TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2019. gada 26. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2008/50/EK – 6., 7., 13. un 23. pants – III pielikums – Gaisa kvalitātes novērtēšana – Slāpekļa dioksīda robežlielumu pārsniegšanas konstatēšanas kritēriji – Stacionārās paraugu ņemšanas vietās veikti mērījumi – Atbilstīgu vietu izvēle – Paraugu ņemšanas vietās izmērīto rādītāju interpretācija – Dalībvalstu pienākumi – Pārbaude tiesā – Kontroles intensitāte – Tiesības izdot rīkojumu
Lietā C‑723/17
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Nederlandstalige rechtbank van eerste aanleg Brussel (Briseles pirmās instances holandiešu valodas tiesa, Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 15. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 29. decembrī, tiesvedībā
Lies Craeynest,
Cristina Lopez Devaux,
Frédéric Mertens,
Stefan Vandermeulen,
Karin De Schepper,
ClientEarth VZW
pret
Brussels Hoofdstedelijk Gewest,
Brussels Instituut voor Milieubeheer,
piedaloties:
Belgische Staat,
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] (referents), tiesneši K. Toadere [C. Toader], A. Ross [A. Rosas], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] un M. Safjans [M. Safjan],
ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],
sekretāre: M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 10. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– L. Craeynest, C. Lopez Devaux, F. Mertens, S. Vandermeulen, K. De Schepper un ClientEarth VZW vārdā – T. Malfait un A. Croes, advocaten,
– Brussels Hoofdstedelijk Gewest un Brussels Instituut voor Milieubeheer vārdā – G. Verhelst un B. Van Weerdt, advocaten, kā arī I.‑S. Brouhns, avocat,
– Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek, J. Vláčil un L. Dvořáková, pārstāvji,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un M. A. M. de Ree, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – E. Manhaeve un K. Petersen, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2019. gada 28. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, LES 4. panta 3. punktu un 19. panta 1. punkta otro daļu kopsakarā ar LESD 288. panta trešo daļu un, otrkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/50/EK (2008. gada 21. maijs) par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai (OV 2008, L 152, 1. lpp.) 6., 7., 13. un 23. pantu un III pielikumu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Lies Craeynest un Cristina Lopez Devaux, Frédéric Mertens, Stefan Vandermeulen, Karin De Schepper, kā arī ClientEarth VZW, no vienas puses, un Brussels Hoofdstedelijk Gewest (Briseles reģions, Beļģija) un Brussels Instituut voor Milieubeheer (Briseles Vides pārvaldības institūts, Beļģija), no otras puses, par pienākumu izstrādāt plānu attiecībā uz gaisa kvalitāti Briseles reģiona zonā (Beļģija) un ierīkot likumiski paredzētās paraugu ņemšanas vietas gaisa kvalitātes novērošanas vajadzībām.
Atbilstošās tiesību normas
3 Direktīvas 2008/50 2., 5.–7. un 14. apsvērumā ir teikts:
“(2) Lai aizsargātu cilvēku veselību un vidi kopumā, ir jo īpaši svarīgi apkarot piesārņojošo vielu emisijas piesārņojuma avotā un apzināt un īstenot efektīvākos emisiju mazināšanas pasākumus vietējā, valsts un Kopienas mērogā. Tādēļ būtu jāizvairās no kaitīgu gaisu piesārņojošu vielu emisijām, tās būtu jānovērš vai jāsamazina un jāparedz attiecīgi gaisa kvalitātes standarti, ievērojot atbilstīgus Pasaules Veselības organizācijas standartus, pamatnostādnes un programmas.
[..]
(5) Gaisa kvalitāte būtu jāvērtē, pamatojoties uz kopēju pieeju un kopējiem vērtēšanas kritērijiem. Vērtējot gaisa kvalitāti, būtu jāņem vērā gaisa piesārņojumam pakļauto iedzīvotāju skaits un ekosistēmu lielums. Tādēļ ir lietderīgi katras dalībvalsts teritoriju iedalīt zonās un aglomerācijās atkarībā no iedzīvotāju blīvuma.
(6) Cik vien iespējams, jāizmanto modelēšana, lai iegūtos datus būtu iespējams interpretēt saistībā ar piesārņotāju koncentrācijas ģeogrāfisko sadalījumu. Tas veidotu pamatu kopējās iedarbības aprēķināšanai uz iedzīvotājiem, kuri dzīvo attiecīgajā zonā.
(7) Lai nodrošinātu to, ka savāktā informācija par gaisa piesārņojumu ir pietiekami reprezentatīva un salīdzināma Kopienas mērogā, gaisa kvalitātes novērtēšanā ir būtiski izmantot standartizētus mērīšanas paņēmienus un kopējus kritērijus monitoringa staciju skaita un atrašanās vietas izvēlei. Gaisa kvalitātes novērtēšanai var izmantot ne tikai mērījumus, bet arī citus paņēmienus, un tādēļ jānosaka šādu paņēmienu izmantojuma un vajadzīgās precizitātes kritēriji.
[..]
(14) Zonās un aglomerācijās, kurās ir pārsniegti ar ozonu saistīti ilgtermiņa mērķi vai citu piesārņojošo vielu novērtēšanas sliekšņi, obligāti būtu jāveic pastāvīgi mērījumi. Ar pastāvīgajiem mērījumiem gūto informāciju var papildināt ar modelēšanas tehniku un/vai indikatīviem mērījumiem, lai paraugu noņemšanas vietu datus varētu interpretēt pēc koncentrāciju ģeogrāfiskās izplatības. Gaisa kvalitātes novērtēšanas papildlīdzekļu izmantošanai vajadzētu arī palīdzēt, samazinot vajadzīgo paraugu noņemšanas [stacionāro] vietu minimālo skaitu.”
4 Direktīvas 2008/50 1. pantā ir noteikts:
“Ar šo direktīvu ir paredzēti pasākumi, lai:
1) noteiktu un izvirzītu mērķus gaisa kvalitātei, novēršot, nepieļaujot vai mazinot kaitīgu iedarbību uz cilvēku veselību un vidi kopumā;
2) gaisa kvalitāti dalībvalstīs vērtētu saskaņā ar vienotām metodēm un kritērijiem;
3) iegūtu informāciju par gaisa kvalitāti, palīdzot novērst gaisa piesārņojumu un kairinājumus, kā arī lai pārraudzītu valstu un Kopienas pasākumu radītās ilgtermiņa attīstības tendences un uzlabojumus;
[..].”
5 Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
[..]
3) “līmenis” ir piesārņojošas vielas koncentrācija gaisā vai šīs vielas nogulsnējums uz virsmas noteiktā laikā;
4) “novērtēšana” ir jebkuras tādas metodes izmantošana, ko lieto, lai mērītu, aprēķinātu, prognozētu vai provizoriski novērtētu piesārņojuma līmeni;
5) “robežlielums” ir zinātniski pamatots piesārņojuma līmenis, kas noteikts, lai novērstu, nepieļautu vai mazinātu šā piesārņojuma kaitīgo iedarbību uz cilvēka veselību un/vai uz vidi kopumā, un kas jāsasniedz noteiktā termiņā, un ko pēc tam nedrīkst pārsniegt;
[..]
17) “aglomerācija” ir zona (konurbācija), kurā iedzīvotāju skaits pārsniedz 250 000, vai zona, kurā iedzīvotāju skaits nepārsniedz 250 000, bet kurā ir konkrēts iedzīvotāju blīvums uz km2, kā noteikusi dalībvalsts;
[..]
20) “vidējais ekspozīcijas rādītājs” ir vidējais piesārņojuma līmenis, kas noteikts, pamatojoties uz mērījumiem pilsētas fona teritorijās visā dalībvalstī, un kas atspoguļo piesārņojošās vielas iedarbību uz iedzīvotājiem. To izmanto, lai attiecīgai valstij aprēķinātu ekspozīcijas samazināšanas mērķlielumu un saistības attiecībā uz ekspozīcijas koncentrāciju;
[..]
23) “pilsētas fona teritorijas” ir tādas vietas pilsētas teritorijā, kurās piesārņojuma līmenis raksturo piesārņojošās vielas iedarbību uz pilsētas iedzīvotājiem kopumā;
24) “slāpekļa oksīdi” ir tilpumattiecību summa maisījumam, kas sastāv no slāpekļa oksīda un slāpekļa dioksīda (ppbv), kas izteikta slāpekļa dioksīda masas koncentrācijas vienībās (μg/m3);
25) “stacionāri mērījumi” ir noteiktās vietās veikti nepārtraukti vai izlases mērījumi, lai noteiktu piesārņojuma līmeni saskaņā ar attiecīgiem datu kvalitātes mērķiem;
[..].”
6 Direktīvas 2008/50 4. pantā ir paredzēts:
“Dalībvalstis visā to teritorijā izveido zonas un aglomerācijas. Gaisa kvalitātes novērtēšanu un gaisa kvalitātes pārvaldību veic visās zonās un aglomerācijās.”
7 Saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 1. punktu:
“II pielikuma A iedaļā noteiktos augšējos un apakšējos piesārņojuma novērtēšanas sliekšņus piemēro sēra dioksīdam, slāpekļa dioksīdam un slāpekļa oksīdiem, cietajām daļiņām (PM10 un PM2,5), svinam, benzolam un oglekļa oksīdam.
Katru zonu un aglomerāciju klasificē attiecībā uz šiem piesārņojuma novērtēšanas sliekšņiem.”
8 Minētās direktīvas 6. pantā “Novērtēšanas kritēriji” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis visās zonās un aglomerācijās novērtē gaisa kvalitāti attiecībā uz 5. pantā minētajām piesārņojošajām vielām saskaņā ar šā panta 2., 3. un 4. punktā paredzētajiem kritērijiem un saskaņā ar III pielikumā paredzētajiem kritērijiem.
2. Zonās un aglomerācijās, kur 1. punktā minēto piesārņojošo vielu koncentrācija pārsniedz piesārņojošajām vielām noteikto augšējo piesārņojuma novērtēšanas slieksni, gaisa kvalitātes novērtēšanai izmanto stacionārus mērījumus. Minētos stacionāros mērījumus var papildināt ar modelēšanu un/vai indikatīviem mērījumiem, kas sniedz pietiekamu informāciju par gaisa kvalitātes telpisko sadalījumu.
3. Zonās un aglomerācijās, kur 1. punktā minēto piesārņojošo vielu koncentrācija ir mazāka par šīm piesārņojošajām vielām noteikto augšējo piesārņojuma novērtēšanas slieksni, gaisa kvalitātes novērtēšanai var izmantot stacionārus mērījumus apvienojumā ar modelēšanu un/vai indikatīviem mērījumiem.
4. Zonās un aglomerācijās, kur 1. punktā minēto piesārņojošo vielu koncentrācija ir mazāka par šīm piesārņojošām vielām noteikto apakšējo piesārņojuma novērtēšanas slieksni, gaisa kvalitātes novērtēšanai pietiek ar modelēšanu vai mērķa novērtējuma metodi, vai abām kopā.
[..]”
9 Saskaņā ar tās pašas direktīvas 7. pantu “Paraugu ņemšanas vietas”:
“1. Paraugu ņemšanas vietu izvietojumu sēra dioksīda, slāpekļa dioksīda un slāpekļa oksīdu, cieto daļiņu (PM10, PM2,5), svina, benzola un oglekļa oksīda mērīšanai gaisā nosaka, izmantojot III pielikumā minētos kritērijus.
2. Zonās un aglomerācijās, kur stacionārie mērījumi ir vienīgais gaisa kvalitātes novērtēšanā izmantotais informācijas avots, paraugu ņemšanas vietu skaits katrai attiecīgai piesārņojošai vielai nav mazāks kā minimālais paraugu ņemšanas vietu skaits, kas paredzēts V pielikuma A iedaļā.
3. Zonās un aglomerācijās, kur datus no stacionāro mērījumu paraugu ņemšanas vietām papildina ar modelēšanā un/vai indikatīvos mērījumos iegūtu informāciju, paraugu ņemšanas vietu kopskaitu, kas noteikts V pielikuma A iedaļā, var samazināt līdz 50 %, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:
a) ar papildu metodēm iegūtā informācija ir pietiekama gaisa kvalitātes novērtēšanai attiecībā uz robežlielumiem vai trauksmes līmeņiem, un tā ir pietiekama sabiedrības informēšanai;
b) ierīkojamo paraugu ņemšanas vietu skaits un citu novērtēšanas paņēmienu nodrošinātā telpiskā izšķirtspēja ir pietiekama, lai attiecīgas piesārņojošas vielas koncentrāciju noteiktu saskaņā ar I pielikuma A iedaļā paredzētajiem datu kvalitātes mērķiem un lai iegūtu I pielikuma B iedaļā paredzētajiem kritērijiem atbilstīgus novērtējuma rezultātus.
Modelēšanas un/vai indikatīvo mērījumu rezultātus ņem vērā, vērtējot gaisa kvalitāti attiecībā uz robežlielumiem.
4. Izvēlētā paraugu ņemšanas vieta tiek noteikta pēc kritērijiem, kuri ir saskaņoti visā Eiropas Savienībā un kuru piemērošanu dalībvalstīs uzrauga Komisija.”
10 Direktīvas 2008/50 13. panta “Cilvēku veselības aizsardzības robežlielumi un trauksmes līmeņi” 1. punktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis nodrošina to, ka sēra dioksīda, PM10, svina un oglekļa oksīda koncentrācija gaisā to zonās un aglomerācijās nepārsniedz XI pielikumā noteiktos robežlielumus.
Robežlielumus, kas XI pielikumā noteikti attiecībā uz slāpekļa dioksīdu un benzolu, nedrīkst pārsniegt no minētajā pielikumā norādītās dienas.
Atbilstību šīm prasībām novērtē saskaņā ar III pielikumu.
[..]”
11 Šīs direktīvas 15. pantā ir noteikts:
“[..]
2. Dalībvalstis nodrošina, ka vidējais ekspozīcijas rādītājs 2015. gadam, kas noteikts saskaņā ar XIV pielikuma A [ie]daļu nepārsniedz šī pielikuma C [ie]daļā noteiktās saistības attiecībā uz ekspozīcijas koncentrāciju.
[..]
4. Katra dalībvalsts saskaņā ar III pielikum[u] nodrošina, ka to paraugu ņemšanas vietu izvietojums un skaits, kuros iegūtos datus izmanto vidējā ekspozīcijas rādītāja noteikšanai attiecībā uz PM2,5, garantē, ka šo cieto daļiņu vispārējā iedarbība uz iedzīvotājiem tiks pienācīgi atspoguļota. Paraugu ņemšanas vietu skaits nedrīkst būt mazāks par to, ko nosaka, piemērojot V pielikuma B iedaļu.”
12 Direktīvas 2008/50 23. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ja konkrētās zonās vai aglomerācijās piesārņojošo vielu koncentrācija gaisā pārsniedz kādu robežlielumu vai mērķlielumu, kā arī attiecīgu pielaides robežu, dalībvalstis minētajām zonām vai aglomerācijām nodrošina gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu izstrādi, lai panāktu atbilstību attiecīgajam robežlielumam vai mērķlielumam, kā paredzēts XI un XIV pielikumā.
Robežlielumiem, kuru sasniegšanas termiņš jau ir beidzies, gaisa kvalitātes plānos paredz piemērotus pasākumus, lai pārsnieguma laiks būtu pēc iespējas īsāks. Gaisa kvalitātes plānos papildus var iekļaut īpašus pasākumus, lai aizsargātu paaugstināta riska iedzīvotāju grupas, tostarp bērnus.
Šajos gaisa kvalitātes plānos iekļauj vismaz XV pielikuma A iedaļā minēto informāciju un var iekļaut 24. pant[ā] minētos pasākumus. Šos plānus tūlīt dara zināmus Komisijai, bet ne vēlāk kā divus gadus pēc tā gada beigām, kad novērots pirmais pārsniegums.
[..]”
13 Direktīvas 2008/50 III pielikuma priekšmets ir “gaisa kvalitātes novērtēšana un paraugu ņemšanas vietu novietojums sēra dioksīda, slāpekļa dioksīda un slāpekļa oksīdu, cieto daļiņu ([PM]10 un [PM]2,5), svina, benzola un oglekļa oksīda koncentrācijas mērīšanai gaisā”. A iedaļas “Vispārēji noteikumi” 1. punktā ir paredzēts:
“Gaisa kvalitāti novērtē visās zonās un aglomerācijās, ievērojot turpmāk norādītos kritērijus.
1. Gaisa kvalitāti visās vietās, kas nav uzskaitītas 2. punktā, novērtē saskaņā ar B un C iedaļas kritērijiem par stacionāru paraugu ņemšanas mērījumu vietu izvietojumu. Ievēro arī B un C iedaļā paredzētos principus, ciktāl tie ir būtiski, lai noteiktu konkrētas vietas, kur pārbaudīt attiecīgu piesārņojošo vielu koncentrāciju, ja gaisa kvalitāti vērtē ar indikatīvajiem mērījumiem vai modelēšanu.”
14 Šīs direktīvas III pielikuma B iedaļas “Paraugu ņemšanas punktu makronovietojums” 1. punktā “Cilvēku veselības aizsardzībai” ir paredzēts:
“a) Lai nodrošinātu cilvēku veselības aizsardzību, paraugu ņemšanas vietas izvieto tā, lai iegūtu šādus datus:
– par tām teritorijām zonās un aglomerācijās, [kur] ir lielākā koncentrācija, kas tieši vai netieši ietekmē iedzīvotājus laikposmos, kas ir nozīmīgi, salīdzinot ar laikposmu, kurā nosaka robežlielumu vidējās vērtības;
– par raksturīgo piesārņojuma līmeni, kādam iedzīvotāji ir pakļauti citās zonu un aglomerāciju teritorijās.
b) Paraugu ņemšanas vietas kopumā izvieto tā, lai mērījumus neveiktu tiešā ļoti mazas mikrovides tuvumā, kas nozīmē to, ka paraugu ņemšanas vietas novietojumam jābūt tādam, lai ņemtais gaisa paraugs atbilstu gaisa kvalitātei mazākais 100 m garā ielas segmentā (transporta piesārņojuma novērošanas vietās) un vismaz 250 m × 250 m lielā apgabalā (rūpnieciskās teritorijās), ja tas ir lietderīgi.
c) Pilsētas fona paraugu ņemšanas vietas izraugās tā, lai piesārņojuma līmeni tajās kopīgi ietekmētu visi virzienā pret vēju atrodošies piesārņojuma avoti. Piesārņojuma līmenī nevajadzētu dominēt vienam piesārņojuma avotam, ja vien šāds stāvoklis nav tipisks kādai lielākai apdzīvotai vietai. Šādās paraugu ņemšanas vietās parasti iegūst paraugus, kas ir raksturīgi vairāku kvadrātkilometru lielai teritorijai.
[..]
f) Ja iespējams, paraugu ņemšanas vietās iegūtajiem paraugiem jābūt raksturīgiem arī attiecībā uz citām līdzīgām vietām, kas neatrodas to tiešā tuvumā.
[..]”
15 Direktīvas 2008/50 III pielikuma C iedaļā ir izklāstīti paraugu ņemšanas punktu mikronovietojuma kritēriji, piemēram, paraugu ņemšanas zondes novietojums virs zemes, to stāvoklis ielās un krustojumos, kā arī citas tehniskās prasības.
16 Šīs direktīvas III pielikuma D iedaļā “Vietas izvēles dokumentēšana un pārskatīšana” ir noteikts:
“Paraugu ņemšanas vietas izvēli ar visiem vajadzīgajiem dokumentiem pamato klasifikācijas laikā, piemēram, sagatavojot apkārtnes fotogrāfijas, kurās norādītas debespuses, un detalizētu karti. Paraugu ņemšanas vietu izvietojumu regulāri pārskata, procesu atkārtoti dokumentējot, lai nodrošinātu pastāvīgu atbilstību atlases kritērijiem.”
17 Minētās direktīvas V pielikumā ir paredzēti “mazākā pieļaujamā paraugu ņemšanas vietu skaita noteikšanas kritēriji stacionāriem sēra dioksīda, slāpekļa dioksīda un slāpekļa oksīdu, cieto daļiņu (PM10, PM2,5), svina, benzola un oglekļa oksīda koncentrācijas mērījumiem gaisā”. Šā pielikuma A iedaļā citastarp ir precizēts:
“Slāpekļa dioksīdam, cietajām daļiņām, benzolam un oglekļa oksīdam: iekļaut vismaz vienu staciju piesārņojuma fona novērošanai pilsētās un vienu – transporta radītā piesārņojuma mērīšanai, ja vien tādējādi nepalielinās paraugu ņemšanas punktu skaits. Tādām piesārņojošām vielām A (1) iedaļā paredzēto pilsētas fona staciju kopskaits un transporta radītā piesārņojuma staciju kopskaits dalībvalstī nedrīkst atšķirties vairāk kā divkārt. Paraugu ņemšanas punkti, kur pēdējos trijos gados ir novēroti PM10 robežlielumu pārsniegumi, ir jāuztur, ja vien nav nepieciešams tos pārvietot īpašu apstākļu, piemēram, teritoriālās attīstības dēļ.”
18 Šīs pašas direktīvas XI pielikuma virsraksts ir “Robežlielumi cilvēku veselības aizsardzībai”. Tā B iedaļā ir noteikti robežlielumi sadalījumā pa piesārņojošām vielām atkarībā no to koncentrācijas gaisā, kura tiek mērīta dažādos laika sprīžos. Attiecībā uz slāpekļa dioksīdu šajā pielikumā citastarp ir paredzēts:
Vidējo rādītāju aprēķināšanas caurmēra ilgums | Robežlielums | Pielaides robeža | Izpildes termiņš (robežlielums) |
1 stunda | 200 μg/m3, nedrīkst pārsniegt vairāk kā 18 reizes kalendāra gadā | [..] 2010. gada 1. janvārī tās vērtība ir 0 % | 2010. gada 1. janvāris |
Kalendāra gads | 40 μg/m3 | [..] 2010. gada 1. janvārī tās vērtība ir 0 % | 2010. gada 1. janvāris |
19 Direktīvas 2008/50 XV pielikumā ir izklāstīta “informācija, kas iekļaujama vietējos, reģionālos vai valstu gaisa kvalitātes uzlabošanas plānos gaisa kvalitātes uzlabošanai”. Šā pielikuma A iedaļa “Saskaņā ar 23. pantu sniedzamā informācija (gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni)” ietver punktu “Teritorijas, kurās konstatēts pārmērīgs piesārņojums”, kurā minēta informācija par reģionu, pilsētu un “monitoringa stacij[u] (karte, ģeogrāfiskās koordinātas)”. Papildus tam iekļaujamās “vispārējās informācijas” vidū ir minēta “piesārņojuma aptuvenā izplatība (km2) un piesārņojuma iedarbībai pakļauto iedzīvotāju skaits”.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
20 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Briseles reģions ir zona, kurā tiek veikta gaisa kvalitātes novērtēšana un gaisa kvalitātes pārvaldība Direktīvas 2008/50 4. panta izpratnē. Gaisa kvalitāte tur tiek novērota, izmantojot paraugu ņemšanas vietas. Kā norāda Nederlandstalige rechtbank van eerste aanleg Brussel (Briseles pirmās instances holandiešu valodas tiesa, Beļģija), pēdējās minētās saskaņā ar Direktīvas 2008/50 7. panta 1. punktu kopsakarā ar tās III pielikuma B iedaļas 1. punkta a) apakšpunktu ir jāizvieto tā, lai citastarp iegūtu datus par “tām teritorijām zonās un aglomerācijās, kuros ir lielākā koncentrācija” šajā direktīvā minēto piesārņojošo vielu ziņā.
21 Pamatlietā prasītāju vidū ir četri Briseles reģiona iedzīvotāji, kas ir nobažījušies par gaisa kvalitāti tā vidē. Piektā prasītāja pamatlietā ir Anglijā reģistrēta bezpeļņas biedrība, kuras galvenā darbības vieta ir Beļģija. Šīs biedrības darbības jomā ietilpst arī vides aizsardzība.
22 Prasītāji pamatlietā savā prasības pieteikumā, kas iesniegts 2016. gada 21. septembrī, lūdz iesniedzējtiesu konstatēt, ka Briseles reģionā nav ievērotas iepriekšminētās prasības, un uzdot pēdējam minētajam ierīkot paraugu ņemšanas vietas atbilstīgās teritorijās, piemēram, konkrētās ielās vai krustojumos.
23 Iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvā 2008/50 izklāstītajos noteikumos attiecībā uz “tām teritorijām zonās un aglomerācijās, [kur] ir lielākā koncentrācija” piesārņojošo vielu ziņā, proti, attiecībā uz to identifikāciju vai konkretizēšanu, kompetentajām iestādēm ir piešķirta rīcības brīvība. Līdz ar to neesot skaidrs, vai tiesa var pārbaudīt, vai paraugu ņemšanas vietas ir izvietotas pareizi, un vajadzības gadījumā uzdot šīm iestādēm ierīkot šādas vietas teritorijās, kuras tā būtu noteikusi.
24 Prasītāji pamatlietā uzskata, ka Direktīvā 2008/50 kopš 2010. gada 1. janvāra paredzētais slāpekļa dioksīda robežlielums Briseles reģionā faktiski tiek pārsniegts. Šā iemesla dēļ kompetentajām iestādēm būtu jāizstrādā šīs direktīvas 23. pantā paredzētais gaisa kvalitātes uzlabošanas plāns.
25 Kā norāda iesniedzējtiesa, Direktīvā 2008/50 noteikto robežlielumu pārsnieguma gadījumā dalībvalstīm faktiski esot pienākums atbilstoši minētās direktīvas 23. panta 1. punktam izstrādāt gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu, kurā paredzēti atbilstīgi pasākumi, ar kuriem šo pārsnieguma laikposmu pēc iespējas varētu saīsināt. Kā izriet no 2014. gada 19. novembra sprieduma ClientEarth (C‑404/13, EU:C:2014:2382), šā pienākuma ievērošanu varētu pakļaut pārbaudei tiesā un tiesa, kurā celta prasība, varētu uzdot kompetentajām iestādēm izstrādāt šādu plānu.
26 Papildus tam šī tiesa norāda, ka pamatlietas puses neapstrīd rādītājus, kas izmērīti dažādās paraugu ņemšanas vietās, kuras atrodas Briseles reģionā. Taču tām esot atšķirīgi viedokļi par to, kā būtu interpretējams Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punkts, no kura izrietot, ka slāpekļa dioksīda koncentrācija gaisā kādas dalībvalsts “[visās] zonās un aglomerācijās” nedrīkst pārsniegt gada vidējo rādītāju – 40 μg/m3.
27 Šīs normas formulējums nedodot iespēju atbildēt uz jautājumu, vai Briseles reģionā faktiski tika pieļauts šāds pārsniegums. Neesot strīda par to, ka slāpekļa dioksīda rādītājs – 40 μg/m3 – tur tika pārsniegts vairākās paraugu ņemšanas vietās. Tomēr, ja slāpekļa dioksīda koncentrācija tiktu konstatēta, balstoties uz visās tur esošajās paraugu ņemšanas vietās izmērīto rādītāju vidējo lielumu, tā joprojām būtu zemāka par gada vidējo rādītāju – 40 μg/m3.
28 Prasītāji pamatlietā uzskata, ka no Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka robežlielumus nedrīkst pārsniegt nevienā punktā attiecīgajā zonā tās 4. panta izpratnē. Turpretī Briseles reģions un Brussels Instituut voor Milieubeheer (Briseles Vides pārvaldības institūts) uzskata, ka gaisa kvalitātes novērtēšana ir jāveic attiecībā uz visu zonu vai aglomerāciju kopumā.
29 Šajos apstākļos Nederlandstalige rechtbank van eerste aanleg Brussel (Briseles pirmās instances holandiešu valodas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [LES] 4. panta 3. punkts un 19. panta 1. punkta otrā daļa kopsakarā ar [LESD] 288. panta trešo daļu un Direktīvas 2008/50 6. un 7. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja tiek apgalvots, ka dalībvalsts kādā zonā paraugu ņemšanas vietas nav ierīkojusi atbilstoši direktīvas III pielikuma B iedaļas 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem kritērijiem, valsts tiesai, pamatojoties uz tādu privātpersonu prasību, kuras tieši skar direktīvas 13. panta 1. punktā minēto robežlielumu pārsniegšana, ir jāvērtē, vai paraugu ņemšanas vietas ir ierīkotas atbilstoši šiem kritērijiem, un, ja tas tā nav, attiecībā uz valsts iestādi jāveic visi vajadzīgie pasākumi, piemēram, jāizdod rīkojums, lai paraugu ņemšanas vietas tiktu ierīkotas atbilstoši šiem kritērijiem?
2) Vai robežlielums Direktīvas [2008/50] 13. panta 1. punkta un 23. panta 1. punkta izpratnē ir pārsniegts jau tad, kad robežlieluma pārsniegšana ir konstatēta attiecīgajā kalendārajā gadā, kurš izmantots, aprēķinot vidējos gada rādītājus, kā tas paredzēts šīs direktīvas XI pielikumā, pamatojoties uz vienas paraugu ņemšanas vietas mērījumu rezultātiem direktīvas 7. panta izpratnē, vai arī robežlielums ir pārsniegts tikai tad, kad tas izriet no visu paraugu ņemšanas vietu vidējiem mērījumu rezultātiem konkrētā zonā [šīs] direktīvas izpratnē?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
30 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai LES 4. panta 3. punkts un 19. panta 1. punkta otrā daļa kopsakarā ar LESD 288. panta trešo daļu un Direktīvas 2008/50 6. un 7. pantu ir interpretējami tādējādi, ka valsts tiesai, kas izskata pieteikumu, ko šajā sakarā iesniegušas privātpersonas, kuras tieši skar šīs direktīvas 13. panta 1. punktā paredzēto robežlielumu pārsniegums, ir pienākums pārbaudīt, vai paraugu ņemšanas vietas, kas atrodas konkrētā zonā, ir ierīkotas atbilstoši minētās direktīvas III pielikuma B iedaļas 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem, un, ja tas tā nav, attiecībā pret valsts kompetento iestādi veikt visus nepieciešamos pasākumus, tai skaitā izdot rīkojumu [izpildrakstu], kurā uzdots šīs paraugu ņemšanas vietas izvietot atbilstoši šiem kritērijiem.
31 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalstu tiesām atbilstoši lojālas sadarbības principam, kas ietverts LES 4. panta 3. punktā, ir jānodrošina to tiesību aizsardzība tiesā, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām. Turklāt saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības (spriedums, 2014. gada 19. novembris, ClientEarth, C‑404/13, EU:C:2014:2382, 52. punkts).
32 Turklāt Tiesa daudzkārt ir atgādinājusi, ka principā izslēgt, ka skartās personas var atsaukties uz attiecīgajā direktīvā paredzēto pienākumu, nebūtu saderīgi ar saistošo raksturu, kāds ar LESD 288. pantu ir piešķirts šai direktīvai. Šis apsvērums it īpaši ir attiecināms uz direktīvām, kuru mērķis ir pārvaldīt, kā arī samazināt gaisa piesārņojumu un ar kurām tādējādi vēlas panākt sabiedrības veselības aizsardzību (spriedumi, 2008. gada 25. jūlijs, Janecek, C‑237/07, EU:C:2008:447, 37. punkts, un 2014. gada 19. novembris, ClientEarth, C‑404/13, EU:C:2014:2382, 55. punkts).
33 Kā būtībā norādījusi ģenerāladvokāte secinājumu 53. punktā, Direktīvā 2008/50 izklāstītajos noteikumos par gaisa kvalitāti ir konkretizēti tie Savienības pienākumi vides aizsardzības un sabiedrības veselības jomā, kas izriet, piemēram, no LES 3. panta 3. punkta un LESD 191. panta 1. un 2. punkta, saskaņā ar kuriem Savienības politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību, ievērojot dažādu Savienības reģionu stāvokļa atšķirības, un tā citastarp pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principiem (spriedums, 2017. gada 13. jūlijs, Túrkevei Tejtermelő Kft, C‑129/16, EU:C:2017:547).
34 Konkrētāk, gadījumos, kad Savienības likumdevējs direktīvā ir paredzējis dalībvalstu pienākumu pieņemt noteiktu regulējumu, šāda akta lietderīgā iedarbība mazinātos, ja fiziskas personas uz to nevarētu atsaukties tiesās un ja valstu tiesām, pārbaudot, vai valsts likumdevējs, izmantojot direktīvā tam paredzētās izvēles iespējas direktīvas transponēšanas formas un līdzekļu ziņā, ir ievērojis direktīvā noteiktās rīcības brīvības robežas, būtu liegts to ņemt vērā kā Savienības tiesību elementu (spriedums, 1996. gada 24. oktobris, Kraaijeveld u.c., C‑72/95, EU:C:1996:404, 56. punkts).
35 Direktīva 2008/50 ietver detalizētus noteikumus par to paraugu ņemšanas vietu darbību un izvietojumu, kurās ir iespējams mērīt gaisa kvalitāti zonās un aglomerācijās, kuras dalībvalstis noteikušas saskaņā ar tās 4. pantu.
36 Direktīvas 2008/50 6. pantā ir paredzētas dažādas tehniskas metodes, kuras dalībvalstīm ir pienākums izmantot, novērtējot gaisa kvalitāti zonās un aglomerācijās. Saskaņā ar šā 6. panta 2.–4. punktu visās zonās un aglomerācijās, kur šīs direktīvas 5. pantā minēto piesārņojošo vielu koncentrācija pārsniedz tās II pielikuma A iedaļā noteikto augšējo piesārņojuma novērtēšanas slieksni, gaisa kvalitātes novērtēšanai izmanto stacionārus mērījumus, kurus var papildināt ar modelēšanu un indikatīviem mērījumiem. Zem šā augšējā novērtēšanas sliekšņa ir atļauts apvienot, pirmkārt, stacionārus mērījumus un, otrkārt, modelēšanas paņēmienus un indikatīvus mērījumus. Vienīgi tad, ja piesārņojuma koncentrācija ir mazāka par apakšējo piesārņojuma novērtēšanas slieksni, kas arī noteikts Direktīvas 2008/50 II pielikuma A iedaļā, gaisa kvalitātes novērtēšanai pietiek ar modelēšanas paņēmieniem vai objektīva novērtējuma metodi.
37 Direktīvas 2008/50 7. pantā runa ir par paraugu ņemšanas vietu izvietojumu un minimālo skaitu. Saskaņā ar tā 1. punktu paraugu ņemšanas vietu izvietojumu sēra dioksīda, slāpekļa dioksīda un slāpekļa oksīdu, cieto daļiņu (PM10, PM2,5), svina, benzola un oglekļa oksīda mērīšanai gaisā nosaka, izmantojot šīs direktīvas III pielikumā minētos kritērijus.
38 Šā pielikuma B iedaļā ir izklāstīti paraugu ņemšanas vietu “makronovietojumu” reglamentējošie kritēriji. No tās 1. punkta a) apakšpunkta izriet, ka, lai nodrošinātu cilvēku veselības aizsardzību, paraugu ņemšanas vietas ir jāizvieto tā, lai iegūtu datus par gaisa kvalitāti, pirmkārt, attiecībā uz tām teritorijām zonās un aglomerācijās, kur ir lielākā koncentrācija, kas var tieši vai netieši ietekmēt iedzīvotājus laikposmos, kas ir nozīmīgi, salīdzinot ar laikposmu, kuram ir noteikti attiecīgie robežlielumi, un, otrkārt, citās zonu un aglomerāciju teritorijās, kas reprezentatīvi atspoguļo vispārējo iedarbību uz iedzīvotājiem. Minētā pielikuma B iedaļas 1. punkta f) apakšpunktā ir precizēts, ka, ja iespējams, paraugu ņemšanas vietās iegūtajiem paraugiem jābūt raksturīgiem arī attiecībā uz citām līdzīgām vietām, kas neatrodas to tiešā tuvumā.
39 Tādējādi Direktīvas 2008/50 III pielikuma B iedaļas 1. punkta a) un f) apakšpunkta normas ietver prasību, ka paraugu ņemšanas vietās iegūtajiem paraugiem ir reprezentatīvi jāatspoguļo situācija arī citās konkrētas zonas vai aglomerācijas teritorijās, kurām raksturīgs konkrēts piesārņojuma līmenis.
40 No šīs direktīvas III pielikuma B iedaļas 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka, pirmkārt, paraugu ņemšanas vietas ir jāizvieto tā, lai koncentrācijas mērījumi netiktu veikti tiešā “mikrovides” tuvumā, un, otrkārt, ka ņemtajam gaisa paraugam ir reprezentatīvi jāatspoguļo gaisa kvalitāte konkrēta izmēra teritorijā. Šī norma ietver prasību, ka novietojumam ir jābūt tādam, lai ņemtais gaisa paraugs atbilstu gaisa kvalitātei vismaz 100 m garā ielas segmentā (transporta piesārņojuma novērošanas vietās) un vismaz 250 m × 250 m lielā apgabalā (rūpnieciskās teritorijās).
41 Turklāt Direktīvas 2008/50 V pielikumā ietvertie noteikumi, uz kuriem norādīts šīs direktīvas 7. panta 2. un 3. punktā, dod iespēju noteikt paraugu ņemšanas vietu mazāko pieļaujamo skaitu attiecīgajā zonā vai aglomerācijā, kā arī skaita attiecību starp vietām, kas paredzētas fona piesārņojuma mērīšanai, un vietām, kas paredzētas transporta radītā piesārņojuma mērīšanai.
42 Dažās no šā sprieduma iepriekšējos punktos minētajām Direktīvas 2008/50 normām ir skaidri un precīzi noteikti beznosacījuma pienākumi, un tādējādi privātpersonas var uz tām atsaukties strīdā ar valsti.
43 Tā tas, piemēram, ir gadījumā, kad ir pienākums ierīkot paraugu ņemšanas vietas tā, lai tās sniegtu informāciju par Direktīvas 2008/50 III pielikuma B iedaļas 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā ievilkumā minēto piesārņojumu piesārņotākajās teritorijās, vai arī tad, kad ir pienākums ierīkot vismaz tik daudz paraugu ņemšanas vietu, cik noteikts šīs direktīvas V pielikumā. Valsts tiesām ir jāpārbauda, vai šie pienākumi tiek izpildīti.
44 Protams, atkarībā no apstākļiem attiecīgajā zonā vai aglomerācijā vairākas vietas tik tiešām var atbilst Direktīvas 2008/50 III pielikuma B iedaļas 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem. Līdz ar to valsts kompetentajām iestādēm ir pienākums savas rīcības brīvības ietvaros izvēlēties paraugu ņemšanas vietu konkrēto izvietojumu.
45 Tomēr, kaut arī dalībvalstīm ir rīcības brīvība, tas nebūt nenozīmē, ka šajā saistībā pieņemtie šo iestāžu lēmumi nevarētu tikt pārbaudīti tiesā, it īpaši, lai pārliecinātos, vai tās nav pārsniegušas attiecībā uz šīs brīvības īstenošanu noteiktos ierobežojumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 24. oktobris, Kraaijeveld u.c., C‑72/95, EU:C:1996:404, 59. punkts, kā arī 2008. gada 25. jūlijs, Janecek, C‑237/07, EU:C:2008:447, 46. punkts).
46 Turklāt, lai gan nepastāv Savienības tiesību normas attiecībā uz kārtību, kādā iespējama tiesību aizsardzība valsts tiesās, lai noteiktu, cik padziļināti tiesā ir jāveic pārbaude par valsts lēmumiem, kuri pieņemti, piemērojot Savienības tiesību aktu, ir jāņem vērā tā mērķi un jāraugās, lai netiktu mazināts šīs pārbaudes iedarbīgums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 18. jūnijs, HI, C‑92/00, EU:C:2002:379, 59. punkts, un 2014. gada 11. decembris, Croce Amica One Italia, C‑440/13, EU:C:2014:2435, 40. punkts).
47 Paraugu ņemšanas vietu izvietojums ir viens no galvenajiem Direktīvā 2008/50 paredzētās gaisa kvalitātes novērtēšanas un uzlabošanas sistēmas elementiem, it īpaši attiecībā uz gadījumiem, kad piesārņojuma līmenis pārsniedz tās 5. un 6. pantā noteikto augšējo piesārņojuma novērtēšanas slieksni. Kā norādīts šā sprieduma 36. punktā, šādā gadījumā paraugu ņemšanas vietas ir galvenais gaisa kvalitātes novērtēšanas instruments atbilstoši Direktīvas 2008/50 6. panta 2. punktam.
48 Šajās vietās iegūtie mērījumi dod dalībvalstīm iespēju nodrošināt, ka to zonās un aglomerācijās šajā direktīvā minēto piesārņojošo vielu koncentrācija nepārsniedz Direktīvas 2008/50 XI pielikumā noteiktos robežlielumus, kas paredzēti tās 13. panta 1. punktā. Ja šie robežlielumi ir pārsniegti pēc atbilstības sasniegšanai noteiktā termiņa iestāšanās, attiecīgajai dalībvalstij saskaņā ar minētās direktīvas 23. panta 1. punktu ir jāizstrādā konkrētām prasībām atbilstīgs gaisa kvalitātes uzlabošanas plāns (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 25. jūlijs, Janecek, C‑237/07, EU:C:2008:447, 35. un 42. punkts, un 2014. gada 19. novembris, ClientEarth, C‑404/13, EU:C:2014:2382, 25. un 40. punkts).
49 No tā izriet, ka, ja paraugu ņemšanas vietas, kas atrodas kādā konkrētā zonā vai aglomerācijā, netiktu ierīkotas atbilstoši Direktīvā 2008/50 noteiktajiem kritērijiem, būtu apdraudēta tās mērķa sasniegšana.
50 Šis risks var īstenoties arī tad, ja dalībvalstu kompetentajām iestādēm ar Direktīvu 2008/50 piešķirtās rīcības brīvības ietvaros tās necenšas nodrošināt tās iedarbīgumu. Tā, piemēram, gadījumā, ja mērījumi, kas tiek veikti vairākās vietās, principā var sniegt informāciju par piesārņotākajām teritorijām šīs direktīvas III pielikuma B iedaļas 1. punkta a) apakšpunkta pirmā ievilkuma izpratnē, valsts kompetentajām iestādēm ir pienākums izvēlēties tādu paraugu ņemšanas vietu izvietojumu, kas pēc iespējas mazinātu risku, ka robežlielumu pārsniegumi varētu palikt neatklāti.
51 Šajā kontekstā šīm iestādēm ir pienākums savus lēmumus balstīt uz neapšaubāmiem zinātniskiem pierādījumiem un, kā izriet no Direktīvas 2008/50 III pielikuma D iedaļas, sagatavot izsmeļošu dokumentāciju, kurā izklāstīts arī visu monitoringa staciju izvietojuma pamatojums. Šī dokumentācija ir regulāri jāatjaunina, lai nodrošinātu, ka atlases kritēriji joprojām ir pamatoti.
52 Līdz ar to, lai arī, izvēloties paraugu ņemšanas vietu izvietojumu, ir jāveic sarežģīts un tehnisks novērtējums, kompetento valsts iestāžu rīcības brīvību ierobežo attiecīgais šajā nolūkā pieņemto noteikumu nolūks un tajos izvirzītie mērķi.
53 Turklāt, tā kā attiecīgajai personai šajā tiesvedībā ir tiesības lūgt tiesu pārbaudīt, vai valsts tiesību akti un to piemērošana joprojām nepārsniedz Direktīvā 2008/50 paredzēto rīcības brīvību, izvēloties paraugu ņemšanas vietu izvietojumu, valsts tiesību aktos šim nolūkam izraudzītajai tiesai attiecībā pret attiecīgo valsts iestādi ir jāveic arī visi nepieciešamie pasākumi, piemēram, jāizdod rīkojums, lai nodrošinātu, ka šīs vietas tiktu izvietotas atbilstoši šajā direktīvā noteiktajiem kritērijiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 25. jūlijs, Janecek, C‑237/07, EU:C:2008:447, 38. un 39. punkts, un 2014. gada 19. novembris, ClientEarth, C‑404/13, EU:C:2014:2382, 55., 56. un 58. punkts).
54 Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka, ja attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesību aktos, piemēram, Direktīvā 2008/50. Tomēr paredzētie procesuālie noteikumi nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām, kuru pamatā ir valsts tiesības (līdzvērtības princips), un tās nedrīkst padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kuras piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 6. oktobris, East Sussex County Council, C‑71/14, EU:C:2015:656, 52. punkts, un 2018. gada 22. februāris, INEOS Köln, C‑572/16, EU:C:2018:100, 42. punkts). Attiecībā uz pēdējo minēto principu ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā ir nostiprinātas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību objektīvā tiesā, kas ir efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa atkārtots apstiprinājums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 26. jūlijs, Sacko, C‑348/16, EU:C:2017:591, 31. punkts, un 2017. gada 27. septembris, Puškár, C‑73/16, EU:C:2017:725, 59. punkts).
55 Šajā lietā notikušajā tiesas sēdē Tiesā tika apstiprināts un netiek apstrīdēts, ka saskaņā ar attiecīgajām Beļģijas tiesību normām valsts tiesas, kurām ir piekritīga pārbaude par paraugu ņemšanas vietu izvietojumu, ir pilnvarotas izdot valsts iestādēm adresētus rīkojumus. Līdz ar to iesniedzējtiesai valsts tiesību aktos paredzētos apstākļos attiecīgā gadījumā ir pienākums šīs pilnvaras izmantot.
56 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LES 4. panta 3. punkts un 19. panta 1. punkta otrā daļa kopsakarā ar LESD 288. panta trešo daļu un Direktīvas 2008/50 6. un 7. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kas izskata pieteikumu, ko šajā sakarā iesniegušas privātpersonas, kuras tieši skar šīs direktīvas 13. panta 1. punktā paredzēto robežlielumu pārsniegums, ir pienākums pārbaudīt, vai paraugu ņemšanas vietas, kas atrodas konkrētā zonā, ir ierīkotas atbilstoši minētās direktīvas III pielikuma B iedaļas 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem, un, ja tas tā nav, attiecībā pret valsts kompetento iestādi veikt visus nepieciešamos pasākumus, tai skaitā izdot rīkojumu, ja tāds ir paredzēts valsts tiesību aktos, kurā uzdots šīs paraugu ņemšanas vietas izvietot atbilstoši šiem kritērijiem.
Par otro jautājumu
57 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punkts un 23. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka, lai varētu konstatēt šīs direktīvas XI pielikumā noteikta robežlieluma pārsniegumu attiecībā uz kalendārajam gadam aprēķinātu vidējo rādītāju, pietiek ar to, ka šo lielumu pārsniedz vienā atsevišķā paraugu ņemšanas vietā izmērīts piesārņojuma līmenis, vai tomēr obligāts nosacījums ir tas, ka šādam piesārņojuma līmenim atbilst visās konkrētas zonas vai aglomerācijas paraugu ņemšanas vietās veikto mērījumu vidējais lielums.
58 Kā jau atgādināts šā sprieduma 48. punktā, dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punktu ir pienākums nodrošināt, lai to zonās un aglomerācijās šajā direktīvā minēto piesārņojošo vielu koncentrācija nepārsniegtu tās XI pielikumā noteiktos robežlielumus. Ja šo robežlielumu pārsniegums noticis pēc termiņa, līdz kuram jāpanāk to ievērošana, attiecīgajai dalībvalstij ir pienākums izstrādāt gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu atbilstoši minētās direktīvas 23. panta 1. punktam.
59 Kā norādījusi ģenerāladvokāte secinājumu 72.–75. punktā, Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punkta formulējums nesniedz viennozīmīgu atbildi uz iesniedzējtiesas otro jautājumu. To pašu var konstatēt attiecībā uz šīs direktīvas 23. panta 1. punktu.
60 Ja Savienības tiesību normas gramatiska interpretācija neļauj precīzi novērtēt tās tvērumu, tad tā ir jāinterpretē, ņemot vērā tiesiskā regulējuma, kurā tā ietilpst, vispārējo sistēmu un mērķi (spriedums, 2018. gada 6. jūnijs, Koppers Denmark, C‑49/17, EU:C:2018:395, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 No Direktīvas 2008/50 6. panta 1. punkta un 13. panta 1. punkta trešās daļas izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums novērtēt, vai robežlielumi tiek ievēroti atbilstoši šīs direktīvas III pielikumā noteiktajām prasībām un kritērijiem. Kā izriet no šā pielikuma A iedaļas 1. punkta, tā B un C iedaļa attiecas uz paraugu ņemšanas vietu izvietojumu, tomēr tajā ir sniegtas arī norādes par pārējo Direktīvā 2008/50 paredzēto gaisa kvalitātes novērtēšanas metožu ieviešanu.
62 Šajā ziņā šā sprieduma 39. punktā jau norādīts, ka Direktīvas 2008/50 III pielikuma B iedaļas 1. punkta a) un f) apakšpunkta normas ietver prasības, ka paraugu ņemšanas vietās iegūtajiem datiem ir reprezentatīvi jāatspoguļo situācija kādas zonas vai aglomerācijas teritorijās, kurām raksturīgs konkrēts piesārņojuma līmenis. Tādējādi Savienības likumdevēja izstrādātās sistēmas nolūks ir dot kompetentajām iestādēm iespēju ne tikai noskaidrot gaisa piesārņojuma koncentrāciju teritorijā, kurā atrodas attiecīgā paraugu ņemšanas vieta, bet arī no šīs informācijas secināt, kāda ir piesārņojuma koncentrācija citās līdzīgās teritorijās. Kā izriet no Direktīvas 2008/50 14. apsvēruma, pēdējais minētais mērķis tiek sasniegts, galvenokārt izmantojot modelēšanas paņēmienus.
63 No tā var secināt, ka visās attiecīgās zonas vai aglomerācijas paraugu ņemšanas vietās izmērīto rādītāju vidējā lieluma aprēķināšana nesniedz lietderīgu norādi par piesārņojošo vielu iedarbību, kādai pakļauti iedzīvotāji. Konkrētāk, šāds vidējais lielums nedod iespēju konstatēt, kāda ir iedarbība uz iedzīvotājiem kopumā, jo tā tiek novērtēta, izmantojot paraugu ņemšanas vietas, kas ierīkotas speciāli šajā nolūkā un atbilstoši Direktīvas 2008/50 III pielikuma B iedaļas 1. punkta a) apakšpunkta otrajam ievilkumam.
64 Šāds vērtējums atbilst Direktīvas 2008/50 15. pantam kopsakarā ar tās 2. panta 20. un 23. punktu un XIV pielikuma A iedaļu. Proti, saskaņā ar šo 15. pantu dalībvalstīm ir jāievieš ekspozīcijas PM2,5 (iedarbības) vidējais rādītājs. Šis rādītājs netiek noteikts atkarībā no piesārņojuma līmeņa vidējā lieluma visās konkrētas zonas vai aglomerācijas paraugu ņemšanas vietās, bet gan ir balstīts uz mērījumiem, kas iegūti tikai vietās, kurās tiek mērīts pilsētas fona piesārņojums, un ar mērījumiem iegūtie dati saskaņā ar minētā 15. panta 4. punktu ir jāizmanto PM2,5 vispārējās iedarbības uz iedzīvotājiem rādītāja noteikšanai atbilstoši Direktīvas 2008/50 III pielikumam.
65 Turklāt Direktīvas 2008/50 23. panta 1. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka gaisa kvalitātes uzlabošanas plānos ir jāietver vismaz tā informācija, kas minēta šīs direktīvas XV pielikuma A iedaļā. Saskaņā ar šā XV pielikuma A iedaļas 1. punktu gaisa kvalitātes uzlabošanas plānos ir jānorāda teritorija, kurā konstatēts robežlielumu pārsniegums, tai skaitā attiecīgā vai attiecīgās paraugu ņemšanas vietas.
66 Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jākonstatē, ka no Direktīvas 2008/50 vispārējās sistēmas izriet, ka, lai dalībvalstis varētu novērtēt, vai tiek ievēroti šīs direktīvas XI pielikumā noteiktie robežlielumi, noteicošs ir piesārņojuma līmenis, kas izmērīts katrā paraugu ņemšanas vietā atsevišķi.
67 Šāda Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punkta un 23. panta 1. punkta interpretācija saskan ar šīs direktīvas mērķi. Kā izriet no šīs direktīvas 2. apsvēruma un 1. panta, tās mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību un, lai to sasniegtu, tajā ir paredzēti pasākumi, ar kuriem iespējams cīnīties pret piesārņojošo vielu emisiju piesārņojuma rašanās vietā. Atbilstoši šim mērķim ir jānoskaidro, kādai gaisa piesārņojuma iedarbībai faktiski ir pakļauti iedzīvotāji vai kāda viņu daļa, un jānodrošina, lai tiktu veikti atbilstīgi pasākumi nolūkā cīnīties pret šā piesārņojuma avotiem. Līdz ar to pietiek ar robežlieluma pārsniegumu vienā vienīgā paraugu ņemšanas vietā, lai rastos pienākums izstrādāt gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu atbilstoši Direktīvas 2008/50 23. panta 1. punktam.
68 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punkts un 23. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai konstatētu, ka par kalendāro gadu aprēķināts vidējais rādītājs pārsniedz šīs direktīvas XI pielikumā noteiktu robežlielumu, pietiek, ka šo lielumu pārsniedz vienā atsevišķā paraugu ņemšanas vietā izmērīts piesārņojuma līmenis.
Par tiesāšanās izdevumiem
69 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) LES 4. panta 3. punkts un 19. panta 1. punkta otrā daļa kopsakarā ar LESD 288. panta trešo daļu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/50/EK (2008. gada 21. maijs) par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai 6. un 7. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kas izskata pieteikumu, ko šajā sakarā iesniegušas privātpersonas, kuras tieši skar šīs direktīvas 13. panta 1. punktā paredzēto robežlielumu pārsniegums, ir pienākums pārbaudīt, vai paraugu ņemšanas vietas, kas atrodas konkrētā zonā, ir ierīkotas atbilstoši minētās direktīvas III pielikuma B iedaļas 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem, un, ja tas tā nav, attiecībā pret valsts kompetento iestādi veikt visus nepieciešamos pasākumus, tai skaitā izdot rīkojumu, ja tāds ir paredzēts valsts tiesību aktos, kurā uzdots šīs paraugu ņemšanas vietas izvietot atbilstoši šiem kritērijiem.
2) Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punkts un 23. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai konstatētu, ka par kalendāro gadu aprēķināts vidējais rādītājs pārsniedz šīs direktīvas XI pielikumā noteiktu robežlielumu, pietiek ar to, ka šo lielumu pārsniedz vienā atsevišķā paraugu ņemšanas vietā izmērīts piesārņojuma līmenis.
[Paraksti]