CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS (pirmā palāta)

2007. gada 27. martā

Lieta F‑87/06

Thierry Manté

pret

Eiropas Savienības Padomi

Ierēdņi – Atalgojums – Iekārtošanās pabalsts – Norīkots valsts eksperts, kurš iecelts ierēdņa amatā – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Acīmredzama nepieņemamība

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu, ar ko Manté – bijušais norīkotais valsts eksperts, kurš kļuvis par Eiropas Kopienu ierēdni, – lūdz, pirmkārt, atcelt iecēlējinstitūcijas 2005. gada 22. augusta lēmumu, ar kuru viņam ir atteikts piešķirt iekārtošanās pabalstu un pieprasīts atmaksāt saistībā ar to izmaksātās summas, kā arī šīs pašas iecelējinstitūcijas lēmumus, kas attiecīgi pieņemti 2005. gada 17. oktobrī – lēmums, ar kuru ir noraidīts viņa lūgums pārskatīt iepriekš minēto 2005. gada 22. augusta lēmumu, un 2006. gada 10. maijā – lēmums, ar kuru ir noraidīta viņa sūdzība, un otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, ko viņš esot cietis

Nolēmums         Prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu. Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina pusi no Manté tiesāšanās izdevumiem.

Kopsavilkums

Tiesvedība – Lēmums, kas pieņemts ar motivētu rīkojumu – Nosacījumi – Acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami juridiski nepamatota prasība

(Pirmās instances tiesas Reglamenta 111. pants; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants; Padomes Lēmuma 2004/752 3. panta 4. punkts)

Pirmās instances tiesas Reglamenta 111. pantā paredzētā iespēja acīmredzami nepieņemamas prasības gadījumā, neveicot tālākas procesuālās darbības, lemt, izdodot motivētu rīkojumu, attiecas ne tikai uz tādiem gadījumiem, kad prasības pieņemamību reglamentējošo noteikumu pārkāpums ir tik acīmredzams un nepārprotams, ka prasības pieņemamības pamatojumam nav iespējams izvirzīt nekādus nopietnus argumentus, bet arī uz tādiem gadījumiem, kad pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem lietas iztiesāšanas sastāvs – uzskatot, ka no lietas materiāliem ir pieejama pietiekama informācija, – ir pilnībā pārliecināts par prasības pieteikuma nepieņemamību, tostarp tādēļ, ka tajā nav ievērotas pastāvīgajā judikatūrā paredzētās prasības, un turklāt konstatē, ka tiesas sēdes noturēšana nevarēs sniegt nekādus jaunus pierādījumus šajā sakarā. Šādā gadījumā prasības pieteikuma noraidīšana, izdodot motivētu rīkojumu, ne tikai veicina tiesvedības procesa ekonomiju, bet arī aiztaupa lietas dalībniekiem izdevumus, kas rastos tiesas sēdes noturēšanas gadījumā.

Tā tas ir tādā gadījumā, kad prasītājs, neievērojot pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru ierēdnim viņam nelabvēlīga akta gadījumā ir jāizmanto Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzētā sūdzību iesniegšanas procedūra, vienkārši iesniedz lūgumu pārskatīt acīmredzami nelabvēlīgo aktu un pēc tam – sūdzību par administrācijas atbildi uz šo lūgumu, neievērojot Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētos sūdzību un prasību iesniegšanas termiņus.

Turklāt lēmumā, ar kuru ir noraidīts prasītāja lūgums, kuru tas bija iesniedzis attiecībā uz nelabvēlīgo aktu, ietvertā norāde, ka šo lēmumu ir iespējams pārsūdzēt, iesniedzot sūdzību, tomēr nevar būt pamats, lai tiktu atļauts judikatūru par atvainojamu maldību attiecināt uz prasītāju, jo šīs judikatūras piemērošanas nosacījums – kas ietver prasību par pieļaujamu tāda ierēdņa uztverē radušos maldību, kurš ir ievērojis visu vajadzīgo rūpību, kas var tikt prasīta no pienācīgi informētas personas, – šajā gadījumā nav izpildīts; tieši pēc savas brīvas gribas, nevis sakarā ar maldinošu iestādes rīcību, prasītājs izvēlējās vērsties pret nelabvēlīgo aktu, iesniedzot lūgumu; šādos apstākļos prasītājs uz judikatūru attiecībā uz atvainojamu maldību var atsaukties vienīgi tad, ja, pastāvot šaubām par procedūras, kas uzsākta ar attiecīgā lūguma iesniegšanu, likumīgumu un plānojot iesniegt sūdzību tiesību aktos paredzētajā trīs mēnešu termiņā, sākot no nelabvēlīgā akta pieņemšanas brīža, prasītājs no tā ir atteicies, sakarā ar to, ka iepriekš minētā norāde ir to pārliecinājusi par tā sākotnēji veiktā pasākuma likumīgumu.

(skat. 15., 16., 19., 20. un 23.–26. punktu)

Atsauces:

Pirmās instances tiesa: 1991. gada 7. jūnijs, T‑14/91 Weyrich/Komisija, Recueil, II‑235. lpp., 32. un 34. punkts; 2003. gada 1. aprīlis, T‑11/01 Mascetti/Komisija, Recueil FP, I‑A‑117. un II‑579. lpp., 33. punkts.

Civildienesta tiesa: 2006. gada 28. jūnijs, F‑27/05 Le Maire/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑47. un II‑A‑1‑159. lpp., 36. punkts.