TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2016. gada 20. aprīlī *(1)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (EK) Nr. 44/2001 – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – “Nesavienojamu nolēmumu” jēdziens – Prasības pret vairākiem atbildētājiem, kuru domicils ir dažādās dalībvalstīs, kam nav viens un tas pats priekšmets – Jurisdikcijas piešķiršanas nosacījumi – Jurisdikcijas piešķiršanas klauzula – “Lietu, kas attiecas uz līgumiem,” jēdziens – Spēkā esošas līgumiskās saiknes neesamības pārbaude
Lieta C‑366/13
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 28. maijā un Tiesas kancelejā reģistrēts 2013. gada 1. jūlijā, tiesvedībā
Profit Investment SIM SpA, likvidācijas procesā,
pret
Stefano Ossi,
Commerzbank Brand Dresdner Bank AG,
Andrea Mirone,
Eugenio Magli,
Francesco Redi,
Profit Holding SpA, likvidācijas procesā,
Redi & Partners Ltd,
Enrico Fiore,
E3 SA.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: Tiesas priekšsēdētāja vietnieks A. Ticano [A. Tizzano], kurš veic palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], M. Bergere [M. Berger] un S. Rodins [S. Rodin] (referents),
ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],
sekretāre L. Karasko Marko [L. Carrasco Marco], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 5. marta tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Profit Investment SIM SpA, likvidācijas procesā, vārdā – L. Gaspari, tiesas iecelts likvidators, kam palīdz P. Pototschnig un F. De Simone, avvocati,
– Commerzbank Brand Dresdner Bank AG vārdā – E. Castellani un G. Curtò, avvocati, kā arī C. Gleske, advokāts,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz L. D’Ascia, avvocato dello Stato,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – L. Christie, pārstāvis, kuram palīdz B. Kennelly, barrister,
– Eiropas Komisijas vārdā – F. Moro un A.‑M. Rouchaud‑Joët, kā arī E. Traversa, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2015. gada 23. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 12, 1. lpp.).
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Profit Investment SIM SpA, likvidācijas procesā (turpmāk tekstā – “Profit”), un Stefano Ossi, Commerzbank Brand Dresdner Bank AG (turpmāk tekstā – “Commerzbank”), Andrea Mirone, Eugenio Magli, Francesco Redi, Profit Holding SpA, likvidācijas procesā, Redi & Partners Ltd (turpmāk tekstā – “Redi”), Enrico Fiore, kā arī E3 SA.
Atbilstošais tiesiskais regulējums
3 Atbilstoši Regulas Nr. 44/2001, kas stājusies spēkā 2002. gada 1. martā, 68. panta 1. punktam šī regula dalībvalstu starpā, izņemot Dānijas Karalisti, aizstāj 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.).
4 Atbilstoši tās preambulas 2. apsvērumam Regulas Nr. 44/2001 mērķis pareizas iekšējā tirgus darbības interesēs ir:
“[..] noteikumi, lai vienādotu jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās un lai vienkāršotu formalitātes spriedumu ātrai un vienkāršai atzīšanai un izpildei dalībvalstīs, kurām ir saistoša šī regula [..].”
5 Regulas Nr. 44/2001 preambulas 11. un 12. apsvērums šādiem vārdiem precizē saikni, kas pastāv starp dažādajām jurisdikcijas normām, kā arī to normatīvos mērķus:
“(11) Jurisdikcijas normām vajadzētu būt ļoti paredzamām, un tām būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils, un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesvedības priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. [..]
(12) Papildus atbildētāja domicilam kā jurisdikcijas pamatojumam vajadzētu būt arī citiem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedību..”
6 Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punkts, kas ir II nodaļas 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi”, ir izteikts šādi:
“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”
7 Šīs regulas 5. panta, kas iekļauts tās pašas Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 2. iedaļā “Īpašā jurisdikcija”, 1. punktā ir noteikts:
“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:
1) a) lietās, kas attiecas uz līgumiem – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās;;
b) šā noteikuma mērķiem un ja vien nepastāv citāda vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir:
– preču iegādes gadījumā– vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu preces tika piegādātas vai bija jāpiegādā,
– pakalpojumu sniegšanas gadījumā – vieta dalībvalstī, kurā saskaņā ar līgumu pakalpojums tika sniegts vai bija jāsniedz;
c) ja nepiemēro b) apakšpunktu, tad piemēro a) apakšpunktu;
[..].”
8 Regulas Nr. 44/2001 6. panta, kas arī iekļauts II nodaļas 2. iedaļā, 1. punktā ir paredzēts šādi:
“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var arī iesūdzēt:
1. ja šī persona ir viens no vairākiem atbildētājiem– tās vietas tiesā, kurā kādam no atbildētājiem ir domicils, ja prasības ir tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi;
[..].”
9 Regulas Nr. 44/2001 23. panta, kas iekļauts II nodaļas 7. iedaļā “Jurisdikcijas atlikšana”, 1. punkts ir izteikts šādi:
“1. Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir kādā dalībvalstī, ir vienojušās par to, ka tiesai vai tiesām kādā dalībvalstī ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar noteiktām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir šai tiesai vai tiesām. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Šāda vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:
a) rakstiska vai rakstiski apstiprināta; vai
b) tādā formā, kas atbilst pušu starpā pastāvošajai praksei; vai
c) starptautiskajā tirdzniecībā vai komercdarbībā – tādā formā, kas atbilst praksei, par ko puses zina vai par ko pusēm būtu vajadzējis zināt, un ko šādā tirdzniecībā vai komercdarbībā iesaistītās attiecīgā līguma veida līgumslēdzējas puses plaši pazīst un regulāri ievēro.”
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
10 2004. gada maijā Commerzbank, iepriekš Dresdner Bank AG, Vācijas komercbanka, kas darbojas arī tā saukto “strukturētā finansējuma” darījumu jomā, laida tirgū tādu obligāciju emisijas programmu, kas indeksētas attiecībā uz kredītrisku (turpmāk tekstā – “obligācijas”), kuru sauc “Credit Linked Note Programme” (turpmāk tekstā – “emisijas programma”). Šīs emisijas programmas ietvaros Commerzbank varēja veikt obligāciju emisiju lielākais EUR 4 miljardu apmērā.
11 Emisijas programmas regulējums, kā arī obligāciju ekonomiskie un juridiskie nosacījumi bija definēti emisijas prospektā (turpmāk tekstā – “prospekts”). Šajā lietā šo prospektu iepriekš apstiprināja Irish Stock Exchange (Dublinas birža, Īrija), ko attiecīgās personas nekad nav apstrīdējušas. Šis prospekts bija publiski pieejams Dublinas biržas interneta vietnē.
12 16. punktā “Terms and conditions of the Notes” (“Vērtspapīru noteikumi un nosacījumi”) bija paredzēta jurisdikcijas piešķiršanas klauzula, atbilstoši kurai Anglijas tiesām ir ekskluzīvā jurisdikcija atrisināt visus strīdus, kas rodas no vērtspapīriem vai saistībā ar tiem.
13 2004. gada septembrī Commerzbank emisijas programmas ietvaros emitēja obligācijas, kuras bija saistītas ar obligācijām, ko pirms tam bija emitējusi E3 (turpmāk tekstā – “E3 vērtspapīri”) un kuru nosaukums bija “Dresdner Total Return Notes linked to E3 SA” (turpmāk tekstā – “vērtspapīri, par kuriem ir strīds”), par kopējo summu EUR 2 300 000,00.
14 Redi, kuru Financial Services Authority (Tirgu uzraudzības iestāde, Apvienotā Karaliste) ir pilnvarojusi rīkoties finanšu starpniecības jomā, 2004. gada 27. oktobrī “primārajā” tirgū parakstījās uz visiem Commerzbank emitētajiem vērtspapīriem, par kuriem ir strīds.
15 Šajā pašā datumā Redi, parakstījusies uz visiem šiem vērtspapīriem, daļu no tiem EUR 1 100 000 apmērā atsavināja “sekundārajā” tirgū Profit.
16 2006. gada pavasarī E3 neveica savu pienākumu samaksāt 2006. gada 15. aprīlī maksājamo procentu daļu par E3 vērtspapīriem. Tādēļ Commerzbank paziņoja par šo kredītnotikumu un 2006. gada 5. jūlijā dzēsa vērtspapīrus, par kuriem ir strīds, piegādājot Profit atbilstošo skaitu E3 vērtspapīru.
17 Šo vērtspapīru, par kuriem ir strīds, kredītreitinga izmaiņu dēļ Profit, atbilstoši Itālijas tiesībām dibināta sabiedrība, tika nodota piespiedu administratīvai likvidācijai, tā cēla prasību Tribunale di Milano (Milānas tiesa, Itālija) pret Commerzbank, Profit Holding, Redi un E3, kā arī pret S. Ossi un E. Magli, attiecīgi Profit valdes locekli un ģenerāldirektoru, un E. Fiore, E3 dalībnieku, lai būtībā panāktu:
– vienošanos, kuru rezultātā tā iegādājās Commerzbank emitētos un Redi pārdotos vērtspapīrus, par kuriem ir strīds, atzīšanu par spēkā neesošām līguma nelīdzsvarotības, nodoma nepietiekamības vai neesamības dēļ un tādēļ nepamatotu maksājumu atgūšanu, proti, tās naudas summas atgūšanu, kas samaksāta šī pirkuma veikšanai;
– tās mātessabiedrības, kas arī ir dibināta atbilstoši Itālijas tiesībām, Profit Holding, atbildības atzīšanu, pamatojoties uz Codice civile (Civilkodekss) 2497. pantu, ciktāl pēdējā minētā esot pārkāpusi sabiedrību un uzņēmumu labas pārvaldības principu, vedinot savu meitassabiedrību noslēgt attiecīgos darījumus, tādēļ tai esot jāatlīdzina zaudējumi, kas esot nodarīti Profit šīs sliktās pārvaldības dēļ. Šī prasība par zaudējumu atlīdzību tika celta solidāri arī pret Redi, kā arī S. Ossi, E. Magli un E. Fiore, balstoties uz apgalvojumu, ka šīs personas esot sadarbojušās dažādos veidos ar Profit Holding, lai radītu nepamatotus zaudējumus Profit.
18 S. Ossi un Commerzbank, kā arī pēdējai minētajai pieaicinot A. Mirone, atsaucās uz to, ka Itālijas tiesai nav jurisdikcijas, it īpaši tādēļ, ka prospektā esošā jurisdikcijas noteikšanas klauzula noteica Anglijas tiesu jurisdikciju. Profit tādēļ vērsās Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija) ar prasību iepriekš atrisināt jautājumu par tiesas jurisdikciju.
19 Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai var apgalvot, ka divas dažādas Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā minētās prasības ir saistītas, ja abu šo prasību priekšmets un tajās norādītie prasības pamati atšķiras un tās nav savstarpēji pakļautas vai juridiski un loģiski nesaderīgas, bet, apmierinot vienu no šīm prasībām, faktiski var tikt ietekmētas intereses, kuru aizsardzībai ir celta otra prasība?
2) Vai var uzskatīt, ka prasība par jurisdikcijas paplašināšanas klauzulas rakstveida formu, kas ir paredzēta Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ir izpildīta, ja šī klauzula ir ietverta obligācijas izdevēja vienpusēji sagatavotā [prospektā], kā rezultātā jurisdikcija ir paplašināta attiecībā uz strīdiem, kuros ir iesaistīts jebkurš šo obligāciju pircējs nākotnē un kuri ir saistīti ar to spēkā esamību; vai arī, tieši pretēji, var apgalvot, ka šādas klauzulas ietveršana obligāciju emisiju reglamentējošā dokumentā, kas paredzēts pārrobežu darījumiem, atbilst starptautiskajā uzņēmējdarbībā pieņemtajai formai šīs regulas 23. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē?
3) Vai minētās Regulas 5. panta 1. punktā izmantotais jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” ir jāsaprot kā tāds, kurš attiecas tikai uz tiem strīdiem, kuros ir paredzēts tiesas ceļā apstiprināt no līguma radušos tiesisko attiecību pastāvēšanu, kā arī uz ar šīm attiecībām cieši saistītiem strīdiem, vai arī tas būtu jāpaplašina, iekļaujot arī strīdus, kuros prasītājs, neatsaucoties uz līgumu, apstrīd juridiski spēkā esošu līgumisku attiecību pastāvēšanu un tādējādi lūdz atlīdzināt uz tāda dokumenta pamata samaksātās summas, kuram, viņaprāt, nav nekāda juridiska spēka?”
Prejudiciālie jautājumi
20 Profit, Commerzbank, Itālijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza savus rakstveida apsvērumus.
21 Pirms izskatīt pirmo jautājumu, ir jāatbild uz otro un trešo jautājumu. Proti, kā to secinājumu 29. punktā norāda ģenerāladvokāts, ja iesniedzējtiesai, pamatojoties uz atbildi, kas tiks sniegta uz otro jautājumu, būtu jāsecina, ka attiecīgā jurisdikcijas piešķiršanas klauzula, par ko ir pamatlieta, juridiski korekti var tikt attiecināta uz Profit, tai noteikti būtu jāatzīst, ka Tribunale di Milano (Milānas tiesa) nav jurisdikcijas lemt par prasību atzīt spēkā neesamību un atlīdzināt pārdošanas cenu, kas būtu jāceļ Anglijas tiesā.
Par otro jautājumu
22 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jurisdikcijas piešķiršanas klauzula, par kādu ir pamatlieta, pirmkārt, atbilst 23. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajām formas prasībām, ja tā ir ietverta obligāciju emisijas prospektā, ko sagatavojis šo vērtspapīru emitētājs, otrkārt, ir piemērojama trešajām personām, kuras ir iegādājušās šos vērtspapīrus no finanšu starpnieka, un, treškārt, ja uz abām pirmajām otrā jautājuma daļām atbilde ir noraidoša, vai tā atbilst praksei starptautiskajā tirdzniecībā minētā 23. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.
23 Vispirms ir jāatgādina, ka attiecībā uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulas spēkā esamības nosacījumiem Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punktā būtībā ir paredzēti formas nosacījumi un ir minēts tikai viens nosacījums par būtību saistībā ar klauzulas priekšmetu, kuram ir jāattiecas uz konkrētām tiesiskajām attiecībām. Tādējādi šīs tiesību normas formulējumā nav precizēts, vai jurisdikcijas noteikšanas klauzulu ārpus līgumslēdzēju pušu loka var attiecināt arī uz trešo personu, kas ir vēlāk noslēgta līguma puse un ir pilnībā vai daļēji pārņēmusi kādas sākotnējā līguma puses tiesības un pienākumus (skat. it īpaši spriedumu, 2013. gada 7. februāris, Refcomp, C‑543/10, EU:C:2012:62, 25. punkts).
24 Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punktā tomēr ir skaidri norādīts, ka tās piemērošanas jomā ietilpst tikai gadījumi, kad puses ir “vienojušās” par tiesu. Kā tas izriet no šīs regulas preambulas 11. apsvēruma, tieši šī pušu saskaņotā griba attaisno prioritāti, kas atbilstoši pušu gribas autonomijas principam piešķirta tādas tiesas izvēlei, kas nav tā, kurai būtu bijusi jurisdikcija saskaņā ar šo regulu (spriedums, 2013. gada 7. februāris, Refcomp, C‑543/10, EU:C:2013:62, 26. punkts).
25 Lai atbildētu uz otrā jautājuma pirmo daļu, ir jānosaka, vai obligāciju emisijas prospektā, kuru vienpusēji sagatavojis šo vērtspapīru emitētājs, ietvertā jurisdikcijas piešķiršanas klauzula atbilst Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajai rakstveida formas prasībai.
26 Tiesa jau ir nospriedusi, ka jurisdikcijas piešķiršanas klauzulas iekļaušana vienas puses vispārīgajos pārdošanas nosacījumos, kas iespiesti rakstveida vienošanās otrajā pusē, apmierina rakstveida formas prasību tikai tad, ja abu pušu parakstītajā līgumā ir ietverta atsauce uz šiem vispārīgajiem nosacījumiem (spriedums, 1976. gada 14. decembris, Estasis Saloti di Colzani, 24/76, EU:C:1976:177, 10. punkts).
27 Turklāt atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāpat kā 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 17. panta pirmās daļas mērķis ieinteresēto personu vienošanās esamība ir viens no šīs tiesību normas mērķiem (skat. it īpaši spriedumu, 2013. gada 7. februāris, Refcomp, C‑543/10, EU:C:2013:62, 28. punkts un tajā minētā judikatūra) un ka tādēļ šī norma liek tiesai, kurā celta prasība, pārbaudīt, vai attiecīgajai klauzulai tiešām ir piekritušas puses, kam jāizpaužas skaidri un precīzi (skat. it īpaši spriedumus, 2000. gada 9. novembris, Coreck, C‑387/98, EU:C:2000:606, 13. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2013. gada 7. februāris, Refcomp, C‑543/10, EU:C:2013:62, 27. punkts).
28 Pamatlietā klauzula, ar kuru Anglijas tiesām tiek piešķirta jurisdikcija, ir iekļauta prospektā, kas ir dokuments, ko sagatavojis vērtspapīru emitētājs. No iesniedzējtiesas nolēmuma skaidri neizriet, vai šī klauzula tika pārņemta vai uz to bija skaidra atsauce līguma dokumentos, kas tika parakstīti, emitējot vērtspapīrus primārajām tirgū.
29 Tādējādi uz otrā jautājuma pirmo daļu jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktā rakstveida formas prasība ir izpildīta tikai tad, ja, iekļaujot jurisdikcijas piešķiršanas klauzulu obligāciju emisijas prospektā un emitējot vērtspapīrus primārajā tirgū, pušu parakstītajā līgumā ir minēta piekrišana šai klauzulai vai arī ietverta nepārprotama atsauce uz šo prospektu, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
30 Apstiprinošas atbildes gadījumā šai tiesai ir jānosaka, vai līgumā, kas parakstīts starp Redi un Profit, nododot īpašuma tiesības uz vērtspapīriem sekundārajā tirgū, ir arī skaidra norāde par piekrišanu šai klauzulai vai ir šāda atsauce. Ja tā ir, šī klauzula jāuzskata par piemērojamu Profit.
31 Tikai pretējā gadījumā rodas otrā jautājuma otra daļa, proti, vai jurisdikcijas piešķiršanas klauzula, par kuru līgumā ir pienācīgi vienojušies vērtspapīra emitents un tā parakstītājs, ir piemērojama trešajai personai, kura ir iegādājusies šo vērtspapīru no šī parakstītāja, skaidri nepaužot piekrišanu šādai klauzulai, un kura ir cēlusi prasību par atbildību pret šo emitentu.
32 2013. gada 7. februāra sprieduma Refcomp (C‑543/10, EU:C:2013:62) 33. punktā Tiesa nosprieda, ka saistībā ar preces pārpircēja celtu prasību par atbildību pret tās ražotāju nevar uzskatīt, ka, ja starp tiem nav līgumattiecību, tie Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkta nozīmē ir “vienojušies” par tiesu, kas kā kompetentā tiesa ir izraudzīta sākotnējā starp ražotāju un pirmo pircēju noslēgtajā līgumā.
33 Tomēr lietās par jūras pārvadājumu līgumiem Tiesa ir atzinusi, ka konosamentā ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir attiecināma personu, kura attiecībā pret šo līgumu ir trešā persona, ja šī klauzula ir atzīta par spēkā esošu starp kravas nosūtītāju un pārvadātāju un ja saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām trešā persona, iegūstot konosamentu, ir pārņēmusi kravas nosūtītāja tiesības un pienākumus. Atbilstoši šai aizstāšanas saiknei starp kravas nosūtītāju un trešo personu šai pēdējai minētajai personai konosamenta iegādes rezultātā šī klauzula ir kļuvusi saistoša. Ja atbilstoši valsts tiesībām šāda saikne ir, tiesai, kas izskata strīdu, nav jāpārbauda, vai šī trešā persona ir piekritusi šai klauzulai. Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi konosamenta, kas ir starptautiskās tirdzniecības dokuments, kurš paredzēts attiecību regulēšanai, kurās ir iesaistītas vismaz trīs personas, īpašo raksturu. Konosaments ir tirgojams vērtspapīrs, kurš īpašniekam preču pārvadājuma laikā ļauj tās nodot pircējam, kas iegūst visas kravas nosūtītāja tiesības un pienākumus attiecībā pret pārvadātāju (skat. šajā ziņā spriedumus, 1984. gada 19. jūnijs, Russ, 71/83, EU:C:1984:217, 24. punkts; 1999. gada 16. marts, Castelletti, C‑159/97, EU:C:1999:142, 41. punkts; 2000. gada 9. novembris, Coreck, C‑387/98, EU:C:2000:606, 23.–27. punkts, kā arī 2013. gada 7. februāris, Refcomp, C‑543/10, EU:C:2013:62, 34.–36. punkts).
34 Jautājumā par parakstīšanos uz sabiedrības akcijām Tiesa turklāt uzskatīja, ka, kļūstot par akcionāru, persona dod savu piekrišanu ievērot visus sabiedrības statūtos esošos noteikumus, tajā skaitā jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, kas ir šajos statūtos, un pildīt šādu klauzulu, ja šie statūti ir izvietoti vietā, kurai akcionārs var piekļūt, piemēram, sabiedrības juridiskā adrese, vai tie ir publiskā reģistrā (šajā ziņā skat. spriedumu, 1992. gada 10. marts, Powell Duffryn, C‑214/89, EU:C:1992:115, 19. un 28. punkts).
35 Jautājums, kas rodas pamatlietā, ir tāds, vai Commerzbank, vērtspapīru, par kuriem ir strīds, emitente, var attiecināt uz Profit, kas ir pēdējā šo vērtspapīru parakstītāja un kas tās ir iegādājusies, noslēdzot līgumu ar Redi, prospektā iekļauto jurisdikcijas noteikšanas klauzulu.
36 Ņemot vērā šī sprieduma 33. un 34. punktā izklāstīto judikatūru, uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši, ciktāl tiktu pierādīts, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ka šī klauzula ir spēkā attiecībās starp Commerzbank un Redi, pirmo parakstītāju uz šiem vērtspapīriem, kā arī ka Profit, parakstoties uz šiem vērtspapīriem sekundārajā tirgū pie Redi, ir tā tiesību un saistību, kas izriet no šiem pašiem vērtspapīriem, pārņēmēja atbilstoši piemērojamām valsts tiesībām un, visbeidzot, ka Profit ir bijusi iespēja uzzināt par šo klauzulu ietverošo prospektu, kas nozīmē, ka tas ir viegli pieejams.
37 Tādēļ uz uzdotā otrā jautājuma otro daļu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 23. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kas ir obligāciju emisijas prospektā, ko sagatavojis attiecīgo vērtspapīru emitents, var tikt attiecināta uz trešo personu, kas ir iegādājusies šos vērtspapīrus no finanšu starpnieka, ja tiek pierādīts, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, pirmkārt, ka šī klauzula ir spēkā attiecībās starp šo emitentu un šo finanšu starpnieku, otrkārt, ka šī trešā persona, sekundārajā tirgū parakstoties uz šiem vērtspapīriem, pārņēma šī starpnieka tiesības un pienākumus atbilstoši piemērojamām valsts tiesībām un, visbeidzot, ka attiecīgajai trešajai personai bija iespēja uzzināt par prospektu, kurā ir šī klauzula.
38 Kas attiecas uz otrā jautājuma trešo daļu, iesniedzējtiesa jautā Tiesai, ja atbilde uz šī jautājuma pirmajām divām daļām ir noraidoša, par iespējamu pusēm zināmas starptautiskās tirdzniecības prakses esamību.
39 No judikatūras izriet, ka ieinteresēto personu vienošanās esamība ir viens no Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkta c) apakšpunkta mērķiem, kas pamatots ar centieniem novērst, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, kuras līgumā ievietojusi tikai viena puse, paliek nepamanītas (skat. šajā ziņā spriedumus, 1997. gada 20. februāris, MSG, C‑106/95, EU:C:1997:70, 17. punkts, un 1999. gada 16. marts, Castelletti, C‑159/97, EU:C:1999:142, 19. punkts).
40 Tiesa tomēr ir piebildusi, ka minētais 23. panta 1. punkta c) apakšpunkts ļauj uzskatīt par pierādītu šādas piekrišanas esamību, ja attiecīgajā starptautiskās tirdzniecības jomā pastāv šāda komercprakse – prakse, kas šīm pusēm ir zināma vai kas tām būtu jāzina (skat. šajā ziņā arī spriedumus, 1997. gada 20. februāris, MSG, C‑106/95, EU:C:1997:70, 19. punkts, kā arī 1999. gada 16. marts, Sousa Castelletti, C‑159/97, EU:C:1999:142, 20. un 21. punkts).
41 Šajā ziņā Tiesa ir norādījusi, ka valsts tiesai ir jāizvērtē, vai attiecīgais līgums attiecas uz starptautisko tirdzniecību, un jāpārbauda prakses esamība starptautiskās tirdzniecības nozarē, kurā līgumslēdzējas puses darbojas, kā arī ka tās faktiski vai varbūt zina par šo praksi. Tomēr Tiesai ir tai jānorāda šādam vērtējumam nepieciešamie objektīvie elementi (skat. šajā ziņā spriedumus, 1997. gada 20. februāris, MSG, C‑106/95, EU:C:1997:70, 21. punkts, un 1999. gada 16. marts, Castelletti, C‑159/97, EU:C:1999:142, 23. punkts).
42 Kas attiecas uz pirmo punktu, nav strīda par to, ka pamatlietā līgums ir starptautiskās tirdzniecības līgums.
43 Kas attiecas uz otro punktu, Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka prakses esamība nav nosakāma, atsaucoties uz kādas līgumslēdzējas valsts likumu, un nav konstatējama starptautiskajā tirdzniecībā kopumā, bet tirdzniecības nozarē, kurā darbojas līgumslēdzējas puses (spriedumi, 1997. gada 20. februāris, MSG, C‑106/95, EU:C:1997:70, 23. punkts, un 1999. gada 16. marts, Castelletti, C‑159/97, EU:C:1999:142, 25. punkts).
44 Tiesa arī piebilda, ka prakse pastāv tirdzniecības nozarē tad, ja tostarp tirgus dalībnieki, slēdzot noteikta veida līgumus, to ievēro vispārīgi un regulāri (spriedumi, 1997. gada 20. februāris, MSG, C‑106/95, EU:C:1997:70, 23. punkts, un 1999. gada 16. marts ,Castelletti, C‑159/97, EU:C:1999:142, 26. punkts).
45 Tiesa no tā secināja, ka nav nepieciešams, lai šāda prakse būtu iegājusies noteiktās valstīs, ne arī konkrēti visās līgumslēdzējās valstīs. Tas, ka kādu praksi vispārīgi un regulāri ievēro valstu, kurām ir dominējoša loma attiecīgajā starptautiskās tirdzniecības nozarē, tirgus dalībnieki, var būt norāde, kas atvieglo šādas prakses esamības pierādīšanu. Tomēr noteicošais kritērijs ir un paliek noskaidrot, vai attiecīgo praksi vispārīgi un regulāri izmanto tirgus dalībnieki starptautiskās tirdzniecības nozarē, kurās darbojas līgumslēdzējas puses (spriedums, 1999. gada 16. marts, Castelletti, C‑159/97, EU:C:1999:142, 27. punkts).
46 Šajā ziņā Tiesa arī precizēja, ka, tā kā Regulas Nr. 44/2001 23. pantā nav norāžu par reklāmas formu, ir jāuzskata, ka iespējama reklāma, kas var tikt sniegta apvienībās vai īpašās organizācijās iespiestās veidlapās, kurās ir jurisdikcijas noteikšanas klauzula, vienlaicīgi atvieglojot plaši izplatītas un regulāras prakses pierādīšanu, nav nepieciešama prakses pierādīšanai (spriedums, 1999. gada 16. marts, Castelletti, C‑159/97, EU:C:1999:142, 28. punkts).
47 Turklāt rīcība, kas atbilst praksi veidojošiem elementiem, nezaudē savu prakses būtību tādēļ, ka tā tiek apstrīdēta tiesā, lai cik plaša būtu šāda apstrīdēšana, kamēr to tomēr plaši un regulāri ievēro attiecīgajā darbības nozarē attiecīgā veida līgumam (šajā ziņā skat. spriedumu, 1999. gada 16. marts, Castelletti, C‑159/97, EU:C:1999:142, 29. punkts).
48 Kas attiecas visbeidzot uz līgumslēdzēju pušu faktisku vai prezumētu zināšanu par praksi, no judikatūras izriet, ka tā var tikt konstatēta, tostarp pierādot, ka līgumslēdzējas puses iepriekš bija nodibinājušas tirdzniecības attiecības savā starpā vai ar citām pusēm, kas darbojas attiecīgajā nozarē, vai ka šajā nozarē zināma rīcība ir pietiekami pazīstama tāpēc, ka, noslēdzot konkrēta veida līgumus, tā parasti un regulāri tiek ievērota, lai to varētu uzskatīt par konsolidētu praksi (spriedumi, 1997. gada 20. februāris, MSG, C‑106/95, EU:C:1997:70, 24. punkts, un 1999. gada 16. marts, Castelletti, C‑159/97, EU:C:1999:142, 43. punkts).
49 To faktoru vidū, kas ņemami vērā, lai noteiktu pamatlietā, vai jurisdikcijas noteikšanas klauzulas iekļaušana prospektā ir prakse nozarē, kurā darbojas puses, par kuru tās zināja vai tām bija jāzina, iesniedzējtiesai jāņem vērā tostarp apstāklis, ka šo prospektu pirms tam tika apstiprinājusi Dublinas birža un tā to publiski izvietoja savā interneta vietnē, ko, šķiet, Profit lietas izskatīšanā pēc būtības nav apstrīdējusi. Turklāt iesniedzējtiesai būtu jāņem vērā, ka nav strīda par to, ka Profit ir uzņēmums, kas darbojas finanšu ieguldījumu jomā, kā arī iespējamās komercsaites, kas to pagātnē ir saistījušas ar pārējām pamatlietas pusēm. Valsts tiesai būtu arī jāpārbauda, vai obligāciju emitēšana tirgū šajā darbības nozarē parasti un regulāri tiek papildināta ar prospektiem, kuros ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula, un vai šāda prakse ir pietiekami zināma, lai to varētu saukt par “konsolidētu”.
50 Tādēļ uz otrā jautājuma trešo daļu ir jāatbild, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzulas iekļaušana obligāciju emisijas prospektā var tikt uzskatīta par starptautiskajā tirdzniecības praksē pieņemtu formu Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, kas ļauj prezumēt tās personas piekrišanu, uz ko tā tiek attiecināta, ciktāl tostarp ir pierādīts, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, pirmkārt, ka šādi plaši un regulāri rīkojas attiecīgās nozares tirgus dalībnieki, noslēdzot šī veida līgumus, un, otrkārt, ka līgumslēdzējām pusēm agrāk ir bijušas tirdzniecības attiecības savā starpā vai ar citām līgumslēdzējām pusēm, kas darbojas attiecīgajā nozarē, vai arī ka attiecīgā rīcība ir pietiekami labi pazīstama, lai to varētu uzskatīt par konsolidētu praksi.
51 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 23. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– 23. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktā rakstveida formas prasība, iekļaujot obligāciju emisijas prospektā jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, ir izpildīta tikai tad, ja pušu parakstītajā līgumā, emitējot vērtspapīrus primārajā tirgū, ir minēta piekrišana šai klauzulai vai ir nepārprotama atsauce uz šo prospektu;
– jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kas ir obligāciju emisijas prospektā, ko sagatavojis attiecīgo vērtspapīru emitents, var tikt attiecināta uz trešo personu, kas ir iegādājusies šos vērtspapīrus no finanšu starpnieka, ja tiek pierādīts, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, pirmkārt, ka šī klauzula ir spēkā attiecībās starp šo emitentu un šo finanšu starpnieku, otrkārt, ka šī trešā persona, sekundārajā tirgū parakstoties uz šiem vērtspapīriem, pārņēma šī starpnieka tiesības un pienākumus atbilstoši piemērojamām valsts tiesībām un, visbeidzot, ka attiecīgajai trešajai personai bija iespēja uzzināt par prospektu, kurā ir šī klauzula, un
– jurisdikcijas noteikšanas klauzulas iekļaušana obligāciju emisijas prospektā var tikt uzskatīta par starptautiskās tirdzniecības praksē pieņemtu formu Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ļaujot prezumēt puses, uz kuru tā ir attiecināta, piekrišanu, ja it īpaši ir pierādīts, kas ir jāpārbauda valsts tiesai, pirmkārt, ka, noslēdzot šāda veida līgumus, komersanti plaši un regulāri šādi rīkojas un, otrkārt, ka līgumslēdzējām pusēm agrāk ir bijušas tirdzniecības attiecības savā starpā vai ar citām līgumslēdzējām pusēm, kas darbojas attiecīgajā nozarē, vai arī ka attiecīgā rīcība ir pietiekami labi pazīstama, lai tā varētu tikt uzskatīta par konsolidētu praksi.
Par trešo jautājumu
52 Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība, lai panāktu līguma atcelšanu un to summu atmaksāšanu, kas ir samaksātas uz tāda akta pamata, kura spēkā neesamība ir pierādīta, ir jāuzskata par “lietu, kas attiecas uz līgumiem,” šīs normas izpratnē.
53 Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāatgādina, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” šīs normas izpratnē nevar tikt saprasts kā tāds, kurā ir atsauce uz valsts tiesā izvērtējamo tiesisko attiecību kvalifikāciju piemērojamajās valsts tiesībās. Šis jēdziens, gluži pretēji, ir jāinterpretē autonomi, atsaucoties uz šīs regulas sistēmu un mērķiem, lai tiktu nodrošināta vienveidīga Regulas Nr. 44/2001 piemērošana visās dalībvalstīs (spriedumi, 1992. gada 17. jūnijs, Handte, C‑26/91, EU:C:1992:268, 10. punkts; 2013. gada 14. marts, Česká spořitelna, EU:C:2013:165, 45. punkts; 2015. gada 28. janvāris, Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 37. punkts).
54 No judikatūras, kas izriet no 1982. gada 4. marta sprieduma Effer (38/81, EU:C:1982:79), ir secināms, ka valsts tiesas jurisdikcija lemt jautājumus par līgumu ietver vērtējumu par līgumu veidojošajiem elementiem, jo šāds vērtējums ir absolūti nepieciešams, lai ļautu valsts tiesai pārbaudīt savu jurisdikciju atbilstoši Regulai Nr. 44/2001. Ja tā nebūtu, Regulas Nr. 44/2001 5. panta normām varētu tikt liegta juridiskā piemērojamība, jo tiktu pieļauts, ka pietiktu, ka viena puse apgalvo, ka līguma nav, lai izvairītos no normas, kas ir tā noteikumos. Tieši pretēji Regulas Nr. 44/2001 mērķu un idejas ievērošana prasa interpretēt iepriekš minētās normas tā, lai tiesa, kurai jāizskata no līguma izrietošs strīds, var pārbaudīt, pat pēc savas ierosmes, savas jurisdikcijas būtiskos nosacījumus, ņemot vērā ieinteresētās puses sniegtos konkludentos un atbilstošos faktus, ar kuriem tiek pierādīta līguma pastāvēšana vai nepastāvēšana.
55 Turklāt, kas attiecas uz saikni starp prasību atzīt par spēkā neesošu un par nepamatoti samaksāto maksājumu atmaksāšanu, kā ģenerāladvokāts atgādina secinājumu 80. punktā, ka, ja nepastāv līgumattiecības, ko brīvi uzņēmušās puses, saistība netiktu pildīta un tādēļ nebūtu tiesību uz atprasījumu. Šī cēloņsakarība starp atprasījuma tiesībām un līgumtiesisku saikni ir pietiekama, lai celtu prasību par atgūšanu līgumtiesību jomā.
56 Pamatlietā, lai gan nav šaubu, ka Profit un Redi saista līgums, iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, kā tas izklāstīts šī sprieduma 36. punktā, vai Profit ir pārņēmusi no Redi tiesības un saistības, kas izriet no vērtspapīriem, par kuriem ir strīds, atbilstoši valsts tiesībām, kādēļ starp Profit un Commerzbank pastāvētu līgumsaistības.
57 No šī sprieduma 54. un 55. punkta izriet, ka tādā lietā kā pamatlieta Profit attiecībās ar Redi un, kas iesniedzējtiesai vēl jāpārbauda, kā izklāstīts iepriekšējā punktā, attiecībās ar Commerzbank gūst labumu no līguma izpildes vietas tiesas atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktam, pat ja pusēm ir strīds par līguma, par ko ir prasība, saturu.
58 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darbības, lai panāktu līguma atcelšanu un atbilstoši šim līgumam nepamatoti samaksāto summu atgūšanu, ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, šīs normas izpratnē.
Par pirmo jautājumu
59 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja ir divas prasības, kuras celtas pret vairākiem atbildētājiem, kurām ir atšķirīgs priekšmets un pamats un kuras nav savstarpēji pakārtotas vai nesaderīgas, pietiek ar to, ka, apmierinot vienu no šīm prasībām, faktiski var tikt ietekmēts to tiesību apjoms, kuru aizsardzībai ir celta otra prasība, lai rastos nesavienojamu spriedumu risks šīs normas izpratnē.
60 Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, lai izvairītos no nesavienojamiem spriedumiem, ja lietas tiek izspriestas atsevišķi, atbildētāju, ja ir vairāki atbildētāji, var iesūdzēt tās vietas tiesā, kurā kādam no atbildētājiem ir domicils, ar noteikumu, ka prasības ir tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izspriest kopā.
61 Runājot par tās mērķi, Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta jurisdikcijas norma atbilstoši šīs regulas preambulas 12. un 15. apsvērumam atbilst vēlmei atvieglot pareizu tiesvedības norisi, maksimāli samazināt paralēlas tiesvedības iespēju un tādējādi izvairīties no nolēmumiem, kas, ja lietas tiek izspriestas atsevišķi, var izrādīties nesavienojami (skat. it īpaši spriedumus, 2011. gada 1. decembris, Painer, C‑145/10, EU:C:2011:798, 77. punkts, un 2012. gada 12. jūlijs, Solvay, C‑616/10, EU:C:2012:445, 19. punkts).
62 Turklāt minētā īpašās jurisdikcijas norma ir jāinterpretē, ņemot vērā, pirmkārt, Regulas Nr. 44/2001 preambulas 11. apsvērumu, saskaņā ar kuru jurisdikcijas normām vajadzētu būt ļoti paredzamām un tām būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā parasti ir atbildētāja domicils un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesvedības priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru (skat. spriedumus, 2007. gada 11. oktobris, Freeport, C‑98/06, EU:C:2007:595, 36. punkts, un 2012. gada 12. jūlijs, Solvay, C‑616/10, EU:C:2012:445, 20. punkts).
63 Šī īpašās jurisdikcijas norma tādēļ, ka tā atšķiras no Regulas Nr. 44/2001 2. pantā paredzētās jurisdikcijas atbilstoši atbildētāja domicila tiesas principam, ir turklāt interpretējama šauri, un to nevar interpretēt tā, lai tiktu aptverti gadījumi ārpus minētajā regulā skaidri paredzētajiem gadījumiem (skat. spriedumus, 2011. gada 1. decembris, Painer, C‑145/10, EU:C:2011:798, 74. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2012. gada 12. jūlijs, Solvay, C‑616/10, EU:C:2012:445, 21. punkts).
64 Turklāt Tiesa ir uzskatījusi, ka valsts tiesai ir jāizvērtē, vai tajā celtās prasības ir savā starpā saistītas, proti, vai pastāv nesavienojamu spriedumu risks, ja prasības tiktu izskatītas atsevišķi, un šajā ziņā jāņem vērā visi no lietas materiāliem izrietošie nepieciešamie fakti (skat. it īpaši spriedumus, 2007. gada 11. oktobris, Freeport, EU:C:2007:595, 41. punkts; 2011. gada 1. decembris, Painer, C‑145/10, EU:C:2011:798, 83. punkts, un 2012. gada 12. jūlijs, Solvay, C‑616/10, EU:C:2012:445, 23. punkts).
65 Šajā ziņā Tiesa tomēr ir precizējusi, ka, lai nolēmumi būtu uzskatāmi par nesavienojamiem Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta izpratnē, nepietiek ar to, ka pastāv atšķirības tiesvedības iznākumā, bet šīm atšķirībām ir jāpastāv vienā un tajā pašā faktiskajā un juridiskajā situācijā (skat. it īpaši spriedumus, 2006. gada 13. jūlijs, Roche Nederland u.c., C‑539/03, EU:C:2006:458, 26. punkts; 2007. gada 11. oktobris, Freeport, EU:C:2007:595, 40. punkts; 2011. gada 1. decembris, Painer, C‑145/10, EU:C:2011:798, 79. punkts, kā arī 2012. gada 12. jūlijs, Solvay, C‑616/10, EU:C:2012:445, 24. punkts).
66 Lai tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, novērtētu saiknes esamību starp dažādām prasībām, kas tai iesniegtas, un tostarp nesavienojamu spriedumu pieņemšanas risku, ja šīs prasības tiktu izskatītas atsevišķi, valsts tiesai ir jāņem vērā arī, kā to secinājumu 95.–100. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, faktiskā un tiesiskā atšķirība starp tiesvedību par atbildību, kas izriet no sliktas pārvaldības, no vienas puses, un tiesvedību par kāda līguma spēkā neesamību un nepienākošos summu atprasījumu, kuru iznākums ir neatkarīgs. Šajā ziņā tas vien, ka vienas tiesvedības iznākums var ietekmēt otras iznākumu, tostarp summas, kas atgūstama saistībā ar prasību par spēkā neesamību un nepienākošos summu atgūšanu, potenciālā ietekme uz iespējamo kaitējumu prasībā par atbildību, ir nepietiekami, lai abās tiesvedībās pieņemamos nolēmumus uzskatītu par “nesavienojamiem” Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta izpratnē.
67 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja ir divas prasības, kas celtas pret vairākiem atbildētājiem, kurām ir atšķirīgs priekšmets un pamats un kuras nav savstarpēji pakārtotas vai nesaderīgas, nepietiek ar to, ka, atzīstot vienu no tām par pamatotu, tas varētu ietekmēt to tiesību apjomu, kuru aizsardzība tiek prasīta otrajā prasībā, lai rastos nesavienojamu spriedumu risks šīs normas izpratnē.
Tiesāšanās izdevumi
68 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 23. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktā rakstveida formas prasība ir izpildīta tikai tad, ja, iekļaujot jurisdikcijas piešķiršanas klauzulu obligāciju emisijas prospektā un emitējot vērtspapīrus primārajā tirgū, pušu parakstītajā līgumā ir minēta piekrišana šai klauzulai vai arī ietverta nepārprotama atsauce uz šo prospektu;
– jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kas ir obligāciju emisijas prospektā, ko sagatavojis attiecīgo vērtspapīru emitents, var tikt attiecināta uz trešo personu, kas ir iegādājusies šos vērtspapīrus no finanšu starpnieka, ja tiek pierādīts, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, pirmkārt, ka šī klauzula ir spēkā attiecībās starp šo emitentu un šo finanšu starpnieku, otrkārt, ka šī trešā persona, sekundārajā tirgū parakstoties uz šiem vērtspapīriem, pārņēma šī starpnieka tiesības un pienākumus atbilstoši piemērojamām valsts tiesībām un, visbeidzot, ka attiecīgajai trešajai personai bija iespēja uzzināt par prospektu, kurā ir šī klauzula, un
– jurisdikcijas noteikšanas klauzulas iekļaušana obligāciju emisijas prospektā var tikt uzskatīta par starptautiskās tirdzniecības praksē pieņemtu formu Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ļaujot prezumēt puses, uz kuru tā ir attiecināta, piekrišanu, ja it īpaši ir pierādīts, kas ir jāpārbauda valsts tiesai, pirmkārt, ka, noslēdzot šāda veida līgumus, komersanti plaši un regulāri šādi rīkojas un, otrkārt, ka līgumslēdzējām pusēm agrāk ir bijušas tirdzniecības attiecības savā starpā vai ar citām līgumslēdzējām pusēm, kas darbojas attiecīgajā nozarē, vai arī ka attiecīgā rīcība ir pietiekami labi pazīstama, lai tā varētu tikt uzskatīta par konsolidētu praksi;
2) Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darbības, lai panāktu līguma atcelšanu un atbilstoši šim līgumam nepamatoti samaksāto summu atgūšanu, ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, šīs normas izpratnē;
3) Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja ir divas prasības, kuras celtas pret vairākiem atbildētājiem, kurām ir atšķirīgs priekšmets un pamats un kuras nav savstarpēji pakārtotas vai nesaderīgas, nepietiek ar to, ka, atzīstot vienu no tām par pamatotu, tas varētu ietekmēt to tiesību apjomu, kuru aizsardzība tiek prasīta otrajā prasībā, lai rastos nesavienojamu spriedumu risks šīs normas izpratnē.
[Paraksti]