Lieta T‑704/14

Marine Harvest/Komisija

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Koncentrācija – Lēmums, ar kuru uzlikts naudas sods par koncentrācijas veikšanu pirms tās paziņošanas un atļaušanas – Regulas (EK) Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts, 7. panta 1. un 2. punkts un 14. pants – Nolaidība – Princips ne bis in idem – Pārkāpuma smagums – Naudas soda apmērs

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2017. gada 26. oktobra spriedums

1.      Uzņēmumu koncentrācija – Pārbaude, ko veic Komisija – Pienākums apturēt koncentrāciju – Atkāpe publiska iepirkuma piedāvājuma gadījumā – Tvērums – Kontroles iegūšana mērķsabiedrībā ar vienu privātas iegādes darījumu, kam seko publisks piedāvājums obligātai iegādei – Vienas koncentrācijas neesamība – Šīs atkāpes nepiemērojamība

(Padomes Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. un 2. punkts; Komisijas paziņojuma 2009/C 43/09 44. punkts)

2.      Uzņēmumu koncentrācija – Jēdziens – Faktiska vienpersoniska kontrole – Mazākuma akcionāra veikta īstenošana – Vērtēšanas kritēriji – Tiesības, kas dod iespēju īstenot izšķirošu ietekmi uz uzņēmuma darbību – Šo tiesību faktiska neīstenošana – Nebūtiskums

(Padomes Regulas Nr. 139/2004 3. panta 1. un 2. punkts)

3.      Uzņēmumu koncentrācija – Pārbaude, ko veic Komisija – Pienākums apturēt koncentrāciju – Atkāpe gadījumā, iegūstot kontroli ar vairāku pārdevēju starpniecību, izmantojot virkni vērtspapīru darījumu – Tvērums

(Padomes Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. un 2. punkts)

4.      Eiropas Savienības tiesības – Jēdzieni – Interpretācija – Atsauce uz valsts tiesībām – Nepieņemamība

5.      Uzņēmumu koncentrācija – Pārbaude, ko veic Komisija – Pienākums apturēt koncentrāciju – Atkāpe pēc motivēta lūguma – Attiecīgo interešu izsvēršana

(Padomes Regulas Nr. 139/2004 7. panta 3. punkts)

6.      Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Izdarīšana tīši vai aiz nolaidības – Jēdziens

(Padomes Regulas Nr. 139/2004 7. pants un 14. panta 2. punkts)

7.      Uzņēmumu koncentrācija – Paziņošana – Pienākums – Pārkāpums – Sekas – Atbilstošo aizliegumu automātisks pārkāpums – Sankcijas

(Padomes Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts, 7. panta 1. punkts un 14. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts)

8.      Konkurence – Naudas sodi – Komisijas lēmums, ar ko uzliek vairākus sodus par vieniem un tiem pašiem faktiem – “Ne bis in idem” principa pārkāpums

(Padomes Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punkts)

9.      Konkurence – Naudas sodi – Komisijas lēmums, ar ko uzliek vairākus sodus par vieniem un tiem pašiem faktiem – Pārkāpumu kopību regulējošie principi – Pārkāpums – Neesamība

(Padomes Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punkts)

10.    Eiropas Savienības tiesības – Vispārējie tiesību principi – Sodu tiesiskuma princips – Tvērums

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 139/2004 7. pants un 14. panta 2. punkts)

11.    Konkurence – Naudas sodi – Vienlīdzīgas attieksmes princips – Soda neesamības sekas attiecībā pret citu saimnieciskās darbības subjektu

12.    Uzņēmumu koncentrācija – Naudas sodi – Summa – Noteikšana – Kritēriji – Pamatnostādņu neesamība – Pienākums pamatot lēmumu, ar ko uzliek naudas sodu – Tvērums

(LESD 296. panta otrā daļa; Padomes Regulas Nr. 139/2004 14. pants)

13.    Uzņēmumu koncentrācija – Naudas sodi – Summa – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Vērtējuma elementi

(Padomes Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts, 7. panta 1. punkts un 14. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts)

14.    Uzņēmumu koncentrācija – Naudas sodi – Summa – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Vērtējuma elementi – Nopietnu šaubu esamības ņemšana vērā attiecībā uz koncentrācijas saderīgumu ar iekšējo tirgu – Pieļaujamība

(Padomes Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts, 7. panta 1. punkts un 14. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts)

15.    Uzņēmumu koncentrācija – Naudas sodi – Summa – Noteikšana – Komisijas rīcības brīvība – Precedentu ņemšana vērā saistībā ar citām sabiedrībām – Pieļaujamība

(Padomes Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts, 7. panta 1. punkts un 14. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts)

16.    Uzņēmumu koncentrācija – Naudas sodi – Summa – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma ilgums – Komisijas rīcības brīvība

(Padomes Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkts un 14. panta 2. punkta b apakšpunkts)

17.    Uzņēmumu koncentrācija – Naudas sodi – Summa – Noteikšana – Samērīguma principa ievērošana – Tvērums

(Padomes Regulas Nr. 139/2004 14. pants)

18.    Uzņēmumu koncentrācija – Naudas sodi – Summa – Noteikšana – Pārbaude tiesā – Savienības tiesas neierobežota kompetence – Tvērums

(Padomes Regulas Nr. 139/2004 16. pants)

1.      Saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju 7. panta 1. punktu Kopienas mēroga koncentrāciju nedrīkst īstenot ne pirms tās paziņošanas, ne līdz brīdim, kad to atzīst par atbilstošu iekšējam tirgum ar Komisijas lēmumu. Tomēr šīs regulas 7. panta 2. punktā ir paredzētas divas atkāpes no šī lēmuma apturēt koncentrāciju; viens ir saistīts ar publisku iegādes vai maiņas piedāvājumu un otrs ir saistīts ar darījumu ar vērtspapīriem virkni.

Saskaņā ar pirmo Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktā paredzēto gadījumu šī panta 1. punkts netraucē īstenot publisku iegādes vai maiņas piedāvājumu, ar nosacījumu, ka par koncentrāciju ir paziņots nekavējoties un ka kontroles ieguvējs neīsteno savas balsstiesības, pirms koncentrācija ir atļauta. Atbilstoši tā formulējumam pirmais gadījums tādējādi nav piemērojams, ja uzņēmuma kontroli iegūst ar vienu privātas iegādes darījumu, pat ja šai iegādei seko publisks obligātās iegādes piedāvājums.

Ne arī var uzskatīt, ka šāds privātas iegādes darījums un vēlāks publisks iegādes piedāvājums ir “vienas koncentrācijas” posmi Regulas Nr. 139/2004 preambulas 20. apsvēruma trešā teikuma un Komisijas Konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma saskaņā ar Regulu Nr. 139/2004 44. punkta izpratnē. Protams, var būt viena koncentrācija, kad individuāla uzņēmuma kontroles ieguve notiek ar vairākiem juridiskiem darījumiem, ja tie ir savstarpēji nosacīti. Tomēr, kad mērķuzņēmuma kontrole ir iegūta ar vienu privātu darījumu pirms publiskā iegādes piedāvājuma izteikšanas, darījumi pēc kontrole iegūšanas, ar kuriem pircējs iegūst iegādājamā uzņēmuma papildu daļas, vairs nav būtiski kontroles ieguvei un tādējādi koncentrācijas īstenošanai.

Turklāt, ja kontroles iegūšana ar vienu privāti noslēgtu darījumu, kam seko obligāts publisks piedāvājums, veidotu vienu koncentrāciju, tam būtu tādas sekas, ka, īstenojot koncentrācijas, kurās ietvertas biržā kotētas sabiedrības, kas atrodas dalībvalstīs, uz privāti noslēgtu vērtspapīru iegādi, ar kuru tiek piešķirta kontrole, vienmēr attiektos Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktā paredzētā atkāpe, jo šāda privāta iegāde vienmēr ietvertu pienākumu izsludināt publisku iegādes piedāvājumu. Tā sekas būtu tādas, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punktā paredzētās atkāpes piemērošanas joma būtu pārāk plaša.

Tādēļ vienas koncentrācijas jēdziens nav paredzēts, lai to piemērotu gadījumam, kurā faktiska vienpersoniska kontrole pār vienu mērķuzņēmumu ir iegūta no viena pārdevēja ar pirmo privāti noslēgtu darījumu, pat ja tam seko obligāts publisks piedāvājums

(skat. 48., 66., 68., 72., 108., 109., 128. 186., un 229. punktu)

2.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 51. –59. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 74. –82. punktu)

4.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 161. punktu)

5.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 215. –223. punktu)

6.      Saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju 14. panta 2. punktu Komisija var uzlikt naudas sodus tikai par šīs regulas 7. panta pārkāpumiem, kas ir pieļauti “tīši vai nolaidības dēļ”. Šis nosacījums ir izpildīts, ja attiecīgais uzņēmums nevar nezināt savas rīcības pret konkurenci vērsto raksturu, neatkarīgi no tā, vai tas zināja vai nezināja par konkurences tiesību normu pārkāpumu.

Tādēļ, ka attiecīgais uzņēmums esot juridiski kļūdaini kvalificējis savu rīcību, uz kuru ir balstīta pārkāpuma konstatēšana, tas nevar tikt atbrīvots no naudas soda uzlikšanas, ciktāl tas nevarēja nezināt minētās rīcības pret konkurenci vērsto raksturu.

Šajā kontekstā attiecīgais uzņēmums rīkojas nolaidīgi, veicot Regulas Nr. 139/2004 7. panta 2. punkta interpretāciju, kas nav ietverta nedz tā formulējumā, nedz Komisijas lēmumpieņemšanas praksē vai Savienības tiesu judikatūrā un kas nav saderīga ar to, ko Komisija ir konstatējusi – lai arī obiter dictum – agrākā lēmumā, paziņojums par kuru bija publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī visās oficiālajās valodās, un turklāt iepriekš nesazinoties ar Komisiju, lai pārbaudītu savas interpretācijas pareizību. Šādi rīkojoties, attiecīgā uzņēmuma rīcība ir paša atbildībā, un tas nevar lietderīgi balstīties uz savas interpretācijas apgalvoti “saprātīgo” raksturu.

Turklāt uzņēmums nevar izbēgt no soda uzlikšanas, ja konkurences tiesību pārkāpums ir cēlies no tā, ka šis uzņēmums ir juridiski kļūdaini kvalificējis savu rīcību, balstoties uz advokāta juridiskā atzinuma saturu.

Vērtējot nolaidību, Komisijai turklāt ir tiesības ņemt vērā apstākli, ka attiecīgā sabiedrība ir liela Eiropas sabiedrība, kurai ir vērā ņemama pieredze koncentrācijas kontroles procedūru un paziņošanas Komisijai un valsts konkurences uzraudzības iestādēm procedūru jomā, kurai jau ir ticis uzlikts naudas sods, lai gan tikai valsts līmenī, par priekšlaicīgu koncentrācijas īstenošanu. Šādā situācijā no attiecīgās sabiedrības ir sagaidāma īpaša rūpība.

(skat. 236.–238., 255., 257. –259. punktu)

7.      Brīdī, kad uzņēmums pārkāpj Regulas Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju 4. panta 1. punktā paredzēto pienākumu paziņot koncentrāciju pirms tās īstenošanas, automātiski sākas atbilstoša aizlieguma īstenot koncentrāciju pirms tās paziņošanas, kas paredzēts Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktā, pārkāpums (pirmais gadījums). Vienlaikus tas pārkāpj Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktā paredzēto otro gadījumu – aizliegumu īstenot koncentrāciju pirms tās atļaušanas, jo koncentrācija, par kuru nav paziņots, nevar tikt atzīta par saderīgu ar iekšējo tirgu.

Kas attiecas uz paredzētajiem sodiem, Regulas Nr. 139/2004 4. pantā paredzētā pienākuma pārkāpums un šīs regulas 7. panta 1. punkta otrā gadījuma pārkāpums ir šīs pašas regulas 14. panta 2. punktā, kas nozīmē, sodu skala par šīs regulas 4. panta 1. punkta pārkāpumu un 7. panta 1. punkta pārkāpumu ir šobrīd identiska un atbilst iespējai uzlikt naudas sodus, kas nepārsniedz 10 % no attiecīgo uzņēmumu īstenotā kopējā apgrozījuma.

(skat. 300., 301. un 303. punktu)

8.      Ne bis in idem princips ir jāievēro procedūrās, kuru mērķis ir uzlikt ar konkurences tiesībām saistītus naudas sodus. Konkurences tiesību jomā šis princips aizliedz kādu uzņēmumu atkārtoti sodīt vai ierosināt lietu par rīcību, kura vērsta pret konkurenci un par kuru tas ir sodīts vai atbildība ir noņemta ar iepriekšēju lēmumu, kas nav pārsūdzams

Šis princips, kura piemērošana ir pakļauta trīskāršam nosacījumam – ka fakti ir vieni un tie paši, likumpārkāpējs ir viens un tas pats un aizsargātās tiesiskās intereses ir vienas un tās pašas, aizliedz gan pret uzņēmumu atkārtoti “ierosināt lietu”, gan šo uzņēmumu atkārtoti “sodīt”. Tomēr abos aizliegumos tiek pieņemts, ka attiecīgais uzņēmums ir sodīts vai tam ir noņemta atbildība ar iepriekšēju lēmumu, kas nav pārsūdzams.

No tā izriet, ka ne bis in idem princips nav piemērojams situācijai, kurā Komisija vienā un tajā pašā lēmumā ir uzlikusi vairākus sodus, pat ja šie sodi ir uzlikti par vieniem un tiem pašiem faktiem.

(skat. 307.–309., 315., 319. un 344. punktu)

9.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 344., 348. –374. punktu)

10.    Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 377. –394. punktu)

11.    Apstāklis, ka Komisija nav uzlikusi naudas sodu pārkāpuma pret konkurences tiesību normām izdarītājam, pats par sevi nevar būt šķērslis, ka naudas sods tiktu uzlikts [kādam citam] tāda paša rakstura pārkāpuma izdarītājam. Turklāt, ja kāds uzņēmums ar savu rīcību ir pārkāpis konkurences tiesību normas, tas nevar izvairīties no jebkāda soda piemērošanas, pamatojoties uz to, ka citiem saimnieciskās darbības subjektiem nav piemēroti naudas sodi, ja pēdējo minēto situācija nemaz netiek izskatīta Savienības tiesā.

Turklāt uz vienlīdzīgas attieksmes principu salīdzinājumā ar uzņēmumu, kuram agrākā lēmumā par tāda paša veida rīcību netika uzlikts nekāds naudas sods, principā lietderīgi atsaukties varētu tikai uzņēmēji, kuriem, lai izvairītos no konkurences tiesību normu pārkāpumiem, nav bijis iespējas ņemt vērā agrākā lēmumā sniegtus skaidrojumus, jo šis lēmums radās brīdī, kad pārkāpums jau bija izdarīts.

(skat. 398. un 407. punktu)

12.    Kas attiecas uz naudas sodiem, kas tiek uzlikti saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju 14. pantu, saskaņā ar šā paša panta 3. punktu, “nosakot sodanaudas apmēru, ņem vērā pārkāpuma [raksturu], smagumu un ilgumu”. Tā kā Komisija nav pieņēmusi pamatnostādnes, kurās būtu norādīta aprēķina metode, kas tai būtu obligāta, nosakot naudas sodus saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 14. pantu, Komisijas vērtējumam ir jābūt balstītam uz šī panta 3. punktu.

Lai pildītu pienākumu norādīt pamatojumu, kas paredzēts LESD 296. panta otrajā daļā, Komisijai turklāt ir skaidri un viennozīmīgi jānorāda lēmumā par naudas soda uzlikšanu elementus, kas ir ņemti vērā, nosakot naudas soda summu. Tā kā nav pieņemtas pamatnostādnes, kurās būtu paredzēta šo naudas sodu aprēķina metode, Komisijai nav pienākuma absolūtās vērtībās vai procentuāli noteikt naudas soda pamatsummu un iespējamos atbildību pastiprinošos vai mīkstinošos apstākļus.

(skat. 447.,449., 450. un 455. punktu)

13.    Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 468. –477. punktu)

14.    Nosakot naudas sodu, kas uzliekams par Regulas Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumiem, vērtējot pārkāpuma smagumu, var tikt ņemts vērā vienīgi apstāklis, ka ir iespējamas konkurencei kaitējošas sekas, jo koncentrācija, kas īstenota sākotnēji iecerētajā un Komisijas neatļautajā veidā, ir radījusi nopietnas šaubas par tās saderīgumu ar iekšējo tirgu, pat ja Komisija nepierāda šādu seku esamības saprātīgu varbūtību.

Protams, ja konkurencei kaitējošu seku, kas izriet no koncentrācijas īstenošanas sākotnēji iecerētajā un Komisijas neatļautajā veidā, esamība var tikt pierādīta, tas var padarīt pārkāpumu vēl smagāku par pārkāpumu, kas ietilpst “starpsituācijā”. Tas nav šķērslis tam, ka vienīgi apstāklis, ka nevar tikt izslēgtas konkurencei kaitējošas sekas, padara pārkāpumu smagāku par priekšlaicīgu koncentrācijas īstenošanu, ar ko netiek radītas nekādas problēmas konkurencei.

Proti, nebūtu pareizi vienādi aplūkot tādu priekšlaicīgu koncentrāciju īstenošanu, kuras rada nopietnas šaubas par to saderīgumu ar iekšējo tirgu, un tādu priekšlaicīgu koncentrāciju īstenošanu, ar kurām netiek radītas nekādas problēmas konkurencei. Šajā ziņā ar priekšlaicīgu īstenošanu saistītie iespējamie riski konkurencei tādu koncentrāciju gadījumā, kuras rada nopietnas šaubas saistībā ar to saderīgumu ar iekšējo tirgu, nav tādi paši kā [riski] tādu koncentrāciju gadījumā, ar kurām netiek radītas problēmas konkurencei.

Tas, ka koncentrācija rada nopietnas šaubas par tās saderīgumu ar iekšējo tirgu, padara tās priekšlaicīgu īstenošanu nopietnāku par koncentrācijas, ar kuru netiek radītas problēmas konkurencei, priekšlaicīgu īstenošanu, ja vien, neraugoties uz to, ka tā rada šādas nopietnas šaubas, var tikt izslēgts, ka tās īstenošanai sākotnēji iecerētajā un Komisijas neatļautajā veidā nav bijušas konkurencei kaitējošas sekas.

(skat. 497., 499., 500., 523. un 524. punktu)

15.    Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 543. –547. punktu)

16.    Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 554. –577. punktu)

17.    Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 580., 582.–587., 592.–608. punktu)

18.    Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 581. punktu)