Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTES

JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2024. gada 11. janvārī (1)

Lieta C‑48/22 P

Google LLC,

Alphabet, Inc.

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Vispārējās meklēšanas internetā pakalpojumi – Preču specializētās meklēšanas internetā pakalpojumi – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpums – Ļaunprātīga izmantošana ar sviras efekta palīdzību – Uz sniegumu balstīta konkurence – Atšķirīga attieksme, izmantojot prioritātes piešķiršanu saviem pakalpojumiem – Priekšrocību nodrošināšana sava specializētās meklēšanas pakalpojuma rezultātiem – Iespējamas izstumšanas sekas – Hipotētiska analīze – Hipotētisks tikpat efektīvs konkurents

I.      Ievads

1.        Apelācijas sūdzība, ko ir iesniegušas Google LLC un Alphabet Inc. (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzējas”), ir vērsta pret Vispārējās tiesas 2021. gada 10. novembra spriedumu Google un Alphabet/Komisija (Google iepirkšanās) (2) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”). Tajā Vispārējā tiesa būtībā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību par Eiropas Komisijas 2017. gada 27. jūnija lēmumu – Google meklēšana (iepirkšanās) (3) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Minētajā lēmumā Komisija bija konstatējusi, ka Google ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli dažādos vispārējās interneta meklēšanas pakalpojumu un preču specializētās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos LESD 102. panta izpratnē. Ļaunprātīga izmantošana izpaudās citastarp tādējādi, ka Google, parādot meklēšanas rezultātus savā vispārējo rezultātu lapā, diskriminēja konkurējošos preču pirkumu salīdzināšanas pakalpojumus salīdzinājumā ar savu pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu. Savā prasībā apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu un, pakārtoti, samazināt ar to tām uzlikto naudas sodu.

2.        Šajā lietā izvirzītajiem tiesību jautājumiem saistībā ar LESD 102. pantu ir liela juridiskā un praktiskā nozīme.

3.        Pirmkārt, ir jāprecizē, ar kādiem nosacījumiem dominējoša uzņēmuma atšķirīga attieksme pret konkurentiem, citastarp izmantojot prioritātes piešķiršanu saviem pakalpojumiem digitālajos tirgos, neatbilst (normāliem) uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem un tādējādi to var atzīt par ļaunprātīgu izmantošanu. Īpaši strīdīgs ir jautājums, vai šim mērķim ir piemērojami citastarp 1998. gada 26. novembra spriedumā Bronner (4) (turpmāk tekstā – “spriedums Bronner”) atzītie stingrie kritēriji, lai atzītu ļaunprātīgu izmantošanu, liedzot piekļuvi “būtiskai iekārtai” [nozīmīgai infrastruktūrai].

4.        Otrkārt, ir jāprecizē vēl citi kritēriji, kas ļauj konstatēt ar LESD 102. pantu nesaderīgu praksi. Te ietilpst jautājums, vai un kādā veidā Komisijai ar hipotētiskas analīzes palīdzību ir jāpierāda, ka šāda prakse rada vismaz iespējamas izstumšanas sekas. Turklāt ir jānoskaidro, vai, lai pierādītu šādas izstumšanas sekas tādā lietā kā šī, Komisijai ir jāpārbauda tikpat efektīva vai spējīga konkurenta (5) kritērijs.

II.    Fakti

A.      Tiesvedības priekšvēsture

5.        Tiesvedības priekšvēsture ir aprakstīta pārsūdzētā sprieduma 1.‑20. punktā, un to var apkopot šādi:

6.        Google ir sabiedrība, kas dibināta Mauntinvjū [Mountain View], Kalifornijā (Amerikas Savienotās Valstis) un kas visā pasaulē piedāvā tostarp dažādas meklēšanas funkcijas internetā. Vispazīstamākā no tām ir vispārējā meklētājprogramma, kas pieejama internetvietnē www.google.com vai attiecīgajās reģionālajās internetvietnēs. Sabiedrība Alphabet, kas arī atrodas Mauntinvjū, kopš 2015. gada 2. oktobra ir vienīgā Google akcionāre un grupas, kurā ietilpst Google, mātesuzņēmums.

7.        Interneta lietotāji var uzsākt meklēšanas procesu, ievadot meklētājvārdus Google internetvietnē. Meklēšanas rezultāti tiek sakārtoti pēc atbilstības, izmantojot dažādus kritērijus un algoritmus, un pēc tam tiek parādīti.

8.        Šajā lietā īpaša nozīme ir atšķirībai starp informācijas vispārējo meklēšanu un specializēto meklēšanu internetā. Vispārējā meklēšana var aptvert daudzus meklēšanas mērķus un jēdzienus. Savukārt specializētajai meklēšanai ir konkrēts meklēšanas mērķis attiecībā uz konkrētām precēm, pakalpojumiem, saturu vai informāciju. Pamatojoties uz lietotāju ievadītajiem meklētājvārdiem, Google veic vispārēju meklēšanu, specializētu meklēšanu vai apvieno abus meklēšanas veidus un, piemērojot algoritmus, parāda rezultātus.

9.        Strīdā nozīmīgajā laikposmā Google konkurēja ar citu vispārējo meklētājprogrammu, piemēram, AltaVista, Yahoo, Bing vai Qwant, pakalpojumu sniedzējiem, no kurām daži piedāvāja arī specializētās meklēšanas pakalpojumus (turpmāk tekstā – “interneta meklētājprogrammas”). Turklāt pastāvēja arī specializēto meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzēji pirkumu salīdzināšanas jomā, piemēram, Bestlist, Nextag, IdealPrice, Twenga, Kelkoo vai Prix.net (turpmāk tekstā – “pirkumu salīdzināšanas pakalpojumi”).

10.      Apstrīdētā lēmuma un pārsūdzētā sprieduma priekšmets ir preču meklēšana un šādas meklēšanas rezultātu attēlojums Google internetvietnē attiecībā uz vispārējās meklēšanas rezultātu parādīšanu. Atbildot uz preču meklēšanas pieprasījumu, interneta meklētājprogramma vai pirkumu salīdzināšanas pakalpojums kā rezultātus parāda dažādas internetvietnes, kur var iegādāties meklēto preci. Tās var būt tirgotāju vai tirdzniecības platformu, piemēram, eBay vai Amazon, internetvietnes.

11.      Pirmoreiz 2002. gadā (ASV) un 2004. gadā (Eiropā) papildus vispārējai meklēšanai Google sāka piedāvāt atsevišķu preču meklēšanu. Izmantojot datubāzi, kurā tika ievietota informācija no tirgotājiem, – “preču indeksu”, meklēšanas rezultāti tika sašķiroti un parādīti pēc atbilstības, piemērojot īpašus algoritmus. Tie bija meklēšanas algoritmi, kas atšķīrās no tiem, kuri tika izmantoti vispārējā interneta meklēšanā, izmantojot tā dēvēto “rāpuļprogrammas” (crawling) darbību, lai iegūtu informāciju no internetvietnēm, to indeksētu, iekļautu Google “interneta indeksā”, šķirotu pēc atbilstības un parādītu. Google sākotnēji ļāva veikt specializēto preču meklēšanu atsevišķā internetvietnē ar nosaukumu “Froogle”.

12.      No 2003. gada (ASV) un no 2005. gada (Eiropā) Google integrēja preču specializētās meklēšanas rezultātus vispārējās meklēšanas rezultātos. Līdz 2007. gadam preču meklēšanas rezultāti tika grupēti un parādīti vizuāli atšķirīgā, atsevišķā vispārējās meklēšanas rezultātu sadaļā “Product OneBox”. Šajā box bija arī saites uz tirgotāju lapām, kā arī uz Froogle lapu ar plašāku tirgotāju un tirdzniecības platformu izvēli. Ārpus Product OneBox vispārējās meklēšanas rezultātos bija iekļautas arī citu pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu internetvietnes.

13.      Google paziņoja, ka 2007. gadā tā ir mainījusi preču meklēšanas rezultātu attēlojumu vispārējās meklēšanas rezultātos. Tā pārdēvēja Froogle vietni par “Product Search”, bet Product OneBox – par “Product Universal” un vēlāk par “Shopping Units”. Turklāt tā papildināja preču meklēšanas rezultātus ar fotogrāfijām un detalizētāku informāciju, galvenokārt par preču cenu un to pircēju vērtējumu. Turpretim vispārējās meklēšanas rezultātos, kuros bija redzamas arī citu pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu vietnes, joprojām bija norādīta tikai vienkārša zila saite bez fotogrāfijām vai teksta. Mehānisms “Universal Search” ļāva vispārējo rezultātu lapā ar Product OneBox vai attiecīgi ar Product Universal saistītās preces hierarhiski sarindot ar vispārējās meklēšanas rezultātiem. No 2010. gada septembra Google deva iespēju Eiropā reklāmdevējiem un interneta lietotājiem, noklikšķinot uz teksta, skatīt meklēto preču fotogrāfijas un piedāvātās cenas palielinātā formātā, salīdzinot ar sākotnējo teksta sludinājumu.

14.      Papildus preču meklēšanas rezultātu atšķirīgajam vizuālajam attēlojumam Product Universal vai Shopping Units un vispārējā meklēšanā Google – atbilstoši apstrīdētajā lēmumā sniegtajiem secinājumiem (6) – no 2011. gada ieviesa īpašus pielāgošanas algoritmus, proti, algoritmu “Panda”. Tas tika piemērots tikai vispārējās meklēšanas rezultātiem, lai tos sakārtotu pēc atbilstības, bet ne Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma preču meklēšanas rezultātiem, kas bija atklāti redzami Product Universal vai Shopping Units.

15.      No 2013. gada Google interneta meklētājprogrammā preču meklēšanas rezultāti tika attēloti šādi: Shopping Units zem virsraksta ar meklētājvārdu bija norādīta saite uz Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu, bet zem preču attēliem – saites uz tirgotāju un tirdzniecības platformu internetvietnēm. Šis attēlojums tika papildināts ar parādītām fotogrāfijām, cenām un pircēju vērtējumiem. Savukārt saites uz citiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem netika attēlotas Shopping Units, bet joprojām tika parādītas tikai kā vispārējās meklēšanas rezultāti, izmantojot vienkārši zilu saiti.

16.      Saskaņā ar Komisijas secinājumiem (7), kas ir apkopoti pārsūdzētajā spriedumā un vairs netiek apstrīdēti apelācijas tiesvedībā, tostarp algoritma Panda piemērošanas dēļ citu pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu internetvietnes bieži vien tika parādītas vispārējās meklēšanas rezultātos zemāk, jo tās tikai ietvēra atsauces uz citu tirgotāju un tirdzniecības platformu internetvietnēm, nepiedāvājot savu saturu. Tomēr šie algoritmi neesot piemēroti Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojumam, lai gan tam bija daudz kopīgu pazīmju ar konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem, pēc kurām to varētu tāpat ierindot zemāk meklēšanas rezultātos. Tādējādi kopš Product Universal ieviešanas Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma rezultāti vairumā gadījumu esot tikuši parādīti vai nu virs visiem vispārējās meklēšanas rezultātiem, vai arī starp pirmajiem vispārējiem rezultātiem, tātad ļoti labi redzamā vietā, un tā mērķis atbilstoši Google iekšējai elektroniskā pasta vēstulei esot bijis “ievērojami paaugstināt datplūsmu”. Saites uz citiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem esot bijušas visredzamākās 2010. gada beigās, bet pēc algoritma Panda ieviešanas Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Francijā, Itālijā un Spānijā to redzamība pēkšņi un strauji esot samazinājusies. Tās joprojām esot tikušas attēlotas ar vienkāršu zilu saiti, t.i., bez papildu fotogrāfijām un informācijas par precēm, cenām un pārdevējiem. Fakts, ka uz Shopping Units ar Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma preču meklēšanas rezultātiem neattiecās tie paši hierarhiskās rindošanas mehānismi, it īpaši algoritms Panda, un ka šie rezultāti ar izcēlumu box parādījās ļoti labi redzamā vietā augstāk virs vispārējās meklēšanas rezultātiem un ar bagātīgāku grafisko elementu, tostarp fotogrāfiju un dinamiskās informācijas, attēlojumu, kā to bija paredzējusi Google, esot izraisījis lielākus interneta lietotāju klikšķu rādītājus un tādējādi palielinājis tās ieņēmumus.

17.      Šīs tiesvedības priekšmets ir kopš 2008. gada praktizēto darbību kombinācija, kuras rezultātā Google pašas pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma meklēšanas rezultātiem vispārējās meklēšanas rezultātu lapā tika dota priekšroka salīdzinājumā ar konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu rezultātiem (turpmāk tekstā – “pārmestā prakse”).

B.      Administratīvais process un apstrīdētais lēmums

18.      Kopš 2009. gada Komisija ir saņēmusi vairākas sūdzības par iepriekš raksturoto Google praksi. 2010. gada 30. novembrī tā uzsāka formālo izmeklēšanas procedūru saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 773/2004 (8) 2. panta 1. punktu. Tās rezultātā 2013. gada 13. martā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 (9) 9. pantu Komisija pieņēma sākotnējo vērtējumu. Piedāvājumus par saistību akceptēšanu, ko Google vēlāk iesniedza laikā no 2013. gada aprīļa līdz 2014. gada janvārim, pēc sūdzības iesniedzēju uzklausīšanas Komisija noraidīja. 2015. gada 15. aprīlī tā atsāka Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktā paredzēto pārkāpuma atklāšanas procedūru un pieņēma Google adresētu paziņojumu par iebildumiem. 2016. gada 14. jūlijā Komisija pieņēma papildu paziņojumu par iebildumiem.

19.      Administratīvais process detalizēti ir aprakstīts pārsūdzētā sprieduma 21.‑39. punktā.

20.      2017. gada 27. jūnijā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

21.      Šajā lēmumā ir secināts, ka Google ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli vispārējās interneta meklēšanas pakalpojumu un preču specializētās meklēšanas pakalpojumu tirgos saskaņā ar LESD 102. pantu un EEZ līguma 54. pantu. Ļaunprātīga izmantošana esot izpaudusies tādējādi, ka savas vispārējās meklētājprogrammas meklēšanas rezultātos Google ir attēlojusi sava pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma rezultātus vizuāli detalizētāk nekā konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu rezultātus un tikai pēdējiem ir piemērojusi algoritmu Panda. Šāda prakse esot palielinājusi datplūsmu no Google vispārējās meklēšanas rezultātu internetvietnes uz tās preču meklēšanas rezultātu internetvietni un samazinājusi datplūsmu uz konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu internetvietnēm. Tā esot radījusi iespējamas konkurenci ierobežojošas sekas dažādu valstu vispārējās interneta meklēšanas pakalpojumu un preču specializētās meklēšanas pakalpojumu tirgos. Teritoriālā un laika ziņā Komisija kopš 2008. gada janvāra dažādos laikposmos šādu ļaunprātīgu izmantošanu konstatēja pavisam 13 EEZ valstīs, proti, Beļģijā, Čehijas Republikā, Dānijā, Vācijā, Spānijā, Francijā, Itālijā, Nīderlandē, Austrijā, Polijā, Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē un Norvēģijā.

22.      Šos secinājumus Komisija apstrīdētajā lēmumā būtībā pamato šādi (10):

23.      Komisija nošķir divus digitālos tirgus, proti, vispārējās interneta meklēšanas pakalpojumu tirgu (turpmāk tekstā – “vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgus”) un preču specializētās interneta meklēšanas jeb pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu tirgu (turpmāk tekstā – “preču specializētās meklēšanas pakalpojumu tirgus”), kuriem abiem ir valsts mērogs (11). Attiecībā uz pirmo tirgu tā norāda, ka internetvietnēs – “divu profilu” platformas izpratnē – piedāvātie vispārējās meklēšanas pakalpojumi savstarpēji konkurē, lai mudinātu pēc iespējas vairāk interneta lietotāju tos izmantot (bez maksas) un tādējādi palielinātu reklāmdevēju pieprasījumu pēc (maksas) komerciālas izmantošanas (12).

24.      Komisija ir konstatējusi ļoti būtiskus šķēršļus ienākšanai vispārējās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos. Lai ienāktu šajos tirgos, esot vajadzīgi ievērojami ieguldījumi. Interneta meklētājprogramma varot labi darboties tikai tad, ja pietiekami daudz lietotāju iesniedz būtisku meklēšanas pieprasījumu apjomu. Turklāt pietiekams finansējums nozīmējot, ka šīs meklētājprogrammas internetvietnē tiek izvietots pietiekams daudzums maksas reklāmu. Abi aspekti esot labvēlīgi tirgus līderim un apgrūtinot jaunu dalībnieku ienākšanu šajā tirgū (13). Kopš 2008. gada Google – izņemot Čehijas Republiku (tur tikai kopš 2011. gada) – visu EEZ valstu vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos esot dominējošs stāvoklis (14).

25.      Attiecībā uz preču specializētās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgiem Komisija norāda, ka pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma panākumi galvenokārt ir atkarīgi no radītā datplūsmas apjoma, t.i., no interneta lietotāju veikto klikšķu skaita attiecīgajā internetvietnē. Nozīmīga datplūsma ļaujot pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem pārliecināt tirgotājus sniegt tiem vairāk datu par savām precēm, uz šā pamata paplašināt savu [pakalpojumu] piedāvājumu un, savukārt, padarīt to pievilcīgāku tirgotājiem, reklāmdevējiem, interneta lietotājiem un potenciālajiem pircējiem, tādējādi palielinot savus ieņēmumus (15).

26.      Pēc Komisijas domām, pārmestā prakse esot samazinājusi datplūsmu no Google vispārējo rezultātu lapām uz konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem un atbilstoši palielinājusi datplūsmu no šīm lapām uz tās pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu. Aptuveni 95 % interneta lietotāju klikšķu esot bijuši uz pirmajiem desmit vispārējās meklēšanas rezultātiem Google internetvietnē, no kuriem lielākā daļa – uz pirmajiem trim līdz pieciem, un tādējādi tie esot radījuši lielāko datplūsmu. Konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu rezultātu pakārtotā pozīcija tiem esot ļoti neizdevīga (16), un to nevarot efektīvi aizstāt ar citiem datplūsmas avotiem (17).

27.      Komisija uzskata, ka pārmestā prakse radīja iespējamas konkurenci ierobežojošas sekas vispārējās meklēšanas pakalpojumu un preču specializētās meklēšanas pakalpojumu valstu tirgos. Pēdējos minētajos tirgos šāda prakse varot likt konkurentiem pārtraukt savu darbību, kavēt inovācijas un ierobežot patērētāju iespējas piekļūt spējīgākajiem pakalpojumiem. Tādējādi tiekot ietekmēta šo tirgu konkurences struktūra. Vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos Google esot izmantojusi papildu ieņēmumus, kas gūti preču specializētās meklēšanas jomā, lai stiprinātu savus vispārējās meklēšanas pakalpojumus un tādējādi saglabātu dominējošo stāvokli šajos tirgos (18).

28.      Par šo praksi Komisija uzlika Google naudas sodu 2 424 495 000 EUR apmērā, par ko Alphabet kā tās vienīgā akcionāre ir solidāri atbildīga 523 518 000 EUR apmērā (19).

C.      Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

29.      Ar prasību, kas 2017. gada 11. septembrī tika celta Vispārējā tiesā, apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu. Pakārtoti tās lūdza atcelt vai samazināt tām uzlikto naudas sodu.

30.      Tiesvedība Vispārējā tiesā detalizēti ir aprakstīta pārsūdzētā sprieduma 79.‑118. punktā.

31.      Šajā tiesvedībā Bureau européen des unions de consommateurs (Eiropas Patērētāju organizācija, BEUC), Infederation Ltd (turpmāk tekstā – “Foundem”), Verband Deutscher Zeitschriftenverleger e.V. (Vācijas žurnālu izdevēju reģistrētā apvienība; turpmāk tekstā – “VDZ”), BDVZ – Bundesverband Digitalpublisher und Zeitungsverleger e.V. (Federālā Digitālo izdevēju un laikrakstu izdevēju reģistrētā apvienība; turpmāk tekstā – “BDZV”), Visual Meta GmbH, Twenga, EBTA Uzraudzības iestādei, Kelkoo un Vācijas Federatīvajai Republikai tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Computer & Communication Industry Association (turpmāk tekstā – “CCIA”) tika atļauts iestāties lietā apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumu atbalstam.

32.      Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu daļā, kurā Komisija bija konstatējusi LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta noteikumu pārkāpumu, ko bija izraisījusi Google dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana 13 valstu vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos. Pārējā daļā Vispārējā tiesa noraidīja prasību un apstiprināja minētajā lēmumā sniegto konstatējumu par Google dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu 13 valstu preču specializētās meklēšanas pakalpojumu tirgos. Īstenojot savas pilnvaras neierobežoti pārbaudīt novērtējumu, tā atstāja spēkā visu naudas sodu, ko Komisija bija uzlikusi apelācijas sūdzības iesniedzējām.

III. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

33.      Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 20. janvārī, apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu.

34.      Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 2. februārī, apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza, lai to apelācijas sūdzības 2. pielikums ar apstrīdēto lēmumu redakcijā, kas atbilst to prasības pieteikuma 1. pielikumam, tiktu uzskatīts par konfidenciālu attiecībā pret personām, kas iestājušās lietā. Vispārējā tiesa jau pirmajā instancē bija atzinusi to par konfidenciālu. Ar 2022. gada 22. marta rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs apmierināja šo lūgumu (20).

35.      Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 9. jūnijā, PriceRunner International AB (turpmāk tekstā – “PriceRunner”) saskaņā ar Tiesas statūtu 40. panta otro daļu lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2022. gada 1. septembra rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs šo lūgumu apmierināja. Minētajā rīkojumā tika atzīta apelācijas sūdzības 2. pielikuma konfidencialitāte attiecībā pret PriceRunner, kurai tika atļauts iesniegt iestāšanās rakstu.

36.      Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 17. jūnijā, FairSearch AISLB saskaņā ar Tiesas statūtu 40. panta otro daļu lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2022. gada 1. septembra rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs šo lūgumu noraidīja.

37.      Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi ir šādi:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu,

–        atcelt apstrīdēto lēmumu vai, pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai nolēmuma pieņemšanai,

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā un tiesvedībā Vispārējā tiesā un

–        piespriest PriceRunner atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar tās iestāšanās lietā.

38.      Komisijas prasījumi ir šādi:

–        noraidīt apelācijas sūdzību un

–        piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

39.      CCIA lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu, atcelt apstrīdēto lēmumu vai, pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai nolēmuma pieņemšanai un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar tās iestāšanos lietā.

40.      EBTA Uzraudzības iestāde lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

41.      BEUC lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar tās iestāšanos apelācijas tiesvedībā.

42.      Foundem lūdz noraidīt apelācijas sūdzību kā acīmredzami nepieņemamu vai pilnībā noraidīt to kā nepamatotu un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar tās iestāšanos lietā.

43.      Kelkoo lūdz noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu tiktāl, ciktāl ar to tiek apstrīdēti Vispārējās tiesas konstatētie fakti, un pārējā daļā kā nepamatotu un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar tās iestāšanos lietā.

44.      Ladenzeile (iepriekš: Visual Meta GmbH), BDZV un VDZ lūdz pilnībā noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas saistīti ar to iestāšanos lietā.

45.      Twenga lūdz noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzēju apelācijas pamatus, apstiprināt pārsūdzēto spriedumu un apstrīdēto lēmumu un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

46.      PriceRunner lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar tās iestāšanos lietā.

47.      2023. gada 19. septembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Tiesas jautājumiem.

48.      Atbildot uz Tiesas jautājumu, apelācijas sūdzības iesniedzējas atsauca apelācijas sūdzību, kā norādīts tiesas sēdes protokolā, ciktāl tā bija vērsta pret pārsūdzētā sprieduma daļu, ar kuru Vispārējā tiesa bija apmierinājusi viņu prasību (rezolutīvās daļas 1. punkts).

IV.    Izvērtējums

A.      Pieņemamība

49.      Foundem un Kelkoo prasījumi noraidīt apelācijas sūdzību kā (acīmredzami) nepieņemamu nevar tikt apmierināti. Ne to rakstveida apsvērumos, ne tiesas sēdē sniegtajos paskaidrojumos nav sniegts nekāds pienācīgs pamatojums.

50.      It īpaši Foundem arguments, ka apelācijas sūdzība ir balstīta uz maldinošu vai nepilnīgu būtisko faktu izklāstu vai uz to nepieņemamu pārvērtēšanu, neatbilst judikatūrā atzītajām prasībām, lai pierādītu apelācijas sūdzības nepieņemamību. Tā nav pieņemama tikai tad, ja tās mērķis ir faktu vai pierādījumu atkārtota pārbaude, kas principā nav Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā (21). Tomēr tas neattiecas ne uz vienu no šajā apelācijas sūdzībā izvirzītajiem apelācijas pamatiem. Turklāt no Foundem un Kelkoo argumentiem nekļūst skaidrs, vai un kādā mērā Vispārējās tiesas konstatēto faktu šķietamā apstrīdēšana apelācijas sūdzībā atšķiras no to šķietami kļūdainā juridiskā vērtējuma.

51.      Tāpēc apelācijas sūdzība ir pieņemama.

B.      Apelācijas pamati

52.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza četrus apelācijas pamatus.

53.      Ar pirmo apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā, ka Google nebija pienākuma nodrošināt konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem nediskriminējošu piekļuvi tās interneta meklēšanas pakalpojumam, citastarp preču meklēšanas pakalpojumam paredzētajām boxes.

54.      Ar otro apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst pret vairākām Vispārējās tiesas tiesību kļūdām, jo tā esot atzinusi, ka apstrīdētajā lēmumā ir pierādīts, ka Google prakse neatbilst normālas uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem.

55.      Ar trešo apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, novērtējot cēloņsakarību starp pārmesto praksi un tās iespējamām sekām, citastarp tāpēc, ka tā nav iebildusi pret to, ka apstrīdētajā lēmumā nav veikta hipotētiskā analīze.

56.      Ar ceturto apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka Komisijai nebija pienākuma pārbaudīt, vai pārmestā prakse varēja izstumt no tirgus tikpat efektīvus konkurentus.

C.      Ļaunprātīga izmantošana vai uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļi (pirmais un otrais apelācijas pamats)?

1.      Ievada apsvērumi

57.      Pirmais un otrais apelācijas pamats attiecas uz jautājumu, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, apstiprinot, ka pārmestā prakse neatbilst normālas uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem un tādējādi ir ļaunprātīga LESD 102. panta izpratnē. Otrais apelācijas pamats ir par dažādiem iebildumiem saistībā ar konkurences, kas balstīta uz sniegumu, nošķiršanu no ļaunprātīgas rīcības vispārīgi, savukārt pirmais apelācijas pamats ir saistīts ar konkrēto jautājumu par citastarp spriedumā Bronner (22) atzīto kritēriju (turpmāk tekstā – “Bronner kritēriji”) piemērojamību.

58.      Tiesa ir izstrādājusi Bronner kritērijus, lai izvērtētu, vai dominējošā uzņēmuma atteikums sniegt konkurentiem (nediskriminējošu) piekļuvi būtiskam starppakalpojumam, piemēram, intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanas licencei vai tam piederošai infrastruktūrai, ir ļaunprātīgs. Šī judikatūra jau ilgu laiku tiek apspriesta saistībā ar atslēgvārdu “būtiska iekārta” (“essential facility”) (23). Kā liecina arī šī lieta, šo kritēriju piemērošanas joma ir ļoti apstrīdēta. Manuprāt, to piemērošana būtu jāierobežo ar sākotnēji atzītajiem pakalpojuma sniegšanas vai piekļuves atteikuma gadījumiem. Ja šāda atteikuma nav – kā tas ir šajā lietā – un runa ir tikai par neatbilstīgiem vai diskriminējošiem pakalpojuma sniegšanas vai piekļuves nosacījumiem, tad to piemērošana ir izslēgta.

59.      Pretēji secībai, kādā Vispārējā tiesa izskatīja piekto prasības pamatu (24), es vispirms izskatīšu pirmo apelācijas pamatu (2. apakšnodaļā) un pēc tam otro pamatu (3. apakšnodaļā), lai pārbaudītu, vai Vispārējā tiesa varēja apstiprināt pārmesto praksi kā ļaunprātīgu, nepieļaujot tiesību kļūdu.

2.      Bronner kritēriju piemērojamība (pirmais apelācijas pamats)

a)      Ar pirmo apelācijas pamatu izvirzīto iebildumu kopsavilkums

60.      Ar pirmo apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pieļaujot tiesību kļūdu un nepieļaujami aizstājot apstrīdētajā lēmumā ietverto pamatojumu, nav ņēmusi vērā Bronner kritērijus (pirmā daļa) un ir atzinusi tos par nepiemērojamiem (otrā daļa). Taču šie kritēriji esot piemērojami jebkuram dominējošā uzņēmuma pienākumam sniegt konkurentiem piekļuvi būtiskai iekārtai un principā piemērojami visiem atšķirīgas attieksmes veidiem. Google vispārējo rezultātu lapā redzamās sadaļas Shopping Units esot atsevišķa Google izstrādāta infrastruktūra. Tādējādi sava pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma rezultātu izdevīgāka izvietošana esot saistīta ar jautājumu par nevienlīdzīgu, taču uz sniegumu balstītai konkurencei atbilstīgu piekļuvi šai infrastruktūrai sprieduma Bronner izpratnē. Tomēr apstrīdētā lēmuma rezultātā Google esot jānodrošina konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem vienlīdzīga piekļuve Shopping Units. Vispārējā tiesa esot kļūdaini noraidījusi šo argumentāciju.

61.      Komisija, ko atbalsta personas, kas iestājušās lietā tās prasījumu atbalstam, apstrīd, ka Vispārējā tiesa ir aizstājusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu. Turklāt tā būtībā apgalvo, ka Shopping Units boxes nav atsevišķa infrastruktūra. Drīzāk tās esot daļa no Google vispārējo rezultātu lapas, kurai tā jau esot nodrošinājusi piekļuvi konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem. Apstrīdētajā lēmumā izvirzītais apgalvojums būtībā esot vērsts nevis uz jautājumu par piekļuvi atsevišķai infrastruktūrai, bet gan uz Google praksi vispārējo rezultātu lapā izdevīgāk parādīt sava pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma meklēšanas rezultātus, nevis konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu meklēšanas rezultātus, kā rezultātā šie konkurenti varot tikt izstumti no tirgus. Bronner kritēriji neesot nedz vispārēji piemērojami, nedz arī piemērojami šādam prioritātes piešķiršanas saviem pakalpojumiem gadījumam.

b)      Pārsūdzētie Vispārējās tiesas secinājumi

62.      Pirmais apelācijas pamats attiecas uz apsvērumiem, kas sniegti pārsūdzētā sprieduma 212.‑249. punktā un kuros, atbildot uz piektā prasības pamata otro daļu, ir sniegti šādi secinājumi:

63.      Vispirms Vispārējā tiesa atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 649.‑651. apsvērumu, saskaņā ar kuriem Bronner kritēriji nav piemērojami šīs lietas apstākļiem triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, ļaunprātīga izmantošana ar sviras efekta palīdzību esot konstatēts un neatkarīgs ļaunprātīgas izmantošanas veids, kas neatbilst uz sniegumu balstītai konkurencei. Otrkārt, pārmestā prakse esot nevis Google pasīvs atteikums piekļūt tās vispārējo rezultātu lapām, bet gan priekšrocības nodrošināšana ar aktīvu rīcību, izceļot savu pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu salīdzinājumā ar konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem. Treškārt, atšķirībā no situācijas, kas bija sprieduma Bronner pamatā, šajā lietā dominējošajam uzņēmumam, lai izbeigtu ļaunprātīgu izmantošanu, nebija jānodod savi aktīvi vai jāslēdz līgumi ar personām, kuras tas nebija izvēlējies (25).

64.      Pēc Bronner kritēriju, tostarp kritērija par piekļuves būtiskām iekārtām nepieciešamību, lai saglabātu vai nodrošinātu konkurenci (26), izklāsta Vispārējā tiesa pievēršas tam, vai ar šiem kritērijiem ir jābūt saderīgiem nosacījumiem, ar kādiem Google piešķir konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem piekļuvi sava vispārējās meklēšanas pakalpojuma rezultātu lapām (27).

65.      Pirmkārt, par apstrīdētā lēmuma tostarp 7.2.4.2. iedaļu un 662., 699. apsvērumu un 700. apsvēruma c) punktu Vispārējā tiesa secina, ka to mērķis būtībā ir nodrošināt konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem tādu pašu piekļuvi Google vispārējās meklēšanas pakalpojuma rezultātu lapām – neatkarīgi no rezultātu veidiem –, kāda līdz šim bija paredzēta Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojumam (28).

66.      Otrkārt, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma 341., 342., 344. un 649.‑652. apsvērumu, Vispārējā tiesa būtībā secina, ka Komisija, lai pierādītu ļaunprātīgu izmantošanu, ir balstījusies nevis uz Bronner kritērijiem, bet gan uz judikatūru par ļaunprātīgu izmantošanu ar sviras efekta palīdzību. Komisija esot uzskatījusi, ka Google savu dominējošo stāvokli vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgū izmantoja kā sviru, lai preču specializētās meklēšanas pakalpojumu tirgū nodrošinātu priekšrocību savam pirkumu salīdzināšanas pakalpojumam, un šīs priekšrocības nodrošināšanas rezultātā šajā lejupējā tirgū iespējami vai faktiski tika likvidēta konkurence (29). Vispārējā tiesa piebilst, ka “Google vispārējo rezultātu lapas pazīmes to tuvina būtiskai iekārtai [..] tādā nozīmē, ka šobrīd nepastāv nekāds reāls vai iespējams aizstājējs, kas ļautu to ekonomiski pamatoti aizstāt tirgū”. Šajā ziņā tā atsaucas uz pārsūdzētā sprieduma 170.‑173. punktu un apstrīdētā lēmuma 7.2.4. iedaļu. Tādējādi meklēšanas datplūsma no Google vispārējo rezultātu lapām veidojot lielu daļu no datplūsmas uz konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem, un to nevarot efektīvi vai “ekonomiski pamatoti” aizstāt ar citiem tiem pieejamiem datplūsmas avotiem. Līdz ar to Komisija šo datplūsmu esot atzinusi par “nepieciešamu” konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem (30). Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 7.3. iedaļā tā esot secinājusi, ka pārmestā prakse “varēja novest pie iespējamas jebkādas konkurences likvidēšanas” (31).

67.      Treškārt, Vispārējā tiesa zināmā mērā sarežģīti paskaidro, ka, lai gan pārmestā prakse “nav nodalīta no piekļuves jautājuma”, tomēr pēc pamatpazīmēm tā atšķiras no piekļuves vai pakalpojuma sniegšanas atteikuma Bronner kritēriju izpratnē. Tāpēc šie kritēriji nebūtu jāpiemēro šādai neatkarīgai praksei, pat ja tā var izraisīt tādas pašas izstumšanas sekas (32). Piekļuves “atteikums”, pirmkārt, paredzot, ka tas ir skaidri izteikts, t.i., ka pastāv “pieprasījums” vai vismaz vēlme piekļūt un ar to saistīts “atteikums”. Otrkārt, izslēgšanas sekām galvenokārt būtu jābūt balstītām uz atteikumu kā tādu, nevis uz kādu citu praksi, piemēram, ļaunprātīgu izmantošanu ar sviras efekta palīdzību. Tā kā nav skaidra piekļuves atteikuma, prakses ar līdzīgām sekām, bet kuras ir neatkarīgs LESD 102. panta prasību pārkāpums, jo pēc savām pamatpazīmēm tās neatbilst uz sniegumu balstītai konkurencei, neesot jāvērtē, pamatojoties uz stingriem kritērijiem, kas noteikti šādam atteikumam (33).

68.      Turklāt, pēc Vispārējās tiesas domām, visas vai vismaz lielākā daļa izstumšanas prakšu varētu būt netiešs pakalpojuma sniegšanas atteikums, jo tās parasti apgrūtina piekļuvi tirgum. Tomēr Bronner kritērijus nevarot piemērot visām šādām praksēm. Tas tādēļ, ka tas būtu pretrunā LESD 102. panta burtam un garam, jo šīs tiesību normas piemērošanas jomu nevar ierobežot tikai ar ļaunprātīgas izmantošanas praksi, kas attiecas uz “nepieciešamām” precēm un pakalpojumiem minētā sprieduma izpratnē (34). Turklāt judikatūrā, kurā apskatīta ar piekļuvi pakalpojumam saistīta problemātika, piemēram, lietās par maržu saspiešanu un sasaistīšanas praksi, netiekot prasīts pierādīt nepieciešamības nosacījumu (35).

69.      Tāpēc Vispārējā tiesa uzskata, ka Bronner kritēriji šajā lietā nav piemērojami (36). Atšķirīga attieksme, izmantojot sviras efektu, kas tiek pārmesta Google, esot neatkarīgs ļaunprātīgas izmantošanas veids (37).

70.      Visbeidzot, Vispārējā tiesa citastarp noraida Google argumentu, ka dominējoša uzņēmuma, kurš ļaunprātīgi izmanto savu stāvokli, pienākums nodot aktīvus, slēgt līgumus vai piešķirt piekļuvi saviem pakalpojumiem ar nediskriminējošiem noteikumiem obligāti paredz piemērot Bronner kritērijus. Proti, nevarot pastāvēt automātiska saikne starp ļaunprātīgas izmantošanas juridiskās kvalifikācijas kritērijiem un korektīviem pasākumiem, kas ļauj to kompensēt. Tāpēc kritērijs, kas attiecas uz nepieciešamību nodot aktīvus vai slēgt līgumus, lai pārtrauktu pārkāpumu, neesot piemērojams aktīviem pārkāpumiem, kuri, kā tas ir šajā lietā, atšķiras no vienkārša atteikuma sniegt pakalpojumu (38).

c)      Izvērtējums

1)      Atšķirīga attieksme, izmantojot prioritātes piešķiršanu saviem pakalpojumiem, kā neatkarīgs ļaunprātīgas izmantošanas veids?

71.      Vispārējās tiesas apsvērumi – kas ir nedaudz neveikli un pārmērīgi – pārsūdzētā sprieduma 212. un nākamajos punktos ir jauni tādā ziņā, ka tajos pirmoreiz judikatūrā atšķirīga attieksme, kas izpaužas kā dominējoša uzņēmuma prioritātes piešķiršana saviem pakalpojumiem, izmantojot sviras efektu, tiek tieši kvalificēta kā ļaunprātīga LESD 102. panta izpratnē. Tomēr, kā parādīšu turpmāk, šādu interpretāciju var balstīt uz līdzšinējā judikatūrā izstrādātajiem ļaunprātīgas izmantošanas jēdziena piemērošanas kritērijiem, un tādējādi tajā nav pieļauta nekāda tiesību kļūda.

72.      Pārmestā prakse būtība ir tāda, ka Google ar sviras efekta palīdzību izmantoja savu – neapstrīdami – dominējošo stāvokli augšupējā vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgū, lai lejupējā preču specializētās meklēšanas pakalpojumu tirgū, kurā tai nebija šāda stāvokļa, nodrošinātu savam pirkumu salīdzināšanas pakalpojumam konkurences priekšrocību salīdzinājumā ar konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem. Šī priekšrocība bija balstīta uz to, ka atbildēs uz interneta lietotāju specializētās preču meklēšanas pieprasījumiem vispārējo rezultātu lapās priekšroka bija Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojumam. Izmantojot īpašus algoritmus, it īpaši algoritmu Panda, Google sava pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma meklēšanas rezultātus attēloja savas vispārējo rezultātu lapas augšpusē un – ar pievilcīgu attēlu un teksta informāciju – izcēla tos Shopping Units. Turpretim konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu meklēšanas rezultāti šajā lapā parādījās tikai pakārtotā pozīcijā kā zila saite. Tāpat neapstrīdami Komisija ir pierādījusi un Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi, ka šī prakse ir ilgstoši ietekmējusi lietotāju uzvedību un datplūsmu par labu Google un kaitējot konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem. Apstrīdētā lēmuma 7.1. un 7.2. iedaļā šī atšķirīgā attieksme, izmantojot prioritātes piešķiršanu saviem pakalpojumiem, tiek atzīta par patstāvīgu ļaunprātīgas izmantošanas veidu (39). Minētais lēmums ir pamatots tostarp ar judikatūru par ļaunprātīgu izmantošanu ar sviras efekta palīdzību (40).

73.      Kā norādīšu turpmāk, šī pārmestā prakse neatbilst uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem, kuru nevar apstrīdēt, izmantojot Bronner kritērijus.

74.      Šim nolūkam es vispirms izskatīšu juridiskos kritērijus, kas judikatūrā ir izstrādāti saistībā ar ļaunprātīgas izmantošanas jēdzienu, kas minēts LESD 102. pantā, un it īpaši saistībā ar dominējoša uzņēmuma atšķirīgu attieksmi pret konkurentiem (2. apakšnodaļa). Tad es pievērsīšos Google argumentam, ka šāda atšķirīga attieksme var būt ļaunprātīga izmantošana tikai tad, ja ir izpildīti Bronner kritēriji (3. apakšnodaļa). Pēc tam es detalizēti izvērtēšu iebildumus, kas izvirzīti pret pārsūdzētā sprieduma 212. un nākamajos punktos sniegtajiem secinājumiem (4. apakšnodaļa).

2)      Vispārīgie kritēriji, novērtējot ļaunprātīgu izmantošanu, kas izpaužas kā atšķirīga attieksme pret konkurentiem

75.      Atskaites punkts piemērojamo kritēriju noteikšanai, lai konstatētu neatbilstību uz sniegumu balstītai konkurencei un ļaunprātīgu izmantošanu, ir LESD 102. panta otrās daļas c) punkts. Šajā tiesību normā ir tieši regulēts īpašs gadījums, kā izpaužas dominējoša uzņēmuma atšķirīgā attieksme. Attiecīgi stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var jo īpaši izpausties kā “atšķirīgu nosacījumu piemērošana līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus”.

76.      Šis regulējuma piemērs galvenokārt attiecas uz diskrimināciju starp dažādiem dominējoša uzņēmuma tirdzniecības partneriem vai konkurentiem (41). Tomēr atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai minētās tiesību normas otrās daļas a)‑d) punktā reglamentēto ļaunprātīgas izmantošanas gadījumu saraksts nav izsmeļošs (42). Tāpēc principā ir iespējams atzīt par ļaunprātīgiem atšķirīgas attieksmes veidus, kas ir līdzīgi šim konkrētajam regulējuma piemēram un ir vienlīdz kaitīgi konkurencei.

77.      Pirmkārt, šis pieņēmums atbilst atzītajam principam, saskaņā ar kuru dominējošam uzņēmumam ir īpaša atbildība ar savu rīcību neapdraudēt efektīvu un neizkropļotu konkurenci iekšējā tirgū (43). Otrkārt, dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jēdziens LESD 102. panta izpratnē ir objektīvs – lai gan nedefinēts – jēdziens, kura nosacījumi ir jāpierāda katrā konkrētā gadījumā. Atbilstoši iedibinātai judikatūrai tas apzīmē rīcību, kuras rezultātā tirgū, kurā tieši dominējošā uzņēmuma klātbūtnes dēļ konkurence jau ir vāja, ir radies šķērslis – izmantojot citus līdzekļus, nevis tos, kuri regulē parasto uz sniegumu balstīto konkurenci starp saimnieciskās darbības subjektiem, – tam, lai saglabātu vai attīstītu vēl esošo konkurenci (44). Izvērtējot, vai šādai uzņēmuma rīcībai ir ļaunprātīgs raksturs vai arī tā atbilst uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem, ir jāņem vērā visi lietas apstākļi (45).

78.      Līdz ar to saistībā ar pirmo apelācijas pamatu rodas jautājums, vai atšķirīgā attieksme, kas izpaužas kā prioritātes piešķiršana saviem pakalpojumiem un kas tiek pārmesta Google, ir prakse, kura ir salīdzināma ar LESD 102. panta otrās daļas c) punktā minēto regulējuma piemēru un kura, atkāpjoties no konkurences, kas balstīta uz sniegumu, līdzekļiem, konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem rada neizdevīgus konkurences apstākļus. Savukārt Google, izklāstot pirmo apelācijas pamatu, apgalvo, ka uz šo jautājumu var atbildēt apstiprinoši tikai tad, ja kumulatīvi pastāv piekļuves vai pakalpojuma sniegšanas atteikumam piemērojamie Bronner kritēriji, kuri ir interpretējami šauri, bet šajā gadījumā nav izpildīti.

79.      Es neuzskatu šo argumentu par pamatotu.

80.      Bronner kritēriji parasti attiecas uz situāciju, kad dominējošs uzņēmums liedz saviem konkurentiem piekļuvi infrastruktūrai, ko šis uzņēmums ir attīstījis savai darbībai un kuras īpašnieks tas ir. No judikatūras izriet, ka šāds atteikums var būt ļaunprātīga izmantošana tikai tad, ja, pirmkārt, šis atteikums ir tāds, kas var izslēgt jebkādu piekļuves pieprasītāja konkurenci attiecīgajā tirgū, otrkārt, šim atteikumam nav objektīva pamatojuma un, treškārt, pati infrastruktūra ir noteikti nepieciešama, lai veiktu konkurenta darbību tādā nozīmē, ka šai infrastruktūrai nepastāv nekāds reāls vai iespējams aizstājējs (46). Attiecībā uz šādu ārkārtas apstākļu pastāvēšanu Tiesa jau iepriekš spriedumā Magill ir atzinusi attiecīgus kritērijus gadījumā, kad intelektuālā īpašuma tiesību licences īpašnieks atteicās izsniegt vai piešķirt licenci (47).

81.      Atbilstoši līdzšinējai Tiesas judikatūrai es uzskatu, ka Bronner kritēriji ir jāpiemēro šaurās robežās un tikai salīdzināmos piekļuves vai pakalpojuma sniegšanas atteikuma gadījumos. Tomēr tas neattiecas uz šeit aplūkotās prakses veidu, kas – kā izskaidrošu turpmāk 88. un nākamajos punktos – nav salīdzināma ar šādu atteikumu, bet kas tomēr neatbilst uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem, it īpaši ņemot vērā tās nepamatoto un diskriminējošo raksturu.

82.      Turpmāk es paskaidrošu, kāpēc Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, varējusi atzīt, ka šajā lietā šie kritēriji nav piemērojami.

3)      Nav īpaša ļaunprātīgas izmantošanas gadījuma, kas izpaužas kā piekļuves vai pakalpojuma sniegšanas atteikums (Bronner kritēriji)

83.      Judikatūrā ir atzīts, ka stingrie Bronner kritēriji ir saistīti ar piekļuves vai pakalpojuma sniegšanas atteikuma īpašajiem apstākļiem un, ņemot vērā to mērķus, to piemērošanas joma ir ļoti ierobežota (48).

84.      Proti, šiem kritērijiem ir izņēmuma raksturs un parasti tie nav piemēroti ļaunprātīgas izmantošanas fakta konstatēšanai (49). Šāda atteikuma īpašajā gadījumā ar to palīdzību ir jāpanāk pienācīgs līdzsvars starp (intelektuālā) īpašuma tiesību principā ekskluzīvo izmantošanu un dominējošā uzņēmuma līgumslēgšanas brīvību, no vienas puses, un konkurences nodrošināšanu vai saglabāšanu, no otras puses.

85.      Arī Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 217. punktā norāda, ka stingrie Bronner kritēriji, citastarp nepieciešamība un jebkādas konkurences likvidēšanas risks, ir divu konfliktējošu mērķu konkrēta izpausme (50).

86.      Pirmkārt, šajos kritērijos ir ņemta vērā nepieciešamība aizsargāt garantētās (dominējošā) uzņēmuma pamattiesības un brīvību izvēlēties savus tirdzniecības partnerus un rīkoties ar savu īpašumu. Tas tādēļ, ka LESD 102. pantā paredzētais dominējoša uzņēmuma pienākums nodrošināt piekļuvi un sniegt pakalpojumu saviem konkurentiem ir saistīts ar minēto tiesību un brīvības aizskārumu un tāpēc ir rūpīgi jāapsver un jāpamato (51).

87.      Otrkārt, ne tik stingri kritēriji kā Bronner kritēriji, lai atzītu ļaunprātīgu izmantošanu, kas izpaužas kā piekļuves vai pakalpojuma sniegšanas atteikums, varētu pārmērīgi ietekmēt konkurenci, tostarp kaitējot patērētājiem. Tikai tad, ja uzņēmumam tiek ļauts ekskluzīvi izmantot tā izstrādātās iekārtas vai (intelektuālā) īpašuma tiesības, tiek veicināts vai saglabāts tā sākotnējais stimuls veikt attiecīgus ieguldījumus (52). Citiem vārdiem sakot, šis stimuls ir būtisks ieguldījumu un inovāciju virzītājspēks, kuram tieši ir jāveicina konkurences process. Tomēr LESD 102. pantā paredzētais pienākums nodrošināt piekļuvi vai sniegt pakalpojumu varētu mazināt vai pat likvidēt šo stimulu gan dominējošajam uzņēmumam, gan tā konkurentiem. Proti, tas ļautu konkurentiem ņemt dalību dominējošā uzņēmuma veikto ieguldījumu vai inovāciju rezultātos, pašiem neveicot ieguldījumus konkurējošas infrastruktūras izveidē. Tāpēc šāda rīcība, ko dēvē arī par “parazītismu” (free riding), ilgtermiņā var kaitēt konkurencei, tostarp patērētāju labklājībai. Konkurences veicināšana īstermiņā, pamatojoties uz pienākumu nodrošināt piekļuvi vai sniegt pakalpojumu, nevar kompensēt šādu kaitējumu (53). Šajā gadījumā ir arī jāņem vērā, ka LESD 102. panta galvenais mērķis ir aizsargāt konkurenci kopumā, tostarp patērētāju intereses, nevis atsevišķu konkurentu intereses (54).

88.      Ņemot vērā šo Bronner kritēriju samēru, es nesaskatu, ka pārmestās prakses, proti, atšķirīgas attieksmes, izmantojot prioritātes piešķiršanu saviem pakalpojumiem, klasifikācijai saskaņā ar konkurences tiesībām būtu jāpiemēro tik stingri kritēriji, lai varētu konstatēt ļaunprātīgu izmantošanu. Tas arī nepamatoti ierobežotu LESD 102. panta lietderīgo iedarbību (55).

89.      Drīzāk Tiesa jau ir nolēmusi, ka šie kritēriji nav piemērojami, ja dominējošais uzņēmums – atšķirībā no situācijas, kas bija sprieduma Bronner pamatā – jau nodrošina piekļuvi savai infrastruktūrai vai, kā tas ir telekomunikāciju nozarē, pat ir spiests to darīt, pamatojoties uz spēkā esošo tiesisko regulējumu, bet šai piekļuvei piemēro nepamatotus nosacījumus. Tāpēc šādas prakses var būt neatkarīgi ļaunprātīgas izmantošanas veidi, ja tās rada vismaz iespējamas pretkonkurences sekas vai pat izstumšanas iedarbību attiecīgajā tirgū. Tas ir iespējams vēl jo vairāk, ja dominējošā uzņēmuma konkurentiem piekļuve šādai infrastruktūrai, konkrētam pakalpojumam vai izejmateriālam ir nepieciešama, lai varētu rentabli darboties lejupējā tirgū (56).

90.      Prioritātes piešķiršana saviem pakalpojumiem, kas tiek pārmesta Google, manuprāt, ir neatkarīgs ļaunprātīgas izmantošanas veids, kas izpaužas kā nepamatotu piekļuves nosacījumu piemērošana konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem, ja tā rada vismaz iespējamas pretkonkurences sekas (turpmāk 159. un nākamie punkti). Bronner kritēriji nav piemērojami šādam ļaunprātīgas izmantošanas veidam.

91.      Proti, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, šajā lietā nav piekļuves vai pakalpojuma sniegšanas atteikuma Bronner kritēriju izpratnē. Nav arī tā, ka šo kritēriju nepiemērošana arī nepamatoti ierobežotu Google īpašumtiesības uz tās vispārējās meklēšanas pakalpojuma infrastruktūru vai tās līgumslēgšanas brīvību, nemaz nerunājot par tās vēlmi veikt ieguldījumus vai ieviest inovācijas. Gluži pretēji, personas, kas iestājušās lietā, citastarp tiesas sēdē pārliecinoši apgalvoja, ka tās nekad neesot lūgušas Google sniegt piekļuvi Shopping Units boxes kā šķietami atsevišķai infrastruktūrai vai noslēgt attiecīgu līgumu. Tās drīzāk aicināja to likvidēt un atgriezties pie sākotnējās prakses, kad meklēšanas rezultāti tiek attēloti un sakārtoti, pamatojoties tikai uz interneta lietotāju ievadīto meklēšanas kritēriju atbilstību.

92.      Drīzāk, kā Vispārējā tiesa – nepieļaujot tiesību kļūdu – ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 177. un 178. punktā, Google uzņēmējdarbības modelis ir balstīts uz to, ka tā piedāvā principā atvērtu infrastruktūru, kas ir izstrādāta ar mērķi piesaistīt maksimālu interneta lietotāju skaitu un radīt datplūsmu, lai panāktu pozitīvu tīkla efektu, kas nepieciešams tās komerciālajiem panākumiem. Tāpēc, ievērojot sava uzņēmējdarbības modeļa loģiku, tā vienmēr piešķir konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem piekļuvi savai vispārējo rezultātu lapai. Tomēr, izmantojot pārmesto praksi, tā pasniedza konkurentu rezultātus – tostarp piemērojot īpašus algoritmus, kas nebija piemērojami tās pašas pirkumu salīdzināšanas pakalpojumam – tādā veidā un tādā pakārtotā stāvoklī, ka interneta lietotājus tie parasti neinteresēja. Citiem vārdiem sakot, šī atšķirīgā attieksme, izmantojot prioritātes piešķiršanu saviem pakalpojumiem, bija balstīta uz nepamatotiem piekļuves nosacījumiem iepriekš 89. punktā minētās judikatūras izpratnē, kas, maldinoši ietekmējot lietotāju uzvedību, radīja negatīvas sekas uz konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu darbības rentabilitāti lejupējā preču specializētās meklēšanas pakalpojumu tirgū. Kā pamatoti norāda gan Komisija, gan Vispārējā tiesa (57), šī prakse ietvēra sviras efekta izmantošanu, kas izpaudās tādējādi, ka Google izmantoja savu dominējošo stāvokli vispārējās interneta meklēšanas pakalpojumu tirgū, lai gūtu konkurences priekšrocības lejupējā preču specializētās meklēšanas pakalpojumu tirgū, kurā tai (vēl) nebija šāda stāvokļa.

93.      Tāpēc jāsecina, ka pārsūdzētā sprieduma 212. un nākamajos punktos sniegtie apsvērumi nav apšaubāmi.

94.      Kā izriet arī no pārsūdzētā sprieduma 234. un nākamajiem apsvērumiem, šo secinājumu it īpaši apstiprina arī līdzšinējā judikatūra par nepamatotiem piekļuves vai pakalpojuma sniegšanas nosacījumiem, kas vienlaikus rada atšķirīgu attieksmi pret dominējošo uzņēmumu un tā konkurentiem.

95.      Šī lieta par prioritātes piešķiršanu saviem pakalpojumiem ir īpaši līdzīga lietām par konkurentu maržu saspiešanu vai “tarifa šķēru efektu” (58). Minētajās lietās vertikāli integrēts telekomunikāciju uzņēmums, kas dominē augšupējā tirgū, izmanto apstākli, ka tā konkurenti, kas darbojas lejupējā tirgū, ir atkarīgi no tā piekļuves pakalpojumiem – konkrēti no piekļuves vietējām sakaru līnijām – un par tiem viņiem ir jāmaksā maksa. Minētais uzņēmums, pateicoties savu cenu noteikšanai un privileģētai, citastarp lētākai piekļuvei, var piedāvāt zemākas cenas par saviem pakalpojumiem lejupējā tirgū galapatērētājiem, ar kurām konkurenti šajā tirgū nevar sacensties, neradot zaudējumus, pat ja tie ir tikpat efektīvi, ņemot vērā augstākas piekļuves izmaksas (59). To marža tiek saspiesta tiktāl, ka tie vairs nespēj efektīvi darboties un galu galā ir spiesti izstāties no tirgus. Konkrētāk runājot, tā ir dominējošā uzņēmuma ļaunprātīgas cenu noteikšanas prakse, kuras pamatā ir atšķirīga attieksme pret šo uzņēmumu un tā konkurentiem attiecībā uz piekļuves nosacījumiem starppakalpojumam, kas ir būtisks darbībai lejupējā tirgū.

96.      Pat ja runa nav par ļaunprātīgu cenu noteikšanu, pārmestā prakse noteikti ir salīdzināma ar iepriekš aprakstīto praksi, kā to apgalvoja arī Komisija. Proti, kā izklāstīts iepriekš 72. punktā, Google izmantoja savu dominējošo stāvokli augšupējā vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgū, lai nodrošinātu savam pirkumu salīdzināšanas pakalpojumam konkurences priekšrocību lejupējā preču specializētās meklēšanas pakalpojumu tirgū un radītu neizdevīgus apstākļus konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem. Tomēr saskaņā ar Komisijas un Vispārējās tiesas secinājumiem, kas vairs netiek apstrīdēti, pēdējie minētie bija atkarīgi no datplūsmas no Google vispārējo rezultātu lapas, lai būtu komerciāli veiksmīgi un varētu palikt šajā tirgū.

97.      Turklāt, kā apgalvoja Komisija un personas, kas iestājušās lietā tās prasījumu atbalstam, ar to saistītā datplūsmas novirzīšana nebija balstīta uz Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma labāku kvalitāti. Tā drīzāk izrietēja tikai no prioritātes piešķiršanas saviem pakalpojumiem un sviras efekta, izmantojot Google vispārējo rezultātu lapu, t.i., no tās dominējošā stāvokļa izmantošanas vispārējās interneta meklēšanas pakalpojumu tirgū (60). To apstiprina apstrīdētā lēmuma 343. apsvērumā minētais fakts, ka Froogle pirkumu salīdzināšanas pakalpojums, ko Google sākotnēji piedāvāja atsevišķā internetvietnē, nebija veiksmīgs un ka tikai pārmestā prakse acīmredzami mainīja šo situāciju. Attiecīgi minētā lēmuma 380. un nākamajos apsvērumos ir norādīts, ka Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojumam ir bijušas daudzas kopīgas iezīmes ar konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem, tāpēc, ja tam tiktu piemēroti pielāgošanas algoritmi, to ietekmētu tāda pati pārcelšana zemāk vispārējās meklēšanas rezultātos (61).

98.      Tāpēc šāda veida atšķirīga attieksme, izmantojot prioritātes piešķiršanu saviem pakalpojumiem, ir prakse, kas neatbilst uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem un ir ļaunprātīga, ja tā var ietekmēt konkurenci (turpmāk 159. un nākamie punkti).

99.      Turpinājumā es sīkāk paskaidrošu, kādēļ pirmajā apelācijas pamatā izvirzītie iebildumi par attiecīgajiem Vispārējās tiesas (un Komisijas) apsvērumiem nav pamatoti.

4)      Ar pirmo apelācijas pamatu izvirzīto iebildumu detalizēts izklāsts

i)      Pirmā apelācijas pamata pirmā daļa

100. Ar pirmā apelācijas pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 224.‑228. punktā tā ir nepieļaujami aizstājusi Komisiju. Tajos Vispārējā tiesa esot kļūdaini nošķīrusi šo gadījumu no gadījumiem, uz kuriem citastarp balstījās spriedums Bronner, neraugoties uz to, ka apstrīdētajā lēmumā nebija pierādījumu. Līdz ar to tā esot juridiski nepareizi atzinusi, ka Google ir jānodrošina konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem nediskriminējoša piekļuve tās interneta meklēšanas pakalpojumam, it īpaši preču meklēšanas pakalpojumam paredzētajām “boxes”. Ar kritizētajiem apsvērumiem Vispārējā tiesa esot arī nepieļaujami aizstājusi minētā lēmuma pamatojumu.

101. Es uzskatu, ka pirmā apelācijas pamata pirmā daļa kopumā ir nepamatota.

102. Kritizētajos apsvērumos Vispārējā tiesa citastarp secina, pirmkārt, ka Google vispārējo rezultātu lapai piemīt pazīmes, kas to tuvina būtiskai iekārtai (62), otrkārt, ka Komisijas skatījumā Google datplūsma bija nepieciešama konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem (63) un, treškārt, ka Komisija bija konstatējusi, ka pārmestā prakse varēja izraisīt iespējamu jebkādas konkurences likvidēšanu (64).

103. Secinājums, ka Google vispārējo rezultātu lapai piemīt pazīmes, kas “to tuvina būtiskai iekārtai”, nav burtiski atrodams apstrīdētajā lēmumā. Tomēr tas ir tikai neatkarīgs Vispārējās tiesas vērtējums, ko tā veikusi jau pašā sākumā, ņemot vērā būtisko pamatojumu, ko par ļaunprātīgas rīcības esamību Komisija sniedza minētā lēmuma 341.‑343., 444. un nākamajos apsvērumos un it īpaši 539. un nākamajos apsvērumos. Pēc tam šo vērtējumu Vispārējā tiesa sīkāk aplūko 225.‑227. punktā. Šajā kontekstā ir jālasa arī apsvērumi, kas sniegti pārsūdzētā sprieduma 224. punktā. Saskaņā ar tiem konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem nav ekonomiski pamatotas alternatīvas datplūsmai, kas rodas no Google vispārējo rezultātu lapas (65). Līdz ar to Vispārējās tiesas vērtējums, ka šīs rezultātu lapas datplūsma ir tuvināta būtiskai iekārtai vai starppakalpojumam, nevar tikt uzskatīts par apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepieļaujamu aizstāšanu.

104. Tas pats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 227. punktā sniegto vērtējumu, ka Google vispārējo rezultātu lapas radītā datplūsma ir “nepieciešama” konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem. Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju radītajam iespaidam, runa nav par neaizstājamības vai nepieciešamības kritērija (juridiski kļūdainu) piemērošanu sprieduma Bronner izpratnē (66). Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 227. un 234. punktā (beigās) lietojot jēdzienu “nepieciešams”, drīzāk atsaucas uz kritērijiem, uz kuriem balstīta iepriekš 89. punktā minētā judikatūra, lai konstatētu ļaunprātīgu izmantošanu, kas izpaužas kā nepamatoti pakalpojuma sniegšanas nosacījumi. Proti, atbilstoši minētajai judikatūrai tie var būt ļaunprātīgi citastarp tad, ja dominējošā uzņēmuma konkurentiem piekļuve šādai infrastruktūrai, pakalpojumam vai izejmateriālam ir nepieciešama, lai varētu rentabli darboties lejupējā tirgū.

105. Tādējādi Vispārējā tiesa arī nav nepieļaujami aizstājusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu. Pirmkārt, arī minētajā lēmumā ir atsauce uz šo judikatūru, lai gan ne tik skaidra kā Vispārējās tiesas nolēmumā, lai pārmesto praksi atzītu par ļaunprātīgu (67). Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 542. un nākamajos apsvērumos ir detalizēti paskaidrots, kāpēc, pēc Komisijas domām, datplūsma no Google vispārējo rezultātu lapas konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem bija neaizstājama, tātad “nepieciešama”. Uz to Vispārējā tiesa atsaucas arī pārsūdzētā sprieduma 219. punktā.

106. Visbeidzot, arī trešais – vāji pamatotais – iebildums, kas izvirzīts pirmā apelācijas pamata pirmajā daļā, nav pamatots.

107. Atbilstoši šim iebildumam Vispārējai tiesai pārsūdzētā sprieduma 228. punktā neesot bijis jākonstatē, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 7.3. iedaļā secināja, ka pārmestā prakse varētu “novest pie iespējamas jebkādas konkurences likvidēšanas”. Šis secinājums gan precīzi neatspoguļo minētā lēmuma 589. un nākamo apsvērumu saturu, kuros sīki paskaidrots, kāpēc šāda prakse rada iespējamas pretkonkurences sekas preču specializētās meklēšanas pakalpojumu tirgos (68). Tomēr apstrīdētā lēmuma 594. apsvērumā, uz kuru Vispārējā tiesa nepārprotami atsaucas, ir norādīts, ka pārmestā prakse var izraisīt to, ka konkurējošie pirkumu salīdzināšanas pakalpojumi pārtrauc sniegt savu preču meklēšanas pakalpojumu (69). Pat ja Vispārējā tiesa šo apgalvojumu pārformulē nedaudz metaforiski, to var saprast iespējamas konkurences likvidēšanas nozīmē. Tāpēc nevar būt runa par nepieļaujamu pamatojuma aizstāšanu minētajā lēmumā.

108. Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas vēlas pārmest Komisijai un Vispārējai tiesai, ka tās šādā veidā ir piemērojušas Bronner kritērijus, pieļaujot tiesību kļūdu, ir pietiekami atgādināt, ka šie kritēriji šajā lietā nav piemērojami (iepriekš 75. un nākamie punkti), lai šo iebildumu noraidītu kā nepamatotu.

109. Līdz ar to pirmā apelācijas pamata pirmā daļa ir jānoraida.

ii)    Pirmā apelācijas pamata otrā daļa

110. Ar pirmā apelācijas pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas kritizē vairākas tiesību kļūdas, ko Vispārējā tiesa pieļāvusi pārsūdzētā sprieduma 229.‑248. punktā. Tajos Vispārējā tiesa esot kļūdaini atzinusi Bronner kritērijus par nepiemērojamiem, lai gan apstrīdētajā lēmumā Google bija noteikts pienākums nodrošināt piekļuvi.

111. Ar pirmo iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 237.‑240. punktā konstatēto atšķirīgo attieksmi ir nošķīrusi no piekļuves atteikuma gadījuma, tādējādi pieļaujot tiesību kļūdu. Pretēji minētā sprieduma 239. punktā izteiktajam pieņēmumam, pārmestais piekļuves atteikums ir šādas atšķirīgas attieksmes īpašs gadījums. Shopping Units boxes esot atsevišķs Google izstrādāts risinājums, kas ļāva labvēlīgāk attēlot tās pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma meklēšanas rezultātus, bet nebija pieejams konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem. Pēdējiem esot bijusi pieejama tikai mazāk labvēlīga piekļuve Google vispārējo rezultātu lapai. Tāpēc – pretēji secinājumiem pārsūdzētā sprieduma 232. punktā – atšķirīga attieksme neesot prakse, kas neietilpst piekļuves atteikuma piemērošanas jomā. Tomēr tai esot jāpiemēro Bronner kritēriji.

112. Ņemot vērā manus apsvērumus, kas sniegti 75. un nākamajos punktos, šis pirmais iebildums ir jānoraida.

113. Minētajos apsvērumos es paskaidroju, kāpēc Bronner kritērijus nevar piemērot šajā lietā par atšķirīgu attieksmi, kas izpaužas kā prioritātes piešķiršana saviem pakalpojumiem. Šajā gadījumā tieši runa ir nevis par atteikumu piekļūt infrastruktūrai, pakalpojumam vai izejmateriālam Bronner sprieduma izpratnē, bet gan par nepamatotu piekļuves vai pakalpojuma sniegšanas nosacījumu noteikšanu pēc tam, kad piekļuve jau ir piešķirta.

114. Apelācijas sūdzības iesniedzēju veiktais nošķīrums starp piekļuvi Google vispārējo rezultātu lapai, no vienas puses, un tur izvietotajām atsevišķajām Shopping Units boxes, kurās ir redzami vienīgi pašas Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma meklēšanas rezultāti, no otras puses, ir mākslīgs, ja ne pat patvaļīgs. Citastarp VDZ, BDZV un Ladenzeile to pārliecinoši pamatoja tiesas sēdē.

115. Pat ja boxes ir izceltas Google vispārējo rezultātu lapā, tās neveido atsevišķu infrastruktūru tehniski pilnīgi neatkarīgas rezultātu lapas izpratnē, bet Google tās ir mērķtiecīgi integrējusi – atšķirībā no sava iepriekšējā neatkarīgā preču meklēšanas pakalpojuma Froogle – savā vispārējā meklētājprogrammā un tās darbībā, lai varētu savā labā izmantot tajā radītos tīkla efektus preču specializētās meklēšanas pakalpojumu tirgū, kā to ir secinājusi Komisija un Vispārējā tiesa (70), un šie secinājumi vairs netiek apstrīdēti. Īpašos algoritmus, kuru izmantošanas rezultātā Shopping Units boxes tika rādīti tikai Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma rezultāti, attiecīgi aktivizēja lietotāju meklēšanas pieprasījumi tās vispārējā meklētājprogrammā. Tādējādi no tā izrietošā diskriminācija attiecībā uz konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu meklēšanas rezultātiem attiecas uz veidu, kādā tiek piekļūts Google vispārējo rezultātu lapai, nevis uz jautājumu par piekļuvi šķietami atsevišķai infrastruktūrai Shopping Units boxes veidā. Kā norādīts iepriekš 90. punktā, personas, kas iestājušās lietā Komisijas prasījumu atbalstam, galvenokārt tiesas sēdē ticami apgalvoja, ka tās nekad neesot lūgušas piekļuvi Shopping Units boxes, bet drīzāk prasījušas to likvidēšanu.

116. Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējās tiesas secinājums citastarp pārsūdzētā sprieduma 240. punktā nav apšaubāms. Proti, saskaņā ar to Komisijai nebija jāpierāda, ka bija izpildīti Bronner kritēriji, lai konstatētu pārkāpumu šajā lietā. Tādējādi Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, varēja atzīt, ka pārmestā prakse ir neatkarīgs ļaunprātīgas izmantošanas ar sviras efekta palīdzību veids, kas izpaudās kā “aktīva” rīcība, proti, pozitīva diskriminācija par labu Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma meklēšanas rezultātiem.

117. Otrais iebildums ir tikai pārveidots pirmais iebildums un arī tas ir jānoraida kā nepamatots.

118. Ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā citastarp pārsūdzētā 219. un 243. punktā nepieļaujami, pieļaujot tiesību kļūdu, ir raksturojusi apstrīdēto lēmumu kā tādu, kas attiecas uz piekļuves vai pakalpojuma sniegšanas nosacījumiem, nevis uz jautājumu par piekļuvi atsevišķai infrastruktūrai kā tādai. Tomēr, ņemot vērā iepriekš 113.‑116. punktā izklāstīto pamatojumu, šis iebildums nav pamatots.

119. Ar trešo iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd Vispārējās tiesas apsvērumus pārsūdzētā sprieduma 232. un 233. punktā, ar kuriem tā noliedza Bronner kritēriju piemērojamību, arī pamatojoties uz to, ka šajā lietā nebija ne izteikta piekļuves pieprasījuma, ne izteikta piekļuves atteikuma.

120. Ar šiem apsvērumiem Vispārējā tiesa vismaz netieši atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 651. apsvērumu, saskaņā ar kuru pārmestajai praksei nav piemērojami Bronner kritēriji. Pat ja norāde uz piekļuves pieprasījuma un atteikuma neesamību nav tieši atspoguļota minētā lēmuma pamatojumā un ir balstīta uz diezgan formālu skatījumu, tā nekādā ziņā nav izšķirošā Vispārējās tiesas secinājumam – kurā pašā par sevi nav pieļauta tiesību kļūda –, ka Komisija bija tiesīga atteikties no Bronner kritēriju piemērošanas šajā lietā.

121. Tāpēc trešais iebildums ir neiedarbīgs un tas arī ir jānoraida.

122. Ceturtais iebildums ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 240. punktu. Vispārējā tiesa tajā esot kļūdaini noraidījusi pakalpojuma sniegšanas atteikuma esamību, jo runa esot bijusi nevis par “pasīvu” rīcību, bet gan par “aktīvu” atšķirīgu attieksmi.

123. Tā kā, ņemot vērā 75. un nākamajos punktos minēto pamatojumu, pārmestā prakse attiecas nevis uz pakalpojuma sniegšanas atteikuma gadījumu Bronner kritēriju izpratnē, bet gan uz atšķirīgu attieksmi, kas izpaužas citastarp kā prioritātes piešķiršana saviem pakalpojumiem un kas galu galā ir izskaidrojama ar īpašu algoritmu piemērošanu, Vispārējās tiesas nolēmums, pamatojoties uz apstrīdētā lēmuma 650. apsvērumu, atzīt to par “aktīvu” rīcību nav apstrīdams.

124. Tāpēc šis iebildums ir neiedarbīgs un arī tas ir jānoraida.

125. Ar piekto iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd apsvērumus, kas sniegti pārsūdzētā sprieduma 246. punktā. Tajos Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka pārkāpuma izbeigšanai noteiktajiem līdzekļiem nav nozīmes, izvērtējot kritizētās ļaunprātīgās izmantošanas juridisko raksturu. Proti, šāda saikne esot konstatēta apstrīdētā lēmuma 699. un 700. apsvērumā attiecībā uz Komisijas pārmetumu par atteikumu piekļūt infrastruktūrai.

126. Kā jau paskaidrots, šis iebildums atkal ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka pārmestā prakse ir piekļuves vai pakalpojuma sniegšanas atteikums Bronner kritēriju izpratnē.

127. Tāpēc arī šis piektais iebildums ir noraidāms kā neiedarbīgs.

128. Līdz ar to arī pirmā apelācijas pamata otrā daļa un šis pamats kopumā ir jānoraida.

3.      Vispārīgs vērtējums par neatbilstību normālas uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem (otrais apelācijas pamats)

a)      Otrā apelācijas pamata priekšmets

129. Ar otro apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas, ko atbalsta CCIA, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas. Pirmkārt, tā esot uzskatījusi, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertie argumenti, kas attiecas tikai uz pārmestās prakses – kā tiek apgalvots – iespējamām sekām, bet ne uz šo praksi kā tādu, ir pietiekami, lai konstatētu neatbilstību uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem. Otrkārt, Vispārējā tiesa šim mērķim esot izmantojusi papildu argumentus, kas nebija ietverti minētājā lēmumā. Treškārt, papildu argumenti nekādā gadījumā nepamatojot tās vērtējumu. Turklāt Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, šajā vērtējumā neiekļaujot Google norādītos konkurenci veicinošos aspektus, bet tikai tos pārbaudot kā iespējamu pamatojumu.

130. Komisija šo apgalvojumu uzskata par nepieņemamu, ciktāl tas ir vērsts pret apstrīdētajā lēmumā konstatētajiem faktiem par pārmesto praksi (pirmā daļa), kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apstrīdējušas Vispārējā tiesā. Minētajā lēmumā esot arī pietiekami pamatots, ka šī prakse neatbilst uz sniegumu balstītai konkurencei, izvērtējot to ekonomiskajā kontekstā. Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst pret Vispārējās tiesas papildu apsvērumiem (otrā daļa), tas ir neiedarbīgi. Šie apsvērumi neesot aizstājuši apstrīdētajā lēmumā sniegto pamatojumu, bet tikai papildus esot paskaidrots, kāpēc pārmestā prakse neatbilst uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem. Šie Vispārējās tiesas apsvērumi neesot apstrīdami arī pēc būtības (trešā daļa).

131. Vispirms es aplūkošu otrā apelācijas pamata pirmās daļas pieņemamību.

b)      Otrā apelācijas pamata pirmās daļas pieņemamība

132. Otrā apelācijas pamata pirmā daļa it īpaši attiecas uz piekto prasības pamatu, kuru Vispārējā tiesa vispirms aplūkoja pārsūdzētā sprieduma 136. un nākamajos punktos ar nosaukumu “Konkrētās prakses atbilstība konkurencei, kas balstīta uz sniegumu”.

133. Saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 122. punktā sniegto kopsavilkumu apelācijas sūdzības iesniedzējas ar šo pamatu būtībā apgalvoja, ka pārmestā prakse faktiski bija Google vispārējās meklēšanas pakalpojuma kvalitatīvi uzlabojumi. Tā kā Komisija nav pierādījusi nekādas šo uzlabojumu pazīmes, kas nebūtu atbilstīgas uz sniegumu balstītai konkurencei, ļaunprātīga izmantošana neesot konstatējama. Tā drīzāk esot uzlikusi Google pienākumu piešķirt saviem konkurentiem piekļuvi “būtiskai iekārtai”, kas tiem ir neaizstājama, neievērojot stingros Bronner kritērijus. Turklāt minētajā 122. punktā Vispārējā tiesa paziņo, ka šajā saistībā tā pārbaudīs apgalvojumu, ka Google, ieviešot specializētās meklēšanas rezultātus, nav īstenojusi pret konkurenci vērstu mērķi, jo tie ir tās meklēšanas pakalpojuma kvalitatīvi uzlabojumi (71).

134. Otrā apelācijas pamata pirmā daļa ir vērsta citastarp pret secinājumiem, kas sniegti, atbildot uz šo piekto prasības pamatu, pārsūdzētā sprieduma 162. un nākamajos punktos. Tajos Vispārējā tiesa pamato, kādēļ Komisija varējusi secināt, ka pārmestā prakse neatbilst uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem. Tāpēc pretēji Komisijas viedoklim ar piekto prasības pamatu tika apstrīdēti secinājumi, kas sniegti apstrīdētā lēmuma 341. un nākamajos apsvērumos un saskaņā ar kuriem šī prakse neatbilst uz sniegumu balstītai konkurencei. Otrā apelācijas pamata pirmajā daļā šis jautājums ir aplūkots vēlreiz.

135. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai gadījumā, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas veiktu Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var atkārtoti izskatīt apelācijas tiesvedībā. Pretējā gadījumā apelācijas tiesvedība daļēji zaudētu savu jēgu (72).

136. Tāpēc Komisijas iebildums par nepieņemamību ir jānoraida, un tādējādi otrā apelācijas pamata pirmā daļa ir pieņemama.

c)      Otrā apelācijas pamata pirmās daļas pamatotība

137. Tomēr es uzskatu, ka otrā apelācijas pamata pirmā daļa nav pamatota.

138. Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, nav taisnība, ka pārsūdzētā sprieduma 162. un nākamajos punktos sniegtie apsvērumi attiecas tikai uz pārmestās prakses iespējamām sekām, nevis uz šo praksi kā tādu. Vispārējā tiesa, izmantojot apstrīdētā lēmuma saturu, drīzāk juridiski kvalificēt šo praksi kā tādu, lai pamatotu, ka tā neatbilst uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem un tādējādi atbilst ļaunprātīgas izmantošanas jēdzienam.

139. Proti, šajos apsvērumos Vispārējā tiesa citastarp atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 344. apsvērumu, kurā Komisija konstatē atšķirīgu attieksmi pret konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem, kas izpaužas kā priekšrocības nodrošināšana Google pašas pirkumu salīdzināšanas pakalpojumam (73). Tā atsaucas arī uz apstrīdētajā lēmumā sniegtajiem secinājumiem, ka šāda atšķirīga attieksme varēja vājināt konkurenci tirgū, pirmkārt, ņemot vērā no Google vispārējo rezultātu lapas novirzītās datplūsmas nozīmīgumu, otrkārt, ņemot vērā lietotāju uzvedību, kad tie veic meklēšanu internetā, un, treškārt, ņemot vērā to, ka novirzītā datplūsma ir liela daļa no šīs datplūsmas uz konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem un to nevar efektīvi aizstāt ar citiem avotiem (74).

140. Vispārējā tiesa to detalizēti pamato šādi:

141. Vispirms tā atgādina par apstrīdētā lēmuma 444.‑450. apsvērumā izklāstīto datplūsmas un ar to saistīto pozitīvo tīkla efektu nozīmi pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma komerciālajos panākumos; savukārt šīs plūsmas samazināšanās varot izraisīt lejupslīdi un ilgtermiņā – iziešanu no tirgus (75). Tālāk Vispārējā tiesa pievēršas lietotāju uzvedības analīzei, kas ir izklāstīta minētā lēmuma 454.‑461. un 535. apsvērumā. Saskaņā ar to lietotāji parasti pievērš uzmanību trim līdz pieciem pirmajiem meklēšanas rezultātiem un nemaz nepievērš uzmanību vai pievērš nelielu uzmanību nākamajiem rezultātiem, it īpaši rezultātiem zem uzreiz ekrānā redzamās daļas (fold) (76). Vispārējā tiesa arī balstās uz apstrīdētā lēmuma 7.2.4.1. un 7.2.4.2. iedaļā (77) sniegtajiem secinājumiem par no Google vispārējo rezultātu lapām novirzītās datplūsmas ietekmi. Tā esot liela daļa no datplūsmas uz konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem, un to nevar efektīvi aizstāt ar citiem avotiem, tostarp teksta sludinājumiem, mobilajām lietotnēm, tiešo datplūsmu, pāradresēšanu uz partneru vietnēm, sociālajiem tīkliem vai citām meklētājprogrammām (78).

142. No tā Vispārējā tiesa secina, ka Komisija nav pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot datplūsmas no Google vispārējo rezultātu lapām nozīmīgumu un to, ka to nevar efektīvi aizstāt, par nozīmīgiem apstākļiem, kas var raksturot uz sniegumu balstītai konkurencei neatbilstošas prakses pastāvēšanu. Komisija esot ne tikai konstatējusi sviras efekta pastāvēšanu, bet arī esot juridiski kvalificējusi Google praksi saistībā ar šo efektu, pamatojoties uz piemērojamiem kritērijiem. Tāpēc, ciktāl Komisija ir pamatoti pierādījusi priekšrocības pastāvēšanu un tās ietekmi, tā esot varējusi pamatoti uzskatīt, ka šī priekšrocības nodrošināšana neatbilst uz sniegumu balstītai konkurencei (79).

143. No šiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa detalizēti ir izvērtējusi jautājumu par to, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā varēja pamatoti secināt, ka pārmestā prakse kā tāda, nevis tikai tās sekas, neatbilst uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem. Saskaņā ar Komisijas viedokli, ko apstiprināja Vispārējā tiesa, tas tā ir, ņemot vērā, ka gan paredzētais, gan īstenotais šīs prakses mērķis bija priekšrocības nodrošināšana Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojumam salīdzinājumā ar konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem. No Komisijas un Vispārējās tiesas viedokļa runa ir par juridisku kvalifikāciju, kas balstīta uz Komisijas visaptveroši konstatētiem faktiem un pierādījumiem, jautājumā, vai saistībā ar attiecīgo digitālo tirgu darbību Google ir ņēmusi vērā uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļus vai arī ir rīkojusies ļaunprātīgi.

144. Šāda pieeja ir saderīga ar judikatūrā atzītajām prasībām. Saskaņā ar judikatūru rīcības ļaunprātīgais raksturs ir jāizvērtē un jāpierāda, ņemot vērā visus attiecīgos faktiskos apstākļus (80). Turklāt – kā, atsaucoties tostarp uz pārsūdzētā sprieduma 152. punktu, apgalvo Komisija – jautājums par to, vai prakse neatbilst uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem, ir konceptuāli jānošķir no jautājuma, vai tā var arī ierobežot konkurenci, pat ja abi kritēriji ir ļaunprātīgas izmantošanas jēdziena svarīgas pazīmes.

145. Apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar attiecībā pret minēto sekmīgi apgalvot, ka Vispārējā tiesa ir kritizējusi apstrīdētā lēmuma 341. apsvērumu saistībā ar CCIA izvirzīto iebildumu par tiesiskās drošības principa pārkāpumu (81). Proti, pēc Vispārējās tiesas domām, šo apsvērumu – aplūkojot atsevišķi – varētu kļūdaini saprast tādējādi, ka Komisija tikai no tās konstatētajām (iespējamām) izstumšanas sekām bija secinājusi, ka pārmestā prakse neatbilst uz sniegumu balstītai konkurencei. Kā paskaidrots iepriekš 143. punktā, es nevaru piekrist šim vērtējumam. Tomēr, kā secina pati Vispārējā tiesa, apstrīdētā lēmuma 341. apsvērums ir jālasa kopsakarā ar tā 342. apsvērumu (82). Tajā Komisija atsaucās uz iepriekš 139.‑141. punktā izklāstītajiem apstākļiem, lai konkrēti pamatotu neatbilstību uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem, kā rezultātā Vispārējā tiesa CCIA iebildumu noraidīja (83). Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti ir neiedarbīgi.

146. Tāpēc otrā apelācijas pamata pirmā daļa nevar tikt atbalstīta un tā ir jānoraida.

d)      Pārsūdzētā sprieduma papildu argumenti (otrā apelācijas pamata otrā daļa)

147. Otrā apelācijas pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, pamatojot neatbilstību uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem, ir izmantojusi papildu argumentus, kas nav ietverti apstrīdētajā lēmumā. Tiktāl tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, aizstājot Komisijas apsvērumus ar saviem apsvērumiem.

148. Šie papildu argumenti attiecoties, pirmkārt, uz stingrāku juridiskās vērtēšanas kritēriju “superdominējošiem” uzņēmumiem (84), otrkārt, uz vērtējumu, ka, ņemot vērā Google meklētājprogrammas principā atvērto infrastruktūru, tā ir “anomālija”, ja konkrētiem saviem specializētās meklēšanas rezultātiem tiek dota priekšroka salīdzinājumā ar konkurējošiem meklēšanas rezultātiem (85), un, treškārt, uz vērtējumu, ka šāda prakse ir diskriminējoša (86).

149. Apelācijas sūdzības iesniedzējām ir jāpiekrīt tiktāl, ciktāl pārsūdzētā sprieduma 176.‑185. punktā Vispārējā tiesa ir sniegusi papildu apsvērumus, kas vismaz daļēji nav atspoguļoti apstrīdētā lēmuma pamatojumā.

150. Ņemot vērā principā atvērto Google infrastruktūru, Vispārējā tiesa uzskata par anomāliju apstākli, ka sava pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma meklēšanas rezultātiem tiek dota priekšroka salīdzinājumā ar konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu meklēšanas rezultātiem. Šāda atšķirīga attieksme tās autoram esot jāpamato, ņemot vērā konkurences tiesības (87). Tas izrietot arī no Regulas (ES) 2015/2120 (88), ar kuru universālo interneta pakalpojumu sniedzējiem ir noteikts vispārējs vienlīdzīgas attieksmes pienākums, proti, bez diskriminācijas, ierobežojumiem vai traucējumiem (89). Neatbilstību uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem vēl acīmredzamāku padarot tas, ka pārmestā prakse – pēc Froogle neveiksmes preču specializētās meklēšanas pakalpojumu tirgū – ir saistīta ar Google rīcības izmaiņām vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgū, kurā tai ir “superdominējošs” stāvoklis. Ņemot vērā šo stāvokli, tās kā interneta ieejas durvju lomu un ļoti nozīmīgos šķēršļus piekļuvei vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgum, Google esot bijis īpašs pienākums ar savu rīcību neapdraudēt konkurenci ar minēto tirgu saistītajā preču specializētās meklēšanas pakalpojumu tirgū (90).

151. Tomēr, manuprāt, šī otrā apelācijas pamata otrā daļa ir neiedarbīga. Pat ja Vispārējā tiesa šādā veidā būtu nepieļaujami papildinājusi vai pat daļēji aizstājusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu (91), minētā sprieduma 162. un nākamajos punktos izteiktie apgalvojumi – kā izklāstīts iepriekš 138. un nākamajos punktos – paši par sevi bija pietiekami, lai netiktu apšaubīts apstrīdētajā lēmumā sniegtais secinājums, saskaņā ar kuru pārmestā prakse neatbilst uz sniegumu balstītas konkurences līdzekļiem (92).

152. Līdz ar to Vispārējās tiesas sniegtie papildu argumenti nebūtu bijuši nepieciešami – vismaz šajā kontekstā un neatkarīgi no to juridiskās kvalifikācijas. Turklāt, izņemot apsvērumu, ka pārmestā prioritātes piešķiršana saviem pakalpojumiem ir anomālija un diskriminējoša, ņemot vērā principā atvērto Google infrastruktūru, nav taisnība, ka šie apsvērumi nav tieši balstīti uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu.

153. Tas ir secināms no šādiem apstākļiem.

154. Pirmkārt, kā apstiprināts pārsūdzētā sprieduma 180. punkta ievada formulējumā (93), Regulas 2015/2120 – kas nav minēta apstrīdētajā lēmumā – vērtējums ietver tikai pakārtotus apsvērumus, kas neapstiprina minētā sprieduma 179. punktā izdarīto secinājumu. Otrkārt, minētā sprieduma 182. un 183. apsvērumā ietvertā atsauce uz Google “superdominējošo” stāvokli dažādos (valstu) vispārējās meklēšanas pakalpojumu tirgos vismaz netieši ir balstīta uz minētā lēmuma 271.‑283. apsvērumu, kuros Komisija konstatēja, ka attiecīgās tirgus daļas vairumā gadījumu ievērojami pārsniedz 90 %. Treškārt, minētā sprieduma 181. un 184. punktā ietvertais apgalvojums, ka Google mainīja savu rīcību pēc tam, kad tā pārtrauca sniegt savu preču specializētās meklēšanas pakalpojumu Froogle, ir balstīts uz minētā lēmuma 343., 490. un 491. apsvērumā sniegtajiem secinājumiem. Ceturtkārt, minētā sprieduma 184. punktā ietvertie apgalvojumi vienīgi atkārto 344. apsvērumā sniegtos secinājumus par Google prioritātes piešķiršanu saviem pakalpojumiem (94). Piektkārt un visbeidzot, 185. punkta beigās sniegtais secinājums, ka pārmestā prakse neatbilst uz sniegumu balstītai konkurencei, attiecas vienīgi uz 170.‑173. punktā minētajiem pamatojošajiem apsvērumiem, bet ne uz Vispārējās tiesas papildu apsvērumiem, kas ietverti minētā sprieduma 176. un nākamajos punktos un kurus kritizē apelācijas sūdzības iesniedzējas.

155. Tāpēc otrā apelācijas pamata otrā daļa arī ir jānoraida.

156. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumi saistībā ar otro daļu ir neiedarbīgi, nav nepieciešams izvērtēt otrā apelācijas pamata trešo daļu, proti, jautājumu par to, vai pārsūdzētā sprieduma 176. un nākamajos punktos sniegtie papildu apsvērumi paši par sevi nav juridiski kļūdaini. Tas attiecas arī uz iebildumu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, neiekļaujot savā vērtējumā norādītos konkurenci veicinošos aspektus, bet tikai tos pārbaudot kā iespējamu pamatojumu.

157. Visbeidzot, ciktāl šie iebildumi vai apsvērumi attiecas uz Bronner kritēriju piemērojamību, ir pietiekami atsaukties uz iepriekš 83. un nākamajos punktos sniegtajiem apsvērumiem, lai tos noraidītu.

158. Līdz ar to otrais apelācijas pamats kopumā ir jānoraida kā nepamatots.

D.      Cēloņsakarība starp pārmesto praksi un iespējamām konkurenci ierobežojošām sekām – hipotētiskas analīzes nepieciešamība (trešais apelācijas pamats)?

1.      Trešā apelācijas pamata priekšmets un pieņemamība

159. Ar trešo apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, jo tā nav kritizējusi hipotētiskas analīzes neesamību apstrīdētajā lēmumā. Tikai ar šādas analīzes palīdzību varot pierādīt, ka šķietamās iespējamās pretkonkurences sekas būtībā izriet no pārmestās prakses, nevis no citiem apstākļiem.

160. Šis apelācijas pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 368. un nākamajos punktos sniegtajiem secinājumiem, kuri ir atbilde uz trešā prasības pamata pirmo daļu. Tajos Vispārējā tiesa noraida iebildumus, ka Komisija nav pierādījusi, ka pārmestā prakse ir izraisījusi datplūsmas samazinājumu, kaitējot konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem. Saskaņā ar prasību šis samazinājums bija saistīts tikai ar īpašo pielāgošanas algoritmu neapstrīdamo ietekmi, ko Komisija nekritizēja. Tomēr tie esot tikai uzlabojuši meklēšanas rezultātu kvalitāti. Tāpēc neesot pierādīta cēloņsakarība starp kritizēto Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma veicināšanu, no vienas puses, un šķietamo konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu izstumšanu, no otras puses. Komisijai drīzāk būtu bijis jānoskaidro, kā datplūsma būtu attīstījusies, ja Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma meklēšanas rezultāti nebūtu privileģēti izvietoti un attēloti Shopping Units.

161. Trešais apelācijas pamats ir iedalīts trīs daļās. Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 377.‑379. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka šī hipotētiskā analīze bija jāveic Google, nevis Komisijai. Otrkārt, minētā sprieduma 374. un 376. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka šādas analīzes nolūkā nav jāņem vērā abi elementi, no kuriem sastāv pārmestā prakse. Treškārt, minētā sprieduma 572. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, novērtējot šīs prakses ietekmi un objektīvo pamatojumu.

162. Pretēji dažu personu, kas iestājušās lietā Komisijas prasījumu atbalstam, viedoklim šā apelācijas pamata pirmā un otrā daļa ir pieņemamas. Šīs daļas nav vērstas uz to, lai Vispārējā tiesa atkārtoti izvērtētu faktus vai pierādījumus. Drīzāk ar tām tiek apšaubīta to kritēriju likumība, kurus Vispārējā tiesa izmantoja, lai pārbaudītu, vai un kā Komisijai bija jāveic hipotētiskā analīze, lai pierādītu cēloņsakarību starp praksi, kas sastāv no dažādiem elementiem, un tās iespējamām pret konkurenci vērstām sekām.

2.      Trešā apelācijas pamata pirmā daļa

163. Pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas vispirms kritizē to, ka apstrīdētā lēmuma 462. apsvērumā Komisija patiesībā ir konstatējusi, ka pārmestā prakse rada faktisku, nevis tikai iespējamu ietekmi uz konkurenci. Proti, tās rezultātā esot samazinājusies datplūsma no Google vispārējo rezultātu lapas uz konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem. Uz to pārsūdzētā sprieduma 519. punktā esot balstījusies arī Vispārējā tiesa. Tāpēc Komisijai esot bijusi jāveic hipotētiska analīze par šo faktisko ietekmi. Līdz ar to Vispārējā tiesa nedrīkstējusi uzskatīt, ka Komisija ir izdarījusi pieņēmumu tikai par šādas prakses iespējamām sekām.

164. Šī trešā apelācijas pamata pirmā daļa, manuprāt, ir acīmredzami nepamatota.

165. Proti, pārsūdzētā sprieduma 67., 228., 450., 454., 519. un 667. punktā Vispārējā tiesa, pirmkārt, balstās uz apstrīdētā lēmuma 7.3. iedaļu (95), kurā Komisija ir norādījusi, ka pārmestajai praksei bija iespējamas pretkonkurences sekas vairākos valstu tirgos. Otrkārt, minētā sprieduma 438. un nākamajos punktos, kā arī 518. un nākamajos punktos tā arī ņem vērā principu, ka, lai pierādītu dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, Komisijai bija jāpierāda tikai tas, ka attiecīgajai praksei bija iespējamās sekas, un ka tādējādi nebija jāpierāda faktiskās konkurenci ierobežojošās sekas. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas savā apelācijas sūdzībā nav apstrīdējušas šos Vispārējās tiesas secinājumus, ko tā sniedza, atbildot uz ceturtā prasības pamata pirmo un ceturto daļu.

166. Savukārt apelācijas sūdzības iesniedzēju minētais secinājums, kas sniegts apstrīdētā lēmuma 462. apsvērumā, attiecas tikai uz – pašlaik neapstrīdēto – faktisko datplūsmas samazinājumu no Google vispārējo rezultātu lapas uz konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem. Proti, Komisija pamatoti norāda, ka ar apelācijas sūdzību nav apstrīdēti atbilstošie secinājumi, kas sniegti pārsūdzētā sprieduma 401.‑422. punktā. Tāpēc minētā sprieduma 519. punktā ietverto atsauci uz tiem nevar interpretēt tādējādi, ka Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā, ka Komisija vēlējās pierādīt vai tai bija jāpierāda pārmestās prakses faktiskā ietekme uz konkurenci. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, ka attiecībā uz faktiskajām sekām bija nepieciešams pierādīt cēloņsakarību, ir neiedarbīgs un ir noraidāms.

167. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas, ko atbalsta CCIA, pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 377.‑379. punktā tā nav atzinusi, ka Komisijai bija jāveic hipotētiska analīze par šīs prakses šķietamajām faktiskajām vai iespējamām konkurenci ierobežojošām sekām, pamatojot to apstrīdētajā lēmumā, un ka tā šajā ziņā ir nepieļaujami pārlikusi pierādīšanas pienākumu.

168. Attiecīgie Vispārējās tiesas apsvērumi, protams, ir grūti saprotami. Pārsūdzētā sprieduma 377. punktā tā norāda, ka hipotētiska scenārija identificēšana, kā tas ir šajā lietā, var būt neobjektīvs vai pat neiespējams uzdevums, ja hipotētiskais scenārijs “realitātē nepastāv tirgū, kuram jau iesākumā ir līdzīgas iezīmes kā tirgum [..], kur[ā] šī prakse tika īstenota”. Proti, uzticams hipotētiskais scenārijs principā atspoguļo reālu situāciju, “kas sākotnēji ir līdzīga, bet kuras attīstību konkrētā prakse nav ietekmējusi”. Tālāk Vispārējā tiesa būtībā norāda, ka atšķirībā no situācijas, kurā var salīdzināt divas reālas izmaiņas, iespējamo seku novērtējumam jābūt reālam, taču jāapraksta iespējamā situācija. Minētā sprieduma 378. un 379. punktā tā noraida apgalvojumu, ka Komisijai pēc savas ierosmes vai sistemātiski ir jāizveido hipotētisks scenārijs, lai atbildētu uz konkrētā uzņēmuma iesniegtu hipotētisko analīzi. Tas nozīmētu tās – neesošu – pienākumu pierādīt, ka pārmestajai praksei ir bijušas faktiskas sekas. Turklāt šāda uzņēmuma iesniegtajai hipotētiskajai analīzei, kuras mērķis ir atspēkot Komisijas vērtējumu par šīs prakses iespējamām sekām, būtu jāļauj konstatēt visas tās sekas, nevis tikai daļējas sekas.

169. Manuprāt, šie secinājumi nevar tikt saprasti tādējādi, ka Vispārējā tiesa principā ir noraidījusi Komisijas pienākumu veikt prakses faktisko vai iespējamo seku hipotētisku analīzi, kā arī tie neliecina par nepieļaujamu attiecīgā pierādīšanas pienākuma pārlikšanu uz konkrēto uzņēmumu. Tie drīzāk ir jāiekļauj kopējā kontekstā ar Vispārējās tiesas atbildi uz trešā prasības pamata pirmajā daļā izteiktajiem apgalvojumiem un ir jāsaprot tikai šajā kontekstā.

170. Kā citastarp izriet no pārsūdzētā sprieduma 372. un 374. punkta, Vispārējā tiesa būtībā noraida iebildumu par hipotētiskas analīzes neveikšanu, pamatojoties uz to, ka šis arguments un tā pamatojumam iesniegtie hipotētiskie scenāriji patvaļīgi sadala pārmesto praksi, ko veido divi nedalāmi elementi. Proti, šo apvienoto elementu – priekšrocības nodrošināšana Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojumam, ar izcēlumu parādot savus meklēšanas rezultātus Shopping Units boxes, no vienas puses, un īpašo algoritmu piemērošana, lai pārceltu zemāk konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu rezultātus, no otras puses, – kumulatīvās sekas nevarot tikt vērtētas atsevišķi. Tāpēc minētā sprieduma 376. punktā Vispārējā tiesa secina, ka vienīgais pamatotais hipotētiskais scenārijs būtu tāds, ka nav bijis ieviests neviens no šiem elementiem, jo pretējā gadījumā to kumulatīvās sekas tiktu aptvertas tikai daļēji.

171. No tā izriet, ka Vispārējās tiesas atbilde uz prasību galvenokārt ir ietverta 372.‑376. punktā, turpretim pārsūdzētā sprieduma 377.‑379. punktā ietvertajiem apsvērumiem, kas sākas ar vārdiem “[t]urklāt”, ir – kā apgalvo Komisija – tikai papildinoša vai pakārtota funkcija.

172. Tomēr ir jāpiekrīt apelācijas sūdzības iesniedzēju un CCIA norādei, ka pārsūdzētā sprieduma 377. punktā veiktā hipotētisko analīžu nošķiršana atkarībā no tā, vai tās attiecas uz faktiskajām vai iespējamām sekām, nav pamatota. Tas tādēļ, ka abos gadījumos faktiskā attīstība pagātnē, ņemot vērā pārkāpumu, ex post ir jāsalīdzina ar hipotētisku attīstību, neņemot vērā šo pārkāpumu (96). Turklāt nav skaidrs, kāpēc – kā to, iespējams, bija domājusi Vispārējā tiesa – Komisijas sistemātisks pienākums izveidot hipotētisku scenāriju tikai iespējamu seku gadījumā nozīmētu, ka no tās tiek prasīts iesniegt pierādījumus par faktiskajām sekām.

173. Tomēr, neraugoties uz to, no šiem apsvērumiem nevar secināt, ka Vispārējās tiesas skatījumā Komisijai nav pienākuma ņemt vērā un vajadzības gadījumā noraidīt pamatotu konkrētā uzņēmuma hipotētisku analīzi, kas varētu apšaubīt tās konstatējumus. Tieši pretēji, pārsūdzētā sprieduma 380. un nākamajos punktos Vispārējā tiesa detalizēti izvērtēja jautājumu, vai Komisija bija tiesīga noraidīt administratīvajā procesā Google iesniegtās analīzes (97) un konstatēt cēloņsakarību starp tai pārmesto praksi un datplūsmas, kas rodas no tās vispārējo rezultātu lapas uz konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem, samazinājumu (98).

174. Tātad, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas īpaši apstrīd pārsūdzētā sprieduma 377.‑379. punktā sniegtos apsvērumus, to argumenti ir neiedarbīgi un ir jānoraida.

175. Jautājumu, vai pārsūdzētā sprieduma 372.‑376. punktā ir pieļauta tiesību kļūda un vai tomēr bija nepieciešama hipotētiska analīze apelācijas sūdzības iesniedzēju minētajā izpratnē, es izskatīšu saistībā ar trešā apelācijas pamata otro daļu.

176. Tāpēc trešā apelācijas pamata pirmā daļa ir jānoraida.

3.      Trešā apelācijas pamata otrā daļa

177. Otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas, ko atbalsta CCIA, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka hipotētiska analīze var attiekties tikai uz abu Google pārmestās prakses elementu, kas minēti 170. punktā, apvienojumu. Pārsūdzētā sprieduma 374., 376. un 525. punktā esot pieļautas tiesību kļūdas, jo tajos esot kļūdaini interpretēts hipotētiskās analīzes jēdziens divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai izslēgtu ļaunprātīgu izmantošanu, esot pietiekami novērst tikai vienu no šiem elementiem, proti, rezultātu novietojumu un to attēlojumu Shopping Units boxes. Otrkārt, Vispārējā tiesa esot piemērojusi kritēriju, kas neatbilst judikatūrā atzītajām prasībām par reālu, uzticamu vai iespējamu hipotētisko scenāriju. Minētā sprieduma 376. punktā prasītā abu elementu, tostarp īpašo pielāgošanas algoritmu, novēršana pārsniedz nepieciešamo, ir nereāla un nepieļaujami sajauc šīs apvienotās prakses atļautā un neatļautā elementa attiecīgās sekas.

178. Arī šo trešā apelācijas pamata otro daļu es uzskatu par nepamatotu.

179. Kā izriet no Vispārējās tiesas secinājumiem, kas sniegti pārsūdzētā sprieduma 372., 417., 419. un 525. punktā un kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā ziņā neapstrīd, pārmestās prakses pamatā ir divi nesaraujami apvienoti elementi, proti, pirmkārt, īpašo pielāgošanas algoritmu piemērošana, lai pārceltu zemāk tikai konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu meklēšanas rezultātus, un, otrkārt, tikai Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma meklēšanas rezultātu izcelta attēlošana Shopping Units boxes. Šie divi elementi mijiedarbojas, lai nodrošinātu Google prioritātes piešķiršanu saviem pakalpojumiem. Tas tādēļ, ka tikai apvienojumā tie ietekmē lietotāju uzvedību tā, ka datplūsma šajā apjomā tiek novirzīta par labu Google pašas pirkumu salīdzināšanas pakalpojumam.

180. Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem, šo nesaraujamo saikni nevar pārtraukt, lai veiktu hipotētisku analīzi par cēloņsakarību starp pārmesto praksi un tās (faktiskajām vai iespējamām) sekām. Šādā pieejā netiktu ņemta vērā abu elementu apvienotās tehniskās un ekonomiskās sekas. It īpaši netiktu atzīta to kopīgā ietekme uz lietotāju uzvedību. Proti, lietotāju klikšķu skaita pieaugums par labu Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojumam ir balstīts ne tikai uz tā meklēšanas rezultātu privileģēto novietojumu un attēlojumu Shopping Units boxes, bet arī uz konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu meklēšanas rezultātu paralēlu, algoritmu kontrolētu pārcelšanu zemāk un mazāk pievilcīgu attēlojumu, kā rezultātā tiem netiek pievērsta lietotāju uzmanība. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēju atbalstītā dalīta hipotētiskā analīze nebūtu ne uzticama, ne reāla, bet drīzāk patvaļīga (99).

181. Tāpēc Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 372. punktā konstatējot, ka “[šo apvienoto elementu] sekas nevar analizēt, nodalot viena [elementa] sekas no otra [elementa] sekām”. Tāpat tiesību kļūda nav pieļauta minētā sprieduma 376. punktā sniegtajā vērtējumā, saskaņā ar kuru vienīgais pamatotais hipotētiskais scenārijs būtu tāds, ka nebūtu ieviests neviens no abiem elementiem, “lai šīs apvienotās prakses apvienotās sekas netiktu apskatītas tikai daļēji”.

182. Apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar pret to iebilst, apgalvojot, ka īpašo pielāgošanas algoritmu piemērošanu kā tādu Komisija nav kritizējusi. Kā Vispārējā tiesa pareizi ir atzinusi, tiem nav nozīmes. Tieši to specifiskais apvienojums ar Google pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma meklēšanas rezultātu privileģēto attēlojumu ir tas, kas galvenokārt padarīja iespējamu apstrīdētajā lēmumā konstatēto iespējamo kaitīgo ietekmi uz konkurenci (100).

183. Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 372.‑376. punktā sniegtie secinājumi nav apstrīdami.

184. Tāpēc trešā apelācijas pamata otrā daļa arī ir jānoraida.

4.      Trešā apelācijas pamata trešā daļa

185. No pirmās un otrās daļas izvērtējuma izriet, ka arī trešā apelācijas pamata trešā daļa nevar būt sekmīga. Saskaņā ar to Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu pārsūdzētā sprieduma 572. punktā, novērtējot pārmestās prakses ietekmi un objektīvo pamatojumu.

186. Drīzāk šajā 572. punktā Vispārējā tiesa, balstoties uz secinājumiem par abu pārmestās prakses elementu nedalāmību un nepieļaujot tiesību kļūdu, varēja secināt, ka tās iespējamo kaitējumu konkurencei un patērētāju labklājībai nevar kompensēt tikai ar iespējamo efektivitātes pieaugumu, ko var piedēvēt tikai vienam no šiem elementiem, proti, īpašajiem pielāgošanas algoritmiem. Tas tā ir neatkarīgi no tā, vai ir vai nav pierādīts specifiskais efektivitātes pieaugums, piemērojot īpašos pielāgošanas algoritmus (101).

187. Līdz ar to arī trešā daļa, kā arī trešais apelācijas pamats kopumā ir jānoraida kā nepamatoti.

E.      Tikpat efektīva konkurenta kritērija piemērojamība (ceturtais apelācijas pamats)?

188. Ar ceturto apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot iebildusi pret to, ka Komisija nav izvērtējusi pārmestās prakses ietekmi uz tikpat efektīviem konkurentiem. Saskaņā ar LESD 102. panta mērķi, kas ir atzīts judikatūrā, konkurenci ierobežojošas sekas parasti esot pierādāmas tikai tad, ja šāda rīcība kaitē esošajiem vai hipotētiskiem tikpat efektīviem konkurentiem. Tomēr apstrīdētajā lēmumā Komisija neesot ne analizējusi konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu sniegumu, ne arī ņēmusi vērā šādu hipotētisku konkurentu. Tāpēc Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 538. punktā konstatējot, ka Komisijai nebija pienākuma piemērot tikpat efektīva konkurenta kritēriju, ja nepastāv cenu konkurence.

189. Komisija, ko atbalsta personas, kas iestājušās lietā tās prasījumu atbalstam, apgalvo, ka, nepastāvot cenu konkurencei, nav bijis nepieciešams salīdzinājums ar esošu vai hipotētisku tikpat efektīvu konkurentu. Tā kā Google netika pārmesta ļaunprātīga izmantošana saistībā ar cenām, tai neesot bijis jāpiemēro tikpat efektīva konkurenta kritērijs. Drīzāk Komisija varot iesniegt pierādījumus par iespējamo ietekmi uz konkurenci jebkādā formā, ko tā apstrīdētajā lēmumā arī ir izdarījusi.

190. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 518. un nākamajos punktos aplūko pārmestās prakses konkurenci ierobežojošās sekas un pārsūdzētā sprieduma 538.‑543. punktā – tikpat efektīva konkurenta kritēriju. Minētā sprieduma 527. punktā tā vispirms apstiprina (102), ka Komisija ir pareizi secinājusi, ka šī prakse izraisīja datplūsmas uz konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem samazinājumu un šīs datplūsmas pieaugumu uz Google pašas pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu un tādējādi pietiekami ietekmēja būtiskas tās konkurentu kategorijas stāvokli, lai varētu konstatēt pretkonkurences seku pastāvēšanu. Pēc tam Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 538.‑541. punktā būtībā atzīst, ka Komisijai šim nolūkam nebija jāpiemēro tikpat efektīva konkurenta kritērijs. Tas esot loģiski tikai cenu konkurences gadījumā, kuras šajā lietā nav. Līdz ar to Komisijai bija jāpierāda tikai iespējamās konkurenci ierobežojošās sekas, ko var radīt iespējamā prakse (103). Neesot nozīmes, vai Google preču meklētājprogramma bija efektīvāka nekā konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu meklētājprogramma.

191. Manuprāt, tādējādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, noliedzot Komisijas pienākumu piemērot tikpat efektīva konkurenta kritēriju.

192. Piemērojot šo kritēriju, parasti ir jāizvērtē, vai dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma cenu stratēģija var izstumt no tirgus konkurentu, kurš ir tikpat efektīvs kā šis uzņēmums (104). Šim nolūkam ir nepieciešama cenu un izmaksu analīze, kas parasti tiek veikta, pamatojoties uz paša dominējošā uzņēmuma izmaksu struktūru (105).

193. Protams, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 102. panta mērķis nav nodrošināt, lai mazāk efektīvi konkurenti nekā dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums paliktu tirgū. Ar šo tiesību normu aizsargātā uz sniegumu balstīta konkurence jau pēc savas definīcijas var izraisīt mazāk efektīvu un līdz ar to patērētājiem mazāk interesantu – it īpaši no cenu, izvēles, kvalitātes vai jauninājumu viedokļa – konkurentu izzušanu no tirgus vai to izstumšanu (106).

194. Tomēr šo judikatūru nevajadzētu pārprast tādējādi, ka mazāk efektīvu, proti, mazāku konkurentu darbība, kuriem nav vai kuri nevar kompensēt dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma apjomradītos ietaupījumus vai izmaksu priekšrocības, vispār nav aizsargājama vai tiem nav nozīmes funkcionējošas konkurences saglabāšanai (107).

195. Gluži otrādi – atkarībā no tirgus struktūras, it īpaši pastāvot nozīmīgiem piekļuves šķēršļiem, arī mazāk efektīvs konkurents var pastiprināt konkurences spiedienu un tādējādi ietekmēt dominējoša uzņēmuma uzvedību (108). Tas vēl jo vairāk attiecas uz gadījumiem, kad, ņemot vērā šādu tirgus struktūru, ir maz ticams, ka cits uzņēmums varētu būt tikpat efektīvs kā dominējošais uzņēmums. Turklāt, ja šāda uzņēmuma klātbūtnes dēļ konkurence tirgū ir tik vāja, ka pat tikpat efektīvi konkurenti nemaz nevar tajā nostiprināties, tad noteikti nevar atstāt bez ievērības konkurences spiedienu, ko rada mazāk efektīvi uzņēmumi. Tas tādēļ, ka arī tas var novērst situāciju, kad dominējošā uzņēmuma komercdarbības rezultātā vēl vairāk pasliktinās tirgus struktūra un patērētāju izvēles iespējas, un tādējādi palīdz sasniegt LESD 102. pantā paredzēto konkurences saglabāšanas pamatmērķi (109). Šādos gadījumos Tiesa likumsakarīgi ir izslēgusi iespēju piemērot tikpat efektīva konkurenta kritēriju (110).

196. Tātad – pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem – tikpat efektīva konkurenta kritērijs nav vispārēji piemērojams, nemaz nerunājot par obligātu nosacījumu, lai noteiktu, vai dominējoša uzņēmuma rīcība atbilst uz sniegumu balstītai konkurencei (111). Arī Tiesa vairākkārt ir apstiprinājusi šo izpratni un uzsvērusi, ka konkurences iestādēm principā nav juridiska pienākuma piemērot šo kritēriju. Tas tādēļ, ka runa ir tikai par vienu no vairākām metodēm, lai varētu novērtēt, vai ar cenām saistīta prakse var radīt izstumšanas sekas (112). Turklāt, ja tās piemērošana ir izslēgta, ne Komisijai, ne Vispārējai tiesai nevar uzlikt pienākumu atbildēt uz attiecīgā uzņēmuma argumentiem (113).

197. It īpaši tikpat efektīva konkurenta kritērija piemērošanas jomu nevajadzētu paplašināt, attiecinot to uz praksēm, kas nav saistītas ar cenu konkurenci, kurai tas sākotnēji bija paredzēts saskaņā ar Komisijas paziņojumu par prioritātēm (114). Manuprāt, judikatūrā sniegtie apgalvojumi, kas šajā ziņā ir vismaz neskaidri, ir jāprecizē vai varbūt pat jālabo (115).

198. Pārmestā prakse nav saistīta ar cenu konkurenci. Līdz ar to Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, varēja secināt, ka Komisijai nebija pienākuma piemērot tikpat efektīva konkurenta kritēriju konkurējošiem pirkumu salīdzināšanas pakalpojumiem vai atbilstošiem hipotētiskiem konkurentiem, lai konstatētu, ka šī prakse radīja potenciālas izstumšanas sekas, nodarot tiem kaitējumu.

199. Tāpēc ceturtais apelācijas pamats nav pamatots un tas arī ir jānoraida.

F.      Starpsecinājumi

200. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka četri apelācijas pamati un apelācijas sūdzība ir pilnībā jānoraida.

V.      Tiesāšanās izdevumi

201. Līdz ar to Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam.

202. Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībai atbilstoši Reglamenta 184. panta 1. punktam, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija un personas, kas iestājušās lietā tās prasījumu atbalstam, ir lūgušas atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ir jālemj, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas sedz gan savus tiesāšanās izdevumus, gan tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas tiesvedībā un personām, kas iestājušās lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

203. Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. un 2. punktam, kas arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un EBTA Uzraudzības iestāde, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 184. panta 4. punktu Tiesa var nolemt, ka tikai tad, ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un kas pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, ir piedalījusies tiesvedības Tiesā rakstveida vai mutvārdu daļā, šī persona savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

204. Līdz ar to ir jālemj, ka EBTA Uzraudzības iestāde sedz savus tiesāšanās izdevumus pati. Ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 5. punktu, nav jālemj par tiesāšanās izdevumiem attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku, kas nepiedalījās apelācijas tiesvedībā.

205. Atbilstoši Reglamenta 140. panta 3. punktam, kas arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, Tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šā panta 1. vai 2. punktā minētā persona, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašai. Tā kā CCIA ir atbalstījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju, kurai secinājumi ir nelabvēlīgi, prasījumus, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus.

VI.    Secinājumi

206. Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es iesaku Tiesai lemt šādi:

1)      Noraidīt apelācijas sūdzību.

2)      Google LLC un Alphabet Inc. papildus saviem tiesāšanās izdevumiem sedz apelācijas tiesvedības izdevumus, kā arī tiesāšanās izdevumus, kas radušies Komisijai, Bureau européen des unions de consommateurs (BEUC), Infederation Ltd, Verband Deutscher Zeitschriftenverleger e. V., BDZV – Bundesverband Digitalpublisher und Zeitungsverleger e. V., Visual Meta GmbH, Twenga un Kelkoo.

3)      EBTA Uzraudzības iestāde un Computer & Communication Industry Association sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

1      Oriģinālvaloda – vācu.

2      T‑612/17, EU:T:2021:763.

3      Lēmums C(2017) 4444 final par procedūru saskaņā ar LESD 102. pantu un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 54. pantu (Lieta AT.39740 – Google meklēšana [iepirkšanās]).

4      C‑7/97, EU:C:1998:569, 37. un nākamie punkti.

5      Angļu valodā dēvēts par “as‑efficient‑competitor‑test” vai “AEC‑test”.

6      Skat. citastarp apstrīdētā lēmuma 356. un nākamos apsvērumus, kā arī pārsūdzētā sprieduma 59. un nākamos punktus, 282. un nākamos punktus, kā arī 369. un nākamos punktus.

7      Pārsūdzētā sprieduma 59.‑62. punkts; skat. arī apstrīdētā lēmuma 371. un nākamos apsvērumus.

8      Komisijas Regula (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101.] un [102.] pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.).

9      Padomes Regula (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.).

10      Skat. arī pārsūdzētā sprieduma 40.‑78. punktu.

11      Apstrīdētā lēmuma 154. un nākamie apsvērumi.

12      Skat. arī pārsūdzētā sprieduma 43. punktu.

13      Apstrīdētā lēmuma 254., 269., 270. un 285. un nākamie apsvērumi, skat. arī pārsūdzētā sprieduma 46. un 47. punktu.

14      Apstrīdētā lēmuma 264. un nākamie apsvērumi; pārsūdzētā sprieduma 54. punkts.

15      Apstrīdētā lēmuma 444. apsvērums; pārsūdzētā sprieduma 64. punkts.

16      Apstrīdētā lēmuma 452. un nākamie apsvērumi; pārsūdzētā sprieduma 65. punkts.

17      Apstrīdētā lēmuma 539. un nākamie apsvērumi; pārsūdzētā sprieduma 66. punkts.

18      Apstrīdētā lēmuma 89. un nākamie apsvērumi; pārsūdzētā sprieduma 67. punkts.

19      Apstrīdētā lēmuma 710. un nākamie apsvērumi un 2. pants; pārsūdzētā sprieduma 78. punkts.

20      Tiesas priekšsēdētāja rīkojums, 2022. gada 22. marts, Google un Alphabet/Komisija (C‑48/22 P, nav publicēts, EU:C:2022:207).

21      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija (C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 46. punkts), un 2023. gada 22. jūnijs, DI/ECB (C‑513/21 P, EU:C:2023:500, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

22      Spriedums, 1998. gada 26. novembris (C‑7/97, EU:C:1998:569, 37. un nākamie punkti).

23      Nesenākam piemēram skat. ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes [H. Saugmandsgaard Øe] secinājumus lietās Deutsche Telekom/Komisija un Slovak Telekom/Komisija (C‑152/19 P un C‑165/19 P, EU:C:2020:678, 56. un nākamie punkti) un ģenerāladvokāta A. Ranta [A. Rantos] secinājumus lietā Lietuvos geležinkeliai/Komisija (C‑42/21 P, EU:C:2022:537, 55. un nākamie punkti).

24      Skat. pārsūdzētā sprieduma 136. un nākamos punktus.

25      Pārsūdzētā sprieduma 212. punkts.

26      Pārsūdzētā sprieduma 213.‑217. punkts.

27      Pārsūdzētā sprieduma 218. un nākamie punkti.

28      Pārsūdzētā sprieduma 219.‑222. punkts.

29      Pārsūdzētā sprieduma 223. punkts.

30      Pārsūdzētā sprieduma 224.‑227. punkts ar atsauci uz apstrīdētā lēmuma 285.‑305., 544., 568., 580. un 588. apsvērumu.

31      Pārsūdzētā sprieduma 228. punkts ar atsauci uz apstrīdētā lēmuma 594. apsvērumu.

32      Pārsūdzētā sprieduma 229.‑231. punkts ar atsauci uz apstrīdētā lēmuma 649. apsvērumu.

33      Šajā nozīmē pārsūdzētā sprieduma 232. un 233. punkts, kurus es skaidrības labad pārformulēju.

34      Pārsūdzētā sprieduma 234. punkts ar atsauci uz ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes secinājumiem lietās Deutsche Telekom/Komisija un Slovak Telekom/Komisija (C‑152/19 P un C‑165/19 P, EU:C:2020:678, 85.‑89. punkts).

35      Pārsūdzētā sprieduma 235. punkts ar atsauci uz spriedumiem, 2011. gada 17. februāris, TeliaSonera Sverige (C‑52/09, EU:C:2011:83, 55.‑58. punkts), 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija (C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 75. punkts), un 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija (T‑201/04, EU:T:2007:289, 961. punkts).

36      Pārsūdzētā sprieduma 236. punkts ar atsauci uz spriedumu, 1998. gada 26. novembris, Bronner (C‑7/97, EU:C:1998:569, 48. un 49. punkts).

37      Pārsūdzētā sprieduma 237.‑240. punkts ar atsauci uz tostarp ģenerāladvokāta J. Mazaka [J. Mazák] secinājumiem lietā TeliaSonera Sverige (C‑52/09, EU:C:2010:483, 32. punkts), kā arī spriedumu, 2021. gada 25. marts, Deutsche Telekom/Komisija (C‑152/19 P, EU:C:2021:238, 45. punkts).

38      Pārsūdzētā sprieduma 241.‑247. punkts.

39      Skat. apstrīdētā lēmuma 331. un nākamos apsvērumus, it īpaši 334., kā arī 341. un nākamos apsvērumus.

40      Spriedums, 1996. gada 14. novembris, Tetra Pak/Komisija (C‑333/94 P, EU:C:1996:436, 25. punkts).

41      Šajā nozīmē spriedums, 2018. gada 19. aprīlis, MEO – Serviços de Comunicações e Multimédia (C‑525/16, EU:C:2018:270, 24. un 25. punkts un tajos minētā judikatūra). Skat. arī ģenerāladvokāta J. Mazaka secinājumus lietā TeliaSonera Sverige (C‑52/09, EU:C:2010:483, 32. punkts).

42      Spriedumi, 2010. gada 14. oktobris, Deutsche Telekom/Komisija (C‑280/08 P, EU:C:2010:603, 172. punkts), 2011. gada 17. februāris, TeliaSonera Sverige (C‑52/09, EU:C:2011:83, 26. punkts), un 2023. gada 16. marts, Towercast (C‑449/21, EU:C:2023:207, 46. punkts).

43      Pastāvīgā judikatūra, skat. tikai spriedumus, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52, 153. punkts), un 2023. gada 12. janvāris, Lietuvos geležinkeliai/Komisija (C‑42/21 P, EU:C:2023:12, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

44      Šajā nozīmē spriedums, 2023. gada 12. janvāris, Lietuvos geležinkeliai/Komisija (C‑42/21 P, EU:C:2023:12, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      Šajā nozīmē spriedumi, 2023. gada 12. janvāris, Lietuvos geležinkeliai/Komisija (C‑42/21 P, EU:C:2023:12, 78. punkts), un 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations (C‑680/20, EU:C:2023:33, 40., 44. punkts un tajos minētā judikatūra).

46      Šajā nozīmē spriedumi, 1998. gada 26. novembris, Bronner (C‑7/97, EU:C:1998:569, 41. punkts), 2021. gada 25. marts, Deutsche Telekom/Komisija (C‑152/19 P, EU:C:2021:238, 44. punkts), un 2023. gada 12. janvāris, Lietuvos geležinkeliai/Komisija (C‑42/21 P, EU:C:2023:12, 79. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta A. Ranta secinājumus lietā Lietuvos geležinkeliai/Komisija (C‑42/21 P, EU:C:2022:537, 61. punkts).

47      Spriedums, 1995. gada 6. aprīlis, RTE un ITP/Komisija (apvienotās lietas C‑241/91 P un C‑242/91 P, EU:C:1995:98, 50. un nākamie punkti). Skat. arī spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, IMS Health (C‑418/01, EU:C:2004:257, 35. un nākamie punkti).

48      Šajā nozīmē spriedumi, 2021. gada 25. marts, Deutsche Telekom/Komisija (C‑152/19 P, EU:C:2021:238, 45. un nākamie punkti), un 2023. gada 12. janvāris, Lietuvos geležinkeliai/Komisija (C‑42/21 P, EU:C:2023:12, 78. un nākamie punkti).

49      Ar metaforu tas ir formulēts H. Saugmandsgora Ēes secinājumos lietās Deutsche Telekom/Komisija un Slovak Telekom/Komisija (C‑152/19 P un C‑165/19 P, EU:C:2020:678, 63. punkts): “saskaņā ar Bronner nosacījumiem ļaunprātīgas rīcības konstatēšanai tiek izvirzīts īpaši augsts juridiskais standarts. Tie zināmā mērā veido LESD 102. panta normatīvā skatpunkta “virsotni””.

50      Kopsavilkums ģenerāladvokāta A. Ranta secinājumos lietās Lietuvos geležinkeliai/Komisija (C‑42/21 P, EU:C:2022:537, 63.‑65. punkts).

51      Šajā nozīmē spriedums, 2021. gada 25. marts, Deutsche Telekom/Komisija (C‑152/19 P, EU:C:2021:238, 46. punkts); ģenerāladvokāta A. Ranta secinājumi lietā Lietuvos geležinkeliai/Komisija (C‑42/21 P, EU:C:2022:537, 64. punkts).

52      Šo problēmu, kas pazīstama arī kā “investīciju aizturēšana” (hold‑up), Komisija ir sīkāk raksturojusi Pamatnostādņu vertikālo ierobežojumu jomā (OV 2022, C 248, 1. lpp.) 16. apsvēruma a) un f) punktā.

53      Šajā nozīmē spriedums, 2021. gada 25. marts, Deutsche Telekom/Komisija (C‑152/19 P, EU:C:2021:238, 47. punkts); ģenerāladvokāta A. Ranta secinājumi lietā Lietuvos geležinkeliai/Komisija (C‑42/21 P, EU:C:2022:537, 65. punkts).

54      Šajā nozīmē spriedums, 2022. gada 12. maijs, Servizio Elettrico Nazionale u.c. (C‑377/20, EU:C:2022:379, 73. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta A. Ranta secinājumus lietā Lietuvos geležinkeliai/Komisija (C‑42/21 P, EU:C:2022:537, 65. punkts).

55      Skat. spriedumu, 2011. gada 17. februāris, TeliaSonera Sverige (C‑52/09, EU:C:2011:83, 58. punkta beigās).

56      Šajā nozīmē spriedumi, 2021. gada 25. marts, Deutsche Telekom/Komisija (C‑152/19 P, EU:C:2021:238, 50. un nākamie punkti), un Slovak Telekom/Komisija (C‑165/19 P, EU:C:2021:239, 50. un nākamie punkti). Skat. arī spriedumus, 2011. gada 17. februāris, TeliaSonera Sverige (C‑52/09, EU:C:2011:83, 54.‑58. punkts un 70.‑72. punkts), un 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija (C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 75. un 96. punkts).

57      Apstrīdētā lēmuma 331. un nākamie apsvērumi, kā arī 652. punkts; pārsūdzētā sprieduma 223. un 237.‑240. punkts.

58      Spriedumi, 2010. gada 14. oktobris, Deutsche Telekom/Komisija (C‑280/08 P, EU:C:2010:603), 2011. gada 17. februāris, TeliaSonera Sverige (C‑52/09, EU:C:2011:83), 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija (C‑295/12 P, EU:C:2014:2062), un 2021. gada 25. marts, Deutsche Telekom/Komisija (C‑152/19 P, EU:C:2021:238), un Slovak Telekom/Komisija (C‑165/19 P, EU:C:2021:239).

59      Skat. situācijas, kas raksturotas spriedumos, 2010. gada 14. oktobris, Deutsche Telekom/Komisija (C‑280/08 P, EU:C:2010:603, 4. punkts), un 2021. gada 25. marts, Deutsche Telekom/Komisija (C‑152/19 P, EU:C:2021:238, 16. punkts), un Slovak Telekom/Komisija (C‑165/19 P, EU:C:2021:239, 16. punkts).

60      Skat. pārsūdzētā sprieduma 287. un 288. punktu, saskaņā ar kuriem atšķirīgā attieksme izriet nevis no objektīvas atšķirības starp divu veidu meklēšanas rezultātiem, bet gan no Google lēmuma pret konkurējošo pirkumu salīdzināšanas pakalpojumu meklēšanas rezultātiem izturēties ne tik labvēlīgi kā pret sava pirkumu salīdzināšanas pakalpojuma rezultātiem, tos parādot un novietojot ne tik redzami.

61      Skat. arī pārsūdzētā sprieduma 61. punktu.

62      Pārsūdzētā sprieduma 224. punkts.

63      Pārsūdzētā sprieduma 227. punkts.

64      Pārsūdzētā sprieduma 228. punkts.

65      Pārsūdzētā sprieduma 226. punkts ar atsauci uz apstrīdētā lēmuma 285.‑305., 544., 568., 580. un 588. apsvērumu.

66      Šajā nozīmē tikai pārsūdzētā sprieduma 239. punkts.

67      Skat. apstrīdētā lēmuma 335. un nākamos apsvērumus ar atsauci uz judikatūru par maržu saspiešanas gadījumiem.

68      Šīs iedaļas nosaukums oriģinālajā angļu valodas versijā ir šāds: “The Conduct has potential anti‑competitive effects on several markets”.

69      Oriģinālā angļu valodas versija ir formulēta šādi: “[..] the Conduct is capable of leading competing comparison shopping services to cease providing their services” (izcēlums tikai šeit).

70      Skat. pārsūdzētā sprieduma 333.‑335. punktu ar atsauci uz apstrīdētā lēmuma 414. un nākamajiem apsvērumiem, ar kuriem Vispārējā tiesa noraidīja otrā prasības pamata otro daļu.

71      Skat. arī pārsūdzētā sprieduma 136., 139., 142.‑145. un 158. punktu.

72      Skat. šajā nozīmē spriedumu, 2015. gada 3. decembris, Itālija/Komisija (C‑280/14 P, EU:C:2015:792, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

73      Pārsūdzētā sprieduma 168. punkts.

74      Pārsūdzētā sprieduma 169. punkts ar atsaucēm uz apstrīdētā lēmuma 7.2.2.‑7.2.4. iedaļu.

75      Pārsūdzētā sprieduma 170. un 171. punkts.

76      Pārsūdzētā sprieduma 172. punkts.

77      Minētā lēmuma 539. un nākamie apsvērumi.

78      Pārsūdzētā sprieduma 173. punkts.

79      Pārsūdzētā sprieduma 174. un 175. punkts (izcēlums tikai šeit).

80      Šajā nozīmē spriedumi, 2023. gada 12. janvāris, Lietuvos geležinkeliai/Komisija (C‑42/21 P, EU:C:2023:12, 78. punkts), un 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations (C‑680/20, EU:C:2023:33, 40., 44. punkts un tajos minētā judikatūra). Arī ģenerāladvokāta A. Ranta secinājumi lietā Lietuvos geležinkeliai/Komisija (C‑42/21 P, EU:C:2022:537, 92. punkts).

81      Pārsūdzētā sprieduma 195. punkts.

82      Pārsūdzētā sprieduma 196. punkts.

83      Pārsūdzētā sprieduma 197. punkts.

84      Pārsūdzētā sprieduma 180., 182. un 183. punkts.

85      Pārsūdzētā sprieduma 176.‑184. punkts.

86      Pārsūdzētā sprieduma 180. punkts; skat. arī minētā sprieduma 240., 279. un nākamos punktus.

87      Pārsūdzētā sprieduma 176.‑179. punkts.

88      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2015. gada 25. novembris), ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OV 2015, L 310, 1. lpp.).

89      Pārsūdzētā sprieduma 180. punkts.

90      Pārsūdzētā sprieduma 181.‑184. punkts.

91      Par šo aizstāšanas aizliegumu skat. spriedumus, 2014. gada 10. aprīlis, Areva u.c./Komisija (apvienotās lietas C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 56. punkts), 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija (C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 73. punkts), un 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija (C‑321/21 P, EU:C:2023:713, 105. punkts).

92      Skat. arī iepriekš 83. un nākamos punktus.

93      “Turklāt var arī pakārtoti konstatēt [..]”. “It may be observed, for the sake of completeness [..]” angļu valodas versijā; vēl skaidrāk franču valodas versijā: “Il peut d’ailleurs être observé, à titre surabondant [..]”.

94      Skat. arī apstrīdētā lēmuma 378. un nākamos punktus, kā arī pārsūdzētā sprieduma 168. punktu.

95      Minētā lēmuma 589. un nākamie apsvērumi.

96      Par LESD 101. panta noteikumu pārkāpumu skat. spriedumus, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52, 118.‑121. punkts), 2020. gada 2. aprīlis, Budapest Bank u.c. (C‑228/18, EU:C:2020:265, 55. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2021. gada 18. novembris, Visma Enterprise (C‑306/20, EU:C:2021:935, 74. punkts). Skat. arī manus secinājumus lietā Komisija/Servier un Servier Laboratories (C‑176/19, EU:C:2022:576, 288. un nākamie punkti).

97      Apstrīdētā lēmuma 7.2.3.2. iedaļa un 464. un nākamie apsvērumi, kā arī 523. un nākamie apsvērumi.

98      Skat. citastarp pārsūdzētā sprieduma 392. punktu.

99      Šādā izpratnē arī Vispārējās tiesas apgalvojums pārsūdzētā sprieduma 377. punktā nav apstrīdams.

100      Minētā lēmuma 344. un nākamie apsvērumi, kā arī 589. un nākamie apsvērumi.

101      Šajā nozīmē skat. pārsūdzētā sprieduma 568., 577., 588. un 590. punktu.

102      Atsaucoties uz secinājumiem, kas sniegti pārsūdzētā sprieduma 420., 506. un 520.‑526. punktā.

103      Šajā ziņā Vispārējā tiesa atsaucas secinājumu pārsūdzētā sprieduma 441. punktā.

104      Šajā nozīmē spriedums, 2015. gada 6. oktobris, Post Danmark (C‑23/14, EU:C:2015:651, 53. punkts).

105      Skat. spriedumus, 2015. gada 6. oktobris, Post Danmark (C‑23/14, EU:C:2015:651, 54. punkts), un 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations (C‑680/20, EU:C:2023:33, 56. punkts beigās).

106      Šajā nozīmē spriedumi, 2012. gada 27. marts, Post Danmark (C‑209/10, EU:C:2012:172, 21. un 22. punkts), 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 134. punkts), un 2022. gada 12. maijs, Servizio Elettrico Nazionale u.c. (C‑377/20, EU:C:2022:379, 45. punkts).

107      Tomēr skat. ģenerāladvokāta A. Ranta secinājumus lietā Servizio Elettrico Nazionale u.c. (C‑377/20, EU:C:2021:998, 45. punkts), kurš šo judikatūru vēlas interpretēt tādējādi, ka tā aizsargā tikai spējīgākos uzņēmumus, kuri var būt stimuls tirgus konkurētspējai, nevis mazāk spējīgos un mazāk efektīvos uzņēmumus.

108      Šajā nozīmē spriedums, 2015. gada 6. oktobris, Post Danmark (C‑23/14, EU:C:2015:651, 60. punkts).

109      Šajā nozīmē skat. manus secinājumus lietā Post Danmark (C‑23/14, EU:C:2015:343, 71. un 73. punkts).

110      Spriedumi, 2015. gada 6. oktobris, Post Danmark (C‑23/14, EU:C:2015:651, 59. punkts), un 2022. gada 12. maijs, Servizio Elettrico Nazionale u.c. (C‑377/20, EU:C:2022:379, 101. punkts). Skat. arī manus secinājumus lietā Post Danmark (C‑23/14, EU:C:2015:343, 71.‑73. punkts).

111      Spriedums, 2022. gada 12. maijs, Servizio Elettrico Nazionale u.c. (C‑377/20, EU:C:2022:379, 82. punkts) neļauj to saprast citādi. Attiecībā uz izstumšanas praksēm Tiesa tajā atzina tikpat efektīva konkurenta kritēriju tikai kā vienu no kritērijiem, kas var ļaut noteikt, vai dominējoša uzņēmuma rīcība ir balstīta uz normālai konkurencei atbilstošu līdzekļu izmantošanu, ja tas var tikt pārbaudīts (izcēlumi tikai šeit).

112      Spriedumi, 2015. gada 6. oktobris, Post Danmark (C‑23/14, EU:C:2015:651, 57.‑61. punkts), 2022. gada 12. maijs, Servizio Elettrico Nazionale u.c. (C‑377/20, EU:C:2022:379, 81. un 82. punkts), un 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations (C‑680/20, EU:C:2023:33, 56.‑58. punkts); skat. arī manus secinājumus lietā Post Danmark (C‑23/14, EU:C:2015:343, 61., 63. un 71.‑74. punkts).

113      A contrario skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 141. punkts).

114      Skat. Komisijas paziņojuma – Norādījumi par Komisijas prioritātēm, piemērojot [LESD 102]. pantu dominējošu uzņēmumu ļaunprātīgai, izslēdzošai rīcībai (OV 2009, C 45, 7. lpp.) – 23. un nākamos punktus. Skat. arī manus secinājumus lietā Post Danmark (C‑23/14, EU:C:2015:343, 59. un 60. punkts).

115      Spriedums, 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations (C‑680/20, EU:C:2023:33, 59. punkts).