ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES
[HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 20. jūnijā (1)
Lieta C‑212/18
Prato Nevoso Termo Energy Srl
pret
Provincia di Cuneo,
ARPA Piemonte,
piedaloties
Comune di Frabosa Sottana
(Tribunale amministrativo regionale per il Piemonte (Pjemontas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Direktīva 2008/98/EK – Atkritumi – Ķīmiski apstrādāta augu eļļa – 6. panta 1. un 4. punkts – Atkritumu stadijas izbeigšanās – Nosacījumi – Dalībvalstu rīcības brīvība – Direktīva 2009/28/EK – No atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšana – Valsts tiesiskajam regulējumam atkritumu enerģijas reģenerācijas jomā nepakļauts pieteikums, lai saņemtu atļauju izmantot siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanas iekārtā bioloģisko šķidro kurināmo, kas iegūts no ķīmiski apstrādātām izlietotām augu eļļām – Atteikums – 13. panta 1. punkts – Atļauju piešķiršanas procedūra – Samērīgums
I. Ievads
1. Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tribunale amministrativo regionale per il Piemonte (Pjemontas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) jautā Tiesai, kā interpretēt Direktīvas 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (2) 6. pantu un Direktīvas 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (3), 13. pantu.
2. Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp sabiedrību Prato Nevoso Termo Energy Srl (turpmāk tekstā – “PNTE”) un Provincia di Cuneo (Kuneo province, Itālija) par PNTE pieteikuma, lai saņemtu atļauju mainīt tās ekspluatētās siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanas spēkstacijas darbināšanas resursu, aizstājot metāna gāzi ar kurināmo, kas iegūts no ķīmiski apstrādātas augu eļļas, noraidīšanu.
3. Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/98 6. panta 1. un 4. punkts, kā arī Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkts ir pretrunā tādam valsts tiesiskajam regulējumam, saskaņā ar kuru šāda kurināmā izmantošana iekārtās, kas rada emisijas atmosfērā, ir pakļauta regulatīviem ierobežojumiem, ko piemēro atkritumu enerģijas reģenerācijai, ja vien un līdz brīdim, kad ministrijas dekrētā, vispārpiemērojamā iekšējā tiesību aktā, nav noteikts citādi.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
4. Direktīvas 2008/98 3. panta 1. punktā jēdziens “atkritumi” ir definēts kā “jebkura viela vai priekšmets, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties”.
5. Šīs direktīvas 6. pantā “Atkritumu stadijas izbeigšanās” ir noteikts:
“1. Daži konkrēti atkritumi vairs nav atkritumi 3. panta 1. punkta nozīmē, tiklīdz tos reģenerē, tostarp pārstrādā, tiem piemēro kādu darbību un tie atbilst konkrētiem kritērijiem, kas jāizstrādā saskaņā ar šādiem nosacījumiem:
a) vielu vai priekšmetu parasti lieto konkrētiem nolūkiem;
b) pastāv tirgus vai pieprasījums pēc šādas vielas vai priekšmeta;
c) viela vai priekšmets atbilst konkrētajos nolūkos noteiktajām tehniskajām prasībām, kā arī pastāvošajiem tiesību aktiem un produktiem piemērojamajiem standartiem; un
d) vielas vai priekšmeta lietošanai nebūs nelabvēlīgas ietekmes uz vidi un cilvēku veselību.
Ja nepieciešams, kritērijos ietver piesārņotājvielu robežvērtības un ņem vērā visu iespējamo vielas vai priekšmeta negatīvo ietekmi uz vidi.
2. Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, attiecībā uz 1. punktā izklāstīto kritēriju pieņemšanu un to atkritumu veidu precizēšanu, kuriem piemēro šos kritērijus, pieņem saskaņā ar 39. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru. Atkritumu beigu stadijas īpašie kritēriji būtu jāapsver, cita starpā, vismaz attiecībā uz granulātiem, papīru, stiklu, metālu, riepām un tekstilmateriāliem.
[..]
4. Ja Kopienas mērogā saskaņā ar 1. un 2. punktā izklāstīto procedūru nav izveidoti kritēriji, dalībvalstis var katrā atsevišķā gadījumā izlemt, vai konkrētie atkritumi vairs nav atkritumi, ņemot vērā atbilstīgo judikatūru [..].”
6. Direktīvas 2009/28 2. panta h) punktā termins “bioloģiskais šķidrais kurināmais” ir definēts kā “no biomasas iegūta šķidrā degviela, ko izmanto enerģijas, tostarp elektroenerģijas, ražošanai, siltumapgādei un dzesēšanai, bet ne transportam”.
7. Šīs direktīvas 13. panta “Administratīvās procedūras, noteikumi un kodeksi” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka visi valsts noteikumi attiecībā uz atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas procedūrām, kuras piemēro elektroenerģijas, apsildei un dzesēšanai izmantojamās elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem, kā arī biomasas pārveidošanai par biodegvielu vai citiem enerģijas produktiem un attiecībā uz saistīto pārvades un sadales tīklu infrastruktūru, ir samērīgi un vajadzīgi.
Dalībvalstis jo īpaši veic piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu, ka:
a) ievērojot dalībvalstu atšķirības to pārvaldes struktūru un organizācijas ziņā, valstu, reģionālo un vietējo administratīvo iestāžu attiecīgie pienākumi, kuras atbild par atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas procedūrām, ir skaidri saskaņoti un definēti, ietverot apkārtnes plānošanu, un tajos noteikti pārskatāmi laika grafiki plānošanas un būvniecības pieteikumu izsniegšanai;
b) attiecīgos līmeņos dara pieejamu informāciju par atjaunojamos energoresursus izmantojošām iekārtām domātu atļauju izsniegšanas, sertifikācijas un licencēšanas pieteikumu apstrādi un palīdzību pieteikumu iesniedzējiem;
c) administratīvās procedūras vienkāršo un ievieš attiecīgajā administratīvajā mērogā;
d) noteikumi par atļauju izsniegšanu, sertificēšanu un licencēšanu ir objektīvi, pārredzami, samērīgi, tie nediskriminē pieteikumu iesniedzējus, un tajos pilnībā ņem vērā atsevišķu atjaunojamos energoresursus izmantojošu tehnoloģiju īpatnības;
e) administratīvie maksājumi, ko iekasē no patērētājiem, plānotājiem, arhitektiem, celtniekiem, aprīkojuma un sistēmu uzstādītājiem un piegādātājiem, ir pārredzami un pamatoti ar konkrētām izmaksām; un
f) vajadzības gadījumā mazākiem projektiem un decentralizētām atjaunojamos energoresursus izmantojošām iekārtām nosaka vienkāršotas un mazāk apgrūtinošas atļauju izsniegšanas procedūras, tostarp vienkāršu paziņošanu, ja to atļauj attiecīgais tiesiskais regulējums.”
B. Itālijas tiesības
8. Ar 2006. gada 3. aprīļa Leģislatīvā dekrēta Nr. 152 par tiesību normām vides jomā (4) 184.ter pantu Itālijas tiesībās ir transponēts Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkts.
9. Šī dekrēta 268. panta eee‑bis) punktā jēdziens “kurināmais” ir definēts kā “jebkura cieta, šķidra vai gāzveida viela, kuru saskaņā ar V daļas X pielikumu ir paredzēts izmantot elektroenerģijas ražošanai dedzināšanas procesā, izņemot atkritumus”.
10. Minētā dekrēta 293. panta 1. punktā ir noteikts, ka “iekārtās, ko reglamentē V daļas I un II sadaļa, tai skaitā civilajās termoelektroiekārtās, kuru jauda ir mazāka par robežslieksni, var izmantot tikai tos kurināmos, kas minētajām iekārtu kategorijām paredzēti V daļas X pielikumā, ievērojot tajā paredzētos nosacījumus. Materiālus un vielas, kas uzskaitītas šī dekrēta V daļas X pielikumā, nevar izmantot kā kurināmo šīs sadaļas nozīmē, ja tie ir atkritumi šī dekrēta IV daļas nozīmē. Uz tādu materiālu un vielu dedzināšanu, kas neatbilst šī dekrēta V daļas X pielikumam vai kas jebkurā gadījumā ir atkritumi [..], attiecas tiesiskais regulējums par atkritumiem”.
11. Likumdošanas dekrēta Nr. 152/2006 V daļas X pielikuma II sadaļas 4. iedaļā ir uzskaitīti no biomasas iegūti kurināmie, kuru izmantošana ir atļauta, lai ražotu enerģiju saskaņā ar šādiem nosacījumiem:
“a) augu izcelsmes materiāls, kas iegūts no kultūrām, kuras tiek audzētas speciāli enerģijas ražošanas nolūkos;
b) augu izcelsmes materiāls, kas iegūts, tikai mehāniski apstrādājot, mazgājot ar ūdeni vai izžāvējot lauksaimniecības kultūras, kuras nav audzētas speciāli enerģijas ražošanas nolūkos;
c) augu izcelsmes materiāls, kas iegūts no mežkopības pasākumiem, no mežu apsaimniekošanas un no zaru/koku apgriešanas;
d) augu izcelsmes materiāls, kas iegūts tikai primārās koksnes mehāniskā pārstrādē un pēc tās apstrādes ar gaisu, tvaiku vai ūdeni – tostarp arī pārkarsētu, un ko veido primārās koksnes mizas, zāģskaidas, ēveļskaidas, koka skaidas, nozāģētas dēļu malas un pagales, primārās koksnes granulas un atgriezumi, primārās kāda korķkoka koksnes granulas un atgriezumi, kas nav piesārņoti ar piesārņojošām vielām;
e) augu izcelsmes materiāls, kas iegūts, tikai mehāniski apstrādājot, mazgājot ar ūdeni vai izžāvējot lauksaimniecības produktus;
f) olīvu izspaidas [..];
g) melnais atsārms, kas iegūts papīrfabrikās [..];
h) nerafinēti vai rafinēti produkti, ko veido galvenokārt dzīvnieku izcelsmes glicerīdi, kas [..] klasificēti kā dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti vai atvasinātie produkti, ko var izmantot dedzināšanas procesos [..].”
12. Saskaņā ar šī dekrēta 281. panta 5. un 6. punktu grozījumus un papildinājumus šī dekrēta V daļas pielikumiem “pieņem ar vides, sauszemes un jūras aizsardzības ministra [turpmāk tekstā – “vides ministrs”] dekrētu, saskaņojot ar veselības ministru, ekonomikas attīstības ministru un, ciktāl tas ir attiecīgās ministrijas kompetencē, ar infrastruktūras un transporta ministru pēc Unificētās konferences [..] uzklausīšanas”.
13. Ar 2011. gada 3. marta Leģislatīvā dekrēta Nr. 28 (5) 2. panta 1. punkta h) apakšpunktu Itālijas tiesiskajā regulējumā transponē Direktīvas 2009/28 2. panta h) punktu.
14. Šī dekrēta 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka, “lai būvētu un ekspluatētu ar atjaunojamiem energoresursiem darbināmas elektroenerģijas ražošanas iekārtas, lai veiktu ar iekārtu būvi un ekspluatēšanu saistītos darbus un īstenotu nepieciešamās infrastruktūras, kā arī lai izdarītu būtiskas izmaiņas pašās iekārtās, ir jāsaņem 2003. gada 29. decembra Leģislatīvā dekrēta Nr. 387 [(6)] 12. pantā minētā vienotā atļauja”.
III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
15. PNTE ekspluatē siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanas spēkstaciju, ko darbina ar metāna gāzi. 2016. gada 8. novembrī šī sabiedrība lūdza Kuneo provincei, lai tā viņai izsniedz, pamatojoties uz Leģislatīvā dekrēta Nr. 387/2003 12. pantu, atļauju mainīt šīs spēkstacijas darbināšanas resursu. PNTE vēlas aizstāt metāna gāzi ar augu eļļu, ko ražo sabiedrība ALSO Srl, kas tiek iegūta, savācot un ķīmiski apstrādājot cepšanā izlietotās eļļas, augu eļļu rafinēšanas atlikumus un to glabāšanas tvertņu mazgāšanas atlikumus (turpmāk tekstā – “augu eļļa”).
16. ALSO ir atļauja laist tirdzniecībā augu eļļu kā produktu, kas vairs nav atkritumi Leģislatīvā dekrēta Nr. 152/2006 184.ter panta nozīmē, ja tai ir noteiktas šajā atļaujā norādītas fiziskās un ķīmiskās īpašības un ja tirdzniecības dokumentos to marķē ar norādi “atkritumu reģenerācijas produkts, izmantojams tikai biodīzeļdegvielas ražošanai”.
17. PNTE pieteikums par atļaujas saņemšanu tika noraidīts ar pamatojumu, ka augu eļļa neietilpst nevienā no kurināmo kategorijām, ko atļauts izmantot iekārtās, kas rada emisijas atmosfērā, kuras uzskaitītas Leģislatīvā dekrēta Nr. 152/2006 V daļas X pielikuma II sadaļas 4. iedaļā minētajā sarakstā. Augu eļļas, kas ir iekļautas šajās kategorijās, ir tās, kas iegūtas no kultūrām, kuras tiek audzētas speciāli enerģijas ražošanas nolūkos, vai kas ražotas, izmantojot tikai mehāniskus procesus. Kuneo province secināja, ka saskaņā ar šī dekrēta 293. panta 1. punktu augu eļļa ir jāuzskata par atkritumiem.
18. PNTE pārsūdzēja šo lēmumu Tribunale amministrativo regionale per il Piemonte (Pjemontas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija). Savas prasības pamatojumam PNTE norāda, ka saņemtais atteikums ir pretrunā dažiem Direktīvas 2008/98 un Direktīvas 2009/28 noteikumiem.
19. Šajā kontekstā šī tiesa konstatē, ka saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 152/2006 293. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar šī dekrēta V daļas X pielikumu, iestādei, kurai tika iesniegts PNTE pieteikums atļaujas saņemšanai, bija jāuzskata augu eļļa kā atkritumi.
20. Šāds secinājums bija jāizdara, lai gan, pirmkārt, augu eļļa atbilst tehniskajam standartam UNI/TS 11163: 2009 “šķidrie biokurināmie, eļļas un dzīvnieku un augu tauki, to starpposma produkti un atvasinājumi – Klasifikācija un specifikācijas izmantošanai enerģētikā”, un iestāde to neapstrīd (7).
21. Minētā tiesa arī uzskata, ka augu eļļai kā kurināmajam ir tirgus, par ko liecina PNTE vēlme to iegādāties, lai darbinātu pamatlietā aplūkoto spēkstaciju.
22. Visbeidzot, iesniedzējtiesa uzskata, ka nešķiet, ka metāna gāzes aizstāšana ar augu eļļu šajā nolūkā varētu kaitēt videi. PNTE atļaujas izsniegšanas procedūras ietvaros iesniedza tehnisku ziņojumu, kurā ir atspoguļots, ka šī aizstāšana radītu kopumā pozitīvu ietekmi uz vidi; arī šo apstākli iestāde neapstrīd.
23. Turklāt šī tiesa norāda, ka atļauju piešķiršanas procedūra iekārtām, kuras ražo enerģiju no biomasas, kas paredzēta Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2011 noteikumos, lasot tos kopsakarā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 387/2003 noteikumiem, nav saskaņota ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 152/2006 V daļas X pielikuma grozīšanas procedūru. Saskaņā ar šī dekrēta 281. panta 5. un 6. punktu šo pielikumu var pārskatīt tikai ar vides ministra dekrētu, rīkojoties kopā ar citām kompetentajām ministrijām.
24. Jēdziena “kurināmais” definīcija, kas paredzēta minētā dekrēta 268. panta eee‑bis) punktā, nav saskaņota ar jēdziena “bioloģiskais šķidrais kurināmais” definīciju, kas paredzēta Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2011 2. panta h) apakšpunktā, ar kuru transponē Direktīvas 2009/28 2. panta h) punktu.
25. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tribunale amministrativo regionale per il Piemonte (Pjemontas Reģionālā administratīvā tiesa) ar 2018. gada 14. februāra nolēmumu, kas Tiesai tika iesniegts 2018. gada 26. martā, apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas[2008/98] 6. pantam un katrā ziņā samērīguma principam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā Leģislatīvā dekrēta Nr. 152/2006 293. pantā un 268. panta eee‑bis) punktā noteiktais, kas – arī procedūrā saistībā ar atļauju, kas pieprasīta ar biomasu darbināmai spēkstacijai, – liek uzskatīt par atkritumiem bioloģisko šķidro kurināmo, kurš atbilst attiecīgajām tehniskajām prasībām un ir ražošanas nolūkos pieprasīts kā kurināmais, ja un kamēr minētais bioloģiskais šķidrais kurināmais nav iekļauts Leģislatīvā dekrēta [Nr. 152/2006] V daļas X pielikuma II sadaļas 4. iedaļas 1. punktā, neatkarīgi no izvērtējumiem par negatīvu ietekmi uz vidi vai no jebkura iebilduma par produkta tehniskajām īpašībām, kas izvirzīts atļaujas pieprasīšanas procedūras ietvaros?
2) Vai Direktīvas[2009/28] 13. pantam un katrā ziņā samērīguma, pārskatāmības un vienkāršošanas principiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2011 5. pantā noteiktais [tajā daļā], kurā tas gadījumā, ja pieteikuma iesniedzējs lūdz atļauju izmantot biomasu par kurināmo iekārtā, kas rada emisijas atmosfērā, neparedz nedz koordināciju ar procedūru, kurā ir pieprasīta attiecīgā kurināmā šādas izmantošanas atļauja, kas noteikta Leģislatīvā dekrēta Nr. 152/2006 V daļas X pielikumā, nedz iespēju konkrēti izvērtēt vienotās atļaujas pieprasīšanas procedūrā piedāvāto risinājumu un ievērojot iepriekš noteiktas tehniskās specifikācijas?”
26. PNTE, Kuneo province, Itālijas un Nīderlandes valdības un Eiropas Komisija ir iesniegušas Tiesai rakstveida apsvērumus. PNTE, Itālijas valdība un Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē 2019. gada 13. februārī.
IV. Vērtējums
A. Ievada apsvērumi
27. Kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma un Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem, augu eļļa tiek iegūta ķīmiskā apstrādē, konkrēti, atsevišķu izlietotu pārtikas eļļu esterificēšanas procesā (8). Ir skaidrs, ka pirms šīs apstrādes tās bija atkritumi Direktīvas 2008/98 3. panta 1. punkta izpratnē.
28. ALSO ir ieguvusi atļauju, atbilstoši kurai augu eļļa, kas iegūta minētās apstrādes rezultātā, var tikt laista tirgū kā produkts, kurš vairs neietilpst atkritumu stadijā un ko var izmantot saistībā ar biodīzeļdegvielas ražošanu (t.i., dīzeļmotoros izmantota biodegviela) (9). Joprojām pamatojoties uz informāciju, kas sniegta iesniedzējtiesas nolēmumā, PNTE ir iegādājusies augu eļļu un vēlas to izmantot citos nolūkos, proti, kā kurināmo koģenerācijas iekārtā, kas ietilpst to iekārtu kategorijā, kuras rada emisijas atmosfērā.
29. Saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 152/2006 268. panta eee‑bis) punktu un 293. panta 1. punktu, lasot tos kopsakarā ar minētā dekrēta V daļas X pielikumu (turpmāk tekstā abi kopā – “pamatlietā aplūkotie valsts tiesību akti”), uz tādu augu eļļu dedzināšanu, kas iegūtas, veicot atkritumu ķīmisko apstrādi šīs kategorijas iekārtās, attiecas valsts tiesiskais regulējums par atkritumu enerģijas reģenerāciju. Tas tā ir, ja vien un līdz brīdim, kad ar ministrijas dekrētu šāda veida eļļas tiek iekļautas šajā pielikumā minētajā sarakstā. Kuneo province ir uzsvērusi, ka atkritumu enerģijas reģenerācijai ir vajadzīga īpaša atļauja un uz to attiecas stingri noteikumi it īpaši par emisiju atmosfērā ierobežojumiem.
30. Tas, ka ķīmiski apstrādātas izlietotas augu eļļas nav iekļautas tādu kurināmo kategoriju sarakstā, ko izmanto iekārtā, kas rada šādas emisijas, nepiemērojot atkritumu enerģijas reģenerācijas regulējumu, izraisa to, ka tiek izslēgts jebkāds novērtējums katrā konkrētā gadījumā par šo eļļu atkritumu stadijas izbeigšanos, kad tās ir paredzētas līdzīgai lietošanai. Iesniedzējtiesas nolēmumā nav precizēti iemesli, kas pamato šo izslēgšanu, lai gan šo eļļu atkritumu stadijas izbeigšanos var konstatēt pēc individuālas pārbaudes, kad tās izmanto biodīzeļdegvielas ražošanai. Iesniedzējtiesas paskaidrojumos ir norādīts, ka tā uzskata, ka šī izvēle nav balstīta uz videi un veselībai radīto risku novērtējumu saistībā ar šāda veida eļļu dedzināšanu iekārtā, kas rada emisijas atmosfērā.
31. Kuneo province un Itālijas valdība, gluži pretēji, atsaucas uz vides aizsardzības un veselības aizsardzības iemesliem, lai pamatotu, kādēļ ķīmiski apstrādātas izlietotas augu eļļas nav iekļautas iepriekš minētajā sarakstā. Pēdējās minētās būtībā apgalvo, ka tad, kad šādas eļļas tiek dedzinātas šāda veida iekārtā, tajās ietvertie ķīmiskie reaģenti nokļūst atmosfērā daudz lielākā apmērā nekā tad, kad tās lieto kā biodīzeļdegvielas sastāvdaļu dīzeļmotoros. Pieejamie zinātniskie darbi neizslēdz tādu risku videi vai cilvēka veselībai neesamību, kas saistīti ar esterificētu augu eļļu dedzināšanu iekārtā, kas rada emisijas atmosfērā. Šie riski var būt lielāki nekā tie, kas saistīti ar šāda veida eļļu izmantošanu biodīzeļdegvielas ražošanā. PNTE un Komisija apstrīd šī pamatojuma pamatotību.
32. Šo apsvērumu kontekstā es analizēšu prejudiciālos jautājumus.
B. Par pirmo jautājumu attiecībā uz Direktīvas 2008/98 6. panta 1. un 4. punkta interpretāciju
1. Ievada apsvērumi
33. Pirmais prejudiciālais jautājums attiecas uz Direktīvas 2008/98 6. panta 1. un 4. punkta saderību ar valsts tiesību aktiem, ar ko iestādēm, kuras izskata pieteikumu saņemt atļauju izmantot kā kurināmo iekārtā, kas rada emisijas atmosfērā, vielu, kura iegūta, apstrādājot biomasas atkritumus, piemēram, ķīmiski apstrādātu izlietotu augu eļļu, tiek liegts izvērtēt, ņemot vērā tās tehniskos parametrus un ietekmi uz vidi, vai šī viela neietilpst atkritumu stadijā, ja tā neietilpst nevienā no kategorijām, kas minētas tādu kurināmo sarakstā, ko atļauts izmantot šāda veida iekārtā saskaņā ar šiem tiesību aktiem.
34. Šajā ziņā jāatgādina, ka secināto, ka atkritumi neietilpst atkritumu stadijā, var veikt trīs dažādos veidos. Pirmkārt, šis secinājums var balstīties uz atkritumu stadijas beigu noteikšanas kritēriju piemērošanu, kas attiecas uz konkrētām atkritumu kategorijām, kuras noteiktas Savienības līmenī saskaņā ar Direktīvas 2008/98 6. panta 2. punktu (10). Otrkārt, ja šādu kritēriju nav, šo secinājumu dalībvalsts var izdarīt, lemjot “par katru gadījumu atsevišķi”, proti, pieņemot individuālu lēmumu par konkrētu atkritumu, kas reģenerēti noteiktā iekārtā, plūsmu atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 4. punktam. Treškārt, kā izriet no sprieduma Tallinna Vesi (11), šis noteikums ļauj dalībvalstīm, ja nepastāv Savienības līmenī paredzēti kritēriji, pašām izstrādāt kritērijus, saskaņā ar kuriem atkritumi, kas pieder konkrētai kategorijai, zaudē atkritumu statusu, pieņemot vispārpiemērojamu iekšēju tiesību aktu (12).
35. Šajā gadījumā atkritumu stadijas izbeigšanās noteikšanas kritēriji izlietotām augu eļļām nav noteikti ne Savienības līmenī, ne valsts līmenī. Turklāt ar pamatlietā aplūkotajiem valsts tiesību aktiem tiek likti šķēršļi jebkādam novērtējumam par šo eļļu atkritumu stadijas izbeigšanos katrā gadījumā atsevišķi, kad tās ir ķīmiski apstrādātas un tās ir paredzēts izmantot kā kurināmo iekārtā, kas rada emisijas atmosfērā (13). To [eļļu] atkritumu stadijas izbeigšanās nozīmē, ka ir jābūt ministrijas dekrētam, ar kuru tās tiek iekļautas to kurināmo sarakstā, ko ir atļauts šādi izmantot, nepiemērojot atkritumu sadedzināšanai piemērojamo regulējumu, īpaši nosakot, ja nepieciešams, kritērijus, kas jāizpilda šajā nolūkā.
36. Šajā kontekstā ar pirmo prejudiciālo jautājumu Tiesai tiek lūgts noteikt, vai un, ja jā, cik lielā mērā, ja Savienības līmenī vai valsts līmenī nav noteikti kritēriji, pēc kuriem nosaka atkritumu stadijas beigas attiecībā uz noteiktu atkritumu veidu, ir jāļauj dalībvalstij novērtēt katrā gadījumā atsevišķi šāda veida konkrētu atkritumu plūsmu atkritumu stadijas izbeigšanos. Ja Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punkts dalībvalstīm drīzāk uzliek pienākumu, nevis vienkārši dod iespēju pārbaudīt, vai attiecībā uz atsevišķiem atkritumiem ir izbeigusies to atkritumu stadija, un attiecīgajā gadījumā konstatēt atkritumu stadijas izbeigšanos (2. iedaļa), būs jāprecizē to rīcības brīvības apmērs (3. iedaļa), lai ļautu iesniedzējtiesai izvērtēt pamatlietā aplūkoto attiecīgo valsts tiesību aktu atbilstību minētajam noteikumam (4. iedaļa).
2. Par dalībvalstu pienākumu neuzskatīt par atkritumiem vielu, kas vairs nav atkritumi
37. Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punkta formulējums vārda “var” lietojuma dēļ varētu likt domāt, ka atkritumu, kas nepieder kategorijai, uz kuru attiecas Savienības līmenī definēti kritēriji, atkritumu stadijas izbeigšanās atzīšana ir katras dalībvalsts ziņā. Tomēr šī interpretācija neatbilst tai, kas izriet no Tiesas judikatūras. Kā Tiesa nesen ir uzsvērusi spriedumā Tallinna Vesi (14), dalībvalstīm, ja šādu kritēriju nav, ir jākonstatē, ka atkritumi, “kas ir reģenerēti un tā rezultātā padarīti par izmantojamiem, neapdraudot cilvēku veselību un neradot kaitējumu videi”, vairs nav atkritumi.
38. Šī pieeja atbilst agrākajai judikatūrai, pirms tika ieviests jēdziens “atkritumu stadijas izbeigšanās”, pieņemot Direktīvu 2008/98. Šajā judikatūrā, kuras pamatā ir spriedums ARCO Chemie Nederland u.c. (15), jau tika pieminēta pārbaude, pamatojoties uz jēdziena “atkritumi” interpretāciju (16) – kas paredz darbību, nodomu vai pienākumu atbrīvoties no attiecīgās vielas –, kuras mērķis ir nošķirt atkritumus no vielas, attiecībā uz kuru atkritumu stadija ir beigusies reģenerācijas darbību rezultātā (17).
39. Šajā spriedumā un vēlāk Tiesa nosprieda, ka gadījumos, kad atkritumi ir pilnībā reģenerēti, kā rezultātā jaunradītajai vielai tiek piešķirtas tādas pašas īpašības un pazīmes kā izejvielai un tādēļ to var izmantot tādos pašos piesardzības pasākumos videi, šī viela vairs nav atkritumi. Bet tas tā ir tikai gadījumos, kad tās īpašnieks no tās neatbrīvojas vai ja viņam nav nodoma vai viņš nav spiests no tās atbrīvoties (18). Vairākos turpmākos spriedumos Tiesa piemēroja šos principus, lai noteiktu, sākot ar kādu brīdi atkritumu reģenerācija – piemēram, pārstrāde (19) vai otrreizēja apstrāde, lai tos izmantotu kā kurināmo (20), – ir uzskatāma par pilnīgu.
40. Pieeja, saskaņā ar kuru atkritumu statusa izbeigšanās atzīšana attiecībā uz tādiem atkritumiem, kuri ir pilnībā reģenerēti, nozīmē ko vairāk nekā vienkāršu, dalībvalstīm dotu iespēju, ir arī saprotama, ņemot vērā Direktīvas 2008/98 mērķi. Kā izriet konkrēti no šīs direktīvas 1. panta un 6.–9. apsvēruma, šīs direktīvas vides aizsardzības mērķim ir divi aspekti, proti, no vienas puses, novērst un mazināt atkritumu radīto negatīvo ietekmi un, no otras puses, uzlabot resursu izmantošanas efektivitāti. Šādi raugoties, Tiesa, protams, vairākkārt ir norādījusi, ka jēdziens “atkritumi” ir jāinterpretē plaši (21), ar mērķi panākt vides aizsardzību saskaņā ar pirmo no šiem aspektiem. Tomēr šī jēdziena tvērumu nevajadzētu paplašināt tiktāl, ka tas liek atturēties no atkritumu reģenerācijas, tādējādi radot šķēršļus vides aizsardzības mērķa sasniegšanai saskaņā ar tā otro aspektu. Tomēr nenoteiktība, kas aptver reģenerētu atkritumu statusu, var mudināt atkritumu īpašniekus atbrīvoties no tiem, pārkāpjot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju (22), nevis lai tos reģenerētu (23).
41. Direktīvas 2008/98, kas grozīta ar Direktīvu 2018/851, 6. panta 1. punktā šobrīd ir noteikts pienākums dalībvalstīm “veikt vajadzīgus pasākumus”, lai nodrošinātu, ka reģenerēti atkritumi vairs netiek uzskatīti par atkritumiem, ja ir ievēroti tajā minētie nosacījumi (24).
42. Manuprāt, šis grozījums apliecina nevis lūzumu iepriekšējās sistēmas kontekstā, bet drīzāk pastiprina jau iepriekš dalībvalstīm noteikto pienākumu atzīt atkritumu stadijas izbeigšanos attiecībā uz tādām vielām, kas ir pilnībā reģenerētas (25). Kā izriet no Direktīvas 2018/851 17. apsvēruma, šī pastiprinājuma mērķis ir palielināt tiesisko drošību otrreizējo izejvielu tirgus dalībnieku interesēs, lai veicinātu pāreju uz aprites ekonomiku.
43. Tomēr ir jāprecizē dalībvalstīm pieejamās rīcības brīvības apmērs, lai saskaņā ar Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punktu izvērtētu, vai konkrēts atkritumu veids vai konkrēta atkritumu plūsma pēc reģenerācijas var būt izmantojama, neapdraudot cilvēku veselību un neradot kaitējumu videi.
3. Par dalībvalstu rīcības brīvības apmēru, lai noteiktu, vai atkritumi vairs nav atkritumi
44. Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punkta formulējums norāda – kā Tiesa to jau atgādināja spriedumā Lapin ELY‑keskus, liikenne ja infrastruktuuri (26) –, ja Savienības līmenī nepastāv kritēriji atkritumu stadijas izbeigšanās noteikšanai, dalībvalstīm ir jāizlemj, vai konkrētie atkritumi vairs nav atkritumi, ņemot vērā šajā jomā piemērojamo “judikatūru” (27). Tomēr Tiesa vēlāk – spriedumā Tallinna Vesi (28) nosprieda, ka gan dalībvalstu kritērijiem, ar ko nosaka atkritumu stadijas izbeigšanos, gan lēmumiem, ko dalībvalstis pieņēmušas katrā gadījumā atsevišķi, ir jānodrošina, ka tiek ievēroti Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punktā minētie nosacījumi. Šajā ziņā jāpiebilst, ka, lai arī šī panta 4. punktā ir atsauce tikai uz “judikatūru”, minētā panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, kā to arī norādīja Komisija tiesas sēdē, ir aizgūti no Tiesas spriedumiem (29).
45. Šī interpretācija turklāt atbilst tam, kas skaidri paredzēts šīs direktīvas 6. panta 4. punktā, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2018/851 (30).
46. Ņemot vērā šos precizējumus, es ierosinu atzīt dalībvalstīm plašu rīcības brīvību attiecībā gan uz Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punktā nosacījumu ievērošanas padziļinātu pārbaudi, gan uz metodes izvēli – kritēriju izstrādi atkritumu kategorijām vai konkrētu atkritumu plūsmu novērtēšanu katrā gadījumā atsevišķi –, gan uz piemērotās procedūras izvēli.
47. Pirmkārt, attiecībā uz noteikumiem par procedūrām, kompetentajām iestādēm un Direktīvā 2008/98 definēto elementu pierādīšanas pienākumu – no judikatūras izriet, ka, tā kā šajā direktīvā nav šim nolūkam paredzētu īpašu noteikumu, šie noteikumi ir jāievieš ar dalībvalstu tiesību aktiem ar nosacījumu, ka netiek apdraudēts minētās direktīvas mērķis un efektivitāte. Konkrēti, dalībvalsts var noteikt šo elementu pierādīšanas pienākumu tiem, kas uz viņiem atsaucas, bet to nedrīkst pārmērīgi apgrūtināt (31). Šie principi tostarp regulē to, kāda procesuālā kārtība ir jāizvēlas, lai novērtētu, ka tiek ievēroti tās pašas direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētie atkritumu stadijas izbeigšanās nosacījumi.
48. Otrkārt, Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punktā nav precizēts, kādi pasākumi dalībvalstij jāizvēlas, lai noteiktu brīdi, kad atkritumi pārstāj būt atkritumi, ja nav Savienības līmenī noteiktu kritēriju. Šādos apstākļos šķiet, ka šo pasākumu izvēle – vispārpiemērojami kritēriji attiecīgo atkritumu veidam vai individuāli lēmumi šāda veida atkritumu plūsmām – arī ietilpst dalībvalsts autonomijā (32).
49. Visbeidzot, attiecībā uz Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punktā minēto nosacījumu ievērošanas padziļinātu pārbaudi Tiesa spriedumā Tallinna Vesi (33) nosprieda, ka vismaz konkrētos apstākļos (34) dalībvalsts attiecībā uz noteikta veida atkritumiem var nolemt nenoteikt kritērijus, ne arī paredzēt iespēju pieņemt individuālu lēmumu par to, ka atkritumi vairs nav atkritumi. Šāds lēmums nozīmē, ka attiecīgā dalībvalsts, ņemot vērā “visus būtiskos apstākļus un jaunākās zinātnes un tehnikas atziņas”, ir uzskatījusi, ka šāda veida atkritumus nevarēs uzskatīt par tādiem, kas ir reģenerēti un līdz ar to būs izmantojami, nekaitējot videi un veselībai, un tādēļ nevar uzskatīt, ka tie atbilst iepriekš minētajiem nosacījumiem (35).
50. Lai veiktu šādu novērtējumu, šķiet, ir jāatzīst ievērojama, kaut arī ne pilnīga dalībvalstu rīcības brīvība.
51. Šajā ziņā jāatgādina – un Tiesa to jau ir konstatējusi – Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punktā uzskaitītie nosacījumi paši par sevi, ja tie netiek konkretizēti, izmantojot vispārīgus kritērijus vai pieņemot lēmumus katrā gadījumā atsevišķi, neļauj tieši noteikt, ka atkritumi vairs nav atkritumi (36). Būdama formulēta vēl vispārīgāk, pārbaude, kas minēta šī panta 4. punktā norādītajā “judikatūrā” un kas ir šo nosacījumu pamatā, sniedz vēl mazāku iespēju tieši konstatēt, ka atkritumi vairs nav atkritumi.
52. Arī Savienības un dalībvalstu līmenī izstrādātos kritērijus, pēc kuriem nosaka atkritumu stadijas izbeigšanos, kā arī dalībvalstu pieņemtos individuālos lēmumus, lai garantētu minēto nosacījumu ievērošanu, parasti papildina ar ļoti precīzu regulējumu – un konkrēti – ar atkritumu reģenerācijas procesa noteikumiem.
53. Tādējādi regulējums, ar ko Savienības līmenī paredz kritērijus, pēc kuriem nosaka atkritumu stadijas izbeigšanos, ievieš precīzi izstrādātus kritērijus attiecībā uz atkritumiem, kas nonāk reģenerācijas procesā, uz materiāliem, kas iegūti šī procesa rezultātā, uz apstrādes procesiem, kā arī uz nosacījumiem, kas jāievēro personām, kuras ir atbildīgas par šiem procesiem. Līdzīga shēma raksturo it īpaši Francijā (37) un Apvienotajā Karalistē (38) pieņemtos instrumentus, ar ko nosaka izlietotu augu eļļu atkritumu stadijas izbeigšanās noteikšanas kritērijus. Direktīvas 2008/98 6. panta 2. un 3. punktā, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2018/851, ir paredzēts, ka atkritumu stadijas izbeigšanās noteikšanas kritēriji, kas jāpieņem Savienības vai dalībvalstu līmenī, tiks balstīti uz līdzīgu struktūru (39).
54. Šādu kritēriju izstrāde praksē ir tehnisks uzdevums, kas bieži vien nozīmē, ka ir nepieciešamas apspriešanās ar nozares pārstāvjiem un citām ieinteresētajām personām, kā arī to, ka ir jāveic pētījumi, lai novērtētu, kā fakts, ka attiecīgās vielas vairs neuzskata par atkritumiem, ietekmē vidi un cilvēku veselību. Tā kā konkrētam atkritumu veidam nav noteikti kritēriji, veicot novērtējumu katrā gadījumā atsevišķi par to, kā ir ievēroti atkritumu stadijas izbeigšanās nosacījumi attiecībā uz šāda veida konkrētām atkritumu plūsmām, ir nepieciešama šo plūsmu īpašību stingra kontrole, lai nodrošinātu šo nosacījumu izpildi (40).
55. Īsumā – gan kritēriju pieņemšana, gan individuālu lēmumu pieņemšana attiecībā uz atkritumu stadijas izbeigšanos nozīmē, ka kompetentajām valsts iestādēm ir jāveic sarežģīti tehniski un zinātniski novērtējumi (41). Šādi novērtējumi var arī pamatot dalībvalsts izvēli neparedzēt ne kritērijus, ne arī iespēju katrā gadījumā atsevišķi veikt novērtējumu par atkritumu stadijas izbeigšanos konkrētiem atkritumiem. Ne Tiesa, ne valstu tiesas to nevar izmainīt pašas ar savu spriedumu.
56. Šādi raugoties, uzskatu, no vienas puses, ka, tā kā nepastāv saskaņoti kritēriji, dalībvalstij principā nevajadzētu būt pienākumam sākt kritēriju pieņemšanas procedūru vai paredzēt individuālu novērtējumu par to, ka atkritumi vairs nav atkritumi, ja valsts likumdevējs uzskata, ka noteikta veida atkritumi nevar atbilst Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem (42). Manā ieskatā, tas tā ir a fortiori, ja kritēriju neesamība un atteikums veikt jebkādu pārbaudi gadījumā no gadījuma atsevišķi attiecas uz šī veida atkritumiem tikai tad, ja tie ir īpaši apstrādāti un ir paredzēti konkrētai izmantošanai, neskarot iespēju, ka tos vairs neuzskata par atkritumiem pēc tam, kad tie ir īpaši apstrādāti un/vai ir paredzēti citai izmantošanai.
57. Manuprāt, lēmums nenoteikt kritērijus vai iespēju katrā gadījumā atsevišķi novērtēt atkritumu stadijas izbeigšanos būtu tomēr jāsankcionē gadījumos, kad pieņēmums, uz kuru tas ir balstīts – attiecībā uz Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punktā minēto nosacījumu neizpildi –, izriet no acīmredzamas kļūdas vērtējumā. Šī ierobežotā pārbaude tiesā man liekas nepieciešama, lai saskaņotu dalībvalstu nepieciešamo rīcības brīvību ar šīs direktīvas mērķi sekmēt aprites ekonomiku (43). Turklāt šī rīcības brīvība ir jāreglamentē, ņemot vērā ar to nenovēršami saistīto risku, proti, neatbilstības starp valstu praksi attiecībā uz tā brīža noteikšanu, kad atkritumus vairs neuzskata par atkritumiem, kas var radīt šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm (44).
58. Vēl jo vairāk, no otras puses, dalībvalsts, ar nosacījumu, ka tiek pārbaudīta acīmredzama kļūda vērtējumā (45), var uzskatīt attiecībā uz noteikta veida atkritumiem, ka, lai arī Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu izpildi nevar pamatoti izslēgt no paša sākuma, to izpildi var garantēt tikai tad, ja tiek noteikti kritēriji vispārpiemērojamā iekšējā tiesību aktā, kas jāpieņem saskaņā ar procedūru, kura ietver attiecīgas konsultācijas un pētījumus.
59. Tādējādi šajā pēdējā minētajā gadījumā valsts kompetentās iestādes, manuprāt, nevar ieņemt pasīvu nostāju, liekot šķēršļus šādu kritēriju pieņemšanai vai vismaz tādas procedūras uzsākšanai, kas ļauj pārbaudīt attiecīgo atkritumu īpašnieku norādītos elementus. Atkritumu reģenerācijas veicināšanas mērķa īstenošana nozīmē, ka kritēriju, pēc kuriem nosaka atkritumu stadijas izbeigšanos, izstrāde ir jāizvērtē tādas procedūras ietvaros, kuras noteikumi, kas paredzēti valsts tiesību aktos, ir saskanīgi ar Savienības tiesību efektivitātes principu. Šis princips, manuprāt, nozīmē, ka attiecīgie atkritumu īpašnieki var pieprasīt, lai tiek uzsākta šādu kritēriju pieņemšanas procedūra, un izmantot tiesību aizsardzības līdzekļus gadījumā, ja šāda prasība tiek noraidīta, vai kompetento valsts iestāžu bezdarbības gadījumā. Efektivitātes princips paredz arī to, ka šai procedūrai ir jāpiemēro pieņemami termiņi (46).
4. Par acīmredzamas kļūdas vērtējumā pārbaudi šajā lietā
60. Iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence izvērtēt konkrētos faktus, būs jāizvērtē, vai pamatlietā aplūkotie valsts tiesību akti ir radušies no acīmredzamas kļūdas vērtējumā, piemērojot Direktīvas 2008/98 6. panta 1. un 4. punktu.
61. Šādas kļūdas konstatēšana nozīmētu, ka minētajai tiesai jānosaka, ka valsts likumdevējs ir acīmredzami kļūdījies, vai nu uzskatot, ka vismaz vienu no šī panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem nevarēja izpildīt attiecībā uz ķīmiski apstrādātām izlietotām augu eļļām, ko izmanto par kurināmo iekārtā, kas rada emisijas atmosfērā, vai nu uzskatot, ka minēto nosacījumu izpildes pārbaudi varēja nodrošināt, tikai iepriekš ar normatīvu aktu nosakot kritērijus, saskaņā ar kuriem attiecībā uz šī veida eļļām var izbeigties atkritumu stadija.
62. Apsvērumi par šo nosacījumu tvērumu, kas izklāstīti zemāk (47), varēs palīdzēt minētajai tiesai šī novērtējuma ietvaros. Pirms šo apsvērumu izklāstīšanas es uzskatu, ka būtu lietderīgi sniegt divus vispārīgus precizējumus.
63. Pirmkārt, fakts, ka kompetentā valsts iestāde konstatē, ka, ja ir izpildīti atsevišķi kritēriji, attiecīgie atkritumi vairs netiek uzskatīti par atkritumiem, ja tos paredzēts izmantot noteiktā nolūkā, nenozīmē, ka šos atkritumus vairs neuzskata par atkritumiem, ja tos izmanto citiem nolūkiem. Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punktā minēto nosacījumu izpilde ir atkarīga no paredzētās konkrētās izmantošanas, un tādēļ tā ir jāpārbauda atsevišķi katram no šiem izmantošanas veidiem (48).
64. Raugoties no šādas perspektīvas, tas, ka kompetentā iestāde saskaņā ar minētā panta 4. punktu ir konstatējusi ALSO izsniegtajā atļaujā, ka augu eļļa vairs nav atkritumi, ja to izmanto biodīzeļdegvielas ražošanai, nekādā ziņā nenorāda, ka Itālijas likumdevējs ir pārsniedzis savas rīcības brīvības robežas, izslēdzot individuālu novērtējumu par to, ka šai eļļai ir beigusies atkritumu stadija, ja to izmanto iekārtās, kas rada emisijas atmosfērā.
65. Otrkārt, Francijā un Apvienotajā Karalistē (49) izstrādātie kritēriji, pēc kuriem nosaka atkritumu stadijas izbeigšanos izlietotām augu eļļām, ļauj, cik man zināms, konstatēt šāda veida eļļu atkritumu stadijas izbeigšanos, ja tās ir ķīmiski apstrādātas un ir paredzēts tās izmantot kā biodegvielu, kā arī Apvienotajā Karalistē – kā kurināmo mājsaimniecību apkurei (50). Lai arī nosacījumu, saskaņā ar kuriem attiecībā uz atkritumiem atkritumu stadija izbeidzas, izpilde ir jānovērtē katrai dalībvalstij, īstenojot tai noteikto rīcības brīvību, kritēriji un citās dalībvalstīs pieņemti lēmumi tomēr var sniegt atsevišķas lietderīgas norādes.
a) Par Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta piemērošanu
66. Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā ir noteikts, ka atkritumu stadijas izbeigšanās ir atkarīga no attiecīgo atkritumu ierastās lietošanas konkrētiem nolūkiem un no tā, vai pastāv tirgus vai pieprasījums pēc šādiem atkritumiem. Šķiet, ka šajos nosacījumos atspoguļojas judikatūra, saskaņā ar kuru konkrētas vielas atkritumu stadija ir atkarīga no tās atkārtotas izmantošanas iespējamības pakāpes, kas ir augstāka, ja tā rada ekonomisku priekšrocību (51).
67. Šajā ziņā Komisijas dokumentā “Guidance on the Interpretation of Key Provisions of Directive 2008/98/EC on Waste” (52) ir, manuprāt, pamatoti norādīts, ka minēto nosacījumu, kas ir saistīti savā starpā, izpildi var pārbaudīt, pamatojoties uz tādām norādēm kā, piemēram, stingri iedibinātu tirgus nosacījumu par piedāvājumu un pieprasījumu esamība, attiecīgās vielas pārbaudāmas tirgus cenas esamība vai specifikāciju un tirdzniecības standartu esamība.
68. Pretēji tam, ko norāda PNTE, Nīderlandes valdība un Komisija, fakts, ka PNTE ir iegādājusies augu eļļu, lai to izmantotu kā kurināmo iekārtā, kas rada emisijas atmosfērā, pats par sevi neattaisno secinājumu, ka šeit aplūkotie nosacījumi ir izpildīti. Šāds secinājums nozīmētu, ka tiek konstatēts, vai nu ka viena lietotāja pieteikums, ņemot vērā tā apmēru, ir pietiekams, lai nodrošinātu šo nosacījumu izpildi, vai arī ka attiecībā uz ķīmiski apstrādātām izlietotām augu eļļām pastāv plašāks tirgus vai pieprasījums saistībā ar šo izmantošanu.
b) Par Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanu
69. Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētajā nosacījumā ir atspoguļota judikatūra, saskaņā ar kuru atkritumi vairs nav atkritumi, ja pēc reģenerācijas darbības tie kļūst izmantojami tādos pašos apstākļos kā izejvielas. Šī nosacījuma izpilde nozīmē, ka atkritumi pēc reģenerācijas atbilst standartiem, kas piemērojami neapstrādātām izejvielām, kuras izmanto tiem pašiem mērķiem (53).
70. Šajā ziņā fakts, ka augu eļļa atbilst UNI tehniskajam standartam, kas piemērojams šķidrajiem biokurināmajiem, ja tas norāda uz minētā nosacījuma izpildi, pats par sevi nevar būt iemesls šādam secinājumam.
71. Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētā nosacījuma izpilde, manuprāt, ir atkarīga no tā, vai esterificēta augu eļļa, kas nav iegūta no atkritumiem, ietilpst kurināmo kategorijās, kuras uzskaitītas Leģislatīvā dekrēta Nr. 152/2006 V daļas X pielikumā. Apstiprinoša atbilde uz šo jautājumu pamatotu secinājumu, ka augu eļļa atbilst produktiem piemērojamiem standartiem Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Turpretī gadījumā, ja visas ķīmiski apstrādātas augu eļļas, neņemot vērā to, vai tās iegūtas, rafinējot nerafinētas eļļas (iegūtas no kultūrām, kuras tiek audzētas speciāli enerģijas ražošanas nolūkos vai ne) vai apstrādājot izlietotas eļļas, būtu aizliegts izmantot šādam nolūkam, šis apstāklis varētu norādīt uz to, ka paredzētais nosacījums nav izpildīts (54).
72. Šajā pēdējā minētajā gadījumā PNTE apgalvojumi nozīmētu šīs produktiem piemērojamās tiesību normas – šī aizlieguma – apstrīdēšanu. Tomēr, manuprāt, Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkts nav juridisks pamats, lai apšaubītu regulējuma izvēli, jo īpaši attiecībā uz vides aizsardzības un veselības aizsardzības līmeni, kas ir produktu regulējuma pamatā.
73. Tādā gadījumā jautājums par šāda standarta saderību ar Savienības tiesībām attiektos, nevis ņemot vērā Direktīvu 2008/98, bet gan uz preču aprites brīvību, kas ir paredzēta LESD 34. pantā. Kā norāda PNTE, tas varētu traucēt ķīmiski apstrādātu augu eļļu brīvai apritei, pakļaujot to izmantošanu minētajās iekārtās atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktu stingrajiem ierobežojumiem. Šāds traucējums būtu pieļaujams tikai tad, ja tam ir attaisnojums, ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kas piešķirta dalībvalstīm, lai novērtētu it īpaši riskus, kas saistīti ar atkritumu izmantošanu un apsaimniekošanu (55).
74. Manuprāt, iesniedzējtiesas nolēmumā nav pietiekami daudz elementu, lai Tiesa varētu ieņemt nostāju attiecībā uz šo īpaši sarežģīto jautājumu. Konkrēti, Itālijas valdība nav precizējusi, vai faktam, ka ķīmiski apstrādātas augu eļļas nav iekļautas Leģislatīvā dekrēta Nr. 152/2006 V daļas X pielikuma sarakstā, pamatā ir tikai ar sadedzināšanas emisijām saistītie riski vai arī šī neiekļaušana atbilst vēl citiem mērķiem, piemēram, ievērot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju (vajadzības gadījumā drīzāk veicinot to pārstrādi, nevis otrreizēju apstrādi enerģijas reģenerācijas nolūkā (56)) vai sekmēt izlietoto augu eļļu izmantošanu drīzāk kā biodegvielu, nevis kā kurināmo (57). Tāpat Tiesai nav pietiekamas informācijas, lai noteiktu, vai pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums ir samērīgs ar izvirzīto vienu vai vairākiem mērķiem.
c) Par Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkta d) apakšpunkta piemērošanu
75. Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkta d) apakšpunktā, ciktāl tajā ir paredzēts, ka attiecībā uz atkritumiem nevar beigties atkritumu stadija, ja vien to izmantošanai nebūs nelabvēlīgas ietekmes uz vidi un cilvēku veselību, arī atspoguļo judikatūru no laika pirms tā pieņemšanas (58).
76. Manuprāt, fakts, ka Kuneo province neapstrīdēja PNTE veikto novērtējumu, saskaņā ar kuru ietekme uz vidi būtu kopumā pozitīva, ja pamatlietā aplūkotās koģenerācijas spēkstacijas darbināšanas resursu metāna gāzi aizstātu ar augu eļļu, pats par sevi neapliecina, ka šis nosacījums ir izpildīts.
77. Protams, kā norādīja PNTE, izlietotu augu eļļu enerģijas reģenerācija var radīt ekoloģiskus ieguvumus, jo tā ļauj atbrīvoties no atkritumiem, aizstājot fosilo kurināmo vai bioloģisko šķidro kurināmo, kas iegūts no kultūrām, kuras tiek audzētas speciāli enerģijas ražošanas nolūkos, kuru ietekme uz vidi ir pretrunīga netiešas zemes izmantošanas maiņas dēļ, ko tās var izraisīt (59).
78. Tomēr man ir šaubas, ka noteikti pietiek tikai ar salīdzinājumu par to, kādu ietekmi uz vidi atstāj no atkritumiem iegūta biokurināmā izmantošana un kādu ietekmi atstāj aizstātā kurināmā izmantošana attiecībā uz emisijām, kas parasti izriet no šī pēdējā minētā dedzināšanas. Šī problemātika ir saistīta ar piemērota salīdzināšanas kritērija noteikšanu Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkta d) apakšpunkta piemērošanas kontekstā.
79. Saskaņā ar Komisijas norādījumu dokumentu šī nosacījuma izpilde nozīmē, ka ir konstatēts, ka fakts, ka vielas izmantošana vairs ārpus atkritumiem piemērojamā tiesiskā regulējuma nerada lielāku negatīvu ietekmi uz vidi un veselību kā tā, ko šīs vielas izmantošana rada saskaņā ar šo regulējumu (60). Tādējādi varētu salīdzināt, kādu risku videi un veselībai rada attiecīgā viela kā atkritumi vai kā produkts, attiecībā uz kuru atkritumu stadija ir izbeigusies.
80. Šajā gadījumā no dokumentiem, kas pievienoti PNTE un Kuneo provinces rakstveida apsvērumiem, izriet, ka kompetentās valsts iestādes pieņēma, ka kurināmā maiņas ietekme uz vidi ir pozitīva, jo šī maiņa izraisītu ar metāna gāzes dedzināšanu saistīto emisiju samazināšanos (61). Tomēr saskaņā ar šiem dokumentiem un ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesai tas vēl ir jāpārbauda, šajā ietekmes uz vidi novērtējumā nav aplūkota iespējamā ietekme uz vidi, kas izriet no augu eļļas dedzināšanas, jo, iespējams, tā rada citu – ar atkritumu dedzināšanu saistītu – piesārņojošu vielu emisijas. Tāpat arī fakts, ka augu eļļa atbilst UNI tehniskajam standartam, ko piemēro šķidrajiem biokurināmajiem, ne vienmēr garantē, ka augu eļļa nerada vides vai veselības riskus, kas ir konkrēti saistīti ar to, ka tā ir iegūta no atkritumu apstrādes (62).
81. Šādos apstākļos Kuneo province un Itālijas valdība atsaucas uz piesardzības principu. Tās uzskata, ka šo secinājumu 31. punktā minēto iemeslu dēļ nevar izslēgt ar pietiekamu zinātniskās noteiktības pakāpi, ka augu eļļas kā kurināmā izmantošana koģenerācijas iekārtā nerada kopumā negatīvu ietekmi uz vidi vai cilvēku veselību.
82. Tomēr PNTE un Komisija norāda, ka Itālijas iestādes nav pierādījušas ne to, ka esterificētas augu eļļas dedzināšana ir kaitīgāka videi nekā mehāniski apstrādātas augu eļļas dedzināšana, ne arī to, ka esterificētas augu eļļas kā kurināmā izmantošana koģenerācijas spēkstacijā ir kaitīgāka par tās izmantošanu kā biodegvielu. Šīs pēdējās minētās uzskata, ka šis pierādījumu trūkums būtībā nozīmē, ka Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētais nosacījums ir jāuzskata par izpildītu.
83. Šajā kontekstā jāatgādina, ka dalībvalstīm, manuprāt, ir plaša rīcības brīvība, lai novērtētu, vai ir izpildīti atkritumu stadijas izbeigšanās nosacījumi. It īpaši šis novērtējums ir atkarīgs no katras dalībvalsts izdarītās izvēles, jo Savienības līmenī nav noteiktu kritēriju attiecībā uz vides aizsardzības līmeni, ko tā vēlas sasniegt (63), kā arī attiecībā uz arbitrāžu starp abiem šajā pantā izvirzītajiem mērķiem (64).
84. Turklāt šāds novērtējums bieži iekļaujas kontekstā, ko raksturo zināma zinātniskā nenoteiktība par vides riskiem, kas saistīti ar atkritumu stadijas izbeigšanos atsevišķām vielām. Es uzskatu, ka dalībvalstij, konkrēti saskaņā ar piesardzības principu (65), ir tiesības noteikt nepieciešamo būtiskas negatīvas ietekmes uz vidi vai cilvēku veselību riska neesamības noteiktības pakāpi, tāpat kā riska līmeni, ko uzskata par pieņemamu, lai atļautu atkritumu stadijas izbeigšanos. Tomēr tās lēmumam ir jābalstās uz attiecīgu tehnisko un zinātnisko elementu pārbaudi, ņemot vērā, ka dalībvalstis var noteikt pienākumu pierādīt, ka atkritumu stadijas izbeigšanās nosacījumi ir izpildīti, tiem atkritumu īpašniekiem, kas uz to atsaucas (66).
5. Starpsecinājums
85. Iepriekš minētie apsvērumi liek secināt, ka Direktīvas 2008/98 6. panta 1. un 4. punkts nebūtu pretrunā pamatlietā aplūkotajiem valsts tiesību aktiem, ja iesniedzējtiesa uzskatītu, ka valsts likumdevējs, nepieļaudams acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja uzskatīt, ka ķīmiski apstrādātas izlietotas augu eļļas nevarēja atbilst šī panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, ja tās izmanto kā kurināmo iekārtā, kas rada emisijas atmosfērā.
86. Tas pats attiektos uz gadījumu, ja šī tiesa lemtu, ka valsts likumdevējs, nepieļaudams šajā secinājumā acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja uzskatīt, ka šo nosacījumu izpildes pārbaude, ņemot vērā tās sarežģītību un tehnisko raksturu, paredzēja, ka ar vispārpiemērojamu iekšēju tiesību aktu bija jāpieņem kritēriji, pēc kuriem nosaka atkritumu stadijas izbeigšanos attiecībā uz šāda veida eļļām, ar nosacījumu, ka šāda akta pieņemšanas procedūra nodrošina Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkta efektivitāti.
C. Par otro jautājumu – par Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkta interpretāciju
87. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā cenšas noskaidrot, vai Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkts ir pretrunā pamatlietā aplūkotajiem valsts tiesību aktiem, saskaņā ar kuriem sarakstu, kurā iekļautas tādu kurināmo kategorijas, kuri iegūti no biomasas un kurus var izmantot iekārtā, kas rada emisijas atmosfērā, bez pienākuma ievērot noteikumus attiecībā uz atkritumu enerģijas reģenerāciju, var grozīt tikai ar ministrijas dekrētu, kura pieņemšanas procedūra nav saskaņota ar administratīvo procedūru, lai saņemtu atļauju izmantot kā kurināmo no biomasas iegūtu vielu (67). Tiesa uzsver, ka šāda ministrijas dekrēta pieņemšanas procedūrā turklāt nav paredzēti noteikti un pārskatāmi laika grafiki.
88. Šī izvirzītā problemātika ir saistīta ar saikni starp, no vienas puses, valsts procedūru, ar kuru tiek atzīta atkritumu stadijas izbeigšanās atbilstoši Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punktam un, no otras puses, prasībām, kas izriet no Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkta. Tiesai ir jānosaka, vai un, ja jā, cik lielā mērā tas, ka viela, kuras īpašnieks vēlas, lai attiecībā to tiek konstatēta atkritumu stadijas izbeigšanās, ir bioloģiskais šķidrais kurināmais šīs direktīvas 2. panta h) punkta nozīmē, ietekmē dalībvalstīm noteiktās prasības attiecībā uz Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu izpildes novērtējumu.
89. Ja šo problemātiku aplūko tās analīzes kontekstā, kas tika piedāvāta saistībā ar atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, tā nozīmē, ka, no vienas puses, ir jānosaka, vai Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkts ir pretrunā secinājumam, saskaņā ar kuru dalībvalstis, ar nosacījumu, ka tiek pārbaudīts, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, var izslēgt jebkādu iespēju konstatēt atkritumu stadijas izbeigšanos attiecībā uz noteiktu atkritumu veidu, ja tie ir īpaši apstrādāti un/vai tie ir paredzēti konkrētai izmantošanai.
90. No otras puses, ir jāprecizē, vai, ja dalībvalsts uzskata, ka – lai arī šādu iespēju nav iespējams pamatoti izslēgt – atkritumu stadijas izbeigšanos var pārbaudīt tikai tad, ja pastāv kritēriji, kas noteikti attiecībā uz šo atkritumu veidu, ar Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punktu tai tiek uzlikts pienākums vēl papildus pienākumam noteikt šādu kritēriju izstrādes procedūru, ar kuru tiek ievērots efektivitātes princips.
91. Es uzskatu, ka uz šiem jautājumiem ir jāsniedz noraidoša atbilde.
92. Tas tā ir, jo, no vienas puses, valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām attiecībā uz atsevišķām no biomasas iegūtu atkritumu kategorijām neizbeidzas atkritumu stadija, ja tie ir īpaši apstrādāti nolūkā tos izmantot kā kurināmo, manuprāt, ir jāuzskata par materiāltiesiskajiem nosacījumiem, kas reglamentē atsevišķu no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas veidu izmantošanu. Šādi noteikumi nerada šķēršļus atļaujai izmantot attiecīgos atkritumus kā atjaunojamos energoresursus. Tie tikai pakārto šo izmantošanu normatīviem ierobežojumiem, ko piemēro atkritumu enerģijas reģenerācijai. Turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ jāuzskata, ka materiāltiesiskie nosacījumi par atjaunojamo energoresursu izmantošanu neietilpst Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkta piemērošanas jomā.
93. No otras puses, iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai procedūra, kādā izsniedz atļauju ekspluatēt iekārtu, kuru darbina ar biomasu, ir saderīga ar šo noteikumu tikai, ciktāl tā nav saskaņota ar procedūru, ko izmanto, lai izstrādātu vispārpiemērojamu iekšēju tiesību aktu, kas ļauj konstatēt bioloģiskā šķidrā kurināmā atkritumu stadijas izbeigšanos, kuru tā vēlas atļaut. Šai tiesai arī rodas jautājums par šīs pēdējās minētās procedūras nepieciešamību un samērīgumu. Manuprāt, arī turpmāk minēto iemeslu dēļ reglamentējošās procedūras, kurās pieņem atkritumu stadijas izbeigšanās kritērijus, nav reglamentētas Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punktā.
94. Šajā ziņā, pirmkārt, no šīs tiesību normas pirmās daļas formulējuma izriet, ka valstu noteikumiem attiecībā uz “atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas procedūrām”, kuras piemēro iekārtām, kas ražo, pārvada vai sadala no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtu enerģiju, kā arī biomasas pārveidošanai par enerģijas produktu, ir jābūt “samērīgiem un vajadzīgiem” (68). Otrajā daļā dalībvalstīm ir noteikts pienākums pieņemt virkni pasākumu, kuru uzskaitījums nav izsmeļošs, lai šo prasību izpildītu. Šos īpašos pienākumus, tos aplūkojot saskaņā ar minētās tiesību normas pirmo daļu, nevar interpretēt tā, ka tiem ir plašāka piemērošanas joma nekā vispārīgajai samērīguma un nepieciešamības prasībai, ko tie konkretizē (69).
95. Turklāt lasījums, saskaņā ar kuru šī vispārīgā prasība tiek piemērota tikai procesuāliem noteikumiem, izriet arī no Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkta pieņemšanas gaitas. Sagatavošanas darbi liecina, ka šīs normas mērķis bija mazināt administratīvos šķēršļus, kas saistīti ar kavēšanos, administratīvajām izmaksām un nenoteiktību attiecībā uz atļauju un licenču piešķiršanas procedūrām atjaunojamo energoresursu ekspluatācijas projektiem (70).
96. Visbeidzot Direktīvas 2009/28 mērķi un vispārējā struktūra apstiprina šo interpretāciju.
97. Kā izriet no šīs direktīvas 1. panta, ar to izveido vienotu satvaru no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanai. Šajā nolūkā tajā ir noteikti saistoši mērķi valstīm attiecībā uz tās enerģijas, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem, īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā un enerģijas patēriņā transporta nozarē. Šo mērķu sasniegšana ir paredzēta, lai sasniegtu vispārējo mērķi nodrošināt, ka 2020. gadā no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas īpatsvars Savienībā ir vismaz 20 % (71).
98. Šajā ziņā sagatavošanas darbi nepārprotami atklāj to, ka likumdevējs plānoja saglabāt dalībvalstu brīvību attīstīt atjaunojamo energoresursu nozari tā, kā ir vispiemērotāk to situācijai, un tādējādi veidot savu energoresursu struktūru atbilstoši savām prioritātēm (72), ja vien tās ir tām noteiktiem un saistošiem valsts mērķiem.
99. Šis Direktīvas 2009/28 mērķu un vispārējās struktūras apraksts ir pamatā pieejai, kurai tika sekots spriedumā Elecdey Carcelen u.c. (73). Tiesa tajā nosprieda, ka šīs direktīvas 13. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir paredzēts vienīgi, lai noteiktu ietvaru izmaksām, kas saistītas ar administratīvajām atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas procedūrām, un tas nav paredzēts, lai ierobežotu iespēju dalībvalstīm ieturēt nodokļus, piemēram, nodevu par vēja ģeneratoriem. Tā uzsvēra, ka, lai arī tām ir saistošs sasniedzamā rezultāta pienākums saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 1. un 2. punktu, proti, ka tām ir jāsasniedz valsts obligātie mērķi, tām ir rīcības brīvība attiecībā uz līdzekļiem, kas izmantoti šī mērķa sasniegšanai. Šādi raugoties, Tiesa atzina, ka nav izslēgts, ka šāda nodeva var padarīt mazāk pievilcīgu vai pat apdraudēt vēja enerģijas attīstību. Tomēr Tiesa norādīja, ka, pat pieņemot, ka attiecīgā nodeva varētu kavēt attiecīgo dalībvalsti sasniegt tās valsts obligāto mērķi, no tā labākajā gadījumā izrietētu šī sasniedzamā rezultāta pienākuma pārkāpums. Šādu pasākumu, ar ko ievieš nodevu, pašu par sevi tomēr nevarētu uzskatīt par nesaderīgu ar minēto direktīvu. Tomēr šim pasākumam ir jārespektē LESD garantētās pamatbrīvības (74).
100. Šķiet, ka šī sprieduma loģika apstiprina to, ka šīs direktīvas 13. panta 1. punktu nevar interpretēt kā tādu, kas ierobežo dalībvalstu iespēju reglamentēt atjaunojamo energoresursu attīstību ar regulatīviem pasākumiem, kuri nav procesuāli.
101. Manā skatījumā, šis spriedums liek apšaubīt pieeju, kas izmantota spriedumā Azienda Agro‑Zootecnica Franchini un Eolica di Altamura (75), uz kuru atsaucās Komisija, atbalstot interpretāciju, kas ir pretēja tai, ko iesaku es. Tāda strīda ietvaros, kurā Direktīva 2009/28 vēl nebija piemērojama ratione temporis, Tiesa nosprieda, ka šīs direktīvas 13. pants ir vispārējā samērīguma principa izpausme Savienības tiesību aktos. Līdz ar to tā vērtēja, vai valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek aizliegts ierīkot Natura 2000 teritorijās vēja ģeneratorus, kas nav paredzēti pašpatēriņam, atbilst šim principam. Lai gan minētais spriedums lika noprast, ka minētajā pantā noteiktais samērīguma princips attiecas uz visiem – gan procesuālajiem, gan materiāltiesiskajiem noteikumiem, kas reglamentē no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtās enerģijas ražošanu, – šķiet, ka šī pieeja spriedumā Elecdey Carcelen u.c. (76) netika piemērota.
102. No tā es secinu, ka Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkts nav pretrunā valsts tiesiskajam regulējumam, ar kuru nosaka, ka, izmantojot ķīmiski apstrādātas izlietotas augu eļļas kā kurināmo iekārtā, kas rada emisijas atmosfērā, ir jāievēro tiesību normas par atkritumu sadedzināšanu, ja vien un līdz brīdim, kad ministrijas dekrētā nav noteikts citādi. Pat tad, ja šāds regulējums apdraudētu Itālijai noteiktā saistošā valsts mērķa sasniegšanu (kas nekādā veidā nav ierosināts iesniedzējtiesas nolēmumā), no tā izrietētu tikai tai noteiktā sasniedzamā rezultāta pienākuma pārkāpums.
103. Šo secinājumu neatspēko PNTE izvirzītie argumenti, saskaņā ar kuriem pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums neatbilst Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punktam, jo tajā minētais atļauto kurināmo saraksts nav saskaņots ar jēdziena “bioloģiskais šķidrais kurināmais” definīciju, kas paredzēta valsts tiesību aktos, ar kuriem transponē šīs direktīvas 2. panta h) punktu.
104. Šo secinājumu arī neapšauba Komisijas izvirzītie argumenti tiesas sēdē, ka Direktīvas 2009/28 17. panta 8. punkts liedz dalībvalstij piemērot regulējumu par atkritumiem tāda bioloģiskā šķidrā kurināmā kā augu eļļas dedzināšanai, kurš atbilst šī panta 1. punktā noteiktajiem ilgtspējības kritērijiem.
105. Šajā ziņā jānorāda, ka Direktīvas 2009/28 2. panta h) punktā vien ir definēts jēdziens “bioloģiskais šķidrais kurināmais”, ko izmanto citās šīs direktīvas normās. Jo īpaši minētās direktīvas 17. panta 1. punktā ir paredzēti “ilgtspējības kritēriji”, ko piemēro biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem.
106. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, saskaņošana, ko īsteno ar Direktīvas 2009/28 17. pantu, kā tas izriet no tās 8. punkta formulējuma un kā Tiesa to jau ir konstatējusi (77), tikai precizē tos ilgtspējības kritērijus, kuriem ir jāatbilst biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem šī panta “1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajos nolūkos”. Šie nolūki ir, no vienas puses, no tiem saražotās enerģijas ņemšana vērā, lai pārbaudītu, cik lielā mērā dalībvalsts izpilda savus saistošos valsts mērķus, kā arī pienākumus atjaunojamo energoresursu jomā, un, no otras puses, iespējamā atbilstība valsts finanšu atbalstam par biodegvielu patēriņu.
107. Tiesas skatījumā, no tā izriet, ka Direktīvas 2009/28 17. pants neuzliek dalībvalstīm pienākumu bez nosacījumiem atļaut no citu dalībvalstu izcelsmes ilgtspējīgas biodegvielas importu (78). Ievērojot tādu pašu loģiku, šajā tiesību normā, manuprāt, arī nav noteikta prasība dalībvalstij atļaut bez ierobežojumiem ilgtspējīgi izmantot biodegvielu un bioloģisku šķidro kurināmo, neņemot vērā to, vai tie ir ražoti tās teritorijā vai citā dalībvalstī.
V. Secinājumi
108. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Tribunale amministrativo regionale per il Piemonte (Pjemontas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu 6. panta 1. un 4. punktam nav pretrunā pamatlietā aplūkotie valsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem par atkritumiem – ja tos izmanto kā kurināmo siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanas iekārtā – uzskata vielu, kas iegūta no izlietotu augu eļļu ķīmiskas apstrādes un kas nav iekļauta šim nolūkam atļauto no biomasas iegūto vielu kategoriju sarakstā, ņemot vērā, ka minēto sarakstu var grozīt, tikai pieņemot vispārpiemērojamu iekšēju tiesību aktu. Tomēr tā tas ir tikai, ja valsts likumdevējs, nepieļaudams acīmredzamu kļūdu novērtējumā, ir nolēmis,
– ka šīs direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus nevarēja izpildīt attiecībā uz izlietotām augu eļļām, ja tās ir šādi apstrādātas izmantošanai šādos nolūkos, kas iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai
– ka šo nosacījumu izpildi varēja pārbaudīt, tikai ar vispārpiemērojamu iekšēju tiesību aktu iepriekš nosakot kritērijus, saskaņā ar kuriem attiecībā uz šī veida vielām var izbeigties atkritumu stadija, un ka šāda akta pieņemšanas procedūra, kas paredzēta valsts tiesībās, nodrošina šīs direktīvas 6. panta 1. punkta efektivitāti, konkrēti, to papildinot ar saprātīgiem termiņiem, un kuru var uzsākt pēc attiecīgo atkritumu īpašnieku pieprasījuma, paredzot tiesību aizsardzības līdzekļus gadījumā, ja kompetentās valsts iestādes noraida šādu prasību, kas iesniedzējtiesai ir jāizvērtē.
2) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/28/EK (2009. gada 23. aprīlis) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK, 13. panta 1. punkts pieļauj tādus kā pamatlietā aplūkotos valsts tiesību aktus, ar kuriem pakļauj valsts tiesiskajam regulējumam par atkritumu enerģijas reģenerāciju tāda no atkritumiem iegūta bioloģiskā šķidrā kurināmā izmantošanu kā kurināmo siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanas iekārtā, kas neietilpst nevienā no kategorijām, kuras minētas to kurināmo sarakstā, kurus atļauts izmantot šādā nolūkā atbilstoši šiem tiesību aktiem, ņemot vērā, ka minēto sarakstu var grozīt tikai ar vispārpiemērojamu iekšēju tiesību aktu, kura pieņemšanas procedūra nav saskaņota ar procedūru, kādā izsniedz atļauju ekspluatēt attiecīgo iekārtu.