Lieta T‑865/16
Fútbol Club Barcelona
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2019. gada 26. februāra spriedums
Valsts atbalsts – Atbalsts, ko Spānijas iestādes piešķīrušas atsevišķiem profesionālā futbola klubiem – Preferenciāla ienākumu nodokļa likme, ko piemēro klubiem, kuriem ir atļauts izmantot bezpeļņas organizācijas statusu – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Priekšrocība
1. Valsts atbalsts – Izmeklēšana, ko veic Komisija – Atbalsta saderība ar iekšējo tirgu – Novērtējuma brīvība – Saskaņotības nodrošināšana starp LESD noteikumiem valsts atbalsta jomā un citiem LESD noteikumiem par iekšējā tirgus darbību – Formālā izmeklēšanas procedūra, kas sākta par pasākumu, kas var apdraudēt brīvību veikt uzņēmējdarbību – Pienākums izmeklēt brīvības veikt uzņēmējdarbību autonomu pārkāpumu – Neesamība
(LESD 49. un 107. pants)
(skat. 29.–37. punktu)
2. Valsts atbalsts – Jēdziens – Valsts atbalsta saņēmējiem piešķirta priekšrocība – Valsts pasākums, saskaņā ar kuru pieeja bezpeļņas organizācijām piemērojamam nodokļu režīmam ir paredzēta atsevišķiem profesionālā futbola klubiem – Komisijas pienākums pierādīt priekšrocības esamību – Dažādu minētā nodokļu režīma sastāvdaļu novērtējums, aplūkojot šo režīmu kopumā
(LESD 107. panta 1. punkts)
(skat. 44.–67. punktu)
3. Valsts atbalsts – Administratīvais process – Komisijas pienākumi – Rūpīga un objektīva pārbaude – Iespējami pilnīgākās un ticamākās informācijas ņemšana vērā – Pienākuma apjoms
(LESD 108. panta 2. punkts)
(skat. 49., 69. punktu)
Rezumējums
Ar spriedumu lietā Fútbol Club Barcelona/Komisija (T‑865/16), kas tika pasludināts 2019. gada 26. februārī, Vispārējā tiesa atcēla Komisijas Lēmumu (ES) 2016/2391 (2016. gada 4. jūlijs) par valsts atbalstu SA.29769 (2013/C) (ex 2013/NN), ko Spānija ir piešķīrusi konkrētiem futbola klubiem, spriedumā pamatojot, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi ekonomiskas priekšrocības esamību labuma guvējiem no konkrētā pasākuma.
Apstrīdētais lēmums attiecās uz 1990. gadā pieņemtu Spānijas likumu, saskaņā ar ko visiem Spānijas profesionālajiem sporta klubiem bija jāpārstrukturējas par sporta sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, izņemot profesionālos sporta klubus, kuru bilance finanšu gados pirms šī likuma pieņemšanas ir bijusi pozitīva. Prasītājs Fútbol Club Barcelona, kā arī trīs citi profesionālā futbola klubi, uz kuriem attiecās šis izņēmums, tādējādi izvēlējās turpināt darbību kā bezpeļņas juridiskās personas, un tiem tādēļ tika piemērota īpaša ienākumu nodokļa likme. Tā kā šī īpašā ienākumu nodokļa likme līdz 2016. gadam bija zemāka par sporta sabiedrībām ar ierobežotu atbildību piemērojamo likmi, Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka šis tiesiskais regulējums, ar ko konkrētajiem klubiem tiek noteikta uzņēmumu ienākuma nodokļa privilēģija, ir nelikumīgs un ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsta režīms, un pieprasīja Spānijas Karalistei to izbeigt un atgūt individuālo atbalstu no tā saņēmējiem.
Vispārējā tiesa spriedumā vispirms noraidīja pamatu, kas attiecas uz LESD 49. panta pārkāpumu, atbilstoši kuram prasītāja ieskatā Komisijai būtu bijis jākonstatē, ka profesionālo sporta klubu pienākums pārstrukturēties par sporta sabiedrībām ar ierobežotu atbildību bija pretrunā šim pantam. Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādināja, ka valsts atbalsta jomā uzsāktā procedūrā, izņemot gadījumu, kad attiecīgā atbalsta pasākuma nesaderība izriet no LESD 49. panta pārkāpuma, autonoma LESD 49. panta pārkāpuma pastāvēšanas atzīšana un vajadzīgo juridisko pasākumu veikšana nav Komisijas kompetencē.
Pēc tam Vispārējā tiesa pārbaudīja pamatu, kas attiecas uz kļūdām, kuras Komisija esot pieļāvusi, izvērtējot priekšrocību, kas tiesiskajā regulējumā ir piešķirta četriem konkrētajiem sporta klubiem. Atgādinot par Komisijas pienākumu skatīt kopumā kompleksus pasākumus, lai noteiktu, vai saņēmējiem uzņēmumiem ar tiem tiek piešķirta ekonomiska priekšrocība, ko tie nebūtu guvuši parastos tirgus apstākļos, Vispārējā tiesa precizēja, ka tas attiecas arī uz atbalsta shēmas pārbaudi. Šajā ziņā, lai gan atbalsta shēmas pārbaudē Komisija var aprobežoties ar attiecīgās shēmas vispārīgo un abstrakto pazīmju izpēti, bez nepieciešamības pārbaudīt katru atsevišķo piemērošanas gadījumu, lai noskaidrotu, vai tas ietver atbalsta elementus, tomēr šajā pārbaudē ir jāietver izpēte par attiecīgās atbalsta shēmas dažādajām sekām, kas atbalsta saņēmējiem var būt gan labvēlīgas, gan nelabvēlīgas, ja varbūtējās priekšrocības neviennozīmīgais raksturs izriet no šīs shēmas pazīmēm.
Tā kā ar apstrīdētajā lēmumā minēto valsts tiesisko regulējumu Spānijas profesionālā sporta nozarē tiek sašaurināta bezpeļņas organizāciju nodokļu režīma piemērojamība personām, Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka ar bezpeļņas organizāciju nodokļu režīmu, to aplūkojot kopumā, varēja tā labuma guvējiem radīt labvēlīgāku situāciju par to, kāda būtu tad, ja tiem būtu jādarbojas sporta sabiedrību ar ierobežotu atbildību formā. Taču Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tā nav. Proti, uzsverot, ka Komisijai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī bija informācija, ar ko tiek izceltas bezpeļņas organizāciju nodokļa režīma īpatnības attiecībā uz bezpeļņas organizācijām salīdzinājumā ar sporta sabiedrībām ar ierobežotu atbildību nelabvēlīgāku augšējās robežas noteikšanu nodokļu atskaitījumiem saistībā ar negaidītas papildu peļņas atkārtotiem ieguldījumiem, Vispārējā tiesa atzina, ka Komisijas izvirzītie argumenti nav pietiekami, lai izslēgtu, ka bezpeļņas organizāciju režīmā paredzētās nelielākās iespējas veikt nodokļu atskaitījumu atsver priekšrocību, kas izriet no šo organizāciju izmantotās zemākas nominālās nodokļu likmes. Tā kā Komisija nebija izpildījusi pienākumi juridiski pietiekami pierādīt, ka ar apstrīdēto pasākumu tiek piešķirta priekšrocība tā labuma guvējiem, Vispārējā tiesa konstatēja LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu un atcēla apstrīdēto lēmumu.