Lietas T‑413/10 un T‑414/10
(spriedums publicēts izvilkumu veidā)
Socitrel – Sociedade Industrial de Trefilaria, SA
un
Companhia Previdente – Sociedade de Controle de Participações Financeiras, SA
pret
Eiropas Komisiju
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Priekšspriegojuma tērauda Eiropas tirgus – Cenu noteikšana, tirgus sadale un apmaiņa ar konfidenciālu komercinformāciju – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta pārkāpums – Sadarbība administratīvajā procesā – 2006. gada pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai – Saprātīgs termiņš
Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2015. gada 15. jūlija spriedums
1. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērošanas joma – Pienākuma norādīt pamatojumu novērtējums atkarībā no lietas apstākļiem – Nepieciešamība norādīt visus faktiskus un tiesiskus apstākļus – Neesamība
(LESD 296. pants)
2. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas pielāgošana – Preventīvs raksturs – Reizināšanas koeficenta piemērošana sākumsummai – Atsauce uz apsvērumiem, kas ir tikuši izklāstīti saistībā ar pārkāpuma smaguma vērtējumu – Pietiekams pamatojums
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 25. punkts)
3. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pienākumi – Saprātīga termiņa ievērošana – Pārkāpums – Sekas – Pārkāpumu konstatējošā lēmuma atcelšana procesa pārmērīgā ilguma dēļ – Nosacījums – Attiecīgo uzņēmumu tiesību uz aizstāvību aizskārums – Faktori, ar kuriem var izskaidrot administratīvā procesa ilgumu
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regula Nr. 17)
4. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Pārkāpums – Nosacījumi – Komisijas lēmuma par grozījumiem pieņemšana pēc prasības par sākotnējo lēmumu celšanas – Rūpības pienākuma un tiesību uz aizstāvību ievērošana – Tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpuma neesamība
5. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātesuzņēmums un meitasuzņēmumi – Ekonomiska vienība – Vērtējuma kritēriji – Prezumpcija par mātesuzņēmuma īstenotu izšķirošu ietekmi uz tam pilnībā vai gandrīz pilnībā piederošiem meitasuzņēmumiem, tostarp holdinga gadījumā
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants)
6. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātesuzņēmums un meitasuzņēmumi – Ekonomiska vienība – Vērtējuma kritēriji – Prezumpcija par mātesuzņēmuma īstenotu izšķirošu ietekmi uz tam pilnībā vai gandrīz pilnībā piederošiem meitasuzņēmumiem, tostarp kontrolakciju sabiedrības gadījumā – Sabiedrības, kas vēlas atspēkot šo prezumpciju, pierādīšanas pienākumi – Prezumpcijas atspēkošanai nepietiekami pierādījumi
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants)
7. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātesuzņēmums un meitasuzņēmumi – Ekonomiska vienība – Vērtējuma kritēriji – Prezumpcija par mātesuzņēmuma īstenotu izšķirošu ietekmi uz tam pilnībā vai gandrīz pilnībā piederošiem meitasuzņēmumiem – Atspēkojams raksturs – Ņemšana vērā, ievērojot nevainīguma prezumpcijas, sodu individuālas attiecināmības, tiesiskās noteiktības un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants)
8. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas pielāgošana – Maksimālais apmērs – Aprēķināšana – Apgrozījums, kas jāņem vērā – Visu sabiedrību, kas veido ekonomisku vienību, kura rīkojas kā uzņēmums, kopējais apgrozījums lēmuma, ar kuru ir uzlikts naudas sods, pieņemšanas datumā
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
9. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas pielāgošana – Maksimālais apmērs – Aprēķināšana – Apgrozījums, kas jāņem vērā – Apgrozījums finanšu gadā pirms naudas soda uzlikšanas – Cita iepriekšēja finanšu gada apgrozījuma izmantošana – Pieļaujamība – Nosacījumi
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
10. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas noteikšana – Pārkāpuma smagums – Vērtējuma kritēriji – Katra uzņēmuma dalības smagums – Nošķiršana – Aizliegta vienošanās, kas ietver vairākas jomas – Samērīguma un sodu un sankciju individualizācijas principu ievērošana
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 13. un 22. punkts)
11. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas noteikšana – Pārkāpuma smagums – Koeficienta par pārkāpuma smagumu noteikšana pakāpēs atbilstoši uzņēmumu, kas ir izdarījuši vienotu pārkāpumu, dažādām kategorijām – Neliela starpība starp uzņēmumiem, kas ir izdarījuši pārkāpumu, piemērotiem koeficientiem – Vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana – Vērtējums
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts)
12. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas noteikšana – Pārkāpuma smagums – Vērtējuma kritēriji – Attiecīgā uzņēmuma savas juridiskās situācijas kļūdains vērtējums – Ietekmes neesamība
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts)
13. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Komisijas pienākums neatkāpties no savas iepriekšējās lēmumpieņemšanas prakses – Neesamība
(LESD 101. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
14. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas pielāgošana – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Uzņēmuma pasīva vērotāja vai sekotāja loma – Jaunajās pamatnostādnēs nepārņemts apstāklis – Komisijas rīcības brīvība
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 29. punkts)
15. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas pielāgošana – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Apsūdzētā uzņēmuma sadarbība ārpus paziņojuma par iecietību piemērošanas jomas – Vērtējuma kritēriji
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 29. punkts)
16. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas pielāgošana – Maksimālais apmērs – Aprēķināšana – Sabiedrības, kas veido uzņēmumu pārkāpuma laikposmā, un sabiedrība, kas ir iegādājusies dalībnieku pēc pārkāpuma – Atšķirīgas maksimālā apmēra aprēķināšanas kārtības piemērošana – Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums – Neesamība
(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts)
1. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 106. punktu)
2. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 135.–137. punktu)
3. Konkurences jomā saprātīga termiņa pārkāpums administratīvā procesa norisē var radīt divu veidu sekas.
Pirmkārt, ja saprātīga termiņa pārkāpums ir ietekmējis procesa iznākumu, šāds pārkāpums var izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Šajā ziņā, runājot par konkurences tiesību normu piemērošanu, saprātīga termiņa pārsniegšana var būt pamats atcelšanai tikai attiecībā uz lēmumu, ar ko konstatē pārkāpumus, un ar nosacījumu, ka ir pierādīts, ka šī principa pārkāpums ir apdraudējis attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību. Ārpus šī īpašā gadījuma pienākuma pieņemt lēmumu saprātīgā termiņā neievērošana neietekmē administratīvā procesa saskaņā ar Regulu Nr. 17 likumību. Tomēr, tā kā administratīvajā procesā konkurences jomā tiesību uz aizstāvību ievērošanai ir ļoti svarīga nozīme, ir jānovērš, ka izmeklēšanas stadijas pārmērīgā ilguma dēļ šīs tiesības tiek nelabojami aizskartas un ka šāds ilgums var radīt šķērsli pierādījumu iesniegšanai, lai atspēkotu tādu darbību esamību, par kurām var iestāties attiecīgo uzņēmumu atbildība. Šī iemesla dēļ iespējamā tiesību uz aizstāvību aizskāruma pārbaude ir jāveic ne tikai attiecībā uz stadiju, kurā šīs tiesības pilnā mēra rada savu ietekmi, proti, otro administratīvā procesa stadiju, kura notiek no paziņojuma par iebildumiem līdz galīgā lēmuma pieņemšanai. Tiesību uz aizstāvību efektivitātes iespējamas vājināšanās avota vērtējumam ir jāattiecas uz visu šo procesu, ņemot vērā tā kopējo ilgumu.
Otrkārt, ja saprātīga termiņa pārkāpums neietekmē procesa iznākumu, šāds pārkāpums var būt pamats tam, ka Savienības tiesa, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, adekvāti atlīdzina par pārkāpumu, kas izriet no administratīvā procesa saprātīga termiņa pārsniegšanas, attiecīgajā gadījumā samazinot uzliktā naudas soda apmēru.
Šajā ziņā, lai paskaidrotu administratīvā procesa aizliegtās vienošanās jomā ilgumu, ir jāņem vērā tostarp aizliegtās vienošanās ilgums, tās plašais ģeogrāfiskais mērogs, aizliegtās vienošanās organizēšana ģeogrāfiskajā aspektā un laikā, aizliegtās vienošanās ietvaros notikušo sanāksmju skaits, attiecīgo uzņēmumu skaits, pieteikumu iecietības programmas piemērošanai skaits un izmeklēšanas gaitā sniegto vai pārbaudēs iegūto dokumentu dažādās valodās, kas Komisijai ir bijis jāizskata, skaits, informācijas pieprasījumi, paziņojuma par iebildumiem adresātu skaits, procesa valodu skaits, kā arī lūgumi attiecībā uz maksātspēju.
(sal. ar 151.–155., 168. un 169. punktu)
4. Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir viens no Savienības pamatprincipiem. Tiesības atsaukties uz šo principu ir pakārtotas trīs nosacījumu izpildei. Pirmkārt, administrācijai ieinteresētajai personai ir jābūt sniegušai precīzu, beznosacījumu un saskaņotu apliecinājumu no kompetentiem un uzticamiem avotiem. Otrkārt, šim apliecinājumam ir jābūt tādam, kas var radīt tiesisku paļāvību personai, kurai tās ir adresētas. Treškārt, sniegtajam apliecinājumam ir jāatbilst piemērojamajām tiesību normām.
Turklāt ar rūpības pienākumu Komisijai ir uzlikta saistība rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus atbilstošos konkrētā gadījuma apstākļus.
Turklāt tas, ka iestāde koriģē kļūdas un nepilnības, kuras ir tikušas pieļautas lēmumā, ir likumīgi un atbilst rūpīgas administratīvās pārvaldes interesēm. Komisija nevar likt pastāvēt tiesību sistēmā lēmumam, kuru skar kļūdas un nepilnības, un šajā ziņā fakts, ka iestāde koriģē kļūdas un nepilnības, kuras ir tikušas pieļautas sākotnējā lēmumā, ir likumīgi un atbilst rūpīgas administratīvās pārvaldes interesēm. Tātad, ja Komisija šim nolūkam pieņem lēmumu par grozījumiem pēc prasības par sākotnējo lēmumu celšanas un personas, kas ir cēlušas prasību, pēc lēmuma par grozījumiem pieņemšanas tiek aicinātas pielāgot savus pamatus un prasījumus, tās nevar norādīt, ka Komisija būtu pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību.
Turklāt, ciktāl labas pārvaldības interesēs Komisijai ir tiesības labot sākotnējo lēmumu, kurā ir tikušas pieļautas kļūdas un izlaidumi, administrācija, paturēdama spēkā šādu lēmumu līdz tā iespējamai atcelšanai no Savienības tiesas puses, nevar snigt nekādu precīzu, beznosacījumu un saskaņotu apliecinājumu no kompetentiem un uzticamiem avotiem.
Turklāt Komisijai nevar pārmest nekādu nelojālu un ļaunticīgu rīcību tikai tā iemesla dēļ, ka tā ir grozījusi lēmumu, kurā, kā atzīst pati Komisija, ir tikušas pieļautas dažādas kļūdas un nepilnības.
(sal. ar 174.–176., 179., 182., 185. un 187.–189. punktu)
5. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 197.–208., 220., 228. un 238. punktu)
6. Konkurences tiesību normu pārkāpuma jomā, ja mātesuzņēmumam uz to attiecinātā pārkāpuma laikposmā pieder viss vai gandrīz viss meitasuzņēmuma kapitāls, Komisijai ir tiesības atsaukties uz izšķirošas ietekmes faktiskas izmantošanas prezumpciju. Vienīgi ar pierādījumu, ka meitasuzņēmums vada konkrētus savas komercdarbības politikas aspektus, šajā ziņā nesaņemot norādījumus, nevar atspēkot minēto prezumpciju. No tā izriet, ka meitasuzņēmuma patstāvību nevar pierādīt, vienīgi apliecinot, ka tas patstāvīgi pārvalda savas politikas, kas attiecas uz pārkāpumā iesaistīto preču tirdzniecību, konkrētus aspektus.
Turklāt, ņemot vērā, ka meitasuzņēmuma patstāvība netiek vērtēta, ņemot vērā vienīgi ar uzņēmuma darbības vadību saistītos aspektus, apstāklis, ka meitasuzņēmums nekad attiecīgajā tirgū nav īstenojis īpašu informācijas politiku attiecībā uz mātesuzņēmumu, nav pietiekams, lai pierādītu tā patstāvību. Līdzīgi, fakts, ka no lietas materiāliem neizriet, ka mātesuzņēmums būtu devis norādījumus savam meitasuzņēmumam, nevar pierādīt, ka šādi norādījumi nav tikuši doti. Šajā ziņā, mātesuzņēmuma pārstāvība sava meitasuzņēmuma vadības orgānos ir faktiskās kontroles pār tā komercdarbības politiku pastāvēšanas nozīmīgs pierādījums.
Turklāt mātesuzņēmumu var uzskatīt par atbildīgu par meitasuzņēmuma izdarītu pārkāpumu pat tad, ja grupas ietvaros pastāv liels sabiedrību, kas reāli veic pamatdarbību, skaits. Tātad ar to, ka mātesuzņēmums ir holdings, kurš pat neveic reālu darbību, nepietiek, lai noraidītu izšķirošas ietekmes faktiskas īstenošanas prezumpciju, un tas nenozīmē nekādu pierādīšanas pienākuma apgriešanu. Šajā ziņā vienīgi ar to, ka mātesuzņēmums, ņemot vērā tā sabiedrības raksturu un statūtos noteikto mērķi, ir aprobežojies tikai ar savas dalības pārvaldīšanu, nepietiek, lai apstrīdētu Komisijas piemēroto prezumpciju.
Turklāt faktam, ka mātesuzņēmums un meitasuzņēmums ir sabiedrības, kuras ir atsevišķas juridiskās personas ar atšķirīgu akcionāru sastāvu un atšķirīgām juridiskajām adresēm, nav nozīmes, jo tās veido vienu un to pašu uzņēmumu.
Līdzīgi, valsts regulējuma, saskaņā ar kuru mātesuzņēmuma administratori, kad tie darbojas meitasuzņēmuma valdē, nepārstāv mātesuzņēmumu, esamībai nav nozīmes. Sabiedrība nevar balstīties uz valsts tiesisko regulējumu, lai izvairītos no Savienības tiesību normām, jo Savienības tiesībās izmantojamie juridiskie jēdzieni principā ir jāinterpretē un jāpiemēro vienveidīgi visā Savienībā.
Turklāt ar faktu, ka mātesuzņēmums pats nav veicis darbību nozarē, uz ko attiecas pārkāpums, tāpat nepietiek, lai atspēkotu izšķirošas ietekmes faktiskas īstenošanas prezumpciju.
Turklāt meitasuzņēmuma patstāvība nevar tikt secināta vienīgi no tā, ka pēc meitasuzņēmuma iegādes, ko ir veicis mātesuzņēmums, iepriekšējā izpildvadība ir turpinājusi īstenot uzņēmuma vadību.
Visbeidzot, tā kā uzņēmuma vainošana LESD 101. panta pārkāpumā kā nosacījumu paredz nevis uzņēmuma, ko skar šis pārkāpums, dalībnieku vai galveno vadītāju darbību vai pat viņu informētību, bet gan personas, kas bijusi pilnvarota rīkoties uzņēmuma labā, darbību, tas, ka mātesuzņēmums nebūtu zinājis par tā meitasuzņēmuma pārkāpjošo rīcību, neietekmē iespēju saukt to pie solidārās atbildības par šī meitasuzņēmuma rīcību.
(sal. ar 210.–214. un 240.–253. punktu)
7. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 235.–237. punktu)
8. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 258.–264. punktu)
9. Saistībā ar “iepriekšējā uzņēmējdarbības gada” Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta izpratnē noteikšanu – situācijās, kad nav nevienas norādes uz to, ka uzņēmums ir izbeidzis savu uzņēmējdarbību vai sagrozījis apgrozījuma summu, lai izvairītos no liela naudas soda uzlikšanas, Komisijas pienākums ir noteikt maksimālo naudas soda apmēru attiecībā pret jaunāko apgrozījumu, kas atspoguļo pilnu uzņēmējdarbības gadu. Šajā ziņā Komisijai nav pilnvaru patvaļīgi piemērot 10 % maksimālo apmēru uzņēmējdarbības gadiem, kas ir agrāki par to uzņēmējdarbības gadu, kurš ir pirms lēmuma pieņemšanas datuma. Komisija var izmantot šādu agrāku uzņēmējdarbības gadu tikai izņēmuma gadījumos, kad, piemēram, uzņēmējdarbības gadā pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas attiecīgais uzņēmums nav guvis nekādu apgrozījumu. Turklāt tai pat tādā gadījumā nav lielas rīcības brīvības tā uzņēmējdarbības gada izvēlē, kas tiek izmantots, nosakot maksimālo naudas soda apmēru. Tai ir pienākums izmantot pēdējo pilno uzņēmējdarbības [saimniecisko] gadu, kas atspoguļo pilnu parastas uzņēmējdarbības veikšanas gadu.
Šajā ziņā, ja, lai aprēķinātu naudas soda maksimālo apmēru, Komisijai principā ir jāņem vērā apgrozījums, ko attiecīgais uzņēmums ir guvis pēdējā pilnajā darbības gadā pirms lēmuma, ar ko tiek uzlikts naudas sods, pieņemšanas datuma, tomēr no regulējuma, kurā ir ietverta minētā tiesību norma, konteksta un sasniedzamajiem mērķiem izriet, ka, ja apgrozījums iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas neatspoguļo parastas uzņēmējdarbības pilnu gadu divpadsmit mēnešu laikposmā un tātad nesniedz nekādas lietderīgas ziņas par attiecīgā uzņēmuma faktisko ekonomisko stāvokli un tam uzliekamā naudas soda piemēroto apmēru, minēto apgrozījumu nevar ņemt vērā, lai noteiktu naudas soda maksimālo apmēru. Šajā pēdējā minētajā gadījumā, kas rodas tikai izņēmuma apstākļos, Komisijai, lai noteiktu naudas soda maksimālo apmēru, ir jāatsaucas uz pēdējo pilno uzņēmējdarbības gadu, kas atspoguļo pilnu parastas uzņēmējdarbības gadu.
Atsauce uz “pilnu parastas uzņēmējdarbības gadu” ir vērsta uz to, lai izslēgtu tāda uzņēmējdarbības gada ņemšanu vērā, kurā attiecīgais uzņēmums ir atradies savas darbības izbeigšanas procesā, lai gan visa uzņēmējdarbība vēl nav bijusi izbeigta, un, runājot vispārīgāk, tāda uzņēmējdarbības gada ņemšanu vērā, kurā attiecīgā uzņēmuma rīcība tirgū neatbilst tāda uzņēmuma rīcībai, kurš veic uzņēmējdarbību parastajā nozīmē. Turpretim vienīgi tas, ka noteikta uzņēmējdarbības gada gaitā gūtais apgrozījums vai peļņa ir būtiski zemāka vai augstāka par to, kas ir gūta iepriekšējos uzņēmējdarbības gados, nenozīmē, ka attiecīgais uzņēmējdarbības gads nebūtu pilns parastas uzņēmējdarbības gads.
(sal. ar 265.–268. punktu)
10. Lai noteiktu par konkurences tiesību normu pārkāpumu uzliktu naudas sodu apmēru, ir jāņem vērā pārkāpuma ilgums un visi apstākļi, kas pēc sava rakstura ietilpst pārkāpuma smaguma vērtējumā. Šajā kontekstā Savienības konkurences tiesību pārkāpumu smagums ir jānoskaidro, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem, piemēram, īpašajiem lietas apstākļiem, lietā pastāvošo situāciju un naudas sodu preventīvo raksturu, kaut arī nav izstrādāts saistošs vai izsmeļošs to kritēriju saraksts, kas obligāti ir jāņem vērā. Starp elementiem, kas varētu tikt ņemti vērā, izvērtējot pārkāpumu smagumu, ir katra uzņēmuma rīcība, katra uzņēmuma loma aizliegtās vienošanās izveidē, labums, ko tie no tās ir varējuši gūt, to lielums un attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, ko šāda veida pārkāpumi rada Savienības mērķiem.
Šajā ziņā, lai gan tam, ka uzņēmums nav piedalījies visās aizliegtās vienošanās sastāvdaļās, vai tam, ka uzņēmumam ir bijusi nebūtiska loma tajos aspektos, kuros tas ir piedalījies, nav nozīmes, konstatējot šī uzņēmuma pārkāpuma esamību, attiecīgā uzņēmuma dalības ierobežotais raksturs tomēr var ietekmēt tās apjoma un tās smaguma vērtējumu un tātad – sodu apmēru. Komisijai, novērtējot katra pārkāpuma izdarītāja dalības aizliegtas vienošanās ietvaros salīdzinošo smagumu, ir jāņem vērā, ka atsevišķi pārkāpuma izdarītāji attiecīgā gadījumā netiek saukti pie atbildības par visām šīs aizliegtās vienošanās sastāvdaļām.
Turklāt samērīguma princips noteic, ka iestāžu tiesību akti nedrīkst pārsniegt izvirzītā mērķa sasniegšanai atbilstošās un nepieciešamās [rīcības] robežas. Naudas sodu aprēķināšanas kontekstā pārkāpumu smagums ir jānosaka, ievērojot vairākus faktorus, un nevienam no šiem faktoriem nav piešķirams nesamērīgs nozīmīgums salīdzinājumā ar citiem novērtējuma faktoriem. Samērīguma princips šajā kontekstā nozīmē, ka Komisijai ir jānosaka naudas sods samērīgi elementiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā ziņā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā.
(sal. ar 277.–282. punktu)
11. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 283., 288. un 290.–293. punktu)
12. Nosakot par konkurences tiesību normu pārkāpumu uzliktu naudas sodu apmēru, to, ka apsūdzētā uzņēmuma nelielais izmērs un tā piederība pie ģimenes rakstura grupas būtu ietekmējusi tā juridiskās un ekonomiskās zināšanas un nebūtu tam ļāvusi novērtēt pārkāpuma, kurā tā ir piedalījusies, precīzo mērogu, nevar ņemt vērā saistībā ar pārkāpuma smaguma noteikšanu. Principā uzņēmumi paši uzņemas risku par varbūtēji kļūdainu savas tiesiskās situācijas vērtējumu, kas atbilst vispārzināmai atziņai, ka nezināšana neatbrīvo no soda.
(sal. ar 301. un 304. punktu)
13. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 307. punktu)
14. Par konkurences tiesību normu pārkāpumu uzliktu naudas sodu jomā – gadījumā, ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, ir jāizvērtē katra no šiem uzņēmumiem dalības pārkāpumā relatīvais smagums, lai noteiktu, vai attiecībā uz tiem pastāv atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi.
Lai noteiktu, vai par labu uzņēmumam ir piemērojams atbildību mīkstinošs apstāklis saistībā ar pārkāpjošu nolīgumu faktisku nepiemērošanu, ir jāpārbauda, vai uzņēmums ir norādījis argumentus, kas pierāda, ka laikposmā, kurā tas ir piedalījies pārkāpjošos nolīgumos, tas faktiski šos nolīgumus nav īstenojis, veicot konkurencei atbilstošu rīcību tirgū, vai vismaz, ka tas skaidri un būtiski pārkāpis saistības, kas ir vērstas uz šīs aizliegtās vienošanās īstenošanu, tādā mērā, ka ir traucējis pašu tās funkcionēšanu.
Ja ir pierādīts, ka uzņēmums – pārkāpējs ir varējis ņemt vērā aizliegtās vienošanās slepenus nolīgumus, lai noteiktu savu rīcību tirgū, nepiedalīšanās vienā vai otrā no šiem nolīgumiem, ja pieņem, ka tā ir pierādīta, pati par sevi nav pietiekama, lai sniegtu judikatūrā prasīto pierādījumu, kurā ir noteikts, ka, lai par labu pārkāpējiem būtu piemērojams Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”), minētais atbildību mīkstinošais apstāklis, tiem ir jāpierāda, ka tie ir veikuši konkurencei atbilstošu rīcību tirgū, vai vismaz, ka tie skaidri un būtiski pārkāpuši saistības, kas ir vērstas uz šīs aizliegtās vienošanās īstenošanu, tādā mērā, ka ir traucējuši pašu tās funkcionēšanu. Pierādījums par nepiedalīšanos tikai dažos aizliegtās vienošanās slepenos nolīgumos nevar izslēgt, ka citi nolīgumi ir varējuši kaitēt attiecīgajā tirgū pastāvošajai konkurencei.
Šajā ziņā Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, ir paredzēts, ka vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma pārkāpumā ir atbildību mīkstinošs apstāklis. Tomēr 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā minētajā atbildību mīkstinošu apstākļu sarakstā vairs nav iekļauta norāde uz šādu apstākli, ko varētu ņemt vērā kā vienu no atbildību mīkstinošajiem apstākļiem. Tomēr tiktāl, ciktāl 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā ietvertais saraksts nav izsmeļošs, vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja lomu pārkāpumā principā nevar izslēgt no apstākļiem, uz kā pamata naudas soda pamatsumma var tikt samazināta.
(sal. ar 313.–318. punktu)
15. Par konkurences tiesību normu pārkāpumu uzliktu naudas sodu jomā – saskaņā ar Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 29. punkta ceturto ievilkumu naudas soda pamatsummu var samazināt, ja attiecīgais uzņēmums faktiski sadarbojas ar Komisiju, šai sadarbībai pārsniedzot Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (turpmāk tekstā – “Paziņojums par iecietību”) piemērošanas jomu un šī uzņēmuma pienākumu sadarboties.
Šajā ziņā, lai apsūdzētais uzņēmums varētu prasīt šīs tiesību normas piemērošanu, tam ir jāpierāda, ka tā sadarbība, kas pārsniedz tā tiesisko pienākumu sadarboties, kurš tam tomēr nepiešķir tiesības uz naudas soda apmēra samazināšanu saistībā ar paziņojumu par iecietību, Komisijai ir bijusi objektīvi noderīga, jo apstrīdētajā lēmumā tā ir varējusi balstīties uz pierādījumiem, kas tai ir tikuši sniegti šīs sadarbības ietvaros un kuru neesamības gadījumā Komisija pilnībā vai daļēji nebūtu varējusi uzlikt sodu par attiecīgo pārkāpumu.
Tātad, ja uzņēmums, pirmkārt, nav apstrīdējis faktus un ir savlaicīgi atbildējis uz tam adresētajiem informācijas pieprasījumiem, un tas nepārsniedz tā tiesisko pienākumu sadarboties, un, otrkārt, nav pierādījis, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir varējusi balstīties uz pierādījumiem, kas tai ir tikuši sniegti šīs sadarbības ietvaros un kuru neesamības gadījumā Komisija pilnībā vai daļēji nebūtu varējusi uzlikt sodu par attiecīgo pārkāpumu, attiecīgais uzņēmums nevar pretendēt uz samazinājumu atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 29. punktam.
(sal. ar 327.–330. punktu)
16. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 334.–337. punktu)