VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2013. gada 12. novembrī (*)
Valsts atbalsts – Ungārijas un naftas un gāzes uzņēmuma MOL nolīgums par izrakteņu ieguves nodevām saistībā ar ogļūdeņražu ieguvi – Nodevu tiesiskā regulējuma vēlāka grozīšana – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Selektīvs raksturs
Lieta T‑499/10
MOL Magyar Olaj‑ és Gázipari Nyrt., Budapešta (Ungārija), ko pārstāv N. Niejahr, advokāts, F. Carlin, barrister, un C. van der Meer, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Flynn un K. Talabér‑Ritz, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību galvenokārt atcelt Komisijas 2010. gada 9. jūnija Lēmumu 2011/88/ES par valsts atbalstu C 1/09 (ex NN 69/08), ko Ungārija piešķīrusi uzņēmumam MOL Nyrt. (OV 2011, L 34, 55. lpp.), un pakārtoti – prasību daļēji atcelt minēto lēmumu, ciktāl tajā ir uzdots atgūt attiecīgās summas no šī uzņēmuma.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood], tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un J. Švarcs [J. Schwarcz] (referents),
sekretāre S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 22. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības rašanās fakti
1 Prasītāja MOL Magyar Olaj‑ és Gázipari Nyrt. ir Budapeštā (Ungārija) reģistrēta sabiedrība, kuras galvenās darbības ir jēlnaftas, dabasgāzes un gāzes produktu ģeoloģiskā izpēte un ieguve, jēlnaftas produktu pārvadāšana, uzglabāšana un izplatīšana vairumtirgotājiem un mazumtirgotājiem, dabasgāzes pārvadāšana, kā arī alkēnu un poliolefīnu ieguve un tirdzniecība.
2 Ungārijā visas derīgo izrakteņu, tostarp ogļūdeņražu, ieguves darbības tiek reglamentētas 1993. évi XLVIII. törvény a bányászatról (1993. gada Likums XLVIII par derīgo izrakteņu ieguvi, turpmāk tekstā – “Derīgo izrakteņu ieguves likums”). Saskaņā ar Derīgo izrakteņu ieguves likumu reglamentēšanas funkcijas pilda ministrs, kurš ir atbildīgs par ieguves rūpniecību, un Derīgo izrakteņu ieguves pārvalde, kas pārrauga derīgo izrakteņu ieguves darbības.
3 Derīgo izrakteņu ieguves likumā ir paredzēts, ka derīgo izrakteņu izpēte un izmantošana var tikt veikta atbilstoši diviem juridiski atšķirīgiem tiesiskajiem regulējumiem. Derīgo izrakteņu ieguves likuma 8.–19. pantā attiecībā uz teritorijām, kas, tostarp pamatojoties uz ģeoloģiskajiem datiem, tiek uzskatītas par bagātām ar iegūstamajiem elementiem un tiek kvalificētas kā “slēgtas” (Derīgo izrakteņu ieguves likuma 9. panta 1. punkts), tiek noteikta koncesiju sistēma, kurā koncesija tiek piešķirta pēc uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūras katrai no slēgtajām teritorijām beigām, pamatojoties uz līgumu, ko paraksta par ieguves rūpniecību atbildīgais ministrs un uzņēmums, kas ir ieguvis līguma slēgšanas tiesības (Derīgo izrakteņu ieguves likuma 10.–12. pants). Attiecībā uz teritorijām, kas kvalificētas kā “atklātas”, a priori mazāk bagātām ar iegūstamajiem elementiem, tās var tikt izmantotas uz ieguves atļaujas pamata, ko izsniedz Derīgo izrakteņu ieguves pārvalde, ja pieteikuma iesniedzējs atbilst tiesību aktos noteiktajiem nosacījumiem (Derīgo izrakteņu ieguves likuma 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 4. punkts).
4 Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. pantā ir paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem tiek noteiktas izrakteņu ieguves nodevas, kas maksājamas valstij. Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 11. punktā ir paredzēts, ka izrakteņu ieguves nodevas summa ir attiecīgajā gadījumā likumā, koncesijas līgumā vai saskaņā ar Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktu noslēgtajā līgumā noteikts procents. Attiecībā uz koncesijām izrakteņu ieguves nodevas likmi nosaka par ieguves rūpniecību atbildīgais ministrs, kurš ņem vērā noteiktus Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 8. punktā noteiktos parametrus. Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktā paredzētajā līgumā nodevas likme ir noteikta, piemērojot šā panta noteikumus. Izrakteņu ieguves nodevas likme tiek noteikta Derīgo izrakteņu ieguves likumā, ja iegūšanas darbība notiek atbilstoši ieguves atļaujas sistēmai (Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 2.–7. punkts).
5 Līdz 2008. gadam izrakteņu ieguves nodevas likme ogļūdeņražu, jēlnaftas un dabasgāzes ieguvei uz ieguves atļaujas pamata tika noteikta 12 % apmērā no izmantotā daudzuma vērtības ieguves laukiem, kuros ieguve uzsākta pēc 1998. gada 1. janvāra, vai izrietēja no matemātiskas formulas piemērošanas, kurā tostarp ņemta vērā dabasgāzes vidējā cena, par kuru gāzes publiskie dienesti to ir iepirkuši, ar minimālo likmi 12 % dabasgāzes ieguves laukiem, kuros ieguve uzsākta pirms 1998. gada 1. janvāra (Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 3. punkta b) apakšpunkts).
6 Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktā ir noteikts, ka, ja derīgo izrakteņu ieguves uzņēmums, kas savu darbību veic uz ieguves atļaujas pamata, proti, attiecībā uz ieguves laukiem, kas atrodas atklātā teritorijā, nav uzsācis ieguvi piecu gadu laikā pēc ataujas piešķiršanas, šis uzņēmums vienu vienīgu reizi var lūgt Derīgo izrakteņu ieguves pārvaldi pagarināt šo termiņu augstākais uz pieciem gadiem. Ja minētā pārvalde piekrīt, līgumā, kas noslēgts starp par ieguves rūpniecību atbildīgo ministru un ieguves uzņēmumu, attiecībā uz ieguves lauku, kuros ieguves uzsākšanas termiņš pagarināts, izmantošanu tiek noteikts derīgo izrakteņu daudzums, kas ir izrakteņu ieguves nodevas aprēķina bāze, un tās likme, kurai ir jābūt lielākai par likmi, kas piemērojama dienā, kad iesniegts pieteikums par termiņa pagarināšanu, nepārsniedzot 1,2 reizes šo likmi (turpmāk tekstā – “pagarinājuma nodeva”). Ja pieteikums par termiņa pagarināšanu attiecas uz vairāk nekā diviem ieguves laukiem, pagarinājuma nodevas likme tiek piemērota visiem ieguves uzņēmuma ieguves laukiem ar līgumu, kura spēkā esamības laiks ir vismaz pieci gadi (turpmāk tekstā – “paaugstinātā izrakteņu ieguves nodeva”). Ja pieteikums par termiņa pagarināšanu attiecas uz vairāk nekā pieciem ieguves laukiem, var tikt pieprasīta īpaša nodeva, augstākais 20 % apmērā no summas, kas maksājama, pamatojoties uz paaugstināto izrakteņu ieguves nodevu (turpmāk tekstā – “īpašā nodeva”).
7 2005. gada 19. septembrī prasītāja lūdza pagarināt savas iegūšanas tiesības attiecībā uz divpadsmit ogļūdeņraža ieguves laukiem, par kuriem tika izsniegta ieguves atļauja un kuros ieguve vēl netika uzsākta.
8 2005. gada 22. decembrī, piemērojot Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktu, par ieguves rūpniecību atbildīgais ministrs un prasītāja parakstīja nolīgumu par termiņa pagarināšanu attiecībā uz šā sprieduma 7. punktā minētajiem divpadsmit ogļūdeņraža ieguves laukiem (turpmāk tekstā – “2005. gada nolīgums”), kura 1. punktā uz pieciem gadiem tiek pagarināts termiņš iegūšanas uzsākšanai šajos divpadsmit ieguves laukos un katram no šiem pieciem gadiem noteikta pagarinājuma nodeva, kas prasītājai jāpārskaita valstij (12 % x 1,050 par pirmo gadu jeb 12,600 %; 12 % x 1,038 par otro gadu jeb 12,456 %; 12 % x 1,025 par trešo gadu jeb 12,300 %; 12 % x 1,020 par ceturto un piekto gadu jeb 12,240 %).
9 Saskaņā ar 2005. gada nolīguma 4. punktu piecpadsmit gadu laikā no šā nolīguma stāšanās spēkā datuma paaugstinātā izrakteņu ieguves nodeva ir piemērojama visiem prasītājas ieguves laukiem, kas jau tiek izmantoti uz ieguves atļaujas pamata, jeb 44 ogļūdeņraža ieguves laukiem, kuros ieguve sākta pēc 1998. gada 1. janvāra, un 93 dabasgāzes ieguves laukiem, kuros ieguve sākta pirms šā datuma. Paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likme par piekto pagarinātā laikposma gadu ir piemērojama līdz piecpadsmitajam gadam. Attiecībā uz dabasgāzes ieguves laukiem, kuros ieguve sākta pirms 1998. gada 1. janvāra, palielinājuma koeficients katram no pieciem pagarinājuma gadiem (skat. šā sprieduma 8. punktu) ir piemērojams atbilstoši matemātiskajai formulai, kas noteikta Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 3. punkta b) apakšpunktā, un piektā gada palielinājuma koeficients ir piemērojams līdz piecpadsmitajam gadam.
10 2005. gada nolīguma 6. punktā ir paredzēts pārskaitīt īpašo nodevu 20 miljardu Ungārijas forintu (HUF) apmērā.
11 2005. gada nolīguma 9. punktā ir paredzēts, ka pagarinājuma nodevas likme, paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likme, aprēķinu bāze, procents un faktori, kas ir jāņem vērā, aprēķinot šīs nodevas, visā nolīguma spēkā esamības laikā ir noteikti tikai šā nolīguma noteikumos un ka 2005. gada nolīgumā noteiktās likmes visu šo laiku paliek nemainīgas vai konstantas.
12 Saskaņā ar 2005. gada nolīguma 11. punktu šis nolīgums stājas spēkā dienā, kad stājas spēkā Derīgo izrakteņu ieguves pārvaldes rezolūcija. Šajā pašā tiesību normā līgumslēdzējām pusēm ir aizliegts vienpusēji izbeigt 2005. gada nolīgumu, izņemot gadījumu, ja trešā persona iegūst vairāk nekā 25 % no prasītājas kapitāla.
13 2005. gada 23. decembrī Derīgo izrakteņu ieguves pārvalde pieņēma rezolūciju par 2005. gada nolīgumu, nostiprinot termiņa pagarinājumu ieguves uzsākšanai divpadsmit šā sprieduma 7. punktā minētajos ogļūdeņraža ieguves laukos, kā arī maksājumus, kas jāmaksā prasītājai un kas noteikti šajā nolīgumā.
14 2007. évi CXXXIII. törvény a bányászatról szóló 1993. évi XLVIII. törvény módosításáról (2007. gada Likums CXXXIII par derīgo izrakteņu ieguvi, ar ko groza 1993. gada Likumu XLVIII; turpmāk tekstā – “Derīgo izrakteņu ieguves likums ar grozījumiem”) stājās spēkā 2008. gada 8. janvārī. Derīgo izrakteņu ieguves likumā ar grozījumiem ir grozīta izrakteņu ieguves nodevas likme. Konkrētāk, Derīgo izrakteņu ieguves likuma ar grozījumiem 20. panta 3. punktā ir paredzēta likme 30 % apmērā no ieguves laukā, kurā iegūšana uzsākta laikposmā no 1998. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 31. decembrim, iegūtā daudzuma vērtības un tādas matemātiskās formulas piemērošana, kas Derīgo izrakteņu ieguves likuma sistēmā paredzēta dabasgāzes ieguves laukiem, kuros ieguve uzsākta pirms 1998. gada 1. janvāra, ar minimālo nodevas likmi 30 %, un atšķirīgas izrakteņu ieguves nodevas likmes piemērošana ieguves laukiem, kuros ieguve uzsākta pēc 2008. gada 1. janvāra, atkarībā no iegūtā jēlnaftas vai dabasgāzes daudzuma, proti, likme 12 % apmērā par ikgadējo iegūto daudzumu, kas nepārsniedz 300 miljonus m3 dabasgāzes vai 50 kt jēlnaftas, likme 20 % apmērā ražošanai no 300 līdz 500 miljoniem m3 dabasgāzes vai 50 līdz 200 kt jēlnaftas un likme 30 % apmērā ražošanai, kas pārsniedz 500 miljonus m3 dabasgāzes vai 200 kt jēlnaftas. Visbeidzot, visiem ieguves laukiem, neraugoties uz ieguves tajos uzsākšanas datumu, maksājamā izrakteņu ieguves nodeva ir paaugstināta par 3 vai 6 %, ja Brent jēlnaftas cena attiecīgi pārsniedz 80 vai 90 ASV dolārus (USD).
15 2008. évi LXXXI. törvény egyes adó‑ és járuléktörvények módosításáról (2008. gada Likums LXXXI, ar ko groza nodokļu un nodevu likmes) 235. pantā ir grozīts Derīgo izrakteņu ieguves likums, nosakot, ka izrakteņu ieguves nodevas likme ir 12 % ieguves laukiem, kuros ieguve uzsākta laikā no 1998. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 31. decembrim (ieskaitot), un izrakteņu ieguves nodevas, kas maksājama par dabasgāzes ieguves laukiem, kuros ieguve uzsākta pirms 1998. gada 1. janvāra, minimālā likme. Šie grozījumi stājās spēkā 2009. gada 23. janvārī.
Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums
16 2007. gada 14. novembrī saņemot sūdzību, Eiropas Kopienu Komisija nosūtīja Ungārijai 2008. gada 24. janvāra vēstuli, kurā tā lūdza nosūtīt noteiktus dokumentus, kas attiecas uz 2005. gada nolīgumu, un uzdeva jautājumus par minēto nolīgumu, par Derīgo izrakteņu ieguves likuma un par Derīgo izrakteņu ieguves likuma ar grozījumiem piemērošanu.
17 Saņemot Ungārijas 2008. gada 17. marta atbildi, Komisija 2008. gada 18. jūnija vēstulē lūdza iesniegt papildu precizējumus par 2005. gada nolīgumu, uz ko Ungārija atbildēja 2008. gada 8. septembrī.
18 Ar 2009. gada 13. janvāra vēstuli Komisija paziņoja Ungārijas iestādēm savu lēmumu uzsākt EK līguma 88. panta 2. punktā paredzēto oficiālās izmeklēšanas procedūru attiecībā uz 2005. gada nolīgumu, ar kuru prasītāja atbrīvota no izrakteņu ieguves nodevas palielinājuma, kas izriet no Derīgo izrakteņu ieguves likuma ar grozījumiem (OV C 74, 63. lpp.) (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras uzsākšanu”). Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā kārtību, saskaņā ar kuru tika izstrādāts 2005. gada nolīgums un Derīgo izrakteņu ieguves likuma ar grozījumiem noteikumi, tie veido vienu pasākumu, un, izvērtējot to kopējo ietekmi, secināja, ka ar 2005. gada nolīgumu un Derīgo izrakteņu ieguves likumu ar grozījumiem kopā prasītājai tiek piešķirta nepamatota priekšrocība. Komisija uzskatīja, ka pasākums atbilst EK līguma 87. panta 1. punkta kritērijiem un tādēļ uzskatāms par valsts atbalstu, un ka nav pamata uzskatīt, ka tas būtu saderīgs ar kopējo tirgu. Lēmums par procedūras uzsākšanu tika publicēts, un ieinteresētās personas tika aicinātas iesniegt savus apsvērumus.
19 Ar 2009. gada 9. aprīļa vēstuli Ungārija iesniedza savus apsvērumus par lēmumu par procedūras uzsākšanu. Ungārijas iestādes uzskatīja, ka pasākums nav valsts atbalsts, jo 2005. gada nolīgumā netika sniegtas priekšrocības prasītājai un tas nebija selektīvs, jo no minētā nolīguma piemērošanas neizriet nekāda labvēlīga attieksme pret to.
20 Ar divām 2009. gada 27. aprīļa vēstulēm prasītāja un Magyar Bányászati Szövetség (Ungārijas derīgo izrakteņu ieguves asociācija) iesniedza savus attiecīgos apsvērumus par lēmumu par procedūras uzsākšanu. Prasītāja uzskatīja, ka tai, piemērojot 2005. gada nolīgumu, netika radīta privileģēta situācija, jo tā esot maksājusi izrakteņu ieguves nodevu daudz augstākā apmērā nekā tā, ko maksājuši tās konkurenti, un tā, kas tai būtu bijis jāmaksā, ja nebūtu ticis parakstīts šis nolīgums, jo šis nolīgums atbilst Derīgo izrakteņu ieguves likuma noteikumiem un loģikai. Magyar Bányászati Szövetség savukārt īpaši uzstāja, ka valstij – it īpaši pildot likumdevēja funkcijas – ir jāievēro saimnieciskās darbības subjektu tiesiskā paļāvība un tiesiskās noteiktības princips attiecībā uz izrakteņu ieguves nodevas par ieguves laukiem, attiecībā uz kuriem jau ir tikusi izsniegta ieguves atļauja, likmju stabilitāti ilgtermiņā.
21 2009. gada 3. jūlija vēstulē Ungārija paziņoja, ka neplāno sniegt atbildi uz ieinteresēto personu apsvērumiem.
22 Ar 2009. gada 16. oktobra un 2010. gada 8. februāra vēstulēm Ungārija atbildēja uz Komisijas 2009. gada 21. septembrī un 2010. gada 12. janvārī nosūtītajiem informācijas pieprasījumiem, iesniedzot tās pieprasītos dokumentus.
23 2010. gada 9. jūnijā Komisija pieņēma Lēmumu 2011/88/ES par valsts atbalstu C 1/09 (ex NN 69/08), ko Ungārija piešķīrusi uzņēmumam MOL Nyrt. (OV 2011, L 34, 55. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), saskaņā ar kuru, pirmkārt, Ungārijas veiktais pasākums, proti, prasītajai maksājamās izrakteņu ieguves nodevas noteikšana 2005. gada nolīgumā, kopā ar grozījumiem, kas izriet no Derīgo izrakteņu ieguves likuma ar grozījumiem, ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam, un, otrkārt, Ungārijai ir jāatgūst atbalsts no prasītājas.
24 Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka izvērtējamais atbalsta pasākums bija 2005. gada nolīgums apvienojumā ar Derīgo izrakteņu ieguves likumu ar grozījumiem, jo ar pirmo prasītāja tika atbrīvota no izmaiņām izrakteņu ieguves nodevās, kas veiktas ar minēto likumu (19. un 20. apsvērums). Tā uzskatīja, ka, pat ja 2005. gada nolīgums atbilst Derīgo izrakteņu ieguves likumam, kas tobrīd bija spēkā, un pat ja dalībvalsts varēja noteikt izrakteņu ieguves nodevas, radītās sekas nebija obligāti saderīgas ar Līguma noteikumiem valsts atbalsta jomā, lai arī ne 2005. gada nolīgums, ne Derīgo izrakteņu ieguves likums ar grozījumiem, ņemot atsevišķi, nebija pretrunā šiem noteikumiem (52. un 53. apsvērums).
25 Attiecībā uz kritēriju, lai pasākumu atzītu par selektīvu, Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka atskaites sistēma ir ieguves atļauju režīms, un noraidīja argumentus, ka nolīgumi, ar kuriem tiek pagarināts šādu atļauju termiņš, var veidot atsevišķu atskaites sistēmu (61.–65. apsvērums). Atbilstoši Komisijas uzskatam nolīgums par termiņa pagarināšanu bija “neapšaubāmi” selektīvs, jo Ungārijas iestādēm bija liela rīcības brīvība šāda nolīguma noslēgšanai vai nenoslēgšanai, kā arī šajā nolīgumā iekļaujamo maksājumu elementu noteikšanai (66. apsvērums). Komisija uzstāja, ka, pirmkārt, prasītājai bija noteiktas zemākas nodevas līdz 2020. gadam attiecībā gandrīz uz visiem ieguves laukiem, uz kuriem attiecās ieguves atļauja, bet tās konkurentiem, kuriem bija piemērojams tas pats atļaujas režīms un kuri jau bija uzsākuši ieguvi likumā noteiktajos termiņos, bija jāmaksā augstākas nodevas (67. apsvērums), un, otrkārt, prasītāja bija vienīgais uzņēmums ogļūdeņražu jomā, kurš saņēma atbilstoši atļaujai piešķirto ieguves tiesību pagarinājumu, bet pārējie pagarinājumi attiecās uz uzņēmumiem, kas ieguva cietos derīgos izrakteņus, attiecībā uz kuriem izrakteņu ieguves nodevas netika grozītas (68. apsvērums). Komisija uzskatīja, ka attiecīgo darbību secība, t.i., redakcija, kādā Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punkts tika izteikts, saskaņā ar šo tiesību normu noslēgtais 2005. gada nolīgums un Derīgo izrakteņu ieguves likumā ar grozījumiem iekļautie grozījumi, bija selektīva (69. apsvērums). Atbilstoši Komisijas uzskatam tikai prasītājai tika piemērots īpašs režīms, kas to pasargāja no jebkāda izrakteņu ieguves nodevas palielinājuma (70. apsvērums).
26 Attiecībā uz piešķirto priekšrocību Komisija apstrīdētajā lēmumā noraidīja Ungārija argumentus, kura apgalvoja, ka, piešķirdama atļauju derīgo izrakteņu ieguves darbībām, tā ir rīkojusies kā saimnieciskās darbības subjekts. Komisija uzskata, ka ieguves atļaujas piešķiršana nav darbība, ko var veikt privāti saimnieciskās darbības subjekti, bet gan valsts varas īstenošana, jo derīgie izrakteņi vienmēr ir valsts īpašums, turklāt neesot pierādīts, ka pastāv saikne starp izrakteņu ieguves nodevu līmeni un ieguves atļauju vērtību (72. un 73. apsvērums). Pretēji Ungārijas apgalvotajam, Komisija norādīja, ka citi uzņēmumi maksāja paaugstināto izrakteņu ieguves nodevu, kas izriet no Derīgo izrakteņu ieguves likuma ar grozījumiem, tostarp, piemērojot palielinājumu, kas saistīts ar Brent jēlnaftas cenu, kura norādīta šā sprieduma 14. punktā (77. un 78. apsvērums). Komisija konstatēja, ka citiem uzņēmumiem, tostarp jaunpienācējiem, bija jākonkurē ar prasītāju, kurai līdz 2020. gadam vienīgajai tika piemērota zemāka izrakteņu ieguves nodevas likme, kas ilgtermiņā ir priekšrocība (79. un 80. apsvērums). Komisija uzskatīja, ka prasītājas 2006. un 2007. gadā veiktajam paaugstinātās nodevas maksājumam 2005. gada nolīguma dēļ nebija nozīmes, jo runa esot bijusi par Derīgo izrakteņu ieguves likuma noteikumu piemērošanu, vai – attiecībā uz paaugstināto izrakteņu ieguves nodevu un īpašo nodevu – summām, kas samaksātas apmaiņā pret termiņa pagarinājumu un kas saistītas ar ieguves lauku, uz kuriem attiecas pagarinājums, skaitu, tādējādi atsakoties ņemt vērā šos maksājumus, kuriem neesot nekādas saiknes ar grozījumiem, kas izriet no Derīgo izrakteņu ieguves likuma ar grozījumiem (82.–86. apsvērums). Komisija uzstāja, ka ar pasākumu prasītājai tika piešķirta priekšrocība.
27 Apstrīdētajā lēmumā Komisija veica citu valsts atbalsta pastāvēšanas nosacījumu kopsavilkuma analīzi, uzskatot, ka pasākums bija saistīts ar valsts neiegūto peļņu, konkurences izkropļošanu un ietekmēja tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tā secināja, ka pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (89.–91. apsvērums).
28 Apstrīdētā lēmuma 92.–106. apsvērumā Komisija izvērtēja valsts atbalsta saderību ar LESD, norādot, ka pēc savas būtības pasākums ir atbalsts darbībai un ka neviens no LESD 107. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem nav piemērojams. Komisija secināja, ka pasākums ir nesaderīgs valsts atbalsts.
29 Apstrīdētā lēmuma 107.–112. apsvērumā Komisija atbildēja uz Ungārijas argumentiem par to, ka ir jāievēro tiesiskā paļāvība un iegūtās tiesības, un par diskrimināciju attiecībā uz prasītāju. Tā, pirmkārt, atgādināja, ka uzņēmumi uz tiesisko paļāvību uz valsts atbalsta likumību var atsaukties tikai tad, ja valsts atbalsta izvērtēšanas procedūras beigās atbalsts ir ticis atzīts par saderīgu, otrkārt, konstatēja, ka Eiropas Savienības iestāde nav sniegusi nekādu apliecinājumu par atbalsta saderību un ka šajā lietā nekādi ārkārtas apstākļi nevarēja pamatot tiesisko paļāvību uz šādu saderību, un, treškārt, uzstāja, ka ar Derīgo izrakteņu ieguves likumu ar grozījumiem tika palielināta izrakteņu ieguves nodevu likme, kas attiecas uz ieguves laukiem, kuros spēkā stāšanās datumā jau tika uzsākta ieguve, kas pierādot, ka ieguves atļauju saņēmējiem nevarēja būt tiesiskā paļāvība uz to, ka to tiesiskais stāvoklis nemainīsies (107.–111. apsvērums). Attiecībā uz argumentu par to, ka pastāv diskriminācija, Komisija atbildēja, ka nodevas paaugstināšana visiem uzņēmumiem neradīja diskrimināciju (112. apsvērums).
30 Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 113.–120. apsvērumā Komisija pamatoja Ungārijas pienākumu atgūt valsts atbalstu no prasītājas ar to, ka tai piešķirtā priekšrocība esot materializējusies dienā, kad stājās spēkā grozījumi, kas iekļauti Derīgo izrakteņu ieguves likumā ar grozījumiem, jeb 2008. gada 8. janvārī, un ka šo priekšrocību veidojot starpība starp izrakteņu ieguves nodevu, ko maksājusi prasītāja par saviem ieguves laukiem, kuros ieguve jau tiek veikta, un nodevām, kuras tai būtu bijis jāmaksā, piemērojot Derīgo izrakteņu ieguves likumu ar grozījumiem. Komisija norādīja, ka, lai aprēķinātu atgūstamā atbalsta summu, nebija jāņem vērā ne pagarinājuma nodeva, ne paaugstinātā izrakteņu ieguves nodeva, kas bija jāmaksā par 2006. un 2007. gadu, nedz īpašā nodeva, bet tikai paaugstinātā izrakteņu ieguves nodeva, ko prasītāja maksāja no 2008. gada 8. janvāra – datuma, kad stājās spēkā Derīgo izrakteņu ieguves likums ar grozījumiem.
31 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir izteikta šādā redakcijā:
“1. pants
1. Nemainīgā [izrakteņu ieguves nodeva], kas noteikta [2005. gada] nolīgumā, kuru 2005. gada 22. decembrī [Ungārija] noslēdza ar [prasītāju], apvienojumā ar grozījumiem [Derīgo izrakteņu ieguves likumā ar grozījumiem] ir [prasītājai] piešķirts valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
2. Šā lēmuma 1. punktā minētais atbalsts, ko Ungārija nelikumīgi, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, ir piešķīrusi [prasītājai], nav saderīgs ar iekšējo tirgu.
3. Ungārija pārtrauc 1. punktā minētā valsts atbalsta sniegšanu divu mēnešu laikā pēc [apstrīdētā lēmuma] paziņošanas dienas.
2. pants
1. Ungārija atgūst 1. punktā minēto atbalstu no saņēmēja.
2. Valsts atbalsta kopējā summa ir 28 444,7 miljoni HUF par 2008. gadu un 1942,1 miljons HUF par 2009. gadu. Attiecībā uz 2010. gadu Ungārijai jāaprēķina [valsts] atbalsta summa līdz laikam, kad pasākums ir pārtraukts.
3. Atmaksājamās [atgūstamās] summas ir apliekamas ar procentiem no dienas, kad tās nonāca saņēmēja rīcībā, līdz dienai, kad tās ir faktiski atgūtas.
4. Procenti jāaprēķina gan par pamatsummu, gan procentiem līdz atbalsta atmaksāšanas dienai saskaņā ar V nodaļu [Komisijas 2004. gada 21. aprīļa] Regulā (EK) Nr. 794/2004, [ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108]. panta piemērošanai (OV L 140, 1. lpp.)], kurā grozījumi izdarīti ar [Komisijas 2008. gada 30. janvāra] Regulu (EK) Nr. 271/2008 [(OV L 82, 1. lpp.)].
3. pants
1. Šā lēmuma 1. punktā minētā atbalsta atmaksa [atgūšana] ir tūlītēja un efektīva.
2. Ungārija nodrošina [apstrīdētā] lēmuma īstenošanu četru mēnešu laikā pēc tā paziņošanas.
4. pants
1. Divu mēnešu laikā pēc [apstrīdētā lēmuma] paziņošanas Ungārija iesniedz Komisijai šādu informāciju:
a) kopējā summa (pamatsumma un atmaksas procenti), kas atgūstama no saņēmēja, ieskaitot aprēķinu par atbalsta summu 2010. gadā;
b) sīks apraksts par jau veiktajiem un plānotajiem pasākumiem [apstrīdētā lēmuma] izpildei;
c) dokumenti, kas apliecina to, ka saņēmējam ir dots rīkojums atmaksāt atbalstu.
2. Ungārija informē Komisiju par valsts veikto pasākumu gaitu [apstrīdētā] lēmuma izpildei, līdz 1. punktā minētais atbalsts ir pilnīgi atmaksāts. Pēc vienkārša Komisijas lūguma tā nekavējoties sniedz informāciju par pasākumiem, kas jau ir veikti vai tiek plānoti [apstrīdētā lēmuma] izpildei. Tā arī sniedz sīku informāciju par atbalsta summām, kas atgūtas no saņēmēja, un atmaksas procentiem.
5. pants
[Apstrīdētais lēmums] ir adresēts Ungārijas Republikai.”
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
32 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 8. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību.
33 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā ir noteikts pienākums atgūt no tās attiecīgās summas;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.
34 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
35 Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa uzdeva vairākus jautājumus lietas dalībniekiem, kuri atbildēja ar vēstulēm, ko prasītāja iesniedza 2013. gada 8. janvārī un Komisija – 2013. gada 9. janvārī.
36 Tiesas sēdes beigās Vispārējā tiesa deva prasītājai iespēju vienas nedēļas laikā no tiesas sēdes dienas iesniegt visu informāciju par jēlnaftas cenu līmeni 2005. gada beigās, kad tika parakstīts 2005. gada nolīgums, un 2007. gada otrajā pusgadā, kad tika izstrādāts un nobalsots Derīgo izrakteņu ieguves likums ar grozījumiem, kā arī par cenu prognozēm 2008. gadam.
37 Prasītājas tai dotajā termiņā iesniegtie dokumenti tika nosūtīti Komisijai apsvērumu sniegšanai. Saņemot šos apsvērumus, Vispārējā tiesa pabeidza mutvārdu procesu 2013. gada 7. februārī.
Juridiskais pamatojums
38 Prasītāja izvirza trīs pamatus: pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts, jo, konstatējot, ka 2005. gada nolīgums un Derīgo izrakteņu ieguves likums ar grozījumiem ir prettiesisks un ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts, Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, otrkārt, pakārtoti ar minēto lēmumu esot pārkāpts LESD 108. panta 1. punkts un Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108]. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 1. panta b) un v) apakšpunkts, jo Komisija neesot izvērtējusi 2005. gada nolīgumu, ņemot vērā pastāvošajam atbalstam piemērojamās tiesību normas, un, treškārt, pakārtoti ar šo lēmumu, tajā uzdodot attiecīgo summu atgūšanu no prasītājas, esot pārkāpts Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punkts.
39 Pirmajā pamatā prasītāja apstrīd izvērtējamā pasākuma kvalifikāciju kā valsts atbalstu. Ar pirmo iebildumu tā apgalvo, ka 2005. gada nolīgums un Derīgo izrakteņu ieguves likums ar grozījumiem nevar tikt uzskatīti par vienu atbalsta pasākumu. Ar pamata otro, trešo un ceturto iebildumu tā attiecīgi apgalvo, ka, ja tiktu nospriests, ka 2005. gada nolīgums un Derīgo izrakteņu ieguves likums ar grozījumiem ir viens atbalsta pasākums, šāds pasākums nav pretējs LESD 107. panta 1. punkta noteikumiem, jo minētais pasākums neesot selektīvs, tai nepiešķirot priekšrocību un neizkropļojot konkurenci.
40 Īpaši ir jāizvērtē pirmā pamata otrais iebildums, kas attiecas uz to, ka apstrīdētais pasākums neesot selektīvs. Šajā saistībā vispirms ir jāizklāsta apstrīdētajā lēmumā iekļautais Komisijas vērtējums par apstrīdētā pasākuma selektivitāti un tad ir jānorāda argumenti, ko lietas dalībnieki šajā saistībā ir izteikuši Vispārējā tiesā, un visbeidzot ir jāsniedz Vispārējās tiesas vērtējums.
Apstrīdētajā lēmumā iekļautais Komisijas vērtējums par apstrīdētā pasākuma selektivitāti
41 Komisija nosacījumu apstrīdētā pasākuma uzskatīšanai par selektīvu analizēja apstrīdētā lēmuma 56.–71. apsvērumā.
42 Šajā ziņā, pirmkārt, Komisija uzskatīja, ka atskaites sistēma ir ieguves atļauju režīms (apstrīdētā lēmuma 65. apsvērums), kurā ietilpa pagarināšanas nolīguma mehānisms, un noraidīja Ungārijas argumentus par to, ka šā veida nolīgums veido labu autonomas atskaites sistēmu (minētā lēmuma 62. un 63. apsvērums). Komisija norādīja, ka Ungārijai bija liela rīcības brīvība ieguves atļaujas termiņa pagarināšanai, kā arī turpmākai attiecīgo noteikumu grozīšanai Derīgo izrakteņu ieguves likumā, lai arī tā esot zinājusi par priekšrocībām, kādas tiks radītas prasītājai, jo šis bija vienīgais uzņēmums ogļūdeņražu nozarē, ar kuru tika noslēgts nolīgums par termiņa pagarināšanu. Komisija uzskatīja, ka Ungārija jebkurā laikā varēja brīvi noteikt izrakteņu ieguves nodevu un tātad varēja nolemt negrozīt Derīgo izrakteņu ieguves likumu (šī lēmuma 64. apsvērums). Saistībā ar darbību secības radīto ietekmi Komisija uzskatīja, ka tā radīja priekšrocību vienam konkrētam uzņēmumam.
43 Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka ieguves atļauju režīmā nolīgums par termiņa pagarināšanu neapšaubāmi ir selektīvs, ņemot vērā līgumslēdzēju pušu rīcības brīvību, nosakot dažādas maksājuma detaļas vai izlemjot nenoslēgt šādu nolīgumu, jo Ungārijas iestādēm tādējādi esot rīcības brīvība, lai noslēgtu nolīgumu ar prasītāju vai ar jebkuru citu uzņēmumu tirgū (apstrīdētā lēmuma 66. apsvērums). Atbilstoši Komisijas uzskatam šādu attieksmi nevar skaidrot ne ar loģiku, ne ar sistēmas būtību, kurā izrakteņu ieguves nodevu nosaka, lai valstij nodrošinātu ieņēmumus, kurus aprēķina no iegūto izrakteņu vērtības, un termiņa pagarināšanas nolīgumā noteiktās summas maksā apmaiņā par termiņa pagarinājumu. Tomēr Komisija uzskata, ka 2005. gada nolīguma noslēgšanas un Derīgo izrakteņu ieguves likuma ar grozījumiem pieņemšanas dēļ prasītāja līdz 2020. gadam var maksāt zemāku izrakteņu ieguves nodevu gandrīz par visiem uz ieguves atļaujas pamata piešķirtajiem ieguves laukiem, bet tā konkurentiem, kuri arī veic ieguves darbus uz šādas atļaujas pamata un ieguvi ir uzsākuši laikus, tāpēc neslēdzot nolīgumu par termiņa pagarināšanu, jāmaksā lielāka nodeva (minētā lēmuma 67. apsvērums).
44 Treškārt, Komisija norādīja, ka 2005. gada nolīgums bija vienīgais ogļūdeņraža nozarē noslēgtais nolīgums un citi šāda veida nolīgumi tika noslēgti cieto derīgo izrakteņu nozarē, bet izrakteņu ieguves nodeva par cietajiem izrakteņiem netika mainīta Derīgo izrakteņu ieguves likumā ar grozījumiem (apstrīdētā lēmuma 68. apsvērums).
45 Ceturtkārt, darbību secība, proti, redakcija, kādā izteikts Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punkts, 2005. gada nolīgums un Derīgo izrakteņu ieguves likums ar grozījumiem, esot bijusi selektīva prasītājas labā (apstrīdētā lēmuma 69. apsvērums). Šīs secības radītā kopējā ietekme esot tāda, ka īpašs režīms tika piemērots tikai prasītājai, pasargājot to no ogļūdeņražu ieguves nodevas palielinājuma (minētā lēmuma 70. apsvērums). Komisija secināja, ka, ņemot vērā, ka termiņa pagarināšanas nolīguma slēgšana varēja notikt, izmantojot plašu rīcības brīvību, un to, ka atbrīvojums attiecas tikai uz vienu atsevišķu uzņēmumu, pasākums atbilst selektivitātes kritērijam (šā lēmuma 71. apsvērums).
46 Tādējādi, lai arī Komisija uzskatīja, ka strīdīgais pasākums, ko veido šie divi elementi, bija labvēlīgs prasītājai, tā uzstāja, ka termiņa pagarināšanas nolīgums pats par sevi bija selektīvs tā apspriešanas un noslēgšanas kārtības dēļ (apstrīdētā lēmuma 66. apsvērums). Norādot, ka 2005. gada nolīguma un Derīgo izrakteņu ieguves likuma ar grozījumiem rezultātā prasītājai līdz 2020. gadam bija jāmaksā zemāka izrakteņu ieguves nodeva nekā citiem uzņēmumiem, Komisija izcēla 2005. gada nolīguma selektivitāti attiecībā uz prasītāju (minētā lēmuma 67. apsvērums), jo labvēlīgā izrakteņu ieguves nodeva izrietot tikai no nolīguma, kurā ir noteikta paaugstinātā izrakteņu ieguves nodeva katram no piecpadsmit līguma spēkā esamības gadiem un kurā ir paredzēts, ka tādējādi noteiktās likmes tiks noteiktas tikai saskaņā ar šā nolīguma noteikumiem un paliks nemainīgas (2005. gada nolīguma 4. un 9. punkts). Turklāt, secinot, ka prasītāja bija pakļauta īpašam režīmam, kas to pasargāja no izrakteņu ieguves nodevas palielinājuma (apstrīdētā lēmuma 70. apsvērums), Komisija noteikti uzskatīja, ka strīdīgā pasākuma selektivitātes kritērijs tika izpildīts, jo, ņemot vērā iepriekš minētās 2005. gada nolīguma īpašības, tas bija selektīvs.
47 Tātad, lai strīdīgo pasākumu uzskatītu par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, Komisija balstījās uz 2005. gada nolīguma selektivitāti, jo tajā tika noteikta paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likme katram no piecpadsmit tā spēkā esamības gadiem un tajā tika paredzēts, ka šādi noteiktās likmes paliks nemainīgas.
Lietas dalībnieku argumenti
48 Prasītāja apstrīd 2005. gada nolīguma selektīvo raksturu. Vispirms tā norāda, ka visu tās ieguves lauku pakļaušana paaugstinātajai izrakteņu ieguves nodevai izriet no Derīgo izrakteņu ieguves likuma, izpildot tajā paredzētos nosacījumus, un tādēļ ir vispārpiemērojama. Vēl tā apgalvo, ka visi ieguves atļauju saņēmēji, kas atradās ar to salīdzināmā situācijā, varēja nolemt veikt sarunas par nolīguma noslēgšanu, lai pagarinātu savu ieguves tiesību termiņu, saskaņā ar atbilstoši noteikumiem, kas paredzēti Derīgo izrakteņu ieguves likumā. Replikā tā norāda, ka pati Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka 2005. gada nolīgumā bija paredzēta “standarta attieksme” pret to un ka tā nebija “priekšrocība”, lai arī tajā tika noteikta izrakteņu ieguves nodeva, kas tai bija jāmaksā visu minētā nolīguma spēkā esamības laiku. Tā atsaucās uz Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 11. punktu, saskaņā ar kuru izrakteņu ieguves nodevas, kas maksātas koncesijas vai ieguves atļaujas termiņa pagarinājuma gadījumā, ir tās, kuras ir norādītas un par kurām ir panākta vienošanās koncesijas vai termiņa pagarināšanas nolīgumā. Tā atgādina, ka administratīvajā procesā Ungārija skaidroja, ka uzņēmumiem, kas veic nozīmīgus ieguldījumus derīgo izrakteņu ieguves projektos, ir jābūt ilgtermiņa pārliecībai par izrakteņu ieguves nodevu un piemērojamiem maksājumiem un ka tādēļ nolīgumā noteiktajai izrakteņu ieguves nodevai ir jābūt nemainīgai un stabilai visu šā nolīguma spēkā esamības laiku, un šis princips būtu jāpiemēro izrakteņu ieguves nodevai, kas attiecas uz ieguves laukiem, kuros ieguve uzsākta, pamatojoties uz atļauju.
49 Komisija atspēko prasītājas argumentus, izvirzot trīs argumentus. Pirmkārt, tā uzskata, ka apgalvojums, ka Derīgo izrakteņu ieguves likums ir vienota atskaites sistēma, kurā koncesijas, ieguves atļaujas un termiņa pagarināšanas nolīgumi ir atšķirīgas apakšsistēmas, nav pamatots, jo termiņa pagarināšanas nolīgumi ir ieguves atļaujas režīma daļa. Otrkārt, lai arī prasītāja apgalvo, ka, noslēdzot 2005. gada nolīgumu, netiek radīta diskriminācija starp to un visiem ieguves atļaujas saņēmējiem, Komisija uzskata, ka tā neņem vērā, ka strīdīgais pasākums ir šis nolīgums apvienojumā ar Derīgo izrakteņu ieguves likumu ar grozījumiem, kuram stājoties spēkā prasītāja vairs neesot atradusies tajā pašā situācijā kā minētie atļauju saņēmēji. Treškārt, Komisija šaubās, ka Derīgo izrakteņu ieguves likumā ir noteikts nodevu stabilitātes noteikums saistībā ar ieguves atļauju vai ka pastāv saskanīga tiesību aktu sistēma, kas nodrošinātu tiesisko noteiktību visiem derīgo izrakteņu uzņēmumiem attiecībā uz to ieguves laukiem, kas jau tiek izmantoti.
Vispārējās tiesas vērtējums
50 Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, “ja vien Līgumi neparedz ko citu, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.
51 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pasākuma kvalificēšana kā valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir atkarīga no visu šajā noteikumā paredzēto nosacījumu izpildes. Tādējādi, lai pasākumu varētu kvalificēt kā valsts atbalstu, pirmkārt, tam jābūt saistītam ar valsts intervenci vai vismaz valsts līdzekļu izmantošanu, otrkārt, šai intervencei jābūt tādai, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, treškārt, šim pasākumam jābūt tādam, ar ko tiek radīta priekšrocība tā saņēmējam, un, ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai tiek radīti draudi to izkropļot (skat. Tiesas 2010. gada 2. septembra spriedumu lietā C‑399/08 P Komisija/Deutsche Post, Krājums, I‑7831. lpp., 38. un 39. punkts un tajos minētā judikatūra).
52 Saistībā ar nosacījumu par to, ka jātiek radītai priekšrocībai tā saņēmējam, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka par valsts atbalstu tiek uzskatīta tāda intervence, kas neatkarīgi no tās veida var dot tiešu vai netiešu labumu uzņēmumiem vai kas uzskatāma par saimniecisku priekšrocību, kuru atbalsta saņēmējs uzņēmums nebūtu guvis parastos tirgus apstākļos (skat. spriedumu lietā Komisija/Deutsche Post, iepriekš minēts 51. punktā, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts atbalsta jēdziens ir plašāks par subsīdiju jēdzienu. Tas ietver ne tikai pozitīvu palīdzību, bet arī intervenci, kas dažādi atvieglo izmaksas, kuras parasti ir jāsedz no uzņēmuma budžeta, un kas, kaut gan nav subsīdijas šī vārda šaurākajā nozīmē, ir tām identiska pēc rakstura un rada tādas pašas sekas (skat. Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedumu lietā C‑81/10 P France Télécom/Komisija, Krājums, I‑12899. lpp., 16. punkts un tajā minētā judikatūra).
54 Attiecībā uz atbalsta pasākuma selektīvo raksturu tāpat ir jānorāda, ka LESD 107. panta 1. punktā nevis tiek nošķirti valsts intervences pasākumi atkarībā no to cēloņiem vai mērķiem, bet gan tie tiek definēti pēc sekām (Tiesas 2003. gada 13. februāra spriedums lietā C‑409/00 Spānija/Komisija, Recueil, I‑1487. lpp., 46. punkts). Līdz ar to šīs tiesību normas piemērošanai ir vajadzīgs tikai noteikt, vai attiecīgajā tiesību sistēmā valsts pasākums ir tāds, kas var sniegt labumu “noteiktiem uzņēmumiem vai noteiktiem ražojumiem”, salīdzinot ar citiem, kuri, ņemot vērā minētās sistēmas mērķi, atrodas salīdzināmā faktiskā un tiesiskā situācijā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Spānija/Komisija, 47. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja tas tā ir, atbalsta pasākums atbilst selektivitātes nosacījumam, kas veido šajā tiesību normā paredzēto valsts atbalsta jēdzienu.
55 Pirms izvērtēt apstrīdētā lēmuma secinājumu par 2005. gada nolīguma selektīvo raksturu spēkā esamību, ir jāizklāsta Ungārijas un prasītājas administratīvajā procesā izvirzītie argumenti.
56 Šajā ziņā Ungārija administratīvajā procesā izvirzīja vairākus argumentus, apstrīdot 2005. gada nolīguma selektīvo raksturu, kuru Komisija jau bija minējusi lēmumā par procedūras uzsākšanu, kurā bija norādīts, ka izvērtējamais strīdīgais pasākums paredzēja atbrīvojumu no izrakteņu ieguves nodevas tikai vienam uzņēmumam (lēmuma par procedūras uzsākšanu 18. un 21. apsvērums).
57 Iepriekšējas izskatīšanas stadijā Ungārija, iesniedzot minētā likuma 20. panta 11. punkta un 26/A panta 5. punkta tekstu, 2008. gada 17. martā atbildēja uz Komisijas jautājumu par Derīgo izrakteņu ieguves likuma noteikumiem, kurus ņemot vērā prasītājai tika atļauts maksāt stabilu izrakteņu ieguves nodevu līdz 2020. gadam. Saskaņā ar Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 11. punktu izrakteņu ieguves nodevas summa naudas izteiksmē esot attiecīgajā likumā, koncesijas nolīgumā vai saskaņā ar attiecīgā likuma 26/A panta 5. punktu noslēgtajā līgumā noteikts iegūto derīgo izrakteņu vērtības procents. Ungārija atzīmēja, ka jebkurš derīgo izrakteņu uzņēmums, kas ir saņēmis ieguves atļauju, varēja pieprasīt likumiskā termiņa pagarinājumu, lai uzsāktu ieguvi, maksājot nodevu, kas aizstāj zaudēto nodevu, piemērojot Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punkta principus (skat. šā sprieduma 6. punktu), bet ka šāda nolīguma par termiņa pagarināšanu noslēgšana nebija obligāta. Tā uzskatīja, ka Derīgo izrakteņu ieguves likums, pamatojoties uz tādiem pašiem principiem kā koncesijām piemērojamie noteikumi, ļauj pagarināt tiesību iegūt derīgos izrakteņus termiņu. Tā secināja, ka jebkurš derīgo izrakteņu uzņēmums bez diskriminācijas varēja noslēgt nolīgumu par termiņa pagarināšanu, jo šādam uzņēmumam bija tiesības uz ieguves uzsākšanas termiņa pagarināšanu, ievērojot Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punkta prasības.
58 Turklāt Ungārija, no jauna atsaucoties uz minētā likuma 20. panta 11. punktu, lai uzskatītu, ka, ja darbība tika veikta uz ieguves atļaujas pamata, izrakteņu ieguves nodevas likme atkarībā no attiecīgā gadījuma tika noteikta šā likuma 20. panta 3. punktā, kurā ir paredzēta nodevas likumiskā likme atkarībā no iegūto derīgo izrakteņu veida, vai saskaņā ar attiecīgā likuma 26/A panta 5. punktu noslēgtajā nolīgumā – ieguves atļaujas termiņa pagarinājuma gadījumā, 2008. gada 8. septembrī sniedza precizējumus par juridisko pamatu iespējai uzņēmumam, kuram paredzētajā termiņā nav izdevies uzsākt ieguvi, maksāt zemāku izrakteņu ieguves nodevu nekā tā, kas noteikta Derīgo izrakteņu ieguves likumā.
59 Savā 2009. gada 9. aprīļa atbildē uz lēmumu par procedūras uzsākšanu Ungārija vispirms uzstāja uz derīgo izrakteņu tiesiskā regulējuma loģikas, atbilstoši kurai tāda klauzula kā tā, kurā ir noteikta paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likme katram no piecpadsmit nolīguma spēkā esamības gadiem un kurā paredzēts, ka šādi noteiktās likmes paliek nemainīgas, ir “raksturīga” jebkuram nolīgumam par termiņa pagarināšanu, jo turpmākie izrakteņu ieguves nodevu likmju grozījumi nevar būt piemērojami šādā nolīgumā noteiktajām likmēm. Atbilstoši Ungārijas uzskatam 2005. gada nolīgumā prasītājai netiek noteikta labvēlīgāka attieksme, jo katrs derīgo izrakteņu uzņēmums tādā pašā situācijā varēja noslēgt līdzīgu nolīgumu, nosakot izrakteņu ieguves nodevu likmes tādā pašā veidā kā minētajā nolīgumā. Tad Ungārija atgriezās pie Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 11. punkta, kurā, pēc tās domām, ir konkrēti norādītas izrakteņu ieguves nodevu likmju aprēķina metodes. Tā, atsaucoties uz nolīgumiem, kas noslēgti, piemērojot Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktu, uzskata, ka šā likuma 20. panta 11. punkta paziņotais mērķis ir šajos nolīgumos noteiktās izrakteņu ieguves nodevas padarīt par likumīgi piemērojamām ieguvei tajos paredzētajos ieguves laukos neatkarīgi no izrakteņu ieguves nodevas likmes, kas noteikta attiecīgajā likumā. Visbeidzot Ungārija apstrīdēja lēmuma par procedūras uzsākšanu 29. apsvērumā esošo konstatējumu, ka neviens cits uzņēmums tirgū nevarēja cerēt, ka tiks noslēgts šāds nolīgums ar 2005. gada nolīgumā paredzētajiem nosacījumiem, jo no Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punkta izrietot pretējais, proti, ka 2005. gada nolīgums bija tieši vienīgais nolīguma veids, kādu varēja noslēgt.
60 Turklāt oficiālās izmeklēšanas procedūrā prasītāja izvirzīja argumentus par to, ka 2005. gada nolīgums nav selektīvs.
61 Savos 2008. gada 27. aprīļa apsvērumos prasītāja arī uzskatīja, ka jebkurš derīgo izrakteņu uzņēmums, kurš atrodas tādā pašā situācijā, pamatojoties uz Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktu, būtu noslēdzis nolīgumu par termiņā pagarināšanu ar tādiem pašiem noteikumiem kā 2005. gada nolīgumā, nosakot izrakteņu ieguves nodevu likmes, kas noteiktas nolīgumā un izslēdzot turpmāku likuma ietekmi uz likmi. Tāpat tā apstrīdēja 2005. gada nolīguma selektīvo raksturu, atsaucoties uz šāda paša veida nolīgumiem, kuri noslēgti starp Ungārijas iestādēm un derīgo izrakteņu uzņēmumiem cieto derīgo izrakteņu nozarē un kuros bija iekļautas tādas klauzulas kā tā, kurā noteikta paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likme katram no minētā 2005. gada nolīguma piecpadsmit spēkā esamības gadiem, un kā tā, kurā paredzēts, ka šādi noteiktās likmes paliks nemainīgas. Tā atsaucās uz Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 11. punktu, lai attaisnotu to, ka 2005. gada nolīgumā paredzētās izrakteņu ieguves nodevas likmes atšķīrās no tās, kas izrietēja no ieguves atļauju režīma, uzskatot, ka, ja likumdevējs būtu vēlējies, lai ar likumā noteikto izrakteņu ieguves nodevas likmju nākotnes grozījumiem tiktu aizstātas 2005. gada nolīgumā paredzētās nodevu likmes, viņš būtu iekļāvis konkrētu noteikumu šajā ziņā.
62 Vispirms ir jāatgādina, ka strīdīgo pasākumu veido divas daļas, proti, 2005. gada nolīgums, kurā ir noteiktas izrakteņu ieguves nodevu likmes attiecībā uz visiem prasītājas ieguves laukiem, kuros ieguve jau uzsākta vai šis uzsākšanas termiņš ir pagarināts, par katru no piecpadsmit tā spēkā esamības gadiem, un Derīgo izrakteņu ieguves likums ar grozījumiem, kurā ir paaugstinātas izrakteņu ieguves nodevu likmes visiem ogļūdeņraža ieguves laukiem uz ieguves atļaujas pamata un kurā nav paredzēti noteikumi, kas attiektos uz ieguves laukiem, par kuriem jau ir noslēgti nolīgumi par termiņa pagarināšanu.
63 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 53. apsvērumā pamatoti uzsvēra, ka 2005. gada nolīgums nebija pretrunā noteikumiem par valsts atbalstu. Proti, tā kā 2005. gada nolīgumā noteiktās nodevas, kas bija piemērojamas gan jau izmantotajiem ieguves laukiem, gan ieguves laukiem, uz kuriem attiecas ieguves atļaujas termiņa pagarinājums, bija augstākas nekā likumiskās nodevas, kas bija piemērojamas šā nolīguma noslēgšanas brīdī, šis nolīgums neietvēra valsts atbalsta elementus LESD 107. panta izpratnē.
64 Tāpat ir jāuzskata, ka, ja valsts ar saimnieciskās darbības subjektu noslēdz nolīgumu, kurā nav ietverti valsts atbalsta elementi LESD 107. panta izpratnē, ar to, ka vēlāk no šāda nolīguma neatkarīgi apstākļi mainās tādējādi, ka attiecīgais uzņēmums nonāk privileģētā stāvoklī, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, kuri nav noslēguši līdzīgu nolīgumu, nepietiek, lai šo nolīgumu un vēlākas no tā neatkarīgu apstākļu izmaiņas, tos ņemot kopumā, varētu uzskatīt par valsts atbalstu.
65 Proti, ja nav šāda principa, jebkurš nolīgums, kuru saimnieciskās darbības subjekts noslēdz ar valsti un kurā nav iekļauti valsts atbalsta elementi LESD 107. panta izpratnē, vienmēr varētu tikt apstrīdēts, ja situācija tirgū, kurā darbojas uzņēmums, kas ir nolīguma slēdzēja puse, izmainās tādējādi, ka tas gūst tādu priekšrocību kā šā sprieduma 64. punktā minētā, vai ja valsts objektīvi pamatoti īsteno savas reglamentēšanas pilnvaras pēc izmaiņām tirgū, pilnībā ievērojot no šāda nolīguma izrietošās tiesības un pienākumus.
66 Turpretī tāda elementu kombinācija kā Komisijas apstrīdētajā lēmumā norādītā var tikt kvalificēta kā valsts atbalsts, ja noslēgtā nolīguma noteikumus valsts vienam vai vairākiem uzņēmumiem piedāvā selektīvi, nevis pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas izriet no vispārpiemērojama tiesību akta un ir piemērojami visiem uzņēmumiem. Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar to, ka tikai viens uzņēmums ir noslēdzis šāda veida nolīgumu, nepietiek, lai pierādītu nolīguma selektīvo raksturu, jo šāds apstāklis var tostarp izrietēt no tā, ka visiem citiem uzņēmumiem tas neinteresēja.
67 Turklāt ir jāatgādina, ka vairāki secīgi valsts intervences pasākumi LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas mērķiem būtu jāuzskata par vienu intervences pasākumu, ja starp secīgiem valsts intervences pasākumiem, ievērojot tostarp to hronoloģiju, mērķi un uzņēmuma stāvokli šīs intervences laikā, ir tik cieša saikne, ka nav iespējams tos nodalīt (šajā ziņā skat. Tiesas 2013. gada 19. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑399/10 P un C‑401/10 P Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c., 103. un 104. punkts). Šajā kontekstā tādi secīgi pasākumi kā Komisijas apstrīdētajā lēmumā minētie var tikt kvalificēti kā valsts atbalsts, ja valsts rīkojas, lai aizsargātu vienu vai vairākus tirgū jau esošus uzņēmumus, ar tiem noslēdzot nolīgumu, kurā tiem tiek paredzēta nodevu likme, kas garantēta visu šā nolīguma spēkā esamības laiku, ar nodomu vēlāk īstenot savas reglamentēšanas pilnvaras, palielinot nodevas likmi tā, lai citi dalībnieki tirgū nonāktu nelabvēlīgākā stāvoklī neatkarīgi no tā, vai nolīguma noslēgšanas datumā šie dalībnieki jau darbojās tirgū vai ir jauni dalībnieki.
68 Tieši ņemot vērā šos apsvērumus, šajā lietā ir jāizvērtē, vai Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka strīdīgais pasākums ir selektīvs tādēļ, ka 2005. gada nolīgums bija selektīvs tādēļ, ka tajā noteikta paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likme katram no piecpadsmit šā nolīguma spēkā esamības gadiem un paredzēts, ka šādi noteiktās likmes paliek nemainīgas.
69 Pirmkārt, ir precīzi jāanalizē tiesību normas, saskaņā ar kurām tika noslēgts 2005. gada nolīgums.
70 Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktā ir atļauts jebkuram derīgo izrakteņu uzņēmumam neatkarīgi no tā, vai tas izmanto ogļūdeņraža vai cieto derīgo izrakteņu ieguves laukus, lūgt pagarināt savu tiesību uz derīgo izrakteņu iegūšanu termiņa pagarinājumu attiecībā uz vienu vai vairākiem ieguves laukiem, kuros tas nav uzsācis ieguvi piecu gadu laikā no ieguves atļaujas izsniegšanas brīža. Tiktāl Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punkts nešķiet selektīva veida tiesību norma.
71 Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 66. apsvērumā minēto apstākli, ka derīgo izrakteņu uzņēmums un Ungārijas iestādes var nolemt neslēgt nolīgumu par termiņā pagarināšanu, ir jāatzīst, pirmkārt, ka no Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punkta neizriet, ka Ungārijas iestādes, saņemot pieteikumu par termiņa pagarināšanu, var atteikties uzsākt sarunas par nolīguma par attiecīgo derīgo izrakteņu ieguves tiesību termiņa pagarināšanu noslēgšanu. Otrkārt, saskaņā ar Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktu jebkurš derīgo izrakteņu uzņēmums var lūgt pagarināt šo derīgo izrakteņu ieguves tiesību termiņu (skat. šā sprieduma 70. punktu). Tomēr šāds uzņēmums var arī nolemt neiesniegt pieteikumu par termiņa pagarināšanu, tostarp ņemot vērā finansiālās izmaksas, ko rada pieteikuma par termiņa pagarināšanu iesniegšanas dienā piemērojamais nodevas likmes palielinājums, kas attiecīgajā gadījumā attiecas uz visiem ieguves laukiem, kuros ir uzsākta ieguve (skat. šā sprieduma 6. punktu), vai nolemt nepieņemt Ungārijas iestāžu piedāvātās likmes pēc pieteikuma par termiņa pagarināšanu iesniegšanas, un tādējādi nolīgums par termiņa pagarināšanu netiks noslēgts.
72 Turklāt patiešām Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktā Ungārijas iestādēm ir paredzēta rīcības brīvība, nosakot, ka pagarinājuma nodevas likme, atbilstoši kurai attiecīgajā gadījumā nosaka paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likmi, nedrīkst pārsniegt 1,2 reizes pieteikuma par termiņa pagarināšanu iesniegšanas dienā piemērojamo likmi. Tomēr šāda rīcības brīvība nav obligāti jāuzskata par priekšrocību sniedzošu noteiktiem uzņēmumiem vai ražojumiem, salīdzinot ar citiem, un tādējādi selektīvu raksturu piešķirošu noslēgtajiem nolīgumiem par termiņa pagarināšanu. Proti, šāda rīcības brīvība var tikt pamatota ar dažādiem faktoriem, piemēram, ieguves lauku skaits, attiecībā uz kuriem termiņš tiek pagarināts, un to aplēstā nozīme, salīdzinot ar ieguves laukiem, kas jau tiek izmantoti. Precīzāk, ja, kā administratīvajā procesā apgalvoja Ungārija (skat. šā sprieduma 57. punktu), pieteikuma par termiņa pagarināšanu iesniegšanas dienā piemērojamās nodevas likmes palielinājuma mērķis ir kompensēt to nodevu zaudēšanu, kas attiecas uz ieguves laukiem, kuros ieguve nav tikusi uzsākta piecu gadu laikā no ieguves atļaujas izsniegšanas dienas, ir loģiski, ka pagarinājuma nodevas likme un – attiecīgajā gadījumā – paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likme, kuras attiecīgi ir piemērojamas ieguves laukiem, kuros ieguves uzsākšanas termiņš ir ticis pagarināts, un ieguves laukiem, kuros ieguve jau tiek veikta, ir augstākas, ja to ieguves lauku skaits, attiecībā uz kuriem ieguves uzsākšanas termiņš ir pagarināts, ir būtisks, salīdzinot ar to ieguves lauku skaitu, kuros ieguve jau tiek veikta, un ka tās ir zemākas, ja – kā šajā lietā – to ieguves lauku skaits, attiecībā uz kuriem ieguves uzsākšanas termiņš ir pagarināts, ir mazāks nekā to ieguves lauku skaits, kuros ieguve jau tiek veikta. No minētā izriet, ka Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktā piešķirtā rīcības brīvība ļauj administrācijai novērst nevienlīdzīgu attieksmi starp uzņēmējiem atkarībā no tā, vai tie atrodas salīdzināmās vai atšķirīgās situācijās šā sprieduma 54. punktā minētās judikatūras izpratnē, pielāgojot savus nodevu piedāvājumus katra iesniegtā pieteikuma par termiņa pagarināšanu īpašībām, un tā ir rīcības brīvības īstenošana objektīvu kritēriju dēļ, kas nav sveši attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktai nodevu sistēmai. Plašāk skatot, ir jānorāda, ka rīcības brīvība, par kuru ir runa šajā gadījumā, ir jānošķir pēc būtības no rīcības brīvības gadījumā, kad tā tiek īstenota saistībā ar priekšrocības piešķiršanu saimnieciskās darbības subjektam. Šajā lietā Ungārijas iestāžu rīcības brīvība tiek izmantota, lai līdzsvarotu papildu slogu, kas uzlikts saimnieciskās darbības subjektiem, lai ņemtu vērā no vienlīdzīgas attieksmes principa izrietošās obligātās prasības.
73 Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktā tāpat ir noteikts, ka nolīgumā par termiņa pagarināšanu ir noteiktas pagarinājuma nodevas likmes un ka, ja pieteikums par termiņa pagarināšanu attiecas uz vairāk nekā diviem vai vairāk nekā pieciem ieguves laukiem, šajā pašā nolīgumā ir noteiktas paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likmes vismaz uz piecu gadu laiku un īpašās nodevas summa (skat. šā sprieduma 6. punktu). No šīs tiesību normas izriet, ka termiņa pagarināšanas gadījumā pagarinājuma nodevas likmes un – attiecīgajā gadījuma – paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likmes tiek noteiktas tikai nolīgumā par termiņa pagarināšanu, kas ir princips, kurš turklāt ir skaidri iekļauts Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 11. punkta pirmajā teikumā.
74 Tādējādi, ņemot vērā Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punkta noteikumus, kas ir piemērojami jebkuram uzņēmumam, kurš vēlas lūgt savas ieguves atļaujas termiņa pagarināšanu, un uz kuriem pamatojoties tika noslēgts 2005. gada nolīgums, ar to, ka attiecībā uz katru šā nolīguma spēkā esamības gadu noteiktās likmes ir sarunu rezultāts, nepietiek, lai uzskatītu, ka šim nolīgumam ir selektīvs raksturs. Ņemot vērā šā sprieduma 72. punktā nospriesto, citādi būtu tikai tad, ja Ungārijas iestādes būtu īstenojušas savu rīcības brīvību to sarunu laikā, kuru rezultātā tika noslēgts 2005. gada nolīgums, kurā ir noteiktas pagarinājuma nodevas un paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likmes tā, ka prasītājai tiktu piešķirta priekšrocība, bez objektīva iemesla pieņemot zemu nodevu līmeni, ņemot vērā nodevu palielinājuma mērķi ieguves atļaujas termiņa pagarināšanas gadījumā, un ka visi citi uzņēmēji, kuri centušies panākt savu derīgo izrakteņu iegūšanas tiesību izmantošanas termiņa pagarināšanu, nonāktu nelabvēlīgā stāvoklī vai, ja šāda uzņēmēja nav, tad, ja pastāvētu konkrētas norādes par to, ka pret prasītāju nepamatoti īstenota labvēlīgāka attieksme. Turklāt, ciktāl 2005. gada nolīguma noteikumos paredzēts, ka līgumiski noteiktās paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likmes ir piemērojamas visu šā nolīguma spēkā esamības laiku un šajā laikā nevar tikt grozītas vienpusēji, šajā nolīgumā nav nekādu papildu noteikumu, salīdzinot ar šā sprieduma 73. punktā atgādinātajiem Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktā paredzētajiem noteikumiem.
75 Otrkārt, Vispārējai tiesai tātad ir jāpārbauda, vai Komisija ir pierādījusi, ka 2005. gada nolīgumam ir selektīvs raksturs, tostarp ņemot vērā klauzulu, kurā noteikta precīza paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likme katram no piecpadsmit šā nolīguma spēkā esamības gadiem, un to, kurā ir paredzēts, ka šādi noteiktās likmes paliek nemainīgas.
76 Vispirms ir jāatgādina, ka Derīgo izrakteņu ieguves likums ir izteikts vispārīgā redakcijā attiecībā uz uzņēmumiem, kuri var gūt labumu no minētā likuma 26/A panta 5. punkta noteikumiem (skat. šā sprieduma 70. punktu).
77 Vēl ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija tikai konstatēja, ka prasītāja ir vienīgais uzņēmums, kurš faktiski ir noslēdzis nolīgumu par termiņa pagarināšanu ogļūdeņražu nozarē (apstrīdētā lēmuma 71. apsvērums). Tomēr, kā tika norādīts šā sprieduma 66. un 71. punktā, to var izskaidrot ar to, ka citi uzņēmēji nebija ieinteresēti to darīt un ka tātad netika iesniegti pieteikumi par termiņa pagarināšanu, vai ar to, ka starp pusēm netika panākta vienošanās par pagarinājuma nodevas likmēm. Attiecībā uz šiem diviem pēdējiem minētajiem gadījumiem, tā kā Derīgo izrakteņu ieguves likumā noteiktie kritēriji nolīguma par termiņa pagarināšanu noslēgšanai ir objektīvi un piemērojami jebkuram iespējami ieinteresētajam uzņēmējam, kurš tiem atbilst, nevar atzīt, ka 2005. gada nolīguma noslēgšanai ir selektīvs raksturs.
78 Turklāt, kā tika izklāstīts šā sprieduma 74. punktā, nosakot paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likmi katram no piecpadsmit 2005. gada nolīguma spēkā esamības gadiem un paredzot, ka šādi noteiktās likmes paliek nemainīgas, Ungārija un prasītāja tikai piemēroja Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 11. punktu un 26/A panta 5. punktu, kuros ir paredzēts, ka jebkurā nolīgumā par termiņa pagarināšanu nosaka paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likmi uz visu tā spēkā esamības laiku.
79 Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar 2005. gada nolīgumu noteiktās likmes ir piemērojamas visiem prasītājas ieguves laukiem, kuros ieguve jau tiek veikta uz ieguves atļaujas pamata, jeb 44 ogļūdeņraža ieguves laukiem, kuros ieguve tika uzsākta pēc 1998. gada 1. janvāra, un 93 dabasgāzes ieguves laukiem, kuros ieguve tika uzsākta pirms šā datuma, bet termiņa pagarinājums attiecas tikai uz divpadsmit citiem ieguves laukiem, kuros šā nolīguma noslēgšanas brīdī ieguve vēl netika uzsākta. Šādos apstākļos to, ka palielinājuma koeficients ir zemāks par maksimālo apmēru 1,2 un, konkrēti, ir no 1,02 līdz 1,05 (skat. šā sprieduma 8. punktu), var objektīvi izskaidrot ar to, ka divpadsmit ieguves lauku skaits, uz kuriem attiecas termiņa pagarinājums, ir daudz mazāks salīdzinājumā ar 137 ieguves laukiem, kuros ieguve jau tika veikta 2005. gadā (skat. šā sprieduma 72. punktu). Tomēr ir jāatzīst, ka Komisija nav izvērtējusi šo vērā ņemamo 2005. gada nolīguma aspektu, tādēļ nekādas norādes par prasītājai nepamatoti labvēlīgāku attieksmi neizriet no apstrīdētā lēmuma. Šādos apstākļos nevar pieņemt, ka prasītājai bija tiesības uz labvēlīgāku attieksmi salīdzinājumā ar jebkuru citu uzņēmumu, kurš iespējami atrodas salīdzināmā situācijā ar tās situāciju šā sprieduma 54. punktā minētās judikatūras izpratnē.
80 Attiecīgi, lai arī Komisija minēja, ka cieto derīgo izrakteņu nozarē pastāvēja arī citi nolīgumi par termiņa pagarinājumu, tā uzskatīja, ka tie nebija jāņem vērā, jo tie attiecās uz cita veida derīgajiem izrakteņiem, uz kuriem attiecās citas izrakteņu ieguves nodevas, un ka attiecībā uz šiem derīgajiem izrakteņiem Derīgo izrakteņu ieguves likumā ar grozījumiem netika grozītas nodevas (apstrīdētā lēmuma 68. apsvērums). Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 70. apsvērumu strīdīgā pasākuma selektīvais raksturs izriet no 2005. gada nolīguma selektivitātes (skat. šā sprieduma 46. punktu), nevis no iegūto derīgo izrakteņu veida, derīgo izrakteņu kategorijai piemērojamām nodevas likmēm vai apstākļa, ka šīs likmes vēlāk nav tikušas grozītas. Tādējādi Komisijas konstatējumi apstrīdētā lēmuma 68. apsvērumā nav piemēroti, lai noraidītu argumentu par to, ka pastāvēja citi nolīgumi par termiņa pagarināšanu, kuri tika noslēgti saskaņā ar Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktu un kuros tika iekļauti līdzīgi noteikumi kā 2005. gada nolīgumā. Atbilstoši Komisijas pieejai tā tātad atteicās ņemt vērā visus elementus, ar kuru palīdzību tā varēja izvērtēt, vai 2005. gada nolīgums bija selektīvs attiecībā uz prasītāju, ņemot vērā situāciju, kas radusies citu nolīgumu par termiņa pagarināšanu dēļ, kuri tāpat tika noslēgti, pamatojoties uz Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktu, un par kuru pastāvēšanu tai bija paziņojusi prasītāja. Turklāt Komisija pat nav centusies no Ungārijas iestādēm saņemt papildu informāciju par nolīgumiem par termiņa pagarināšanu, ko bija noslēguši cieto derīgo izrakteņu nozares uzņēmumi.
81 Ņemot vērā, pirmkārt, ka tiesiskajam regulējumam, kas reglamentē nolīgumu par termiņa pagarināšanu noslēgšanu, nav selektīva rakstura, kā arī to, ka nepastāv apsvērumi, ar ko būtu pamatota rīcības brīvības piešķiršana Ungārijas iestādēm sarunu laikā par nodevu likmēm, un, otrkārt, ka nepastāv nekādas norādes, ka šīs iestādes būtu īstenojušas labvēlīgāku attieksmi pret prasītāju salīdzinājumā ar jebkādu citu uzņēmumu, kas atrodas salīdzināmā situācijā (skat. šā sprieduma 70.–74., 79. un 80. punktu), nevar uzskatīt, ka 2005. gada nolīguma selektīvais raksturs ir pierādīts.
82 Visbeidzot ir jānorāda, ka nodevu paaugstināšana saskaņā ar Derīgo izrakteņu ieguves likumu ar grozījumiem, kas stājās spēkā tikai 2008. gadā, notika saistībā ar pasaules jēlnaftas cenas paaugstinājumu, kā prasītāja to skaidroja savos rakstveida apsvērumos un sīkāk izklāstīja vēstulē, kas iesniegta, atbildot uz šajā ziņā sniegtu Vispārējās tiesas pieprasījumu (skat. šā sprieduma 36. punktu). Turklāt, tā kā Komisija nav apgalvojusi, ka 2005. gada nolīgums tika noslēgts, aizsteidzoties priekšā izrakteņu ieguves nodevu paaugstinājumam, šis nolīgums apvienojumā ar pēdējo minēto likumu nevar tikt kvalificēts kā valsts atbalsts LESD 107. panta izpratnē (skat. šā sprieduma 64.–67. punktu).
83 Līdz ar to ir jāpieņem prasības pirmā pamata otrais iebildums, kas attiecas uz to, ka strīdīgajam pasākumam nav selektīva rakstura, un jāatceļ apstrīdētais lēmums, un uz pārējiem pirmā pamata iebildumiem, kā arī uz otro un trešo pamatu nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
84 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā šajā lietā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Komisijas 2010. gada 9. jūnija Lēmumu 2011/88/ES par valsts atbalstu C 1/09 (ex NN 69/08), ko Ungārija piešķīrusi uzņēmumam MOL Nyrt.;
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 12. novembrī.
[Paraksti]