VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2023. gada 25. oktobrī (*)
Šķīrējklauzula – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – Nolīgumi par neatsaucamām maksājumu saistībām un nodrošinājuma mehānisms – Lūguma atbrīvot neatsaucamu maksājumu saistību veidā veiktu ex ante iemaksu nodrošinājumu atteikums – Kredītiestāde, kurai anulēta licence – Īstenošanas Regulas (ES) 2015/81 7. panta 3. punkts – Ārpuslīgumiskā atbildība – Nepamatota iedzīvošanās
Lietā T‑688/21
BNP Paribas Public Sector SA, Parīze (Francija), ko pārstāv A. Champsaur un A. Delors, advokāti,
prasītāja,
ko atbalsta
Francijas Republika, ko pārstāv A.‑L. Desjonquères un E. Leclerc, pārstāvji,
kā arī
Fédération bancaire française, Parīze, ko pārstāv A. Gosset‑Grainville un M. Trabucchi, advokāti,
personas, kas iestājušās lietā,
pret
Vienoto noregulējuma valdi (VNV), ko pārstāv C. De Falco, C. Flynn un J. Kerlin, pārstāvji, kam palīdz H.‑G. Kamann, F. Louis, P. Gey, É. Bruc un A. Vallery, advokāti,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja K. Kovalika‑Baņčika [K. Kowalik‑Bańczyk], tiesneši G. Hese [G. Hesse] (referents) un B. Ričiova [B. Ricziová],
sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu,
pēc 2023. gada 20. aprīļa tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar šo prasību prasītāja BNP Paribas Public Sector SA būtībā lūdz, pirmkārt, pamatojoties uz LESD 272. pantu un LESD 340. panta pirmo daļu, no vienas puses, konstatēt, ka Vienotā noregulējuma valde (VNV) nav izpildījusi savu atbrīvošanas pienākumu saskaņā ar 12.5. punktu [nolīgumos] par neatsaucamām maksājumu saistībām, kuras tā uzņēmusies iemaksu periodos no 2016. līdz 2021. gadam, un, no otras puses, atbrīvot tās summas, kuras VNV paturējusi, neievērodama minētās līgumsaistības, kā arī jebkāda veida ar to saistītās izmaksas, nokavējuma procentus un papildu maksājumus, un, pakārtoti, pamatojoties uz LESD 340. panta otro daļu, atlīdzināt kaitējumu, kas tai esot nodarīts VNV rīcības saistībā ar iemaksu periodos no 2016. līdz 2021. gadam uzņemtajām neatsaucamajām maksājumu saistībām dēļ, un, otrkārt, pamatojoties uz LESD 340. panta otro daļu, atlīdzināt kaitējumu, kas tai esot nodarīts VNV atteikuma atbrīvot nodrošinājumu, ar kuru tiek segtas tās 2015. gada iemaksu periodā uzņemtās neatsaucamās maksājumu saistības, dēļ.
Tiesvedības priekšvēsture
2 Pēc 2008. gada finanšu krīzes, kas izraisīja eurozonas krīzi, tika izveidots tiesiskais regulējums, lai nodrošinātu banku darbības stabilitāti un drošību Eiropas Savienībā. Šis jaunais regulējums būtībā ir vienots noteikumu kopums, kas vienveidīgi piemērojams visu attiecīgo dalībvalstu kredītiestādēm. Banku savienība balstās uz trim pīlāriem, proti, uz vienotu uzraudzības mehānismu (VUM), vienotu noregulējuma mehānismu (VNM) un Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmu.
3 VNM, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.), paredz izveidot vienotu noregulējuma fondu (VNF), kurā kredītiestādēm ir jāveic iemaksas. Šo fondu izmanto tikai tādā apmērā, kas nepieciešams, lai nodrošinātu noregulējuma instrumentu efektīvu izmantošanu (Regulas Nr. 806/2014 76. panta 1. punkts).
4 Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. pantu VNV katru gadu aprēķina katras iestādes individuālās iemaksas, ko sauc arī par “ex ante iemaksām”.
5 Ir ieviesta ikgadēja iemaksu iekasēšana no kredītiestādēm, lai nodrošinātu, ka astoņu gadu sākotnējā perioda beigās, sākot no 2016. gada 1. janvāra, VNF pieejamie finanšu līdzekļi sasniedz vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem visās kredītiestādēs visās iesaistītajās dalībvalstīs, kurās tās saņēmušas licences (turpmāk tekstā – “mērķapjoms”).
6 Saskaņā ar Padomes Īstenošanas regulas (ES) 2015/81 (2014. gada 19. decembris), ar ko nosaka vienādus Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas nosacījumus attiecībā uz ex ante iemaksām VNF (OV 2015, L 15, 1. lpp.), 8. panta 3. punktu sākotnējā periodā parastos apstākļos VNV ļauj izmantot neatsaucamas maksājumu saistības, ja kāda iestāde to pieprasa. Neatsaucamu maksājumu saistību izmantošanu VNV sadala vienādi starp tām iestādēm, kas izmantošanu pieprasa. Iedalītā neatsaucamu maksājumu saistību summa nav mazāka par 15 % no šīs iestādes kopējām maksājumu saistībām. Aprēķinot katras iestādes gada iemaksas, VNV nodrošina, ka minēto neatsaucamu maksājumu saistību summa gadā nav lielāka par 30 % no ikgadējo iemaksu kopsummas, kas piesaistīta saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. pantu.
7 Prasītāja bija Francijas kredītiestāde, kurai licence izsniegta līdz 2021. gada 24. martam, kad tā saņēma Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumu anulēt licenci.
8 Pirms VNM ieviešanas prasītāja daļu no savām ex ante iemaksām par 2015. gadu veica neatsaucamu maksājumu saistību veidā. Lai to izdarītu, tā uzņēmās neatsaucamas maksājumu saistības ar VNV, Autorité de contrôle prudentiel et de résolution [Prudenciālās uzraudzības un noregulējuma iestādi] (ACPR) un Fonds de garantie des dépôts et de résolution [Noguldījumu nodrošinājuma un noregulējuma fondu] (FGDR) (turpmāk tekstā – “2015. gada NMS”).
9 Attiecībā uz iemaksu periodiem no 2016. līdz 2021. gadam prasītāja vismaz daļu no savām ex ante iemaksām veica neatsaucamu maksājumu saistību veidā. Šajā nolūkā tā ar VNV par katru šo periodu noslēdza [nolīgumu] par neatsaucamām maksājumu saistībām (turpmāk tekstā – “2016.–2021. gada NMS”).
10 Ar 2021. gada 1. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli prasītāja informēja VNV, ka pēc tās lūguma ECB ir anulējusi prasītājas licenci. Tālab prasītāja lūdza VNV sniegt informāciju par veicamajiem pasākumiem, lai atgūtu tās uzņemto neatsaucamo maksājumu saistību nodrošinājumu.
11 2021. gada 14. aprīļa vēstulē VNV prasītājai izklāstīja veicamās formalitātes, lai saņemtu nodrošinājuma, ar kuru tiek segtas tās uzņemtās neatsaucamās maksājumu saistības, atbrīvojumu.
12 2021. gada 29. jūlijā pēc vairākkārtējas informācijas apmaiņas prasītāja paziņoja VNV par 2015. gada NMS un 2016.–2021. gada NMS izbeigšanu.
13 Pēc jaunas informācijas apmaiņas VNV 2021. gada 13. augusta vēstulē (turpmāk tekstā – “2021. gada 13. augusta vēstule”) norādīja prasītājai, ka tā atbrīvos nodrošinājumu, ar kuru tiek segtas 2015. gada NMS un 2016.–2021. gada NMS pēc tam, kad būs saņemta skaidra nauda, kas atbilst summai, par kuru uzņemtas šīs saistības.
14 Šajā vēstulē VNV atgādināja, ka prasītāja ar to ir noslēgusi vairākus [nolīgumus par] neatsaucamām maksājumu saistībām. Katram no šiem nolīgumiem VNV precizēja uzņemto saistību summu. Pēc summu uzskaitījuma tā tostarp norādīja, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktu, saskaņā ar kuru pienācīgi saņemtās iemaksas vienībām netiek atmaksātas, un Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru neatsaucamu maksājumu saistību izmantošana nekādā veidā nedrīkst ietekmēt VNF finansiālo spēju un likviditāti, 2016.–2021. gada NMS izbeigšana un secīga nodrošinājuma, ar kuru tiek segtas šīs saistības, atbrīvošana var notikt tikai pēc tam, kad skaidrā naudā ir pārskaitīta summa, kas atbilst attiecīgo neatsaucamo maksājumu saistību summai. Tādējādi VNV aicināja prasītāju tai pārskaitīt noteikta apmēra summu un informēt par to elektroniskā pasta vēstulē. Saņemot minēto summu un paejot četrpadsmit bankas darbdienām no dienas, kad saņemts paziņojums par nolīguma izbeigšanu, tā, atskaitot uzkrāto negatīvo procentu summu, atbrīvos nodrošinājumu.
15 2021. gada 25. oktobrī prasītāja būtībā informēja VNV – tā kā atbilstoši tam, kā prasītāja izprot piemērojamo tiesisko regulējumu, tai nodrošinājuma atbrīvošanai nav VNV jāpārskaita skaidra nauda, kas atbilst kopējai summai, par kuru uzņemtas 2015. gada NMS un 2016.–2021. gada NMS, prasītāja neveiks minēto pārskaitījumu.
Lietas dalībnieku prasījumi
16 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– pamatojoties uz LESD 256. un 263. pantu, atcelt 2021. gada 13. augusta vēstuli;
– apmierināt tās prasību, kas celta, pamatojoties uz LESD 272. pantu un 340. panta pirmo daļu, atzīstot, ka 2021. gada 13. augusta vēstulē paustā nostāja ir pretrunā 2016.–2021. gada NMS noteikumiem, un uzdodot VNV tai atbrīvot šo saistību skaidras naudas nodrošinājumu, kuru tā ir paturējusi, pārkāpdama savas līgumsaistības, kā arī jebkādas ar tām saistītās izmaksas, nokavējuma procentus un papildu procentus;
– apmierināt tās prasību, kas celta, pamatojoties uz LESD 340. panta otro daļu, atzīstot, ka VNV atteikums atbrīvot prasītājai summas, kuras atbilst 2015. gada NMS skaidras naudas nodrošinājumam, ir nepamatota iedzīvošanās, un liekot VNV kā zaudējumu atlīdzību tai pārskaitīt šīs summas, kā arī visas ar tām saistītās izmaksas, nokavējuma procentus un papildu izmaksas;
– pakārtoti, apmierināt tās prasību, kas celta, pamatojoties uz LESD 340. panta otro daļu, atzīstot, ka VNV atteikums atbrīvot prasītājai summas, kuras atbilst 2016.–2021. gada NMS skaidras naudas nodrošinājumam, ir nepamatota iedzīvošanās, un liekot VNV kā zaudējumu atlīdzību tai pārskaitīt šīs summas, kā arī visas ar tām saistītās izmaksas, nokavējuma procentus un papildu izmaksas;
– piespriest VNV atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17 VNV prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt atcelšanas prasību kā nepieņemamu;
– noraidīt prasījumus saskaņā ar LESD 272. pantu kā nepamatotus;
– noraidīt prasījumus saskaņā ar LESD 340. pantu kā nepieņemamus un, pakārtoti, noraidīt tos kā nepamatotus;
– piespriest prasītājai atlīdzināt visus tās tiesāšanās izdevumus, it īpaši tos, kas saistīti ar atcelšanas prasību, kura tika atsaukta un kura sākotnēji tika celta saskaņā ar LESD 263. pantu.
18 Francijas Republika lūdz Vispārējo tiesu apmierināt prasītājas prasību.
19 Fédération bancaire française [Francijas Banku federācijas] (FBF) prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt, ka VNV, atteikdamās atbrīvot summas, kuras atbilst 2016.–2021. gada NMS skaidras naudas nodrošinājumam, nav izpildījusi atbrīvošanas pienākumu, kas tai bija noteikts saskaņā ar minētajām saistībām;
– piespriest VNV atbrīvot prasītājai skaidras naudas nodrošinājumu, ko tā ir paturējusi, neievērodama savas līgumsaistības.
Juridiskais pamatojums
20 Prasības pieteikumā prasītāja saskaņā ar LESD 256. pantu un 263. pantu lūdza atcelt 2021. gada 13. augusta vēstuli pirms tās atsaukšanas tiesvedības laikā.
21 Šādos apstākļos ir jāizvērtē pārējie prasītājas prasījumi.
Par prasījumiem, kas pamatoti ar LESD 272. pantu un 340. panta pirmo daļu
22 Saskaņā ar šķīrējklauzulām, kas ietvertas katra [nolīguma par] 2016.–2021. gada NMS 13.2. punktā un kurās Vispārējai tiesai ir piešķirta kompetence lemt par jebkuru strīdu attiecībā uz šo nolīgumu likumību, spēkā esamību, interpretāciju vai izpildi, Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt prasītājas pieteikumu, kas iesniegts, pamatojoties uz LESD 272. pantu.
23 Lai pamatotu prasījumus, kuri balstīti uz LESD 272. pantu un 340. panta pirmo daļu, prasītāja, kuru atbalsta Francijas Republika un FBF, apgalvo, ka VNV neesot izpildījusi atbrīvošanas pienākumu, kas tai esot noteikts saskaņā ar [nolīgumu par] 2016.–2021. gada NMS 12.5. punktu.
24 Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 288. pantu Regula Nr. 806/2014 un Īstenošanas regula 2015/81 ir vispārpiemērojamas, saistošas kopumā un tieši piemērojamas visās attiecīgajās dalībvalstīs. Tādējādi prasītāja un VNV nevar brīvi noslēgt nolīgumus, kas būtu pretrunā šo abu regulu noteikumiem, kā tos ir interpretējusi Savienības tiesa.
25 [Nolīgumu par] 2016.–2021. gada NMS 12.5. punktā, uz kuru prasītāja atsaucas, ir noteikts, ka “šis nolīgums neskar Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punkta piemērošanu”. Tādējādi šajā punktā ir atgādināts, ka 2016.–2021. gada NMS nekādā gadījumā nedrīkst būt pretrunā Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktam.
26 Tālab prasītāja apgalvodama, ka ir pieļauts [nolīgumu par] 2016.–2021. gada NMS 12.5. punkta pārkāpums, faktiski norāda, ka tās situācija, proti, tādas iestādes situācija, kura vairs neietilpst Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā, ietilpst Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punkta piemērošanas jomā. Saskaņā ar prasītājas piedāvāto interpretāciju šī tiesību norma ir skaidra un neparedz nekādus nosacījumus attiecībā uz skaidras naudas nodrošinājuma, ar kuru tiek segtas neatsaucamas maksājumu saistības, atbrīvošanu. 2021. gada 13. augusta vēstulē paustā nostāja, ka VNV 2016.–2021. gada NMS skaidras naudas nodrošinājumu varēs atbrīvot tikai tad, kad būs veikts pārskaitījums, kas atbilst iemaksu summai, par kādu šie instrumenti tika izmantoti, tādējādi esot pretrunā Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktam.
27 VNV apstrīd prasītājas argumentāciju un, kā izriet no šī sprieduma 14. punkta, izvirza atšķirīgu interpretāciju no prasītājas piedāvātās.
28 Pirmkārt, ir jāuzsver, ka no Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. punkta izriet, ka par katru iemaksu gadu kredītiestādēm, kas veic uzņēmējdarbību iesaistītajā dalībvalstī, kā tas bija prasītājas gadījumā, ir jāveic parastā iemaksa VNF.
29 Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu tika ieviesta kredītiestāžu ex ante iemaksu ikgadējā iekasēšana, lai nodrošinātu, ka sākotnējā perioda beigās VNF pieejamie finanšu līdzekļi sasniedz mērķapjomu.
30 Ņemot vērā šo mērķi, Savienības likumdevējs Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktā ir precizējis, ka “pienācīgi saņemtās” iemaksas netiek atmaksātas. Ar šo formulējumu Savienības likumdevējs ir paredzējis normu, kurai nav izņēmumu. Tādēļ tajā nav minēta iespēja ex ante iemaksas pielāgot a posteriori (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 29. septembris, ABLV Bank/VNV, C‑202/21 P, EU:C:2022:734, 56. punkts). No tā izriet, ka iestādes statusa maiņa iemaksu periodā neietekmē attiecīgajā gadā veicamo iemaksu summu. Šis noteikums turklāt ir pārņemts Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.), 12. panta 2. punktā, kas attiecas arī uz VNV, kā tas ir norādīts šīs deleģētās regulas 7. apsvērumā.
31 Šajā ziņā Savienības tiesa it īpaši ir nospriedusi – apstāklis, ka vienība licences anulēšanas dēļ iemaksu periodā izbeidz kredītiestādes darbību, neietekmē tās pienākumu pilnībā veikt par minēto iemaksu periodu veicamās ex ante iemaksas (spriedums, 2021. gada 20. janvāris, ABLV Bank/VNV, T‑758/18, EU:T:2021:28, 85. punkts).
32 Otrkārt, kā norāda prasītāja, lai izpildītu savu pienākumu veikt iemaksas VNF, kredītiestādēm saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 3. punktu ir iespēja vai nu veikt savas iemaksas uzreiz, vai arī uzņemties neatsaucamas maksājumu saistības.
33 Treškārt, Īstenošanas regulas 2015/81 7. pantā ir paredzēti atsevišķi noteikumi, kas piemērojami neatsaucamām maksājumu saistībām, kuru īpatnība ir tāda, ka tās ir uz nenoteiktu laiku noslēgti nolīgumi, kas ļauj iestādēm atlikt to iemaksu veikšanu. Šī īpatnība ir likusi Savienības likumdevējam ieviest īpašu šīm saistībām atbilstošu regulējumu.
34 Īstenošanas regulas 2015/81 7. pants ir formulēts šādi:
“1. Neatsaucamu maksājumu saistību izmantošana, kas minēta Regulas (ES) Nr. 806/2014 70. panta 3. punktā, nekādā veidā nedrīkst ietekmēt Fonda finansiālo spēju un likviditāti.
2. Ja saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 806/2014 76. pantu Fonds ir iesaistīts noregulējuma darbībā, [VNV] pieprasa izpildīt daļu vai visas neatsaucamo maksājumu saistības, kas veiktas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 806/2014, lai Fondam pieejamajos finanšu līdzekļos atjaunotu [VNV] noteikto neatsaucamu maksājumu saistību īpatsvaru to maksimālajās robežās, kas noteiktas Regulas (ES) Nr. 806/2014 70. panta 3. punktā.
Kad Fonds pienācīgi saņem pieprasīto neatsaucamu maksājumu saistību iemaksu, nodrošinājumu, kas ir šādu saistību pamatā, atbrīvo. Ja Fonds nesaņem pieprasīto naudas apjomu pēc pirmā pieprasījuma, [VNV] saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 806/2014 70. panta 3. punktu pārņem nodrošinājumu, kas ir neatsaucamu maksājumu saistību pamatā.
3. Tādas iestādes neatsaucamas maksājumu saistības, kura vairs neatbilst Regulas (ES) Nr. 806/2014 darbības jomai, tiek atceltas, un nodrošinājumu, kas ir šādu saistību pamatā, atbrīvo.”
35 Šajā kontekstā prasītāja, kuru atbalsta Francijas Republika un FBF, apgalvo, ka Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktā paredzētā neatsaucamo maksājumu saistību atcelšana un nodrošinājuma atbrīvošana nozīmē, ka ex ante iemaksu daļa, par kuru ir uzņemtas neatsaucamas maksājumu saistības, nav jāveic, ja iestāde, kura veic iemaksas, vairs neietilpst Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā un VNV nav pieprasījusi izpildīt šīs saistības noregulējuma darbības kontekstā. Tiesas sēdē prasītāja precizēja, ka tā nelūdz atbrīvot savas iemaksas naudā. Tā esot tās samaksājusi 85 % apmērā no savas iemaksas. Tā lūdz tikai atbrīvot summas, ko tā katru gadu maksājusi, lai nodrošinātu tās uzņemtās neatsaucamās maksājumu saistības. Tas esot iemesls, kādēļ tās prasība neesot pretrunā judikatūrai, kas izriet no 2021. gada 20. janvāra sprieduma ABLV Bank/VNV (T‑758/18, EU:T:2021:28) un 2022. gada 29. septembra sprieduma ABLV Bank/VNV (C‑202/21 P, EU:C:2022:734).
36 Šajā ziņā ir jānorāda, ka vispārpieņemtā lietojumā jēdziens “neatsaucams” attiecas uz lietām, kuras nevar apšaubīt. Tādējādi neatsaucamas maksājumu saistības ir pienākums samaksāt summu, par kuru šīs saistības ir uzņemtas, un to nevar apšaubīt.
37 Turklāt, kā to uzsver prasītāja, ir taisnība, ka Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktā nav skaidri precizēts, ka iestādēm vispirms ir jāveic iemaksas, lai pēc tam tām tiktu atbrīvots nodrošinājums. Tomēr, kā atgādināts šī sprieduma 28. un 29. punktā, iestādēm, kas veic uzņēmējdarbību iesaistītajā dalībvalstī, sākotnējā periodā ir jāveic ikgadēja iemaksa VNF, lai minētā perioda beigās tā sasniegtu mērķapjomu.
38 No tā izriet, ka tad, ja nodrošinājums, ar kuru tiek segtas neatsaucamas maksājumu saistības, tiktu atbrīvots, pirms tam nesaņemot iemaksas, par kurām šīs saistības uzņemtas, iestāde ne tikai nebūtu izpildījusi savu pienākumu pilnībā veikt iemaksas, kas tai jāveic par periodu, kurā tā ietilpa Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā, bet ar ex ante iemaksām neatsaucamu maksājumu saistību veidā nebūtu sasniegts mērķis nodrošināt VNF ar Savienības likumdevēja paredzētajam līmenim atbilstošiem finanšu resursiem.
39 Tādējādi, kā precizēts šī sprieduma 31. punktā minētajā judikatūrā, apstāklis, ka vienība savas licences anulēšanas dēļ iemaksu periodā izbeidz kredītiestādes darbību, neietekmē tās pienākumu pilnībā veikt par minēto iemaksu periodu veicamās ex ante iemaksas.
40 Lai novērtētu pienākuma pilnībā veikt šīs iemaksas apjomu, nav pamata – kā apgalvo prasītāja – aprobežoties tikai ar uzreiz veiktā maksājuma daļu, neņemot vērā otru daļu, kas veikta, izmantojot neatsaucamas maksājumu saistības.
41 Proti, Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 1. punktā ir skaidri noteikts, ka neatsaucamu maksājumu saistību izmantošana nekādā veidā nedrīkst ietekmēt VNF finansiālo spēju vai likviditāti. Tādējādi Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktā paredzētā neatsaucamu maksājumu saistību atcelšana, ja iestāde vairs neietilpst Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā, un attiecīgā nodrošinājuma atbrīvošana nevar notikt uz VNF rēķina (ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumi lietā ABLV Bank/VNV, C‑202/21 P, EU:C:2022:327, 87. punkts). Pretējā gadījumā Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktā nebūtu ņemts vērā ex ante iemaksu ikgadējās iekasēšanas mērķis, kas izriet no Regulas Nr. 806/2014 69. un 70. panta.
42 Tādējādi pretēji Francijas Republikas apgalvotajam Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 1. punkts ir piemērojams tādas iestādes neatsaucamo maksājumu saistību izpildei, kura vairs neietilpst Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā, un tālab Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā šo tiesību normu.
43 Šāda interpretācija atbilst Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktā noteiktajam mērķim. Kā norādīts šī sprieduma 33. punktā un kā izriet no [nolīgumu par] 2016.–2021. gada NMS 11.2. punkta, neatsaucamas maksājumu saistības tiek uzņemtas uz nenoteiktu laiku. Tomēr nav vēlams, lai šie nolīgumi paliktu spēkā, ja, kā tas ir prasītājas gadījumā, vienība izbeidz savu kredītiestādes darbību un tādējādi vairs nav to vienību lokā, kuras ietilpst Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā un kurām ir jāveic iemaksas. Līdz ar to, kā pamatoti norāda VNV, Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktā noteiktā neatsaucamo maksājumu saistību atcelšana ir paredzēta šo saistību izbeigšanai, lai tās neturpinātos pēc tam, kad iestāde, kura veic iemaksas, vairs neietilpst Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā.
44 Tādējādi Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punkta mērķis nav ļaut iestādēm, kuras vairs neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, izvairīties no pienākuma pilnībā veikt veicamās iemaksas, kā to apgalvo prasītāja un personas, kas iestājušās lietā, bet tā mērķis ir nodrošināt, lai VNF finanšu līdzekļi noregulējuma gadījumā būtu pieejami VNV pēc iespējas ātrāk, proti, lai saglabātu VNF finansiālo spēju un likviditāti.
45 Turklāt apstāklis, ka iestādes neietilpšana [Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā] samazina segto noguldījumu kopējo summu un tātad mērķapjomu, pieņemot, ka tas ir pierādīts, arī neatbrīvo minēto iestādi no iemaksu periodā pilnībā veicamo ex ante iemaksu veikšanas.
46 Šajā ziņā nav strīda, ka katra gada 1. janvārī, t.i., no 2016. līdz 2021. gadam, prasītāja ietilpa Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā un tāpēc tai bija jāveic iemaksas VNF.
47 VNV saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktu prasītājas individuālo iemaksu par katru no šiem gadiem aprēķināja, ņemot vērā tostarp tās veikto sākotnējā perioda beigās sasniedzamā mērķapjoma prognozi attiecīgajā gadā. Tālab fakts, ka mērķapjoms pēc tam, kad prasītāja vairs neietilpa Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā, var mainīties, nekādi nevar ietekmēt to iemaksu aprēķinu un līdz ar to apmēru, kuras ir jāveic par periodu, pirms tā vairs neietilpa sistēmā. Tāpēc, pretēji Francijas Republikas un FBF apgalvotajam, fakts, ka tas, ka prasītāja vairs neietilpa Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā, ja tas tā izrādītos, ietekmētu mērķapjomu, nevarētu pamatot to iemaksu apmēra pielāgošanu, kuras tai bija jāmaksā 2016.–2021. gadā. Tas arī nevar pamatot tā nodrošinājuma atbrīvošanu, ar kuru tiek segtas 2016.–2021. gada NMS, pirms tam neveicot iemaksas, par kurām šīs saistības ir uzņemtas.
48 Turklāt jau ir nospriests, ka iestādes neietilpšana Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā tai nedod tiesības uz ex ante iemaksu pārrēķinu, jo, ja VNV būtu jāņem vērā kredītiestāžu tiesiskās un finansiālās situācijas attīstība attiecīgajā iemaksu periodā, tai būtu grūti ticami un stabili aprēķināt iemaksas, kas jāveic katrai no tām, un īstenot mērķi – sākotnējā perioda beigās sasniegt vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem visās licencētajās iestādēs attiecīgajā iesaistītajā dalībvalstī (spriedums, 2021. gada 20. janvāris, ABLV Bank/VNV, T‑758/18, EU:T:2021:28, 75. un 76. punkts).
49 Šī paša iemesla dēļ prasītāja un personas, kas iestājušās lietā, nevar apgalvot, ka VNV būtu jāatbrīvo prasītājai 2016.–2021. gada NMS nodrošinājums, pirms tam nesaņemot iemaksas, par kurām ir uzņemtas šīs saistības, un jāpielāgo citu iestāžu turpmākās individuālās iemaksas mērķapjoma sasniegšanai.
50 No iepriekš minētā izriet, ka Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktā paredzētā neatsaucamo maksājumu saistību atcelšana un nodrošinājuma atbrīvošana nevar nozīmēt, ka ex ante iemaksu daļa, par kuru ir uzņemtas neatsaucamas maksājumu saistības, nav jāveic, ja iestāde, kura veic iemaksas, vairs neietilpst Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā (ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi lietā ABLV Bank/VNV, C‑202/21 P, EU:C:2022:327, 87. punkts). Šai iestādei joprojām ir pienākums pilnībā veikt individuālās iemaksas, ko VNV ir regulāri aprēķinājusi par attiecīgo periodu, un tai nav atļauts veikt tikai daļu no šīm iemaksām.
51 Tāpēc VNV 2021. gada 13. augusta vēstulē paustā nostāja, ka tā var atbrīvot 2016.–2021. gada NMS skaidras naudas nodrošinājumu tikai pēc tam, kad ir samaksāta summa, kas atbilst tās iemaksu summai, kurai šie instrumenti izmantoti, nav pretrunā nedz Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktam, nedz [nolīgumu par] 2016.–2021. gada NMS 12.5. punktam, kurā ir atsauce uz šo tiesību normu.
52 Par pārliecinošākiem nav uzskatāmi dažādie prasītājas un personu, kas iestājušās lietā, argumenti par labu citai interpretācijai.
53 Pirmkārt, attiecībā uz argumentiem, ka VNV esot kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktu, jo tā esot sajaukusi iemaksas skaidrā naudā un skaidras naudas nodrošinājumu, ar kuru tiek segtas 2016.–2021. gada NMS, jānorāda – lai gan ir taisnība, ka VNV 2021. gada 13. augusta vēstulē ir minējusi Regulas Nr. 806/2014 70. panta 4. punktu, no šīs vēstules neizriet, ka tā šo tiesību normu būtu piemērojusi skaidras naudas nodrošinājumam, ar kuru tiek segtas 2016.–2021. gada NMS. Šajā vēstulē VNV vienīgi lūdz prasītājai samaksāt skaidras naudas summu, kuras apmērs ir līdzvērtīgs 2016.–2021. gada NMS summai, saskaņā ar tās pienākumu pilnībā veikt iemaksas, kas jāveic par periodu, kurā tā ietilpa Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā (skat. šī sprieduma 28.–31. punktu). Tāpēc VNV nav pieļāvusi tai pārmesto interpretācijas kļūdu.
54 Otrkārt, attiecībā uz argumentiem par Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 2. punkta nepiemērojamību prasītājas situācijai, ņemot vērā 2021. gada 13. augusta vēstuli, pietiek konstatēt, ka VNV šo tiesību normu nav piemērojusi. Tāpēc minētie argumenti ir neefektīvi.
55 Treškārt, attiecībā uz argumentiem par vienlīdzīgas attieksmes principu, saskaņā ar kuriem to iestāžu, kuras ir izvēlējušās veikt savas iemaksas uzreiz skaidrā naudā, un to, kuras ir izvēlējušās uzņemties neatsaucamas maksājumu saistības, tiesiskā situācija esot atšķirīga, ir jāprecizē – fakts, ka Vispārējā tiesa 2021. gada 20. janvāra spriedumā ABLV Bank/VNV (T‑758/18, EU:T:2021:28, 111. punkts) ir norādījusi, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis par nepieciešamu neatsaucamām maksājumu saistībām piemērot “speciālu regulējumu”, pats par sevi neļauj nošķirt iestādes, kuras ir izvēlējušās veikt iemaksas uzreiz, no tām, kas ir uzņēmušās neatsaucamas maksājumu saistības. Šajā gadījumā prasītāja katra gada 1. janvārī, t.i., no 2016. līdz 2021. gadam, ietilpa Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā un uz to attiecās pienākums veikt iemaksas VNF. Apstāklis, ka prasītāja nav pilnībā veikusi iemaksas par konkrētajiem gadiem uzreiz, nekādi nav mainījis prasītājas situāciju attiecībā uz tās maksājumu saistībām, kas izriet no Regulas Nr. 806/2014. Tādējādi, pretēji prasītājas apgalvotajam, tā bija situācijā, kas ir salīdzināma ar visu to kredītiestāžu situāciju, kuras katra minētā gada 1. janvārī ietilpa Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā. Nav atbalstāms tās arguments, ar kuru tiek apgalvots pretējais. Tāpēc prasītājai, tāpat kā šīm kredītiestādēm, ir pienākums pilnībā veikt individuālās iemaksas, kas veicamas 2016.–2021. gada iemaksu periodā.
56 Turklāt attiecībā uz apgalvoto tiesiskās situācijas atšķirīgumu starp iestādēm, kuras joprojām ietilpst Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā, un tām, kuras tajā vairs neietilpst, ir jāuzsver, ka kredītiestādes veiktās iemaksas nedod tai nekādas tiesības gūt labumu no VNF. Proti, saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 18. panta 1. punktu noregulējums tiek īstenots vienīgi sabiedrības interesēs. Tādējādi VNF palīdz nodrošināt banku savienības kā tādas finanšu stabilitāti. Tas nav paredzēts kā atsevišķs banku glābšanas fonds (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, ABLV Bank/VNV, T‑758/18, EU:T:2021:28, 70.–72. punkts; skat. arī ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā ABLV Bank/VNV, C‑202/21 P, EU:C:2022:327, 64. punkts).
57 Tālab nepastāv nekāda automātiska saikne starp ex ante iemaksu veikšanu, no vienas puses, un iespēju gūt labumu no VNF, no otras puses.
58 Pretēji prasītājas apgalvotajam šādos apstākļos fakts, ka tā vairs nevar gūt labumu no VNF, jo vairs neietilpst Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā, nepierāda, ka prasītāja ir tādā situācijā, kurā tā būtu jāatbrīvo no pienākuma samaksāt summu, kas atbilst visu veicamo iemaksu summai 2016.–2021. gada iemaksu periodā, kas ir periods, kurā tā joprojām ietilpa minētās regulas piemērošanas jomā. Tādējādi šajā ziņā tās arguments ir jānoraida.
59 Turklāt, kā ģenerāladvokāte J. Kokote ir norādījusi secinājumos lietā ABLV Bank/VNV (C‑202/21 P, EU:C:2022:32734, 65. un 66. punkts), lai gan katras iestādes individuālo iemaksu aprēķināšana ir saistīta ar tās riska profilu, no Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkta izriet, ka iemaksu apmērs vispirms ir atkarīgs no mērķapjoma summas, jo būtiskākais ir, ka tās atbilst mērķapjoma summas daļai.
60 Kā precizēts Īstenošanas regulas 2015/81 11. apsvērumā, tas nozīmē, ka atsevišķas kredītiestādes individuālās iemaksas tomēr zināmā mērā ir atkarīgas no to citu kredītiestāžu individuālajām iemaksām, kurām attiecīgajā periodā ir jāveic iemaksas. Tātad atsevišķas kredītiestādes iemaksu pielāgošanai vienmēr ir nepieciešama citu kredītiestāžu iemaksu pielāgošana. Kā jau ir norādīts šī sprieduma 48. punktā, no tā izriet, ka tad, ja iemaksu periodā iemaksas tiktu pastāvīgi pielāgotas, būtu neiespējami juridiski drošā veidā noteikt visu pārējo iestāžu individuālās iemaksas. Šī iemesla dēļ statusa maiņa iemaksu periodā neietekmē veicamās iemaksas (ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi lietā ABLV Bank/VNV, C‑202/21 P, EU:C:2022:327, 67. punkts).
61 Tātad ikgadējās ex ante iemaksas VNF nenosaka iestādes, kura veic iemaksas, visā iemaksu periodā radīto risku finansiālajai stabilitātei vai VNF līdzekļu izmantošanai (ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi lietā ABLV Bank/VNV, C‑202/21 P, EU:C:2022:327, 68. punkts). Citiem vārdiem, ex ante iemaksas nenosaka iespēju ietekmēt VNF par labu iestādei, kura veic iemaksas.
62 Tādējādi prasītājai liegtā iespēja gūt labumu no VNF pēc tam, kad tā vairs neietilpa Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas jomā, katrā ziņā nevar ietekmēt tās pienākumu pilnībā veikt 2016.–2021. gada iemaksu periodā veicamās individuālās iemaksas.
63 Ceturtkārt, runājot par argumentiem saistībā ar Eiropas Banku iestādes (EBI) pamatnostādņu nepiemērojamību, uz ko VNV atsaucas savos procesuālajos rakstos Vispārējā tiesā, attiecībā uz prasītājas situāciju pietiek konstatēt, ka, ņemot vērā 2021. gada 13. augusta vēstuli, VNV nav piemērojusi šīs pamatnostādnes prasītājas situācijai. Tālab minētie argumenti ir neefektīvi.
64 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasījumi, kas balstīti uz LESD 272. pantu un 340. panta pirmo daļu, ir jānoraida.
Par prasījumiem, kas balstīti uz LESD 340. panta otro daļu
65 Lai pamatotu uz LESD 340. panta otro daļu balstītos prasījumus, kas attiecas, respektīvi, uz 2015. gada NMS un 2016.–2021. gada NMS, prasītāja norāda, ka tā esot VNV nepamatota iedzīvošanās.
66 Prasītāja it īpaši apgalvo – tam, ka VNV patur summas, kas atbilst 2015. gada NMS un 2016.–2021. gada NMS skaidras naudas nodrošinājumam, nav nekāda juridiska pamata – nedz līgumiska, nedz normatīva. Gluži pretēji, VNV atteikums atbrīvot šo nodrošinājumu esot pretrunā Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktam. Rezultātā VNV iedzīvojoties bez jebkāda juridiska pamata, bet prasītājas finansiālā situācija šīs iedzīvošanās dēļ pasliktinoties.
67 VNV uzskata, ka Vispārējās tiesas kompetencē nav izskatīt ārpuslīgumiskas prasības par nepamatotu iedzīvošanos saistībā ar 2015. gada NMS un 2016.–2021. gada NMS. VNV ieskatā attiecībā uz 2015. gada NMS vienkārša atsauce uz LESD 340. panta otro daļu nevar mainīt strīda līgumisko raksturu un tādējādi šajā gadījumā to izslēgt no kompetentās valsts tiesas jurisdikcijas. Attiecībā uz 2016.–2021. gada NMS VNV apgalvo – no minētajām saistībām izriet, ka Luksemburgas tiesībām ir jāreglamentē visas prasības par neatļautām darbībām, un no tā secina, ka nav iespējams atsaukties uz ārpuslīgumisko atbildību, pamatojoties uz Savienības tiesībām. Šie prasījumi katrā ziņā nav pamatoti.
68 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 268. pantu Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt lietas par kaitējuma atlīdzināšanu, ko paredz LESD 340. panta otrā daļa, saskaņā ar kuru “ārpuslīgumiskās atbildības gadījumā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, ko radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus”.
69 Tas pats attiecas uz prasībām par Savienības atbildības iestāšanos nepamatotas iedzīvošanās dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 1. decembris, KY/Eiropas Savienības Tiesa, T‑433/20, nav publicēts, EU:T:2021:840, 35. punkts).
70 To nevar mainīt neviens līgums.
71 Tāpēc VNV izteiktie iebildumi par kompetences neesamību ir jānoraida.
72 Lai apmierinātu prasību, kura ir balstīta uz nepamatotu iedzīvošanos, ir jāpierāda iedzīvošanās bez derīga juridiska pamata un prasītāja finansiālās situācijas pasliktināšanās šīs iedzīvošanās dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 28. jūlijs, Agrana Zucker, C‑309/10, EU:C:2011:531, 53. punkts).
73 Pirmais nosacījums tostarp nav izpildīts, ja nepamatota iedzīvošanās tiek attaisnota ar līgumsaistībām (skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Technion un Technion Research & Development Foundation/Komisija, T‑216/12, EU:T:2015:746, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).
74 Šajā gadījumā, runājot par 2015. gada NMS, nav strīda, ka šajās saistībās ir definētas līgumattiecības starp prasītāju, no vienas puses, un VNV, ACPR, kā arī FGDR, no otras puses. Prasītājas ieskatā VNV iedzīvošanās ir ekvivalenta tādas summas paturēšanai, kas atbilst 2015. gada NMS nodrošinājumam skaidrā naudā. Tomēr tā nesniedz nevienu pierādījumu, kas apliecinātu apgalvotās VNV iedzīvošanās līgumiskā pamata neesamību. Turklāt tiesas sēdē prasītāja norādīja, ka tā nav vērsusies cour d’appel de Paris [Parīzes Apelācijas tiesa] (Francija) jurisdikcijas tiesās, kuru kompetencē ir izšķirt iespējamus līgumiskus strīdus saskaņā ar [nolīgumā par] 2015. gada NMS iekļauto šķīrējklauzulu, un nav tām lūgusi konstatēt minētās iedzīvošanās darbības līgumiskā pamata neesamību. Šādos apstākļos, tā kā nav iesniegti pierādījumi par iedzīvošanos bez derīga juridiska pamata, prasītājas argumentācija par šo apgalvoto iedzīvošanos ir jānoraida.
75 Runājot par 2016.–2021. gada NMS, ir jānorāda, ka apgalvotā VNV iedzīvošanās, proti, to summu paturēšana, kuras atbilst minēto saistību skaidras naudas nodrošinājumam, ir pamatota ar šīm saistībām, kuras to saista ar prasītāju.
76 Proti, kā izriet no šī sprieduma 24.–51. punktā izklāstītajiem konstatējumiem, nedz piemērojot Īstenošanas regulas 2015/81 7. panta 3. punktu, nedz [nolīgumu par] 2016.–2021. gada NMS 12.5. punktu, nevarēja atbrīvot summas, kas atbilst 2016.–2021. gada NMS skaidras naudas nodrošinājumam, pirms tam neveicot obligātās iemaksas, kas prasītājai bija jāveic saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 1. punktu.
77 Tādējādi ir jāuzskata, ka VNV lēmums paturēt 2016.–2021. gada NMS skaidras naudas nodrošinājumam atbilstošās summas līdz to iemaksu veikšanai, kurām šie instrumenti tika izmantoti, ir balstīts uz derīgu juridisko pamatu, un tālab nevar būt nepamatota iedzīvošanās.
78 Tāpēc uz LESD 340. panta otro daļu balstītie prasījumi ir jānoraida.
79 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
80 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt VNV tiesāšanās izdevumus saskaņā ar šīs pēdējās minētās prasījumiem.
81 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
82 Turklāt atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šī panta 1. vai 2. punktā minētā persona, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašai. Līdz ar to šajā gadījumā ir jānolemj, ka FBF savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) BNP Paribas Public Sector SA sedz savus, kā arī atlīdzina VNV tiesāšanās izdevumus.
3) Francijas Republika un Fédération bancaire française (FBF) savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.
Kowalik‑Bańczyk | Hesse | Ricziová |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 25. oktobrī.
[Paraksti]