Language of document : ECLI:EU:C:2020:352

ĢENERĀLADVOKĀTA DŽERARDA HOGANA [GERARD HOGAN]

SECINĀJUMI,

sniegti 2020. gada 7. maijā (1)

Lieta C594/18 P

Austrijas Republika

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Valsts atbalsts – Atbalsts, ko Apvienotā Karaliste plāno īstenot, lai atbalstītu Hinkley Point C atomelektrostaciju – Finanšu līgums par starpību, valsts ministra vienošanās un kredītgarantija – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu – Sabiedrisko interešu mērķis – Atbalsts ieguldījumam – Darbības atbalsts – LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts – LESD 194. panta 2. punkts – Euratom līguma 106.a panta 3. punkts – Kodolenerģētikas veicināšana – Paziņojums par garantijām






I.      Ievads

1.        Šī lieta var tikt aprakstīta kā juridiskais aspekts strīdā starp dalībvalstīm, kas atbalsta kodolenerģiju, un dalībvalstīm, kas to neatbalsta. Abas puses apgalvo, ka viņu nostāja balstās uz mērķi aizsargāt vidi (2). Lietas centrālo vietu ieņem fundamentālais jautājums par to, vai uz atomelektrostacijas būvniecību var attiekties Eiropas Komisijas atļauja valsts atbalstam LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Iespējams, ka tas ir pats svarīgākais jautājums, kas uzdots šajā apelācijas sūdzībā par Vispārējās tiesas nolēmumu, kurš pieņemts 2018. gada 12. jūlijā lietā Austrija/Komisija (3) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”).

2.        Šajā lēmumā Vispārējā tiesa noraidīja Austrijas Republikas uzsākto procedūru tiesību akta atcelšanai, ar kuru tiek apstrīdēta Komisijas Lēmuma (ES) 2015/658 (2014. gada 8. oktobris) (4) spēkā esamība (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šis lēmums skar Apvienotās Karalistes finanšu atbalsta sniegšanu atomelektrostacijas Hinkley Point C izbūvei Anglijas dienvidrietumu piekrastē. Kā jau varētu gaidīt, gan šī apstrīdētā lēmuma, gan pārsūdzētā sprieduma detaļas ir sarežģītas: pats par sevi runā jau tas, ka Vispārējās tiesas spriedumā ir apmēram 736 punkti.

3.        Tomēr, kā jau esmu norādījis, centrālo vietu šajā Austrijas Republikas iesniegtajā apelācijā ieņem tās apgalvojums par to, ka, tā kā Austrija (un arī vairākas citas dalībvalstis) ir stingri pret atomelektrostaciju būvniecību, tad vairāki Līgumi, kas reglamentē Eiropas Savienību (tostarp Euratom līgums), tieši vai netieši aizliedzot atbalsta piešķiršanu šādiem projektiem no citu kodolenerģiju atbalstošo dalībvalstu puses. Savukārt Apvienotā Karaliste (kura atbalsta apstrīdēto lēmumu) norādīja, ka tai esot tiesības izvēlēties savu enerģētikas politiku, tostarp tiesības izvēlēties “kādu no energoavotiem un noteikt savas energoapgādes vispārējo struktūru” LESD 194. panta 2. punkta otrajā daļā noteiktajā kārtībā.

4.        Tiesai gandrīz nav bijis iespējas pašai lemt par LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta pareizu piemērošanu, proti, par normu, attiecībā uz kuru Vispārējai tiesai ir vairāku gadu laikā izstrādāta judikatūra. Vienā no jautājumiem, kas izvirzīti šajā apelācijas sūdzībā, Tiesa tiek lūgta lemt par to, vai valsts atbalstam ir jāatbilst konkrētiem mērķiem, lai tas būtu saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, un, ja tas tā ir, kādi ir šie mērķi. Tiesai arī būs iespēja izskatīt, vai, vērtējot valsts atbalstu, kas paredzēts Euratom līgumā noteiktajai darbībai, ir vai nav jāņem vērā citi Savienības mērķi, kas norādīti LES un LESD, – šajā gadījumā vides aizsardzība.

II.    Atbilstošās tiesību normas

5.        LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts, 192. panta 2. punkta c) apakšpunkts un 194. panta 2. punkts un Euratom līguma 1. un 2. pants, 106.a panta 3. punkts un 192. panta pirmā daļa ir primāro tiesību normas, kas veido tiesisko pamatu šajā pārsūdzībā.

6.        Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (5), 1. panta c) punktā ir šāda definīcija:

““jauns atbalsts” ir jebkurš atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi.”

7.        Komisijas Regulas (EK) Nr. 794/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999 (6), 4. pantā ir noteikts:

“1.      Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta c) punkta nolūkiem izmaiņas esošajā atbalstā ir jebkādas pārmaiņas, izņemot pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar kopējo tirgu. Tomēr esošas atbalsta shēmas sākotnējā budžeta palielinājumu par summu līdz 20 % apmērā neuzskata par esoša atbalsta izmaiņām.

2.      Par šādām turpmāk minētām izmaiņām esošā atbalstā paziņo, izmantojot vienkāršoto paziņojuma veidlapu, kas iekļauta II pielikumā:

a)      atļautas atbalsta shēmas sākotnējā budžeta palielinājums par vairāk nekā 20 %;

b)      esošas atļautas atbalsta shēmas pagarinājums par laiku līdz sešiem gadiem ar budžeta palielinājumu vai bez tā;

c)      stingrāku kritēriju noteikšana atļautas atbalsta shēmas piemērošanai, atbalsta intensitātes samazinājums vai attaisnoto izdevumu samazinājums;

[..].

3.      Vienkāršoto paziņošanas procedūru neizmanto, lai paziņotu par izmaiņām atbalsta shēmās, par kurām dalībvalstis nav iesniegušas gada ziņojumu [..].”

8.        Komisijas paziņojuma par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā (turpmāk tekstā – “Paziņojums par garantijām”) (7) 3.2. punktā ir noteikts:

“Attiecībā uz individuālu valsts garantiju Komisija uzskata, ka, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi, ir pietiekams pamats uzskatīt, ka valsts atbalsta nav.

a)      Aizņēmējam nav finansiālu grūtību.

[..]

b)      Garantiju izsniedzot, var pienācīgi noteikt tās apmēru. Tas nozīmē, ka garantijai jābūt saistītai ar konkrētu finanšu darījumu, izsniegtai par nemainīgu maksimālo summu un uz ierobežotu laiku.

c)      Garantija aptver ne vairāk par 80 % no aizdevuma vai citu finanšu saistību nenomaksātās daļas; šo ierobežojumu nepiemēro parāda vērtspapīru garantijām.

[..]

d)      Par garantiju tiek maksāta uz tirgu orientēta cena.

[..]”

9.        Paziņojuma par garantijām 5.1. un 5.2. punktā ir noteikts:

“5.1.      Vispārīgs raksturojums

Komisijai ir jāpārbauda valsts garantijas, uz kurām attiecas [EKL] 87. panta 1. punkts [tagad LESD 107. panta 1. punkts], lai konstatētu, vai tās ir saderīgas ar kopējo tirgu. Pirms var veikt šādu novērtējumu par saderību, jānosaka atbalsta saņēmējs.

5.2.      Novērtējums

To, vai atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, Komisija pārbaudīs saskaņā ar tādiem pa[šiem] noteikumiem, kādus piemēro citu veidu atbalsta pasākumiem. [..]”

III. Tiesvedības priekšvēsture

10.      2013. gada 22. oktobrī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste paziņoja par pasākumiem, lai atbalstītu jaunu atomelektrostaciju Hinkley Point C, kas atradīsies blakus divām esošajām atomelektrostacijām Hinkley Point A un Hinkley Point B (turpmāk tekstā – “Hinkley Point C”). Labuma guvējs no paziņotajiem pasākumiem ir sabiedrība NNB Generation Company Limited (turpmāk tekstā – “NNBG”), kura pati ir EDF Energy plc (turpmāk tekstā – “EDF”) meitasuzņēmums.

11.      Paziņotie pasākumi ir sīki aprakstīti apstrīdētā lēmuma 2. iedaļā un ir šādi:

–        Līgumiskā vienošanās, kuras mērķis ir nodrošināt cenu stabilitāti, pārdodot elektroenerģiju, ko ražo Hinkley Point C. Šī līguma pamatkoncepcija ir šāda: NNBG vai nu saņems, vai tai būs jāmaksā starpība starp iepriekš noteikto norunas cenu, kas ir aprēķināta, pamatojoties uz NNBG prognozētajām būvniecības un ekspluatācijas izmaksām, ieskaitot saprātīgu peļņu (8), un atsauces cenu, ko Apvienotā Karaliste noteikusi visiem operatoriem, kas piegādā enerģiju tajā pašā segmentā (9) un tiek atbalstīti ar šādu pasākumu (turpmāk tekstā – “Finanšu līgums par starpību”). Līgumam arī ir ienākumu sadales mehānisms. Tas ir ieviests starp NNBG un Low Carbon Contracts Company Ltd,  struktūru, kas finansējama, nosakot likumiska pienākuma uzlikšanu visiem licencētajiem elektroenerģijas piegādātājiem.

–        Turklāt NNBG tiks aizsargāta un var atgūt izmaksas tiesiskā regulējuma noteikto izmaiņu dēļ, un NNBG un tās ieguldītāji saņems kompensāciju pirmstermiņa slēgšanas gadījumā politisku iemeslu dēļ (10) vai trešās personas civiltiesiskās kodolatbildības apdrošināšanas neesamības dēļ. Šādos gadījumos NNBG var tikt nodota Apvienotās Karalistes valdībai.

–        NNBG ieguldītāju iepriekš minētās tiesības saņemt kompensāciju slēgšanas gadījumā politisku iemeslu dēļ ir papildinātas ar vienošanos par garantijām, kas noslēdzama starp valsts ministru enerģētikas un klimata pārmaiņu jautājumos un NNBG ieguldītājiem, saskaņā ar kuru saskaņoto kompensāciju maksās valsts ministrs, ja Low Carbon Contracts Company Ltd nespēs to izdarīt (turpmāk tekstā – “valsts ministra vienošanās”).

–        Apvienotā Karaliste garantēs obligācijas, ko emitē NNBG, lai finansētu ieguldījumus. Garantija sedz laikus samaksāta kvalificētā parāda pamatsummu un procentus un var sasniegt līdz pat 17 miljardiem britu mārciņu (GBP) (turpmāk tekstā – “kredītgarantija”).

12.      Ar 2013. gada 18. decembra lēmumu (11) Komisija nolēma sākt formālu izmeklēšanas procedūru par paziņotajiem pasākumiem.

13.      Šīs procedūras rezultātā 2014. gada 8. oktobrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu. Šajā lēmumā Komisija noteica, ka paziņotie pasākumi ir valsts atbalsts, bet pasākumi ir arī saderīgi ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam.

14.      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:

“1. pants

Atbalsts Hinkley Point C Finanšu līguma par starpību, valsts ministra vienošanās un kredītgarantijas veidā, kā arī visi ar to saistītie elementi, ko Apvienotā Karaliste plāno īstenot, ir saderīgi ar iekšējo tirgu [LESD] 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē.

Tādēļ atbalstu tiek atļauts īstenot.

[..]”

IV.    Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

15.      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 6. jūlijā, Austrijas Republika ir cēlusi šo prasību, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu. Ar palātas priekšsēdētāja 2015. gada 18. decembra lēmumu Luksemburgas Lielhercogistei tika atļauts iestāties tiesvedībā Austrijas Republikas pusē. Ar palātas priekšsēdētāja 2015. gada 9. decembra, 2016. gada 6. janvāra un 2016. gada 11. janvāra lēmumiem Čehijas Republikai, Francijas Republikai, Ungārijai, Polijas Republikai, Rumānijai, Slovākijas Republikai un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei tika atļauts iestāties tiesvedībā Komisijas pusē.

16.      Lai pamatotu prasību Vispārējā tiesā, Austrijas Republika ir izvirzījusi desmit pamatus.

17.      Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja prasību. Tā nosprieda, ka Austrijas Republikai ir jāsedz savi, kā arī jāatlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumi. Ir nospriests, ka pusēm, kas iestājušās lietā, pašām ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi.

V.      Par apelācijas sūdzību

A.      Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā

18.      Austrijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        pilnībā atcelt pārsūdzēto spriedumu;

–        pilnībā apmierināt pirmajā instancē izvirzīto prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Eiropas Komisijai segt tiesāšanās izdevumus.

19.      Luksemburgas Lielhercogiste atbalsta Austrijas Republikas prasījumus.

20.      Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        apelācijas sūdzību noraidīt;

–        piespriest Austrijas Republikai segt tiesāšanās izdevumus.

21.      Čehijas Republika un Slovākijas Republika pilnībā atbalsta Komisijas prasījumus. Francijas Republika, Ungārija, Polijas Republika un Apvienotā Karaliste atbalsta Komisijas prasījumu noraidīt apelācijas sūdzību.

22.      Visas puses, kas iestājušās lietā pirmajā instancē, izņemot Rumāniju, ir iesniegušas rakstveida paskaidrojumus par apelācijas sūdzību. Tiesas sēdē 2020. gada 28. janvārī mutiskus argumentus Tiesai sniedza Čehijas Republika, Francijas Republika, Ungārija, Austrijas Republika un Apvienotā Karaliste, kā arī Komisija.

B.      Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības un Euratom sekas

23.      2020. gada 31. janvārī pusnaktī (pēc Centrāleiropas laika) Apvienotā Karaliste izstājās no Eiropas Savienības. Ņemot vērā, ka tiesvedība šajā lietā netika vērsta pret Apvienoto Karalisti, šim notikumam kā tādam nav nekādas tiešas ietekmes uz tiesvedību. Tomēr var atzīmēt, ka saskaņā ar Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (12) 89. pantu Tiesas spriedums būs juridiski pilnībā saistošs Apvienotajai Karalistei un Apvienotajā Karalistē, ja tas tiks pieņemts pirms pārejas perioda beigām.

24.      Katrā ziņā Austrijas Republika ir acīmredzami tiesīga lūgt atcelt pārsūdzēto spriedumu.

C.      Apelācijas sūdzības analīze

25.      Šī Tiesai iesniegtā apelācijas sūdzība sastāv no pieciem atsevišķiem pamatiem, kaut arī tajos lielā mērā atkārtojas vairāki pamati, kas tikuši izvirzīti Vispārējā tiesā. Tomēr var atzīmēt, ka daži pamati, ko Austrijas Republika bija izvirzījusi Vispārējā tiesā pret apstrīdēto lēmumu, vairs netiek izvirzīti.

26.      Ar pirmo pamatu Austrijas Republika apgalvo, ka jaunas atomelektrostacijas būvniecība neesot Savienības interešu leģitīms mērķis, ko var sasniegt ar valsts atbalstu. Šajā nolūkā tā apstrīd pārsūdzētā sprieduma 79. un nākamos punktus, 97. punktu un 517. punktu. Otrajā apelācijas pamatā Austrijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 105., 139., 140., 144., 151. un 240. punktā uzskatot, ka attiecīgie pasākumi ir saderīgi ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, jo attiecīgā saimnieciskā darbība nav tikusi pareizi definēta un Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka tirgus nepilnības ir nosacījums, lai atbalsts būtu saderīgs ar iekšējo tirgu. Trešajā apelācijas pamatā Austrijas Republika apstrīd Vispārējās tiesas novērtējumu pārsūdzētā sprieduma 405., 413., 470., 499., 506., 507., 515. un nākamajos punktos tiktāl, ciktāl Vispārējā tiesa uzskatīja, ka atbalsta pasākumi ir samērīgi. Ceturtajā pamatā Austrijas Republika apgalvo, ka atbalsts esot darbības atbalsts, kas ir pretrunā Savienības noteikumiem par valsts atbalstu, tādējādi apstrīdot pārsūdzētā sprieduma 612. un 613. punktu. Piektajā pamatā Austrijas Republika uzskata, ka, no vienas puses, apstrīdētajā lēmumā nav pietiekami noteikti atbalsta elementi, lai būtu iespējams piemērot samērīguma pārbaudi, un, no otras puses, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunā Paziņojumam par garantijām. Šajā ziņā tā apstrīd pārsūdzētā sprieduma 251. un nākamos punktus, 279. un 361. punktu, kuros Vispārējā tiesa noraida tādu pamatnostādņu un regulu piemērošanu, kas nav tieši piemērojamas attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principiem, kā arī apstrīd pārsūdzētā sprieduma 309. un 338. punktu par Paziņojuma par garantijām piemērošanu.

27.      Tagad ierosinu secīgi izskatīt dažādus pamatus.

1.      Pirmais pamats: atomelektrostacijas būvniecība nav Savienības interešu leģitīms mērķis

a)      Austrijas Republikas argumentu kopsavilkums

28.      Pirmais pamats sastāv no trim daļām. Pirmām kārtām Austrijas Republika norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 79. un nākamajos punktos Vispārējā tiesa esot nepareizi pieņēmusi, ka būtisks kritērijs jautājumā par to, vai atomenerģijas atbalsts ir interese, kuru var sasniegt ar valsts atbalstu, ir tas, vai attiecīgās intereses ir “sabiedrības intereses”, nevis tas, vai tās ir “kopīgas intereses”. Balstoties uz šo novērtējumu, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu vienkārši tāpēc, ka tas kalpo sabiedrības interesēm.

29.      Šajā novērtējumā Austrijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir atkāpusies no Komisijas prakses, kā arī no pastāvīgās judikatūras, saskaņā ar kuru visam valsts atbalstam ir jābūt virzītam uz Savienības “kopīgu interešu” sasniegšanu. Austrijas Republika turklāt apgalvo, ka Savienības kopīgas intereses esot intereses, kas ir kopīgas visām dalībvalstīm.

30.      Pirmā pamata otrajā daļā Austrijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 97. punktā konstatējot, ka, lai pamatotu valsts atbalstu ieguldījumiem kodolenerģijas jomā, var balstīties uz Euratom līguma 2. panta c) punktu. Šīs normas formulējums neattiecas uz jaunas kodolenerģijas ražošanas jaudas nodrošināšanu, bet vērsts tikai uz to, “lai atvieglotu ieguldījumus un nodrošinātu [..] galvenās iekārtas, kuras vajadzīgas, lai Kopienā attīstītu kodolenerģētiku”. Arī Euratom līguma IV nodaļā (“Investīcijas”) valsts atbalsts nav minēts kā pasākums, kas paredzēts šī mērķa sasniegšanai.

31.      Pirmā pamata trešajā daļā Austrijas Republika kritizē Vispārējās tiesas balstīšanos uz Euratom līguma 106.a pantu, jo tā tomēr piemērojusi LESD 107. pantu uz tā pamata, ka Euratom līgumā nav nekādu noteikumu par valsts atbalstu. Ņemot vērā, ka Vispārējā tiesa ir piemērojusi LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu situācijai, kuru regulē Euratom līgums, tai esot bijis jāņem vērā arī citas Savienības tiesību normas ārpus Euratom līguma. Proti, attiecīgās normas par vides aizsardzību, kas paredz veselības aizsardzību: Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 37. pants un LESD 11. pants un, konkrētāk, “saistībā ar iekšējā tirgus izveidi un darbību un attiecībā uz vajadzību saglabāt un uzlabot vidi [..] veicināt energoefektivitāti un taupību, kā arī jaunu un neizsīkstošu enerģijas veidu attīstību”, kas LESD 194. panta 1. punkta c) apakšpunktā īpaši uzskatīti par Savienības enerģētikas politikas mērķiem. Tā arī norāda uz to, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā šos mērķus, kas, [Austrijas] ieskatā, esot pretrunā piesardzības principam, principam “piesārņotājs maksā” un ilgtspējas principam. Šajā ziņā Austrijas Republika apstrīd pārsūdzētā sprieduma 516. punktu.

b)      Novērtējums

32.      Var būt lietderīgi vispirms izskatīt provizorisku aspektu, kas attiecas uz to vispārējo saikni starp Euratom līgumu un LESD, kas satur šajā lietā skartās normas par valsts atbalstu, jo šim aspektam ir nozīme attiecībā uz vairākiem Austrijas Republikas izvirzītajiem argumentiem. Šajā nolūkā es daļēji izskatīšu arī pirmā pamata trešo daļu.

1)      Saikne starp “Euratom” līgumu un LES un LESD normām

33.      Lai gan Austrijas Republika apgalvo, ka uz jaunu atomelektrostaciju izbūvi neattiecoties Euratom līguma 2. panta c) punkts, tagad ierosinu parādīt, ka nešķiet, ka tas liecinātu, ka Euratom līgumam kā tādam nav nekādas nozīmes šajā lietā. Tā drīzāk apgalvo, ka, tā kā Euratom līgums neattiecas uz valsts atbalstu kodolenerģētikas nozarē, šī nozare nav jāatbalsta ar valsts atbalstu, – varbūt pat patiesāk varētu teikt, ka tā nevar tikt atbalstīta ar valsts atbalstu. Tas liek tuvāk aplūkot saikni starp Euratom līgumu un LES, kā arī LESD un jo īpaši Euratom līguma 106.a panta 3. punkta un LESD 194. panta 2. punkta otrās daļas piemērošanas jomu un nozīmi.

34.      Euratom līguma 106.a panta 3. punkta formulējumā skaidri paredzēts, ka Euratom līgumam ir tāds pats primāro tiesību statuss kā LES un LESD (13). Tajā ir noteikts, ka LES un LESD noteikumi nevar tikt piemēroti Euratom līguma jomā tiktāl, ciktāl šie noteikumi atkāpjas no Euratom līguma noteikumiem (14). Kā to formulē Vispārējā tiesa: “Līdz ar to Euratom līguma normas ir īpašas normas salīdzinājumā ar [LESD normām] un tātad ir atkāpes no šīm pēdējām konflikta gadījumā.” (15)

35.      Tas nozīmē – ja uz kādu konkrētu jautājumu īpaši attiecas Euratom līguma noteikumi, tad LES vai LESD piemērošanai nav vietas tiktāl, ciktāl tie paredz pretējo.

36.      Jautājums par to, kas notiek, ja uz jautājumu neattiecas Euratom līgums, iespējams, nav gluži vienkāršs. Kā norādījis ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar] secinājumos lietā Kernkraftwerke LippeEms (16), ir divi veidi, kā skatīties uz saikni starp šiem līgumiem. Vienā gadījumā tiek pieņemts, ka Euratom līgumā ir izsmeļoši izskatīti visi jautājumi, kas saistīti ar kodolenerģijas jomu, pavisam neatstājot vietu nedz LES, nedz LESD piemērošanai. Otra pieeja paredz, ka LES un LESD ir piemērojami visās jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības un kuras Euratom līgums neaptver.

37.      Ņemot vērā, ka Euratom līgums ir tikai nozares līgums, kura mērķis ir veicināt pētniecību, attīstību un ieguldījumus kodolenerģijas nozarē (17), savukārt LES un LESD ir noteikti daudz tālejošākie mērķi, un ņemot vērā Savienības plašo kompetenci dažādās jomās un nozarēs, šķiet pareizi piemērot LESD noteikumus visos gadījumos, kad Euratom līgumā nav ietverti konkrētāki noteikumi. Būtu dīvaini, ja, piemēram, LESD 157. panta 1. punkta normas par vienādu darba samaksu nebūtu piemērojamas darbiniekiem, kas strādā kodolenerģētikas nozarē. Katrā ziņā tieši šī pieeja ir atspoguļota arī Tiesas judikatūrā (18).

38.      Manuprāt, no tā izriet, ka Euratom līguma noteikumi ir jāuzskata par leges speciales attiecībā pret LESD noteikumiem, kas neaizliedz LESD noteikumu piemērošanu, ja Euratom līgumā nav nekādu īpašu vai konkrētu normu šajā jomā. Jebkāds cits secinājums faktiski nozīmētu, ka kodolenerģijas ražošanu neregulē neviens no vispārējiem noteikumiem, kas regulē iekšējo tirgu. Šajā lietā ir skaidrs, ka Euratom līgumā nav īpašu noteikumu par valsts atbalstu. Tādējādi no tā izriet, ka LESD 107., 108. un 109. panta noteikumi ir piemērojami atbalstam, ko piešķir dalībvalstis kodolenerģētikas jomā.

39.      Šķiet, ka Austrijas Republika tam piekrīt. Tā tomēr norāda – ja piekrīt tam, ka kodolenerģētikas jomā var piemērot noteikumus par valsts atbalstu, ar kuriem cenšas sasniegt LESD mērķi panākt/saglabāt neizkropļotu konkurenci, tad esot jāņem vērā arī citi Līguma mērķi, piemēram, vides aizsardzība, princips “piesārņotājs maksā” un Hartas 37. pants (par vides aizsardzību).

40.      Tomēr es nevaru piekrist šim argumentam. Būtībā tas būtu tas pats kā teikt, ka kodolenerģētika pati par sevi nav saderīga ar LESD vides mērķiem un šī iemesla dēļ nav jāatļauj jebkāda veida valsts atbalsts, kas palīdzētu izbūvēt vai ekspluatēt šīs stacijas.

41.      Protams, ir taisnība, ka politiskā līmenī daudzās dalībvalstīs tiek aktīvi apspriests jautājums par kodolenerģētikas priekšrocībām (vai tās trūkumiem atkarībā no konkrētā gadījuma) un vienprātība šajā jautājumā pašlaik nav panākta. Daži var domāt, ka Trīmailailendas, Fukušimas  un jo īpaši Černobiļas AES ēna krīt pāri katras atomelektrostacijas būvniecībai un attīstībai un ka šī pieredze pietiekami norāda uz nopietna vides riska esamību, kura novēršana ir vienkārši neiespējama. Citi var domāt, ka, tā kā kodolenerģija nodrošina ilgtspējīgu enerģijas avotu ar mazu oglekļa saturu, tai ir jābūt daļai no dažādu enerģijas avotu kompleksa, ja būs jāizbeidz atkarība no izrakteņu kurināmā un būs jāsasniedz attiecīgie mērķi saistībā ar klimata pārmaiņām.

42.      Ir pilnīgi skaidrs, ka Tiesai nav nedz kompetences, nedz – kas ir tikpat svarīgi – demokrātiskas leģitimitātes lemt par šādiem jautājumiem. Manuprāt, pietiek jau ar to, ka tad, ja kodolenerģētikas attīstību uzskata par skaidri definētu Savienības primāro tiesību mērķi, kā tas ir atspoguļots Euratom līgumā, no tiesiskā viedokļa šo mērķi nevar pakārtot šajā ziņā citiem LESD mērķiem, kuri, kā var šķist, iespējams, ir konfliktējoši. Turklāt LESD 194. panta 2. punkta otrās daļas skaidrā formulējumā acīmredzami ir atzītas katras dalībvalsts tiesības izvēlēties “kādu no energoavotiem, kā arī noteikt savas energoapgādes vispārējo struktūru”, un šīm tiesībām ir jāattiecas uz tiesībām attīstīt kodolenerģiju un atomelektrostacijas kā daļu no saviem energoapgādes avotiem, ja kāda dalībvalsts labi attiecas pret to.

43.      Jebkāds cits secinājums faktiski iznīcinātu Euratom līguma 106.a panta 3. punkta un LESD 194. panta 2. punkta otrās daļas lietderīgu iedarbību un atņemtu tiem jēgu.

2)      Vai būtu pareizi izskatīt pirmo pamatu Tiesā?

44.      Tālāk ir nepieciešams izskatīt Komisijas argumentu par to, ka pirmais pamats esot neefektīvs. Lai pamatotu šo argumentu, tā atsaucas uz pārsūdzētā sprieduma 85. punktu un to, ka Austrijas Republika nav apstrīdējusi šo sprieduma daļu (19). Komisija apgalvo, ka jautājums par to, vai atbalsta pasākumam ir jākalpo “kopīgām interesēm” vai “sabiedrības interesēm”, nav būtisks, jo Vispārējā tiesa šajā punktā norāda, ka LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta piemērošanas nolūkā ir jānošķir dalībvalsts izvirzītais mērķis un nosacījums, saskaņā ar kuru dalībvalsts atbalstam nedrīkst būt tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm. Atsaucoties uz šo punktu, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, ka atbalstam ir jākalpo sabiedrības interesēm, lai tas būtu pieņemams saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Tādējādi Austrijas Republika apgalvo, ka par pareizu kritēriju būtu “kopīgu interešu”, nevis “sabiedrības interešu” pārbaude, savukārt Komisija uzskata, ka savā spriedumā Vispārējā tiesa nekādu pārbaudi nav piemērojusi.

45.      Es nepiekrītu šādam novērtējumam. Pārsūdzētā sprieduma 87. punktā Vispārējā tiesa norāda, ka “[..] no tā nevar secināt, ka sabiedrības interešu mērķi, kurus dalībvalsts var tiekties sasniegt, nedrīkst pārsniegt visu vai lielākās daļas dalībvalstu kopīgos mērķus” (20). Tādējādi tas nozīmē, ka tā ņem vērā atbalsta pasākuma mērķi, kam, Vispārējās tiesas ieskatā, ir jābūt mērķim, kas vērsts uz sabiedrības interešu apmierināšanu. Vispārējai tiesai arī nebūtu “jāpārkvalificē” jēdziens “kopīgas intereses”, kas izmantots spriedumā lietā Mediaset/Komisija (21), lai tas nozīmētu “sabiedrības intereses” pretstatā “privātām interesēm” (22), ja tā neuzskatīja šo kritēriju par būtisku (23).

46.      Es arī nevaru piekrist Komisijas apgalvojumam, ka Vispārējā tiesa nav balstījusies uz atsevišķu kritēriju, saskaņā ar kuru attiecīgajam atbalstam ir jākalpo “sabiedrības interesēm”, jo “konkrētas saimnieciskās darbības” attīstības veicināšana – prasība, kas tieši noteikta LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta formulējumā, – pati par sevi ir šīs “sabiedrības intereses”, nedz faktiski tam, ka jēdzieni “kopīgas intereses” un “sabiedrības intereses” ir sinonīmi. Minēšu tikai trīs piemērus. Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 48. punktā Vispārējā tiesa norāda, ka, “lai atbalstu varētu atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam, tam ir jābūt vērstam uz saimnieciskās darbības attīstību, kas ir sabiedrības interešu mērķis” (24). Otrkārt, nākamajā punktā [Vispārējā] tiesa uzskata par lietderīgu vispirms novērtēt sabiedrības interešu mērķi, uz kuru balstās Apvienotā Karaliste.

47.      Treškārt, atsaucoties uz spriedumu Mediaset/Komisija (25), Vispārējā tiesa skaidri norādīja, ka tā ir balstījusies uz šo prasību, tikai lai izslēgtu “privātās intereses” (26). Pārsūdzētā sprieduma 79.–128. punktā jau vien – iedaļā “Par argumentiem, ar kuriem tiecas apstrīdēt Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru kodolenerģētikas veicināšana ir “kopīgu” interešu mērķis” – jēdziens “sabiedrības interešu mērķis” tika izmantots sešpadsmit reižu – interesanti, pat ja piemin apstrīdēto lēmumu, kurā Komisija atsaucas uz “kopīgu interešu mērķi” (27). Šajās atsaucēs Vispārējā tiesa izskata jautājumu par to, vai kodolenerģētikas veicināšana tiecas sasniegt sabiedrības interešu mērķi atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam, nevis par to, vai tās varētu būt privātas, nevis sabiedrības intereses. Lai gan Komisijai varētu būt taisnība, apgalvojot, ka LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā nav noteikts, ka atbalstam ir jākalpo sabiedrības interesēm, lai tas būtu saderīgs ar iekšējo tirgu, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā acīmredzami nav atbalstījusi šo ierosinājumu.

48.      No tā izriet, ka šī iemesla dēļ es neuzskatu pirmo pamatu par neefektīvu. Tas drīzāk ir pamats, kas Tiesai ir pienācīgi jāizskata.

3)      “Sabiedrības intereses” vai “kopīgas intereses” kā LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta prasības

49.      Austrijas Republika galvenokārt apgalvo, ka, lai piemērotu LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, atbalsta pasākumam esot jātiecas sasniegt “kopīgas intereses” un ka tas notiek tikai gadījumā, ja visas dalībvalstis atbalsta šīs intereses. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 79. un nākamajos punktos nepiekrīt šim apgalvojumam. Uz šo jautājumu attiecas divi aspekti. Pirmkārt, vai LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam ir papildu prasība, kas neietilpst tā formulējumā, proti, ka atbalstam ir jātiecas sasniegt “kopīgas intereses”, un, ja tas tā ir, kādas ir šādas “kopīgas intereses”. Otrkārt, ja var noteikt šādas papildu prasības esamību, tad ir jāuzdod papildu jautājums par to, vai šīs “kopīgās intereses” ir jāizskata no visu dalībvalstu viedokļa.

50.      Izskatot šos jautājumus, ir jāpatur prātā – Tiesa konsekventi nospriež, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība veikt jebkuru pārbaudi saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu attiecībā uz to, vai konkrētais valsts atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Jebkura šāda [rīcības brīvības] īstenošana, kas saistīta ar ekonomiskiem un sociāliem vērtējumiem, ir obligāti jāveic Kopienas kontekstā (28). Rezultātā pārbaudes tiesā ietvaros, kas tiek veikta attiecībā uz šīs rīcības brīvības īstenošanu, tiek pārbaudīts tikai tas, vai ir ievērotas procesuālās normas un normas par pamatojumu, kā arī tas, vai vērā ņemtie fakti ir pareizi, vai nav pieļauta kļūda tiesību piemērošanā vai acīmredzama kļūda faktu vērtējumā un vai nav notikusi pilnvaru ļaunprātīga izmantošana (29).

51.      Ņemot vērā šo plašo rīcības brīvību, vispirms vēlos izskatīt Austrijas Republikas argumentu par to, ka Vispārējā tiesa ir atkāpusies no Komisijas prakses, kā arī no lielākās daļas judikatūras ar vienu prasību vien, ka valsts atbalsta pasākumam ir jāveicina “sabiedrības intereses”, nevis “kopīgas intereses”. Pamatojot pirmo iebildumu, Austrijas Republika atsaucas uz vairākiem ieteikuma rakstura tiesību instrumentiem, no kuriem neviens tomēr šajā lietā nav piemērojams (30). Turklāt tā atsaucas uz apstrīdēto lēmumu, kura 9.2. iedaļā faktiski ir izskatīts jautājums par to, vai atbalsts veicina “kopīgas intereses” (31). Pamatojot otro iebildumu, tā atsaucas uz Tiesas spriedumiem lietās Philip Morris Holland/Komisija (32), Deufil/Komisija (33) un Spānija/Komisija (34).

52.      Tā kā Komisijai nav kompetences pieņemt tiesību aktus valsts atbalsta jomā, no tā acīmredzami izriet, ka jebkādi paziņojumi, pamatnostādnes un nostādnes pašas par sevi nevar būt saistošas. Ja paziņojumi un pamatnostādnes, uz kurām atsaucas Austrijas Republika, būtu piemērojamas šīs lietas apstākļu kopumam, tās faktiski varētu noteikt ierobežojumu Komisijas rīcības brīvības īstenošanai (35). Tomēr pat šādā gadījumā Komisijai ir saistības tikai tiktāl, ciktāl šajos tekstos pareizi piemēroti Līguma noteikumi, jo Komisijas sagatavotās pamatnostādnes un paziņojumi acīmredzami nevar atkāpties no šiem LESD noteikumiem (36).

53.      Tas viss nozīmē, ka pat Komisijas konsekventa nostāja jautājumā par to, kas ir “kopīgu interešu” mērķis, nevar liegt Vispārējai tiesai (vai attiecīgā gadījumā Tiesai) nospriest, ka šī prasība nav nepieciešama LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta piemērošanā. Attiecībā uz Austrijas Republikas minēto judikatūru ierosinu izskatīt jautājumu par to, vai jebkāda prasība, ka atbalstam ir jākalpo “kopīgu interešu” mērķim, ir atkāpe no šīs agrākās judikatūras, kopā ar jautājumu par to, vai visām dalībvalstīm katru reizi ir jāpanāk vienošanās, lai intereses varētu uzskatīt par “sabiedrības interesēm” (37).

54.      Par LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta pareizu piemērošanu – šajā normā ir noteikts, ka valsts atbalsts var būt saderīgs ar kopējo tirgu, ja i) tas veicina konkrētu saimniecisko darbību un ii) šādam atbalstam nav tāda nelabvēlīga iespaida uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm. Pašā LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta formulējumā nav nevienas norādes par jebkādām papildu prasībām, kurām šai “saimnieciskajai darbībai” ir jāatbilst. Šī tiesību norma acīmredzami atšķiras no LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta, jo pēdējā minētā tiesību norma skaidri kvalificē atbalstu kā nepieciešamu, lai veicinātu “kāda svarīga projekta īstenojumu visas Eiropas interesēs” (38).

55.      Tomēr Vispārējā tiesa dažādās lietās, uz kurām atsaucas Austrijas Republika, ir nospriedusi, ka, “lai atbalsts būtu saderīgs ar kopējo tirgu [LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta] izpratnē, tam ir jābūt kopīgo interešu mērķim un ir jābūt nepieciešamam un samērīgam ar šo mērķi” (39). Runājot par Komisiju, lēmumā sākt izmeklēšanu tā ir veltījusi 31 punktu jautājumam par to, vai atbalsts ir kopīgs mērķis, savukārt apstrīdētā lēmuma 9.2. iedaļā tā ir izskatījusi šo jautājumu un secinājusi, ka “atbalsta pasākumiem, kuru mērķis ir sekmēt kodolenerģijas izmantošanu, ir kopīgu interešu mērķis [..]” (40).

56.      LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts ir ietverts Līguma VII sadaļas 1. nodaļā “Konkurences noteikumi”. Esot daļai no nodaļas par konkurenci, šīs normas mērķis ir novērst konkurences izkropļojumus un negatīvu ietekmi uz tirdzniecību. Tās vieta Līgumā nenorāda uz mērķi piešķirt Komisijai papildu kompetenci, piemēram, revīzijas iestādei līdzīgas pilnvaras, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis efektīvi un rentabli tērē sabiedrības naudu.

57.      Tādējādi no tā izriet, ka nav prasības, ka atbalstam ir jāatbilst kādam citam mērķim, kas nav īpaši noteikts LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā. Ņemot vērā tā formulējumu un šīs normas vietu LESD, lai šāda veida atbalsts būtu saderīgs ar Līgumu, tam nav jābūt nedz “kopīgu interešu mērķim”, nedz “sabiedrības interešu mērķim”. Tam ir tikai “jāveicina konkrētu saimniecisko darbību attīstība”, un tam nav jābūt “ar tādu nelabvēlīgu iespaidu uz tirdzniecības nosacījumiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm”. Šajā ziņā Austrijas Republikas arguments par to, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka atbalstam ir jākalpo tikai “sabiedrības”, nevis “kopīgām” interesēm, nevar tikt pieņemts, jo – manuprāt un pretēji Vispārējās tiesas uzskatam pārsūdzētajā spriedumā – nav jāievēro neviens no šiem diviem kritērijiem.

58.      Izrādot cieņu pret [Vispārējo tiesu], šeit, iespējams, ir tikai jāpiebilst, ka, tiesību ziņā nav pareizi tie Vispārējās tiesas apgalvojumi, kas izteikti līdztekus judikatūrai no tādām lietām kā Mediaset/Komisija (41) utt., par to, ka jebkādam atbalstam, kas apstiprināts saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ir jākalpo “kopīgu interešu” mērķim. Kā tikko norādīju, LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta pašreizējā tekstā nav šādas prasības, lai gan LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā (“atbalstu, kas veicina kāda svarīga projekta īstenojumu visas Eiropas interesēs [..]”) šāda prasība ir.

59.      Savukārt LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā vienīgi tiek prasīts, ka atbalsts “veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību”. Ir taisnība, ka jēdziens “kopīgas intereses” arī ir ietverts LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā. Šī tiesību norma ietver arī negatīvu nosacījumu, proti, lai atbalstam “nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm”. Šeit jēdziens “kopīgas intereses” ir izmantots atšķirīgā kontekstā. Šis negatīvais nosacījums kalpo, lai ieviestu tādas prasības kā samērīgums un nepieciešamība: no visa punkta formulējuma un struktūras skaidri izriet, ka tas nenozīmē, ka LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē pašam atbalsta mērķim ir jākalpo kopīgām interesēm. Ja šāds nodoms pastāvētu, autori to viegli pateiktu LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā, gluži tāpat kā viņi to ir norādījuši LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā.

60.      Ja Tiesa nepiekrīt secinājumam, ka LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā nav ietverta nekāda šāda papildu prasība, uzskatu, ka katrā ziņā ir skaidrs, ka jebkāda iespējama prasība par to, ka Hinkley Point C projektam paredzētajam atbalstam būtu jākalpo “kopīgu interešu” mērķim, faktiski ir tikusi izpildīta. Tas tā ir neatkarīgi no tā, vai šis kritērijs ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir jābūt visu dalībvalstu mērķim.

61.      Šeit vispirms ir jāatgādina, ka visas Eiropas Savienības dalībvalstis arī ir pieņēmušas Euratom līguma noteikumus un tie ir tām saistoši. Lai gan pašlaik dalībvalstīm var būt domstarpības jautājumā par kodolenerģētiku un tieši šī iemesla dēļ varēja izrādīties neiespējami integrēt Euratom Savienībā (42), tomēr nav noliedzams fakts, ka Euratom līgums praktiski nav mainījies kopš tā stāšanās spēkā, savukārt Līgumos, kas regulē Eiropas Kopienu un Eiropas Savienību, protams, ir notikušas fundamentālas izmaiņas.

62.      Kā jau esmu norādījis citviet šajos secinājumos (43), atomelektrostaciju attīstība – gan patlaban, gan tad, kad tika izsludināts Euratom līgums, – faktiski ir galvenais mērķis Euratom līgumā, kurš, protams, joprojām ir daļa no Savienības primārajām tiesībām. No tā izriet, ka skaidri noteiktajam Līguma mērķim neatkarīgi no tā, kurā no pamatlīgumiem tas ir noteikts, jau pēc definīcijas ir jābūt tādam, kas veido kopīgu interešu mērķi valsts atbalsta noteikumu piemērošanas nolūkos.

63.      To sakot, neatstāju bez ievērības Austrijas Republikas apgalvojumu par to – ja tā būtu sapratusi, ka atomelektrostaciju attīstību mūsdienās varētu atbalstīt ar valsts atbalstu, tā nekad nebūtu pieņēmusi Euratom līgumu. Tomēr, izrādot cieņu pret [Austrijas Republiku], tās apgalvojums ir pavisam nereāls, jo jebkurā gadījumā ir grūti interpretēt gan Euratom līguma 1. pantu, gan 2. panta c) punktu (noteikumi, kurus tagad izskatīšu sīkāk) tādējādi, ka tie nozīmētu kaut ko citu, tos lasot kopā ar šī paša līguma 106.a panta 3. punktu.

64.      Protams, ir taisnība – katrai dalībvalstij nav pienākuma nedz atļaut atomelektrostaciju darbību, nedz piešķirt finansiālu atbalstu šādām stacijām, ja tās jau pastāv tās teritorijā. Tomēr jautājums nepavisam nav par to. Ja kāda dalībvalsts veic pasākumus par labu “[..] kodolenerģētikas rūpniecības nozaru izveidei un izaugsmei” (44), būvējot atomelektrostacijas, tā rīkojas saskaņā ar skaidru Savienības primāro tiesību noteikumu (Euratom līguma 1. pants kopā ar 192. pantu), kas – atkal jau pēc definīcijas – noteikti paredz “kopīgas intereses” valsts atbalsta noteikumu izpratnē. Tomēr Austrijas Republika uzskata, ka judikatūra attiecībā uz LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu ir balstīta uz dalībvalstu vai attiecīgi Savienības kopīgām kolektīvajām interesēm, kuras, Austrijas Republikas ieskatā, noteikti nepastāvot, tāpēc ka tā pati iebilst pret kodolenerģijas mūsdienu attīstību. Šajā ziņā tā atsaucas uz trim Tiesas nolēmumiem, kas, pēc tās domām, apstiprinot šo nostāju. Tā kā Austrijas Republika balstās uz šo pašu nolēmumu vieniem un tiem pašiem fragmentiem, apgalvojot, ka tā būs atkāpe no agrākās judikatūras, ja Tiesa nepiemēros kritēriju, saskaņā ar kuru atbalstam ir jākalpo kopīgām interesēm, izskatīšu vienlaikus arī šo jautājumu.

65.      Pirmajā no šiem nolēmumiem, proti, spriedumā Philip Morris Holland/Komisija (45), Austrijas Republika atsaucas uz šādiem fragmentiem (šī sprieduma 24.–26. punktā):

“Jāpatur prātā, ka Komisijai ir rīcības brīvība, kuras īstenošana ir saistīta ar ekonomiskiem un sociāliem vērtējumiem, kas ir obligāti jāveic Kopienas kontekstā.

[..]

[..] Komisijas vērtējums galvenokārt ir balstīts uz konstatējumu, ka paredzētais cigarešu ražošanas pieaugums tiks eksportēts uz citām dalībvalstīm. [..] tas neļāva uzskatīt, ka šis atbalsts neietekmētu tirdzniecības apstākļus tiktāl, ciktāl tas būtu pretrunā kopīgām interesēm.”

66.      Uz šo fragmentu attiecas EEK līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunktā (tagad LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts) paredzētā negatīvā nosacījuma piemērošana. Šeit uzdotais jautājums ir par to, vai attiecīgais atbalsts traucē tirdzniecību nepieņemamā mērogā, un šajā kontekstā, protams, ir jāizvērtē ietekme uz vienoto tirgu kopumā. Tomēr jautājums, kas Tiesai ir jāizvērtē šajā lietā, proti, vai atbalstam ir jākalpo kopīgu interešu mērķim, protams, stāv augstāk pār šo konkrēto jautājumu. Pat ja jautājumā par kopīgām interesēm tiktu izdarīts citāds pieņēmums, nekas šajā spriedumā neliecina par nepieciešamību izvērtēt katras dalībvalsts individuālās politikas mērķus.

67.      To pašu var teikt par otro nolēmumu, uz kuru ir atsauce šajā nolūkā, proti, spriedumu Deufil/Komisija (46). Šajā lietā Komisija noraidīja priekšlikumu par reģionālo atbalstu konkrētas ekonomikas nozares attīstībai Vācijā. Vispirms Tiesa atkārtoja (minētā sprieduma 18. punktā) sprieduma Philip Morris Holland/Komisija (47). 24. punktā izdarīto apgalvojumu. Turpinājumā Tiesa norādīja:

“Komisija nekādā veidā nav pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas, uzskatot, ka atbalsta piešķiršana ieguldījumam, kas palielina ražošanas jaudu nozarē, kurā jau ir ievērojama pārprodukcija, ir pretrunā kopīgām interesēm [..].” (48)

68.      Tomēr šie fragmenti ir pilnībā nevainojami tajā ziņā, ka lietas Philip Morris Holland/Komisija (49) formulas atkārtojums atkal attiecas uz EEK līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunkta (tagad LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts) negatīvā nosacījuma piemērošanu – atšķirībā no atsevišķa jautājuma par “kopīgām interesēm”, kas ir pozitīvs nosacījums, kurš attiecas uz jautājumu, vai atbalstam ir kopīgu interešu mērķis. Lai gan Tiesa, protams, norādīja, ka atbalsts “ir pretrunā kopīgām interesēm”, tomēr tas ir jāaplūko konkrētajā kontekstā kopā ar citu nepārprotamu kritēriju, kas ir ietverts EEK līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunktā (tagad LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts). Citiem vārdiem sakot, attiecīgais ierosinātais valsts atbalsts jau nav izturējis attiecīgu pārbaudi, jo par “konkrētas tautsaimniecības jomas attīstības veicināšanu” nevar uzskatīt atbalstu nozarei, kurā jau pastāv pārprodukcija”. Katrā ziņā nekas šajā fragmentā neliecina par to, ka kopīgām interesēm ir jābūt visām pārējām dalībvalstīm.

69.      Trešais nolēmums, proti, spriedums Spānijas Karaliste/Komisija (50), attiecās uz Spānijas atbalsta shēmu Estremaduras autonomajā kopienā esošajiem lauksaimniekiem. Austrijas Republika it īpaši atsaucas uz šī sprieduma 67. punktu, kas atkal atkārto sprieduma Philip Morris Holland/Komisija (51) 24. punktu.  Attiecīgais fragments no lietas Spānijas Karaliste/Komisija (52) ir izteikts šādi:

“Tomēr atšķirība formulējumā starp EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu un EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu nevar novest pie secinājuma, ka Komisijai nav jāņem vērā Kopienas intereses, piemērojot 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu, un ka tai ir tikai jāpārbauda attiecīgo pasākumu specifiskā reģionālā ietekme, nepārbaudot to ietekmi uz attiecīgo tirgu vai tirgiem visā Kopienā. Tādā gadījumā Komisijai ne tikai ir jāpārbauda, vai šie pasākumi var efektīvi veicināt ekonomisko attīstību attiecīgajos reģionos, bet tai arī ir jāizvērtē šī atbalsta ietekme uz tirdzniecību dalībvalstu starpā un tostarp jāizvērtē šo pasākumu sektoriālā ietekme, kādu tie var izraisīt Savienības līmenī. Kā Tiesa jau ir nospriedusi, EKL 87. panta 3. punkts piešķir Komisijai rīcības brīvību, kuras īstenošana ietver ekonomiskus un sociālus vērtējumus, kas jāveic Kopienas kontekstā.”

70.      Tomēr ir skaidrs, ka šis fragments atkal attiecas uz pavisam atsevišķo jautājumu, kas izriet no LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā (iepriekš EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkts) ietvertā negatīvā nosacījuma, proti, ka attiecīgajam atbalstam nav nekādas ietekmes uz attiecīgo tirgu vai tirgiem visā Kopienā (tagad Savienība) tādā ziņā, kas ir pretrunā kopīgajām interesēm. Tomēr tas nekādā veidā neietekmē vēl vienu atsevišķu jautājumu par to, vai atbalstam ir jākalpo “kopīgu interešu” mērķim vai arī tas ir jāatbalsta visām dalībvalstīm, pirms tas varētu tikt atzīts par kopīgu interešu mērķi.

71.      No tā izriet, ka neviens no šiem trim spriedumiem nav uzskatāms par pamatu Austrijas Republikas apgalvojumam par to, ka LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē tā ir nepieciešama prasība, lai atbalsts būtu kopīgu interešu mērķis. Tie arī nenorāda, ka kopīgas intereses ir visu dalībvalstu intereses.

72.      Ir arī jāpatur prātā tas, ka visas dalībvalstis ir parakstījušas un ratificējušas Euratom līgumu un pievienojušās tam. No tā izriet, ka no tiesību viedokļa visas dalībvalstis ir jāuztver kā tādas, kuras ir devušas savu vispārēju piekrišanu jaunu atomelektrostaciju attīstībai. Ir taisnība, ka dažas dalībvalstis, piemēram, Austrijas Republika, ir nolēmušas, ka tās neveicinās vai pat neatļaus jaunu atomelektrostaciju attīstību savā teritorijā. Tomēr, piekrītot šī līguma mērķiem, tās tādējādi bez ierunām ir atzinušas, vismaz principā, citu dalībvalstu tiesības uz atomelektrostaciju attīstību savās teritorijās, ja tās to vēlas.

73.      Tādējādi no tā izriet – neatkarīgi no tā, kā aplūkot attiecīgos tiesību jautājumus –, ka atomelektrostaciju attīstība ir kopīgu interešu mērķis LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, kuram, kā redzams, visas dalībvalstis ir piekritušas, pat ja tas ir tikai tādēļ, ka tās ir pieņēmušas Euratom līgumu. Tādējādi, pat pieņemot (pretēji manam viedoklim), ka LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu var piemērot tikai tad, ja valsts atbalsts ir kopīgu interešu mērķis, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā. Vēlos arī piebilst, ja pat vienīgi pilnības labad, ka atomelektrostaciju attīstība ir arī sabiedrības interešu mērķis pretstatā privāto interešu mērķim.

c)      Atomelektrostaciju būvniecība nav kodolenerģētikas veicināšana, kas paredzēta “Euratom” līgumā

74.      Austrijas Republika arī apstrīd Vispārējās tiesas konstatējumu pārsūdzētā sprieduma 97. punktā par to, ka, ņemot vērā Euratom līguma 1. panta 2. punktu un 2. panta c) punktu, Apvienotajai Karalistei bija tiesības radīt stimulu, lai veicinātu jaunas kodolenerģijas ražošanas jaudas nodrošināšanu. Savukārt Austrijas Republika apgalvo, balstoties uz Euratom līguma 2. panta c) punktu, ka šis līgums neparedzot turpmāku atomelektrostaciju būvniecības veicināšanu vai esošo atomelektrostaciju aizstāšanu ar jaunākām, jau attīstītām tehnoloģijām. Šajā ziņā vispirms var norādīt – Euratom līguma 1. pantā ir noteikts, ka Līguma galvenais mērķis ir radīt “nepieciešamos apstākļus kodolenerģētikas rūpniecības nozaru straujai izveidei un izaugsmei”. Savukārt 2. panta c) punktā ir noteikts, ka, lai “veiktu šo uzdevumu”, Euratom “atvieglo investīcijas un, īpaši sekmējot uzņēmumu ieguldījumus, nodrošina ar galvenajām būvēm un iekārtām, kuras vajadzīgas, lai Kopienā attīstītu kodolenerģētiku”. Papildus minētajam Euratom līguma 40. un 41. pantā, tos lasot kopā ar Līguma II pielikuma 11. punktu, ir arī uzsvērts fakts, ka Līgumā ir paredzēti ieguldījumi kodolreaktoros. Visbeidzot, saskaņā ar Euratom līguma 192. pantu dalībvalstis palīdz Kopienai tās uzdevumu veikšanā.

75.      Iespējams, pirmais, ko gribētos teikt par šiem vispārīgajiem noteikumiem, ir tas, ka tajos noteikti paredzēta atomelektrostaciju esamība vismaz dažās dalībvalstīs, jo bez atomelektrostacijām nevarētu būt kodolenerģētikas. Un, ja nebūtu kodolenerģētikas, nebūtu lietderīgi izmantot nedz Euratom, nedz arī Euratom līgumu.

76.      Otrkārt, dalībvalstis acīmredzami domāja, ka Euratom līgums būs dzīvs dokuments ar spēju organiski attīstīties un pielāgoties mūsdienu apstākļiem, protams, Līguma noteiktajos ietvaros. Manuprāt, tas pats par sevi ir pietiekami, lai noraidītu Austrijas Republikas izvirzīto argumentu par to, ka šajos Euratom līguma noteikumos nav paredzēta nedz turpmāku atomelektrostaciju būvniecība, nedz novecojošu elektrostaciju aizstāšana un modernizācija ar jaunākām, jau attīstītām tehnoloģijām.

77.      Ja šis arguments būtu pareizs, tas, piemēram, nozīmētu, ka Euratom līgums būtu bijis piemērojams tikai pirmajā atomelektrostaciju būvniecības posmā divdesmitā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. No tā arī izrietētu, ka Euratom līgums nebūtu piemērojams jaunākajiem apstākļiem, kad pienāktu laiks šā pirmā viļņa atomelektrostacijas pakāpeniski izņemt no ekspluatācijas, modernizēt un aizstāt. Tomēr Euratom līguma autori acīmredzami domāja, ka tā piemērošana būs beztermiņa. Tajā pavisam nav norādes, ka Līguma piemērošanas joma būtu vienkārši iecerēta kā ierobežota, it īpaši attiecībā uz pirmo atomelektrostaciju būvniecības vilni.

78.      Treškārt, katrā ziņā šo Austrijas Republikas argumentu neatbalsta paša Euratom līguma aktuālais formulējums. Galu galā 1. pantā ir noteikts, ka viens no Līguma mērķiem ir radīt nepieciešamos apstākļus “kodolenerģētikas rūpniecības nozaru straujai izveidei un izaugsmei”. Līdzīgā kārtā Līguma 2. panta c) punktā ir noteikts, ka viens no Euratom uzdevumiem ir, “īpaši sekmējot uzņēmumu ieguldījumus, nodrošināt ar galvenajām būvēm un iekārtām, kuras vajadzīgas, lai Kopienā attīstītu kodolenerģētiku”. Šajos noteikumos ir acīmredzami paredzēta kodolenerģētikas rūpniecības nozaru izaugsme un attīstība, tostarp, kā skaidri noteikts 2. panta c) punktā, piesaistot privāto uzņēmumu ieguldījumus šajā nolūkā. Izrādot cieņu pret [Austrijas Republiku], [uzskatu] par pavisam nereālu pretējo argumentu, ko Austrijas Republika ir izvirzījusi mutiskās uzklausīšanas laikā 2020. gada 28. janvārī, par to, ka Euratom līguma 2. panta c) punktā pavisam nav šīs nozīmes, bet tā vietā tas attiecoties uz iespējamu jauno tehnoloģiju attīstību.

79.      Visbeidzot, šajā kontekstā arī atkal jāatzīmē LESD 194. panta 2. punkts. Šis noteikums, protams, ir jālasa kopsakarā ar Euratom līgumu. Kā jau esmu norādījis, LESD 194. panta 2. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka Savienības vispārējā kompetence enerģētikas jomā neietekmēs dalībvalsts tiesības “paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, izvēlēties kādu no energoavotiem, kā arī noteikt savas energoapgādes struktūru”.

80.      No šī noteikuma ļoti skaidri izriet, ka principā katras dalībvalsts tiesības izvēlēties savu enerģijas avotu kompleksu, lai kas tas būtu, proti, fosilais kurināmais, atjaunojamie enerģijas avoti, piemēram, saules enerģija un vēja enerģija, vai, kā šajā lietā, kodolenerģija, ir jebkurā gadījumā neaizskaramas. Kā savos apsvērumos ir norādījusi Apvienotā Karaliste, tā ir izvēlējusies atbalstīt kodolenerģiju kā “uzticamu elementu ar zemu oglekļa saturu savā plašajā enerģijas avotu kompleksā”.

81.      Tas viss pastiprina secinājumu par to, ka Euratom līguma mērķus un kompetenci var taisnīgi interpretēt kā tādus, kas attiecas uz mūsdienu atomelektrostaciju būvniecību dalībvalstīs, nevis vienkārši uz tām atomelektrostacijām, kas tika paredzētas vai projektētas laikā, kad Euratom līgums tika izsludināts. Vispārējās tiesas nostājas vispārējais saturs un pieeja pārsūdzētajā spriedumā pilnībā saskan ar šādu noteikumu interpretāciju.

d)      Vai Vispārējai tiesai bija jāņem vērā arī citi LESD mērķi, pārbaudot, vai atbalsta pasākums veicina kopīgu interešu mērķa sasniegšanu?

82.      Pārsūdzētā sprieduma 517. punktā, ko Austrijas Republika apstrīd, Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka tas būtu pretrunā Euratom līguma 106.a panta 3. punktam, ja vides aizsardzības princips, piesardzības princips, princips “piesārņotājs maksā” un ilgtspējas princips tiktu interpretēti tādējādi, ka tie liedz piešķirt valsts atbalstu atomelektrostacijas celtniecībai vai darbībai, neatkarīgi no tā, vai Komisijai bija jāņem vērā šie principi.

83.      No otras puses, Austrijas Republika apgalvo – ja, neraugoties uz Euratom līguma 106.a panta 3. punktu, kodolenerģijai tiek piemērots LESD 107. pants, tad esot jāpiemēro arī citi Savienības tiesību principi, piemēram, prasības vides aizsardzības jomā, kas ietver Hartas 37. pantā un LESD 11. pantā minēto veselības aizsardzību. Turklāt Austrijas Republika apgalvo, ka neesot jāatsaucas uz Euratom līguma 106.a panta 3. punktu, lai pamatotu valsts atbalstu, jo šī norma galvenokārt attiecas uz konfliktiem par likumdošanas darbības tiesisko pamatu, proti, konfliktu, kura šajā lietā nav. Atbilde uz šiem argumentiem ir izklāstīta turpmāk.

84.      Pirmkārt, pretēji tam, kas attiecas uz valsts atbalsta jomu, Euratom līguma II sadaļas 3. nodaļā “Veselības aizsardzība un darba drošība” ir izskatīti vides jautājumi (53). Šiem noteikumiem ir prioritāte saskaņā ar Euratom līguma 106.a panta 3. punktu, un tie neatstāj vietu citu Savienības tiesību principu piemērošanai šajā jomā (54).

85.      Otrkārt, fakts, ka noteikums varēja tikt iecerēts galvenokārt tam, lai risinātu konfliktus par pasākumu tiesisko pamatu, neizslēdz tā piemērošanu citiem jautājumiem. Šis aspekts ir ļoti īpašs, jo nedz Euratom līguma 106.a panta 3. punkta formulējums, nedz tā konteksts – tas tika pārvietots no EK līguma sestās daļas par vispārīgiem un nobeiguma noteikumiem uz Euratom nodaļu “Dažu Līguma par Eiropas Savienības un Līguma par Eiropas Savienības darbību noteikumu piemērošana” – neliecina par šādu ierobežojumu tā piemērošanā.

86.      Treškārt, Euratom līguma 106.a panta 3. punkts nav vienīgā norma, kas jāņem vērā jautājumā par dalībvalstu energoapgādi. Ja Komisijai būtu piešķirta plašāka kompetence novērtēt dalībvalstu lēmumus par valsts atbalstu saskaņā ar principiem, kas nav tie, kuri noteikti LESD 107. pantā, tas acīmredzami ierobežotu dalībvalstu autonomiju šajā jomā. Tātad jautājums ir par to, vai Līgumi faktiski to atļauj. Enerģētikas joma ir LESD XXI sadaļas priekšmets. Saskaņā ar LESD 4. panta 2. punkta i) apakšpunktu Savienība šajā jomā dala kompetenci ar dalībvalstīm. LESD 194. panta 1. punktā un 194. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes pienākums nosacīt vajadzīgos pasākumus, lai sasniegtu konkrētus ar enerģētikas nozari saistītus mērķus “saistībā ar iekšējā tirgus izveidi un darbību un attiecībā uz vajadzību saglabāt un uzlabot vidi”. Kā jau esmu atzīmējis, LESD 194. panta 2. punktā ir arī skaidri norādīts, ka “[šādi pasākumi] neietekmē dalībvalstu tiesības [..] izvēlēties kādu no energoavotiem [..]” (55).

87.      No tā izriet, ka ir jāsaglabā un jāatzīst dalībvalstu rīcības brīvība attiecībā uz to energoapgādi. Šajā ziņā LESD 194. panta 2. punkts ir nozīmīgs instruments, kas līdzsvaro atsevišķu dalībvalstu lomu attiecībā pret Savienību enerģētikas politikas jomā. Tādējādi jau vien šo iemeslu dēļ nešķiet, ka būtu lietderīgi atļaut Komisijai izskatīt Savienības mērķus ārpus kopējā tirgus aizsardzības, kas īpaši noteikta LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā, kad Komisija vērtē valsts atbalstu enerģētikas nozarē (56).

88.      Arī Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūrā, pat tajās jomās, kas neattiecas uz enerģētikas nozari, Komisijai nav uzlikts nedz pienākums, nedz piešķirtas pilnvaras to darīt.

89.      Vides aizsardzības princips, piesardzības princips, princips “piesārņotājs maksā” un ilgtspējas princips ir tie konkrētie Austrijas Republikas izvirzītie principi, kuri, pēc Austrijas Republikas domām, bija jāņem vērā jau tad, kad tika vērtēts, vai atbalsta pasākumam ir kopīgu interešu mērķis. Tomēr, kā Vispārējā tiesa ir pareizi atzīmējusi pārsūdzētā sprieduma 515. punktā, Komisijai būtu bijis jāņem vērā šie principi tikai tad, ja Apvienotā Karaliste tiešām tiektos tos īstenot ar savu atbalsta pasākumu (57). Šajā gadījumā Komisija varētu tos izskatīt, pārbaudot, vai pasākumi ir atbilstīgi, lai sasniegtu šo mērķi (58). Šajā lietā tomēr šeit izvirzītais mērķis bija veicināt kodolenerģijas ražošanu, un saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu Komisijai bija tikai jāizvērtē, vai pasākumam nav tāda nelabvēlīga iespaida uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm (59).

90.      Šo secinājumu nemaina arī šāda judikatūra: Tiesa ir nospriedusi, ka Komisijai, kad tā piemēro procedūru valsts atbalsta jomā, atbilstoši Līguma vispārējai sistēmai ir jāievēro saskanība starp tiesību normām, kas reglamentē valsts atbalstu, un īpašām tiesību normām, kas nav pirmās minētās, un tādējādi jāizvērtē konkrētā atbalsta saderība ar šīm īpašajām tiesību normām, ja atbalsta aspekti ir tik cieši saistīti ar atbalsta priekšmetu, ka tos nav iespējams izvērtēt atsevišķi (60). Šajā lietā, kā norāda Komisija, Austrijas Republika nav ziņojusi par šādas ciešas sasaisties esamību; un tā arī nepastāv. Austrijas Republikas izvirzītie principi, proti, vides aizsardzības princips, piesardzības princips, princips “piesārņotājs maksā” un ilgtspējas princips, var tikt izvērtēti atsevišķi un, ja nepieciešams, citu tiesvedību ietvaros (61). Jāpiemin, ka saskaņā ar Komisijas atbildes 150. punktu Austrijas Republika nav apstrīdējusi citu lēmumu, proti, par tarifikācijas metodi kodolatkritumu [pārkraušanas] līgumiem, kas arī tika kvalificēti par valsts atbalstu un atzīti par saderīgiem ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu (62).

91.      Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka tai nebija jāņem vērā citi Līgumu mērķi, nosakot to, vai atbalsta pasākumi veicina kopīgu interešu mērķi.

2.      Otrais pamats: LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts tika piemērots nepareizi, jo attiecīgā ekonomikas nozare nav tikusi pareizi definēta un prasība par tirgus nepilnību nav tikusi piemērota

a)      Austrijas Republikas argumentu kopsavilkums

92.      Pārsūdzētā sprieduma 105., 139., 140. un 144. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka kodolenerģētikas veicināšana ir attiecīgā saimnieciskā darbība LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē un ka Hinkley Point C attīstība ir šāda kodolenerģētikas veicināšana. Pārsūdzētā sprieduma 151. un 240. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka tirgus nepilnības esamība var būt atbilstīgais elements, lai valsts atbalstu atzītu par saderīgu ar iekšējo tirgu, bet tirgus nepilnības neesamība nebūt nenozīmē, ka nav izpildīti LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētie nosacījumi un ka pat tad, ja tirgus nepilnības nebija, Apvienotās Karalistes intervence faktiski bija nepieciešama, lai sasniegtu Hinkley Point C attīstību.

93.      Otrajā pamatā Austrijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā trijos aspektos. Pirmkārt, tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka apstrīdētajā lēmumā nav definēta attiecīgā saimnieciskā darbība LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Šajā ziņā Austrijas Republika arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi savu pienākumu saskaņā ar LESD 296. panta otro daļu, proti, pienācīgi pamatot faktiskos un tiesiskos iemeslus attiecībā uz saimniecisko darbību, ko veicina ar atbalstu Hinkley Point C. Otrkārt, tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot nepareizi definējusi attiecīgo saimniecisko darbību, jo atbilstoša saimnieciskā darbība esot enerģijas ražošana, nevis kodolenerģijas ražošana. Treškārt, tā uzskata, ka Vispārējā tiesa neesot atzinusi, ka tirgus nepilnība esot tiesiskais priekšnosacījums jebkādam konstatējumam par nepieciešamību saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

b)      Novērtējums

94.      Attiecībā uz jautājumu par tās saimnieciskās darbības nedefinēšanu, ko veicina ar atbalstu, Vispārējā tiesa ne tikai noraidīja argumentu par pamatojuma nepietiekamību (63), bet arī viss apstrīdētais lēmums ir balstīts uz to, ka runa ir par elektroenerģijas ražošanu ar kodolenerģijas palīdzību, un lēmumā ir daudz šādu atsauču. Šajā sakarā var minēt daudzus piemērus, bet, iespējams, pietiks ar apstrīdētā lēmuma 358. apsvērumu, kurā ir noteikts: “Tāpēc Komisija secina, ka [Finanšu līgumā par starpību] attiecībā uz [Hinkley Point] ir paredzēti nosacījumi elektroenerģijas ražošanai, izmantojot kodoltehnoloģiju [..].”

95.      Tādējādi, manuprāt, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 139. punktā nosakot, ka “Austrijas Republikas arguments attiecībā uz to, ka Komisija nav precizējusi, kādu saimniecisko darbību LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē bija paredzēts veicināt ar aplūkojamajiem pasākumiem, ir jānoraida”. Šajā punktā Vispārējā tiesa balstās uz apstrīdētā lēmuma 392. apsvērumu, kas ir vēl viens piemērs, kurā saimnieciskā darbība tika skaidri definēta. Tādējādi Austrijas Republikas izvirzītais arguments par nepieciešamību pārskatīt Komisijas lēmumu acīmredzami nav pieņemams (64).

96.      Vispārējās tiesas pamatojums arī nebija nepietiekams. Pirmkārt, jāatzīmē, ka prasītājas atsaukšanās uz LESD 296. panta otro daļu ir kļūdaina. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt pamatojumu, kas Vispārējai tiesai ir noteikts atbilstoši Tiesas statūtu 53. pantam kopā ar šo statūtu 36. pantu un Vispārējās tiesas Reglamenta 117. panta m) punktam, nenozīmē šīs tiesas pienākumu sniegt vispusīgu un detalizētu visas lietas dalībnieku sniegtās argumentācijas izklāstu. Attiecīgi Vispārējās tiesas pamatojums var būt netieši izteikts, ja vien tas ļauj ieinteresētajām personām uzzināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa nav piekritusi to argumentiem, un ļauj nodrošināt, ka Tiesas rīcībā ir pietiekama informācija, lai veiktu pārbaudi (65).

97.      Pārsūdzētā sprieduma 155. un 156. punktā Vispārējā tiesa atgādināja iemeslus, ko Komisija sniegusi [Vispārējās tiesas] novērtēšanai un kas pierāda kodolenerģijas ražošanas kā saimnieciskās darbības specifiskumu. Tādējādi Vispārējā tiesa skaidri atbilda iepriekš minētajam standartam.

98.      Otrajā iebildumā Austrijas Republika uzskata, ka Vispārējai tiesai bija jānoteic, ka attiecīgā saimnieciskā darbība esot elektroenerģijas ražošana, nevis kodolenerģijas ražošana. Šī lietas dalībniece apgalvo, ka valsts atbalsta noteikumu piemērošanas izpratnē nozīme ir galīgajam produktam, proti, elektroenerģijai.

99.      Es nevaru tam piekrist. Viss šis uzdevums, kas saistīts ar valsts atbalsta noteikumu piemērošanu, ir vērsts uz attiecīgās saimnieciskās darbības definēšanu, lai novērtētu, vai attiecīgais atbalsts ir nepieciešams, lai palīdzētu ekonomikas attīstībai. Tādējādi var uzdot jautājumu, vai valsts atbalsts sniegs palīdzību kodolenerģētikas attīstībai salīdzinājumā ar elektroenerģijas ražošanu kopumā. Komisijas rīcībā bija vairāki pierādījumi – kā to konstatēja Vispārējā tiesa (66) –, saskaņā ar kuriem tirgus nevēlējās vai pat bija nespējīgs finansēt Hinkley Point C projektu bez Apvienotās Karalistes sniegtajām garantijām un citām atbalsta formām. Šajā lietā nav nozīmes tam, ka attiecībā uz citiem elektroenerģijas ražošanas veidiem tirgus nepilnība varēja nepastāvēt. Šeit atkal jāpatur prātā katras dalībvalsts tiesības izvēlēties savu enerģijas avotu kompleksu saskaņā ar LESD 194. panta 2. punktu.

100. Tā kā Austrijas Republika atsaucas uz Vispārējās tiesas rīkojuma 54. un nākamajiem punktiem lietā Greenpeace Energy u.c./Komisija (67), jāatzīmē, ka minētajā lietā Vispārējā tiesa izskatīja lietas dalībnieku tiesības celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai, kas ir jāizskata saskaņā ar kritērijiem, kuri noteikti lietā Plaumann/Komisija (68). Šajā sakarā Vispārējā tiesa izskatīja jautājumu par to, vai starp atbalsta saņēmējiem un prasītājiem pastāv konkurētspējīga tirgus situācija. Šī novērtējuma mērķis ir noteikt, vai atbalsts ietekmēja prasītājus. Tomēr tas nedaudz atšķiras no nepieciešamības definēt, kas ir “saimnieciskā darbība” LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Saimniecisko darbību definē, lai noteiktu atsauces punktu samērīguma pārbaudei, kurā tiek noskaidrota atbalsta nepieciešamība saimnieciskās darbības veicināšanai un, ja atbalsts ir nepieciešams, vai tam ir stimulējoša ietekme šajā ziņā. No otras puses, konkurētspējīgai tirgus situācijai ir nozīme tikai tad, kad vērā ņem citu LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā minētu kritēriju par to, vai atbalstam nav tāda nelabvēlīga iespaida uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm (69). Šajā ziņā Vispārējā tiesa faktiski atsaucās uz visu elektroenerģijas tirgu, nevis vienkārši uz “saimniecisko darbību”, kas ir elektroenerģijas ražošana, izmantojot kodolenerģiju (70).

101. Šo iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot kodolenerģētikas ražošanu par attiecīgo saimniecisko darbību LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta pozitīvā kritērija izpratnē, proti, vai atbalsts veicina noteiktas saimnieciskās darbības attīstību.

102. Šī pamata trešajā argumentā runa ir par to, ka Vispārējai tiesai bija jāuzskata tirgus nepilnība par attiecīgu kritēriju LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta piemērošanai. Pretēji konstatējumam Vispārējās tiesas lēmumā Austrijas Republika apgalvo, ka Komisija esot konstatējusi tirgus nepilnību, tomēr, pēc iepriekšējās lietas dalībnieces domām, šis konstatējums esot kļūdains, jo tirgus esot definēts nepareizi.

103. Atkal nevaru pieņemt šo argumentu. Pirmkārt, Komisija konstatēja tirgus nepilnības esamību, jo tā balstījās uz premisu, ka parastos apstākļos strādājošie kapitāla tirgi nefinansēs jaunu atomelektrostaciju būvniecību, ņemot vērā ļoti ilgos termiņus un iespējamo politisko risku, kas saistīts ar šādu projektu (71).

104. Otrkārt, jāpatur prātā, ka Vispārējā tiesa līdz šim noraidīja, manuprāt pamatoti, apgalvojumu, ka tirgus nepilnības identificēšana ir būtisks elements vērtējumā saistībā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu (72). To sakot, nevēlos, lai mani šajā aspektā pārprastu: protams, tirgus nepilnības esamība bieži var būt par pārliecinošāko pierādījumu par atbalsta nepieciešamību LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Tomēr vajadzētu analizēt nevis tirgus nepilnības esamību pašu par sevi (73), bet to, vai attiecīgais valsts atbalsts veicinātu konkrētas saimnieciskās darbības (74).

3.      Trešais pamats: vai Vispārējā tiesa ir nepareizi īstenojusi kontroli pār samērīguma pārbaudes piemērošanu

a)      Austrijas Republikas argumentu kopsavilkums

105. Pārsūdzētā sprieduma 405. un 413. punktā Vispārējā tiesa ir novērtējusi atbalsta pasākuma ietekmi – proti, ka Hinkley Point C var būvēt, – kopā ar būvniecības sekām bāzes elektroapgādei Apvienotajā Karalistē. Tā arī ir konstatējusi, ka nevar reālistiski cerēt, ka nepieciešamā jauda tiks saražota ar vēja enerģiju. Tā paša sprieduma 507. punktā tā ir konstatējusi, ka Apvienotajai Karalistei ir tiesības saglabāt kodolenerģiju savā enerģijas avotu kompleksā. 506. punktā Vispārējā tiesa nav konstatējusi iemeslu apšaubīt Komisijas konstatējumu, ka konkurences izkropļojumu risks ir ierobežots. 470. un 499. punktā minētā tiesa ir norādījusi, ka atbalsta pasākumi nerada pārmērīgu diskrimināciju pret pārējām tehnoloģijām. Visbeidzot, 515. un nākamajos punktos Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Komisijai nebija pienākuma ņemt vērā šo secinājumu 82. punktā minētos principus. Austrijas Republika apstrīd šos konstatējumus.

106. Turklāt Austrijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini veikusi pasākuma samērīguma novērtējumu. Konkrēti, tā apgalvo, ka, pirmkārt, Vispārējai tiesai bija jāizvērtē šī pasākuma samērīgums, ņemot vērā elektroenerģijas tirgu kopumā. Otrkārt, Vispārējai tiesai bija jāatzīst, ka šī tiesvedība būtībā ir parauglieta par jaunu kodolprojektu samērīgumu kopumā. Tādējādi jebkāds iespējamais konkurences izkropļojums bija jāizvērtē, ņemot vērā šo apsvērumu. Treškārt, viena no Vispārējās tiesas sprieduma sekām būšot tas, ka kodolenerģijas ražotājiem tiks piešķirtas pastāvīgas priekšrocības uz citu enerģijas ražotāju rēķina. Ceturtkārt, tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa neesot līdzsvarojusi kodolenerģētikas negatīvo ietekmi (arī ilgtermiņa izmaksas, kas saistītas ar atkritumu apglabāšanu) un tās iespējamo labumu.

b)      Novērtējums

107. Šis pamats attiecas uz samērīguma pārbaudi, kas ir LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā ietvertais negatīvais nosacījums, saskaņā ar kuru atbalsta pasākumam ne tikai jāveicina saimnieciskās darbības attīstība, bet tam arī ir jāveic tas, neizraisot nelabvēlīgu iespaidu uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm.

108. Ciktāl šajā argumentā runa ir par samērīgumu attiecībā uz elektroenerģijas tirgu kopumā, šķiet, ka faktiski tas ir otrā pamata otrās daļas variācija, proti, ka attiecīgais tirgus ir plašāks elektroenerģijas tirgus atšķirībā no kodolenerģijas ražošanas tirgus. Tomēr šajā kontekstā nav būtiski, ka elektroenerģija varēja tikt saražota, izmantojot citus līdzekļus.

109. Šeit atgriežamies pie pamatjautājuma par to, ka saskaņā ar LESD 194. panta 2. punktu Apvienotajai Karalistei bija tiesības izvēlēties dažādus enerģijas avotus un tā ir izvēlējusies kodolenerģiju kā daļu no šī enerģijas avotu kompleksa. Tādējādi saskaņā ar LESD 194. panta 2. punktu Komisijai bija pienākums ņemt vērā tā attiecīgā pasākuma samērīgumu, kas tika paredzēts, lai īstenotu šo izvēli, proti, kodolenerģijas ražošanu Hinkley Point C. Līdz ar to nevar teikt, ka Komisijas samērīguma vērtējums bija nepieļaujami šaurs vai ka Vispārējā tiesa šajā ziņā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

110. Ciktāl šajā argumentā runa ir par parauglietu, Austrijas Republika atsaucas uz Komisijas paziņojuma par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (75) 6. iedaļu. Atzīstu, ka, manuprāt, šī atsauce ir nedaudz dīvaina, jo Komisijas paziņojuma 6. iedaļā (tāpat kā citur) nav nekā, kas būtu saistīts ar parauglietu jēdzienu. Komisijas paziņojums attiecas vienīgi uz jautājumu, vai pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Atbilstoši tā 2. apsvērumam “šajā paziņojumā nav skatīta valsts atbalsta saderība ar iekšējo tirgu saskaņā ar Līguma 107. panta 2. un 3. punktu un 106. panta 2. punktu, kuras izvērtēšana ir Komisijas pārziņā”. Šādā ziņā Komisijas paziņojumam pilnībā nav nekādas nozīmes saistībā ar pasākuma samērīguma vērtējumu no LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta skatpunkta. Līdz ar to nevar tikt apgalvots, ka šis paziņojums sniedz jebkādas faktiskas norādes saistībā ar principiem, kas ir jāpiemēro, veicot šādu vērtējumu.

111. Mani tāpat arī nepārliecina Austrijas Republikas atsaukšanās uz Tiesas lēmumu lietā Eventech (76). Šajā lietā tika aplūkots jautājums par to, vai par valsts atbalstu var būt reglamentējošs lēmums, ar kuru konkrētiem sabiedriskā transporta līdzekļiem, kas izmantoti pasažieru pārvadājumiem, ir atļauts izmantot autobusu joslas Londonas ielās, vienlaikus neatļaujot to citiem [transporta līdzekļiem]. Šajā ziņā Tiesa spriedumā ir konstatējusi, ka “ir nevis jāpierāda, ka atbalsts patiešām ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā un traucē konkurencei, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var ietekmēt šo tirdzniecību un draudēt izkropļot konkurenci” (77).

112. Man šķiet, ka pārāk daudz uzmanības tiek pievērsts šim neapšaubāmi ļoti nozīmīgajam lēmumam, kas attiecas uz attiecīgā valsts atbalsta iespējamo ietekmi. Konkrētāk runājot, spriedumā vispār nekas neliecina, ka vērtējums, vai valsts atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu, ir jāveic citādi, nekā atsaucoties uz individuālo atbalstu, uz kuru attiecas apstrīdētais pasākums. Tas viss nozīmē, ka lietā Eventech (78) nav nekā, kas ļautu atbalstīt plašāku apgalvojumu par to, ka Komisijai bija jāņem vērā jautājums, vai šāda veida atbalsta(‑u) piešķiršana kopumā varētu izkropļot konkurenci.

113. Tāpat arī nevaru piekrist argumentam, ka ar šo lēmumu kodolenerģētikas operatori saņems priekšrocības uz citu elektroenerģijas ražošanas veidu rēķina (79). Ir jāatgādina – katrs paziņojums par valsts atbalsta piešķiršanu vai grozīšanu ir jāizvērtē pēc tā individuālās būtības, ņemot vērā LESD 107. pantu.

114. Katrā ziņā ir pilnīgi skaidrs, ka šķēršļi ienākšanai kodolenerģijas tirgū pilnībā atšķiras no šķēršļiem, kas raksturīgi citiem elektroenerģijas ražošanas veidiem: šie konkrētie šķēršļi ietver politisko risku, kas saistīts ar pretošanos kodolenerģētikai, milzīgas kapitāla izmaksas saistībā ar šo elektrostaciju izbūvi un īpašas izmaksas, kas saistītas ar izlietotās kodoldegvielas drošu glabāšanu. Kā jau norādīju, apstrīdētais atbalsta pasākums šajā lietā cenšas risināt šīs īpašās grūtības, veicot, piemēram, speciālos pasākumus, kuru mērķis ir novērst īpašus un konkrētus politiskos riskus, kas saistīti ar projektu. Un tieši tādēļ, ka šo pasākumu mērķis ir novērst šos īpašos riskus, izrādot cieņu pret [Austrijas Republiku, uzskatu, ka] apgalvojums par to, ka apstrīdētais lēmums kaut kādā veidā ietver kādu diskrimināciju attiecībā uz citiem elektroenerģijas ražošanas veidiem, ir gan izdomāts, gan nereāls.

115. Turklāt Austrijas Republika uzskata, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka tai nebija pienākuma ņemt vērā to, kādā mērā aplūkojamie pasākumi ir nelabvēlīgi tādu vides aizsardzības principu īstenošanai kā, piemēram, piesardzības princips, princips “piesārņotājs maksā” un ilgtspējas princips (80). Neatkarīgi no tā, ka Austrijas Republika vienkārši izteic apgalvojumu par iespējamo kaitējumu videi, ir jāņem vērā, ka LESD 107. pants ir iekļauts VII sadaļā, kurā ir aprakstīti kopīgi noteikumi par konkurenci, nodokļiem un tiesību aktu tuvināšanu. Tādējādi, kā skaidri izriet no LESD 107. panta 2. un 3. punkta, Komisijas uzdevums ir vienkārši izvērtēt, vai attiecīgo valsts pasākumu “var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu”.

116. Pats iekšējais tirgus ir definēts LESD 26. panta 2. punktā kā telpa “bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar Līgumiem ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite”. Lai gan ir taisnība, ka vides politikas pasākumi ir jāparedz, nosakot un īstenojot Savienības politiku, kā to ir atzīmējusi Vispārējā tiesa lietā Castelnou Energía/Komisija (81), nemainīgs paliek tas, kā Vispārējā tiesa arī ir atzīmējusi minētajā lietā, ka “vides aizsardzība pati par sevi neveido kādu no šī iekšējā tirgus sastāvdaļām”.

117. Tādējādi no tā skaidri izriet, ka LESD 107. pantā Komisijai paredzētais uzdevums ir vairāk ierobežots nekā uzdevums, kuru atbalsta Austrijas Republika. Būtībā uzdevums ir novērtēt attiecīgā atbalsta saderību ar noteikumiem par konkurenci un iekšējo tirgu. Tomēr šajā kontekstā Komisijai nav uzdevuma novērtēt – papildus konkrētiem noteikumiem par iekšējo tirgu un normām par konkurenci –, vai konkrētais atbalsta pasākums atbilst Savienības tiesībām kopumā.

118. Tas, iespējams, jo īpaši attiecas uz tādiem jautājumiem kā atbilstība noteikumiem vides jomā, jo runa ir par uzdevumu, kas vismaz pirmajā instancē ir uzticēts attiecīgajām iestādēm katrā dalībvalstī, kuru kompetencē ir izlemt, vai attiecīgajam projektam ir jāsaņem atbilstoša atļauja no plānošanas un vides aizsardzības viedokļa. Šajā ziņā piekrītu Vispārējās tiesas apgalvojumam, kas izteikts lietā BUPA u.c./Komisija (82), par to, ka Komisijai “ir jāveic novērtējums, ņemot vērā atbilstošos noteikumus, kas, konkrēti sakot, nav saistīti ar atbalstu tiesībām, tikai tad, ja daži attiecīgā atbalsta nosacījumi ir tik cieši saistīti ar tā priekšmetu, ka to iespējamā neatbilstība minētajiem noteikumiem noteikti ietekmē šī atbalsta saderību ar kopējo tirgu”.

119. Tādējādi no tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Komisijai nebija pienākuma ņemt vērā Hinkley Point C potenciālo ietekmi uz vidi, kad Komisija veica pārbaudi, vai atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

4.      Ceturtais pamats: vai atbalsts ir darbības atbalsts, un vai šāds darbības atbalsts nav pieņemams

a)      Austrijas Republikas argumentu kopsavilkums

120. Pārsūdzētā sprieduma 612. un 613. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka lietā, kurā bija piemērojamas Kopienas pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai (83), pastāvēja prasība klasificēt aplūkojamo atbalstu atkarībā no tā, vai tas bija atbalsts ieguldījumam vai darbības atbalsts. Tomēr tā nosprieda, ka šajos apstākļos tas nebija vajadzīgs.

121. Austrijas Republika apstrīd šo konstatējumu un apgalvo, ka atbalsta pasākuma daļas esot darbības atbalsts, kas nav paredzēts tam, lai stimulētu ieguldījumus elektrostacijā, bet tas drīzāk esot atbalsta veids, kas būtībā ir paredzēts tam, lai subsidētu elektrostacijas darbību. Tā arī uzskata, ka darbības atbalsts esot saderīgs ar kopējo tirgu – labākajā gadījumā – izņēmuma gadījumos. Austrijas Republika uzsver, ka funkcionējošā produktu tirgū, kas vajadzīgajos daudzumos nodrošina tādu produktu kā “elektroenerģija”, darbības atbalsts neesot pieļaujams, jo tas kropļo konkurenci tādā mērā, kas ir pretrunā kopīgām interesēm.

122. Tomēr Vispārējā tiesa piekrita Komisijai, ka attiecīgais atbalsts ir jāuzskata par tādu, kas ir līdzvērtīgs ar atbalstu ieguldījumam, jo tā mērķis ir ļaut NNBG uzņemties saistības ieguldīt Hinkley Point C būvniecībā. Konkrētāk, tā uzskatīja, ka no finanšu modeļa viedokļa “norunas cenas” maksājumu neto pašreizējo vērtību var uzskatīt par vienreizēja maksājuma ekvivalentu, kas ļautu NNBG segt būvniecības izmaksas.

b)      Novērtējums

123. Vispārējā tiesa noraidīja Austrijas Republikas argumentus, pārsūdzētā sprieduma 583. punktā nospriežot, ka:

“[..] Proti, nekas neliedz atbalsta pasākumu, ar kuru tiecas sasniegt sabiedrības interešu mērķi, kurš ir atbilstīgs un nepieciešams šī mērķa sasniegšanai, kuram nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm, un kurš tātad atbilst LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta prasībām, atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, piemērojot šo tiesību normu, neatkarīgi no tā, vai tas ir kvalificējams par atbalstu ieguldījumam vai par darbības atbalstu. Turklāt ir jāatgādina, ka pat darbības atbalstu var atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja šie nosacījumi ir izpildīti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 9. jūnijs, Magic Mountain Kletterhallen u.c./Komisija, T‑162/13, nav publicēts, EU:T:2016:341, 116. un 117. punkts).”

124. Papildus tam, ka Austrijas Republika nav apstrīdējusi šo apgalvojumu, kas varētu padarīt šo ceturto pamatu neefektīvu, šis pamats arī nav pamatots. Komisija arī konstatēja, ka ar pasākumiem tiecas sasniegt sabiedrības interešu mērķi, proti, jaunas kodolenerģijas ražošanas jaudas nodrošināšanu, ko nevarētu sasniegt laikus bez valsts intervences. Šajos apstākļos Vispārējā tiesa konstatēja, ka šie pasākumi “nav uzskatāmi par atbalstu, ar kuru tikai saglabā status quo”, un, gluži pretēji, “saskaņā ar Komisijas konstatējumiem bez šiem pasākumiem laikus netiktu veikti nekādi ieguldījumi jaunas kodolenerģijas ražošanas jaudas nodrošināšanā” (84). Vispārējā tiesa arī konstatēja, manuprāt, pareizi, ka finanšu līgumi par starpību būtībā ir cenu stabilizācijas mehānisms, kura mērķis ir “garantēt stabilus ieņēmumus uz pietiekami ilgu laikposmu, lai mudinātu attiecīgo uzņēmumu ieguldīt vajadzīgos līdzekļus iekārtu būvniecībā šādas jaunas jaudas nodrošināšanai”. Turklāt tas nebija salīdzināms ar tradicionālo atbalsta veidu, proti, neatmaksājamu subsīdiju. Gluži pretēji, tam drīzāk ir stimulējoša ietekme uz ieguldījumiem, garantējot drošu un stabilu cenu (85).

125. Varētu piebilst, ka procedūra, kas saistīta ar finanšu līgumiem par starpību, pēc būtības ir samērīga tāpēc, ka tajā ir paredzēts tas, ko var kvalificēt kā “atgūšanas” mehānismu, jo tas ļauj “atgūt” līdzekļus gadījumā, ja atsauces cena būs augstāka par norunas cenu. Tas viss nostiprina apgalvojumu, ka finanšu līgumam par starpību ir jābūt paredzētam tam, lai nodrošinātu stabilas ieņēmumu cenas ieguldītājiem. Šī cena ir noteikta tādā līmenī, kas nodrošina lielāku ieguldītāju uzticību tam, ka laika gaitā viņi var sasniegt mērķa peļņu no saviem ieguldījumiem. Norunas cenas mērķis ir nodrošināt šiem ieguldītājiem taisnīgu peļņu, savukārt atgūšanas mehānisms garantē arī to, ka ieguldītāji nesaņems nekādus neplānotus ieguvumus gadījumā, ja atsauces cena būs augstāka par norunas cenu.

126. Vispārējā tiesa arī nosprieda, manuprāt, atkal pareizi, ka šajos apstākļos Komisijai bija tiesības ņemt vērā faktu, ka norunas cenā tika ņemtas vērā ne tikai ar Hinkley Point C saistītās būvniecības izmaksas, bet arī ekspluatācijas izmaksas. Vispārējā tiesa izteica viedokli, kuru atkal uzskatu par pareizu, ka šīs izmaksas ietekmē “projekta rentabilitāti un tātad summu, kas jāsasniedz norunas cenai, lai tiktu pieņemts lēmums veikt ieguldījumu jaunas kodolenerģijas ražošanas jaudas nodrošināšanai” (86).

127. Kā jau norādīju, no savas puses varu tikai piekrist šai analīzei. Riskējot atkārtoties, uzskatu, ka jautājumā par jebkāda atbalsta saderību ar iekšējo tirgu LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē galvenais būtībā ir tas, vai šāds atbalsts noved pie konkrētas saimnieciskās darbības attīstības, kura pretējā gadījumā nenotiktu. Šajā ziņā, manuprāt, nevar būt nekādas ex ante atšķirības starp atbalstu ieguldījumam, no vienas puses, un darbības atbalstu, no otras puses. Šāda atšķirība ne tikai nav paredzēta pašā LESD 107. panta pašreizējā tekstā, bet šāda atšķirība arī katrā ziņā būtu vienkāršota un vienīgi kalpotu par iespēju apiet noteiktās normas, izmantojot grāmatvedības mahinācijas.

128. Protams, var piekrist – fakts, ka apstrīdētais pasākums ir uzskatāms par darbības atbalstu, dažos gadījumos var norādīt uz to, ka atbalsts ir paredzēts vienkārši status quo nostiprināšanai. Kā Vispārējā tiesa pati ir norādījusi, šāda veida atbalsts, protams, nevar “atbilst LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta prasībām”, jo šāds atbalsts nav tāds, “kas veicina attīstību minētās tiesību normas izpratnē” (87).

129. Tomēr situācija šajā lietā ir pilnīgi atšķirīga, un pat, iespējams, būtu precīzāk teikt, ka dažos aspektos tā ir izņēmuma situācija. Ir taisnība, kā atzīmējusi Austrijas Republika, ka daži norunas cenas elementi ir ne tikai saistīti ar tīrām būvniecības izmaksām kā tādām, bet arī ietver īpašas izmaksas, kas saistītas ar kodolenerģijas ražošanu, tostarp izmaksas lietotās kodoldegvielas apsaimniekošanai. Tomēr šīs izmaksas ir ieguldījumu izmaksas, kas noteikti radīsies NNBG, ja elektrostacija darbosies.

130. Situāciju nemaina arī tas, ka norunas cenas mehānismā ir paredzēts pārskatīt attiecīgos aprēķinus attiecīgi pēc 15 un 25 gadiem. Ir jāatgādina, kā atzīmēja Vispārējā tiesa, ka darbības izmaksas, uz kuru pamata tika sākotnēji aprēķināta norunas cena, ir jāvērtē ex ante un ka Hinkley Point C ekspluatācijas laiks pēc definīcijas būs ļoti ilgs – iespējams, līdz pat 60 gadiem (88). Tādējādi pārskatīšanas mehānisma mērķis ir samazināt abām pusēm riskus, kas ir raksturīgi šādam ilgtermiņa līgumam, gadījumā, ja radīsies būtiskas atšķirības (lai kādas tās būtu) starp norunas cenu un atsauces cenu. Nekas no minētā nevar ietekmēt faktu, ka šis cenu mehānisms ir cieši saistīts ar lēmumu par ieguldījumiem attiecībā uz pašu Hinkley Point C.

131. Turklāt nedz Tiesas nolēmumā lietā Itālija/Komisija (89), nedz arī lietā Freistaat Sachsen un Land SachsenAnhalt/Komisija (90) nav nekā, kas atbalstītu Austrijas Republikas argumentu. Pirmā no minētajām lietām attiecas uz atbalstu noteiktiem ražotājiem, kura mērķis bija atvieglot dažu vīnu spirta tilpumkoncentrācijas stiprināšanu. Tiesa vienkārši atstāja spēkā Komisijas lēmumu, ar kuru tika nospriests, ka LESD 107. panta 3. punkta izpratnē atbalsta piešķiršana nav sabiedrības interešu mērķis.

132. Tas pats attiecas uz lietu Freistaat Sachsen un Land Sachsen‑Anhalt/Komisija (91), kurā attiecīgā atbalsta mērķis bija veicināt darbinieku apmācību jaunā kurjeru piegādes centrā Leipcigas‑Halles lidostā. Šajā lietā Komisija konstatēja, ka apmācība jebkurā gadījumā notiks, tādēļ atbalsts katrā ziņā nebija būtisks, lai atbalstītu attiecīgo ekonomikas nozari. Nav pārsteidzoši, ka šo lēmumu Tiesa galu galā atstāja spēkā.

133. Attiecīgi pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa secināja, ka Komisijas lēmums apstiprināt attiecīgo atbalstu uz tā pamata, ka ar to tiek atbalstīti ieguldījumi kodolenerģijas projektā, kas citādi nenotiktu, ietilpa tās rīcības brīvības robežās LESD 107. panta 3. punkta izpratnē. Tā ir izdarījusi šādu secinājumu, pat neraugoties uz to, ka daļa no atbalsta bija saistīta ar darbības izmaksām, lai gan Komisija arī atzina, ka cenas noteiktība attiecībā uz šīm darbības izmaksām ir galvenais aspekts, kas stimulē ieguldīt projektā. No savas puses domāju – būtu pietiekami teikt, ka Vispārējās tiesas argumentācijā par šo pamatu nav nekādu kļūdu tiesību piemērošanā.

5.      Piektais pamats: vai atbalsta elementi nav pietiekami noteikti, un vai Paziņojums par garantijām ir pārkāpts

a)      Austrijas Republikas argumentu kopsavilkums

134. Pārsūdzētā sprieduma 251. un nākamajos punktos Vispārējā tiesa nosprieda, ka no Regulas Nr. 651/2014 23. un 25. apsvēruma un 7. un 8. panta nevar secināt, ka par saderīgiem ar iekšējo tirgu var atzīt vienīgi tādus atbalsta pasākumus, kuriem ir aprēķināts dotācijas ekvivalents. No cita sekundārā tiesiskā regulējuma arī nevar secināt, ka atbalsta pasākumiem ir precīzi jānosaka dotācijas ekvivalents, kas no tiem izriet. Minētā sprieduma 309. punktā Vispārējā tiesa arī nosprieda, ka neatkarīgi no tā, vai tiek piemērots Paziņojums par garantijām, Austrijas Republikas argumentus par garantijas ilgumu nevar pieņemt. Minētā sprieduma 338. punktā tā nosprieda, ka iesniegtie pierādījumi nevar pierādīt, ka EDF saskārās ar finansiālām grūtībām.

135. Šajā pamatā Austrijas Republika pamatojas uz diviem aspektiem. Pirmkārt, tā apgalvo, ka atbalsta elementi apstrīdētajā lēmumā “neesot pietiekami noteikti”. Šajā kontekstā Austrijas Republika apgalvo, ka šī nepietiekamā noteikšana esot to Komisijas pamatnostādņu un regulu par valsts atbalsta noteikumiem pārkāpšana, kas šajā lietā bija jāpiemēro saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principiem. Austrijas Republika apgalvo, ka atbalsta elementu nepietiekama noteikšana katrā ziņā neļaujot veikt pienācīgu samērīguma novērtējumu un ka [elektrostacijas] slēgšanas gadījumā atbalsti nemainīgi novedīšot pie pārmērīgas kompensācijas, ja tie pārsniegs summu, ko maksā ekspropriācijas gadījumā.

136. Šajā konteksta tā izvirza vēl vienu vispārēju argumentu, kas attiecas uz Regulas 2015/1589 1. panta c) punkta piemērojamību, to lasot kopā ar Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punktu. Austrijas Republika apgalvo, ka šo noteikumu piemērošana nozīmē, ka sākotnējais atbalsta budžets var tikt noteikts, jo paziņojums saskaņā ar Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punktu ir atkarīgs no tā, vai sākotnējais budžets ir palielināts vairāk nekā par 20 % – aprēķins, kas nav iespējams, ja sākotnējais budžets nav noteikts.

137. Otrkārt, Austrijas Republika uzskata, ka Komisijai bija jāpiemēro Paziņojums par garantijām. Austrijas Republikas ieskatā, šāda nepiemērošana esot nepieņemama, jo Komisijai esot saistošas tās pašas pamatnostādnes un paziņojumi un tai bija jāveic visi konstatējumi saskaņā ar minēto paziņojumu. Austrijas Republika norāda uz to, kas, tās ieskatā, esot garantijas termiņa nepietiekama noteikšana, šajā kontekstā apgalvojot, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Paziņojuma par garantijām 4.2. punktu, neaprēķinot garantiju “skaidras naudas dotācijas ekvivalentu”.

138. Saskaņā ar šī paziņojuma 3.2. punkta a) apakšpunktu un 4.1. punkta a) apakšpunktu Komisijai ir arī pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai aizņēmējam ir finansiālas grūtības. Tas ir nozīmīgi, jo valsts atbalsts parasti nav pieņemams grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Austrijas Republika uzskata – tas, ka Vispārējā tiesa nav atzinusi šo kļūdu, esot vēl viena kļūda tiesību piemērošanā.

b)      Novērtējums

139. Attiecībā uz Austrijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru atbalsta elementi neesot tikuši pienācīgi noteikti un ka ar to esot pārkāpta virkne Komisijas pamatnostādņu un regulu par noteikumiem par valsts atbalstu, kas šajā lietā bija jāpiemēro saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principiem, pārsūdzētā sprieduma 248. un 249. punktā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta piemērošanas prasības. Tā kā Komisija varēja novērtēt atbalstu saskaņā ar šīm prasībām, nenoteicot citus atbalsta elementus, Komisija nav pieļāvusi nekādu kļūdu, un arī Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, to pieņemot (92). Kā skaidri liecina Vispārējās tiesas detalizēta analīze pārsūdzētā sprieduma 251.–255. punktā, pastāv iemesli, kas ir raksturīgi minētajām pamatnostādnēm un regulām, kāpēc atbalsta summas ir jāaprēķina. Daudzos gadījumos tas ir saistīts ar standartizētu pieeju, kas LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta tiešas piemērošanas gadījumā nav nedz piemērota, nedz vajadzīga.

140. Ar apgalvojumu par to, ka atbalsta elementu nenoteikšanas dēļ samērīguma pārbaude nevarēja tikt veikta pareizi, Austrijas Republika būtībā mēģina no jauna izvirzīt argumentus, kas jau izteikti tās trešā pamata ceturtajā daļā. Kā jau esmu norādījis, samērīguma pārbaude saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu ir veicama, tikai lai noteiktu, vai atbalstam nav tāda nelabvēlīga iespaida uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm. Austrijas Republika pat neapstrīd, ka šāds iespaids būtu tiem atbalsta elementiem, kurus tā uzskata par nenoteiktiem, piemēram, izmaksas atkritumu apglabāšanai un galīgajai glabāšanai vai valsts ministra vienošanās precīzi nosacījumi. Šī iemesla dēļ Austrijas Republikas arguments šajā ziņā nevar tikt pieņemts.

141. Attiecībā uz Austrijas Republikas argumentu par iespējamām problēmām Regulas 2015/1589 1. panta c) punkta piemērošanā, to lasot kopā ar Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punktu, nav skaidrs, kāda pārsūdzētā sprieduma daļa tiek apstrīdēta (93). Neraugoties uz šo trūkumu, Austrijas Republikas arguments nekādā veidā nevar tikt atbalstīts. Austrijas Republika apgalvo, ka tā nevar saprast, kā attiecīgie atbalsta pasākumi šajā lietā var tikt saskaņoti ar iepriekš minētajiem noteikumiem. Faktiski tiem nav jābūt saskaņotiem. Regulas Nr. 794/2004 4. pants attiecas tikai uz izņēmumiem/vienkāršojumiem paziņošanas procedūrā. Ja nav iespējams pierādīt atbilstību šīm prasībām, piemēram, ka apstiprinātas atbalsta shēmas budžeta palielinājums nepārsniedz 20 %, pasākums vienkārši tiks uzskatīts par “jaunu atbalstu”, un tas saskaņā ar Regulas 2015/1589 2. pantu un I pielikumu būs jāpaziņo, izmantojot paziņojuma standartveidlapu, nevis vienkāršoto paziņojuma veidlapu (94). Pretēji Austrijas Republikas apgalvojumam, pat ja sākotnējā budžeta nenoteikšana varētu liegt Apvienotajai Karalistei paziņot par palielinājumu, izmantojot vienkāršoto veidlapu, tas noteikti nedz liegtu Apvienotajai Karalistei, nedz atbrīvotu to no paziņošanas par “budžeta palielinājumu” kā “jaunu atbalstu”.

142. Pārsūdzētā sprieduma 266. punktā ir arī atspoguļots fakts, ka ir jāziņo par jebkādiem turpmākiem pasākumu grozījumiem. Minētajā punktā Vispārējā tiesa uzsver, ka Komisijas sniegtā atļauja attiecas tikai uz to projektu, kas tai bija paziņots. Austrijas Republika šo konstatējumu nav apstrīdējusi. Līdz ar to nevar piekrist Austrijas Republikas argumentiem.

143. Visu šo iemeslu dēļ Austrijas Republikas piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

144. Tā kā izvirzīts arguments par Paziņojumu par garantijām, jānorāda, kā pareizi atzīmējusi Francijas Republika, ka Paziņojums par garantijām attiecas uz jautājumu par to, vai garantija ir valsts atbalsts, nevis uz novērtējumu par tās saderību ar kopējo tirgu. Tas skaidri minēts Paziņojuma par garantijām 5. punktā. Tas nozīmē, ka tā piemērošana neietekmē to, vai kredītgarantija ir saderīga ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Saskaņā ar Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta d) apakšpunktu tas, ka “par garantiju tiek maksāta uz tirgu orientēta cena”, ir viens no četriem kritērijiem, kam ir jābūt izpildītiem vienlaikus, lai rastos pamats uzskatīt, ka nav valsts atbalsta individuālu valsts garantijas gadījumā. Šajā ziņā jāpievērš uzmanība tam, ka neviens no lietas dalībniekiem nav apstrīdējis, ka kredītgarantija ir valsts atbalsts tieši tāpēc, ka cenu, ko NNBG samaksāja par šo garantiju, nevar uzskatīt par tirgus cenu. To nevarēja uzskatīt par tādu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tamlīdzīgs kredītinstruments nebija pieejams attiecīgajos kapitāla tirgos (95). Tādējādi kredītgarantija neapšaubāmi neatbilda kritērijiem, lai atbilstoši Paziņojumam par garantijām tā tiktu izslēgta kā valsts atbalsts. Šī paša iemesla dēļ Vispārējai tiesai nebija jāizpētī jautājums par to, vai “aizņēmējam ir finansiālas grūtības”. Tas ir vēl viens no četriem kritērijiem, kas noteikti šajā nolūkā (96).

145. Nav pareizs arī Austrijas Republikas arguments par to, ka katrā ziņā bija jāaprēķina garantijas skaidras naudas ekvivalents saskaņā ar Paziņojuma par garantijām 4.2. punktu. Ņemot vērā, ka kredītgarantija kopā ar citiem atbalsta pasākumiem neapstrīdami tika kvalificēta kā valsts atbalsts, nebija vajadzības veikt turpmāko izpēti.

146. Šo iemeslu dēļ Austrijas Republikas arguments par Paziņojumu par garantijām katrā ziņā ir neefektīvs un piektais pamats ir pilnībā jānoraida.

147. Starp citu, Komisija bija paudusi bažas par to, ka sākotnējā maksā, ko Apvienotā Karaliste piedāvāja attiecībā uz kredītgarantiju, nepietiekami novērtēts attiecīgais risks. Pēc tam Apvienotā Karaliste koriģēja garantijas maksas likmi līdz 295 bāzes punktiem (atspoguļojot aptuveni BB kredītrisku), un Komisija secināja, ka koriģētā maksas likme ir hipotētiskas tirgus likmes pareiza aplēse instrumentam, ko tirgus faktiski nepiedāvā (97). Šī izmaiņa koriģētās maksas struktūrā arī ņem vērā Komisijas paustās bažas par emitējamo obligāciju ārkārtīgi garo termiņu (98).

148. Tādējādi jautājums īsumā ir šāds: vai var apgalvot, ka pastāv reāla neskaidrība par garantijas termiņu, aizdevuma summu vai kārtību, kādā tika aprēķināta maksas likme? No savas puses varu tikai piekrist Vispārējās tiesas pieejai, saskaņā ar kuru šie apgalvojumi ir noraidīti (99).

149. Šeit, iespējams, pietiek konstatēt, ka Komisijas rīcībā bija pierādījumi, no kuriem tā varēja pareizi secināt, ka garantijas termiņš nebija neierobežots, bet drīzāk bija saistīts ar pamatsummas un procentu savlaicīgu samaksu, ar obligācijām, kuru vidējais svērtais darbības laiks ir 27,4 gadi (100). Tāpat arī var teikt, ka Komisijai bija saprātīgs pamats, lai izdarītu secinājumu, ka koriģētajai maksas likmei attiecībā uz kredītgarantiju ir jābūt 295 bāzes punktiem, līdz ar to atspoguļojot gan kredīta vērtējumu BB, gan attiecīgo obligāciju ārkārtīgi garo termiņu (101).

150. Šajos apstākļos man ir jānorāda, ka Austrijas Republikas argumenti, kas attiecas uz iespējamu neskaidrību par atbalsta apmēru, vienkārši nav pamatoti.

VI.    Kopsavilkums

151. Tādējādi rezumējot mani galvenie secinājumi ir šādi:

1.      Euratom līguma 106.a panta 3. punktā ir skaidri paredzēts, ka Euratom līgumam ir tāds pats statuss kā LES un LESD, ja runa ir par Savienības primārajām tiesībām.

2.      Euratom līguma 106.a panta 3. punktā ir arī paredzēts, ka nedz LES, nedz LESD nevar tikt piemērots Euratom līguma jomā tiktāl, ciktāl šie noteikumi atkāpjas no paša Euratom līguma noteikumiem. Tādējādi, ja uz kādu konkrētu jautājumu izsmeļoši vai īpaši attiecas Euratom līgums, tad LES vai LESD piemērošanai nav vietas. Savukārt LES un LESD ir piemērojami visās Savienības tiesību jomās, kuras neaptver Euratom līgums.

3.      Euratom līgumā nekas neattiecas uz jautājumu par valsts atbalstu. Ņemot vērā to, ka Euratom līgums ir, no vienas puses, tikai īpašs līgums, kas attiecas uz konkrēto nozari, un to, ka, no otras puses, LES un LESD ir tālejošāki mērķi (jo īpaši iekšējā tirgus darbība), būtu lietderīgi, ja LESD ietvertie noteikumi par konkurenci un valsts atbalstu tiktu piemēroti kodolenerģētikas nozarei, ja Euratom līgumā īpašu noteikumu nav. Tieši šo iemeslu dēļ LESD 107. pants ir piemērojams aplūkojamajam valsts atbalstam.

4.      Euratom līguma 1. panta un 2. panta c) punkta noteikumos ir noteikti paredzēta atomelektrostaciju attīstība. Dalībvalstis acīmredzami domāja, ka Euratom līgums būs dzīvs dokuments ar spēju organiski attīstīties un pielāgoties mūsdienu apstākļiem. No tā izriet, ka nevar pieņemt Austrijas Republikas izvirzīto argumentu par to, ka šajos Euratom līguma noteikumos nav paredzēta nedz turpmāku atomelektrostaciju būvniecība, nedz novecojošu elektrostaciju aizstāšana un modernizācija ar jaunākām, jau attīstītām tehnoloģijām.

5.      Lai arī ir taisnība, ka daudzās dalībvalstīs notiek karstas debates par kodolenerģijas priekšrocībām, Tiesai nav ne kompetences, ne demokrātiskas leģitimitātes pieņemt lēmumus par šādiem jautājumiem. Ņemot vērā, ka ir skaidrs, ka kodolenerģētikas attīstība ir skaidri definēts Savienības tiesību mērķis, kā tas ir atspoguļots Euratom līgumā, tomēr šo mērķi nevar pakļaut citiem (un, kā var šķist, iespējams, pretrunīgiem) Savienības tiesību mērķiem, piemēram, vides aizsardzībai, kas noteikta LESD XX sadaļā. Turklāt LESD 194. panta 2. punkta skaidrā formulējumā acīmredzami ir atzītas katras dalībvalsts tiesības izvēlēties kādu no energoavotiem, kā arī noteikt savas energoapgādes vispārējo struktūru, un šīs tiesības noteikti attiecas uz katras dalībvalsts tiesībām attīstīt kodolenerģiju kā daļu no saviem energoapgādes avotiem.

6.      Pretēji Vispārējās tiesas uzskatam, kas izteikts virknē lietu, sākot no Mediaset/Komisija (102) utt., par to, ka jebkādam apstiprinātam valsts atbalstam ir jākalpo “kopīgām interesēm” saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, paša LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta pašreizējā tekstā šī prasība nav noteikta, kaut arī tā minēta LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā (“[..] svarīgs projekts visas Eiropas interesēs [..]”).

7.      Tādējādi no tā izriet, ka nav prasības, ka atbalstam ir jāatbilst kādam citam mērķim, kas nav īpaši noteikts LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā. Ņemot vērā tā formulējumu un šīs normas vietu LESD, lai atbalsts būtu saderīgs ar Līgumu, tam nav jābūt nedz “kopīgu interešu mērķim”, nedz “sabiedrības interešu mērķim”. Tam ir tikai “jāveicina konkrētu saimniecisko darbību attīstība”, un tam nav jābūt “ar tādu nelabvēlīgu iespaidu uz tirdzniecības nosacījumiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm”. Šajā ziņā Austrijas Republikas arguments par to, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka atbalstam ir jākalpo tikai “sabiedrības”, nevis “kopīgām” interesēm, nevar tikt pieņemts, jo – manuprāt un pretēji Vispārējās tiesas uzskatam pārsūdzētajā spriedumā – faktiski nav jāievēro neviens no šiem diviem kritērijiem.

8.      Katrā ziņā, pat ja šis LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta novērtējums ir kļūdains, šajā izpratnē Hinkley Point C būvniecība ir “kopīgas intereses” (un, ja vēlaties, arī “sabiedrisks mērķis”), jo atomelektrostaciju attīstība joprojām ir Euratom līguma galvenais mērķis, pat ja atsevišķas dalībvalstis, piemēram, Austrijas Republika, iebilst pret kodolenerģijas koncepciju. Piekrītot Euratom līguma mērķiem, visas dalībvalstis skaidri un bez ierunām ir principā atzinušas citu dalībvalstu tiesības uz atomelektrostaciju attīstību savās teritorijās, ja tās to vēlas. Skaidri noteiktajam šāda veida Līguma mērķim gandrīz pēc definīcijas ir jābūt tādam, kas veido kopīgu interešu mērķi valsts atbalsta noteikumu piemērošanas nolūkos.

9.      Vispārējai tiesai bija pilnas tiesības konstatēt, ka Komisijas rīcībā ir bijuši vairāki pierādījumi, saskaņā ar kuriem tirgus nevēlējās vai pat bija nespējīgs finansēt Hinkley Point C projektu bez Apvienotās Karalistes sniegtajām garantijām un citām atbalsta formām. Šajā lietā nav nozīmes tam, ka attiecībā uz citiem elektroenerģijas ražošanas veidiem tirgus nepilnība varēja nepastāvēt. Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka kodolenerģētikas ražošana bija attiecīgā saimnieciskā darbība LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

10.      Kā skaidri izriet no LESD 107. panta 2. un 3. punkta, lietās par valsts atbalstu Komisijas uzdevums ir vienkārši izvērtēt, vai attiecīgo valsts pasākumu “var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu”. Būtībā uzdevums ir pārbaudīt attiecīgā atbalsta saderību ar noteikumiem par konkurenci un iekšējo tirgu, nevis ar noteikumiem, kas saistīti ar vidi. Savukārt jebkurš lēmums par to, vai konkrētam projektam ir nepieciešams saņemt atļauju no plānošanas un vides aizsardzības viedokļa, principā ir dalībvalstu attiecīgo iestāžu kompetencē, nevis Komisijas kā tādas kompetencē jautājumos par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu.

11. Jautājumā par pārbaudi, ko veic attiecībā uz jebkāda atbalsta saderību ar iekšējo tirgu LESD 107. panta 3. punkta izpratnē, galvenais ir tas, vai šāds atbalsts izraisa vai veicina ieguldījumus konkrētas saimnieciskās darbības attīstībā, kura pretējā gadījumā nenotiktu. Nav nekādas ex ante atšķirības starp atbalstu ieguldījumam un darbības atbalstu. Šāda atšķirība ne tikai nav paredzēta pašā LESD 107. panta pašreizējā tekstā, bet jebkāda šāda atšķirība arī būtu vienkāršota un kalpotu par iespēju apiet noteiktās normas, izmantojot grāmatvedības mahinācijas.

12.      Šeit attiecīgie atbalsta pasākumi, protams, ir ne tikai saistīti ar tīrām būvniecības izmaksām kā tādām, bet arī ietver īpašas izmaksas, kas saistītas ar kodolenerģijas nodrošināšanu, tostarp izmaksas lietotās kodoldegvielas apsaimniekošanai. Tomēr šīs izmaksas ir ieguldījumu izmaksas, kas noteikti radīsies, ja elektrostacija darbosies.

13.      Šajos apstākļos Vispārējai tiesai bija pilnas tiesības noraidīt pārsūdzību pret Komisijas lēmumu apstiprināt attiecīgos atbalsta pasākumus, ko Apvienotā Karaliste piešķīrusi Hinkley Point C būvniecībai.

VII. Secinājumi

152. Tātad šajos apstākļos ierosinu Tiesai noraidīt Austrijas Republikas iesniegto apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu.


1       Oriģinālvaloda – angļu.


2       Skat. arī rīkojumu, 2017. gada 10. oktobris, Greenpeace Energy/Komisija (C‑640/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:752), un Ziņojumu ACCC/C/2015/128 Orhūsas konvencijas Atbilstības komitejai, kas nodarbojas ar pieeju administratīvām vai tiesas procedūrām, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā (Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (1998. gada 25. jūnijs, Orhūsa, Dānija) 9. panta 3. punkts). Abas šīs tiesvedības ir saistītas ar valsts atbalstu Hinkley Point C projektam, un tās katra savā veidā liecina par asu pretestību, ar kuru saskaras projekts.


3       Spriedums, 2018. gada 12. jūlijs (T‑356/15, EU:T:2018:439).


4       Komisijas Lēmums par valsts atbalstu SA.34947 (2013/C) (ex 2013/N), ko Apvienotā Karaliste plāno īstenot attiecībā uz Hinkley Point C atomelektrostaciju (OV 2015, L 109, 44. lpp.).


5       OV 2015, L 248, 9. lpp. Agrāk Padomes Regula (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai, OV 1999, L 83, 1. lpp.


6       OV 2004, L 140, 1. lpp.


7      OV 2008, C 155, 10. lpp.


8       Tā tiks indeksēta atbilstoši patēriņa cenu indeksam un var tikt pārskatīta 15 gadus pēc pirmā reaktora darbības sākšanas dienas, kā arī 25 gadus pēc pirmā reaktora darbības sākšanas dienas, pamatojoties uz zināmām faktiskām izmaksām un pārskatītām nākotnes izmaksu prognozēm.


9       Šeit bāzes slodzes segments.


10       Proti, iemesli, kas nav saistīti ar veselību, kodoldrošumu, drošību, vides apsvērumiem, kodoltransporta vai kodolaizsardzības pasākumiem.


11       Valsts atbalsts SA.34947 (2013/C) (ex 2013/N) – Ieguldījumu līgums (cenas starpības līguma (Contract for Difference) agrīna forma) par jauno Hinkley Point C atomelektrostaciju – Uzaicinājums iesniegt piezīmes saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 2. punktu (OV 2014, C 69, 60. lpp.) (turpmāk tekstā – “lēmums sākt izmeklēšanu”).


12      Padomes Lēmums (ES) 2019/274 (2019. gada 11. janvāris) par to, lai Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas vārdā parakstītu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2019, L I 47, 1. lpp.), un Padomes Lēmums (ES) 2020/48 (2020. gada 21. janvāris), ar ko groza Lēmumu (ES) 2019/274 par to, lai Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas vārdā parakstītu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L I 16, 1. lpp.).


13       To apliecina Lisabonas līgums, kas faktiski nemainīja Euratom līgumu; skat. Lisabonas līguma 2. protokola par grozījumiem Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumā apsvērumus (OV 2007, C 306, 199. lpp.). To apliecina vairāku dalībvalstu Deklarācija Nr. 54, kas pievienota Lisabonas līgumu pieņēmušās Starpvaldību konferences Nobeiguma aktam (OV 2010, C 83, 356. lpp.).


14       Euratom līguma 106.a panta 1. punkts padara dažus LESD noteikumus par iestādēm tieši piemērojamus Euratom līgumam, jo Euratom līguma 106.a panta 3. punktā ir paredzēts, ka LES un LESD noteikumiem nav atkāpes no Euratom līguma noteikumiem. Līdzīgi noteikumi pastāvēja pirms Lisabonas līguma. Euratom līguma 106.a panta 3. punkta ekvivalents tika ietverts EK līgumā, proti, tā 305. panta 2. punktā.


15       Pārsūdzētā sprieduma 72. punkts.


16       C‑5/14, EU:C:2015:51, 31.–34. punkts.


17       Skat. Euratom līguma preambulu un 2. pantu.


18       Netieši skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, InterEnvironnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen (C‑411/17, EU:C:2019:622). Skat. arī ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā InterEnvironnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen (C‑411/17, EU:C:2018:972, 42. punkts), kā arī spriedumus, uz kuriem ir atsauce pārsūdzētā Vispārējās tiesas sprieduma 73. punktā šajā lietā, proti, spriedumus, 1990. gada 29. marts, Grieķija/Padome (C‑62/88, EU:C:1990:153, 17. punkts), un 2005. gada 12. aprīlis, Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑61/03, EU:C:2005:210, 44. punkts), kā arī secinājumus 1/94 (PTO līgumam pievienotie nolīgumi), 1994. gada 15. novembris (EU:C:1994:384, 24. punkts).


19       Ņemot vērā to, ka Austrijas Republika atsaucas uz 79. un nākamajiem punktiem kā uz punktiem, kurus tā apstrīd Vispārējās tiesas lēmuma argumentācijā, ir nedaudz neskaidrs, vai šī sprieduma daļa ir apstrīdēta.


20       Mans izcēlums.


21       Spriedums, 2010. gada 15. jūnijs (T‑177/07, EU:T:2010:233, 125. punkts).


22       Pārsūdzētā sprieduma 86. punkts.


23       Vispārējā tiesā Austrijas Republika balstījās uz šo spriedumu, lai pamatotu apgalvojumu, ka atbalsta pasākumam ir jātiecas sasniegt skaidri noteiktu kopīgu interešu mērķi.


24       Mans izcēlums.


25      Spriedums, 2010. gada 15. jūnijs (T‑177/07, EU:T:2010:233, 125. punkts).


26       Pārsūdzētā sprieduma 86. punkts.


27       Pārsūdzētā sprieduma 108. punkts ar atsauci uz apstrīdētā lēmuma 374. apsvērumu.


28       Spriedums, 1980. gada 17. septembris, Philip Morris Holland/Komisija (730/79, EU:C:1980:209, 24. punkts), un 1987. gada 24. februāris, Deufil/Komisija (310/85, EU:C:1987:96, 18. punkts).


29       Spriedums, 2002. gada 26. septembris, Spānija/Komisija (C‑351/98, EU:C:2002:530, 74. punkts), un 2008. gada 11. septembris, Vācija u.c./Kronofrance (C‑75/05 P un C‑80/05 P, EU:C:2008:482, 59. punkts).


30       Austrijas Republika atsaucas uz principiem par valsts atbalsta novērtēšanu, kas minēti Komisijas paziņojuma “Nostādnes par valsts atbalstu pētniecībai, izstrādei un inovācijai” (OV 2014, C 198, 1. lpp.) 3. nodaļā (35. punkts), Komisijas paziņojuma “Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam” (OV 2014, C 200, 1. lpp.) 3.1. nodaļā (26. un nākamie punkti) un Komisijas paziņojuma “ES pamatnostādnes valsts atbalsta noteikumu piemērošanai attiecībā uz platjoslas tīklu ātru izvēršanu” (OV 2013, C 25, 1. lpp.) 33. punktā; kā arī Reģionālā atbalsta pamatnostādņu 2014.–2020. gadam (OJ 2013, C 209, 1. lpp.) 26. punktā, kuros visos kā vērtējuma kritērijs ir minēts ieguldījums “kopīgu interešu mērķa” sasniegšanai.


31       Apstrīdētā lēmuma 366.–374. apsvērums. Lēmumā sākt izmeklēšanu šis jautājums ir aprakstīts pat sīkāk (OV 2014, C 69, 60. lpp.; 237.–267. punkts).


32       Spriedums, 1980. gada 17. septembris (730/79, EU:C:1980:209, 26. punkts).


33       Spriedums, 1987. gada 24. februāris (310/85, EU:C:1987:96, 18. punkts).


34       Spriedums, 2002. gada 19. septembris (C‑113/00, EU:C:2002:507, 67. punkts).


35       Spriedums, 2008. gada 11. septembris, Vācija u.c./Kronofrance (C‑75/05 P un C‑80/05 P, EU:C:2008:482, 60. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. arī spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Freistaat Sachsen u.c./Komisija (C‑57/00 P un C‑61/00 P, EU:C:2003:510, 53. punkts), un 2011. gada 21. jūlijs, Freistaat Sachsen un Land SachsenAnhalt/Komisija (C‑459/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:515, 38. punkts).


36       Spriedumi, 2008. gada 11. septembris, Vācija u.c./Kronofrance (C‑75/05 P un C‑80/05 P, EU:C:2008:482, 65. punkts), un 2011. gada 21. jūlijs, Freistaat Sachsen un Land SachsenAnhalt/Komisija (C‑459/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:515, 38. punkts), kurā Tiesa skaidri norāda, ka apstrīdama lēmuma spēkā esamība ir jāpārbauda tikai LESD ietvertā izņēmuma kontekstā (šajā gadījumā LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts), nevis atsaucoties uz iespējamu agrāko praksi.


37       Šo secinājumu 65. un nākamie punkti.


38       Mans izcēlums.


39       Spriedums, 2010. gada 15. jūnijs, Mediaset/Komisija (T‑177/07, EU:T:2010:233, 125. punkts), mans izcēlums. Spriedumos, 2009. gada 14. janvāris, Kronoply/Komisija (T‑162/06, EU:T:2009:2, 74. punkts), un 2014. gada 11. decembris, Austrija/Komisija (T‑251/11, EU:T:2014:1060, 208. punkts), uz kuriem atsaucas Austrijas Republika, attiecīgi pirmās instances tiesa un Vispārējā tiesa apstiprināja Komisijas lēmumus, kuros tika izvērtēts, vai atbalstam ir kopīgu interešu mērķis vai arī atbalsts ir veicinājis kopīgu interešu mērķi, neizskatot jautājumu par to, vai atbalsts konkrētajā gadījumā kalpoja pašām kopīgajām interesēm.


40       237.–267. apsvērums.


41       Spriedums, 2010. gada 15. jūnijs (T‑177/07, EU:T:2010:233).


42       Skat. Kahl, W., “Die Kompetenzen der EU in der Energiepolitik nach Lissabon”, Europarecht, Nr. 5, 2009, 601. – 621. lpp. Kahl norāda, ka Eiropadomes sanāksmē Lākenā 2001. gadā jau tika lemts pret Euratom integrāciju Savienībā iespējamo politisko domstarpību dēļ. Tā rezultātā [prezidentvalsts secinājumu] sadaļā “Dažādi lēmumi” tika iekļauts tikai viens punkts par drošības nozīmīgumu kodolenerģētikas nozarē, [skat.] prezidentvalsts secinājumus, Eiropadome, 2001. gada 14. un 15. decembris, Lākena, CONV 621/03, 1. lpp. Skat. arī Eiropadomes sanāksmē Briselē 2007. gada 8. un 9. martā sniegto prezidentvalsts secinājumu III iedaļas 11. punktu, 7224/1/07 REV 1, kas liecina par atšķirīgajiem viedokļiem.


43       42. punktā.


44      Skat. Euratom līguma 1. pantu.


45       Spriedums, 1980. gada 17. septembris (730/79, EU:C:1980:209).


46       Spriedums, 1987. gada 24. februāris (310/85, EU:C:1987:96).


47      Spriedums, 1980. gada 17. septembris (730/79, EU:C:1980:209).


48       Spriedums, 1987. gada 24. februāris, Deufil/Komisija (310/85, EU:C:1987:96, 18. punkts).


49      Spriedums, 1980. gada 17. septembris (730/79, EU:C:1980:209, 24. punkts).


50       Spriedums, 2002. gada 19. septembris (C‑113/00, EU:C:2002:507).


51      Spriedums, 1980. gada 17. septembris (730/79, EU:C:1980:209).


52      Spriedums, 2002. gada 19. septembris  (C‑113/00, EU:C:2002:507, 67. punkts).


53       Skat. arī preambulu “TIEKDAMIES radīt drošības apstākļus, kas vajadzīgi, lai novērstu draudus iedzīvotāju veselībai un dzīvībai”, kā arī Euratom līguma 2. panta b) punktu.


54       Šīs lietas fakti būtiski atšķiras no faktiem 2005. gada 12. aprīļa spriedumā lietā Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑61/03, EU:C:2005:210), kurā Komisija vēlējās atsaukties uz Euratom līguma noteikumu kodolenerģijas jomā militāros nolūkos, kas neietilpst Euratom līguma piemērošanas jomā. Šajā kontekstā 44. punktā Tiesa ir atzīmējusi, ka, “kaut arī [Euratom] līgums neparedz īpašus instrumentus, ko Kopiena varētu izmantot, lai īstenotu [sabiedrības veselības un vides aizsardzību pret briesmām, kas saistītas ar kodolenerģijas izmantošanu, tostarp militāros nolūkos], tas neizslēdz iespēju, ka attiecīgus pasākumus var veikt, pamatojoties uz atbilstošiem EK līguma noteikumiem”. Šīs lietas fakti būtiski atšķiras arī no faktiem 2009. gada 27. oktobra spriedumā lietā ČEZ (C‑115/08, EU:C:2009:660), kas attiecas uz vienlīdzības principa piemērošanu, par kuru Euratom līgumā nav skaidru noteikumu (skat. šī sprieduma 87.–91. punktu) un kura piemērošana, kā šajā lietā norāda Slovākijas Republika, nenoved pie iznākuma, kas atņem jēgu Euratom līguma mērķiem.


55       Skat. arī LESD 192. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteikto procesuālo noteikumu gadījumā, ja Eiropas Savienība aktīvi piedalās šajā jomā, kā arī Deklarāciju Nr. 35, kura pievienota Lisabonas līgumu, kas parakstīts 2017. gada 13. decembrī, pieņēmušās Starpvaldību konferences Nobeiguma aktam.


56       Šo iemeslu dēļ Austrija arī nevar atsaukties uz gadījumiem ārpus valsts atbalsta jomas.


57       Skat. spriedumu, 2014. gada 3. decembris, Castelnou Energía/Komisija (T‑57/11, EU:T:2014:1021, 189. punkts).


58       Lai gan Austrijas Republika apgalvo, ka šie principi esot bijuši jāņem vērā jau tad, kad tika lemts, vai atbalsta pasākumiem ir kopīgu interešu mērķis, tā apstrīd pārsūdzētā sprieduma 517. punktu, kas attiecas uz jautājumu par atbalsta samērīgumu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā ietvertajam negatīvajam nosacījumam. Līdz ar to Vispārējās tiesas apsvērumi šajā pārsūdzētā sprieduma daļā attiecas uz jautājumiem par samērīgumu.


59       Attiecībā uz šo vērtējumu skat. šo secinājumu 115. un nākamos punktus.


60       Spriedums, 1993. gada 15. jūnijs, Matra/Komisija (C‑225/91, EU:C:1993:239, 41. punkts). Šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas novērtējumu spriedumos, 2004. gada 13. janvāris, Thermenhotel Stoiser Franz u.c./Komisija (T‑158/99, EU:T:2004:2, 159. punkts); 2008. gada 12. februāris, BUPA u.c./Komisija  (T‑289/03, EU:T:2008:29, 315. punkts), un 2014. gada 3. decembris, Castelnou Energía/Komisija  (T‑57/11, EU:T:2014:1021, 185. un 190. punkts).


61       Tādējādi, piemēram, lai nodrošinātu atomelektrostaciju būvniecību un darbību Apvienotajā Karalistē, ir nepieciešams saņemt vairākas atļaujas, licences un apliecības, kas var attiekties uz attiecīgiem vides jautājumiem. Šādu atļauju, licenču un apliecību izdošanu var arī pārsūdzēt tiesā. Komisija arī tiek informēta, piemēram, tā saņem informāciju par jebkādiem plāniem attiecībā uz radioaktīvo atkritumu apglabāšanu saskaņā ar Euratom līguma 37. pantu, un tā sniedz savu atzinumu par šādiem plāniem. Skat., piemēram, Komisijas 2012. gada 3. februāra atzinumu par to radioaktīvo atkritumu apglabāšanas plānu, kuri rodas no diviem Eiropas kompresijas reaktoriem (EPR) Hinkley Point C kodolspēkstacijā, kas atrodas Somersetā Apvienotajā Karalistē (OV 2012, C 33, 1. lpp.).


62       Pārsūdzētā sprieduma 359. punkts, kas attiecas uz 2015. gada 9. oktobra lēmumu lietā SA.34962 Waste Contract for New Nuclear Power Stations (OV 2016, C 161, 1. lpp.).


63       Skat. pārsūdzētā sprieduma 155.–157. punktu, kā arī 405. punktu, kurā Vispārējā tiesa izskata kodolenerģētikas īpašības (it īpaši attiecībā uz finansēšanu atomelektrostacijām).


64       Saskaņā ar LESD 256. panta 1. punkta otro daļu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu prasības ceļ tikai pret Vispārējās tiesas kļūdām, ar kurām pārkāptas Savienības tiesības.


65       Šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB (C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).


66       Skat., piemēram, pārsūdzētā sprieduma 165., 168., 171. un 174. punktu.


67       Rīkojums, 2016. gada 26. septembris (T‑382/15, nav publicēts, EU:T:2016:589). Šajā tiesvedībā Greenpeace Energy eG un citi uzņēmumi, kas nodarbojas ar enerģijas ražošanu un piegādi no atjaunojamiem resursiem, mēģināja apstrīdēt apstrīdēto lēmumu. Skat. 2. zemsvītras piezīmi. Minētās lietas 55. un nākamajos punktos Vispārējā tiesa nosprieda, ka elektroenerģijas iedaba ir tāda, ka pēc tam, kad tā ielaista pārvades vai sadales tīklā, ir grūti noteikt tās izcelsmi un, konkrēti, enerģijas avotu, no kura tā ir saražota, un šī iemesla dēļ nevar noteikt dažādus tirgus atkarībā no enerģijas avota.


68       Spriedums, 1963. gada 15. jūlijs (25/62, EU:C:1963:17).


69      Norādīts kā uz LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta “negatīvo nosacījumu”. Skat. šo secinājumu 59. punktu.


70       Pārsūdzētā sprieduma 231. un 232. punkts.


71       Apstrīdētā lēmuma 382.–385. apsvērums.


72       Pārsūdzētā sprieduma 150. un 151. punkts un tajos minētā judikatūra.


73      Tirgus nepilnība raksturo situāciju, kurā tirgus nespēj apmierināt pieprasījumu. Tomēr dalībvalstis ir tiesīgas īstenot mērķus, kas ir izklāstīti LESD 107. panta 2. un 3. punktā, pat ja tirgū nav pietiekama pieprasījuma pēc tiem.


74       Kaut arī Austrijas Republika balstās uz 2016. gada 9. jūnija spriedumu lietā Magic Mountain Kletterhallen u.c./Komisija (T‑162/13, nav publicēts, EU:T:2016:341, 81. punkts), pamatojot savu argumentu, ka Vispārējā tiesa tomēr balstījās uz tirgus nepilnību, ir pilnīgi skaidrs, ka Vispārējā tiesa šajā konkrētajā spriedumā tikai atsaucās uz šo aspektu kā uz papildu argumentu, bet tas nekādā ziņā nevar aprobežot tās konstatējumu par to, ka tirgus neesamība nav nepieciešamais kritērijs.


75       OV 2016, C 262, 1. lpp.


76       Spriedums, 2015. gada 14. janvāris (C‑518/13, EU:C:2015:9).


77       Spriedums, 2015. gada 14. janvāris, Eventech (C‑518/13, EU:C:2015:9, 65. punkts).


78      Spriedums, 2015. gada 14. janvāris (C‑518/13, EU:C:2015:9).


79       Jānorāda arī tas, ka finanšu līgumi par starpību tiek piedāvāti arī attiecībā uz atjaunojamiem enerģijas avotiem, ietverot īpašus noteikumus, kas pielāgoti šīm nozarēm.


80       Skat. pārsūdzētā sprieduma 516. punktu.


81       Spriedums, 2014. gada 3. decembris (T‑57/11, EU:T:2014:1021, 189. punkts).


82       Spriedums, 2008. gada 12. februāris (T‑289/03, EU:T:2008:29, 314. punkts).


83       OV 1994, C 72, 3. lpp.


84       Pārsūdzētā sprieduma 584. punkts.


85       Pārsūdzētā sprieduma 589. punkts.


86       Pārsūdzētā sprieduma 593. punkts.


87       Pārsūdzētā sprieduma 580. punkts.


88       Pārsūdzētā sprieduma 424. un 594. punkts.


89       Spriedums, 1990. gada 6. novembris (C‑86/89, EU:C:1990:373).


90       Spriedums, 2011. gada 21. jūlijs (C‑459/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:515).


91      Turpat.


92       No apelācijas sūdzības 72.–74. punkta skaidri izriet – kaut arī Austrijas Republika to noliedz apelācijas sūdzības 70. punktā, atsaucoties uz atbalsta elementu nepietiekamu noteikšanu, tā patiesībā domā, ka atbalsts nav aprēķināts.


93       Tas nav pārsteidzoši; Vispārējā tiesa neizskatīja šo jautājumu, jo Austrijas Republika to nebija izvirzījusi.


94       Austrijas Republika pat piekrīt tam apelācijas sūdzības 73. punktā.


95       Apstrīdētā lēmuma 336.–339. apsvērums.


96       Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta a) apakšpunkts.


97       Apstrīdētā lēmuma 463.–477. apsvērums; pārsūdzētā sprieduma 304. un 305. punkts.


98       Apstrīdētā lēmuma 472. apsvērums.


99       Vispārīgai uzziņai skat. pārsūdzētā sprieduma 302.–322. punktu.


100       Apstrīdētā lēmuma 432. apsvērums.


101       Apstrīdētā lēmuma 472. apsvērums.


102      Spriedums, 2010. gada 15. jūnijs (T‑177/07, EU:T:2010:233).