Apvienotās lietas T‑252/07, T‑271/07 un T‑272/07

Sungro, SA u.c.

pret

Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju

Ārpuslīgumiskā atbildība – Kopējā lauksaimniecības politika – Grozījumi Kopienas kokvilnas atbalsta shēmā – Regulas (EK) Nr. 1782/2003 IV sadaļas 10.a nodaļa, kas ieviesta ar Regulas (EK) Nr. 864/2004 1. panta 20. punktu – Attiecīgo noteikumu atcelšana ar Tiesas spriedumu – Cēloņsakarība

Sprieduma kopsavilkums

1.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Kaitējums – Cēloņsakarība

(EKL 288. panta otrā daļa)

2.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Kaitējums – Cēloņsakarība

(EKL 235. pants un 288. panta otrā daļa; Padomes Regulas Nr. 1782/2003 IV sadaļas 10.a nodaļa un Regulas Nr. 864/2004 1. panta 20. punkts)

3.      Prasība par zaudējumu atlīdzību – Mērķis – Kaitējuma, kas radies no izmaksām sakarā ar tiesvedību Kopienu tiesā, atlīdzināšana

(EKL 288. panta otrā daļa; Vispārējās tiesas Reglamenta 91. pants)

1.      Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības ietvaros, lai uzskatītu, ka ir izpildīts nosacījums par cēloņsakarības esamību starp apgalvoto rīcību un norādīto kaitējumu, apgalvotajam kaitējumam ir pietiekami tieši jāizriet no pārmestās rīcības, kas ir kaitējuma noteicošais cēlonis.

Lai noteiktu zaudējumus, kas ir radušies Kopienu iestādes kļūdainas rīcības rezultātā, ir jāņem vērā tādas pienākuma neizpildes sekas, kas ir radījusi atbildības iestāšanos, nevis akta, kurā šī neizpilde ir iekļauta, sekas tiktāl, ciktāl iestāde varēja pieņemt vai tai bija jāpieņem akts ar tādām pašām sekām, nepārkāpjot tiesību normu. Cēloņsakarības vērtējums nevar izrietēt no nepareiza uzskata, saskaņā ar kuru prettiesiska akta neesamības gadījumā iestāde nerīkotos vai pieņemtu pretēju aktu, kas no tās puses arī varētu būt prettiesiska rīcība, bet šādā vērtējumā ir jāsalīdzina kļūdainas rīcības rezultātā radusies situācija attiecībā pret attiecīgo trešo personu ar situāciju, kas tai ir radusies ar tās iestādes rīcību, kura ievēro tiesību noteikumu.

(sal. ar 47. un 48. punktu)

2.      Regula Nr. 864/2004 un tostarp 10.a nodaļa par atbalstu kokvilnas ražotājiem, ko tā iekļauj Regulas Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, IV sadaļā, ietilpst, kā tas skaidri izriet no tās pamatojuma, ar šo regulu Nr. 1782/2003 aizsāktās kopējās lauksaimniecības politikas reformā, kuras mērķis ir aizstāt cenu un ražošanas atbalsta politiku ar lauksaimnieka ienākumu tiešu atbalsta politiku, kuras viens no galvenajiem faktoriem ir tiešā atbalsta ražotājiem nošķiršana (nesaistīšana) un vienreizējā maksājuma shēmas ieviešana.

Prasību par zaudējumu atlīdzību ietvaros atbilstoši EKL 235. pantam un 288. panta otrajai daļai, ko iesnieguši kokvilnas attīrīšanas uzņēmumi pēc tam, kad ar Tiesas spriedumu atcelta minētā 10.a nodaļa, ar mērķi saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas esot nodarīts, pieņemot un piemērojot šos noteikumus, prasītājiem ir jāpierāda, ka, nepastāvot konstatētajai nelikumībai, apstrīdētās regulas nebūtu tikušas pieņemtas vai tām noteikti būtu atšķirīgs saturs. Tiesas spriedumā, pamatojoties uz samērīguma principa pārkāpumu, tika kritizēti nevis apstrīdētie noteikumi, bet tas, ka netika ņemti vērā visi būtiskie fakti un apstākļi, it īpaši netika veikts pētījums par reformas ietekmi pirms šo noteikumu pieņemšanas. Šādos apstākļos prasītājiem tādējādi ir jāpierāda, ka, pieņemot jaunu shēmu, ievērojot ne tikai tiesību normas, īstenojot reformas ietekmes pētījumu, bet arī mērķus, kas ir kopējās lauksaimniecības politikas reformas pamatā, Padome neizbēgami noteiktu no apstrīdētajiem noteikumiem atšķirīgu ar ražotājiem nesaistīta atbalsta sistēmu un likmi.

Jebkāds ienākumu zudums tikai kopējās lauksaimniecības politikas kokvilnas nozarē reformas dēļ nav cēloņsakarībā ar Tiesas konstatēto nelikumību, jo ar to netiek apšaubīta izvēle veikt šādu reformu.

(sal. ar 60., 61. un 63. punktu)

3.      Izdevumus, kas radušies tiesas kontroles procesā, ko veikusi Kopienu tiesa, uzskata par tādiem, uz ko attiecas lēmumi par tiesāšanās izdevumiem saskaņā ar īpašiem procesuāliem noteikumiem, kas ir piemērojami šāda veida izdevumiem lēmumos, ar ko izbeidz tiesvedību, un īpašās procedūras, kas ir paredzēta, ja tiek apstrīdēts tiesāšanās izdevumu apmērs, beigās. Šie procesi nav paredzēti prasījumiem par tādām pašam summām vai summām, kas radušās viena un tā paša iemesla dēļ tādas prasības ietvaros, ar kuru tiek apstrīdēta Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība, ieskaitot no tādu lietas dalībnieku puses, kuriem, ņemot vērā, ka tiem spriedums nav bijis labvēlīgs, ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi.

(sal. ar 69. punktu)