VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2022. gada 28. septembrī (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Dokumenti saistībā ar izmeklēšanu pret Čehijas Republikas bijušo premjerministru par Eiropas līdzekļu nepareizu izmantošanu un iespējamiem interešu konfliktiem – Piekļuves atteikums – Izņēmums saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību – Intereses celt prasību daļējs zudums – Daļēja tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas – Pienākums norādīt pamatojumu
Lietā T‑174/21
Agrofert, a.s., Prāga (Čehijas Republika), ko pārstāv S. Sobolová, advokāte,
prasītāja,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv N. Görlitz, J.‑C. Puffer un O. Hrstková Šolcová, pārstāvji,
atbildētājs,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv C. Ehrbar, M. Salyková un J. Hradil, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. De Bāre [G. De Baere] (referents), tiesneses G. Šteinfate [G. Steinfatt] un S. Kingstone [S. Kingston],
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
ņemot vērā, ka puses trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu nav iesniegušas pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu, nolēmusi, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Agrofert, a.s. lūdz atcelt Eiropas Parlamenta 2021. gada 15. janvāra Lēmumu A(2019) 8551 C (D 300153) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar ko tai atteikta piekļuve diviem dokumentiem saistībā ar izmeklēšanu pret Čehijas Republikas bijušo premjerministru par Eiropas līdzekļu nepareizu izmantošanu un iespējamiem interešu konfliktiem.
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītāja ir Čehijas holdinga sabiedrība, kas kontrolē vairāk nekā 230 uzņēmumus, kuri darbojas dažādās ekonomikas nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā, pārtikas produktu ražošanā, ķīmijas rūpniecībā vai plašsaziņas līdzekļu jomā. Sākotnēji to izveidoja Andrej Babiš, kurš 2017. gadā kļuva par Čehijas Republikas premjerministru un palika amatā līdz 2021. gada decembrim.
3 Ar 2020. gada 31. jūlija vēstuli prasītāja Komisijai iesniedza pieteikumu par piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.).
4 Savā pieteikumā prasītāja norādīja, ka Parlamenta 2020. gada 19. jūnija rezolūcijā 2019/2987 (RSP) par izmeklēšanas atsākšanu pret Čehijas premjerministru saistībā ar ES līdzekļu nepareizu lietošanu un iespējamu interešu konfliktu (OV 2021 C 362, 37. lpp.; turpmāk tekstā – “rezolūcija”) apstiprināts, ka A. Babiš turpināja kontrolēt Agrofert grupu pēc viņa iecelšanas par Čehijas Republikas premjerministru. Uzskatot, ka šis apgalvojums neesot precīzs, prasītāja paskaidroja, ka vēlējusies uzzināt Parlamenta rīcībā esošos avotus un informāciju pirms rezolūcijas pieņemšanas, izņemot ziņojumu par Parlamenta Budžeta kontroles komitejas (CONT) faktu konstatēšanas braucienu uz Čehijas Republiku 2020. gada 26.–28. februārī (turpmāk tekstā – “ziņojums par faktu konstatēšanas braucienu”), kurā ietverts tāds pats apgalvojums. Tādējādi tā lūdza piekļuvi, pirmkārt, visiem dokumentiem, kurus Parlamenta Budžeta kontroles komiteja ir savākusi vai izmantojusi, lai pamatotu apgalvojumu, ka Čehijas Republikas premjerministrs A. Babiš joprojām kontrolēja Agrofert grupu, un citus apgalvojumus attiecībā uz prasītāju vai Agrofert grupu, kas ietverti ziņojumā par faktu konstatēšanas braucienu, otrkārt, visiem dokumentiem, kas izmantoti, sagatavojot projektu Parlamenta 2020. gada 15. jūnija rezolūcijai par izmeklēšanas atsākšanu pret Čehijas premjerministru saistībā ar ES līdzekļu nepareizu lietošanu un iespējamu interešu konfliktu un, treškārt, visiem dokumentiem, kurus Parlamenta locekļi vai Parlamenta politiskās grupas iesniedza vai pieprasīja saistībā ar rezolūciju vai rezolūcijas projektu.
5 Ar 2020. gada 14. septembra lēmumu Parlaments atbildēja uz prasītājas pieteikumu. No vienas puses, tas identificēja noteiktu skaitu dokumentu kā tādus, kas atbilst šim pieteikumam, un informēja prasītāju, ka daļa no šiem dokumentiem ir publiski pieejama. No otras puses, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu un 2. punkta trešo ievilkumu, Parlaments atteica piekļuvi diviem dokumentiem (turpmāk tekstā – “pieprasītie dokumenti”), proti, pirmkārt, Eiropas Komisijas locekļa Oettinger k‑ga 2018. gada 29. novembra vēstulei ar atsauces numuru ARES (2018) 6120850 Čehijas Republikas premjerministram (turpmāk tekstā – “Komisijas vēstule”) un, otrkārt, Komisijas 2019. gada 29. novembra galīgajam revīzijas ziņojumam ar atsauces numuru ARES (2019) 7370050 par revīziju attiecībā uz tādu pārvaldības un kontroles sistēmu, lai izvairītos no interešu konfliktiem, darbību, kuras Čehijas Republikā ieviestas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV 2013, L 347, 320. lpp.), 72.–75. un 125. pantu, (turpmāk tekstā – “galīgais revīzijas ziņojums”).
6 Ar 2020. gada 9. oktobra vēstuli, kas Parlamentā reģistrēta 2020. gada 28. oktobrī, prasītāja iesniedza atkārtotu pieteikumu, lūdzot Parlamentu pārskatīt savu nostāju. Tā uzskatīja, ka tās sākotnējā pieteikuma izskatīšana neatbilstot Regulai Nr. 1049/2001. Pirmkārt, tā uzskatīja, ka Parlamenta identificēto dokumentu saraksts esot nepilnīgs un, otrkārt, atteikums piekļūt pieprasītajiem dokumentiem esot nepamatots.
7 Apstrīdētajā lēmumā Parlaments vispirms norādīja, ka tā 2020. gada 14. septembra lēmumā identificētie dokumenti ir visi tā rīcībā esošie dokumenti, kas atbilst prasītājas pieteikumam. Turklāt Parlaments apstiprināja atteikumu piekļūt pieprasītajiem dokumentiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu par pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas mērķu aizsardzību.
8 Parlaments atgādināja, ka, tā kā Komisija ir pieprasīto dokumentu autore, tas ir konsultējies ar Komisiju, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktu, lai saņemtu tās viedokli par šo dokumentu iespējamu publiskošanu. Komisija informēja Parlamentu, ka pieprasīto dokumentu publiskošana kaitētu notiekošajām izmeklēšanām un revīzijām saistībā ar rezolūcijā izvirzītajiem jautājumiem un apdraudētu to rezultātu integritāti.
9 Parlaments uzskatīja, ka pieprasītos dokumentus Komisija bija sagatavojusi saistībā ar notiekošo izmeklēšanu par iespējamu Čehijas Republikas izdarītu Eiropas Savienības tiesību pārkāpumu attiecībā uz interešu konfliktu novēršanu un ka to publiskošana kaitētu šīs izmeklēšanas mērķim.
10 Pirmkārt, Parlaments norādīja, ka Komisijas izmeklēšanas par iespējamiem Savienības tiesību pārkāpumiem mērķis ir sniegt attiecīgajai dalībvalstij iespēju izpildīt savus pienākumus saskaņā ar šīm tiesībām un izmantot savas tiesības uz aizstāvību pret Komisijas izvirzītajiem iebildumiem. Tas uzskatīja, ka attiecīgajai dalībvalstij bija tiesības sagaidīt no Komisijas konfidencialitātes ievērošanu, pretējā gadījumā varētu izrādīties vēl grūtāk uzsākt dialogu starp Komisiju un šo dalībvalsti, lai izbeigtu apgalvoto pārkāpumu, kas ļautu ievērot Savienības tiesības un izvairīties no tiesvedības. Tas norādīja, ka konfidencialitāte pamato atteikumu piekļūt dokumentiem, kas saistīti ar Komisijas veiktām izmeklēšanām, kuru rezultātā, iespējams, varētu tikt uzsākta Savienības tiesību pārkāpuma procedūra.
11 Otrkārt, Parlaments norādīja, kā tas minēts rezolūcijā, ka ap izmeklētājiem un izmeklēšanā iesaistītājām personām, šķiet, valda draudu gaisotne. Tas uzskatīja, ka pieprasīto dokumentu priekšlaicīga publicēšana tādējādi negatīvi ietekmētu sadarbības līmeni starp izmeklētājiem un iesaistītajām personām, kas esot pakļauti papildu spiedienam no trešo personu puses, un apdraudētu Komisijas spēju veikt izmeklēšanu pēc iespējas efektīvāk. Turklāt būtu apdraudēta arī informācijas, ko izmeklētāji var savākt, kvalitāte.
12 Šo iemeslu dēļ Parlaments uzskatīja, ka publiska piekļuve pieprasītajiem dokumentiem kaitētu Komisijas veiktās izmeklēšanas mērķim.
13 Visbeidzot tas norādīja, ka prasītājas tiesības uz aizstāvību, uz kurām tā atsaucas savā atkārtotajā pieteikumā, ir privātas, nevis sevišķi svarīgas sabiedrības intereses. Parlaments uzskatīja, ka šajā lietā nav pierādīts, ka sabiedrības intereses, lai pieprasītie dokumenti būtu pieejami, būtu pārākas pār interesēm aizsargāt Komisijas izmeklēšanas mērķi.
Par faktiem pēc šīs prasības celšanas
14 2021. gada 23. aprīlī Komisija savā tīmekļvietnē publicēja galīgo revīzijas ziņojumu rediģētā redakcijā – bez datiem par trasta fondu AB Private Trust I un AB Private Trust II darbību, kā arī bez attiecīgo indivīdu personas datiem.
15 Savā tīmekļvietnē Komisija norādīja:
“Kopš galīgā revīzijas ziņojuma pieņemšanas ir panākts progress dažu revīzijas [..] konstatējumu skaidrošanā, revīzijas [..] ieteikumu pienācīgā īstenošanā vai daļējā izpildē. Čehijas Republikas iestādes ir arī veikušas dažus uzlabojumus pārvaldības un kontroles sistēmā, lai mazinātu iespējamos valsts amatpersonu interešu konfliktus.
Ņemot vērā programmas iestāžu pēc Komisijas pieprasījuma veiktos piesardzības pasākumus, par darbībām, kuras ietekmē revīzijas rezultātus, netika paziņoti nekādi izdevumi, un Savienības fondi paliek aizsargāti pret riskiem, kuri identificēti revīzijā.
Disclaimer: Komisija principā nepublicē nedz savus revīzijas ziņojumus, nedz informāciju par revīziju, izņemot ārkārtas gadījumus, kad informācijas pārskatāmība ir būtiska sabiedrības interesēm. Galīgo revīzijas ziņojumu publicē, ņemot vērā noteiktas informācijas – tādas kā personas dati vai komercnoslēpumi – aizsardzības prasības saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001.”
Lietas dalībnieku prasījumi
16 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17 Parlamenta, ko atbalsta Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
18 Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus, ar kuriem būtībā tiek apgalvots Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpums. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Parlaments neesot pierādījis, ka ir izpildīti piekļuves pieprasītajiem dokumentiem atteikuma nosacījumi. Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Parlaments neesot ņēmis vērā sevišķi svarīgu sabiedrības interešu esamību, kas pamato pieprasīto dokumentu publiskošanu.
Par lūgumu izņemt no lietas materiāliem vairākus prasības pieteikuma pielikumā iesniegtos dokumentus
19 Komisija lūdz, lai noteikti dokumenti, kas ietverti prasības pieteikuma pielikumos A.10–A.12, tiktu izslēgti no lietas materiāliem. Runa ir par 2019. gada 20. maija revīzijas ziņojuma projektu, galīgo revīzijas ziņojumu un 2020. gada 22. oktobra revīzijas pārraudzības vēstuli (turpmāk tekstā – “pārraudzības vēstule”), par kuriem Komisija norāda, ka nav atļāvusi to publiskošanu pilnā apjomā.
20 Komisija apgalvo, ka prasītājas meitasuzņēmumiem bija piekļuve daļai no pārraudzības vēstules valsts procedūrā par subsīdiju piešķiršanu. Komisija norāda, ka pēc Městský soud v Praze (Pilsētas tiesa Prāgā, Čehijas Republika) lūguma tā 2021. gada 4. februārī piekrita, ka viens no grupas Agrofert uzņēmumiem drīkst piekļūt revīzijas ziņojuma projektam un galīgajam revīzijas ziņojumam, bet tikai valsts tiesvedības mērķiem. Tā norāda, ka 2021. gada 23. aprīlī tā publicēja galīgo revīzijas ziņojumu rediģētā redakcijā bez datiem par trasta fondu AB Private Trust I un AB Private Trust II iekšējo darbību, kā arī bez attiecīgo indivīdu personas datiem.
21 Tādējādi tā uzskata, ka šo trīs dokumentu saglabāšana šīs lietas materiālos ļautu prasītājai apiet, pirmkārt, konfidencialitātes pienākumu, ko tā bija formulējusi, paziņojot šos dokumentus atbilstoši lojālai sadarbībai, un, otrkārt, Regulā Nr. 1049/2001 paredzēto pieteikuma procedūru par piekļuvi dokumentiem.
22 Prasītāja apgalvo, ka prasības pieteikuma pielikumos A.10–A.12 ietvertie dokumenti ir tie, kuri publicēti Čehijas plašsaziņas līdzekļos un kuri vēl ir pieejami internetā. Tātad runa neesot par dokumentiem, kurus Komisija atbilstoši konfidencialitātes režīmam būtu paziņojusi prasītājai vai kādam no tās meitasuzņēmumiem, kas arī ir sagatavojuši galīgo revīzijas ziņojumu un kas tika publicēts presē saistībā ar prasībām Vispārējā tiesā, kuras reģistrētas ar lietas numuriem T‑101/21 un T‑213/21.
23 Jāatgādina, ka Savienības tiesībās primārais ir pierādījumu brīvas izvērtēšanas princips, no kā izriet, ka savlaicīgi iesniegta pierādījuma pieņemamību Savienības tiesās var apstrīdēt, vienīgi pamatojoties uz faktu, ka tas ir iegūts nelikumīgi (skat. spriedumu, 2021. gada 30 septembris, Revīzijas palāta/Pinxten, C‑130/19, EU:C:2021:782, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Jānorāda, ka ne iespējamais attiecīgo dokumentu konfidenciālais raksturs, ne apstāklis, ka tie varētu būt iegūti prettiesiski, principā neaizliedz tos paturēt lietas materiālos. Proti, nav noteikuma, kas tieši aizliegtu ņemt vērā nelikumīgi iegūtus pierādījumus (skat. spriedumu, 2018. gada 8. novembris, QB/ECB, T‑827/16, EU:T:2018:756, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Šajā lietā nav strīda par to, ka Komisija nav atļāvusi publiskot pilnas prasības pieteikuma pielikumos A.10–A.12 ietverto dokumentu versijas.
26 Pirmkārt, tā kā šo dokumentu versijas ir tās, kuras internetā publicējusi Čehijas prese, nav pierādīts, ka prasītāja šos dokumentus būtu ieguvusi prettiesiski. Tādējādi Komisija nevar apgalvot, ka prasītāja tos ir iesniegusi, pārkāpjot konfidencialitātes pienākumu, kas izriet no fakta, ka tie tai tika paziņoti valsts tiesvedības ietvaros.
27 Šajā ziņā jānorāda, ka šo dokumentu konfidenciālais raksturs katrā ziņā ir ticis kompromitēts šīs publikācijas internetā dēļ, tādējādi to iekļaušana izskatāmās lietas materiālos nekādā citā veidā minēto konfidenciālo raksturu neskar (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 12. maijs, Dalli/Komisija, T‑562/12, EU:T:2015:270, 50. punkts).
28 Otrkārt, Komisija, lai apgalvotu, ka šo dokumentu saglabāšana šīs tiesvedības lietas materiālos būtu uzskatāma par Regulā Nr. 1049/2001 paredzētās pieteikuma procedūras par piekļuvi dokumentiem apiešanu, ir minējusi tikai 2019. gada 14. maija rīkojumu Ungārija/Parlaments (C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438, 14. punkts), 2020. gada 31. janvāra spriedumu, Slovēnija/Horvātija (C‑457/18, EU:C:2020:65, 68. punkts), kā arī 2020. gada 17. decembra rīkojumu Wagenknecht/Komisija (T‑350/20, nav publicēts, EU:T:2020:635, 19. punkts).
29 Saskaņā ar judikatūru, uz kuru atsaucas Komisija, Tiesa un Vispārējā tiesa ir uzskatījušas, ka, prasības ietvaros atsaucoties un iesniedzot Savienības iestādes juridiskā dienesta izdotu juridisku atzinumu, kurā ietverts juridisks vērtējums par nozīmīgiem tiesību jautājumiem saistībā ar prasības priekšmetu, prasītāja vēlējās konfrontēt šo iestādi ar minēto juridisko atzinumu. Tās uzskatīja – ja tiktu atļauts saglabāt šo juridisko atzinumu lietas materiālos, lai gan attiecīgā iestāde nebija atļāvusi tā publiskošanu, tas ļautu prasītājai apiet ar Regulu Nr. 1049/2001 ieviesto piekļuves pieprasīšanas procedūru šādam dokumentam.
30 Jānorāda, ka, no vienas puses, šī sprieduma 28. punktā minētie spriedumi attiecās uz Savienības iestādes juridiskā dienesta atzinuma, proti, iekšējai lietošanai paredzēta dokumenta, iesniegšanu tiesvedības ietvaros. No otras puses, šajos spriedumos atteikuma pievienot dokumentu lietas materiāliem pamatojums bija balstīts uz to, ka attiecīgajai iestādei būtu jāpauž publiska nostāja par šī dokumenta saturu prasības ietvaros, kas varētu apdraudēt iestāžu interesi lūgt juridiskos atzinumus un saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus.
31 Ir jākonstatē, ka šī judikatūra šajā lietā nav piemērojama.
32 Šajā lietā prasības pieteikuma pielikumos A.10–A.12 ietvertie dokumenti nav nedz Parlamenta, nedz Komisijas iekšējie dokumenti. Turklāt, ņemot vērā, ka šīs prasības priekšmets attiecas uz Parlamenta lēmuma, ar kuru atteikta piekļuve noteiktiem dokumentiem, tiesiskumu, šajā lietā Parlamentam vai Komisijai nav jālūdz paust nostāju par prasības pieteikuma pielikumos A.10–A.12 ietverto dokumentu saturu, proti, par Komisijas veikto revīziju vai par interešu konfliktu esamību Čehijas Republikā.
33 Tātad nav jāapmierina Komisijas lūgums izņemt no lietas materiāliem dokumentus, kurus prasītāja ir iesniegusi kā prasības pieteikuma pielikumus A.10–A.12.
Par prasītājas intereses celt prasību daļēju zudumu
34 Prasītāja apgalvo, ka pat pēc galīgā revīzijas ziņojuma daļējas publicēšanas tai joprojām esot interese celt prasību, jo šis apstāklis neietekmē jautājumu, vai Parlaments apstrīdēto lēmumu bija pieņēmis atbilstoši piemērojamam tiesiskajam regulējumam. Saskaņā ar judikatūru nevar uzskatīt, ka attiecīgā iestāde ir izpildījusi savu pienākumu piešķirt piekļuvi dokumentam tikai tāpēc vien, ka šo dokumentu ir izpaudusi trešā persona. Prasītāja arī norāda, ka Komisija esot publicējusi tikai daļu no galīgā revīzijas ziņojuma, nevis tā pilno versiju.
35 Parlaments uzskata, ka pēc tam, kad Komisija ir publicējusi galīgo revīzijas ziņojumu, rodas jautājums, vai prasītājai vēl joprojām ir interese celt prasību, ciktāl tās prasība atcelt tiesību aktu attiecas uz atteikumu piekļūt šim ziņojumam, un norāda, ka tas ir saistīts ar Vispārējās tiesas nolēmumu. Tas piebilst, ka prasītājas minētā judikatūra nav nozīmīga, jo šajā lietā galīgo revīzijas ziņojumu publicēja tā autore, proti, Komisija.
36 Komisija apgalvo, ka galīgā revīzijas ziņojuma daļēja publicēšana atbilst Regulas Nr. 1049/2001 mērķiem un, ciktāl tas attiecas uz šo ziņojumu, pirmajam pamatam zūd prasības priekšmets.
37 Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka prasītājai bija interese celt prasību, kad tā cēla šo prasību 2021. gada 31. martā.
38 Pēc šīs prasības celšanas 2021. gada 23. aprīlī Komisija savā tīmekļvietnē publicēja galīgo revīzijas ziņojumu rediģētā redakcijā bez datiem par trasta fondu AB Private Trust I un AB Private Trust II iekšējo darbību, kā arī bez attiecīgo indivīdu personas datiem.
39 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru prasītāja interesei celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī un pretējā gadījumā šāda prasība nav pieņemama. Šim strīda priekšmetam – tāpat kā interesei celt prasību – ir jāpastāv līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz, un tas nozīmē, ka prasības iznākumam ir jāspēj radīt labumu lietas dalībniekam, kurš cēlis šo prasību (skat. spriedumus, 2020. gada 30. aprīlis, Izba Gospodarcza Producentów i Operatorów Urządzeń Rozrywkowych/Komisija, C‑560/18 P, EU:C:2020:330, 38. punkts un tajā noteiktā judikatūra, un 2021. gada 21 janvāris, Leino‑Sandberg/Parlaments, C‑761/18 P, EU:C:2021:52, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Jākonstatē, ka, pat ja Komisija publicēja galīgo revīzijas ziņojumu rediģētā versijā, Parlaments formāli nav atsaucis apstrīdēto lēmumu, līdz ar to strīds pretēji – tam, ko apgalvo Komisija, – saglabā savu priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 21. janvāris, Leino‑Sandberg/Parlaments, C‑761/18 P, EU:C:2021:52, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Tomēr ir jāuzskata, ka šīs publicēšanas dēļ prasītāja zaudēja interesi lūgt atcelt Parlamenta atteikumu piekļūt šim dokumentam, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu.
42 Proti, publicējot galīgo revīzijas ziņojumu internetā, Komisija šo dokumentu ir padarījusi pieejamu sabiedrībai.
43 Ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 1. apsvērumam šī regula atspoguļo vēlmi izveidot savienību, kur lēmumu pieņemšana notiek cik vien iespējams atklāti un cik vien iespējams – tuvinot to pilsoņiem. Kā tas atgādināts minētās regulas preambulas 2. apsvērumā, tiesības uz publisku piekļuvi iestāžu dokumentiem ir saistītas ar šo iestāžu demokrātisko raksturu (skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments, T‑540/15, EU:T:2018:167, 57. punkts un tajā minētā judikatūra). Regulas Nr. 1049/2001 mērķis ir piešķirt plašai sabiedrībai pieejas tiesības iestāžu dokumentiem, nevis paredzēt noteikumus, kuru mērķis ir aizsargāt īpašas intereses, kas varētu būt kādai personai attiecībā uz pieeju kādam no iestāžu dokumentiem (spriedums, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 43. punkts).
44 Tas izriet, kā to norāda Tiesa, inter alia no Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punkta, 6. panta 1. punkta un 12. panta 1. punkta, kā arī no tās nosaukuma un 4. un 11. apsvēruma. Pirmā no šīm tiesību normām garantē pieejas tiesības ikvienam Eiropas Savienības pilsonim bez izņēmuma un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, otrā tiesību norma šajā sakarā precizē, ka pieteikuma iesniedzējam nav jānorāda tā iesniegšanas iemesli. Trešā no šīm tiesību normām paredz, ka iestādes – cik iespējams – nodrošina dokumentu “tiešu” pieejamību elektroniskā veidā vai izmantojot reģistru. Šīs pašas regulas nosaukumā un tās 4. un 11. apsvērumā uzsvērts, ka šīs regulas mērķis ir padarīt iestāžu dokumentus “publiski” pieejamus (spriedums, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 44. punkts).
45 Tāpat jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punktu tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem ir “ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī”. No tā izriet, ka šīs regulas mērķis ir nodrošināt ikvienas personas piekļuvi dokumentiem, nevis tikai pieteikuma iesniedzējam nodrošināt piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz viņu (spriedumi, 2006. gada 6. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190, 136. punkts, un 2015. gada 12. maijs, Technion un Technion Research & Development Foundation/Komisija, T‑480/11, EU:T:2015:272, 74. punkts).
46 No tā izriet, ka pēc galīgā revīzijas ziņojuma publicēšanas Parlamenta atteikumam piekļūt šim dokumentam, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, vairs nav iedarbības, jo dokumenta autors – Komisija – nolēma to padarīt pieejamu sabiedrībai.
47 Ir jākonstatē, ka gadījumā, ja apstrīdētais lēmums tiktu atcelts daļā, kurā Parlaments ir atteicis piekļuvi galīgajam revīzijas ziņojumam, tas jaunā lēmumā par prasītājas piekļuves pieteikumu varētu vienīgi konstatēt, ka šis dokuments ir kļuvis publiski pieejams tādēļ, ka to ir publicējusi Komisija. Apstrīdētā lēmuma atcelšana, ciktāl prasītājai ar to ir atteikta piekļuve galīgajam revīzijas ziņojumam, neradītu nekādas papildu sekas salīdzinājumā ar šī dokumenta publiskošanu un nevarētu sniegt labumu prasītājai.
48 Šo secinājumu neatspēko prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Komisija nav publicējusi galīgā revīzijas ziņojuma pilno versiju.
49 Ir jāatgādina, ka pieteikuma par piekļuvi dokumentam rezultātā, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, šis dokuments kļūst pieejams sabiedrībai un tādējādi tas var izraisīt tikai šī dokumenta publiskās versijas publiskošanu.
50 Šajā ziņā jānorāda, ka Komisija, publicējot galīgo revīzijas ziņojumu savā tīmekļvietnē, apgalvoja, ka “šis galīgais revīzijas ziņojums tiek publicēts, ņemot vērā noteiktas informācijas, tādas kā personas dati vai komercnoslēpumi, aizsardzības prasības saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001”.
51 No tā izriet, ka Komisijas lēmums nedarīt sabiedrībai pieejamus noteiktus galīgajā revīzijas ziņojumā ietvertos datus nav pamatots ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību.
52 Līdz ar to apstrīdētā lēmuma atcelšana, ciktāl Parlaments ir atteicis piekļuvi galīgajam revīzijas ziņojumam, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, nevar padarīt šos datus pieejamus sabiedrībai. Tā kā Parlaments nav galīgā revīzijas ziņojuma autors, tas nevar pārsniegt Komisijas, kas ir šī dokumenta autore, veikto publiskošanu.
53 Tādējādi prasītāja, ievērojot galīgā revīzijas ziņojuma publicēšanu, ir guvusi vienīgo labumu, ko tās prasība, ciktāl tā attiecas uz atteikumu piekļūt šim dokumentam, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, tai būtu varējusi sniegt.
54 Turklāt jānorāda, ka, lai pierādītu, ka joprojām pastāv interese panākt atteikuma piekļūt galīgajam revīzijas ziņojumam atcelšanu, prasītāja nevar lietderīgi atsaukties uz 2021. gada 21. janvāra sprieduma Leino‑Sandberg/Parlaments (C‑761/18 P, EU:C:2021:52) 45. punktu, saskaņā ar kuru “nevar tikt uzskatīts, ka attiecīgā iestāde ir izpildījusi savu pienākumu piešķirt piekļuvi dokumentam tikai tāpēc vien, ka šo dokumentu ir izpaudusi trešā persona un ka pieteikuma iesniedzējs ir ar to iepazinies”.
55 Proti, šī judikatūra šajā lietā nav piemērojama, jo galīgā revīzijas ziņojuma publiskošana izriet no tā publicēšanas internetā, ko veic Komisija, proti, iestāde, kas ir tā autore.
56 Tas, ka prasītāja izvēlējās lūgt piekļuvi galīgajam revīzijas ziņojumam Parlamentam, nevis iestādei, kas to ir sagatavojusi, nevar likt uzskatīt, ka Komisijas veiktā šī dokumenta publicēšana ir “trešās personas” veikta publiskošana.
57 Šajā ziņā jānorāda, ka 2021. gada 21. janvāra sprieduma Leino‑Sandberg/Parlaments (C‑761/18 P, EU:C:2021:52) 46. punktā, uz ko atsaucas prasītāja, Tiesa uzskatīja, ka pretēji situācijai, kurā attiecīgā iestāde pati ir izpaudusi dokumentu, tādējādi ļaujot pieteikuma iesniedzējam ar to iepazīties un to likumīgi izmantot, vienlaikus nodrošinot šī dokumenta izsmeļošo raksturu un nemainīgumu, trešās personas publiskotu dokumentu nevar uzskatīt par oficiālu dokumentu vai par iestādes oficiālo nostāju, ja nav šīs iestādes viennozīmīga apstiprinājuma, saskaņā ar kuru gūtās informācijas avots tiešām ir šī iestāde, kas pauž tās oficiālo nostāju.
58 Līdz ar to Tiesa nosprieda, ka tādā situācijā, kurā prasītāja ir ieguvusi piekļuvi vienīgi strīdīgajam dokumentam, ko ir publiskojusi trešā persona, un kurā Parlaments turpina tai atteikt piekļuvi pieprasītajam dokumentam, nevar uzskatīt, ka prasītāja ir ieguvusi piekļuvi minētajam dokumentam Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē, ne arī, ka tādējādi viņa būtu zaudējusi interesi lūgt atcelt strīdīgo lēmumu tikai šīs publiskošanas dēļ. Gluži pretēji – šādā situācijā apelācijas sūdzības iesniedzēja saglabā reālu interesi iegūt piekļuvi pieprasītā dokumenta autentificētajai versijai šīs regulas 10. panta 1. un 2. punkta izpratnē, kas ir garantija, ka šī iestāde ir tā autore un ka šajā dokumentā ir pausta tās oficiālā nostāja (spriedums, 2021. gada 21. janvāris, Leino‑Sandberg/Parlaments, C‑761/18 P, EU:C:2021:52, 48. punkts).
59 Tomēr šajā lietā tas tā nav. Komisijas, kas ir galīgā revīzijas ziņojuma autore, veiktā publicēšana nodrošina, ka prasītājai ir bijusi piekļuve dokumenta autentificētajai versijai.
60 No tā izriet – tā kā prasītājai vairs nav intereses celt prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ciktāl Parlaments ir atteicis piekļuvi galīgajam revīzijas ziņojumam, par šo atcelšanas lūgumu vairs nav jālemj.
61 Tātad šī prasība ir jāanalizē kā prasība par apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu, ciktāl Parlaments ir liedzis prasītājai piekļuvi Komisijas vēstulei.
Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu, jo Parlaments neesot pierādījis, ka piekļuves Komisijas vēstulei atteikuma nosacījumi ir ievēroti
62 Prasītāja apgalvo, ka Parlaments nevarēja pamatot savu atteikumu piekļūt Komisijas vēstulei ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, apgalvojot, ka tās publiskošana kaitētu uzsāktās izmeklēšanas mērķim, jo, pirmkārt, revīzijas izmeklēšana jau bija sasniegusi savu mērķi un, otrkārt, Parlaments katrā ziņā nav pierādījis, ka tās publiskošana varētu kaitēt šai izmeklēšanai.
63 Jāatgādina, ka no Regulas Nr. 1049/2001 2. apsvēruma izriet, ka atklātība ļauj nodrošināt Savienības iestādēm lielāku pārvaldes sistēmas leģitimitāti un efektivitāti demokrātiskā iekārtā, kā arī nosaka tai lielāku atbildību pilsoņu priekšā. Tālab šīs regulas 1. pantā paredzēts, ka tās mērķis ir piešķirt sabiedrībai iespējami plašāku piekļuvi Savienības iestāžu dokumentiem. No minētās regulas 4. panta, kurā paredzēti izņēmumi saistībā ar iepriekš minēto, arī izriet, ka šīs piekļuves tiesības tomēr var ierobežot publisku vai privātu interešu apsvērumu dēļ (skat. spriedumus, 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 50.–52. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2020. gada 28. maijs, Campbell/Komisija, T‑701/18, EU:T:2020:224, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
64 Tā kā šādi izņēmumi ir atkāpes no principa, ka sabiedrībai ir jānodrošina iespējami plašāka piekļuve dokumentiem, tie ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (skat. spriedumus, 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 53. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 28. maijs, Campbell/Komisija, T‑701/18, EU:T:2020:224, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
65 Viens no piekļuves dokumentiem tiesību izņēmumiem ir Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā ietvertais izņēmums, atbilstoši kuram iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem, ja vien šī iepazīšanās nav saistīta ar sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.
66 Iesākumā jānorāda, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzēto izņēmumu piemērošanas pamatotības vērtējums ir jāveic, ņemot vērā faktus, kas pastāvēja lēmuma, ar kuru ir atteikta piekļuve dokumentiem, pieņemšanas datumā. Proti, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību akta tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz šī akta pieņemšanas datumā eksistējušiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem (skat. spriedumus, 2017. gada 11. maijs, Zviedrija/Komisija, C‑562/14 P, EU:C:2017:356, 63. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 6. februāris, Compañía de Tranvías de la Coruña/Komisija, T‑485/18, EU:T:2020:35, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
67 2021. gada 15. janvāris – datums, kurā pieņemts apstrīdētais lēmums, – ir vienīgais datums, kuram ir nozīme šajā lietā attiecībā uz to, vai izņēmums, kas balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, ir pamatots. Tā kā galīgā revīzijas ziņojuma publicēšana Komisijas tīmekļvietnē 2021. gada 23. aprīlī notika pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, tam nav nozīmes saistībā ar apstrīdētā lēmuma tiesiskuma vērtējumu.
68 Tātad kā neiedarbīgi ir jānoraida prasītājas replikā izvirzītie argumenti, saskaņā ar kuriem Komisijas veiktā galīgā revīzijas ziņojuma publicēšana apstiprinot tās prasības pamatotību, ciktāl pēdējā minētā, publiskojot galīgo revīzijas ziņojumu, esot atzinusi, ka vairs nebija iespējams kaitēt tās veiktās izmeklēšanas un revīzijas darbību mērķiem.
Par pirmo daļu, ar kuru tiek apgalvots, ka izmeklēšanas mērķis jau bija sasniegts
69 Prasītāja apgalvo, ka Parlaments nevarēja tai atteikt piekļuvi Komisijas vēstulei, pamatojoties uz to, ka tās publiskošana varēja kaitēt notiekošās izmeklēšanas mērķiem, jo revīzijas izmeklēšanā jau bija sasniegts tās mērķis.
70 Tā uzskata, ka Parlamenta minētā izmeklēšana ir revīzijas izmeklēšana, kuru uzsācis Reģionālās un pilsētas politikas ģenerāldirektorāts un Komisijas nodarbinātības, iekļaušanas un sociālo lietu ģenerāldirektorāts un kuras mērķis ir pārbaudīt Čehijas Republikā ieviesto pārvaldības un kontroles sistēmu atbilstību tiesību normām par interešu konfliktu novēršanu.
71 Prasītāja apgalvo, ka brīdī, kad Komisija pieņēma pārraudzības vēstuli, izmeklēšanas procedūra bija pabeigta, vairs nevarēja apdraudēt revīzijas mērķu sasniegšanu un izņēmums vairs nebija piemērojams. Prasītāja norāda, ka atbilstoši šai pārraudzības vēstulei revīzijas secinājumi bija noskaidroti, daži revīzijas ieteikumi bija īstenoti un citi joprojām bija atvērti. Tā apgalvo, ka šajā datumā saskaņā ar Regulas Nr. 1303/2013 75. panta 1. un 3. punktu Komisija bija pārliecinājusies par veidu, kādā darbojas Čehijas Republikas ieviestās pārvaldības un kontroles sistēmas, un pieprasīja Čehijas iestādēm veikt pasākumus, kurus Komisija uzskatīja par nepieciešamiem.
72 Tādējādi revīzija esot sasniegusi mērķi, jo esot ļāvusi Komisijai izklāstīt savus secinājumus un formulēt ieteikumus. Komisija prasītājai 2020. gada 22. oktobrī nosūtītajā vēstulē esot norādījusi, ka “šajā procedūras posmā pēc galīgā revīzijas ziņojuma pieņemšanas ieteikumu īstenošana ir attiecīgo [subsīdiju] programmas iestāžu ziņā”. Prasītāja uzskata, ka revīzijā formulēto ieteikumu īstenošanu nevar uzskatīt par “notiekošu izmeklēšanu”. Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētā izņēmuma šaura interpretācija neļaujot tajā iekļaut jau pieņemtu ieteikumu vienkāršu īstenošanas pārbaudi.
73 Jānorāda, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma – kas kā jebkurš tiesību piekļūt dokumentiem izņēmums ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri – mērķis nav aizsargāt pašas izmeklēšanas darbības, bet gan šo darbību mērķi (skat. spriedumu, 2017. gada 5. aprīlis, Francija/Komisija, T‑344/15, EU:T:2017:250, 83. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad šī tiesību norma ir piemērojama tikai tad, ja attiecīgo dokumentu publiskošana varētu apdraudēt pārbaudes, izmeklēšanas vai revīzijas darbību pabeigšanu (spriedumi, 2006. gada 6. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190, 109. punkts, un 2011. gada 7. jūnijs, Toland/Parlaments, T‑471/08, EU:T:2011:252, 43. punkts).
74 Protams, uz dažādiem izmeklēšanas vai pārbaudes aktiem joprojām var attiekties izņēmums saistībā ar pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas darbību aizsardzību, ja izmeklēšanas vai pārbaudes darbības turpinās, pat ja konkrēta izmeklēšana vai pārbaude – par kuru ir sagatavots ziņojums, attiecībā uz kuru ir lūgta piekļuve, – ir pabeigta (skat. spriedumus, 2006. gada 6. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190, 109. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2011. gada 7. jūnijs, Toland/Parlaments, T‑471/08, EU:T:2011:252, 44. punkts).
75 Tomēr, ja atzītu, ka uz dažādiem dokumentiem, kas saistīti ar pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas darbībām, attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums, jo turpmākās šo procedūru rezultātā veicamās darbības nav pabeigtas, piekļuve minētajiem dokumentiem tiktu pakļauta nejaušam, sagaidāmam un, iespējams, attālam notikumam, kas atkarīgs no dažādu iestāžu tūlītējas rīcības un rūpības. Šāds risinājums būtu pretrunā mērķim garantēt sabiedrībai piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz iespējamiem pārkāpumiem, kuri izdarīti saistībā ar finanšu interešu pārvaldību, lai nodrošinātu pilsoņiem iespēju efektīvāk kontrolēt publiskās varas īstenošanas likumību (skat. spriedumus, 2006. gada 6. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190, 111. un 112. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2011. gada 7. jūnijs, Toland/Parlaments, T‑471/08, EU:T:2011:252, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
76 Tātad ir jāpārbauda, vai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī vēl joprojām nebija pabeigtas pārbaudes un izmeklēšanas darbības, kuras varētu apdraudēt pieprasīto dokumentu satura izpaušana, un vai šīs darbības ir veiktas atbilstošā termiņā (skat. spriedumus, 2006. gada 6. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190, 113. punkts; skat. arī spriedumu, 2011. gada 7. jūnijs, Toland/Parlaments, T‑471/08, EU:T:2011:252, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
77 No šiem apgalvojumiem izriet, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais piekļuves tiesību izņēmums var tikt atzīts par piemērojamu revīzijas ziņojumam, kura nodošana atklātībā apdraudētu pārbaužu vai izmeklēšanas darbības, kas saprātīgā termiņā turpinātos, pamatojoties uz tā saturu (spriedums, 2011. gada 7. jūnijs, Toland/Parlaments, T‑471/08, EU:T:2011:252, 47. punkts).
78 Ir jākonstatē, ka Parlaments apstrīdētajā lēmumā ir norādījis – “kamēr izmeklēšana turpinās, uz dažādiem izmeklēšanas aktiem, tādiem kā konkrēta revīzija, par kuru ir sagatavots revīzijas ziņojums, joprojām attiecas šis izņēmums”. Parlaments uzskatīja, ka “attiecīgos dokumentus Komisija ir izstrādājusi saistībā ar notiekošo izmeklēšanu attiecībā uz Čehijas Republikas iespējamo Eiropas Savienības tiesību pārkāpumu interešu konflikta novēršanas jomā” un ka “šo dokumentu publiskošana apdraudētu šīs izmeklēšanas mērķi”.
79 Šajā lietā Komisija veica revīziju par tādu pārvaldības un kontroles sistēmu, ko Čehijas Republika ir ieviesusi, lai izvairītos no interešu konfliktiem, pamatojoties it īpaši uz Regulas Nr. 1303/2013 75. pantu, darbību.
80 Šajā sakarā Regulas Nr. 1303/2013 75. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, pamatojoties uz pieejamo informāciju, tostarp uz Eiropas Savienības struktūru veiktām revīzijām, Komisija pārliecinās, vai dalībvalstis ir ieviesušas pārvaldības un kontroles sistēmas, kas atbilst šai regulai un konkrētu Eiropas Strukturālo un investīciju fondu (turpmāk tekstā – “ESI fondi”) īpašajiem noteikumiem, un ka minētās sistēmas darbojas efektīvi programmu īstenošanas laikā. Saskaņā ar šīs regulas 75. panta 2. punktu Komisijas ierēdņi vai pilnvarotie Komisijas pārstāvji var veikt revīzijas un jo īpaši pārbaudīt pārvaldības un kontroles sistēmu darbības efektivitāti programmā vai tās daļā, kā arī izvērtēt darbību vai programmu finanšu pareizu pārvaldību. Piemērojot šīs pašas regulas 75. panta 3. punktu, Komisija var prasīt, lai dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to pārvaldības un kontroles sistēmu darbības efektivitāti vai izdevumu pareizību saskaņā ar konkrētu ESI fondu noteikumiem.
81 Turklāt Regulas Nr. 1303/2013 144. pantā, kurā noteikti kritēriji finanšu korekciju veikšanai, ir paredzēts, ka Komisija veic finanšu korekcijas, atceļot visu Savienības ieguldījumu darbības programmā vai daļu no tā, ja pēc vajadzīgās pārbaudes veikšanas tā secina, ka darbības programmas pārvaldības un kontroles sistēmas efektīvā darbībā ir būtisks trūkums, kas apdraud darbības programmai jau izmaksāto Savienības ieguldījumu. Saskaņā ar Regulas Nr. 1303/2013 145. pantā paredzēto procedūru pirms lēmuma pieņemšanas par finanšu korekciju Komisija sāk procedūru, informējot attiecīgo dalībvalsti par savas pārbaudes pagaidu secinājumiem un pieprasot, lai dalībvalsts divos mēnešos iesniedz savas piezīmes. Šajā pantā aprakstīta dialoga procedūra starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti un it īpaši tā 4. punktā ir paredzēts – ja dalībvalsts nepiekrīt Komisijas pagaidu secinājumiem, Komisija uzaicina dalībvalsti uz uzklausīšanu, lai nodrošinātu, ka Komisijai secinājumiem par finanšu korekcijas veikšanu ir pieejama visa vajadzīgā informācija un apsvērumi. Turklāt šīs pašas regulas 145. panta 6. punktā ir noteikts, ka, lai veiktu finanšu korekcijas, Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, pieņem lēmumu sešos mēnešos no uzklausīšanas dienas vai no dienas, kad saņemta papildinformācija, gadījumā, ja dalībvalsts pēc uzklausīšanas piekrīt iesniegt šādu papildinformāciju, un ka Komisija ņem vērā visu procedūras gaitā iesniegto informāciju un apsvērumus. Turklāt Regulas Nr. 1303/2013 145. panta 7. punktā tostarp ir paredzēts, ka, ja Komisija, veicot tai 75. pantā paredzētos pienākumus, konstatē pārkāpumus, kas apliecina būtiskus trūkumus pārvaldības un kontroles sistēmu efektīvā darbībā, izrietošajā finanšu korekcijā samazina darbības programmai piešķirto atbalstu no fondiem.
82 Šajā ziņā prasītāja kļūdaini apgalvo, ka Regulas Nr. 1303/2013 75. panta mērķis esot sasniegts ar pārraudzības vēstules pieņemšanu, jo Komisija esot pārliecinājusies, kā Čehijas Republikā darbojas kontroles un pārvaldības sistēmas, un tā esot lūgusi Čehijas iestādēm pieņemt pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šo darbību. Proti, pamatojoties uz minēto pantu veiktās attiecīgās revīzijas mērķis ir Komisijai pārliecināties par Čehijas Republikā esošo kontroles un pārvaldības sistēmu atbilstību Savienības tiesībām un šajā nolūkā tā var lūgt Čehijas iestādēm veikt nepieciešamos pasākumus.
83 Kā norāda Parlaments, Komisijas veiktās izmeklēšanas darbības mērķi nevar ierobežot tikai ar Komisijas veikto Čehijas Republikas ieviesto sistēmu analīzi. Proti, valsts veiktā Komisijas revīzijā sniegto ieteikumu īstenošana ir viens no posmiem, lai sasniegtu izmeklēšanas mērķi – nodrošināt dalībvalsts kontroles un pārvaldības sistēmu atbilstību Savienības tiesībām.
84 No šī sprieduma 80. un 81. punktā minētajām tiesību normām un no Regulas Nr. 1303/2013 vispārējās sistēmas izriet, ka ar galīgā ziņojuma izstrādi un šī ziņojuma, kas ietver ieteikumus saistībā ar veicamajiem pasākumiem, nosūtīšanu, tiek pabeigts tikai viens procesa posms, proti, revīzijas posms, un uzsākts informācijas apmaiņas ar attiecīgajām dalībvalstīm par minētajām darbībām posms (rīkojums, 2019. gada 16. septembris, Polija/Komisija, T‑703/18, nav publicēts, EU:T:2019:628, 53. punkts).
85 Informācijas apmaiņas posma mērķis ir ļaut attiecīgajām dalībvalstīm sniegt papildu informāciju, kas varētu mainīt vērtējumus, kuri parādās galīgajā revīzijas ziņojumā, vajadzības gadījumā veikt Komisijas ieteiktās darbības vai arī piedāvāt alternatīvas darbības (rīkojums, 2019. gada 16. septembris, Polija/Komisija, T‑703/18, nav publicēts, EU:T:2019:628, 54. punkts).
86 Šāda interpretācija ir piemērojama arī pārraudzības vēstulei, ar kuru Komisija nodrošina, ka tiek ņemti vērā galīgajā revīzijas ziņojumā formulētie ieteikumi, un ar kuru arī tiek uzsākts informācijas apmaiņas ar dalībvalstīm posms.
87 Šajā lietā jākonstatē, ka prasītāja atzīst, ka pārraudzības vēstulē daži ieteikumi ir palikuši nenoslēgti. Līdz ar to dienā, kad pieņemta pārraudzības vēstule, runājot par galīgajā revīzijas ziņojumā formulētajiem ieteikumiem, kas vēl nav noslēgti, Čehijas iestādes vēl varēja iesniegt apsvērumus, lai reaģētu uz šiem ieteikumiem.
88 Saskaņā ar šī sprieduma 73. un 74. punktā minēto judikatūru izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzība, ko nodrošina izņēmums, kas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma, nav pabeigta nedz ar galīgā revīzijas ziņojuma pieņemšanu, nedz ar Komisijas pārraudzības vēstules pieņemšanu. Informācijas apmaiņas ar dalībvalsti posms par Komisijas ieteikumiem, kas joprojām nav noslēgti, ir daļa no izmeklēšanas darbībām, uz kurām attiecas šis izņēmums.
89 No tā izriet, ka prasītāja kļūdaini apgalvo, pirmkārt, ka revīzija bija sasniegusi savu mērķi tādēļ, ka Komisija bija izklāstījusi savus secinājumus un izklāstījusi savus ieteikumus pārraudzības vēstulē, un, otrkārt, – tas, ka Čehijas iestādes īstenoja galīgajā revīzijas ziņojumā un pārraudzības vēstulē ietvertos ieteikumus, kā arī Komisijas veiktā šīs īstenošanas kontrole neietilpst notiekošajā izmeklēšanā.
90 No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja nevar apgalvot, ka pēc tam, kad Komisija bija pieņēmusi pārraudzības vēstuli, revīzija bija sasniegusi savu mērķi un tā vairs nebija notiekoša izmeklēšana.
91 Turklāt prasītāja apgalvo, ka uzskatīt, ka Regulas Nr. 1303/2013 75. pantā paredzētā revīzijas procedūra ietver iepriekš nenoteiktu informācijas apmaiņas starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti gadījumu skaitu, kas turpinās tik ilgi, kamēr revīzijas ziņojumā ietvertie secinājumi un ieteikumi varētu tikt grozīti, nozīmētu, ka Komisijas vēstules publiskošana būtu pakļauta nejaušam, sagaidāmam un, iespējams, attālam notikumam, kas atkarīgs no attiecīgo iestāžu rūpības. Tā apgalvo, ka dialoga starp attiecīgo dalībvalsti un Komisiju pabeigšana Regulā Nr. 1303/2013 neesot formalizēta un esot atkarīga no Komisijas gribas. Piemērojot šī sprieduma 75. punktā minēto judikatūru, jēdziena “revīzija” neierobežotā interpretācija esot pretrunā Regulas Nr. 1049/2001 mērķim.
92 No judikatūras izriet, ka Parlamentam ir pamats atsaukties uz vispārējo prezumpciju par kaitējumu izmeklēšanas, pārbaudes un revīzijas darbību mērķiem, lai atteiktu publiskot dokumentus, kas attiecas uz izmeklēšanu, ja tā tiek veikta vai ir pabeigta un ja pēdējā minētajā gadījumā kompetentās valsts iestādes saprātīgā termiņā vēl nav nolēmušas, kā rīkoties saistībā ar izmeklēšanas ziņojumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 1. septembris, Homoki/Komisija, T‑517/19, nav publicēts, EU:T:2021:529, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
93 Pietiek norādīt, ka šajā lietā Komisija 2020. gada 22. oktobrī Čehijas Republikai nosūtīja pārraudzības vēstules versiju angļu valodā un 2020. gada 18. decembrī – čehu valodā. Kā apgalvo Parlaments un kā izriet no pārraudzības vēstules, trīs mēnešu termiņš, kas bija Čehijas Republikas iestāžu rīcībā, lai atbildētu uz pārraudzības vēstuli, sākās ar tās versijas čehu valodā nosūtīšanu un tātad apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā – 2021. gada 15. janvārī – šis termiņš nebija beidzies.
94 Līdz ar to ir jāuzskata, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā, proti, 2021. gada 15. janvārī, tā kā Čehijas iestādes vēl nebija pieņēmušas nostāju par pārraudzības vēstuli, izmeklēšanas darbību mērķis vēl nebija sasniegts.
95 No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja kļūdaini apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā Parlaments nevarēja atsaukties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu.
96 Tādējādi pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par otro daļu, ar kuru tiek apgalvots, ka Parlaments neesot pierādījis, ka Komisijas vēstules publiskošana varētu kaitēt izmeklēšanai
97 Prasītāja apgalvo – pat pieņemot, ka izmeklēšana vēl “notiek”, Parlaments nav pierādījis, ka Komisijas vēstules publiskošana varētu kaitēt šai izmeklēšanai. Tā apgalvo – saskaņā ar judikatūru tas apstāklis vien, ka dokuments attiecas uz izmeklēšanas darbību, pats par sevi nav pietiekams, lai pamatotu izņēmuma, kas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma, piemērošanu, bet ka iestādei ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam rada saprātīgi paredzamu risku konkrēti un faktiski kaitēt aizsargātajām interesēm.
98 Jāatgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 60. punktā minēto secinājumu vairs nav jālemj par prasītājas argumentiem saistībā ar atteikumu piekļūt galīgajam revīzijas ziņojumam.
99 Attiecībā uz atteikumu piekļūt Komisijas vēstulei prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums esot nepietiekams.
100 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta raksturam un skaidri un nepārprotami jāatklāj aktu sagatavojušās iestādes vai struktūras argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un Savienības tiesai īstenot savu kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama atkarībā no attiecīgās lietas apstākļiem, it īpaši attiecīgā tiesību akta satura un izvirzīto pamatu būtības, kā arī no tiesību akta adresātu vai citu personu, kuras tas skar tieši un individuāli, intereses saņemt skaidrojumu. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu aplūkoti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo tiesību akta pamatojuma atbilstība LESD 296. pantā noteiktajām prasībām ir jāvērtē ne tikai atkarībā no tā formulējuma, bet arī konteksta, kā arī visu tiesību normu kopuma, kas regulē attiecīgo jomu (skat. spriedumus, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 80. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 26. marts, Bonnafous/Komisija, T‑646/18, EU:T:2020:120, 22. un 23. punkts un tajos minētā judikatūra).
101 No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka, ja Savienības iestāde vai struktūra, kurai ir iesniegts piekļuves pieteikums kādam dokumentam, nolemj noraidīt šo pieteikumu, pamatojoties uz vienu no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, tai principā ir jāpaskaidro, kādā veidā piekļuve šim dokumentam konkrēti un faktiski varētu kaitēt ar šo izņēmumu aizsargātajām interesēm, jo šādam kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (skat. spriedumus, 2020. gada 29. oktobris, Intercept Pharma un Intercept Pharmaceuticals/EMA, C‑576/19 P, EU:C:2020:873, 51. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 29. septembris, AlzChem Group/Komisija, T‑569/19, EU:T:2021:628, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
102 Tātad iestādei, kas atteikusi piekļuvi dokumentam, ir jāsniedz pamatojums, kas ļauj saprast un pārbaudīt, pirmkārt, vai pieprasītais dokuments tiešām attiecas uz jomu, kuru skar minētais izņēmums, un, otrkārt, vai ar šo izņēmumu saistītā aizsardzības vajadzība ir reāla (spriedums, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 61. punkts; skat. arī spriedumu, 2020. gada 26. marts, Bonnafous/Komisija, T‑646/18, EU:T:2020:120, 24. punkts un tajos minētā judikatūra).
103 Lai gan attiecīgajai iestādei ir jāizklāsta iemesli, kas pamato kāda no Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajiem piekļuves tiesību izņēmumiem piemērošanu šajā lietā, tai nav pienākuma sniegt informāciju, kura pārsniedz to, kas ir nepieciešama, lai piekļuves pieprasītājs saprastu tās lēmuma iemeslus un lai Vispārējā tiesa varētu pārbaudīt tā tiesiskumu (skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Bonnafous/Komisija, T‑646/18, EU:T:2020:120, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
104 Turklāt, ja atbilde, kā tas ir šajā lietā, apstiprina, ka pieteikums ir noraidīts, pamatojoties uz to pašu pamatojumu, uz kura balstīts sākotnējais lēmums par sūdzības noraidīšanu, ir jāpārbauda, vai pamatojums ir pietiekams, ievērojot saziņu starp iestādi un sūdzības iesniedzēju, ņemot vērā sūdzības iesniedzēja rīcībā esošo informāciju par pieprasīto dokumentu raksturu un saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 6. aprīlis, Kuijer/Komisija, T‑188/98, EU:T:2000:101, 44. punkts).
105 Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka Parlaments neesot pierādījis atbilstošas saiknes esamību starp Komisijas vēstuli un revīzijas izmeklēšanu. Ņemot vērā, ka ne revīzijas ziņojuma projektā, ne galīgajā revīzijas ziņojumā, ne pārraudzības vēstulē neesot atsauces uz Komisijas vēstuli, Parlaments neesot pierādījis, ka revīzijas izmeklēšanas rezultāti būtu atkarīgi no šīs vēstules, un esot iespējams pieņemt, ka šai vēstulei nav nekāda sakara ar revīzijas izmeklēšanu.
106 Šajā lietā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka pieprasītā vēstule ir Komisijas locekļa Oettinger k‑ga, kas tostarp ir atbildīgs par budžetu, vēstule, kura adresēta Čehijas Republikas premjerministram un kuru Parlaments, atbildot uz prasītājas pieteikumu par piekļuvi, ir identificējis kā daļu no dokumentiem, kas attiecas uz izmeklēšanu pret Čehijas Republikas premjerministru saistībā ar Eiropas līdzekļu nepareizu lietošanu un iespējamu interešu konfliktu.
107 Otrkārt, ir jāatgādina, ka, 2020. gada 14. septembra lēmumā, atbildot uz prasītājas sākotnējo pieteikumu, Parlaments norādījis, ka pēc vēstules satura pārbaudes, tā attiecas uz izmeklēšanu attiecībā uz ekonomiskajām interesēm Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.), 61. panta 3. punkta izpratnē, kurā ietverta interešu konflikta definīcija.
108 Treškārt, apstrīdētajā lēmumā Parlaments norādīja, ka Komisija to ir informējusi, ka Komisijas vēstules publiskošana kaitētu notiekošajām izmeklēšanām un revīzijām saistībā ar rezolūcijā izvirzītajiem jautājumiem. Tas uzskatīja, ka, kamēr izmeklēšana turpinās, uz dažādām izmeklēšanas darbībām – tādām kā konkrētā revīzija, kas ir bijusi pamats revīzijas ziņojumam, – varēja attiekties Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums. Tas norādīja, ka Komisijas vēstuli pēdējā minētā izstrādājusi saistībā ar notiekošo izmeklēšanu par iespējamu Čehijas Republikas izdarītu Savienības tiesību pārkāpumu interešu konfliktu novēršanas jomā.
109 Tādējādi, kā norāda Parlaments, no minētā izriet, ka Komisijas vēstulei bija tāds pats priekšmets kā revīzijas izmeklēšanai.
110 Ceturtkārt, ir jākonstatē, tāpat kā to dara Komisija, ka sarakste ar Komisijas locekli Oettinger k‑gu ir minēta galīgajā revīzijas ziņojumā, kā arī pārraudzības vēstulē, kā tāda, kas attiecas uz Čehijas Republikas premjerministra A. Babiš darbībām Čehijas ESI fondu padomē.
111 Kā apgalvo prasītāja, gan galīgais revīzijas ziņojums, gan pārraudzības vēstule ir publicēti Čehijas presē un prasītājai bija zināmi pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Tādējādi tā nevar apgalvot, ka Komisijas vēstule nebija minēta galīgajā revīzijas ziņojumā un pārraudzības vēstulē, kas ir dokumenti, kurus tā turklāt ir iesniegusi prasības pieteikuma pielikumā.
112 No tā izriet, ka visa šī informācija bija pietiekama, lai prasītāja saprastu, ka Komisijas vēstule bija dokuments, kas attiecas uz revīzijas izmeklēšanu saistībā ar iespējamu Čehijas Republikas premjerministra veiktu Savienības tiesību pārkāpumu interešu konfliktu novēršanas jomā, un tādējādi prasītāja nevar šajā ziņā norādīt nepietiekamu pamatojumu.
113 Turklāt prasītāja nevar lietderīgi apgalvot, ka Parlaments nav pierādījis, ka pastāv saikne starp Komisijas vēstuli un revīzijas izmeklēšanu, nepierādot, ka revīzijas izmeklēšanas rezultāti būtu atkarīgi no šīs vēstules. Lai pierādītu šo saikni, Parlamentam bija vienīgi jāpierāda, ka šī vēstule bija daļa no dokumentiem, kuri attiecas uz notiekošās izmeklēšanas darbībām.
114 Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka, tā kā nav pierādīta saikne starp Komisijas vēstuli un revīzijas izmeklēšanu, Parlaments, publiskojot šo vēstuli, neesot pierādījis saprātīgi paredzama riska esamību attiecībā uz konkrētu un faktisku kaitējumu revīzijas izmeklēšanai. Parlaments neesot paskaidrojis, kādā veidā Komisijas vēstules publiskošana varētu kaitēt revīzijai.
115 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā Parlaments atteikumu piekļūt Komisijas vēstulei ir pamatojis tostarp ar to, ka Komisijas izmeklēšanas mērķis bija sniegt iespēju attiecīgajai dalībvalstij izpildīt pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar Savienības tiesībām, un izmantot savas tiesības uz aizstāvību pret Komisijas izvirzītajiem iebildumiem, un ka dalībvalstij bija tiesības sagaidīt, ka Komisija ievēros konfidencialitāti, pretējā gadījumā varētu būt vēl grūtāk uzsākt dialogu starp Komisiju un dalībvalsti, lai izbeigtu apgalvoto pārkāpumu.
116 Ir jāatgādina, ka revīzijas izmeklēšanas, it īpaši dialoga starp Komisiju un Čehijas iestādēm par galīgajā revīzijas ziņojumā ietvertajiem ieteikumiem mērķis ir ļaut Čehijas Republikai nodrošināt savu pārvaldības un kontroles sistēmu, lai izvairītos no interešu konfliktiem, atbilstību Savienības tiesībām. Ciktāl no pirmās daļas analīzes izriet, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā šis dialogs joprojām turpinājās un Komisijas vēstule ir šīs izmeklēšanas elements, apstrīdētajā lēmumā norādītais pamatojums ir pietiekams, lai izskaidrotu iemeslu, kādēļ šīs vēstules publiskošana varēja kaitēt revīzijas izmeklēšanas darbību mērķim.
117 Turklāt, kā norāda Parlaments, ņemot vērā Čehijas premjerministra – kas tiek turēts aizdomās par atrašanos interešu konflikta situācijā – tiešo iesaistīšanos, vēl jo vairāk bija svarīgi ievērot dialoga starp šo pēdējo un Komisijas locekli konfidencialitāti, lai nodrošinātu atklātu dialogu sadarbības garā.
118 Otrkārt, Parlaments apstrīdētajā lēmumā arī norādīja, ka ap izmeklētājiem un izmeklēšanā iesaistītājām personām, šķiet, valda draudu gaisotne un ka ātrai Komisijas vēstules publiskošanai būtu negatīva ietekme uz to sadarbības līmeni un apdraudētu Komisijas spēju pēc iespējas efektīvāk izpildīt savus izmeklēšanas uzdevumus.
119 Šajā sakarā ir jānorāda, ka interese, kas aizsargāta ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar revīzijas darbību mērķu aizsardzību, ir ļaut veikt revīzijas neatkarīgi un bez spiediena, ko varētu radīt revidējamais subjekts, cits ieinteresēts subjekts vai sabiedrība kopumā (spriedums, 2015. gada 12. maijs, Technion un Technion Research & Development Foundation/Komisija, T‑480/11, EU:T:2015:272, 63. punkts).
120 Līdz ar to prasītāja kļūdaini apgalvo, ka Parlaments apstrīdētajā lēmumā nav pietiekami norādījis, kādēļ Komisijas vēstules publiskošana varētu konkrēti un faktiski kaitēt revīzijas izmeklēšanas mērķiem.
121 Turklāt prasītāja apgalvo, ka, ciktāl revīzijas ziņojuma projekts, galīgais revīzijas ziņojums un pārraudzības vēstule tika izplatīti Čehijas plašsaziņas līdzekļos – attiecīgi 2019. gada jūnijā, 2019. gada novembrī un 2020. gada decembrī –, Komisijas vēstules publiskošana neradītu konkrētus un faktiskus draudus revīzijas izmeklēšanai.
122 Taču, ciktāl prasītāja atzīst, ka Komisijas vēstule nav publicēta pat daļēji un šīs vēstules saturs nav atspoguļots Čehijas plašsaziņas līdzekļos publicētajos dokumentos, ir jāuzskata, ka šis arguments neietekmē jautājumu, vai uz šo vēstuli attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums, it īpaši ņemot vērā nepieciešamību saglabāt dialoga starp Čehijas premjerministru un Komisiju konfidencialitāti.
123 No visa iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ir pietiekams, lai saprastu, ka Komisijas vēstule attiecas uz revīzijas izmeklēšanu un tātad uz to attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums un ka, tā kā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā šī izmeklēšana vēl joprojām tika veikta, ar šo izņēmumu saistītā aizsardzības nepieciešamība bija reāla.
124 No tā izriet, ka otrā daļa un attiecīgi viss pirmais prasības pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu, jo Parlaments neesot ņēmis vērā sevišķi svarīgu sabiedrības interešu esamību, kas pamato Komisijas vēstules publiskošanu
125 Prasītāja apgalvo, ka, pat pieņemot, ka revīzija būtu uzskatāma par notiekošu izmeklēšanu, kuru varētu apdraudēt Komisijas vēstules publiskošana, Parlaments nevarēja tai atteikt piekļuvi šim dokumentam, jo pastāvēja sevišķi svarīgas sabiedrības intereses tā publiskošanai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.
126 Prasītāja norāda, ka Savienība ir balstīta uz tiesiskuma un cilvēktiesību, tostarp tiesību uz aizstāvību, ievērošanu. Ņemot vērā, ka ziņojumā par faktu konstatēšanas braucienu un rezolūcijā Parlaments esot izteicis nopietnas apsūdzības par veidu, kādā Agrofert grupa tiks pārvaldīta, tai esot bijis jādod iespēja analizēt dokumentus, uz kuriem šie apgalvojumi balstīti, un pret tiem iebilst. Parlamentam esot bijis jāņem vērā sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kas pamato Komisijas vēstules publiskošanu un kas ietver prasītājas kā personas, kuru šie apgalvojumi skar tieši un individuāli, brīvību un pamattiesību aizsardzību. Tiesiskumu, kas balstīts uz pamattiesību un brīvību aizsardzību, varot saglabāt, tikai ievērojot šīs tiesības un brīvības katrā atsevišķā gadījumā, un tādējādi prasītājas intereses esot sabiedrības intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.
127 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tam, kurš apgalvo sevišķi svarīgu sabiedrības interešu esamību, ir konkrēti jānorāda apstākļi, kas pamato attiecīgo dokumentu publiskošanu (skat. spriedumus, 2017. gada 11. maijs, Zviedrija/Komisija, C‑562/14 P, EU:C:2017:356, 56. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 29. septembris, AlzChem Group/Komisija, T‑569/19, EU:T:2021:628, 124. punkts un tajos minētā judikatūra).
128 Jāatgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 45. punktā minēto judikatūru Regulas Nr. 1049/2001 mērķis ir nodrošināt piekļuvi dokumentiem visiem, nevis tikai pieteicēja piekļuvi dokumentiem, kuri uz to attiecas.
129 Līdz ar to īpašā interese, uz ko pieteicējs var atsaukties attiecībā uz piekļuvi dokumentam, kuri uz to attiecas personīgi, nevar tikt ņemta vērā, vērtējot, vai pastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās teikuma daļas izpratnē (spriedums, 2006. gada 6. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑391/03, T‑70/04, EU:T:2006:190, 137. punkts; skat. arī spriedumu, 2015. gada 12. maijs, Technion un Technion Research & Development Foundation/Komisija, T‑480/11, EU:T:2015:272, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).
130 Vispārējas intereses, uz kurām atsaucas prasītāja, ir rodamas tiesībās uz aizstāvību. Protams, ir jāatzīst, ka tiesību uz aizstāvību esamība pati par sevi ir vispārējas intereses. Tomēr tas, ka šīs tiesības šajā lietā izpaužas kā prasītājas subjektīvas intereses uz aizstāvību, nozīmē, ka intereses, uz kurām atsaucas prasītāja, nav vispārējas intereses, bet gan personīgas intereses (spriedums, 2006. gada 6. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑391/03 un T‑70/04, EU:T:2006:190, 138. punkts).
131 No tā izriet, ka Parlaments apstrīdētajā lēmumā, pamatojoties uz šī sprieduma 128. –130. punktā minēto judikatūru, pamatoti ir uzskatījis, ka prasītājas norādītās tiesības uz aizstāvību nav sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kas pamato Komisijas vēstules publiskošanu.
132 Tātad otrais pamats un līdz ar to pārējā prasības daļa kopumā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
133 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Parlamenta prasījumiem.
134 Turklāt saskaņā ar Reglamenta 137. pantu, ja tiesvedību lietā izbeidz pirms sprieduma taisīšanas, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem. Šajā lietā, ņemot vērā apsvērumus, kuru dēļ Vispārējā tiesa ir konstatējusi nepieciešamību daļēji izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas, taisnīgi izvērtējot, jānolemj, ka prasītāja atlīdzina arī ar to saistītos tiesāšanās izdevumus.
135 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tātad ir jānospriež, ka Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) Izbeigt tiesvedību attiecībā uz prasību atcelt Eiropas Parlamenta 2021. gada 15. janvāra Lēmumu A(2019) 8551 C (D 300153) daļā, kurā Parlaments ir atteicis piekļuvi Komisijas 2019. gada 29. novembra galīgajam revīzijas ziņojumam ar atsauces numuru ARES (2019) 7370050 par revīziju attiecībā uz to pārvaldības un kontroles sistēmu darbību, ko Čehijas Republika ir ieviesusi, lai izvairītos no interešu konfliktiem.
2) Prasību pārējā daļā noraidīt.
3) Agrofert a.s. sedz savus, kā arī atlīdzina Parlamenta tiesāšanās izdevumus.
4) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
De Baere | Steinfatt | Kingston |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 28. septembrī.
[Paraksti]