Apelācijas sūdzība, ko 2023. gada 3. augustā Meta Platforms Ireland Ltd, iepriekš Facebook Ireland Ltd, iesniedza par Vispārējās tiesas (piektā palāta paplašinātā sastāvā) 2023. gada 24. maija spriedumu lietā T-452/20 Meta Platforms Ireland/Komisija
(Lieta C-496/23 P)
Tiesvedības valoda – angļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Meta Platforms Ireland Ltd, iepriekš Facebook Ireland Ltd (pārstāvji: D. Jowell, KC, D. Bailey, Barrister-at-Law, J. Aitken, D. Das, S. Malhi un R. Haria, Solicitors, T. Oeyen, advokāts)
Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Komisija un Vācijas Federatīvā Republika
Prasījumi
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:
atcelt pārsūdzēto spriedumu;
atcelt Komisijas 2020. gada 4. maija Lēmumu C(2020) 3013 final par Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta un 24. panta 1. punkta d) apakšpunkta piemērošanu (Lieta AT.40684 – Facebook Marketplace) – redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2020. gada 11. decembra Lēmumu C(2020) 9229 final (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”)
vai – pakārtoti –
nodot lietu – attiecībā uz atcelšanas prasības pirmo un otro pamatu – atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā un
piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo tiesvedību un ar pārsūdzēto spriedumu piespriesto tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu pielāgot atbilstoši apelācijas iznākumam.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības pamatojumā apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza šādus pamatus.
Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, noraidīdama pirmo pamatu, un ir pieļāvusi tiesību kļūdu, 87.–108. punktā nospriezdama, ka meklētājvārdi, kas minēti pārsūdzētā sprieduma 87. un 102. punktā, atbilst Regulas Nr. 1/2003 1 18. panta 1. un 3. punktā izklāstītajam nepieciešamības principam. Konkrētāk:
Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 92., 93.–95., 99. un 103. punktā būtībā secinādama, ka nepieciešamības princips tika ievērots tikai tādēļ vien, ka Komisijai, apsverot pilnīgi abstrakti, bija pamats izdarīt pieņēmumu, ka ar meklētājvārdu palīdzību tai būs iespējams konstatēt, vai ir notikušas strīdīgā lēmuma 1. apsvērumā minētās darbības. Vispārējā tiesa neesot (alternatīvi – esot nepietiekoši) ņēmusi vērā, ka pārmērīgi vispārīgu, Komisijas izraudzītu meklētājvārdu meklēšanai visos turētajos dokumentos attiecībā uz visu laikposmu ir sagaidāmi tādi rezultāti, kuros dominēs dokumenti bez jebkādas saistības ar izmeklēšanu (no kuriem daudzi ietvertu sensitīvus personas datus vai komercnoslēpumu) apstākļos, kad Komisijai jau iepriekš bija zināms, ka tās izmantotajai pieejai ir sagaidāms šāds rezultāts.
Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 99. punktā šajā ziņā atzīdama, ka dokumenti par nenozīmīgiem izmeklēšanai ir uzskatāmi “tikai pēc meklētājvārdu piemērošanas prasītājas datubāzēs”. Praksē šāda pieeja esot saistīta ar reālu risku, ka prasību saistībā ar nepieciešamības principu nevar celt tiesā. Faktiski ar to esot atzīts, ka Komisijai ir neierobežota rīcības brīvība un ka līdz ar to nepieciešamības princips lieks. Tas, ka iestādei tiek atļauts lielā skaitā dokumentu izmantot acīmredzami pārāk plaši formulētus meklētājvārdus un līdz ar to meklēšanas rezultātos tiek uzrādīti daudzi nenozīmīgi un konfidenciāli dokumenti, neatbilstot tiesību principa – nepieciešamības (un samērīguma) – pareizai interpretācijai. 99. punktā esot arī ignorēta un sagrozīta apelācijas sūdzības iesniedzējas pierādījumu patiesā nozīme, ka Komisijai iepriekš bija zināms, ka ar plaši formulētu meklētājvārdu mehānisku izmantošanu tiks panākta tādu dokumentu uzrādīšana, kuri pārsvarā ir nenozīmīgi (kā galu galā arī notika).
Vispārējā tiesa esot arī pieļāvusi tiesību kļūdu, 105.–106. punktā atteikdamās apsvērt, vai tiesiskais regulējums, kas piemērojams lēmumiem par izmeklēšanu, attiecas arī uz informācijas pieprasījumiem, un atļaudama Komisijai pieprasīt dokumentus, lai gan netika veikti attiecīgi drošības pasākumi, piemēram, filtrēšana, kas būtu līdzvērtīgi tiem, kas tika nodrošināti, veicot izmeklēšanu uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta pamata.
Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka, pārsūdzētā sprieduma 75. punktā norādīdama, ka “vispārīgs novērtējums par to, vai Komisija ir ievērojusi nepieciešamības principu, nebūtu lietderīgs”, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un nav norādījusi pietiekamu pamatojumu.
Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, noraidīdama otro pamatu, un ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 179.–185. punktā atzīdama, ka Komisija bija tiesīga pieprasīt dokumentus, kas ietver personas datus un kas arī saistīti ar apelācijas sūdzības iesniedzējas komercdarbību, lai gan netika veikti attiecīgi drošības pasākumi, piemēram, nodrošināta personas datu filtrēšana.
____________
1 Padomes Regula (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.).