TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2019. gada 5. novembrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – LES 19. panta 1. punkta otrā daļa – Tiesiskums – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības – Tiesnešu neatceļamības un neatkarības principi – Pensionēšanās vecuma samazināšana Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem – Iespēja turpināt pildīt tiesneša amata pienākumus pēc jaunā noteiktā vecuma sasniegšanas, saņemot tieslietu ministra atļauju – LESD 157. pants – Direktīva 2006/54/EK – 5. panta a) punkts un 9. panta 1. punkta f) apakšpunkts – Diskriminācijas dzimuma dēļ aizliegums atalgojuma, nodarbinātības un profesijas jomā – Dažādu pensionēšanās vecumu ieviešana sievietēm un vīriešiem, kas ieņem Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu un Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) tiesnešu, kā arī Polijas prokuratūras prokurora amatus

Lietā C‑192/18

par prasību sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2018. gada 15. martā cēla

Eiropas Komisija, ko pārstāv A. Szmytkowska, K. Banks un C. Valero, kā arī H. Krämer, pārstāvji,

prasītāja,

pret

Polijas Republiku, ko pārstāv B. Majczyna, kā arī K. Majcher un S. Żyrek, pārstāvji, kam palīdz W. Gontarski, advokāts,

atbildētāja,

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], palātu priekšsēdētāji A. Prehala [A. Prechal] (referente), M. Vilars [M. Vilaras], J. Regans [E. Regan], P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb] un L. S. Rosi [L. S. Rossi], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], M. Ilešičs [M. Ilešič], J. Malenovskis [J. Malenovský], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], D. Švābi [D. Šváby] un K. Jirimēe [K. Jürimäe],

ģenerāladvokāts: J. Tančevs [E. Tanchev],

sekretārs: M. Aleksejevs [M. Aleksejev], nodaļas vadītājs,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 8. aprīļa tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2019. gada 20. jūnija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Eiropas Komisija savā prasības pieteikumā lūdz Tiesu konstatēt:

–        pirmkārt, ka, 2017. gada 12. jūlija ustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych oraz niektórych innych ustaw (Likums, ar ko groza Likumu par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju un dažus citus likumus; 2017. gada Dz. U., 1452. poz.; turpmāk tekstā – “2017. gada 12. jūlija grozījumu likums”) 13. panta 1.–3. punktā ieviešot atšķirīgu pensionēšanās vecumu vīriešiem un sievietēm, kuri ir Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesneši, Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) tiesneši vai Polijas prokuratūras prokurori, Polijas Republika nav izpildījusi LESD 157. pantā un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV 2006, L 204, 23. lpp.), 5. panta a) punktā un 9. panta 1. punkta f) apakšpunktā paredzētos pienākumus, un

–        otrkārt, ka, ar 2017. gada 12. jūlija grozījumu likuma 13. panta 1. punktu samazinot Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem piemērojamo pensionēšanās vecumu un pilnvarojot tieslietu ministru (Polija) atļaut vai neatļaut turpināt pildīt tiesnešu amata pienākumus atbilstoši minētā likuma 1. panta 26. punkta b) un c) apakšpunktam, Polijas Republika nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu paredzētos pienākumus.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 Līgums par Eiropas Savienību

2        LES 2. panta redakcija ir šāda:

“[Eiropas] Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.”

3        LES 19. panta 1. punktā ir noteikts:

“Eiropas Savienības Tiesas sastāvā ir Tiesa, Vispārējā tiesa un specializētās tiesas. Tā nodrošina, ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā.

Dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības [tiesību aizsardzības tiesā] nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.”

 Līgums par Eiropas Savienības darbību

4        LESD 157. pantā ir noteikts:

“1.      Visas dalībvalstis nodrošina to, lai tiktu ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu.

2.      Šajā pantā “darba samaksa” nozīmē parastu pamatalgu vai minimālo algu, kā arī jebkuru citu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja.

[..]

3.      Eiropas Parlaments un [Eiropas Savienības] Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru pēc apspriešanās ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju nosaka pasākumus, lai nodrošinātu to, ka nodarbinātības un profesiju jautājumos ir ievērots princips, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem, tostarp arī princips, ka tie par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu.

4.      Lai praksē nodrošinātu pilnīgu vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem darbā, vienādas attieksmes princips neliedz dalībvalstīm atstāt spēkā vai ieviest pasākumus, kas dod īpašas priekšrocības nepietiekami pārstāvētajam dzimumam, tā pārstāvjiem atvieglinot iesaistīšanos darbā vai arī novēršot vai kompensējot viņu profesionālās izaugsmes trūkumus.”

 Harta

5        Hartas VI sadaļā “Tiesiskums” ir iekļauts 47. pants “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu”, kurā ir noteikts:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. [..]

[..]”

6        Saskaņā ar Hartas 51. panta noteikumiem:

“1.      Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.

2.      Ar šo Hartu netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma, paplašinot Savienības kompetences, un Savienībai netiek noteiktas nekādas jaunas kompetences vai uzdevumi, nedz grozītas kompetences un uzdevumi, kā tās noteiktas Līgumos.”

 Direktīva 2006/54

7        Direktīvas 2006/54 14. un 22. apsvērumā ir teikts:

“(14)      Lai gan darba samaksas jēdziens [LESD 157. panta] nozīmē neietver sociālās nodrošināšanas pabalstus, šobrīd ir skaidri noteikts, ka ierēdņu pensiju sistēma ietilpst vienādas darba samaksas principa darbības jomā, ja pabalsti, kas jāmaksā saskaņā ar sistēmu, tiek maksāti darbiniekam/‑cei viņa/‑s darba attiecību dēļ, neatkarīgi no fakta, ka šī sistēma ir daļa no vispārējās tiesību aktos noteiktās sistēmas. Saskaņā ar Tiesas spriedumiem [1994. gada 28. septembris, Beune (C‑7/93, EU:C:1994:350), un 2002. gada 12. septembris, Niemi (C‑351/00, EU:C:2002:480)] šis nosacījums ir izpildīts, ja pensiju sistēma attiecas uz īpašu darbinieku kategoriju un tās pabalsti ir tieši saistīti ar nostrādāto laiku un aprēķināti, ņemot vērā ierēdņa galīgo algu. Tādēļ precizitātes nolūkos būtu lietderīgi izstrādāt īpašu[s] noteikumu[s].

[..]

(22)      Saskaņā ar [LESD] 157. panta 4. punktu, lai praksē nodrošinātu pilnīgu līdztiesības principa starp vīriešiem un sievietēm īstenošanu darba dzīvē, vienlīdzīgas attieksmes princips neliedz dalībvalstīm iespēju saglabāt vai pieņemt pasākumus, ar ko paredz īpašas priekšrocības, lai nepietiekami pārstāvētajam dzimumam atvieglotu iesaistīšanos profesionālajā darbā vai lai novērstu vai kompensētu viņu profesionālās izaugsmes trūkumus. Ņemot vērā pašreizējo situāciju un ievērojot Amsterdamas Līguma deklarāciju Nr. 28, dalībvalstu mērķim, pirmkārt, vajadzētu būt sieviešu stāvokļa uzlabošanai darba dzīvē.”

8        Atbilstoši Direktīvas 2006/54 1. pantam:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos.

Tālab tajā ietverti noteikumi, lai īstenotu vienlīdzības principu attiecībā uz:

[..]

c)      nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmām.

[..]”

9        Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

a)      “tieša diskriminācija”: ja attieksme pret vienu personu ir mazāk labvēlīga dzimuma dēļ, nekā attieksme pret kādu citu ir, ir bijusi vai būtu bijusi līdzīgā situācijā;

[..]

f)      “nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmas”: tādas sistēmas, kas nav reglamentētas Padomes Direktīvā 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos [(OV 1979, L 6, 24. lpp.)], kuru nolūks ir nodrošināt uzņēmuma vai uzņēmumu grupas, tautsaimniecības nozares vai profesijas vai profesiju grupas darba ņēmējiem – darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām – pabalstus, lai papildinātu ar likumu noteiktajā sociālā nodrošinājuma sistēmā paredzētos pabalstus vai tos aizstātu neatkarīgi no tā, vai dalība šādā sistēmā ir obligāta vai pēc izvēles.”

10      Direktīvas 2006/54 3. pantā “Pozitīva rīcība” ir paredzēts:

“Dalībvalstis var saglabāt vai pieņemt pasākumus [LESD] 157. panta 4. punkta nozīmē, lai praktiski darba dzīvē nodrošinātu pilnīgu līdztiesību starp vīriešiem un sievietēm.”

11      Direktīvas 2006/54 II sadaļas 2. nodaļa “Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās” tostarp ietver tās 5., 7. un 9. pantu.

12      Šīs direktīvas 5. pantā ir noteikts:

“[..] nepastāv ne tieša, ne netieša diskriminācija dzimuma dēļ nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās, jo īpaši attiecībā uz:

a)      šādu sistēmu darbības apjomu un pieejas nosacījumiem;

[..].”

13      Minētās direktīvas 7. pantā “Materiālā piemērošanas joma” ir paredzēts:

“1.      Šī nodaļa attiecas uz:

a)      nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmām, kas nodrošina aizsardzību šādos gadījumos:

[..]

iii)      vecums, tostarp priekšlaicīga pensionēšanās;

[..]

[..]

2.      Šī nodaļa arī attiecas uz pensiju sistēmām īpašai darbinieku kategorijai, piemēram, ierēdņiem, ja pabalsti, ko maksā atbilstoši šai sistēmai, tiek maksāti darba attiecību dēļ ar valsts iestādi. Šajā ziņā fakts, ka šāda sistēma ir daļa no vispārējās tiesību aktos noteiktās sistēmas, to neierobežo.”

14      Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 9. pantu “Diskriminācijas piemēri”:

“1.      Vienlīdzīgas attieksmes principam pretrunā ir tādi noteikumi, kuri tieši vai netieši pamatojas uz dzimumu un ar kuriem:

[..]

f)      nosaka atšķirīgus pensionēšanās vecumus;

[..].”

 Polijas tiesības

 Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesām

15      2001. gada 27. jūlija ustawa – Prawo o ustroju sądów powszechnych (Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu sistēmu; Dz. U. Nr. 98, 1070. poz.; turpmāk tekstā – “Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesām”) 69. panta 1. un 3. punkts bija formulēti šādi:

“1.      “Tiesnesis pensionējas, sasniedzot 67 gadu vecumu [..], ja vien ne vēlāk kā 6 mēnešus pirms šī vecuma sasniegšanas viņš vai viņa nav iesniedzis/‑usi tieslietu ministram paziņojumu par savu vēlmi turpināt darbu savā amatā un uzrādījis/‑usi izziņu, kura izsniegta saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti kandidātiem, kuri pieteikušies tiesneša amatam, apstiprinot, ka viņa vai viņas veselība nav šķērslis tiesneša pienākumu pildīšanai.

[..]

3.      Ja tiesnesis sniedz paziņojumu un uzrāda 1. punktā minēto izziņu, viņš var turpināt pildīt amata pienākumus tikai līdz 70 gadu vecumam. [..]”

16      Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 69. panta 1. punkts vispirms tika grozīts ar 2016. gada 16. novembra ustawa o zmianie ustawy o emeryturach i rentach z Funduszu Ubezpieczeń Społecznych oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par pensijām, kas maksājamas no Sociālā nodrošinājuma fonda, un dažos citos likumos; 2017. gada Dz. U., 38. poz.; turpmāk tekstā – “2016. gada 16. novembra likums”), kurā gan sieviešu, gan vīriešu dzimuma tiesnešu pensionēšanās vecums tika samazināts līdz 65 gadiem. Šim grozījumam bija jāstājas spēkā 2017. gada 1. oktobrī.

17      Tomēr, pat vēl pirms šis grozījums stājās spēkā, minētais 69. panta 1. punkts no jauna tika grozīts ar 2017. gada 12. jūlija grozījumu likuma, kurš stājās spēkā 2017. gada 1. oktobrī, 13. panta 1. punktu. Minētā grozījuma rezultātā tiesnešu pensionēšanās vecums sievietēm tika noteikts 60 gadi un vīriešiem – 65 gadi.

18      Turklāt ar 2017. gada 12. jūlija grozījumu likuma 1. panta 26. punkta b) un c) apakšpunktu Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 69. pantam tika pievienots jauns 1.b punkts un grozīts tā 3. punkts.

19      Iepriekšējos divos punktos minēto grozījumu rezultātā minētajā 69. pantā ir paredzēts:

“1.      Tiesnesis pensionējas, sasniedzot 60 gadu vecumu sievietēm vai sasniedzot 65 gadu vecumu vīriešiem, ja vien ne vēlāk kā 6 mēnešus un ne agrāk kā 12 mēnešus pirms šī vecuma sasniegšanas viņš vai viņa nav iesniedzis/‑usi tieslietu ministram paziņojumu par savu vēlmi turpināt darbu savā amatā un uzrādījis/‑usi izziņu, kura izsniegta saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti kandidātiem, kuri pieteikušies tiesneša amatam, apstiprinot, ka viņa vai viņas veselība nav šķērslis tiesneša pienākumu pildīšanai.

[..]

1.b      Tieslietu ministrs, ņemot vērā racionālu vispārējās jurisdikcijas tiesu personāla izmantošanu un vajadzības, kas izriet no dažādu tiesu darba slodzes, var atļaut tiesnesim turpināt pildīt amata pienākumus. Ja brīdī, kad tiesnesis ir sasniedzis 1. punktā minēto vecumu, amata pienākumu pildīšanas pagarināšanas procedūra nav pabeigta, tiesnesis turpina ieņemt amatu līdz šīs procedūras pabeigšanas brīdim.

[..]

3.      Ja Tieslietu ministrs piešķir 1.b punktā minēto atļauju, attiecīgais tiesnesis turpina spriest tiesu tikai līdz 70 gadu vecuma sasniegšanai. [..]”

20      Saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 91. pantu:

“1.      Atalgojuma līmeni tiesnešiem, kas ieņem līdzvērtīgus amatus tiesā, diferencē atkarībā no darba stāža vai veiktajām funkcijām:

[..]

1.c      Tiesnešu gada pamatalga ir balstīta uz iepriekšējā gada otrā ceturkšņa vidējo algu, kas publicēta Polijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī (Monitor Polski) [..];

[..]

2.      Tiesneša pamatalga tiek izteikta likmēs, kuru vērtību nosaka, piemērojot koeficientus1.c punktā minētajam pamatalgas noteikšanas pamatam. Atsevišķu tiesnešu amatu pamatalgas un koeficienti, kurus izmanto, lai noteiktu tiesnešu pamatalgas apmēru atsevišķās likmēs, ir noteikti šī likuma pielikumā. [..]

[..]

7.      Turklāt tiesnešu atalgojums tiek diferencēts atkarībā no darba stāža, kas no sestā darba gada veido 5 % no pamatalgas un katru gadu palielinās par 1 %, līdz tas sasniedz 20 % no pamatalgas.

[..]”

21      Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 91.a pantā ir noteikts:

“1.      Stājoties amatā, [Sąd Rejonowy (rajona tiesa, Polija)] tiesnesis saņem pamatalgu, kas atbilst pirmajai likmei. Stājoties amatā, [Sąd Okręgowy (apgabaltiesa, Polija)] tiesnesis saņem pamatalgu, kas atbilst ceturtajai likmei; ja jau iepriekšējā amatā viņš saņēma ceturtajai vai piektajai likmei atbilstošu atlīdzību, viņa pamatalga attiecīgi atbilst piektajai vai sestajai likmei. Stājoties amatā, [Sąd Apelacyjny (apelācijas tiesa, Polija)] tiesnesis saņem pamatalgu, kas atbilst septītajai likmei; ja jau iepriekšējā amatā viņš saņēma septītajai vai astotajai likmei atbilstošu atlīdzību, viņa pamatalga attiecīgi atbilst astotajai vai devītajai likmei. [..]

[..]

3.      Tiesneša pamatalga automātiski tiek noteikta atbilstoši nākamajai augstākajai likmei pēc piecu gadu secīgas nostrādāšanas attiecīgajā tiesneša amatā.

4.      Tiesneša palīga amata pienākumu pildīšanas laikposms tiek ieskaitīts rajona tiesas tiesneša amata pienākumu pildīšanas laikposmā.

[..]”

22      Ar 2017. gada 12. jūlija grozījumu likuma 13. panta 1. punktu tika grozīts Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 100. panta 1. punkts un šajā pašā pantā tika ieviesti jauni 4.a un 4.b punkts. Pēc šiem grozījumiem minētajā 100. pantā ir noteikts:

“1.      Tiesnesim, kurš ir pensionēts tiesu sistēmas izmaiņu vai tiesu teritoriālās jurisdikcijas izmaiņu gadījumā, līdz 60 gadu vecumam sievietēm un 65 gadu vecumam vīriešiem ir tiesības uz atlīdzību tā atalgojuma apmērā, kuru tas saņēmis, ieņemot pēdējo amatu.

2.      Tiesnesim, kurš ir pensionējies vai kurš ticis pensionēts vecuma vai veselības apsvērumu dēļ, ir tiesības uz atlīdzību 75 % apmērā no pamatalgas un piemaksu par darba stāžu, kas saņemtas pēdējā ieņemamajā amatā.

3.      Atlīdzība, kas paredzēta 1. un 2. punktā, tiek palielināta atkarībā no aktīvajā dienestā esoša tiesneša pamatalgas.

[..]

4.a      Šī panta 1. punktā minētajā situācijā pensionēts tiesnesis saņem vienreizēju maksājumu, sasniedzot 60 gadu vecumu sievietēm un 65 gadu vecumu vīriešiem.

4.b      Tiesnesis, kurš ir atgriezies iepriekš ieņemtajā amatā vai iepriekš ieņemtajam amatam līdzvērtīgā amatā saskaņā ar 71.c panta 4. punktu vai 74. panta 1.a punktu, pensionēšanās vai pensionēšanas gadījumā ir tiesīgs saņemt vienreizēju maksājumu apmērā, ko veido starpība starp maksājuma summu, kura aprēķināta pensionēšanās vai pensionēšanas dienā, un jau samaksātā maksājuma summu. Šā panta 1. punktā minētajā situācijā tiesnesim ir tiesības uz samaksu, sasniedzot 60 gadu vecumu sievietēm un 65 gadu vecumu vīriešiem.”

 Prokuratūras likums

23      2016. gada 28. janvāra ustawa Prawo o prokuraturze (Prokuratūras likums; 2016. gada Dz. U., 177. poz.) 127. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja vien šajā likumā nav noteikts citādi, [Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām] 69.–71. panta, [..] 99.–102. panta [..] noteikumus mutatis mutandis piemēro prokuroriem. [..]”

24      Atbilstoši Prokuratūras likuma 124. pantam:

“1.      Atalgojuma apmēru prokuroriem, kas ieņem līdzvērtīgus amatus prokuratūrā, diferencē atkarībā no darba stāža vai veiktā darba pienākumiem. [..]

2.      Prokuroru pamatalgu izsaka likmēs, kuru vērtību nosaka, piemērojot koeficientus prokuroru pamatalgas noteikšanas pamatam.

3.      Stājoties amatā, prokurori saņem:

–        [Prokuratura Rejonowa (rajona prokuratūra, Polija)] – pamatalgu, kas atbilst pirmajai likmei;

–        [Prokuratura Okręgowa (apgabala prokuratūra, Polija)] – pamatalgu, kas atbilst ceturtajai likmei; ja jau iepriekšējā amatā viņš saņēma ceturtajai vai piektajai likmei atbilstošu atlīdzību, viņa pamatalga attiecīgi atbilst piektajai vai sestajai likmei.

–        [Prokuratura Regionalna (reģionālā prokuratūra, Polija)] – pamatalgu, kas atbilst septītajai likmei; ja jau iepriekšējā amatā viņš saņēma septītajai vai astotajai likmei atbilstošu atlīdzību, viņa pamatalga attiecīgi atbilst astotajai vai devītajai likmei.

[..]

5.      Prokurora pamatalga tiek noteikta atbilstoši nākamajai augstākajai likmei pēc piecu gadu nostrādāšanas attiecīgajā prokurora amatā.

6.      Prokurora palīga amata pienākumu pildīšanas laikposms tiek pieskaitīts prokurora amata pienākumu [Prokuratura Rejonowa (rajona prokuratūrā)] pildīšanas laikposmam.

[..]

11.      Prokurori saņem piemaksu par darba stāžu, kura no sestā darba gada veido 5 % no pamatalgas, ko attiecīgajā brīdī saņem ieinteresētās personas, un katru gadu palielinās par 1 %, līdz sasniedz 20 % no pamatalgas. Pēc 20 gadu darba stāža sasniegšanas piemaksu maksā, neņemot vērā papildu darba stāžu, un tā veido 20 % no pamatalgas, ko attiecīgajā brīdī saņem ieinteresētās personas.

[..]”

25      Ar 2017. gada 12. jūlija grozījumu likuma 13. panta 3. punktu tika grozīti daži citi Prokuratūras likuma noteikumi, tostarp tajā ieviešot atsauci uz jaunajiem pensionēšanās vecumiem prokuroriem, proti, 60 gadiem sievietēm un 65 gadiem vīriešiem.

 2002. gada Likums par Augstāko tiesu

26      2002. gada 23. novembra ustawa o Sądzie Najwyższym (Likums par Augstāko tiesu; 2002. gada Dz. U. Nr. 240, 2052. poz.; turpmāk tekstā – “2002. gada Likums par Augstāko tiesu”) 30. panta 1. punktā bija noteikts, ka Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu pensionēšanās vecums ir 70 gadi. Tā paša 30. panta 2. punktā tomēr bija paredzēts, ka tiesneši, kas iesniedz pieteikumu, var pensionēties pēc 67 gadu vecuma sasniegšanas.

27      2002. gada Likuma par Augstāko tiesu 30. panta 2. punkts vispirms tika grozīts ar 2016. gada 16. novembra likumu, ar kuru vecums, no kura šāds pieteikums var tikt iesniegts, tika samazināts līdz 65 gadiem. Tomēr, pat vēl pirms šis grozījums stājās spēkā, minētā tiesību norma no jauna tika grozīta ar 2017. gada 12. jūlija grozījumu likuma 13. panta 2. punktu. 2002. gada Likuma par Augstāko tiesu 30. panta 2. punktā, redakcijā ar pēdējiem grozījumiem, bija paredzēts:

“Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesneši, kas iesniedz pieteikumu, pensionējas:

1)      sasniedzot 60 gadu vecumu – sievietēm vai 65 gadu vecumu – vīriešiem.

[..]”

28      2002. gada Likuma par Augstāko tiesu 42. un 43. pantā bija noteikts:

“42. pants

[..]

§ 4.      [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša atalgojumu nosaka, izmantojot standarta likmi vai palielināto likmi. Palielinātā likme ir 115 % no standarta likmes.

§ 5.      [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesnesis, stājoties amatā, saņem standarta likmes pamatalgu. Pēc septiņiem nostrādātiem gadiem tiesneša pamatalga palielinās līdz palielinātai likmei.

[..]

43. pants.      [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneši par katru nostrādāto gadu saņem piemaksu par darba stāžu 1 % apmērā no pamatalgas, nepārsniedzot 20 % no pamatalgas. Laikposms, ko ņem vērā, nosakot piemaksas apmēru, ietver arī dienesta laiku vai darba tiesisko attiecību laikposmu darbā, ko persona ieņēmusi pirms iecelšanas [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesneša amatā, kā arī advokāta, juriskonsulta vai notāra profesijā nostrādāto laikposmu.”

29      2002. gada Likuma par Augstāko tiesu 50. pants bija formulēts šādi:

“Pensionētam [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesnesim ir tiesības saņemt atlīdzību 75 % apmērā no pamatalgas un piemaksu par darba stāžu, kas saņemtas pēdējā ieņemtajā amatā. Šīs atlīdzības tiek indeksētas tādos pat termiņos un tādās pat proporcijās kā strādājošo [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] tiesnešu pamatalgas.”

30      2002. gada Likums par Augstāko tiesu tika atcelts un aizstāts ar 2017. gada 8. decembra ustawa o Sądzie Najwyższym (Likums par Augstāko tiesu; 2018. gada Dz. U., 5. poz.; turpmāk tekstā – “2017. gada 8. decembra likums”), kas stājās spēkā 2018. gada 3. aprīlī.

 Pirmstiesas procedūra

31      Uzskatīdama, ka, pieņemot 2017. gada 12. jūlija grozījumu likuma 1. panta 26. punkta b) un c) apakšpunktu un 13. panta 1.–3. punktu, Polijas Republika nav izpildījusi, pirmkārt, LESD 157. pantā, kā arī Direktīvas 2006/54 5. panta a) punktā un 9. panta 1. punkta f) apakšpunktā un, otrkārt, LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā kopsakarā ar Hartas 47. pantu paredzētos pienākumus, Komisija 2017. gada 28. jūlijā nosūtīja šai dalībvalstij brīdinājuma vēstuli. Pēdējā minētā uz to atbildēja ar 2017. gada 31. augusta vēstuli, kurā tā apstrīdēja jebkādu Savienības tiesību pārkāpumu pieļaušanu.

32      2017. gada 12. septembrī Komisija izdeva argumentētu atzinumu, kurā tā saglabāja viedokli, ka ar iepriekšējā punktā minēto valsts tiesisko regulējumu netiek ievērotas iepriekš minētās Savienības tiesību normas. Tādēļ šī iestāde aicināja Polijas Republiku viena mēneša laikā no argumentētā atzinuma saņemšanas brīža veikt pasākumus, kas ir nepieciešami, lai izpildītu minētā argumentētā atzinuma prasības. Šī dalībvalsts uz to atbildēja ar 2017. gada 12. oktobra vēstuli, kurā tā apgalvoja, ka šādi apgalvotie pārkāpumi nepastāv.

33      Šādos apstākļos Komisija nolēma celt šo prasību.

 Tiesvedība Tiesā

34      Pēc tiesvedības rakstveida daļas, kurā Polijas Republika iesniedza iebildumu rakstu un vēlāk atbildes rakstu uz repliku, ko bija iesniegusi Komisija, 2019. gada 8. aprīļa tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdos sniegtie argumenti. Ģenerāladvokāts savus secinājumus sniedza 2019. gada 20. jūnijā, datumā, kurā līdz ar to tika pabeigta tiesvedības mutvārdu daļa.

35      Ar dokumentu, kurš Tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 16. septembrī, Polijas Republika lūdza atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Šā lūguma pamatojumam tā būtībā norāda, ka nepiekrīt ģenerāladvokāta secinājumiem, kuri – kā izrietot no dažu šo secinājumu punktu “satura un konteksta”, kā arī no analoģiskiem punktiem ģenerāladvokāta 2019. gada 11. aprīļa secinājumos lietā Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) (C‑619/18, EU:C:2019:325) – esot balstīti tostarp uz, iespējams, kļūdainu Tiesas agrākās judikatūras, it īpaši 2018. gada 27. februāra sprieduma Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117) un 2018. gada 25. jūlija sprieduma Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586), lasījumu, kuru turklāt lietas dalībnieki neesot apsprieduši.

36      Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Reglamentā lietas dalībniekiem nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus, lai atbildētu uz ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (spriedums, 2018. gada 6. marts, Achmea, C‑284/16, EU:C:2018:158, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Otrkārt, atbilstoši LESD 252. panta otrajai daļai ģenerāladvokāts, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniedz pamatotus secinājumus lietās, kurās saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās. Tiesai nav saistoši nedz ģenerāladvokāta secinājumi, nedz šo secinājumu pamatojums. Līdz ar to kāda lietas dalībnieka nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu pamatojošs iemesls (spriedums, 2018. gada 6. marts, Achmea, C‑284/16, EU:C:2018:158, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      Tomēr Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu saskaņā ar tās Reglamenta 83. pantu, it īpaši, ja tā uzskata, ka nav pietiekami informēta, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki nav apsprieduši (spriedums, 2018. gada 6. marts, Achmea, C‑284/16, EU:C:2018:158, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Šajā gadījumā Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, tomēr uzskata, ka tiesvedības rakstveida daļas un tiesas sēdes beigās tās rīcībā ir visa nepieciešamā informācija, lai pieņemtu nolēmumu. Turklāt tā norāda, ka šī lieta nav jāizspriež, pamatojoties uz argumentu, ko lietas dalībnieki nebūtu apsprieduši.

40      Šādos apstākļos nav jāizdod rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

 Par prasību

 Par strīda priekšmeta saglabāšanu

41      Atbildes rakstā uz repliku un tiesas sēdē Polijas Republika norādīja, ka šī pienākumu neizpildes konstatēšanas procedūra ir zaudējusi savu priekšmetu, jo 2018. gada 23. maijā ir stājies spēkā 2018. gada 12. aprīļa ustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych, ustawy o Krajowej Radzie Sądownictwa oraz ustawy o Sądzie Najwyższym (Likums par grozījumiem [Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesām], Likumā par Valsts tiesu padomi un [2017. gada 8. decembra likumā]; 2018. gada Dz. U., 848. poz.; turpmāk tekstā – “2018. gada 12. aprīļa likums”).

42      Runājot par pirmo iebildumu par LESD 157. panta, kā arī Direktīvas 2006/54 5. panta a) punkta un 9. panta 1. punkta f) apakšpunkta pārkāpumu, ar 2018. gada 12. aprīļa likuma 1. panta 4. punktu patiešām ir grozīti 2017. gada 12. jūlija grozījumu likuma 13. panta 1. un 3. punkta noteikumi, atceļot tajos Komisijas apstrīdēto vīriešu un sieviešu nošķiršanu saistībā ar Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu, kā arī Polijas prokuratūras prokuroru pensionēšanās vecumu. Savukārt noteikumi par Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu pensionēšanās vecumu pa to laiku ir aizstāti ar 2017. gada 8. decembra likuma noteikumiem.

43      Attiecībā uz otro iebildumu, kas attiecas uz LES 19. panta 1. punkta otrās daļas kopsakarā ar Hartas 47. pantu pārkāpumu, kopš grozījumiem, kas ar 2018. gada 12. aprīļa likuma 1. panta 4. punktu izdarīti 2017. gada 12. jūlija grozījumu likuma 13. panta 1. punktā un 1. panta 26. punkta b) un c) apakšpunktā, Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 69. panta 1.b punktā ir paredzēts, ka Valsts tiesu padomei (Polija), bet ne vairs tieslietu ministram ir tiesības atļaut turpināt pildīt tiesneša amata pienākumus Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesās pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas. Saskaņā ar minētajiem grozījumiem Valsts tiesu padomei turklāt šie lēmumi ir jāpieņem, ņemot vērā citus kritērijus, nevis tos, kas bija piemērojami līdz šim attiecībā uz tieslietu ministra lēmumiem.

44      Savukārt Komisija tiesas sēdē norādīja, ka tā uztur savu prasību.

45      Šajā ziņā, pat nepastāvot vajadzībai pārbaudīt, vai ar šādiem Polijas Republikas minētajiem grozījumiem tiesību aktos apgalvotā pienākumu neizpilde varēja tikt pilnībā vai daļēji izbeigta, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts pienākumu neizpildes esamība ir jāvērtē atkarībā no situācijas attiecīgajā dalībvalstī, kāda tā bija argumentētajā atzinumā noteiktajā termiņā, un Tiesai nav jāņem vērā vēlāk notikušās izmaiņas (spriedums, 2012. gada 6. novembris, Komisija/Ungārija, C‑286/12, EU:C:2012:687, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Šajā lietā nav strīda par to, ka datumā, kad beidzās Komisijas argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, valsts tiesību normas, kuras Komisija apstrīd šajā prasībā, joprojām bija spēkā. Līdz ar to Tiesai ir jāizskata šī prasība.

 Par pirmo iebildumu

 Lietas dalībnieku argumenti

47      Ar pirmo iebildumu Komisija apgalvo, ka 2017. gada 12. jūlija grozījumu likuma 13. panta 1.–3. punktā veiktā sieviešu un vīriešu nošķiršana attiecībā uz, pirmkārt, pensionēšanās vecumu Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem un Polijas prokuratūras prokuroriem un, otrkārt, vecumu, no kura ir iespējams priekšlaicīgi pensionēties Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešiem, proti, abos gadījumos – 60 gadi sievietēm un 65 gadi vīriešiem, ir diskriminācija dzimuma dēļ, kas ir aizliegta LESD 157. pantā, kā arī Direktīvas 2006/54 5. panta a) punktā un 9. panta 1. punkta f) apakšpunktā.

48      Komisijas ieskatā šīm trim tiesnešu kategorijām piemērojamās pensiju sistēmas ietilpst jēdzienā “atlīdzība” LESD 157. panta izpratnē un Direktīvas 2006/54 piemērošanas jomā, jo tās atbilst trim Tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem, proti, ka šajās sistēmās paredzētā vecuma pensija attiecas tikai uz noteiktu darba ņēmēju kategoriju, ka tā ir tieši atkarīga no nostrādātā laika un ka tās summa tiek aprēķināta, pamatojoties uz pēdējo algu.

49      Proti, pirmkārt, katra no minētajām sistēmām attiecoties uz noteiktu darba ņēmēju kategoriju. Otrkārt, ieinteresēto personu vecuma pensija tiekot aprēķināta, pamatojoties uz atlīdzību, kas saņemta pēdējā ieņemtajā amatā, jo tā ir noteikta 75 % apmērā no minētās atlīdzības. Treškārt, šī pensija esot tieši saistīta ar nostrādāto laiku, jo no piemērojamajām valsts tiesību normām izrietot, ka nostrādāto gadu skaits ir noteicošais faktors, aprēķinot katru no abām šīs pašas atlīdzības sastāvdaļām, proti, pamatalgu, no vienas puses, un piemaksu par darba stāžu, no otras puses.

50      Tomēr gan LESD 157. pantam, gan Direktīvas 2006/54 5. panta a) punktam un 9. panta 1. punkta f) apakšpunktam esot pretrunā noteikt atšķirīgus vecuma nosacījumus atkarībā no dzimuma, lai piešķirtu šādas pensijas.

51      Turklāt Komisija uzskata, ka strīdīgā nošķiršana nav pozitīvas rīcības pasākums, kurš būtu atļauts atbilstoši LESD 157. panta 4. punktam un Direktīvas 2006/54 3. pantam.

52      Savukārt Polijas Republika galvenokārt apgalvo, ka uz attiecīgajām pensiju sistēmām neattiecas ne LESD 157. pants, ne Direktīva 2006/54, bet gan Padomes Direktīva 79/7/EEK (1978. gada 19. decembris) par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos (OV 1979, L 6, 24. lpp.), kuras 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā esot paredzēta iespēja dalībvalstīm izslēgt no šīs direktīvas piemērošanas jomas jautājumu par pensijas vecuma noteikšanu ar pensijas piešķiršanu. Šīs sistēmas neatbilstot vienam no šā sprieduma 48. punktā minētajiem trijiem kritērijiem, proti, tam, ka attiecīgajai pensijai ir jābūt tieši atkarīgai no nostrādātā laika.

53      Tas, ka piemaksai par darba stāžu maksimālais apmērs ir noteikts 20 % no pamatalgas un ka šis maksimālais apmērs tiek sasniegts pēc 20 nostrādātiem gadiem, nozīmējot, ka darba stāžam ir tikai pakārtota nozīme, aprēķinot pensijas apmēru.

54      Attiecībā uz pamatalgu, ņemot vērā, ka, stājoties amatā Sąd Rejonowy (rajona tiesa) vai Prokuratura Rejonowa (rajona prokuratūra), tiesnesis vai prokurors saņem atlīdzību, kas noteikta atbilstoši pamatlikmei, un ka pēc pieciem šādā amatā nostrādātiem gadiem katrs tiesnesis vai prokurors saņem atlīdzību nākamās augstākās likmes apmērā, viņam pēc 20 darba stāža gadiem pienākoties piektā paaugstinātā likme jeb augstākā likme. Savukārt paaugstinātās likmes iegūšana tādēļ, ka persona piekļūst augstākam amatam, esot atkarīga no attiecīgo tiesnešu un prokuroru individuālās paaugstināšanas amatā un tātad neesot tieši saistīta ar nostrādāto laiku.

55      Tādējādi saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesību normām, ja tiesnesis vai prokurors, kā vīrietis, tā sieviete, tostarp tie, kas iepriekš ir veikuši citu profesionālo darbību, kvalificējas tiesneša vai prokurora amata pienākumu pildīšanai, viņi maksimālo piemaksu par darba stāžu un palielināto pamatalgu saņemot jau labu laiku pirms pensionēšanās vecuma sasniegšanas. Tā rezultātā pensionēšanās vecuma diferencēšana vīriešiem un sievietēm, kas ieviesta ar 2017. gada 12. jūlija grozījumu likumu, nekādi neietekmējot vecuma pensijas apmēru, ko šie tiesneši un prokurori saņem, tostarp priekšlaicīgas pensionēšanās gadījumā, kur pēdējās minētās priekšnosacījums ir prasība varēt pamatot vismaz 25 profesionālās karjeras gadus.

56      Visbeidzot Polijas Republika atsaucas uz to, ka brīdī, kad Komisijas apstrīdētās tiesību normas vēl bija spēkā, pastāvēja pārejas noteikumi, proti, 2016. gada 16. novembra likuma 26. panta 1. un 2. punktā paredzētie noteikumi, kurus piemērojot, visi 2017. gada 12. jūlija grozījumu likumā minētie tiesneši un prokurori – gan sievietes, gan vīrieši –, kuri līdz 2018. gada 30. aprīlim bija sasnieguši 60 gadu vecumu sievietēm un 65 gadu vecumu vīriešiem, varēja izmantot iepriekš noteikto pensionēšanās vecumu, kas bija identisks vīriešiem un sievietēm, vien iesniedzot likumā paredzētajā termiņā paziņojumu, un nebija jāsaņem nekāda atļauja no jebkādas iestādes.

57      Pakārtoti Polijas Republika uzskata, ka apstrīdētās valsts tiesību normas ir “atļauti pozitīvas rīcības pasākumi” atbilstoši LESD 157. panta 4. punktam un Direktīvas 2006/54 3. pantam. Proti, īpašās sabiedriskās lomas dēļ, kas saistīta ar maternitāti un bērnu audzināšanu, sievietēm esot grūtāk nepārtraukti būt iesaistītām profesionālās karjeras veidošanā un tādēļ bieži vien tās retāk tiekot paaugstinātas amatā nekā vīrieši. Sabiedrības interesēs esot, lai šādai paaugstināšanai amatā izvirzītās prasības saglabātos augstas un vienādas, un tas neļaujot veikt īpašus atvieglojuma pasākumus, lai risinātu grūtības, ar kurām tādējādi sastopas sievietes karjeras izaugsmē. Priekšlaicīgas pensionēšanās iespēja tātad esot netieša kompensācija par šādām viņu ciestām vispārīgām grūtībām.

 Tiesas vērtējums

58      Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 157. panta 1. punktu visas dalībvalstis nodrošina, lai tiktu ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu. Atbilstoši LESD 157. panta 2. punkta pirmajai daļai darba samaksa ir definēta kā parasta pamatalga vai minimālā alga, kā arī jebkura cita atlīdzība naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja.

59      Lai izvērtētu, vai vecuma pensija ietilpst LESD 157. panta piemērošanas jomā, izšķirošs var būt tikai kritērijs, ka ir konstatēts, ka pensija darba ņēmējam tiek maksāta, pamatojoties uz darba tiesiskajām attiecībām ar agrāko darba devēju, t.i., nodarbinātības kritērijs, ievērojot minētā panta formulējumu (spriedums, 2019. gada 15. janvāris, E.B., C‑258/17, EU:C:2019:17, 45. punkts un tajā minētā judikatūra). Pabalsti, kas tiek piešķirti saskaņā ar pensiju sistēmu, kura galvenokārt ir atkarīga no attiecīgās personas nodarbinātības, ir saistīti ar attiecīgās personas saņemto darba samaksu, un uz tiem attiecas minētā tiesību norma (spriedums, 2009. gada 26. marts, Komisija/Grieķija, C‑559/07, nav publicēts, EU:C:2009:198, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

60      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 157. panta piemērošanas jomā ietilpst pensija, kura attiecas tikai uz noteiktu darba ņēmēju kategoriju un kura ir tieši atkarīga no nostrādātā darba laika, un kuras apmērs tiek aprēķināts, pamatojoties uz pēdējo algu (spriedums, 2019. gada 15. janvāris, E.B., C‑258/17, EU:C:2019:17, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

61      Šajā lietā Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu un Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesneši, kā arī Polijas prokuratūras prokurori, kuriem ir piemērojama viena no trijām attiecīgajām pensiju sistēmām, ir uzskatāmi par šādām noteiktām darba ņēmēju kategorijām iepriekšējā punktā atgādinātās judikatūras izpratnē. Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ierēdņi, uz kuriem attiecas kāda pensiju sistēma, no darba ņēmējiem, kas apvienoti uzņēmumā vai uzņēmumu grupā, tautsaimniecības nozarē vai profesijas vai starpprofesiju nozarē, atšķiras tikai ar īpašajām raksturiezīmēm, kas piemīt to attiecībām ar valsti, citām iestādēm vai publisko tiesību darba devējiem (spriedumi, 2001. gada 29. novembris, Griesmar, C‑366/99, EU:C:2001:648, 31. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2009. gada 26. marts, Komisija/Grieķija, C‑559/07, nav publicēts, EU:C:2009:198, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

62      Tāpat nav strīda par to, ka šajā gadījumā katrai no trim attiecīgo tiesnešu un prokuroru kategorijām maksātās vecuma pensijas summa tiek aprēķināta, pamatojoties uz attiecīgās personas pēdējo algu. Proti, no Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 100. panta 2. punkta, Prokuratūras likuma 127. panta 1. punkta, kurā ir atsauce uz minēto 100. pantu, un no 2002. gada Likuma par Augstāko tiesu 50. panta izriet, ka šiem tiesnešiem un prokuroriem ir tiesības saņemt pensiju 75 % apmērā no pamatalgas un piemaksas par darba stāžu pēdējā ieņemtajā amatā.

63      Attiecībā uz jautājumu par to, vai šādas pensijas ir tieši atkarīgas no ieinteresēto personu nostrādātā laika, ir jākonstatē, pirmkārt, ka no Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 91. panta 1. punkta un 91.a panta 3. punkta, Prokuratūras likuma 124. panta 1. un 5. punkta un 2002. gada Likuma par Augstāko tiesu 42. panta 4. un 5. punkta noteikumiem izriet, ka pamatalgas apmērs, kas ir viena no divām sastāvdaļām pēdējai darba samaksai, kurai tiek piemērota 75 % likme, lai aprēķinātu pensijas apmēru, kāds pienākas šīm dažādajām tiesnešu un prokuroru kategorijām, mainās tostarp atkarībā no attiecīgo tiesnešu un prokuroru darba stāža.

64      Otrkārt, runājot par pēdējās darba samaksas otro sastāvdaļu, proti, piemaksu par darba stāžu, no Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 91. panta 7. punkta, Prokuratūras likuma 124. panta 11. punkta un 2002. gada Likuma par Augstāko tiesu 43. panta izriet, ka nostrādāto gadu skaits tiek ņemts vērā, aprēķinot šo piemaksu, jo tā veido 5 % no pamatalgas pēc pieciem nostrādātiem gadiem un vēlāk katru gadu palielinās par 1 procenta punktu gadā līdz piecpadsmit nostrādātiem gadiem.

65      Turklāt, kā ir norādījusi Komisija, piemaksa par darba stāžu, ciktāl tā pati veido procentuālu likmi no šīs pamatalgas summas, kura palielinās atkarībā no minēto tiesnešu un prokuroru darba stāža, tāpat ir atkarīga no ieinteresēto personu nostrādātā laika.

66      Šādos apstākļos dažādajiem Polijas Republikas minētajiem apstākļiem, kas norādīti šā sprieduma 53.–55. punktā, nav nozīmes, nosakot, vai attiecīgās pensiju sistēmas ietvaros maksātās pensijas ietilpst jēdzienā “darba samaksa” LESD 157. panta izpratnē.

67      Proti, šādi apstākļi neietekmē nedz to, ka ieinteresēto personu nostrādātajam laikam – kā izriet no šā sprieduma 63.–65. punktā konstatētā – šajā gadījumā ir izšķiroša loma, aprēķinot viņu pensijas apmēru, nedz arī to, ka attiecīgo pensiju sistēmu ietvaros samaksātās pensijas lielākoties ir atkarīgas no amata, ko ir ieņēmušas ieinteresētās personas, kas atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, kura atgādināta šā sprieduma 59. punktā, ir noteicošais kritērijs kvalificēšanai par “darba samaksu” LESD 157. panta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1994. gada 28. septembris, Beune, C‑7/93, EU:C:1994:350, 5. un 46. punkts; 2001. gada 29. novembris, Griesmar, C‑366/99, EU:C:2001:648, 33.–35. punkts, kā arī 2002. gada 12. septembris, Niemi, C‑351/00, EU:C:2002:480, 45. un 55. punkts).

68      Šajā ziņā turklāt ir jāprecizē, ka šī saikne starp pensiju un amatu, ko ieņēmušas ieinteresētās personas, – kā to ir apgalvojusi Komisija – vēl tiek pastiprināta ar to, ka no Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 100. panta 3. punkta, Prokuratūras likuma 127. panta 1. punkta, kurā ir atsauce uz minēto 100. pantu, un 2002. gada Likuma par Augstāko tiesu 50. panta izriet, ka pašas attiecīgās pensijas tiek pārrēķinātas atkarībā no strādājošo tiesnešu un prokuroru atalgojuma palielināšanās.

69      No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka tādu pensiju sistēmu ietvaros maksātās pensijas kā tās, kas izveidotas atbilstoši Likumam par vispārējās jurisdikcijas tiesām, Prokuratūras likumam un 2002. gada Likumam par Augstāko tiesu, ietilpst jēdzienā “atlīdzība” LESD 157. panta izpratnē.

70      Runājot par Direktīvu 2006/54, it īpaši tās 5. panta a) punktu un 9. panta 1. punkta f) apakšpunktu, kuru pārkāpumu Komisija tāpat apgalvo, ir jānorāda, ka abas šīs tiesību normas ir iekļautas minētās direktīvas II sadaļas 2. nodaļā, kura – kā izriet no tās nosaukuma – attiecas uz noteikumiem par vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās.

71      Direktīvas 2006/54 7. panta, kurā ir noteikta minētās 2. nodaļas materiālā piemērošanas joma, 2. punktā ir precizēts, ka šī nodaļa attiecas arī uz pensiju sistēmām īpašai darbinieku kategorijai, piemēram, ierēdņiem, ja pabalsti, kas maksājami atbilstoši šai sistēmai, tiek maksāti darba attiecību ar valsts iestādi dēļ.

72      Šajā ziņā no Direktīvas 2006/54 14. apsvēruma izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies ievērot, lai atbilstoši šī sprieduma 60. punktā atgādinātajai Tiesas judikatūrai ierēdņu pensiju sistēma ietilptu LESD 157. pantā noteiktā vienlīdzīgas darba samaksas principa piemērošanas jomā, ja pabalsti, kas maksājami saskaņā ar šo sistēmu, tiek izmaksāti darba ņēmējam darba attiecību ar valsts darba devēju dēļ, un šāds nosacījums ir izpildīts, ja minētā pensiju sistēma attiecas uz noteiktu darba ņēmēju kategoriju un ja pabalsti ir tieši atkarīgi no nostrādātā laika un tiek aprēķināti, pamatojoties uz pēdējo ierēdņa algu.

73      Tomēr no šā sprieduma 61.–69. punkta izriet, ka visas trīs pensiju sistēmas, uz kurām attiecas šī prasība, minētajiem nosacījumiem atbilst, un tādēļ tās ietilpst Direktīvas 2006/54 II sadaļas 2. nodaļas – un tātad tās 5. un 9. panta – materiālajā piemērošanas jomā.

74      Otrām kārtām, ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 157. pantā ir aizliegta jebkāda diskriminācija darba samaksas jomā vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēju starpā, lai arī kāds būtu šīs nevienlīdzības noteikšanas mehānisms. Atbilstoši šai pašai judikatūrai pensijas, kas LESD 157. panta izpratnē ir darba samaksa, piešķiršanas pakļaušana atšķirīgam vecuma nosacījumam dažādiem dzimumiem ir pretrunā šai tiesību normai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 17. maijs, Barber, C‑262/88, EU:C:1990:209, 32. punkts; 2002. gada 12. septembris, Niemi, C‑351/00, EU:C:2002:480, 53. punkts, kā arī 2008. gada 13. novembris, Komisija/Itālija, C‑46/07, nav publicēts, EU:C:2008:618, 55. punkts).

75      Runājot par Direktīvas 2006/54 5. panta a) punktu, tajā ir noteikts, ka nepastāv ne tieša, ne netieša diskriminācija dzimuma dēļ nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās, it īpaši attiecībā uz šādu sistēmu piemērošanas jomu un pieejas tām nosacījumiem.

76      Savukārt šīs direktīvas 9. panta 1. punktā ir identificēti vairāki noteikumi, kuri, ja tie ir balstīti uz dzimumu, vai nu tieši, vai netieši ir klasificējami kā vienlīdzīgas attieksmes principam pretrunā esoši noteikumi. Tā tas tostarp, kā izriet no minētās tiesību normas f) apakšpunkta, ir tādu noteikumu gadījumā, kas ir balstīti uz dzimumu, nosakot atšķirīgus pensionēšanās vecumus. Savienības likumdevējs tādējādi ir izlēmis, ka noteikumi nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmu jomā, uz kuriem attiecas minētā tiesību norma, ir pretrunā Direktīvā 2006/54 minētajam vienlīdzīgas attieksmes principam (spriedums, 2014. gada 3. septembris, X, C‑318/13, EU:C:2014:2133, 48. punkts).

77      Tomēr šajā gadījumā nav strīda par to, ka 2017. gada 12. jūlija grozījumu likuma 13. panta 1.–3. punkta noteikumi, ciktāl tajos ir noteikts vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu un prokuratūras prokuroru pensionēšanās vecums, attiecīgi 60 gadi sievietēm un 65 gadi vīriešiem, un ciktāl tajos ir atļauta iespējama priekšlaicīga pensionēšanās Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešiem no 65 gadu vecuma vīriešiem un no 60 gadu vecuma sievietēm, ir balstīti uz dzimumu, nosakot atšķirīgus pensionēšanās vecumus.

78      Tādējādi ar minētajām tiesību normām attiecīgajās pensiju sistēmās ir ieviesti tieši diskriminējoši nosacījumi, kas balstīti uz dzimumu, tostarp attiecībā uz brīdi, kad ieinteresētās personas faktiski var piekļūt šajās sistēmās paredzētajām priekšrocībām, un tādēļ tajās nav ievērots nedz LESD 157. pants, nedz Direktīvas 2006/54 5. panta 1. punkts, it īpaši tā a) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar šīs pašas direktīvas 9. panta 1. punkta f) apakšpunktu.

79      Trešām kārtām, runājot par Polijas Republikas argumentu, ka tas, ka šādu no dzimuma atkarīgu atšķirīgu pensionēšanās vecumu noteikšana esot attaisnota ar mērķi novērst sieviešu diskrimināciju, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tas nevar tikt atbalstīts.

80      Lai arī LESD 157. panta 4. punktā dalībvalstīm ir ļauts saglabāt vai noteikt pasākumus, ar kuriem tiek paredzētas īpašas priekšrocības, kuru mērķis, lai nodrošinātu pilnīgu vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm profesionālajā dzīvē, ir novērst vai kompensēt nelabvēlīgus apstākļus profesionālajā karjerā, no tā nevar secināt, ka ar šo tiesību normu ir atļauts noteikt šādus atšķirīgus vecuma nosacījumus atkarībā no dzimuma. Valsts pasākumiem, uz kuriem attiecas minētās tiesību normas, katrā ziņā ir jāveicina atbalsts sievietēm, lai viņu profesionālā dzīve veidotos vienlīdzīgi vīriešiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 29. novembris, Griesmar, C‑366/99, EU:C:2001:648, 64. punkts, un 2008. gada 13. novembris, Komisija/Itālija, C‑46/07, nav publicēts, EU:C:2008:618, 57. punkts).

81      Nosakot atšķirīgu pensionēšanās vecuma nosacījumu atkarībā no dzimuma, netiek kompensēti nelabvēlīgie apstākļi, kuriem karjerā tiek pakļautas ierēdnes sievietes, lai palīdzētu viņām to profesionālajā dzīvē un novērstu problēmas, ar kurām viņas var saskarties savas profesionālās karjeras laikā (spriedums, 2008. gada 13. novembris, Komisija/Itālija, C‑46/07, nav publicēts, EU:C:2008:618, 58. punkts).

82      Iepriekšējos divos punktos izklāstīto iemeslu dēļ šāds pasākums tāpat nevar tikt atļauts, pamatojoties uz Direktīvas 2006/54 3. pantu. Proti, kā izriet no paša šīs tiesību normas formulējuma un no šīs direktīvas 22. apsvēruma, pasākumi, uz kuriem attiecas minētā tiesību norma, ir tikai tie pasākumi, kas ir atļauti pašā LESD 157. panta 4. punktā.

83      Ceturtām kārtām, runājot par pārejas pasākumiem, ko atbildes rakstā uz repliku un tiesas sēdē ir minējusi Polijas Republika, pietiek norādīt, ka minētos pasākumus – kā atzīst pati šī dalībvalsts – katrā ziņā var izmantot tikai tās tiesneses un prokurores sievietes, kas 60 gadu vecumu sasniegušas līdz 2018. gada 30. aprīlim. Tādējādi no iepriekš izklāstītā izriet, ka datumā, kurš ir atbilstošs, lai izvērtētu, vai šī prasība ir pamatota, proti, – kā ir atgādināts šā sprieduma 45. un 46. punktā – datumā, kurā beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, Komisijas norādītā diskriminācija dzimuma dēļ joprojām pilnībā saglabājās.

84      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, pirmais Komisijas iebildums par LESD 157. panta, kā arī Direktīvas 2006/54 5. panta a) punkta un 9. panta 1. punkta f) apakšpunkta pārkāpumu ir jāpieņem.

 Par otro iebildumu

 Par iebilduma tvērumu

85      Tiesas sēdē Komisija precizēja, ka savā otrajā iebildumā tā būtībā lūdz konstatēt LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, pārkāpumu. Komisijas ieskatā “efektīvas tiesiskās aizsardzības [tiesību aizsardzības tiesā]” jēdziens LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir jāinterpretē, ņemot vērā Hartas 47. panta saturu un it īpaši tās garantijas, ko ietver tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kuras ir paredzētas pēdējā minētajā tiesību normā, un tādēļ pirmā no šīm tiesību normām nozīmē, ka ir jānodrošina tādu tiesu iestāžu kā Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesas, kurām tostarp ir uzticēts uzdevums interpretēt un piemērot Savienības tiesības, neatkarības saglabāšana.

86      Lai izskatītu šo iebildumu, tātad ir jāizvērtē, vai Polijas Republika ir ievērojusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus.

 Lietas dalībnieku argumenti

87      Pamatojoties it īpaši uz 2018. gada 27. februāra spriedumu Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117), Komisija apgalvo, ka, lai izpildītu LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā noteikto pienākumu paredzēt tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmu, kas nodrošinātu efektīvu pārbaudi tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesību akti, Polijas Republikai it īpaši ir jānodrošina, lai valsts struktūras, kas – tāpat kā Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesas – spēj pieņemt lēmumus par jautājumiem, kuri attiecas uz šo tiesību piemērošanu vai interpretāciju, atbilstu prasībai par tiesnešu neatkarību, bet šī pēdējā minētā prasība, kā tas it īpaši izriet no Hartas 47. panta otrās daļas, ietilpst pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā būtiskajā saturā.

88      Komisijas ieskatā, 2017. gada 12. jūlija grozījumu likuma 13. panta 1. punktā samazinot Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem piemērojamo pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem vīriešiem un 60 gadiem sievietēm un vienlaikus pilnvarojot tieslietu ministru piešķirt vai nepiešķirt atļauju tiesu tiesnešu amata pienākumu pildīšanas termiņa pagarināšanai līdz 70 gadu vecuma sasniegšanai atbilstoši minētā likuma 1. panta 26. punkta b) un c) apakšpunktam, Polijas Republika tomēr nav izpildījusi iepriekšējā punktā minēto pienākumu.

89      Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka kritēriji, pamatojoties uz kuriem, tieslietu ministram ir jāpieņem lēmums, ir pārāk neskaidri un ka strīdīgajās tiesību normās turklāt nav uzlikts pienākums nedz atļaut turpināt veikt amata pienākumus attiecīgajam tiesnesim, pamatojoties uz minētajiem kritērijiem, nedz pamatot savu lēmumu ar tiem, un ka minētais lēmums nevar arī tikt pārbaudīts tiesā. Minētajās tiesību normās neesot arī precizēts nedz, kādā termiņā, nedz, attiecībā uz kādu laikposmu šis tieslietu ministra lēmums būtu jāpieņem, nedz arī, vai tas var tikt pagarināts vai attiecīgā gadījumā tas ir jāpagarina.

90      Komisijas ieskatā, ņemot vērā šādi tieslietu ministram piešķirto rīcības brīvību, perspektīva vērsties pie tā ar pieteikumu par tiesneša amata pilnvaru termiņa pagarināšanu un situācija, ka pēc šāda pieteikuma iesniegšanas nenoteiktu laiku ir jāgaida ministra lēmums, attiecīgajam tiesnesim vai prokuroram var radīt spiedienu, kas tam var likt piekāpties iespējamām izpildvaras vēlmēm saistībā ar lietām, kuras viņš izskata, tostarp tad, ja tam ir jāinterpretē un jāpiemēro Savienības tiesību normas. Tādējādi strīdīgās tiesību normas apdraudot strādājošo tiesnešu un prokuroru profesionālo un funkcionālo neatkarību.

91      Komisija uzskata, ka šīs pašas tiesību normas apdraud arī attiecīgo tiesnešu neatceļamības principu. Šajā ziņā Komisija uzsver, ka tās iebildums attiecas nevis uz pašu tiesnešu un prokuroru pensionēšanās vecuma samazināšanas pasākumu, bet uz to, ka šī samazināšana šajā gadījumā ir saistīta ar šādu tieslietu ministram piešķirtu rīcības brīvību. Komisijas ieskatā tiesnešiem būtu jābūt aizsargātiem no jebkāda lēmuma, ar kuru patvaļīgi tiem tiktu liegtas tiesības turpināt pildīt tiesas spriešanas funkcijas, ne tikai formāla sava statusa zaudēšanas gadījumā, piemēram, ja tiesnesis tiek atcelts no amata, bet arī tad, ja runa ir par šādu funkciju pildīšanas termiņa pagarināšanu vai nepagarināšanu pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, kaut arī tiesneši paši vēlētos turpināt strādāt un to veselības stāvoklis to ļautu.

92      Šajā kontekstā Komisija apgalvo, ka Polijas Republikas izvirzītais arguments, ka strīdīgo tiesību normu mērķis esot Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu pensionēšanās vecumu vienādot ar vispārējo darba ņēmējiem piemērojamo pensionēšanās vecumu, nav pamatots, jo tiesnešu neatkarības principa pārkāpumam nav pieļaujams nekāds attaisnojums. Katrā ziņā – atšķirībā no apstrīdētās vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem piemērojamās sistēmas – vispārējā pensiju sistēma neizraisot automātisku darba ņēmēju pensionēšanu, bet tikai radot viņiem tiesības, bet ne pienākumu izbeigt savu darbību. Turklāt no 2018. gada 8. marta baltās grāmatas, ko izstrādājusi Polijas valdība un kas veltīta Polijas tiesu reformai, izrietot, ka tiesnešu pensionēšanās vecuma samazināšanas mērķis tostarp esot izslēgt noteiktas tiesnešu kategorijas.

93      Polijas Republika apgalvo, pirmkārt, ka tādas valsts tiesību normas kā tās, ko savā prasībā apstrīdējusi Komisija, ir saistītas ar valsts tiesu organizāciju un pareizu darbību, uz kuru attiecas nevis Savienības tiesības un Savienības kompetence, bet gan tikai dalībvalstu ekskluzīvā kompetence un dalībvalstu procesuālā autonomija. Šādas valsts tiesību normas tātad nevarot tikt pārbaudītas no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta viedokļa, tādējādi pārmērīgi nepaplašinot tvērumu minētajām Savienības tiesību normām, kuras principā ir piemērojamas tikai Savienības tiesībās reglamentētās situācijās.

94      Šajā gadījumā, konkrēti, neesot nekādas Savienības tiesību īstenošanas situācijas Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt no LES 6. panta 1. punkta, kā arī Hartas 51. panta 2. punkta izrietot, ka ar to Savienības tiesību piemērošanas joma nedz tiek paplašināta ārpus Savienības kompetences, nedz arī radīta kāda jauna kompetence vai uzdevums Savienībai. Savukārt LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā esot tikai noteikts vispārīgs pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, un Savienībai neesot piešķirta kompetence pieņemt institucionālus noteikumus attiecībā uz tiesu varu – it īpaši tādus, kas attiecas uz tiesnešu pensionēšanās vecumu –, kuriem nav nekādas īstas saiknes ar Savienības tiesībām.

95      Otrām kārtām, Polijas Republika apstrīd jebkādu tiesnešu neaizskaramības apdraudējumu, jo šī neaizskaramība attiecoties tikai uz strādājošiem tiesnešiem un strīdīgais valsts tiesiskais regulējums esot piemērojams tiesnešiem, kuri jau ir sasnieguši likumisko pensionēšanās vecumu. Tiklīdz tiesneši tiekot pensionēti, viņi zaudējot savu tiesneša statusu un iegūstot tiesības uz krietni lielāku pensiju nekā vispārējā sociālā nodrošinājuma sistēmā paredzētie pensijas pabalsti. Šajā gadījumā tiesnešu pensionēšanās vecuma vienādošana ar darba ņēmējiem piemērojamās vispārējās pensiju sistēmas pensionēšanās vecumu turklāt nevarot tikt uzskatīta par patvaļīgu vai nepamatotu.

96      Trešām kārtām, no likumiskajiem kritērijiem, pamatojoties uz kuriem, tieslietu ministram ir jāpieņem lēmums par iespējamu tiesneša funkciju pildīšanas termiņa pagarināšanu pēc parastā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, izrietot, ka pagarināšanas atteikums ir pieņemams tikai tad, ja tas ir pamatots ar nelielu attiecīgā tiesneša darba slodzi tiesā, kurā viņš ieņem amatu, un ar vajadzību pārcelt amata vietu uz citu tiesu, kurā darba slodze ir lielāka. Šāds pasākums, ņemot vērā tostarp to, ka, ja vien nav izņēmuma apstākļu, tiesnešus uz citu tiesu nav iespējams pārcelt bez viņu piekrišanas, esot leģitīms.

97      Katrā ziņā bažas, ka strādājoši tiesneši laikposmā no sešiem līdz divpadsmit mēnešiem varētu sliekties spriest par labu izpildvarai tādēļ, ka pastāv neskaidrība par lēmumu, kāds tiks pieņemts attiecībā uz iespējamo viņu pilnvaru termiņa pagarināšanu, neesot pamatotas. Proti, esot kļūdaini uzskatīt, ka tiesnesis pēc tam, kad viņš daudzus gadus ir spriedis tiesu, varētu sajust spiedienu, kas būtu saistīts ar iespējamu pilnvaru termiņa nepagarināšanu uz dažiem papildu gadiem. Turklāt tiesnešu neatkarības garantija obligāti nenozīmējot, ka starp izpildvaru un tiesu varu pilnībā nav nekādu attiecību. Arī Eiropas Savienības Tiesas tiesneša pilnvaru pagarināšana esot atkarīga no dalībvalsts, no kuras nāk attiecīgā persona, valdības vērtējuma.

 Tiesas vērtējums

–       Par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas piemērojamību un tvērumu

98      Ievadam ir jāatgādina, ka LES 19. pantā, kurā ir konkretizēta LES 2. pantā noteiktā tiesiskuma vērtība, valsts tiesām un Tiesai ir uzticēts uzdevums nodrošināt pilnīgu Savienības tiesību piemērošanu visās dalībvalstīs, kā arī tiesību, kas šiem indivīdiem izriet no Savienības tiesībām, aizsardzību tiesā (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 47. punkts).

99      Šajā ziņā un kā tas paredzēts LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir vajadzīgi pietiekami efektīvas tiesību aizsardzības tiesā nodrošināšanai indivīdiem jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Tādējādi dalībvalstīm ir jāparedz tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kas nodrošina efektīvu tiesas kontroli minētajās jomās (spriedumi, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 34. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 48. punkts).

100    Tiesību, kuras indivīdi gūst no Savienības tiesībām, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, uz ko tādējādi ir atsauce LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas izriet no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un kas ticis atzīts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā, un kas šobrīd ir apstiprināts Hartas 47. pantā (spriedumi, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 35. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 49. punkts).

101    Runājot par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas piemērojamību ratione materiae, ir jāatgādina, ka šī norma darbojas “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”, neatkarīgi no situācijas, kādā dalībvalstis īsteno šīs tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (spriedumi, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 29. punkts, un 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 50. punkts).

102    Turklāt, lai arī, kā atgādina Polijas Republika, tiesu organizācija dalībvalstīs ir šo dalībvalstu kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām un, it īpaši, no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas (spriedumi, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 40. punkts, un 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

103    Šajā ziņā saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu visām dalībvalstīm tostarp ir jānodrošina, lai attiecīgās instances, kas kā “tiesa” Savienības tiesībās noteiktajā izpratnē ietilpst tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, un kas tādējādi šajā statusā var spriest par Savienības tiesību piemērošanu un interpretāciju, atbilstu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

104    Šajā lietā nav strīda par to, ka Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesas šajā statusā var tikt aicinātas spriest par jautājumiem, kas ir saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu vai interpretēšanu, un ka tās kā “tiesas” šajās tiesībās definētajā nozīmē ietilpst Polijas tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, un tādēļ šīm tiesām ir jāatbilst prasībai par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

105    Lai nodrošinātu, ka šādas vispārējās jurisdikcijas tiesas spēj piedāvāt šādu aizsardzību, īpaši svarīga – kā tas norādīts Hartas 47. panta otrajā daļā, kurā kā viena no prasībām saistībā ar pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir minēta piekļuve “neatkarīgai” tiesai, – ir šo instanču neatkarības saglabāšana (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 57. punkts).

106    Šī prasība par tiesu neatkarību, kas ir raksturīga tiesas spriešanai, ietilpst to tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu saturā, kurām ir kardināla nozīme kā garantijai visu to tiesību aizsardzībai, kuras indivīdiem izriet no Savienības tiesībām, un dalībvalstu kopējo vērtību, kas izklāstītas LES 2. pantā, tostarp tiesiskuma, saglabāšanai (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 48. un 63. punkts, kā arī 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 58. punkts).

107    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, valsts tiesību normas, uz kurām attiecas Komisijas prasībā izvirzītais otrais iebildums, var tikt pārbaudītas no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas viedokļa, un tādēļ ir jāizvērtē, vai, kā to apgalvo šī iestāde, Polijas Republika nav pārkāpusi šo tiesību normu.

–       Par iebildumu

108    Jāatgādina, ka tiesu neatkarības prasība, kas atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai dalībvalstīm ir jāpilda attiecībā uz tādām valsts tiesām, kuras – tāpat kā Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesas – ir aicinātas spriest par jautājumiem, kas saistīti ar Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu, ietver divus aspektus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 71. punkts).

109    Pirmais (ārējais) aspekts ietver prasību, lai attiecīgā tiesa pildītu savas funkcijas pilnīgi autonomi, nebūdama pakļauta nekādai hierarhiskai saiknei vai subordinācijai attiecībā pret kādu un nesaņemot jebkādas izcelsmes rīkojumus vai instrukcijas, tādējādi būdama aizsargāta pret ārēju iejaukšanos vai spiedienu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās locekļu tiesas spriešanas neatkarību un ietekmēt viņu lēmumus (spriedumi, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 44. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 72. punkts).

110    Otrais (iekšējais) aspekts savukārt ir saistīts ar neitralitātes jēdzienu un attiecas uz to, ka tiek saglabāta vienāda attieksme attiecībā uz strīda dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu. Šī aspekta ietvaros ir jāievēro objektivitāte un, izņemot tiesību normu stingru piemērošanu, ir jābūt absolūtai neieinteresētībai strīda atrisinājumā (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 65. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 73. punkts).

111    Šādām neatkarības un objektivitātes garantijām ir nepieciešams, lai pastāvētu tiesību normas, it īpaši attiecībā uz tiesas sastāvu, tās locekļu iecelšanu, pilnvaru ilgumu, kā arī atturēšanās, noraidīšanas un atcelšanas iemesliem, lai tādējādi indivīdos kliedētu jebkādas pamatotas šaubas par minētās tiesas ārēju ietekmējamību un tās neitralitāti attiecībā uz interesēm, kuras tā izvērtē (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 66. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 74. punkts).

112    No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka obligātā tiesnešu brīvība no jebkādas iejaukšanās vai ārēja spiediena prasa noteiktas garantijas, ka persona, kurai ir uzdevums spriest tiesu, tostarp tās neatceļamība, tiks aizsargāta (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 75. punkts).

113    Atbilstoši neatceļamības principam tiesnešiem tostarp ir jāvar palikt amatā līdz brīdim, kad viņi sasniedz obligāto pensionēšanās vecumu, vai līdz savu pilnvaru termiņa beigām, ja tās ir piešķirtas uz noteiktu laiku. No minētā principa, lai gan tam nav absolūta rakstura, izņēmumi var būt tikai ar nosacījumu, ka tas ir pamatots ar attaisnojošiem un primāriem iemesliem, ievērojot samērīguma principu. Tā parasti tiek pieņemts, ka tiesneši, ievērojot atbilstošas procedūras, var tikt atcelti, ja tie nevar turpināt pildīt savas funkcijas nespējas vai būtiska pārkāpuma dēļ (spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 76. punkts).

114    Pēdējā minētā aspekta ziņā no Tiesas judikatūras, precīzāk, izriet, ka neatkarības prasība arī nozīmē, ka to personu, kuras spriež tiesu, disciplināros pasākumus – un tātad arī viņu iespējamo atcelšanu – reglamentējošajos noteikumos ir jābūt garantijām, kas nepieciešamas, lai novērstu jebkādu risku, ka šādi pasākumi tiks izmantoti kā tiesu nolēmumu satura politiskās kontroles sistēma. Tādējādi tādu noteikumu paredzēšana, kuros tostarp ir definēta gan rīcība, kas ir disciplinārpārkāpumi, gan konkrēti piemērojami sodi, kuri paredz neatkarīgas instances iesaistīšanos saskaņā ar procedūru, kas pilnībā garantē Hartas 47. un 48. pantā paredzētās tiesības, tostarp tiesības uz aizstāvību, un kuros ir paredzēta iespēja tiesā apstrīdēt disciplināro iestāžu lēmumus, ir būtisko garantiju kopums, lai saglabātu tiesu varas neatkarību (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 67. punkts, kā arī 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 77. punkts).

115    Ņemot vērā neatceļamības principa kardinālo nozīmi, izņēmums no tā var būt pieņemams tikai tad, ja tas ir attaisnots ar leģitīmu mērķi un samērīgs ar minēto mērķi un ciktāl tas attiecīgajām personām nerada leģitīmas šaubas par attiecīgās tiesas neietekmējamību ar ārējiem faktoriem un par tās neitralitāti attiecībā uz interesēm, kuras tā izvērtē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 79. punkts).

116    Šajā lietā, kā Komisija ir precizējusi gan rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē, tā otrajā iebildumā nekritizē Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnešu pensionēšanās vecuma samazināšanas pasākumu pašu par sevi. Šis iebildums galvenokārt ir vērsts uz mehānismu, kas papildina šo pasākumu, atbilstoši kuram tieslietu ministrs ir pilnvarots atļaut turpināt aktīvi pildīt tiesneša funkcijas minēto tiesu tiesnešiem pēc šādi samazinātā pensionēšanās vecuma sasniegšanas. Komisijas ieskatā, ņemot vērā šīs īpašības, šis mehānisms apdraud attiecīgo tiesnešu neatkarību, ciktāl tas neļauj nodrošināt, ka tie pildīs savas funkcijas pilnīgi autonomi, būdami aizsargāti no ārējās ietekmes vai spiediena. Turklāt minētais pasākums kopā ar minēto mehānismu apdraudot tiesnešu neatceļamību.

117    Šajā ziņā uzreiz ir jānorāda, ka šādi Komisijas kritizētais mehānisms attiecas nevis uz tiesnešu iecelšanas procesu tiesas funkciju pildīšanai, bet uz iespēju tiesnešiem, kuri jau tās pilda un kuriem tātad ir ar šo funkciju pildīšanu saistītās garantijas, turpināt pildīt savas funkcijas pēc parastā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, un ka tādējādi šis mehānisms ir saistīts ar tiesnešu karjeras norises un izbeigšanas nosacījumiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 109. punkts).

118    Turklāt, lai arī tikai dalībvalstu ziņā ir lemt par to, vai atļaut šādu tiesnešu funkciju pildīšanas termiņa pagarināšanu pēc parastā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, tad, ja tās izvēlas šādu mehānismu, tām tomēr ir pienākums nodrošināt, lai nosacījumi un kārtība, kas attiecas uz šādu pagarināšanu, nebūtu tādi, kas apdraud tiesnešu neatkarības principu (spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 110. punkts).

119    Runājot par šī sprieduma 109.–111. punktā atgādināto vajadzību nodrošināt, lai tiesu iestādes varētu īstenot savas funkcijas pilnīgi autonomi, ievērojot objektivitāti un nebūdamas ieinteresētas lietas risinājumā, kā arī būdamas aizsargātas pret iejaukšanos vai ārēju spiedienu, kas varētu apdraudēt to locekļu pieņemto nolēmumu neatkarību un ietekmēt to lēmumus, protams, ir jānorāda, ka ar to vien, ka tādai struktūrai kā tieslietu ministrs ir pilnvaras lemt par iespējamu tiesas funkciju pildīšanas termiņa pagarināšanu pēc parastā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, nepietiek, lai secinātu, ka tiek aizskarts tiesnešu neatkarības princips. Tomēr ir jāpārliecinās, ka šādu lēmumu pieņemšanas materiāltiesiskie nosacījumi un procesuālā kārtība ir tādi, kas neļauj radīt attiecīgajām personām nekādas pamatotas šaubas par minēto tiesnešu ārēju ietekmējamību un to neitralitāti attiecībā uz tiesā izvērtējamajām interesēm (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 111. punkts).

120    Šim nolūkam it īpaši ir svarīgi, lai minētie nosacījumi un kārtība būtu izstrādāti tā, lai šie tiesneši būtu pasargāti no iespējamā kārdinājuma pakļauties ārējai ietekmei vai spiedienam, kas var apdraudēt viņu neatkarību. Šādai kārtībai tātad it īpaši ir jāļauj izslēgt ne tikai jebkādu tiešu ietekmi, kas izpaužas norāžu veidā, bet arī netiešāku ietekmi, kas varētu iespaidot attiecīgo tiesnešu lēmumus (spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).

121    Tomēr šajā gadījumā nosacījumi un procesuālā kārtība, kam apstrīdētajās valsts tiesību normās ir pakļauta Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iespējama funkciju pildīšanas termiņa pagarināšana pēc jaunā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, šādām prasībām neatbilst.

122    Vispirms ir jānorāda, ka Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 69. panta 1.b punktā ir paredzēts, ka tieslietu ministrs, pamatojoties uz noteiktiem kritērijiem, var nolemt atļaut vai neatļaut šādu pienākumu pildīšanas turpināšanu. Tomēr šie kritēriji šķiet pārāk neskaidri un nepārbaudāmi, turklāt, kā tiesas sēdē atzinusi pati Polijas Republika, ministra lēmums, tostarp šo kritēriju aspektā, nav jāpamato. Turklāt šāds lēmums nevar tikt pārsūdzēts tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 114. punkts).

123    Vēl ir jāatgādina, ka saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 69. panta 1. punktu pieteikums par tiesas spriešanas funkciju pagarināšanu ieinteresētajām personām ir jāiesniedz ne ātrāk kā 12 mēnešus un ne vēlāk kā 6 mēnešus pirms parastā pensionēšanās vecuma sasniegšanas. Turklāt – kā rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē apgalvojusi Komisija, Polijas Republikai to neapstrīdot, – minētajā tiesību normā tieslietu ministram nav noteikts termiņš, kādā viņam šāds lēmums būtu jāpieņem. Šī tiesību norma kopsakarā ar šī paša likuma 69. panta 1.b punktu, kurā ir paredzēts, ka tad, ja tiesnesis sasniedz parasto pensionēšanās vecumu pirms procedūras, kas vērsta uz viņa pienākumu pildīšanas termiņa pagarināšanu, beigām, ieinteresētā persona paliek amatā līdz minētās procedūras pabeigšanai, var paildzināt attiecīgajam tiesnesim radītās nenoteiktības laikposmu. No iepriekš izklāstītā izriet, ka galu galā arī tā laikposma ilgums, kurā tiesneši tādējādi var gaidīt tieslietu ministra lēmumu pēc tam, kad tie ir pieprasījuši savu pienākumu pildīšanas termiņa pagarināšanu, ietilpst šā ministra rīcības brīvībā.

124    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jākonstatē, ka pilnvaras, kādas šajā gadījumā ir piešķirtas tieslietu ministram, lai atļautu vai aizliegtu Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem turpināt pildīt savas funkcijas no 60 gadu vecuma līdz 70 gadu vecumam – sievietēm un no 65 gadu vecuma līdz 70 gadu vecumam – vīriešiem, spēj radīt pamatotas šaubas tostarp tiesvedībās iesaistītajām personām par attiecīgo tiesnešu neuzņēmību pret ārējo ietekmi un to neitralitāti attiecībā uz interesēm, kuras tie izvērtē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 118. punkts).

125    Turklāt ar šīm pilnvarām netiek ievērots arī ar tiesu neatkarību saistītais tiesnešu neatceļamības princips (spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 96. punkts).

126    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka minētās pilnvaras tieslietu ministram tika piešķirtas plašākā tās reformas kontekstā, kuras rezultātā tika samazināts parastais pensionēšanās vecums, tostarp Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem.

127    Pirmkārt, ņemot vērā tostarp noteiktus sagatavošanas dokumentus par attiecīgo reformu, abu iepriekšējā punktā minēto pasākumu kombinācija tiesvedības dalībniekiem var radīt pamatotas šaubas par to, ka jaunā sistēma patiesībā varētu būt vērsta uz to, lai tieslietu ministram, kurš rīkojas savas rīcības brīvības ietvaros, ļautu izslēgt noteiktas to tiesnešu grupas, kuri strādā Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesās, tiklīdz tie sasniedz jauno noteikto parasto pensionēšanās vecumu, vienlaikus saglabājot amatā citu šo tiesnešu daļu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 85. punkts).

128    Otrkārt, ir jāuzsver, ka Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu amata pienākumu pildīšanas laiks, uz kuru tādējādi attiecas pilnīga tieslietu ministra rīcības brīvība, ir ievērojams, jo runa ir par pēdējo desmit gadu darba pienākumu pildīšanu tiesneša karjerā sievietēm un pēdējo piecu gadu šo pienākumu pildīšanu tiesneša karjerā vīriešiem.

129    Treškārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 69. panta 1.b punktu, ja tiesnesis sasniedz parasto pensionēšanās vecumu pirms procedūras, kas vērsta uz viņa pienākumu pildīšanas termiņa pagarināšanu, beigām, ieinteresētā persona paliek amatā līdz minētās procedūras pabeigšanai. Šādā gadījumā iespējamais tieslietu ministra nelabvēlīgais lēmums, kura pieņemšanai turklāt – kā jau ir uzsvērts šā sprieduma 123. punktā – nav noteikts nekāds termiņš, tātad tiek pieņemts pēc tam, kad attiecīgais tiesnesis ir ticis saglabāts amatā, attiecīgajā gadījumā – salīdzinoši ilgā nenoteiktības laikposmā pēc parastā pensionēšanās vecuma sasniegšanas.

130    Ņemot vērā šā sprieduma 126.–129. punktā izklāstītos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, ja nav ievērotas šī sprieduma 113.–115. punktā atgādinātās prasības, tas, ka parastā pensionēšanās vecuma samazināšanas pasākums, to nosakot 60 gadi sievietēm un 65 gadi vīriešiem, ir apvienots ar rīcības brīvību, kas šajā gadījumā ir piešķirta tieslietu ministram, lai atļautu vai neatļautu Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem turpināt pildīt amata pienākumus no 60 līdz 70 gadiem – sievietēm un no 65 līdz 70 gadiem – vīriešiem, ir pretrunā neatceļamības principam.

131    Iepriekšējā punktā izdarīto konstatējumu neietekmē nedz Polijas Republikas minētie apstākļi, ka tiesneši, kuriem nav atļauts turpināt pildīt minētos pienākumus, saglabā savu tiesneša statusu, vai arī, ka viņi saglabā imunitāti un turpina saņemt paaugstinātu atlīdzību, kad tiek pensionēti, nedz arī šīs pašas dalībvalsts formālais arguments, saskaņā ar kuru uz attiecīgajiem tiesnešiem vairs neattiecas neatceļamības garantija tādēļ, ka viņi jau ir sasnieguši jauno likumā noteikto pensionēšanās vecumu. Attiecībā uz šo otro minēto aspektu ir jānorāda, ka jau šā sprieduma 129. punktā tika atgādināts, ka no Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 69. panta 1.b punkta izriet, ka tieslietu ministra lēmums pagarināt vai nepagarināt attiecīgo personu tiesneša amata pienākumu pildīšanas termiņu var tikt pieņemts tad, kad viņi jau ir tikuši saglabāti amatā pēc šā jaunā pensionēšanās vecuma sasniegšanas.

132    Visbeidzot, runājot par Polijas Republikas argumentu par apgalvoto līdzību starp apstrīdētajām valsts tiesību normām un procedūru, kas ir piemērojama tad, kad tiek pagarinātas Eiropas Savienības Tiesas tiesneša pilnvaras, ir jānorāda, ka tas nevar tikt atbalstīts.

133    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, atšķirībā no valstu tiesnešiem, kuri ir iecelti amatā līdz likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanai, tiesneši Tiesā – kā paredzēts LESD 253. pantā – tiek iecelti uz noteiktu sešu gadu termiņu. Turklāt, lai tiesnesis, kurš iepriekš beidzis pildīt šādus tiesneša pienākumus, no jauna tiktu iecelts šādā amatā, atbilstoši šim pantam – un tāpat kā tā sākotnējās iecelšanas amatā gadījumā – ir vajadzīga dalībvalstu valdību kopīga vienošanās pēc tam, kad ir saņemts LESD 255. pantā paredzētās komitejas atzinums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 121. punkts).

134    Šādi Līgumos paredzētie nosacījumi nemaina LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto dalībvalstu pienākumu tvērumu (spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 122. punkts).

135    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Komisijas otrais iebildums par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas pārkāpumu ir jāpieņem.

136    Komisijas prasība tātad ir jāapmierina kopumā, un tādēļ ir jākonstatē:

–        pirmkārt, ka, 2017. gada 12. jūlija grozījumu likuma 13. panta 1.–3. punktā ieviešot atšķirīgu pensionēšanās vecumu sievietēm un vīriešiem, kuri strādā kā tiesneši Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesās un Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) vai kā prokurori Polijas prokuratūrā, Polijas Republika nav izpildījusi LESD 157. pantā, kā arī Direktīvas 2006/54 5. panta a) punktā un 9. panta 1. punkta f) apakšpunktā paredzētos pienākumus, un

–        otrkārt, ka, 2017. gada 12. jūlija grozījumu likuma 1. panta 26. punkta b) un c) apakšpunktā pilnvarojot tieslietu ministru atļaut vai neatļaut Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem turpināt pildīt amata pienākumus pēc tam, kad šie tiesneši ir sasnieguši jauno pensionēšanās vecumu, kurš ir samazināts šā paša likuma 13. panta 1. punktā, Polijas Republika nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

137    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      Ustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych oraz niektórych innych ustaw (Likums, ar ko groza Likumu par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju un dažus citus likumus) 13. panta 1.–3. punktā ieviešot atšķirīgu pensionēšanās vecumu vīriešiem un sievietēm, kuri ir vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesneši, Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesneši vai Polijas prokuratūras prokurori, Polijas Republika nav izpildījusi LESD 157. pantā, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, 5. panta a) punktā un 9. panta 1. punkta f) apakšpunktā paredzētos pienākumus.

2)      2017. gada 12. jūlija likuma, ar ko groza Likumu par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju un dažus citus likumus, 1. panta 26. punkta b) un c) apakšpunktā pilnvarojot tieslietu ministru (Polija) atļaut vai neatļaut Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem turpināt pildīt amata pienākumus pēc tam, kad šie tiesneši ir sasnieguši jauno pensionēšanās vecumu, kurš ir samazināts šā paša likuma 13. panta 1. punktā, Polijas Republika nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus.

3)      Polijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – poļu.