VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta paplašinātā sastāvā)
2020. gada 29. janvārī (*)
Civildienests – Tulku streiks – Eiropas Parlamenta veiktie tulku pieprasīšanas pasākumi – Juridiskā pamata neesamība – Atbildība – Morālais kaitējums
Lietā T‑402/18
Roberto Aquino, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), un citi prasītāji, kuru vārdi ir minēti pielikumā (1), ko pārstāv L. Levi, advokāte,
prasītāji,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv O. Caisou‑Rousseau, E. Taneva un T. Lazian, pārstāvji,
atbildētājs,
ko atbalsta
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv M. Bauer un R. Meyer, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tiek lūgts, pirmkārt, atcelt Parlamenta personāla ģenerāldirektora 2018. gada 2. jūlija lēmumu par tulku un konferenču tulku pieprasīšanu 2018. gada 3. jūlijam, kā arī turpmākos Parlamenta personāla ģenerāldirektora lēmumus par tulku un konferenču tulku pieprasīšanu 2018. gada 4., 5., 10. un 11. jūlijam un, otrkārt, par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas ex æquo et bono novērtēts 1000 EUR katrai personai un kas prasītājiem esot nodarīts šo lēmumu dēļ,
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. van der Vaude [M. van der Woude], tiesneši S. Papasavs [S. Papasavvas] (referents), D. Špīlmans [D. Spielmann], Z. Čehi [Z. Csehi] un O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei],
sekretārs L. Ramete [L. Ramette], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 9. oktobra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāji Roberto Aquino un citi prasītāji, kuru vārdi ir pielikumā, ir Eiropas Parlamenta tulki un konferenču tulki.
2 2017. gada 14. jūlijā Parlamenta ģenerālsekretārs pieņēma lēmumu, ar kuru grozīti tulku un konferenču tulku darba apstākļi.
3 Šis lēmums tika īstenots tulku darba programmās, un tā rezultātā 2017. gada oktobrī starparodbiedrību komiteja (turpmāk tekstā – “COMI”), kurā tostarp ietilpst Syndicat des fonctionnaires international et européenne – Section du Parlement européen [Starptautisko un Eiropas ierēdņu arodbiedrība – Eiropas Parlamenta nodaļa] (SFIE‑PE), aizsardzības nolūkā iesniedza streika pieteikumu. Tomēr pēc apspriežu atsākšanas ar Parlamenta ģenerālsekretāru paziņojums streika pieteikumu tika atsaukts.
4 2018. gada 28. maijā COMI aizsardzības nolūkā iesniedza jaunu streika pieteikumu, kurš atteicās uz laikposmu no 2018. gada 5. jūnija līdz 20. jūlijam.
5 2018. gada 5. un 7. jūnijā COMI paziņoja visam Parlamenta personālam, no vienas puses, un Parlamenta priekšsēdētājam, no otras puses, plānoto rīcības kārtību līdz 2018. gada 14. jūnijam.
6 2018. gada 8. jūnijā Parlamenta personāla ģenerāldirektors, pirmkārt, iesniedza COMI tabulu, kurā ir norādīts to tulku skaits, kas pieprasāmi laikposmam no 2018. gada 12. jūnija līdz 14. jūnijam, un, otrkārt, tai lūdza iesniegt iestādes personāla arodbiedrību vai profesionālo organizāciju (turpmāk tekstā – “APO”) iespējamos komentārus par šo sarakstu līdz 2018. gada 11. jūnija plkst. 14.
7 2018. gada 9. un 11. jūnijā COMI nosūtīja savus apsvērumus Parlamenta personāla ģenerāldirektoram.
8 Ar 2018. gada 11. jūnija lēmumu Parlamenta personāla ģenerāldirektors pieprasīja tulkus un konferenču tulkus laikposmam no 2018. gada 12. līdz 14. jūnijam.
9 Līdzīgas procedūras tika īstenotas attiecībā uz laikposmu no 2018. gada 18. jūnija līdz 22. jūnijam un no 2018. gada 25. jūnija līdz 27. jūnijam, un par tām tika pieņemti lēmumi par tulku un konferenču tulku pieprasīšanu uz šiem pašiem laikposmiem.
10 2018. gada 25. jūnijā COMI informēja Parlamenta priekšsēdētāju, ka streika pieteikums tiek pagarināts līdz 2018. gada 14. septembrim.
11 2018. gada 27. jūnijā Parlamenta personāla ģenerāldirektors lūdza COMI vēlākais līdz 2018. gada 29. jūnija pusdienlaikam nosūtīt viņam apsvērumus par pieprasījumu shēmu, kas plānota attiecībā uz laikposmu no 2018. gada 3. līdz 5. jūlijam.
12 2018. gada 29. jūnijā COMI nosūtīja savus komentārus Parlamenta priekšsēdētājam un Parlamenta personāla ģenerāldirektoram.
13 2018. gada 2. jūlijā Parlamenta personāla ģenerāldirektors informēja COMI, ka tiks veikti pieprasījumi, kas ir vajadzīgi parlamentāro darbu labai norisei, un ka tai tiks nosūtīta lēmumu kopija par tulku un konferenču tulku pieprasījumu uz laikposmu no 2018. gada 3. jūlija līdz 5. jūlijam.
14 Ar 2018. gada 2. jūlija lēmumu Parlamenta personāla ģenerāldirektors pieprasīja tulkus un konferenču tulkus, kuru vidū bija daži prasītāji, 2018. gada 3. jūlijam (turpmāk tekstā – “2018. gada 2. jūlija lēmums”).
Tiesvedība
15 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 3. jūlijā, prasītāji cēla šo prasību.
16 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, prasītāji iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu. Ar 2018. gada 4. jūlija rīkojumu Aquino u.c./Parlaments (T‑402/18 R, nav publicēts, EU:T:2018:404) šis pieteikums tika noraidīts un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta.
17 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 17. jūlijā, prasītāji, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 86. pantu, iesniedza prasības pieteikuma grozījumu rakstu, lai ņemtu vērā trīs 2018. gada 3., 4. un 7. jūlijā pieņemtos lēmumus, ar kuriem Parlamenta personāla ģenerāldirektors pieprasīja tulkus un konferenču tulkus 2018. gada 4., 5., 10. un 11. jūlijam (turpmāk tekstā – “lēmumi, kas pieņemti pēc prasības celšanas”).
18 Ar [Vispārējās tiesas] sekretāra 2018. gada 30. jūlija vēstuli prasītāji tika informēti, ka atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 91. panta 4. punktam tiesvedība attiecībā uz pamatprasību tiek apturēta līdz laikam, kamēr tiks pieņemts tiešs vai netiešs lēmums par viņu 2018. gada 3. jūlijā iesniegtās sūdzības noraidīšanu.
19 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 18. oktobrī, Eiropas Savienības Padome lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Parlamenta prasījumu atbalstam.
20 Ar 2018. gada 7. novembra vēstuli prasītāji informēja Vispārējo tiesu, ka ar 2018. gada 5. novembra lēmumu Parlaments ir noraidījis viņu sūdzību.
21 Ar [Vispārējās tiesas] sekretāra 2018. gada 15. novembra vēstuli prasītāji tika informēti par tiesvedības atjaunošanu.
22 Parlaments 2019. gada 22. janvārī iesniedza iebildumu rakstu.
23 Ar 2019. gada 24. janvāra lēmumu Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs Padomei ļāva iestāties lietā.
24 Padome iestāšanās rakstu iesniedza 2019. gada 18. martā, un pamatlietas dalībnieki noteiktajos termiņos par to iesniedza savus apsvērumus.
25 Pamatojoties uz tiesneša referenta priekšlikumu, Vispārējā tiesa (sestā palāta) procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, kas paredzēti Reglamenta 89. pantā, 2019. gada 25. martā aicināja prasītājus iesniegt to tulku un konferenču tulku sarakstu, kuri tika pieprasīti 2018. gada 3. jūlijam. Prasītāji šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
26 2019. gada 1. aprīlī prasītāji iesniedza replikas rakstu.
27 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2019. gada 3. aprīlī, Cécile Dupont, Françoise Joostens, Agnieszka Matuszek, Joanna Trzcielinska Inan un Frank van den Boogaard atsauca savus prasības pieteikumus (turpmāk tekstā – “daļēja atteikšanās no prasības”). Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2019. gada 5. aprīlī, Parlaments un Padome iesniedza apsvērumus par daļējo atteikšanos no prasības. Ar 2019. gada 30. aprīļa rīkojumu Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs izslēdza minēto personu vārdus no prasītāju saraksta un lēma par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar daļēju atteikšanos no prasības.
28 2019. gada 10. maijā Parlaments iesniedza atbildes rakstu uz repliku, un šajā datumā tika noslēgta tiesvedības rakstveida daļa.
29 Tā kā viens no sestās palātas locekļiem nepiedalījās tiesas sēdē, šīs palātas priekšsēdētājs iecēla citu tiesnesi, lai papildinātu palātu.
30 Pēc sestās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.
31 Pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa (sestā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un, veicot Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, uzdeva jautājumus lietas dalībniekiem un aicināja, pirmkārt, Parlamentu tai iesniegt lēmumu, ar kuru tas noteicis struktūras, kuras tajā īsteno Civildienesta noteikumos iecēlējinstitūcijai piešķirtās pilnvaras, un, otrkārt, aicināja prasītājus iesniegt “2014. gada ad hoc nolīgumu”, uz kuru viņi atsaucās prasības pieteikumā. Šie lūgumi tika izpildīti noteiktajā termiņā.
32 Vispārējā tiesa lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem mutvārdu jautājumiem uzklausīja 2019. gada 9. oktobra tiesas sēdē.
Lietas dalībnieku prasījumi
33 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt 2018. gada 2. jūlija lēmumu, kā arī lēmumus, kas pieņemti pēc prasības celšanas;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt morālo kaitējumu, kas ex aequo et bono ir novērtēts 1000 EUR apmērā katrai personai;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
34 Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
35 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu;
– pieņemt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.
Juridiskais pamatojums
Par atcelšanas prasījumiem
Par pieņemamību
– Par prasības pieņemamību, ciktāl tā ir vērsta pret lēmumiem, kuri tika pieņemti pēc prasības celšanas
36 Parlaments apgalvo, ka prasītāji nevar pamatoties uz Reglamenta 86. pantu, lai lūgtu atcelt lēmumus, kuri pieņemti pēc prasības celšanas, jo tie nav vērsti uz to, lai aizstātu vai grozītu 2018. gada 2. jūlija lēmumu. Tas norāda, ka pēc prasības celšanas pieņemtie lēmumi, lai gan pastāv liela varbūtība, ka tie tiks pieņemti, nevar būt šīs prasības priekšmets, jo minētās prasības celšanas brīdī tie neradīja tiesiskas sekas. Papildinājumam tas norāda, ka prasītājiem esot bijusi jāievēro Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzētā pirmstiesas procedūra, pirms lūgt atcelt pēc prasības celšanas pieņemtos lēmumus.
37 Prasītāji atsaucas uz ārkārtas apstākļiem un būtībā apgalvo, ka, ņemot vērā ārkārtīgi novēlotu pieprasījuma pasākumu noteikšanu, tie var lūgt atcelt lēmumus, kas pieņemti pēc prasības celšanas. Viņi piebilst, ka, lai gan šie lēmumi patiešām nebija pieņemti līdz prasības celšanas datumam, bija droši zināms, ka tie tiks pieņemti. To ieskatā, tiem likt celt tik prasību, cik būtu pieņemtu lēmumu, būtu acīmredzami nesamērīgi, nesaprātīgi, pretēji pareizas tiesvedības prasībām un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tie precizē, ka ir ievērojuši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzēto pirmstiesas procedūru.
38 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Vispārējā tiesā var likumīgi vērsties tikai ar prasību atcelt pastāvošu un nelabvēlīgu aktu (spriedums, 2013. gada 16. septembris, Bank Kargoshaei u.c./Padome, T‑8/11, nav publicēts, EU:T:2013:470, 47. punkts).
39 Šajā lietā ir jākonstatē, ka prasības pieteikumā prasītāji norādīja, ka lūdz atcelt “nākotnē pieņemtus lēmumus par personāla pieprasīšanu 2018. gada 4., 5., 10. un 11. jūlijam”. Tomēr, piemērojot šā sprieduma 38. punktā minēto judikatūru, šādi prasījumi, kas ir vērsti uz to, lai Vispārējā tiesa spriestu par hipotētisku un vēl nepieņemtu aktu likumību, ir nepieņemami un var vienīgi tikt noraidīti (rīkojums, 2019. gada 27. februāris, SFIE‑PE/Parlaments, T‑401/18, nav publicēts, EU:T:2019:132, 30. punkts). Lai gan prasītāji apgalvo, ka 2018. gada 27. jūnijā bija droši zināms gan tas, ka minētie lēmumi pastāvēs, gan kāds būs to saturs, viņi atzīst, ka nevar tikt izslēgts, ka atsevišķi tulki, kurus sākotnēji bija plānots pieprasīt, pēdējā brīdī būtu jāaizvieto, tostarp slimības dēļ.
40 Citi prasītāju izvirzītie argumenti, kas atgādināti šā sprieduma 37. punktā, neļauj apstrīdēt šādu secinājumu.
41 Runājot, pirmkārt, par apgalvoto Hartas 47. panta pārkāpumu, ir jāatgādina, ka šī panta mērķis nav grozīt Līgumos paredzēto pārbaudes tiesā sistēmu, it īpaši noteikumus par Eiropas Savienības tiesā celto tiešo prasību pieņemamību, kā tas izriet arī no paskaidrojumiem par šo 47. pantu, kas atbilstoši LES 6. panta 1. punkta trešajai daļai un Hartas 52. panta 7. punktam ir jāņem vērā, to interpretējot (skat. spriedumu, 2015. gada 4. jūnijs, Andechser Molkerei Scheitz/Komisija, C‑682/13 P, nav publicēts, EU:C:2015:356, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Turklāt ir jānorāda, ka apgalvotā novēlotā lēmumu pieņemšana pēc prasības celšanas nav liegusi prasītājiem iespēju atbilstoši LESD 270. panta nosacījumiem celt prasību par šo lēmumu atcelšanu pēc to pieņemšanas. Tātad prasītāju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā katrā ziņā nav tikušas pārkāptas.
43 Otrkārt, grozījumu rakstā, ko prasītāji iesniedza 2018. gada 17. jūlijā, ir minēts, ka lēmumi, kas šīs prasības celšanas brīdī vēl bija tikai paredzami, patiešām tika pieņemti. Prasītāji uzskata, ka šis grozījumu raksts atņem priekšmetu šim nepieņemamības pamatam.
44 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 86. panta 1. punktu, “ja tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir aizstāts vai grozīts ar citu tiesību aktu, kam ir tāds pats priekšmets, prasītājs pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas vai pirms Vispārējās tiesas lēmuma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas var grozīt prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā šo jauno faktu”.
45 Tomēr ir jākonstatē, ka lēmumi pēc prasības celšanas nav uzskatāmi par tādiem, ar kuriem tiktu aizstāts vai grozīts 2018. gada 2. jūlija lēmums vai turpmākie lēmumi, kurus tika lūgts atcelt prasības pieteikumā. Pirmkārt, nav strīda par to, ka lēmumi, kas pieņemti pēc prasības celšanas, nav paredzēti, lai aizstātu vai grozītu 2018. gada 2. jūlija lēmumu, kurš neattiecas uz tām pašām dienām un ir paredzēts citiem adresātiem. Otrkārt, runājot par nākotnē pieņemamiem lēmumiem, kuru atcelšana ir lūgta prasības pieteikumā, pretēji prasītāju apgalvotajam, Reglamenta 86. panta 1. punkts nav paredzēts tam, lai par pieņemamu atzītu prasību, kas vērsta pret lēmumiem, kuri vēl nav pieņemti tās celšanas datumā. No iepriekš minētā izriet, ka prasītāju iesniegtais grozījumu raksts neietilpst Reglamenta 86. panta 1. punkta piemērošanas jomā.
46 Šādos apstākļos šī prasība nav pieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret lēmumiem, kas pieņemti pēc prasības celšanas.
– Par dažu prasītāju “locus standi”
47 Atbildot uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu, Parlaments apgalvo, ka no 31 prasītāja, kuri ir cēluši šo prasību, tikai astoņi ir 2018. gada 2. jūlija lēmuma adresāti. Tas no minētā secina, ka pārējiem prasītājiem, kuri tikuši pieprasīti ar lēmumiem, kas pieņemti pēc prasības celšanas, nav locus standi, lai lūgtu atcelt 2018. gada 2. jūlija lēmumu, kurš viņiem nav adresēts.
48 Tiesas sēdē prasītāji apgalvoja, ka personas, kurām 2018. gada 2. jūlija lēmums nebija adresēts, šī prasība tomēr skar individuāli, jo tās veidojot pietiekami identificētu kategoriju Parlamenta darbinieku vidū 1963. gada 15. jūlija sprieduma Plaumann/Komisija (25/62, EU:C:1963:17, 223. lpp.) izpratnē, ka uz viņiem attiecās 2018. gada maija beigās iesniegtais streika pieteikums, kā arī visi starparodbiedrību paziņojumi un viņi – ar COMI personāla pārstāvju starpniecību – bija saistīti ar procesu, kurā rezultātā tika sagatavots 2018. gada 2. jūlija lēmums.
49 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiesību subjekti, kas nav lēmuma adresāti, apgalvot, ka ir individuāli ietekmēti, var tikai tad, ja šis lēmums tos ietekmē tiem raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas tos atšķir no visām citām personām, un tad, ja visi šie faktori tos individualizē tieši tāpat kā lēmuma adresātu (spriedums, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223. lpp.; skat. arī spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Itālija/Komisija, C‑298/00 P, EU:C:2004:240, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Šajā lietā pietiek norādīt, ka 2018. gada 2. jūlija lēmums, kas ir individuāls lēmums, kura adresāti LESD 263. panta izpratnē ir pieprasītie tulki (rīkojums, 2019. gada 27. februāris, SFIE‑PE/Parlaments, T‑401/18, nav publicēts, EU:T:2019:132, 42. punkts), nav skāris prasītājus, kuri tajā nav pieprasīti, ņemot vērā, ka ar to attiecībā uz viņiem nav veikti nekādi pasākumi un nav ietekmēta viņu personiskā situācija. Līdz ar to prasītāji, kas nav 2018. gada 2. jūlija lēmuma adresāti, nav individualizēti tādā pat veidā kā šā lēmuma adresāti šī sprieduma 49. punktā minētās judikatūras izpratnē un tātad tiem nav tiesību prasīt minētā lēmuma atcelšanu.
Par lietas būtību
51 Lai pamatotu prasību, prasītāji izvirza trīs pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas tiesības uz kolektīvu rīcību un tiesības uz informēšanu un uzklausīšanu, kuras ir atzītas Hartas 27. un 28. pantā un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/14/EK (2002. gada 11. marts), ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā – Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgā deklarācija par darba ņēmēju pārstāvību (OV 2002, L 80, 29. lpp.), un kuras ir īstenotas ar pamatnolīgumu, kas starp Parlamentu un APO ir noslēgts 1990. gada 12. jūlijā (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”), kā arī tas, ka ir pārkāptas Hartas 41. pantā atzītās tiesības uz labu pārvaldību. Otrais pamats attiecas uz akta autora kompetences neesamību un tiesiskās drošības principa pārkāpumu, bet trešais – uz Hartas 47. pantā paredzēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu.
52 Pirmajam pamatam ir divas daļas. Pirmā daļa attiecas uz tulku un konferenču tulku tiesību uz kolektīvu rīcību pārkāpumu, bet otrā – uz tiesību uz informēšanu un uzklausīšanu pārkāpumu.
53 Runājot par pirmo daļu, prasītāji apgalvo, ka tiesības streikot ir pamattiesības, kuras tostarp ir paredzētas Hartā un pārskatītajā Eiropas Sociālajā hartā, kas parakstīta Turīnā 1961. gada 18. oktobrī. Tomēr viņi atzīst, ka šīs tiesības nav absolūtas, ka ir jāievēro samērīguma princips un ka šo tiesību īstenošana var tikt ierobežota. Viņi uzskata, ka ne Civildienesta noteikumu 55. pants, kas neparedz minimālo pakalpojumu apjomu streika gadījumā, ne pamatnolīgums, ne 2018. gada 2. jūlija lēmums nevar tikt uzskatīti par tiesību aktiem Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē, ar ko būtu atļauts ierobežot tiesības streikot. Viņi apgalvo, ka ir vispāratzīts, ka tiesības streikot civildienestā ir jālīdzsvaro ar nepieciešamību nodrošināt būtiskos pakalpojumus. Viņi atsaucas uz Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Biedrošanās brīvības komiteju, kura nošķir būtiskos pakalpojumus no pārējiem. Viņi uzsver, ka Parlaments nekad nav definējis skaidrus un nepārprotamus noteikumus, lai noteiktu, kuri pakalpojumi varētu izrādīties būtiski dienesta turpinātības nodrošināšanai. Prasītāju ieskatā, šāda iepriekš noteikta definīcija būtu ļāvusi vispirms jau apliecināt noteiktā mērķa likumību un vēl arī ierobežojuma nepieciešamību. Tomēr šajā lietā prasītāji uzskata, ka 2018. gada 2. jūlija lēmumam nav likumīga mērķa un ka tas ir nesamērīgs.
54 Parlaments atbild, ka tas neapstrīd, ka tiesības streikot ir Hartas 28. pantā iekļautās pamattiesības. Tas atgādina, ka Civildienesta noteikumos tiesības streikot nav reglamentētas un ka Savienībai principā nav saistoši nekādi SDO juridiskie dokumenti, jo Savienība nav tās dalībniece. Tas piebilst, ka, pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, Civildienesta noteikumu 55. panta 1. punkts ir jāuzskata par likumā paredzēto tiesību streikot ierobežojumu Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē un ka līdz ar to tas ir uzskatāms par Civildienesta noteikumu normu, kas var būt pieprasīšanas pamats. Tas apgalvo, ka šāda pieprasīšana ir pamatota, jo streika sekas un pat mērķis ir traucēt Parlamenta kā likumdevēja, budžeta un uzraudzības iestādes darbu. Šie pasākumi tātad ir vajadzīgi Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē. Runājot par 2018. gada 2. jūlija lēmumā iekļauto pieprasījumu samērīgumu, Parlaments uzsver, ka streika norises laikā tas arvien vairāk ir optimizējis minimālo mutiskās tulkošanas pakalpojumu. Tas no minētā secina, ka 2018. gada 2. jūlija lēmums no samērīguma viedokļa patiešām nav apstrīdams.
55 Padome uzskata, ka Civildienesta noteikumos ir vairākas tiesību normas, uz kurām var tikt balstīti 2018. gada 2. jūlija lēmumā iekļautie pieprasījumi. Tā tas esot ierēdņa lojalitātes pienākuma gadījumā, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 11. panta pirmajā daļā, saskaņā ar kuru ierēdnis pilda tam uzticētos pienākumus objektīvi un neitrāli, ievērojot savu lojalitātes pienākumu pret Savienību. Tāpat Civildienesta noteikumu 21. panta pirmā daļa, saskaņā ar kuru neatkarīgi no kategorijas ierēdņi palīdz un sniedz padomu ierēdņiem, kuru pakļautībā tie strādā, un tie atbild par uzticēto pienākumu izpildi, būtu varējusi būt pamats 2018. gada 2. jūlija lēmumam. Padome min arī Civildienesta noteikumu 55. panta 1. punktu, kurā ir paredzēts, ka aktīvā nodarbinātībā iesaistītie ierēdņi vienmēr ir savas iestādes rīcībā. Visbeidzot Padome norāda uz judikatūrā izstrādāto rūpības pienākumu.
56 Šajā ziņā no Hartas 28. panta izriet, ka darba ņēmējiem un darba devējiem vai attiecīgām to organizācijām saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi ir tiesības iesaistīties sarunās un slēgt koplīgumus attiecīgajos līmeņos, kā arī interešu konflikta gadījumā kolektīvi rīkoties, tostarp streikot, lai aizstāvētu savas intereses.
57 Šīs tiesību normas var tikt piemērotas attiecībās starp Savienības iestādēm un to personālu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. septembris, U4U u.c./Parlaments un Padome, T‑17/14, nav publicēts, EU:T:2016:489, 77. punkts; 2018. gada 13. decembris, Haeberlen/ENISA, T‑632/16, nav publicēts, EU:T:2018:957, 189. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Turklāt Hartas 52. panta 1. punktā ir paredzēts, ka visiem tajā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot samērīguma principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.
59 No šā panta izriet – lai Hartā aizsargāto tiesību ierobežojums atbilstu Savienības tiesībām, tam katrā ziņā ir jāatbilst trim nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Trabelsi u.c./Padome, T‑187/11, EU:T:2013:273, 78. punkts).
60 Pirmkārt, ierobežojumam ir jābūt “noteiktam tiesību aktos”. Citiem vārdiem sakot, attiecīgajam pasākumam ir nepieciešams juridiskais pamats (skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Trabelsi u.c./Padome, T‑187/11, EU:T:2013:273, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 Otrkārt, ierobežojumam ir jāatbilst vispārējas nozīmes mērķim, ko atzinusi Savienība (spriedums, 2013. gada 28. maijs, Trabelsi u.c./Padome, T‑187/11, EU:T:2013:273, 80. punkts).
62 Treškārt, ierobežojums nedrīkst būt pārmērīgs. Pirmām kārtām tam ir jābūt nepieciešamam un samērīgam ar noteikto mērķi. Otrām kārtām nedrīkst tikt aizskarts attiecīgo tiesību vai brīvības “būtiskais saturs”, proti, būtība (skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Trabelsi u.c./Padome, T‑187/11, EU:T:2013:273, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Tieši ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē, vai 2018. gada 2. jūlija lēmums ir Hartas 28. pantā aizsargāto tiesību streikot ierobežojums un, ja tā ir, vai šajā gadījumā ir izpildīti trīs nosacījumi, lai varētu uzskatīt, ka šāds ierobežojums atbilst Savienības tiesībām.
64 Vispārējā tiesa uzskata, ka, ciktāl ar 2018. gada 2. jūlija lēmumu tiek ierobežota tulku, uz kuriem attiecas pieprasīšanas pasākums, iespēja piedalīties kolektīvajā un saskaņotajā darba pārtraukšanā, lai aizstāvētu savas intereses, tas ir Hartas 28. pantā garantēto tiesību streikot īstenošanas ierobežojums. Parlaments turklāt neapstrīd šādu secinājumu, tomēr apgalvojot, ka minētais ierobežojums atbilst Savienības tiesībām.
65 Līdz ar to ir jāizvērtē, vai ierobežojums, ko veido 2018. gada 2. jūlija lēmums, atbilst šā sprieduma 60.–62. punktā atgādinātajiem nosacījumiem.
66 Runājot par nosacījumu, ka ierobežojumam ir jābūt “paredzētam tiesību aktos”, ir jāatgādina, ka prasība, ka jebkuram Hartā paredzēto tiesību izmantošanas ierobežojumam jābūt paredzētam tiesību aktos, nozīmē, ka juridiskajam pamatam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam un ka, definējot šo tiesību izmantošanas ierobežojuma tvērumu, tam ir jāpiedāvā zināma aizsardzība pret iespējamo patvaļīgo šīs iestādes rīcību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, WebMindLicenses, C‑419/14, EU:C:2015:832, 81. punkts).
67 Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās drošības princips, kas ir viens no vispārīgajiem Savienības tiesību principiem, tostarp ietver prasību, lai noteikumi būtu skaidri, precīzi un to sekas būtu paredzamas, sevišķi tad, ja tie var radīt negatīvas sekas indivīdiem un uzņēmumiem (skat. spriedumu, 2008. gada 18. novembris, Förster, C‑158/07, EU:C:2008:630, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Ievadā, pirmkārt, ir jāprecizē, ka 2018. gada 2. jūlija lēmums attiecas uz Civildienesta noteikumu 55. pantu, Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 16. un 90. pantu, kā arī uz pamatnolīgumu.
69 PDNK 16. pantā ir paredzēts, ka Civildienesta noteikumu 55. pants pēc analoģijas ir piemērojams pārējiem Savienības darbiniekiem. Līdz ar to tas netiks analizēts atsevišķi no minētā 55. panta. Savukārt PDNK 90. pantā ir noteikts, ka, atkāpjoties no sadaļas par līgumdarbiniekiem noteikumiem, Eiropas Parlamentā darbā pieņemtajiem konferenču tulkiem vai tiem, kurus Komisija pieņēmusi darbā par konferenču tulkiem Savienības iestāžu un struktūrvienību uzdevumā, piemēro nosacījumus, kas izklāstīti 1999. gada 28. jūlija nolīgumā starp Parlamentu, Komisiju un Eiropas Savienības Tiesu iestāžu uzdevumā, no vienas puses, un profesiju pārstāvošajām apvienībām, no otras puses. Šajā pantā nav nevienas normas, kas varētu būt juridiskais pamats aplūkotajiem pieprasīšanas pasākumiem. Turklāt šajā tiesvedībā uz to nav atsaucies neviens lietas dalībnieks.
70 Otrkārt, ir jānorāda, ka, lai arī 2018. gada 2. jūlija lēmums attiecas uz Civildienesta noteikumu 55. pantu kopumā, Parlaments precizē, ka nekad nav tikusi apsvērta iespēja to balstīt uz minētā 55. panta 2., 3. vai 4. punktu, bet gan tikai uz šā panta 1. punktu, kuram esot autonoms tvērums, kas nav atkarīgs no pārējo šā panta punktu attiecīgajām piemērošanas jomām. Katrā ziņā Civildienesta noteikumu 55. panta 2., 3. vai 4. punktā nav paredzēta pieprasījumu izmantošana un līdz ar to tie nav uzskatāmi par tiesību aktiem Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.
71 Tādējādi ir jāizvērtē, vai Civildienesta noteikumu 55. panta 1. punkts, no vienas puses, vai pamatnolīgums, no otras puses, varēja būt 2018. gada 2. jūlija lēmuma juridiskais pamats Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.
72 Pirmkārt, runājot par Civildienesta noteikumu 55. panta 1. punktu, uzreiz ir jākonstatē, ka Civildienesta noteikumos – kā jau ir norādīts judikatūrā – jautājums par tiesībām streikot nav skarts (spriedums, 1975. gada 18. marts, Acton u.c./Komisija, 44/74, 46/74 un 49/74, EU:C:1975:42, 15. punkts). To turpmākā attīstība nav mainījusi šo faktisko stāvokli, kā turklāt to atzīst arī Parlaments.
73 Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 55. panta 1. punktu “aktīvā nodarbinātībā iesaistītie ierēdņi vienmēr ir savas iestādes rīcībā”. Ir jākonstatē, ka šādā tiesību normā, kas ir ietverta 4. sadaļas par ierēdņa darba apstākļiem 1. nodaļā par darba laiku, nav paredzēti nekādi precīzi un skaidri ierobežojumi tiesību streikot izmantošanai, ne a fortiori nav paredzēta pieprasījumu izmantošana. Tādējādi tajā nav neviena precizējuma par tiesību streikot ierobežojuma tvērumu šā sprieduma 66. un 67. punktā minētās judikatūras izpratnē un tātad tas nevar būt juridiskais pamats attiecīgajiem pieprasīšanas pasākumiem.
74 Parlamenta arguments, ka Civildienesta noteikumu 55. panta 1. punkts ļauj iestādei izsaukt ierēdņus ārpus dienesta laika un dienesta interesēm ļaut prevalēt pār jebkuriem parastā atsauces darba laika izmantošanas apsvērumiem vai atvaļinājumu, nevar atspēkot šo secinājumu. Proti, šāds arguments nevar būt svarīgāks par Hartā paredzēto prasību tajā garantētās tiesības ierobežot tikai ar tiesību aktu, kam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, pašā tiesību aktā definējot attiecīgo tiesību izmantošanas ierobežojuma tvērumu.
75 No iepriekš izklāstītā izriet, ka Civildienesta noteikumu normas, uz kurām attiecas 2018. gada 2. jūlija lēmums, it īpaši Civildienesta noteikumu 55. panta 1. punkts, nevar būt 2018. gada 2. jūlija lēmumā ietverto pieprasījumu juridiskais pamats.
76 Otrkārt, runājot par pamatnolīgumu, ir jāprecizē, ka saskaņā ar šā nolīguma 8. pantu tā dalībnieki apņemas šim nolīgumam pievienotā protokolā noteikt samierināšanās procedūru streika gadījumam.
77 Tomēr ir skaidrs, ka šā sprieduma 76. punktā minētais protokols tā arī nav ticis pieņemts. Neviens cits pamatnolīguma pants nevar būt juridiskais pamats aplūkotajiem pieprasīšanas pasākumiem.
78 Līdz ar to, pieņemot, ka ierēdņiem var rasties tiesības tā iemesla dēļ, ka ir pārkāpti noteikumi, kas reglamentē iestāžu attiecības ar APA, pamatnolīguma 8. pants, tā kā nav pieņemts protokols, uz kuru tajā ir atsauce, katrā ziņā nevar būt tiesību akts Hartas 52. panta 1. punkta nozīmē.
79 Treškārt, attiecībā uz citiem Padomes minētajiem noteikumiem, proti, Civildienesta noteikumu 11. panta pirmo daļu un 21. panta pirmo daļu, ir jākonstatē, ka tie nav minēti 2018. gada 2. jūlija lēmumā, un tādēļ tie nav varējuši būt juridiskais pamats. Katrā ziņā ir jānorāda, ka tajos arī nav definēts tiesību streikot izmantošanas ierobežojuma tvērums šā sprieduma 66. punktā minētās judikatūras izpratnē.
80 Tas pats attiecas uz rūpības pienākumu, uz kuru tāpat ir atsaukusies Padome, kurš – atbilstoši judikatūrai – atspoguļo savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvaru attiecībās starp publiskās varas iestādi un civildienesta darbiniekiem un it īpaši nozīmē, ka iestāde, lemjot par ierēdņa situāciju, ņem vērā visus apstākļus, kas var ietekmēt tās lēmumu, un ka, to darot, tā ņem vērā ne tikai dienesta intereses, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, Arango Jaramillo u.c./EIB, T‑482/16 RENV, EU:T:2017:901, 131. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra). Šajā saistībā ir jānorāda, ka, lai arī, piemērojot šādu principu, publiskās varas iestādei ir jāņem vērā ne tikai ierēdņa, bet arī dienesta intereses, tā, lai to izdarītu, nevar pieņemt lēmumus ārpus jebkāda juridiskā konteksta. Tādēļ atliek šādu argumentu vienīgi noraidīt.
81 No visa iepriekš minētā izriet, ka aplūkotie pieprasīšanas pasākumi ir tiesību streikot ierobežojums, kas nav paredzēts tiesību aktos. Līdz ar to 2018. gada 2. jūlija lēmums ir jāatceļ, jo ar to tiek pārkāptas šīs pamattiesības, un nav jāizvērtē abi pārējie nosacījumi, kas paredzēti Hartas 52. panta 1. punktā un atgādināti šā sprieduma 61. un 62. punktā, kā arī pārējie prasītāju izvirzītie pamati.
Par prasījumiem par kaitējuma atlīdzību
82 Prasītāji būtībā apgalvo, ka pārkāpumi, kas norādīti, lai pamatotu viņu prasījumus atcelt tiesību aktu, ir uzskatāmi par trūkumiem, kuri, skatīti atsevišķi vai kopumā, var izraisīt Parlamenta atbildību. Viņi apgalvo, ka viņiem ir nodarīts morālais kaitējums šo trūkumu dēļ.
83 Parlaments uzskata, ka nav izdarījis nekādus pārkāpumus tulku un konferenču tulku pieprasīšanas procedūrā. Tas piebilst – lai arī prasītājiem ir jāpierāda, ka faktiski ir nodarīts kaitējums, viņi neprecizē, kāds morālais kaitējums tiem esot nodarīts.
84 Ievadam ir jānorāda, ka prasība atcelt tiesību aktu un prasība par zaudējumu atlīdzību ir divi autonomi tiesību aizsardzības līdzekļi. Tā kā Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā šie divi tiesību aizsardzības līdzekļi attiecībā uz administratīvo un tiesas procesu nav nekādi nošķirti, ierēdnis, ņemot vērā šo atsevišķo tiesību aizsardzības līdzekļu autonomiju, var izvēlēties vai nu vienu, vai otru, vai abus kopā, ar nosacījumu, ka viņš vēršas Savienības tiesā trīs mēnešu laikā pēc viņa sūdzības noraidīšanas (skat. spriedumu, 2018. gada 18. septembris, Barroso Truta u.c./Eiropas Savienības Tiesa, T‑702/16 P, EU:T:2018:557, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).
85 Tomēr judikatūrā ir ieviests izņēmums no šī principa, ja prasība par zaudējumu atlīdzību ir cieši saistīta ar prasību atcelt tiesību aktu, kura turklāt tiktu vai kurai būtu jātiek atzītai par nepieņemamu. Tādējādi prasījumi par zaudējumu atlīdzību ir nepieņemami, ja prasība par zaudējumu atlīdzību ir vērsta vienīgi uz to, lai tiktu novērstas tā akta sekas, uz kuru bija vērsta prasība atcelt tiesību aktu, kura varēja tikt vai tika pasludināta par nepieņemamu (skat. spriedumu, 2018. gada 18. septembris, Barroso Truta u.c./Eiropas Savienības Tiesa, T‑702/16 P, EU:T:2018:557, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).
86 Šajā gadījumā prasītāji lūdz atlīdzināt kaitējumu, kas esot radies Parlamenta pieļauto pārkāpumu dēļ, tam pieņemot gan 2018. gada 2. jūlija lēmumu, gan lēmumus pēc prasības celšanas. Tomēr no šā sprieduma 38.–46. punkta izriet, ka šī prasība ir nepieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret lēmumiem, kuri tika pieņemti pēc prasības celšanas. Līdz ar to šie prasījumi par kaitējuma atlīdzību, ciktāl ar tiem lūgts piespriest Parlamentam izmaksāt prasītājiem atlīdzību saistībā ar lēmumiem, kas pieņemti pēc prasības celšanas, ir nepieņemami un tos atliek vien noraidīt.
87 Runājot par prasījumiem atlīdzināt kaitējumu, kas esot nodarīts 2018. gada 2. jūlija lēmuma dēļ, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskās atbildības LESD 340. panta otrās daļas izpratnē iestāšanās ir atkarīga no tā, vai ir izpildīta virkne nosacījumu, proti, Savienības iestādei pārmestā rīcība ir prettiesiska, kaitējums ir reāls un starp iestādes rīcību un minēto kaitējumu pastāv cēloņsakarība (skat. spriedumu, 2016. gada 20. septembris, Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB, no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:701, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).
88 Turklāt strīdu civildienesta jomā atbilstoši LESD 270. pantam un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantam, tostarp tādu, kas attiecas uz ierēdnim vai darbiniekam radītā kaitējuma atlīdzību, regulē speciāli noteikumi salīdzinājumā ar noteikumiem, kas izriet no vispārējiem principiem, kuri regulē Savienības ārpuslīgumisko atbildību saistībā ar LESD 268. pantu un 340. panta otro daļu. Proti, no Civildienesta noteikumiem tostarp izriet, ka atšķirībā no jebkādas citas privātpersonas Savienības ierēdni vai citu darbinieku ar iestādi vai struktūru, pie kuras viņš pieder, saista juridiskas nodarbinātības attiecības, kurām ir raksturīgs konkrēto savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvars, kas ir atspoguļots iestādes rūpības pienākumā attiecībā pret konkrēto personu (skat. spriedumu, 2010. gada 16. decembris, Komisija/Petrilli, T‑143/09 P, EU:T:2010:531, 46. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to pietiek vien konstatēt pārkāpumu, lai uzskatītu, ka ir izpildīts pirmais no trijiem nosacījumiem, lai iestātos Savienības atbildība par tās ierēdņiem un darbiniekiem, pārkāpjot Savienības tiesības civildienesta jomā, nodarīto kaitējumu (spriedums, 2011. gada 12. jūlijs, Komisija/Q, T‑80/09 P, EU:T:2011:347, 45. punkts).
89 Šajā lietā no šā sprieduma 72.–81. punkta izriet, ka 2018. gada 2. jūlija lēmums ir prettiesisks un ir jāatceļ.
90 Protams, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir balstīti uz atcelta tiesību akta prettiesiskumu, Vispārējās tiesas veikta atcelšana pati par sevi ir atbilstošs un principā pietiekams atlīdzinājums par visu morālo kaitējumu, kas prasītājam varēja tikt nodarīts (skat. spriedumu, 2015. gada 18. septembris, Wahlström/Frontex, T‑653/13 P, EU:T:2015:652, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).
91 Tomēr ir ticis nospriests, ka tiesību akta atcelšana, ja tai nav nekādas lietderīgās iedarbības, nevar būt pienācīgs un pietiekams visa morālā kaitējuma, ko radījis atceltais tiesību akts, atlīdzinājums (spriedums, 2015. gada 18. septembris, Wahlström/Frontex, T‑653/13 P, EU:T:2015:652, 83. punkts).
92 Šajā lietā nav strīda par to, ka visas 2018. gada 2. jūlija lēmuma sekas jau ir iestājušās. Šādos apstākļos šā lēmuma atcelšana nebūs pienācīgs un pietiekams atlīdzinājums par prasītājiem nodarīto morālo kaitējumu.
93 Tādēļ ir jānosaka, vai prasītāji, papildus šī sprieduma 89. punktā minētajam pārkāpumam, ko veido trūkums, kas var izraisīt Parlamenta atbildību, ir pierādījuši kaitējuma esamību saistībā ar šo trūkumu.
94 Šajā gadījumā no šā sprieduma 72.–81. punkta izriet, ka 2018. gada 2. jūlija lēmuma dēļ prasītāji tika pieprasīti 2018. gada 3. jūlijam bez jebkāda juridiskā pamata, kas Parlamentam ļautu veikt šādus pasākumus, un līdz ar to nevarēja izmantot savas tiesības streikot laikā, uz ko attiecās pieprasījums. Turklāt šie pieprasījumi tika veikti novēloti, jo prasītāji par tiem tikuši informēti tikai iepriekšējā vakarā pirms to īstenošanas. Šie apstākļi, ko var tikai nožēlot, ir radījuši morālo kaitējumu, kas ir tieši saistīts ar 2018. gada 2. jūlija lēmumā pieļauto pārkāpumu.
95 Šajos apstākļos būtu taisnīgi novērtēt kaitējumu, piespriežot Parlamentam samaksāt katrai no prasītājām, kuras tika pieprasītas ar 2018. gada 2. jūlija lēmumu, proti, Barbara Carli‑Ganotis, Claudine de Seze, Maria Corina Diaconu Olszewski, Maria Provata, Irène Sevastikoglou un Benedetta Tissi, summu 500 EUR apmērā.
Par tiesāšanās izdevumiem
96 Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 2. punktu, ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali.
97 Pirmkārt, tā kā Parlamentam spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītāju, kas tikušas pieprasītas ar 2018. gada 2. jūlija lēmumu, tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas attiecas uz pagaidu noregulējuma tiesvedību un Padomes iestāšanos lietā. Otrkārt, ir jānolemj, ka prasītāji, kuri pieprasīti ar lēmumiem, kas pieņemti pēc prasības celšanas, un kuriem spriedums arī ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
98 Turklāt saskaņā ar Reglamenta 138. pantu dalībvalstis un iestādes, kas ir iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tātad Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Parlamenta personāla ģenerāldirektora 2018. gada 2. jūlija lēmumu par tulku un konferenču tulku pieprasīšanu 2018. gada 3. jūlijam.
2) Parlamentam tiek piespriests izmaksāt Carli‑Ganotis Barbara, de Seze Claudine, Diaconu Olszewski Maria Corina, Provata Maria, Sevastikoglou Irène un Tissi Benedetta katrai summu 500 EUR apmērā.
3) Prasību pārējā daļā noraidīt.
4) Parlaments sedz savus, kā arī atlīdzina prasītāju, kas tikušas pieprasītas ar 2018. gada 2. jūlija lēmumu, tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas attiecas uz pagaidu noregulējuma tiesvedību un Eiropas Savienības Padomes iestāšanos lietā.
5) Prasītāji, kas pieprasīti ar lēmumiem, kuri pieņemti pēc prasības celšanas, sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
6) Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Van der Woude | Papasavvas | Spielmann |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 29. janvārī.
[Paraksti]