Lieta T‑256/07

People’s Mojahedin Organization of Iran

pret

Eiropas Savienības Padomi

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi, kas terorisma apkarošanas nolūkā veikti pret noteiktām personām un organizācijām – Līdzekļu iesaldēšana – Prasība atcelt tiesību aktu – Tiesības uz aizstāvību – Pamatojums – Pārbaude tiesā

Sprieduma kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Lēmums vai regula, ar kuru tiesvedības laikā tiek aizstāts apstrīdētais akts

2.      Iestāžu akti – Spēkā esamības prezumpcija – Neesošs akts – Jēdziens

(EKL 249. pants)

3.      Prasība atcelt tiesību aktu – Spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts – Sekas – Izpildes pienākums

(EKL 233. pants)

4.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērošanas joma

(EKL 253. pants; Padomes Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkts; Padomes Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkts)

5.      Eiropas Savienība – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Īpaši ierobežojoši pasākumi, kas terorisma apkarošanas nolūkā veikti pret noteiktām personām un organizācijām

(Padomes Kopējās nostājas 2001/931 1. pants; Padomes Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkts)

6.      Eiropas Savienība – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Īpaši ierobežojoši pasākumi, kas terorisma apkarošanas nolūkā veikti pret noteiktām personām un organizācijām

(Padomes Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. un 6. punkts; Padomes Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkts)

7.      Eiropas Kopienas – Iestāžu tiesību aktu likumības pārbaude tiesā

(EKL 60., 301. un 308. pants)

1.      Ja lēmums vai regula, kura tieši un individuāli skar attiecīgo personu, tiesvedības laikā tiek aizstāti ar aktu, kuram ir tāds pats priekšmets, šis akts jāuzskata par jaunu apstākli, kas prasītājam ļauj pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Ja prasītājam tiktu uzlikts pienākums vēlreiz celt prasību, tiktu pārkāpts pareizas tiesvedības princips un netiktu ievērotas procesuālās ekonomijas prasības. Turklāt būtu netaisnīgi, ja attiecīgā iestāde, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta attiecīgajā prasības pieteikumā, kurš Kopienu tiesā iesniegts par kādu aktu, varētu pielāgot apstrīdēto aktu vai to aizstāt ar citu aktu un tiesvedībā balstīties uz šiem grozījumiem vai šo aizstāšanu, lai atņemtu otram lietas dalībniekam iespēju attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāku lēmumu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt pret to papildu pamatus.

(sal. ar 46. punktu)

2.      Kopienu iestāžu akti – pat ja tajos ir trūkumi – ir prezumējami kā tiesiski, un to juridiskā iedarbība saglabājas tik ilgi, kamēr tie prasības atcelt tiesību aktu ietvaros nav atsaukti vai atcelti, vai pasludināti par spēkā neesošiem sakarā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vai sakarā ar iebildi par spēkā neesamību.

Izņēmums no šī principa ir tiesību akti, kuru trūkumu nopietnība ir tik acīmredzama, ka tos Kopienu tiesību sistēmā nevar pieļaut, un kuri tāpēc ir atzīstami par tādiem, kuriem nav juridiskas iedarbības, pat pagaidu rakstura, un kā tādi ir uzskatāmi par juridiski neeksistējošiem. Šī izņēmuma nolūks ir nodrošināt līdzsvaru starp divām pamata, bet dažreiz pretēja rakstura prasībām, kam vajadzētu atbilst tiesību sistēmai, proti, starp tiesisko attiecību stabilitāti un tiesiskuma ievērošanu. Tādu seku smagums, kuras ir saistītas ar konstatējumu par Kopienu iestāžu akta neesamību, prasa, lai tiesiskās drošības nolūkā šis konstatējums tiktu izmantots tikai īpašos izņēmuma gadījumos.

(sal. ar 55.–57. punktu)

3.      Lai izpildītu sprieduma, ar kuru tiek atcelts kāds tiesību akts, prasības un lai to pilnībā izpildītu, iestādei, kas ir atceltā akta izdevēja, ir jāievēro ne tikai sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvi, kuri ir tā nepieciešamais pamatojums tādējādi, ka šie motīvi ir vajadzīgi, lai noteiktu precīzu rezolutīvajā daļā nolemtā nozīmi. Būtībā tieši šie motīvi ir tie, kas, pirmkārt, identificē konkrēto normu, kura ir uzskatīta par prettiesisku, un, otrkārt, parāda precīzus rezolutīvajā daļā konstatētās nelikumības iemeslus, kas attiecīgajai iestādei ir jāņem vērā, aizstājot atcelto aktu.

Tomēr, lai arī konstatētā prettiesiskuma atzīšana sprieduma, ar kuru tiek atcelts kāds tiesību akts, motīvu daļā vispirms liek iestādei, kas ir atceltā akta izdevēja, novērst šo prettiesiskumu aktā, ar kuru ir paredzēts aizstāt atcelto aktu, šāda prettiesiskuma atzīšana šai iestādei var radīt arī citas sekas, jo tā attiecas uz kādu normu ar noteiktu saturu konkrētā jomā.

Attiecībā uz gadījumu, kad formas un procesuālo trūkumu dēļ tiek atcelts tāds lēmums par līdzekļu iesaldēšanu, kuru saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 par īpašu pasākumu piemērošanu, lai apkarotu terorismu, 1. panta 6. punktu regulāri atjaunina, iestādei, kas to ir izdevusi, vispirms ir jānodrošina, lai turpmākajos lēmumos par līdzekļu iesaldēšanu, kuri tiktu pieņemti pēc sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, – nolūkā reglamentēt laika periodu pēc šī sprieduma – netiktu pieļauti tādi paši trūkumi.

Tomēr, ja kāds akts ir ticis atcelts formas vai procesuālu trūkumu dēļ, attiecīgajai iestādei vēlreiz ir tiesības pieņemt identisku aktu, šajā gadījumā ievērojot attiecīgos noteikumus par formu un procedūru, un pat nolemt, ka šim aktam ir atpakaļejošs spēks, ja to pieprasa sasniedzamā vispārējo interešu mērķa īstenošana un ja atbilstošā veidā ir ievērota ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība. Lai arī pasākumi, kas ietver sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, izpildi atbilstoši EKL 233. pantam, varētu būt tādi, ka iestādei pēc mutvārdu procesa pabeigšanas vajadzības gadījumā ir jāgroza vai jāatceļ akti, kuri atceļ un aizstāj atcelto lēmumu, attiecīgajai iestādei ir tiesības atstāt spēkā šos aktus visu to laiku, kas tai ir obligāti vajadzīgs, lai pieņemtu jaunu aktu, kurā ir ievēroti attiecīgie noteikumi par formu un procedūru.

(sal. ar 60.–62. un 64.–66. punktu)

4.      Gan sākotnējā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pamatojumam, gan turpmāk pieņemto lēmumu pamatojumam ir jāiekļauj ne tikai tiesiskie Regulas Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, piemērošanas nosacījumi, it īpaši tas, ka ir jābūt kompetentas valsts iestādes pieņemtam lēmumam, bet arī īpaši un konkrēti iemesli, pamatojoties uz kuriem Padome, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka uz ieinteresēto personu ir jāattiecina pasākums par līdzekļu iesaldēšanu.

Turklāt no Kopējās nostājas 2001/931 par īpašu pasākumu piemērošanu, lai apkarotu terorismu, 1. panta 6. punkta, uz kuru izdarīta atsauce arī Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā, izriet, ka, lai arī turpmāk pieņemtie lēmumi par līdzekļu iesaldēšanu ir jāpieņem pēc ieinteresētās personas situācijas izvērtēšanas, mērķis nav tikai pārbaudīt, vai šī persona turpina būt iesaistīta terora aktos, bet nodrošināt, lai tās paturēšana minētās regulas pielikumā ietvertajā sarakstā turpinātu būt pamatota, attiecīgā gadījumā pamatojoties uz jaunu informāciju vai pierādījumiem. Šajā sakarā, ja turpmāk pieņemta lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pamatojums būtībā ir tāds pats kā jau iepriekš pieņemtā lēmumā minētais, var pietikt ar šādu paziņojumu vien, it īpaši ja ieinteresētā persona ir grupa vai organizācija.

(sal. ar 81. un 82. punktu)

5.      Nedz Regulas Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, 2. panta 3. punkts, nedz Kopējās nostājas 2001/931 par īpašu pasākumu piemērošanu, lai apkarotu terorismu, 1. panta 2., 3. un 6. punkts neaizliedz noteikt ierobežojumus personām vai organizācijām, kuras agrāk ir izdarījušas terora aktus, lai arī nav pierādījumu, ka tās šobrīd izdara šādus aktus vai tajos piedalās, ja to pamato apstākļi.

Pirmkārt, lai arī ir taisnība, ka minētās kopējās nostājas 1. panta 2. punktā ir izmantota īstenības izteiksmes tagadnes forma (“des personnes qui commettent” [latviešu valodā iztulkots šādi: “personas, kas izdarījušas”]), lai definētu, ko nozīmē “personas, grupas un organizācijas, kas ir iesaistītas terora aktos”, tas ir darīts, ņemot vērā vispārīgo noziedzīga nodarījuma definīciju, nevis attiecīgo laikposmu. Tas pats ir jāsaka attiecībā uz tagadnes divdabi, kas ir izmantots franču valodas versijā (“les personnes [..] commettant”) un angļu valodas versijā (“persons committing”) Regulas Nr. 2380/2001 2. panta 3. punktā, kas apstiprina īstenības izteiksmes tagadnes formas izmantošanu tādā pašā teikumā citās valodu versijās. Turklāt šīs kopējās nostājas 1. panta 4. punktā ir atļauts veikt ierobežojošus pasākumus tostarp pret personām, kuras ir notiesātas par terora aktiem, kas parasti nozīmē notikušu terora aktu, nevis tādu, kas reāli notiek brīdī, kad tas tiek konstatēts nolēmumā par notiesāšanu. Visbeidzot, šī paša panta 6. punktā ir paredzēts, ka apstrīdētajā sarakstā minētos personu vārdus un organizāciju nosaukumus regulāri vismaz reizi sešos mēnešos atjaunina, lai nodrošinātu pamatojumu vārdu un nosaukumu paturēšanai sarakstā. Lai šim noteikumam netiktu atņemta tā lietderīgā iedarbība, jāuzskata, ka šajā pantā ir atļauts apstrīdētajā sarakstā paturēt personas un organizācijas, kuras pusgadu vai ilgāk pirms atjaunināšanas nav izdarījušas nevienu jaunu terora aktu, ja vien šī paturēšana sarakstā joprojām ir pamatota, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus.

Otrkārt, Regulas Nr. 2580/2001 un Kopējās nostājas 2001/931 tāpat kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1373 (2001), kuru gan šī regula, gan šī kopējā nostāja īsteno, mērķis ir apkarot ar terora aktiem radītos draudus starptautiskajam mieram un drošībai. Šī mērķa īstenošana, kas ir fundamentāli svarīga starptautiskajai sabiedrībai, varētu būt apdraudēta, ja šajos aktos paredzētie līdzekļu iesaldēšanas pasākumi varētu tikt piemēroti tikai personām, grupām un organizācijām, kuras konkrētajā brīdī vai ļoti nesenā pagātnē izdara terora aktus.

Turklāt, tā kā šo pasākumu galvenais mērķis ir novērst šādu aktu izdarīšanu vai to atkārtošanos, to pamatā ir gan šobrīd vai nākotnē esošu draudu attīstība, gan pagātnē izdarītu nodarījumu vērtējums. Šajā sakarā saskaņā ar pieredzē gūto mācību tas, ka kādas organizācijas, kura agrāk ir izdarījusi terora aktus, darbība uz laiku tiek pārtraukta, pats par sevi negarantē, ka attiecīgā organizācija jebkurā brīdī to atkal neatsāks darīt un ka ir uzreiz jānotic šajā sakarā izteiktam apgalvojumam par atteikšanos no vardarbības. No tā izriet, ka Padomei piešķirtā plašā rīcības brīvība attiecībā uz pierādījumiem, kuri jāņem vērā, lai pieņemtu lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu vai atstātu spēkā šādu lēmumu, attiecas arī uz tādu draudu novērtējumu, kurus var turpināt radīt organizācija, kura pagātnē ir izdarījusi terora aktus, lai arī tās terorisma darbības ilgākā vai mazāk ilgā laikposmā ir apturētas vai pat šķietami izbeigtas.

(sal. ar 107.–112. punktu)

6.      Lai arī pierādīšanas pienākums par to, ka kādas personas, grupas vai organizācijas līdzekļu iesaldēšana ir vai paliek tiesiski pamatota saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 par īpašu pasākumu piemērošanu, lai apkarotu terorismu, 1. panta 4. un 6. punktu un Regulas Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, 2. panta 3. punktu, ir Padomei, šim pienākumam ir samērā ierobežots mērķis attiecībā uz Kopienu procedūru saistībā ar līdzekļu iesaldēšanu. Sākotnējā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu gadījumā pierādīšanas pienākums būtībā attiecas uz precīzas informācijas vai lietas materiālos iekļautu dokumentu esamību, kuri pierāda, ka attiecībā uz ieinteresēto personu ir ticis pieņemts valsts iestādes lēmums, kas izpilda Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā minētās prasības. Turklāt turpmāk pieņemtu lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu gadījumā – pēc [apstrīdētā saraksta] pārskatīšanas – pierādīšanas pienākums būtībā attiecas uz to, vai līdzekļu iesaldēšana joprojām ir pamatota, ņemot vērā visus atbilstošos lietas apstākļus un it īpaši kompetentās valsts iestādes veikto rīcību, pamatojoties uz šo lēmumu.

(sal. ar 134. punktu)

7.      Padomei atbilstoši kopējai nostājai, kura ir pieņemta saskaņā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku, ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz pierādījumiem, kuri ir jāņem vērā, lai noteiktu ekonomiskas un finansiālas sankcijas, pamatojoties uz EKL 60., 301. un 308. pantu. Šī rīcības brīvība it īpaši attiecas uz pamatotības apsvērumiem, uz kuriem balstīti šādi lēmumi.

Tomēr, lai arī Kopienas tiesa atzīst Padomei rīcības brīvību šajā jomā, tas nenozīmē, ka tai nav jāpārbauda, kā šī iestāde ir interpretējusi atbilstošos faktus. Kopienu tiesai ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, uzticamība un konsekvence, bet arī jāpārbauda, vai šie pierādījumi izveido visu atbilstošo faktu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu situāciju, un to, vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus. Tomēr, veicot savu kontroli, tai nav jāaizstāj Padomes veiktais pamatotības vērtējums ar savējo.

Turklāt, ja Kopienu iestādei ir plaša rīcības brīvība, kontrolei saistībā ar atsevišķu procesuālo garantiju ievērošanu ir fundamentāla nozīme. Viena no šīm garantijām ir kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus attiecīgās lietas apstākļus un atbilstoši pamatot savu nolēmumu.

(sal. ar 137.–139. punktu)