts tiesiskais regulējums, manuprāt, šajā aspektā nevar tikt uzskatīts par nesaderīgu ar principu ne bis in idem (76).
106. Kas attiecas uz otrām iesniedzējtiesas šaubām, jāatzīmē, ka UGB 283. panta 4. punktā ir paredzēts, ka tad, ja publiskošanas pienākuma neizpilde turpinās, tiek noteikts jauns naudas sods EUR 700 apmērā, kurš tiek atkārtots par katru nākamo divu mēnešu laikposmu. Uzskatu, ka arī šāda norma nav tāda, ar kuru varētu tikt pārkāpts princips ne bis in idem, ciktāl nav izpildīts priekšnosacījums par nodarījuma identiskumu, jo tiek sodītas atšķirīgas rīcības izpausmes. Pirmais sods tiek piemērots par to, ka deviņu mēnešu laikā pēc bilances noslēgšanas dienas nav publiskoti sabiedrības pārskati, bet pēc tam sods tiek piemērots par to pašu dokumentu nepublicēšanu vēlākos secīgos termiņos, kur ikkatrs šāds termiņš ir likumā paredzētie divi mēneši (77). Vēlākās sankcijas līdz ar to, no vienas puses, ir sods par atšķirīgiem pārkāpumiem, kas ir notikuši atšķirīgos laikos, un, no otras puses, tiem ir atšķirīgs preventīvs mērķis (78).
107. Manuprāt, no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka tāds sankciju režīms, par kādu ir runa pamatlietā, nav pretrunā ne bis in idem principam.
V – Secinājumi
108. Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ ierosinu Tiesai uz Oberlandesgericht Innsbruck uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
LESD 49. un 54. pantā noteiktā brīvība veikt uzņēmējdarbību, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips un ne bis in idem princips, kas minēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, 48. panta 2. punktā un 50. pantā, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīvas 2009/101/EK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma 48. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses, Padomes 1978. gada 25. jūlija Ceturtās direktīvas 78/660/EEK, kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz noteiktu veidu sabiedrību gada pārskatiem, un Padomes 1989. gada 21. decembra Vienpadsmitās direktīvas 89/666/EEK par informācijas sniegšanas prasībām attiecībā uz filiālēm, ko kādā dalībvalstī atvērušas noteiktu veidu sabiedrības, uz kurām attiecas citas valsts tiesību akti, noteikumos, pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, apritot deviņu mēnešu termiņam, kas paredzēts grāmatvedības dokumentu publiskošanai kompetentā tiesā, nedodot iepriekšēju iespēju sniegt paskaidrojumus un nebrīdinot iepriekš sabiedrības vai to struktūras, kurām ir pārstāvības pilnvaras, aicinot izpildīt publiskošanas pienākumu, nekavējoties ir likts šai tiesai uzlikt naudas sodu EUR 700 apmērā sabiedrībai un katrai tās struktūrai, kurai ir pārstāvības pilnvaras, un vēlākas pienākuma neizpildes gadījumā par katru divu mēnešu nokavēto laikposmu paredzēts nekavējoties uzlikt jaunu minimālo naudas sodu EUR 700 apmērā attiecībā uz tiem pašiem subjektiem.