Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 25. februārī Eiropas Komisija iesniedza par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2020. gada 16. decembra spriedumu lietā T-243/18 VW/Komisija

(Lieta C-116/21 P)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji : B. Schima, B. Mongin, G. Gattinara)

Pārējie lietas dalībnieki: VW, Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome

Prasījumi

atcelt Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2020. gada 16. decembra spriedumu lietā T-243/18 VW/Komisija;

noraidīt pirmajā instancē celto prasību;

piespriest atbildētājam apelācijas tiesvedībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē;

piespriest atbildētājam apelācijas tiesvedībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē.

Pamati un galvenie argumenti

Pirmais pamats ir balstīts uz tiesību kļūdu attiecībā uz likumdevēja izdarīto izvēļu likumības izvērtējuma kritērijiem, kā arī uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi (pārsūdzētā sprieduma 46.–49. un 58. punkts). Komisija uzskata, ka:

– Vispārējā tiesa ir atkāpusies no principa, saskaņā ar kuru Savienības tiesību akta likumības izvērtējumā no pamattiesību aspekta nedrīkst balstīties uz apgalvojumiem saistībā ar tiesību akta sekām vienā atsevišķā gadījumā;

– Civildienesta noteikumu normas prettiesiskumu nevar balstīt uz likumdevēja izvēles “nesamērīgumu”;

– Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā visus abas salīdzināmās situācijas raksturojošos apstākļus, tādējādi pārkāpjot spriedumā HK/Komisija (C-460/18 P) noteiktos principus.

Otrais pamats ir balstīts uz tiesību kļūdu, kas pieļauta, interpretējot nediskriminācijas principu, jo Vispārējā tiesa Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 18. un 20. pantā norādītās situācijas ir atzinusi par pielīdzināmām (pārsūdzētā sprieduma 50.–61. punkts). Komisija uzskata, ka:

– laulības noslēgšanas datums nav vienīgais kritērijs, kas nošķir Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 18. un 20. pantā paredzētās situācijas. Atšķirība ir saistīta ar virkni elementu, kurus Vispārējā tiesa ir ignorējusi;

– Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā abās aplūkotajās tiesību normās paredzētā minimālā laulības ilguma mērķis, kā rezultātā būtu bijis iespējams konstatēt atšķirību to starpā;

– nav pierādīta diskriminācijas vecuma dēļ.

Trešais pamats ir balstīts uz tiesību kļūdu, kas pieļauta, interpretējot Pamattiesību hartas 52. panta pirmo punktu, un uz vairākiem pienākuma norādīt pamatojumu neizpildes gadījumiem (pārsūdzētā sprieduma 65.–80. un 81.–88. punkts):

pamata pirmā daļa ir saistīta ar nelemšanu par apgādnieka zaudējuma pensiju saistībā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 18. un 20. pantu;

pamata otrā daļa ir saistīta ar tiesību kļūdu, kas pieļauta, interpretējot mērķi novērst krāpšanu, un ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi (pārsūdzētā sprieduma 65.–80. punkts);

pamata trešā daļa ir saistīta ar tiesību kļūdu, kas pieļauta, interpretējot Savienības pensiju shēmas finanšu līdzsvara saglabāšanas mērķi (pārsūdzētā sprieduma 81.–88. punkts).

____________