PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2007. gada 12. jūlijā (*)
Kopuzņēmumā JET nodarbinātais personāls – Cita, nevis pagaidu darbinieka tiesiskā statusa piemērošana – Ciesto mantisko zaudējumu atlīdzināšana
Lieta T‑144/02
Richard J. Eagle, ar dzīvesvietu Oksonā [Oxon] (Apvienotā Karaliste) un 12 citi prasītāji, kuru vārdi ir nosaukti pielikumā, ko pārstāv D. Bīrds [D. Beard], barrister,
prasītāji,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv J. Kurals [J. Currall], pārstāvis,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv Dž. P. Hikss [J.‑P. Hix] un B. Drīsens [B. Driessen], pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību saskaņā ar Pirmās instances tiesas 2004. gada 5. oktobra spriedumu lietā T‑144/02 Eagle u.c./Komisija (Krājums, II‑3381. lpp.) noteikt apmēru atlīdzībai par finansiālajiem zaudējumiem, ko katrs no prasītājiem cieta tāpēc, ka netika pieņemts darbā kā Eiropas Kopienu pagaidu darbinieks laikā, kad viņš strādāja kopuzņēmumā Joint European Torus (JET).
EIROPAS KOPIENUPIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs B. Vesterdorfs [B. Vesterdorf], tiesneši M. Jēgers [M. Jaeger] un I. Legāls [H. Legal],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2007. gada 20. martā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prāvas priekšvēsture un process
1 Ar 2004. gada 5. oktobra spriedumu lietā T‑144/02 Eagle u.c./Komisija (Krājums, II‑3381. lpp., turpmāk tekstā – “starpspriedums”) Pirmās instances tiesa nosprieda, ka, nepiedāvājot prasītājiem pagaidu darbinieku darba līgumus, šādi pārkāpjot kopuzņēmuma Joint European Torus (JET) statūtus, Komisija ir veikusi vainojamu prettiesisku rīcību, kuras dēļ var iestāties Eiropas Kopienu atbildība, ka šīs prettiesiskās rīcības dēļ viņi zaudēja nopietnu iespēju tikt pieņemti darbā pagaidu darbinieku statusā un ka prasītāju zaudējumi rodas no starpības starp darba algu un ar to saistītām priekšrocībām un ar tiesībām uz pensiju, ko šīs personas saņemtu vai iegūtu, ja strādātu JET kā pagaidu darbinieki, un darba algu un ar to saistītām priekšrocībām un ar tiesībām uz pensiju, ko viņi faktiski saņēma vai ieguva līgumdarbinieku statusā (starpsprieduma 141., 157. un 164. punkts).
2 Tomēr, tā kā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka prasītājiem viņu prasības atlīdzināt zaudējumus būtu bijušas jāiesniedz saprātīgā termiņā, kas nedrīkst pārsniegt piecus gadus no brīža, kad tās uzzināja par diskriminējošo situāciju, par ko tās sūdzējās, tā nosprieda, ka atlīdzinājums, kas pienākas katram prasītājam, jāaprēķina, skaitot no hronoloģiski vecākā ar attiecīgo personu noslēgtā vai pagarinātā līguma spēkā stāšanās datuma, turklāt šis datums nedrīkst būt laikā, kas pārsniedz piecus gadus pirms tam, kad viņš Komisijai iesniedza savu pieteikumu par zaudējumu atlīdzināšanu (starpsprieduma 71. punkts).
3 Tā kā Pirmās instances tiesa nevarēja noteikt katram prasītājam pienākošos atlīdzinājumu, starpspriedumā (167. punkts) tika noteikti principi un kritēriji, pamatojoties uz kuriem lietas dalībnieki tika aicināti panākt vienošanos, gadījumā, ja tā netiktu panākta, iesniedzot Pirmās instances tiesai savus aprēķinus par atlīdzinājuma summu.
4 Tādējādi lietas dalībniekiem bija:
1) jānosaka amats un pakāpe, kurai atbilstu katra prasītāja pildītie uzdevumi, ja viņam būtu piedāvāts pagaidu darbinieka darba līgums, skaitot no hronoloģiski vecākā ar attiecīgo personu noslēgtā vai pagarinātā līguma spēkā stāšanās datuma, turklāt šis datums nedrīkst būt laikā, kas pārsniedz piecus gadus pirms datuma, kad viņš iesniedza savu pieteikumu par zaudējumu atlīdzību (starpsprieduma 166. un 168. punkts);
2) jāatveido katra prasītāja karjeras virzība, sākot ar brīdi, kad viņš tika pieņemts darbā, līdz, vēlākais, iepriekš minētajam piecu pēdējo gadu termiņam, ņemot vērā:
– vidējo darba samaksas pieaugumu līdzvērtīga amata un pakāpes Eiropas Atomenerģijas kopienas (EAEK) darbiniekam, kurš ir strādājis JET, un
– iespējamo paaugstināšanu amatā, ko attiecīgā persona varētu šajā laikposmā panākt atbilstoši izvēlētajai pakāpei un amatam, balstoties uz vidējo to EAEK pagaidu darbinieku skaitu, kuri līdzīgā situācijā tika paaugstināti amatā (starpsprieduma 169. punkts);
3) jāveic Kopienu pagaidu darbinieka un līgumdarbinieka statusa salīdzināšana, pamatojoties uz neto ienākumiem, atskaitot iemaksas, atvilkumus un citus atskaitījumus, ko paredz piemērojamās tiesības (starpsprieduma 170. punkts).
5 Pirmās instances tiesa precizēja, ka atlīdzināmais laikposms sākas ar hronoloģiski vecākā ar attiecīgo personu noslēgtā vai pagarinātā līguma spēkā stāšanās datumu piecu gadu laikposmā pirms datuma, kad tika iesniegts pieteikums par zaudējumu atlīdzību, un beidzas datumā, kad attiecīgā persona ir beigusi strādāt JET projektā, ja tas ir noticis pirms projekta beigu datuma – 1999. gada 31. decembra, vai arī šajā datumā, ja attiecīgā persona strādāja JET projektā līdz tā beigām (starpsprieduma 171. punkts).
6 Visbeidzot, Pirmās instances tiesa nosprieda, ka, tā kā atlīdzinājums, ar ko atlīdzinātu neiegūto darba samaksu un priekšrocību zudumu, kuras noteiktas Protokolā par Eiropas Kopienu ierēdņu un pārējo darbinieku privilēģijām un neaizskaramību, aprēķināms, ņemot vērā Kopienu nodokļus, tas jāaprēķina kā neto summa pēc visu nodokļu nomaksas un nav apliekams ar valsts nodokļiem (starpsprieduma 173. punkts).
7 Tā kā lietas dalībnieki nespēja vienoties par visiem atlīdzinājuma, kas pienākas katram no prasītājiem, noteikšanas punktiem, 2005. gada 28. oktobrī tie iesniedza Pirmās instances tiesai savus aprēķinus [par atlīdzinājuma summu].
8 Veicot procesa organizatorisko pasākumu, par ko ir paziņots 2006. gada 19. decembrī, Pirmās instances tiesa atbilstoši tās reglamenta 64. pantam lūdza lietas dalībniekiem informāciju un precizējumus par viedokļu atšķirībām starp tiem attiecībā uz katram no prasītājiem nodarītā kaitējuma novērtēšanu.
9 Prasītāji atbildēja uz Pirmās instances tiesas lūgumu ar vēstuli, kas tika saņemta kancelejā 2007. gada 19. februārī. Komisija darīja zināmus savus apsvērumus par prasītāju atbildēm ar vēstuli, kas kancelejā saņemta 2007. gada 1. martā.
10 Savās atbildēs uz Pirmās instances tiesas jautājumiem lietas dalībnieki, kas pēc procesa organizatorisko pasākumu veikšanas precizēja savus aprēķinus, norādīja, ka viņi ir atrisinājuši dažas no domstarpībām un atzīmējuši punktus, par kuriem turpinājās diskusijas.
11 Ar Pirmās instances tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2007. gada 7. marta rīkojumu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes 2007. gada 27. februāra lūgums par iestāšanos lietā tika noraidīts sakarā ar tā novēloto iesniegšanu atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta kombinētajiem 115. panta 1. punkta un 116. panta 6. punkta noteikumiem.
12 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz jautājumiem, ko Pirmās instances tiesa uzdeva 2007. gada 20. marta tiesas sēdē. Komisija iesniedza izlabotu savu 2007. gada 1. marta apsvērumu pielikumu versiju.
13 Tiesas sēdes noslēgumā priekšsēdētājs piešķīra prasītājiem vienu nedēļu laika, lai tie darītu zināmus viņu iespējamos grozījumus dokumentiem, kurus Komisija iesniedza tiesas sēdē. 2007. gada 27. martā priekšsēdētājs pēc viena no prasītājiem lūguma piešķīra termiņa pagarinājumu Komisijai un prasītājiem attiecīgi līdz 2007. gada 30. martam un 7. aprīlim, lai atbildētāja varētu veikt galīgās korekcijas savos aprēķinos un prasītāji formulēt savus apsvērumus par tiem.
14 Mutvārdu process tika pabeigts 2007. gada 17. aprīlī.
Lietas dalībnieku prasījumi
15 Prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– piespriest Komisijai atlīdzināt prasītāju zaudējumus sakarā ienākumu no darba un citu priekšrocību zudumu, kas radies pret viņiem pieļauto Kopienu tiesību pārkāpumu rezultātā, kopējo visu prasītāju atlīdzinājuma summu nosakot 2 629 269 sterliņu mārciņas (GBP) līdz 2005. gada 31. oktobrim;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Komisija, ko atbalsta Padome, lūdz Pirmās instances tiesu:
– piespriest tai atlīdzināt prasītāju zaudējumus saskaņā ar starpspriedumu un atbilstoši tās apsvērumiem par kopējo summu attiecībā uz visiem prasītājiem GBP 574 424;
– piespriest tai atlīdzināt pusi no prasītāju tiesāšanās izdevumiem.
Juridiskais pamatojums
Prāvas apjoms rationae personae
17 Atbildot uz tiesas sēdē Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem, prasītāji norādīja, ka trīs no viņiem, proti, T. F. Atkinss [T. F. Atkins], E. Jungers [E. Junger] un Dž. Fantoms [J. Fanthome] nav iesnieguši prasību atlīdzināt zaudējumus.
18 Tādējādi Pirmās instances tiesai tas ir jāpieņem zināšanai un jāatzīmē, ka 10 no 13 prasītājiem lūdz atlīdzināt zaudējumus.
19 Jāpieņem zināšanai arī tas, ka Komisija ir atsaukusi savos 2007. gada 1. marta apsvērumos iekļauto lūgumu, ar ko tā Pirmās instances tiesai lūdza lemt par iespēju šī sprieduma izpildei atbildētājas Voltonam [Walton] maksājamajam atlīdzinājumam ieskaitīt parādu, kas šai personai ir pret atbildētāju atbilstoši [Komisijas] 2005. gada 27. maija lēmumam (jautājumā par parādu ieskaitīšanu skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 17. janvāra spriedumu lietā T‑231/04 Grieķija/Komisija, 11. un turpmākie punkti).
Par zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu summu
20 Neizvirzīdama iebildi par nepieņemamību, Komisija apgalvo, ka prasītāju prasījumi atlīdzināt zaudējumus par starpspriedumā noteikto atlīdzināmo laikposmu (1995.–1999. gads) ir vairāk nekā pusotru reizi lielāki nekā to sākotnējie prasījumi. Tā uzskata, ka, lai gan šos prasījumus attiecīgās personas ir pielāgojušas tostarp informācijai, ko tā viņām sniegusi sarunu gaitā, tomēr šis ievērojamais prasītāju prasījumu [summas] palielinājums nevar būt atbilstošs Reglamenta 44. panta noteikumiem.
21 Attiecībā uz principu jāatzīmē, ka Tiesa lietā, kurā starpspriedumā bija noteikta ciesto zaudējumu aprēķināšanas kārtība un kurā bija noteikta ekspertīze, atļāva sākotnējo prasījumu palielinājumu, uzskatīdama šādus grozītus prasījumus par pieņemamiem. Tā uzskatīja, ka šie prasījumi bija pieļaujama, pat nepieciešama prasības pieteikumā ietverto prasījumu izvēršana, it īpaši tāpēc, ka, pirmkārt, tā pirmo reizi bija noteikusi zaudējumu aprēķināšanai nepieciešamos kritērijus starpspriedumā, un, otrkārt, precīzs zaudējumu sastāvs un attiecīgā atlīdzinājuma precīza aprēķināšanas kārtība vēl nebija tikuši apspriesti. Tiesa piebilda, ka starpsprieduma rezolutīvajā daļā tā bija aicinājusi lietas dalībniekus iesniegt to aprēķinus gadījumā, ja tiem neizdotos vienoties par zaudējumu apjomu. Tā nosprieda, ka šim aicinājumam nebūtu jēgas, ja pēc šī starpsprieduma lietas dalībnieki nevarētu formulēt prasījumus, kas atšķirtos no to prasības pieteikumā ietvertajiem (Tiesas 2000. gada 27. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑104/89 un C‑37/90 Mulder u.c./Padome un Komisija, Recueil, I‑203. lpp., 38.–40. punkts.
22 Tāpat šajā lietā, tā kā ar starpspriedumu tika noteikts laika periods, par kuru jāmaksā atlīdzinājums, to veidojošie elementi un katram pienākošās atlīdzības precīza apmēra noteikšanai izmantojamā metode, katra prasītāja individuālo prasījumu aprēķinu noteikti bija jāvar koriģēt pēc šī sprieduma.
23 Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka prasītāju prasījumu summa par zaudējumu atlīdzību līdz 2005. gada 28. oktobrim, kas ir grozīti atbilstoši starpsprieduma pamatojumam, ir mazāka, nevis lielāka par to sākotnējiem prasījumiem, ja ņem vērā to kopējo apjomu, nevis, kā to darījusi atbildētāja, tikai to sākotnējo prasījumu daļu, kas attiecas uz atlīdzināmo laikposmu.
24 No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas apsvērums par galīgo prasījumu apmēru ir jānoraida kā neatbilstošs.
Ievada apsvērumi
25 Šī sprieduma mērķis ir noteikt atlīdzību, kas jāmaksā katram no prasītājiem, atlīdzinot zaudējumus, kas viņiem nodarīti starpspriedumā konstatētās nelikumības rezultātā, atbilstoši tajā noteiktajiem principiem un kritērijiem, kā atgādināts iepriekš 1.–6. punktā, tā kā lietas dalībnieki nav nonākuši pie pilnīgas vienošanās par visiem punktiem, lai īstenotu Pirmās instances tiesas noteiktos principus un kritērijus.
26 Sākumā jāatzīmē, ka starpspriedums nav ticis apstrīdēts ne attiecībā uz principu par Kopienas atbildības atzīšanu konstatētās prettiesiskās rīcības rezultātā, ne par prasītāju ciesto zaudējumu atzīšanu, kuru tiesības uz atlīdzību ir ierobežotas ar, augstākais, piecu gadu periodu, ne attiecībā uz principiem un kritērijiem, kas izmantojami katram pienākošās atlīdzības noteikšanai. Šis spriedums ir kļuvis galīgs visos šajos punktos, kas ir ieguvuši res judicata spēku, un ir saistošs strīda galīgajam risinājumam (Tiesas 1991. gada 19. februāra spriedums lietā C‑281/89 Itālija/Komisija, Recueil, I‑347. lpp., 14. punkts; Tiesas 1996. gada 11. jūlija rīkojums lietā C‑397/95 P Coussios/Komisija, Recueil, I‑3873. lpp., 25. punkts; Tiesas 1996. gada 28. novembra rīkojums lietā C‑277/95 P Lenz/Komisija, Recueil, 6109. lpp., 48.–54. punkts, un attiecībā uz starpsprieduma res judicata spēku – iepriekš minētais Tiesas spriedums apvienotajās lietās Mulder u.c./Padome un Komisija, 54.–56. punkts). Komisija turklāt savos iepriekš minētajos 2007. gada 1. marta apsvērumos ir uzsvērusi, ka ne prasītāji, ne arī tā pati ir iesniegusi Tiesā apelāciju par 2004. gada 5. oktobra spriedumu un ka tādējādi tas ir ieguvis galīgo res judicata raksturu.
27 Turklāt tiesvedības stadijā pēc mutvārdu procesa pabeigšanas bija redzams, ka salīdzinājumā ar to attiecīgajiem prasījumiem 2005. gada 28. oktobrī lietas dalībnieki bija spējuši vienoties par virkni vispārēju vai konkrētu jautājumu attiecībā uz katram prasītājam pienākošās atlīdzības noteikšanu, ņemot vērā starpspriedumā noteiktos principus un kritērijus.
28 Vispirms ir redzams, ka lietas dalībnieki ir vienojušies par prasītāju zaudējumu aprēķināšanas vispārējo metodoloģiju, attiecīgo personu vērā ņemamo Kopienu un valsts ienākumu galveno sastāvdaļu noteikšanu, vienkāršas procentu likmes 5,25 % apmērā piemērošanu katram maksājamās atlīdzības galīgajam apjomam un to, ka prasītāju saņemamā atlīdzība nav apliekama ar nodokli saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesisko regulējumu, jo jautājums par šai atlīdzībai piemērojamo nodokļu sistēmu jau ir expressis verbis galīgi izlemts starpspriedumā (skat. iepriekš 6. punktu).
29 Lietas dalībnieku 2005. gada 28. oktobrī iesniegtajos prasījumos atzīmētas domstarpības, kas joprojām pastāv attiecībā uz sešiem punktiem, no kuriem ir atkarīga katram prasītājam pienākošās atlīdzības precīza noteikšana, un ko lietas dalībnieki nodod Pirmās instances tiesai izlemšanai. Tās attiecas, pirmkārt, uz atlīdzināmā laikposma sākumu attiecībā uz katru prasītāju (skat. iepriekš 5. punktu), otrkārt, uz katram prasītājam nosakāmo pakāpi un līmeni atlīdzināmā laikposma sākumā (skat. iepriekš 4. punktu), treškārt, uz paaugstināšanu amatā, kāda attiecīgajām personām būtu varējusi būt (skat. iepriekš 4. punktu), ceturtkārt, uz priekšrocībām saistībā ar darba algu, ko viņi būtu varējuši saņemt (skat. iepriekš 1. punktu), piektkārt, iemaksām, atvilkumiem un citiem atskaitījumiem, kas jāņem vērā, nosakot Kopienu pagaidu darbinieka un līgumdarbinieka neto ienākumus (skat. iepriekš 4. punktu), un, sestkārt, tiesībām uz pensiju, ko katrs no prasītājiem varētu prasīt (skat. iepriekš 1. punktu).
30 Pēc iepriekš 8. punktā minētā procesa organizatoriskā pasākuma lietas dalībnieki vienojās vēl par dažiem ar iepriekš minētajām domstarpībām saistītiem aspektiem. Viņu vienošanās tomēr šķiet pilnīga tikai jautājumā par iemaksām, atvilkumiem un citiem atskaitījumiem, kas jāņem vērā, nosakot attiecīgo personu līgumdarbinieku statusā faktiski saņemtos ienākumus. Savukārt attiecībā uz pārējiem strīda punktiem turpina pastāvēt vairāk vai mazāk nopietnas domstarpības.
31 Turklāt lietas dalībnieki, kuru viedokļi šajā jautājumā sakrīt, savos procesuālajos rakstos un tiesas sēdē ir aprakstījuši grūtības, mēģinot panākt, lai Apvienotās Karalistes nodokļu iestādes piekristu, ka atbilstoši Pirmās instances tiesas starpspriedumā nospriestajam prasītāju saņemamā atlīdzība nevar tikt aplikta ar valsts nodokļiem, jo šīs iestādes ir norādījušas savu nodomu aplikt ar nodokli ja ne atlīdzības pamatsummu, tad vismaz tai pievienojamos procentus. Prasītāji un Komisija lūdz Pirmās instances tiesai lemt konkrēti par jautājumu par gan šīs atlīdzības pamatsummas, gan procentu neapliekamību ar nodokļiem.
32 Iepriekš 29. punktā minētie kritēriji jāaplūko pēc kārtas, nošķirot punktus, par kuriem ir vienprātība, no tiem, par kuriem ir domstarpības, un uzsverot arī jautājumu par prasītāju saņemamās atlīdzības procentiem piemērojamo nodokļu sistēmu.
Par punktiem, par kuriem ir vienprātība
Par atlīdzināmā laikposma sākumu
33 Starpspriedumā Pirmās instances tiesa nosprieda, ka atlīdzinājums, kas pienākas katram prasītājam, jāaprēķina, skaitot no hronoloģiski vecākā ar attiecīgo personu noslēgtā vai pagarinātā līguma spēkā stāšanās datuma, turklāt šis datums nedrīkst būt agrāks par pieciem gadiem pirms datuma, kad viņš Komisijai iesniedza savu pieteikumu par zaudējumu atlīdzināšanu, kas ir laikā starp 1994. gada 12. novembri un 1995. gada 16. februāri (starpsprieduma 83. un 166. punkts). Turklāt no sprieduma (171. punkts) izriet, ka atlīdzināmais laikposms beidzas vai nu datumā, kad attiecīgais prasītājs ir beidzis strādāt JET projektā, ja tas ir noticis pirms projekta beigu datuma – 1999. gada 31. decembra, vai arī šī projekta beigu datumā, ja attiecīgā persona strādāja JET projektā līdz tā beigām, precizējot, ka attiecībā uz Valtona īpašo gadījumu, kurš 1999. gadā tika pieņemts darbā kā pagaidu darbinieks, laikposms, par kuru ir tiesības uz atlīdzību, attiecībā uz viņu beidzas datumā, kad viņš tika pieņemts darbā atbilstoši Eiropas Kopienas Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtībai.
34 No pierādījumu savākšanas pasākumiem un it īpaši no atbildēm uz procesa organizatorisko pasākumu, kas minēts iepriekš 8. punktā, izriet, ka prasītāji nav spējuši pārvarēt grūtības, ar kurām viņi sastapās, nosakot uz katru no viņiem attiecošās atlīdzināmā laikposma precīzu sākuma datumu, viņu iknedēļas vai ikmēneša apmaksāšanas kārtības, novēlotu viņu līgumu atjaunošanu un attiecībā uz diviem no viņiem – līgumu, kuru termiņš nebija viens gads, dēļ. Ņemot vērā šādus faktiskos apstākļus, kas atklājās pēc iepazīšanās ar JET arhīviem, kas atlīdzināmā laikposma sākuma noteikšanu padara it īpaši sarežģītu, prasītāji vienojās ar Komisiju noteikt 1996. gada 1. martu (kas ir piecus gadus pirms datuma, kad tika iesniegts viņu pieteikums par zaudējumu atlīdzību) par šī perioda sākuma punktu.
35 Ņemot vērā prasītāju izklāstītās īpašās grūtības izmantot minētos līgumu dokumentus un Komisijas piekrišanu, Pirmās instances tiesai, kas starpspriedumā aicināja lietas dalībniekus vienoties, jāpieņem zināšanai lietas dalībnieku vienošanās un jānosaka atlīdzināmā laikposma sākuma datums attiecībā uz katru prasītāju 1996. gada 1. marts atbilstoši šī sprieduma 2. pielikuma otrajā ailē minētajam.
36 Tādējādi ir jānoraida alternatīvais prasītāju priekšlikums, ko viņi izklāstīja savās atbildēs uz procesa organizatorisko pasākumu, ņemt vērā nevis hronoloģiski vecākā ar attiecīgo personu noslēgtā vai pagarinātā līguma spēkā stāšanās datumu, bet gan pirmo datumu, kurā viņiem būtu bijusi jāsaņem samaksa, priekšlikums, kuru turklāt noraidīja atbildētāja un kurš neatbilst starpsprieduma motīviem (166. punkts).
Par iemaksām, atvilkumiem un citiem atskaitījumiem
37 Pirmās instances tiesa starpspriedumā (170. punkts) nosprieda, ka Kopienu pagaidu darbinieka un tāda līgumdarbinieka, kā katrs no prasītājiem, statusa salīdzināšana ir jāveic, pamatojoties uz neto ienākumiem, atskaitot iemaksas, atvilkumus un citus atskaitījumus, ko paredz piemērojamās tiesības.
38 Pēc procesa organizatoriskajiem pasākumiem prasītāji atbilstoši iepriekš minētajam starpsprieduma pamatojumam viņu līgumdarbinieku statusā saņemto ienākumu noteikšanai atskaitīja summas, kuras viņi savos 2005. gada 28. oktobra prasījumos sākotnēji bija ņēmuši vērā un kas atbilda iemaksām pensiju fondos. Komisija šo kārtību pieņēma.
39 Pirmās instances tiesai tas jāpieņem zināšanai, nosakot katra prasītāja līgumdarbinieka statusā atlīdzināmajā laikposmā reāli saņemtos neto ienākumus.
Par punktiem, par kuriem ir domstarpības
Par pakāpi un līmeni atlīdzināmā laikposma sākumā
– Lietas dalībnieku argumenti
40 Prasītāji apgalvo, ka pakāpe un līmenis papildus viņu akadēmiskās kvalifikācijas un viņu iepriekšējās darba pieredzes vērā ņemšanai jānosaka, pamatojoties arī uz katra no viņiem karjeru JET, kopš viņš tur sācis strādāt, proti, attiecībā uz dažiem no viņiem pirms atlīdzināmā laikposma sākuma. Viņi uzskata, ka Pirmās instances tiesa starpspriedumā noteikusi funkcionālās ekvivalences kritēriju starp līgumdarbinieku statusā ieņemtajiem amatiem un amatiem, kādi būtu ieņemti pagaidu darbinieku statusā. Prasītāji norāda, ka, lai noteiktu šo funkcionālo ekvivalenci, viņi ir balstījušies uz JET līgumu [nodaļas] vadītāja Bairna [Byrne] 1989. gada 25. augusta memorandu.
41 Prasītāji, atsaukdamies uz starpspriedumu, apgalvo, ka Komisija nevar šobrīd pieprasīt tādu pašu pierādīšanas līmeni – ko noteiktos gadījumos nebūtu iespējams izpildīt, kāds tiktu prasīts, ja būtu runa par reālu viņu pieņemšanu darbā, jo viņi tiešām tika pieņemti darbā JET. Turklāt viņi norāda, ka katrs ir iesniedzis oficiālu liecību par savu karjeru un curriculum vitae.
42 Komisija apgalvo, ka pakāpe un līmenis jānosaka attiecībā uz hronoloģiski vecākā līguma spēkā stāšanās datumu, kas ietilpst atlīdzināmajā laikposmā, ņemot vērā katra prasītāja diplomus un iepriekšējo darba pieredzi, it kā būtu runa par pirmo pieņemšanu darbā. Tā uzskata, ka prasītājiem jāiesniedz tādi paši pierādījumi par kvalifikāciju un darba pieredzi kā tad, ja viņi būtu tiešām pieņemti darbā. Atbildētāja uzskata, ka no starpsprieduma izriet, ka Kopienas atbildība ir iestājusies un atlīdzība jāmaksā par, augstākais, piecu gadu periodu un ka iepriekšējie līgumi nav jāņem vērā.
43 Turklāt Komisija norāda, ka atbilstošie dokumenti, ko tā izmantojusi, lai noteiktu pakāpi un līmeni, ir, pirmkārt, Komisijas 1984. gada 11. oktobra lēmums par kritērijiem, kas piemērojami klasificēšanai pakāpē un līmenī, pieņemot darbā zinātnisko un tehnisko personālu, un, otrkārt, Komisijas lēmums, kas stājās spēkā 1983. gada 1. septembrī, par kritērijiem, kas piemērojami iecelšanai pakāpē un klasificēšanai līmenī, pieņemot darbā administratīvo personālu.
44 Atbildētāja arī izvirza jautājumu par to pierādījumu pieņemamību, kurus prasītāji tai iesniedza 2005. gada jūlijā vai pat 2005. gada septembrī vai oktobrī, ņemot vērā Reglamenta 44. pantu.
– Pirmās instances tiesas vērtējums
45 Ievadam attiecībā uz pierādījumiem par prasītāju kvalifikāciju un darba pieredzi, kas ir noderīgi, nosakot katra prasītāja pakāpi un līmeni atlīdzināmā laikposma sākumā, jāatgādina, ka starpspriedumā Pirmās instances tiesa nosprieda, ka prasītājiem, ņemot vērā it īpaši viņu kvalifikāciju, būtu bijusi nopietna iespēja tikt pieņemtiem darbā kā pagaidu darbiniekiem (starpsprieduma 155. un 157. punkts). Tādējādi, lai noteiktu katram pienākošos atlīdzību, nav jāpārliecinās, vai atlīdzināmā laikposma sākumā attiecīgā persona atbilda nosacījumiem šādai pieņemšanai darbā. No starpsprieduma motīvu daļas izriet, ka pierādījumu līmenis, kas nepieciešams katra prasītāja klasifikācijas noteikšanai, nevar būt līdzvērtīgs reālai pieņemšanai darbā prasītajam, kā to apgalvo Komisija.
46 Attiecībā uz atbildētājas apgalvojumu, ka daži pierādījumi, kurus prasītāji tai iesniedza laika posmā starp 2005. gada jūliju un oktobri, ir novēloti, ņemot vērā Reglamenta 44. pantu, šīs lietas apstākļos pret šiem pierādījumiem nevar izvirzīt [iebildi] par nepieņemamību.
47 Faktiski tieši starpsprieduma motīvu daļā, kurā noteikta Kopienu atbildība, ir definēti prasītāju ciestie zaudējumi, noteikta to lieluma aprēķināšanai izmatojamā metode un, tostarp atsaucoties uz akadēmisko kvalifikāciju, profesionālo pieredzi un JET veicamajiem pienākumiem, atļauts lietas dalībniekiem noteikt maksājamās atlīdzības noteikšanai atbilstīgos faktus. Ņemot vērā prasītāju lūgtos termiņu pagarinājumus, pret ko atbildētāja neiebilda, un apstākli, ka šī pēdējā atļāva prasītājiem piekļūt JET arhīviem tikai 2005. gada decembra beigās, ne pret kādiem pierādījumiem nevar izvirzīt [iebildi] par nepieņemamību.
48 Attiecībā uz katra no prasītājiem klasifikāciju pakāpē un līmenī atlīdzināmā laikposma sākumā jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa starpspriedumā atzina, ka prasītāju amati un kvalifikācija, ko uzskaitījusi Komisija, pēc to būtības un līmeņa atbilst pastāvīgo projekta darba grupas locekļu amatiem un kvalifikācijai. Tā atzīmēja (121. punkts), ka Komisija tiesas sēdē atzina, ka nebija būtisku atšķirību starp projekta darba grupas pastāvīgajiem locekļiem un prasītājiem un ka abu grupu kvalifikācija un darba pieredze bija līdzīgas. Pirmās instances tiesa arī atzīmēja (122. punkts), ka šo funkciju līdzību apstiprina JET struktūrshēma.
49 Tādējādi no starpsprieduma (166. un 168. punkts) izriet, ka katram prasītājam nosakāmajam amatam, pakāpei un līmenim jāatbilst funkcijām, ko viņš veica JET ar hronoloģiski vecākā ar katru personu noslēgtā vai pagarinātā līguma spēkā stāšanās datumā, kas ietilpst atlīdzināmajā laikposmā, un attiecīgās funkcijas ir tās, ko attiecīgā persona veica JET šajā datumā, ja viņa jau bija strādājusi pirms tam, kā tas ir attiecībā uz vairumu prasītāju, vai funkcijas, kuru veikšanai viņa tajā laikā sāka tur strādāt. Katra prasītāja klasifikācija tādējādi jānosaka, ņemot vērā viņa faktisko pieņemšanu darbā JET, kas parasti bija pirms atlīdzināmā laikposma sākuma datuma.
50 Kaut arī Pirmās instances tiesa ir ierobežojusi katra prasītāja tiesības uz atlīdzību ar, augstākais, piecu gadu ilgu periodu, tā tomēr nosprieda, ka no paša sākuma, tas ir, sākot ar pirmo pieņemšanu darbā, attiecīgās personas bija jāpieņem darbā pagaidu darbinieku līgumu ietvaros, nelikumībai [tādējādi] turpinoties visā JET pastāvēšanas periodā (starpsprieduma 127. un 139. punkts). Pretēji Komisijas uzskatam nelikumības konstatācija attiecas uz visu darba attiecību ar JET periodu, bet atlīdzība starpspriedumā (57.–84. punkts) izklāstīto iemeslu dēļ ir maksājama tikai par tajā noteikto atlīdzināmo laikposmu.
51 Tādējādi katra prasītāja situācija atlīdzināmā laikposma sākumā nevar tikt pielīdzināta situācijai, kāda būtu pirmās pieņemšanas darbā laikā, bet gan, to aplūkojot, jāņem vērā, ka, viņu pirmo reizi pieņemot darbā līgumdarbinieka statusā, attiecīgā persona būtu bijusi jāpieņem darbā pagaidu darbinieka statusā, kas nozīmē, ka attiecīgi jāņem vērā viņas “karjera” pirms atlīdzināmā laikposma sākuma, nosakot katras personas šī laikposma sākumā veiktajām funkcijām atbilstošo klasifikāciju.
52 Turklāt iepriekšējās “karjeras” JET vērā ņemšana, strikti runājot un pretēji Komisijas apgalvotajam, nav karjeras virzības atveidošana, bet gan tikai tās klasifikācijas ņemšana vērā, kāda attiecīgajai personai būtu piešķirta JET līgumdarbinieka statusā, kas izriet no starpsprieduma, kurš atsaucas uz katra prasītāja atlīdzināmā laikposma sākumā veiktajām funkcijām, lai noteiktu viņa amatu un pakāpi (166. un 168. punkts), atceroties, ka Pirmās instances tiesa atzina, ka prasītāju amati, kvalifikācija un darba pieredze atbilst pastāvīgo projekta darba grupas locekļu amatiem, kvalifikācijai un darba pieredzei (starpsprieduma 121. un 122. punkts). Tādējādi atlīdzināmā laikposma sākumā nosakāmajai klasifikācijai jāņem vērā šī funkciju līdzība.
53 Lai noteiktu katra prasītāja klasifikāciju atlīdzināmā laikposma sākumā, jāizmanto visi lietas dalībnieku minētie pieejamie atbilstīgie kritēriji, proti, pirmkārt, JET līgumu [nodaļas] vadītāja 1989. gada 25. augusta memorands, kurā noteikta atbilstība starp līgumdarbinieku pakāpēm un astoņām EAEK darbinieku pakāpēm un JET līgumdarbinieku klasifikācija, kāda izriet no šī personāla saraksta par 1994. gadu, un, otrkārt, Komisijas 1984. gada 11. oktobra lēmums par kritērijiem, kas piemērojami klasificēšanai pakāpē un līmenī, pieņemot darbā zinātnisko un tehnisko personālu, kā arī Komisijas lēmums, kas stājās spēkā 1983. gada 1. septembrī, par kritērijiem, kas piemērojami iecelšanai pakāpē un klasificēšanai līmenī, pieņemot darbā administratīvo personālu.
54 Ņemot vērā šos dažādos dokumentus, katra prasītāja klasifikācija pakāpē un līmenī atlīdzināmā laikposma sākumā nosakāma šādi.
55 Pirmkārt, ir jānosaka katra prasītāja kā līgumdarbinieka klasifikācija hronoloģiski vecākā ar attiecīgo personu noslēgtā vai pagarinātā līguma spēkā stāšanās datumā attiecīgajā laikposmā, kā to var noteikt, pamatojoties uz JET līgumu [nodaļas] vadītāja 1989. gada 25. augusta memorandu un JET līgumdarbinieku personāla sarakstu par 1994. gadu. Izņemot pirmās pieņemšanas darbā gadījumus, šī klasifikācija līgumdarbinieka statusā ņem vērā attiecīgo darbinieku stāvokļa attīstību kopš viņu sākotnējās pieņemšanas darbā līdz viņu līguma pagarināšanas datumam, kad sākas atlīdzināmais laikposms, atbilstoši iepriekš noteiktajiem principiem.
56 Otrkārt, pamatojoties uz Komisijas 1984. gada 11. oktobra lēmumu par kritērijiem, kas piemērojami klasificēšanai pakāpē un līmenī, pieņemot darbā zinātnisko un tehnisko personālu, un Komisijas lēmumu, kas stājās spēkā 1983. gada 1. septembrī, par kritērijiem, kas piemērojami iecelšanai pakāpē un klasificēšanai līmenī, pieņemot darbā administratīvo personālu, ir jānosaka šai klasifikācijai atbilstošo EAEK darbinieku pakāpe un līmenis.
57 No iepriekš minētā izriet, ka katra prasītāja klasificēšana pakāpē un līmenī atlīdzināmā laikposma sākumā ir jānosaka atbilstoši šī sprieduma 2. pielikuma trešajā ailē norādītajam.
Par paaugstināšanu amatā
– Lietas dalībnieku argumenti
58 Prasītāji apgalvo, ka paaugstināšanas amatā temps JET bija īpaši labvēlīgs, kam šajā lietā būtu jānozīmē, pirmkārt, pāreju uz augstāku pakāpi, tiklīdz līmeņa paaugstināšanās rezultātā darba alga pārsniedz nākamās augstākās pakāpes pirmā līmeņa algu, izņemot trīs gadījumus, attiecībā uz kuriem viņi piekrīt Komisijas nostājai, proti, B pakāpes nepaaugstināšanu uz A pakāpi, A5 pakāpes nepaaugstināšanu uz A4 pakāpi un A4 pakāpes nepaaugstināšanu uz A3 pakāpi. Otrkārt, ik piecus gadus jāpievieno vidējai karjeras attīstībai atbilstošs paaugstinājums.
59 Ciešā atbilstība starp prasītāju prasītajām pakāpēm un JET līgumdarbinieku personāla sarakstā minētajām pakāpēm apliecina viņu piedāvātās metodes pamatotību. Tā arī ļauj iecelšanu atbildīgā amatā izteikt kā paaugstinājumu amatā.
60 Komisija apgalvo, ka pienākumu maiņa automātiski neietver paaugstināšanu amatā, jo nepastāv automātiska saikne starp pakāpi un amatu, tā kā ierēdnis var pāriet no administratora amata uz struktūrvienības vadītāja amatu, netiekot paaugstināts amatā.
61 Atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu, lietas dalībnieki norādīja, ka viņi bija vienojušies par 20 % normu paaugstināšanai amatā, kas atbilst paaugstināšanai amatā ik pēc pieciem gadiem.
62 Komisija turpina nepiekrist attiecībā uz to, kādā veidā prasītāji šo normu piemērojuši laikposmam pirms atlīdzināmā laikposma atbilstoši viņu metodei, kura paredz ņemt vērā viņu karjeras attīstību JET laikā pirms atlīdzināmā laikposma, lai noteiktu klasifikāciju šī laikposma sākumā.
– Pirmās instances tiesas vērtējums
63 Sākumā jāatzīmē, ka Komisijas izklāstītās domstarpības attiecas nevis uz to paaugstināšanu amatā sekām, kuras prasītāji būtu panākuši atlīdzināmā laikposmā ar lietas dalībnieku noteikto normu 20 % gadā, bet gan uz šīs normas piemērošanu, nosakot katra sākotnējo klasifikāciju atlīdzināmā laikposma sākumā, vajadzības gadījumā atveidojot attiecīgās personas iepriekšējo karjeru JET. Šī kritika tātad attiecas uz pakāpes un līmeņa noteikšanu atlīdzināmā laikposma sākumā un nav saistīta ar paaugstināšanu amatā šajā laikposmā, par kuras atveidošanu šeit ir runa.
64 Kas attiecas uz pirms atlīdzināmā laikposma notikušo paaugstināšanu amatā vērā ņemšanu, par ko šeit nav runa, tomēr jāatzīmē, ka, ņemot vērā atbildētājas bažas, ir skaidrs, ka, sākot ar brīdi, kad atbilstoši starpsprieduma motīvu daļai tika atzīts (skat. iepriekš 50. un turpmākos punktus), ka, nosakot katra prasītāja klasifikāciju atlīdzināmā laikposma sākumā, jāņem vērā attiecīgās personas karjera kopš viņas faktiskās pieņemšanas darbā, tā kā šāda “karjeras atveidošanas” metode noteikti ietver paaugstināšanu amatā, kuru šī persona būtu varējusi panākt. Tā kā lietas dalībnieki akceptēja, ka paaugstināšanas amatā norma JET bija 20 % gadā, prasītāji varēja loģiski to izmantot, lai veiktu šo sākotnējās “karjeras atveidošanu”, nosakot katra no viņiem pakāpi un līmeni atlīdzināmā laikposma sākumā.
65 Attiecībā uz paaugstināšanu amatā atlīdzināmā laikposma laikā Pirmās instances tiesa starpspriedumā nosprieda (169. punkts), ka lietas dalībniekiem ir jāvienojas par to, kā atveidot katra prasītāja karjeras virzību, sākot ar brīdi, kad viņi tika pieņemti darbā, līdz piecu pēdējo gadu laikposmam, par kuru maksājama atlīdzība, ņemot vērā vidējo darba samaksas pieaugumu līdzvērtīga amata un pakāpes EAEK darbiniekam, kurš ir strādājis JET, un iespējamo paaugstināšanu amatā, ko katrs no prasītājiem varētu šajā laikposmā panākt atbilstoši izvēlētajai pakāpei un amatam, balstoties uz vidējo to EAEK pagaidu darbinieku skaitu, kuri līdzīgā situācijā tika paaugstināti amatā.
66 No starpsprieduma izriet, ka iespējamo paaugstināšanu amatā atlīdzināmajā laikposmā atveidošana jāveic atbilstoši izvēlētajai pakāpei un amatam, balstoties uz vidējo to EAEK pagaidu darbinieku skaitu, kuri līdzīgā situācijā tika paaugstināti amatā, proti, kas strādāja JET, atbilstoši JET tolaik pastāvošai paaugstināšanas amatā praksei.
67 Tieši ņemot vērā JET projekta darba grupas locekļu stāvokli, Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka prasītāji atradās juridiski diskriminējošā stāvoklī, kas bija [Komisijas] vainojama prettiesiska rīcība (starpsprieduma 140. un 141. punkts), un ka tā rezultātā viņi cieta zaudējumus (starpsprieduma 164. un 169. punkts). Tādējādi “līdzīgā situācija”, kam jābūt salīdzināšanas pamatā, nosakot karjeras izaugsmi, kādu prasītāji būtu varējuši panākt, ir JET darba grupas locekļu situācija – un vajadzības gadījumā labvēlīgāka.
68 Iespējamā pieeja amatiem, kas ietver sevišķu atbildību, nav šajos aprēķinos jāņem vērā, jo, kā to atzīmē Komisija, nepastāv automātiska saikne starp pakāpi un amatu, un ierēdnis var mainīt amatu, netiekot paaugstināts amatā. Savukārt, atveidojot paaugstināšanu amatā, jāietver pakāpes un līmeņa izmaiņas atbilstoši JET praksei.
69 Tādējādi atbilstoši starpspriedumā noteiktajiem principiem jāņem vērā paaugstināšana amatā, kas atveidota, balstoties uz iepriekš minētajiem kritērijiem, lai noteiktu neto ienākumus, ko katrs no prasītājiem būtu varējis saņemt pagaidu darbinieka statusā atlīdzināmajā laikposmā.
Par saistītajām priekšrocībām
– Lietas dalībnieku argumenti
70 Prasītāji apgalvo, ka katra no viņiem reāli gūtie neto ienākumi ir jāaprēķina, atskaitot summas, ko viņi nopelnīja par darbu atvaļinājuma laikā vai strādājot virsstundas, uzskatot, ka katrs no viņiem ir strādājis tādu pašu dienu skaitu kā līdzvērtīgā situācijā esošs EAEK pagaidu darbinieks un nestrādājot virsstundas. Viņi uzskata, ka, ja tiktu ņemtas vērā prasītāju šajā sakarā saņemtās naudas summas (kas pārsniedz JET pagaidu darbinieku saņemtās), tiktu izslēgts jebkāds atlīdzinājums par apmaksātu atvaļinājumu un virsstundām.
71 Komisija apgalvo, ka naudas summas, kuras prasītāji saņēmuši par apmaksātu atvaļinājumu un virsstundām sakarā ar viņu elastīgajām iespējām palielināt savus ienākumus, atšķirībā no EAEK darbiniekiem, jāņem vērā, aprēķinot attiecīgo personu līgumdarbinieku statusā gūtos ienākumus. Attiecībā uz Kopienu ienākumiem, ko katrs no viņiem būtu varējis saņemt, tā apgalvo, ka, kas attiecas uz atlīdzības daļu, kas atbilst noteiktiem pabalstiem, tādiem kā apgādnieka pabalsts, apgādājamā bērna pabalsts vai pabalsts izglītībai, ir jāiesniedz pierādījumi, ka attiecīgā persona atbilda prasītajiem nosacījumiem.
72 Attiecībā uz prasītāju iespējamajiem komandējumiem Komisija apgalvo, ka runa ir par izdevumu atlīdzināšanu, nevis zaudētiem ienākumiem. Attiecībā uz dienas naudu, ko saņēma daži no prasītājiem, kas dzīvoja tālu no JET, Komisija uzskata, ka Civildienesta noteikumi neparedz līdzvērtīgas priekšrocības [pagaidu] darbiniekiem un ka attiecīgā dienas nauda iegrāmatojama kā līgumdarbinieka statusā faktiski saņemti ienākumi.
73 Pēc procesa organizatoriskajiem pasākumiem ir redzams, ka lietas dalībnieki ir vienojušies par šādiem punktiem.
74 Attiecībā uz apmaksātu atvaļinājumu ir pieļaujami, ņemot vērā, ka vairākums prasītāju tādu nesaņēma, prasītāju līgumdarbinieku statusā reāli saņemtajos ienākumos ieskaitāmas naudas summas, ko attiecīgās personas saņēma par darbu par tādu skaitu stundu, kādu tie būtu veikuši EAEK darbinieku statusā.
75 Attiecībā uz virsstundām lietas dalībnieki ir vienojušies nošķirt A kategorijas prasītāju situāciju no B kategorijas prasītāju situācijas. Pirmkārt, tā kā A kategorijas EAEK personālam netika maksāts par virsstundām atšķirībā no līgumdarbiniekiem, kādi ir prasītāji, šie pēdējie piekrīt 10 % palielinājumam, ko Komisija piemēro viņu valsts ienākumiem. Otrkārt, ir redzams, ka B (kā arī C) kategorijas EAEK personāls saņēma atlīdzību par virsstundām, taču tā bija nevis finansiāla atlīdzība, bet gan atlīdzība brīva laika veidā, kuru ir neiespējami aprēķināt. Līdz ar to prasītāji nolēma neņemt vērā virsstundas vienādojuma abās pusēs (valsts ienākumi un Kopienu ienākumi). Komisija savukārt turpina visiem vienādi piemērot 10 % palielinājumu ienākumiem, ko prasītāji saņēmuši līgumdarbinieku statusā. Tas tādējādi noved pie atšķirības šo ienākumu novērtējumā lietas dalībnieku iesniegtajos aprēķinos.
– Pirmās instances tiesas vērtējums
76 Pirmās instances tiesa starpspriedumā nosprieda (164. punkts), ka attiecībā uz kopuzņēmumā JET nostrādāto laikposmu prasītāju zaudējumi rodas no starpības starp darba algu un ar to saistītām priekšrocībām un ar tiesībām uz pensiju, ko šīs personas saņemtu vai iegūtu, ja strādātu JET kā pagaidu darbinieki, un darba algu un ar to saistītām priekšrocībām un ar tiesībām uz pensiju, ko viņi faktiski saņēma vai ieguva līgumdarbinieku statusā.
77 No tā izriet, pirmkārt, ka, nosakot Kopienu neto ienākumus, ko katrs no prasītājiem būtu saņēmis atlīdzināmajā laikposmā, ja viņš būtu ticis pieņemts darbā pagaidu darbinieka statusā, jāņem vērā visas priekšrocības, kuras attiecīgajai personai būtu pienākušās, ņemot vērā visus faktus attiecībā uz viņas personisko un profesionālo situāciju, par kuriem tā var iesniegt dokumentārus pierādījumus. Savukārt dienas nauda, kas būtu tikusi izmaksāta saistībā ar komandējumiem, nav ieskaitāma, jo Komisija šajā sakarā apgalvo – pret ko [prasītāji] nav iebilduši, ka JET tika atlīdzināti visi uzturēšanās izdevumi, kamēr dienas nauda bija ļoti maza vai pat netika maksāta nemaz.
78 Otrkārt, nosakot katra prasītāja līgumdarbinieka statusā atlīdzināmajā laikposmā gūtos valsts ienākumus, jāņem vērā viss atalgojums, ko prasītāji šajā sakarā ir faktiski saņēmuši, tostarp dienas nauda, ko daži no prasītājiem saņēmuši saistībā ar viņu attālumu no JET atrašanās vietas.
79 Attiecībā uz apmaksāto atvaļinājumu jāpieņem zināšanai vienošanās starp lietas dalībniekiem un jāņem vērā naudas summas, ko attiecīgās personas ir saņēmušas par darbu par tādu skaitu stundu, kādu tie būtu strādājuši EAEK darbinieku statusā.
80 Kas attiecas uz virsstundām, tā kā A kategorijas EAEK personālam netika maksāts par virsstundām atšķirībā no līgumdarbiniekiem, kādi ir prasītāji, jāpiemēro, kā vienojušies lietas dalībnieki, 10 % palielinājums ienākumiem, ko attiecīgās personas ir saņēmušas līgumdarbinieku statusā.
81 Attiecībā uz prasītājiem, kas ir klasificēti B kategorijā, jāatzīmē, ka atbildētāja nesaka, ka prasītāju apgalvojumi, saskaņā ar kuriem B un C kategorijas EAEK personāls saņēma atlīdzību par virsstundām, kas bija nevis finansiāla atlīdzība, bet gan atlīdzība brīva laika veidā, kuru ir neiespējami aprēķināt, neatbilstu patiesībai. Šajos apstākļos jāuzskata, ka visadekvātākais risinājums ir prasītāju piedāvātais, proti, neņemt vērā virsstundas ne prasītāju līgumdarbinieku statusā gūto ienākumu noteikšanai, ne to ienākumu noteikšanai, kurus viņi būtu varējuši gūt EAEK pagaidu darbinieku statusā.
82 Tādējādi jānosaka neto ienākumi, ko katrs no prasītājiem būtu varējis atlīdzināmajā laikposmā gūt pagaidu darbinieka statusā, un neto ienākumi, ko viņš faktiski saņēmis šajā pašā laikposmā līgumdarbinieka statusā, atbilstoši iepriekš izklāstītajiem principiem attiecībā uz saistītajām priekšrocībām.
83 No tā izriet, ka [līgum]darbinieku gūtie neto ienākumi, ienākumi, ko viņi būtu guvuši pagaidu darbinieku statusā, zaudējumu apjoms, kas izriet no starpības starp šīm divām summām, un kumulatīvie zaudējumi, kas izriet no šīs pēdējās summas aktualizēšanas uz 1999. gada 31. decembri, ir tie, kas norādīti šī sprieduma 3. pielikuma attiecīgi 1., 2., 3. un 4. ailē.
Par tiesībām uz pensiju
– Lietas dalībnieku argumenti
84 Prasītāji apgalvo, ka viņiem ir tiesības uz atlīdzinājumu par tiesību uz pensiju zaudēšanu un ka to nevar aizstāt ar pabalstu sakarā ar atbrīvošanu no amata. Viņi apgalvo, ka vairākums no viņiem JET strādāja ilgāk nekā, augstākais, piecu gadu laikposmu, pamatojoties uz kuru aprēķināma atlīdzība. Viņi uzskata, ka pareizais veids, kā noteikt tiesības uz pensiju, būtu aprēķināt mūža renti, kas atbilst pensijai, ko viņi būtu saņēmuši, ja būtu tikusi ievērota likumība, un ņemt vērā atlīdzināmajam laikposmam atbilstošo šīs summas daļu.
85 Komisija apgalvo, ka prasītāji var prasīt tikai pabalstu sakarā ar atbrīvošanu no amata, jo Pirmās instances tiesas noteiktais laikposms, par kuru iestājusies Kopienas atbildība nepieņemšanas darbā dēļ un tai uzlikts pienākums par to izmaksāt atlīdzinājumu, ir, augstākais, pieci gadi. Piešķirt tiesības uz pensiju, ņemot vērā to, ka daži no prasītājiem strādāja JET jau pirms tam, kas nozīmētu balstīties uz līgumiem, kas noslēgti pirms atlīdzināmā laikposma sākuma, būtu pretēji Pirmās instances tiesas minētajam noilgumam.
– Pirmās instances tiesas vērtējums
86 Pirmās instances tiesa starpspriedumā nosprieda (164. punkts), ka attiecībā uz kopuzņēmumā JET nostrādāto laikposmu prasītāju zaudējumi ietver tiesības uz pensiju, kas atbilst starpībai starp tiesībām uz pensiju, ko šīs personas būtu saņēmušas, ja strādātu JET kā pagaidu darbinieki, un tiesībām uz pensiju, ko viņi kā līgumdarbinieki faktiski saņēma.
87 Tā turklāt uzskatīja, ka atlīdzinājums ir jāaprēķina par laikposmu, skaitot no hronoloģiski vecākā ar attiecīgo personu noslēgtā vai pagarinātā līguma spēkā stāšanās datuma, turklāt šis datums nedrīkst būt laikā, kas pārsniedz piecus gadus pirms datuma, kad viņa Komisijai iesniedza pieteikumu par zaudējumu atlīdzināšanu, līdz datumam, kad attiecīgais prasītājs ir beidzis strādāt JET projektā, ja tas ir noticis pirms projekta beigu datuma – 1999. gada 31. decembra, vai arī līdz šim datumam, ja attiecīgā persona strādāja JET projektā līdz tā beigām (starpsprieduma 171. punkts).
88 No iepriekš minētā pamatojuma nepārprotami izriet, ka Pirmās instances tiesa ir noteikti atzinusi prasītāju tiesības uz zaudējumu atlīdzību saistībā ar tiesībām uz pensiju. Tādējādi, lai gan tā pirms tam ierobežoja prasījumu par zaudējumu atlīdzināšanu pieņemamību ar, augstākais, piecu gadu ilgu laikposmu, sākot no katra no prasītājiem prasības par zaudējumu atlīdzināšanu iesniegšanas brīža, no tā nevar secināt, ka šo zaudējumu sastāvdaļa visos gadījumos būtu jāaizstāj ar pabalstu sakarā ar atbrīvošanu no amata. Komisijas šajā sakarā aizstāvētā interpretācija tādējādi nevar tikt pieņemta.
89 Kā jau atgādināts iepriekš 51. punktā, Pirmās instances tiesa starpspriedumā nosprieda, ka no paša sākuma prasītāji bija jāpieņem darbā pagaidu darbinieku līgumu ietvaros un ka pieļautā nelikumība turpinājās laikā, kas pārsniedz atlīdzināmā laikposma ilgumu. Šis secinājums neizbēgami liek ņemt vērā, ka prasītāji būtu varējuši iegūt tiesības uz pensiju par visu laiku, ko katrs no viņiem faktiski strādāja JET, bet ka atlīdzinājums saistībā ar šīm iespējamām tiesībām tomēr ir ierobežots ar atlīdzināmo laikposmu.
90 Tādējādi, lai noteiktu tiesībām uz pensiju atbilstošo atlīdzinājuma daļu, attiecībā uz katru no prasītājiem jāņem vērā datums, kad viņš pirmo reizi tika faktiski pieņemts darbā JET, vajadzības gadījumā šim datumam esot pirms atlīdzināmā laikposma, un atlīdzinājums ir jāmaksā par tiesību uz pensiju zaudējumu par, augstākais, piecu gadu ilgu laikposmu, kas atbilst atlīdzināmajam laikposmam. Iepriekš minētie, augstākais, pieci gadi tādējādi nav vienīgais laiks, kas rada tiesības uz pensiju. Faktiski tas ir katra prasītāja kopējais JET nostrādātais laiks, kas rada tiesības uz pensiju, un attiecīgās tiesības tad tiek samazinātas atbilstoši atlīdzināmā laikposma attiecībai pret kopējo nostrādāto laiku saskaņā ar iepriekš minētajiem starpsprieduma motīviem.
91 Turklāt jāņem vērā, ka atlīdzinājums saistībā ar tiesībām uz pensiju nevar būt mazāks par katra prasītāja vārdā no darba ņēmēja un darba devēja, augstākais, piecu gadu laikā, kas atbilst atlīdzināmajam laikposmam, veikto iemaksu izveidoto rezervju aktuāro vērtību.
92 Savukārt gadījumā, kad prasītājs it īpaši tāpēc, ka viņš strādāja JET mazāk nekā desmit gadus, jebkurā gadījumā nevarēja iegūt tiesības uz izdienas pensiju, bet gan tikai tiesības uz pabalstu sakarā ar atbrīvošanu no amata, alternatīvs risinājums, kas viņam katrā ziņā atbilstoši iepriekš minētajiem starpsprieduma motīviem jāpiešķir, ir atlīdzinājums par šāda pabalsta zaudējumu, to samazinot atbilstoši atlīdzināmā laikposma attiecībai pret kopējo nostrādāto laiku. No prasītāju atbildēm uz procesa organizatorisko pasākumu izriet, ka savu prasījumu pēdējā versijā attiecībā uz tiem no viņiem, kas strādājuši JET mazāk nekā desmit gadus, viņi tiesību uz pensiju vietā prasa pabalstu sakarā ar atbrīvošanu no amata.
93 Apstākļi, uz kuriem Komisija atsaucās, neliek apšaubīt iepriekš minēto vērtējumu.
94 Lai gan 1990. gada 17. maija spriedumā lietā C‑262/88 Barber (Recueil, I‑1889. lpp.) Tiesa ierobežoja sniegtās EKL 141. panta interpretācijas spēku laikā imperatīvu tiesiskās drošības apsvērumu dēļ, kas ir pret to, ka tiktu apšaubītas juridiskās situācijas, kuru sekas ir beigušās pagātnē, šajā lietā šāds risinājums nešķiet atbilstošs.
95 Šīs lietas apstākļi par to zaudējumu atlīdzināšanu, kurus radījusi Komisijas prettiesiskā rīcība attiecībā pret prasītājiem, nav salīdzināmi ar iepriekš minētās lietas apstākļiem, kurā problēma bija pensiju režīma izmaiņas ar atpakaļejošu spēku visā Kopienu teritorijā ar ievērojamām finansiālām sekām. Turklāt atbildētāja nav atsaukusies ne uz kādiem imperatīviem vispārējo interešu apsvērumiem.
96 Turklāt arī Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru laikposmā pirms atlīdzināmā laikposma JET nepastāvēja pensiju fondi un tādējādi piešķirt prasītājiem tiesības uz pensiju par šo iepriekšējo periodu nozīmētu viņiem piešķirt priekšrocību, kādas nebija JET strādājošajiem EAEK darbiniekiem, nevar tikt pieņemts.
97 No Eiropas Kopienas Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības, kas piemērojama tostarp EAEK darbiniekiem, 2. panta saistībā ar 39. pantu izriet, ka pagaidu darbiniekiem saskaņā ar Eiropas Kopienas Civildienesta noteikumu nosacījumiem ir tiesības uz izdienas pensiju vai pabalstu par darba tiesisko attiecību izbeigšanu. JET statūtu, kas pievienoti Padomes 1978. gada 30. maija Lēmumam 78/471/Euratom par kopuzņēmuma JET izveidošanu (OV L 151, 10. lpp.), prasītāju tiesību uz pensiju noteikšanai atbilstošajā redakcijā, 8. panta 5. punktā ir skaidra atsauce uz Eiropas Kopienas Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību attiecībā uz pagaidu darbinieku statusā pieņemto personālu, kādam vajadzēja būt arī prasītājiem. Tādējādi, pat ja piemērojamajos tekstos noteiktā kārtība praksē netika ievērota attiecībā uz JET nodarbinātajiem EAEK pagaidu darbiniekiem, uz šo nožēlojamo faktu atbildētāja nevar atsaukties, nosakot atlīdzību, kas prasītājiem pienākas pret viņiem pieļauto Kopienas Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības pārkāpumu dēļ.
98 Turklāt, lai gan kopš savas prasības iesniegšanas 2002. gadā prasītāji ir pieprasījuši atlīdzinājumu par tiesību uz pensiju zaudējumu un starpspriedums skaidri atzina, ka principā šāds atlīdzinājums [viņiem pienākas], jāatzīmē, ka Komisija nav nedz pierādījusi sava apgalvojuma patiesumu, nedz arī sniegusi precizējumus par praktiskajām grūtībām, kas no tā varētu izrietēt.
99 No iepriekš minētā izriet, ka atlīdzinājums prasītājiem saistībā ar tiesību uz pensiju zaudējumu vai attiecīgi pabalsta sakarā ar atbrīvošanu no amata zaudējumu saskaņā ar iepriekš minēto jānosaka atbilstoši šī sprieduma 3. pielikuma 5. ailē minētajam.
Par kopējo katram no prasītājiem maksājamā atlīdzinājuma lielumu
100 Pirmās instances tiesa starpspriedumā nosprieda (164. punkts), ka attiecībā uz kopuzņēmumā JET nostrādāto laikposmu prasītāju zaudējumi rodas no starpības starp darba algu un ar to saistītām priekšrocībām un ar tiesībām uz pensiju, ko šīs personas saņemtu, ja strādātu JET kā pagaidu darbinieki, un darba algu un ar to saistītām priekšrocībām un ar tiesībām uz pensiju, ko viņi kā līgumdarbinieki faktiski saņēma.
101 No visa iepriekš minētā izriet, ka galīgais katram no prasītājiem par attiecīgajiem zaudējumiem maksājamā atlīdzinājuma lielums uz 1999. gada 31. decembri, kas katrā ziņā noslēdz atlīdzināmo laikposmu, ir šī sprieduma 3. pielikuma 6. ailē minētā kopējā summa. Sākot ar šo datumu, par šo summu tiek rēķināti vienkārši procenti ar likmi 5,25 %, kā noteikts iepriekš 28. punktā, līdz pat atlīdzinājuma faktiskai samaksai.
Par prasītāju atlīdzinājuma nodokļu sistēmu
102 Lietas dalībnieki ir izklāstījuši problēmas, kādas valsts līmenī var rasties šī sprieduma izpildes ietvaros saistībā ar Apvienotās Karalistes nodokļu iestāžu izteikto nodomu, pretēji starpspriedumā noteiktajam, aplikt ar nodokli ja ne atlīdzības pamatsummu, tad vismaz ar to saistītos procentus, par ko šeit ir runa.
103 Jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa nosprieda, ka atlīdzinājums, kas pienākas katram no prasītājiem, lai atlīdzinātu neiegūto darba samaksu un ar to saistīto priekšrocību zudumu, aprēķinot to saskaņā ar šiem pašiem noteikumiem un ņemot vērā Kopienu nodokļus, jāaprēķina kā neto summa un tam ir jāatbilst nodokļu sistēmai, kuru Kopienas piemēro saviem darbiniekiem saskaņā ar Protokola par Eiropas Kopienu ierēdņu un pārējo darbinieku privilēģijām un neaizskaramību 16. pantu. Tādējādi šis atlīdzinājums, kas jāaprēķina kā neto summa bez nodokļiem, nav apliekams ar valsts nodokļiem. Tātad nav maksājama papildu atlīdzība, lai kompensētu par šādu aplikšanu ar nodokļiem (starpsprieduma 173. punkts).
104 No starpsprieduma izriet, ka gan katram prasītājam maksājamās atlīdzības pamatsumma, gan ar to saistītie procenti, kas atspoguļo laiku, kas bija nepieciešams attiecīgajām personām nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai un tādējādi nav nodalāmi no pamatsummas, nekādā gadījumā nevar tikt pakļauti nekādai aplikšanai ar valsts nodokli, kā tiešas sekas būtu mazināt minēto zaudējumu atlīdzinājumu. Turklāt, kā izriet no starpsprieduma, Kopienai nevar piespriest maksāt prasītājiem papildu atlīdzību, kam nebūtu saiknes ar Pirmās instances tiesas konstatēto prettiesisko rīcību, lai kompensētu valsts nodokļu iestāžu lēmumu rezultātā radušos prasītāju galu galā paturētās atlīdzības samazinājumu, šādam maksājumam reāli nozīmējot maksājumu dalībvalsts budžetā bez likumīga pamata.
105 Kaut arī nav nepieciešams iepriekš pievērsties iespējamajām procesuālajām sekām, kuru piemērotība būtu jānovērtē Komisijai, ar kādām šādā gadījumā būtu jāsastopas attiecīgajai dalībvalstij, Pirmās instances tiesa var tikai apstiprināt prasītājiem maksājamās atlīdzības kā pamatsummas, tā procentu, imunitāti no nodokļiem saskaņā ar valsts tiesību normām, šai imunitātei izrietot no starpsprieduma, kurš ir ieguvis res judicata galīgo raksturu, kā norādīts iepriekš 26. un 28. punktā.
Par tiesāšanās izdevumiem
Lietas dalībnieku argumenti
106 Prasītāji, kas lūdz, lai atbilstoši Reglamenta 87. pantam atbildētājai piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, apgalvo, ka, lai gan Pirmās instances tiesa ir ierobežojusi atlīdzināmo laikposmu, viņiem spriedums nav nelabvēlīgs nevienā punktā un ka viņu tiesāšanās izdevumi nav proporcionāli atlīdzināmajam laikposmam.
107 Komisija uzskata, ka prasītāji nevar sevi uzskatīt par uzvarējušo pusi, jo spriedums viņiem nav labvēlīgs vienā no būtiskiem punktiem, proti, jautājumā par noilgumu, kā rezultātā viņu sākotnējie prasījumi bija jādala ar 5 vai 6. Atzīmējot, ka Pirmās instances tiesa šim jautājumam veltījusi gandrīz vai pusi no 2004. gada 5. oktobra sprieduma lietā T‑144/02, tā uzskata, ka vienīgais iespējamais risinājums būtu tai piespriest atlīdzināt tikai pusi no prasītāju tiesāšanās izdevumiem.
Pirmās instances tiesas vērtējums
108 Jāatgādina, ka ar starpsprieduma rezolutīvās daļas 4) punktu lēmums par tiesāšanās izdevumiem tika atlikts.
109 No Reglamenta 88. panta, kas ir piemērojams šajā lietā, jo šis strīds tika izskatīts tiesvedībā, kurā puses ir Kopienas un to darbinieki (starpsprieduma 52. punkts), izriet, ka šajā tiesvedībā iestādes sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, neietekmējot 87. panta 3. punkta otrajā daļā noteikto.
110 Atbilstoši šī reglamenta 87. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Pirmās instances tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
111 Turklāt Reglamenta 87. panta 4. punkts nosaka, ka dalībvalstis un iestādes, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
112 Jāatzīmē, ka gan no starpsprieduma rezolutīvās daļas, gan no motīviem, kas ir tās nepieciešamais pamatojums, izriet, ka, prasītāju prasījumi ir būtībā apmierināti. Pirmās instances tiesa ir atzinusi tiesības uz atlīdzību par finansiālajiem zaudējumiem, ko katrs no prasītājiem cieta tāpēc, ka netika pieņemts darbā kā Kopienu pagaidu darbinieks laikā, kad viņš strādāja kopuzņēmumā JET. Tādējādi prasītājas apgalvojums, ka Pirmās instances tiesa ir ierobežojusi atlīdzināmo laikposmu, nekādā veidā nemazina atzinumu par pilnīgo Kopienas atbildību par prettiesisko rīcību, kuras pastāvēšana ir atzīta attiecībā uz visu laikposmu, ko prasītāji strādāja JET.
113 Jāatzīmē arī, ka, kaut arī prasītājiem spriedums ir daļēji nelabvēlīgs attiecībā uz viņu prasībām par atlīdzinājumu, ciktāl Pirmās instances tiesa nav piespriedusi visu summu, kas tika prasīta kā atlīdzība par attiecīgajiem zaudējumiem, prasītāji tomēr ir panākuši atlīdzinājumu, kas pārsniedz to, ko Komisija bija gatava viņiem piešķirt (skat. iepriekš minēto Tiesas spriedumu apvienotajās lietās Mulder u.c./Padome un Komisija, 363.–365. punkts).
114 Šajos apstākļos jānolemj, ka attiecībā uz visu tiesvedību Pirmās instances tiesā Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina prasītāju tiesāšanās izdevumus un ka Padome, kas ir persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) piespriest Komisijai izmaksāt katram no prasītājiem atlīdzību, kas atbilst katram no viņiem šī sprieduma 3. pielikuma 6. ailē norādītajai summai;
2) par šo summu tiek rēķināti procenti ar likmi 5,25 %, sākot no 1999. gada 31. decembra līdz faktiskās samaksas brīdim;
3) Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina prasītāju tiesāšanās izdevumus saistībā ar visu tiesvedību Pirmās instances tiesā;
4) Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2007. gada 12. jūlijā.
1. pielikums
Prasītāju saraksts (13 personas)
Atkins T. F.
Brickley Carol
Eagle Richard J.
Fanthome John G.
Felton Robert
Gaberscik Alexander
Gardener Martin
Grant Michael George
Junger Edward
Marren Clifford
Marrs Beryl
Sands David
Walton Robert C.
2. pielikums
Prasītāju vārdi | Atlīdzināmā laikposma sākums | Pakāpe un līmenis atlīdzināmā laikposma sākumā |
Brickley | 1996. gada 1. marts | A5/2 |
Eagle | 1996. gada 1. marts | B1/8 |
Felton | 1996. gada 1. marts | A5/3 |
Gaberscik | 1996. gada 1. marts | A7/1 |
Gardener | 1996. gada 1. marts | B1/7 |
Grant | 1996. gada 1. marts | B2/4 |
Marren | 1996. gada 1. marts | B1/5 |
Marrs | 1996. gada 1. marts | B1/8 |
Sands | 1996. gada 1. marts | B2/1 |
Walton | 1996. gada 1. marts | A5/5 |
3. pielikums
Prasītāju vārdi | Kopējie līgumdarbinieka statusā gūtie neto ienākumi (1) Lielbritānijas ienākumi (GBP) | Kopējie atbilstošie pagaidu darbinieka neto ienākumi (2) Kopienu ienākumi (GBP) | Starpība: vienkāršie neto zaudējumi (3 = 2 – 1) (GBP) | Starpība: Kumulatīvie zaudējumi (4 = 3 aktualizēti līdz 1999. gada 31. decembrim) (GBP) | Izdienas pensijas (vai pabalsta sakarā ar atbrīvošanu no amata) zaudējums (5) (GBP) | Kopējie zaudējumi līdz 1999. gada 31. decembrim (6 = 4 + 5) (GBP) |
Brickley | 55 885 | 127 702 | 71 817 | 78 799 | 12 233 | 91 033 |
Eagle | 102 784 | 186 517 | 83 734 | 90 189 | 147 220 | 237 410 |
Felton | 127 231 | 198 678 | 71 447 | 76 915 | 48 132 | 125 047 |
Gaberscik | 61 513 | 87 728 | 26 215 | 28 210 | 12 346 | 40 555 |
Gardener | 104 242 | 262 987 | 158 745 | 170 348 | 121 464 | 291 812 |
Grant | 62 745 | 167 619 | 104 875 | 111 738 | 127 730 | 239 467 |
Marren | 111 040 | 207 958 | 96 918 | 104 288 | 123 823 | 228 111 |
Marrs | 102 977 | 186 517 | 83 540 | 89 981 | 162 080 | 252 061 |
Sands | 72 970 | 157 228 | 84 259 | 90 038 | 88 551 | 178 589 |
Walton | 113 978 | 210 673 | 96 695 | 103 612 | 104 409 | 208 021 |