Lieta T‑235/07
Bavaria NV
pret
Eiropas Komisiju
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nīderlandes alus tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Pārkāpuma pierādīšana – Piekļuve lietas materiāliem – Naudas sodi – Vienlīdzīgas attieksmes princips – Saprātīgs termiņš
Sprieduma kopsavilkums
1. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi starp uzņēmumiem – Jēdziens – Gribas vienotība attiecībā uz uzvedību tirgū
(EKL 81. panta 1. punkts)
2. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Saskaņotas darbības – Jēdziens – Sazināšanās, kas nav saderīga ar katra uzņēmuma pienākumu pašam neatkarīgi noteikt savu rīcību tirgū – Informācijas apmaiņa – Prezumpcija – Nosacījumi
(EKL 81. panta 1. punkts)
3. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pierādījumu veids – Prasība par pierādījumu kopumu
(EKL 81. panta 1. punkts)
4. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pierādījumu veids – Dokumentāli pierādījumi
(EKL 81. panta 1. punkts)
5. Kopienu tiesības – Principi – Pamattiesības – Nevainīguma prezumpcija – Tiesvedība konkurences lietā – Piemērojamība
(EKL 81. panta 1. punkts)
6. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Paziņojuma par sadarbību ietvaros citu uzņēmumu, kas piedalījušies pārkāpumā, iesniegto paziņojumu kā pierādījumu izmantošana – Pieļaujamība – Nosacījumi
(EKL 81. un EKL 82. pants)
7. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi starp uzņēmumiem – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpumu – Ierobežojumi
(EKL 81. panta 1. punkts)
8. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Saskaņotas darbības – Konkurences apdraudējums – Vērtēšanas kritēriji – Pret konkurenci vērsts mērķis – Pietiekams konstatējums
(EKL 81. panta 1. punkts)
9. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpumu un tā ilgumu – Aizliegtas vienošanās galveno dalībnieku brīvprātīgi sniegto liecību, ar kurām apsūdz uzņēmumu, lai panāktu paziņojuma par sadarbību piemērošanu, pierādījuma spēks
(EKL 81. panta 1. punkts; Komisijas Paziņojums 96/C 207/04)
10. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Salikts pārkāpums, kam ir gan nolīguma, gan saskaņotu darbību iezīmes – Vienota atzīšana par “nolīgumu un/vai saskaņotām darbībām” – Pieļaujamība
(EKL 81. panta 1. punkts)
11. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums attiecībā uz uzņēmumu un kas pieņemts pēc cita Komisijas lēmuma, kurā minētais uzņēmums minēts tikai faktu izklāstā, bet nav tā adresāts un ar kuru tam netiek uzlikts sods – “Non bis in idem” principa pārkāpums – Neesamība
(EKL 81. panta 1. punkts)
12. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpumu un tā ilgumu – Pierādīšanas pienākuma apjoms
(EKL 81. panta 1. punkts)
13. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Pierādījumi – Uzņēmuma atbilde uz Komisijas informācijas pieprasījumu – Pierādījuma spēks – Novērtēšana
(Padomes Regulas Nr. 17 11. pants un Padomes Regulas Nr. 1/2003 18. pants)
14. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums rūpīgi un neitrāli pārbaudīt visus atbilstošos lietas apstākļus
15. Konkurence – Administratīvais process – Priekšlaicīga Komisijas pārliecības par pārkāpuma esamību izpaušana
16. Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Piekļuve lietas materiāliem – Piemērojamība – Atteikums paziņot dokumentu – Sekas – Nepieciešamība saistībā ar attiecīgā uzņēmuma pierādīšanas pienākumu atšķirīgi izturēties pret apsūdzošiem un attaisnojošiem dokumentiem
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkts)
17. Konkurence – Administratīvais process – Piekļuve lietas materiāliem – Lietas izmeklēšanas materiālos neiekļauti dokumenti, kurus Komisija nav izmantojusi apsūdzībai – Dokumenti, kurus var izmantot lietas dalībnieku aizstāvībai
(EKL 81. panta 1. punkts un 82. pants; EEZ līguma 53., 54. un 57. pants; Padomes Regula Nr. 139/2004 un Komisijas Paziņojuma 2005/C 325/07 27. punkts)
18. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Komisijai rezervētā rīcības brīvība – Ierobežojumi – Komisijas pieņemto Pamatnostādņu ievērošana – Pārbaude tiesā
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts un Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)
19. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Konkrētās ietekmes uz tirgu ņemšana vērā – Piemērojamība
(EKL 81. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts un Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkts)
20. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Komisijas rīcības brīvība
(Padomes Regula Nr. 17; Padomes Regula Nr. 1/2003; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)
21. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Attiecīgo uzņēmumu iedalīšana dažādās kategorijās – Nosacījumi
(Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkta sestā un septītā daļa)
22. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Attiecīgo uzņēmumu iedalīšana dažādās kategorijās – Vērā ņemtais apgrozījums
(Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkta sestā un septītā daļa)
23. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pienākumi – Saprātīga termiņa ievērošana – Vērtēšanas kritēriji – Pārkāpums – Sekas
(Padomes Regula Nr. 1/2003)
24. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Iespēja palielināt naudas soda apmēru, lai pastiprinātu tā preventīvo ietekmi
(EKL 81. pants)
25. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pienākumi – Saprātīga termiņa ievērošana – Pārkāpums – Sekas – Naudas soda samazinājums taisnīguma apsvērumu dēļ
(EKL 81. pants)
1. Lai pastāvētu nolīgums EKL 81. panta 1. punkta nozīmē, pietiek ar to, ka konkrētie uzņēmumi ir izteikuši kopīgu gribu darboties tirgū noteiktā veidā. Var uzskatīt, ka nolīgums EKL 81. panta 1. punkta izpratnē ir noslēgts, ja pastāv gribu sakritība par pašu konkurences ierobežošanas principu, pat ja specifiskie paredzētās ierobežošanas elementi vēl ir sarunu priekšmets. Nolīguma EKL 81. panta izpratnē pastāvēšanu neliek apšaubīt nedz iespējamais apstāklis, ka iesaistīto uzņēmumu gribu saskaņotība neattiecas uz konkrētu cenu paaugstināšanas īstenošanas kārtību, nedz apstāklis, ka tai faktiski nekad nav bijušas sekas tirgū.
(sal. ar 34., 35. un 175. punktu)
2. Saskaņotu darbību jēdziens paredz saskaņošanas formu starp uzņēmumiem, ar kuru, nesasniedzot vienošanos šī vārda tiešā nozīmē, apzināti aizstāj konkurences riskus ar praktisku sadarbību starp tiem. Šajā ziņā ar EKL 81. panta 1. punktu nav savienojama nekāda tieša vai netieša saziņa, kas varētu vai nu ietekmēt pašreizējā vai potenciālā konkurenta rīcību tirgū, vai arī atklāt šādam konkurentam, kā tas pats ir izlēmis rīkoties tirgū vai kā tas vēlas rīkoties tirgū, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana.
Ir jāprezumē, ja vien nav pierādīts pretējais, par ko pierādījumi jāiesniedz ieinteresētajiem tirgus dalībniekiem, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņotajās darbībās un kas turpina darboties tirgū, ņem vērā informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa ar to konkurentiem, lai izvēlētos savu rīcību tirgū. Tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja saskaņotība ir notikusi regulāri ilga laika perioda ietvaros.
(sal. ar 36., 37. un 178. punktu)
3. Attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta pārkāpuma pierādīšanu Komisijai ir jāpierāda tās konstatētie pārkāpumi un jāsavāc atbilstoši pierādījumi, lai juridiski pietiekami pierādītu faktu, kuri veido pārkāpumu, esamību. Tādējādi Komisijai ir jāsniedz precīzi un atbilstoši pierādījumi, lai radītu stingru pārliecību, ka pārkāpums ir izdarīts.
Tomēr katram Komisijas sniegtajam pierādījumam nav obligāti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma apstākli. Pietiek, ka vispārēji novērtēts pazīmju kopums, uz kuru atsaucas iestāde, atbilst šai prasībai.
Ņemot vērā konkurenci traucējošu nolīgumu noslēgšanas aizlieguma nepārprotamo raksturu, nevar prasīt, lai Komisija iesniegtu dokumentus, kas skaidri liecina, ka attiecīgie uzņēmēji ir sazinājušies. Katrā ziņā ir jābūt iespējai papildināt fragmentāros un izkliedētos faktus, kuri var būt Komisijas rīcībā, ar secinājumiem, kas ļautu atveidot atbilstošos apstākļus. Tādējādi par konkurenci traucējošas prakses vai nolīguma pastāvēšanu var secināt no noteikta to sakritību un norāžu daudzuma, kas, izvērtētas kopā, var tikt uzskatītas par pierādījumu konkurences noteikumu pārkāpumam, ja nav cita loģiska izskaidrojuma.
(sal. ar 38.–41. punktu)
4. Ja Komisija ir atsaukusies uz dokumentālajiem pierādījumiem, lai pierādītu pret konkurenci vērsta nolīguma vai saskaņotu darbību pastāvēšanu, lietas dalībniekiem, kas šo konstatāciju apstrīd Vispārējā tiesā, ir ne tikai jāiesniedz alternatīva Komisijas apgalvotajam, bet arī jāizvirza apstrīdētajā lēmumā, lai pierādītu pārkāpuma neesamību, izvirzīto pierādījumu nepietiekamība.
(sal. ar 42. punktu)
5. Attiecībā uz tiesas pārbaudes apjomu, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja ir iesniegta prasība par lēmuma par EKL 81. panta 1. punkta piemērošanu atcelšanu, Vispārējai tiesai ir vispārīgi jāveic pilnīga pārbaude, lai noskaidrotu, ir vai nav izpildīti EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi.
Tiesas šaubām ir jābūt vērstām par labu uzņēmumam – lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, adresātam, atbilstoši nevainīguma prezumpcijas principam, kas, kā Eiropas Savienības tiesību vispārējais princips, ir piemērojams arī tādos procesos par uzņēmumiem piemērojamo konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var noteikt naudas sodus vai kavējuma naudu.
(sal. ar 43. un 44. punktu)
6. Ne kāda tiesību norma, ne arī Savienības tiesību vispārējs princips neliedz Komisijai, vēršoties pret uzņēmumu, atsaukties uz citu apsūdzēto uzņēmumu paziņojumiem. Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt darbības, ar ko pārkāpts EKL 81. un 82. pants, būtu neiespējams un nesavienojams ar tai ar EK līgumu izvirzīto uzdevumu pārraudzīt šo noteikumu pienācīgu piemērošanu.
Protams, viena uzņēmuma, kas apsūdzēts par dalību aizliegtajā vienošanās, paziņojums, ko savukārt apstrīd vairāki citi apsūdzētie uzņēmumi, nevar tikt uzskatīts par pietiekamu šo uzņēmumu izdarīta pārkāpuma pierādījumu, ja to neapliecina citi pierādījumi. Tāds paziņojums pats par sevi nevar būt pietiekams, lai pierādītu pārkāpuma pastāvēšanu, bet tas ir jāapstiprina ar citiem pierādījumiem. Tomēr ir jāuzskata, ka nepieciešamā apstiprinājuma pakāpe kā precizitātes, tā arī detalizētības ziņā šajā gadījumā ir mazāka, nekā tā būtu, ja tas nebūtu īpaši ticams.
Tādējādi, ja tiktu nolemts, ka minētajā paziņojumā minētās prakses pastāvēšanu un atsevišķus tās aspektus apstiprinātu vēl vairāki savā starpā saskaņoti pierādījumi, minētais paziņojums šajā situācijā pats par sevi varētu būt pietiekams, lai pierādītu citus Komisijas lēmuma aspektus.
Turklāt, ciktāl kāds dokuments nav tiešā pretrunā paziņojumam attiecībā uz pārmesto darbību pastāvēšanu vai to būtisko saturu, tas, ka šis dokuments ietver pierādījumus par būtiskiem šās prakses aspektiem, ir pietiekami, lai tas kļūtu par apstiprinošu pierādījumu pārkāpuma pierādījumu kopuma kontekstā.
(sal. ar 60. un 79.–81. punktu)
7. Komisijai bieži vien ir pienākums pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu apstākļos, kas nebūt nesekmē šo uzdevumu, jo var būt pagājuši vairāki gadi kopš notikumiem, kas veido pārkāpumu, un vairāki uzņēmumi, pret kuriem ierosināta izmeklēšana, nav ar to aktīvi sadarbojušies.
Lai gan Komisijai noteikti ir jāpierāda, ka vienošanās par tirgus sadali ir bijusi noslēgta, būtu pārmērīgi prasīt tai iesniegt arī pierādījumus par šā mērķa sasniegšanas konkrēto mehānismu. Uzņēmumam, kas vainīgs pārkāpumā, būtu pārāk viegli izvairīties no jebkādām sankcijām, ja tas pamatojumam varētu atsaukties uz nenoteikto raksturu, kāds ir informācijai, kas sniegta attiecībā uz pretlikumīgā nolīguma darbību situācijā, kurā jau pienācīgā veidā ir pierādīta nolīguma pastāvēšana un tā pret konkurenci vērstais mērķis. Šādā situācijā uzņēmumi var lietderīgi aizstāvēties, ciktāl tiem ir iespēja paust nostāju par visiem pierādījumiem, ko pret tiem izvirzījusi Komisija.
(sal. ar 69. punktu)
8. No EKL 81. panta normas paša formulējuma izriet, ka nolīgumi un saskaņotas darbības starp uzņēmumiem ir aizliegtas neatkarīgi no jebkādas ietekmes uz tirgu, ja tiem ir pret konkurenci vērsts mērķis. Tādējādi, tā kā Komisija ir konstatējusi nolīgumu un saskaņotu darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi pastāvēšanu, šo konstatējumu nevar apstrīdēt ar norādēm par slepenu vienošanos piemērošanas neesamību vai ietekmes uz tirgu neesamību.
(sal. ar 70. un 71. punktu)
9. Kaut gan parasti ir jāatzīst zināma neuzticēšanās prettiesiskas aizliegtas vienošanās galveno dalībnieku brīvprātīgi sniegtajām liecībām, ievērojot iespēju, ka šie dalībnieki centīsies samazināt sava un palielināt citu dalībnieku ieguldījuma nozīmi pārkāpuma izdarīšanā, apstāklis, ka ir izteikts lūgums piemērot paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības, lai saņemtu naudas soda samazinājumu, ne vienmēr norāda uz mēģinājumu sniegt sagrozītus pierādījumus citu inkriminētās aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcībai. Faktiski ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par šāda lūguma iesniedzēja godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un apdraudēt tā iespēju saņemt visas paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības.
(sal. ar 78. punktu)
10. Saskaroties ar saliktu faktoloģisko situāciju, dubultā pret konkurenci vērstas rīcības kvalifikācija kā “nolīgumu un/vai saskaņotu darbību kopums”, ciktāl šī rīcība ietver gan elementus, kas kvalificējami kā “nolīgumi”, gan elementus, kas kvalificējami kā “saskaņotas darbības”, ir jāsaprot nevis kā kvalifikācija, kas vienlaikus un kumulatīvi prasa pierādījumus, ka katrs no šiem faktiskajiem apstākļiem ietver elementus, kas veido nolīgumu un elementus, kuri veido saskaņotas darbības, bet gan tādējādi, ka tā apzīmē kopumu, kas ietver faktiskos apstākļus, no kuriem atsevišķi ir tikuši kvalificēti kā nolīgumi un citi – kā saskaņotas darbības EKL 81. panta izpratnē, kurā nav paredzēta specifiska kvalifikācija šāda veida saliktam pārkāpumam.
(sal. ar 183. punktu)
11. Princips ne bis in idem, kas ir Savienības tiesību vispārējs princips, kura ievērošanu nodrošina tiesa, aizliedz vienu un to pašu personu sodīt vairāk nekā vienu reizi par vienu un to pašu prettiesisko rīcību, lai aizsargātu vienas un tās pašas tiesiskās intereses. Šī principa piemērošana ir pakļauta trim kumulatīviem nosacījumiem, proti, faktu identiskumam, pārkāpēja identiskumam un aizsargājamo tiesisko interešu identiskumam.
Kad Komisija uzliek uzņēmumam sodu par pret konkurenci vērstu rīcību, minētais princips nekādā veidā netiek pārkāpts, ja apstrīdētā rīcība jau ir agrāka Komisijas lēmuma priekšmets, jo ar šo agrāko lēmumu attiecīgajam uzņēmumam nebija uzlikts sods, tas nrbija minēts ne starp tā adresātiem, ne arī tostarp starp procesa ietvaros sagatavotā paziņojuma par iebildumiem, kas ir izraisījis minētā lēmuma pieņemšanu, adresātiem, un ta dalība prettiesiskā rīcībā bija pieminēta tikai faktu izklāstā, bet nav bijusi priekšmets nekādam Komisijas veiktam juridiskam vērtējumam.
(sal. ar 186.–188. punktu)
12. Pārkāpuma ilgums ir apstāklis, kas ietilpst pārkāpuma jēdzienā atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam un elements, kas galvenokārt ir jāpierāda Komisijai. Šajā ziņā judikatūrā ir izvirzīta prasība, ka tādu pierādījumu trūkuma gadījumā, kas tieši apstiprina pārkāpuma ilgumu, Komisijai ir jāpamatojas vismaz uz pierādījumiem, kas attiecas uz faktiem, kuri ir pietiekami saistīti laikā, lai varētu saprātīgi pieņemt, ka šis pārkāpums ir veikts nepārtraukti no viena datuma līdz otram.
(sal. ar 198. punktu)
13. Paziņojums, kas sniegts uzņēmuma vārdā kā atbilde uz informācijas pieprasījumu, kuru Komisija nosūtījusi Regulas Nr. 17 11. panta un Regulas Nr. 1/2003 18. panta izpratnē, ir apveltīts ar augstāku ticamību nekā tā, kas varētu būt atbildei, ko sniedzis tā personāla loceklis, lai kāda nebūtu tā personīgā pieredze vai viedoklis.
(sal. ar 217. punktu)
14. Starp garantijām, ko piešķir Savienības tiesiskā kārtība administratīvajā procesā, it īpaši ir iestādes pienākums rūpīgi un neitrāli pārbaudīt visus atbilstošos lietas apstākļus.
(sal. ar 222. punktu)
15. Pārkāpuma esamība ir jāizvērtē tikai uz Komisijas apkopoto pierādījumu pamata. Ciktāl administratīvajā procesā ir faktiski pierādīta pārkāpuma esamība, pierādījums par to, ka Komisija šī procesa laikā priekšlaikus izpaudusi savu pārliecību, ka šis pārkāpums pastāv, nav tāds, kas var padarīt neesošu pierādījumu par pašu pārkāpumu.
(sal. ar 226. punktu)
16. Tiesībās piekļūt lietas materiāliem, kas ir tiesību uz aizstāvību pamatā, paredzēts, ka Komisija attiecīgajam uzņēmumam sniedz iespēju veikt visu izmeklēšanas lietā esošo dokumentu, kas varētu būt nozīmīgi tā aizstāvībai, pārbaudi. Pie šiem dokumentiem pieder gan apsūdzošie, gan attaisnojošie dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus ietverošus dokumentus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju.
Attiecībā uz apsūdzošajiem dokumentiem piekļuves dokumentam nesniegšana ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums pierāda, ka, pirmkārt, Komisija ir pamatojusies uz šo dokumentu, lai pamatotu savu iebildumu par pārkāpuma esamību, un, otrkārt, iebildumu var pierādīt, tikai atsaucoties uz šo dokumentu. Tātad attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka iznākums, pie kura savā lēmumā nonākusi Komisija, būtu bijis atšķirīgs, ja dokuments, kuram nav sniegta piekļuve, nebūtu pieņemams kā pierādījums.
Savukārt attiecībā uz to, ka piekļuve nav sniegta attaisnojošam dokumentam, attiecīgajam uzņēmumam ir tikai jākonstatē, ka tā neatklāšana varēja uzņēmumam nelabvēlīgi ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu. Pietiek, ja uzņēmums pierāda, ka tas būtu varējis šos dokumentus izmantot attaisnojumam savā aizstāvībā, tostarp pierādot, ka tas būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kas nav saskanīgi ar vērtējumiem, ko Komisija veikusi paziņojuma par iebildumiem stadijā, un tādējādi būtu varējis jebkādā veidā ietekmēt lēmumā ietvertos vērtējumus.
(sal. ar 236.–239. punktu)
17. Paziņojuma par iebildumiem mērķis ir ierobežot pret uzņēmumu uzsāktā procesa priekšmetu un nodrošināt tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu. Tieši no šāda viedokļa paziņojumu par iebildumiem aptver procesuālās garantijas, ar kurām tiek īstenots aizstāvības tiesību ievērošanas princips, starp kurām ir tiesības uz piekļuvi dokumentiem, kas ietverti Komisijas lietas materiālos.
Atbildes uz paziņojumu par iebildumiem nav daļa no lietas materiāliem šī jēdziena īstajā nozīmē. Attiecībā uz dokumentiem, kas nav daļa no lietas materiāliem, kas sagatavoti paziņojuma par iebildumiem paziņošanas brīdī, Komisijai pienākums atklāt minētās atbildes citām iesaistītajām personām ir vienīgi tad, ja izrādās, ka tās ietver jaunus apsūdzošus vai attaisnojošus pierādījumus. Tāpat saskaņā ar Komisijas Paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem, ievērojot EKL 81. un 82. pantu, EEZ līguma 53., 54. un 57. pantu un Regulu Nr. 139/2004, 27. punktu parasti netiek piešķirta piekļuve citu pušu, uz kurām attiecas izmeklēšana, atbildēm uz Komisijas iebildumiem. Pusei ir piekļuve šiem dokumentiem vienīgi tad, ja tie var ietvert jaunus pierādījumus – kā apsūdzoša, tā arī attaisnojoša rakstura – attiecībā uz apgalvojumiem pret konkrēto pusi Komisijas paziņojumā par iebildumiem.
Šajā ziņā attiecībā, pirmkārt, uz jauniem apsūdzoša rakstura pierādījumiem, ja Komisija, lai pierādītu pārkāpumu, vēlas pamatoties uz pierādījumu, kas izriet no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, citiem uzņēmumiem šajā procesā ir jānodrošina iespēja izteikt savu viedokli par šo jauno pierādījumu.
Otrkārt, kas attiecas uz jaunajiem attaisnojošajiem pierādījumiem, no judikatūras izriet, ka Komisijai nav pienākuma padarīt tos pieejamus pēc pašas iniciatīvas. Gadījumā, ja Komisija administratīvā procesa laikā noraidījusi prasītāja lūgumu sniegt piekļuvi dokumentiem, kas nav izmeklēšanas materiālos, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu var konstatēt tikai tad, ja ir pierādīts, ka administratīvā procesa iznākums varētu būt bijis atšķirīgs gadījumā, ja prasītājam šī procesa laikā būtu bijusi piekļuve attiecīgajiem dokumentiem.
(sal. ar 241.–246. un 249. punktu)
18. Komisijai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz naudas sodu aprēķina metodi. Šajā aprēķina metodē, kas ir aprakstīta Pamatnostādnēs soda naudas [naudas soda] noteikšanai [aprēķināšanai], piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, ir iekļauti dažādi elastīgi elementi, kas Komisijai ļauj izmantot tai piešķirto rīcības brīvību atbilstoši Regulai Nr. 1/2003.
Turklāt tādās jomās kā naudas soda summas noteikšana saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003, kurās Komisijai ir šāda rīcības brīvība, tās vērtējumu tiesiskuma pārbaude aprobežojas ar acīmredzamas kļūdas vērtējumā neesamības pārbaudi. Komisijas rīcības brīvība un ierobežojumi, ko tā tai ir uzlikusi, nekādā gadījumā netraucē Savienības tiesu tās neierobežotās kompetences izmantošanā, un šo kompetenci tā var izmantot, lai atceltu, samazinātu vai palielinātu Komisijas noteiktā naudas soda summu.
(sal. ar 265.–267. punktu)
19. Pārkāpuma smagumu nosaka, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem – tādiem kā īpašie lietas apstākļi, lietā pastāvošā situācija un naudas sodu preventīvais raksturs, attiecībā uz kuriem Komisijai ir rīcības brīvība.
Konkrētāk, saskaņā ar Pamatnostādņu soda naudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, 1.A punkta pirmo daļu, novērtējot pārkāpuma smagumu, jāņem vērā tā raksturs, konkrētā ietekme uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjoms. Neierobežotas kompetences attiecībā uz pārbaudi ietvaros Vispārējai tiesai jāvērtē, vai uzliktā naudas soda apmērs ir samērīgs salīdzinājumā ar pārkāpuma smagumu, un jālīdzsvaro pārkāpuma smagums un apstākļi, uz kuriem atsaucas uzņēmums.
Sevišķi smagus pārkāpumus minēto pamatnostādņu 1.A punkta otrās daļas trešā ievilkuma izpratnē veido “galvenokārt horizontāli “cenu karteļu” tipa ierobežojumi un tirgus sadales kvotas”. Šāda veida aizliegtās vienošanās ir daļa no vissmagākajiem konkurences tiesību pārkāpumiem, jo tās atbilstoši to mērķim tiecas skaidri un vienkārši iznīcināt konkurenci starp uzņēmumiem, kas tos īsteno, un tādējādi ir pretrunā Savienības pamatmērķiem. Horizontālās aizliegtās vienošanās par cenām vai tirgu sadali var kvalificēt kā sevišķi smagas tikai to rakstura dēļ vien, un Komisijai nav pienākuma pierādīt pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu.
Kaut arī pārkāpuma konkrētā ietekme uz tirgu ir apstāklis, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu minētā pārkāpuma smagumu, runa ir par vienu no vairākiem kritērijiem, tādiem kā pārkāpuma raksturs un ģeogrāfiskā tirgus apjoms. Tāpat no pamatnostādņu 1.A punkta pirmās daļas izriet, ka šī ietekme ir jāņem vērā tikai tad, ja tā ir nosakāma.
(sal. ar 270.–272., 275., 276., 280. un 281. punktu)
20. Komisijai Regulas Nr. 17 un Regulas Nr. 1/2003 ietvaros ir rīcības brīvība, nosakot naudas sodu summu, lai mudinātu uzņēmumus rīkoties, ievērojot konkurences tiesību normas, un kompetence jebkurā brīdī pielāgot naudas sodu līmeni šīs politikas vajadzībām.
Agrāka Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse nav juridisks ietvars naudas sodiem konkurences jomā.
Lēmumiem par citām lietām ir tikai norādošs raksturs attiecībā uz iespējamu diskriminācijas pastāvēšanu, ievērojot, ka ir mazticami, ka lietu konkrētie apstākļi, tādi kā tirgi, preces, uzņēmumi un attiecīgie periodi, būtu identiski.
Komisija pārkāpumu smagumu vērtē, pamatojoties uz daudziem elementiem, kas neizriet no ierobežota vai izsmeļoša vērā ņemamo kritēriju saraksta, un turklāt tai nav pienākuma piemērot precīzu matemātisku formulu – vienalga, vai tas attiektos uz kopējo noteiktā naudas soda summu vai tās sadalījumu dažādos elementos. Šajos apstākļos naudas sodu, kas noteikti divu lēmumu par dažādiem pārkāpumiem adresātiem, tieša salīdzināšana rada risku deformēt specifiskās funkcijas, ko pilda dažādas naudas soda aprēķināšanas stadijas. Naudas sodu galīgās summas atspoguļo apstākļus, kas ir specifiski katras aizliegtās vienošanās gadījumā.
(sal. ar 288., 290., 293. un 294. punktu)
21. Saskaņā ar Pamatnostādnēm soda naudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, ja pārkāpumā piedalījušies vairāki uzņēmumi, Komisija var līdzsvarot sākumsummas, lai ņemtu vērā katra uzņēmuma īpašo nozīmi, sadalot aizliegtās vienošanās dalībniekus grupās, it īpaši, ja pastāv izteiktas atšķirības starp vienāda veida pārkāpuma izdarītāju uzņēmumu lielumiem. Turklāt ir precizēts, ka princips, ka par vienādu rīcību uzliekamas vienādas sankcijas, var radīt to, ka, ja to prasa apstākļi, iesaistītajiem uzņēmumiem tiek noteiktas diferencētas summas, šai diferenciācijai neatbilstot aritmētiskiem aprēķiniem.
Pārkāpuma smaguma noteikšanas stadijā Komisijai gadījumā, kad naudas sods par vienu pārkāpumu tiek uzlikts vairākiem uzņēmumiem, nav jāraugās, lai naudas sodu galīgie apmēri, kas aprēķināti attiecīgajiem uzņēmumiem, atspoguļotu visas šo uzņēmumu atšķirības saistībā ar to kopējo apgrozījumu. Savukārt tā var šos uzņēmumus sagrupēt.
Tomēr, veicot šādu iedalījumu kategorijās, ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips, saskaņā ar kuru ir aizliegts vienādas situācijas risināt dažādi un dažādas situācijas risināt vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota. Turklāt naudas sodu apmēram ir jābūt vismaz samērīgam ar apstākļiem, kas ņemti vērā, novērtējot pārkāpuma smagumu.
(sal. ar 298.–300. punktu)
22. Neraugoties uz tā aptuveno raksturu, apgrozījums konkurences tiesībās tiek uzskatīts par adekvātu kritēriju, lai novērtētu attiecīgo uzņēmumu lielumu un ekonomisko varu.
Attiecībā uz apgrozījuma izmantošanu, ietverot akcīzes nodokli, lai aprēķinātu individuālās pamatsummas, ir jāuzsver, ka, ciktāl aprēķins ietver pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku relatīvās varas šajā tirgū vērtējumu, akcīzes nodokļa vai nodevu neiekļaušana negroza Komisijas galīgo secinājumu. Vienīgi pieņemot, ka Komisija būtu aprēķinājusi pārējo iesaistīto personu individuālās pamatsummas, pamatojoties uz apgrozījumu, kas neietver akcīzes nodokli, varētu tikt konstatēts vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.
(sal. ar 304. un 306. punktu)
23. Saprātīga termiņa ievērošana administratīvā procesa laikā konkurences politikas jomā ir vispārējs Savienības tiesību princips, kura ievērošanu nodrošina Savienības tiesas.
Lai piemērotu šo principu, ir jānošķir administratīvā procesa divas stadijas, proti, izmeklēšanas pirms paziņojuma par iebildumiem stadija un stadija, kas atbilst pārējam administratīvajam procesam. Pirmais periods, kas turpinās līdz paziņojumam par iebildumiem, sākas dienā, kad Komisija, izmantojot likumdevēja piešķirtās pilnvaras, veic tādus pasākumus, ar kuriem tiek pārmesta pārkāpuma izdarīšana un kuri tai ļauj formulēt nostāju par procedūras virzienu. Savukārt otrais periods sākas no paziņojuma par iebildumiem un turpinās līdz galīgā lēmuma pieņemšanai. Tam jāļauj Komisijai galīgi izlemt par pārmesto pārkāpumu.
Ja Komisija nav norādījusi papildu informāciju vai pamatojumu par šajā periodā veiktu rūpīgu izmeklēšanu, procesa pirmā perioda ilgums 65 mēneši ir jāuzskata par pārmērīgu. Tomēr saprātīga termiņa principa pārkāpuma konstatācija var izraisīt lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, atcelšanu vienīgi tad, ja procesa ilgumam ir bijusi ietekme uz procesa iznākumu.
(sal. ar 316.–318., 320., 322. un 325. punktu)
24. Apstāklis, ka Komisija dažiem pārkāpumu veidiem iepriekš piemērojusi noteikta apmēra naudas sodus, nevar liegt iespēju palielināt šo apmēru Regulā Nr. 1/2003 noteiktajās robežās, ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu konkurences politikas īstenošanu. Tieši pretēji, konkurences normu efektīvai piemērošanai ir nepieciešams, lai Komisija varētu jebkurā brīdī pielāgot naudas sodu apmēru šīs politikas vajadzībām.
(sal. ar 335. punktu)
25. Procesuālais pārkāpums var dažreiz pamatot naudas soda samazinājumu, pat ja tas nevar atcelt sabiedrībai adresēto apstrīdēto Komisijas lēmumu saistībā ar konkurences noteikumu pārkāpumu. Saprātīga termiņa pārsniegšana var pamatot Komisijas lēmumu taisnīgi samazināt naudas soda apmēru, un iespēja piešķirt šādu samazinājumu iekļaujas tās pilnvaru īstenošanā.
(sal. ar 337. un 338. punktu)