Apelācijas sūdzība, ko 2023. gada 21. jūlijā eins energie in sachsen GmbH & Co. KG iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) 2023. gada 17. maija spriedumu lietā T-318/20 eins energie in sachsen GmbH & Co. KG/Eiropas Komisija
(Lieta C-469/23 P)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: eins energie in sachsen GmbH & Co. KG (pārstāvji: I. Zenke, advokāte, T. Heymann, advokāts)
Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija, Vācijas Federatīvā Republika, E.ON SE, RWE AG
Prasījumi
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2023. gada 17. maija spriedumu eins energie in sachsen/Komisija (T-318/20) un Eiropas Komisijas 2019. gada 26. februāra lēmumu par “RWE/E.ON Assets” koncentrāciju (Lieta M.8871, OV 2020, C 111, 1. lpp.);
1a. pakārtoti un katrā ziņā, nodot lietu T-318/20 atpakaļ Vispārējai tiesai attiecīgā nolēmuma pieņemšanai;
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzējas advokāta palīdzības un ceļa izdevumus tiesvedībā T-318/20.
Pamati un galvenie argumenti
Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza pamatojuma neesamību, faktu sagrozīšanu un procesuālo tiesību pārkāpumu.
Pirmām kārtam, pārsūdzētais spriedums neesot pietiekami pamatots, jo no tā neizriet, vai/kā Vispārējā tiesa esot izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzējas stāvokļa tirgū apdraudējumu (pārsūdzētā sprieduma 23. un nākamie punkti).
Otrām kārtām, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus, apgalvojot, ka nepastāvot jebkāds īpašs apstāklis, kas varētu ietekmēt tās stāvokli tirgū (pārsūdzētā sprieduma 31. punkts).
Trešām kārtām. Vispārējā tiesa esot pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzējas procesuālās tiesības, nepārbaudot vai pastāv materiāltiesiskā ietekme uz apelācijas sūdzības iesniedzēju.
Ar otro pamatu Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka tā esot veikusi kļūdainu LESD 263. panta 4. daļas piemērošanu. Pārsūdzētajā spriedumā esot kļūdaini noliegts, ka attiecīgā norma skar apelācijas sūdzības iesniedzēju individuāli.
Pirmām kārtām Vispārējā tiesa kļūdaini esot pieņēmusi, ka formālā dalība koncentrāciju kontroles procedūrā M.8871 esot bijis priekšnoteikums, lai noteiktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja tika individuāli skarta.
Otrām kārtām, Vispārējās tiesas uzliktās prasības attiecībā uz citu īpašu apstākļu pierādīšanu, lai prezumētu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja esot tikusi individuālu skarta, esot pārmērīgas.
Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot pārbaudījusi izvirzītos materiāltiesiskos pamatus pēc būtības. Attiecībā uz spriedumu lietā T-312/20, tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot veikusi Savienības tiesību, proti, LESD 101. panta un Regulas (EK) Nr. 139/2004 1 21. panta 1. punkta, nepareizu interpretāciju.
Pirmām kārtām, Eiropas Savienības tiesības esot pārkāptas, nepiemērojot LESD 101. pantu, EK Apvienošanās Regulas 21. panta apgalvotās bloķējošās iedarbības dēļ (pārsūdzētā sprieduma 392. un nākamie punkti lietā T-312/20).
Otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas sniegtie pierādījumi attiecībā uz karteli starp RWE un E.ON LESD 101. panta izpratnē (pārsūdzētā sprieduma 392. un nākamie punkti lietā T-312/20).
Trešām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas sniegto faktisko apstākļu neņemšana vērā formālu iemeslu dēļ esot uzskatāma par procesuālo tiesību pārkāpumu (pārsūdzētā sprieduma 393 un nākamais punkts, 406. un nākamie punkti lietā T-312/20).
Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka Komisijas veiktā koncentrāciju kontroles procedūra lietās M.8871 un M.8870, un Bundeskartellamt veiktā koncentrāciju kontroles procedūra lietā B8-28/19, neesot daļa no vienas koncentrācijas, kuru būtu bijis jāpārbauda vienā koncentrāciju procedūrā.
Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja, pirmkārt, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot ņēmusi vērā RWE dalību 16,67 % E.ON lietā B8-28/19 (pārsūdzētā sprieduma 65. un nākamie punkti lietā T-312/20).
Otrkārt, jēdziena “viena koncentrācija” interpretācija saskaņā ar EK Apvienošanās Regulas 3. pantu, lasot kopsakarā ar tās 20. apsvērumu, esot apšaubāma (pārsūdzētā sprieduma 74. un nākamie punkti lietā T-312/20).
Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa esot arī pārkāpusi un nepareizi piemērojusi EK Apvienošanās Regulas 2. pantu, veicot kļūdaino tirgus analīzi lietā M.8871.
Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa esot nepamatoti apstiprinājusi, ka Komisija esot atstājusi tirgus definīciju “atvērtu” (pārsūdzētā sprieduma 220. un nākamie punkti lietā T-312/20).
Otrām kārtām, Vispārējā tiesa neesot apšaubījusi Komisijas veikto tirgus attīstības prognožu nepietiekamību (pārsūdzētā sprieduma 229. un nākamie punkti lietā T-312/20).
Trešām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē to, ka tās ieskatā ir veikts nepietiekams RWE tirgus ietekmes pieauguma perspektīvu novērtējums (pārsūdzētā sprieduma 260. un nākamie punkti lietā T-312/20).
Un ceturtām kārtām, Vispārējai tiesai tiekot pārmests konkurences attiecību starp RWE un E.ON esamības un E.ON izzušanas nepietiekams novērtējums (pārsūdzētā sprieduma 339. un nākamie punkti lietā T-312/20).
Visbeidzot, ar sesto pamatu Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka tā esot pārkāpusi pierādīšanas pienākuma sadales principu, pārsūdzētajā spriedumā lietā T-312/20 apelācijas sūdzības iesniedzējai uzliekot pārmērīgas prasības pierādījumu jomā (pārsūdzētā sprieduma 273., 278. un nākamie punkti, 328., 341., 344. un 382. punkts).
____________
1 Eiropas Padomes Regula (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās Regula) (OV 2004, L 24, 1. lpp.).