Lieta T‑483/13
(spriedums publicēts izvilkumu veidā)
Athanassios Oikonomopoulos
pret
Eiropas Komisiju
Ārpuslīgumiskā atbildība – Zaudējumi, kurus OLAF veiktas izmeklēšanas ietvaros radījusi Komisija un OLAF – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Prasība konstatēt OLAF aktus par juridiski neeksistējošiem un nepieņemamiem pierādīšanas nolūkos valstu tiesās – Pieņemamība – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Personas datu apstrāde – Tiesības uz aizstāvību
Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2015. gada 15. jūlija spriedums
1. Prasība par zaudējumu atlīdzību – Neatkarība no prasības atcelt tiesību aktu – Robežas – Prasība, lai tiktu konstatēts, ka Savienības tiesību akti ir juridiski neeksistējoši – Nepieņemamība – Tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums, pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas principu pārkāpums – Neesamība
(LESD 19. panta 1. punkts; 263., 267., 268. un 277. pants un 340. panta otrā daļa; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. un 47. pants)
2. Prasība par zaudējumu atlīdzību – Savienības tiesas kompetence – Robežas – Kompetence lemt par pierādījumiem, kas uzskatāmi par nepieņemamiem valsts tiesās izskatāmā krimināllietā saistībā ar Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) veiktu izmeklēšanu – Izslēgšana
(LESD 267. un 268. pants)
3. Prasība par zaudējumu atlīdzību – Priekšmets – Prasība atlīdzināt Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanas radīto kaitējumu – Prasība, kas celta, pirms pabeigta tiesvedība valsts tiesā, kuras kompetencē ir prasītāja iespējamās atbildības noteikšana – Pieņemamība
(LESD 268. pants)
4. Eiropas Savienības iestādes – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Regula Nr. 45/2001 – Personas datu apstrāde – Jēdziens – Personas datus ietveroša izmeklēšanas ziņojuma nosūtīšana kompetentajai valsts iestādei, ko veicis Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) – Iekļaušana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 45/2001 2. panta a) un b) punkts un 5. pants)
5. Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums – Personas datu apstrāde bez iepriekšējas paziņošanas attiecīgās iestādes datu aizsardzības inspektoram – Iekļaušana
(LESD 340. panta otrā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 45/2001 preambulas 14. apsvērums, 25. panta 1. punkts un 27. pants)
6. Eiropas Savienības tiesības – Interpretācija – Metodes – Atvasināto tiesību aktu interpretācija atbilstoši Līgumam par Eiropas Savienības darbību – Interpretācija atkarībā no konteksta un mērķa
7. Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) – Pilnvaras – Izmeklēšanas – Pilnvaras veikt izmeklēšanu attiecībā uz tāda līguma izpildi, kas noslēgts, lai īstenotu pamatprogrammu
(LESD 325. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1073/1999 preambulas 12. apsvērums un 12. panta 3. punkts, Regulas Nr. 2321/2002 20. pants)
8. Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) – Izmeklēšana – Sākšana – Nosacījumi
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1073/1999 5. pants)
9. Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) – Pilnvaras – Izmeklēšana – Pilnvaras organizēt mutvārdu paskaidrojumu sniegšanu ārējās izmeklēšanas ietvaros
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1073/1999 2. un 4. pants; Padomes Regulas Nr. 2185/96 7. pants)
10. Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) – Pilnvaras – Izmeklēšana – Pilnvaras veikt izmeklēšanu attiecībā uz trešajām personām
(Padomes Regulas Nr. 2185/96 5. panta trešā daļa)
11. Eiropas Savienības pašu resursi – Regula par Kopienas finanšu interešu aizsardzību – Pārkāpumu izmeklēšana – Noilguma termiņš – Pasākumu vai sodu, kas noteikti, piemērojot Savienības tiesības, piemērojamība – Izslēgšana
(Padomes Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkts)
12. Eiropas Savienības pašu resursi – Regula par Savienības finanšu interešu aizsardzību – Pārkāpumu izmeklēšana – Noilguma termiņš – Pārtraucoša darbība – Kompetentās iestādes lēmums, kurš darīts zināms attiecīgajai personai un kurš attiecas uz pārkāpuma izmeklēšanu vai iztiesāšanu – Jēdziens
(Padomes Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta trešā daļa)
13. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Saprātīga termiņa ievērošana – Administratīvais process – Vērtējuma kritēriji
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1073/1999 6. panta 5. punkts)
14. Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) – Izmeklēšana – Sākšana – Pienākums ārējās izmeklēšanas ietvaros informēt izmeklēšanā iesaistītās personas – Apjoms – Robežas
(Komisijas lēmuma 1999/396 4. punkts)
15. Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) – Izmeklēšana – Piekļuve lietas materiāliem un galīgajam ziņojumam – Pienākums piešķirt ārējā izmeklēšanā iesaistītajai personai piekļuvi izmeklēšanas dokumentiem – Neesamība
(Komisijas lēmums 1999/396)
1. Prasība par zaudējumu atlīdzību ir autonoms tiesību aizsardzības līdzeklis, kam tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā ir pašam sava funkcija un uz kuru attiecas izpildes kritēriji, ņemot vērā tā īpašo mērķi.
Prasība konstatēt, ka Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) veiktie pasākumi ir juridiski neeksistējoši, patiesībā ir prasība Savienības tiesai atzīt OLAF pieņemtos pasākumus par spēkā neesošiem un nolemt, ka tie nav radījuši nekādas juridiskās sekas. Tas ir vairāk nekā vienkārši prettiesiskuma konstatējums, ko Savienības tiesa varētu veikt prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros. Šis atzinums par nepieņemamību nav tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums, ne arī pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas principu pārkāpums. Tiesas kontroli pār Savienības tiesību sistēmas ievērošanu, kā tas izriet no LES 19. panta 1. punkta, nodrošina Eiropas Savienības Tiesa un dalībvalstu tiesas. Šim mērķim ar LESD 263. un 277. pantu, no vienas puses, un tā 267. pantu, no otras puses, ir izveidota pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību aktu tiesiskuma kontroli, uzticot to Savienības tiesai. Lēmumiem, kurus valsts iestādes pieņēmušas, balstoties uz OLAF informāciju, ir jābūt pārsūdzamiem valsts tiesās, kuras savukārt var pieņemt lēmumu par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz tādu Savienības tiesību normu interpretāciju, kuras tās uzskata par nepieciešamām sava nolēmuma pieņemšanai.
No tā izriet, ka tas vien, ka kāds no prasījumiem ir atzīts par nepieņemu, nav pietiekami, lai pierādītu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, ne arī pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas principu pārkāpumu.
(sal. ar 26., 27., 29. un 31. punktu)
2. Valsts iestāžu darbības, reaģējot uz Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) tām nodoto informāciju, ietilpst tikai un vienīgi šo iestāžu atbildības jomā un šīm iestādēm pašām ir jāpārbauda, vai šāda informācija attaisno vai prasa, lai tiktu uzsākta kriminālvajāšana. Līdz ar to tiesību aizsardzība tiesā pret šādu kriminālvajāšanu ir jānodrošina valsts līmenī, sniedzot visas iekšējās tiesībās paredzētās garantijas, tostarp tās, kas izriet no pamattiesībām, un iespēju attiecīgajai tiesai iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu. Valsts iestādēm gadījumā, ja tās nolemj uzsākt izmeklēšanu, ir jāizvērtē sekas, kas izriet no iespējamas OLAF pieļautas prettiesiskas rīcības, un šis vērtējums var tikt apstrīdēts valsts tiesā. Gadījumā, ja kriminālprocess netiek uzsākts vai tiek pabeigts ar attaisnojošu spriedumu, prasības celšana par zaudējumu atlīdzību Savienības tiesā ir pietiekama, lai nodrošinātu attiecīgās personas interešu aizsardzību, ļaujot tai panākt jebkāda no OLAF prettiesiskas rīcības izrietoša kaitējuma atlīdzinājumu.
Šajā ziņā ir jāuzskata, ka prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros Savienības tiesas nolēmums, atzīstot par nepieņemamiem valsts iestādēm iesniegtos pierādījumus, acīmredzami būtu ārpus šīs tiesas kompetences. Tāpēc Savienības tiesas kompetencē neietilpst nolemt, ka informācija un dati par attiecīgo personu un jebkādi atbilstošie pierādījumi, kas nodoti valsts iestādēm, ir nepieņemami pierādījumi.
(sal. ar 33. un 34. punktu)
3. Prasība par zaudējumu atlīdzību, lai atlīdzinātu šķietamo kaitējumu, kas nodarīts tāpēc, ka Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) nosūtīja valsts iestādēm izmeklēšanas ziņojumu attiecībā uz prasītāju, nevar tikt uzskatīta par priekšlaicīgu tā iemesla dēļ, ka joprojām turpinās tiesvedība valsts tiesā, jo eventuālais šīs tiesvedības iznākums nevar ietekmēt tiesvedību Savienības tiesā. Tādējādi nav runa par to, vai prasītājs ir pieļāvis pārkāpumu vai krāpšanu, bet gan tiek pārbaudīts veids, kādā OLAF veica un pabeidza izmeklēšanu, kurā ir norādīts prasītāja uzvārds un kurā viņš eventuāli tiek uzskatīts par atbildīgu par pārkāpumiem, kā arī veids, kādā Komisija ir rīkojusies šīs izmeklēšanas kontekstā. Ja valsts tiesu iestādes neuzskatīs prasītāju par vainīgu, ar šo faktu noteikti netiks atlīdzināts iespējamais kaitējums, kas viņam esot nodarīts.
(sal. ar 37. punktu)
4. Regulas Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti noteikumi ir tiesību normas, kas paredzētas, lai piešķirtu tiesības personām saistībā ar personas datiem, kuri ir Savienības iestāžu un struktūru rīcībā. Proti, pats šo normu mērķis ir aizsargāt šādas personas pret iespējamu prettiesisku ar tiem saistītu datu apstrādi.
Šajā ziņā attiecībā uz to, ka Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) nosūtīja valsts iestādēm izmeklēšanas ziņojumu, kurā ietverta informācija par fizisku personu, ir jāuzskata, ka šī informācija ir personas dati un ka OLAF ir veicis to apstrādi Regulas Nr. 45/2001 2. panta b) punkta izpratnē.
(sal. ar 51. un 53. punktu)
5. Savienības ārpuslīgumiskās atbildības jomā tad, kad Regulas Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti 25. panta 1. punkts ir pārkāpts tāpēc, ka paziņojums [par personas datu apstrādi] datu aizsardzības inspektoram ir veikts pēc to apstrādes, ir jākonstatē, ka attiecīgā iestāde ir pārkāpusi tiesību normu, kas paredzēta, lai piešķirtu tiesības personām saistībā ar personas datiem, kuri ir Savienības iestāžu un struktūru rīcībā. Tomēr rodas jautājums par to, vai šāds pārkāpums var tikt uzskatīts par pietiekami būtisku. Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāuzsver, ka datu aizsardzības inspektoram, pamatojoties uz Regulu Nr. 45/2001, ir pienākums nodrošināt, ka personas datu apstrāde negatīvi neietekmēs ar minēto apstrādi saistīto datu subjektu tiesības un brīvības. Šādā kontekstā tam it īpaši ir pienākums brīdināt Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāju par datu apstrādi, kas varētu radīt risku Regulas Nr. 45/2001 27. panta izpratnē. No tā izriet, ka, ja tas nav informēts par datu apstrādi, tas pats nevar informēt par to minēto uzraudzītāju un, attiecīgi, nevar efektīvi izpildīt būtisko uzraudzības pienākumu, kuru tam ir uzticējis Eiropas likumdevējs.
Otrkārt, kā ir norādīts Regulas Nr. 45/2001 preambulas 14. apsvērumā, tās normas ir piemērojamas visu veidu personas datu apstrādei visās iestādēs. Tādējādi Savienības iestādēm un struktūrām nav nekādas rīcības brīvības, lai piemērotu Regulu Nr. 45/2001. Ņemot vērā šos elementus – datu aizsardzības inspektora uzraudzības pienākuma nozīmīgo raksturu un jebkādas Savienības iestāžu un struktūru rīcības brīvības neesamību –, ir jāuzskata, ka Regulas Nr. 45/2001 25. panta 1. punkta pārkāpums vien ir pietiekams, lai konstatētu pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kas piešķir tiesības personām.
(sal. ar 100.–102. punktu)
6. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 140.–142. punktu)
7. No Regulas Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) normām izriet, ka OLAF ir piešķirtas plašas pilnvaras, lai apkarotu krāpšanu, korupciju un citas nelikumīgas darbības, kas apdraud Savienības finanšu intereses. Lai Savienības finanšu interešu aizsardzību, kas nostiprināta LESD 325. pantā, padarītu efektīvu, ir nepieciešams, lai krāpšanas un citu nelikumīgu darbību apkarošana un novēršana tiktu veikta visos līmeņos un attiecībā uz visām darbībām, saistībā ar kurām minētās intereses var ietekmēt šādas nelikumīgas darbības. Lai vislabākajā veidā sasniegtu šo mērķi, Komisija ir paredzējusi, ka OLAF īsteno tās pilnvaras ārējo administratīvo izmeklēšanu jomā.
Tieši šajā nolūkā Regulas Nr. 2321/2002 par noteikumiem, kā uzņēmumi, zinātniskās izpētes centri un akadēmiskās augstskolas piedalās Eiropas Kopienas Sestās pamatprogrammas īstenošanā un pētījumu rezultātu izplatīšanā, 20. pantā konkrēti ir paredzēts, ka Komisija nodrošina, lai Savienības finansiālās intereses aizsargātu efektīvas pārbaudes atbilstīgi Regulai Nr. 1073/1999. Konkrēti, šajā iepriekš minētajā regulā ir paredzēts, ka OLAF īsteno pilnvaras, kas ar Regulu Nr. 2185/96 par pārbaudēm un apskatēm uz vietas, ko Komisija veic, lai aizsargātu Eiropas Kopienu finanšu intereses pret krāpšanu un citām nelikumībām, uzticētas Komisijai, lai veiktu inspekcijas un pārbaudes dalībvalstīs.
Tādējādi šķiet, ka līgumattiecību esamībai starp Savienību un juridiskām vai fiziskām personām, kas tiek turētas aizdomās par nelikumīgu darbību veikšanu, nav ietekmes uz OLAF izmeklēšanas pilnvarām. OLAF var veikt izmeklēšanu attiecībā uz šīm personām, ja tās skar aizdomas par krāpšanu vai nelikumīgām darbībām, neraugoties uz līguma esamību starp iepriekš minētajām pusēm. Šādā kontekstā OLAF neatkarība nevar tikt apstrīdēta, paužot aizdomas par Komisijas interešu konfliktu situācijā, kad tā Savienības vārdā ir noslēgusi līgumu. Regulas Nr. 1073/1999 preambulas 12. apsvērumā ir uzsvērta nepieciešamība nodrošināt OLAF neatkarību šajā regulā paredzēto uzdevumu izpildē, piešķirot tā direktoram tiesības sākt izmeklēšanu pēc savas ierosmes. Šīs pašas regulas 12. panta 3. punktā ir veikta atsauce uz minēto apsvērumu.
(sal. ar 144.–147. un 149. punktu)
8. OLAF [ģenerāl]direktora lēmums par izmeklēšanas sākšanu, tāpat kā ar Līgumiem vai uz to pamata izveidoto iestāžu vai struktūru lēmums lūgt sākt izmeklēšanu, nevar tikt pieņemts, ja nav pietiekami nopietnu aizdomu par faktiem attiecībā uz krāpšanu vai korupciju vai citām nelikumīgām darbībām, kuras var apdraudēt Savienības finanšu intereses.
(sal. ar 175. punktu)
9. Pretēji tam, kas ir paredzēts Regulas Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), 4. pantā attiecībā uz iekšējo izmeklēšanu, nevienā normā skaidri nav paredzēta OLAF iespēja ārējās izmeklēšanas ietvaros lūgt mutvārdu paskaidrojumus. Tomēr īpašas normas neesamība šajā ziņā nevar tikt interpretēta tādējādi, ka pastāv aizliegums OLAF ārējās izmeklēšanas ietvaros organizēt mutvārdu paskaidrojumu sniegšanu. Pilnvaras veikt inspekcijas un pārbaudes uz vietas nenoliedzami nozīmē, ka tiek organizēta personu, uz kurām attiecas šīs inspekcijas un pārbaudes, mutvārdu paskaidrojumu sniegšana. Turklāt OLAF organizētā mutvārdu paskaidrojumu sniegšana nav obligāta, jo attiecīgajām personām ir tiesības atteikties tajā piedalīties vai atbildēt uz konkrētiem jautājumiem.
Tāpat arī Regulas Nr. 2185/96 par pārbaudēm un apskatēm uz vietas, ko Komisija veic, lai aizsargātu Eiropas Kopienu finanšu intereses pret krāpšanu un citām nelikumībām, 7. pants un Regulas Nr. 1073/1999 2. pants, aplūkoti kopsakarā, norāda, ka OLAF saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem, kas attiecas uz valsts administratīvajiem inspektoriem, un atbilstoši valsts tiesību aktiem ir pieejama visa informācija un dokumenti par attiecīgajām darbībām, kas ir vajadzīgi inspekciju un pārbaužu uz vietas pienācīgai veikšanai.
(sal. ar 188.–190. punktu)
10. Nevienā no Regulas Nr. 2185/96 par pārbaudēm un apskatēm uz vietas, ko Komisija veic, lai aizsargātu Eiropas Kopienu finanšu intereses pret krāpšanu un citām nelikumībām, normām, ne arī citas regulas normām nav ietverts nekas, kas liedz Komisijai un Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) veikt apskates un pārbaudes uz vietas pie apakšuzņēmēja, pirms tam neveicot apskati un pārbaudi uz vietas pie uzņēmēja, attiecībā uz kuru ir aizdomas par krāpšanu. Ja tas ir strikti nepieciešams, lai konstatētu nelikumīgas darbības esamību, OLAF var veikt apskati un pārbaudi uz vietas pie citiem uzņēmējiem. Izvēli veikt pārbaudi pie šī apakšuzņēmēja, pirms tā tiek veikta pie uzņēmēja, attiecībā uz kuru ir aizdomas par krāpšanu, var attaisnot nepieciešamība nodrošināt pārsteiguma efektu. Katrā ziņā, ja veiktās pārbaudes ir atbilstošas Regulai Nr. 2185/96, izvēle attiecībā uz to secību ietilpst vienīgi Komisijas un OLAF novērtējuma brīvībā.
(sal. ar 197. un 199. punktu)
11. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 213.–215. punktu)
12. Pamatojoties uz Regulas Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 3. panta 1. punkta trešo daļu, noilguma termiņa pārtraukšanu attiecībā uz konkrēto personu var veikt vienīgi ar aktu, kas tam darīts zināms. Gadījumā, kad persona ar vēstuli ir informēta, ka tā tiek uzskatīta par Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanā iesaistītu personu un tai ir bijusi saziņa ar OLAF pārstāvjiem, ir jāuzskata, ka šī vēstule pārtrauca noilguma termiņu un faktiski no minētās vēstules datuma sākās jauns četru gadu noilguma termiņš.
(sal. ar 217. punktu)
13. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 219. punktu)
14. Nevienā tiesiskajā regulējumā nav paredzēts Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) pienākums ārējās izmeklēšanas ietvaros informēt izmeklēšanā iesaistītās personas. Turpretim attiecībā uz iekšējām izmeklēšanām Lēmuma 1999/396 par noteikumiem iekšējās izmeklēšanas veikšanai sakarā ar krāpšanas, korupcijas un citu Kopienas interesēm kaitējošu prettiesisku darbību novēršanu 4. pantā ir paredzēts, ka attiecīgā persona ātri ir jāinformē, ja vien tas nevar traucēt izmeklēšanu, izņemot gadījumu, kad nepieciešams saglabāt absolūtu slepenību. OLAF iekšējā izmeklēšanā ir pietiekami nodrošināta tiesību uz aizstāvību ievērošana, ja tā atbilst Lēmuma 1999/396 4. pantam, un tas pats attiecas uz OLAF ārējo izmeklēšanu. Tā, šādā izmeklēšanā ir pietiekami nodrošināta tiesību uz aizstāvību ievērošana, ja, ņemot vērā Lēmuma 1999/396 4. pantā paredzēto, attiecīgā persona ātri ir informēta par iespējamu personisku saistību ar krāpšanu, korupciju vai citām prettiesiskām darbībām, kas kaitē Savienības interesēm, ja vien tas nevar traucēt izmeklēšanu.
(sal. ar 229.–231. punktu)
15. Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) nav pienākums piešķirt ārējā izmeklēšanā iesaistītajai personai piekļuvi dokumentiem, kuri ir šādas izmeklēšanas priekšmets vai tiem dokumentiem, kurus tas šajā gadījumā pats ir sagatavojis, tāpēc ka var tikt likti šķēršļi OLAF uzticētā uzdevuma efektivitātei un konfidencialitātei, kā arī tā neatkarībai. Faktiski šādas personas tiesību uz aizstāvību ievērošana ir pietiekami nodrošināta ar tai sniegto informāciju un faktu, ka OLAF to ir uzklausījis mutvārdu paskaidrojumu sniegšanas procesā. Tāpat, attiecībā uz piekļuvi galīgajam ārējās izmeklēšanas ziņojumam – nevienā tiesību normā nav paredzēts šāds OLAF pienākums. Saistībā ar sacīkstes principu – prettiesiskumu attiecībā uz OLAF var konstatēt tikai gadījumā, ja galīgais ziņojums tiktu publiskots vai pēc tā tiktu pieņemts nelabvēlīgs akts.
Šajā ziņā, ciktāl galīgā ziņojumu adresātiem, proti, Komisijai un attiecīgajām valsts iestādēm, varētu būt nodoms pieņemt šādu aktu attiecībā uz konkrēto personu, pamatojoties uz galīgo ziņojumu, šīm citām iestādēm, nevis OLAF, vajadzības gadījumā ir jāsniedz minētajai personai piekļuvi šiem ziņojumiem saskaņā ar to atbilstošajām procesuālajām normām.
(sal. ar 239.–241. punktu)