Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA [JEAN RICHARD DE LA TOUR]
SECINĀJUMI
sniegti 2024. gada 11. janvārī (1)
Lieta C‑814/21
Eiropas Komisija
pret
Polijas Republiku
Valsts pienākumu neizpilde – Savienības pilsonība – LESD 22. pants – Tiesības balsot un kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās dzīvesvietas dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem – Savienības pilsoņi, kuru dzīvesvieta ir Polijas Republikā, bet kuriem nav Polijas pilsonības – Tiesību iestāties politiskā partijā neesamība – Kandidēšana pašvaldību vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās saskaņā ar nosacījumiem, kuri atšķiras no tiem, kas paredzēti valsts pilsoņiem – LES 10. pants – Demokrātijas princips – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 12., 39. un 40. pants – Pamatojums – LES 4. panta 2. punkts
Satura rādītājs
I. Ievads
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. LESD
2. Harta
3. Direktīva 93/109/EK
4. Direktīva 94/80/EK
B. Polijas tiesības
1. Likums par politiskajām partijām
2. Vēlēšanu kodekss
3. Likums par apraidi
4. Likums par biedrībām
III. Pirmstiesas procedūra
IV. Lietas dalībnieku prasījumi
V. Juridiskā analīze
A. Par Čehijas Republikas izvirzīto iebildi par nepieņemamību
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Vērtējums
B. Par lietas būtību
1. Lietas dalībnieku argumenti
a) Komisija
1) Par prasības saistībā ar pienākumu neizpildi pamatojumu
2) Par dalībvalstu veikto savas kompetences īstenošanu
b) Polijas Republika
1) LESD 22. panta formulējums nepiešķir tiesības iestāties politiskā partijā
2) Iestāšanās politiskā partijā ierobežojumu pamato raizes par to, kā ierobežot “mobilo” Savienības pilsoņu ietekmes uz valsts politisko dzīvi sfēru
3) Kandidāti, kas nav politiskas partijas biedri, nav nostādīti īpaši neizdevīgā situācijā salīdzinājumā ar kandidātiem, kas ir partijas biedri
c) Čehijas Republikas – personas, kura iestājusies lietā, īpašie argumenti un apsvērumi atbildē Komisijai
1) Par LESD 22. panta tvērumu
i) Čehijas Republikas argumenti
ii) Komisijas apsvērumi
2) Par piemērojamo juridisko pamatu
i) Čehijas Republikas argumenti
ii) Komisijas apsvērumi
3) Par apgalvotās pienākumu neizpildes pierādījumu
i) Čehijas Republikas argumenti
ii) Komisijas apsvērumi
4) Par tiesību, kuras piešķirtas ar LESD 22. pantu, izmantošanas ierobežojumu
i) Čehijas Republikas argumenti
ii) Komisijas apsvērumi
5) Par situāciju citās dalībvalstīs
i) Čehijas Republikas argumenti
ii) Komisijas apsvērumi
2. Vērtējums
a) Par LESD 22. panta tvērumu
b) Par vēlēšanu tiesību izmantošanas ierobežojuma pastāvēšanu
c) Par iestāšanās politiskā partijā ierobežojuma pamatojumu
VI. Par tiesāšanās izdevumiem
VII. Secinājumi
I. Ievads
1. Ar prasību, kas celta atbilstoši LESD 258. pantam un ir balstīta uz LESD 22. pantu,, Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Polijas Republika nav izpildījusi tai šajā tiesību normā paredzētos pienākumus, pamatojoties būtībā uz to, ka, tā kā tā nepiešķir tiesības būt politiskas partijas biedram Eiropas Savienības pilsoņiem, kuriem nav Polijas pilsonības, bet kuri dzīvo šajā valstī (2), viņu iespējas tikt ievēlētiem pašvaldību vēlēšanās vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir mazākas nekā Polijas pilsoņiem (3).
2. Šajos secinājumos es skaidrošu iemeslus, kuru dēļ Polijas Republikas viedoklim, ka LESD 22. pants ir jāinterpretē gramatiski, proti, tādējādi, ka ar to tiek reglamentēti tikai tiesību aktos noteiktie kandidēšanas nosacījumi, nevar piekrist un ka, gluži pretēji, no šīs tiesību normas izrietošo pienākumu kontekstuālā un teleoloģiskā analīze liek uzskatīt, ka Komisijas izvirzītais iebildums par tiesību tikt ievēlētam faktiskas izmantošanas apdraudējumu ir pamatots.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. LESD
3. LESD 20. pants ir formulēts šādi:
“1. Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.
2. Savienības pilsoņiem ir ar Līgumiem piešķirtās tiesības un ar tiem uzliktie pienākumi. Tiem, cita starpā, ir:
[..]
b) tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās un dzīvesvietas dalībvalsts pašvaldību vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem, kā attiecīgās valsts pilsoņiem;
[..]
Šīs tiesības īsteno saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, ko nosaka Līgumos un ar to īstenošanai paredzētajiem pasākumiem.”
4. LESD 22. pantā noteikts:
“1. Ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās šajā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. Šīs tiesības īsteno, ievērojot sīki izstrādātus noteikumus, kas Padomei saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu jāpieņem ar vienprātīgu lēmumu; šie noteikumi var paredzēt izņēmumus kādas dalībvalsts īpašu problēmu dēļ.
2. Neskarot 223. panta 1. punktu un noteikumus, kas pieņemti tā īstenošanai, ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās šajā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. Šīs tiesības īsteno, ievērojot sīki izstrādātus noteikumus, kas Padomei saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu jāpieņem ar vienprātīgu lēmumu; šie noteikumi var paredzēt izņēmumus kādas dalībvalsts īpašu problēmu dēļ.”
2. Harta
5. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (4) 12. pants “Pulcēšanās un biedrošanās brīvība” ir formulēts šādi:
“1. Ikvienai personai ir tiesības uz mierīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību visos līmeņos, jo īpaši politiskajā, arodbiedrību un pilsoniskajā jomā, kas nozīmē tiesības ikvienam veidot arodbiedrības un stāties tajās savu interešu aizstāvībai.
2. Politiskas partijas Savienības līmenī veicina Savienības pilsoņu politiskās gribas izteikšanu.”
3. Direktīva 93/109/EK
6. Padomes Direktīvas 93/109/EK (1993. gada 6. decembris), ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību balsstiesību un tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (5), ceturtajā apsvērumā ir teikts:
“tā kā EK Līguma 8.b panta 2. punkts saistīts tikai ar iespēju izmantot balsstiesības un tiesības kandidēt Eiropas parlamenta vēlēšanās, neierobežojot EK Līguma 138. panta 3. punktu, kas paredz vienotas šo vēlēšanu kārtības ieviešanu visās dalībvalstīs; tā kā tas cenšas likvidēt pilsonības prasību, kas šobrīd jāpilda lielākajā daļā dalībvalstu, lai izmantotu šīs tiesības.”
7. Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šī direktīva paredz sīki izstrādātu kārtību, saskaņā ar ko Savienības pilsoņi, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, var tajā izmantot savas balsstiesības un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās.”
4. Direktīva 94/80/EK
8. Padomes Direktīvas 94/80/EK (1994. gada 19. decembris), ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās izmanto Savienības pilsoņi, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (6), piektajā apsvērumā ir teikts:
“tā kā EK Līguma 8.b panta 1. punkta mērķis ir nodrošināt, ka visi Savienības pilsoņi, neskatoties uz to, vai tie ir vai nav tās dalībvalsts pilsoņi, kurā tie dzīvo, var šajā valstī izmantot savas balsstiesības un tiesības kandidēt pašvaldību vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem; tā kā nosacījumiem, ko piemēro nepilsoņiem, to skaitā tiem, kas saistīti ar dzīvesvietas laikposmu un pierādījumiem, būtu jābūt vienādiem ar tiem, ko piemēro attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem; tā kā nevar prasīt, lai nepilsoņi pildītu kādus [īpašus] nosacījumus, ja vien izņēmuma kārtā atšķirīgu izturēšanos pret pilsoņiem un nepilsoņiem neattaisno apstākļi, kas pēdējiem raksturīgi un atšķir tos no pirmajiem.”
9. Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šī direktīva nosaka sīki izstrādātu kārtību, saskaņā ar kuru Savienības pilsoņi, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, var tajā izmantot savas balsstiesības un tiesības kandidēt pašvaldību vēlēšanās.”
B. Polijas tiesības
1. Likums par politiskajām partijām
10. 1997. gada 27. jūnija ustawa o partiach politycznych (likums par politiskajām partijām) (7) 2. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Politiskas partijas biedri var būt Polijas Republikas pilsoņi, kuri ir sasnieguši 18 gadu vecumu,.”
11. Šī likuma 5. pantā ir noteikts:
“Piekļuve publiskajiem radio un televīzijas kanāliem politiskajām partijām tiek nodrošināta saskaņā ar atsevišķos likumos paredzētiem noteikumiem.”
12. Minētā likuma 24. pantā ir noteikts:
“1. Politisko partiju finanšu resursi tiek gūti no biedra naudas iemaksām, ziedojumiem, mantojumiem vai legātiem, ienākumiem no īpašuma, kā arī tiesību aktos paredzētām dotācijām un subsīdijām.
2. Politisko partiju finanšu resursus var izmantot tikai statūtos noteiktiem mērķiem vai labdarībai.
[..]
4. Politiska partija var gūt ienākumus no sava īpašuma tikai no:
1) uzkrātajiem procentiem no līdzekļiem, kas atrodas bankas kontos un termiņnoguldījumos;
2) Skarb Państwa [Valsts kase, Polija] obligāciju tirdzniecības un Valsts kases parādzīmju tirdzniecības;
3) aktīvu cesijas;
[..]”
13. Tā paša likuma 28. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Politiskai partijai, kas:
1) izveidojusi pati savu vēlēšanu komiteju Sejma [Parlamenta apakšpalāta, Polija] vēlēšanu kontekstā, ir ieguvusi valsts mērogā vismaz 3 % likumīgi nodotu balsu par tās vēlēšanu apgabala deputātu kandidātu sarakstu, vai
2) Sejma vēlēšanu kontekstā ir pievienojusies vēlēšanu apvienībai, kuras vēlēšanu apgabalu deputātu kandidātu saraksti ir ieguvuši valsts mērogā vismaz 6 % likumīgi nodotu balsu,
ir tiesības sasaukuma laikā un saskaņā ar šajā likumā noteikto kārtību un noteikumiem saņemt no valsts budžeta finansētu subsīdiju [..], lai īstenotu savu statūtos noteikto darbību.
[..]”
14. Likuma par politiskajām partijām 36. panta 1. punktā ir noteikts:
“Politiskās partijas vēlēšanu fondu var veidot pašas partijas iemaksas, ziedojumi, mantojumi un legāti.”
2. Vēlēšanu kodekss
15. 2011. gada 5. janvāra ustawa Kodeks wyborczy (likums par vēlēšanu kodeksu) (8) (turpmāk tekstā – “vēlēšanu kodekss”) 84. pantā ir noteikts:
“1. Tiesības izvirzīt kandidātus uz vēlēšanām ir vēlēšanu komitejām. Vēlēšanu komitejas veic arī citas ar vēlēšanām saistītas darbības un tostarp, balstoties uz ekskluzivitātes principu, vada vēlēšanu kampaņu kandidātu vārdā.
2. Sejma un Senāta vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās Polijas Republikā vēlēšanu komitejas var veidot politiskās partijas un politisko partiju apvienības, kā arī vēlētāji.
[..]
4. Teritoriālo pašvaldību vienību pārstāvības iestādēs, kā arī mēru vēlēšanās vēlēšanu komitejas var veidot politiskās partijas un politisko partiju apvienības, biedrības un sabiedriskas organizācijas (turpmāk testā – “organizācijas”), kā arī vēlētāji.”
16. Šī kodeksa 87. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Politiskās partijas var veidot vēlēšanu apvienību, lai izvirzītu kopīgus kandidātus. Politiska partija var ietilpt tikai vienā vēlēšanu apvienībā.
2. Ar vēlēšanām saistītās darbības vēlēšanu apvienības vārdā vada vēlēšanu komiteja, kura sastāv no politisko partiju struktūrām, kuras ir pilnvarotas pārstāvēt partiju attiecībā pret sabiedrību.”
17. Minētā kodeksa 89. panta 1. punktā ir noteikts:
“Vēlētāju vēlēšanu komiteju var izveidot vismaz piecpadsmit balsstiesīgi pilsoņi.”
18. Šī paša kodeksa 117. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Vēlēšanu komitejām, kuru kandidāti ir reģistrēti, ir tiesības, sākot ar 15. dienu pirms vēlēšanu datuma un līdz pat vēlēšanu kampaņas beigu datumam, bez maksas prezentēt savas vēlēšanu programmas publiskajos radio un televīzijas kanālos par raidorganizāciju līdzekļiem.”
19. Vēlēšanu kodeksa 119. panta 1. punktā ir noteikts:
“Neraugoties uz 117. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām, katra vēlēšanu komiteja var, sākot ar datumu, kad no kompetentās vēlēšanu iestādes ir saņēmusi paziņojumu par tās izveidošanu, līdz pat vēlēšanu kampaņas beigu datumam, prezentēt savu vēlēšanu programmu publiskajos un privātajos radio un televīzijas kanālos par maksu.”
20. Saskaņā ar šā kodeksa 126. pantu:
“Vēlēšanu komitejas apmaksā ar vēlēšanām saistītos izdevumus, izmantojot pašu resursus.”
21. Minētā kodeksa 130. pantā ir noteikts:
“1. Par vēlēšanu komitejas finanšu saistībām atbild finanšu pārstāvis.
2. Bez finanšu pārstāvja rakstiskas piekrišanas nevar uzņemties nekādas finanšu saistības vēlēšanu komitejas vārdā un labā.
3. Ja finanšu pārstāvja rīcībā esošie aktīvi nav pietiekami, lai segtu prasījumus pret vēlēšanu komiteju:
1) par politiskās partijas vai organizācijas vēlēšanu komitejas finanšu saistībām atbildību uzņemas politiskā partija vai organizācija, kura ir izveidojusi minēto komiteju;
2) par apvienības vēlēšanu komitejas finanšu saistībām atbildību solidāri uzņemas politiskās partijas, kuras ietilpst šajā apvienībā;
3) par vēlētāju vēlēšanu komitejas finanšu saistībām atbildību solidāri uzņemas komitejas biedri.
[..]”
22. Tā paša kodeksa 132. pantā ir noteikts:
“1. Politiskas partijas vēlēšanu komitejas finanšu resursu vienīgā izcelsme var būt šīs partijas vēlēšanu fonds, kas izveidots saskaņā ar [likuma par politiskajām partijām] normām.
2. Apvienības vēlēšanu komitejas finanšu resursu vienīgā izcelsme var būt to veidojošo partiju vēlēšanu fondi.
3. Finanšu resursu, kas ir
1) organizācijas vēlēšanu komitejas,
2) vēlētāju vēlēšanu komitejas
rīcībā, izcelsme var būt tikai Polijas pilsoņu, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Polijas Republikā, iemaksas, kā arī bankas aizdevumi, kas piešķirti tikai vēlēšanu vajadzībām.
[..]”
23. Vēlēšanu kodeksa 133. pantā ir paredzēts:
“1. Politiskas partijas vai apvienības vēlēšanu komiteja vēlēšanu kampaņas laikā var bez maksas izmantot politiskās partijas telpas un biroja aprīkojumu.
2. Vēlētāju vēlēšanu komiteja vēlēšanu kampaņas laikā var bez maksas izmantot šīs komitejas biedra telpas un biroja aprīkojumu.
3. Organizācijas vēlēšanu komiteja vēlēšanu kampaņas laikā var bez maksas izmantot šīs organizācijas telpas un biroja aprīkojumu.”
24. Saskaņā ar šā kodeksa 341. pantu:
“Tiesības izvirzīt kandidātus Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir:
1) politiskas partijas vēlēšanu komitejai;
2) apvienības vēlēšanu komitejai;
3) vēlētāju vēlēšanu komitejai.”
25. Saskaņā ar minētā kodeksa 343. pantu kandidātu saraksts ir jāatbalsta ar vismaz 10 000 tādu vēlētāju parakstiem, kuri pastāvīgi dzīvo attiecīgajā vēlēšanu apgabalā.
26. Attiecībā uz pašvaldību pārstāvju vēlēšanām tā paša kodeksa 399. pantā ir paredzēts, ka tiesības izvirzīt kandidātus padomes deputāta amatam ir politisko partiju vēlēšanu komitejām, apvienību vēlēšanu komitejām, organizāciju vēlēšanu komitejām un vēlētāju vēlēšanu komitejām.
27. Saskaņā ar vēlēšanu kodeksa 400. panta 1. punktu politiskās partijas vēlēšanu komitejai ir jāpaziņo par tās izveidi Państwowa Komisja Wyborcza (valsts vēlēšanu komisija), sākot ar datumu, kad ir publicēti noteikumi par vēlēšanu norisi, līdz 55. dienai pirms vēlēšanu datuma.
28. Šī kodeksa 401. panta 1. punktā ir noteikts, ka apvienības vēlēšanu komiteju var izveidot laikposmā, sākot ar datumu, kad ir publicēti noteikumi par vēlēšanu norisi, līdz 55. dienai pirms vēlēšanu datuma, par ko apvienības vēlēšanu komitejas pārstāvis informē valsts vēlēšanu komisiju vēlākais 55. dienā pirms vēlēšanu datuma.
29. Saskaņā ar minētā kodeksa 402. panta 1. punktu organizācijas vēlēšanu komitejai ir jāpaziņo par tās izveidi kompetentajam vēlēšanu komisāram atkarībā no šīs organizācijas juridiskās adreses, sākot ar datumu, kad ir publicēti noteikumi par vēlēšanu norisi, līdz 55. dienai pirms vēlēšanu datuma.
30. Tā paša kodeksa 403. panta 1.–3. punktā ir noteikts:
“1. Vēlētāju vēlēšanu komiteju var izveidot vismaz piecpadsmit balsstiesīgi pilsoņi.
2. Pēc tam, kad ir savākti 1 000 parakstu no balsstiesīgiem pilsoņiem, kuri atbalsta vēlētāju vēlēšanu komitejas izveidi, komitejas pārstāvis valsts vēlēšanu komisijai iesniedz paziņojumu par šīs komitejas izveidi, ievērojot 3. punkta noteikumus. Paziņojumu var iesniegt, vēlākais, 55. dienā pirms vēlēšanu datuma.
3. Ja vēlētāju vēlēšanu komiteja ir izveidota, lai izvirzītu kandidātus tikai vienā vojevodistē:
1) 1. punktā minēto pilsoņus skaits ir 5;
2) 2. punktā minēto parakstu skaits ir 20 un 2. punktā minētais paziņojums tiek adresēts kompetentajam vēlēšanu komisāram atkarībā no šīs komitejas juridiskās adreses.”
3. Likums par apraidi
31. 1992. gada 29. decembra ustawa o radiofonii i telewizji (likums par apraidi) (9) 23. panta 1. punktā ir noteikts, ka publiskie radio un televīzijas kanāli sniedz politiskajām partijām iespēju izteikties par būtiskiem publisko lietu jautājumiem.
4. Likums par biedrībām
32. Saskaņā ar 1989. gada 7. aprīļa Prawo o stowarzyszeniach (likums par biedrībām) (10) 4. panta 1. punktu biedrībās var apvienoties arī Polijā dzīvojošie ārvalstnieki,
III. Pirmstiesas procedūra
33. 2012. gada 16. aprīlī EU Pilot sistēmas ietvaros Komisija paziņoja Polijas iestādēm savu sākotnējo atzinumu par to, ka Polijas tiesību akti, ar kuriem tiesības dibināt politisku partiju un tiesības iestāties politiskā partijā ir paredzētas tikai Polijas pilsoņiem, nav saderīgi ar LESD 22. pantu.
34. Nesaņēmusi atbildi, Komisija 2013. gada 26. aprīlī nosūtīja brīdinājuma vēstuli Polijas Republikai par to pašu priekšmetu. Savā 2013. gada 24. jūlija atbildē šī dalībvalsts apstrīdēja jebkādu Savienības tiesību pārkāpumu.
35. 2014. gada 22. aprīlī Komisija izdeva argumentētu atzinumu, kurā tā turpināja apgalvot, ka, liedzot “mobilajiem” Savienības pilsoņiem tiesības dibināt politisku partiju un tiesības iestāties politiskā partijā, Polijas Republika nav izpildījusi LESD 22. pantā paredzētos pienākumus.
36. Savā 2014. gada 16. jūnija atbildē Polijas Republika norādīja, ka ar LESD 22. pantu “mobilajiem” Savienības pilsoņiem netiek piešķirtas tiesības dzīvesvietas dalībvalstī dibināt politisku partiju un iestāties politiskā partijā.
37. Ar 2020. gada 2. decembra vēstuli Eiropas tieslietu komisārs lūdza, lai Polijas Republika viņu informē par savas nostājas iespējamu attīstību vai par izmaiņām tiesību aktos, kas veiktas, lai garantētu attiecīgās tiesības “mobilajiem” Savienības pilsoņiem.
38. Pēc tam, kad ar 2021. gada 26. janvāra vēstuli Polijas iestādes informēja Komisiju par sava viedokļa nemainīšanu, Komisija nolēma celt šo prasību, sašaurinot tās priekšmetu un to attiecinot tikai uz politiskas partijas biedra statusa ierobežošanu, [Polijai] to atļaujot tikai Polijas pilsoņiem. Komisija precizēja, ka attiecībā uz jautājumu par “mobilo” Savienības pilsoņu tiesībām dibināt politisku partiju, kas pieminēts procedūras agrākās stadijās, tā patur sev iespēju to izvirzīt atsevišķas tiesvedības ietvaros.
IV. Lietas dalībnieku prasījumi
39. Ar savu prasības pieteikumu Komisija lūdz Tiesu:
– atzīt, ka, “liedzot Eiropas Savienības pilsoņiem, kuriem nav Polijas pilsonības, bet kuri dzīvo Polijas Republikā, tiesības iestāties politiskā partijā, [šī dalībvalsts] nav izpildījusi [LESD] 22. pantā paredzētos pienākumus”, un
– piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
40. Polijas Republika lūdz noraidīt prasību kā nepamatotu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
41. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 10. maija lēmumu Čehijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Polijas Republikas prasījumu atbalstam.
42. Savā iestāšanās rakstā Čehijas Republika izvirzīja iebildi par nepieņemamību, izvērsa dažus Polijas Republikas argumentus un atbildēja uz dažiem Komisijas izvirzītiem argumentiem.
43. Šī iestāde savus apsvērumus par šo iestāšanās rakstu, kuri attiecas tikai uz jaunajiem jautājumiem, noslēdz, uzturot tās prasības pieteikumā norādītos prasījumus.
V. Juridiskā analīze
A. Par Čehijas Republikas izvirzīto iebildi par nepieņemamību
1. Lietas dalībnieku argumenti
44. Pretēji Polijas Republikai Čehijas Republika savā iestāšanās rakstā apgalvo, ka prasība saistībā ar pienākumu neizpildi ir nepieņemama, jo tiesību normas, ar kurām ir pamatota prasība, nav skaidras. Šī dalībvalsts norāda, ka, lai arī Komisija sava prasības pieteikuma motīvu daļā ir secinājusi LESD 22. panta pārkāpumu, prasības pieteikums attiecas arī uz LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunktu un uz Hartas 11. un 12. pantu.
45. Komisija uzskata, ka tā nepārprotami norāda, ka aizliegums “mobilajiem” Savienības pilsoņiem iestāties politiskā partijā nav saderīgs ar LESD 22. pantu. Polijas Republika to ir labi sapratusi un turklāt skaidri pret to aizstāvas savos procesuālajos rakstos. Komisija vispirms precizē, ka tās prasības pamatojuma pareiza interpretācija liek sistēmiski ņemt vērā citas primāro tiesību normas. Turpinājumā tā ir arī atsaukusies uz Hartu, lai atgādinātu, ka, ja dalībvalstis paredz noteikumus, kuri reglamentē ar LESD 22. pantu piešķirtās politiskās tiesības, tās īsteno Savienības tiesības, un tādējādi tām ir jāievēro pamattiesības. Visbeidzot, tas neliek apšaubīt šīs lietas tvērumu, kas atspoguļots prasījumu daļā, saskaņā ar kuru attiecīgais valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek īstenota tieša diskriminācija pilsonības dēļ, ir jāuzskata par LESD 22. panta pārkāpumu.
2. Vērtējums
46. Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka “argumenti, kas ietverti pieteikumā par iestāšanos lietā, drīkst tikai atbalstīt vienas puses prasījumu” (11). Tādējādi Čehijas Republikas izvirzītā iebilde ir nepieņemama (12), jo Polijas Republika nav izvirzījusi iebildi par prasības nepieņemamību.
47. Tomēr, ņemot vērā Tiesas Reglamenta 120. panta c) punktā formulētās prasības un Tiesas judikatūru (13), ir jāpārbauda, vai Komisijas prasībā iebildumi ir norādīti loģiski un precīzi, lai Polijas Republikai un Tiesai ļautu precīzi novērtēt norādītā Savienības tiesību pārkāpuma apmēru, un tas ir obligāts nosacījums, lai minētā valsts vēlāk varētu izmantot savus aizstāvības līdzekļus un lai Tiesa varētu pārbaudīt, vai pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde.
48. Šajā lietā, kā norāda Komisija, no prasības pieteikuma motīvu daļas skaidri izriet, ka LESD 22. pants, ar kuru tas ir pamatots, ir jāinterpretē, skatot to kontekstā, kas noteikts ar LESD 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu, un ņemot vērā ar Hartas 11. un 12. pantu pastāvošās saiknes. Līdz ar to no tā neizriet, ka Komisija apgalvotu šo tiesību normu pārkāpumu (14).
B. Par lietas būtību
1. Lietas dalībnieku argumenti
a) Komisija
1) Par prasības saistībā ar pienākumu neizpildi pamatojumu
49. Komisija ir pamatojusi savu prasības pieteikumu ar LESD 22. pantu, jo:
– ar to “mobilajiem” Savienības pilsoņiem ir piešķirtas tiesības izmantot vēlēšanu tiesības pašvaldību vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem, kā tās dalībvalsts pilsoņiem, kurā viņi dzīvo;
– ar to tiek iedibināts vispārējs un universāls vienlīdzīgas attieksmes princips, kas neaprobežojas tikai ar praktiskiem, administratīviem un procesuāliem noteikumiem, kas izklāstīti it īpaši Direktīvā 93/109 un Direktīvā 94/80, un kurš nav sīki jāizklāsta visos tā konkrētajos aspektos saistībā ar piekļuvi vēlēšanām;
– līdz ar to jebkurš pasākums, kurš balstās uz pilsonības kritēriju un ar kuru “mobilajiem” Savienības pilsoņiem tiek liegts izmantot viņu tiesības kandidēt ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tās dalībvalsts pilsoņiem, kurā viņi dzīvo, ir aizliegts, un
– iespējas “mobilajiem” Savienības pilsoņiem iestāties politiskā partijā neesamība, kas izriet no likuma par politiskajām partijām 2. panta 1. punkta, ar ko viņiem tiek liegta piekļuve struktūrai, kura ir fundamentāla dalībai vēlēšanās, nelabvēlīgi ietekmē viņu izredzes tikt ievēlētiem salīdzinājumā ar Polijas pilsoņiem. Tādējādi ar to šiem [Savienības] pilsoņiem tiek liegta ar Līgumu piešķirto tiesību, kuras balstās uz viņu integrāciju dzīvesvietas dalībvalstī (15), sasniedzamā iedarbība.
50. Komisija uzstāj uz to, ka tā neapgalvo, ka Savienības tiesībās “mobilajiem” Savienības pilsoņiem ir atzītas tiesības uz dalību politiskajā dzīvē. Taču tā uzsver politisko partiju būtisko lomu vēlēšanu sistēmās, dalībvalstu politiskajā dzīvē un, vispārīgāk, to devuma pārstāvības demokrātijā būtisko lomu. Šajā ziņā tā balstās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru (16) un uz Eiropas [Padomes] komisijas “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija) pamatnostādnēm par politisko partiju reglamentēšanu (17).
51. Tādēļ tā uzskata, ka “mobils” Savienības pilsonis nevar būt kandidāts vēlēšanās dalībvalstī, kurā viņš dzīvo, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņi, ja viņš nevar kandidēt šajās vēlēšanās kā valsts politiskas partijas biedrs.
52. Šajā ziņā tā norāda, ka kandidātam vēlēšanās piederība politiskai partijai nozīmē daudzas īpašas priekšrocības, kurām nav līdzvērtīgu ārpus šādas partijas, pretēji Polijas Republikas veiktajai atsevišķu valsts tiesību normu, kuras attiecas uz organizācijām, analīzei (18). Šīs priekšrocības ir šādas:
– partijas nosaukuma plaša atpazīstamība, tās vēsturiskā iesakņotība un reputācija, kā arī uzturētās saiknes ar sociāli organizatoriskām struktūrām (piemēram, arodbiedrībām, kuras vēsturiski var būt saistītas ar konkrētu partiju, jauniešu organizācijām utt.);
– politiskās partijas vēlēšanu aparāta un cilvēkresursu, un finanšu resursu izmantošana, kā arī
– īpašas ar valsts tiesībām piešķirtas prerogatīvas piekļuves finansējumam vai medijiem jomā un nodokļu jomā.
53. Runājot par finansējumu Polijā, Komisija norāda, ka politiskajām partijām, kuras iegūst noteiktu skaitu balsu Sejma vēlēšanās, ir tiesības sasaukuma laikā saņemt subsīdiju saskaņā ar likuma par politiskajām partijām 28. pantu. Tām saskaņā ar šī likuma 24. pantu ir piekļuve finansējuma avotiem, kuri ir daudz lielākā skaitā nekā tie, kas ir pieejami vēlētāju un organizāciju vēlēšanu komitejām un kurus tostarp var izmantot vēlēšanu kampaņas finansēšanai, pateicoties to vēlēšanu fondiem, kurus papildina arī ziedojumi, mantojumi un legāti atbilstoši minētā likuma 36. pantam.
54. Komisija šajā ziņā uzsver divus citus īpašus ierobežojumus vēlēšanu komitejām, proti:
– pašvaldību vēlēšanās vēlētājiem, kuri vēlas izveidot vēlēšanu komiteju, ir atbilstoši vēlēšanu kodeksa 403. pantam jāsavāc 1 000 paraksti, un
– kandidātiem, kas nav Polijas pilsoņi, tiek liegtas tiesības sniegt finansiālu atbalstu organizāciju vai vēlētāju vēlēšanu komitejām tādējādi, ka viņi nevar pārskaitīt līdzekļus komitejai, pat viņu pašu kampaņai, un šī ierobežojuma rezultātā izredzes tikt ievēlētiem samazinās vēl vairāk (19).
55. Runājot par medijiem, Komisija uzstāj uz faktu, ka parasti politiskajām partijām ir lielāki finanšu resursi, ko atvēlēt darbībām, lai reklamētu savus kandidātus, vai pat lai iegādātos reklāmas laiku privātajos kanālos vai aktīvi darbotos sociālajos tīklos. Turklāt saskaņā ar likuma par politiskajām partijām 5. pantu un likuma par apraidi 23. pantu politiskajām partijām ir garantēta pastāvīga piekļuve sabiedrisko pakalpojumu medijiem, un tātad tās var izteikties publiskajos radio un televīzijas kanālos par būtiskiem publisko lietu jautājumiem, pat ja tie nav saistīti ar konkrētu vēlēšanu kampaņu. Komisijas ieskatā visi šie līdzekļi palielina partijas biedru izredzes būt atpazīstamiem un iespējas plaši izplatīt viņu vēlēšanu programmas saturu.
56. Turklāt Komisija uzskata, ka tas, ka pastāv dažas viedokļu aptaujas, kuru rezultāti, šķiet, norāda, ka vēlētājs biežāk izvēlas, par ko balsot, atkarībā no kandidāta personības, nevis atkarībā no viņa piederības politiskajai partijai, nevar atspēkot konstatējumu, ka Polijas tiesību akti izraisa tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz “mobilajiem” Savienības pilsoņiem, kuri vēlas kandidēt pašvaldību vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Konkrēti ir jāņem arī vērā tas, ka šie pilsoņi var būt mazāk zināmi viņu uzņēmējā valstī.
2) Par dalībvalstu veikto savas kompetences īstenošanu
57. Komisija atgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru:
– dalībvalstīm ir jāīsteno sava kompetence, ievērojot Savienības tiesības (20), un
– valsts pieņemta pasākuma, ar kuru var tikt ierobežota Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošana, piemērošanu var attaisnot saskaņā ar Savienības tiesībām tikai tad, ja šī pasākuma piemērošana neizraisa ar Savienības tiesību sistēmu aizsargāto pamattiesību pārkāpumu (21).
58. Šajā ziņā tā apgalvo, ka, pieņemot tiesību normas, kas attiecas uz tiesībām kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, Polijas Republikai ir jāņem vērā pienākumi, kas izriet no LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunkta, un ka tādējādi tiek piemērotas Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta nozīmē (22).
59. Piederība politiskai partijai ir biedrošanās brīvības, kā arī vārda brīvības, kas nostiprinātas attiecīgi Hartas 12. panta 1. punktā (23) un 11. pantā, izmantošanas izpausme. Komisija uzskata, ka LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 22. panta piemērošanas joma un prasības ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs Hartas normas (24).
60. Tādējādi Komisija apgalvo, ka tiesību iestāties politiskā partijā liegšana ir biedrošanās pamattiesību ierobežojuma acīmredzama izpausme. Saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu šāds ierobežojums nevar pārsniegt saskaņā ar ECPAK pieļautu ierobežojumu. Tā arī atgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir atzīta Savienības dalībvalstu specifika (25).
61. Turklāt Komisija atgādina, ka politisko tiesību iekļaušanas LESD tiesību normās, kuras attiecas uz pilsonību, mērķis ir panākt, ka “mobilie” Savienības pilsoņi var integrēties un ka tiem ir aktīva politiska loma viņu dzīvesvietas dalībvalstī pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanu ietvaros, kas atspēko jelkādu ideju par iejaukšanos valsts lietās.
62. Piedevām dalībvalstīm ir iespēja tiesības kandidēt valsts (vai atsevišķos gadījumos – reģionālās) vēlēšanās attiecināt tikai uz saviem pilsoņiem, kas atbilst principam par nacionālās identitātes, kura raksturīga politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, neapdraudēšanu. Šajā ziņā Komisija norāda, ka Polijas Republika nav sniegusi nevienu pierādījumu par šādu apdraudējumu, lai arī, izņemot šo valsti un Čehijas Republiku, neviena cita dalībvalsts neierobežo nosacījumus dalībai politiskā partijā. Turklāt Komisija noliedz, ka tā vēlētos panākt tiesības piedalīties politiskajā dzīvē dzīvesvietas dalībvalstī bez ierobežojumiem. Tā turklāt uzskata, ka nekas neliedzot ierobežot “mobilo” Savienības pilsoņu dalības politiskajās partijās darbības jomu, piemēram, izvirzot kandidātus valsts likumdevēja vēlēšanām.
63. Visbeidzot tas, ka kandidāti, kuri nav partijas biedri, var tikt iekļauti partijas vēlēšanu komitejas sarakstā, nevar atjaunot vienlīdzību ar kandidātiem, kuri ir partijas biedri, jo pietiek ar konstatējumu, ka otrie minētie kandidē kā partijas biedri, bet pirmie minētie ir atkarīgi no vienošanās, kas noslēgta pēc partijas biedru labvēlīga lēmuma, ko viņi nevar ietekmēt “no iekšienes”.
b) Polijas Republika
64. Šī dalībvalsts izvirza trīs argumentu virknes.
1) LESD 22. panta formulējums nepiešķir tiesības iestāties politiskā partijā
65. Polijas Republikas ieskatā LESD 22. pants nav piemērojams tieši, jo abiem tā punktiem ir nepieciešama papildu leģislatīvu aktu, kuru mērķis nav dalībvalstu vēlēšanu sistēmu pilnīga saskaņošana, pieņemšana (26). Tas attiecas tikai uz tiesību kandidēt formālām prasībām, nevis uz konkrētām iespējām tikt ievēlētam dalībvalstī. Ja LESD 22. panta interpretācija tiktu attiecināta uz tiesībām iestāties politiskā partijā, tas būtu pretrunā LES 5. panta 2. punktā un 4. panta 1. un 2. punktā noteiktajam kompetences piešķiršanas principam.
2) Iestāšanās politiskā partijā ierobežojumu pamato raizes par to, kā ierobežot “mobilo” Savienības pilsoņu ietekmes uz valsts politisko dzīvi sfēru
66. Polijas Republika uzskata, ka tās lomas dēļ, kas partijām ir valstu politiku jomā, un partiju mērķa īstenot publisko varu dēļ “mobilo” Savienības pilsoņu dalība politiskā partijā var ietekmēt tostarp likumdevēja vai prezidenta vēlēšanu rezultātus, kas būtu nesaderīgi ar LESD 22. pantu, kura piemērošanas joma aprobežojas ar noteiktām vēlēšanām, kā arī ar LES 4. panta 2. punktu.
67. Šajā ziņā tā norāda, ka attiecībā uz piederību politiskām partijām Konstytucja Rzeczypospolitej Polskiej (Polijas Republikas Konstitūcija) 11. panta 1. punktā ir garantēta brīvība dibināt politiskās partijas un to darbības brīvība, politiskajām partijām – ievērojot brīvprātīgas dalības un vienlīdzības principus – apvienojot Polijas pilsoņus, lai ar demokrātiskām metodēm ietekmētu valsts politiku.
68. Polijas Republika apstrīd Komisijas analīzi, atbilstoši kurai tiesību iestāties politiskā partijā liegšana apdraudot Hartas 12. pantā un ECPAK 11. pantā nostiprināto biedrošanās brīvību. Tā apgalvo, pirmkārt, ka šīs konvencijas līgumslēdzējas valstis var ieviest ierobežojumus ārzemnieku politiskajām aktivitātēm (27). Otrkārt, tā kā Savienības tiesībās nav tiesību normas par tiesībām iestāties politiskā partijā, Hartas 12. pants nav piemērojams.
3) Kandidāti, kas nav politiskas partijas biedri, nav nostādīti īpaši neizdevīgā situācijā salīdzinājumā ar kandidātiem, kas ir partijas biedri
69. Polijas Republika apgalvo, pirmkārt, ka Polijas tiesībās iespēja kandidēt pašvaldību vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās nav pakārtota piederībai politiskai partijai.
70. Otrkārt, Komisijai esot jāpamato savi apgalvojumi, ka piederība politiskai partijai optimizē izredzes tikt ievēlētam pašvaldību vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kaut arī pētījumi liecina par to, ka vēlētāju izvēli, gluži pretēji, virza tas, kā vēlētāji kandidātus uztver, atkarībā no viņu iesaistes sabiedriskajā un politiskajā dzīvē (28), vai, citiem vārdiem sakot, viņu atpazīstamība. Turklāt Komisijas piemērs par to, ka “mobilie” Savienības pilsoņi esot apvienojušies biedrībā, kas varot aizstāvēt politiskās partijas viedokļiem līdzīgus viedokļus, ir atrauts no realitātes, jo ar to tiek prezumēts, ka tās biedru vidū nav neviena poļa.
71. Treškārt, Polijas Republika norāda, ka “mobils” Savienības pilsonis var tikt iekļauts kandidātu sarakstā, ko izvirza politiska partija vai partiju apvienība (29).
72. Ceturtkārt, Polijas Republika, atbildot uz Komisijas argumentiem par finansējumu, uzsver, pirmām kārtām, ka tā nezina vēlēšanu kodeksā partiju vai apvienību vēlēšanu komitejām noteiktos izdevumu sliekšņus, ja tā apgalvo, ka salīdzinājumā vēlētāju vēlēšanu komitejas un organizācijas ir finansiāli neizdevīgākā situācijā. Otrām kārtām, ir taisnība, ka tikai Polijas pilsoņi var piedalīties politiskas partijas finansēšanā, bet tiem principā ir pastāvīgi jādzīvo Polijas teritorijā saskaņā ar likuma par politiskajām partijām 25. panta 1. punktu.
73. Piektkārt, Polijas Republikas ieskatā, lai arī nosacījums par 1 000 parakstu savākšanu, izņemot atsevišķas situācijas (30), lai izveidotu vēlēšanu komiteju, nav noteikts partiju, apvienību un organizāciju vēlēšanu komitejām, “mobilajiem” Savienības pilsoņiem ir iespēja veidot organizāciju vēlēšanu komitejas, kurās viņi var kandidēt un izmantot to infrastruktūras.
74. Sestkārt, runājot par medijiem, Polijas Republika norāda vispirms, ka piekļuvi tiem – neveicot nošķiršanu starp vēlēšanu komitejām – reglamentē vēlēšanu kodeksa 116. un nākamie panti un šī kodeksa speciālās tiesību normas, kuras attiecas uz dažādajām vēlēšanām. Turpinājumā attiecībā uz tiesībām paust viedokli publiskajos kanālos ārpus vēlēšanu kampaņas perioda Polijas Republika norāda, ka tās izriet no partiju lomas valsts politiskajā sistēmā un ka dalībvalstīm šajā jomā ir ekskluzīva kompetence. Visbeidzot tā uzsver, ka piekļuve sociālajiem tīkliem, kuriem ir ietekme gan vēlēšanu kampaņās, gan ārpus tām, ir vienlīdzīga.
c) Čehijas Republikas – personas, kura iestājusies lietā, īpašie argumenti un apsvērumi atbildē Komisijai
1) Par LESD 22. panta tvērumu
i) Čehijas Republikas argumenti
75. Šī dalībvalsts apgalvo, ka no Direktīvas 93/109 un Direktīvas 94/80, kuras sniedz norādījumus LESD 22. panta interpretācijai, izriet, ka pilsonības nosacījums tiek aplūkots saistībā ar tiesībām balsot un tiesībām kandidēt, nevis saistībā ar citiem aspektiem, tostarp iestāšanās politiskā partijā nosacījumiem. Šādu analīzi pamato Tiesas judikatūra (31).
ii) Komisijas apsvērumi
76. Šī iestāde uzskata, ka, lai arī atvasinātās tiesības nepārprotami reglamentē Savienības pilsoņu tiesību atsevišķus aspektus vēlēšanu jomā, uz šīm atvasinātajām tiesībām nevar atsaukties, lai LESD 22. panta tvērumu un tātad LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunkta tvērumu ierobežotu ar īpašiem jautājumiem, kurus reglamentē ar minētajām tiesībām. Līgums ir tas, kas nosaka atvasināto tiesību atļauto piemērošanas jomu, nevis otrādi (32).
2) Par piemērojamo juridisko pamatu
i) Čehijas Republikas argumenti
77. Šī dalībvalsts apgalvo, ka, ja šai lietai būtu jāpiemēro Savienības tiesības, tā būtu jāvērtē, ņemot vērā vispārējo diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, kas noteikts LESD 18. pantā, nevis ņemot vērā LESD 22. pantu, kurā ir paredzēts īpašs diskriminācijas aizliegums attiecībā uz “mobilo” Savienības pilsoņu tiesībām balsot un kandidēt atsevišķās vēlēšanās. Tā kā iestāšanās politiskā partijā nepiešķir “mobilam” Savienības pilsonim vēlēšanu kandidāta statusu, jo šāda statusa nav, esot piemērojams vienīgi LESD 18. pants (33).
ii) Komisijas apsvērumi
78. Komisija apstrīd tās judikatūras , uz kuru atsaukusies Čehijas Republika savu argumentu pamatojumam, nozīmīgumu lietā. Tas, ka Tiesa ir konstatējusi diskrimināciju, kas ir pretrunā tiesību normām, kuras atbilst LESD 18. panta normām, nenozīmē, ka šajā tiesvedībā aplūkotās diskriminējošās tiesību normas par “mobilajiem” Savienības pilsoņiem ar LESD 22. pantu piešķirto politisko tiesību izmantošanas nosacījumiem, nevar uzskatīt par šajā tiesību normā skaidri paredzētā vienlīdzīgas attieksmes pienākuma pārkāpumu. Savienības likumdevējs ir precizējis Direktīvā 93/109, ka “balsstiesības un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās dzīvesvietas dalībvalstī, kas noteiktas [pašreizējā LESD 22. panta 2. punktā], ir nediskriminēšanas principa īstenošana starp pilsoņiem un nepilsoņiem” (34). Turklāt interpretācija, atbilstoši kurai LESD 22. panta piemērošanas joma aprobežojoties tikai ar pilsoņiem, kuriem ir kandidāta statuss, esot pretrunā šīs tiesības normas formulējumam, kura attiecas uz tiesību kandidēt nosacījumiem, tostarp uz iespēju kļūt par kandidātu, pēc tam kļūt par tiesīgu kandidēt (35).
3) Par apgalvotās pienākumu neizpildes pierādījumu
i) Čehijas Republikas argumenti
79. Šī dalībvalsts atgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Komisijai ir jāpierāda apgalvotā pienākumu neizpilde, turklāt tā nedrīkst pamatoties uz jebkādu pieņēmumu (36). Līdz ar to prasības pieteikumā minētajiem nepamatotajiem apgalvojumiem un prezumpcijām par “mobilo” Savienības pilsoņu, kuri nav politiskas partijas biedri, neizdevīgo situāciju nevar piekrist.
ii) Komisijas apsvērumi
80. Tā norāda, ka Polijas Republikai pārmestā diskriminācija tieši izriet no saistošām juridiskām normām, nevis no administratīvas prakses. Tādēļ nav jāsniedz Tiesai statistikas dati par to “mobilo” Savienības pilsoņu skaitu, kuriem faktiski ir nodarīts kaitējums šīs diskriminācijas dēļ. Tas praksē nemaz arī nav iespējams tādā gadījumā, kāds tiek aplūkots šeit, kurā diskriminējošajam pasākumam ir atturoša iedarbība. Proti, nav iespējams noteikti precīzi, cik daudzi “mobilie” Savienības pilsoņi nav mēģinājuši kandidēt vēlēšanās, jo no tā viņus ir atturējis aizliegums iestāties politiskā partijā (37).
4) Par tiesību, kuras piešķirtas ar LESD 22. pantu, izmantošanas ierobežojumu
i) Čehijas Republikas argumenti
81. Šī dalībvalsts apstrīd Komisijas minētās judikatūras, proti, 2006. gada 27. aprīļa sprieduma Komisija/Vācija (38) nozīmi un uzsver, ka katrā ziņā tas, ka “mobilajiem” Savienības pilsoņiem nav iespējas būt politisku partiju biedriem, neapdraud LESD 22. pantā paredzēto vēlēšanu tiesību būtību, un ka Polijas tiesību akti ļauj šīs tiesības izmantot pilnībā.
ii) Komisijas apsvērumi
82. Tā uztur savu nostāju, saskaņā ar kuru – ja dalībvalstis ievieš noteikumus par politisko tiesību, kas piešķirtas ar LESD 22. pantu, izmantošanu, tām tas ir jādara saskaņā ar šīs tiesību normas prasībām un ievērojot pamattiesības. Komisija piebilst, ka no tās prasības pieteikumā minētās judikatūras par dalībvalstu pienākumu ņemt vērā šīs tiesības izriet dalībvalstu pienākums īstenot to rīcības brīvību tā, lai nodrošinātu minēto tiesību ievērošanu (39).
5) Par situāciju citās dalībvalstīs
i) Čehijas Republikas argumenti
83. Komisijas argumentam par to, ka tikai divas dalībvalstis paredz piederības politiskai partijai ierobežojumus, nav nozīmes, lai interpretētu LESD 22. pantu. Šis arguments, gluži pretēji, apstiprina, ka Komisija šo tiesību normu, kuras formulējums jau ilgu laiku ir palicis nemainīgs, cenšas interpretēt atšķirīgi, balstoties uz sociālā konteksta attīstību. Tomēr šāda attīstība var būt tikai pamats paredzēt attiecīgās tiesību normas grozīšanu, un nevis būtiskas izmaiņas tās interpretācijā.
ii) Komisijas apsvērumi
84. Šīs iestādes ieskatā šis arguments šķiet nesaprotams. Gluži pretēji –tas, ka lielākā daļa dalībvalstu “mobilajiem” Savienības pilsoņiem neierobežo piekļuvi dalībai politiskā partijā, pierāda Komisijas izmantotās interpretācijas nozīmību.
2. Vērtējums
85. Šī prasība attiecas uz sekām, ko attiecībā uz tiesībām kandidēt pašvaldību vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās izraisa tiesības iestāties politiskā partijā, kas saskaņā ar Polijas tiesību aktiem “mobilajiem” Savienības pilsoņiem nav piešķirtas. Vai šim aizliegumam ir, kā to apgalvo Komisija, tādas sekas, ka šie pilsoņi neizmanto savas tiesības kandidēt šajās vēlēšanās “ar tādiem pašiem nosacījumiem” kā Polijas pilsoņi LESD 22. panta izpratnē?
86. Saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām iestāšanās politiskā partijā ietilpst dalībvalstu kompetencē. Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas izriet no Savienības tiesībām (40).
87. Tādēļ ir jānosaka, kādas prasības izriet no LESD 22. panta, uz kuru atsaucas Komisija, un vai var pamatoti apgalvot, ka šīs prasības var ietekmēt dalībvalsts nacionālo identitāti LES 4. panta 2. punkta nozīmē.
a) Par LESD 22. panta tvērumu
88. Saskaņā ar LESD 22. panta formulējumu tā piemērošanas joma aprobežojas tikai ar tām vēlēšanām, kas tajā minētas, proti, ar pašvaldību vēlēšanām (1. punkts) un ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām (2. punkts), tādējādi izslēdzot likumdevēja vēlēšanas vai prezidenta vēlēšanas.
89. Ar šo prasību Tiesai tiek lūgts precizēt, vai LESD 22. pantā izklāstītais vienlīdzības princips ir jāsaprot kā tāds, kurš aptver visus nosacījumus, kādos jebkurš “mobils” Savienības pilsonis var kandidēt vēlēšanās, vai arī tas attiecas tikai uz tiesību aktos noteiktajiem kandidēšanas tiesību nosacījumiem.
90. Tātad ir jānosaka dalībvalstīm piešķirtā rīcības brīvība, jo kārtība, kādā ir izmantojamas tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās (41), kā arī pašvaldību vēlēšanās, ir noteiktas attiecīgi Direktīvā 93/109 un Direktīvā 94/80.
91. Polijas Republikas arguments par LESD 22. panta gramatisku interpretāciju, atbilstoši kuram šīs direktīvas ierobežo šajā tiesību normā pausto vienlīdzības principu, ir jānoraida uzreiz ar pamatojumu, kas saistīts ar normu hierarhiju, uz kuru Komisija pamatoti atsaucas, atbilstoši kuram atvasinātās tiesības nevar ierobežot ar Līgumu atzītas tiesības (42).
92. Tādējādi minētajās direktīvās ir tikai noteikts minimālais ietvars, kurā tiek konkretizēts vienlīdzības princips tiesību balsot un tiesību kandidēt izmantošanai (43).
93. Bet galvenokārt – LESD 22. panta rašanās vēsture un tā juridiskā ietvara attīstība, kurā šīs tiesību normas saturs iekļaujas, ļoti skaidri kopš Lisabonas līguma liecina par to, ka minētā tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā abus pīlārus, uz kuriem tā balstās, proti, Savienības pilsonību un pārstāvības demokrātiju.
94. Attiecībā, pirmām kārtām, uz Savienības pilsonību, Komisija pamatoti atsaucas uz LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, kurā izklāstīts, ka šī pilsonība (44) piešķir, līdzās citām tiesībām, tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās un dzīvesvietas dalībvalsts pašvaldību vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts pilsoņiem.
95. Šī saikne ar pilsonību ir iekļauta primārajās tiesībās kopš Māstrihtas līguma, kas parakstīts 1992. gada 7. februārī (45). Tas kopš sākuma tika sasaistīts ar tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs (46) un ar diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principu, kas ir ikvienas pārvietošanās brīvības sastāvdaļa.
96. Tomēr ar Lisabonas līgumu ieviesto grozījumu dēļ šī saikne ir ieguvusi jaunu dimensiju, jo dalībvalstīm bija vēlme tostarp piešķirt pilsonībai noteicošu nozīmi. Proti, pirmkārt, LES tika papildināts ar II sadaļu “Noteikumi par demokrātijas principiem”, kurā ietilpst 9. pants, atbilstoši kuram “visās darbībās Savienība ievēro pilsoņu vienlīdzības principu, pret ikvienu paužot vienlīdzīgu attieksmi savās iestādēs un struktūrās. Savienības pilsonis ir jebkura persona, kurai ir kādas dalībvalsts pilsonība. Savienības pilsonība papildina valsts pilsonību un neaizstāj to”. Ar Savienības pilsonību saistītās tiesības ir izklāstītas LESD 20.–24. pantā, kuri atbilst EKL 17.–21. pantam. “Mobilo” Savienības pilsoņu tiesības Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās ir izklāstītas LESD 20. panta 2. panta b) apakšpunktā un 22. pantā.
97. Otrkārt, visas šīs tiesības ir minētas Hartas V sadaļā (47) “Pilsoņu tiesības”. “Mobilo” Savienības pilsoņu tiesības Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās ir vispārīgi paredzētas tās 39. pantā (48) un 40.pantā (49).
98. Tādējādi kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Savienības pilsoņu vēlēšanu tiesības, kas minētas LESD 22. pantā, ir jāanalizē kā pamattiesības un kā vienlīdzīgas attieksmes principa, kas ir raksturīgs dalībvalstu pilsoņu pamatstatusam, izpausme (50).
99. To atkārtotas pieminēšanas LES un Hartā mērķis ir arī izveidot saikni ar citām tiesībām vai principiem, kas minēti šajos tiesību aktos, piemēram, vienlīdzība un demokrātija, kas ir dalībvalstīm kopīgas vērtības, uz kurām ir balstīta Savienība (51).
100. Attiecībā, otrām kārtām, uz demokrātijas principiem kopš Lisabonas līguma LES 10. panta 1. punktā ir noteikts, ka “Savienības darbības pamatā ir pārstāvības demokrātija” (52), un tā 2. un 3. punktā ir atzītas Savienības pilsoņu tiesības būt tieši pārstāvētiem Eiropas Parlamentā un piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē.
101. Tādējādi, ņemot vērā, ka vismaz attiecībā uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām Lisabonas līgumā ir kombinētas ar Savienības pilsonību saistītās tiesības balsot un kandidēt un demokrātijas principi Savienībā, mērķis garantēt “mobilo” Savienības pilsoņu faktisku pārstāvību ir pausts skaidri.
102. Komisija pamatoti norāda, ka šī pārstāvība izriet no “mobilo” Savienības pilsoņu integrācijas viņu dzīvesvietas valstī, kā uzsvērts Direktīvas 93/109 un Direktīvas 94/80 apsvērumos (53). It īpaši valsts līmenī šiem pilsoņiem atzīto politisko tiesību mērķis ir sekmēt to minēto pilsoņu sociālo integrāciju, kuri ir izvēlējušies dzīvot dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav. Šajā ziņā ir jāatzīmē arī šajos apsvērumos atgādinātais mērķis, proti, mērķis “izvairīties no jebkādas polarizācijas pilsoņu un nepilsoņu kandidātu sarakstu starpā”.
103. Tādējādi manā ieskatā Komisija var pamatoti apgalvot, pamatojoties uz LESD 22. pantu, kas skatīts ar Savienības pilsonību saistīto tiesību un Līgumos izklāstīto demokrātijas principu kontekstā, ka Savienības pilsoņu vēlēšanu tiesību vienlīdzības garantijai ir jāizpaužas – nepastāvot vajadzībai izstrādāt indikatīvu vai pat izsmeļošu kritēriju sarakstu – kā vispārējam pienākumam ar dažādiem faktoriem neatturēt no dalības vēlēšanās (54).
104. Citiem vārdiem sakot, LESD 22. pants ir jāsaprot tādējādi, ka ikviens šķērslis vēlēšanu tiesību izmantošanai pilsonības dēļ ārpus Direktīvā 93/109 un Direktīvā 94/80 noteiktā ietvara ir diskriminācija Līgumu piemērošanas jomā (55), kas ir aizliegta (56).
105. Šādi ir apstākļi, kādos šobrīd ir jāizvērtē Komisijas analīze, atbilstoši kurai iespējas iestāties politiskā partijā neesamība var likt šķērsli šo tiesību izmantošanai.
106. Šajā gadījumā lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka iespējas piekļūt vēlētiem amatiem vietējā vai Eiropas līmenī ir atkarīgas no pakāpes, kādā notiek dalība tās dalībvalsts demokrātiskajā dzīvē, kurā “mobilie” Savienības pilsoņi ir kandidāti, neatkarīgi no tā vai viņi kandidē partijas sastāvā vai neatkarīgi.
107. Tomēr es, tāpat kā Komisija, kura balstās uz Venēcijas komisijas pamatnostādnēm (57), kuras Polijas Republika neapstrīd, uzskatu, ka piekļuve līdzekļiem, kas ir politisko partiju rīcībā, ir būtisks aspekts, lai veicinātu kandidatūras pašvaldību vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās (58).
108. Turklāt, kā Komisija ir norādījusi, balstoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, politisko partiju loma ir primāra politisko tiesību izmantošanā dalībvalstīs (59). Savienības līmenī šī loma ir skaidri atzīta LES 10. panta 4. punktā (60), kuram atbilst Hartas 12. panta 2. punkts (61).
109. Proti, pastāv acīmredzama saikne starp šo Hartas pantu un tās 39. un 40. pantu (62). Šādos apstākļos un jau izklāstīto iemeslu dēļ (63), kā arī stingri ievērojot kompetences piešķiršanas principu, kurš izklāstīts LES 5. panta 2. punktā, katrai dalībvalstij ir jāņem vērā šīs tiesību normas, lai garantētu ar LESD 22. pantu piešķirto tiesību izmantošanu.
110. Tādēļ es piekrītu Komisijas viedoklim, ka tās prasība, kas pamatota ar LESD 22. pantu, ir jāvērtē, ņemot vērā Hartas 12. panta 1. punktā nostiprināto biedrošanās brīvību kopsakarā ar tās 11. pantu (64), kas attiecas uz vārda brīvību. Šīs brīvības ir īpaši aizsargātas, jo tām ir primāra nozīme pilsoņu dalībā demokrātijas iekārtā (65). Hartas 12. panta 2. pantā šī saikne ir izteikta citā aspektā attiecībā uz Eiropas politiskām partijām.
111. Šīs tiesības uz biedrošanās brīvību atbilst ECPAK 11. panta 1. punktā garantētajām tiesībām un tādēļ tām saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu ir jāatzīst tāda pati nozīme un apjoms kā ECPAK 11. pantam (66).
112. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka tiesības uz biedrošanās brīvību veido vienu no demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības būtiskajiem pamatiem, jo tās dod pilsoņiem iespēju kopīgi rīkoties kopējo interešu jomā un tādējādi veicināt sabiedrisko norišu pienācīgu darbību (67).
113. Tādējādi, ņemot vērā arī šīs LES un Hartas tiesību normas, ir jāizvērtē, vai, kā to apgalvo Komisija, fakts, ka “mobilajiem” Savienības pilsoņiem ir tiesiski neiespējami iestāties politiskā partijā Polijā, apdraud šo pilsoņu tiesību kandidēt pašvaldību vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās nosacījumu vienlīdzību, salīdzinot ar Polijas pilsoņiem, it īpaši, ciktāl tas ievērojami mazina viņu iespējas tikt ievēlētiem.
b) Par vēlēšanu tiesību izmantošanas ierobežojuma pastāvēšanu
114. Polijas Republika, kuru atbalsta Čehijas Republika, uzskata, ka Komisija nav sniegusi pierādījumus par aplūkoto tiesību aktu normu faktisko ietekmi uz “mobilo” Savienības pilsoņu tiesībām kandidēt.
115. Taču Tiesa ir nospriedusi, ka gadījumā, kad valsts pienākumu neizpilde izriet no tāda leģislatīva vai reglamentējoša akta pieņemšanas, kura esamība un piemērošana netiek noliegta, šādas neizpildes esamību var pierādīt, izmantojot šā akta normu juridisku izvērtējumu (68).
116. Šajā lietā pienākumu neizpilde, ko Komisija pārmet Polijas Republikai, izriet no tāda leģislatīva akta pieņemšanas, kura esamību un piemērošanu šī dalībvalsts nenoliedz un kura normas ir juridiski izvērtētas pieteikumā par lietas ierosināšanu.
117. Turklāt ir jāizvērtē, cik lielā mērā šim tiesiskajam regulējumam ir atturoša iedarbība uz iespējamām kandidatūrām vēlēšanās, ko gan nevar kvantificēt.
118. Tādēļ Polijas Republikai nav pamata pārmest Komisijai, ka tā nesniedz pierādījumus par to, kā likums, ar kuru iestāšanās politiskā partijā ir paredzēta tikai Polijas pilsoņiem, faktiski ietekmē “mobilo” Savienības pilsoņu vēlēšanu tiesības.
119. Runājot par attiecīgo Polijas likumu, ar kuru tiesības iestāties politiskā partijā ir paredzētas tikai Polijas pilsoņiem, nevienlīdzīgā attieksme saistībā ar vēlēšanu tiesībām, manuprāt, izriet tikai no konstatējuma, ka pilsoņiem, lai kandidētu pašvaldību vēlēšanās vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās, ir brīva izvēle, proti, to darīt kā politiskas partijas biedriem vai kā neatkarīgiem kandidātiem, turpretī “mobilo” Savienības pilsoņu rīcībā ir tikai šis pēdējais līdzeklis. Kā izklāstīts iepriekš, piekļuve politiskajām partijām ļauj izmantot vēlēšanu tiesības efektīvāk, lai piedalītos demokrātiskajā dzīvē.
120. Neviens no Polijas Republikas izklāstītajiem risinājumiem nevar mainīt šo vērtējumu. It īpaši tas, ka “mobilajiem” Savienības pilsoņiem var atļaut kandidēt partijas sarakstā, nevar kompensēt šo viņu spējas rīkoties ierobežojumu, jo viņi ir atkarīgi no īpašiem izpildāmiem kritērijiem, kurus izklāstījusi Komisija. Turklāt to organizāciju, kuras ir pieejamas personām, kas nav politiskas partijas biedri, lomas tvērums, uz kuru ir atsaukusies Polijas Republika, nav salīdzināms ar politiskas partijas lomas tvērumu.
121. Piedevām Komisija pierāda nevienlīdzības saistībā ar vēlēšanu komiteju finansējumu, kas tieši izriet no tiesību aktu normām, esamību, kuru tās minētā ziņojuma (69) autori ir kvalificējuši par “acīmredzamu šķērsli”.
122. Tālab es ierosinu Tiesai uzskatīt, ka Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka pastāv vēlēšanu tiesību izmantošanas ierobežojums “mobilajiem” Savienības pilsoņiem, kuri atrodas tādā pašā situācijā, kādā atrodas valsts pilsoņi.
123. No tā izriet, ka Polijas Republika, pieņemot aplūkoto valsts tiesību normu savas kompetences īstenošanas ietvaros, nav ievērojusi prasības, kas izriet no Savienības tiesībām, proti, no LESD 22. panta, kas jāskata kopsakarā ar Hartas 12., 39. un 40. pantu.
c) Par iestāšanās politiskā partijā ierobežojuma pamatojumu
124. Polijas Republika atšķirīgo attieksmi pret “mobilajiem” Savienības pilsoņiem, kas izriet no tās izvēles dalību politiskā partijā atļaut tikai saviem pilsoņiem, pamato ar iemesliem, kas izriet no Līguma, it īpaši tiem, kas saistīti ar nacionālās identitātes respektēšanu.
125. Šī dalībvalsts atsaucas uz LES 4. panta 2. punktu un būtībā apgalvo, ka Savienības tiesības, kā tās interpretējusi Komisija, nozīmētu, ka “mobilie” Savienības pilsoņi piedalītos sabiedriskajā dzīvē līmenī, kas atšķiras no dalībvalstu pieļautā līmeņa, un it īpaši tiem tiktu ļauts ietekmēt valsts lēmumus, izmantojot politisko partiju instrumentu.
126. Ir jāatgādina, ka saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām.
127. Ir taisnība, ka valsts politiskās dzīves organizācija, kurā politiskās partijas piedalās, ir daļa no nacionālās identitātes LES 4. panta 2. punkta izpratnē. Šajā ziņā šīs identitātes respektēšana izpaužas kā “mobilo” Savienības pilsoņu dalības vēlēšanās ierobežojums, ļaujot piedalīties tikai Eiropas Parlamenta vēlēšanās un pašvaldības vēlēšanās, bez mērķa saskaņot dalībvalstu vēlēšanu sistēmas (70). Savienības likumdevējs ir arī ņēmis vērā atvieglotas piekļuves šīm vēlēšanām ietekmi uz dzīvesvietas dalībvalsts politiskās dzīves līdzsvaru, paredzot, ka dalībvalstis par labu saviem pilsoņiem var pieņemt atsevišķus reglamentētus (71) un pārejas pielāgojumus.
128. Attiecībā uz jautājumu par “mobilo” Savienības pilsoņu iestāšanās politiskās partijās ietekmi valsts līmenī šīs iestāšanās potenciālo seku šajās partijās dēļ, ir jānorāda, ka visu lietas dalībnieku ieskatā tā ir partiju kompetencē. Proti, tās var brīvi definēt savu organizāciju un kārtību, kādā tās izvēlas savus kandidātus (72). Ir jāatzīmē, ka Polijas Republika vienīgi apgalvo –to nepierādot –, ka nav iespējams ierobežot biedru, kas ir “mobilie” Savienības pilsoņi, darbības jomu ar atsevišķām vēlēšanām.
129. Tādēļ es piekrītu Komisijas viedoklim, ka “mobilo” Savienības pilsoņu iestāšanās politiskā partijā pieļaušana, lai garantētu viņu tiesību efektivitāti pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, nevar apdraudēt Polijas Republikas nacionālo identitāti.
130. Turklāt, pieņemot, ka šāds apdraudējums tiek pierādīts, LES 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā tāda paša ranga normas (73).
131. Tādēļ LES 4. panta 2. punkts nevar atbrīvot dalībvalstis no Hartā apstiprināto pamattiesību ievērošanas (74), pie kurām pieskaitāms demokrātijas princips un vienlīdzības princips, kurš ir izklāstīts LESD 22. pantā (75) un kuru saistībā ar tiesību kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanu piešķir Savienības pilsonība. Šie principi ir daļa no Savienības pamatvērtībām (76).
132. Visu šo apsvērumu dēļ ierosinu Tiesai nospriest, ka Komisijas prasība ir pamatota.
VI. Par tiesāšanās izdevumiem
133. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Tiesai, manuprāt, būtu jāapmierina Komisijas prasījumi, Polijas Republikai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
134. Saskaņā ar Reglamenta 140. panta 1. punktu Čehijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
VII. Secinājumi
135. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest šādi:
1) Liedzot Eiropas Savienības pilsoņiem, kuriem nav Polijas pilsonības, bet kuri dzīvo Polijas Republikā, tiesības iestāties politiskā partijā, Polijas Republika nav izpildījusi LESD 22. pantā paredzētos pienākumus,.
2) Polijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
3) Čehijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.