Prasība, kas celta 2012. gada 30. martā - Vācija/Komisija

(lieta T-143/12)

Tiesvedības valoda - vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji - T. Henze, K. Petersen un Rechtsanwalt U. Soltész)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atcelt Eiropas Komisijas 2012. gada 25. janvāra Lēmuma C(2012) 184, galīgā redakcija, par Vācijas pasākumu C 36/2007 (ex NN 25/2007) par labu Deutsche Post AG 1. pantu;

atcelt Eiropas Komisijas 2012. gada 25. janvāra Lēmuma C(2012) 184, galīgā redakcija, par Vācijas pasākumu C 36/2007 (ex NN 25/2007) par labu Deutsche Post AG 4.-6.pantu;

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza desmit pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums, jo ticis konstatēts, ka "pensiju subsīdijas" esot labvēlīgi ietekmējušas uzņēmumus.

"Pensiju subsīdijas" tieši tiek nodrošinātas Postbeamtenversorgungskasse (PBVK), netieši - pensionētajiem pasta ierēdņiem un līdz ar to nevienam uzņēmumam. Nepastāv arī nekāds netiešs atbalsts Deutsche Post AG (DPAG).

2.    Ar otro pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums, jo ir konstatēts, ka "pensiju subsīdijas" neesot izlīdzinājušas izmaksas, kas "parasti" ir jāuzņemas uzņēmumam.

"Pensiju subsīdijas" pilnā apmērā izlīdzina papildu sociālās izmaksas, kas uzņēmumiem "parasti" nav jāuzņemas. Ar "pensiju subsīdijām" izlīdzinātās izmaksas turklāt ir "īpašs slogs" sprieduma lietā Combus  izpratnē.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta (pakārtoti - LESD 107. panta 3. punkta) pārkāpums, jo ir ņemti vērā ieņēmumi no reglamentētajiem tarifiem.

"Salīdzinošā priekšrocība" nerodas no "pensiju subsīdijām" un tādēļ nav no tām atkarīga. "Salīdzinošā priekšrocība" rodas no reglamentētajiem tarifiem un tādējādi no līdzekļiem, kas nav valsts līdzekļi (spriedums lietā PreussenElektra ). Nenotiek divkārša izmaksu izlīdzināšanās. Tādēļ nekāds "valsts atbalsts" nav atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un netiek atprasīts. "Valsts atbalsts" tiek minēts tikai un vienīgi tādēļ, lai no PDAG retroaktīvi atgūtu ieņēmumus.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots LESD 107. un 108. panta un Regulas (EK) Nr. 659/1999  pārkāpums, jo valsts atbalsta procedūras ietvaros nelikumīgi ir tikuši atprasīti ieņēmumi no reglamentētajiem tarifiem, šādi nepareizi izmantojot pilnvaras un pārkāpjot procedūru.

Komisija šādi ieņēmumus pieņemamā veidā būtu varējusi atprasīt tikai Regulas (EK) Nr. 1/2003 ietvaros , bet ne valsts atbalsta procedūrā.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots LESD 107. un 108. panta un regulas Nr. 659/1999 pārkāpums, jo nelikumīgi pret "šķērssubsidēšanu" ir tikusi aizsākta valsts atbalsta procedūra, šādi nepareizi izmantojot pilnvaras un pārkāpjot procedūru.

Jebkāda "šķērssubsidēšana" rodas no reglamentētajiem tarifiem, no līdzekļiem, kas nav valsts līdzekli, un tātad arī ne no valsts atbalsta. Arī par šādu "šķērssubsidēšanu" nevar aizsākt valsts atbalsta procedūru.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta (pakārtoti - LESD 107. panta 3. punkta) pārkāpums, jo, salīdzinot sociālās izmaksas, ir veikti kļūdaini aprēķini.

Komisijas pieņemtā benchmark, kurā ņemta vērā darba ņēmēja daļa, esot pārāk augsta, jo saskaņā ar Vācijas sociālā apdrošināšanas tiesībām darba devējs uzņemas tikai savas izmaksas. Tā kā darba ņēmēju daļu Komisija jau ir ņēmusi vērā atalgojuma pamatā ("fiktīvā bruto alga"), tad atkārtota tās ņemšana vērā benchmark ir divkāršs uzskaitījums. Kļūdaina ir arī atalgojuma pamata palielināšana, jo pasta ierēdņu algas pārsniedz privāto konkurentu algas līmeni.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta (pakārtoti - LESD 107. panta 3. punkta) pārkāpums, jo ir ticis konstatēts, ka "pensiju subsīdijas" arī attiecībā uz laiku no 1995. līdz 2002. gadam nav (ar iekšējo tirgu nesaderīgs) valsts atbalsts.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots LESD 108. panta 1. punkta un Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) apakšpunkta i) daļas pārkāpums, jo ir ticis atzīts, ka pensiju subsīdijas ir valsts atbalsts.

Komisijas secinātais ir balstīts uz kļūdainu faktu vērtējumu.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punkta un 7. panta 5. punkta pārkāpums tiktāl, ciktāl jo rīkojums par valsts atbalsta atgūšanu un pienākumu izvairīties, kas attiecīgi ietverti 4. panta 1. punktā un 4. panta 4. punktā, ir pretrunā tiesiskajam regulējumam par valsts atbalstu.

Rīkojums par atbalsta atgūšanu saskaņā ar 4. panta 1. punktu neattiecas uz "valsts atbalstu", bet gan DPAG ieņēmumiem no reglamentētām cenām par pastmarkām. Rīkojums par atturēšanos nevar izpildīt, samazinot "valsts atbalstu". "Pensiju subsīdiju" samazināšana nekādi neietekmē "salīdzinošās priekšrocības" apmēru. Atturēšanās saskaņā ar 4. panta 4. punktu prasa grozīt cenu noregulējumu un tādējādi skar prasītājas regulēšanas pilnvaru suverenitāti.

10.    Ar desmito pamatu tiek apgalvots LES 6. panta, Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas 41. panta, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. panta, labas pārvaldības principa, kā arī Regulas Nr. 659/1999 10. panta 1. punkta pārkāpums nepieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanas un Komisijas bezdarbības dēļ.

____________