ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS
[M. CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA] SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 26. aprīlī (1)
Lieta C‑129/17
Mitsubishi Shoji Kaisha,
Mitsubishi Caterpillar Forklift Europe
pret
Duma Forklifts,
G.S. International
(Hof van beroep Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Prejudiciālais jautājums – Eiropas Savienības preču zīme – Ar preču zīmi piešķirtas tiesības – Paralēlais imports EEZ – Preču pārmarķēšana pirms to importēšanas EEZ
1. Reģistrējot atšķirtspējīgu apzīmējumu kā preču zīmi, tās īpašniekam attiecībā pret trešajām personām tiek piešķirtas dažādas tiesības, kuras ļauj balstīties uz šo apzīmējumu, lai izteiktu iebildumus pret viņa konkurentiem. Tieši šo tiesību vidū ir tiesības aizliegt bez īpašnieka piekrišanas izmantot šo preču zīmi komercdarbībā.
2. Savienības tiesību akti turklāt paredz tās īpašniekam tiesības atļaut ar šādu preču zīmi apzīmēto preču pirmo laišanu apgrozībā Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ). Pēc šīs atļaujas došanas notiek tā sauktā preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšana tādējādi, ka tās īpašnieks nevar iebilst pret šo preču vēlāku atsavināšanu, izņemot atsevišķus konkrētus gadījumus (2).
3. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sakrīt divi atsevišķi apstākļi:
– no vienas puses, trešā persona bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas ir noņēmusi šo preču zīmi veidojošus atšķirtspējīgus apzīmējumus (“marķējuma noņemšana”) no autoiekrāvējiem, kuri iepriekš nebija laisti apgrozībā EEZ teritorijā, bet tika uzglabāti muitas noliktavas procedūrā;
– no otras puses, šādu apzīmējumu noņemšanas mērķis bija ļaut trešajai personai importēt un laist apgrozībā šīs preces EEZ teritorijā, iepriekš uzliekot tām savus atšķirtspējīgus apzīmējumus (“pārmarķēšana”) (3).
4. Pamatojoties uz šiem faktiem, iesniedzējtiesa Tiesai pauž savas šaubas par to tiesību tvērumu, ko preču zīmes īpašniekam piešķir piemērojamie tiesību akti atšķirtspējīgo apzīmējumu jomā. Tiek uzdots konkrēts jautājums, vai trešā persona, kas veikusi iepriekš minēto darbību, ir izmantojusi reģistrēto preču zīmi, pārkāpjot tās īpašniekam piešķirtās tiesības.
I. Atbilstošās tiesību normas
5. Savienības tiesībās preču zīmju aizsardzības tiesiskais regulējums ietver saskaņotas valsts tiesības (it īpaši Direktīvu 2008/95/EK (4), kuras turpmākie grozījumi neietekmē šo gadījumu) (5), kā arī normas, kas reglamentē Savienības preču zīmi (6) un kas ir saistošas uzņēmumiem, kuri vēlas iegūt šīs rūpnieciskās īpašumtiesības kontinenta mērogā (7).
A. Tiesiskais regulējums preču zīmju jomā
1. Direktīva 2008/95
6. Šīs direktīvas preambulas 11. apsvērums ir formulēts šādi:
“Aizsardzībai, ko iegūst reģistrēta preču zīme, kuras funkcija jo īpaši ir garantēt preču zīmi kā izcelsmes norādi, jābūt absolūtai identitātes gadījumā starp preču zīmi un tās apzīmējumu un starp precēm vai pakalpojumiem. Aizsardzība būtu jāpiemēro arī līdzības gadījumā starp preču zīmi un apzīmējumu un starp precēm vai pakalpojumiem. [..]”
7. 5. panta (“Tiesības, ko piešķir preču zīme”) 1. un 3. punktā ir noteikts:
“1. Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot [izmantot] komercdarbībā:
a) jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta preču zīme;
b) jebkuru apzīmējumu, ja tā identitātes vai līdzības preču zīmei un preču vai pakalpojumu, uz ko attiecas preču zīme, identitātes vai līdzības dēļ pastāv varbūtība maldināt sabiedrību [sabiedrībai pastāv sajaukšanas iespēja], kas ietver asociācijas iespēju starp apzīmējumu un preču zīmi.
[..]
3. Saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu cita starpā var aizliegt šādas darbības:
a) apzīmējuma piestiprināšanu precēm vai to iepakojumam;
b) preču piedāvāšanu vai to laišanu tirgū, vai uzkrājumu veidošanu šiem nolūkiem, izmantojot šo apzīmējumu, vai pakalpojumu piedāvāšanu vai sniegšanu ar šo apzīmējumu nosaukumu;
c) preču importu vai eksportu, izmantojot šo apzīmējumu;
d) apzīmējuma lietošanu darījumu dokumentos un reklāmā.”
8. 7. pantā (“Preču zīmes piešķirto tiesību izmantošana [izsmelšana]”) ir noteikts:
“1. Preču zīme nedod īpašniekam tiesības aizliegt tās lietošanu [izmantošanu] attiecībā uz precēm, ko laidis Kopienas tirgū, izmantojot šo preču zīmi, īpašnieks vai kas laistas Kopienas tirgū ar īpašnieka piekrišanu.
2. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja īpašniekam ir likumīgi iemesli iebilst pret preču turpmāku tirdzniecību, jo īpaši – ja pēc laišanas tirgū preču stāvoklis ir izmainījies vai pasliktinājies.”
2. Regula Nr. 207/2009
9. Atbilstoši šīs regulas preambulas 9. apsvērumam:
“No brīvas preču aprites principa izriet, ka [Eiropas Savienības] preču zīmes īpašnieks nedrīkst aizliegt izmantot šo preču zīmi trešajai personai attiecībā uz precēm, kuras šis īpašnieks pats ir laidis apgrozībā [Eiropas Savienībā] ar šo preču zīmi vai tas darīts ar viņa piekrišanu, izņemot gadījumus, kad pastāv pamatoti iemesli, lai īpašnieks iebilstu pret preču tālāku tirdzniecību.”
10. 9. pants (“Tiesības, ko piešķir [Eiropas Savienības] preču zīme”) un 13. pants (“[Eiropas Savienības] preču zīmes piešķirto tiesību izlietošana”) ir attiecīgi identiski Direktīvas 2008/95 5. un 7. pantam.
B. Muitas tiesiskais regulējums
11. Šai lietai ratione temporis piemērojamā muitas noliktavas procedūra bija noteikta kā viena no īpašajām procedūrām saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 450/2008 par Savienības Muitas kodeksu VII sadaļas (“Īpašas procedūras”) 1. nodaļas (“Vispārēji noteikumi”) 135. panta (“Darbības joma”) b) punktu (8).
12. Savienības Muitas kodeksa 141. pantā (“Parastie apstrādes veidi”) ir norādīts:
“Preces, kurām piemērota muitas noliktavas vai pārstrādes procedūra vai kuras novietotas brīvajā zonā, var pakļaut parastiem apstrādes veidiem, kas paredzēti šo preču saglabāšanai, izskata vai tirdznieciskās kvalitātes uzlabošanai vai lai sagatavotu tās izplatīšanai vai atkalpārdošanai.”
13. Muitas kodeksa īstenošanas regulas (9) 531. pantā ir noteikts, ka “ārpuskopienas precēm drīkst piemērot parastās darbības ar precēm, kas uzskaitītas 72. pielikumā”. Minētajā pielikumā ir precizēts jēdziens “parastās darbības”, un saistībā ar šo lietu tajā ir iekļauts:
“16. Saiņošana, izsaiņošana, iesaiņojuma maiņa, noliešana un vienkārša saliešana tvertnēs, arī tad, ja tādēļ mainās astoņciparu KN kods, marķējuma, plombu, etiķešu, birku un citu vienkāršu atšķirības zīmju pielikšana, noņemšana un maiņa.” (10)
C. Tiesiskais regulējums negodīgas konkurences jomā
14. Ņemot vērā, ka netiek izslēgta iespēja piemērot tiesisko regulējumu negodīgas konkurences jomā, jāapskata Parīzes Konvencijas (11) 10.bis pants, kurā ir paredzēts:
“(1) Savienības dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt šo valstu pilsoņus ar iedarbīgu aizsardzību pret negodīgu konkurenci.
(2) Jebkura ar konkurenci saistīta darbība, kas ir pretrunā godīgām rūpniecības vai tirdzniecības paražām, atzīstama par negodīgu konkurenci.
(3) Cita starpā ir aizliedzamas:
i) visas darbības, kas jebkādā veidā var radīt sajaukšanas iespēju ar konkurenta uzņēmumu, precēm, rūpnieciskajiem vai tirdznieciskajiem darījumiem;
ii) komercdarbības gaitā izteikti nepatiesi apgalvojumi, kas varētu diskreditēt konkurenta uzņēmumu, produkciju, rūpnieciskos vai tirdznieciskos darījumus;
iii) norādes vai apgalvojumi, kuru izmantošana komercdarbībā varētu maldināt sabiedrību par preču raksturu, izgatavošanas veidu, īpašībām, lietošanu vai daudzumu.”
II. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
A. Fakti
15. Japānā reģistrētā sabiedrība Mitsubishi Shoji Kaisha Ltd. (turpmāk tekstā – “Mitsubishi”) pasaules mērogā pārvalda Mitsubishi grupas preču zīmju portfeli. Līdz ar to tā darbojas kā šādu preču zīmju (turpmāk tekstā – “Mitsubishi preču zīmes”) īpašniece:
– divas Savienības preču zīmes: viena – vārdiskā preču zīme “MITSUBISHI”, kas reģistrēta 2001. gada 24. septembrī, un otra – grafiskā preču zīme, kas reģistrēta 2000. gada 3. martā, kuras grafiskais attēlojums redzams šā punkta beigās; abas preču zīmes tostarp attiecas uz 12. klases precēm, it īpaši uz automobiļiem, elektriskajiem transportlīdzekļiem un autoiekrāvējiem:
– divas Beniluksa preču zīmes, kas reģistrētas 1974. gada 1. jūnijā: viena – vārdiskā preču zīme “MITSUBISHI” un otra – grafiskā preču zīme ar grafisko attēlojumu, kas ir identisks Savienības grafiskajai preču zīmei; abas preču zīmes tostarp attiecas uz 12. klases precēm, tostarp mehāniskajiem transportlīdzekļiem un sauszemes satiksmes līdzekļiem.
16. Nīderlandē reģistrētajai sabiedrībai Mitsubishi Caterpillar Forklift Europe BV (turpmāk tekstā – “MCFE”) ir ekskluzīvais pilnvarojums ražot un laist tirgū EEZ teritorijā autoiekrāvējus ar preču zīmi Mitsubishi.MCFE strādā ar tirdzniecības pārstāvjiem, kuri pārdod šos autoiekrāvējus EEZ teritorijā. Ārpus šīs teritorijas Mitsubishi autoiekrāvējus galvenokārt ražo Mitsubishi Heavy Industries Ltd., kas arī ir Mitsubishi grupas sabiedrība, bet ir neatkarīga no sabiedrības, kura pārvalda preču zīmes.
17. Beļģijā reģistrētās sabiedrības Duma Forklifts NV (turpmāk tekstā – “Duma”) pamatdarbība ir jaunu un lietotu autoiekrāvēju, tostarp ar preču zīmēm “Mitsubishi”, “Caterpillar”, “Nissan” un “Toyota”, iepirkšana un pārdošana visā pasaulē. Tā ražo arī savus autoiekrāvējus ar nosaukumiem “GSI”, “GS” vai “Duma” un darbojas kā autoiekrāvēju, ekskavatoru, mazgabarīta traktoru un krāvēju kaudzē vairumtirgotāja gan EEZ teritorijā, gan ārpus tās. Līdz deviņdesmito gadu vidum tā darbojās Mitsubishi autoiekrāvēju oficiālo tirdzniecības pārstāvju tīklā Beļģijā.
18. G.S. International BVBA (turpmāk tekstā – “GSI”), kas arī ir reģistrēta Beļģijā, ir saistīta ar Duma, ar kuru tai ir kopīga vadība un juridiskā adrese. GSI veic autoiekrāvēju būvniecību un remontu un tos kopā ar to rezerves daļām importē un eksportē vairumā pasaules tirgū. Tā arī nodarbojas ar autoiekrāvēju pielāgošanu Eiropā spēkā esošajiem standartiem, piešķirot tiem savu sērijas numuru. Pēc dažu pasākumu veikšanas GSI piegādā transportlīdzekļus uzņēmumam Duma, izsniedzot attiecīgas ES atbilstības deklarācijas.
19. Saskaņā ar rīkojumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu no 2004. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 12. novembrim Duma un GSI bija nodarbojušās ar prettiesisku paralēlu tirdzniecību, t.i., bez Mitsubishi preču zīmju īpašnieka atļaujas pārdevušas autoiekrāvējus ar minētajām preču zīmēm. Šī rīcība tomēr nav prejudiciālo jautājumu priekšmets.
20. Savukārt kopš 2009. gada 20. novembra Duma un GSI iegādājās tāda paša veida autoiekrāvējus no viena no Mitsubishi grupas uzņēmumiem un tiem piemēroja muitas noliktavas procedūru. Pa to laiku, kamēr tie atradās minētajā procedūrā, abi uzņēmumi:
– veica pilnīgu marķējuma noņemšanu no transportlīdzekļiem, no kuriem noņēma Mitsubishi preču zīmes;
– ieviesa nepieciešamās izmaiņas, lai autoiekrāvējus pielāgotu Savienības standartiem;
– piestiprināja pie autoiekrāvējiem savas preču zīmes un aizvietoja identifikācijas plāksnītes un sērijas numurus ar savējiem;
– visbeidzot – importēja un pārdeva šos transportlīdzekļus EEZ un trešajās valstīs.
B. Tiesvedība valstu tiesās
21. 2008. gada 10. novembrī Mitsubishi un MCFE iesniedza prasību Rechtbank van koophandel te Brussel (Briseles Komerclietu tiesa, Beļģija), pieprasot Duma un GSI veikto paralēlā importa, marķējumu noņemšanas un pārmarķēšanas darbību izbeigšanu. Ar 2010. gada 17. marta spriedumu iepriekš minētā tiesa noraidīja prasību kā nepamatotu.
22. Mitsubishi un MCFE iesniedza apelācijas sūdzību par šīs pirmās instances tiesas spriedumu. Tās būtībā lūdza Hof van beroep Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) atcelt minēto spriedumu un aizliegt ar Mitsubishi preču zīmēm apzīmēto autoiekrāvēju, kā arī šo pašu pārmarķēto transportlīdzekļu paralēlo tirdzniecību.
23. Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka marķējuma noņemšana no autoiekrāvējiem, šo autoiekrāvēju pārmarķēšana ar atšķirīgu apzīmējumu un to tālāka importēšana EEZ pārkāpj viņu preču zīmes tiesības. Papildus tam, ka tiek ignorēta preču izcelsmes norādīšanas funkcija, strīdīgā rīcība arī pārkāpjot preču zīmes īpašnieka tiesības kontrolēt ar šo preču zīmi apzīmēto preču pirmreizējo laišanu apgrozībā EEZ. Muitas noliktavai nebūtu jākļūst par no tiesībām brīvo zonu, un pēc marķējuma noņemšanas un pārmarķēšanas patērētājs joprojām atpazīs Mitsubishi autoiekrāvējus.
24. Duma un GSI noliedz, ka būtu pārkāpušas Mitsubishi tiesības. Muitas noliktavā noņemtajām preču zīmēm bija Āzijas, nevis Eiropas izcelsme. Turklāt pēc autoiekrāvēju pielāgošanas Savienībā spēkā esošajiem standartiem minētās sabiedrības tiekot uzskatītas par šo transporta līdzekļu ražotājiem un tādējādi tām ir tiesības piestiprināt uz tiem savas preču zīmes.
25. Tajā pašā rīkojumā, kurā iekļauts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, apelācijas tiesa jau (daļēji) apmierināja Mitsubishi un MCFE prasījumus saistībā ar faktiem pirms 2009. gada 20. novembra. Tomēr tā pauž šaubas par prasību, kas celtas saistībā ar preču zīmēm, piemērojamību rīcībai, kas notikusi pēc šā datuma, t.i., Mitsubishi preču zīmju noņemšanai, to aizstāšanai ar citām Duma un GSI preču zīmēm un identifikācijas plāksnītes un transportlīdzekļu sērijas numura noņemšanai. Tā uzskata, ka Tiesa vēl nav izteikusi viedokli par marķējuma noņemšanas praksi, kādu veica Duma un GSI.
26. Šajā situācijā, Hof van beroep Brussel (Briseles apelācijas tiesa) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Vai Direktīvas 2008/95/EK 5. pants un Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 9. pants aptver [..] preču zīmes īpašnieka tiesības iebilst pret to, ka trešā persona bez tā piekrišanas noņem visus pie precēm nostiprinātos, preču zīmei identiskos apzīmējumus (“marķējuma noņemšana”, de‑branding), ja šīs preces – kā tas ir muitas noliktavas procedūrai nodotu preču gadījumā – vēl nav realizētas Eiropas Ekonomikas zonas teritorijā un trešā persona veic marķējuma noņemšanu saistībā ar preču ievešanu vai laišanu tirgū Eiropas Ekonomikas zonas teritorijā?
b) Vai atbilde uz 1. prejudiciālā jautājuma [a) daļu] ir atkarīga no tā, vai preces tiek ievestas vai laistas tirgū Eiropas Ekonomikas zonas teritorijā ar šīs trešās personas pašas piestiprinātiem atšķirtspējīgiem apzīmējumiem (“pārmarķēšana”, re‑branding)?
2) Vai atbildi uz 1. prejudiciālo jautājumu ietekmē tas, ka šādā veidā ievestās vai tirgū laistās preces to ārējā izskata vai modeļa dēļ vidusmēra patērētājs joprojām identificē kā preču zīmes īpašnieka produkciju?”
III. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku argumenti
A. Tiesvedība
27. Rīkojums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu tika saņemts Tiesas kancelejā 2017. gada 13. martā, un rakstveida apsvērumus iesniedza Mitsubishi, Duma, Vācijas valdība un Komisija.
28. Tiesas sēde notika 2018. gada 8. februārī, un tajā piedalījās Mitsubishi, Duma un Komisijas pārstāvji.
B. Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
29. Mitsubishi (12) apgalvo, ka vienīgais iemesls, kāpēc Duma un GSI veic minētās darbības attiecībā uz autoiekrāvējiem, kas iegādāti ārpus EEZ, ir izvairīties no noteikumiem par preču zīmes tiesību izsmelšanu. Tā ierosina Direktīvas 2008/95 5. pantu un tās ekvivalentu Regulā Nr. 207/2009 (9. pants) interpretēt tādējādi, ka preču zīmes īpašniekam ir tiesības iebilst pret to, ka trešā persona bez tā piekrišanas noņem apzīmējumus, kas piestiprināti pie precēm, kuras vēl nav laistas apgrozībā EEZ teritorijā un atrodas muitas noliktavā.
30. Tā arī uzsver, ka preču zīmes izmantošanas veidu, kurus īpašnieks var aizliegt trešajām personām, uzskaitījums, kas ietverts Direktīvas 2008/95 5. panta 3. punktā un Regulas Nr. 207/2009 9. panta 2. punktā, nav izsmeļošs (13). Pēc tās domām, īpašnieka tiesības kontrolēt preču pirmreizējo laišanu apgrozībā ir uzskatāmas par specifisku preču zīmju tiesību priekšmetu (14). Lai gan preču ievešana muitas noliktavas režīmā ar nodokļa atlikšanu nav uzskatāma par preču zīmes izmantošanu, tā nav uzskatāma par atļauju veikt darbības, kuru vienīgais mērķis ir apiet īpašnieka tiesības pārraudzīt to laišanu apgrozībā tirgū.
31. Turklāt šīs darbības pārkāpj preču zīmes funkcijas – gan tās, kas garantē preču izcelsmi un kvalitāti (15), gan tās, kas saistītas ar investīcijām (16) un reklāmu (17). Tā uzskata par nebūtisku jauno marķējumu ar importētāja apzīmējumu un apstākli, ka patērētājs atpazīst, ka šo autoiekrāvēju ražotājs ir Mitsubishi. Turklāt šis pēdējais minētais fakts patērētājam radot iespaidu, ka pastāv komerciāla saikne ar oriģinālās preču zīmes īpašnieku, un līdz ar to Duma un GSI izmanto ražotāju preču zīmes savā labā, tādējādi ietekmējot to reputāciju (18).
32. Turpretī Duma lūdz sniegt noliedzošu atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem. Savus argumentus tā pamato ar to, ka neizmanto nevienu Eiropā reģistrētajām Mitsubishi preču zīmēm identisku vai analogu apzīmējumu, jo iekārtas tiek importētas Savienībā tikai tad, kad šīs preču zīmes ir noņemtas (19). Tā uzskata par piemērojamu Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru preču zīmes īpašnieks nevar iebilst vienīgi pret to, ka, piemērojot muitas noliktavas procedūru, Savienībā ieved ar šo preču zīmi aptvertas oriģinālās izcelsmes preces, kuras iepriekš nav laistas apgrozībā EEZ (20).
33. Tā atgādina, ka saskaņā ar minēto judikatūru tiesību īpašnieks drīkst iebilst tikai pret preču, kas ietver preču zīmi, laišanu brīvā apgrozībā vai tad, ja tiek konstatēts, ka preces tiek plānots pārdot vai piedāvāt EEZ, kas noteikti nozīmētu to laišanu apgrozībā šajā teritorijā (21). Tomēr tā uzsver, ka tāda īpašnieka rīcība attiecas tikai uz gadījumiem, kad tirgū tiks ievesta prece ar šo preču zīmi (22). Tādējādi Duma noliedz vidusmēra patērētāja uztveres nozīmīgumu, jo netiek izmantots neviens Mitsubishi preču zīmēm identisks vai analogs apzīmējums.
34. Vācijas valdība arī atbalsta noliedzošu atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem. No Direktīvas 2008/95 5. panta un Regulas Nr. 207/2009 9. panta teksta izriet, ka preču zīmes piešķirto tiesību īstenošana paredz tās “izmantošanu”, kas ir vienādi interpretējams termins abos noteikumos (23). Ar sistēmisku pieeju esot panākams tāds pats rezultāts, jo piemēri, kuri abos noteikumos paredzēti kā izmantošana, kas pakļauta preču zīmes īpašnieka atļaujai, paredz, ka apzīmējumam kā tādam ir jāparādās komercdarbībā, un tas tā neesot tad, ja preču zīme pavisam tiek noņemta no preces. Tomēr tā neizslēdz, ka preču zīmes īpašnieks, iebilstot pret pārmarķēto preču importēšanu, varētu atsaukties uz tiesību normām, kas regulē negodīgu konkurenci.
35. Pēc Vācijas valdības domām, pilnīga marķējuma noņemšana neietekmē nevienu preču zīmes funkciju (24). Vēl jo vairāk, šajā lietā nevar runāt par tiesību kontrolēt preču pirmo laišanu apgrozībā EEZ teritorijā pārkāpšanu, jo preču zīmju tiesības neaizsargā preču zīmes īpašnieku pret tā preču tirdzniecību neatkarīgi no to marķējuma (25). Šajā kontekstā tā izslēdz iespēju, ka spriedums Portakabin (26) būtu pretrunā tādiem vērtējumiem, jo minētajā tiesvedībā runa bija nevis par pilnīgu preču zīmes noņemšanu, bet gan par tās lietošanu reklāmas nolūkos, ko veica trešā persona.
36. Komisija uzskata, ka būtu jāsniedz apstiprinoša atbilde uz prejudiciālajiem jautājumiem. Tā pamatojas uz premisu, ka Savienības tiesībās neesot atzīta starptautiskā [preču zīmes piešķirto] tiesību izsmelšana un tādējādi šajā gadījumā, tā kā EEZ nav veikta tirdzniecība, īpašnieks varot iebilst pret preču, kuras apzīmētas ar tā preču zīmi, tirdzniecību šajā teritorijā (27). Tā uzskata, ka, lai gan ar preču nodošanu tādā procedūrā kā muitas noliktavas procedūra trešā persona nepārkāpj preču zīmes īpašnieka ekskluzīvās tiesības (28), tomēr tas tā nav gadījumā, kad tā Savienībā veic noteiktas komerciālās darbības, tādas kā piedāvāšana vai reklamēšana, vai arī tajos gadījumos, kad ir pamats bailēm par preču novirzīšanu EEZ teritorijā (29).
37. Pēc Komisijas domām, Duma un GSI ir izmantojušas muitas noliktavas procedūru autoiekrāvēju ievešanai EEZ teritorijā ar nolūku oficiāli noformēt to importu, kā rezultātā nav nozīmes tam, vai preču pārmarķēšana varētu būt klasificējama par nelikumīgu no negodīgas konkurences viedokļa.
IV. Vērtējums
A. Pieeja un ievada apsvērumi
38. Iesniedzējtiesa grib zināt, vai Direktīvas 2008/95 5. pants un Regulas Nr. 207/2009 9. pants atļauj Mitsubishi iebilst pret tās preču zīmju noņemšanu no autoiekrāvējiem, kā to izdarīja Duma un GSI.
39. Ņemot vērā, ka netiek apstrīdēts preču zīmes īpašnieka piekrišanas trūkums, ne arī preču zīmes lietošana komercdarbībā (tie ir divi no šo abu tiesību normu piemērošanas nosacījumiem), jautājums pamatā ir par to, vai ir notikusi apstrīdēto preču zīmju izmantošana. Mēģināšu izskaidrot, kāpēc uzskatu, ka tā nenotika (B daļa).
40. Tas, ka Duma un GSI pēc marķējuma noņemšanas uz autoiekrāvējiem piestiprināja savus apzīmējumus, kamēr tie atradās muitas noliktavas procedūrā, neesot nekas cits kā vien juridisks triks, lai apietu preču zīmju īpašnieka tiesības aizliegt preču paralēlo importu – tiesības, kas viņam ir, pateicoties apstāklim, ka starptautiskā [preču zīmes piešķirto] tiesību izsmelšana nav atzīta Savienības tiesību sistēmā. Šī ir Mitsubishi tēze, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa. Pēc tam ir jāizanalizē, vai ir notikusi likumīga apiešana vai arī krāpniecība, apdraudot preču zīmes īpašnieka tiesības (C daļa).
41. Visbeidzot, būs lietderīgi īsumā izvērtēt tiesību normas par negodīgu konkurenci – tas varētu atvieglot reaģēšanu tādās situācijās kā pamatlietā aplūkojamā (D daļa).
42. Pirms pievēršanās analīzei ir jāizdara divi apsvērumi. Pirmkārt, lai atrisinātu problēmu, diskusija ir jāorientē uz jautājumu par apzīmējuma izmantošanu (vai neizmantošanu), t.i., uz Direktīvas 2008/95 un Regulas Nr. 207/2009 normām, kas regulē preču zīmes īpašnieka pilnvaras. Manuprāt, tieši šīs normas, nevis muitas normas, ir tās, kas sniedz atbildi uz lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izvirzīto galveno jautājumu, kurš konkrēti attiecas uz direktīvas 5. pantu un regulas 9. pantu.
43. Otrs apsvērums ir tāds, ka saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītajiem datiem un tiem, kas tika izklāstīti tiesas sēdē attiecībā uz Duma tirgotajiem autoiekrāvējiem, lai arī to sākotnējā izcelsme bija Mitsubishi un uz tiem atradās šā uzņēmuma preču zīmes, bija veiktas izmaiņas to rāmjos, kamēr tie atradās muitas noliktavas procedūrā. Ar šīm izmaiņām Duma paredzēja pielāgot transportlīdzekļus Savienības tiesību drošuma un vides prasībām, lai tos pēc tam varētu laist apgrozībā EEZ teritorijā. Tirdzniecība jau notiek ar preču zīmēm, kuras pieder Duma, kas patērētāju priekšā sevi prezentē kā atbildīgo par autoiekrāvējiem, uzņemoties pēcpārdošanas servisu, konkurējot ar Mitsubishi.
B. Par marķējuma noņemšanu kā Mitsubishi preču zīmju “izmantošanu”
1. Preču zīmes īpašnieka tiesības
44. Citējot Tiesas pausto, “saskaņā ar direktīvas 5. panta 1. punkta pirmo teikumu [(30)], reģistrēta preču zīme savam īpašniekam piešķir ekskluzīvas tiesības. Saskaņā ar šī paša punkta a) apakšpunktu šīs ekskluzīvās tiesības īpašniekam piešķir tiesības atturēt visas trešās personas, kuras nav saņēmušas viņa piekrišanu, izmantot komercdarbībā apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei, attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta preču zīme” (31).
45. Tomēr Tiesa arī ir precizējusi, ka “Direktīvas [89/104] 5. un 7. pantā Kopienas likumdevējs ir noteicis Kopienas mēroga izsmelšanas normu, proti, normu, saskaņā ar kuru preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības aizliegt trešajai personai izmantot preču zīmi precēm, ko, izmantojot šo preču zīmi, ir laidis EEZ tirgū preču zīmes īpašnieks vai arī kas ir laistas EEZ tirgū ar viņa piekrišanu. Pieņemot šādus noteikumus, [Savienības] likumdevējs nav atstājis dalībvalstīm iespēju regulēt valsts tiesību aktos preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanu attiecībā uz precēm, kas laistas apgrozībā trešajās valstīs (spriedums, 1998. gada 16. jūlijs, Silhouette International Schmied, C‑355/96, [EU:C:1998:374], 26. punkts)” (32).
46. Runājot par to, kam ir nozīme šajā lietā, ir jāuzsver ierobežojumi preču zīmes īpašnieka tiesībām kontrolēt preču pirmo laišanu apgrozībā EEZ: “preču aprite starp muitas iestādēm un preču glabāšana muitas uzraudzībā esošā noliktavā [..] paš[as] par sevi nav izvērtējam[as] kā preču laišana pārdošanā Savienībā” (33).
47. No šā apgalvojuma izriet, ka “ar muitas atlikšanas procedūrā esošām precēm tāpēc vien, ka tās tajā atrodas, nevar aizskart Savienībā piemērojamās intelektuālā īpašuma tiesības” (34). Vienīgi tad, ja preces ar šo preču zīmi tiek piedāvātas vai pārdotas trešajām personām EEZ teritorijā, var tikt aizskartas īpašnieka ekskluzīvās tiesības.
2. Termina “izmantošana” interpretācija
48. Tiesa neatzina par izmantošanu, kas kaitētu preču zīmes piešķirtām tiesībām, mutvārdu atsauci uz konkurējošo preču zīmi kā piemēru attiecībās starp komersantiem (35), reklāmas sludinājumus, kas saistīti ar automobiļu remontam un apkopei paredzētajiem piederumiem un rezerves daļām (36), un firmas zīmes, ja vien tiek ievērota godīga prakse rūpnieciskās vai komerciālās lietās (37). Taču līdz šim nav tikusi aplūkota (ja vien nekļūdos) “neizmantošana” šai lietai analogos gadījumos.
49. Spriedumā Portakabin (38) tika izvērtēta diezgan līdzīga rīcība, bet ar būtisku atšķirību, proti, tur reklāmas nolūkos tika izmantota preču zīme, kuras īpašnieks nebija tam piekritis (39). Tiesa uzskatīja, ka īpašnieks var aizliegt sludinājuma devējam izmantot reklāmā šai preču zīmei identisku vai līdzīgu atslēgvārdu, ko šis reklāmas devējs bez šā preču zīmes īpašnieka piekrišanas ir izvēlējies. Valsts tiesas jautājums bija par aizsargātā apzīmējuma izmantošanu reklāmai internetā, un šajā ziņā konkrēti izrādās, ka netika apspriesta preču zīmes izņemšana. Spriedumā nav teikts, ka preču zīmes īpašnieks apgalvotu tiesību pārkāpumu saistībā ar marķējuma noņemšanas un pārmarķēšanas praksi.
a) Gramatiskā interpretācija
50. No semantiskā viedokļa raugoties, savā pirmajā nozīmē vārds izmantot nozīmē “likt kādai lietai kalpot kaut kam”. Preču zīmes lietošana preču ražotāja atpazīšanai tādējādi ir uzskatāma par pašas preču zīmes izmantošanu.
51. Pretēji – un pēc loģikas – noteiktas preces preču zīmes noņemšana vai svītrošana ir pretēja šī atšķirtspējīgā apzīmējuma izmantošanai. Tādējādi tas sakrīt ar Vācijas valdības teikto (40), ka preču zīmes pilnīga noņemšana nevar tikt uzskatīta par tās izmantošanu. Diez vai var apgalvot, ka pēc preču zīmes noņemšanas no preces, kas to līdz tam padarīja atšķirīgu no citām, šīs darbības veicējs turpina izmantot šo zīmi, kuras uz tās nav, kā preces izcelsmi norādošu elementu.
52. Preču zīmes izmantošanai ir jānotiek “komercdarbībā”, kā to nosaka Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkts un Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punkts. Judikatūrā jau vairakkārt ir paziņots, ka šāds jēdziens attiecas uz izmantošanu, kas tiek veikta tirdzniecības darbības ietvaros ar mērķi iegūt ekonomisku labumu, nevis privātajā sfērā (41). Tādējādi šīs preču zīmes noņemšana no precēm, kurām tā bija piestiprināta, radīs šīs preču zīmes neesamību tirgū, t.i., komercdarbībā, kā dēļ patērētājs to nevarēs uztvert.
53. Kā norāda Duma, ir tikai divi pieņēmumi, kāpēc atšķirtspējīgā apzīmējuma neesamība varētu tikt uzskatīta par tādu izmantošanu, kas varētu pārkāpt preču zīmes īpašnieka tiesības: a) ja preču zīmei ir tāda pati trīsdimensiju forma kā precei un tā ir reģistrēta pēc absolūtu atteikuma pamatu pārbaudes saskaņā ar Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta b), c) un e) apakšpunktu (42) un b) ja par preču zīmi reģistrētā krāsa tiek konsekventi izmantota tādā veidā, ka tā ir ieguvusi atšķirtspēju (43). Neviens no šiem pieņēmumiem neatbilst šai lietai.
b) Sistēmiska interpretācija
54. Raugoties no sistēmiskā viedokļa, jāpievērš uzmanība Direktīvas 2008/95 5. panta 3. punktam un Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktam. Precizējot izmantošanas veidus, kas aizliegti bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas, tajos nav minēta darbība, kas izpaustos kā tāda apzīmējuma noņemšana no precēm, kurš līdz tam uz tām atradās.
55. Izmantošanas veidu uzskaitījums, kurus preču zīmes īpašnieks var aizliegt, kā tas noteikts šajos abos pantos, nav izsmeļošs (44). Tomēr, kā norāda Vācijas valdība, preču zīmes noņemšanas neesamība sarakstā ir dabiska – saskaņā ar abu noteikumu loģiku apzīmējumam, kas šķietami tiek izmantots, ir jāparādās tirgū, lai radītu tajā iedarbību, kas tam ir kā komunikācijas instrumentam (45).
56. Līdzko Duma un GSI no autoiekrāvējiem ir noņēmušas Mitsubishi preču zīmes, aizvietojot tās ar sev piederošām, ir skaidrs, ka tās Mitsubishi atpazīstamības zīmes neizmanto. Cits jautājums ir, vai apzīmējumiem, ar kuriem veica pārmarķēšanu (“Duma” un “GSI”), ir kāda līdzība ar Mitsubishi preču zīmēm, kuru pat to īpašnieks neapgalvo un kura ir maz iespējama (lai gan tas ir faktisks jautājums, kas būtu jānoskaidro iesniedzējtiesai).
57. Ja tas tā ir, kā arī es uzskatu, tad – no preču zīmju tiesību aspekta – nav nozīmes faktam, ka Duma un GSI tirgotās preces būtu vairāk vai mazāk līdzīgas Mitsubishi precēm. Šajā lietā runa ir par jautājumu, kas saistīts ar tādu preču zīmju izmantošanu, kas pieder kādam īpašniekam, t.i., attiecībā uz atšķirtspējīgo apzīmējumu kā tādu, nevis lielāku vai mazāku līdzību ar precēm, kuras tas identificē.
c) Teleoloģiskā interpretācija
58. Saskaņā ar Tiesas pausto Direktīvas 2008/95 2. pantā ir noteikta pamata funkcija, kas ir jāizpilda preču zīmei, paredzot, ka tikai tādi apzīmējumi, kas spēj parādīt atšķirību starp viena uzņēmuma precēm vai pakalpojumiem un citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem, var veidot preču zīmes (46).
59. Tādējādi preču zīme aizsargā veidu, kādā tās īpašnieks individualizē savas preces, – tam tiek piešķirtas monopola tiesības uz apzīmējumu, uz kurām var atsaukties attiecībā pret trešajām personām tirgus pārredzamības labad, lai identificētu tās preces tādējādi, ka tās kļūst asociētas ar aizsargāto apzīmējumu. Kad no preces tiek noņemts apzīmējums, kas to pirms tam padarīja atšķirīgu, patērētāji var tikt maldināti vai var notikt negodīga komercprakse, bet atkārtoju, ka tas tomēr nenozīmē, ka notiek preču zīmes, kas līdz tam atradās uz pašas preces, neatbilstoša izmantošana.
60. Kā pēc tam paskaidrošu, sastopoties ar šādām darbībām, kas saistītas ar patērētāja maldināšanu vai negodīgu komercpraksi, juridiski piemēroti ir citi tiesību aizsardzības līdzekļi.
d) Salīdzinošo tiesību piezīmes
61. Dažu dalībvalstu tiesības apstiprina šo nostāju. Minēšu trīs piemērus.
62. Apvienotajā Karalistē (47) preču zīmes noņemšana no precēm, kas ar tām apzīmētas, nedod tiesības tās īpašniekam iebilst pret marķējuma noņemšanu (de‑branding), ar nosacījumu, ka tā ir pilnīga, t.i., ka iepriekšējais apzīmējums ir noņemts pilnībā. Apvienotās Karalistes judikatūra atbalsta šo apgalvojumu un neatzīst apgalvojumu, ka tas, kurš veic šādu rīcību, pārkāptu preču zīmes īpašnieka tiesības iebilst pret tās izmantošanu no trešās personas puses (48).
63. Vācijas tiesību doktrīna arī atbalsta to, ka oriģinālās preču zīmes noņemšana neatbilst nosacījumiem, lai piemērotu preču zīmes tiesību pārkāpumu (49). Tas tiek pamatots uz Bundesgerichtshof (Augstākā tiesa, Vācija) judikatūru, saskaņā ar kuru, līdzīgi kā Apvienotās Karalistes tiesu spriedumos, “kad prece, gan izmainīta, gan neizmainīta, pēc ražotāja preču zīmes noņemšanas tiek atsavināta, šis ražotājs nevar atsaukties uz preču zīmes tiesībām, jo nenotiek tā preču zīmes izmantošana” (50).
64. Ir skaidrs, ka Francijā “pienācīgi piestiprinātas preču zīmes noņemšana vai izmainīšana” uzskatāma par šīs preču zīmes īpašnieka tiesību aizskaršanu. Bet tas tā ir tāpēc ka Code de la propriété intellectuelle (Intelektuālā īpašuma kodekss) L. 713‑2. pantā ir skaidri noteikts šādas rīcības aizliegums, ja vien īpašnieks tam nav piekritis (51). Fakts, ka ir bijusi nepieciešamība ieviest šo noteikumu kā papildinājumu aizsardzībai pret preču zīmes neatļautu izmantošanu, liecina, ka bez šī noteikuma šāda rīcība nebūtu uzskatāma par iekļautu Direktīvas 2008/95 5. panta 3. punktā un Regulas Nr. 207/2009 9. panta 2. punktā minētajos gadījumos, kas ir noteikti preču zīmes īpašnieka labā.
65. Apzinos, ka šie piemēri attiecas uz valsts tiesībām, kurās ir piemērojams izsmelšanas princips, tomēr nekādi nav secināms, ka pieņemtās nostājas (kuru īsumā varētu izteikt kā “no use, no infringement” noteikumu) pamatojums būtu saistīts ar minēto principu.
e) Likumdevēja funkcija
66. Ja dalībvalstu tiesībās ir konstatējamas ievērojamas atšķirības saistībā ar marķējuma noņemšanas un pārmarķēšanas iekļaušanu pieņēmumos par preču zīmju neatbilstošu izmantošanu, tas izskaidrojams ar to, ka Savienības likumdevējs ir atturējies pieņemt lēmumu šajā sakarā. Direktīvas 2008/95 5. panta 3. punkts un Regulas Nr. 207/2009 9. panta 2. punkts aprobežojas ar preču zīmju izmantošanas regulējumu, bet to nepārsniedz – no tā izriet, ka dalībvalstis var pieņemt savus noteikumus par atšķirtspējīgā apzīmējuma neizmantošanu (vai noņemšanu), to atļaujot vai neatļaujot, savu tiesību normu pieņemšanas pilnvaru robežās.
67. Ja tiktu sniegta interpretācija, ka izmantošanas neesamība, neskatoties uz visu, ir uzskatāma par izmantošanu minēto pantu nozīmē, mēs Savienības tiesībām piešķirtu tādu nozīmi, kura, manuprāt, pārsniegtu to, kas piešķirama atbilstoši šim tiesiskajam regulējumam un ko bija paredzējušas dalībvalstis (ko pierāda tas, ka dažas no tām to joprojām noraida). Interpretācijas pieejas ietvaros, iespējams, mēs pieņemtu drīzāk leģislatīvu risinājumu.
3. Preču zīmes funkcijas
68. Tiesas judikatūrā, vismaz attiecībā uz “dubultā identiskuma” gadījumu, kas aplūkots Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ekskluzīvās tiesības izmantojamas tikai gadījumos, kad ar apzīmējuma izmantošanu trešā personair kaitējusi vai var kaitēt kādai no preču zīmes funkcijām, kas var būt gan pamatfunkcija norādīt preču zīmes aptverto preču vai pakalpojumu izcelsmi, gan citas tās funkcijas (52). Citu funkciju starpā īpaši iekļauta šīs preces vai pakalpojuma kvalitātes garantēšana, kā arī ar komunikāciju, investīcijām vai reklāmu saistītās funkcijas (53).
69. Katrā ziņā tiek vērsta uzmanība uz to, ka Tiesa vienmēr uzsver aizsargātā apzīmējuma izmantošanu. Tā kā, manuprāt, šajā lietā Mitsubishi preču zīmes īstenībā nav izmantotas, uzskatu, ka nav nepieciešams apspriest strīdīgo jautājumu par iespējamo kaitējumu šīs preču zīmes funkcijām, kuram būtu jēga tikai šādas izmantošanas gadījumā.
70. Ja, tieši pretēji, izmantošanas veidu, kurus preču zīmes īpašnieks drīkst aizliegt, jēdzienā būtu ietverta šeit analizētā rīcība, būtu jānoskaidro, vai ir aizskarta preču zīmes funkcija norādīt preču izcelsmi (54). Šis jautājums būtu vairāk saistīts ar faktu, kas jāizlemj iesniedzējtiesai, savā vērtējumā ņemot vērā, ka konkrēti attiecībā uz autoiekrāvējiem, kas tiek izmantoti noliktavās vai līdzīgā veidā, patērētāji pārsvarā ir profesionāļi, kuriem ir lielāka sapratne šajā jomā (55).
71. Šajā ziņā vienam faktam, kas atspoguļots lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, var būt nozīme – ja, kā to apgalvo iesniedzējtiesa (otrais prejudiciālais jautājums), neskatoties uz preču pārmarķēšanu, patērētāji joprojām uztver šīs preces kā Mitsubishi izcelsmes preces, ir iespējams, ka maldināšana par to izcelsmes uzņēmumu nenotiktu (56).
C. Preču nodošana muitas noliktavas procedūrā
72. Saskaņā ar līdz šim pausto es secinu, ka tas, ka no konkrētas preces tiek noņemts apzīmējums, kurš pirms tam uz tās atradās, nav uzskatāms par preču zīmes izmantošanu, sakarā ar ko būtu nepieciešama tās īpašnieka piekrišana. Cita apzīmējuma piestiprināšana dotu minētajam īpašniekam tiesības aizliegt preču laišanu apgrozībā tikai tad, ja jaunais marķējums būtu identisks vai līdzīgs oriģinālajam apzīmējumam, bet tas tā nav noticis šajā gadījumā.
73. Ja tas tā ir, ar muitas tiesību piemērošanu saistītās problēmas šajā lietā ir mazāk svarīgas. Principā, kamēr preces atrodas muitas glabāšanā, Savienībā aizsargāto preču zīmju tiesības nevar tikt apdraudētas. Turklāt jautājumi, kas saistīti ar preču pirmo laišanu apgrozībā EEZ, no preču zīmju tiesību viedokļa rodas tikai tad, kad runa ir par preci, kam piestiprināts atšķirtspējīgs apzīmējums, kuru tā īpašnieks uzskata par pārkāptu. Turpretim, ja precēm nav piestiprināts šis apzīmējums, atkārtoju, ka noņemtās preču zīmes īpašnieka reakcija nevar vairs balstīties uz šīm tiesībām (bet, iespējams, tas var atsaukties uz citiem pamatiem).
74. Katrā ziņā par pārējiem izteiktajiem apgalvojumiem es izteikšos pakārtoti.
1. Par krāpšanas apgalvojumu
75. Mitsubishi apgalvo, ka marķējuma noņemšanas un pārmarķēšanas prakse pārkāpj tās tiesības kontrolēt ar šo preču zīmi apzīmēto preču pirmo laišanu apgrozībā (57), jo šīs rīcības vienīgais mērķis ir apiet vai neitralizēt Mitsubishi tiesības. Lai atbalstītu savu apgalvojumu, tā citē spriedumu TOP Logistics u.c. (58)
76. Krāpšanas tiesiskā argumentācija nav viegli pierādāma. Patiesībā iesniedzējtiesa šos jautājumus pat neizvirza ar šiem terminiem. Tomēr, minētajai tiesai paplašinot pirmo jautājumu (par marķējuma noņemšanu), kas attiecas uz pārmarķēto preču importēšanu vai laišanu apgrozībā EEZ tirgū, nekas netraucē analizēt, vai muitas noteikumi varētu būt pielietoti krāpnieciskā veidā šajā lietā.
77. Tiesa ir nospriedusi, ka tiesību subjekti nedrīkst balstīties uz Savienības tiesību normām krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā (59). Lai to konstatētu, ir jābūt izpildītiem visiem šiem nosacījumiem:
– “no visu objektīvo apstākļu kopuma ir jāizriet, ka, lai gan Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi formāli ir ievēroti, šā tiesiskā regulējuma mērķis tomēr nav sasniegts”,
– “ir vēlme nepamatoti gūt kādu no Savienības tiesiskā regulējuma izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai vajadzīgos nosacījumus” (60).
78. Tomēr, lai gan, izmantojot marķējuma noņemšanu un vēlāku pārmarķēšanu, Duma un GSI var laist apgrozībā EEZ Mitsubishi sākotnēji ražotos autoiekrāvējus, tas tiek darīts, pielāgojot tos Savienības tiesībās noteiktajām tehniskajām prasībām. Jāuzsver, ka turklāt tie nemēģina tos pārdot, izmantojot šī ražotāja preču zīmes (vai citus atšķirtspējīgus apzīmējumus), bet gan paši savas.
79. Tādējādi Duma un GSI nepārkāpj reģistrētās preču zīmes īpašnieka tiesības, kas dominē tikmēr, kamēr ražojumi tiek ievesti, izmantojot minēto preču zīmi. Tas izriet no Direktīvas 2008/95 5. panta 3. punkta c) apakšpunkta (“preču importu vai eksportu, izmantojot šo apzīmējumu”) (61).
80. Atsauce uz spriedumu TOP Logistics u.c. (62) patiesībā nepalīdz Mitsubishi. Tajā runa ir par preču zīmes īpašnieka tiesībām kontrolēt ar šo preču zīmi apzīmēto preču pirmo laišanu apgrozībā EEZ. Minētajā lietā preces tika laistas brīvā apgrozībā un pēc tam piemērots atliktās akcīzes nodokļa maksāšanas režīms, kas šajā lietā nenotiek. Turklāt darbībām, ko Duma un GSI veic attiecībā ar autoiekrāvējiem, var atrast iespējamu regulējumu Muitas kodeksa īstenošanas regulas 531. pantā, kas īpaši pieļauj parastās darbības, kuras iekļauj “marķējuma pielikšanu vai noņemšanu” (63).
81. Rezumējot – neuzskatu, ka atbildētājas būtu pieļāvušas tiesību aktu apiešanu vai krāpniecību, jo:
– kamēr preces atradās muitas noliktavas procedūrā, darbībām, kurām tās tika pakļautas, bija likumīgs mērķis (pielāgot tās tehniskajām prasībām) un preces juridiski vēl neatradās EEZ;
– šo preču zīmes īpašnieks nevar iebilst pret preču laišanu brīvā apgrozībā to patēriņam EEZ tirgū, kamēr patērētājs nevar uztvert šī īpašnieka preču zīmes kā tādas;
– šajos apstākļos īpašnieka situācija ir drīzāk salīdzināma ar pieņēmumu par preču tiešu importu pēc marķējuma noņemšanas un pārmarķēšanas, kas notikusi ārpus EEZ.
2. Tādu preču izmantošana komercdarbībā, kas atrodas muitas noliktavā
82. Komisija, lai gan arī neatbalstot pieņēmumu par krāpniecību, uzskata, ka, ja ir pamats domāt, ka preces varētu tikt novirzītas EEZ patērētājiem, būtu jārunā par to izmantošanu komercdarbībā un tātad par preču zīmes tiesību pārkāpšanu, pat jau tās atrodas muitas noliktavas procedūrā (64). Šīs tēzes pamatojumam tā atsaucas uz dažiem Tiesas spriedumiem.
83. Komisijas minētajos trīs spriedumos runa bija par pirātiskajām precēm (atdarinājumi vai pakaļdarinājumi), viltotajām precēm (ar preču zīmi tika apzīmētas preces, ko nebija ražojis šīs preču zīmes īpašnieks) (65) vai oriģinālajām precēm, uz kurām tomēr atradās ražotāja preču zīme un kuras tika ievestas no trešajām valstīm un atradās atlikšanas procedūrā. Visos šajos kontekstos jautājumi attiecās uz to, vai preču zīmju tiesību īpašnieks varēja iebilst pret preču tirdzniecību vai piedāvāšanu, kamēr tās atradās atlikšanas procedūrā, izvirzot tikai apgalvojumu par risku, ka tās tiks laistas apgrozībā EEZ (66).
84. Tomēr, no vienas puses, aplūkojamajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka preces ar ražotāja (Mitsubishi) apzīmējumu nebija ne tirdzniecības, ne piedāvāšanas objekts EEZ tirgū, kamēr tās atradās muitas noliktavas procedūrā. Turklāt šajā ziņā preču zīmes tiesību īpašniekam ir jāsniedz pierādījums par apstākļiem, kas pamato aizliegšanas tiesību piemērošanu (Direktīvas 2008/95 5. pants un Regulas Nr. 207/2009 9. pants), pierādot, ka ar šo preču zīmi apzīmētās ārpuskopienas preces ir laistas brīvā apgrozībā vai piedāvātas, vai arī pārdotas (67).
85. Tāpēc, kamēr netiek sniegti šādi pierādījumi, ar muitas noliktavas procedūrā esošām precēm tāpēc vien, ka tās tajā atrodas, nevar aizskart rūpnieciskā īpašuma tiesības (68). Turklāt, kamēr tās atrodas minētajā procedūrā, tās var tikt pakļautas parastajām darbībām, kuras ir tiesiski atzītas par likumīgām saskaņā ar Muitas kodeksa 141. pantu un jau minēto Muitas kodeksa īstenošanas regulas 531. pantu.
86. No otras puses, minētajās trīs lietās risks, ka prece varētu nonākt pie Eiropas patērētājiem, rodas no apstākļa, ka preces, ja tās tiktu piedāvātas vai pārdotas klientiem, varētu tikt laistas apgrozībā EEZ ar oriģinālā ražotāja apzīmējumu, kas patiešām izraisītu preču zīmes tiesību pārkāpšanu. Tieši pretēji, konkrētajā gadījumā šādi apstākļi nav konstatējami – pēc darbībām (tostarp pēc marķējuma noņemšanas un pārmarķēšanas), kuras tika veiktas muitas atlikšanas procedūras laikā, nebija paredzams, ka preces nokļūs tirgū, kurā būtu arī citas identiskas, ar tādu pašu preču zīmi apzīmētas preces.
87. Turklāt pastāvēja iespēja, ka Duma varētu eksportēt uz trešajām valstīm apstrādātos autoiekrāvējus (69), kas nekādā mērā neietekmētu preču zīmes īpašnieka tiesības, ja vien tie iepriekš netiek laistas brīvā apgrozībā. Šajos apstākļos embargo uzlikšana precēm nozīmētu preču zīmes tiesību apdraudēšanas prezumpciju, kas nav saderīgs ar iepriekš minēto judikatūru.
88. Komisija koncentrējas vienīgi uz preču tirdzniecību (70), neņemot vērā preču zīmes esamību vai neesamību uz tām brīdī, kad tās nonāk EEZ. Taču, manuprāt, šis fakts ir būtisks. Juridiskā fikcija, saskaņā ar kuru preces, kas atrodas muitas noliktavā, neatrodas EEZ tirgū, šīs preces pielīdzina precēm, kuras pa taisno tiek importētas no trešajām valstīm un kurām arī jau ir veikta marķējuma noņemšana un pārmarķēšana, – šādā situācijā preču zīmes īpašnieks nevarētu pamatoties uz preču zīmes tiesībām, lai aizturētu šādas preces, un minētais apsvērums ir attiecināms uz aplūkojamo gadījumu.
89. Citiem vārdiem sakot, ja preču zīmes īpašnieks nevar iebilst pret to savu preču importēšanu EEZ teritorijā, kurām trešā persona bez viņa piekrišanas ir veikusi marķējuma noņemšanu un pārmarķēšanu, ar nosacījumu, ka netiek izmantots tā reģistrētais apzīmējums, tas to arī nevar darīt attiecībā uz savām oriģinālajām precēm, kurām muitas noliktavas procedūras laikā ir veiktas tādas pašas darbības un kuras pēc definīcijas tiek uzskatītas par ārpuskopienas precēm.
D. Tiesību negodīgas konkurences jomā sniegtā aizsardzība
90. Kopā ar maldinošu un salīdzinošu reklāmu (71) Savienības tiesības daļēji ir standartizējušas tiesību normas par negodīgu konkurenci saistībā ar uzņēmumu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem (72).
91. Turpretim negodīgai rīcībai uzņēmēju starpā pašreiz trūkst specifiska tiesiskā regulējuma Savienībā. Lai šādu rīcību apkarotu, jāpievēršas katras dalībvalsts tiesību aktiem. Nevar argumentēt, kā to darīja Komisija tiesas sēdē, ka būtu vēlams pastiprināt preču zīmes īpašnieka tiesības ar judikatūras palīdzību, jo Savienībā trūkst saskaņotu noteikumu par negodīgu konkurenci uzņēmumu starpā. Iekšējā tirgus pakāpeniska izveide nozīmē pieņemt to, ka situācijā, kad trūkst valstu tiesību saskaņošanas līdzekļu, atšķirības to starpā ir likumīgas, līdz situācija tiks atrisināta ar Savienības likumdevēja rīcību.
92. Turklāt no Direktīvas 2008/95 preambulas 13. apsvēruma izriet, ka visām dalībvalstīm saistības uzliek Parīzes Konvencija, kuras 10.bis pants nosaka tām pienākumu nodrošināt iedarbīgu aizsardzību pret negodīgu konkurenci (73). Tādējādi pamatoti var cerēt, ka, neskatoties uz atšķirībām, visās dalībvalstīs ir tādas tiesību normas, kurām ir šāds mērķis.
93. Dažas dalībvalstis (74) ir attiecinājušas Negodīgas komercprakses direktīvas normas uz attiecībām starp uzņēmumiem. Tādējādi saskaņā ar šo direktīvu uz preču zīmes noņemšanu no preces un tās aizstāšanu ar citu preču zīmi – iespējams un atkarībā no apstākļiem – varētu attiekties 5. panta 1. punkta (kā “negodīga komercprakse”) vispārējā klauzula vai arī tā paša panta 4. punkta a) apakšpunkts (kā “maldinoša prakse”).
94. Citās tiesību sistēmās, piemēram, Vācijā, doktrīnā ir tendence marķējuma noņemšanas un pārmarķēšanas gadījumus uzskatīt par rīcību, kas principā varētu radīt šķēršļus konkurencei (Wettbewerbsbehinderung), konkrēti, tirdzniecībai (Absatzbehinderung) un reklāmai (Werbebehinderung) (75).
95. Sniedzot šīs atsauces, mans nodoms nav iejaukties jautājumā par pamatlietā aplūkojamās rīcības kvalifikācijas iespējām, kādas ir iesniedzējtiesai saskaņā ar savas valsts tiesībām. Es tikai parādu skata punktu, no kura redzamas procesuālas iespējas reaģēt uz iespējami nelikumīgu rīcību, kuras pārsniedz pašu preču zīmes tiesību darbības jomu (76).
V. Secinājumi
96. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Hof van beroep Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/95/EK (2008. gada 22. oktobris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 5. panta un Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par [Eiropas Savienības] preču zīmi 9. panta izpratnē par preču zīmes izmantošanu nav uzskatāma trešās personas veikta apzīmējumu noņemšana no precēm bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas, ja:
– šīs preces iepriekš nav laistas apgrozībā Eiropas Ekonomikas zonā, jo tās atrodas muitas noliktavas glabāšanā, kur tām ir veiktas izmaiņas, lai tās pielāgotu Savienības tehniskajām prasībām, un
– apzīmējumu noņemšana tiek veikta ar mērķi importēt vai laist apgrozībā Eiropas Ekonomikas zonā minētās preces, kas būtu apzīmētas ar (jaunu) preču zīmi, kura atšķiras no oriģinālās.