TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2012. gada 28. jūnijā (*)

Apelācija – Piekļuve iestāžu dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Dokumenti no uzņēmumu koncentrācijas kontroles procesa – Regula (EEK) Nr. 4064/89 un Regula (EK) Nr. 139/2004 – Piekļuves atteikums – Izņēmumi saistībā ar izmeklēšanas darbību mērķu, komerciālo interešu, juridisku atzinumu un iestāžu lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību – Attiecīgās iestādes pienākums veikt konkrētu un individuālu lūgumā iepazīties ar dokumentiem norādīto dokumentu satura pārbaudi

Lieta C‑404/10 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2010. gada 10. augustā iesniedza

Eiropas Komisija, ko pārstāv B. Smulders, kā arī O. Beynet un P. Costa de Oliveira, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

ko atbalsta

Čehijas Republika, ko pārstāv M. Smolek un D. Hadroušek, pārstāvji,

Francijas Republika, ko pārstāv J. Gstalter, pārstāvis,

personas, kas iestājušās apelācijā,

pārējiem lietas dalībniekiem esot šādiem:

Éditions Odile Jacob SAS, Parīze (Francija), ko pārstāv O. Fréget un L. Eskenazi, avocats,

prasītāja pirmajā instancē,

ko atbalsta

Dānijas Karaliste, ko pārstāv S. Juul Jørgensen un C. Vang, pārstāvji,

Zviedrijas Karaliste, ko pārstāv K. Petkovska, pārstāve,

personas, kas iestājušās apelācijā,

Lagardère SCA, Parīze, ko pārstāv A. Winckler, F. de Bure un J.‑B. Pinçon, avocats,

persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], E. Juhāss [E. Juhász] (referents) un Dž. Arestis [G. Arestis],

ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],

sekretāre R. Šereša [R. Şereş], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 8. decembra tiesas sēdi,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Apelācijas sūdzībā Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 9. jūnija spriedumu lietā T‑237/05 Éditions Jacob/Komisija (Krājums, II‑2245. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru daļēji atcelts Komisijas 2005. gada 7. aprīļa Lēmums D(2005) 3286 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar kuru noraidīts Éditions Odile Jacob SAS (turpmāk tekstā – “Odile Jacob”) lūgums iepazīties ar dokumentiem par koncentrācijas kontroles procesu lietā COMP/M.2978 – Lagardère/Natexis/VUP.

2        Pretapelācijas sūdzībā Odile Jacob lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tajā noraidīts tās lūgums atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz pilnīgu piekļuves atteikumu Komisijas juridiskā dienesta atzinumam, kas minēts pārsūdzētā sprieduma 1. punkta g) apakšpunktā.

3        Šīs lietas apstākļi ir tādi paši kā lietā C‑551/10 P, kā arī apvienotajās lietās C‑553/10 P un C‑554/10 P, kuras ir par koncentrācijas kontroles procesu saistībā ar vēlmi iegādāties izdevniecības aktīvus, kuri Vivendi Universal Publishing SA (turpmāk tekstā – “VUP”) pieder Eiropā.

 Atbilstošās tiesību normas

4        Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) 4. pantā ar nosaukumu “Izņēmumi” ir noteikts:

“[..]

2.      Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

–        fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma, aizsardzībai,

–        tiesvedības un juridisku konsultāciju aizsardzībai,

–        pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem,

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

3.      Var atteikt piekļuvi dokumentam, ko iestāde izdevusi iekšējām vajadzībām, vai iestādes saņemtam dokumentam, kurš skar jautājumu, par ko tā nav pieņēmusi lēmumu, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

Var atteikt piekļuvi dokumentam, kas satur viedokļu izklāstu iekšējām vajadzībām sakarā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgās iestādes iekšienē, pat tad, ja lēmums jau ir pieņemts, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

4.      Kas attiecas uz trešo personu dokumentiem, iestāde apspriežas ar attiecīgo trešo personu ar mērķi noskaidrot, vai ir jāpiemēro 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, ja nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izsniegt vai ne.

[..]

6.      Ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko.

7.      Izņēmumi, kas noteikti 1. līdz 3. punktā, ir spēkā tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu. Izņēmumi var būt spēkā ne ilgāk kā 30 gadus. Ja dokumentiem ir piemērojami izņēmumi, kas skar privāto dzīvi vai komerciālās intereses, kā arī ja tie ir slepeni dokumenti, izņēmumus vajadzības gadījumā drīkst piemērot arī pēc šā termiņa.”

5        Saskaņā ar Padomes 1989. gada 21. decembra Regulas (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV L 395, 1. lpp., un labojums OV 1990, L 257, 13. lpp.) 17. pantu ar nosaukumu “Dienesta noslēpumi”:

“1.      Informāciju, kas iegūta 11., 12., 13. un 18. panta piemērošanas rezultātā, tiek izmantota tikai attiecīga pieprasījuma, izmeklēšanas vai uzklausīšanas gadījumā.

2.      Neskarot 4. panta 3. punktu, 18. un 20. pantu, Komisija un dalībvalstu kompetentas varas iestādes, to amatpersonas un ierēdņi neizpauž informāciju, ko viņi ieguvuši, piemērojot šo regulu, uz ko attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumus.

[..]”

6        Minētās regulas 18. panta 3. punktā ir noteikts:

“Komisija pieņem lēmumu, pamatojoties tikai uz iebildumiem, par kuriem abas puses spējušas iesniegt savus apsvērumus. Lietvedībā pilnīgi jāievēro tiesības uz aizstāvību. Lietas dokumenti ir pieejami vismaz tieši iesaistītajām pusēm, ievērojot uzņēmumu likumīgās intereses aizsargāt savus komercnoslēpumus.”

7        Komisijas 1998. gada 1. marta Regulas (EK) Nr. 447/98 par paziņojumiem, termiņiem un uzklausīšanu, kas paredzēta Padomes Regulā (EEK) Nr. 4064/89 (OV L 61, 1. lpp.), 13. panta 3. punktā ir precizēts:

“Pēc savu iebildumu nosūtīšanas ziņotājām pusēm Komisija pēc šo pušu lūguma atļauj piekļūt dokumentiem, lai dotu tām iespēju īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

Pēc lūguma Komisija atļauj piekļūt dokumentiem arī pārējām iesaistītajām pusēm, kas ir informētas par iebildumiem, tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams to apsvērumu sagatavošanai.”

8        Regulas Nr. 447/98 17. panta 1. punktā ir paredzēts:

“[Savākto] informāciju, tai skaitā [pievienotos] dokumentus, nedara zināmu vai pieejamu tiktāl, ciktāl tā satur kādas personas vai uzņēmumu, arī ziņotāju pušu, citu iesaistīto pušu vai trešo personu, uzņēmējdarbības noslēpumus vai citu konfidenciālu informāciju, kuras atklāšanu Komisija neuzskata par nepieciešamu atbilstoši izskatīšanas mērķiem, vai ja tiek skarti varas iestāžu iekšējie dokumenti.”

9        Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulas (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV L 24, 1. lpp.) 17. pantā ar nosaukumu “Dienesta noslēpums” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Informāciju, kas iegūta, piemērojot šo regulu, izmanto tikai attiecīgā pieprasījuma, izmeklēšanas vai noklausīšanās mērķiem.

2.      Neierobežojot 4. panta 3. punktu, 18. un 20. pantu, Komisija un dalībvalstu kompetentās iestādes, to ierēdņi, darbinieki un citas personas, kas strādā šo iestāžu uzraudzībā, kā arī dalībvalstu citu iestāžu darbinieki un ierēdņi neatklāj informāciju, ko tie ieguvuši piemērojot šo regulu, un kas ir tāda veida, uz kuru attiecas dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums.”

 Tiesvedības priekšvēsture

10      Odile Jacob iesniegtie lūgumi iepazīties ar zināmiem dokumentiem pārsūdzētajā spriedumā ir aprakstīti šādi:

“1      [Odile Jacob] 2005. gada 27. janvāra vēstulē lūdza [..] Komisijai saskaņā ar [..] Regulu [..] Nr. 1049/2001 [..] iespēju iepazīties ar vairākiem dokumentiem saistībā ar administratīvo procesu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais process”), kurā pieņemts Komisijas 2004. gada 7. janvāra Lēmums 2004/422/EK, atzīstot [koncentrāciju] par saderīgu ar kopējo tirgu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu darbību (Lieta COMP/M.2978 – Lagardère/Natexis/VUP) (OV L 125, 54. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums par saderību”), lai tos izmantotu, pamatojot prasību lietā T‑279/04 Éditions Odile Jacob/Komisija, kura ierosināta Vispārējā tiesā un kurā lūgts atcelt lēmumu par saderību. Dokumenti bija šādi:

a)      apstrīdētajā procesā pieņemtais Komisijas 2003. gada 5. jūnija lēmums uzsākt padziļinātu izmeklēšanu saskaņā ar [..] Regulas [..] Nr. 4064/89 [..] 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu;

b)      pilnīga cesijas līguma versija, ko 2002. gada 3. decembrī bija parakstījušas Natexis Banques populaires SA, no vienas puses, un Segex Sarl un Ecrinvest 4 SA, no otras puses;

c)      visa Komisijas un Natexis Banques populaires sarakste no 2002. gada septembra līdz 2003. gada 14. aprīļa paziņojumam par uzņēmumu [koncentrāciju];

d)      visa Komisijas un Lagardère SCA [turpmāk tekstā – “Lagardère”] sarakste no 2002. gada septembra līdz minētajam paziņojumam;

e)      līgums, ar kuru Natexis Banques populaires 2002. gada 20. decembrī no Vivendi Universal SA ieguva savā īpašumā [VUP] kapitāldaļas un aktīvus;

f)      Lagardère Vivendi Universal 2002. gada 22. oktobrī dotais VUP pirkuma solījums;

g)      visi Komisijas iekšējie dokumenti, kuri attiecas tikai vai ne tikai uz Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunkta piemērošanu Natexis SA/Investima 10 SAS veiktajai VUP aktīvu iegādei, ieskaitot tos, kurus viens otram nosūtījuši Komisijas ģenerāldirektorāts (ĢD) “Konkurence” un tās Juridiskais dienests;

h)      visa Komisijas un Natexis sarakste, kas attiecas tikai vai ne tikai uz Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunkta piemērošanu Natexis/Investima 10 veiktajai VUP aktīvu iegādei.

2      [Odile Jacob] 2005. gada 27. janvāra vēstulē adresēja Komisijai lūgumu dot tai iespēju iepazīties ar vairākiem citiem dokumentiem, lai tos izmantotu savas prasības pamatojumā lietā T‑452/04 Éditions Odile Jacob/Komisija, kura tiek izskatīta Vispārējā tiesā un kurā lūgts atcelt Komisijas 2004. gada 30. jūlija lēmumu par Wendel Investissement SA apstiprināšanu par Lagardère cedēto aktīvu ieguvēju saskaņā ar lēmumu par saderību (turpmāk tekstā – “lēmums par apstiprināšanu”). Prasītie dokumenti bija šādi:

a)      Komisijas lēmums par pilnvarnieka apstiprināšanu, kam uzticēts uzraudzīt, ka Lagardère ievēro saistības, kuras tā uzņēmās, kad koncentrācija tika atļauta lēmumā par saderību;

b)      Lagardère pilnvarojums Salustro Reydel Management SA raudzīties, lai tiktu ievērotas saistības, ko Lagardère uzņēmās, kad koncentrācija tika atļauta lēmumā par saderību;

c)      iespējami Komisijas lūgumi veikt izmaiņas pilnvarojuma projektā un Lagardère šajā ziņā sniegtās atbildes;

d)      Lagardère atsevišķu aktīvu daļu pārvaldītājam (Hold Separate Manager), kas ir atbildīgs ar aktīvu pārvaldīšanu saskaņā ar lēmumu par saderību, uzticētais pilnvarojums;

e)      Komisijas lēmums par minētā pārvaldītāja apstiprināšanu;

f)      Lagardère un Wendel Investissement 2004. gada 28. maijā parakstītā līguma par cedēto aktīvu pārņemšanu projekts;

g)      Lagardère Komisijai 2004. gada 4. jūnijā adresētā vēstule, kurā tai lūgts apstiprināt Wendel Investissement par cedēto aktīvu pārņēmēju;

h)      Komisijas saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 11. pantu 2004. gada 11. jūnijā Lagardère adresēts lūgums sniegt informāciju, kas tai ļautu izvērtēt, vai ir izpildīti sabiedrības Wendel Investissement apstiprināšanas nosacījumi;

i)      Lagardère 2004. gada 21. jūnijā sniegtā atbilde uz minēto lūgumu sniegt informāciju;

j)      Komisijai 2004. gada 5. jūlijā nodotais pilnvarnieka ziņojums, kurā atbilstoši apstiprinājuma kritērijiem izvērtēts Wendel Investissement pieteikums iegādāties cedētos aktīvus.

3      Komisijas ĢD “Konkurence” ģenerāldirektors 2005. gada 15. februārī pa faksu nosūtīja [Odile Jacob] Komisijas 2004. gada 5. februāra vēstuli, kurā bija apstiprināta pilnvarnieka un atsevišķo aktīvu daļu pārvaldnieka iecelšana [iepriekš 2. punkta a) un e) apakšpunktā minētie dokumenti], un tā tika informēta, ka citus dokumentus tai nevar darīt zināmus, jo uz tiem attiecoties Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmais līdz trešais ievilkums un 3. punkta otrajā daļā minētie izņēmumi, bet prioritāras sabiedrības intereses nepamatojot to izpaušanu.

.4      [Odile Jacob] 2005. gada 18. februāra vēstulē iesniedza apstiprinošu lūgumu (turpmāk tekstā – “lūgums iepazīties ar dokumentiem”) par dokumentiem, ar kuriem tai bija atteikta iespēja iepazīties.

5      Komisijas ģenerālsekretārs 2005. gada 14. martā informēja [Odile Jacob], ka atbildes sniegšanas termiņš bija pagarināts saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktu līdz 2005. gada 7. aprīlim lūguma iepazīties ar dokumentiem sarežģītības un lūgto dokumentu skaita dēļ.”

11      Komisija apstrīdētajā lēmumā apstiprināja 2005. gada 15. februāra atteikumu izpaust dokumentus.

12      Komisija vispirms šajā lēmumā identificēja lūgumā iepazīties ar dokumentiem minētos dokumentus un sniedza to detalizētu sarakstu, izņemot tos, kas ietilpst pārsūdzētā sprieduma 1. punkta d) apakšpunktā minētajos, apgalvojot, ka Lagardère un Komisijas sarakste aptvēra ap divdesmit mapēm un detalizēta saraksta izveide radītu nesamērīgu administratīvu nastu. Turklāt tā precizēja, ka tās rīcībā nebija minētā sprieduma 1. punkta f) apakšpunktā minētā dokumenta, un norādīja, ka šī punkta c) apakšpunktā minētie dokumenti ietver tos, kas minēti šī punkta h) apakšpunktā.

13      Vēlāk zem virsraksta “Izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzība” Komisija minētajā lēmumā precizēja, ka “uz visiem norādītajiem dokumentiem attiecas izņēmums no tiesībām iepazīties ar dokumentiem, kura mērķis ir aizsargāt Komisijas veikto izmeklēšanas darbību mērķi (Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums)”.

14      Piemērojot minēto izņēmumu Komisija apstrīdētajā lēmumā atteica iespēju iepazīties ar visiem lūgtajiem dokumentiem, kas bija paziņoti Komisijas dienestiem vai izveidoti tajā uzņēmumu koncentrācijas kontroles procesā. Komisija uzskatīja, ka, ja Vispārējā tiesa atceltu lēmumu par saderību, Komisijai nāktos pieņemt jaunu lēmumu un tādējādi atsākt izmeklēšanu. Šīs izmeklēšanas mērķis tiktu apdraudēts, ja kontroles procesā izveidotie vai saņemtie dokumenti tiktu atklāti šajā stadijā. Vispārīgi Komisija uzskatīja, ka tai uzņēmumu koncentrācijas kontroles procesā iesniegtās informācijas atklāšana kaitētu uzticībai un sadarbībai, kas valda starp Komisiju un ieinteresētajām personām un kas ir obligāti nepieciešama, lai tā varētu savākt vajadzīgo informāciju.

15      Vēl Komisija apstrīdētajā lēmumā skaidri precizēja, ka šis atteikums bija pamatots, jo “izņēmums saistībā ar izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību ir piemērojams visiem lūgumā norādītajiem dokumentiem”.

16      Komisija izvirzīja arī Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību, lai attaisnotu atteikto iespēju iepazīties ar pārsūdzētā sprieduma 1. punkta b)–e) un h) apakšpunktā un pārsūdzētā sprieduma 2. punkta b), c) (daļēji), d), f), g), i) un j) apakšpunktā minētajiem dokumentiem, jo tajos esot konfidenciāla informācija par attiecīgo uzņēmumu komerciālo stratēģiju un tie šo informāciju Komisijai bija nodevuši tikai ieplānotās koncentrācijas kontroles veikšanai. Komisija uzskatīja, ka šī sprieduma 1. punkta a) apakšpunktā un šī sprieduma 2. punkta c) apakšpunktā (Komisijas Lagardère nosūtītā vēstule) un h) apakšpunktā minētie dokumenti, kurus visus tā ir sarakstījusi pati, arī ietvēra slepenu komerciālu informāciju par minētajiem uzņēmumiem.

17      Komisija vēl pamatojās uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā paredzēto izņēmumu saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību, lai attaisnotu atteikumu iepazīties ar diviem no trim pārsūdzētā sprieduma 1. punkta g) apakšpunktā minētajiem Komisijas iekšējiem dokumentiem. Viens ir ĢD “Konkurence” Juridiskajam dienestam nosūtīts lūgums sniegt atzinumu, bet otrs – dokuments, kurš bija izveidots Komisijas loceklim, kas ir atbildīgs par konkurenci, un kurā bija lietas stadijas kopsavilkums.

18      Šajā ziņā Komisija šajā lēmumā precizēja, ka “papildus tam, ka šo dokumentu izpaušana apdraudētu izmeklēšanas mērķi, [..] ja Komisijas dienestu iekšējās apspriedes par šo lietu tiktu publiskotas, nopietns kaitējums tiktu nodarīts arī pašam lēmumu pieņemšanas procesam”. Tādējādi tā apliecināja, ka tās dienestiem ir jābūt iespējai brīvi izteikt savu viedokli, esot pasargātiem no ārējas ietekmes, lai sniegtu Komisijai skaidrojumu lēmuma pieņemšanai.

19      Komisija minētajā lēmumā pamatojās arī uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar juridisku atzinumu aizsardzību, lai pamatotu atteikumu vienam no pārsūdzētā sprieduma 1. punkta g) apakšpunktā minētajiem dokumentiem. Tā uzsvēra, ka ir būtiski, lai juridiskie atzinumi tiktu sniegti pilnīgi atklāti, objektīvi un neatkarīgi. Tā uzskatīja, ka, ja Juridiskajam dienestam būtu jārēķinās, ka tā atzinums vēlāk varētu tikt publiskots, tas nevarētu sniegt pilnīgi neatkarīgu viedokli.

20      Par dokumentiem, kas nākuši no trešajām personām, Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka tai, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktu, nebija jāapspriežas ar šīm personām tāpēc, ka tā uzskatīja, ka bija piemērojams viens no iepriekš minētajiem izņēmumiem, un tāpēc, ka bija skaidrs, ka attiecīgie dokumenti nebija izpaužami.

21      Komisija šajā lēmumā apliecināja, ka tā bija pārbaudījusi iespēju dot Odile Jacob iespēju iepazīties ar daļu no attiecīgajiem dokumentiem saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu un to bija noraidījusi lūgto dokumentu lielā skaita dēļ un tāpēc, ka uz gandrīz visu šo dokumentu saturu attiecās iepriekš minētie izņēmumi. Noteikt, kuras šo dokumentu daļas ir iespējams paziņot, radītu nesamērīgu administratīvu nastu salīdzinājumā ar sabiedrības interesēm iepazīties ar no tā izrietošajiem dokumentu fragmentiem.

22      Turklāt Komisija minētajā lēmumā norādīja, ka prioritāras sabiedrības intereses nepamato minēto dokumentu izpaušanu, jo lūgums iepazīties ar dokumentiem ir pamatots ar Odile Jacob aizstāvības interesēm Vispārējā tiesā ierosinātajā tiesvedībā, bet šī aizstāvība ir saistīta ar privātām, nevis sabiedriskām interesēm.

23      Komisija tajā pašā lēmumā vērsa Odile Jacob uzmanību uz citiem speciāliem noteikumiem par iespēju iepazīties ar dokumentiem, kas ir paredzēti, pirmkārt, Regulā Nr. 4064/89 un, otrkārt, Tiesas un Vispārējās tiesas Reglamentu noteikumos, kuros ir atļauts vienam lietas dalībniekam tiesas procesā lūgt veikt procesa organizatoriskos pasākumus, kas var ietvert lūgumu izsniegt dokumentus, kuri attiecas uz konkrēto lietu.

24      Visbeidzot Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka tas, ka tā bija paziņojusi lūgumus sniegt informāciju, kas bija pamatoti ar Regulas Nr. 4064/89 11. pantu, aizstāvības raksta pielikumā lietā T‑279/04, nenozīmējot, ka tai būtu pienākums saskaņā ar šo tiesību normu izpaust pārsūdzētā sprieduma 2. punkta h) apakšpunktā minētos Lagardère adresētos lūgumus sniegt informāciju. Tā atgādināja, ka Tiesai un Vispārējai tiesai iesniegtajiem rakstiem pievienotie dokumenti tiek paziņoti tikai attiecīgās tiesvedības nolūkiem un tos nav paredzēts publiskot, bet dokumenta paziņošana saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 ir pielīdzināma dokumenta publicēšanai.

25      Pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas 2005. gada 5. jūlijā Odile Jacob lietā T‑279/04 iesniedza pieprasījumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus saskaņā ar Reglamenta 64. pantu, lūdzot, lai Vispārējā tiesa noteiktu Komisijai iesniegt šī sprieduma 1. punkta a)–h) apakšpunktā minētos dokumentus. Komisija Odile Jacob pielikumā savām piezīmēm par šo lūgumu paziņoja minētā punkta a) apakšpunktā minēto dokumentu, proti, 2003. gada 5. jūnija lēmumu attiecīgajā procesā uzsākt padziļinātu izmeklēšanu saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

 Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

26      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējā tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 17. jūnijā, Odile Jacob cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.

27      Odile Jacob prasības pamatojumā izvirza četrus pamatus – lūgumā iepazīties ar dokumentiem minēto dokumentu konkrētas un individuālas pārbaudes neveikšana, Komisijas pieļauta acīmredzama kļūda Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktā paredzēto izņēmumu piemērošanā, tiesību iepazīties vismaz ar daļu no lūgtajiem dokumentiem neatzīšana un samērīguma principa pārkāpums tāpēc, ka izvirzītie izņēmumi netika līdzsvaroti ar prioritārām sabiedrības interesēm, kas pamatoja lūgto dokumentu izpaušanu.

28      Ar 2009. gada 10. jūlija rīkojumu saskaņā ar Reglamenta 65. panta b) punktu, 66. panta 1. punktu un 67. panta 3. punkta trešo daļu Vispārējā tiesa uzdeva Komisijai iesniegt visus lūgtos dokumentus, izņemot pārsūdzētā sprieduma 1. punkta f) apakšpunktā un 2. punkta a) un e) apakšpunktā minētos dokumentus, precizējot, ka šie dokumenti šajā tiesvedībā netiks paziņoti ne Odile Jacob, ne personai, kas iestājusies lietā. Komisija to ievēroja un paziņoja minētos dokumentus Vispārējai tiesai.

29      Komisija pilnībā vai daļēji nodeva Odile Jacob vairākus dokumentus, ar kuriem tā bija lūgusi iespēju iepazīties saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001. Tāpēc Vispārējā tiesa uzskatīja, ka jautājums par apstrīdētā lēmuma likumību, ciktāl Komisija bija atteikusi iespēju iepazīties ar pārsūdzētā sprieduma 1. punkta a)–c) apakšpunktā un šī sprieduma 2. punkta h) un j) apakšpunktā minētajiem dokumentiem, vairs nebija jāizskata. Turklāt Odile Jacob neapstrīdēja Komisijas apgalvojumu, ka tās rīcībā nebija šī sprieduma 1. punkta f) apakšpunktā minētā dokumenta.

30      Tādējādi Vispārējā tiesa precizēja tiesvedības priekšmetu pārsūdzētā sprieduma 32. punktā kā tādu, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 1. punkta d), e), g) un h) apakšpunktā un 2. punkta b)–d), f), g) un i) apakšpunktā minētajiem dokumentiem (turpmāk tekstā – “apstrīdētie dokumenti”).

31      Vispirms Vispārējā tiesa pārbaudīja pieņemamību vienam no Lagardère ievadā celtajiem argumentiem, ka lūgums iepazīties ar dokumentiem ir jāizvērtē uzņēmumu koncentrācijas kontroles procesa īpašo apstākļu aspektā. Lagardère uzskatīja, ka iespēja iepazīties ar lietas materiāliem šādu darījumu kontroles procesos ir regulēta īpašos noteikumos, kas ir paredzēti Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 802/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV L 133, 1. lpp.), 17. pantā. Vispārējā tiesa, norādot, ka pieteikumā par iestāšanos lietā iekļautie argumenti drīkst tikai pamatot viena lietas dalībnieka prasījumu, un konstatējot, ka neviens no tiem šādu argumentu nebija izvirzījis, šo argumentu noraidīja kā nepieņemamu.

32      Attiecībā uz prasības pamatu pārbaudes struktūru Vispārējā tiesa ievēroja kārtību, kādā Komisija bija izvirzījusi pamatojumus, saskaņā ar kuriem uz visiem uz visiem apstrīdētajiem dokumentiem attiecās Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums par izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību un ka uz zināmiem dokumentiem turklāt pilnībā vai daļēji attiecās citi izņēmumi. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 63.–97. punktā novērtēja izņēmuma saistībā ar minēto darbību aizsardzību, pēc tam šī sprieduma 109.–129. punktā izņēmuma saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību, minētā sprieduma 136.–145. punktā izņēmuma saistībā ar iestāžu lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību, un, visbeidzot, tā paša sprieduma 152.–163. punktā – izņēmuma saistībā ar juridisku atzinumu aizsardzību pamatotību.

33      Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka pirmais un otrais pamats bija cieši saistīti, tos izskatīja kopā.

34      Atgādinājusi pastāvīgo judikatūru par pienākumu konkrēti un individuāli uzskatīt lūgumus iepazīties ar iestāžu dokumentiem, Vispārējā tiesa uzsvēra, ka attiecīgajai iestādei bija jāpārbauda, pirmkārt, vai lūgumā iepazīties ar dokumentiem minētajam dokumentam nav piemērojams kāds no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā minētajiem izņēmumiem un, otrkārt, vai šī dokumenta izpaušana konkrēti un faktiski neapdraud aizsargātas intereses, un, treškārt, vai apstiprinošas atbildes gadījumā aizsardzība nav vajadzīga visam dokumentam.

35      Veicot šo analīzi trīs etapos, Vispārējā tiesa analizēja, pirmkārt, vai apstrīdētajiem dokumentiem bija piemērojams Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums saistībā ar izmeklēšanas un revīzijas darbību aizsardzību.

36      Par pirms 2003. gada 14. aprīļa paziņotajiem dokumentiem, kas tika paziņoti neoficiālā procesā, sauktā “pirms paziņojuma process”, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 67. punktā uzskatīja, ka šie dokumenti attiecas uz Komisijas veikto izmeklēšanu saistībā ar koncentrācijas kontroli, kā ir norādīts ĢD “Konkurence” ģenerāldirektora 2005. gada 14. februāra vēstulē, kurā šie dokumenti un apstrīdētais lēmums, kurā precizēts, ka visi lūgtie dokumenti “ir sarakstīti vai saņemti [apstrīdētā procesa] norises laikā”, ir identificēti kā daļa no šiem lietas materiāliem. Pārsūdzētā sprieduma 67. punktā Vispārējā tiesa skaidri konstatēja, ka “visi lūgtie dokumenti tiešām attiecas uz izmeklēšanas darbību”.

37      Pārsūdzētā sprieduma 70. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai minētais izņēmums vēl bija piemērojams ratione temporis.

38      Vispārējā tiesa norādīja, ka Odile Jacob apstrīdētos dokumentus bija pieprasījusi, kad attiecīgā izmeklēšana bija beigusies ar divu Komisijas lēmumu, proti, lēmuma par saderību un lēmuma par apstiprināšanu, pieņemšanu. Tomēr Vispārējā tiesa arī norādīja, ka šie lēmumi vēl nebija galīgi, ņemot vērā abas lietā T‑279/04 un lietā T‑452/04 Vispārējā tiesā celtās prasības tos atcelt.

39      Pārsūdzētā sprieduma 76. un 77. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka atzīt, ka uz lūgtajiem dokumentiem joprojām attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums, jo pēc attiecīgās izmeklēšanas pieņemtie lēmumi par saderību un par apstiprināšanu nav galīgi, nozīmētu, ka iespēja iepazīties ar šiem dokumentiem tiktu pakļauta nedrošam, nākotnes un, iespējams, tālam notikumam. Tāpēc Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apstrīdētajiem dokumentiem kopš apstrīdētā lēmuma pieņemšanas vairs nebija piemērojams izņēmums saistībā ar izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību.

40      Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 78. un 82. punktā piebilda, ka, pat pieņemot, ka lūgtajiem dokumentiem būtu piemērojams izņēmums saistībā ar izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, no apstrīdētā lēmuma pamatojuma, kura apgalvojumi ir pārāk neskaidri un vispārīgi, “kā arī nav pamatoti ne ar vienu lietas faktu”, nekādā veidā neizrietēja, ka Komisija būtu veikusi konkrētu un individuālu apstrīdēto dokumentu pārbaudi. Saskaņā ar Vispārējās tiesas viedokli tādu pašu pamatojumu varētu attiecināt uz visiem jebkuras koncentrācijas kontroles procesa dokumentiem, jo apstrīdētā lēmuma abstraktais un vispārīgais pamatojums neattiecas uz apstrīdēto dokumentu saturu.

41      Runājot par visu Komisijas un Lagardère saraksti no 2002. gada septembra līdz paziņojumam par apvienošanos, Vispārējā tiesa, atspēkojot Komisijas apgalvojumus un piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 3. punktu, uzskatīja, ka tiesību normas par sabiedrības iespējām iepazīties ar Komisijas dokumentiem attiecas uz visiem šīs iestādes rīcībā esošiem dokumentiem un ka šī tiesību norma ir piemērojama arī dokumentiem uzņēmumu koncentrācijas jomā. Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisijai, konkrēti un faktiski veicot katra dokumenta pārbaudi, ir jāpārliecinās, vai uz to attiecas izņēmums par izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību.

42      Par Komisijas argumentu saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 17. panta 1. punktu, ka “informāciju, kas iegūta, piemērojot šo regulu, izmanto tikai attiecīgā pieprasījuma, izmeklēšanas vai noklausīšanās mērķiem”, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 89. punktā norādīja, ka šī tiesību norma, kuras formulējums ir līdzīgs šajā lietā piemērojamajai Regulas Nr. 4064/89 tiesību normai, attiecas uz veidu, kā Komisija var izmantot sniegto informāciju, un tā neregulē Regulā Nr. 1049/2001 nodrošināto iepazīšanos ar dokumentiem.

43      Vispārējā tiesa minētajā punktā precizēja, ka šo tiesību normu “nevar interpretēt kā šķērsli EKL 255. pantā un Regulā Nr. 1049/2001 garantēto tiesību iepazīties ar dokumentiem izmantošanai. Turklāt tā ir jāinterpretē Regulas Nr. 139/2004 17. panta 2. punkta kontekstā, ar kuru ir izslēgta tikai tādas informācijas izpaušana, “kas ir tāda, uz kuru attiecas dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums”. Uzņēmumiem, kas paziņo informāciju, tādējādi ir jārēķinās ar to, ka savāktā informācija, uz kuru neattiecas dienesta noslēpums, var tikt izpausta.”

44      Pārsūdzētā sprieduma 90. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka “saskaņā ar judikatūru, ja sabiedrībai ir tiesības iepazīties ar dokumentiem, kas ietver noteiktu informāciju, šī informācija nav uzskatāma par tādu, uz kuru tās rakstura dēļ attiecas dienesta noslēpums (Vispārējās tiesas 2006. gada 30. maija spriedums lietā T‑198/03 Bank Austria Creditanstalt/Komisija, Krājums, II‑1429. lpp., 74. punkts). Dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums tāpēc nav tik svarīgs, lai tas varētu pamatot vispārīgu un abstraktu atteikumu iepazīties ar dokumentiem, kas ir iesniegti saistībā ar paziņojumu par koncentrāciju. Protams, ne EKL 287. pantā, ne Regulā Nr. 4064/89 un Regulā Nr. 139/2004 nav pilnībā aprakstīts, uz kādu informāciju tās rakstura dēļ attiecas dienesta noslēpums. Tomēr no šo regulu 17. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka ne uz visu savākto informāciju obligāti attiecas dienesta noslēpums. Tāpēc informācijas konfidenciālā rakstura novērtējumam ir vajadzīga leģitīmo interešu, kas liedz tās izpaušanu, no vienas puses, un vispārējo interešu, proti, lai Kopienu iestāžu darbību norisē tiktu pēc iespējas vislielākajā mērā ievērots atklātības princips, no otras puses, līdzsvarošana (šajā ziņā skat. iepriekš minēto Vispārējās tiesas spriedumu lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 71. punkts, un 2007. gada 12. oktobra spriedumu lietā T‑474/04 Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, Krājums, II‑4225. lpp., 63.–66. punkts)”.

45      Pārsūdzētā sprieduma 91. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, “veicot konkrētu un individuālu lūgto dokumentu pārbaudi saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, Komisija tādējādi var nodrošināt koncentrācijas jomā piemērojamo tiesību normu lietderīgo iedarbību pilnīgā saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001. No tā izriet, ka no EKL 287. panta un Regulas Nr. 4064/89 un Regulas Nr. 139/2004 17. panta izrietošais dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums nevar Komisiju atbrīvot no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā prasītās visu attiecīgo dokumentu konkrētas pārbaudes”.

46      Uzskatot, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsakoties dot iespēju iepazīties ar apstrīdētajiem dokumentiem tāpēc, ka uz tiem attiecoties Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apstrīdētais lēmums šajā aspektā bija nelikumīgs.

47      Vispārējā tiesa tomēr pārsūdzētā sprieduma 99. punktā norādīja, ka uz visiem apstrīdētajiem dokumentiem, ar kuriem Komisija liedza iepazīties, tomēr vēl varēja attiekties kāds no pārējiem Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajiem izņēmumiem no tiesībām iepazīties ar dokumentu.

48      Tādējādi Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai uz šiem dokumentiem varēja attiekties pārējie minētajā regulā paredzētie izņēmumi no tiesībām iepazīties ar dokumentu, tas ir, izņēmumi saistībā ar komerciālo interešu, lēmumu pieņemšanas procesa un juridisku atzinumu aizsardzību.

49      Par izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 113.–119. punktā nosprieda, ka apstrīdētie dokumenti, kaut gan tie pat to priekšmeta dēļ vien var ietvert informāciju par attiecīgo uzņēmumu komerciālo stratēģiju, nav uzskatāmi par tādiem, uz kuriem šis izņēmums attiecas to rakstura dēļ, ciktāl sabiedrībai ir tiesības iepazīties ar iestāžu dokumentiem. Tādējādi Vispārējā tiesa nolēma, ka Komisijai bija pienākums veikt katra apstrīdētā dokumenta satura konkrētu un individuālu pārbaudi, lai pārliecinātos, vai uz tiem tiešām attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums, lai tiem atteiktu piekļuvi.

50      Par apspriešanos ar trešajām personām saskaņā ar minētās regulas 4. panta 4. punktu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 125.–127. punktā norādīja, ka neapspriešanās ar dokumentu autoriem, trešajām personām, Regulai Nr. 1049/2001 atbilst tikai tad, ja attiecīgajiem dokumentiem ir skaidri piemērojams kāds no minētajā regulā paredzētajiem izņēmumiem. Taču Vispārējā tiesa konstatēja, ka šajā lietā tas tā nebija attiecībā uz izņēmumiem saistībā ar izmeklēšanas darbību, kā arī komerciālo interešu aizsardzību.

51      Par izņēmumu saistībā ar lēmuma pieņemšanas procesa aizsardzību Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 138.–142. punktā uzskatīja, ka ĢD “Konkurence” Komisijas Juridiskajam dienestam 2002. gada 10. decembrī adresētais dokuments un 2002. gada 4. novembra dokuments, kurā ir rezumēts lietas stāvoklis, ir sarakstīti iekšējām vajadzībām sakarā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām un tiem tiešām ir piemērojama Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrā daļa. Uzskatot, ka Komisijas minētais pamatojums bija pārāk vispārīgs un abstrakts, Vispārīgā tiesa uzskatīja, ka attiecīgā iestāde nebija pierādījusi, ka iespēja iepazīties ar lūgtajiem dokumentiem varēja konkrēti un faktiski apdraudēt Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību un ka šo dokumentu izpaušana būtiski ietekmētu šo pašu lēmumu pieņemšanas procesu.

52      Visbeidzot par izņēmumu saistībā ar juridisku atzinumu aizsardzību Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 154. punktā uzskatīja, ka Komisijas Juridiskā dienesta 2002. gada 10. oktobra atzinumam tiešām bija piemērojams Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētais izņēmums.

53      Saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 159. un 160. punktu risks, ka minētā atzinuma izpaušana varētu kaitēt turpmākajam Komisijas Juridiskā dienesta darbam, it īpaši tiesvedībā Vispārējā tiesā, un radīt situāciju, ka šis dienests nākotnē būs atturīgāks un piesardzīgāks šādu dokumentu sarakstīšanā, lai neietekmētu Komisijas lēmumu pieņemšanas spējas jomās, kurās tā rīkojas kā administrācijas iestāde, bija saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks.

54      Turklāt Vispārējā tiesa norādīja, ka Komisijas Juridiskā dienesta atzinuma izpaušana varētu Komisijai radīt delikātu situāciju, kā arī būtiski ietekmēt gan minētā dienesta viedokļa brīvību un tā iespējas vienlīdzīgi ar citiem tiesas procesa dažādo lietas dalībnieku juridiskajiem pārstāvjiem efektīvi sevi aizstāvēt Savienības tiesā, gan Komisijas galīgo nostāju un iekšējo lēmumu pieņemšanas procesu šajā iestādē.

55      Tāpēc Vispārējā tiesa noraidīja Odile Jacob iebildumu, ka pārsūdzētā sprieduma 1. punkta g) apakšpunktā minētā Juridiskā dienesta atzinuma izpaušana neapdraudētu juridisku atzinumu aizsardzību.

56      Turpinājumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 167.–176. punktā pārbaudīja trešo pamatu par tiesību vismaz daļēji iepazīties ar lūgtajiem dokumentiem neatzīšanu.

57      Saskaņā ar Vispārējās tiesas nolemto dokumentu konkrēta un individuāla pārbaude ir obligāta arī Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta piemērošanā. Iestāde varot tikt atbrīvota no dokumentu konkrētas un individuālas pārbaudes tikai pēc tam, kad tā ir faktiski izvērtējusi visas citas iedomājamās iespējas un savā lēmumā sīki izskaidrojusi iemeslus, kādēļ šīs dažādās iespējas arī rada nesamērīgu nastu. Tā kā Komisija nebija šādi rīkojusies, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apstrīdētais lēmums ir atceļams arī šī iemesla dēļ.

58      Visbeidzot, par ceturto pamatu par samērīguma principa pārkāpumu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 189.–196. punktā pārbaudīja, vai nepastāv iespējamas prioritāras sabiedrības intereses, kas varētu pamatot Komisijas Juridiskā dienesta atzinuma izpaušanu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējā teikuma noteikumiem.

59      Izskatījusi dažādus Odile Jacob argumentus par tās interešu aizsardzību tiesvedības ietvaros, neizkropļotas konkurences saglabāšanu izdevniecību tirgos Francijā un risku apiet uzņēmumu koncentrāciju kontroles noteikumus, Vispārējā tiesa noraidīja visus šos argumentus, uzskatot, ka nepastāvēja nekādas prioritāras sabiedrības intereses, kas pamatotu attiecīgā juridiskā atzinuma izpaušanu.

60      Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 197. punkta, Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā bija atteikta iespēja pilnībā un daļēji iepazīties ar visiem lūgtajiem dokumentiem, izņemot šī sprieduma 1. punkta g) apakšpunktā minēto juridisko atzinumu.

 Tiesvedība Tiesā

61      Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 10. augustā, Komisija iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lūdzot atlikt pārsūdzētā sprieduma izpildi līdz brīdim, kad Tiesa izlems apelācijas sūdzību.

62      Uzskatīdama, ka Komisija nebija pierādījusi, ka pastāvētu smags un nelabojums zaudējums un ka tādējādi pieteikums apturēt pārsūdzētā sprieduma izpildi neatbilda steidzamības prasībai, Tiesas priekšsēdētājs 2011. gada 31. janvāra rīkojumā šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīja.

63      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 2. februāra rīkojumu Dānijas Karalistei un Zviedrijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā Odile Jacob prasījumu atbalstam un Čehijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

64      Ar 2011. gada 29. jūnija rīkojumu Francijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam un sniegt apsvērumus mutvārdu procesā.

 Lietas dalībnieku prasījumi

65      Apelācijas sūdzībā Komisija lūdz Tiesu:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu, ar kuru daļēji atcelts apstrīdētais lēmums;

–        noraidīt Odile Jacob Vispārējā tiesā celto prasību atcelt tiesību aktu un galīgi izlemt jautājumus, kas ir šī apelācijas sūdzības priekšmets;

–        piespriest Odile Jacob atlīdzināt Komisija tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un šajā apelācijas instancē.

66      Odile Jacob atbildes rakstā un pretapelācijas sūdzībā lūdz Tiesu:

–        noraidīt Komisijas apelācijas sūdzību, jo tā esot daļēji nepieņemama un katrā ziņā nepamatota;

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to ir noraidīta tās prasība atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecās uz atteikumu dot iespēju iepazīties ar visu minētā sprieduma 1. punkta g) apakšpunktā minēto Komisijas Juridiskā dienesta atzinumu.

67      Čehijas Republika un Francijas Republika atbalsta Komisijas prasījumus. Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste atbalsta Odile Jacob prasījumus.

68      Lagardère lūdz Tiesu:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu, ar kuru ir daļēji atcelts apstrīdētais lēmums;

–        noraidīt Odile Jacob Vispārējā tiesā iesniegto pretapelācijas sūdzību un prasību;

–        piespriest Odile Jacob atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus abās tiesu instancēs.

 Par apelācijas sūdzību

69      Apelācijas sūdzībā Komisija izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais ir par kļūdu Regulas Nr. 1049/2001 interpretācijā, ciktāl Vispārējā tiesa šīs regulas 4. pantā paredzēto izņēmumu interpretācijā nav ņēmusi vērā Regulu Nr. 4064/89.

70      Otrais pamats, kas ir iedalāms piecās daļās, ir par kļūdainu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punkta interpretāciju. Pirmā daļa ir par pienākumu veikt konkrētu un individuālu katra lūgumā iepazīties ar dokumentiem minētā dokumenta pārbaudi. Otrā daļa ir par kļūdainu šīs regulas 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma interpretāciju attiecībā uz izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību. Trešā daļa ir par kļūdainu minētās regulas 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma interpretāciju attiecībā uz izņēmumu saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību. Ceturtā daļa ir par kļūdainu šīs pašas regulas 4. panta 3. punkta otrās daļas interpretāciju attiecībā uz izņēmumu saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību. Piektā daļa ir par kļūdainu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta interpretāciju saistībā ar tiesībām daļēji iepazīties ar dokumentiem.

71      Apelācijas sūdzības sākumā Komisija, atsaucoties uz apstrīdēto lēmumu, atgādina izņēmumus, kuri attiecas uz apstrīdētajiem dokumentiem un kuri pamatoja lūguma iepazīties ar dokumentiem noraidīšanu. Tie ir paredzēti šajās tiesību normās:

–        Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums par izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, kas ir piemērojams visiem apstrīdētajiem dokumentiem;

–        šīs regulas 4. panta 2. punkta pirmais ievilkums par komerciālo interešu aizsardzību, kas ir piemērojams dokumentiem, kuri ir norādīti pārsūdzētā sprieduma 1. punkta d), e) un h) apakšpunktā un 2. punkta b) un c) apakšpunktā un daļēji – d), f), g) un i) apakšpunktā;

–        minētās regulas 4. panta 3. punkta otrā daļa par iestādes lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību, kas ir piemērojama trim Komisijas iekšējiem dokumentiem, kuri ir norādīti pārsūdzētā sprieduma 1. punkta g) apakšpunktā;

–        šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta otrais ievilkums par juridisku atzinumu aizsardzību, kas ir piemērojams Komisijas Juridiskā dienesta atzinumam, kurš ir minēts pārsūdzētā sprieduma 1. punkta g) apakšpunktā.

 Lietas dalībnieku argumenti

–       Par kļūdainu Regulas Nr. 1049/2001 interpretāciju, neņemot vērā Regulas Nr. 4064/89 tiesību normas

72      Saskaņā ar Komisijas viedokli Vispārējā tiesa nav veikusi saskanīgu Regulas Nr. 1049/2001 interpretāciju un piemērošanu un tas ir radījis pretrunu ar tiesību normām par uzņēmumu koncentrācijas kontroles procesu un ir pretrunā Savienības likumdevēja vēlmei. Šī regula esot vispārīgs regulējums, kas ir piemērojams visiem iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem. Tādējādi izņēmumi no tiesībām iepazīties ar iestāžu dokumentiem esot formulēti plaši, lai aizsargātu publiskās un privātās intereses un tiktu piemēroti visdažādākajās situācijās, kas var rasties praksē. Šie izņēmumi tāpēc esot jāinterpretē tā, lai aizsargātu publiskās vai privātās intereses visās iestāžu darbības jomās un it īpaši tad, ja šīs intereses tiek skaidri aizsargātas saskaņā ar tādām citām Savienības tiesību normām kā Regula Nr. 4064/89.

73      Tiesai jau esot bijusi iespēja interpretēt Regulu Nr. 1049/2001, to savienojot ar citiem piemērojamajiem tiesību aktiem, 2010. gada 29. jūnija spriedumos lietā C‑139/07 P Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau (Krājums, I‑5885. lpp.) un lietā C‑28/08 P Komisija/Bavarian Lager (Krājums, I‑6055. lpp.). Taču pārsūdzētais spriedums esot radījis pretrunu šo normu piemērošanā vairākos aspektos.

74      Tādējādi Vispārējā tiesa esot izjaukusi Regulas Nr. 4064/89 līdzsvaru. Uzņēmumiem uzliktie ziņu un informācijas sniegšanas pienākumi, kā arī Komisijas plašās izmeklēšanas pilnvaras kompensējot minētajā regulā un Regulā Nr. 802/2004 – kas ir regula par tās piemērošanu – paredzētās pastiprinātās aizsardzības tiesību normas. Aizsardzības garantiju mērķis esot, pirmkārt, nodrošināt labu uzņēmumu koncentrācijas kontroles sistēmas darbību un, otrkārt, garantēt iesaistīto uzņēmumu leģitīmās intereses, ka informācija, ko tie nodod Komisijai, tiks izmantota tikai izmeklēšanas mērķiem un konfidenciālā informācija netiks izpausta, tos aizsargājot no publisko iestāžu iejaukšanās to privātajā darbībā.

75      Saskaņā ar Komisijas viedokli LESD 339. pantā ietvertā un Regulas Nr. 4064/89 17. pantā pārņemtā dienesta noslēpuma pienākuma mērķis ir neapdraudēt uzņēmumu komercnoslēpumus un pārējās komerciālās intereses, kā arī nodrošināt to aizstāvības tiesības. Šī interpretācija esot balstīta uz 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑67/91 Asociación Española de Banca Privada u.c. (Recueil, I‑4785. lpp.), 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (Recueil, I‑8375. lpp.), kā arī 2008. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑450/06 Varec (Krājums, I‑581. lpp.).

76      Komisija uzsver, ka informācija, ko tai ir iesnieguši uzņēmumi, kas ir koncentrācijas puses, ir jāuzskata par tādu, kas ietilpst to privātās darbības sfērā un tāpēc attiecībā uz to ir jāievēro 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 8. panta noteikumi. Tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, izņemot dokumentus, uz kuriem attiecas komercnoslēpumu aizsardzība, uzņēmumu koncentrācijas jomā esot tikai procesā tieši ieinteresētajām personām un vajadzības gadījumā citām fiziskām vai juridiskām personām, kas pierāda, ka tām ir pietiekamas intereses, saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 18. panta 3. punktu. Visiem citiem informācijas pieprasītājiem, kuri nepierāda, ka tiem ir šādas intereses, ir jāatsaka iespēja iepazīties ar lietas materiālos esošajiem dokumentiem šī iemesla dēļ vien, bez citādāka pamatojuma.

77      Tādējādi pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa esot apzināti neņēmusi vērā Regulā Nr. 4064/89 un Regulā Nr. 802/2004 paredzēto sistēmu.

78      Piešķirot Regulai Nr. 1049/2001 prioritāti pār visām citām tiesību normām, ne tikai Regulu Nr. 4064/89, bet arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvenciju, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Savienības tiesības.

79      Lagardère uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 33.–38. punktā ir kļūdaini noraidījusi argumentu par koncentrāciju kontroles jomā paredzēto noteikumu par iepazīšanos ar lietas materiāliem ekskluzīvu piemērošanu.

80      Apelācijas sūdzības pamatojumā Čehijas Republika uzsver, ka iepazīšanās ar iestāžu dokumentiem nav absolūts princips, bet ir pakļauts zināmiem ierobežojumiem, piemēram, dienesta noslēpuma vai procedūras dalībnieku komercnoslēpuma ievērošanai. Tādējādi esot nepieciešams, lai iepazīšanās ar dokumentiem, kuros ir informācija, tiktu sniegta tikai tiem piekļuves lūdzējiem, kuri ir “zināmā mērā” skarti un kuri ir pierādījuši pietiekamas intereses Regulas Nr. 4064/89 izpratnē. Čehijas Republika apgalvo, ka uzņēmumu koncentrācijas jomā ļaut iepazīties ar dokumentiem varētu radīt tirgū ievērojamas priekšrocības uzņēmuma, kas ir procedūras dalībnieks, konkurentiem.

81      Odile Jacob norāda, ka pamats par Regulas Nr. 4064/89 tiesību normu piemērošanu ir pirmoreiz izvirzīts apelācijas stadijā un tāpēc tas ir uzskatāms par nepieņemamu. Šī sabiedrība uzsver, ka Komisijas rīcība šajā instancē esot paradoksāla, jo šī iestāde esot pilnībā ignorējusi šīs regulas piemērojamību, kad tā nolēma selektīvi iesniegt Vispārējā tiesā zināmus dokumentus vai kad tā izskatīja attiecīgos lūgumus ļaut iepazīties ar dokumentiem.

82      Pakārtoti Odile Jacob norāda, ka pirmais pamats katrā ziņā esot acīmredzami nepamatots. Komisija savu argumentu pamatojumam esot kļūdaini piemērojusi Savienības tiesību sistēmas vienotības principu. Regulas Nr. 1049/2001 izstrādes materiāli esot pretrunā Komisijas vērtējumam par šīs regulas saistību ar speciālajām regulām iepazīšanās ar dokumentiem jomā. No minētajā regulā izstrādātajiem principiem esot iespējams atkāpties tikai tad, ja speciālās tiesību normās ir paredzētas plašākas iespējas iepazīties ar dokumentiem, nevis otrādi. Konkurences tiesības neesot atkāpes režīms, kas ierobežotu Regulas Nr. 1049/2001 tiesību normas. Regulas par uzņēmumu koncentrāciju un regulas par tiesībām iepazīties ar dokumentiem neesot pretrunīgas, un Vispārējā tiesa esot pareizi noteikusi to abu līdzsvaru.

83      Saskaņā ar Odile Jacob teikto jautājumā par iepazīšanos ar dokumentiem par uzņēmumu koncentrāciju ir jānošķir Komisijas attiecības ar uzņēmumiem, uz kuriem attiecas izmeklēšana, un Komisijas attiecības ar trešajām personām. Šajās pirmajās attiecībās Regula Nr. 4064/89 uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem tiek veikta izmeklēšana, nodrošina to tiesību uz aizstāvību nodrošināšanu. Otrajās attiecībās Komisijai esot pienākums nodrošināt pārskatāmību saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001. Šiem abiem pienākumiem esot viens un tas pats mērķis – nodrošināt Komisijas rīcības likumības ierobežojumus. Nepastāvot analoģija, ko Komisija vēlas uzsvērt, starp šo lietu un lietu Komisija/Bavarian Lager, kurā taisīts iepriekš minētais spriedums.

84      Zviedrijas Karaliste, atbalstot Odile Jacob, uzsver, ka tas, ka speciālos tiesību aktos ir paredzēti citi noteikumi par piekļuvi iestāžu dokumentiem, nenozīmē, ka šie noteikumi automātiski būtu pārāki par Regulas Nr. 1049/2001 noteikumiem. Ņemot vērā visus noteikumus noslēpuma jomā, šāda interpretācija ievērojami samazinātu šīs regulas nozīmi un būtu pretrunā LES 1. pantā, LESD 15. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. pantā nostiprinātajam principam, ka iestāžu darbībā ir jānodrošina vislielākā pārskatāmība, un liegtu minētajai regulai tās jēgu un iedarbību.

85      Zviedrijas Karaliste norāda, ka iepriekš minētajos spriedumos apvienotajās lietās Asociación Española de Banca Privada u.c., kā arī apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija ir precizēts, ka uzņēmumu koncentrācijas kontroles procedūrā savāktās informācijas izmantošanas ierobežojumu kopā ar dienesta noslēpuma pienākumu mērķis ir aizsargāt uzņēmumu tiesības sevi aizstāvēt. Šis ierobežojums liedzot Komisijai izmantot uzņēmumu šādā procedūrā iesniegtu informāciju jebkādos citos apstākļos. Savukārt, kā esot uzsvērusi Vispārējā tiesa, šī ierobežojuma vienīgais mērķis esot ierobežot Komisijas tiesības pašai izmantot datus, uz kuriem attiecas minētais ierobežojums, un tas neattiecas uz sabiedrības tiesībām iepazīties ar dokumentiem. Regulas Nr. 4064/89 17. panta 1. punkts neesot jāņem vērā Regulā Nr. 1049/2001 paredzēto izņēmumu interpretācijā.

86      Turklāt saskaņā ar Zviedrijas Karalistes teikto Regulas Nr. 4064/89 17. panta 2. punktu par dienesta noslēpuma ievērošanas pienākumu un šīs regulas 18. panta 3. punktu, ar kuru tiek aizsargātas dalībnieku tiesības sevi aizstāvēt, arī nevarot uzskatīt par tādiem, kas var likt Regulā Nr. 1049/2001 paredzētos izņēmumus interpretēt plašāk, nekā izriet no šīs minētās regulas 4. panta teksta.

–       Par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punkta kļūdainu interpretāciju

–       Par otrā pamata pirmo daļu par pienākumu individuāli un konkrēti izskatīt katru attiecīgo dokumentu

87      Otrā pamata pirmajā daļā Komisija apstrīd pārsūdzētajā spriedumā noteikto pienākumu veikt visu apstrīdēto dokumentu konkrētu un individuālu pārbaudi.

88      Tā ar Lagardère atbalstu uzskata, ka iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, kas ir piemērojams valsts atbalsta jomā, ir attiecināms uz uzņēmumu koncentrāciju kontroles procedūru tādā ziņā, ka šajā spriedumā ir paredzēta vispārīga prezumpcija, ka lietas materiālu dokumentu izpaušana principā apdraud izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību.

89      Tā norāda, ka ir jāatzīst, ka pastāv vispārīga prezumpcija, ka iespēja iepazīties ar dokumentiem, kas nav pieejami trešajām personām, kuras nav iesaistītas attiecīgajā procesā, principā apdraud izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību. Ar šādiem dokumentiem varot iepazīties tikai tad, ja uz tiem neattiecas šāda prezumpcija vai ja pastāv prioritāras sabiedrības intereses, kas pamatoto to izpaušanu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu.

90      Odile Jacob, pamatojoties uz Vispārējās tiesas argumentāciju, uzskata, ka otrā pamata pirmā daļa nav pamatota. Individuāla un konkrēta katra dokumenta pārbaude esot principiāls risinājums, kas esot piemērojams visiem Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā piemērojamajiem izņēmumiem arī uzņēmumu koncentrācijas kontroles jomā. Tas, ka Komisijas rīcībā ir sevišķi konfidenciāla informācija, nekādā veidā to neatbrīvojot no šīs individuālās un konkrētās pārbaudes pienākuma, kaut vai tāpēc, lai noteiktu, kuros no šiem dokumentiem šādas informācijas nav un ar kuriem vajadzības gadījumā ir iespējams pilnīgi vai daļēji iepazīties.

91      Odile Jacob uzskata, ka atsaucei uz iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau nav nozīmes lietā par uzņēmumu koncentrāciju, jo valsts atbalsta jomā, par kuru ir runa šajā spriedumā, ieinteresētajām personām nav nekādu tiesību iepazīties ar Komisijas administratīvās lietas dokumentiem, kas tā nav uzņēmumu koncentrācijas kontroles jomas gadījumā, jo Regulas Nr. 4064/89 17. un 18. pantā šāda piekļuve ir atļauta. Turklāt lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, kurā pieņemts iepriekš minētais spriedums, Komisija vēl izskatīja jautājumu par daļu no attiecīgā atbalsta, tāpēc vēl esot bijis iespējams atsaukties uz izņēmumu saistībā ar izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību.

–       Par otrā pamatu otro daļu par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma kļūdainu interpretāciju attiecībā uz izņēmumu saistībā ar izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību

92      Komisija apgalvo, ka izmeklēšanu, uz kuru attiecas apstrīdētie dokumenti, nevarēja uzskatīt par pabeigtu, jo lēmuma par saderību un lēmuma par apstiprināšanu spēkā esamība bija apstrīdēta un šo lēmumu atcelšanas gadījumā Komisijai nāktos atsākt izmeklēšanu. Tādējādi Vispārējās tiesas secinājums pārsūdzētā sprieduma 77. punktā, ka uz apstrīdētajiem dokumentiem kopš apstrīdētā lēmuma pieņemšanas vairs nebija piemērojams izņēmums saistībā ar izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, esot prettiesisks.

93      No iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau izrietot, ka minēto izņēmumu nevar turpināt piemērot un ar to vispār atteikt iespēju iepazīties ar dokumentiem bez vajadzības veikt konkrētu pārbaudi pēc Komisijas lēmuma pieņemšanas, ar kuru izbeigta šī izmeklēšana. Minētajā spriedumā faktiski neesot nošķirtas procesa attīstības stadijas starp norisošām izmeklēšanām un pabeigtām izmeklēšanām.

94      Komisija uzskata, ka pārsūdzētajā spriedumā, kā tajā ir interpretēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums, neesot ievērots šīs tiesību normas mērķis un tas radot paradoksālu situāciju uzņēmumu koncentrācijas kontroles jomā. Kaut gan saskaņā ar konkurences noteikumiem iespēja iepazīties ar lietas materiāliem tiekot atteikta, nepārbaudot dokumentus, visām trešajām personām, kas nepierāda, ka tām ir “pietiekamas intereses” procesā, šādu pašu iespēju sabiedrības locekļiem varot atteikt, tikai pamatojoties uz konkrētu un detalizētu attiecīgo dokumentu pārbaudi, kurā veikts detalizēts pamatojums, bet tas pilnībā deformējot šī procesa struktūru šajā jomā.

95      Odile Jacob norāda, ka ar otrā pamata otrajā daļā minētajiem argumentiem būtībā tiek atkārtoti Komisijas jau pirmajā instancē un otrā pamata pirmajā daļā izvirzītie argumenti.

96      Odile Jacob apgalvo, ka Regula Nr. 4064/89 un Regula Nr. 1049/2001 nav pretrunīgas attiecībā uz trešo personu tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem. Šajās abās regulās esot paredzēts, ka “trešās personas”, lai kas tās nebūtu, nevar iegūt absolūtas piekļuves tiesības, ne arī saņemt absolūtu atteikumu.

–       Par otrā pamata trešo daļu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma par izņēmumu saistībā ar komerciālu dokumentu aizsardzību kļūdainu interpretāciju

97      Komisija apstrīd Vispārējās tiesas veikto Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma par izņēmumu saistībā ar komerciālu dokumentu aizsardzību interpretāciju. Komisija apgalvo, ka uzņēmumu koncentrācija pēc savas dabas izraisa liela daudzuma ļoti konfidenciālas informācijas nodošanu, kurai ir piemērojams LESD 339. pantā un Regulas Nr. 4064/89 17. pantā paredzētais dienesta noslēpums. Tādējādi šajā lietā, lai nodrošinātu apstrīdēto dokumentu konfidencialitāti un tos izmantotu tikai tam, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 16. pantā, esot jāvar atteikties dot iespēju ar tiem iepazīties bez vajadzības veikt konkrētu un detalizētu to pārbaudi. Tāpat neesot jākonsultējas ar trešajām personām, jo no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punkta skaidri izrietot, ka apstrīdētos dokumentus nevar publiskot. Turklāt dalībnieks, kas šos dokumentus ir iesniedzis, Lagardère, joprojām iebilstot pret to izpaušanu, par ko liecinot tās dalība šajā instancē.

98      Odile Jacob uzskata, ka Regulā Nr. 4064/89 paredzētie piekļuves noteikumi nekādi neatbrīvo Komisiju no konkrētas un individuālas katra dokumenta, ieskaitot konfidenciālos dokumentus, pārbaudes, izskatot saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 iesniegtu lūgumu iepazīties ar dokumentiem, lai ievērotu iesaistītās intereses un nodrošinātu atbilstošu aizsardzību gan attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm, gan vismaz daļējas tiesības iepazīties ar dokumentiem, ko nevar atteikt bez konkrēta un individuāla pamatojuma. Turklāt konfidencialitātes jēdzienam Regulas Nr. 4064/89 izpratnē un komerciālo interešu aizsardzības jēdzienam esot vienāda nozīme. Katrā ziņā gadījumā, ja pastāvētu potenciāla kolīzija starp Regulu Nr. 4064/89 un Regulu Nr. 1049/2001, nevarētu apgalvot, ka pēdējai būtu jāpiekāpjas, jo tajā ir prasīts, lai tai atbilstu visas citas tiesību normas piekļuves iestāžu dokumentiem jomā.

–       Par otrā pamata ceturto daļu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas par izņēmuma saistībā ar iestādes lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību kļūdainu interpretāciju

99      Saskaņā ar Komisijas viedokli Vispārējā tiesa ir veikusi kļūdainu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas par izņēmuma saistībā ar iestādes lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību interpretāciju. Komisija tāpat kā par pārējiem izņēmumiem norāda, ka uzņēmumu koncentrācijas jomā pastāv prezumpcija, ka nav iespējams iepazīties ar iestāžu iekšējiem dokumentiem, lai novērstu risku nopietni apdraudēt Komisijas lēmumu pieņemšanas procesu.

100    Odile Jacob noraida šo “prezumpcijas, ka nav iespējams iepazīties” ar dokumentiem uzņēmumu koncentrācijas jomā, jēdzienu. Komisijai esot bijis jāsniedz konkrēts pamatojums, nevis vispārīgi apsvērumi. Izstrādes materiālos, kas izraisīja Regulas Nr. 1049/2001 pieņemšanu, esot noraidīts princips, ka nav iespējams iepazīties ar visiem iestāžu iekšējiem dokumentiem. Tādējādi nav akceptējama situācija, ka iespēja iepazīties ar jebkuru iekšēju dokumentu tiek noraidīta tikai ar pamatojumu, ka minētais dokuments ir atzinums šīs regulas 4. panta 3. punkta otrās daļas izpratnē.

–       Par otrā pamata piekto daļu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta par tiesībām daļēji iepazīties ar dokumentiem kļūdainu interpretāciju

101    Komisija uzskata, ka iespēju iepazīties ar apstrīdētajiem dokumentiem var likumīgi atteikt, pamatojoties uz vispārīgiem pieņēmumiem, un ka tādējādi nevar tikt pārkāptas tiesības daļēji iepazīties ar šiem dokumentiem saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu.

102    Odile Jacob uzskata, ka Komisija nevarēja ar vispārēju prezumpciju, ka nav iespējams iepazīties ar dokumentiem, atbrīvoties no sava pienākuma paziņot apstrīdētos dokumentus un tai it īpaši bija pienākums izvērtēt iespēju ļaut ar tiem izpazīties daļēji, kā ir paredzēts šīs regulas 4. panta 6. punktā.

 Tiesas vērtējums

103    Tā kā pirmais un otrais pamats lielā daļā ir apvienojami, tie ir jāizskata kopā.

104    Vispirms ir jāatbild uz Odile Jacob argumentu, kas uzskata, ka jautājums par Regulas Nr. 4064/89 un Regulas Nr. 1049/2001 saistību apelācijas instancē nav pieņemams.

105    Šis arguments nav pamats. Ir noskaidrots, ka Komisija iebildumu rakstā Vispārējai tiesai ir minējusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā minēto izņēmumu saistībā ar izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību kā pamatojumu atteikumam izpaust apstrīdētos dokumentus. Kaut gan šajā iebildumu rakstā Komisija nav skaidri minējusi Regulu Nr. 4064/89, nav šaubu, ka Komisijas minētās izmeklēšanas darbības attiecās uz uzņēmumu koncentrācijas administratīvo procesu, kas ir regulēts šajā regulā. Tas izriet no Odile Jacob 2005. gada 27. janvāra pirmās vēstules, kurā Komisijai lūgta iespēja iepazīties ar dokumentiem par administratīvo procesu, kurā pieņemts lēmums par saderību. Pirmais dokuments, ko Vispārējā tiesa identificēja kā pieprasīto dokumentu pārsūdzētā sprieduma 1. punkta a) apakšpunktā, bija Komisijas 2003. gada 5. jūnija lēmums uzsākt padziļinātu izmeklēšanu saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Turklāt atbildē uz repliku Vispārējā tiesā Komisija ir skaidri minējusi šo regulu.

106    Tādējādi ir jāatzīst, ka jautājums par Regulas Nr. 4064/89 un Regulas Nr. 1049/2001 saistību nemaina tiesvedības priekšmetu un Tiesai tas ir jāizskata.

107    Abos šajos pamatos Komisija būtībā apgalvo, ka Vispārējās tiesas pamatojums ir kļūdains, jo Regulas Nr. 4064/89 attiecīgās tiesību normas par piekļuvi uzņēmumu koncentrācijas kontroles procesa dokumentiem netika ņemtas vērā, lai interpretētu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā paredzētos izņēmumus, kas attiecas attiecīgi uz komerciālo interešu un izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību.

108    Ievērojot Tiesas judikatūru par Regulas Nr. 1049/2001 saistību ar Savienības tiesību speciālo regulējumu, kas ir iebildināta it īpaši ar iepriekš minētajiem spriedumiem lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau un lietā Komisija/Bavarian Lager, kā arī 2010. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P Zviedrija u.c./API un Komisija (Krājums, I‑8533. lpp.), šis iebildums ir pamatots.

109    Šī lieta attiecas uz saistību, kāda pastāv starp Regulu Nr. 1049/2001 un pārējo regulējumu, proti, Regulu Nr. 4064/89, kas attiecas uz specifiku Savienības tiesību jomu. Šīm abām regulām ir dažādi mērķi. Pirmajā ir paredzēts nodrošināt pēc iespējas lielāku pārskatāmību attiecībā uz valsts iestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām un informāciju, ar ko ir pamatoti to lēmumi. Tātad tajā ir paredzēts maksimāli atvieglot tiesību iepazīties ar dokumentiem īstenošanu, kā arī sekmēt labu administratīvo praksi. Otrajā ir paredzēts nodrošināt dienesta noslēpuma ievērošanu Kopienu lieluma uzņēmumu koncentrācijas kontroles procesos.

110    Šajā gadījumā nevienā no abām regulām nav ietverta tiesību norma, kurā būtu skaidri paredzēta vienas prioritāte pār otru. Tāpēc ir jānodrošina tāda abu regulu piemērošana, kas būtu saderīga ar otru un kas šādi ļautu tās piemērot saskanīgi.

111    Saskaņā ar Tiesas judikatūru, pat ja Regulas Nr. 1049/2001 mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības iepazīties ar iestāžu dokumentiem, šīs tiesības, ņemot vērā šīs regulas 4. pantā paredzētos izņēmumus, ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, pamatojoties uz publisku vai privātu interešu apsvērumiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 51. punkts).

112    Šajā lietā Komisija atteicās Odile Jacob izpaust apstrīdētos dokumentus, pamatojoties, pirmkārt, attiecībā uz visiem šiem dokumentiem uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu un, otrkārt, attiecībā uz dažiem no minētajiem dokumentiem – uz izņēmumiem, kas pamatoti attiecīgi ar komerciālo interešu aizsardzību, iestādes lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību un juridisko atzinumu aizsardzību, kuri ir attiecīgi paredzēti šīs regulas 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā, 3. punkta otrajā daļā un 2. punkta otrajā ievilkumā.

113    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Savienības iestāde, izvērtējot lūgumu sniegt iespēju iepazīties ar tās rīcībā esošiem dokumentiem, var ņemt vērā vairākus atteikuma iemeslus, kas ir paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā.

114    Šajā lietā Komisija tādējādi varēja likumīgi pamatoties vienlaicīgi uz vairākiem iemesliem, lai atteiktu iespēju iepazīties ar apstrīdētajiem dokumentiem. Atteikuma iemesli visu dokumentu gadījumā galvenokārt ir balstīti uz izņēmumu saistībā ar izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, kā arī pakārtoti un specifiski – uz citiem izņēmumiem, kas aprakstīti šī sprieduma 112. punktā.

115    Pirmkārt, runājot par dokumentiem, kas ir nosūtīti Komisijas un paziņojušo lietas dalībnieku vai trešo personu starpā, ir noskaidrots, ka attiecīgie dokumenti tiešām ir saistīti ar izmeklēšanas darbību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē. Vēl, ņemot vērā uzņēmumu koncentrācijas kontroles procesa mērķi, kas ir pārbaudīt, vai koncentrācija dod vai nedod tirgus paziņojošajiem dalībniekiem tādu ietekmi tirgū, kas var būtiski ietekmēt konkurenci, Komisija šādā procesā savāc slepenu komerciālu informāciju par iesaistīto uzņēmumu komerciālo stratēģiju, to pārdošanas daudzumu summām, tirgus daļām vai komerciālajām attiecīgām, kas nozīmē, ka iespēja iepazīties ar šāda kontroles procesa datiem var apdraudēt minēto uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību. Tāpēc izņēmumi saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību un izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību šajā lietā ir cieši saistīti.

116    Protams, lai pamatotu atteikumu dot iespēju iepazīties ar dokumentu, principā nepietiek ar to, ka šis dokuments attiecas uz kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā minētajām darbībām, attiecīgajai iestādei ir jāpaskaidro, kā iepazīšanās ar šim dokumentam var konkrēti un reāli kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar minētajā pantā paredzēto izņēmumu. Tomēr šī iestāde principā var pamatoties uz vispārējiem pieņēmumiem, kas attiecas uz noteiktām dokumentu kategorijām, ja līdzīgi vispārīgi apsvērumi ir attiecināmi uz tāda paša rakstura dokumentu publiskošanas pieteikumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 53. un 54. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

117    Par valsts atbalsta kontroles procesiem Tiesa uzskatīja, ka šādi vispārīgi pieņēmumi var izrietēt no Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88]. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), kurā specifiski regulēta valsts atbalsta joma un kurā ir noteikumi par iepazīšanos ar informāciju un dokumentiem, kas iegūti atbalsta izmeklēšanas un kontroles procesā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 55.–57. punkts).

118    Šādi vispārīgi pieņēmumi uzņēmumu koncentrāciju kontroles procesa jomā ir piemērojami tāpēc, ka regulējumā, kurā regulēts šis process, ir paredzēti arī strikti noteikumi par rīcību ar šādā procesā iegūtu vai noskaidrotu informāciju.

119    Regulas Nr. 4064/89 17. pantā un 18. panta 3. punktā, kā arī Regulas Nr. 447/98 17. pantā ir ierobežotā veidā regulēta informācijas izmantošana uzņēmumu koncentrācijas kontroles procesos, iespēju iepazīties ar lietas materiāliem sniedzot tikai “tieši ieinteresētajām personām” un “citām ieinteresētajām personām” ar atrunu iesaistīto uzņēmumu leģitīmajās interesēs, ka netiks izpausti to komercnoslēpumi, un ir prasīts, lai savāktā informācija tiktu izmantota tikai lūgumā iepazīties ar informāciju norādītajiem mērķim, pārbaudē vai tiesas sēdē un lai informācija, uz kuru tās rakstura dēļ attiecas dienesta noslēpums, netiktu izpausta. Šīs tiesību normas būtībā tika pārņemtas Regulas Nr. 139/2004 17. pantā un 18. panta 3. punktā, kā arī Regulas Nr. 802/2004 17. pantā.

120    Protams, tiesības iepazīties ar administratīvās lietas materiāliem uzņēmumu koncentrācijas kontroles procedūrā un tiesības iepazīties ar dokumentiem atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 ir juridiski atšķirīgas, bet tās tomēr ir attiecināmas uz funkcionāli līdzvērtīgām situācijām. Neatkarīgi no juridiskā pamata, saskaņā ar kuru tiek dota iespēja iepazīties ar lietas materiāliem, tā ieinteresētajām personām ļauj iegūt visus Komisijai iesniegtos apsvērumus un dokumentus (šajā ziņā skat. spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 59. punkts).

121    Šādos apstākļos vispārīga iespēja, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, iepazīties ar informāciju, ar kuru šajā procesā ir apmainījusies Komisija un paziņotāji vai trešās personas, kā Komisija ir uzsvērusi, varētu apdraudēt līdzsvaru, ko Savienības likumdevējs ir vēlējies nodrošināt regulā par koncentrācijām, starp attiecīgo uzņēmumu pienākumu paziņot Komisijai iespējamu slepenu informāciju, lai tai ļautu izvērtēt paredzētās koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, no vienas puses, un nodrošināt pastiprinātu aizsardzību šādi Komisijai nodotai informācijai saskaņā ar dienesta noslēpumu un komercnoslēpumu, no otras puses.

122    Ja citas personas, nevis tās, kurām ir tiesības piekļūt lietas materiāliem saskaņā ar regulu par uzņēmumu koncentrācijas kontroles procesu vai kuras ir uzskatāmas par ieinteresētajām personām, bet kuras nav izmantojušas savas tiesības iepazīties ar informāciju vai kurām ir atteikta šāda iespēja, varētu iepazīties ar dokumentiem, kas saistīti ar šādu procesu, saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, tiktu apdraudēts ar šo regulu izveidotais režīms.

123    Tādējādi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu interpretēšanā Vispārējai tiesai bija jāatzīst vispārēja pieņēmuma pastāvēšana, ka Komisijas un uzņēmumu koncentrācijas kontroles procesā apmainīto dokumentu izpaušana principā apdraud gan izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, gan šajā procesā iesaistīto uzņēmumu komerciālās intereses (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 61. punkts).

124    Ņemot vērā uzņēmumu koncentrācijas kontrolē aizsargāto interešu raksturu, ir jākonstatē, ka iepriekšējā punktā izdarītais secinājums nav atkarīgs no tā, vai lūgums ļaut iepazīties ar dokumentiem attiecas uz jau pabeigtu procesu vai vēl notiekošu procesu. Slepenas informācijas par iesaistīto uzņēmumu ekonomiskajām darbībām publiskošana var apdraudēt to komerciālās intereses neatkarīgi no tā, vai process vēl noris. Turklāt tas, ka šāda publiskošana var notikt pēc kontroles procesa beigām, riskētu kaitēt uzņēmumu vēlmei sadarboties šī procesa norises laikā.

125    Vēl ir jāuzsver, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punktu izņēmumus saistībā ar komerciālajām interesēm vai slepeniem dokumentiem var piemērot trīsdesmit gadus un, ja tas ir vajadzīgs, pat vēl ilgāk.

126    Šis vispārējais pieņēmums neizslēdz minēto ieinteresēto personu tiesības pierādīt, ka uz attiecīgo dokumentu, kura publiskošana ir pieprasīta, minētais pieņēmums neattiecas vai ka pastāv prioritāras sabiedrības intereses, kas pamato dokumenta publiskošanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktam (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 62. punkts).

127    Otrkārt, par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā paredzēto izņēmumu ir jānorāda, ka Komisija atsaucas uz šo izņēmumu, lai atteiktu iespēju iepazīties ar ĢD “Konkurence” dokumentu, kas ir adresēts Komisijas juridiskajam dienestam, lūdzot atzinumu par Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punkta a) apakšpunkta piemērošanu, kā arī Komisijas par konkurenci atbildīgajam loceklim adresēto dokumentu ar kopsavilkumu par lietas stāvokli, kuri minēti pārsūdzētā sprieduma 1. punkta g) apakšpunktā.

128    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka, tāpat kā situācijā, kāda bija lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, kurā pieņemts iepriekš minētais spriedums (skat. it īpaši šī sprieduma 14. un 22. punktu), šajā lietā laikā, kad tika formulēts lūgums atļaut iepazīties ar apstrīdētajiem dokumentiem, notika tiesvedība Vispārējā tiesā. Faktiski ir noskaidrots, ka Odile Jacob šos dokumentus lūdza, lai varētu pamatot savu prasību lietā T‑279/04, kas bija ierosināta Vispārējā tiesā laikā, kad tika iesniegts lūgums iepazīties ar dokumentiem.

129    Šāda situācija arī atšķiras no tās, kāda bija lietā C‑506/08 P Zviedrija/MyTravel un Komisija, kurā pieņemts 2011. gada 21. jūlija spriedums (Krājums, I‑6237. lpp.) un kurā brīdī, kad tika lūgta iespēja iepazīties ar iekšējiem dokumentiem, kas izveidoti uzņēmumu koncentrācijas kontroles administratīvajā procesā, Komisijas lēmums par attiecīgo koncentrāciju bija atcelts ar Vispārējās tiesas spriedumu, kas bija kļuvis par res judicata, jo minētais spriedums nebija pārsūdzēts, un kurā Komisija pēc šī sprieduma atcelšanas neatsāka savu rīcību, lai, iespējams, pieņemtu jaunu lēmumu par šo koncentrāciju. Tā atšķiras arī no situācijas, kāda bija lietā Komisija/Agrofert Holding, kurā spriedums ir taisīts tajā pašā dienā un kurā lūgums dot iespēju iepazīties ar iekšējiem dokumentiem tika iesniegts, kaut gan Komisijas lēmums, ar kuru tika pabeigts minētais koncentrācijas pārbaudes process, uz kuru attiecās minētie dokumenti, bija kļuvis galīgs, jo par šo lēmumu nebija celta prasība tiesā.

130    Tādā situācijā kā šajā lietā, kurā attiecīgajai iestādei atkarībā no tiesvedības iznākuma varētu nākties atsākt rīcību, lai, iespējams, pieņemtu jaunu lēmumu par apstrīdēto koncentrāciju, ir jāatzīst, ka, ja pastāvētu vispārīgs pieņēmums, ka minētajai iestādei būtu pienākums šī procesa laikā izpaust tādus iekšējos dokumentus kā šī sprieduma 127. punktā minētie, tas būtiski apdraudētu šīs iestādes lēmumu pieņemšanas procesu.

131    Šāds vērtējums attiecas arī uz pārsūdzētā sprieduma 1. punkta g) apakšpunktā minēto juridisko atzinumu papildus Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 160. punktā pareizi norādītajiem apsvērumiem.

132    Vēl ir jāuzsver, ka iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Zviedrija u.c./API un Komisija 84. un 85. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka pārskatāmības principa piemērošanas ierobežojumiem attiecībā uz tiesvedību ir viens un tas pats mērķis garantēt, lai tiesības iepazīties ar iestāžu dokumentiem tiktu īstenotas, nekaitējot tiesvedību aizsardzībai. Saskaņā ar Tiesas nolemto šo procedūru aizsardzība nozīmē, ka tiek nodrošināta pušu procesuālo tiesību vienlīdzības, kā arī pareizas tiesvedības principa ievērošana. Tiesa šī sprieduma 87. punktā piebilda, ka vienas puses iespēja iepazīties ar dokumentiem varētu izjaukt vajadzīgo līdzsvaru starp lietas dalībniekiem tiesvedībā – līdzsvaru, kas ir pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pamatā, – jo publiskošanas pienākums attiektos vienīgi uz attiecīgo iestādi, kurai adresēts lūgums iepazīties ar dokumentiem, nevis uz visiem lietas dalībniekiem.

133    Treškārt, par pēdējo argumentu par kļūdainu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta par tiesībām daļēji iepazīties ar dokumentiem interpretāciju ir jānorāda, ka vispārīgie pieņēmumi, kas norādīti attiecīgi šī sprieduma 123. punktā, kā arī 130. un 131. punktā, nozīmē, ka uz dokumentiem, uz kuriem tie attiecas, neattiecas pienākums izpaust visu vai daļēju to saturu.

134    Tāds pats apsvērums attiecas uz atteikumu ļaut daļēji iepazīties ar pārsūdzētā sprieduma 1. punkta g) apakšpunktā minēto juridisko atzinumu, atteikumu, kas ir speciāli norādīts minētā sprieduma 197. punktā starp apstrīdētā lēmuma atcelšanas iemesliem.

135    Tādējādi visi Komisijas apelācijas sūdzības pamatojumā izvirzītie pamati un to daļas ir pamatotas.

136    No iepriekš minētā izriet, ka pārsūdzētais spriedums ir atceļams, ciktāl ar to ir noraidīts apstrīdētais lēmums.

 Par pretapelācijas sūdzību

137    Pretapelācijas sūdzībā Odile Jacob lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tajā ir noraidīta tās prasība atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atteikumu pilnībā iepazīties ar pārsūdzētā sprieduma 1. punkta g) apakšpunktā minēto Komisijas juridiskā dienesta atzinumu.

138    Ievērojot it īpaši šī sprieduma 128.–134. punktā norādītos apsvērumus, šī apelācijas sūdzība ir noraidāma kā nepamatota.

 Par prasību Vispārējā tiesā

139    Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 61. panta pirmās daļas otro teikumu, ja pārsūdzēto tiesas spriedumu atceļ, Tiesa pati var pieņemt spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Ir jāatzīmē, ka šajā lietā tas tā ir.

140    Odile Jacob prasības pamatojumā izvirzīja četrus pamatus – lūgumā iepazīties ar dokumentiem minēto dokumentu konkrētas un individuālas pārbaudes neveikšana, Komisijas pieļauta acīmredzama kļūda Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktā paredzēto izņēmumu piemērošanā, tiesību iepazīties vismaz ar daļu no lūgtajiem dokumentiem neatzīšana un samērīguma principa pārkāpums tāpēc, ka izvirzītie izņēmumi netika līdzsvaroti ar prioritārām sabiedrības interesēm, kas pamatoja lūgto dokumentu izpaušanu.

141    Taču, runājot par pirmo un otro pamatu, kā izriet no šī sprieduma 116.–132. punkta, Komisija šajā lietā saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu varēja atteikt iespēju iepazīties ar apstrīdētajiem dokumentiem, kas attiecās uz attiecīgo koncentrācijas kontroles procesu un ir norādīti Odile Jacob saskaņā ar šo regulu iesniegtajā lūgumā dot iespēju iepazīties ar dokumentiem, iepriekš neveicot šo dokumentu konkrētu un individuālu pārbaudi.

142    Trūkstot no prasības izrietošiem pierādījumiem, kas varētu atspēkot šī sprieduma 123., 130. un 131. punktā minētos vispārīgos pieņēmumus, Odile Jacob nevar apgalvot, ka Komisijai bija jāveic konkrēta un individuāla apstrīdēto dokumentu pārbaude, tāpēc pirmais un otrais pamats ir noraidāmi.

143    No iepriekš minētā, kā arī no šī sprieduma 133. un 134. punkta izriet, ka trešais pamats par tiesību vismaz daļēji iepazīties ar apstrīdētajiem dokumentiem pārkāpumu nav apmierināms.

144    Par ceturto pamatu par samērīguma principa pārkāpumu, kas izriet no tā, ka izvirzītie izņēmumi nav līdzsvaroti ar prioritārām sabiedrības interesēm, kas pamato apstrīdēto dokumentu izpaušanu, ir jāuzsver, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka Odile Jacob minētās intereses acīmredzami bija privātas, nevis sabiedriskas.

145    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējo teikumu un 3. punktu tikai prioritāras sabiedrības intereses var būt svarīgākas par vajadzību aizsargāt šīs panta 2. un 3. punkta minētās intereses.

146    Taču Odile Jacob dokumentā, ar kuru celta prasība tiesā, ir skaidri norādījusi apstākli, kāpēc apstrīdētie dokumenti tai varētu ļaut labāk izvirzīt argumentus tās celtajā prasībā atcelt lēmumu par saderību un lēmumu par apstiprināšanu. Tomēr Odile Jacob nav pierādījusi, ka pastāvētu kādas prioritāras sabiedrības intereses, kas pamatotu apstrīdēto dokumentu izpaušanu, un tāpēc šis pamats ir noraidāms kā nepamatots.

147    Tādējādi prasība, ko Odile Jacob ir cēlusi Vispārējā tiesā, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu, ir noraidāma.

 Par tiesāšanās izdevumiem

148    Saskaņā ar Reglamenta 122. panta pirmo daļu Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu. Saskaņā ar šī paša reglamenta 69. panta 2. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā saskaņā ar tā 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Minētā 69. panta 4. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

149    Tā kā Komisijas apelācijas sūdzība ir tikusi apmierināta un Odile Jacob Vispārējā tiesā celtā prasība ir jānoraida, ir jāpiespriež Odile Jacob segt savus, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies Komisijai un Lagardère gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan šajā apelācijas tiesvedībā, atbilstoši to prasījumiem.

150    Čehijas Republika, Dānijas Karaliste, Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 9. jūnija sprieduma lietā T‑237/05 Éditions Jacob/Komisija rezolutīvās daļas 2)–6) punktu;

2)      pretapelācijas sūdzību noraidīt;

3)      noraidīt Eiropas Savienības Vispārējā tiesā celto prasību atcelt Komisijas 2005. gada 7. aprīļa Lēmumu D(2005) 3286, ar kuru noraidīts Éditions Odile Jacob SAS lūgums iepazīties ar dokumentiem par koncentrācijas kontroles procesu lietā COMP/M.2978 – Lagardère/Natexis/VUP;

4)      Éditions Odile Jacob SAS sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas un Lagardère SCA tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un šajā apelācijas instancē;

5)      Čehijas Republika, Dānijas Karaliste, Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – franču.