Lieta C‑157/21
Polijas Republika
pret
Eiropas Parlamentu
un
Eiropas Savienības Padomi
Tiesas (plēnums) 2022. gada 16. februāra spriedums
Atcelšanas prasība – Regula (ES, Euratom) 2020/2092 – Vispārējs nosacītības režīms Eiropas Savienības budžeta aizsardzībai – Savienības budžeta aizsardzība, ja kādā dalībvalstī tiek pārkāpti tiesiskuma principi – Juridiskais pamats – LESD 322. panta 1. punkta a) apakšpunkts – LESD 311. pants – LESD 312. pants – Iespējama LES 7. panta un LESD 269. panta apiešana – Iespējami LES 4. panta 1. punkta, 5. panta 2. punkta, 13. panta 2. punkta, LESD 296. panta otrās daļas, 2. protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu, kā arī kompetences piešķiršanas, tiesiskās drošības, samērīguma un dalībvalstu vienlīdzības saistībā ar Līgumiem principu pārkāpumi – Iespējama pilnvaru nepareiza izmantošana
1. Tiesvedība – Paātrinātā tiesvedība – Nosacījumi – Apstākļi, kas pamato ātru izskatīšanu – Lietas būtiska nozīme Savienības tiesību sistēmā – Lieta, kas ir saistīta ar Savienības kompetenci aizsargāt savu budžetu pret ietekmi, kas var izrietēt no LES 2. pantā ietverto vērtību pārkāpumiem – Šīs procedūras piemērošanas pieļaujamība
(LES 2. pants; LESD 263. pants; Tiesas Reglamenta 133. panta 1. punkts)
(skat. 27. un 28. punktu)
2. Eiropas Savienības iestādes – Sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem – Regula Nr. 1049/2001 – Izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem – Juridisko atzinumu aizsardzība – Sevišķas sabiedrības intereses attiecībā uz pārskatāmību, kas attaisno dokumentu publiskošanu – Jēdziens – Iestādes pienākums izsvērt esošās intereses – Juridisko atzinumu par likumdošanas procesiem publiskošana un iesniegšana izmantošanai tiesā – Iestādes pienākums detalizēti pamatot ikvienu lēmumu, ar kuru atteikta piekļuve – Paša prasītāja ieinteresētība iesniegt attiecīgo juridisko atzinumu izmantošanai tiesā – Ietekmes neesamība
(LES 10. panta 3. punkts; LESD 15. panta 1. punkts un 298. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrais ievilkums; Padomes Lēmuma 2009/937 6. panta 2. punkts)
(skat. 47.–49., 52., 53., 55.–57. un 59.–61. punktu)
3. Iestāžu akti – Juridiskā pamata izvēle – Kritēriji – Regula 2020/2092 par vispārēju nosacītības režīmu Savienības budžeta aizsardzībai – Mērķis – Savienības budžeta aizsardzība pret ietekmi, kas izriet no tiesiskuma principu pārkāpumiem dalībvalstī – Saturs – Nosacītības mehānisms, kas Savienības budžeta finansējuma saņemšanu pakļauj nosacījumam, ka dalībvalstī tiek ievērota tiesiskuma vērtība – Pieņemšana, pamatojoties uz LESD 322. panta 1. punkta a) apakšpunktu – Pieļaujamība – Horizontālas nosacītības mehānisms, kurš ietilpst finanšu noteikumu jēdzienā šīs tiesību normas izpratnē
(LES 2. pants, 5. panta 2. punkts un 49. pants; LESD 7., 310. un 315.–317. pants un 322. panta 1. punkta a) apakšpunkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2020/2092 5. un 13. apsvērums un 1. pants, 2. panta a) punkts, 3. pants, 4. panta 1. un 2. punkts, 5. panta 1. punkts un 6. panta 1. punkts)
(skat. 112.–115., 121., 122., 124., 125., 128., 130., 132.–138., 140., 142.–151., 157.–159., 162.–165. un 168.–189. punktu)
4. Eiropas Savienības budžets – Finanšu noteikumi, kuros nosaka budžeta apstiprināšanas un īstenošanas, kā arī aprēķinu uzrādīšanas un revīzijas procedūru un kurus Parlaments un Padome pieņem ar regulu palīdzību – Juridiskais pamats – LESD 322. panta 1. punkts – Finanšu noteikumu jēdziens – Noteikumi, ar kuriem paredzēts veids, kādā izpilda budžetā iekļautos izdevumus – Noteikumi, ar kuriem paredzēti pārbaudes un revīzijas pienākumi, kas dalībvalstīm jāveic budžeta īstenošanas gadījumā, sadarbojoties dalībvalstīm un Komisijai, kā arī no tiem izrietošā atbildība – Iekļaušana – Noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt pareizas finanšu pārvaldības principa ievērošanu
(LESD 322. panta 1. punkta a) apakšpunkts)
(skat. 119. punktu)
5. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Dalībvalstu solidaritātes princips – Budžeta solidaritāte, kuras pamatā ir savstarpēja uzticība starp dalībvalstīm – Savstarpēja uzticība, kuras pamatā ir tas, ka dalībvalstis ievēro LES 2. pantā ietvertās vērtības, tostarp tiesiskumu
(LES 2. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2020/2092 5. apsvērums)
(skat. 147. punktu)
6. Eiropas Savienības tiesības – Savienības vērtības un mērķi – Vērtības – Tiesiskuma ievērošana – Tvērums – Regula 2020/2092 par vispārēju nosacītības režīmu Savienības budžeta aizsardzībai – Regula, ar kuru Komisijai un Padomei atļauts pārbaudīt to, kā dalībvalstīs tiek ievērots tiesiskums – Pārbaude, kas ir ierobežota ar valsts iestāžu rīcību saistībā ar Savienības budžeta izpildi – Regula, ar kuru Tiesai tiek atļauts atcelšanas prasības ietvaros pārbaudīt to Padomes lēmumu tiesiskumu, kuri pieņemti uz šī pamata – LES 7. pantā paredzētās procedūras un Tiesai ar LESD 269. pantu noteikto kompetenču apiešana, pieņemot šo regulu – Neesamība
(LES 2., 7. un 19. pants; LESD 8. un 10. pants, 19. panta 1. punkts, 153. panta 1. punkta i) apakšpunkts, 157. panta 1. punkts un 269. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību harta; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula 2020/2092)
(skat. 192.–204., 206.–211. un 218.–229. punktu)
7. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Subsidiaritātes princips – Tvērums – Piemērojamība jomās, kas ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē – Izslēgšana – Regula, kurā ietverti finanšu noteikumi, kas paredz Savienības budžeta apstiprināšanas un īstenošanas kārtību – Regula, kas ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē
(LES 5. panta 3. punkts; LESD 322. pants; LES un LESD pievienotais 2. protokols; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula 2020/2092)
(skat. 237., 240. un 241. punktu)
8. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība – Vispārpiemērojami akti – Atcelšanas prasībā norādīti akti
(LESD 296. panta otrā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula 2020/2092)
(skat. 249. un 250. punktu)
9. Eiropas Savienības tiesības – Savienības vērtības un mērķi – Vērtības – Tiesiskuma ievērošana – Tvērums – Regula 2020/2092 par vispārēju nosacītības režīmu Savienības budžeta aizsardzībai – Regula, ar kuru Komisijai un Padomei atļauts pārbaudīt to, kā dalībvalstīs tiek ievērots tiesiskums – Pārbaude, kas ir ierobežota ar valsts iestāžu rīcību saistībā ar Savienības budžeta izpildi – Pienākuma ievērot dalībvalstu galvenās funkcijas pārkāpums un to nacionālās identitātes neievērošana – Neesamība
(LES 2. pants, 4. panta 1. un 2. punkts un 5. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2020/2092 2. panta a) punkts)
(skat. 263.–266., 268.–270. un 282.–284. punktu)
10. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskā drošība – Piemērojamība – Regula 2020/2092 par vispārēju nosacītības režīmu Savienības budžeta aizsardzībai – Pasākumu, kas jāpiemēro tiesiskuma principu pārkāpuma gadījumā, noteikšanas nosacījumi – Komisijas pašas veikts ietekmes vai nopietnu draudu ietekmēt Savienības budžeta pareizu finanšu pārvaldību vai Savienības finanšu interešu aizsardzību vērtējums – Komisijas atbildība par izmantotās informācijas atbilstību un izmantoto avotu uzticamību
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2020/2092 4. pants, 5. panta 3. punkts un 6. panta 1.–9. punkts)
(skat. 285.–288., 326.–339., 341., 343. un 344. punktu)
11. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskā drošība – Savienības tiesiskais regulējums – Piemērojamība – Regula 2020/2092 par vispārēju nosacītības režīmu Savienības budžeta aizsardzībai – Regula, ar kuru ir ieviests nosacītības mehānisms, kas saistīts ar tiesiskuma ievērošanu dalībvalstīs – Tiesiskuma jēdziens – Atsauce uz LES 2. pantā ietvertu Savienības vērtību – Tiesiskuma principi, kuru avots meklējams dalībvalstīm kopīgajās vērtībās – Minēto principu pietiekama precizitāte
(LES 2. un 19. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2020/2092 3., 8., 9., 10. un 12. apsvērums un 2. panta a) punkts, 3. pants un 4. panta 1. un 2. punkts)
(skat. 290.–292., 323.–325. un 328. punktu)
12. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskā drošība – Savienības tiesiskais regulējums – Skaidrības un paredzamības prasība – Regula 2020/2092 par vispārēju nosacītības režīmu Savienības budžeta aizsardzībai – Regula, ar kuru ir ieviests nosacītības mehānisms, kas saistīts ar tiesiskuma ievērošanu dalībvalstīs – Atsauce uz jēdzieniem, kas definēti citos apstrīdētās tiesību normas vai Savienības tiesību noteikumos – Rīcības brīvības piešķiršana Komisijai un Padomei attiecībā uz izvēlēto darbību, uz kuru ir vērsts veicamais budžeta aizsardzības pasākums – Pieļaujamība
(LES 2. un 19. pants; LESD 310. panta 5. punkts, 317. panta pirmā daļa un 325. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2018/1046 2. panta 59. punkts un 63. panta 2. punkts un Regulas 2020/2092 4. panta 1. un 2. punkts un 5. panta 1. un 3. punkts)
(skat. 295., 297.–299., 302., 303. un 319.–321. punktu)
13. Atcelšanas prasība – Dalībvalstu prasība – Prasība, kas vērsta pret regulu, ar kuru ir ieviests nosacītības režīms Savienības budžeta aizsardzībai – Šajā regulā paredzēti budžeta aizsardzības pasākumi, kurus var noteikt ar kvalificētu balsu vairākumu, šī iemesla dēļ izslēdzot attiecīgo dalībvalsti no balsojuma – Pamati – Pamats par dalībvalstu vienlīdzības principa saistībā ar Līgumiem neievērošanu – Nepamatots pamats
(LES 2. pants, 4. panta 2. punkts un 16. panta 2. un 3. punkts; LESD 238. panta 3. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2020/2092 6. panta 10. un 11. punkts)
(skat. 305.–309. punktu)
14. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Samērīgums – Piemērojamība – Savienības likumdevēja rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Ierobežojumi – Vērtējums, ņemot vērā tiesību akta pieņemšanas brīdī pieejamo informāciju
(5. panta 4. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula 2020/2092)
(skat. 353.–362. punktu)
Rezumējums
Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 16. decembra Regulu 2020/2092 (1) tika izveidots “horizontālas nosacītības mehānisms”, lai aizsargātu Eiropas Savienības budžetu gadījumos, ja kādā dalībvalstī tiek pārkāpti tiesiskuma principi. Šim nolūkam minētā regula ļauj Eiropas Savienības Padomei, pamatojoties uz Eiropas Komisijas priekšlikumu, atbilstoši tajā paredzētajiem nosacījumiem noteikt atbilstošus aizsardzības pasākumus, piemēram, no Savienības budžeta veicamo maksājumu apturēšanu vai vienas vai vairāku no šī budžeta finansēto programmu apstiprinājuma apturēšanu. Apstrīdētajā regulā šādu pasākumu noteikšana ir pakļauta konkrētu apstākļu esamībai, kas var pierādīt ne tikai tiesiskuma principu pārkāpuma pastāvēšanu, bet arī tā ietekmi uz Savienības budžeta izpildi.
Apstrīdētā regula iekļaujas tādu iniciatīvu virknes paplašinājumā, kuras vispārīgāk attiecas uz tiesiskuma aizsardzību dalībvalstīs (2) un kuru mērķis ir Savienības līmenī sniegt atbildes uz pieaugošajām bažām par to, kā vairākās dalībvalstīs tiek ievērotas Savienībai kopējās vērtības, kas noteiktas LES 2. pantā (3).
Polijas Republika, kuru atbalsta Ungārija (4), cēla prasību atcelt apstrīdēto regulu. Prasījumu pamatojumam tā galvenokārt apgalvoja, ka šīs regulas mērķis – lai arī formāli tā tiek norādīta kā akts, uz kuru attiecināmi LESD 322. panta 1. punkta a) apakšpunktā norādītie finanšu noteikumi, – patiesībā esot sodīt par pašu – jebkādu – dalībvalsts ietekmi uz tiesiskuma principiem, kuru prasības katrā ziņā neesot pietiekami precīzas. Polija līdz ar to savu prasību tostarp pamato ar Savienības kompetences neesamību pieņemt šādu regulu gan juridiskā pamata neesamības dēļ, gan LES 7. pantā paredzētās procedūras apiešanas dēļ, kā arī ar to, ka nav ievērotas Savienības kompetencei raksturīgās robežas un tiesiskās drošības princips.
Tādējādi, lūgta lemt par Savienības kompetenci aizsargāt savu budžetu un savas finanšu intereses pret ietekmi, kas var izrietēt no LES 2. pantā norādīto vērtību pārkāpumiem, Tiesa uzskatīja, ka šī lieta ir ārkārtīgi svarīga un tas attaisno tās nodošanu izskatīšanai plēnumā. Šo pašu iemeslu dēļ tā apmierināja Eiropas Parlamenta pieteikumu izskatīt šo lietu paātrinātā tiesvedībā. Šādos apstākļos Tiesa Polijas celto atcelšanas prasību noraida pilnībā.
Tiesas vērtējums
Pirms prasības izskatīšanas pēc būtības Tiesa lēma par Padomes lūgumu neņemt vērā dažas Polijas prasības pieteikuma daļas, ciktāl to pamatā ir informācija no Padomes Juridiskā dienesta konfidenciālā atzinuma, kas ir publiskots bez nepieciešamās atļaujas. Šajā ziņā Tiesa apstiprina, ka principā attiecīgā iestāde var pakļaut šāda iekšēja dokumenta iesniegšanu izmantošanai tiesā prasībai par iepriekšējas atļaujas saņemšanu. Tomēr gadījumā, kad attiecīgais juridiskais atzinums ir saistīts ar likumdošanas procesu, kā tas ir šajā gadījumā, jāņem vērā pārskatāmības princips, jo šāda atzinuma publiskošana var palielināt likumdošanas procesa pārskatāmību un atklātumu. Tādējādi ar likumdošanas procesa pārskatāmību un atklātumu saistītās sevišķās sabiedrības intereses principā prevalē pār iestāžu interesēm, ciktāl runa ir par iekšēja juridiskā atzinuma publiskošanu. Ņemot vērā, ka šajā gadījumā Padome nav pierādījusi, ka aplūkotajam juridiskajam atzinumam būtu īpaši jutīgs raksturs vai īpaši plašs tvērums, kas pārsniegtu attiecīgā likumdošanas procesa robežas, Tiesa attiecīgi Padomes lūgumu noraida.
Izskatot lietu pēc būtības, pirmkārt, Tiesa izvērtē kopā pamatus par Savienības kompetences pieņemt apstrīdēto regulu neesamību.
Vispirms, ciktāl tas attiecas uz apstrīdētās regulas juridisko pamatu, Tiesa norāda, ka šajā regulā paredzēto procedūru var sākt vienīgi gadījumā, ja pastāv pamatoti iemesli ne vien uzskatīt, ka kādā dalībvalstī tiek pārkāpti tiesiskuma principi, bet it īpaši tad, ja šie pārkāpumi pietiekami tieši ietekmē vai nopietni draud ietekmēt Savienības budžeta pareizu finanšu pārvaldību vai tās finanšu interešu aizsardzību. Turklāt pasākumi, kurus var noteikt saskaņā ar apstrīdēto regulu, ir saistīti vienīgi ar Savienības budžeta izpildi un tie visi ir tādi, ar kuriem var ierobežot finansējumu no šī budžeta atkarībā no tā, kāds ir šādas ietekmes vai šādu nopietnu draudu ietekmēt iespaids uz to. Tātad apstrīdētās regulas mērķis ir aizsargāt Savienības budžetu pret ietekmi, kas pietiekami tieši izriet no tiesiskuma principu pārkāpumiem, nevis sodīt par pašiem šiem pārkāpumiem.
Atbildot uz Polijas argumentāciju, saskaņā ar kuru finanšu noteikuma mērķis nevar būt to prasību apmēra precizēšana, kuras raksturīgas LES 2. pantā norādītajām vērtībām, Tiesa atgādina – tas, ka dalībvalstis ievēro kopējās pamatvērtības, uz kurām balstīta Savienība, kuras tās ir noteikušas, kuras tām ir kopīgas, kurās definēta pati Savienības kā šīm valstīm kopējas tiesību sistēmas identitāte un kurās ietilpst tiesiskums un solidaritāte, pamato šo valstu savstarpējo uzticēšanos. Tā kā šī ievērošana tādējādi ir priekšnoteikums visu to tiesību izmantošanai, kas izriet no Līgumu piemērošanas attiecīgajā dalībvalstī, Savienībai jāspēj tās noteiktās kompetences robežās aizstāvēt šīs vērtības.
Tiesa šajā jautājumā precizē, pirmkārt, ka šo vērtību ievērošanu nevar reducēt līdz pienākumam, kurš kandidātvalstij jāpilda, lai pievienotos Savienībai, un no kura tā pēc tam varētu atbrīvoties. Otrkārt, tā uzsver, ka Savienības budžets ir viens no galvenajiem instrumentiem, kas Savienības politikās un darbībās ļauj konkretizēt solidaritātes starp dalībvalstīm pamatprincipu, un ka šā principa īstenošana, izmantojot šo budžetu, ir balstīta uz dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos par budžetā iekļauto kopējo resursu atbildīgu izmantošanu.
Dalībvalstī izdarīti tiesiskuma principu pārkāpumi var būtiski apdraudēt Savienības budžeta pareizu finanšu pārvaldību un Savienības finanšu intereses. Šo pārkāpumu sekas tostarp var būt tādas garantijas neesamība, ka izdevumi, kas segti no Savienības budžeta, atbilst visiem Savienības tiesībās paredzētajiem finansējuma nosacījumiem un tādējādi atbilst Savienības mērķiem, tai finansējot šādus izdevumus.
Tādējādi apstrīdētajā regulā ieviestais “horizontālās nosacītības mehānisms”, kas Savienības budžeta finansējuma saņemšanu pakļauj nosacījumam, lai dalībvalsts ievērotu tiesiskuma principus, var ietilpt kompetencē, kas Savienībai piešķirta ar Līgumiem, lai noteiktu “finanšu noteikumus” par Savienības budžeta izpildi. Tiesa precizē, ka neatņemama šāda mehānisma sastāvdaļa – kā to veidojoši elementi – ir apstrīdētās regulas noteikumi, kuros norādīti šie principi, sniegts to gadījumu uzskaitījums, kas var norādīt uz minēto principu pārkāpumu, precizētas situācijas vai rīcība, uz kuru jāattiecas šādiem pārkāpumiem, un noteikts to aizsardzības pasākumu raksturs un apmērs, kurus attiecīgajā gadījumā var veikt.
Turpinājumā attiecībā uz iebildumu par apgalvoto LES 7. pantā paredzētās procedūras apiešanu Tiesa noraida Polijas argumentāciju, saskaņā ar kuru vienīgi ar LES 7. pantā paredzēto procedūru Savienības iestādēm ir piešķirta kompetence pārbaudīt, konstatēt un vajadzības gadījumā sodīt par LES 2. pantā ietverto vērtību pārkāpumiem dalībvalstī. Papildus LES 7. pantā paredzētajai procedūrai daudzas Līgumu normas, kas bieži ir konkretizētas dažādos atvasināto tiesību aktos, Savienības iestādēm piešķir kompetenci pārbaudīt, konstatēt un vajadzības gadījumā sodīt par LES 2. pantā ietverto vērtību pārkāpumiem, kas izdarīti kādā dalībvalstī.
Turklāt Tiesa norāda, ka LES 7. pantā paredzētās procedūras mērķis ir ļaut Padomei sodīt par vairākkārtējiem nopietniem Savienībai kopīgu pamatvērtību, kas nosaka tās identitāti, pārkāpumiem, lai tostarp pieprasītu attiecīgajai dalībvalstij izbeigt šos pārkāpumus. Turpretī apstrīdētās regulas mērķis ir aizsargāt Savienības budžetu, turklāt vienīgi tādu tiesiskuma principu pārkāpumu dalībvalstī gadījumā, kas ietekmē vai nopietni draud ietekmēt budžeta pareizu izpildi. Bez tam LES 7. pantā paredzētā procedūra no apstrīdētajā regulā ieviestās procedūras atšķiras attiecībā uz tās priekšmetu, uzsākšanas nosacījumiem, paredzēto pasākumu noteikšanas un atcelšanas nosacījumiem, kā arī šo pasākumu raksturu. Tādējādi šīm divām procedūrām ir dažādi mērķi un katrai no tām ir skaidri atšķirīgs priekšmets. No tā turklāt izriet, ka apstrīdētajā regulā ieviesto procedūru nevar arī uzskatīt par tādu, kuras mērķis ir apiet LESD 269. pantā paredzēto Tiesas vispārējās kompetences ierobežojumu, ciktāl tās formulējums attiecas vienīgi uz tiesību akta, kuru Eiropadome vai Padome ir pieņēmusi saskaņā ar LES 7. pantu, tiesiskuma pārbaudi.
Otrkārt, Tiesa pārbauda citus iebildumus pēc būtības, kurus Polija izvirza pret apstrīdēto regulu.
Šajā ziņā Tiesa vispirms atzīst par pilnīgi nepamatotiem Polijas apgalvojumus par kompetences piešķiršanas principa, kā arī par pienākuma ievērot dalībvalstu galvenās funkcijas pārkāpšanu. Tiesa atgādina, ka, lai gan dalībvalstis var brīvi īstenot savu kompetenci visās tām piešķirtajās jomās, tomēr tā ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības. Tātad, pieprasot, lai dalībvalstis ievērotu tām Savienības tiesībās noteiktos pienākumus, Savienība nekādi necenšas pati īstenot šo kompetenci, nedz arī to piesavināties.
Turklāt, pārbaudot pamatus par dalībvalstu nacionālās identitātes ievērošanas pārkāpumu, no vienas puses, un tiesiskās drošības principa pārkāpumu, no otras puses, Tiesa par nepamatotu atzīst arī Polijas izstrādāto argumentāciju saistībā ar precizitātes trūkumu, kāds piemītot apstrīdētajai regulai gan attiecībā uz kritērijiem, kas attiecas uz procedūras sākšanas nosacījumiem, gan attiecībā uz veicamo pasākumu izvēli un apmēru. Šajā ziņā Tiesa vispirms norāda, ka apstrīdētajā regulā ietvertie principi kā “tiesiskuma” jēdzienu veidojošie elementi (5) ir plaši attīstīti tās judikatūrā, ka šo principu avots ir kopējās vērtības, kuras dalībvalstis ir atzinušas un piemēro arī savās tiesību sistēmās, un ka tie izriet no “tiesiskuma” jēdziena, kurš dalībvalstīm ir kopīgs un kuram tās pievienojas kā to pašu konstitucionālajām tradīcijām kopīgai vērtībai. Attiecīgi Tiesa uzskata, ka pašas dalībvalstis var pietiekami precīzi noteikt katra šī principa būtisko saturu, kā arī no tā izrietošās prasības.
Konkrētāk, attiecībā uz kritērijiem saistībā ar procedūras sākšanas nosacījumiem un veicamo pasākumu izvēli un apjomu Tiesa precizē, ka apstrīdētajā regulā tajā paredzēto aizsardzības pasākumu veikšanai ir pieprasīts noteikt faktisku saikni starp tiesiskuma principa pārkāpumu un ietekmi vai nopietniem draudiem ietekmēt Savienības pareizu finanšu pārvaldību vai tās finanšu intereses un šādam pārkāpumam ir jāattiecas uz situāciju vai rīcību, kurā vainojama dalībvalsts iestāde un kura ir nozīmīga Savienības budžeta pareizai izpildei. Turklāt tā norāda, ka “nopietnu draudu” jēdziens ir precizēts Savienības Finanšu regulā, un atgādina, ka veicamajiem aizsardzības pasākumiem jābūt stingri samērīgiem ar konstatētā pārkāpuma ietekmi uz Savienības budžetu. Proti, šie pasākumi uz darbībām un pasākumiem, kurus šāds pārkāpums neskar, var attiekties vienīgi tiktāl, cik tas ir stingri nepieciešams, lai sasniegtu mērķi aizsargāt šo budžetu kopumā. Visbeidzot, konstatējusi, ka Komisijai, kura ir pakļauta Savienības tiesas pārbaudei, ir jāievēro stingras procesuālās prasības, kas tostarp ietver vairākas konsultācijas ar attiecīgo dalībvalsti, Tiesa secina, ka apstrīdētā regula atbilst prasībām, kas izriet no dalībvalstu nacionālās identitātes ievērošanas, kā arī no tiesiskās drošības principa.
Visbeidzot, ciktāl Polija apstrīd pašu apstrīdētās regulas pieņemšanas nepieciešamību no samērīguma principa prasību viedokļa, Tiesa norāda, ka Polija nav izvirzījusi nevienu apstākli, kas varētu pierādīt, ka Savienības likumdevējs būtu pārsniedzis tam šajā ziņā piemītošo plašo rīcības brīvību. Šī pēdējā iebilduma noraidīšana tādējādi ļauj Tiesai noraidīt prasību kopumā.