VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2015. gada 18. novembrī (*)
Dempings – Konkrētu Ķīnas izcelsmes kompresoru imports – Daļējs atteikums atmaksāt samaksātos antidempinga maksājumus – Eksporta cenas noteikšana – Antidempinga maksājumu atskaitīšana – Atcelšanas seku pielāgošana laikā
Lieta T‑73/12
Einhell Germany AG, Landava pie Izāras [Landau an der Isar] (Vācija),
Hans Einhell Nederlands BV, Breda [Breda] (Nīderlande),
Einhell France SAS, Vilpenta [Villepinte] (Francija),
Hans Einhell Österreich GmbH, Vīne (Austrija),
ko pārstāv R. MacLean, solicitor, un A. Bochon, advokāts,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Stobiecka‑Kuik, K. Talabér‑Ritz un T. Maxian Rusche, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību daļēji atcelt Komisijas 2011. gada 6. decembra Lēmumus C(2011) 8831, galīgā redakcija, C(2011) 8825, galīgā redakcija, C(2011) 8828, galīgā redakcija, un C(2011) 8810, galīgā redakcija, par antidempinga maksājumu, kas samaksāti par konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes kompresoru importu, atmaksāšanas pieteikumiem un, gadījumā, ja Vispārējā tiesa atceltu šos lēmumus – saglabāt spēkā minētos lēmumus līdz brīdim, kad Komisija būs veikusi vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu Vispārējās tiesas spriedumu, kas tiks taisīts šajā lietā.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová] un E. Butidžidžs [E. Buttigieg] (referents),
sekretārs L. Gžegorčiks [L. Grzegorczyk], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 12. decembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Einhell Germany AG, Hans Einhell Nederlands BV, Einhell France SAS un Hans Einhell Österreich GmbH (turpmāk tekstā visas kopā – “prasītājas”) ir četras sabiedrības, kas pieder Einhell grupai, kura tostarp importē Ķīnas izcelsmes gaisa kompresorus. It īpaši, šīs sabiedrības importē uz Eiropas Savienību kompresorus, kurus tās iegādājas no Nu Air (Shanghai) Compressors and Tools Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Nu Air Shanghai” vai “ražotājs eksportētājs”), kas ir Ķīnā reģistrēta sabiedrība, kura pieder Nu Air grupai.
2 Ar 2008. gada 17. marta Regulu (EK) Nr. 261/2008 Eiropas Savienības Padome uzlika galīgu antidempinga maksājumu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes kompresoru importam (OV L 81, 1. lpp.). Regulā Nr. 261/2008 paredzētajiem Nu Air Shanghai ražotajiem kompresoriem (turpmāk tekstā – “attiecīgā prece”) tika piemērots antidempinga maksājums 13,7 % apmērā.
3 Laikā no 2009. gada jūnija līdz 2010. gada jūnijam prasītājas atbilstoši Padomes 1995. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.), kurā izdarīti grozījumi [kura ir aizstāta ar Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 343, 51. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”)], 11. panta 8. punktam iesniedza vairākus pieteikumus par to Regulā Nr. 261/2008 noteikto galīgo antidempinga maksājumu atmaksāšanu, ko tās attiecīgi bija samaksājušas par Nu Air Shanghai ražoto kompresoru importu par kopējo summu EUR 1 067 158,66 apmērā. Šie pieteikumi Eiropas Komisijā tika iesniegti ar attiecīgi Vācijas, Nīderlandes, Francijas un Austrijas kompetento valstu iestāžu starpniecību.
4 Pieteikumus par to antidempinga maksājumu atmaksāšanu, kas bija samaksāti par Nu Air Shanghai ražoto kompresoru importu, Komisijai iesniedza arī Nu Air grupai piederošās sabiedrības, proti, Nu Air Compressors and Tools SpA, Nu Air Polska sp. z o.o. un Mecafer (turpmāk tekstā visas kopā – “saistītais importētājs”).
5 Komisija uzsāka izmeklēšanu par to antidempinga maksājumu atmaksāšanu, kas bija samaksāti par Nu Air Shanghai ražoto kompresoru importu, par laiku no 2008. gada 1. septembra līdz 2009. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas attiecībā uz atmaksāšanu laikposms”).
6 2011. gada 6. aprīlī Komisija nosūtīja prasītājām četrus informatīvos dokumentus, kuros bija atspoguļoti galvenie fakti un apsvērumi, pamatojoties uz kuriem tā bija ierosinājusi attiecībā uz Nu Air Shanghai noteikt pārskatīto dempinga starpību 11,2 % apmērā un piešķirt prasītājām daļēju atmaksu.
7 2011. gada 26. aprīlī prasītājas informēja Komisiju par to, ka tās uzskata, ka attiecībā uz Nu Air Shanghai noteiktās pārskatītās dempinga starpības apmērs ir mazāks par 11,2 %, un vērsa Komisijas uzmanību uz apsvērumiem, ko šajā ziņā bija iesniedzis saistītais importētājs.
8 2011. gada 19. jūlija vēstulē, kas bija adresēta saistītajam importētājam, Komisija atzina atsevišķus tā paustos apsvērumus par pamatotiem un samazināja dempinga starpību līdz 10,7 %.
9 Ar 2011. gada 26. jūlija elektroniskā pasta vēstuli saistītais importētājs iesniedza Komisijai jaunus apsvērumus, ar kuriem tas apstrīdēja Komisijas piemēroto dempinga starpības aprēķina metodi. It īpaši, tas apstrīdēja antidempinga maksājumu atskaitīšanu no eksporta cenas aprēķina, atsaucoties uz pamatregulas 11. panta 10. punktu. Visbeidzot saistītais importētājs lūdza Komisijai iesniegt tam aprēķinus, uz kuriem tā bija balstījusies, lai atskaitītu antidempinga maksājumus no eksporta cenas, kas bija aprēķināta, pamatojoties uz pamatregulas 2. panta 9. punktu. Šie aprēķini saistītajam importētajam tika nosūtīti ar to pašu dienu datētā e‑pastā.
10 2011. gada 28. jūlijā saistītais importētājs nosūtīja Komisijai elektroniskā pasta vēstuli, vēloties saņemt paskaidrojumus par veidu, kādā tā ir interpretējusi iepriekš minēto aprēķinu rezultātu, uz kuru tā atbildēja ar elektroniskā pasta vēstuli, kas datēta ar to pašu dienu.
11 2011. gada 17. oktobrī Komisija nosūtīja prasītājām četrus galīgos informatīvos dokumentus, kuros bija ietverti galvenie fakti un apsvērumi, pamatojoties uz kuriem tā plānoja pārskatīt attiecīgajai precei piemērojamo dempinga starpību un piešķirt prasītājām tiesības uz daļēju samaksāto antidempinga maksājumu atmaksu.
12 Ar 2011. gada 20. un 21. oktobra elektroniskā pasta vēstulēm saistītais importētājs lūdza Komisijai sniegt papildu paskaidrojumus par metodi, ko tā bija izmantojusi, lai novērtētu, vai antidempinga maksājumi ir tikuši atspoguļoti attiecīgās preces tālākpārdošanas pirmajam neatkarīgajam pircējam, kas reģistrēts Savienībā, cenās. Komisija atteicās apmierināt šo lūgumu un vērsa saistītā importētāja uzmanību uz tās iepriekšējā, 2011. gada 28. jūlija elektroniskā pasta vēstulē ietvertajiem paskaidrojumiem.
13 2011. gada 6. decembrī Komisija pieņēma Lēmumus C(2011) 8831, galīgā redakcija, C(2011) 8825, galīgā redakcija, C(2011) 8828, galīgā redakcija, un C(2011) 8810, galīgā redakcija (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie lēmumi”), kuros tā, pirmkārt, noteica attiecībā uz Nu Air Shanghai pārskatīto dempinga starpību 10,7 % apmērā un, otrkārt, piešķīra prasītājām tiesības uz daļēju nepamatoti samaksāto antidempinga maksājumu atmaksu, ņemot vērā starpību starp sākotnējo dempinga starpību (13,7 %) un pārskatīto dempinga starpību (10,7 %).
14 Pārskatītās dempinga starpības aprēķināšanai tika noteikta attiecīgās preces normālā vērtība atbilstoši pamatregulas 2. panta 3. punktam.
15 Turklāt saistībā ar eksporta pārdevumiem uz Savienību, kas tika veikti tieši neatkarīgiem pircējiem vai izmantojot saistītu sabiedrību, kas ir reģistrēta ārpus Savienības, eksporta cena tika noteikta, pamatojoties uz faktisko samaksāto vai maksājamo cenu par attiecīgo preci saskaņā ar pamatregulas 2. panta 8. punktu.
16 Saistībā ar eksporta pārdevumiem uz Savienību, kas tika veikti ar tādu Savienībā reģistrētu saistīto sabiedrību starpniecību, kas īstenoja visas importa funkcijas saistībā ar attiecīgo preci, kā, piemēram, ar ražotāju eksportētāju saistītais importētājs, eksporta cena saskaņā ar pamatregulas 2. panta 9. punktu tika noteikta, pamatojoties uz cenām, par kurām importētās preces pirmo reizi tika pārdotas tālāk neatkarīgam Savienībā reģistrētam pircējam. Lai noteiktu ticamu eksporta cenu, veica pielāgojumus, lai būtu ņemtas vērā visas izmaksas, kas importētājiem radušās no importēšanas līdz tālākpārdošanas brīdim, kā arī uzkrātā peļņa.
17 It īpaši, atbilstoši pamatregulas 11. panta 10. punktam samaksātie antidempinga maksājumi tika atskaitīti no aprēķinātās eksporta cenas, jo saistītais importētājs nebija pierādījis, ka tie bija pienācīgi atspoguļoti visās tālākpārdošanas cenās. Turklāt saistītā importētāja arguments, saskaņā ar kuru tā ar attiecīgās preces tālākpārdošanu saistītā kopējā apgrozījuma pieaugums bija pārsniedzis kopējo par šīs preces importu samaksāto maksājumu summu, tika noraidīts, jo ar to netika atspēkots secinājums, atbilstoši kuram antidempinga maksājums nebija pienācīgi atspoguļots ļoti daudzu attiecīgās preces veidu tālākpārdošanas cenā, un līdz ar to cenu politika nebija mainījusies tādējādi, lai tiktu atspoguļoti samaksātie antidempinga maksājumi.
18 Visbeidzot dempinga starpība 10,70 % apmērā tika aprēķināta, salīdzinot katra preces veida vidējo normālo vērtību ar tā preces veida vidējo svērto eksporta cenu, kas atbilst attiecīgajai precei.
19 Jāsecina, ka Lēmumā C(2011) 8831, galīgā redakcija, Komisija apmierināja Einhell Germany atmaksāšanas pieteikumu EUR 157 950,76 apmērā un noraidīja to pārējā daļā, proti, par summu EUR 734 777,06 apmērā; Lēmumā C(2011) 8825, galīgā redakcija, Komisija apmierināja Hans Einhell Nederlands atmaksāšanas pieteikumu EUR 21 113,52 apmērā un noraidīja to pārējā daļā, proti, par summu EUR 92 502,22 apmērā; Lēmumā C(2011) 8828, galīgā redakcija, Komisija apmierināja Einhell France atmaksāšanas pieteikumu EUR 11 517,09 apmērā un noraidīja to pārējā daļā, proti, par summu EUR 41 077,62 apmērā; visbeidzot Lēmumā C(2011) 8810, galīgā redakcija, Komisija apmierināja Hans Einhell Österreich atmaksāšanas pieteikumu EUR 1800,09 apmērā un noraidīja to pārējā daļā, proti par summu EUR 6420,30 apmērā.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
20 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 17. februārī, prasītājas cēla šo prasību.
21 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (pirmā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un tās 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros rakstveidā uzdeva lietas dalībniekiem jautājumus un lūdza iesniegt dažus dokumentus. Lietas dalībnieki šos procesa organizatoriskos pasākumus izpildīja.
22 Ar 2014. gada 27. novembra vēstuli prasītājas iesniedza jaunus pierādījumus. Ar Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2014. gada 5. decembra lēmumu visi šie dokumenti tika pievienoti lietas materiāliem.
23 Vispārējā tiesa 2014. gada 12. decembra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.
24 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par pieņemamu;
– atcelt apstrīdēto lēmumu 1. pantu, ciktāl tajā tām ir piešķirtas tiesības tikai uz daļēju to samaksāto antidempinga maksājumu atmaksu;
– piespriest saglabāt spēkā apstrīdētos lēmumus līdz brīdim, kad Komisija veiks vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu Vispārējās tiesas spriedumu, kas tiks taisīts šajā lietā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
Par to pierādījumu pieņemamību, ko prasītājas iesniegušas 2014. gada 27. novembrī
26 Saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 48. panta 1. punktu:
“Replikā un atbildē uz repliku puses var piedāvāt papildu pierādījumus. Tomēr pusēm ir jāmotivē kavēšanās pierādījumu iesniegšanā.”
27 Atbilstoši šim pantam pierādījumi var tikt piedāvāti tostarp arī ārpus 1991. gada 2. maija Reglamenta 46. panta 1. punktā paredzētās situācijas. Pēc analoģijas Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka piedāvājumu sniegt pierādījumus iesniegšana pēc atbildes uz repliku ir iespējama gadījumā, ja lietas dalībniekam, kas izteic piedāvājumu, attiecīgie pierādījumi nav bijuši pieejami pirms rakstveida procesa noslēguma vai arī ja novēlota pierādījumu iesniegšana no otra lietas dalībnieka puses attaisno lietas materiālu papildināšanu, lai nodrošinātu, ka tiek ievērots sacīkstes princips (spriedums, 2005. gada 14. aprīlis, Gaki‑Kakouri/Tiesa, C‑243/04 P, EU:C:2005:238, 32. punkts).
28 Tā kā tas ir izņēmums no pierādījumu piedāvāšanu reglamentējošajiem noteikumiem, 1991. gada 2. maija Reglamenta 48. panta 1. punktā lietas dalībniekiem ir noteikts pienākums motivēt kavēšanos to pierādījumu piedāvāšanā. Šāds pienākums nozīmē, ka [Savienības] tiesai ir pilnvaras pārbaudīt šo pierādījumu novēlotas piedāvāšanas motīvu pamatotību un, attiecīgā gadījumā, šo pierādījumu piedāvājumu saturu, kā arī, ja lūgums nav pietiekami juridiski pamatots, pilnvaras tos noraidīt. Tas tā ir a fortiori attiecībā uz pierādījumu piedāvāšanu pēc atbildes uz repliku iesniegšanas (spriedums Gaki‑Kakouri/Tiesa, minēts 27. punktā, EU:C:2005:238, 33. punkts).
29 Šajā lietā prasītājas 2014. gada 27. novembra vēstules pielikumā ir pievienojušas deviņus Komisijas lēmumus, kas ir tikuši pieņemti citās antidempinga maksājumu atmaksāšanas procedūrās, astoņi no kuriem bija pieņemti pirms tiesvedības rakstveida stadijas pabeigšanas un pēdējais – pēc tās pabeigšanas. Lai pamatotu kavēšanos šo pierādījumu iesniegšanā, prasītājas tostarp ir norādījušas, ka iepriekš minētie lēmumi nebija publicēti un ka tām tādējādi nācās iesniegt Komisijai vairākus lūgumus par piekļuvi šiem dokumentiem, kurus tā bija apmierinājusi pēc replikas iesniegšanas datuma.
30 Komisija šajā ziņā nav izvirzījusi nekādus iebildumus.
31 Šādos apstākļos pierādījumi, ko prasītājas ir iesniegušas 2014. gada 27. novembra vēstules pielikumā, ir jāatzīst par pieņemamiem.
Par D.5 pielikuma pieņemamību
32 Komisija atbildes uz repliku D.5 pielikumā ir iesniegusi dokumentu, kuru tā ir ieguvusi kā atbildētāja lietās Mecafer/Komisija (T‑74/12), Nu Air Polska/Komisija (T‑75/12) un Nu Air Compressors and Tools/Komisija (T‑76/12). Turklāt atbildes uz repliku 86. punktā Komisija ir atsaukusies uz D.5 pielikuma saturisko ietvaru, lai noraidītu prasītāju izvirzītās argumentācijas pamatotību.
33 Dokumentu, kas ir D.5 pielikuma priekšmets, visas prasītājas lietās T‑74/12, T‑75/12 un T‑76/12 bija iesniegušas kā to Vispārējā tiesā iesniegto apsvērumu pielikumu.
34 Atbildot uz tiesas sēdē uzdoto Vispārējās tiesas mutvārdu jautājumu, Komisija norādīja, ka tā nebija lūgusi prasītāju lietās T‑74/12, T‑75/12 un T‑76/12 atļauju izmantot dokumentu, kas ir D.5 pielikuma priekšmets, šajā lietā.
35 Prasītājas tiesas sēdē norādīja uz D.5 pielikuma nepieņemamību.
36 Šajā ziņā, pirmkārt, jāatgādina, ka katrai lietai Vispārējā tiesā ir savi lietas materiāli, kuros cita starpā ir procesuālie dokumenti un akti, kurus lietas dalībnieki ir iesnieguši konkrētajā lietā, un katrs no šiem lietas materiāliem ir pilnībā neatkarīgs. Šo pēdējo punktu ilustrē Norādījumu Vispārējās tiesas sekretāram 5. panta 6. punkts, saskaņā ar kuru “kādā lietā iesniegtu dokumentu, kas iekļauts šīs lietas materiālos, nevar ņemt vērā citas lietas izspriešanai”.
37 Otrkārt, atbilstoši pastāvīgai judikatūrai saskaņā ar normām, kuras regulē lietu izskatīšanu Vispārējā tiesā, lietas dalībnieki tiek aizsargāti pret neatbilstošu procesuālo dokumentu izmantošanu un līdz ar to pamatlietas dalībniekiem vai personām, kas ir iestājušās lietā, nav tiesību izmantot citu lietas dalībnieku procesuālos dokumentus, kuriem tiem ir piešķirta pieeja tikai ar mērķi sagatavot savu aizstāvību konkrētās lietas ietvaros (rīkojums, 2009. gada 15. oktobris, Hangzhou Duralamp Electronics/Padome, T‑459/07, Krājums, EU:T:2009:403, 13. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Tomēr lietas dalībniekiem ir dota brīva izvēle publiskot savus procesuālos rakstus, izņemot gadījumus, kad šāda dokumentu publiskošana nelabvēlīgi ietekmētu pareizu tiesvedību (skat. rīkojumu Hangzhou Duralamp Electronics/Padome, minēts 37. punktā, EU:T:2009:403, 14. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā pašā nozīmē lietas dalībnieks, ievērojot šo pašu izņēmumu, var sniegt piekrišanu tam, ka viņa šai procesā iesniegto rakstu izmanto cits šīs pašas lietas dalībnieks citas tiesvedības ietvaros (rīkojums Hangzhou Duralamp Electronics/Padome, minēts 37. punktā, EU:T:2009:403, 14. punkts).
39 Šajā lietā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka dokumentā, kas ir D.5 pielikuma priekšmets, ir ietvertas divas tabulas, kurās ir atspoguļoti aprēķini, ko bija veikušas prasītājas lietās T‑74/12, T‑75/12 un T‑76/12, lai pierādītu, ka attiecībā uz Nu Air Shanghai pārskatītajai dempinga starpībai bija jābūt zemākai par Komisijas aprēķināto.
40 Otrām kārtām, ir vispārzināms, ka Komisija nedrīkstēja iesniegt dokumentu, kas ir D.5 pielikuma priekšmets, šajā lietā.
41 Līdz ar to D.5 pielikums ir jāatzīst par nepieņemamu saskaņā ar šī sprieduma 37. un 38. punktā atgādināto judikatūru.
42 Šo secinājumu nevar apstrīdēt ar argumentiem, ko Komisija ir izvirzījusi tiesas sēdē.
43 Vispirms Komisija apgalvo, ka pirms tiesas sēdes prasītājas nebija izvirzījušas iebildumus pret D.5 pielikumu, lai arī to advokāts bija arī prasītāju lietās T‑74/12, T‑75/12 un T‑76/12 advokāts. Tomēr šis apstāklis neatspēko to, ka D.5 pielikums tika iesniegts bez pēdējo minēto atļaujas.
44 Tādējādi Komisijas arguments ir jānoraida kā neefektīvs.
45 Turklāt Komisija būtībā apgalvo, ka šajā lietā informāciju, kas ir ietverta dokumentā, kurš ir D.5 pielikuma priekšmets, prasītājas izvilkumu veidā ir sniegušas A.15 un A.16 pielikumos. Tomēr ir jānorāda, ka A.15 un A.16 pielikumos ietvertā informācija nav tāda pati kā D.5 pielikumā ietvertā.
46 Līdz ar to Komisijas arguments ir jānoraida kā nepamatots.
47 Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmkārt, ir jāpiespriež izņemt no lietas materiāliem D.5 pielikumu un, otrkārt svītrot no lietas materiāliem jebkādu atsauci uz minēto pielikumu, kā arī tā saturu.
Par lietas būtību
48 Prasītājas lūdz, pirmkārt, daļēji atcelt apstrīdētos lēmumus, pamatojoties uz LESD 263. pantu, un, otrkārt, uz laiku saglabāt spēkā minētos lēmumus, pamatojoties uz LESD 264. pantu.
Par pirmo prasījumu daļu, kas attiecas uz apstrīdēto lēmumu daļēju atcelšanu
49 Pirmās prasījumu daļas ietvaros prasītājas būtībā ir lūgušas daļēji atcelt apstrīdētos lēmumus, ciktāl Komisija tikai daļēji ir apmierinājusi to pieteikumus par antidempinga maksājumu atmaksāšanu un līdz ar to nav tām piešķīrusi tiesības uz atmaksāšanu, kas pārsniegtu minēto lēmumu 1. pantā norādītās summas.
50 Savas pirmās prasījumu daļas pamatojumam prasītājas ir izvirzījušas divus pamatus. Pirmajā pamatā tās pārmet Komisijai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, izvēloties peļņas starpību, kas tika atskaitīta no atbilstoši pamatregulas 2. panta 9. punktam aprēķinātās eksporta cenas, un pamatregulas 2. panta 9. punkta un 18. panta 3. punkta pārkāpumu. Otrajā pamatā tās pārmet Komisijai, ka tā būtībā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atskaitot saistītā importētāja samaksāto antidempinga maksājumu summu no aprēķinātās eksporta cenas, un tādējādi nav noteikusi uzticamu eksporta cenu un dempinga starpību, pārkāpjot pamatregulas 2. panta 9. un 11. punktu un 11. panta 10. punktu.
51 Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir jāizvērtē otrais pamats, kurš ir ticis izvirzīts pirmās prasījumu daļas pamatojumam, un pēc tam pirmais pamats.
52 Otro pamatu prasītājas ir sadalījušas piecās daļās, kurās ir norādīts attiecīgi uz, pirmkārt, kļūdu, ko Komisija ir pieļāvusi, interpretējot pamatregulas 11. panta 10. punktu, ciktāl tā ir secinājusi, ka antidempinga maksājumu atspoguļošana bija jākonstatē attiecībā uz visiem gaisa kompresoru veidiem, otrkārt, uz šīs pieejas nelabvēlīgo ietekmi uz uzticamas eksporta cenas un vidējās svērtās dempinga starpības noteikšanu, treškārt, uz Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Apelācijas institūcijas un Tiesas judikatūras pārkāpumu, ceturtkārt, uz pārmērīgo ietekmi, kas šai pieejai ir tikusi piešķirta tālākpārdošanas cenu analīzē, un visbeidzot, piektkārt, uz tās patvaļīgo raksturu.
53 Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir jāizskata otrā pamata pirmā daļa un pēc tam – trešā, ceturtā, piektā un otrā daļa.
– Par otrā pamata pirmo daļu
54 Prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un kļūdas tiesību piemērošanā, ciktāl tā, izvērtējot, vai antidempinga maksājumi bija atspoguļoti tālākpārdošanas pirmajam neatkarīgajam pircējam Savienībā cenā, bija piemērojusi produkta kontroles numura pēc produkta kontroles numura analīzes metodi (turpmāk tekstā – “PKN pēc PKN metode”), kuras pamatojums nav atrodams nedz pamatregulā, nedz judikatūrā. Prasītājas uzskata, ka šī metode ir pretrunā pamatregulas 11. panta 10. punkta burtiskai un teleoloģiskai interpretācijai, saskaņā ar kuru antidempinga maksājumu atspoguļošana [tālākpārdošanas cenās un turpmākajās pārdošanas cenās] ir jāizvērtē saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem un metodēm kā pamatregulas 2. pantā paredzētie, uz kuriem ir ietverta tieša atsauce minētās regulas 11. panta 10. punktā, un tādējādi vispārīgi, proti, saistībā ar attiecīgo preci, nevis katru produkta kontroles numuru (turpmāk tekstā – “PKN”), no kā tā sastāv. Prasītājas arī norāda, ka PKN pēc PKN metode rada papildu šķērsli antidempinga maksājumu neatskaitīšanai, aprēķinot eksporta cenu, un ka tā līdz ar to ir pretrunā pamatregulas 11. panta 10. punktam, interpretējot to Nolīguma par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tirdzniecību un tarifiem (GATT) VI panta īstenošanu (OV L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “antidempinga nolīgums”), kurš ir ietverts PTO izveidošanas līguma 1 A pielikumā (OV 1994, L 336, 3. lpp.), ar kuru tas ir ticis transponēts, 9.3.3. panta gaismā.
55 Komisija apstrīd šo argumentu pamatotību.
56 Vispirms, pirmkārt, no judikatūras izriet, ka tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā Padomei un Komisijai (turpmāk tekstā abas kopā – “iestādes”) ir plaša rīcības brīvība pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ (spriedumi, 1998. gada 17. jūlijs, Thai Bicycle/Padome, T‑118/96, Krājums, EU:T:1998:184, 32. punkts, un 2011. gada 25. oktobris, CHEMK un KF/Padome, T‑190/08, Krājums, EU:T:2011:618, 38. punkts). No tā izriet, ka Savienības tiesas veiktajai pārbaudei saistībā ar šādiem vērtējumiem ir jāaprobežojas ar pārbaudi, vai ievēroti procesuālie noteikumi, vai pareizi norādīti fakti, uz kuriem balstīts apstrīdētais lēmums, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo faktu novērtējumā un vai nav notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana (spriedumi, 1990. gada 14. marts, Gestetner Holdings/Padome un Komisija, C‑156/87, Krājums, EU:C:1990:116, 63. punkts; Thai Bicycle/Padome, minēts iepriekš, EU:T:1998:184, 33. punkts, un 2013. gada 7. februāris, EuroChem MCC/Padome, T‑84/07, Krājums, EU:T:2013:64, 32. punkts).
57 Otrkārt, pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka pamatregulas 2. panta 8. punktā ir noteikts, ka eksporta cena ir tā cena, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par preci, kuru eksportē uz Savienību. Tomēr saskaņā ar pamatregulas 2. panta 9. punkta pirmo daļu gadījumos, kad eksporta cenas nav vai izrādās, ka tā nav ticama, jo eksportētājs un importētājs vai trešā persona ir savstarpēji saistīti vai ir vienojušies par kompensāciju mehānismu, eksporta cenu var noteikt, pamatojoties uz cenu, par kādu importētās preces pirmo reizi pārdod tālāk neatkarīgam pircējam, vai arī izmanto kādu citu pieņemamu pamatu, ja preces netiek pārdotas tālāk neatkarīgam pircējam vai tās tiek tālākpārdotas tādā stāvoklī, kādā tika importētas (spriedums CHEMK un KF/Padome, minēts 56. punktā, EU:T:2011:618, 25. punkts).
58 Tādējādi no pamatregulas 2. panta 9. punkta izriet, ka iestādes var uzskatīt, ka eksporta cena nav ticama divos gadījumos, proti, ja eksportētājs un importētājs vai trešā persona ir savstarpēji saistīti vai arī ja tie ir vienojušies par kompensāciju mehānismu. Bez šiem diviem gadījumiem visos citos gadījumos iestādēm tad, ja eksporta cena pastāv, nosakot dempingu, ir jābalstās uz to (spriedums CHEMK un KF/Padome, minēts 56. punktā, EU:T:2011:618, 26. punkts).
59 Otrām kārtām, jānorāda, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 9. punkta otro daļu, ja eksporta cenu nosaka, pamatojoties uz cenu, par kādu importētās preces pirmo reizi pārdod tālāk neatkarīgam pircējam vai arī izmanto citu pieņemamu pamatu, lai noteiktu drošu eksporta cenu, šādos gadījumos Savienības robežas līmenī tiek koriģētas visas izmaksas, ietverot maksājumus un nodokļus, kas rodas laikā starp importēšanu un tālāku pārdošanu, kā arī uzkrāto peļņu. Pamatregulas 2. panta 9. punkta trešajā daļā ir noteikts, ka koriģējamie izmaksu posteņi ietver saprātīgas pārdošanas, vispārējās un administratīvās izmaksas un peļņu (spriedums CHEMK un KF/Padome, minēts 56. punktā, EU:T:2011:618, 27. punkts).
60 Jānorāda, ka pamatregulas 2. panta 9. punkta otrajā un trešajā daļā paredzētos pielāgojumus iestādes izdara pašas pēc savas ierosmes (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1987. gada 7. maijs, Nachi Fujikoshi/Padome, 255/84, Krājums, EU:C:1987:203, 33. punkts; Minebea/Padome, 260/84, Krājums, EU:C:1987:206, 43. punkts, un 1995. gada 14. septembris, Descom Scales/Padome, T‑171/94, Krājums, EU:T:1995:164, 66. punkts).
61 Trešām kārtām, no pamatregulas 11. panta 10. punkta izriet, ka antidempinga maksājumu pārskatīšanas vai atmaksāšanas procedūrā, nolemjot veidot eksporta cenu saskaņā ar pamatregulas 2. panta 9. punktu, Komisija eksporta cenu aprēķina, neatskaitot samaksāto antidempinga maksājumu summu, ja tiek sniegti izšķiroši pierādījumi, ka maksājums ir attiecīgi atspoguļots tālākpārdošanas cenās un turpmākajās pārdošanas cenās Savienībā.
62 Šajā lietā ir jāatgādina, ka prasītājas būtībā pārmet Komisijai, ka tā ir izvērtējusi antidempinga maksājumu atspoguļošanas esamību saskaņā ar PKN pēc PKN metodi, nevis vispārīgi, proti, ņemot vērā tā apgrozījuma pieaugumu, kas ir saistīts ar visu attiecīgās preces modeļu pārdošanas daudzumu, ko ir īstenojis saistītais importētājs un kas ir ticis konstatēts laikā no sākotnējā izmeklēšanas laikposma līdz izmeklēšanas attiecībā uz atmaksāšanu laikposmam. Prasītājas uzskata, ka, ja Komisija būtu veikusi šādu analīzi, tā būtu konstatējusi, ka saistītā importētāja apgrozījums ir palielinājies par tādu summu, kas pārsniedz antidempinga maksājumus, kas bija samaksāti par minētās preces importu, un kas ir izteikts kā importa, kas tika īstenots izmeklēšanas attiecībā uz atmaksāšanu laikā, cenas, izmaksu, apdrošināšanas un frakta vērtības procentuālais īpatsvars.
63 Šo apsvērumu gaismā ir jāizvērtē to argumentu pamatotība, kurus prasītājas ir izvirzījušas otrā pamata pirmās daļas pamatojumam.
64 Pirmkārt, prasītājas ir izvirzījušas tekstuālu argumentu šī sprieduma 62. punktā aprakstītās metodes pamatojumam, saskaņā ar kuru no pamatregulas 11. panta 10. punktā izmantotā izteiciena “attiecīgi atspoguļots” būtībā izriet, ka antidempinga maksājumu atspoguļošana ir jāizvērtē atbilstoši tam, kas ir nepieciešams vai atbilstošs, proti, to ieskatā – piemērojot pamatregulas 2. pantā minētos noteikumus un metodes, kas paredz noteikt individuālu un vienotu dempinga starpību katram ražotājam eksportētājam, neatkarīgi no tā, vai pastāv vairāki attiecīgās preces modeļi.
65 Komisija apstrīd šī argumenta pamatotību.
66 Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka, neraugoties uz pamatregulas 11. panta 10. punktā izdarīto divkāršo atsauci uz pamatregulas 2. pantu, apstākļa vārds “attiecīgi” neattiecas uz pamatregulas 2. pantā paredzētu izvērtēšanas metodi vai noteikumu, bet gan uz mērķi atspoguļot antidempinga maksājumus tālākpārdošanas cenās, ko ar ražotāju eksportētāju saistītās sabiedrības piemēro attiecībā uz pirmo neatkarīgo pircēju Savienībā, proti, uz minēto sabiedrību rīcības izmaiņām pēc antidempinga maksājumu ieviešanas vai, citiem vārdiem sakot, uz sākotnēji konstatētās dempinga starpības novēršanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 1996. gada 5. jūnijs, NMB France u.c./Komisija, T‑162/94, Krājums, EU:T:1996:71, 76.–81. punkts).
67 Otrām kārtām, pamatregulas 11. panta 10. punktā nav paredzēta metode, lai izvērtētu, vai pierādījumi, ko ir iesnieguši importētāji, kas lūdz atmaksāt antidempinga maksājumus, ir “izšķiroši” un vai antidempinga maksājums ir ticis “attiecīgi atspoguļots” tālākpārdošanas cenās pirmajam neatkarīgajam pircējam Savienībā.
68 Līdz ar to ir jāsecina, ka pastāv nevis viena, bet gan vairākas metodes, kas ļauj izvērtēt, vai ir izpildīti pamatregulas 11. panta 10. punktā paredzētie nosacījumi.
69 No judikatūras izriet, ka izvēle starp dažādām aprēķina metodēm ir saistīta ar sarežģītu ekonomisko situāciju izvērtēšanu, kas nozīmē, ka Savienības tiesas pārbaude par šādu novērtējumu ir ierobežota (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1987. gada 7. maijs, NTN Toyo Bearing u.c./Padome, 240/84, Krājums, EU:C:1987:202, 19. punkts; Nachi Fujikoshi/Padome, minēts 60. punktā, EU:C:1987:203, 21. punkts, un NMB France u.c./Komisija, minēts 66. punktā, EU:T:1996:71, 72. punkts).
70 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība, izvēloties metodi, saskaņā ar kuru tiks izvērtēts, vai ir izpildīti pamatregulas 11. panta 10. punktā paredzētie nosacījumi, kā rezultātā Vispārējā tiesa šajā jomā var veikt tikai ierobežotu pārbaudi tiesā (šī sprieduma 56. punkts).
71 Līdz ar to pretēji prasītāju apgalvotajam no pamatregulas 11. panta 10. punkta formulējuma nevar secināt, ka antidempinga maksājumu atspoguļošana ir jāizvērtē vispārīgi.
72 Līdz ar to šis prasītāju arguments ir jānoraida.
73 Otrkārt, prasītājas būtībā apgalvo, ka izvērtēšanas metode, kas ir balstīta uz apgrozījuma vispārīgu pieaugumu, ir pamatojama ar to, ka pastāv tikai viena attiecīgā prece, kura ir aplūkojama kā viens veselums. Šajā lietā, neraugoties uz vairāku gaisa kompresoru modeļu, kuriem tika piemērots spēkā esošais antidempinga maksājums, pastāvēšanu, Regulas Nr. 261/2008 preambulas 19. apsvērumā ir tieši norādīts, ka saistībā ar sākotnējo antidempinga izmeklēšanu šie izstrādājumi ir uzskatāmi par vienu ražojumu. Prasītāju ieskatā, attiecīgās preces vienoto raksturu apstiprina arī pamatregulas preambulas 20. apsvērums, kā arī 2012. gada 21. marta spriedums Marine Harvest Norway un Alsaker Fjordbruk/Padome (T‑113/06, EU:T:2012:135).
74 Komisija apstrīd šī argumenta pamatotību.
75 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka antidempinga maksājumu atspoguļošanas izvērtēšana atbilstoši PKN pēc PKN metodei neietekmē attiecīgās preces vienoto raksturu, jo Komisija nav noteikusi dempinga starpību pēc PKN, bet ir noteikusi vienotu dempinga starpību attiecīgajai precei.
76 Tāpat ir vispārzināms, ka šajā lietā attiecīgā prece ir salikts produkts, kura dažādajiem modeļiem ir dažādi tehniskie raksturlielumi un kura cenas var ievērojami atšķirties. Līdz ar to PKN pēc PKN metode, kuras mērķis ir salīdzināt PKN, kuru raksturlielumi un tālākpārdošanas cenas ir līdzīgas, šķiet atbilstošāka, lai izvērtētu attiecīgās preces tālākpārdošanas cenas attīstību laikā no sākotnējās izmeklēšanas laikposma līdz izmeklēšanas attiecībā uz atmaksāšanu laikposmam.
77 Turklāt ir jānorāda, ka analīzes metode, kuras pamatā ir apgrozījuma vispārīgais pieaugums, neļauj noteikt, vai saistītais importētājs patiešām ir izmainījis savu rīcību tirgū vai, tieši pretēji, ir īstenojis tādu cenu politiku, kas ļauj tam kompensēt mazāk pārdotos modeļus ar vispārdotākajiem modeļiem, tādējādi ietekmējot gūto peļņu.
78 Turklāt pamatregulas preambulas 20. apsvērumā ir noteikts, ka “visos dempinga pārrēķinos, kuros nepieciešams rekonstruēt eksporta cenas, maksājumus neuzskata par izmaksām, kas rodas starp importu un tālāku pārdošanu, ja minētie maksājumi atspoguļojas to izstrādājumu cenās, uz kuriem attiecas [Savienības] pasākumi”.
79 Pretēji prasītāju apgalvotajam no pamatregulas preambulas 20. apsvērumā izmantotā izteiciena “izstrādājum[i], uz kuriem attiecas [..] pasākumi” nevar secināt, ka antidempinga maksājumu atspoguļošana saistībā ar attiecīgo preci ir jāizvērtē, uzskatot to par vienu veselumu. Būtībā pamatregulas preambulas 20. apsvērumā, tāpat kā minētās regulas 11. panta 10. punktā ir ietverta atsauce uz “tālākpārdošanas cen[ām]”, “turpmākajā[m] pārdošanas cen[ām]” un “to izstrādājumu cenā[m], uz kuriem attiecas [Savienības] pasākumi” daudzskaitlī. Tādējādi atbilstoši burtiskai iepriekš minēto noteikumu interpretācijai būtu jāizvērtē antidempinga maksājumu atspoguļošana saistībā ar visām pārdošanas cenām un līdz ar to drīzāk saskaņā ar darījuma pēc darījuma metodi vai pat attiecīgā gadījumā saskaņā ar modeļa pēc modeļa metodi vai PKN pēc PKN metodi.
80 Visbeidzot prasītāju atsaucei uz spriedumu Marine Harvest Norway un Alsaker Fjordbruk/Padome, minēts 73. punktā (EU:T:2012:135), nav nozīmes šajā lietā, jo strīds, kas Vispārējai tiesai bija jāizvērtē lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, nebija saistīts ar eksporta cenas noteikšanu.
81 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka šajā lietā atbilstošāk bija izvērtēt antidempinga maksājumu atspoguļošanu atbilstoši PKN pēc PKN metodei, nevis vispārīgai metodei, kuras pamatā ir apgrozījuma pieaugums laikā no sākotnējās izmeklēšanas līdz izmeklēšanai attiecībā uz atmaksāšanu.
82 Līdz ar to šis prasītāju arguments ir jānoraida.
83 Treškārt, prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisijas izmantotā PKN pēc PKN metode ir pretrunā pamatregulas 11. panta 10. punkta mērķim, kā tas ir ticis interpretēts antidempinga nolīguma 9.3.3. panta gaismā.
84 Vispirms no judikatūras izriet, ka pamatregulas tiesību normas, ciktāl vien iespējams, jāinterpretē, ņemot vērā atbilstošās antidempinga nolīguma normas (šajā ziņā skat. spriedumus, 2003. gada 9. janvāris, Petrotub un Republica/Padome, C‑76/00 P, Krājums, EU:C:2003:4, 57. punkts, un 2014. gada 22. maijs, Guangdong Kito Ceramics u.c./Padome, T‑633/11, EU:T:2014:271, 38. punkts).
85 Būtībā Savienība pamatregulu ir pieņēmusi, lai izpildītu no antidempinga nolīguma izrietošās starptautiskās saistības (spriedums Petrotub un Republica/Padome, minēts 84. punktā, EU:C:2003:4, 56. punkts). Turklāt ar pamatregulas 11. panta 10. punktu Savienības nodoms bija izpildīt īpašās saistības, kuras ir ietvertas antidempinga nolīguma 9.3.3. pantā. Pamatregulas 11. panta 10. punkts tādējādi ir jāinterpretē šīs tiesību normas gaismā.
86 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka antidempinga nolīguma 9.3.3. pantā ir noteikts, ka, “nosakot to, vai un kādā apmērā izmaksājama kompensācija, ja eksporta cena tiek veidota atbilstoši [antidempinga nolīguma] 2. panta 3. paragrāfam, institūcijām jāņem vērā jebkuras izmaiņas normālajā vērtībā, jebkuras izmaiņas izmaksās starp importu un atkārtoto pārdošanu un jebkuras izmaiņas tālākpārdošanas cenās, kas tiek pienācīgi atspoguļotas turpmākajās pārdošanas cenās, un tām jāaprēķina eksporta cena bez antidempinga nodevu atskaitīšanas, kuras tiek maksātas pēc tam, kad ir iesniegti galīgie pierādījumi par augstākminēto”.
87 Turklāt antidempinga nolīguma 2.3. pantā ir paredzēts, ka “gadījumos, kad eksporta cenas nav vai izrādās, ka tā nav ticama, jo eksportētājs un importētājs vai trešā persona ir savstarpēji saistīti vai ir vienojušies par kompensāciju mehānismu, eksporta cenu var noteikt, pamatojoties uz cenu, par kādu importētās preces pirmo reizi pārdod tālāk neatkarīgam pircējam, vai arī izmanto kādu citu pieņemamu pamatu, ja preces netiek pārdotas tālāk neatkarīgam pircējam vai tās tiek tālākpārdotas tādā stāvoklī, kādā tika importētas”.
88 Visbeidzot antidempinga nolīguma 2.4. panta ceturtajā teikumā ir paredzēts, ka “3. paragrāfā minētajos gadījumos jāņem vērā arī izmaksas, t.sk. nodokļi un nodevas, kuras rodas starp importēšanu un tālākpārdošanu, un [..] peļņa”.
89 No iepriekš minētā izriet, ka antidempinga nolīguma 2.4. panta ceturtajā teikumā, tāpat kā pamatregulas 2. panta 9. punkta otrajā daļā, ir paredzēts “maksājuma ietveršanas izmaksās” princips, saskaņā ar kuru nodokļi un nodevas, kuras rodas starp importēšanu un tālākpārdošanu, tostarp samaksātie antidempinga maksājumi, ir izmaksas, kas ir jāatskaita, nosakot eksporta cenu (spriedums NMB France u.c./Komisija, minēts 66. punktā, EU:T:1996:71, 104. punkts).
90 Šajā ziņā ir jāsecina, ka antidempinga maksājumu neatskaitīšana atbilstoši antidempinga nolīguma 9.3.3. pantam ir izņēmums attiecībā pret minētā nolīguma 2.4. panta ceturtajā teikumā paredzēto “maksājuma ietveršanas izmaksās” noteikumu. Tāpat pamatregulas 11. panta 10. punktā ietvertā antidempinga maksājumu neatskaitīšana ir izņēmums attiecībā pret minētās regulas 2. panta 9. punkta otrajā daļā paredzēto “maksājuma ietveršanas izmaksās” noteikumu.
91 Kā jebkurš izņēmums no vispārīga noteikuma antidempinga maksājumu neatskaitīšana no aprēķinātās eksporta cenas ir jāinterpretē šauri (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 18. marts, Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, T‑299/05, Krājums, EU:T:2009:72, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).
92 Šajā lietā ir jānorāda, ka ar apgrozījuma pieaugumu pamatotā metode, kuru vēlas piemērot prasītājas, nozīmētu, ka būtu jākonstatē, ka antidempinga maksājumi ir tikuši vispārīgi attiecināti uz saistītā importētāja klientiem. Tomēr, piemērojot PKN pēc PKN metodi, Komisija varēja pierādīt, ka saistībā ar vairākiem attiecīgās preces modeļiem šī attiecināšana nebija notikusi.
93 Līdz ar to PKN pēc PKN metode, kuras rezultātā tādā gadījumā kā šajā lietā antidempinga maksājumu atspoguļošana tiek izvērtēta stingrāk, ir atbilstošāka pamatregulas 11. panta 10. punkta burtiskai un teleoloģiskai interpretācijai un līdz ar to tai ir jādod priekšroka salīdzinājumā ar pieeju, kas ir balstīta uz apgrozījuma vispārīgu pieaugumu laikā no sākotnējās izmeklēšanas laikposma līdz izmeklēšanas attiecībā uz atmaksāšanu laikposmam.
94 Prasītāju izvirzītie argumenti neatspēko šo secinājumu.
95 Vispirms prasītājas ir apgalvojušas, ka no vienskaitļa izmantošanas antidempinga nolīguma 9.3.3. pantā ietvertajā izteicienā “tout mouvement du prix de revente” (“jebkuras izmaiņas tālākpārdošanas cenās”) izriet, ka antidempinga maksājumu atspoguļošana ir jāizvērtē vispārīgi.
96 Pēc izteiciena “jebkuras izmaiņas tālākpārdošanas cenās” uzreiz seko daudzskaitlis izteicienā “pietiekami atspoguļotas turpmākajās pārdošanas cenās”. Turklāt antidempinga nolīguma 9.3.3. pantā izmantotie izteicieni “tout changement” (“jebkuras izmaiņas”) un “tout mouvement” (“jebkuras izmaiņas”) pēc savas dabas ir nenoteikti.
97 Tāpat prasītājas būtībā apgalvo, ka PKN pēc PKN metode ir pretrunā antidempinga nolīguma 9.3.3. panta mērķim, kas ir šķēršļu antidempinga maksājumu neatskaitīšanai ierobežošana. Šī metode pastiprinot “double jump” šķērsli, atbilstoši kuram saistītais importētājs var saņemt samaksāto antidempinga maksājumu pilnīgu atmaksu tikai tad, ja tas pierāda, ka viņš ir palielinājis tālākpārdošanas cenas Savienībā par summu, kas ir divreiz lielāka par dempinga starpību, vai arī ar to tiekot mēģināts leģitimizēt jaunu šķērsli – “triple jump”.
98 Šajā ziņā, pirmkārt, no šī sprieduma 89.–91. punkta izriet, ka saistībā ar pārdevumiem, kas ir veikti ar saistītā importētāja starpniecību, eksporta cena ir jāaprēķina, atskaitot samaksātos antidempinga maksājumus, atbilstoši “maksājuma ietveršanas izmaksās” noteikumam. Turklāt pamatregulas 11. panta 10. punktā paredzētā antidempinga maksājumu neatskaitīšana ir atkāpe no šī principiālā noteikuma un tādējādi tā ir jāinterpretē šauri (šī sprieduma 91. punkts). Līdz ar to “double jump” šķērslis, uz kuru ir norādījušas prasītājas, ir nenovēršamas pamatregulas 11. panta 10. punktā paredzēto nosacījumu neizpildes un tādējādi – “maksājuma ietveršanas izmaksās” noteikuma piemērošanas sekas.
99 Otrkārt, ir jānorāda, ka PKN pēc PKN metodes izmantošana, ciktāl tā tiek saskaņoti piemērota visās atmaksāšanas pieteikuma izvērtēšanas stadijās, nenozīmē papildu nosacījumu noteikšanu samaksāto antidempinga maksājumu pilnīgai atmaksai, bet vienīgi to, ka pamatregulas 11. panta 10. punktā paredzēto nosacījumu ievērošana ir tikusi izvērtēta individuālo PKN, nevis attiecīgās preces kopumā līmenī.
100 Šādos apstākļos prasītājas ir kļūdaini apgalvojušas, ka PKN pēc PKN metode pastiprina “double jump” šķērsli vai ka ar to pat tiek mēģināts leģitimizēt jaunu šķērsli antidempinga maksājumu neatskaitīšanai.
101 Līdz ar to ir jāatzīst, ka PKN pēc PKN metode nav pretrunā pamatregulas 11. panta 10. punkta burtiskai un teleoloģiskai interpretācijai.
102 Tādējādi prasītāju arguments ir jānoraida.
103 Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija nav pieļāvusi kļūdu, pirmkārt, uzskatot, ka šajā lietā ar apgrozījuma vispārīgo pieaugumu pamatotā metode, kuru atbalsta prasītājas, neļauj izšķirošā veidā konstatēt, ka saistītais importētājs ir attiecīgi attiecinājis tam piemērotos antidempinga maksājumus uz saviem Savienībā reģistrētajiem klientiem, un, otrkārt, uzskatot, ka PKN pēc PKN metode bija visatbilstošākā, ņemot vērā šīs lietas apstākļus un it īpaši attiecīgās preces komplekso raksturu.
104 Tādējādi otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
– Par otrā pamata trešo daļu
105 Prasītājas apgalvo, ka antidempinga maksājumu atspoguļošanas izvērtēšana PKN pēc PKN veidā ir ļoti līdzīga “reducēšanas līdz nullei” praksei un ka tā līdz ar to ir pretrunā PTO Apelācijas institūcijas ziņojumam “Eiropas Kopienas – antidempinga nodevas par Indijas izcelsmes kokvilnas gultas veļas importu” (WT/DS141/AB/R), kas pieņemts 2001. gada 1. martā, un 2007. gada 27. septembra spriedumam Ikea Wholesale (C‑351/04, Krājums, EU:C:2007:547).
106 Komisija apstrīd šo argumentu pamatotību.
107 Vispirms ir jāatgādina, ka “reducēšanas līdz nullei” praksi, ko ir sankcionējusi PTO Apelācijas institūcija un Tiesa, Komisija ir piemērojusi tikai ar mērķi aprēķināt vispārīgo dempinga starpību. Ja attiecīgajai precei ir vairāki modeļi, šī dempinga starpība tiek iegūta, pirmkārt, pieskaitot tikai dempinga summu saistībā ar visiem modeļiem, attiecībā uz kuriem ir tikusi noteikta pozitīva dempinga starpība, un, otrkārt, samazinot līdz nullei visas negatīvās dempinga starpības. Pēc tam kopējā šādi aprēķinātā dempinga summa tika izteikta kā procentuālā daļa no visu modeļu visu eksporta darījumu kopējās vērtības neatkarīgi no tā, vai saistībā ar šiem modeļiem tika konstatēts dempings.
108 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka šajā lietā prasītājas nav apstrīdējušas dempinga starpības aprēķināšanas metodi, bet ir apstrīdējušas metodi, ko Komisija ir piemērojusi, lai izvērtētu, vai ir tikuši izpildīti nosacījumi antidempinga maksājumu neatskaitīšanai no atbilstoši pamatregulas 2. panta 9. punktam aprēķinātās eksporta cenas. Tomēr prasītāju apstrīdētā PKN pēc PKN metode tiek izmantota posmā pirms dempinga starpības aprēķināšanas, un tai ir cits mērķis.
109 Otrkārt, prasītājas nav iesniegušas nekādus pierādījumus tā sava apgalvojuma pamatojumam, saskaņā ar kuru pastāv līdzība starp “reducēšanas līdz nullei” praksi un PKN pēc PKN metodi.
110 Tādējādi prasītājas nav pierādījušas līdzības pastāvēšanu starp “reducēšanas līdz nullei” praksi un PKN pēc PKN metodi.
111 Visbeidzot, atbildot uz mutvārdu jautājumu, ko Vispārējā tiesa uzdeva tiesas sēdē, prasītājas precizēja savu argumentāciju, būtībā norādot, ka “reducēšanas līdz nullei” prakses sekas, proti, eksporta cenas un tādējādi arī dempinga starpības grozīšana, ir tās, kas to ieskatā ir līdzīgas PKN pēc PKN metodes sekām.
112 Tomēr iepriekš ir ticis norādīts, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, izvērtējot antidempinga maksājumu atspoguļošanu atbilstoši PKN pēc PKN metodei, kura, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, bija metode, kas ļāva visprecīzāk pārbaudīt, vai ir tikuši izpildīti pamatregulas 11. panta 10. punktā paredzētie nosacījumi (šī sprieduma 76., 92. un 93. punkts).
113 Līdz ar to prasītājas nevar pamatoti apgalvot, ka Komisijas izmantotās PKN pēc PKN metodes sekas bija eksporta cenas un tādējādi arī pārskatītās dempinga starpības izkropļošana.
114 Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata trešā daļa jānoraida.
– Par otrā pamata ceturto daļu
115 Prasītājas apgalvo, ka PKN pēc PKN analīzes izmantošanai nav nekāda juridiskā pamata.
116 Komisija apstrīd šī argumenta pamatotību.
117 Tas, ka PKN pēc PKN pieeja nav minēta nevienā pamatregulas daļā, nenozīmē, ka tā ir prettiesiska vai acīmredzami kļūdaina.
118 Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasības pieteikumā prasītājas pašas ir atzinušas, ka PKN pēc PKN analīze ir administratīvs instruments, kas ir nepieciešams vidējās svērtās dempinga starpības aprēķināšanai atbilstoši pamatregulas 2. panta 12. punktam, jo tā ļauj veikt taisnīgu salīdzinājumu starp dažādiem preču modeļiem vai veidiem, saistībā ar kuriem tiek veikta izmeklēšana un kuriem ir dažādi raksturlielumi.
119 Tomēr tās nav paskaidrojušas, kas būtu tas, kas ļautu uzskatīt PKN pēc PKN vai modeļa pēc modeļa pieeju par atbilstošu dempinga starpības aprēķināšanai, nevis antidempinga maksājumu atspoguļošanas izvērtēšanai.
120 Katrā ziņā pretēji prasītāju apgalvotajam iestāžu praksē iepriekš minētās metodes izmantošana neaprobežojas ar dempinga starpības aprēķināšanu. Tiesa tostarp ir apstiprinājusi modeļa pēc modeļa metodi saistībā ar līdzīgas preces, kura paredzēta patēriņam eksportētājas valsts iekšējā tirgū, pārdošanas apjoma zemākās robežvērtības noteikšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 1988. gada 5. oktobris, Canon u.c./Padome, 277/85 un 300/85, Krājums, EU:C:1988:467, 14. punkts).
121 Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.
– Par otrā pamata piekto daļu
122 Prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisijas izmantotā PKN pēc PKN metode ir patvaļīga, ciktāl citās lietās tā ir atzinusi, ka pamatregulas 11. panta 10. punkta nosacījumi ir tikuši izpildīti, piekrizdama ņemt vērā vidējās svērtās tālākpārdošanas cenas Savienībā vai pat pieļaujot tādu pierādījumu līmeni, kas ir zemāks par šajā lietā prasīto.
123 Komisija apstrīd šī argumenta pamatotību.
124 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Komisijai atmaksāšanas procedūrā ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot, vai ir tikuši izpildīti nosacījumi antidempinga maksājumu neatskaitīšanai no aprēķinātās eksporta cenas (šī sprieduma 70. punkts). Šī rīcības brīvība katrā atsevišķā gadījumā ir jāīsteno atkarībā no visiem atbilstošajiem faktiskajiem apstākļiem (pēc analoģijas skat. spriedumu Gestetner Holdings/Padome un Komisija, minēts 56. punktā, EU:C:1990:116, 43. punkts).
125 Otrkārt, nosacījumi antidempinga maksājumu neatskaitīšanai no eksporta cenas aprēķina ir jāizvērtē, pirmām kārtām, ņemot vērā importētāju, kuri ir lūguši neatskaitīt antidempinga maksājumus, iesniegtos pierādījumus un, otrām kārtām, katras lietas faktiskos apstākļus.
126 Līdz ar to prasītāju arguments par pieejas, ko Komisija ir izmantojusi apstrīdētajos lēmumos, patvaļīgo raksturu salīdzinājumā ar tās iepriekšējo vai turpmāko praksi nevar tikt akceptēts (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1991. gada 7. maijs, Nakajima/Padome, C‑69/89, Krājums, EU:C:1991:186, 119. punkts; 2010. gada 17. decembris, EWRIA u.c./Komisija, T‑369/08, Krājums, EU:T:2010:549, 93. punkts, un 2012. gada 10. oktobris, Ningbo Yonghong Fasteners/Padome, T‑150/09, EU:T:2012:529, 119. un 120. punkts).
127 Katrā ziņā ir jākonstatē, ka prasītājas nav pierādījušas, ka šajā lietā pastāvošie apstākļi ir pilnībā identiski apstākļiem, kas pastāvēja citās antidempinga maksājumu atmaksāšanas vai pārskatīšanas procedūrās, uz kurām tās ir atsaukušās sava argumenta par PKN pēc PKN metodes patvaļīgo raksturu pamatojumam.
128 It īpaši ir jānorāda, ka šajā lietā pastāvošie apstākļi atšķiras no apstākļiem lietās, saistībā ar kurām tika pieņemta Padomes 2012. gada 16. janvāra Īstenošanas regula (ES) Nr. 60/2012, ar ko izbeidz daļēju starpposma pārskatīšanu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1225/2009 11. panta 3. punktu attiecībā uz antidempinga pasākumiem, ko piemēro ferosilīcija importam, kura izcelsme ir, inter alia, Krievijā (OV L 22, 1. lpp.), ko prasītājas ir pievienojušas prasības pieteikuma pielikumā, un Komisijas 2012. gada 10. augusta lēmumi par antidempinga maksājumu, kas samaksāti par Krievijas izcelsmes ferosilīcija importu, atmaksāšanas pieteikumiem, ko prasītājas ir pievienojušas 2014. gada 24. novembra vēstules pielikumā (turpmāk tekstā – “tā dēvētās “Krievijas izcelsmes ferosilīcija” lietas”). Atbildē uz repliku un tiesas sēdē, pirmkārt, Komisija paskaidroja, ka tā dēvētajās “Krievijas izcelsmes ferosilīcija” lietās tā bija sagrupējusi attiecīgo preci četros PKN un tādējādi izvērtējusi, vai attiecībā uz katru PKN ir tikuši izpildīti pamatregulas 11. panta 10. punktā paredzētie nosacījumi. Otrkārt, tā bija konstatējusi, ka antidempinga maksājumu atspoguļošana bija notikusi saistībā ar vienu no četriem PKN, kas veidoja vairāk nekā 80 % no attiecīgajiem darījumiem, ar ko tās ieskatā bija pietiekami, lai apmierinātu lūgumu neatskaitīt antidempinga maksājumus no atbilstoši pamatregulas 2. panta 9. punktam aprēķinātās eksporta cenas.
129 Savukārt šajā lietā ir vispārzināms, ka saistībā ar pieciem no desmit visvairāk pārdotajiem PKN nav ticis pierādīts, ka antidempinga maksājumi bija tikuši attiecināti uz saistītā importētāja klientiem.
130 Šajā ziņā prasītājas nevar pārmest Komisijai, ka tā jebkurā gadījumā nav pieņēmusi tādu pašu risinājumu kā tā dēvētajās “Krievijas izcelsmes ferosilīcija” lietās.
131 Tādējādi otrā pamata piektā daļa ir jānoraida.
– Par otrā pamata otro daļu
132 Prasītājas būtībā apgalvo, ka pilnīga antidempinga maksājumu atskaitīšana no eksporta cenas aprēķina ir nesamērīga, ciktāl tajā ir iekļauti maksājumi, kas ir samaksāti par modeļiem vai PKN, saistībā ar kuriem bija tikusi veikta atspoguļošana turpmākajās tālākpārdošanas cenās. Līdz ar to Komisija neesot noteikusi uzticamu eksporta cenu un vidējo svērto dempinga starpību.
133 Komisija apstrīd šo argumentu pamatotību.
134 Vispirms, pirmkārt, ir jāatgādina, ka pamatregulas 11. panta 10. punkts ir izņēmums no šīs pašas regulas 2. panta 9. punkta otrajā daļā paredzētā “maksājuma ietveršanas izmaksās” noteikuma. Iespēja neatskaitīt antidempinga maksājumu no aprēķinātās eksporta cenas tādējādi ir jāinterpretē šauri (šī sprieduma 90. un 91. punkts).
135 Otrkārt, izvērtējot antidempinga maksājumu atspoguļošanu PKN pēc PKN veidā, Komisija konstatēja, ka attiecībā uz lielu daļu PKN nebija ticis pierādīts, ka antidempinga maksājumi bija atspoguļoti tālākpārdošanas cenās un pārdošanas cenās Savienībā.
136 Tomēr Komisijas īstenotajā PKN pēc PKN analīzē arī tika konstatēts, ka saistībā ar pieciem no desmit visvairāk pārdotajiem PKN tālākpārdošanas cenās, ko saistītais importētājs bija piemērojis neatkarīgiem klientiem Savienībā, bija atspoguļoti samaksātie antidempinga maksājumi. Kā izriet no Komisijas sagatavotās izklājlapas, kas ir pievienota tās 2011. gada 26. jūlija elektroniskā pasta vēstulei un ko prasītājas ir iesniegušas to prasības pieteikuma A.15 pielikumā, pieci iepriekš minētie PKN atbilst, pirmkārt, 119 523 pārdotajiem gaisa kompresoriem no kopējā to gaisa kompresoru skaita 229 239 kompresoru apmērā, ko izmeklēšanas attiecībā uz atmaksāšanu laikā bija pārdevušas Savienībā reģistrētās ar ražotāju eksportētāju saistītās sabiedrības importētājas, un, otrkārt, vairāk nekā 50 % no kopējā minētā pārdošanas apjoma cenas, izmaksu, apdrošināšanas un frakta vērtības.
137 Tieši ņemot vērā šos atgādinājumus un precizējumus, ir jāizvērtē, vai Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un tādējādi pārkāpusi pamatregulas 2. panta 9. un 11. punktu un 11. panta 10. punktu, atskaitot saistītā importētāja samaksātos antidempinga maksājumus no aprēķinātās eksporta cenas, lai arī attiecībā uz dažiem PKN attiecīgā atspoguļošana bija tikusi veikta.
138 Vispirms ir jānorāda, kā pamatoti ir apgalvojušas prasītājas, ka starp pamatregulas 2. panta 9. punktu un 11. panta 10. punktu pastāv neapstrīdama saikne.
139 Pirmkārt, pamatregulas 11. panta 10. punktā ir ietverta tieša divkārša atsauce uz šīs pašas regulas 2. pantu un 2. panta 9. punktu.
140 Otrkārt, antidempinga maksājumu pārskatīšanas vai atmaksāšanas procedūrā pamatregulas 11. panta 10. punktā paredzētā antidempinga maksājumu attiecināšanas uz saistītā importētāja klientiem izvērtēšana ir viens no posmiem atbilstoši minētās regulas 2. panta 9. punktam aprēķinātās eksporta cenas aprēķinā. Būtībā, ņemot vērā šīs izvērtēšanas noslēgumā iegūto rezultātu, antidempinga maksājumi tiks atskaitīti no aprēķinātās eksporta cenas un tiem tādējādi būs tieša ietekme uz šīs eksporta cenas summu, ciktāl tā neizbēgami būs zemāka nekā tad, ja antidempinga maksājumi netiktu atskaitīti.
141 Turklāt ir jānorāda, ka, jo zemāka ir eksporta cena, jo lielāka ir starpība starp normālo vērtību un pārskatīto dempinga starpību.
142 Pamatregulas 11. panta 10. punkts tādējādi palīdz aprēķināt eksporta cenu un netieši – noteikt pārskatīto dempinga starpību.
143 Šādos apstākļos Komisijai ir jāizmanto saskanīgas metodes pamatregulas 2. panta 9. un 11. punkta un 11. panta 10. punkta piemērošanai.
144 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, aprēķinot eksporta cenu, ja attiecīgā prece Savienībā ir tikusi pārdota ar saistītā importētāja starpniecību, Komisija, tostarp ņemot vērā attiecīgās preces raksturu, ir uzskatījusi par atbilstošāku pārbaudīt, vai antidempinga maksājumu atspoguļošana ir notikusi saistībā ar katru PKN.
145 Turklāt Komisija ir veikusi šo PKN pēc PKN analīzi, pirmkārt, aprēķinot vienotu vidējo svērto eksporta cenu un vienotu vidējo svērto normālo vērtību katram PKN un, otrkārt, aprēķinot dempinga starpību katram PKN pirms vienotas dempinga starpības aprēķināšanas attiecīgajai precei.
146 Tomēr Komisija nav izdarījusi visus secinājumus no PKN pēc PKN metodes, kuru tā pati bija nolēmusi piemērot, ciktāl tā atteicās neatskaitīt antidempinga maksājumus no to PKN eksporta cenas, saistībā ar kuriem antidempinga maksājumi tomēr bija tikuši atspoguļoti tālākpārdošanas cenās un turpmākajās pārdošanas cenās Savienībā. Līdz ar to tā atskaitīja visus samaksātos antidempinga maksājumus no atbilstoši pamatregulas 2. panta 9. punktam aprēķinātās eksporta cenas, tādējādi mākslīgi samazinot vienoto vidējo svērto eksporta cenu katram PKN un līdz ar to palielinot attiecībā uz Nu Air Shanghai pārskatītās dempinga starpības likmi.
147 Ņemot vērā šo konstatējumu, ir jāatzīst, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas ir ietekmējusi pārskatītās dempinga starpības likmi un tādējādi arī to antidempinga maksājumu summu, kas ir jāatmaksā prasītājām, ciktāl šī summa izriet no starpības starp sākotnējo dempinga starpību un pārskatīto dempinga starpību (šī sprieduma 13. punkts).
148 Ar Komisijas izvirzītajiem argumentiem nevar atspēkot šo iepriekš minēto secinājumu.
149 Pirmkārt, Komisija būtībā apgalvo, ka atbilstoši šaurai pamatregulas 11. panta 10. punkta interpretācijai nav iespējams atskaitīt samaksātos antidempinga maksājumus tikai saistībā ar atsevišķiem darījumiem, modeļiem vai PKN un neatskaitīt tos saistībā ar citiem, jo tas neļautu novērst maksājumu apiešanas un cenu manipulāciju risku un tādējādi būtu pretrunā pamatregulas 11. panta 10. punkta mērķim, kas ir izslēgt jebkādu tālākpārdošanas cenu un turpmākās pārdošanas cenu izkropļošanas iespēju, kas izriet no dempinga prakses. Ja būtu pieļaujama daļēja antidempinga maksājumu neatskaitīšana, saistītais importētājs varētu izveidot iekšējus kompensējošus mehānismus, piemēram, atspoguļojot antidempinga maksājumus to PKN cenās, attiecībā uz kuriem pieprasījums nav tik elastīgs, bet neatspoguļojot tos citu PKN cenās, attiecībā uz kuriem pieprasījums ir ļoti elastīgs.
150 Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka pamatregulas 11. panta 10. punktā nav paredzēta metode, lai izvērtētu, vai antidempinga maksājumi ir tikuši attiecīgi atspoguļoti tālākpārdošanas cenās un turpmākajās pārdošanas cenās Savienībā, un ka Komisijai tādējādi šajā jomā ir plaša rīcības brīvība (šī sprieduma 67.–70. punkts). Tāpat pretēji tam, ko būtībā ir apgalvojusi Komisija, pamatregulas 11. panta 10. punktā tai nav noteikts pienākums sistemātiski atskaitīt visus samaksātos antidempinga maksājumus tādā gadījumā kā šajā lietā, kad antidempinga maksājumu atspoguļošanas pārbaudē saskaņā ar PKN pēc PKN metodi bija iespējams secināt, ka šī atspoguļošana bija notikusi nevis attiecībā uz visiem PKN, bet tikai attiecībā uz dažiem no tiem.
151 Otrām kārtām, Komisija nav pierādījusi, ka šajā lietā saistītais importētājs ir apgājis maksājumu, izveidojot kompensējošus mehānismus starp visvairāk pārdotajiem PKN un vismazāk pārdotajiem PKN vai starp PKN, attiecībā uz kuriem pieprasījums nav tik elastīgs, un PKN, attiecībā uz kuriem tas ir ļoti elastīgs.
152 Tādējādi iepriekš minētais Komisijas arguments ir jānoraida.
153 Otrkārt, Komisija apgalvo, ka antidempinga maksājumu daļēja neatskaitīšana nebūtu pieļaujama, jo praksē to neesot iespējams piemērot attiecībā uz jaunām precēm. Proti, nepastāvot salīdzināmām, sākotnējās izmeklēšanas laikā pārdotām precēm, neesot iespējams pārbaudīt, vai to tālākpārdošanas cenas ir palielinājušās tādā mērā, kas ļautu atspoguļot samaksātos antidempinga maksājumus.
154 Tomēr vienīgais pamatregulas 11. panta 10. punktā paredzētais nosacījums ir tāds, ka saistītajam importētajam ir jāiesniedz izšķiroši pierādījumi par antidempinga maksājumu atspoguļošanu tālākpārdošanas cenās un turpmākajās pārdošanas cenās Savienībā.
155 Šajā ziņā, ar nosacījumu, ka pierādījumi par antidempinga maksājumu atspoguļošanu tālākpārdošanas cenās un turpmākajās pārdošanas cenās Savienībā ir “izšķiroši”, šie pierādījumi var tikt iesniegti jebkādā veidā, ne tikai salīdzinot pārdošanas cenu, kas bija pastāvējusi pirms antidempinga maksājumu uzlikšanas, ar pēc tam pastāvošo cenu.
156 Tādējādi iepriekš minētais Komisijas arguments ir jānoraida.
157 Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atskaitot antidempinga maksājumus vispārīgi, nevis tikai no to PKN eksporta cenas, attiecībā uz kuriem tā PKN pēc PKN analīzes noslēgumā bija konstatējusi, ka maksājumi nebija tikuši atspoguļoti tālākpārdošanas cenās un turpmākajās pārdošanas cenās Savienībā, un tādējādi ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta 9. un 11. punktu un 11. panta 10. punktu.
158 Nav ticis apstrīdēts, ka, nepastāvot Komisijas pieļautajai kļūdai, antidempinga maksājumu summa, kas būtu jāatmaksā prasītājām, būtu bijusi lielāka par apstrīdēto lēmumu 1. pantā minēto summu.
159 Līdz ar to otrā pamata otrā daļa un tādējādi arī pirmā prasījumu daļa ir jāapmierina, daļēji atceļot apstrīdētos lēmumus, ciktāl Komisija nav piešķīrusi prasītājām tiesības uz nepamatoti samaksāto antidempinga maksājumu atmaksu, kas pārsniegtu minēto lēmumu 1. pantā norādītās summas, un pirmais pamats, kas ir izvirzīts pirmās prasījumu daļas pamatojumam, nav jāizvērtē.
Par otro prasījumu daļu, kas attiecas uz apstrīdēto lēmumu pagaidu saglabāšanu spēkā, pamatojoties uz LESD 264. pantu
160 Prasītājas būtībā ir lūgušas Vispārējai tiesai, gadījumā, ja tā apmierinātu pirmo prasījumu daļu, izmantot tai LESD 264. pantā piešķirtās pilnvaras un piespriest saglabāt spēkā apstrīdētos lēmumus līdz brīdim, kad Komisija būs veikusi vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu Vispārējās tiesas spriedumu, kas tiks taisīts šajā lietā. Šajā ziņā, pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka, ja apstrīdētie lēmumi tiktu atcelti, tas nozīmētu, ka tām būtu pienākums atgriezt kompetentajām iestādēm visas summas, kas tām tika atmaksātas atbilstoši minētajiem lēmumiem. Otrkārt, tās ir precizējušas, ka tās vēlas panākt tikai apstrīdēto lēmumu grozīšanu, nevis to atcelšanu visos to aspektos, jo šie lēmumi ir tām daļēji labvēlīgi.
161 Komisija nav izvirzījusi iebildumus pret otro prasījumu daļu.
162 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ, ciktāl Komisija ir daļēji atteikusies apmierināt prasītāju iesniegtos pieteikumus par antidempinga maksājumu atmaksāšanu un tādējādi nav tām piešķīrusi tiesības uz atmaksu, kas pārsniegtu minēto lēmumu 1. pantā norādītās summas, kuru precīzais apmērs ir jāaprēķina Komisijai.
163 Šādos apstākļos apstrīdēto lēmumu daļēja atcelšana nenozīmē, ka prasītājām būs jāatgriež kompetentajām iestādēm summas, kas tām tika atmaksātas atbilstoši minētajiem lēmumiem.
164 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāju argumentācija ir jānoraida kā neefektīva un līdz ar to otrā prasījumu daļa ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
165 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāju prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2011. gada 6. decembra Lēmumu C(2011) 8831, galīgā redakcija, C(2011) 8825, galīgā redakcija, C(2011) 8828, galīgā redakcija, un C(2011) 8810, galīgā redakcija, par antidempinga maksājumu, kas samaksāti par konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes kompresoru importu, atmaksāšanas pieteikumiem, 1. pantu, ciktāl Einhell Germany AG, Hans Einhell Nederlands BV, Einhell France SAS un Hans Einhell Österreich GmbH nav piešķirtas tiesības uz nepamatoti samaksāto antidempinga maksājumu atmaksu, kas pārsniegtu minētajā pantā norādītās summas;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Kanninen | Pelikánová | Buttigieg |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 18. novembrī.
[Paraksti]