TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2020. gada 17. decembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas apcietināšanas orderis – Pamatlēmums 2002/584/TI – 1. panta 3. punkts – 6. panta 1. punkts – Nodošanas procedūras starp dalībvalstīm – Izpildes nosacījumi – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 47. panta otrā daļa – Tiesības uz piekļuvi neatkarīgai un objektīvai tiesai – Sistēmiskas vai vispārējas nepilnības – Jēdziens “izsniegšanas tiesu iestāde” – Izmaiņu, kas notikušas pēc attiecīgā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas, ņemšana vērā – Izpildes tiesu iestādes pienākums konkrēti un precīzi pārbaudīt, vai pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka pastāv patiess risks, ka tiks pārkāptas attiecīgās personas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu nodošanas gadījumā
Apvienotajās lietās C‑354/20 PPU un C‑412/20 PPU
par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) iesniedza ar 2020. gada 31. jūlija un 3. septembra lēmumiem, kas Tiesā reģistrēti 2020. gada 31. jūlijā un 3. septembrī, tiesvedībās par Eiropas apcietināšanas orderu izpildi pret
L (C‑354/20 PPU),
P (C‑412/20 PPU),
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], palātu priekšsēdētāji Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], M. Vilars [M. Vilaras] (referents), J. Regans [E. Regan], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], N. Pisarra [N. Piçarra] un A. Kumins [A. Kumin], tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz], D. Švābi [D. Šváby], S. Rodins [S. Rodin], K. Jirimēe [K. Jürimäe], L. S. Rosi [L. S. Rossi], I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] un N. Jēskinens [N. Jääskinen],
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretāre: M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) saskaņā ar Tiesas Reglamenta 107. pantu 2020. gada 31. jūlijā un 3. septembrī iesniegtos pieteikumus par steidzamības tiesvedības piemērošanu lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2020. gada 12. oktobra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– L vārdā – M. A. C. de Bruijn un H. A. F. C. Tack, advocaten,
– P vārdā – T. E. Korff un T. Mustafazade, advocaten,
– Openbaar Ministerie vārdā – K. van der Schaft un C. L. E. McGivern,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un J. Langer, pārstāvji,
– Beļģijas valdības vārdā (C‑354/20 PPU) – M. Van Regemorter un M. Jacobs, pārstāves,
– Īrijas vārdā – J. Quaney, pārstāve, kurai palīdz C. Donnelly, BL,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, kā arī A. Dalkowska, J. Sawicka un S. Żyrek, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – P. Van Nuffel un J. Tomkin, kā arī K. Herrmann un S. Grünheid, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2020. gada 12. novembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 19. panta 1. punktu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta otro daļu, kā arī Padomes Pamatlēmumu 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kas grozīts ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (OV 2009, L 81, 24. lpp.) (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2002/584”).
2 Šie lūgumi tika iesniegti saistībā ar divu Eiropas apcietināšanas orderu izpildi Nīderlandē, kurus attiecīgi 2015. gada 31. augustā lietā C‑354/20 PPU izsniedza Sąd Okręgowy w Poznaniu (Poznaņas apgabaltiesa, Polija), lai veiktu kriminālvajāšanu pret L, un 2020. gada 26. maijā lietā C‑412/20 PPU izsniedza Sąd Okręgowy w Sieradzu (Seradzas apgabaltiesa, Polija), lai izpildītu P piespriesto brīvības atņemšanas sodu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Pamatlēmuma 2002/584 5., 6. un 10. apsvērums ir izteikts šādi:
“(5) Eiropas Savienībai nospraustais mērķis kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu liek atcelt izdošanu starp dalībvalstīm un to aizstāt ar nodošanas sistēmu starp tiesu iestādēm. Ieviešot jaunu, vienkāršotu sistēmu, saskaņā ar kuru notiesātas vai aizdomās turētas personas nodod sodu izpildei vai kriminālvajāšanai, būs iespējams izvairīties no sarežģītības un iespējamās kavēšanās, kas piemīt pastāvošajām izdošanas procedūrām. Tradicionālās sadarbības attiecības, kas līdz šim pārsvarā pastāvēja starp dalībvalstīm, ir jāaizvieto ar sistēmu, kura brīvības, drošības un tiesiskuma telpā paredz brīvu tiesu nolēmumu apriti krimināllietās un kas attiecas gan uz procesuālajiem, gan uz galīgajiem nolēmumiem.
(6) Eiropas apcietināšanas orderis, kuru paredz šis pamatlēmums, ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”.
[..]
(10) Eiropas apcietināšanas ordera mehānism[a] pamatā ir augsta dalībvalstu savstarpēja uzticība. Tā īstenošanu var apturēt tikai gadījumā, ja viena no dalībvalstīm nopietni un vairākkārt pārkāpj principus, kas paredzēti [LES] 6. panta 1. punktā, ko konstatē [Eiropas Savienības] Padome, ievērojot [LES] 7. panta 1. punktu, ar sekām, kas izklāstītas attiecīgā līguma 7. panta 2. punktā.”
4 Šī pamatlēmuma 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir paredzēts:
“1. Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.
2. Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.
3. Ar šo pamatlēmumu [ne]groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie noteikti [LES] 6. pantā.”
5 Minētā pamatlēmuma 3., 4. un 4.a pantā ir noteikti Eiropas apcietināšanas ordera obligātas un fakultatīvas neizpildīšanas pamati.
6 Šī paša pamatlēmuma 6. pantā “Kompetento tiesu iestāžu noteikšana” ir noteikts:
“1. Izsniegšanas tiesu iestāde ir izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.
2. Izpildes tiesu iestāde ir izpildes dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.
3. Katra dalībvalsts informē Padomes ģenerālsekretariātu par kompetento iestādi saskaņā ar tās tiesību aktiem.”
7 Saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 15. pantu “Lēmums par nodošanu”:
“1. Izpildes tiesu iestāde termiņos un saskaņā ar šajā pamatlēmumā noteiktajiem nosacījumiem pieņem lēmumu par to, vai persona ir jānodod.
2. Ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka informācija, ko paziņojusi izsniegšanas dalībvalsts, ir nepietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz, lai steidzami piegādā vajadzīgo papildu informāciju, konkrēti to, kas attiecas uz 3. līdz 5. pantu un 8. pantu, un tā var noteikt termiņu tās saņemšanai, ņemot vērā to, ka ir vajadzīgs ievērot termiņus, kas noteikti 17. pantā.
3. Izsniegšanas tiesu iestāde var ikvienā brīdī pārsūtīt ikvienu papildu derīgu informāciju izpildes tiesu iestādei.”
Nīderlandes tiesības
8 Pamatlēmums 2002/584 Nīderlandes tiesībās tika transponēts ar 2004. gada 29. aprīļa Wet tot implementatie van het kaderbesluit van de Raad van de Europese Unie betreffende het Europees aanhoudingsbevel en de procedures van overlevering tussen de lidstaten van de Europese Unie (Likums par Eiropas Savienības Padomes Pamatlēmuma par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp Eiropas Savienības dalībvalstīm īstenošanu; Stb. 2004, Nr. 195), kas pēdējo reizi tika grozīts ar 2017. gada 22. februāra likumu (Stb. 2017, Nr. 82).
Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi
Lieta C‑354/20 PPU
9 2020. gada 7. februārī officier van justitie (prokuratūras pārstāvis, Nīderlande) Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) iesniedza pieteikumu izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, ko 2015. gada 31. augustā izsniegusi Sąd Okręgowy w Poznaniu (Poznaņas apgabaltiesa).
10 Šis Eiropas apcietināšanas orderis attiecas uz L, Polijas pilsoņa, kuram Nīderlandē nav nedz domicila, nedz pastāvīgās dzīvesvietas, apcietināšanu un nodošanu, lai īstenotu kriminālvajāšanu par narkotiku tirdzniecību un viltotu personu apliecinošu dokumentu turēšanu.
11 Iesniedzējtiesa pieteikumu par minētā Eiropas apcietināšanas ordera izpildi izskatīja atklātā tiesas sēdē 2020. gada 10. martā. Tā paša gada 24. martā tā pasludināja starpspriedumu, apturot izmeklēšanu, lai L un prokuratūra varētu iesniegt savus rakstveida apsvērumus par jaunākajām izmaiņām saistībā ar tiesiskumu Polijā, kā arī par šo izmaiņu iespējamo ietekmi uz šīs tiesas pienākumiem, kas izriet no 2018. gada 25. jūlija sprieduma Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586).
12 2020. gada 12. jūnijā atklātā tiesas sēdē, kas notika pēc L un prokuratūras apsvērumu iesniegšanas, iesniedzējtiesa pasludināja jaunu starpspriedumu, kurā tā lūdza prokuratūrai uzdot konkrētus jautājumus tiesu iestādei, kas izsniegusi aplūkoto Eiropas apcietināšanas orderi. Pēdējā minētā uz uzdotajiem jautājumiem atbildēja tā paša gada 25. jūnijā un 7. jūlijā, izņemot jautājumus, kas attiecās uz Sąd Najwyższy (Izba Dyscyplinarna) (Augstākā tiesa, Disciplinārlietu palāta, Polija), par kuriem tā norādīja, ka iesniedzējtiesai ir jāvēršas tieši Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa).
13 Pēc iesniedzējtiesas lūguma prokuratūra vēlreiz uzdeva jautājumu par Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesu iestādei, kas izsniegusi aplūkoto Eiropas apcietināšanas orderi, kā arī, ar Eurojust starpniecību – pašai Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), tomēr nesaņemot atbildi.
14 Iesniedzējtiesa atsaucas uz vairākām nesenām izmaiņām, saistībā ar kurām tai ir šaubas par tiesu varas neatkarību Polijā, tostarp uz:
– spriedumiem, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība) (C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982), kā arī 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny (C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234);
– Sąd Najwyższy (Izba Pracy i Ubezpieczeń Społecznych) (Augstākā tiesa, Darba un sociālā nodrošinājuma lietu palāta) 2019. gada 5. decembra spriedumu, kurā minētā tiesa, lemjot tiesvedībā, kurā tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑585/18, nosprieda, ka Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tiesu padome, Polija) tās pašreizējā sastāvā nav objektīva un no likumdošanas varas un izpildvaras pilnvarām neatkarīga iestāde;
– prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, ko Eiropas Komisija cēlusi pret Polijas Republiku (lieta C‑791/19), kā arī Tiesas 2020. gada 8. aprīļa rīkojumu Komisija/Polija (C‑791/19 R, EU:C:2020:277);
– to, ka 2019. gada 20. decembrī Polijas Republika pieņēma jaunu likumu par tiesu sistēmu, kurš stājās spēkā 2020. gada 14. februārī un kura rezultātā Komisija tā paša gada 29. aprīlī uzsāka pārkāpuma procedūru, nosūtot šai dalībvalstij brīdinājuma vēstuli par šo jauno likumu, un
– tiesas sēdi, kas 2020. gada 9. jūnijā notika Sąd Najwyższy (Izba Dyscyplinarna) (Augstākā tiesa, Disciplinārlietu palāta) par Polijas tiesneša krimināltiesiskās imunitātes atcelšanu un sprieduma pasludināšanu tajā pašā datumā.
15 Iesniedzējtiesa tostarp, pamatojoties uz šiem jaunajiem apstākļiem, uzskata, ka Polijas tiesu, tostarp tiesas, kura ir izsniegusi pamatlietā aplūkoto Eiropas apcietināšanas orderi, neatkarība nav nodrošināta. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Polijas tiesnešiem ir risks, ka pret tiem varētu tikt ierosināta disciplinārlieta iestādē, kuras neatkarība nav nodrošināta, tostarp gadījumā, ja šie tiesneši pārbaudītu, vai tiesnesis vai tiesa sniedz Savienības tiesībās prasītās neatkarības garantijas.
16 Iesniedzējtiesa uzskata, pirmkārt, ka rodas jautājums, vai Savienības tiesībām ir pretrunā tas, ka izpildes tiesu iestāde izpilda Eiropas apcietināšanas orderi, ko izsniegusi izsniegšanas tiesu iestāde, kuras neatkarība vairs netiek garantēta, ņemot vērā izmaiņas pēc šī apcietināšanas ordera izsniegšanas.
17 Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka no 2019. gada 27. maija sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 74. punkts) izriet, ka, lai arī Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas iestāde ir tiesnesis vai tiesa, šai iestādei ir jāspēj sniegt izpildes tiesu iestādei pārliecību, ka tā, īstenojot savas ar šāda apcietināšanas ordera izsniegšanu saistītās funkcijas, rīkojas neatkarīgi. Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka tiesai, kura ir izsniegusi Eiropas apcietināšanas orderi, ir jāizpilda šī prasība arī pēc šī apcietināšanas ordera izsniegšanas, jo tai varētu nākties pildīt uzdevumus, kas ir cieši saistīti ar Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, piemēram, sniegt papildu informāciju Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 2. un 3. punkta izpratnē vai garantiju attiecībā uz nododamās personas apcietinājuma vai uzņemšanas apstākļiem. Taču jautājumu par to, vai izpildes tiesu iestādei ir jāizpilda Eiropas apcietināšanas orderis, ko izsniegusi izsniegšanas tiesu iestāde, kura vairs neatbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām, Tiesa vēl nav izskatījusi.
18 Otrkārt, gadījumam, ja uz pirmo uzdoto prejudiciālo jautājumu tiktu sniegta noraidoša atbilde, iesniedzējtiesa norāda, ka no šī sprieduma 14. punktā minētajām nesenajām izmaiņām izriet, ka pastāv sistēmiskas un vispārējas nepilnības saistībā ar Polijas tiesu varas neatkarību, tādējādi tiesības uz neatkarīgu tiesu vairs netiek garantētas nevienai personai, kurai ir pienākums ierasties Polijas tiesā. Tādējādi rodoties jautājums, vai ar šādu konstatējumu vien pietiek, lai pamatotu Eiropas apcietināšanas ordera neizpildi, un nav jāpārbauda, kā tas ir prasīts 2018. gada 25. jūlija spriedumā Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 79. punkts), personas, attiecībā uz kuru ir izdots šāds apcietināšanas orderis, personiskā situācija.
19 Iesniedzējtiesa uzskata, ka uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši, neraugoties uz šo spriedumu, kurš faktiski neattiecoties uz gadījumiem, kad tiesu varas neatkarības sistēmiskās un vispārējās nepilnības ir tādas, ka izsniegšanas dalībvalsts tiesību akti vairs negarantē šo neatkarību.
20 Treškārt, gadījumam, ja uz otro uzdoto jautājumu tiktu atbildēts noraidoši, iesniedzējtiesa norāda, ka, lai gan pamatlietā aplūkotā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas tiesu iestādei uzdotais jautājums saistībā ar Sąd Najwyższy (Izba Dyscyplinarna) (Augstākā tiesa, Disciplinārlietu palāta) esot palicis neatbildēts, tai no citiem avotiem ir zināms, ka pēdējā minētā turpina izskatīt lietas, kas attiecas uz Polijas tiesnešiem, pat pēc tam, kad tika pieņemts 2020. gada 8. aprīļa Tiesas rīkojums lietā Komisija/Polija (C‑791/19 R, EU:C:2020:277). Šādos apstākļos iesniedzējtiesa jautā, vai ar šo konstatējumu pietiek, lai uzskatītu, ka pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka personai, attiecībā uz kuru ir izsniegts tāds Eiropas apcietināšanas orderis kā pamatlietā aplūkotais, ir patiess risks, ka tiks pārkāptas tās pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, pat ja tās personiskais stāvoklis, noziedzīgo nodarījumu, kas ir pamatā kriminālvajāšanai, raksturs un faktiskie apstākļi, uz kuriem ir balstīta apcietināšanas ordera izsniegšana, neļauj pieņemt, ka izpildvara vai likumdošanas vara izdarīs spiedienu uz izsniegšanas dalībvalsts tiesām, lai ietekmētu pret šo personu uzsākto kriminālprocesu. Tās ieskatā arī uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.
21 Šādos apstākļos Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Pamatlēmums [2002/584], LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un/vai Hartas 47. panta otrā daļa nepieļauj to, ka izpildes tiesu iestāde izpilda tiesas izsniegtu [Eiropas apcietināšanas orderi], ja izsniegšanas dalībvalsts tiesību normas pēc šī [Eiropas apcietināšanas ordera] izsniegšanas ir grozītas tādējādi, ka šī tiesa vairs neatbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā vai efektīvas tiesiskās aizsardzības nodrošināšanas prasībām, jo ar šīm tiesību normām vairs nav nodrošināta tās neatkarība?
2) Vai Pamatlēmums [2002/584] un Hartas 47. panta otrā daļa nepieļauj to, ka izpildes tiesu iestāde izpilda [Eiropas apcietināšanas orderi], ja tā ir konstatējusi, ka izsniegšanas dalībvalstī katrai aizdomās turētajai personai – un tādēļ arī pieprasītajai personai – neatkarīgi no šīs dalībvalsts kompetentajām tiesām, kas īsteno procedūras, kuras tiks piemērotas pieprasītajai personai, viņas personiskās situācijas, noziedzīgā nodarījuma, kas ir pamatā kriminālvajāšanai, rakstura un faktiskajiem apstākļiem, uz kuriem ir balstīts [Eiropas apcietināšanas orderis], pastāv patiess risks, ka tiks pārkāptas viņas pamattiesības uz neatkarīgu tiesu, kas ir saistīts ar to, ka izsniegšanas dalībvalsts tiesas sistēmisku un vispārēju nepilnību dēļ vairs nav neatkarīgas?
3) Vai Pamatlēmums [2002/584] un Hartas 47. panta otrā daļa nepieļauj to, ka izpildes tiesu iestāde izpilda [Eiropas apcietināšanas orderi], ja tā ir konstatējusi, ka:
– izsniegšanas dalībvalstī katrai aizdomās turētajai personai pastāv patiess risks, ka tiks pārkāptas viņas pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas ir saistīts ar sistēmiskām un vispārējām nepilnībām saistībā ar šīs dalībvalsts tiesu varas neatkarību,
– šīs sistēmiskās un vispārējās nepilnības tāpēc ne tikai var ietekmēt šīs dalībvalsts kompetentās tiesas, kas īsteno procedūras, kuras tiks piemērotas pieprasītajai personai, bet tās arī faktiski ietekmē, un
– tāpēc pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka pieprasītajai personai pastāvēs patiess risks, ka tiks pārkāptas viņas pamattiesības uz neatkarīgu tiesu un līdz ar to pārkāpts viņas pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu būtiskais saturs,
pat ja neatkarīgi no šīm sistēmiskajām un vispārējām nepilnībām pieprasītā persona nav paudusi konkrētas bažas un ja viņas personiskā situācija, noziedzīgā nodarījuma, kas ir pamatā kriminālvajāšanai, raksturs un faktiskie apstākļi, uz kuriem ir balstīts [Eiropas apcietināšanas orderis], neatkarīgi no šīm sistēmiskajām un vispārējām nepilnībām nerada iemeslu baidīties par to, ka izpildvara un/vai likumdošanas vara attiecīgajā kriminālprocesā konkrēti izdarīs spiedienu vai to ietekmēs?”
Lieta C‑412/20 PPU
22 2020. gada 23. jūnijā prokuratūra vērsās Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) ar pieteikumu izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, ko 2020. gada 26. maijā izdevusi Sąd Okręgowy w Sieradzu (Seradzas apgabaltiesa).
23 Šis Eiropas apcietināšanas orderis ir vērsts uz P apcietināšanu un nodošanu, lai izpildītu atlikušo brīvības atņemšanas sodu, kas P piespriests ar Sąd Rejonowy w Wieluniu (Veluņas rajona tiesa, Polija) 2019. gada 18. jūlija spriedumu. Iesniedzējtiesa norāda, ka P ir ticis notiesāts par dažādiem draudu un vardarbības nodarījumiem, kurus visus viņš ir izdarījis piecu gadu laikā pēc tam, kad viņš bija izcietis brīvības atņemšanas sodu, kas ir vienāds vai ilgāks par sešiem mēnešiem un kas viņam tika piemērots par līdzīgiem nodarījumiem.
24 Iesniedzējtiesa atsaucas uz lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītajiem pamatiem, uz ko attiecas lieta C‑354/20 PPU. Tā precizē, ka, pēc tās domām, tiesai, kas izsniedz Eiropas apcietināšanas orderi, ir jāatbilst nosacījumiem, kas ir jāizpilda, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā gan tad, ja pieprasītās personas nodošana tiek lūgta kriminālvajāšanas veikšanai, gan tad, ja tā tiek pieprasīta brīvības atņemšanas soda izpildei. Tā piebilst, ka lietā C‑412/20 PPU pamatlietā aplūkotais Eiropas apcietināšanas orderis tika izsniegts pēc šī sprieduma 14. punktā minētajām nesenajām izmaiņām.
25 Šādos apstākļos Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Pamatlēmumam [2002/584], [LES] 19. panta 1. punkta otrajai daļai un/vai [Hartas] 47. panta otrajai daļai faktiski ir pretrunā tas, ka izpildes tiesu iestāde izpilda Eiropas apcietināšanas orderi, kuru ir izsniegusi kāda tiesa, lai gan šī tiesa neatbilst noteiktajiem efektīvas tiesību aizsardzības tiesā nosacījumiem un tiem neatbilda jau Eiropas apcietināšanas ordera izdošanas brīdī, ciktāl izdevējas dalībvalsts tiesību akti negarantē šīs tiesas neatkarību un to vairs negarantēja jau Eiropas apcietināšanas ordera izdošanas brīdī?”
Tiesvedība Tiesā
26 Iesniedzējtiesa ir lūgusi piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību saskaņā ar Tiesas Reglamenta 107. pantu. Savu pieteikumu pamatojumam tā norāda uz to, ka gan L, gan P šobrīd atrodas apcietinājumā.
27 Pirmkārt, ir jānorāda, ka šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Pamatlēmuma 2002/584, kas ietilpst LESD trešās daļas V sadaļā par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu interpretāciju. Tādējādi tiem var tikt piemērota steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība.
28 Otrkārt, saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jāņem vērā apstāklis, ka persona, uz kuru attiecas pamatlieta, šobrīd atrodas apcietinājumā un ka tās turpmāka atrašanās apcietinājumā ir atkarīga no strīda atrisinājuma pamatlietā (spriedums, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 38. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
29 Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem apcietinājums, kas ir piemērots L, tika noteikts, izpildot attiecībā uz viņu izsniegto Eiropas apcietināšanas orderi. P gadījumā, lai gan iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka brīdī, kad Tiesai tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑412/20 PPU, viņš joprojām atradās apcietinājumā, izpildot Nīderlandes tiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu, tā tomēr precizēja, ka šis apcietinājums beigšoties 2020. gada 20. oktobrī un ka sākot no nākamās dienas P tikšot piemērots apcietinājums, lai izpildītu attiecībā uz viņu izdoto Eiropas apcietināšanas orderi.
30 Šādos apstākļos Tiesas ceturtā palāta, pēc tiesneša referenta priekšlikuma un uzklausījusi ģenerāladvokātu, attiecīgi 2020. gada 12. augustā un 10. septembrī nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumus par steidzamības prejudiciālā nolēmuma procedūras piemērošanu izskatāmajiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu.
31 Tā turklāt nolēma nodot lietas C‑354/20 PPU un C‑412/20 PPU Tiesai, lai tā to iedalītu virspalātai.
32 Ar Tiesas 2020. gada 15. septembra lēmumu lietas C‑354/20 PPU un C‑412/20 PPU tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļā un sprieduma taisīšanai, ņemot vērā to saistību.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
33 Ar saviem jautājumiem abās šajās lietās, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkts un 1. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja izpildes tiesu iestādes, kurai ir jālemj par tādas personas nodošanu, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, rīcībā ir informācija, kas liecina par tādām sistēmiskām un vispārējām nepilnībām saistībā ar tiesu varas neatkarību šī apcietināšanas ordera izsniegšanas dalībvalstī, kas pastāvēja tā izsniegšanas brīdī vai kas radās pēc šīs izsniegšanas, šī iestāde var liegt “izsniegšanas tiesu iestādes” statusu tiesai, kura ir izsniegusi minēto apcietināšanas orderi, un var pieņemt, ka pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka, to nododot šai pēdējai minētajai dalībvalstij, šai personai būs patiess risks, ka tiks pārkāptas viņas pamattiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, kas garantētas Hartas 47. panta otrajā daļā, neveicot konkrētu un precīzu pārbaudi, kurā tostarp tiktu ņemta vērā minētās personas personiskā situācija, aplūkotā noziedzīgā nodarījuma raksturs un faktiskie apstākļi, uz kuriem ir balstīta minētā izsniegšana.
34 Lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, pirmkārt, ir jānosaka, vai Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes tiesu iestāde var “izsniegšanas tiesu iestādes” statusu šīs tiesību normas izpratnē tiesai, kura ir izsniegusi Eiropas apcietināšanas orderi, liegt, pamatojoties vienīgi uz to, ka tās rīcībā ir informācija, kas liecina par sistēmiskām vai vispārējām nepilnībām saistībā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesu varas neatkarību un kas pastāvēja šī apcietināšanas ordera izsniegšanas brīdī vai radās pēc šīs izsniegšanas.
35 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka gan dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās principam, gan arī savstarpējās atzīšanas principam, kas pats ir balstīts uz šo dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos, Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tie ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām. Konkrētāk, it īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ar savstarpējas uzticēšanās principu katrai no šīm valstīm ir noteikts pienākums uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības (atzinums 2/13, 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 191. punkts, kā arī spriedums, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 43. punkts).
36 Runājot it īpaši par Pamatlēmumu 2002/584, no tā 6. apsvēruma izriet, ka tajā paredzētais Eiropas apcietināšanas orderis “ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni””. Kā norāda Tiesa, šis princips tiek piemērots šī pamatlēmuma 1. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru dalībvalstīm, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un atbilstoši minētā pamatlēmuma noteikumiem ir jāizpilda ikviens Eiropas apcietināšanas orderis (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 41. punkts).
37 No tā izriet, ka izpildes tiesu iestādes šādu orderi principā var atteikties izpildīt vienīgi atbilstoši izsmeļoši uzskaitītajiem Pamatlēmumā 2002/584 paredzētajiem neizpildīšanas pamatiem un Eiropas apcietināšanas ordera izpilde var tikt pakārtota tikai vienam no šī pamatlēmuma 5. pantā ierobežojoši paredzētajiem nosacījumiem. Tādējādi Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir princips, bet izpildes atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
38 Tomēr savstarpējās atzīšanas princips nozīmē, ka atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 noteikumiem ir jāizpilda vienīgi Eiropas apcietināšanas orderi šī pamatlēmuma 1. panta 1. punkta izpratnē, un tas nozīmē, ka šādu orderi, kas šajā tiesību normā ir kvalificēts kā “tiesas nolēmums”, ir izsniegusi “tiesu iestāde” šī pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Šis pēdējais jēdziens nozīmē, ka attiecīgā iestāde, īstenojot savas ar Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu saistītās funkcijas, rīkojas neatkarīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 27. maijs, (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 74. un 88. punkts).
39 Šajā ziņā jāatgādina, ka prasība par tiesnešu neatkarību ietilpst to pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu saturā, kurām ir kardināla nozīme kā garantijai visu to tiesību aizsardzībai, kuras indivīdiem izriet no Savienības tiesībām, un dalībvalstu kopējo vērtību, kas izklāstītas LES 2. pantā, tostarp tiesiskuma, saglabāšanai (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 48. punkts).
40 Šādos apstākļos katrai dalībvalstij, lai nodrošinātu pilnīgu savstarpējas uzticēšanās un atzīšanas principu piemērošanu, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma, kurš izveidots ar Pamatlēmumu 2002/584, darbības pamatā, Tiesas galīgā uzraudzībā ir jānodrošina savas tiesu varas neatkarības saglabāšana, atturoties no jebkādiem pasākumiem, kas varētu to apdraudēt.
41 Tomēr izpildes tiesu iestāde, kuras rīcībā ir informācija, kas liecina par sistēmiskām vai vispārējām nepilnībām saistībā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesu varas neatkarību, kuras pastāvēja attiecīgā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas brīdī vai kuras radās pēc šīs izsniegšanas, nevar liegt “izsniegšanas tiesu iestādes” statusu Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē nevienam šīs dalībvalsts tiesnesim vai tiesai, kas pēc savas būtības rīkojas pilnīgi neatkarīgi no izpildvaras.
42 Šādu nepilnību esamība ne vienmēr ietekmē jebkuru nolēmumu, kas minētās dalībvalsts tiesām var būt jāpieņem katrā atsevišķā gadījumā.
43 Pretējas interpretācijas rezultātā tiktu paplašināti ierobežojumi, kas var tikt noteikti savstarpējas uzticēšanās un atzīšanas principiem, pārsniedzot “ārkārtas apstākļus” šī sprieduma 35. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, izraisot šo principu piemērošanas vispārēju izslēgšanu Eiropas apcietināšanas orderos, kurus ir izsniegušas tās dalībvalsts tiesas, kuru skar šīs nepilnības.
44 Turklāt tā nozīmētu, ka neviena šīs dalībvalsts tiesa vairs nevarētu tikt uzskatīta par “tiesu” citu Savienības tiesību normu, tostarp LESD 267. panta, piemērošanas nolūkā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 38. un 43. punkts).
45 Informācija, kas izriet no 2019. gada 27. maija sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456), ko minējusi iesniedzējtiesa, nevar atspēkot iepriekš minētos apsvērumus.
46 Minētajā spriedumā Tiesa vispirms atgādināja, ka jēdzienā “tiesu iestāde”, kurš ir ietverts Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punktā, ietilpst ne tikai dalībvalsts tiesneši vai tiesas, bet tas – plašākā nozīmē – ļauj ietvert iestādes, kas attiecīgajā dalībvalstī piedalās tiesvedības īstenošanā krimināllietās, atšķirībā tostarp no ministrijām vai policijas dienestiem, kuri ir daļa no izpildvaras (spriedums, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 50. punkts).
47 Turklāt Tiesa uzskatīja, ka izsniegšanas tiesu iestādei ir jāvar sniegt izpildes tiesu iestādei pārliecību, ka, ņemot vērā izsniegšanas dalībvalsts tiesību sistēmā sniegtās garantijas, tā, īstenojot savas ar Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu saistītās funkcijas, rīkojas neatkarīgi. Tā precizēja, ka šī neatkarība prasa, lai pastāvētu normatīvi un organizatoriski noteikumi, ar kuriem ir iespējams garantēt, ka izsniegšanas tiesu iestāde, pieņemot lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, nav pakļauta nekādam riskam, tostarp tikt pakļautai konkrētiem izpildvaras norādījumiem (spriedums, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 74. punkts).
48 Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka attiecīgās prokuratūras lietās, kurās tika pasludināts minētais spriedums, neatbilda neatkarības prasībai, kas ir raksturīga jēdzienam “izsniegšanas tiesu iestāde” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē, nevis, pamatojoties uz informāciju, kas liecina par sistēmisku vai vispārēju nepilnību esamību saistībā ar tās dalībvalsts tiesu varas neatkarību, kurā ietilpst šīs prokuratūras, bet gan normatīvu un organizatorisku noteikumu dēļ, kurus šī dalībvalsts pieņēmusi savas procesuālās autonomijas ietvaros, ar kuru minētajām prokuratūrām tika noteiktas tiesiskas pakļautības attiecības ar izpildvaru, tādējādi tās pakļaujot riskam, ka, pieņemot lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, šī vara tām sniegs individuālus rīkojumus vai instrukcijas.
49 Tiesiskā Savienībā prasība par tiesu neatkarību izslēdz to, ka tās varētu būt hierarhiskās vai padotības attiecībās ar kādu un saņemt jebkādas izcelsmes norādījumus vai instrukcijas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 44. punkts; 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 63. punkts, kā arī 2020. gada 21. janvāris, Banco de Santander, C‑274/14, EU:C:2020:17, 57. punkts).
50 Šādos apstākļos no 2019. gada 27. maija sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456) nevar secināt, ka sistēmiskas vai vispārējas nepilnības saistībā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesu varas neatkarību, lai cik arī smagas tās nebūtu, vien varētu būt pietiekamas, lai izpildes tiesu iestādei ļautu uzskatīt, ka šīs dalībvalsts tiesu kopums neietilpst jēdzienā “izsniegšanas tiesu iestāde” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē.
51 Otrkārt, ir jānosaka, vai Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja izpildes tiesu iestādes, kurai jālemj par personas, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, nodošanu, rīcībā ir informācija, kas liecina par patiesu risku, ka tiks pārkāptas Hartas 47. panta otrajā daļā garantētās pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, jo pastāv sistēmiskas vai vispārējas nepilnības saistībā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesu varas neatkarību, tā var pieņemt, ka pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka, šo personu nododot šai pēdējai minētajai dalībvalstij, tai būs šāds risks, neveicot konkrētu un precīzu pārbaudi, kurā tostarp tiktu ņemta vērā minētās personas personiskā situācija, aplūkotā noziedzīgā nodarījuma raksturs un faktiskie apstākļi, uz kuriem ir balstīta minētā izsniegšana.
52 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2018. gada 25. jūlija spriedumā Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 79. punkts) Tiesa nosprieda, ka Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja izpildes tiesu iestādes, kurai ir jālemj par tādas personas nodošanu, attiecībā uz kuru ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, lai veiktu kriminālvajāšanu, rīcībā ir tāda informācija, kura ietverta Komisijas pamatotajā priekšlikumā, kas pieņemts, piemērojot LES 7. panta 1. punktu, un kuri liecina, ka pastāv patiess risks, ka tiks pārkāptas Hartas 47. panta otrajā daļā garantētās pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, jo pastāv sistēmiskas vai vispārējas nepilnības saistībā ar tiesu varas neatkarību izsniegšanas dalībvalstī, šai iestādei konkrēti un precīzi ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā šīs personas personisko situāciju, kā arī nodarījuma, saistībā ar kuru attiecībā uz to tiek veikta kriminālvajāšana, raksturu un Eiropas apcietināšanas ordera pamatā esošo faktisko kontekstu, kā arī informāciju, kuru sniegusi šī dalībvalsts, piemērojot šī pamatlēmuma 15. panta 2. punktu, pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka minētajai personai būtu šāds risks, ja to nodotu šai pēdējai minētajai dalībvalstij.
53 No tā izriet, ka, lai varētu atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktu, kā tas ir interpretēts minētajā spriedumā, ir jāveic pārbaude divos posmos.
54 Pirmajā posmā attiecīgā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes tiesu iestādei ir jānosaka, vai pastāv objektīva, uzticama, precīza un pienācīgi aktualizēta informācija, kas liecinātu, ka pastāv patiess Hartas 47. panta otrajā daļā garantēto pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpuma risks sistēmisku vai vispārēju nepilnību dēļ saistībā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesu varas neatkarību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 61. punkts).
55 Otrajā posmā šai iestādei konkrēti un precīzi ir jāpārbauda, kādā mērā šīs nepilnības var ietekmēt šīs dalībvalsts kompetento tiesu spēju īstenot procedūras, kuras tiks piemērotas pieprasītajai personai, un vai, ņemot vērā šīs personas personisko situāciju, noziedzīga nodarījuma, par kuru šī persona tiek apsūdzēta, raksturu un faktisko kontekstu, kādā iekļaujas šī apcietināšanas ordera izsniegšana, kā arī, ņemot vērā informāciju, ko, iespējams, sniegusi minētā dalībvalsts, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 2. punktu, pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka tad, ja minētā persona tiks nodota šai pēdējai minētajai dalībvalstij, tai būs šāds risks (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 74.–77. punkts).
56 Jāuzsver, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 53.–55. punktā, ka šīs pārbaudes divos posmos ir jāanalizē informācija, kas iegūta, pamatojoties uz atšķirīgiem kritērijiem, tādējādi šie posmi nevar tikt sajaukti.
57 Šajā ziņā jāatgādina, ka Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma īstenošana – kā izriet no Pamatlēmuma 2002/584 10. apsvēruma – var tikt apturēta tikai gadījumā, ja kāda no dalībvalstīm nopietni un vairākkārt pārkāpj LES 2. pantā paredzētos principus, tostarp tiesiskuma principu, ko, piemērojot LES 7. panta 2. punktu, konstatē Eiropadome, ar šī paša panta 3. punktā paredzētajām sekām.
58 Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka tikai tad, ja ir pieņemts tāds Eiropadomes lēmums, kāds ir minēts iepriekšējā punktā, un pēc tam Padome aptur Pamatlēmuma 2002/584 piemērošanu attiecīgajai dalībvalstij, izpildes tiesu iestādei būtu automātiski jāatsakās izpildīt ikvienu šīs dalībvalsts izdotu Eiropas apcietināšanas orderi, neveicot nekādu konkrētu vērtējumu par patieso risku, kāds attiecīgajai personai rastos saistībā ar tās pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu būtisko saturu (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 72. punkts).
59 Pieļaujot, ka sistēmiskas vai vispārējas nepilnības saistībā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesu varas neatkarību, lai cik arī smagas tās nebūtu, ļauj pieņemt, ka tādas personas gadījumā, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka šai personai, ja to nodos šai dalībvalstij, radīsies patiess risks, ka tiks pārkāptas tās pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, un tas pamatotu šī apcietināšanas ordera neizpildi, ļautu automātiski atteikt jebkura minētās dalībvalsts izsniegta apcietināšanas ordera izpildi un līdz ar to faktiski apturētu Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma īstenošanu attiecībā uz šo pašu dalībvalsti, lai arī Eiropadome un Padome nav pieņēmušas iepriekšējā punktā norādītos lēmumus.
60 Līdz ar to, lai arī šādu nolēmumu neesamības gadījumā Eiropas apcietināšanas ordera izpildes tiesu iestādes konstatējumam par to, ka ir informācija, kas liecina par sistēmiskām vai vispārējām nepilnībām saistībā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesu varas neatkarību vai par šādu nepilnību pasliktināšanos, kā ģenerāladvokāts to būtībā norādīja secinājumu 76. punktā, būtu jāmudina šo iestādi veikt uzraudzību, tā tomēr nevar pamatoties vienīgi uz šo konstatējumu, lai atturētos veikt šī sprieduma 53.–55. punktā atgādinātās pārbaudes otro posmu.
61 Šai iestādei šajā otrajā posmā, attiecīgā gadījumā ņemot vērā šādu pasliktināšanos, ir jānovērtē, vai, ņemot vērā personas, kuras nodošana tiek pieprasīta attiecīgajā Eiropas apcietināšanas orderī, personisko situāciju, noziedzīgā nodarījuma, kas ir pamatā šīs personas kriminālvajāšanai, raksturu un faktiskos apstākļus, uz kuriem ir balstīts šis apcietināšanas orderis, piemēram, valsts iestāžu paziņojumus, kas var ietekmēt to, kā tiek izskatīta individuāla lieta, un, ņemot vērā informāciju, ko tai būtu paziņojusi izsniegšanas tiesu iestāde, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 2. punktu, pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka tad, ja minētā persona tiks nodota izsniegšanas dalībvalstij, tai būs patiess risks, ka tiks pārkāptas viņas pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Ja tas tā ir, izpildes tiesu iestādei saskaņā ar šī pamatlēmuma 1. panta 3. punktu ir jāatturas izpildīt attiecīgo Eiropas apcietināšanas orderi. Pretējā gadījumā tai tas ir jāizpilda saskaņā ar minētā pamatlēmuma 1. panta 2. punktā noteikto principiālo pienākumu.
62 Šajā ziņā vēl ir jāpiebilst, ka Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma mērķis tostarp ir cīnīties pret to, ka pieprasītā persona, kas atrodas citā teritorijā, nevis tajā, kurā tā, kā apgalvots, ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, paliktu nesodīta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. decembris, IK (Papildsoda izpilde), C‑551/18 PPU, EU:C:2018:991, 39. punkts).
63 Šis mērķis nepieļauj tādu Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkta interpretāciju, saskaņā ar kuru sistēmisku vai vispārēju nepilnību esamība vai pasliktināšanās saistībā ar tiesu varas neatkarību dalībvalstī pati par sevi būtu pietiekama, lai pamatotu atteikumu izpildīt šīs dalībvalsts tiesu iestādes izsniegtu Eiropas apcietināšanas orderi.
64 Šāda interpretācija faktiski nozīmētu paaugstinātu risku, ka paliks nesodītas personas, kuras cenšas izvairīties no tiesas pēc tam, kad tās ir notiesātas vai tikušas turētas aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, pat ja nav informācijas par šo personu personisko situāciju, kas ļautu uzskatīt, ka gadījumā, ja tās tiktu nodotas attiecīgā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas dalībvalstij, tām būtu patiess risks, ka tiks pārkāptas viņu pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu.
65 Attiecībā uz jautājumu par to, vai izpildes tiesu iestādei vajadzības gadījumā ir jāņem vērā sistēmiskas vai vispārējas nepilnības saistībā ar tiesu varas neatkarību izsniegšanas dalībvalstī, kas ir radušās pēc Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas, kura izpilde tiek pieprasīta, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 1. punktu Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.
66 Gadījumā, ja dalībvalsts ir izsniegusi Eiropas apcietināšanas orderi, lai nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai, kā tas ir pamatlietā C‑354/20 PPU, izpildes tiesu iestādei, lai konkrēti un precīzi novērtētu, vai šīs lietas apstākļos pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka pēc šīs nodošanas šai personai būs patiess risks, ka tiks pārkāptas tās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, tostarp ir jāpārbauda, kādā mērā sistēmiskās vai vispārējās nepilnības saistībā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesu varas neatkarību var ietekmēt šīs dalībvalsts kompetento tiesu spēju īstenot procedūras, kas tiks piemērotas minētajai personai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 68. un 74. punkts). Šī pārbaude tātad nozīmē, ka ir jāņem vērā tādu nepilnību ietekme, kas ir radušās pēc attiecīgā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas.
67 Tā tas būs arī gadījumā, ja dalībvalsts ir izsniegusi Eiropas apcietināšanas orderi, lai nodotu pieprasīto personu brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildei, ja pēc tās iespējamās nodošanas pret šo personu tiks uzsākta jauna tiesvedība, attiecīgajā gadījumā tādēļ, ka ir celta prasība par šī soda vai ar brīvības atņemšanu saistītā drošības līdzekļa izpildi vai prasība par tiesas nolēmumu, uz kura izpildi attiecas šis Eiropas apcietināšanas orderis.
68 Tomēr šajā otrajā gadījumā izpildes tiesu iestādei arī ir jāpārbauda, kādā mērā sistēmiskās vai vispārējās nepilnības, kas pastāvēja izsniegšanas dalībvalstī Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas brīdī, šīs lietas apstākļos ir ietekmējušas šīs dalībvalsts tiesas, kura ir piespriedusi brīvības atņemšanas sodu vai noteikusi ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, uz kura izpildi attiecas šis Eiropas apcietināšanas orderis, neatkarību.
69 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkts un 1. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja izpildes tiesu iestādes, kurai ir jālemj par tādas personas nodošanu, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, rīcībā ir informācija, kas liecina par sistēmiskām vai vispārējām nepilnībām saistībā ar tiesu varas neatkarību šī apcietināšanas ordera izsniegšanas dalībvalstī, kas pastāvēja tā izsniegšanas brīdī vai kas ir radušās pēc šīs izsniegšanas, šī iestāde nevar liegt “izsniegšanas tiesu iestādes” statusu tiesai, kura ir izsniegusi minēto apcietināšanas orderi, un nevar pieņemt, ka pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka tad, ja šī persona tiks nodota šai pēdējai minētajai dalībvalstij, būs patiess risks, ka tiks pārkāptas tās pamattiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, kas ir garantētas Hartas 47. panta otrajā daļā, neveicot konkrētu un precīzu pārbaudi, kurā tostarp tiktu ņemta vērā minētās personas personiskā situācija, attiecīgā noziedzīgā nodarījuma raksturs, kā arī faktiskie apstākļi, uz kuriem ir balstīta minētā izsniegšana, piemēram, valsts iestāžu paziņojumi, kas var ietekmēt to, kā tiek izskatīta individuāla lieta.
Par tiesāšanās izdevumiem
70 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), 6. panta 1. punkts un 1. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja izpildes tiesu iestādes, kurai ir jālemj par tādas personas nodošanu, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, rīcībā ir informācija, kas liecina par sistēmiskām vai vispārējām nepilnībām saistībā ar tiesu varas neatkarību šī apcietināšanas ordera izsniegšanas dalībvalstī, kas pastāvēja tā izsniegšanas brīdī vai kas ir radušās pēc šīs izsniegšanas, šī iestāde nevar liegt “izsniegšanas tiesu iestādes” statusu tiesai, kura ir izsniegusi minēto apcietināšanas orderi, un nevar pieņemt, ka pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka tad, ja šī persona tiks nodota šai pēdējai minētajai dalībvalstij, būs patiess risks, ka tiks pārkāptas tās pamattiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, kas ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrajā daļā, neveicot konkrētu un precīzu pārbaudi, kurā tostarp tiktu ņemta vērā minētās personas personiskā situācija, attiecīgā noziedzīgā nodarījuma raksturs, kā arī faktiskie apstākļi, uz kuriem ir balstīta minētā izsniegšana, piemēram, valsts iestāžu paziņojumi, kas var ietekmēt to, kā tiek izskatīta individuāla lieta.
[Paraksti]