Prasība, kas celta 2005. gada 16. decembrī - A pret Eiropas Kopienu Komisiju

(lieta F-124/05)

Tiesvedības valoda - franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: A, Port-Vendres (Francija) (pārstāvji - B. Cambier un L. Cambier, avocats)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāja prasījumi

atcelt atbildētājas 2005. gada 28. februāra lēmumu, ar kuru noraidīts lūgums, kuru prasītājs iesniedza 2004. gada 22. oktobrī, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, lūdzot izbeigt pret prasītāju ar 2004. gada 16. janvāra lēmumu uzsākto disciplinārlietu;

atcelt atbildētājas 2005. gada 26. septembra lēmumu, ar kuru noraidīta prasītāja 2005. gada 20. maijā, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, iesniegtā sūdzība, lūdzot grozīt iepriekš minēto 2005. gada 28. februāra lēmumu;

nolemt, ka iepriekš minētā prasītāja 2004. gada 22. oktobra sūdzība ir pieņemama un pamatota;

piespriest atbildētājai pārskaitīt prasītāja, un tā ģimenei provizorisku summu EUR 1 581 801 apmērā, kas atbilst pusei no zaudējumiem, kas nodarīti ar lēmumu uzsākt un neizbeigt disciplinārlietu pret prasītāju, nosakot, ka atlikusī zaudējumu daļa precizējama ar eksperta palīdzību;

piespriest prasītājai samaksāt nokavējuma procentus 8 % apmērā par iepriekš minēto summu par laika posmu, sākot ar 1999. gada 23. novembri, datumu, kad tika pabeigta pirmā iekšējā pārbaude, kuru veica Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un kurā atrodamas pirmās norādes uz neobjektivitāti attiecībā uz prasītāju vai, pakārtoti, sākot ar 2004. gada 16. janvāri, datumu, kurā iecēlējinstitūcija (IEIN) nolēma pret prasītāju uzsākt disciplinārlietu;

noteikt ekspertu;

piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savu prasību pamatojot, prasītājs izvirza sešus pamatus.

Ar savu pirmo pamatu viņš apgalvo, ka attiecīgā diciplinārlieta tika uzsākta tikai sakarā ar pret prasītāju uzsākto krimināllietu, kas tika izbeigta ar Chambre du Conseil de Bruxelles 2004. gada 30. jūnija galīgo lēmumu. Attiecīgi, arī disciplinārlietai būtu jābeidzas tāpat.

Ar otro pamatu prasītājs atsaucas uz jau izlemtas lietas pārliecinošo spēku, kāds piemīt iepriekš minētajam lēmumam par lietas izbeigšanu, kuru atbildētāja nav pārsūdzējusi.

Pakārtoti, pieņemot, ka būtu jāuzskata, ka iecēlējinstitūcija varētu turpināt disciplinārlietu, balstoties uz faktiem, kurus Chambre du Conseil de Bruxelles pēdējā instancē atzinusi par nepierādītiem, prasītājs ar savu trešo pamatu uzskata, ka apstrīdētos lēmumus kļūdaini saistīja ar tāda veida procesu, kā lietu, kas ierosināta pret prasītāju pēc procesa, kas vērsts pret Kresonas [Cresson] kundzi.

Ar ceturto un piekto pamatu prasītājs apgalvo, ka fakti, par kuriem viņš ir kritizēts, ir kļūdaini un ka iecēlējinstitūcija ir pārkāpusi Civildienesta noteikumu 24. pantā paredzēto pienākumu palīdzēt un tiesiskās paļāvības principu, ciktāl tā nav izdarījusi visu iespējamo, lai izprastu faktisko notikumu attīstību.

Visbeidzot, ar savu pēdējo pamatu prasītājs uzskata, ka jebkurā gadījumā, saprātīgais termiņš, līdz kuram iecēlējinstitūcijai būtu bijis jāpieņem lēmumu jau sen ir beidzies, jo fakti iestājās 1995.-1996. gadā.

Attiecībā uz prasījumu atlīdzināt zaudējumus, prasītājs apliecina, ka atbildētājas kļūdu dēļ prasītājam ir iestājies nervu sabrukums, kas tam ir licis priekšlaikus beigt viņa ierēdņa karjeru. Šis apstāklis esot viņam un viņa ģimenei radījis materiālus zaudējumus un nodarījis morālo kaitējumu.

____________