Prasība, kas celta 2009. gada 24. septembrī - Itālija/Komisija

(lieta T-379/09)

Tiesvedības valoda - itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Itālijas Republika (pārstāvji - F. Arena, avvocato dello Stato)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt Komisijas 2009. gada 13. jūlija Lēmumu C (2009) 5497 par valsts atbalsta shēmu Nr. C 6/2004 (ex NN. 70/01) un C 5/2005 (ex NN 71/04), ko Itālija ieviesusi attiecībā uz lauksaimniekiem, kuri nodarbojas ar audzēšanu siltumnīcās (atbrīvojums no akcīzes nodokļa par degvielu, ko izmanto siltumnīcu apsildīšanai);

piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Itālijas valdība Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā ir apstrīdējusi Komisijas 2009. gada 13. jūlija Lēmumu C (2009) 5497 par valsts atbalsta shēmu Nr. C 6/2004 (ex NN 70/01) un Nr. C 5/2005 (ex NN 71/04), kuru Itālija ieviesusi attiecībā uz lauksaimniekiem, kuri nodarbojas ar audzēšanu siltumnīcās (atbrīvojums no akcīzes nodokļa par degvielu, ko izmanto siltumnīcu apsildīšanai).

Prasība ir pamatota ar pieciem pamatiem.

Ar pirmo pamatu prasītāja norāda, ka apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpts EK līguma 87. panta 1. punkts, jo tiesību aktu noteikumi, kas atzīti par valsts atbalstu, kurš nav saderīgs ar kopējo tirgu, nav selektīvi, ņemot vērā, ka ikviens lauksaimniecības nozares dalībnieks var izmantot samazinātu akcīzes nodokļa likmi degvielai, ko paredzēts izmantot siltumnīcu apsildīšanai, un pastāv būtiskas atšķirības starp audzēšanu siltumnīcās un audzēšanu uz lauka, kas nerada ražošanas izmaksas, kuras saistītas ar apsildīšanai nepieciešamo degvielu.

Ar otro pamatu prasītāja, atsaucoties uz EK līguma 87. panta 1. punkta pārkāpumu, norāda arī, ka nepastāv nekādi konkurences traucējumi, ko būtu radījuši attiecīgie tiesību aktu noteikumi. Savas nostājas pamatojumam prasītāja atsaucas arī uz Kopienas pamatnostādnēm attiecībā uz valsts atbalstu lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē 2007.-2013. gadā, kuru 167. punktā tieši ir apstiprināts, ka pilnīgi vai daļēji atbrīvojumi no nodokļa degvielai, kas paredzēta primārajai ražošanai lauksaimniecības nozarē, nav tādi, kas radītu konkurences traucējumus, ņemot vērā lauku saimniecību struktūras mazos apmērus Eiropas Savienībā.

Trešajā pamatā prasītāja apgalvo, ka nav norādīts pamatojums attiecībā uz minētajiem konkurences traucējumiem.

Ceturtajā pamatā prasītāja atsaucas uz Direktīvas 92/81/EK ¹ 8. panta, Direktīvas 2003/96/EK ² 15. panta, kā arī EK līguma 33., 36. un 87. panta pārkāpumu. Īpaši tā norāda, ka atbrīvojumi tieši bija atļauti minētajās direktīvās un ka pārbaude par to atbilstību Kopienu tiesībām katrā ziņā ir jāveic, ņemot vērā ne tikai konkurences noteikumus, bet arī un galvenokārt noteikumus par kopējo lauksaimniecības politiku. Šajā sakarā prasītāja norāda, ka kopējai lauksaimniecības politikai ir jābūt pārākai par konkurences noteikumiem. No tā izriet, ka, tā kā apstrīdētie pasākumi atbilst EK līguma 33. pantā paredzētajiem mērķiem, nav nekāda pamata apgalvot, ka ir piemērojami noteikumi par valsts atbalstu.

Piektajā un pēdējā pamatā prasītāja norāda uz EK līguma 87. panta 3. punkta pārkāpumu, katrā ziņā apgalvojot, ka ir piemērojama atkāpe, kas paredzēta minētajā tiesību normā, īpaši atsaucoties uz atkāpes piemērojamību, ņemot vērā vides aizsardzības mērķus, kas minēti Kopienu pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē 2000. gadā 3.5. punktā.

____________

¹ - Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīva 92/81/EK par akcīzes nodokļa minerāleļļām struktūras saskaņošanu (OV 316, 12. lpp.).

² - Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīva 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV L 283, 51. lpp.).