ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA‑HARABO KOLOMERA [DÁMASORUIZ‑JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,
sniegti 2009. gada 12. martā (1)
Apvienotās lietas C‑22/08 un C‑23/08
Athanasios Vatsouras
pret
Arbeitsgemeinschaft (ARGE) Nürnberg 900
un
Josif Koupatantze
pret
Arbeitsgemeinschaft (ARGE) Nürnberg 900
(Sozialgericht Nürnberg (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Eiropas Savienības pilsonība – Personu brīva pārvietošanās – Darba ņēmēja jēdziens – Direktīvas 2004/38/EK 24. panta 2. punkta spēkā esamība – Citu dalībvalstu valstspiederīgie, kas kļuvuši bezdarbnieki pēc īslaicīgas aroddarbības veikšanas – Tiesības saņemt sociālās palīdzības pabalstus
I – Ievads
1. Sozialgericht Nürnberg (Nirnbergas Sociālo lietu tiesa), pamatojoties uz EKL 234. pantu, uzdod Tiesai trīs prejudiciālus jautājumus par EKL 12. un 39. panta interpretāciju un Direktīvas 2004/38/EK (2) par Savienības pilsoņu un viņu ģimeņu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā 24. panta 2. punkta spēkā esamību. Tā vēlas noskaidrot, vai Grieķijas valstspiederīgais, kurš dzīvo un pirms tam īslaicīgi strādājis Vācijā, aktīvas darba meklēšanas laikā var pieprasīt sociālās palīdzības pabalstus pēc tam, kad pagājuši pirmie trīs uzturēšanās mēneši.
2. Lūgums ir pamatots ar Tiesas spriedumu lietā Collins (3), kurā iedibināts nosacījums, ka personām, kas meklē darbu un izmanto pārvietošanās brīvību, ir jābūt “saitei” ar uzņemošo valsti, lai tās varētu saņemt sociālos pabalstus, apzinoties, ka Direktīvā 2004/38, atkāpjoties no minētās judikatūras, aizliegta pabalstu piešķiršana tiem, kas izmantojuši pārvietošanās brīvību un vēlas strādāt kādā dalībvalstī. Šīs tiesības liedzot bez ierobežojumiem laikā, pabalstus var nepiešķirt personām, kurām, pat ja tās ir darba meklējumos, jau ir šī saite ar uzņemošo valsti.
II – Fakti
A – Vatsuras prasība (lieta C‑22/08)
3. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Grieķijas pilsonis Atanāsijs Vatsura [Athanasios Vatsouras] 2006. gada martā ieceļojis Vācijas Federatīvajā Republikā un uzsācis strādāt mazatalgotu darbu. 2006. gada 10. jūlijā viņam nācies lūgt Arbeitsgemeinschaft (Nodarbinātības dienests, turpmāk tekstā – “ARGE”) Sozialgesetzbuch Zweites Buch ([Vācijas] Sociālā nodrošinājuma kodeksa II nodaļa) paredzēto iztikas pabalstu, kas 27. jūlijā viņam tika piešķirts summā EUR 169 mēnesī uz laiku līdz tā paša gada 30. novembrim.
4. 2007. gada janvārī Vatsura zaudēja darbu. Pabalsts, kura izmaksa bija pagarināta līdz minētā gada 31. maijam, tika atcelts no 30. aprīļa. Pret attiecīgo lēmumu viņš iesniedza administratīvu sūdzību, kura tika noraidīta 4. jūlijā. Vatsura cēla administratīvu prasību tiesā, kuras tiesvedībā radās viens no šeit iztirzātajiem prejudiciālajiem jautājumiem.
5. Jānorāda, ka 2007. gada 4. jūnijā prasītājs Vācijā atrada jaunu darbavietu.
B – Kupatances prasība (lieta C‑23/08)
6. Arī tiesvedībā, ko ierosinājis Josifs Kupatance [Josif Koupatantze], tiek apstrīdēts kāds ARGE lēmums. Prasītājs, būdams Grieķijas pilsonis, ieceļoja Vācijas teritorijā 2006. gada oktobrī. [2006. gada] 1. novembrī viņš sāka strādāt [un strādāja] līdz brīdim, kad darba devēja finansiālo grūtību dēļ [2006. gada] 21. decembrī tika atbrīvots no darba. Pirmajā bezdarba dienā viņš pieprasīja SozialgesetzbuchZweites Buch paredzēto bezdarbnieka pabalstu [Leistungen der Grundsicherung für Arbeitsuchende], kas viņam tika piešķirts summā EUR 670 mēnesī laikposmā no 2007. gada 15. janvāra līdz minētā gada 31. maijam.
7. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nenorādītu iemeslu dēļ 2007. gada 18. aprīlī ARGE atcēla Kupatances sociālo pabalstu ar atpakaļejošu spēku no 28. februāra. [2007. gada] 4. maijā viņš par šo lēmumu cēla administratīvu sūdzību, kas nedēļu vēlāk tika noraidīta. Vācijas procesuālajos aktos paredzētajā kārtībā 2007. gada 16. maijā Kupatance tiesā cēla administratīvu prasību, kuras izskatīšanā radās prejudiciālais jautājums, kas vienāds ar lietā C‑22/08 esošo.
8. Kopš 2007. gada 1. jūnija Kupatance Vācijā strādā citā darbā.
III – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
9. Primāro tiesību normās noteikts pārvietošanās brīvību izmantojošo Eiropas pilsoņu statuss atbilstoši tam, vai viņi veic vai neveic saimniecisko darbību. Šajā ziņā atbilstīgi ir EKL 12., 18. un 39. pants:
“12. pants
Piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības [valstspiederības] dēļ.
Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru var pieņemt noteikumus, kas aizliedz šādu diskrimināciju.
[..]
18. pants
1. Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.
2. Ja izrādās, ka minētā mērķa sasniegšanai vajadzīga Kopienas rīcība, bet šis Līgums nav piešķīris šim nolūkam vajadzīgās pilnvaras, tad Padome var pieņemt noteikumus, lai sekmētu 1. punktā minēto tiesību īstenošanu. Padome pieņem lēmumu saskaņā ar 251. pantā noteikto procedūru.
3. Šā panta 2. punkts neattiecas uz noteikumiem par pasēm, personu apliecībām, uzturēšanās atļaujām vai citiem līdzīgiem dokumentiem, kā arī uz noteikumiem par sociālo nodrošinājumu vai sociālo aizsardzību.
39. pants
1. Kopienā nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.
2. Pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju [valstspiederības] dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu [atalgojumu] un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.
3. Tā nozīmē turpmāk norādītās tiesības, ko var ierobežot, vienīgi pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem:
a) tiesības pieņemt faktiskos darba piedāvājumus;
b) tiesības šajā nolūkā brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā;
c) tiesības darba nolūkos uzturēties kādā dalībvalstī saskaņā ar normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē šīs valsts [darba ņēmēju] nodarbinātību;
d) tiesības palikt kādā dalībvalstī pēc tam, kad darba attiecības šajā valstī beigušās, atbilstīgi nosacījumiem, kas ietverti īstenošanas regulās, kuras izstrādās Komisija.
4. Šis pants neattiecas uz nodarbinātību civildienestā.”
10. Direktīvas 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties 7. pantā paredzēti nosacījumi, ar kādiem dalībvalstī drīkst apmesties uz dzīvi ilgāk nekā trīs mēnešus.
“7. pants
Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus
1. Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:
a) viņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas [uzņemošajā] dalībvalstī; vai arī
b) viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par [uzņemošās] dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums [uzņemošajā] dalībvalstī; vai arī
[..]
3. Šā panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē Savienības pilsonis, kas vairs nav darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona, saglabā darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu šādos apstākļos:
[..]
c) viņš/viņa ir pienācīgi reģistrēts(‑a) kā piespiedu bezdarbnieks pēc tam, kad ir beidzies viņa/viņas darba līgums uz noteiktu laiku, kas ir bijis mazāk nekā gads, vai ja viņš/viņa ir kļuvis par piespiedu bezdarbnieku pirmo divpadsmit mēnešu laikā un ir reģistrējies(‑usies) attiecīgajā nodarbinātības dienestā kā darba meklētājs. Šādā gadījumā darba ņēmēja statuss saglabājas ne mazāk kā sešus mēnešus.
[..]”
11. Principam par nediskriminēšanu valstspiederības dēļ Direktīvā 2004/38 ir paredzēti vairāki ierobežojumi sociālās palīdzības jomā attiecībā uz citā dalībvalstī dzīvojošajiem. Tās 24. panta 1. punktā ir izklāstīts pats princips, savukārt nākamajā punktā noteikti ierobežojumi.
“24. pants
Vienlīdzīga attieksme
1. Ievērojot īpašus noteikumus, kas skaidri paredzēti Līgumā un sekundārajos tiesību aktos, pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas [uzņemošajā] dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai. Priekšrocības, ko sniedz šīs tiesības, attiecina arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi un kam ir uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās tiesības.
2. Atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem, [uzņemošajai] dalībvalstij nav pienākuma piešķirt tiesības uz sociālo palīdzību pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā vai vajadzības gadījumā ilgākā laikā posmā, kas noteikts 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, kā arī tai nav pienākuma pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas piešķirt līdzekļus mācībām, tostarp arodapmācībai, ja šie līdzekļi ir stipendijas vai studiju kredīti personām, kas nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, personas, kas saglabā šādu statusu, un to ģimenes locekļi.”
12. Ilgākais laika posms, kas minēts direktīvas 14. pantā, attiecas uz “Savienības pilsoņi[‑em], [kuri] ir ieceļojuši [uzņemošās] dalībvalsts teritorijā, lai meklētu darbu”. Šīs personas nedrīkst izraidīt, ja vien tās var pierādīt, ka turpina meklēt darbu un ka tām ir pamatotas izredzes tikt pieņemtām darbā.
B – Valsts tiesības
13. Vācijas Sozialgesetzbuch II nodaļas 7. panta 1. punktā ir noteikts:
“7. pants
1. Pabalstus saskaņā ar šīs nodaļas noteikumiem piešķir personām, kuras:
a) ir sasniegušas 15 gadu vecumu, bet vēl nav sasniegušas [65 gadu] vecumu,
b) ir darbaspējīgas,
c) atrodas trūkumā,
d) pastāvīgi dzīvo Vācijas Federatīvajā Republikā.
Šīs nodaļas noteikumi neattiecas uz ārvalstniekiem, kuru uzturēšanās tiesības izriet tikai no to ieceļošanas mērķa atrast darbu Vācijā, un to ģimenes locekļiem, kā arī personām, kam ir tiesības uz pabalstu saskaņā ar Asylbewerberleistungsgesetz [Likuma par pabalstu izmaksu patvēruma meklētājiem] 1. pantu. [..]”
14. Tā paša kodeksa XII nodaļas 23. panta 3. punktā atkārtoti noteikts, ka attiecībā uz sociālās palīdzības pabalstiem Vācijā dzīvojošajiem ārvalstniekiem, kuri tās teritorijā ieceļojuši, lai saņemtu sociālo pabalstu vai atrastu darbu, nav tiesību saņemt minētajā likumā paredzēto pabalstu.
IV – Prejudiciālie jautājumi
15. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, 2008. gada 22. janvārī Sozialgericht Nürnberg, pamatojoties uz EKL 234. pantu, nosūtīja Tiesai divus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu par spēkā esamību un interpretāciju, abos uzdodot vienādus jautājumus:
“1) Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts ir saderīgs ar EKL 12. pantu apvienojumā ar EKL 39. pantu?
2) Gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša – vai EKL 12. pants apvienojumā ar EKL 39. pantu ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas Savienības pilsoņiem neļauj saņemt sociālās palīdzības pabalstus, ja ir pārkāpts Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38 6. pantā noteiktais pieļaujamais maksimālais uzturēšanās ilgums un uzturēšanās tiesības nepastāv arī saskaņā ar citām tiesību normām?
3) Gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša – vai EKL 12. pants ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoņiem neļauj saņemt pat tādu sociālo pabalstu, kāds tiek piešķirts nelegālajiem imigrantiem?”
16. Ievērojot abu lietu objektīvu saistību, Tiesas priekšsēdētājs ar 2008. gada 7. aprīļa rīkojumu tās apvienoja.
17. Apsvērumus sniedza Dānijas, Vācijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Padome, Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija.
18. 2009. gada 4. februārī tiesas sēdē savu argumentu mutiskai paušanai piedalījās Apvienotās Karalistes, Padomes, Eiropas Parlamenta, kā arī Eiropas Komisijas pārstāvji.
V – Iepriekšēja piezīme: Vatsuras un Kupatances darba ņēmēju statuss
19. Sozialgericht Nürnberg rīkojumā apgalvots, ka prasītājiem pamata prāvās neesot darba ņēmēju statusa EKL 39. panta izpratnē. Vatsuras un Kupatances īslaicīgās un mazatalgotās nodarbinātības dēļ viņus aizsargājot nevis darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, bet gan vienīgi EKL 12. pantā noteiktais diskriminācijas aizliegums. Tomēr šis viedoklis jāniansē un rūpīgi jāizpēta tā sekas.
20. Šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā dalību ņemošo valdību un iestāžu starpā šajā jautājumā nav vienprātības, jo Padome un Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka prasītāji atbilstot nosacījumiem, kas vajadzīgi, lai viņi tiktu uzskatīti par darba ņēmējiem, bet Dānija apgalvo pretējo; savukārt Komisija un Nīderlande uzskata, ka trūkstot pietiekama pamatojuma, lai uz šo jautājumu atbildētu pārliecinoši, un ierosina šī jautājuma izlemšanu atstāt valsts tiesas ziņā. Turklāt, ņemot vērā arī pašas iesniedzējtiesas divdomīgumu (4), uzskatu, ka pirms uzdoto jautājumu iztirzāšanas jānosprauž diskusijas robežas.
21. Tiesa allaž ir centusies novērst pārvietošanās brīvības un strādājošo tiesību tvēruma sadrumstalošanos dalībvalstu starpā. Kopš sprieduma lietā Unger (5) tā ir radījusi EKL 39. pantā paredzēto “darba ņēmēju” jēdziena īpašu izpratni [Kopienu] tiesībās, nosakot, ka par darba tiesiskajām attiecībām uzskatāmas tās, kuras raksturo “apstāklis, ka persona noteiktu laiku par labu citam un viņa vadībā sniedz pakalpojumus, par kuriem viņa saņem darba samaksu [atalgojumu]” (6). Vēlāk tā ir apstiprinājusi, ka šis princips jāinterpretē plaši, aptverot virkni dažnedažādu nodarbošanos (7).
22. Šajā lietā Vatsura un Kupatance ir pildījuši pienākumus, kas atbilst šādai darba tiesisko attiecību izpratnei judikatūrā. Tomēr to iekļaušanu minētajā kategorijā apgrūtina divi iemesli: no vienas puses, viņu darba īslaicīgums un mazais atalgojums; no otras puses, viņu darba attiecību izbeigšana un saimnieciskās darbības neveikšana. Lai noskaidrotu, vai prasītāji ir “darba ņēmēji”, rūpīgi jāizvērtē abi šie aspekti.
A – Darba tiesisko attiecību īslaicīgums un mazais atalgojums
23. Ja nodarbinātības attiecības ir apjoma ziņā pārāk niecīgas vai mazsvarīgas, lai pelnītu iztikai pietiekamu atalgojumu, judikatūrā ir noteikti vairāki kritēriji, lai tām piemērotu EKL 39. pantu. Spriedumā lietā Levin (8) tika noteikts, ka atalgojuma apmērs nav noteicošais faktors, pēc kura kvalificējama persona, kura sniedz pakalpojumu citai. Lai noteiktu, vai darba ņēmējs ietilpst EKL 39. panta piemērošanas jomā, [jānoskaidro, vai tam ir] “reāla un efektīva [īstena un faktiska] nodarbošanās, izslēdzot nodarbošanos, kas ir tik ierobežota, ka tā ir tikai niecīga un papildu rakstura” (9). Minētajā lietā britu pavalstniece lūdza atļauju uzturēties Nīderlandē, pamatojoties uz savu nepilnu darba laiku strādājošas darba ņēmējas statusu. Lai arī no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izrietēja, ka Levinas saņemtā atalgojuma apmērs nenodrošināja viņai iztiku, tas gan neliedza Tiesai noteikt, ka, pastāvot īstenām darba tiesiskajām attiecībām, subjekta pamatbrīvības nedrīkst ierobežot un no Kopienu tiesību viedokļa iemesliem, kas mudina meklēt darbu, nav būtiskas nozīmes; EKL 39. panta [piemērojamību] nosaka apstāklis, ka tas objektīvi ir darbs, nevis summa, ko darba ņēmējs saņem kā atalgojumu.
24. Lai arī spriedumā lietā Levin konkrētās lietas izspriešana tika nodota iesniedzējtiesas ziņā, turpmākajā judikatūrā ir uzskatāmi parādīts, ka “īstena un faktiska nodarbošanās” ir krietni vien daudzveidīga. Gaužām retos gadījumos ir ticis konstatēts, ka izpildījums ir bijis “tikai niecīgs un papildu rakstura”. Lietā Lawrie‑Blum (10) tika iztirzāts jautājums par to, vai kādā skolā īstenota atalgotas prakses programma, kurā paredzēts nepilns darba laiks un mazs atalgojums, bija īstena un faktiska nodarbošanās. Spriedumā tika vairākkārt norādīts, ka praktikanti bija darba ņēmēji EKL 39. panta izpratnē, kaut arī nodarbinātība bija mācību procesa sastāvdaļa (11). Līdzīgi notika lietā Kranemann (12), spriežot par juridiskās sagatavotības praksē esošu pagaidu ierēdņu statusu. Spriedumā tika noliegts, ka tāpēc vien, ka šiem subjektiem maksātais atalgojums ir vienīgi pabalsts viņu vajadzību apmierināšanai, tiem nebūtu piemērojams EKL 39. pants. Turklāt tika noliegts, ka atalgojuma mazajam apmēram vai tās finansēšanas avotiem būtu kāda ietekme uz darba ņēmēja statusu Kopienu tiesību izpratnē (13).
25. Lai darba tiesiskās attiecības uzskatītu par īstenām un faktiskām, noteicošas lomas nav arī to ilgumam. Jau iepriekš minētajā lietā Levin tika noteikts, ka EKL 39. panta piemērošanas jomā ietilpst arī nepilna darba laika nodarbinātība. Spriedumā lietā Ninni‑Orasche (14) tika atzīts, ka divarpus mēnešus ilga darba rezultātā strādājusī persona kļūst par Kopienu darba ņēmēju. Lai arī iesniedzējtiesa pauda šaubas par prasītājas labticību, norādot uz virkni faktoru, kas liecināja par iespējami ļaunprātīgu [tiesību] izmantošanu, spriedumā tika atzīts, ka šie apstākļi “nav būtiski” (15), un [tādēļ] izvērtēti vienīgi darba pienākumu īstenums un faktiskums.
26. Savukārt norādījumu, kas palīdzētu interpretēt jēdzienu “niecīgs un papildu darbs”, ir visai maz. EKL 39. panta piemērošanas apjoms ir paskaidrots vienīgi lietā Raulin (16), norādot, ka jāņem vērā saskaņā ar gadījuma rakstura darba līgumu faktiski veiktā darba neregularitāte un īslaicīgums (17). Par to, ka nodarbošanās ir niecīga un papildu rakstura, vienlīdz liecina arī apstāklis, ka strādāts mazs skaits stundu (18). Tomēr spriedumā lietā Raulin tika iztirzāts jautājums par sezonas [darba] līgumu, kurā netika garantēts darba laiks. Tās bija netipiskas darba tiesiskās attiecības, kurās vienīgi tika paredzētas izredzes uz nodarbinātību. Šķiet normāli, ka gadījumā, ja no šāda veida līguma izrietētu minimāla nodarbinātība, nebūtu izpildīts nosacījums par “īstenu un faktisku” darbu.
27. Judikatūrā vērojama tieksme EKL 39. panta jēdzienu “darba ņēmējs” interpretēt plaši, aptverot plašu daudzveidīgu īstenu un faktisku darba tiesisko attiecību loku. Nav nozīmes, ka darbinieks savu mērķu sasniegšanai ļaunprātīgi izmantojis noteikumus, jo vērtēta tiek tikai darba tiesisko attiecību objektīvā puse, atmetot acīmredzami galējas situācijas, kuras neiederas nodarbinātības jēdzienā (19).
28. Tādēļ Vatsura un Kupatance ir darba ņēmēji, kas veikuši “īstenu un faktisku nodarbošanos”. Vatsura [iestājās] darbā tūlīt pēc ieceļošanas Vācijas teritorijā (20) un mazāk nekā gadu turpināja strādāt. Viņš saņēma EUR 169 mēnesī savas iztikas nodrošināšanai. Ja ar šo summu tika segta starpība starp viņa atalgojumu un vidējo iztikas minimuma algu Vācijā, var secināt, ka viņa saņemtais atalgojums bija mazliet mazāks par iztikas minimuma algu. Spriedumā lietā Lawrie‑Blum netika rasta noteiktība jautājumā par to, vai pagaidu darbs ar dienas izpeļņu, kas ir mazāka par iztikas minimuma algu, ir īstena un faktiska nodarbinātība. Bet iepriekš izklāstīto viedokli jo pārliecinošāku padara šā nolēmuma interpretācija saistībā ar spriedumu lietā Ninni‑Orasche, kurā EKL 39. pants tika piemērots divarpus mēnešus ilgai nodarbinātībai. Atalgojums, kas ir krietni mazāks par iztikas minimuma algu, var nozīmēt, ka darbs uzskatāms par nebūtisku, turpretim, ja tā ir nedaudz mazāka un turklāt [tiek maksāta] gada garumā, secināt var tikai vienu, proti, ka Vatsura ir “darba ņēmēja” statusā un aizsargāts Kopienu tiesībās.
29. Tamlīdzīgā situācijā atrodas arī Kupatance. Šajā gadījumā diskusijas priekšmets ir nevis [samaksas] summa, bet gan darba ilgums. Kā jau esmu norādījis, spriedumā lietā Ninni‑Orasche pusotra mēneša ilgas darba tiesiskās attiecības tika atzītas par prasībām atbilstošām. Ja vien darbs, kaut vai būdams īslaicīgs vai slikti apmaksāts, ir īstens, Tiesai nav iebildumu pret EKL 39. panta piemērošanu. Kupatance strādāja teju divus mēnešus. Viņš kļuva par bezdarbnieku nevis pēc paša vēlēšanās vai tāpēc, ka būtu beidzies viņa līgums, bet gan darba devēja finansiālo grūtību dēļ. Turklāt viņš ne reizes nav lūdzis iztikas pabalstus. Tā kā nekas neliecina par Kupatances nodibināto darba tiesisko attiecību acīmredzamu maznozīmīgumu, viņš jāuzskata par EKL 39. pantā aizsargātu darba ņēmēju.
B – Darba tiesisko attiecību izbeigšana un EKL 39. panta 3. punkta d) apakšpunkta piemērošana laikā
30. Atliek vēl noskaidrot, vai manis izklāstīto viedokli var mainīt apstāklis, ka abi prasītāji zaudēja darbu. EKL 39. panta 3. punkta d) apakšpunktā paredzēta iespēja darba ņēmējam pēc strādāšanas palikt uzņemošajā valstī, bet šīs tiesības pakārtotas nenoteiktu nosacījumu izpildei (21). Tādējādi, lai arī darba meklējumos esošajām personām nepiemēro nedz EKL 39. pantā paredzēto tiesisko statusu, nedz atvasināto tiesību normas, uz tām attiecas šajā jomā esošā judikatūra, saskaņā ar kuru personām, kuras zaudējušas darbu, bet faktiski meklē citu, tiek piemērots jaukts tiesiskais regulējums (22).
31. Spriedumā lietā Collins (23) tika atzīts, ka uz EKL 39. pantu pilnā mērā var pamatoties personas, kam būtu saite ar uzņemošo valsti. Minētajā lietā no brīža, kad prasītājs, kas bija Īrijas valstspiederīgais, bija strādājis Apvienotajā Karalistē, līdz brīdim, kad viņš iepriekš minētajā valstī vēlāk lūdza pabalstu, bija pagājuši 17 gadi. Minētajā spriedumā, pamatojoties uz agrāko judikatūru, tika izvērsta doktrīna par “saiti” starp pārvietošanās brīvības izmantotāju un uzņemošo valsti (24), jo gadījumā, ja persona ir bijusi darba ņēmēja uzņemošajā valstī, viņai turpina piemērot EKL 39. pantu, pat ja formāli tā vairs nav darba ņēmējs.
32. Ievērojot iepriekš izklāstīto un kaut arī lietas faktiskie apstākļi jānoskaidro iesniedzējtiesai, ir skaidrs, ka Vatsura un Kupatance ir veikuši darbu, kura rezultātā viņi ir apveltīti ar darba ņēmēju statusu saskaņā ar EKL 39. pantu. Viņu darbs nebija nedz niecīgs, nedz papildu rakstura; turklāt ir konstatēts, ka viņi meklēja darbu, tiklīdz kļuva par bezdarbniekiem, un tādēļ automātiski rodas saite un visā aktīvas darba meklēšanas laikā viņi drīkst attiecībā pret uzņemošo valsti pamatoties uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.
VI – Prejudiciālo jautājumu izvērtējums atbilstoši iepriekš izklāstītajai interpretācijai
33. Ievērojot iepriekš izklāstīto, aicinu Tiesu atbilstoši Padomes un Vācijas Federatīvās Republikas paustajai nostājai atzīt, ka prasītāji pamata prāvā ir darba ņēmēji, kuru aizsardzība paredzēta EKL 39. pantā.
34. Sozialgericht Nürnberg rīkojumā ir pausts pretējs viedoklis un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta spēkā esamību izklāstīts, ieņemot šādu nostāju (25). Šo tiesību normu piemēro tikai attiecībā uz trīs personu kopumiem, uz kuriem neattiecas EKL 39. pantā un no tā atvasinātajās tiesību normās paredzētā aizsardzība, proti, pārvietošanās brīvību izmantojušām personām pirmajos trīs uzturēšanās mēnešos, darba meklētājiem un studentiem. Otrajam no minētajiem personu kopumiem EKL 39. pantu piemēro apvienojumā ar EKL 12. pantu, šādi radot spriedumā lietā Collins aprakstīto jaukto regulējumu.
35. Tādēļ šajā lietā pamatoties uz iepriekš minēto 24. panta 2. punktu vai apstrīdēt tā spēkā esamību ir nevietā.
36. Tomēr otrais prejudiciālais jautājums attiecas uz Vācijas tiesību aktu atbilstību EKL 12. pantam apvienojumā ar EKL 39. pantu. Ar šo jautājumu Sozialgericht atskārš, ka nākas pamatoties uz noteikumiem par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Tādējādi, lai arī darba ņēmēja gadījumā EKL 12. pantu nepiemēro, aicinu Tiesu uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, tomēr izvērtējot vienīgi Vācijas tiesību saderību ar EKL 39. pantu.
37. Lai nodrošinātu pilnīgu atbildi arī gadījumā, ja Tiesa nepiekristu ierosinātajam un uzskatītu, ka prasītāji nav darba ņēmēji, pakārtoti iztirzāšu jautājumu par Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta spēkā esamību.
VII – Otrais prejudiciālais jautājums
38. Sozialgericht apsvērumu uzmanības centrā ir sociālā pabalsta atcelšana sakarā ar Direktīvā 2004/38 paredzētā maksimālā uzturēšanās ilguma pārsniegšanu. Citiem vārdiem sakot, tā šaubās par to, vai pasākums, ar kuru tiek paredzēts vispār nepiemērot Kopienu tiesību normas gadījumā, ja persona, kas izmantojusi pārvietošanās brīvību, vairs neatbilst nosacījumiem, kas viņai ļāvuši šīs tiesības izmantot, ir likumīgs. Šajā lietā Vatsura un Kupatance ir bijuši EKL 39. pantā noteiktajā darba ņēmēja statusā, bet, paliekot bez darba, viņu tiesības, tostarp tiesības saņemt sociālos pabalstus, ir beigušās.
39. Šā jautājuma noskaidrošanai Komisija rakstveida apsvērumos pamatojas uz Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kurā skaidri regulēta pamata prāvās esošo prasītāju situācija. Ja darba ņēmējs, kas izmantojis pārvietošanās brīvību laikā, kas īsāks par vienu gadu, ir kļuvis par piespiedu bezdarbnieku, Direktīvā 2004/38 viņam tiek saglabāts darba ņēmēja statuss un līdz ar to tiesības dzīvot uzņemošajā valstī, ja vien tas ir “reģistrējies(‑usies) attiecīgajā nodarbinātības dienestā”. Šajos apstākļos strādājošais vismaz sešus mēnešus saglabā Kopienu tiesībās piešķirtās tiesības.
40. Šis noteikums pamato, ka šajā lietā pilnībā piemērojams EKL 39. pants. Lai arī mazāk nekā vienu gadu strādājušajiem un dzīvojušajiem prasītājiem trūktu saites, kas judikatūrā noteikta par vajadzīgu, lai personu pārvietošanās brīvība īstenotos pilnā apmērā, Direktīvā 2004/38 šī prasība ir izpildīta, to pakārtojot vairākiem nosacījumiem, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu un saglabātu uzņemošo dalībvalstu budžetu finansiālo stabilitāti (26).
41. Sozialgericht nolēmumā norādīts, ka gan Vatsura, gan Kupatance piespiedu kārtā zaudējuši darbu, pirms ticis nostrādāts gads. Nav konstatēts, ka viņi pieteikušies nodarbinātības dienestā, bet gadījumā, ja tas tā būtu bijis, būtu jāpiemēro Direktīvas 2004/38 7. pants. Šis jautājums jānoskaidro iesniedzējtiesai.
42. Nupat izklāstītajiem nosacījumiem esot izpildītiem, Vācijas nodarbinātības dienests, liedzot prasītājiem viņu saņemto sociālo pabalstu, ir pārkāpis Kopienu tiesības. Ja atcelšanas iemesls (kas Kupatances gadījumā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norādīts) ir uzturēšanās tiesību zaudēšana bezdarba dēļ, Vācijas valsts ir ierobežojusi darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, pārkāpjot EKL 39. pantu, kā arī Regulas (EEK) Nr. 1612/68 (27) 7. panta 2. punktu. Pret prasītājiem kā darba ņēmējiem, tostarp ar nodarbinātību saistītajos sociālajos pasākumos, ir jāattiecas gluži tāpat kā pret ikvienu Vācijas strādājošo. Vatsura pieprasa pabalstu, lai segtu starpību starp savu darba samaksu un iztikas minimuma algu. Savukārt Kupatance lūdz bezdarbnieka pabalstu tādēļ, ka beigušās viņa darba tiesiskās attiecības. Lai arī šie pabalsti ir atšķirīgi, tie ir saistīti ar abu personu darba ņēmēja statusu.
43. Tādēļ tiesību akti, saskaņā ar kuriem Savienības darba ņēmējiem tiek liegta iespēja saņemt sociālos pabalstus, kad tie pēc nepilnu gadu ilgas strādāšanas ir kļuvuši bezdarbnieki un reģistrēti nodarbinātības dienestā, ir pretrunā EKL 39. pantam.
VIII – Pirmais prejudiciālais jautājums
44. Ja Tiesa nepiekristu šo secinājumu 23.–32. punktā izklāstītajam atzinumam, prejudiciālie jautājumi būtu jāizvērtē no cita viedokļa. Gadījumā, ja Vatsura un Kupatance nebūtu “darba ņēmēji” EKL 39. panta izpratnē, jautājums par Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta spēkā esamību būtu vietā, jo minētā tiesību norma būtu pretrunā darba meklētājiem pēc pārvietošanās brīvības izmantošanas piemērotā EKL 12. panta apvienojumā ar EKL 39. pantu interpretācijai judikatūrā.
45. Sozialgericht jautājumi skar pašu Direktīvas 2004/38 būtību. Kā esmu norādījis, iepriekš minētais 24. panta 2. punkts aptver divas atšķirīgas tiesiskās situācijas. No vienas puses, to personu situāciju, kuras lūdz tādus iztikas pabalstus kā stipendijas vai mācību kredīti, proti, brīvi pārvietojošos studentus. No otras puses, situāciju, kurā atrodas personas, kas dalībvalsts teritorijā uzturas trīs mēnešus vai laiku, kāds tām vajadzīgs, lai aktīvi meklētu darbu. Pirmajiem ir ļauts pieprasīt šāda veida pabalstus tikai tad, kad tie ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās tiesības, kuras saskaņā ar Direktīvu 2004/38 tiek piešķirtas pēc pieciem gadiem. Otro gadījumā “sociālā palīdzība” tiek piešķirta tad, kad šīs personas atrod darbu.
46. Spriedumā lietā Förster (28) ierobežojums, kas Direktīvā 2004/38 noteikts attiecībā uz studentiem, tika atzīts par saderīgu ar EKL 12. un 18. pantu, bet par 24. panta 2. punkta spēkā esamību netika spriests, lai arī spriežot par Nīderlandes tiesību aktiem, ar kuriem Kopienu tiesību norma tika īstenota. Tādēļ Tiesa netieši ir izlēmusi jautājumu par studentiem piemērotā ierobežojuma pieļaujamību, tomēr joprojām jānoskaidro, vai EK līgumam atbilst Direktīvas 2004/38 regulējums attiecībā uz personām, kas meklē darbu, nesaņemot sociālos pabalstus.
47. Visas šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā apsvērumus sniegušās dalībvalstis un iestādes, pamatojoties uz būtībā vienādiem argumentiem, vienprātīgi uzskata, ka Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts ir spēkā. Izklāstīto argumentu starpā ir viens, kurā, manuprāt, tiek izvērsts sprieduma lietā Collins aizmetnis un tā iemiesojums Direktīvā 2004/38.
A – Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts un tā atbilstība Tiesas judikatūrai
48. Kolinss [Collins] lūdza pabalstu darba meklētājiem (jobseeker’s allowance) Apvienotajā Karalistē. Pēc studiju pabeigšanas savā valstī viņš ar ASV pasi kādu laiku strādāja Lielbritānijā un ieguva Īrijas valstspiederību. Pēc Amerikas Savienotajās Valstīs un Dienvidāfrikā nodzīvotiem 17 gadiem viņš atgriezās Apvienotajā Karalistē meklēt darbu un lūdza strīdīgo pabalstu.
49. Secinājumos iepriekš minētajā lietā ierosinu judikatūru pilsonības jomā interpretēt šauri, lai EKL 12. pantā apvienojumā ar EKL 39. pantu paredzēto nediskriminēšanas principu pielāgotu tā sauktā “sociālā tūrisma” draudiem (29). Tādēļ ierosinu Kolinsa prasījumus noraidīt sakarā ar viņa vājajām saitēm ar dalībvalsti, kurā viņš vēlējās saņemt pabalstu (30). Tomēr atzīstu, ka ir aizsargājamas personas, kas pierāda kādu saiti ar uzņemošo dalībvalsti, un tas tika atspoguļots spriedumā pēc tam, kad 72. punktā tika izpētīts, kāda nozīme saites pierādīšanā ir nosacījumam par agrāku uzturēšanos, piebilstot, ka šis ilgums “nedrīkst pārsniegt to, kas vajadzīgs, lai valsts iestādes varētu pārliecināties, ka ieinteresētā persona patiešām meklē darbu uzņemošās dalībvalsts darba tirgū”. Īsumā sakot, lai nodrošinātu valsts tiesību normu saderību ar Kopienu tiesībām, uzņemošajai valstij jāpamato nodzīvotā laika ilguma samērīgums (31).
50. Atšķirībā no studentiem, kuru gadījumā Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā ir noteikts minimālais piecu gadu uzturēšanās termiņš, attiecībā uz darba meklētājiem ir krietni vien lielāka neskaidrība. Nosakot termiņu saites izveidošanai, tiesību normā izdarīta atsauce uz 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu, kurā noteikts, ka dalībvalstis nevar izraidīt Savienības pilsoņus vai viņu ģimenes locekļus, ja tie “ir ieceļojuši [uzņemošās] dalībvalsts teritorijā, lai meklētu darbu”. Šādā gadījumā nav pieļauts neviens ierobežojums, ja vien attiecīgās personas var pierādīt, “ka turpina meklēt darbu un ka tām ir reālas [pamatotas] izredzes tikt pieņemtām darbā”.
51. Ievērojot šo atbilstošo tiesisko regulējumu, iesniedzējtiesa saskata iespēju apstrīdēto tiesību normu interpretēt divējādi.
52. Pirmkārt, varētu pieņemt, ka Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā ir atļauta bezgalīga ierobežošana, ja vien pilsonis cenšas rast darbu. Ja 14. pantā paredzētais izraidīšanas aizliegums ir spēkā [darba] meklēšanas laikā, šis termiņš apvienojumā ar minētā 24. panta 2. punkta redakciju nozīmētu atkāpšanos no sprieduma lietā Collins, jo pamatotu sociālo pabalstu nepieejamību, neraugoties uz saiti ar uzņemošo valsti.
53. Otrkārt, varētu iebilst, ka šajā 24. panta 2. punktā ir netieša norāde uz termiņu, kas vajadzīgs, lai iegūtu pastāvīgās uzturēšanās tiesības, kā tas ir studentu gadījumā. Tādējādi uz attiecīgajiem pabalstiem var pretendēt personas, kas pēc ieceļošanas dalībvalsts teritorijā piecus gadus turpinājušas meklēt darbu.
54. Nepārliecina neviena no abām interpretācijām. Pirmā – tādēļ, ka tā ir klajā pretrunā spriedumam lietā Collins (32), jo termiņš, kuru var pagarināt sine die, nesniedz tiesisko drošību un neatbilst Direktīvas 2004/38 mērķiem stabilizēt ar Eiropas pilsoņu pamattiesībām cieši saistītu tiesiskā regulējuma jomu. Otrā – tādēļ, ka būtu bezjēdzīgi direktīvā studentus nošķirt no darba meklētājiem, lai pēc tam paredzētu vienādas tiesiskās sekas; ja starp vieniem un otriem statusa ziņā būtu šāda atšķirība, nebūtu pamata uzskatīt, ka tiesību normā attiecībā uz abām grupām paredzēts vienāds regulējums; šī interpretācija nebūtu saskanīga ar tiesību akta pieņēmēju gribu un neizturētu tiesību normas sistēmisku interpretāciju.
55. Gluži pretēji, Direktīvā 2004/38 par to nekas nav teikts tieši tāpēc, ka tiek uzskatīts, ka darba meklētāji ir apveltīti ar īpašu statusu, kas pēc pirmajiem trīs uzturēšanās mēnešiem netiek pakārtots nosacījumam par uzturēšanos piecu gadu garumā, kāds jāapliecina studentiem, un kas tos pasargā no normatīvā vakuuma laikā, kamēr tie meklē darbu. Piekrītu Padomei, ka apstrīdētajā tiesību normā nav noteikts stingrs kritērijs, pēc kura konstatēt spriedumā lietā Collins pieprasīto saiti. Apzinoties, ka tie, kas meklē darbu, ir pusceļā starp saimniecisko aktivitāti un [neaktivitāti], direktīvā pienācīgā līdzsvara rašana atstāta katras valsts likumdevēja ziņā (33). Vajadzības gadījumā Tiesai jānosaka, vai valstu pasākumi atbilst Līgumiem un Direktīvai 2004/38, un tas ne vien apstiprina direktīvas 24. panta 2. punkta spēkā esamību, bet arī turklāt ļauj tā noteikumus izprast atbilstoši Tiesas judikatūrai.
56. Šis iznākums nemainās tāpēc, ka strīdīgie pabalsti, kā apgalvojusi Apvienotā Karaliste, ir pabalsti, kas īpaši vērsti uz saņēmēja iekļaušanos darba tirgū. Pietiek ar to, ka pabalsts ļauj ienākt nodarbinātības sfērā, ja vien pieprasītājs pierāda spriedumā lietā Collins noteikto saiti ar uzņemošo valsti (34). Taisnību sakot, Apvienotās Karalistes pārstāvis tiesas sēdē ir atzinis, ka, izvērtējot strīdīgos pabalstus pamatīgāk, tos varētu uzskatīt par līdzekļiem, lai veicinātu iekļaušanos darba tirgū.
57. Tādēļ palīdzības mērķis jāizvērtē, ņemot vērā tās rezultātus, nevis formālo pabalsta struktūru. Pretējā gadījumā būtu gaužām vienkārši apiet sprieduma lietā Collins judikatūru, jo pietiktu vien no pabalstu regulējošajām tiesību normām dzēst visas norādes uz pabalsta mērķi atvieglot atgriešanos darbā, lai to liegtu Kopienu pilsoņiem, kas pārvietošanās brīvību izmanto, meklējot darbu. Šāda pieeja, neraugoties uz Komisijas apgalvojumiem, mudina atbalstīt viedokli, ka var būt “sociālās palīdzības” pasākumi, kā paredzēts Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā, kas sekmē iekļaušanos darba tirgū. Šajos apstākļos spriedumā lietā Collins ir paredzēta EKL 39. panta obligāta piemērošana un sociālās aizsardzības nodrošināšana personai, kura meklē darbu Savienības teritorijā.
58. Šajā lietā ir zināms, ka ARGE funkcijas ir vērstas uz atgriešanos darba tirgū, jo tas tika izveidots Sozialgesetzbuch II (SGB II) mērķiem; uz dienesta pildītajām integrācijas funkcijām norāda tā pilnais nosaukums (Die Arbeitsgemeinschaft zur Arbeitsmarktintegration Nürnberg) (35).
59. Visbeidzot, jautājums par to, vai lūgtā palīdzība atbilst šim mērķim, jāizlemj iesniedzējtiesai.
B – Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts un tā piemērošana konkrētajā gadījumā
60. Ja Tiesa piekristu šeit izklāstītajam viedoklim, uz Sozialgericht vaicāto būtu jāatbild, pamatojoties nevis uz tiesību normu, kuras spēkā esamība tiek apstrīdēta, bet gan uz judikatūru. Ja valsts tiesībās var izvirzīt nosacījumus, lai pierādītu saiti starp uzņemošo valsti un darba meklētājiem, iesniedzējtiesai jāspriež, vai šādi nosacījumi atbilst sprieduma lietā Collins 72. punktā izklāstītajiem kritērijiem.
61. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu secināms, ka Vācijas Federatīvā Republika aizliedz piešķirt pabalstus personām, kuras tās teritorijā ieceļojušas, lai meklētu darbu (36). Valsts tiesiskais regulējums ir ierobežojošāks nekā direktīvas 24. panta 2. punkts, par ko esmu aizrādījis jau iepriekš. Tā kā valsts tiesībās nav pieļauta nekāda izsvēršana, kas Vatsuram un Kupatancem dotu iespēju pamatoties uz saiti ar Vācijas teritoriju, Vācijas tiesību normas var vienīgi atzīt par nesaderīgām ar EK līgumu, kā spriedumā lietā Collins to interpretējusi Tiesa.
62. Šajā ziņā, manuprāt, ir svarīgi norādīt, ka no gadījuma ar Kolinsu, proti, pilsoni, kurš saiti ar uzņemošo valsti zaudēja, atrazdamies 17 gadus ilgā prombūtnē, šī lieta atšķiras ar to, ka Sozialgericht Nürnberg prasības cēlušās personas ieceļoja Vācijā un ātri vien atrada darbu. Tomēr Tiesa varētu uzskatīt, ka veiktais darbs bija “niecīgs un papildu” rakstura, bet algota darba, lai cik pieticīgs tas arī nebūtu, veikšana jau pati par sevi vien apliecina tā veicēju spēju stāties darba tiesiskajās attiecības. Turklāt tas apstāklis, ka Vatsura savus darba pienākumus pildīja mazāk nekā vienu gadu, liedz viņa pārcelšanos uz Vācijas Federatīvo Republiku uzskatīt par sociālo tūrismu. Savukārt Kupatances gadījumā, lai arī nav ziņu nedz par viņa darbu, nedz atalgojumu, nekas neliecina, ka viņa nodarbinātība būtu bijusi fiktīva, jo tā beidzās ar viņa gribu nesaistītu iemeslu dēļ. Turklāt tas apstāklis, ka pēc pabalstu atcelšanas viņi abi atsāka strādāt, norāda, ka tie abi patiesi un sekmīgi bija meklējuši darbu saprātīgi ilgu laiku.
63. Šie faktori norāda, ka prasītājiem bija vieglāk atrast darbu tāpēc, ka tie agrāk ir bijuši saimnieciski aktīvi. Iesaistoties darba tirgū, lielākas izredzes ir tiem, kas agrāk pildījuši pienākumus ar kādu saimniecisku aspektu. Turklāt apstāklis, ka pakalpojums ir sniegts pret atlīdzību, lai cik niecīga tā būtu, vēl jo vairāk pamato EK līguma piemērošanu. Tādēļ tādā situācijā, kādā atrodas Vatsura un Kupatance, kuri pirmajos mēnešos pēc ieceļošanas Vācijas teritorijā ir bijuši saimnieciski aktīvi, viņus nevarētu gluži uzskatīt par parastiem “darba meklētājiem”, ja vēlāk viņi kļūst bezdarbnieki.
64. Iepriekš izklāstītais mudina apgalvot, ka spriedumā lietā Collins pieprasītā saite ir gadījumā, ja darba meklētājs ir iepriekš veicis saimniecisku darbību, kas vairo viņa iespējas iestāties jaunā darbā. Tas, vai prasītāji šajās lietās ir nodibinājuši šāda veida saiti, jānosaka iesniedzējtiesai.
IX – Pārējie prejudiciālie jautājumi
65. Ja Tiesa nepiekristu viedoklim, ka Vatsura un Kupatance ir darba ņēmēji, ar manis piedāvāto Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta interpretāciju būtu atbildēts gan uz pirmo, gan uz otro Sozialgericht jautājumu.
66. Kas attiecas uz trešo jautājumu, Kopienu tiesībās nav rodami kritēriji, pēc kuriem spriest par nevienlīdzību attieksmē pret Kopienu pilsoņiem un trešo valstu pilsoņiem, kas ir uzņemošās dalībvalsts tiesību subjekti. EKL 12. panta mērķis ir izskaust diskrimināciju starp Kopienu pilsoņiem un personām, kas piederīgas uzņemošajai valstij, tomēr tajā nav noteikumu par iesniedzējtiesas norādītās atšķirīgās attieksmes likvidēšanu. Tādēļ trešais jautājums nav jāiztirzā.
X – Secinājumi
67. Saskaņā ar iepriekš izklāstīto piedāvāju Tiesai uz Sozialgericht Nürnberg prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) ar EKL 39. pantu apvienojumā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK 7. panta 3. punkta c) apakšpunktu nav saderīgi valsts pasākumi, saskaņā ar kuriem sociālo pabalstu saņemšanas iespēja tiek liegta Savienības darba ņēmējiem, kas, būdami strādājuši nepilnu gadu, ir nodarbinātības dienestā pienācīgi reģistrēti bezdarbnieki;
2) izvērtējot uzdoto jautājumu, nav konstatēts neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta spēkā esamību;
3) starp darba meklētāju un uzņemošo valsti ir saite gadījumā, ja darba meklētājs iepriekš ir veicis saimniecisku darbību, kas vairo viņa iespējas iestāties jaunā darbā. Tas, vai prasītāji pamata prāvās ir nodibinājuši šāda veida saiti, jānosaka valsts tiesai.