VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 2. februārī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Kravas automašīnu ražotāju tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Nolīgumi un saskaņotas darbības par kravas automašīnu pārdošanas cenām, tehnoloģiju ieviešanas emisiju jomā laika grafiku un ar šīm tehnoloģijām saistīto izmaksu attiecināšanu uz klientiem – “Hibrīda” procedūra, kas sadalīta laikā – Nevainīguma prezumpcija – Objektivitātes princips – Pamattiesību harta – Vienots un turpināts pārkāpums – Konkurences ierobežojums mērķa dēļ – Pārkāpuma ģeogrāfiskais tvērums – Naudas sods – Samērīgums – Vienlīdzīga attieksme – Neierobežota kompetence

Lietā T‑799/17

Scania AB, Sēdertelje [Södertälje] (Zviedrija),

Scania CV AB, Sēdertelje,

Scania Deutschland GmbH, Koblenca [Koblenz] (Vācija),

ko pārstāv D. Arts, F. Miotto, C. Pommiès, K. Schillemans, C. Langenius, L. Ulrichs, P. Hammarskiöld, S. Falkner un N. De Backer, advokāti,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv M. Farley un L. Wildpanner, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu C(2017) 6467 final (2017. gada 27. septembris) par LESD 101. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. panta piemērošanas procedūru (lieta AT.39824 – Kravas automašīnas) vai, pakārtoti, samazināt ar šo lēmumu prasītājām uzliktā naudas soda apmēru,

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši A. Kornezovs [A. Kornezov], E. Butidžidžs [E. Buttigieg] (referents), K. Kovalika‑Baņčika [K. Kowalik‑Bańczyk] un G. Hese [G. Hesse],

sekretārs: B. Lefevrs [B. Lefebvre], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2020. gada 18. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītājas Scania AB, Scania CV AB un Scania Deutschland GmbH (turpmāk tekstā – “Scania DE”) ir trīs uzņēmuma Scania (turpmāk tekstā – “Scania”) juridiskās vienības. Scania darbojas tālsatiksmes pārvadājumiem paredzētu lielas noslodzes kravas automašīnu (kuru masa pārsniedz 16 tonnas) ražošanas un pārdošanas, izplatīšanas, ar būvniecības darbībām saistītu pārvadājumu un specializēto darbu jomā.

2        Lēmumā C(2017) 6467 final (2017. gada 27. septembris) par LESD 101. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. panta piemērošanas procedūru (lieta AT.39824 – Kravas automašīnas) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Eiropas Komisija konstatēja, ka prasītājas ir pārkāpušas LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, laikposmā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim kopā ar uzņēmumu [konfidenciāli] (1), [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] juridiskajām vienībām piedaloties koluzīvās darbībās attiecībā uz cenām, vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu bruto cenu paaugstināšanu EEZ teritorijā, kā arī laika grafiku un ar tehnoloģiju vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6 ieviešanu saistīto izmaksu pārnešanu (apstrīdētā lēmuma 1. pants). Komisija uzņēmumiem Scania AB un Scania CV AB kopīgi un solidāri uzlika naudas sodu 880 523 000 EUR apmērā, no kura uzņēmums Scania DE ir kopīgi un solidāri atbildīgs par summas 440 003 282 EUR apmērā samaksu (apstrīdētā lēmuma 2. pants).

A.      Apstrīdētā lēmuma pamatā esošais administratīvais process

3        2010. gada 20. septembrī [konfidenciāli] iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar Komisijas Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību”) 14. punktu. 2010. gada 17. decembrī Komisija piešķīra [konfidenciāli] nosacītu atbrīvojumu no naudas soda.

4        Laikposmā no 2011. gada 18. līdz 21. janvārim Komisija veica pārbaudes tostarp prasītāju telpās.

5        2011. gada 28. janvārī [konfidenciāli] lūdza piešķirt atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar paziņojuma par sadarbību 14. punktu vai, ja tas netiktu piešķirts, naudas soda samazinājumu atbilstoši minētā paziņojuma 27. punktam. Līdzīgi rīkojās arī [konfidenciāli] un [konfidenciāli].

6        Izmeklēšanas laikā Komisija it īpaši prasītājām nosūtīja vairākus informācijas pieprasījumus saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. pantu.

7        2014. gada 20. novembrī Komisija uzsāka Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktā paredzēto procedūru pret prasītājām un šā sprieduma 2. punktā minētajām uzņēmumu juridiskajām vienībām un pieņēma paziņojumu par iebildumiem, ko tā paziņoja visām šīm vienībām, tostarp prasītājām.

8        Pēc paziņojuma par iebildumiem paziņošanas tā saņēmējiem tika sniegta pieeja Komisijas lietas izmeklēšanas materiāliem.

9        [konfidenciāli]  laikā paziņojuma par iebildumiem adresāti neoficiāli vērsās Komisijā un lūdza turpināt lietas izskatīšanu saskaņā ar izlīguma procedūru, kas paredzēta Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102. pantu], ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 10.a pantā. Komisija nolēma sākt izlīguma procedūru pēc tam, kad visi paziņojuma par iebildumiem adresāti apstiprināja savu gribu piedalīties izlīguma apspriešanā.

10      No [konfidenciāli] līdz [konfidenciāli] starp katru paziņojuma par iebildumiem adresātu un Komisiju notika izlīguma apspriešana. Pēc šīs apspriešanas daži paziņojuma par iebildumiem adresāti katrs iesniedza Komisijai oficiālu izlīguma lūgumu saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 10.a panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “izlīguma dalībnieki”). Prasītājas šādu lūgumu neiesniedza.

11      2016. gada 19. jūlijā Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. pantu un 23. panta 2. punktu, pieņēma Lēmumu C(2016) 4673 final par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (lieta AT.39824 – Kravas automašīnas), kas bija adresēts izlīguma dalībniekiem (turpmāk tekstā – “lēmums par izlīgumu”).

12      Ciktāl prasītājas bija nolēmušas neiesniegt oficiālu izlīguma lūgumu, Komisija attiecībā uz tām turpināja izmeklēšanu parastajā procedūrā (bez izlīguma).

13      2016. gada 23. septembrī prasītājas pēc tam, kad tām bija sniegta piekļuve lietas materiāliem, iesniedza rakstveida atbildi uz paziņojumu par iebildumiem.

14      2016. gada 18. oktobrī prasītājas piedalījās uzklausīšanā.

15      2017. gada 7. aprīlī Komisija saskaņā ar tās paziņojuma par paraugpraksi attiecībā uz lietu izskatīšanu saskaņā ar [LESD] 101. un 102. pantu (OV 2011, C 308, 6. lpp.) 111. punktu nosūtīja Scania AB faktu izklāstu. 2017. gada 23. jūnijā Komisija minēto faktu izklāstu nosūtīja arī Scania CV AB un Scania DE.

16      2017. gada 12. maijā Scania AB iesniedza Komisijai rakstveida apsvērumus par faktu izklāstam pievienotajiem pierādījumiem; šajos apsvērumos bija atspoguļota arī Scania CV AB un Scania DE nostāja.

17      2017. gada 27. septembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

B.      Apstrīdētais lēmums

1.      Kravas automašīnu tirgus struktūra un cenu noteikšanas mehānisms kravas automašīnu nozarē

18      Apstrīdētā lēmuma sākumā Komisija tā 22.–50. apsvērumā iepazīstināja ar kravas automašīnu tirgus un cenu noteikšanas mehānisma struktūru kravas automašīnu nozarē, tostarp attiecībā uz Scania.

a)      Kravas automašīnu tirgus struktūra

19      Attiecībā uz kravas automašīnu tirgus struktūru Komisija norāda, ka tai raksturīga augsta pārskatāmība un koncentrācija, ņemot vērā, ka dalībniekiem ir vairākas iespējas gadā satikties un apspriest tirgus situāciju. Komisijas ieskatā, pateicoties šīm sarunām, dalībniekiem varēja būt precīza informācija par katra no tiem konkurences situāciju (apstrīdētā lēmuma 22. un 23. apsvērums).

20      Komisija arī norāda, ka dalībniekiem, tostarp Scania, nozīmīgajos valstu tirgos ir meitasuzņēmumi, kas rīkojas kā to preču izplatītāji. Šiem valstu izplatītājiem ir pašiem savs koncesionāru tīkls (apstrīdētā lēmuma 25. apsvērums). Komisija norāda, ka Scania savas kravas automašīnas pārdod ar valsts izplatītāju starpniecību; šie valsts izplatītāji ir Scania pilnībā piederoši meitasuzņēmumi visās EEZ valstīs, izņemot [konfidenciāli]. Scania valsts izplatītāji kravas automašīnas, kuras iegādātas galvenajā darījumdarbības vietā, pārdodot koncesionāriem, kas esot vai nu šim uzņēmumam pilnībā piederoši meitasuzņēmumi, vai arī neatkarīgi uzņēmumi. Komisija norāda, ka Vācijā Scania ir [konfidenciāli] koncesionāri, kas ir šim uzņēmumam pilnībā piederoši meitasuzņēmumi (apstrīdētā lēmuma 26. apsvērums).

b)      Cenu noteikšanas mehānisms kravas automašīnu nozarē

21      Attiecībā uz cenu noteikšanas mehānismu Komisija konstatē, ka tas ietver tos pašus posmus visiem iesaistītajiem dalībniekiem un parasti pirmajā posmā sākas ar to, ka galvenā darījumdarbības vieta nosaka sākotnējo bruto cenu skalu. Turklāt, Komisijas ieskatā, otrajā posmā kravas automašīnu pārdošanai dažādos valsts tirgos nosaka transfertcenas, par ko vienojas ražotāju galvenā darījumdarbības vieta un valsts izplatītāji, kuri ir vai nu neatkarīgi uzņēmumi, vai arī galvenajai darījumdarbības vietai pilnībā piederoši uzņēmumi. Turklāt, Komisijas ieskatā, trešajā posmā nosaka cenas, ko koncesionāri maksā izplatītājiem, bet ceturtajā posmā – galīgo neto cenu, kuru maksā patērētāji un par kuru vienojas koncesionāri vai paši ražotāji, ja tie pārdod tieši koncesionāriem vai nozīmīgiem klientiem (apstrīdētā lēmuma 38. apsvērums).

22      Komisija konstatē – lai arī galīgā cena, ko maksā patērētāji, var mainīties (piemēram, saistībā ar dažādu atlaižu piemērošanu dažādos izplatīšanas ķēdes posmos), visas cenas, kuras piemēro katrā izplatīšanas ķēdes posmā, tieši (transfertcenu gadījumā starp galveno darījumdarbības vietu un izplatītāju) vai netieši (tādas cenas gadījumā, ko maksā koncesionārs izplatītājam, vai galapatērētāja maksātās cenas gadījumā) izriet no sākotnējās bruto cenas. Tādējādi, Komisijas ieskatā, atklājas, ka galvenās darījumdarbības vietas noteiktās sākotnējās bruto cenu skalas ir kopīga un būtiska sastāvdaļa to cenu aprēķinos, ko piemēro valsts izplatīšanas ķēžu katrā posmā visā Eiropā (apstrīdētā lēmuma 38. apsvērums). Komisija precizē, ka visi dalībnieki, izņemot [konfidenciāli], laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam noteica bruto cenu skalas, kas sastāvēja no saskaņotām bruto cenām visai EEZ (apstrīdētā lēmuma 40. apsvērums).

c)      Cenu noteikšanas mehānisms uzņēmumā Scania

23      Apstrīdētā lēmuma 41.–50. apsvērumā Komisija ir aprakstījusi cenu noteikšanas mehānismu uzņēmumā Scania un šajā cenu noteikšanā iesaistītos dalībniekus.

24      Saskaņā ar šo aprakstu Scania galvenā darījumdarbības vieta nosaka rūpnīcas bruto cenu skalu (turpmāk tekstā – “FGPL”) visām dažādajām pieejamajām kravas automašīnu daļām (apstrīdētā lēmuma 44. apsvērums). [konfidenciāli].

25      Katrs Scania valsts izplatītājs (piemēram, Scania DE) ar Scania galveno darījumdarbības vietu apspriež “neto cenu izplatītājam” (cenu, ko izplatītājs maksā galvenajai darījumdarbības vietai par katru daļu), pamatojoties uz saņemto FGPL. Neto cenu izplatītājam norāda dokumentā ar nosaukumu “RPU”, kurā atšķirība starp FGPL un neto cenu izplatītājam atspoguļota atlaides veidā. Izplatītājam piešķirtās atlaides nosaka [konfidenciāli] Scania galvenajā darījumdarbības vietā, taču par tām diskutē arī cenu komitejā. Galīgo lēmumu par Scania neto cenu izplatītājam pieņem [konfidenciāli] (apstrīdētā lēmuma 45. apsvērums).

26      Turklāt Scania valsts izplatītājs savu bruto cenu skalu (kas sastāv no neto cenas izplatītājam un peļņas daļas) visām dažādajām pieejamajām kravas automašīnu daļām paziņo Scania koncesionāriem savā teritorijā (apstrīdētā lēmuma 46. apsvērums).

27      Scania koncesionārs ar izplatītāju apspriež “neto cenu koncesionāram”, pamatojoties uz izplatītāja bruto cenu skalu, no tās atņemot būtisku atlaidi, ko saņem koncesionārs (apstrīdētā lēmuma 47. apsvērums).

28      [konfidenciāli].

29      Klienti, kas pērk kravas automašīnas ar Scania koncesionāru starpniecību, maksā “klienta cenu”. “Klienta cenu” veido neto cena koncesionāram, kas paaugstināta atbilstoši koncesionāra peļņas daļai un iespējamām izmaksām, kuras izriet no kravas automašīnas individualizācijas, un samazināta atbilstoši klientam piešķirtajām atlaidēm un veicināšanas pasākumiem (apstrīdētā lēmuma 48. apsvērums). Komisija konstatē, ka cenas izmaiņas jebkurā izplatīšanas ķēdes posmā ierobežoti ietekmē vai nemaz neietekmē patērētāja maksāto galīgo cenu (apstrīdētā lēmuma 48. apsvērums).

30      Komisija konstatē, ka FGPL piemēro visā pasaulē, savukārt neto cenu izplatītājam un izplatītāja bruto cenu skalu piemēro reģionā, kurā izplatītājs darbojas. Tāpat cenu, ko ir apspriedis koncesionārs, piemēro reģionā, kurā darbojas koncesionārs (apstrīdētā lēmuma 49. apsvērums).

31      Apstrīdētā lēmuma 50. apsvērumā ir sniegts grafiks ar dažādiem posmiem cenu noteikšanas mehānismā uzņēmumā Scania, kā tas aprakstīts šā sprieduma 24.–29. punktā. Administratīvajā procesā prasītājas iesniedza grafiku, un tas ir šāds:

d)      Par cenu paaugstināšanas Eiropas līmenī ietekmi uz cenām valsts līmenī

32      Apstrīdētā lēmuma 51. un 52. apsvērumā Komisija ir izvērtējusi cenu paaugstināšanas Eiropas līmenī ietekmi uz cenām valsts līmenī. Šajā ziņā Komisija norāda, ka tādi ražotāju valsts izplatītāji kā Scania DE nav neatkarīgi bruto cenu un bruto cenu skalu noteikšanā un ka visas katrā izplatīšanas ķēdes līdz pat galapatērētājam posmā piemērotās cenas izriet no galvenās darījumdarbības vietas noteiktajām visas Eiropas bruto cenu skalām (apstrīdētā lēmuma 51. apsvērums).

33      Komisijas ieskatā no tā izriet, ka galvenās darījumdarbības vietas izlemta bruto cenu paaugstināšana visas Eiropas bruto cenu skalā nosaka “neto cenas izplatītājam” izmaiņas, proti, tās cenas izmaiņas, ko izplatītājs maksā galvenajai darījumdarbības vietai par kravas automašīnas iegādi. Līdz ar to, Komisijas ieskatā, galvenās darījumdarbības vietas veikta iepriekš minēto bruto cenu paaugstināšana ietekmē arī izplatītāja bruto cenas līmeni, proti, cenu, ko koncesionārs maksā izplatītājam, pat ja galapatērētāja cena nav noteikti mainīta tādā pašā proporcijā vai nav mainīta nemaz (apstrīdētā lēmuma 52. apsvērums).

2.      Koluzīvā saziņa starp Scania un izlīguma dalībniekiem

34      Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka Scania bija piedalījusies koluzīvās sanāksmēs un saziņā ar izlīguma dalībniekiem dažādu forumu ietvaros un dažādos līmeņos, kas laika gaitā mainījās, savukārt uzņēmumi, kuri tajā bija iesaistīti, mērķi un attiecīgās preces palika tie paši (apstrīdētā lēmuma 75. apsvērums).

35      Komisija identificēja trīs koluzīvās saziņas līmeņus.

36      Pirmkārt, Komisija norādīja, ka pārkāpuma pirmajos gados aizliegtās vienošanās dalībnieku augstākās amatpersonas apsprieda savus nodomus attiecībā uz cenām, bruto cenu paaugstināšanu nākotnē, nereti arī patēriņa neto cenu izmaiņām, un nereti šīs amatpersonas arī vienojās par bruto cenu paaugstināšanu. Apstrīdētajā lēmumā Komisija atsaucās uz šo koluzīvās saziņas līmeni kā uz “vadošo struktūrvienību līmeni” (top management). Komisija piebilda, ka sanāksmēs vadošo struktūrvienību līmenī aizliegtās vienošanās dalībnieki vienojās tostarp par laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar standartiem Euro 3 līdz Euro 5 atbilstošu kravas automašīnu modeļu ieviešanu, un dažos gadījumos tika panākta vienošanās neieviest attiecīgās tehnoloģijas pirms kāda noteikta datuma (apstrīdētā lēmuma 75. apsvērums). Komisija norādīja, ka sanāksmes vadošo struktūrvienību līmenī notika no 1997. līdz 2004. gadam (apstrīdētā lēmuma 327. apsvēruma a) punkts).

37      Otrkārt, Komisija norādīja, ka ierobežotā laikposmā un vienlaikus ar sanāksmēm vadošo struktūrvienību līmenī notika apspriešanās starp aizliegtās vienošanās dalībnieku galvenās darījumdarbības vietas vidējā līmeņa vadītājiem; tajās bez tehniskās informācijas apmaiņas tika runāts arī par cenām un bruto cenu paaugstināšanu. Apstrīdētajā lēmumā Komisija atsaucās uz šo koluzīvās saziņas līmeni kā uz “galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmeni” (lower headquarters level) (apstrīdētā lēmuma 75. apsvērums). Komisija norādīja, ka sanāksmes galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī notika no 2000. līdz 2008. gadam (apstrīdētā lēmuma 327. apsvēruma a) punkts).

38      Treškārt, Komisija norādīja, ka pēc euro ieviešanas un pēc tam, kad gandrīz visi kravas automašīnu ražotāji ieviesa bruto cenu skalas Eiropas līmenī, aizliegtās vienošanās dalībnieki turpināja sistemātiski saskaņot nodomus attiecībā uz nākotnē piemērojamajām cenām ar Vācijas meitasuzņēmumu starpniecību. Apstrīdētajā lēmumā Komisija atsaucās uz šo koluzīvās saziņas līmeni kā uz “Vācijas līmeni” (German level meetings). Komisija precizēja, ka, tāpat kā saziņā aizliegtās vienošanās pirmajos gados, Vācijas meitasuzņēmumu pārstāvji apsprieda nākotnē piemērojamo bruto cenu paaugstināšanu, kā arī laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar tehnoloģiju vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 5 un Euro 6 ieviešanu. Viņi apmainījās arī ar citu sensitīvu komercinformāciju (apstrīdētā lēmuma 76. apsvērums). Komisija norādīja, ka sanāksmes Vācijas līmenī notika no 2004. gada (apstrīdētā lēmuma 327. apsvēruma a) punkts).

3.      LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošana

a)      Nolīgumi un saskaņotas darbības

39      Komisija uzskatīja – lietas materiālos sniegtie dokumentārie pierādījumi apliecina, ka iepriekš minētā saziņa attiecās uz:

–        aizliegtās vienošanās dalībnieku plānotajām izmaiņām attiecībā uz bruto cenām, bruto cenu skalām, šo izmaiņu piemērošanas grafiku, kā arī dažos gadījumos uz informācijas apmaiņu par plānotajām neto cenu izmaiņām vai klientiem piedāvāto atlaižu izmaiņām (apstrīdētā lēmuma 212. apsvēruma a) punkts);

–        datumu, kurā tiek ieviestas tehnoloģijas vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6, kā arī ar šo tehnoloģiju ieviešanu saistīto izmaksu pārnešanu (apstrīdētā lēmuma 212. apsvēruma b) punkts);

–        apmaiņu ar citu no konkurences viedokļa sensitīvu informāciju, piemēram, mērķa tirgus daļām, spēkā esošajām neto cenām un atlaidēm, bruto cenu skalām (pat pirms to stāšanās spēkā), kravas automašīnu konfiguratoriem, pasūtījumiem un krājumu stāvokli (apstrīdētā lēmuma 212. apsvēruma c) punkts).

40      Komisija norādīja, ka dalībniekiem bija daudzpusēja saziņa dažādos līmeņos un ka nereti tiem bija kopīga saziņa un sanāksmes dažādos līmeņos. Komisijas ieskatā šī saziņa bija savstarpēji saistīta satura, datuma, atsaukšanās citam uz citu un savā starpā tālāk nodotās iegūtās informācijas ziņā (apstrīdētā lēmuma 213. apsvērums).

41      Komisija uzskatīja, ka šīs darbības bija noteikta veida saskaņošana un sadarbība, un ar to palīdzību dalībnieki ar risku saistīto konkurenci apzināti aizstāja ar savstarpēju praktisku sadarbību. Pēc Komisijas domām, aplūkojamā rīcība izpaudās kā nolīgums vai saskaņotas darbības un tajā konkurējošie uzņēmumi atturējās neatkarīgi noteikt tirdzniecības politiku, ko tie plānoja īstenot tirgū, bet drīzāk ar tiešu saziņu saskaņoja rīcību attiecībā uz cenām un apņēmās saskaņoti aizkavēt tehnoloģiju ieviešanu (apstrīdētā lēmuma 214. apsvērums). Komisijas ieskatā sistemātiskā piedalīšanās koluzīvā saziņā radīja savstarpējas saprašanās gaisotni attiecībā uz dalībnieku cenu noteikšanas politiku (apstrīdētā lēmuma 215. apsvērums).

42      Komisija norādīja, ka Scania regulāri piedalījās dažāda veida koluzīvās darbībās visā pārkāpuma laikposmā, un secināja, ka pārkāpums, kurā Scania piedalījās, ir uzskatāms par nolīgumu un/vai saskaņotu darbību LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta izpratnē (apstrīdētā lēmuma 229. apsvērums).

b)      Konkurences ierobežojums

43      Komisija norādīja, ka pretkonkurences rīcības mērķis šajā gadījumā bija ierobežot konkurenci (apstrīdētā lēmuma 236. apsvērums).

44      Komisijas ieskatā nolīgumu un saskaņotu darbību kopuma, ko var kvalificēt kā konkurences ierobežojumu, galvenais aspekts bija cenu un bruto cenu paaugstināšanas saskaņošana, izmantojot saziņu attiecībā uz cenām, datuma saskaņošanu un tādu papildu izmaksu saskaņošanu, kuras izriet no jauno, emisiju standartiem atbilstošo kravas automašīnu laišanas tirgū, un attiecībā uz apmaiņu ar konkurences ziņā sensitīvu informāciju (apstrīdētā lēmuma 237. apsvērums).

45      Komisija norādīja, ka Scania piedalījās šā sprieduma 39. punktā aprakstītajā koluzīvajā saziņā un ka nolīgumu un saskaņotu darbību kopuma, kurā tā piedalījās, mērķis bija ierobežot konkurenci LESD 101. panta izpratnē (apstrīdētā lēmuma 238. un 239. apsvērums).

c)      Vienots un turpināts pārkāpums

46      Komisija uzskatīja, ka nolīgumi un/vai saskaņotas darbības starp Scania un izlīguma dalībniekiem laikposmā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim bija vienots un turpināts pārkāpums, uz ko attiecas LESD 101. panta 1. punkts un EEZ līguma 53. pants. Pārkāpums izpaudās kā kolūzija attiecībā uz cenām un bruto cenu paaugstināšanu EEZ teritorijā vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnām, kā arī attiecībā uz laika grafiku un ar tehnoloģiju ieviešanu vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6 saistīto izmaksu pārnešanu (apstrīdētā lēmuma 315. apsvērums).

47      Konkrētāk, Komisija uzskatīja, ka, izmantojot pretkonkurences saziņu, dalībnieki rīkojās saskaņā ar kopēju plānu, kuram bija vienots pretkonkurences mērķis, ka Scania apzinājās koluzīvās saziņas tīkla vispārējo darbības jomu un būtiskās īpašības vai arī šim uzņēmumam tas bija jāapzinās un ka tam bija nodoms ar savu rīcību sekmēt aizliegto vienošanos (apstrīdētā lēmuma 316. apsvērums).

48      Komisija norādīja, ka vienotais pretkonkurences mērķis bija ierobežot konkurenci vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu tirgū EEZ teritorijā. Šis mērķis esot sasniegts ar darbībām, kas samazināja dalībnieku stratēģisko nenoteiktību attiecībā uz nākotnē piemērojamajām cenām un bruto cenu paaugstināšanu, kā arī attiecībā uz laika grafiku un ar vides standartiem atbilstošu kravas automašīnu ieviešanu saistīto izmaksu pārnešanu (apstrīdētā lēmuma 317. apsvērums).

d)      Pārkāpuma ģeogrāfiskais tvērums

49      Komisija uzskatīja, ka pārkāpuma ģeogrāfiskais tvērums iekļāva visu EEZ teritoriju visā pārkāpuma laikposmā (apstrīdētā lēmuma 386. apsvērums).

4.      Adresāti

50      Pirmkārt, Komisija apstrīdēto lēmumu adresēja uzņēmumiem Scania CV AB un Scania DE, kurus tā uzskatīja par tieši atbildīgiem par pārkāpumu šādos laikposmos:

–        Scania CV AB laikposmā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2009. gada 27. februārim;

–        Scania DE laikposmā no 2004. gada 20. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim (apstrīdētā lēmuma 410. apsvērums).

51      Otrkārt, Komisija arī norādīja, ka laikposmā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim uzņēmumam Scania AB tieši vai netieši piederēja visas uzņēmuma Scania CV AB akcijas, un tam savukārt tieši vai netieši piederēja visas uzņēmuma Scania DE akcijas (apstrīdētā lēmuma 411. apsvērums). Līdz ar to Komisija norādīja, ka tā adresēja apstrīdēto lēmumu arī turpmāk minētajām struktūrām, kuras tiekot kopīgi un solidāri uzskatītas par atbildīgām kā mātesuzņēmumi:

–        uzņēmumam Scania AB kā atbildīgajam, pirmām kārtām, par uzņēmuma Scania CV AB rīcību laikposmā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2009. gada 27. februārim un, otrām kārtām, par uzņēmuma Scania DE rīcību laikposmā no 2004. gada 20. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim;

–        uzņēmumam Scania CV AB kā atbildīgajam par uzņēmuma Scania DE rīcību laikposmā no 2004. gada 20. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim (apstrīdētā lēmuma 412. apsvērums).

52      Komisija secināja, ka apstrīdētā lēmuma adresāti ir struktūras Scania AB, Scania CV AB un Scania DE (apstrīdētā lēmuma 413. apsvērums).

5.      Naudas soda aprēķins

53      Šajā gadījumā Komisija naudas soda aprēķināšanai piemēroja Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai”).

a)      Naudas soda pamatsumma

54      Pirmkārt, pārdošanas apjoma vērtība tika aprēķināta, pamatojoties uz prasītāju EEZ teritorijā sasniegto lielas noslodzes kravas automašīnu pārdošanas apjomu (kas tika pielāgots, ņemot vērā EEZ teritorijas izmaiņas) 2010. gadā, kas ir pēdējais pilnais pārkāpuma gads (apstrīdētā lēmuma 429.–431. apsvērums). Komisija aprēķināja, ka šī summa atbilda [konfidenciāli] EUR.

55      Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā to, cik liela bija prasītāju pārdošanas apjoma vērtība, prevencijas un samērīguma mērķus, kas ir pamatā Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktam, varēja sasniegt, neizmantojot prasītāju lielas noslodzes kravas automašīnu pārdošanas apjoma kopējo vērtību 2010. gadā. Līdz ar to, piemērojot pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu, Komisija nolēma ņemt vērā tikai daļu pārdošanas apjoma kopējās vērtības, aprēķinot naudas sodu, proti, summu [konfidenciāli] EUR apmērā (apstrīdētā lēmuma 432. un 433. apsvērums). Komisija uzsvēra, ka pārdošanas apjoma vērtības procentuālā daļa, ko tā izmantoja attiecībā uz Scania, bija tāda pati kā procentuālā daļa, kas lēmumā par izlīgumu tika izmantota attiecībā uz izlīguma dalībniekiem (apstrīdētā lēmuma 432. apsvērums in fine).

56      Otrkārt, attiecībā uz pārkāpuma smagumu Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā, pirmām kārtām, to, ka nolīgumi par cenu saskaņošanu paša to rakstura dēļ LESD 101. pantā un EEZ līguma 53. pantā ir minēti starp vissmagākajiem pārkāpumiem, otrām kārtām, apstākli, ka aizliegtā vienošanās attiecās uz visu EEZ teritoriju, un, trešām kārtām, uzņēmumu, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, lielo kopējo tirgus daļu (kas pārsniedza 90 %), šajā gadījumā tika izmantots pārkāpuma smaguma koeficients (proti, izmantotā pārdošanas apjoma vērtības procentuālā daļa) 17 % (apstrīdētā lēmuma 434.–437. apsvērums).

57      Treškārt, ņemot vērā to, cik ilgi Scania piedalījās pārkāpumā, Komisija no šā sprieduma 56. punkta izrietošo summu reizināja ar 14, kas ir piedalīšanās pārkāpumā gadu skaits (apstrīdētā lēmuma 438. un 439. apsvērums).

58      Ceturtkārt, saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 25. punktu Komisija pamatsummai pieskaitīja papildu summu (iestāšanās maksu) 17 % apmērā no izmantotās pārdošanas apjoma vērtības (apstrīdētā lēmuma 440. un 441. apsvērums).

59      Pamatojoties uz šiem aprēķiniem, Komisija noteica naudas soda pamatsummu 880 523 000 EUR apmērā (apstrīdētā lēmuma 442. apsvērums).

b)      Naudas soda galīgā summa

60      Komisija uzskatīja, ka šajā gadījumā nepastāvēja vainu pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi, kas varētu likt mainīt uzņēmumam Scania uzliktā naudas soda pamatsummu (apstrīdētā lēmuma 444. apsvērums). Līdz ar to tā secināja, ka naudas soda galīgā summa ir 880 523 000 EUR un ka šī summa nepārsniedz maksimālo likumisko robežvērtību, kas ir 10 % no Scania apgrozījuma (apstrīdētā lēmuma 445.–447. apsvērums).

6.      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa

61      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir izteikta šādi:

“1. pants

Šādas uzņēmuma Scania juridiskās struktūras, saskaņojot cenas un bruto cenu paaugstināšanu EEZ teritorijā vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnām un saskaņojot laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar tehnoloģiju vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz 6 ieviešanu, pārkāpa LESD 101. pantu un EEZ [līguma] 53. pantu šādos laikposmos:

a)      Scania AB (publ) laikposmā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim;

b)      Scania CV AB (publ) laikposmā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim;

c)      Scania DE laikposmā no 2004. gada 20. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim.

2. pants

Par 1. pantā minēto pārkāpumu tiek uzlikti šādi naudas sodi:

uzņēmumam Scania AB (publ) un uzņēmumam Scania CV AB (publ) kopīgi un solidāri 880 523 000 EUR, no kuriem uzņēmums Scania DE ir kopīgi un solidāri atbildīgs par 440 003 282 EUR samaksu.

[..]”

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

62      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 11. decembrī, prasītājas cēla šo prasību.

63      Ar 2019. gada 20. februāra vēstuli Vispārējās tiesas kanceleja informēja lietas dalībniekus par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu.

64      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 11. martā, prasītājas iesniedza pieteikumu par tiesas sēdes rīkošanu mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai. Komisija noteiktajā termiņā nepauda viedokli par tiesas sēdes rīkošanu.

65      Tā kā, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 5. punktu, šīs tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas desmitajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

66      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (desmitā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

67      Pēc desmitās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

68      Ar COVID‑19 saistītās sanitārās krīzes kontekstā tiesas sēde, kas bija paredzēta 2020. gada 2. aprīlī, tika pārcelta.

69      Tā kā viens no desmitās palātas paplašinātā sastāvā locekļiem nevarēja piedalīties, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs norīkoja Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieku papildināt desmito palātu paplašinātā sastāvā un tādējādi pildīt tās priekšsēdētāja pienākumus.

70      Ar 2020. gada 5. jūnija vēstuli prasītājas, pamatojoties uz Reglamenta 66. pantu, lūdza nepubliskot noteiktus datus, kas minēti tiesas sēdes ziņojumā. Ar tās pašas dienas vēstuli Komisija ar to pašu pamatojumu lūdza nepubliskot noteiktus datus, kas minēti it īpaši tiesas sēdes ziņojumā un galīgajā nolēmumā.

71      Ar 2020. gada 5. jūnija vēstuli Komisija, pamatojoties uz Reglamenta 109. panta 2. punktu, lūdza izskatīt lietu slēgtā sēdē. Prasītājas iesniedza savus apsvērumus par šo lūgumu 2020. gada 9. jūnijā.

72      2020. gada 12. jūnijā Vispārējā tiesa nolēma izskatīt lietu slēgtā tiesas sēdē.

73      Lietas dalībnieku paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2020. gada 18. jūnija tiesas sēdē.

74      Tiesas sēdē Vispārējā tiesa lietas dalībniekiem norādīja, ka tā uzskata par nepieciešamu strīda atrisināšanai vērtēt noteiktus dokumentus, kas minēti apstrīdētajā lēmumā.

75      Pēc precizējumiem, kurus 2020. gada 23. jūnija vēstulē Komisija sniedza par šā sprieduma 74. punktā minēto dokumentu saturu un juridisko statusu, Vispārējā tiesa ar 2020. gada 14. jūlija rīkojumu noteica pierādījumu savākšanas pasākumu un procesa organizatorisko pasākumu, ar ko lūdza Komisiju iesniegt minētos dokumentus. Komisija izpildīja Vispārējās tiesas lūgumu noteiktajā termiņā.

76      Tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta 2020. gada 26. oktobrī.

77      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti, daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu un samazināt tā naudas soda apmēru, kas tām uzlikts atbilstoši LESD 261. pantam un Regulas Nr. 1/2003 31. pantam;

–        katrā ziņā aizstāt ar savu vērtējumu Komisijas vērtējumu par tām uzliktā naudas soda apmēru un samazināt to atbilstoši LESD 261. pantam un Regulas Nr. 1/2003 31. pantam;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

78      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par noteiktu datu nepubliskošanu

79      2020. gada 5. jūnija vēstulē (skat. šā sprieduma 70. punktu) Komisija lūdza nepubliskot it īpaši noteiktus datus, kurus izlīguma dalībnieki bija tai lūguši izlaist apstrīdētā lēmuma nekonfidenciālajā versijā. Komisija informēja Vispārējo tiesu, ka saistībā ar šiem pēdējiem minētajiem lūgumiem izlīguma dalībnieki bija vērsušies pie uzklausīšanas amatpersonas, pamatojoties uz Komisijas priekšsēdētāja Lēmuma 2011/695/ES (2011. gada 13. oktobris) par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā (OV 2011, L 275, 29. lpp.) 8. pantu, un ka tobrīd uzklausīšanas amatpersona vēl nebija skatījusi iepriekš minētos izlīguma dalībnieku lūgumus.

80      Piemērojot Reglamenta 66. pantu, Vispārējai tiesai ir jāsaskaņo tiesas nolēmumu publiskuma princips, no vienas puses, un tiesības uz personas datu aizsardzību, kā arī tiesības uz dienesta noslēpuma aizsardzību, no otras puses, ņemot vērā arī sabiedrības tiesības saskaņā ar principiem, kas ietverti LESD 15. pantā, piekļūt tiesas nolēmumiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 5. oktobris, Broughton/Eurojust, T‑87/19, nav publicēts, EU:T:2020:464, 49. punkts).

81      Saistībā ar šo saskaņošanas uzdevumu Vispārējā tiesa šajā gadījumā nolēma attiecībā uz šā sprieduma nekonfidenciālo versiju anonimizēt fizisko personu vārdus un aizklāt pārējo juridisko personu nosaukumus, izņemot prasītājas. Tā nolēma arī aizklāt noteiktus datus, kas saistīti it īpaši ar cenu noteikšanas mehānismu uzņēmumā Scania un šim uzņēmumam uzliktā naudas soda aprēķinu, jo šīs informācijas aizklāšana neietekmē sprieduma nekonfidenciālās versijas izpratni.

82      Turpretī Vispārējā tiesa nolēma sprieduma nekonfidenciālajā versijā neaizklāt datus, ko izlīguma dalībnieki savos lūgumos ir snieguši Komisijai (skat. šā sprieduma 79. punktu). Daži no šiem datiem ir secināmi no Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta tīmekļvietnē publicēto dokumentu satura un līdz ar to ir publiski pieejami. Daži citi dati attiecas uz izlīguma dalībnieku un Scania rīcības juridisko kvalifikāciju vai sniedz faktiskus precizējumus par šo rīcību. Šo datu aizklāšana ietekmētu sabiedrības spēju izprast Vispārējās tiesas spriedumu.

83      Komisijas minētais apstāklis, ka uzklausīšanas amatpersona vēl nebija skatījusi izlīguma dalībnieku lūgumus, neietekmē Vispārējās tiesas vērtējumu. Uzklausīšanas amatpersonas vērtējums attiecas uz apstrīdētā lēmuma nekonfidenciālas versijas sagatavošanu, savukārt Vispārējās tiesas veiktais vērtējums atbilstoši Reglamenta 66. pantam attiecas uz sprieduma nekonfidenciālas versijas sagatavošanu. Līdz ar to šo abu vērtējumu priekšmeti ir atšķirīgi un tādējādi Vispārējai tiesai ir jāstrādā neatkarīgi no procedūras, ko veic uzklausīšanas amatpersona.

B.      Par lietas būtību

84      Prasības atbalstam prasītājas ir izvirzījušas deviņus pamatus.

85      Saistībā ar pirmo pamatu prasītājas min tiesību uz aizstāvību, labas pārvaldības principa un nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu, kas izriet it īpaši no tā, ka lēmums par izlīgumu tika pieņemts pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Saistībā ar otro pamatu, kas attiecas uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 48. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. un 2. punkta pārkāpumu, prasītājas būtībā pārmet Komisijai, ka tā prasītājām liedza piekļuvi visām [konfidenciāli] un [konfidenciāli] sniegtajām atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem.

86      Trešais, ceturtais, piektais, sestais un septītais pamats, kuri attiecas it īpaši uz LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta kļūdainu piemērošanu, būtībā attiecas uz Komisijas secinājumu par vienota un turpināta pārkāpuma esamību šajā gadījumā un par tā attiecināšanu uz Scania.

87      Saistībā ar astoto pamatu, kas attiecas uz LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta, kā arī Regulas Nr. 1/2003 25. panta kļūdainu piemērošanu, prasītājas pārmet Komisijai, ka tā prasītājām ir uzlikusi naudas sodu par rīcību, attiecībā uz kuru ir iestājies noilgums, un katrā ziņā nav ņēmusi vērā apstākli, ka minētā rīcība nebija turpināta.

88      Devītais pamats attiecas uz samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu saistībā ar naudas soda apmēru. Pamatojoties uz šo pamatu, prasītājas arī lūdz Vispārējo tiesu, pakārtoti, samazināt naudas soda apmēru, piemērojot LESD 261. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu.

1.      Par pirmo pamatu – tiesību uz aizstāvību, labas pārvaldības principa un nevainīguma prezumpcijas pārkāpums

89      Pirmā pamata atbalstam prasītājas būtībā norāda, ka lēmums par izlīgumu un apstrīdētais lēmums, kuri tika pieņemti, pamatojoties uz tiem pašiem iebildumiem, kas izvirzīti paziņojumā par iebildumiem, kurš adresēts gan izlīguma dalībniekiem, gan prasītājām, attiecas uz to pašu apgalvoto aizliegto vienošanos un abi šie lēmumi balstās uz tiem pašiem faktiem un pierādījumiem.

90      Pamatojoties uz šo premisu, pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pārkāpjot viņu tiesības uz aizstāvību, kas nostiprinātas Hartas 48. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. un 2. punktā, jo Komisija lēmumā par izlīgumu veica faktu juridisko kvalifikāciju un rīcību, kurā uzņēmums Scania bijis līdzdalīgs, kvalificēja kā pārkāpumu, pirms Scania bija iespēja efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

91      Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu veikt rūpīgu un objektīvu vērtējumu, kas izriet no labas pārvaldības principa, kurš nostiprināts Hartas 41. panta 1. punktā, ciktāl, pieņemot lēmumu par izlīgumu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, tā vairs nevarēja rīkoties objektīvi un objektīvi izvērtēt Scania izvirzītos pierādījumus un argumentus saistībā ar procedūru, kas noslēgusies ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu.

92      Prasītājas piebilst, ka šajos apstākļos pat pilnīga Vispārējās tiesas veikta pārbaude par pierādījumiem, uz kuriem balstās Komisija un kuri minēti lietas materiālos, nenovērstu tādējādi pieļauto Hartas 41. panta 1. punkta pārkāpumu.

93      Treškārt, prasītājas apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpta nevainīguma prezumpcija, kuras ievērošana ir garantēta ar Hartas 48. panta 1. punktu. Konkrētāk, tās apgalvo, ka lēmumā par izlīgumu ir noteikta Komisijas galīgā nostāja attiecībā uz tiem pašiem faktiem kā paziņojumā par iebildumiem minētie un ir secināts, ka šie fakti, kuru īstenošanā esot bijusi līdzdalīga arī Scania, ir pārkāpums. Šis paziņojums pārsniedzot tikai Scania iespējamas atbildības pieminēšanu, un līdz ar to esot pārkāptas tiesības uz nevainīguma prezumpciju, kuras esot bijis jāattiecina uz uzņēmumu Scania, kamēr Komisija nav pierādījusi pretējo.

94      Prasītāju ieskatā, uzskatot, ka nevainīguma prezumpcijas pārkāpumam nav nozīmes, ciktāl tas nav licis Komisijai pieņemt “sliktu” lēmumu, proti, lēmumu, kurā pārkāpuma konstatējums nav pietiekami pamatots ar pierādījumiem, praksē šai prezumpcijai tiek atņemts tās saturs vai mērķis, jo, ja prasītāja varētu pierādīt, ka lēmums ir bijis kļūdains, tai nebūtu nepieciešams atsaukties uz jebkādu lietas taisnīgas izskatīšanas pārkāpumu.

95      Prasītājas secina – ņemot vērā to, ka lēmums par izlīgumu tika pieņemts pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Komisija šo pēdējo lēmumu attiecībā uz Scania nevarēja pieņemt pilnīgi objektīvi un neatgriezeniski nepārkāpjot šā uzņēmuma tiesības tikt uzklausītam un nevainīguma prezumpciju attiecībā pret to.

96      Komisija apstrīd prasītāju argumentus un lūdz pirmo pamatu noraidīt.

97      Iesākumā ir jānorāda, kā prasītājas apliecināja tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, ka saistībā ar pirmo pamatu tās apstrīd Komisijas veiktās procedūras “hibrīda” raksturu, kas šīs lietas apstākļos esot izraisījis apgalvotos pārkāpumus, proti, nevainīguma prezumpcijas principa, objektivitātes pienākuma un uzņēmuma Scania, kurš izstājās no izlīguma procedūras, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. It īpaši apstāklis, ka lēmums par izlīgumu tika pieņemts pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, vēl palielinot šo pārkāpumu smagumu.

98      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 773/2004 10.a pantā “Izlīguma procedūra karteļu lietās” ir paredzēts:

“1.      Pēc lietas izskatīšanas uzsākšanas saskaņā ar Regulas [..] Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu Komisija var noteikt termiņu, kādā puses var rakstiski paziņot, ka tās ir gatavas piedalīties izlīguma apspriešanā, ņemot vērā iespējamo izlīguma iesniegumu iesniegšanu. Komisijai nav jāņem vērā atbildes, kas saņemtas pēc minētā termiņa beigām.

[..]

2.      Komisija pusēm, kas piedalās izlīguma apspriešanā, var darīt zināmus:

a)      iebildumus, ko tā paredz vērst pret tām;

b)      pierādījumus, kas izmantoti, nosakot paredzamos iebildumus;

c)      lietā konkrētajā brīdī iekļauto pieejamo dokumentu nekonfidenciālus variantus, ja puses lūgums ir pamatots, lai dotu pusei iespēju noskaidrot savu pozīciju attiecībā uz konkrēto laika posmu vai jebkuru citu īpašu karteļa aspektu; kā arī

d)      iespējamo soda naudas diapazonu.

[..]

Ja izlīguma apspriešana turpinās, Komisija var noteikt termiņu, kādā puses var apņemties iesaistīties izlīguma procedūrā, iesniedzot izlīguma iesniegumus, kas atspoguļo izlīguma apspriešanas rezultātus, un atzīstot savu līdzdalību [LESD] 101. panta pārkāpumā, kā arī savu atbildību par šo pārkāpumu. [..] Pirms Komisija nosaka termiņu izlīguma iesniegumu iesniegšanai, attiecīgajām pusēm ir tiesības saņemt pirmajā daļā minēto informāciju, ko atklāj savlaicīgi pēc pušu lūguma. Komisijai nav jāņem vērā izlīguma iesniegumi, kas saņemti pēc minētā termiņa beigām. [..]

3.      Ja pusēm iesniegtais paziņojums par iebildumiem atspoguļo to izlīguma iesniegumu saturu, attiecīgās puses Komisijas noteiktajā termiņā savās rakstiskajās atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem apstiprina, ka tām adresētais paziņojums par iebildumiem atspoguļo to izlīguma iesniegumu saturu. Pēc tam Komisija, apspriedusies ar Padomdevēju komiteju aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa jautājumos saskaņā ar Regulas [..] Nr. 1/2003 14. pantu, var pāriet pie lēmuma pieņemšanas saskaņā ar Regulas [..] Nr. 1/2003 7. un 23. pantu.

4.      Komisija procedūras laikā jebkurā brīdī var lemt neturpināt izlīguma apspriešanu konkrētajā lietā vai neturpināt to ar vienu vai vairākām lietas pusēm, ja tā uzskata, ka ir iespējams nesasniegt procedūras efektivitāti.”

99      Uzreiz ir jānorāda, ka šī norma neliedz un neizslēdz to, ka Komisija var turpināt “hibrīda” procedūru, piemērojot LESD 101. pantu.

100    Turklāt Vispārējā tiesa jau ir atzinusi, ka Komisijai ir tiesības izmantot šādu “hibrīda” procedūru un piemērot izlīguma procedūru uzņēmumiem, kuri iesniedz izlīguma iesniegumus, vienlaikus turpinot procedūru, ko reglamentē Regulas Nr. 773/2004 vispārīgie noteikumi, nevis noteikumi, kas regulē izlīguma procedūru, attiecībā uz uzņēmumiem, kuri nevēlas iesniegt šādus izlīguma iesniegumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 70., 71. un 104. punkts, kas apstiprināts apelācijas kārtībā ar spriedumu, 2017. gada 12. janvāris, Timab Industries un CFPR/Komisija, C‑411/15 P, EU:C:2017:11, 119. un 136. punkts).

101    Tāpat Vispārējā tiesa ir arī apstiprinājusi, ka Komisija var vispirms pieņemt lēmumu par izlīgumu attiecībā uz dalībniekiem, kuri ir nolēmuši iesaistīties izlīgumā, un pēc tam – lēmumu pēc parastā procesa attiecībā uz dalībniekiem, kas ir nolēmuši neiesaistīties izlīgumā, tomēr ar nosacījumu, ka tā ievēro nevainīguma prezumpcijas principu, it īpaši tad, ja lēmuma par izlīgumu pieņemšana neprasa noteikt dalībnieka, kurš neiesaistās izlīgumā, atbildību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 10. novembris, Icap u.c./Komisija, T‑180/15, EU:T:2017:795, 265.–268. punkts, kas apelācijas tiesvedībā apstiprināts ar spriedumu, 2019. gada 10. jūlijs, Komisija/Icap u.c., C‑39/18 P, EU:C:2019:584).

102    Kā apgalvo Komisija, aizkavēt jebkādu izlīguma procedūru vai atteikties no tās tāpēc, ka viens no attiecīgajiem uzņēmumiem, kā šajā gadījumā Scania, ir izstājies no šīs procedūras, būtu pretrunā izlīguma procedūras mērķim, kas noteikts Komisijas Regulas (EK) Nr. 622/2008 (2008. gada 30. jūnijs), ar ko groza Regulu Nr. 773/2004 attiecībā uz izlīguma procedūras kārtību karteļu lietās (OV 2008, L 171, 3. lpp.), 4. apsvērumā; šis mērķis ir nodrošināt lietu, kuras attiecas uz uzņēmumiem, kas ir izvēlējušies iesaistīties izlīgumā, ātrāku un efektīvāku izskatīšanu. Tomēr minētā mērķa īstenošana nedrīkst kaitēt prasībām, kas saistītas ar nevainīguma prezumpcijas principa un objektivitātes pienākuma ievērošanu.

103    Šīs lietas apstākļi, kurus prasītājas uzsvēra tiesas sēdē, proti, tas, ka paziņojums par iebildumiem pilnībā tika adresēts visiem dalībniekiem un ka tiem tika sniegta pilnīga piekļuve lietas izmeklēšanas materiāliem, neļauj secināt, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, ka tas, ka Komisija izmantoja “hibrīda” procedūru, kura sadalīta laikā, neļāva īstenot šādu ātruma un efektivitātes mērķi. Uz šo mērķi attiecas arī citi apstākļi, kas raksturo izlīguma procedūru, tādi kā apstāklis, ka izlīguma dalībnieki nepārprotami atzīst savu atbildību pārkāpumā, pieņem, ka tie var ierobežotā apmērā izmantot tiesības uz aizstāvību, kā arī piekrīt naudas sodu apmēram (skat. Komisijas paziņojuma par izlīguma procedūras kārtību karteļu lietās, lai pieņemtu lēmumus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 7. un 23. pantu (OV 2008, C 167, 1. lpp.), 20. un 21. punktu).

104    Līdz ar to, pretēji tam, ko būtībā apgalvo prasītājas, “hibrīda” procedūras, piemērojot LESD 101. pantu, kurās lēmuma par izlīgumu un lēmuma parastajā kārtībā pieņemšana ir sadalītas laikā, pašas par sevi jebkuros apstākļos nenozīmē nevainīguma prezumpcijas, tiesību uz aizstāvību vai objektivitātes pienākuma pārkāpumu un to sekas neizbēgami nav šo principu un tiesību pārkāpums, kā izriet no šā sprieduma 100. un 101. punktā atgādinātās judikatūras.

105    No tā izriet, ka Komisijai ir tiesības izmantot šādu “hibrīda” procedūru, pieņemot lēmumu par izlīgumu pirms apstrīdētā lēmuma, tomēr ar nosacījumu, ka tiek pilnā mērā nodrošināta šo principu un tiesību ievērošana.

106    Tādējādi ir jāpārbauda, vai šīs lietas apstākļos Komisija ievēroja nevainīguma prezumpciju un savu objektivitātes pienākumu attiecībā pret Scania, kā arī šā uzņēmuma tiesības uz aizstāvību.

107    Prasītājas savus pirmajā pamatā ietvertos iebildumus pamato galvenokārt ar premisu, ka lēmuma par izlīgumu un apstrīdētā lēmuma pamatā ir tie paši fakti un tie paši pierādījumi. Šajā ziņā tās atsaucas uz tādiem faktiem, kuri ir saistīti ar izlīguma dalībnieku rīcību, kā lēmuma par izlīgumu 3. punktā aprakstītie, bet kuri “noteikti ietver Scania”, un tādējādi to uzņēmumu lokam, kuru rīcība tika juridiski kvalificēta lēmumā par izlīgumu, neaprobežojoties tikai ar šā lēmuma adresātiem, bet ietverot arī Scania. Prasītājas arī apgalvo, ka nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpums izriet no tā, ka lēmums par izlīgumu un apstrīdētais lēmums tika pieņemti, pamatojoties uz tiem pašiem iebildumiem, kas tika izvirzīti paziņojumā par iebildumiem, kurš bija adresēts gan izlīguma dalībniekiem, gan prasītājām.

108    Šajā ziņā attiecībā uz iebildumu par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu ir jāatgādina, ka šis princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas tagad ir minēts Hartas 48. panta 1. punktā un kas ir piemērojams procesos par uzņēmumiem piemērojamo konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt uzlikti naudas sodi un kavējuma naudas (skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 72. un 73. punkts un tajos minētā judikatūra).

109    Hartas 48. pants atbilst Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 2. un 3. punktam, kā tas izriet no paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu. Atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam no tā izriet, ka, interpretējot Hartas 48. pantu, kā minimālās aizsardzības standarts ir jāņem vērā ECPAK 6. panta 2. un 3. punkts un ir jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūra par ECPAK 6. panta 2. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, AH u.c. (Nevainīguma prezumpcija), C‑377/18, EU:C:2019:670, 41. un 42. punkts). Hartas 52. panta 3. punktā ir noteikts pienākums tajā ietvertajām tiesībām piešķirt tādu pašu nozīmi un piemērošanas jomu kā atbilstošajām tiesībām, kas ir garantētas ECPAK (skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Schindler Holding u.c./Komisija, C‑501/11 P, EU:C:2013:522, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

110    Turklāt ir jānorāda, ka ECT 2011. gada 27. septembra spriedumā lietā A. Menarini Diagnostics S.R.L. pret Itāliju (CE:ECHR:2011:0927JUD004350908, 39.–44. punkts), kas attiecas uz sodu, kuru Itālijas konkurenci regulējošā iestāde piemērojusi tādu pretkonkurences darbību dēļ, kas līdzīgas darbībām, kurās tiek vainotas prasītājas, ECT uzskatīja, ka, ņemot vērā piemērotā naudas soda ievērojamo apmēru, sods bardzības ziņā ietilpst krimināltiesību jomā. Tomēr ECT arī lēma, ka administratīva procesa raksturs kā minētā sprieduma gadījumā vairākos aspektos var atšķirties no kriminālprocesa rakstura šā jēdziena šaurā izpratnē. Lai arī šīs atšķirības neatbrīvo līgumslēdzējas valstis no pienākuma ievērot visas ar ECPAK 6. panta krimināltiesisko sadaļu sniegtās garantijas, tās tomēr var ietekmēt šo garantiju piemērošanas kārtību (ECT spriedums, 2011. gada 27. septembris, A. Menarini Diagnostics S.R.L. pret Itāliju, CE:ECHR:2011:0927JUD004350908, 62. punkts; šajā nozīmē skat. arī ECT spriedumu, 2006. gada 23. novembris, Jussila pret Somiju, CE:ECHR:2006:1123JUD007305301, 43. punkts).

111    Nevainīguma prezumpcijas princips nozīmē, ka ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu. Šādi šis princips liedz lēmumā, ar kuru tiek izbeigts process, jebkādi oficiāli konstatēt un pat jebkādi minēt personas, kas apsūdzēta noteiktā pārkāpumā, atbildību bez iespējām šai personai saņemt visas garantijas, kas parasti tiek piešķirtas aizstāvības tiesību īstenošanai procesā, kurš risinās atbilstoši parastajai gaitai un kura rezultātā tiek pieņemts nolēmums par pretenziju pamatotību (skat. spriedumu, 2017. gada 10. novembris, Icap u.c./Komisija, T‑180/15, EU:T:2017:795, 257. punkts un tajā minētā judikatūra, kas apelācijas tiesvedībā apstiprināts ar spriedumu, 2019. gada 10. jūlijs, Komisija/Icap u.c., C‑39/18 P, EU:C:2019:584).

112    Šajā ziņā ECT uzskatīja, ka aizdomās turētā vainas priekšlaicīga minēšana spriedumā, kas taisīts attiecībā uz citiem aizdomās turētajiem, kuri tiesāti atsevišķi, teorētiski arī var apdraudēt nevainīguma prezumpcijas principu (skat. ECT spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Karaman pret Vāciju, CE:ECHR:2014:0227JUD001710310, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

113    ECT ieskatā, nevainīguma prezumpcijas princips nav ievērots tad, ja tiesas nolēmums vai oficiāls paziņojums attiecībā uz apsūdzēto ietver skaidru, pirms galīgā notiesājošā sprieduma paustu apliecinājumu, ka attiecīgā persona ir izdarījusi konkrēto noziedzīgo nodarījumu. Šajā kontekstā minētā tiesa uzsvēra, pirmām kārtām, nozīmi, kāda ir tiesu iestāžu izvēlētajam formulējumam, kā arī konkrētajiem apstākļiem, kādos tas ir pausts, un, otrām kārtām, konkrētās tiesvedības raksturu un kontekstu (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Karaman pret Vāciju, CE:ECHR:2014:0227JUD001710310, 63. punkts).

114    ECT ir atzinusi, ka kompleksos kriminālprocesos, kuros apsūdzētas vairākas aizdomās turētās personas, ko nevar tiesāt kopā, var būt tā, ka valsts tiesai, lai vērtētu apsūdzēto vainu, ir obligāti jāmin trešo personu, kuras, iespējams, vēlāk tiks tiesātas atsevišķi, dalība. Tomēr tā ir precizējusi, ka tad, ja šādi ar trešo personu iesaistīšanos saistīti fakti ir jāmin, tiesai būtu jāizvairās sniegt vairāk informācijas, nekā tas ir nepieciešams, lai analizētu to personu juridisko atbildību, kuru lietas tā skata. Turklāt šī pati tiesa ir uzsvērusi, ka tiesas nolēmumu pamatojums ir jāformulē tā, lai varētu izvairīties no potenciāli priekšlaicīga sprieduma par attiecīgo trešo personu vainu, kas varētu apdraudēt taisnīgu vērtējumu par apsūdzībām, kuras celtas pret šīm personām atsevišķā tiesvedībā (šajā nozīmē skat. ECT spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Karaman pret Vāciju, CE:ECHR:2014:0227JUD001710310, 64. un 65. punkts, un 2016. gada 23. februāris, Navalnyy un Ofitserov pret Krieviju, CE:ECHR:2016:0223JUD004663213, 99. punkts).

115    Saskaņā ar ECT judikatūru nevainīguma prezumpciju var apdraudēt ne tikai tiesnesis un tiesa, bet arī citas valsts iestādes (skat. ECT spriedumu, 2011. gada 15. marts, Begu pret Rumāniju, CE:ECHR:2011:0315JUD002044802, 126. punkts un tajā minētā judikatūra).

116    Šajā gadījumā ir jānorāda – kā to ir darījusi Komisija –, ka nevienā no lēmuma par izlīgumu fragmentiem, kurus iesniegušas prasītājas, nav atsauces uz Scania un šis uzņēmums tajos nav pieminēts tādējādi, lai no tā izrietētu, ka Komisija minētā lēmuma pieņemšanas brīdī jau būtu iepriekš izlēmusi par šā uzņēmuma atbildību LESD 101. panta pārkāpumā.

117    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina lēmuma par izlīgumu 4. apsvēruma saturs:

“2014. gada 20. novembrī Komisija uzsāka procedūru atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktam pret šā lēmuma adresātiem un vairākām cita uzņēmuma struktūrām. Šis uzņēmums nav iesniedzis izlīguma iesniegumu, piemērojot Regulas Nr. 773/2004 10.a panta 2. punktu. Šā lēmuma [par izlīgumu] pieņemšanas datumā noris administratīvais process, kas uzsākts pret šo uzņēmumu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 7. pantam. Lai novērstu jebkādu neskaidrību, šajā lēmumā [par izlīgumu] netiek formulēts nekāds konstatējums par šo uzņēmumu attiecībā uz Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumu.”

118    Tādējādi lēmuma par izlīgumu 4. apsvērumā Komisija netieši minēja Scania, pirmām kārtām, kā uzņēmumu, pret kuru noris administratīvais process, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. pantu, un, otrām kārtām, norādot, ka lēmumā par izlīgumu nav formulēts nekāds secinājums par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu, kas attiektos uz šo uzņēmumu. Šāda atsauce ir jākvalificē ne vairāk kā aizdomu par Scania atbildību emanācija, kas vēl būtu jāpierāda, un tas nav nevainīguma prezumpcijas pārkāpums (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. ECT spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Karaman pret Vāciju, CE:ECHR:2014:0227JUD001710310, 63. punkts, un 2017. gada 31. oktobris, Bauras pret Lietuvu, CE:ECHR:2017:1031JUD005679513, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

119    Tomēr, otrkārt, lai arī lēmumā par izlīgumu esoša šāda tieša atsauce par to, ka šajā posmā nav izdarīts secinājums par Scania atbildību atbilstoši LESD 101. pantam, pierāda Komisijas vēlmi izpildīt tās pienākumu ievērot nevainīguma prezumpcijas principu, kā tas noteikts ECT judikatūrā (šajā nozīmē skat. ECT spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Karaman pret Vāciju, CE:ECHR:2014:0227JUD001710310, 67., 69. un 70. punkts, un 2017. gada 31. oktobris, Bauras pret Lietuvu, CE:ECHR:2017:1031JUD005679513, 54. punkts), proti, skaidri norādīt, ka uz Scania attiecās atsevišķa tiesvedība, kas tobrīd tika skatīta, un ka šā uzņēmuma atbildība vēl nebija likumiski pierādīta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, AH u.c. (Nevainīguma prezumpcija), C‑377/18, EU:C:2019:670, 45. punkts), ar to vien nepietiek, lai izslēgtu šā principa pārkāpumu, kā tiesas sēdē būtībā atzina Komisija.

120    Tādējādi, lai pārbaudītu nevainīguma prezumpcijas ievērošanu, vēl ir jāanalizē lēmuma par izlīgumu pamatojums kopumā, ņemot vērā konkrētos apstākļus, kādos tas ticis pieņemts, lai pārbaudītu, vai citi šā lēmuma fragmenti, kurus var saprast kā priekšlaicīgu Scania vainas Savienības konkurences tiesību pārkāpumā uzrādīšanu, nelaupa jēgu tiešajai atsaucei uz to, ka nav izdarīts secinājums par šā uzņēmuma atbildību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, AH u.c. (Nevainīguma prezumpcija), C‑377/18, EU:C:2019:670, 46. punkts).

121    Šajā ziņā prasītājas atsaucas uz lēmuma par izlīgumu 3. punktu, kurā aprakstīta šā lēmuma adresātu rīcība, un it īpaši uz konkrētiem fragmentiem, kuros Komisija ir aprakstījusi rīcību, kurā “citu starpā” bijuši līdzdalīgi minētā lēmuma adresāti (lēmuma par izlīgumu 47. un 60. apsvērums).

122    Komisija tiesas sēdē apgalvoja, ka šīs atsauces nav uztveramas kā tādas, kurās netieši minēts uzņēmums Scania, pat ja tās tiktu lasītas, ņemot vērā lēmuma par izlīgumu 4. apsvērumu. Prasītājas nesniedza argumentus, kas varētu atspēkot šo lēmuma par izlīgumu 47. un 60. apsvēruma interpretāciju.

123    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka, lēmumā par izlīgumu atsaucoties uz tā adresātu rīcību “citu [uzņēmumu] starpā”, Komisija netieši domāja it īpaši Scania, šāda atsauce neattiecas uz šā uzņēmuma atbildību aplūkojamajā pārkāpumā šā sprieduma 111. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, bet gan attiecas ne vairāk kā uz šā uzņēmuma līdzdalību noteiktā rīcībā, kas konstatēta attiecībā pret izlīguma dalībniekiem. Šāda atsauce tātad nav “skaidrs” pirms galīgā notiesājošā sprieduma pausts apliecinājums, ka uzņēmums Scania ir izdarījis aplūkojamo pārkāpumu šā sprieduma 113. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

124    Lēmumā par izlīgumu, kā Komisija apgalvo, tā veica juridisko kvalifikāciju faktiem, kurus šā lēmuma adresāti ir atzinuši par LESD 101. panta pārkāpumu, un lēmuma par izlīgumu 4. punktā tā izdarīja secinājumus par atbildību šajā pārkāpumā attiecībā vienīgi uz lēmuma par izlīgumu adresātiem.

125    Tomēr prasītājas norāda, ka nevainīguma prezumpcijas pārkāpums attiecībā uz Scania izriet no tā, ka lēmumā par izlīgumu ir noteikta Komisijas galīgā nostāja attiecībā uz tiem pašiem faktiem kā paziņojumā par iebildumiem minētie un ir secināts, ka šie fakti, kuru īstenošanā esot piedalījies arī uzņēmums Scania, ir pārkāpums. Šis apliecinājums, prasītāju ieskatā, pārsniedzot tikai Scania iespējamas atbildības pieminēšanu.

126    Šajā ziņā ir jānorāda, ka lēmumā par izlīgumu minētie fakti ir tādi, kurus ir atzinuši izlīguma dalībnieki, kā izriet no minētā lēmuma 3. apsvēruma.

127    Tas vien, ka lēmuma par izlīgumu adresāti ir atzinuši savu līdzdalību pārkāpumā un atzinuši savu vainu, neliek netieši atzīt Scania atbildību šā uzņēmuma iespējamas līdzdalības dēļ tajos pašos faktos, tādējādi automātiski, de facto un de jure, izmainot secinājumus, kas izdarīti attiecībā uz izlīguma dalībniekiem, sava veida Komisijas “slēptā verdiktā” par Scania (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. marts, Pometon/Komisija, T‑433/16, EU:T:2019:201, 68. punkts).

128    Tomēr tas, ka aizliegtas vienošanās dalībnieki, kuri ir bijuši līdzdalīgi izlīguma procedūrā, ir atzinuši vainu, ir apstāklis, kas var ietekmēt faktus saistībā ar tāda “cita uzņēmuma” līdzdalību, kurš ir turēts aizdomās par dalību šajā pašā aizliegtās vienošanās darbībā, šajā gadījumā Scania (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. marts, Pometon/Komisija, T‑433/16, EU:T:2019:201, 92. punkts; šajā nozīmē pēc analoģijas skat. ECT spriedumu, 2016. gada 23. februāris, Navalnyy un Ofitserov pret Krieviju, CE:ECHR:2016:0223JUD004663213, 103. punkts). Līdz ar to Komisijai ir jāraugās, lai fakti, kurus ir atzinuši izlīguma dalībnieki, netiek atzīti attiecībā uz tādu dalībnieku, kas nav līdzdalīgs šajā procedūrā, kā Scania, procedūrā saskaņā ar parasto kārtību neveicot pilnīgu un atbilstīgu pārbaudi par šā uzņēmuma sniegtajiem argumentiem un pierādījumiem (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. ECT spriedumus, 2016. gada 23. februāris, Navalnyy un Ofitserov pret Krieviju, CE:ECHR:2016:0223JUD004663213, 103.–105. punkts, un 2017. gada 31. oktobris, Bauras pret Lietuvu, CE:ECHR:2017:1031JUD005679513, 53. punkts).

129    Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka saistībā ar parasto administratīvo procesu attiecīgais uzņēmums un Komisija salīdzinājumā ar izlīguma procedūru atrodas situācijā, kuru dēvē par “tabula rasa” un kurā atbildība vēl ir jānosaka. Tādējādi, pēc parastā administratīvā procesa pieņemot lēmumu par Scania, pirmām kārtām, Komisijas rīcību noteica tikai paziņojums par iebildumiem un, otrām kārtām, tai bija pienākums, ievērojot sacīkstes principu, ņemt vērā visus atbilstīgos apstākļus, tostarp informāciju un argumentus, kurus uzņēmums Scania bija iesniedzis saistībā ar vērtējumu par tā tiesību tikt uzklausītam izmantošanu, un tādējādi Komisijai bija jāpārskata lietas materiāli attiecībā uz šiem elementiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 90., 96. un 107. punkts, kas apstiprināts apelācijas kārtībā ar spriedumu, 2017. gada 12. janvāris, Timab Industries un CFPR/Komisija, C‑411/15 P, EU:C:2017:11, 119. un 136. punkts).

130    Turklāt tas, ka Komisija ir veikusi faktu juridisko kvalifikāciju attiecībā uz izlīguma dalībniekiem, pats par sevi nenozīmē, ka tādu pašu faktu juridisko kvalifikāciju Komisija noteikti ir izdarījusi attiecībā uz Scania pēc atsevišķās tiesvedības, kas saistīta ar šo uzņēmumu, kā Komisija uzsvēra apstrīdētā lēmuma 366. apsvērumā un apstiprināja tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu. Kā izriet no judikatūras, nekas neliedz Komisijai konstatēt, ka viens nolīguma vai saskaņotas darbības dalībnieks ir atbildīgs atbilstoši LESD 101. pantam, savukārt cits dalībnieks nav (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. jūlijs, ABB/Komisija, T‑445/14, nav publicēts, EU:T:2018:449, 177.–179. punkts un tajos minētā judikatūra).

131    Attiecībā uz prasītāju apgalvojumu, ka nevainīguma prezumpcijas pārkāpums izriet no tā, ka lēmuma par izlīgumu un apstrīdētā lēmuma pamatā ir tie paši pierādījumi, Komisija pieļauj, ka pastāv zināma to pierādījumu pārklāšanās, uz kuriem tā balstījās abos spriedumos.

132    Tomēr šāda pierādījumu pārklāšanās pati par sevi neļauj secināt, ka šajā gadījumā nav ievērota nevainīguma prezumpcija attiecībā uz prasītājām. Tas vien, ka abu lēmumu pamatā ir tie paši pierādījumi, neļauj neko prezumēt par secinājumu, ko Komisija varētu no tā izdarīt par Scania atbildību.

133    Turklāt, kā pamatoti ir apgalvojusi Komisija, lai arī nevainīguma prezumpcijas princips liedz lēmumā par izlīgumu izdarīt formālu pārkāpuma konstatējumu vai jebkādu norādi uz prasītāju atbildību, ciktāl tās nav izmantojušas visas parastās garantijas, lai to pieņemšanā izmantotu tiesības uz aizstāvību, šis princips neizslēdz iespēju balstīties uz kopīgiem pierādījumiem, ar nosacījumu, ka prasītājām ir iespēja apstrīdēt Savienības tiesās konstatējumus, kas izdarīti, pamatojoties uz šiem pierādījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 12. oktobris, Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, T‑474/04, EU:T:2007:306, 76. un 77. punkts), un tā tas ir šajā gadījumā.

134    Tāpat nevar piekrist prasītāju apgalvojumam, ka nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpums izriet no tā, ka lēmums par izlīgumu un apstrīdētais lēmums tika pieņemti, pamatojoties uz tiem pašiem iebildumiem, kas bija izvirzīti paziņojumā par iebildumiem, kurš bija adresēts gan izlīguma dalībniekiem, gan prasītājām.

135    Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jānorāda – lai arī Komisija secinājumus par Scania lomu un atbildību attiecībā uz aplūkojamo pārkāpumu bija formulējusi paziņojumā par iebildumiem, kas tika nosūtīts gan Scania, gan dalībniekiem, kuri galu galā piedalījās izlīguma procedūrā, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, lēmums par izlīgumu tieši ir balstīts nevis uz šo paziņojumu par iebildumiem, bet gan uz iebildumu kopīgu interpretāciju starp izlīguma dalībniekiem un Komisiju pēc sanāksmēm attiecībā uz izlīgumiem atbilstoši Regulas Nr. 773/2004 10.a panta 2. punktam un 16. un 17. punktam Komisijas Paziņojumā par izlīguma procedūras kārtību karteļu lietās, lai pieņemtu lēmumus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 7. un 23. pantu, kā Komisija uzsvēra apstrīdētā lēmuma 367. apsvērumā.

136    Otrām kārtām, ir jānorāda, ka nekas prasītājām neliedza procesa laikā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, un ievērojot viņu tiesības uz aizstāvību, atspēkot attiecībā uz tām paziņojumā par iebildumiem formulētos iebildumus.

137    Tiesību uz aizstāvību ievērošana nosaka Komisijai pienākumu, pirms tā pieņem lēmumu naudas sodu jomā, dot ieinteresētajām pusēm iespēju lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par iebildumiem, kurus Komisija pret tām ir izvirzījusi, it īpaši par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību un par dokumentiem, kurus Komisija ir izmantojusi, lai pamatotu savu apgalvojumu par to, ka pastāv LESD 101. panta pārkāpums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1979. gada 13. februāris, Hoffmann‑La Roche/Komisija, 85/76, EU:C:1979:36, 9. un 11. punkts).

138    Procesā saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumu procesuālā garantija šajā ziņā ir paziņojums par iebildumiem (skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Komisija u.c./Versalis u.c., C‑93/13 P un C‑123/13 P, EU:C:2015:150, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).

139    No tā izriet – apgalvojot, ka Komisija ir pārkāpusi nevainīguma prezumpciju attiecībā uz Scania tādēļ, ka apstrīdētā lēmuma un lēmuma par izlīgumu pamatā bija tie paši fakti un pierādījumi, kā arī tie paši iebildumi, kas paziņojumā par iebildumiem bija formulēti gan attiecībā uz izlīguma dalībniekiem, gan attiecībā uz Scania, prasītājas abstrahējas no savām tiesībām saistībā ar viņu tiesību tikt uzklausītām parastajā administratīvajā procesā izmantošanu iesniegt visus pierādījumus, lai apstrīdētu faktus un pierādījumus, uz kuriem Komisija bija iecerējusi balstīties un kurus tā attiecīgā gadījumā bija ņēmusi vērā, pieņemot lēmumu par izlīgumu, kā arī no Komisijas pienākuma pārskatīt lietas materiālus, ņemot vērā šos jaunos elementus.

140    Šajā gadījumā prasītājas neapstrīd, ka viņām bija iespēja faktiski izmantot savas tiesības uz aizstāvību parastajā administratīvajā procesā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, gan rakstveidā, gan mutvārdos, un tātad apstrīdēt Komisijas identificētos faktus un pierādījumus pret tām vērsto iebildumu atbalstam. It īpaši, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 379. apsvēruma – un prasītājas to nav apstrīdējušas –, tām bija iespēja iepazīstināt ar savu nostāju par elementiem, uz kuriem Komisija balstījās, it īpaši par tiem, kas tika pievienoti lietas izmeklēšanas materiāliem pēc paziņojuma par iebildumiem, tādiem kā dažu izlīguma dalībnieku atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem fragmenti vai papildu fakti, kurus Komisija identificēja parastajā administratīvajā procesā, apstiprinot savus pagaidu secinājumus paziņojumā par iebildumiem, kas tika paziņoti Scania ar 2017. gada 7. aprīļa vēstuli par faktiem.

141    Tomēr prasītājas uzskata, ka viņu sniegtie argumenti un pierādījumi bija veltīgi, jo Komisija jau bija izteikusies par rīcības, kurā uzņēmums Scania esot piedalījies, juridisko kvalifikāciju kā par tādu, kas ir LESD 101. panta pārkāpums.

142    Tādējādi prasītājas būtībā apgalvo, ka, lēmumā par izlīgumu kvalificējot faktus kā LESD 101. panta pārkāpumu, Komisija vairs nevarēja atgriezties pie šā vērtējuma un objektīvi izvērtēt Scania iesniegtos pierādījumus un argumentus vai pieņemt citus izmeklēšanas pasākumus, kuri varētu likt apšaubīt vai vājināt šos lēmumā par izlīgumu izdarītos vērtējumus. Tādējādi lēmums par izlīgumu esot ietekmējis Komisijas izmeklēšanas stratēģiju un, visbeidzot, to pierādījumu saturu, ar kuriem Komisija pamatoja apstrīdēto lēmumu. Šajā ziņā prasītājas min noteiktus apstākļus attiecībā uz tās procedūras norisi, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, – apstākļus, no kuriem izrietot Komisijas objektivitātes trūkums.

143    Tādējādi prasītājas saistībā ar pirmajā pamatā ietverto otro iebildumu apgalvo, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu veikt objektīvu izmeklēšanu un tādējādi ir pārkāpts Hartas 41. panta 1. punkts.

144    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai ir pienākums administratīvajā procesā aizliegtu vienošanos jomā ievērot tiesības uz labu pārvaldību, kas ir nostiprinātas ar Hartas 41. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 154. punkts un tajā minētā judikatūra).

145    Saskaņā ar Hartas 41. pantu ikvienai personai tostarp ir tiesības uz objektīvu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs. Šī objektivitātes prasība ietver, pirmkārt, subjektīvo objektivitāti tādā nozīmē, ka nevienam attiecīgās iestādes darbiniekam, kas atbildīgs par lietu, nedrīkst pastāvēt aizspriedumi vai personīgs pieņēmums, un, otrkārt, objektīvo objektivitāti, atbilstoši kurai attiecīgajai iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai šajā ziņā varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas (skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 155. punkts un tajā minētā judikatūra).

146    Viena no Savienības tiesībās attiecībā uz administratīvajiem procesiem ietvertajām garantijām, kas piesaistītas labas pārvaldības principam, ir kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus būtiskos lietas apstākļus (skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris. Shell Petroleum u.c./Komisija, T‑343/06, EU:T:2012:478, 170. punkts un tajā minētā judikatūra).

147    Iesākumā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, objektivitātes principa pārkāpums šā gadījuma apstākļiem līdzīgos apstākļos netiek vērtēts vienīgi kā iespējamas sekas nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumam, pieņemot lēmumu par izlīgumu, bet gan tas var izrietēt arī no tā, ka Komisija citādā veidā nesniedza pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas pamatotas šaubas šā sprieduma 145. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē attiecībā uz savu objektivitāti parastās procedūras norisē.

148    Tomēr neviens no prasītāju izvirzītajiem argumentiem neļauj pierādīt, ka Komisija šajā gadījumā nesniedza visas garantijas, lai varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas par tās objektivitāti lietas izskatīšanā attiecībā uz Scania un it īpaši to argumentu un pierādījumu vērtējumā, ko šis uzņēmums varēja iesniegt, izmantojot savas tiesības uz aizstāvību parastajā administratīvajā procesā.

149    Pirmkārt, šajā ziņā ir jāuzsver – kad Komisija parastajā procesā izvērtē pierādījumus, ko iesnieguši lietas dalībnieki, kuri ir izvēlējušies neiesaistīties izlīgumā, tai nekādi nav saistoši faktu konstatējumi un juridiskā kvalifikācija, ko tā ir izmantojusi izlīguma lēmumā attiecībā uz dalībniekiem, kuri ir izvēlējušies iesaistīties izlīgumā. Tādējādi, piemērojot nevainīguma prezumpcijas principu un izpildot savu objektivitātes pienākumu, Komisija var izdarīt faktu konstatējumus vai juridisko kvalifikāciju, kas atšķiras no lēmumā par izlīgumu izdarītajiem, ja tās rīcībā esošo pierādījumu de novo veiktais vērtējums saskaņā ar “tabula rasa” principu to pamato.

150    Otrkārt, nevar piekrist prasītāju argumentam, ka šaubas par Komisijas objektivitāti izrietot no tā, ka par konkurenci atbildīgā Komisijas locekle kādā preses konferencē paziņoja par izlīguma lēmuma pieņemšanu, un tādējādi Komisija vairs nevarēja atkāpties no šā lēmuma secinājumiem apstrīdētajā lēmumā. Aplūkojamajā paziņojumā presei ir skaidri norādīts, tāpat kā lēmuma par izlīgumu 4. apsvērumā (skat. šā sprieduma 117. punktu), ka iepriekš minētā Komisijas locekle neizdara nekādu secinājumu par uzņēmuma Scania, attiecībā uz kuru joprojām norisinājās parastais process, atbildību. Par konkurenci atbildīgā Komisijas locekle minētajā paziņojumā tādējādi ar diskrētumu un atturību, ko prasa nevainīguma prezumpcijas ievērošana, vienīgi informēja sabiedrību par izlīguma lēmuma pieņemšanu attiecībā uz Scania atbildību aplūkojamajā pārkāpumā un līdz ar to nepārkāpa savu objektivitātes pienākumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 12. decembris, Servier u.c./Komisija, T‑691/14, pārsūdzēts apelācijas kārtībā, EU:T:2018:922, 132. un 134. punkts).

151    Treškārt, prasītājas nav pierādījušas, kādā veidā tas vien, ka tie paši Komisijas dienesti, it īpaši Konkurences ģenerāldirektorāts, tika iesaistīti gan lēmuma par izlīgumu, gan apstrīdētā lēmuma pieņemšanā, varētu pierādīt objektīvas lietas izskatīšanas attiecībā pret prasītājām neesamību. Protams, to pašu dienestu iesaistīšana abu lēmumu pieņemšanā apgrūtina to, ka faktu un pierādījumu pārbaude attiecībā pret kādu uzņēmumu pēc lēmuma par izlīgumu pieņemšanas tiek nodrošināta saskaņā ar principu tabula rasa, kā to nosaka judikatūra (skat. šā sprieduma 129. punktu), un tas varētu pamatot to, ka, lai kliedētu šaubas šajā ziņā, lietas uztic divām dažādām komandām.

152    Tomēr šajā gadījumā prasītājas nav pierādījušas, ka kāds Komisijas loceklis vai dienesti, kas bija iesaistīti apstrīdētā lēmuma pieņemšanā, būtu pauduši aizspriedumu vai personīgu pieņēmumu attiecībā uz Scania, it īpaši saistībā ar piedalīšanos lēmuma par izlīgumu pieņemšanā, pārkāpjot subjektīvās objektivitātes principu, kas varētu ietekmēt faktu un pierādījumu objektīvu pārbaudi attiecībā uz Scania.

153    Ceturtkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, ka Komisija nebija gatava veikt jaunus izmeklēšanas pasākumus, kas būtu varējuši tai likt apšaubīt lēmumā par izlīgumu ieņemto nostāju, ir jāatgādina, ka Savienības tiesībās prevalē brīvas pierādījumu iesniegšanas princips (skat. spriedumu, 2016. gada 29. februāris, Schenker/Komisija, T‑265/12, EU:T:2016:111, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

154    Tāpat jānorāda, kā ir minējusi arī Komisija, ka tai ir rīcības brīvība novērtēt, vai ir lietderīgi veikt izmeklēšanas pasākumus. Tādējādi, pretēji tam, ko norāda prasītājas, Komisijas neobjektivitātes izpausmi attiecībā pret prasītājām nevar abstrakti secināt no šādas rīcības brīvības esamības attiecībā uz veidu, kā veic izmeklēšanu. Gluži pretēji, tas, ka netiek veikti citi izmeklēšanas pasākumi, vispirms ir izskaidrojams ar to, ka Komisija izmanto savu rīcības brīvību attiecībā uz šādu pasākumu veikšanas lietderību. Līdz ar to prasītājām vajadzēja izvirzīt argumentus, kas ļautu konkrēti pierādīt, ka papildu izmeklēšanas pasākumu neesamību varēja izskaidrot vienīgi ar Komisijas neobjektivitāti, nevis ar tās rīcības brīvības likumīgu izmantošanu izmeklēšanas norisē.

155    Prasītājas šajā ziņā apgalvo, ka Komisija savā vērtējumā par apgalvotās rīcības raksturu un apjomu (laika un ģeogrāfijas ziņā) it īpaši apstrīdētā lēmuma 144. un 339. apsvērumā ir balstījusies uz tādu faktu vērtējumu, kurus Scania detalizēti noraidīja un atspēkoja. Lietas materiālos nekas nenorādot uz to, ka Komisija būtu veikusi izmeklēšanu, lai pārbaudītu Scania secinājumus, piemēram, nosūtot Scania informācijas pieprasījumu, kura mērķis ir sniegt dokumentārus pierādījumus par tās apsvērumiem vai apstrīdēšanu, vai nosūtot šādu pieprasījumu citiem dalībniekiem. Tādējādi Komisija esot pieļāvusi “ieinteresētu bezdarbību”.

156    Tomēr šādi prasītāju argumenti pierāda vien to, ka Komisija nav sekojusi Scania piedāvātajiem secinājumiem vai faktu interpretācijai, it īpaši uzskatot, ka tiem trūkst ticamības (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 301. apsvērumu), un ir cieši saistīti ar jautājumu, vai apstrīdētajā lēmumā veiktos faktu konstatējumus pietiekami pamato Komisijas iesniegtie pierādījumi un vai tā savā vērtējumā ir pieļāvusi tiesību kļūdas, un tas ir jāvērtē, pārbaudot Komisijas vērtējuma pamatotību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. decembris, Servier u.c./Komisija, T‑691/14, pārsūdzēts apelācijas kārtībā, EU:T:2018:922, 137. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādi apgalvojumi nevar pierādīt to, ka Komisija ir bijusi neobjektīva, kad tā, izmantojot savu rīcības brīvību, nolēmusi neturpināt izmeklēšanu un it īpaši nav lūgusi prasītājām iesniegt papildu pierādījumus viņu pašu apgalvojumu atbalstam.

157    Piektkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija nerīkojās neatkarīgi, jo saistībā ar prezumētajiem aizliegtās vienošanās gadījumiem tā ir iestāde, kura ir atbildīga vienlaikus gan par izmeklēšanu, gan lietas ierosināšanu, gan lēmuma pieņemšanu.

158    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet – tas, ka Komisija pilda gan LESD 101. panta pārkāpumu izmeklēšanas, gan to sodīšanas pilnvaras, pats par sevi nav pretrunā ECPAK 6. pantam, kā to interpretējusi ECT, un nav objektivitātes principa pārkāpums, jo tās lēmumiem ir piemērojama Savienības tiesas pārbaude, kas nodrošina šajā ECPAK 6. pantā paredzētās garantijas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, Schindler Holding u.c./Komisija, C‑501/11 P, EU:C:2013:522, 33.–38. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2012. gada 27. jūnijs, Bolloré/Komisija, T‑372/10, EU:T:2012:325, 65.–67. punkts).

159    Attiecībā uz iebildumu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir jānorāda, ka prasītājas Komisijai nepārmet, ka tā administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, nebūtu ievērojusi visas procesuālās garantijas, kas saistītas ar viņu tiesību uz aizstāvību efektīvu izmantošanu, kā tas it īpaši paredzēts Regulas Nr. 773/2004 vispārīgajos noteikumos (skat. šā sprieduma 140. punktu), bet min savu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu vienīgi saistībā ar to, ka lēmumā par izlīgumu Komisija ir veikusi juridisko kvalifikāciju faktiem, kas attiecas uz izlīguma dalībnieku rīcību, bet noteikti ietverot Scania, taču šim uzņēmumam nebija iespējas izmantot savas tiesības uz aizstāvību.

160    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana visās procedūrās, kuru rezultātā var tikt noteiktas sankcijas, it īpaši naudas sodi vai kavējuma naudas, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas vairākkārt ir uzsvērts Tiesas judikatūrā un ir ietverts Hartas 48. panta 2. punktā (skat. spriedumu, 2010. gada 14. septembris, Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c., C‑550/07 P, EU:C:2010:512, 92. punkts un tajā minētā judikatūra). Šis princips ir jāievēro arī administratīva rakstura procesā (skat. spriedumus, 2009. gada 9. jūlijs, Archer Daniels Midland/Komisija, C‑511/06 P, EU:C:2009:433, 84. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 5. marts, Komisija u.c./Versalis u.c., C‑93/13 P un C‑123/13 P, EU:C:2015:150, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

161    Sacīkstes princips ir daļa no tiesībām uz aizstāvību. Tas ir piemērojams ikvienā tiesvedībā, kuras rezultātā Savienības iestāde var pieņemt lēmumu, kas var būtiski ietekmēt personas intereses (skat. spriedumu, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 50. un 51. punkts un tajos minētā judikatūra).

162    Ciktāl prasītājas apgalvo, ka lēmums par izlīgumu tika pieņemts, tām neesot iespējai izteikties, ir jānorāda – kā izriet no iebilduma attiecībā uz nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu pārbaudes –, ka lēmums par izlīgumu būtiski neietekmēja prasītāju intereses šā sprieduma 161. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, jo, pretēji tam, ko prasītājas apgalvo, Komisija lēmumā par izlīgumu neveica faktu juridisko kvalifikāciju attiecībā uz Scania un no tā neizdarīja nekādus iepriekšējus pieņēmumus par šā uzņēmuma atbildību aplūkojamajā pārkāpumā. Līdz ar to apstāklis, ka uzņēmums Scania netika uzklausīts procesā, kura rezultātā tika pieņemts lēmums par izlīgumu, nepārkāpj tā tiesības uz aizstāvību.

163    Visbeidzot attiecībā uz prasītāju argumentu, ka “acīmredzama saikne” starp lēmumu par izlīgumu un apstrīdēto lēmumu izriet no tā, ka Komisija konsultējās ar izlīguma dalībniekiem, sagatavojot apstrīdētā lēmuma nekonfidenciālo versiju nolūkā to publicēt, – arī tam nevar piekrist. Pirmām kārtām, prasītājas nav paskaidrojušas, kā šāda “acīmredzama saikne” pamatotu to apgalvojumus, kas minēti saistībā ar pirmo pamatu. Otrām kārtām, katrā ziņā, kā Komisija apgalvo, šādi rīkojoties, tā nodrošināja iedarbību judikatūrai, kas izriet no 2007. gada 12. oktobra sprieduma Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija (T‑474/04, EU:T:2007:306), sniedzot izlīguma dalībniekiem iespēju atsaukties uz konfidencialitāti attiecībā uz noteiktiem ar viņiem saistītiem datiem, ņemot vērā to, ka, lai arī šie dalībnieki nebija apstrīdētā lēmuma adresāti, tie tomēr tajā bija minēti.

164    Tāpat prasītājas nevar lietderīgi apgalvot, ka tikai tehniska kļūda, kuras rezultātā Komisijas tīmekļvietnē sadaļā par apstrīdēto lēmumu bija saite uz lēmumu par izlīgumu, ļauj uzskatīt, ka ir pierādīta saikne starp abiem lēmumiem un tādējādi no tā varētu izdarīt secinājumu par Scania atbildību atbilstoši LESD 101. pantam.

165    Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.

2.      Par otro pamatu – Hartas 48. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. un 2. punkta pārkāpums

166    Prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisija ir aizskārusi to tiesības uz aizstāvību, un tādējādi pārkāpusi Hartas 48. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. un 2. punktu, atsakot tām piekļuvi visām atbildēm, kuras [konfidenciāli] un [konfidenciāli] sniedza uz paziņojumu par iebildumiem, jo, to ieskatā, ir iespējams, ka šajās atbildēs ir ietverti vēl citi attaisnojoši pierādījumi attiecībā uz pārējiem dalībniekiem, tostarp Scania, nevis tikai tie, kas minēti šo atbilžu fragmentos, kuriem uzklausīšanas amatpersona šim uzņēmumam deva piekļuvi.

167    Prasītāju ieskatā [konfidenciāli] un [konfidenciāli] izmantoja savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, lai apstrīdētu Komisijas to virzienā vērstos apgalvojumus, kā to parādot teksta fragmenti, ar kuriem Scania bija atļauts iepazīties. Prasītājas uzskata – apstāklis, ka Komisija daļēji mainīja viedokli par to, vai [konfidenciāli] un [konfidenciāli] atbildes bija apsūdzošas vai attaisnojošas, rada šaubas par pilnīgas piekļuves šīm atbildēm atteikuma pamatotību.

168    Pamatojoties uz judikatūru, Komisija noraida prasītāju argumentus, ciktāl tās neesot pierādījušas, ka atteikums piešķirt Scania piekļuvi visām [konfidenciāli] un [konfidenciāli] atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, kuras nav daļa no lietas izmeklēšanas materiāliem kā tādiem, būtu ietekmējis Scania tiesību uz aizstāvību efektīvu izmantošanu un it īpaši tiesības iepazīties ar dokumentiem, kas var ietvert ar to saistītus attaisnojošus pierādījumus.

169    Kā izriet no šā sprieduma 160. punktā atgādinātās judikatūras, tiesību uz aizstāvību ievērošana visās procedūrās, kuru rezultātā var tikt noteiktas sankcijas, it īpaši naudas sodi vai kavējuma naudas, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas ir ietverts Hartas 48. panta 2. punktā. Šis princips ir pilnībā jāievēro arī administratīvā procesā.

170    Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktu “procesos pilnībā respektē attiecīgo pušu aizstāvības tiesības” un “tās ir tiesīgas piekļūt Komisijas lietas materiāliem, uz ko attiecas [tomēr ievērojot] uzņēmumu likumīgās intereses savu komercnoslēpumu aizsargāšanā”.

171    Ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošana prasa, lai ieinteresētajai personai administratīvā procesa laikā tiktu dota iespēja lietderīgā veidā darīt zināmu tās viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un nozīmīgumu, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmanto, lai pamatotu savu apgalvojumu par to, ka pastāv Līguma pārkāpums (skat. spriedumu, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

172    Tiesībās piekļūt lietas materiāliem, kas izriet no tiesību uz aizstāvību principa ievērošanas, ir paredzēts, ka Komisijai attiecīgajam uzņēmumam jāsniedz iespēja veikt visu lietas izmeklēšanas materiālos esošo dokumentu, kas varētu attiekties uz tā aizstāvību, pārbaudi. Pie šiem dokumentiem pieder gan apsūdzošie, gan attaisnojošie dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus ietverošus dokumentus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (spriedums, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 68. punkts).

173    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tikai administratīvā posma, kurš balstīts uz sacīkstes principu, sākumā attiecīgais uzņēmums ar paziņojumu par iebildumiem tiek informēts par visiem būtiskajiem faktiem, uz kuriem Komisija balstās šajā procedūras stadijā, un šim uzņēmumam ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, lai nodrošinātu savu tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu. Tāpēc citu uzņēmumu, kas esot bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, atbilde uz paziņojumu par iebildumiem principā netiek ietverta to lietas izmeklēšanas materiālu dokumentu kopumā, ar kuriem var iepazīties lietas dalībnieki (spriedumi, 2020. gada 14. maijs, NKT Verwaltung un NKT/Komisija, C‑607/18 P, nav publicēts, EU:C:2020:385, 263. punkts, un 2009. gada 30. septembris, Hoechst/Komisija, T‑161/05, EU:T:2009:366, 163. punkts).

174    Tomēr, ja Komisija vēlas pamatoties uz izvilkumu no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem vai uz kādu dokumentu, kas ir pievienots šādai atbildei, lai pierādītu pārkāpumu LESD 101. panta piemērošanas procedūrā, pārējiem šajā procedūrā iesaistītajiem uzņēmumiem ir jānodrošina iespēja izteikt savu viedokli par šādu pierādījumu. Šajos apstākļos attiecīgais izvilkums no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem vai šai atbildei pievienotais dokuments ir apsūdzošs pierādījums pret dažādiem uzņēmumiem, par kuriem tiek apgalvots, ka tie ir piedalījušies pārkāpumā (spriedums, 2020. gada 14. maijs, NKT Verwaltung un NKT/Komisija, C‑607/18 P, nav publicēts, EU:C:2020:385, 264. punkts; skat. arī spriedumu, 2009. gada 30. septembris, Hoechst/Komisija, T‑161/05, EU:T:2009:366, 164. punkts un tajā minētā judikatūra).

175    Pēc analoģijas, ja izvilkums no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem vai dokuments, kas ir pievienots šādai atbildei, var būt nozīmīgs uzņēmuma aizstāvībai, jo tas ļauj tam atsaukties uz pierādījumiem, kas neatbilst secinājumiem, kurus šajā stadijā ir izdarījusi Komisija, tas ir attaisnojošs pierādījums. Šādā gadījumā attiecīgajam uzņēmumam ir jāļauj novērtēt attiecīgo izvilkumu vai dokumentu un par tiem izteikties (spriedums, 2011. gada 12. jūlijs, Mitsubishi Electric/Komisija, T‑133/07, EU:T:2011:345, 43. punkts).

176    Tomēr ar to vien, ka citi uzņēmumi ir izvirzījuši tādus pašus argumentus kā attiecīgais uzņēmums un ka tie attiecīgā gadījumā savai aizstāvībai ir izmantojuši vairāk līdzekļu, nepietiek, lai šos argumentus uzskatītu par attaisnojošiem pierādījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 27. septembris, Jungbunzlauer/Komisija, T‑43/02, EU:T:2006:270, 353. un 355. punkts).

177    Runājot par sekām, kādas ir, ja iepazīšanās ar lietas materiāliem nenotiek atbilstoši šiem noteikumiem, saistībā ar attaisnojoša dokumenta nepaziņošanu attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka nepaziņošana varēja tam nelabvēlīgi ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu. Pietiek, ja uzņēmums pierāda, ka tas minēto attaisnojošo dokumentu būtu varējis izmantot savai aizstāvībai tādējādi, ka, ja uzņēmums to būtu varējis izmantot administratīvajā procesā, tas būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kuri nesaskan ar secinājumiem, ko šajā stadijā izdarīja Komisija, un tādēļ kaut kādā veidā ietekmēt tās lēmumā ietvertos vērtējumus vismaz attiecībā uz tam pārmestās rīcības smagumu un ilgumu un tādējādi naudas soda apmēru (spriedums, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 74. un 75. punkts).

178    Iespējamību, ka nepaziņots dokuments būtu varējis ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu, var konstatēt tikai pēc atsevišķu pierādīšanas līdzekļu pagaidu pārbaudes, kurā noskaidrotos, ka nepaziņotajiem dokumentiem saistībā ar šiem pierādīšanas līdzekļiem varētu būt bijusi nozīme, kuru nevarētu atstāt neievērotu (spriedums, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 76. punkts).

179    Tomēr prasītājai ir jāiesniedz sākotnēja norāde par nepaziņoto dokumentu lietderību tās aizstāvībā (skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Fresh Del Monte Produce/Komisija, T‑587/08, EU:T:2013:129, 690. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2020. gada 14. maijs, NKT Verwaltung un NKT/Komisija, C‑607/18 P, nav publicēts, EU:C:2020:385, 265. punkts un tajā minētā judikatūra). Konkrētāk, tai ir jāmin potenciālie attaisnojošie pierādījumi vai jāiesniedz norāde, kas apliecina to pastāvēšanu un attiecīgi to lietderību lietas vajadzībām (skat. spriedumu, 2011. gada 16. jūnijs, Heineken Nederland un Heineken/Komisija, T‑240/07, EU:T:2011:284, 257. punkts un tajā minētā judikatūra).

180    Ņemot vērā šos principus, ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā tas, ka Komisija atteicās sniegt piekļuvi visām [konfidenciāli] un [konfidenciāli] atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, varēja ietekmēt prasītāju tiesības uz aizstāvību tādējādi, ka tām nebija pienācīgas piekļuves potenciāli attaisnojošiem pierādījumiem, kā tās apgalvo.

181    Šajā ziņā jānorāda, tāpat kā to dara Komisija, ka pastāv atšķirība piekļuvei Komisijas lietas materiāliem saistībā ar attiecīgu aizliegtu vienošanos atkarībā no brīža, kad dokuments ir pievienots lietas izmeklēšanas materiāliem; tas izriet arī no 27. punkta Komisijas Paziņojumā par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem, ievērojot [LESD] [101.] un [102.] pantu, EEZ līguma 53., 54. un 57. pantu un Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 (OV 2005, C 325, 7. lpp.). Lai arī attiecīgajiem dalībniekiem, lai varētu efektīvi izmantot savas tiesības uz aizstāvību, ir tiesības iepazīties ar lietas izmeklēšanas materiāliem, kādi tie ir paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas brīdī, un tas tā ir, lai varētu lietderīgi atbildēt uz šajā posmā Komisijas izvirzītajiem iebildumiem, piekļuve elementiem, kurus lietas materiāliem pievieno vēlāk, it īpaši pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, nav ne automātiska, ne neierobežota (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, NKT Verwaltung un NKT/Komisija, C‑607/18 P, nav publicēts, EU:C:2020:385, 265. punkts).

182    Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka uzklausīšanas amatpersona sniedza prasītājām piekļuvi noteiktiem to atbilžu fragmentiem uz paziņojumu par iebildumiem, kuras bija snieguši [konfidenciāli] un [konfidenciāli], uzskatot, ka tajos var būt ietverti attaisnojoši pierādījumi attiecībā uz Scania, ņemot vērā to, ka šīs atbildes bija sniedzis pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzējs un uzņēmums, kuram Komisija bija nosūtījusi informācijas pieprasījumu, un tādējādi tās varēja ietvert grozījumus vai atsaukumus attiecībā uz paziņojumiem, uz kuriem Komisija bija balstījusies.

183    Prasītājas tomēr apgalvo, ka “ir iespējams”, ka atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, kuras snieguši [konfidenciāli] un [konfidenciāli], ietver vēl citus attaisnojošus pierādījumus, uz ko tās būtu varējušas lietderīgi atsaukties, izmantojot savas tiesības uz aizstāvību.

184    Tomēr ir jākonstatē, kā būtībā apgalvo Komisija, ka prasītājas ir ļoti nekonkrētas attiecībā uz to potenciālo attaisnojošo pierādījumu identificēšanu, kurus ietverot [konfidenciāli] un [konfidenciāli] sniegtās atbildes uz paziņojumu par iebildumiem un kuri tām neesot tikuši atklāti pēc uzklausīšanas amatpersonas lēmuma, un kuri tātad nesniedz nekādu norādi, kas apliecinātu to pastāvēšanu un līdz ar to lietderību viņu aizstāvībai šā sprieduma 179. punktā minētās judikatūras izpratnē.

185    Prasītājas nekādā veidā neprecizē Komisijas apstrīdētajā lēmumā minētos vērtējumus, kurus būtu bijis iespējams ietekmēt, ja prasītājām būtu piešķirta pilnīga piekļuve [konfidenciāli] un [konfidenciāli] sniegtajām atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem. It īpaši tās nekādi neidentificē nekādu Scania pārkāpjošās rīcības [smaguma] samazinājumu, ko Komisija būtu pamatojusi konkrēti ar kādu elementu, uz ko attiecas [konfidenciāli] pieteikums piemērot iecietības programmu vai [konfidenciāli] atbilde uz informācijas pieprasījumu, un ko attiecīgā gadījumā šie dalībnieki būtu varējuši grozīt vai izņemt no savām atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem.

186    Šajā ziņā prasītājas min šīs lietas īpašos procesuālos apstākļus un konkrētāk – to, ka [konfidenciāli] un [konfidenciāli], divi izlīguma dalībnieki, nosūtīja Komisijai savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem brīdī, kad noritēja izlīguma apspriešana, tikai dažas nedēļas pirms tam, kad tās “visticamāk” iesniedza izlīguma iesniegumu, un pirms izlīguma lēmuma pieņemšanas. Prasītājas no tā secina, ka šajās atbildēs noteikti vajadzētu būt apstrīdētiem Komisijas apsvērumiem attiecībā uz tām, un tas izrietot arī no aplūkojamo atbilžu fragmentiem, kuriem uzņēmumam Scania bija piešķirta piekļuve.

187    Ar šādu norādi par apstākļiem un laiku saistībā ar to, ka izlīguma dalībnieki atbildēja uz paziņojumu par iebildumiem izlīguma procedūras laikā, pašu par sevi nepietiek, lai pierādītu, ka šajās atbildēs ir ietverti jauni attaisnojoši pierādījumi attiecībā uz Scania.

188    Prasītājas neapstrīd to, ka aplūkojamajos atbilžu fragmentos, kuriem uzklausīšanas amatpersona bija tām piešķīrusi piekļuvi, bija ietverti attaisnojoši pierādījumi, kas bija lietderīgi viņu aizstāvībai, un pat necenšas no šiem fragmentiem secināt norādes uz to, ka minēto atbilžu neatklātajās daļās līdz ar to varētu būt ietverti citi attaisnojoši pierādījumi, kas būtu lietderīgi to aizstāvībai. Prasītāju argumenti šajā ziņā ir vien vispārīgi un abstrakti.

189    No iepriekš minētā izriet, ka prasītājas nav sniegušas nevienu norādi par [konfidenciāli] un [konfidenciāli] sniegto atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem neatklāto daļu lietderību viņu aizstāvībai. Līdz ar to prasītājas nav pierādījušas, ka Komisija būtu pārkāpusi viņu tiesības uz aizstāvību tāpēc, ka nenosūtīja tām aplūkojamo atbilžu pilno versiju.

190    Šajos apstākļos otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots un nav vajadzības veikt prasītāju lūgto procesa organizatorisko pasākumu, ar kuru Komisijai tiktu lūgts nosūtīt atbilžu uz attiecīgo paziņojumu par iebildumiem pilno versiju.

3.      Par trešo, ceturto, piekto, sesto un septīto pamatu, ciktāl tie attiecas uz Komisijas secinājumu par vienota un turpināta pārkāpuma esamību un tā attiecināšanu uz Scania

a)      Ievada apsvērumi

1)      Par vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienu

191    Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 101. panta pārkāpums var izrietēt ne tikai no atsevišķas darbības, bet arī no virknes darbību vai turpinātas rīcības, un arī viens vai vairāki šīs darbību virknes vai turpinātās rīcības elementi paši, aplūkojot atsevišķi, var būt minētās tiesību normas pārkāpums. Tādēļ, ja attiecīgo uzņēmumu dažādas darbības ietilpst “kopējā plānā”, tad to identiskā mērķa dēļ – kropļot konkurenci iekšējā tirgū – Komisija var saukt pie atbildības par šīm darbībām atbilstoši dalībai kopējā pārkāpumā (skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

192    Uzņēmums, kas ar savu rīcību ir piedalījies šādā vienotā un kompleksā pārkāpumā, atbilstoši LESD 101. panta 1. punktā sniegtajai nolīguma vai saskaņotas darbības ar pretkonkurences mērķi definīcijai, ja šī rīcība ir vērsta uz pārkāpuma īstenošanu kopumā, var būt atbildīgs arī par citu uzņēmumu rīcību šajā pašā pārkāpumā par to laikposmu, kad tas piedalījās minētajā pārkāpumā. Tā tas ir gadījumā, ja tiek pierādīts, ka minētais uzņēmums ir centies ar savu rīcību veicināt kopīgo mērķu, uz kuriem tiecās visi dalībnieki, sasniegšanu un ka tas zināja par pārkāpjošo rīcību, ko bija iecerējuši vai īstenojuši citi uzņēmumi, lai sasniegtu tos pašus mērķus, vai ka tas varēja saprātīgi paredzēt šādu rīcību un bija gatavs uzņemties ar to saistīto risku (skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

193    Tādējādi uzņēmums var būt tiešā veidā piedalījies visās pret konkurenci vērstajās darbībās, kuras veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, un šādā gadījumā Komisijai ir tiesības to vainot par visām šīm pret konkurenci vērstajām darbībām un tādējādi – par minēto pārkāpumu kopumā. Uzņēmums var arī būt tieši piedalījies tikai daļā vienoto un turpināto pārkāpumu veidojošo pret konkurenci vērsto darbību, bet tas var zināt par visām pārkāpjošajām darbībām, ko iecerējuši vai īstenojuši pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki to pašu mērķu labā, vai arī tas var saprātīgi tās paredzēt un būt gatavs uzņemties risku. Šādā gadījumā Komisijai arī ir tiesības šo uzņēmumu vainot par visām pret konkurenci vērstajām darbībām, kas veido šo pārkāpumu, un tādējādi – par šo pārkāpumu kopumā (spriedums, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 43. punkts).

194    Turpretim, ja uzņēmums ir tiešā veidā piedalījies vienā vai vairākās pret konkurenci vērstajās darbībās, kuras veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, bet ja nav pierādīts, ka ar savu rīcību šis uzņēmums bija vēlējies piedalīties pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku iecerēto mērķu īstenošanā un ka tam bija zināmas pārējās minēto dalībnieku iecerētās vai īstenotās pret konkurenci vērstās darbības minēto mērķu īstenošanai vai ja tas varēja saprātīgi par tām nojaust un bija gatavs uzņemties risku, Komisijai ir tiesības to vainot tikai par darbībām, kurās tas ir piedalījies tiešā veidā, un par pārējām minēto dalībnieku iecerētajām vai īstenotajām pret konkurenci vērstajām darbībām minēto mērķu īstenošanai, ja ir pierādīts, ka tas varēja saprātīgi par tām nojaust un bija gatavs uzņemties risku (spriedums, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 44. punkts).

195    Visbeidzot, Tiesa precizēja – lai dažādas darbības kvalificētu par vienotu un turpinātu pārkāpumu, nav jāpārbauda, vai tās veido papildinošu saikni tādā nozīmē, ka katra no tām ir vērsta pret vienu vai vairākām normālas konkurences sekām un mijiedarbojoties veicina visu to pret konkurenci vērsto seku īstenošanu, kuras vēlējās pārkāpuma izdarītāji vispārēja plāna ietvaros, kam ir vienots mērķis. Savukārt nosacījums saistībā ar vienota mērķa jēdzienu nozīmē, ka ir jāpārbauda, vai nepastāv tādi elementi, kas raksturo dažādas pārkāpumā ietilpstošas darbības, kuri varētu norādīt uz to, ka citu uzņēmumu, kas piedalās pārkāpumā, reāli īstenotajai rīcībai nav viens un tas pats pret konkurenci vērstais mērķis vai sekas, un tādējādi tā neietilpst “kopējā plānā” to identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci iekšējā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Siemens u.c./Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 247. un 248. punkts).

196    Kā izriet no šā sprieduma 191. un 192. punktā minētās judikatūras, lai secinātu, ka uzņēmums ir piedalījies vienotā un turpinātā pārkāpumā, noteicoši ir trīs elementi. Pirmais attiecas uz vienota un turpināta pārkāpuma esamību. Dažādām konkrētajām darbībām ir jāietilpst “kopējā plānā”, kuram ir vienots mērķis. Otrais un trešais elements attiecas uz uzņēmuma vainojamību par vienotu un turpinātu pārkāpumu. Pirmkārt, šim uzņēmumam ir jābūt nodomam ar savu rīcību veicināt visu dalībnieku kopīgo mērķu sasniegšanu. Otrkārt, tam ir jābūt informētam par citu uzņēmumu iecerētajām vai veiktajām prettiesiskajām darbībām, īstenojot šos pašus mērķus, vai tam vajadzēja saprātīgi to paredzēt un būt gatavam uzņemties ar to saistīto risku (spriedums, 2019. gada 24. septembris, HSBC Holdings u.c./Komisija, T‑105/17, notiek apelācijas tiesvedība, EU:T:2019:675, 208. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2011. gada 16. jūnijs, Team Relocations u.c./Komisija, T‑204/08 un T‑212/08, EU:T:2011:286, 37. punkts).

2)      Par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu apjomu

197    Ciktāl vienota un turpināta pārkāpuma kvalifikācijas rezultātā uzņēmums tiek vainots dalībā konkurences tiesību pārkāpumā, ir jāatgādina, ka konkurences tiesību jomā gadījumā, ja pastāv strīds par pārkāpuma esamību, Komisijai ir jāsniedz tās konstatēto pārkāpumu pierādījumi un ir jāiesniedz tādi pierādījumi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību (skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

198    Lai pierādītu LESD 101. panta 1. punkta pārkāpuma pastāvēšanu, Komisijai ir jāatsaucas uz nopietniem, precīziem un atbilstošiem pierādījumiem. Turklāt ne katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu ir noteikti jāatbilst šiem kritērijiem. Ir pietiekami, ja pierādījumu kopums, uz ko minētā iestāde atsaucas, kopumā ņemot, atbilst šai prasībai (skat. spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija, C‑407/08 P, EU:C:2010:389, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

199    Turklāt, ja Komisija, konstatējot konkurences tiesību pārkāpumu, pamatojas uz dokumentāriem pierādījumiem, attiecīgajiem uzņēmumiem ne tikai jāsniedz ticama Komisijas apgalvojuma alternatīva, bet arī jānorāda uz apstrīdētajā lēmumā pārkāpuma noteikšanai izmantoto pierādījumu nepietiekamību (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, FSL u.c./Komisija, T‑655/11, EU:T:2015:383, 181. punkts un tajā minētā judikatūra).

200    Tāpat, ja tiesai ir šaubas, tās ir jāinterpretē par labu uzņēmumam, kuram adresēts lēmums, ar ko ir konstatēts pārkāpums (spriedums, 2017. gada 16. februāris, Hansen & Rosenthal un H&R Wax Company Vertrieb/Komisija, C‑90/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:123, 18. punkts). Ir jāatgādina, ka nevainīguma prezumpcija ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas patlaban ir nostiprināts Hartas 48. panta 1. punktā. Šo principu piemēro procesos par uzņēmumiem piemērojamo konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt uzlikti naudas sodi vai kavējuma naudas (skat. šā sprieduma 108. punktu).

3)      Apstrīdētais lēmums

201    Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka Scania un izlīguma dalībnieki pildīja kopēju plānu, kuram bija vienots pretkonkurences mērķis ierobežot konkurenci vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu tirgū EEZ teritorijā. Šis mērķis esot sasniegts, izmantojot darbības, kuras samazina dalībnieku stratēģiskās nenoteiktības līmeni attiecībā uz nākotnē piemērojamajām cenām un bruto cenu paaugstināšanu, kā arī laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar kravas automašīnu, kuras atbilst vides standartiem, ieviešanu (apstrīdētā lēmuma 317. apsvērums). Komisija precizēja, ka dalībnieku sarunas:

–        bija saistītas ar paredzētajām bruto cenu izmaiņām un bruto cenu skalām un laiku pa laikam – ar paredzētajām neto cenu izmaiņām vai klientiem piedāvāto atlaižu izmaiņām, kā arī šo izmaiņu laika grafiku;

–        bija saistītas ar laika grafiku un tehnoloģiju vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6 ieviešanas izmaksu pārnešanu;

–        bija līdzeklis, kā dalīties ar citu no konkurences viedokļa sensitīvu informāciju kā, piemēram, informāciju par piegāžu laikposmiem, pasūtījumiem, krājumiem, mērķētajām tirgus daļām, aktuālajām neto cenām, atlaidēm, bruto cenu skalām (pat pirms to stāšanās spēkā) un smago kravas automašīnu konfiguratoriem.

202    Komisija uzskatīja, ka iepriekš minētā rīcība bija daļa no kopēja plāna, kuram ir vienots pretkonkurences mērķis, piecu iemeslu dēļ; šie iemesli ir detalizēti izklāstīti šā sprieduma 452.–462. punktā. Šie iemesli it īpaši bija saistīti ar to, ka pretkonkurences saziņa attiecās uz tām pašām precēm, proti, vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnām, un to pašu kravas automašīnu ražotāju grupu, ar to, ka apspriestā informācija (informācija par tarifiem un par laika grafiku tādu kravas automašīnu modeļu ieviešanai, kuri atbilst īpašiem vides standartiem) palika tā pati visu pārkāpuma laiku, ar to, ka pretkonkurences saziņa notika bieži un sistemātiski, un ar to, ka šīs saziņas raksturs, apjoms un mērķis palika tie paši visu pārkāpuma laiku, neraugoties uz apstākli, ka šajā saziņā iesaistīto darbinieku līmenis un iekšējā atbildība pārkāpuma gaitā mainījās.

4)      Par prasītāju argumentu, ka vienota un turpināta pārkāpuma jēdziens prasa, lai Komisija identificētu vairākus pārkāpumus, kas acīmredzami ir savstarpēji saistīti

203    Replikas rakstā prasītājas apgalvoja, ka vienota un turpināta pārkāpuma jēdziena izmantošana prasa, lai Komisija identificētu vairākus pārkāpumus, kas acīmredzami ir savstarpēji saistīti. Prasītāju ieskatā vienots un turpināts pārkāpums nevar ietvert darbības, kuras pašas par sevi nav pārkāpums.

204    Pamatojoties uz šo premisu, pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisijai esot vajadzējis izvērtēt pierādījumus par katru saziņas līmeni atsevišķi, lai noteiktu, vai katrs līmenis ir pārkāpums, un apstiprinošas atbildes gadījumā noteikt tā apjomu un pretkonkurences mērķi, ko tiecās sasniegt. Otrkārt, Komisijai esot vajadzējis novērtēt, vai attiecīgie pārkāpumi bija jāuzskata par vienotu vispārēju pārkāpumu, tāpēc ka ar tiem tika pildīts vispārējs plāns, kas kalpoja vienotam pretkonkurences mērķim. Visbeidzot, tikai treškārt, Komisijai esot vajadzējis novērtēt vienotā un turpinātā pārkāpuma laika un ģeogrāfisko tvērumu, pamatojoties uz pierādījumiem, tos skatot kopumā. Prasītāju ieskatā Komisija nav ņēmusi vērā pirmos divus posmus un, uzskatot, ka pastāv vienots un turpināts pārkāpums, esot to pamatojusi, attiecinot uz galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmeņa saziņu un Vācijas līmeņa saziņu to pašu raksturu un tvērumu kā uz saziņu vadošo struktūrvienību līmenī attiecinātie. Tā rīkojoties, Komisija esot noteikusi vienota un turpināta pārkāpuma esamību tur, kur tāda neesot bijis.

205    Šī prasītāju argumentācija, kas ir jāskata pirms trešā, ceturtā, piektā, sestā un septītā pamata vērtējuma, ir jānoraida.

206    Šīs argumentācijas premisai, saskaņā ar kuru vienotam un turpinātam pārkāpumam ir jāietver darbības, kurām, ja tās skatītu atsevišķi, ir jābūt LESD 101. panta pārkāpumam, nav pamatojuma Savienības tiesas judikatūrā. Kā jau tika minēts, judikatūrā ir precizēts, ka LESD 101. panta pārkāpums var izrietēt no virknes darbību vai turpinātas rīcības, “bet arī viens vai vairāki šīs darbību virknes vai turpinātās rīcības elementi paši, aplūkojot atsevišķi, var būt minētās normas pārkāpums” (skat. šā sprieduma 191. punktu).

207    Tiesas ieskatā, ja dažādas darbības ietilpst “kopējā plānā” to identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci iekšējā tirgū, Komisijai ir tiesības noteikt atbildību par šīm darbībām atkarībā no dalības attiecīgajā pārkāpumā kopumā (skat. spriedumu, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 258. punkts).

208    No šīs judikatūras izriet, ka vienota un turpināta pārkāpuma esamības konstatējums noteikti nenozīmē to, ka Komisija ir konstatējusi vairākus pārkāpumus, no kuriem katrs attiecas uz LESD 101. pantu, bet gan nozīmē to, ka Komisija ir pierādījusi, ka dažādas tās identificētās darbības ietilpst kopējā plānā, ar ko tiecas sasniegt vienotu pretkonkurences mērķi. Tam, ka Komisija pierāda šāda plāna esamību un to, ka iepriekš minētās darbības ir ar šo plānu saistītas, tādējādi ir īpaša nozīme.

209    Turklāt no judikatūras izriet, ka vienota pārkāpuma jēdziens aptver it īpaši tādu situāciju, kad vairāki uzņēmumi ir piedalījušies pārkāpumā, ko veido turpināta rīcība, kura vērsta uz vienu ekonomisku mērķi, kas paredz kropļot konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 7. novembris, Campine un Campine Recycling/Komisija, T‑240/17, nav publicēts, EU:T:2019:778, 269. punkts un tajā minētā judikatūra).

210    Šajā gadījumā nav strīda par to, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija darbības katrā no trim saziņas līmeņiem nekvalificēja kā LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu. Turpretī tā uzskatīja, ka šīs darbības, skatītas kopumā, ietilpst kopējā plānā, ar ko tiecas sasniegt vienotu pretkonkurences mērķi ierobežot konkurenci vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu tirgū EEZ teritorijā. Lai izdarītu šo secinājumu, saskaņā ar šā sprieduma 195. punktā minēto judikatūru Komisija atsaucās uz pieciem elementiem, kuri raksturo iepriekš minētās darbības un ir rezumēti šā sprieduma 202. punktā. Ņemot vērā šā sprieduma 206.–208. punktā minēto analīzi, šī Komisijas pieeja nav kļūdaina.

211    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāju argumentācija, ciktāl tās pamatā ir kļūdaina premisa, ka vienota un turpināta pārkāpuma jēdziena izmantošana prasa, lai Komisija identificētu vairākus pārkāpumus, ir jānoraida. Turpmāk veiktais trešā, ceturtā, piektā, sestā un septītā pamata vērtējums ļauj Vispārējai tiesai pārbaudīt it īpaši pamatotību Komisijas secinājumam, ka dažādās apstrīdētajā lēmumā identificētās darbības ietilpst kopējā plānā, ar ko tiecas sasniegt vienotu pretkonkurences mērķi, tādējādi veidojot vienotu un turpinātu pārkāpumu.

b)      Par trešo pamatu – LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta kļūdaina piemērošana, jo informācijas apmaiņa galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī tika uzskatīta par šo tiesību normu pārkāpumu

212    Saistībā ar šo pamatu prasītājas izvirza divus iebildumus. Pirmām kārtām, tās Komisijai pārmet, ka tā ir uzskatījusi, ka trīs koluzīvās saziņas līmeņi bija sasvstarpēji saistīti, it īpaši galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenis un abi pārējie līmeņi (pirmais iebildums). Šajā kontekstā tās norāda, ka nenotika nekāda saziņa un neviena kopīga sanāksme starp šiem līmeņiem, kuri esot pastāvējuši neatkarīgi cits no cita. Otrām kārtām, prasītājas Komisijai pārmet, ka tā, pamatojoties it īpaši uz apgalvotajām saiknēm starp trim iepriekš minētajiem līmeņiem, uzskatīja, ka koluzīvā saziņa galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī bija LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums (otrais iebildums).

213    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

214    Pirms tiks skatīti abi iepriekš minētie iebildumi, ir jāatgādina apstrīdētā lēmuma attiecīgie fragmenti.

1)      Apstrīdētais lēmums

215    Apstrīdētā lēmuma 213. apsvēruma daļā, kurā skatīts jautājums par nolīgumu un saskaņotu darbību LESD 101. panta izpratnē esamību, Komisija norādīja, ka aizliegtās vienošanās dalībniekiem bija saziņa dažādos līmeņos un nereti dažādajiem līmeņiem bija kopīgas sanāksmes, piemēram, galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbiniekiem un Vācijas līmeņa darbiniekiem. Iepriekš minētajā 213. apsvērumā Komisija precizēja, ka saziņa bija savstarpēji saistīta tās satura, laika grafika, atsaukšanās citam uz citu un iegūtās informācijas nodošanas dēļ, un šajā ziņā sniedza piemērus par informācijas, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, nodošanu aizliegtās vienošanās dalībnieku attiecīgajām galvenajām darījumdarbības vietām.

216    Apstrīdētā lēmuma 315.–317. apsvērumā Komisija secināja, ka pastāv vienots un turpināts pārkāpums, konstatējot, ka visa koluzīvā saziņa, kura minēta apstrīdētā lēmuma 6.2. punktā (un kura attiecas uz trim līmeņiem) saskaņā ar hronoloģisko kārtību, kalpoja kopējam plānam, kuram bija vienots pretkonkurences mērķis ierobežot konkurenci vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu tirgū EEZ teritorijā. Komisijas ieskatā šis mērķis tika sasniegts, izmantojot darbības, kuras samazina dalībnieku stratēģiskās nenoteiktības līmeni attiecībā uz nākotnē piemērojamajām cenām un bruto cenu paaugstināšanu, kā arī attiecībā uz laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar kravas automašīnu, kuras atbilst vides standartiem, ieviešanu (apstrīdētā lēmuma 317. apsvērums).

217    Apstrīdētā lēmuma 327. apsvēruma a) punktā, lai apstiprinātu savu secinājumu, ka sarunu pārcelšana no vadošo struktūrvienību līmeņa uz Vācijas līmeni neietekmēja pārkāpuma turpinātību, Komisija konstatēja, ka pastāvēja ievērojama pārklāšanās laikā starp sanāksmēm, kuras notika dažādos līmeņos. Komisija norādīja, ka, neraugoties uz to, ka 2004. gada septembrī tika pārtraukta saziņa vadošo struktūrvienību līmenī, saziņa abos pārējos līmeņos turpinājās. It īpaši laikposmā no 2003. līdz 2007. gadam sanāksmes un saziņa starp konkurentiem tika kopīgi organizētas vadošo struktūrvienību līmenī un Vācijas līmenī un bieži galvenās darījumdarbības vietas darbinieki piedalījās Vācijas līmeņa sanāksmēs un otrādi. Komisija atsaucās arī uz apstākli, ka dalībnieki galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī atkārtoti apsprieda informāciju, ar kuru vajadzēja apmainīties, un kādā līmenī tas veicams.

2)      Par pirmo iebildumu

218    Attiecībā uz pirmo prasītāju izvirzīto iebildumu saistībā ar “saiknēm” starp trim koluzīvās saziņas līmeņiem ir jākonstatē, ka Komisija ir minējusi šādus elementus, kas pierāda šādu saikņu esamību: apstākli, ka šo līmeņu dalībnieki bija vienu un to pašu uzņēmumu, proti, Scania un izlīguma dalībnieku, darbinieki; apstākli, ka sarunām katrā no līmeņiem bija tas pats saturs; apstākli, ka dažādos līmeņos notikušās sanāksmes laika ziņā pārklājās; apstākli, ka līmeņi atsaucās cits uz citu un apmainījās ar iegūto informāciju; apstākli, ka nereti bija kopīga saziņa un sanāksmes starp dažādiem līmeņiem, – attiecībā uz šo apstākli Komisija atsaucās it īpaši uz attiecīgo uzņēmumu galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku un Vācijas līmeņa darbinieku kopīgu saziņu un sanāksmēm (skat. apstrīdētā lēmuma 213. apsvērumu un 327. apsvēruma a) punktu).

219    Šis prasītāju iebildums ir pamatots it īpaši ar to, ka starp trim koluzīvās saziņas līmeņiem neesot bijis ne saziņas, ne kopīgu sanāksmju.

220    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda – kā izriet no šā sprieduma 215. un 217. punkta un turklāt no Komisijas paskaidrojumiem iebildumu raksta 122. punktā – Komisija savu konstatējumu, ka koluzīvās saziņas līmeņi bija savstarpēji saistīti, nepamatoja ar to, ka pastāvēja saziņa vai kopīgas sanāksmes starp vadošo struktūrvienību līmeni un galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmeni un starp vadošo struktūrvienību līmeni un Vācijas līmeni. Komisija balstījās vienīgi uz saziņas un kopīgu sanāksmju esamību starp vadošo struktūrvienību līmeni un Vācijas līmeni. Līdz ar to prasītāju argumentācija, ar ko tiecas pierādīt saziņas un kopīgu sanāksmju neesamību starp vadošo struktūrvienību līmeni un galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmeni un starp vadošo struktūrvienību līmeni un Vācijas līmeni, ir neefektīva.

221    Otrkārt, ir jānorāda – apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka pastāvēja kopīga saziņa un kopīgas sanāksmes starp galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmeni un Vācijas līmeni, it īpaši laikposmā no 2003. līdz 2007. gadam (apstrīdētā lēmuma 327. apsvēruma a) punkts). No apstrīdētā lēmuma izriet, ka šis elements ir viens no tiem, uz kuriem Komisija balstījās, lai secinātu pārkāpuma turpinātību.

222    Attiecībā uz šo Komisijas konstatējumu no lietas materiāliem izriet, ka sanāksmes galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī un Vācijas līmenī bieži tika organizētas tajā pašā laikā un tajā pašā vietā, lai sagatavotu tirdzniecības izstādes, un dalībnieki galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī bija informēti par sarunu saturu Vācijas līmenī, nodeva šo saturu saviem attiecīgajiem uzņēmumiem un, vispārīgāk, tiem bija saziņa ar sarunu dalībniekiem Vācijas līmenī.

223    Šajā ziņā Vispārējā tiesa atsaucas it īpaši uz pierādījumiem, kas sniegti apstrīdētā lēmuma 137. apsvērumā par konkurentu sanāksmi 2004. gada 24. augustā Minhenē (Vācija). [konfidenciāli] ieskatā, šajā sanāksmē piedalījās galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieki un Vācijas līmeņa darbinieki. Attiecībā uz Scania klātesošs bija A, kas pārstāvēja galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmeni, un B, kas pārstāvēja Vācijas līmeni. Šajā sanāksmē notika informācijas apmaiņa par cenu paaugstināšanu nākotnē Vācijas tirgū un par datumiem, kad tiks laisti tirgū vides standartiem atbilstoši kravas automašīnu modeļi. [konfidenciāli] sagatavota PowerPoint prezentācija, kas minēta apstrīdētā lēmuma 137. apsvērumā, pierāda, ka informācija, ar kuru apmainījās 2004. gada 24. augusta sanāksmē, tika nodota [konfidenciāli] galvenajai darījumdarbības vietai.

224    Vispārējā tiesa atsaucas arī uz pierādījumiem, kas sniegti apstrīdētā lēmuma 147. apsvērumā un ar ko ir apliecināts, ka galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieki bija informēti par to sarunu saturu, kuras attiecās uz cenām un notika Vācijas līmenī konkurentu sanāksmes laikā Minhenē 2005. gada 4. un 5. jūlijā. Konkrētāk, Vispārējā tiesa atsaucas uz C, [konfidenciāli] galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieka, nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli citu konkurējošo uzņēmumu darbiniekiem, kuri arī pārstāv galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmeni. Šajā elektroniskā pasta vēstulē C, atsaucoties uz iepriekš minēto 2005. gada 4. un 5. jūlija sanāksmi, it īpaši norādīja, ka šajā sanāksmē uzņēmums [konfidenciāli] bija sniedzis konkurentiem informāciju par [konfidenciāli] tā brīža cenu skalu (pamatojoties uz Vācijas tirgu) un it īpaši lūdza savas elektroniskā pasta vēstules saņēmējus rīkoties tāpat. [konfidenciāli] galvenās darījumdarbības vietas darbinieks, kas bija viens no iepriekš minētās elektroniskā pasta vēstules adresātiem, atbildēja, ka viņa uzņēmums vēlas turpināt informācijas apmaiņu par cenām tirgus līmenī (proti, Vācijas līmenī), un norādīja to [konfidenciāli] darbinieku vārdus, ar kuriem ir jāsazinās saistībā ar šo informācijas apmaiņu. C elektroniskā pasta vēstule bija adresēta arī D, Scania galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbiniekam, kurš bija piedalījies iepriekš minētajā 2005. gada 4. un 5. jūlija sanāksmē. No lietas materiāliem izriet, ka D nesaņēma iepriekš minēto elektroniskā pasta vēstuli, jo viņa vārds bija ortogrāfiski nepareizi uzrakstīts (skat. apstrīdētā lēmuma 147. apsvērumu). Tādējādi C elektroniskā pasta vēstule pierāda, ka darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieki, tostarp Scania darbinieki, bija informēti par iepriekš minētās 2005. gada 4. un 5. jūlija sanāksmes laikā notikušo informācijas apmaiņu par cenām.

225    Vispārējā tiesa arī norāda, ka daži līdzdalīgo uzņēmumu darbinieki, kuri pārstāvēja galveno darījumdarbības vietu, piedalījās sarunās Vācijas līmenī, un tas apstiprina Komisijas secinājumu par saikņu pastāvēšanu starp galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmeni un Vācijas līmeni. Vispārējā tiesa it īpaši atsaucas uz [konfidenciāli] pārstāvja C gadījumu un [konfidenciāli] pārstāvja E gadījumu. Šie darbinieki, kuri pārstāvēja galveno darījumdarbības vietu, darbojās un organizēja informācijas apmaiņu Vācijas līmenī.

226    No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas konstatējums par to, ka pastāvēja saziņa starp galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmeni un Vācijas līmeni, ir juridiski pietiekami pierādīts.

227    Treškārt, saistībā ar šo pamatu prasītājas ir apstrīdējušas arī apstrīdētā lēmuma 213. apsvērumā Komisijas minēto apgalvojumu, ka koluzīvās saziņas līmeņos pastāvēja brīva saziņa, un apstrīdētā lēmuma 327. apsvēruma a) punktā minēto apgalvojumu, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī atkārtoti apsprieda informāciju, ar kuru vajadzēja apmainīties, un kādā līmenī tas veicams.

228    Šie Komisijas apgalvojumi ir juridiski pietiekami pierādīti. It īpaši no apstrīdētā lēmuma 116. apsvērumā sniegtajiem pierādījumiem saistībā ar konkurentu sanāksmi galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī 2001. gada 3. un 4. jūlijā izriet, ka galvenās darījumdarbības vietas darbinieki bija informēti par Vācijas līmenī notiekošo sarunu saturu un uzskatīja, ka šīs sarunas iet “par tālu” un ir “potenciāli bīstamas”. No apstrīdētā lēmuma 117. apsvērumā sniegtajiem pierādījumiem izriet, ka iepriekš minētās 2001. gada 3. un 4. jūlija sanāksmes laikā konkurenti vienojās par to, ka nākotnē darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī apmainīsies ar informāciju par precēm un ar tehnisko informāciju, bet ne ar informāciju par cenām vai salīdzinošiem datiem. Tāpat no apstrīdētā lēmuma 147. apsvērumā sniegtajiem pierādījumiem (skat. šā sprieduma 224. punktu) izriet, ka galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieki apsprieda to, ar kādu informāciju ir jāapmainās un kādā līmenī, un ka šajā kontekstā daži no šiem darbiniekiem izteica vēlēšanos, lai sarunas par cenām notiek vienīgi Vācijas līmenī.

229    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka saistībā ar šo pamatu prasītājas nav varējušas atspēkot Komisijas konstatējumus, kas sniegti it īpaši apstrīdētā lēmuma 213. apsvērumā un 327. apsvēruma a) punktā un kas saistīti ar saiknēm, kuras pastāv starp trim koluzīvās saziņas līmeņiem. Kā jau tika norādīts, Komisija minēja noteiktu skaitu elementu, kas pierāda saikņu esamību starp trim koluzīvās saziņas līmeņiem (skat. šā sprieduma 218. punktu) un kas nav tikuši apstrīdēti, proti, to, ka dalībnieki bija vienu un to pašu uzņēmumu darbinieki, un to, ka koluzīvās saziņas trīs līmeņos notikušās sanāksmes laika ziņā pārklājās, vai kas ir tikuši apstrīdēti, bet nav tikuši apšaubīti saistībā ar šo pamatu, proti, to, ka pastāvēja saziņa starp aizliegtās vienošanās dalībnieku attiecīgo galveno darījumdarbības vietu zemākā līmeņa darbiniekiem un Vācijas līmeņa darbiniekiem. Ņemot vērā šos elementus, Vispārējā tiesa uzskata, ka koluzīvās saziņas trīs līmeņi bija savstarpēji saistīti un ka tie nedarbojās neatkarīgi un autonomi cits no cita.

3)      Par otro iebildumu

230    Attiecībā uz prasītāju izvirzīto otro iebildumu (skat. šā sprieduma 212. punktu) ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nekvalificēja koluzīvo saziņu galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī (kā arī koluzīvo saziņu abos pārējos līmeņos atsevišķi) kā LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, bet gan uzskatīja, ka saziņas kopums visos trijos līmeņos bija daļa no vienota un turpināta pārkāpuma, ciktāl šai saziņai bija kopējs plāns ar pretkonkurences mērķi ierobežot konkurenci vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu tirgū EEZ teritorijā, izmantojot tostarp saziņu, kas samazināja stratēģisko nenoteiktību attiecībā uz nākotnē piemērojamajām cenām un bruto cenu paaugstināšanu, kā arī attiecībā uz laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kuras saistītas ar tehnoloģiju vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6 ieviešanu (apstrīdētā lēmuma 317. apsvērums).

231    Ir arī jāatgādina, ka Komisijai nebija pienākuma kvalificēt saziņu galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī, to skatot atsevišķi, kā atsevišķu LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, lai secinātu, ka pastāv vienots un turpināts pārkāpums (skat. šā sprieduma 208. punktu).

232    No iepriekš minētā izriet, ka šis prasītāju iebildums balstās uz kļūdainu premisu, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir kvalificējusi saziņu galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī kā LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu. To ņemot vērā un neraugoties uz šo kļūdaino premisu, ir jāpārbauda, ņemot vērā šā sprieduma 208.–211. punktā minētos apsvērumus un prasītāju argumentāciju, cik lielā mērā saziņa galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī sekmēja šā sprieduma 230. punktā minētā kopējā plāna īstenošanu.

233    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina – kā tika secināts pirmā iebilduma vērtējumā –, ka galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieki bija informēti par saziņas Vācijas līmenī saturu, ka tie nodeva šo saturu saviem attiecīgajiem uzņēmumiem un ka, vispārīgāk raugoties, tie bija saziņā ar saziņas Vācijas līmenī dalībniekiem (skat. šā sprieduma 222. punktu). Tādējādi atklājas, ka galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieki, būdami iesaistīti saziņā, kas mazināja stratēģisko nenoteiktību attiecībā uz nākotnē piemērojamajām cenām un vides standartiem atbilstošu kravas automašīnu modeļu laišanas tirgū datumiem, sekmēja iepriekš minētā kopējā plāna īstenošanu.

234    Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 144. apsvērumā minētie pierādījumi par konkurentu sanāksmi galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī 2005. gada 3. un 4. februārī Lionā (Francija) pierāda, ka šajā sanāksmē [konfidenciāli] informēja pārējos ražotājus, tostarp Scania, par gaidāmo cenas paaugstināšanu par 5 % vienam no šā uzņēmuma ražotajiem kravas automašīnu modeļiem. Ir jānorāda – prasītājas apgalvoja, ka šī informācija iepriekš minētās sanāksmes dienā bija publiski zināma, un šā apgalvojuma pamatojumam tās replikas stadijā un dažas dienas pirms tiesas sēdes iesniedza specializēta izdevuma rakstu, kura elektroniskā versija datēta ar 2005. gada 4. februāri. Neatkarīgi no šā pierādījuma pieņemamības Vispārējā tiesa uzskata, ka minētais raksts nepierāda prasītāju apgalvojuma pamatotību, ciktāl [konfidenciāli] 2005. gada 3. un 4. februāra sanāksmē sniegtās informācijas apjoms bija lielāks nekā minētajā rakstā ietvertās informācijas apjoms, jo tajā bija norādīts [konfidenciāli] kravas automašīnas modeļa cenas pieaugums vienīgi Apvienotās Karalistes tirgū.

235    Ar cenu noteikšanu saistīta informācija, ko [konfidenciāli] sniedza 2005. gada 3. un 4. februāra sanāksmē galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī, pierāda, ka saziņa šajā līmenī – neatkarīgi no tā, vai tā ir uzskatāma par konkurences noteikumu pārkāpumu, – sekmēja šā sprieduma 230. punktā minētā kopējā plāna īstenošanu, ciktāl tā pierāda, ka šī saziņa attiecās arī uz jautājumiem par kravas automašīnu cenu noteikšanu, nevis tikai uz tehniskiem jautājumiem.

236    Treškārt, no [konfidenciāli] iekšējas elektroniskā pasta vēstules, kuru sūtījusi persona F, kas pieder pie šā uzņēmuma galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmeņa, kura minēta apstrīdētā lēmuma 146. apsvērumā un kura attiecās uz konkurentu sanāksmi 2005. gada 4. un 5. jūlijā, izriet, ka galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieki, tostarp Scania galvenās darījumdarbības vietas darbinieki, apmainījās ar informāciju tostarp par vides standartiem Euro 4 un Euro 5 atbilstošu kravas automašīnu modeļu laišanas tirgū datumu. Piemēram, iepriekš minētajā elektroniskā pasta vēstulē F informēja savus kolēģus par 2005. gada 4. un 5. jūlija sanāksmē atklāto faktu, ka Scania “rādīs pilnu tādu motoru gammu, kas atbilst [standartam] Euro 4 (un dažus motorus, kas atbilst [standartam] Euro 5), [konfidenciāli] pasākumā”, un par to, ka uzņēmums Scania jau bija saņēmis 2000 pasūtījumu motoriem, kas atbilst standartam Euro 4. Tāpat, piemēram, F informēja savus kolēģus par to, ka saskaņā ar minētajā sanāksmē [konfidenciāli] sniegto informāciju šā uzņēmuma klienti nebija apstrīdējuši cenu pieaugumu, kas saistīts ar standarta Euro 5 ieviešanu, un ka jau bija pārdoti 6000 šim standartam atbilstošu kravas automašīnu. Arī saturs informācijas apmaiņai galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī 2005. gada 4. un 5. jūlija sanāksmē pierāda, ka saziņa galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī sekmēja šā sprieduma 230. punktā minētā kopējā plāna īstenošanu, ciktāl tas pierāda, ka minētā saziņa attiecās arī uz jautājumiem par īpašiem vides standartiem atbilstošu kravas automašīnu modeļu laišanas tirgū datumu.

237    Ceturtkārt, ir jāatgādina, ka dalībnieki visos trijos koluzīvās saziņas līmeņos bija to pašu uzņēmumu darbinieki, ka sanāksmes galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī laika ziņā pārklājās ar sanāksmēm abos pārējos līmeņos un ka pastāvēja saziņa starp galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbiniekiem un Vācijas līmeņa darbiniekiem (skat. šā sprieduma 218. un 229. punktu).

238    Pamatojoties uz šiem elementiem, ir jākonstatē, ka informācijas apmaiņa galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī sekmēja šā sprieduma 230. punktā minētā kopējā plāna īstenošanu un ka tādējādi Komisija pamatoti to ņēma vērā, secinot, ka pastāvēja vienots un turpināts pārkāpums.

239    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka šis pamats ir jānoraida.

c)      Par ceturto pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde un LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta kļūdaina piemērošana, jo Komisija uzskatīja, ka prasītājas bija noslēgušas nolīgumu vai iesaistījušās saskaņotā darbībā saistībā ar tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanas laika grafiku

240    Prasītāju argumentāciju attiecībā uz šo pamatu var iedalīt trīs daļās, kas tiks secīgi izskatītas turpmāk.

1)      Par ceturtā pamata pirmo daļu – pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde

241    Prasītājas norāda, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertā argumentācija tām neļauj saprast uz tām attiecinātā pārkāpuma raksturu un apjomu. Pirmām kārtām, no apstrīdētā lēmuma 1. panta izrietot – Komisija uzskatīja, ka prasītājas bija pieļāvušas pārkāpumu, tostarp vienojoties par tehnoloģiju emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6 ieviešanas laika grafiku, un ka šī rīcība ir uzskatāma par pārkāpumu. Otrām kārtām, šķietot, ka apstrīdētā lēmuma 243. un 321. apsvērumā arī ir apgalvots, ka apstākļi, kas attiecas uz minēto vienošanos, ir “saistīti” ar apgalvoto aizliegto vienošanos par tarifiem un bruto cenām un to “papildina”, kas ļaujot saprast, ka informācijas apmaiņa vien par tehnoloģiju ieviešanas datumiem pati par sevi nav pārkāpums.

242    Prasītājas secina, ka šī nekonsekvence Komisijas argumentācijā ir LESD 296. panta pārkāpums un ka, pamatojoties uz to, apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.

243    Prasītājas arī pārmet Komisijai, ka tā nav paskaidrojusi, kādu iemeslu dēļ informācijas apmaiņa par tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanas laika grafiku ir uzskatāma par pārkāpumu mērķa dēļ.

244    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

245    Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. panta otrajā daļā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kura ir jānošķir no jautājuma par iemeslu pamatotību, kas attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības. Vērtējot šādā perspektīvā, prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi. Saistībā konkrēti ar individuālu lēmumu pamatojumu šādu lēmumu pamatošanas pienākuma mērķis – papildus mērķim ļaut tiesai īstenot savu kontroli – ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai saprastu, vai lēmumā, iespējams, nav pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā likumību (skat. spriedumu, 2019. gada 7. novembris, Campine un Campine Recycling/Komisija, T‑240/17, nav publicēts, EU:T:2019:778, 321. punkts un tajā minētā judikatūra).

246    Turklāt prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem, it īpaši ņemot vērā tiesību akta saturu, izvirzītā pamatojuma būtību un interesi, kāda tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, var būt attiecībā uz paskaidrojumu saņemšanu. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2019. gada 7. novembris, Campine un Campine Recycling/Komisija, T‑240/17, nav publicēts, EU:T:2019:778, 322. punkts un tajā minētā judikatūra).

247    Tāpat LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu prasa, lai argumentācija, ar kuru ir pamatots lēmums, būtu skaidra un nepārprotama. Tādējādi tiesību akta pamatojumam ir jābūt loģiskam un tajā it īpaši nedrīkst būt saturiskas pretrunas, kas liedz pareizi uztvert šī tiesību akta pamatā esošos iemeslus (skat. spriedumu, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 151. punkts un tajā minētā judikatūra).

248    Šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma 236. apsvērumā 7.2.3. punktā “Konkurences ierobežojums” Komisija ir norādījusi, ka pretkonkurences rīcības mērķis šajā gadījumā bija ierobežot konkurenci EEZ teritorijā.

249    Apstrīdētā lēmuma 237. apsvērumā Komisija precizēja, ka nolīgumu un saskaņotu darbību kopuma, ko var kvalificēt kā konkurences ierobežojumu, galvenais aspekts šajā gadījumā bija cenu un bruto cenu paaugstināšanas saskaņošana, izmantojot saziņu par cenām, par datumu un papildu izmaksām saistībā ar jauno, emisiju standartiem atbilstošo kravas automašīnu modeļu laišanu tirgū, un apmainīšanās ar konkurences ziņā sensitīvu informāciju.

250    Apstrīdētā lēmuma 238. apsvēruma b) punktā Komisija norādīja, ka uzņēmums Scania bija noslēdzis nolīgumus un/vai saskaņojis ar konkurentiem laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar tehnoloģiju vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6 ieviešanu.

251    Apstrīdētā lēmuma 239. apsvērumā Komisija konstatēja, ka nolīgumu un saskaņotu darbību kopumam, kurā Scania piedalījās, mērķis bija ierobežot konkurenci LESD 101. panta 1. punkta izpratnē un tas ļāva uzņēmumiem pielāgot savu cenu noteikšanas stratēģiju, ņemot vērā no konkurentiem iegūto informāciju.

252    Apstrīdētā lēmuma 243. apsvērumā Komisija paskaidroja, ka prasītājas, diskutējot par jauno vides standartu ieviešanas datumu un papildu izmaksām, ko radījusi jaunā tehnoloģija, ieguva informāciju par konkurentu nodomiem attiecībā uz bruto cenu līmeni. Saskaņā ar Komisijas paskaidrojumiem to izmaksu pārnešana, kas saistītas ar jaunās vides tehnoloģijas ieviešanu, izraisīja attiecīgo kravas automašīnu modeļu bruto cenas izmaiņas. Dalībnieki zināja, sākot no kura datuma jaunie modeļi (uz kuriem būs pārnestas papildu izmaksas) tiks iekļauti konkurentu bruto cenu skalā, ciktāl tiem bija zināms šo jauno modeļu laišanas tirgū datums. Līdz ar to, Komisijas ieskatā, diskusijas un vienošanās par jauno kravas automašīnu modeļu, kuri atbilst vides standartiem, laišanas tirgū datumu bija saistītas ar dalībnieku kolūziju attiecībā uz cenām un bruto cenu paaugstināšanu un to papildināja.

253    Turklāt no apstrīdētā lēmuma 315.–350. apsvēruma 7.2.4. punktā “Vienots un turpināts pārkāpums” izriet, ka Komisija inkriminēja Scania LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, kuru tā kvalificēja kā vienotu un turpinātu pārkāpumu un kurš izpaudās kā koluzīva saziņa attiecībā uz cenu noteikšanu un bruto cenu paaugstināšanu vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnām EEZ teritorijā, kā arī attiecībā uz laika grafiku un ar tehnoloģiju ieviešanu vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6 saistīto izmaksu pārnešanu. Komisijas ieskatā šīs koluzīvās saziņas mērķis bija ierobežot konkurenci, samazinot stratēģiskās nenoteiktības līmeni konkurentu vidū attiecībā uz nākotnē piemērojamajām cenām, bruto cenu paaugstināšanu, laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar vides standartiem atbilstošu kravas automašīnu modeļu ieviešanu (apstrīdētā lēmuma 317. apsvērums).

254    Apstrīdētā lēmuma 321. apsvērumā Komisija atkārtoja apstrīdētā lēmuma 243. apsvērumā sniegto analīzi, saskaņā ar kuru diskusijas un vienošanās par jauno kravas automašīnu modeļu, kuri atbilst vides standartiem, laišanas tirgū datumu bija saistītas ar dalībnieku kolūziju attiecībā uz cenām un bruto cenu paaugstināšanu un to papildināja.

255    Visbeidzot ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir noteikts:

“Šādas uzņēmuma Scania juridiskās vienības, saskaņojot cenas un bruto cenu paaugstināšanu EEZ teritorijā vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnām un saskaņojot laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar tehnoloģiju vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz 6 ieviešanu, pārkāpa LESD 101. pantu un EEZ [līguma] 53. pantu šādos laikposmos [..].”

256    Pirmām kārtām, no minētā apstrīdētā lēmuma izklāsta izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisija tajā nav atsevišķi kvalificējusi kā LESD 101. panta atsevišķu pārkāpumu vienošanos par tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanas laika grafiku. Turpretī ir skaidrs – Komisija uzskatīja, ka minētā vienošanās ir daļa no vienota un turpināta pārkāpuma ar vienotu pretkonkurences mērķi ierobežot konkurenci vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu tirgū EEZ teritorijā.

257    Otrām kārtām, it īpaši no apstrīdētā lēmuma 236., 237., 239., 243. un 321. apsvēruma izriet – Komisija uzskatīja, ka informācijas apmaiņa par tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanas laika grafiku bija saistīta ar informācijas apmaiņu par cenām un bruto cenu paaugstināšanu un to papildināja un ka būtībā šīs saziņas kopums ļāva attiecīgajiem uzņēmumiem pielāgot savas cenu noteikšanas stratēģijas, ņemot vērā konkurentu saņemto informāciju, un tas tādējādi veido konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

258    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertais pamatojums skaidri un nepārprotami atklāj Komisijas argumentāciju un tādējādi ļauj Vispārējai tiesai veikt tās pārbaudi tiesā. Turklāt prasītāju argumentācijas Vispārējā tiesā saturs un detalizētais raksturs pierāda, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums tām ļāva to efektīvi apstrīdēt šajā tiesā.

259    Pamatojoties uz iepriekš minēto, šā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

2)      Par ceturtā pamata otro daļu – LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta kļūdaina piemērošana, jo Komisija esot uzskatījusi, ka prasītājas bija noslēgušas nolīgumu vai iesaistījušās saskaņotā darbībā attiecībā uz tehnoloģiju emisiju jomā laišanas tirgū laika grafiku

260    Prasītājas apstrīd Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru tās bija noslēgušas nolīgumu vai iesaistījušās saskaņotā darbībā attiecībā uz tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanas laika grafiku.

261    Šajā ziņā prasītājas norāda, ka pienākums nodrošināt kravas automašīnu motoru atbilstību Euro standartiem izriet no Eiropas tiesiskā regulējuma, kas kravas automašīnu ražotājiem ir zināms, un nekādi neizriet no inovāciju jomā pastāvošās konkurences.

262    Prasītājas arī apgalvo, ka uzņēmums Scania vienmēr ir ievērojis dažādos emisiju Euro standartus, pat pirms Eiropas regulējumā noteikto termiņu piemērošanas, un ka šā uzņēmuma ražošana parasti tika plānota aptuveni sešus vai septiņus gadus pirms minētajā regulējumā paredzētā termiņa attiecībā uz minētajiem standartiem atbilstošu tehnoloģiju ieviešanu. Prasītāju ieskatā to ir grūti savienot ar Komisijas apgalvojumu, ka Scania ar saviem konkurentiem noslēdza nolīgumu vai iesaistījās saskaņotā darbībā attiecībā uz Euro standartiem atbilstošu tehnoloģiju ieviešanas laika grafiku.

263    Prasītājas min arī apstākli, ka tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanas datumi dažādiem kravas automašīnu ražotājiem bija ļoti atšķirīgi, un tas liekot apšaubīt starp viņiem veiktu saskaņošanu attiecībā uz šiem datumiem.

264    Prasītājas apstrīd arī to, ka apstrīdētajā lēmumā aprakstītā informācijas apmaiņa pierāda, ka tās būtu noslēgušas nolīgumu vai piedalījušās saskaņotā darbībā attiecībā uz jaunu tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanu.

265    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

266    Šajā ziņā ir jānorāda, ka jēdzieni “nolīgums”, “uzņēmumu apvienību lēmumi” un “saskaņota darbība” no subjektīvā viedokļa aptver saskaņošanas formas, kurām ir viens un tas pats raksturs un kuras atšķiras tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem (skat. spriedumu, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

267    Attiecībā uz saskaņotu darbību definīciju Tiesa ir nospriedusi, ka tās ir koordinācijas veids uzņēmumu starpā, kas, nesasniedzot stadiju, kad starp tiem tiek noslēgts nolīgums vārda tiešā nozīmē, ar risku saistīto konkurenci apzināti aizstāj ar savstarpējo praktisko sadarbību (skat. spriedumu, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

268    Tādas koordinācijas un sadarbības kritēriji, kuri veido saskaņotas darbības, ne tikai neprasa patiesa “plāna” izstrādāšanu, bet tie ir jāsaprot Līguma normām par konkurenci raksturīgā jēdziena kontekstā, saskaņā ar kuru visiem tirgus dalībniekiem ir autonomā veidā jānosaka politika, ko tie paredzējuši realizēt iekšējā tirgū, un nosacījumi, ko tie paredzējuši noteikt saviem klientiem (skat. spriedumus, 1998. gada 28. maijs, Deere/Komisija, C‑7/95 P, EU:C:1998:256, 86. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 119. punkts un tajā minētā judikatūra).

269    Lai gan šī autonomijas prasība neizslēdz saimnieciskās darbības subjektu tiesības saprātīgi piemēroties konstatētajai vai sagaidāmajai to konkurentu rīcībai, tomēr tā strikti iestājas pret jebkādu tiešu vai netiešu kontaktu nodibināšanu starp saimnieciskās darbības subjektiem, lai to rezultātā vai nu ietekmētu faktiska vai potenciāla konkurenta rīcību tirgū, vai nu to informētu par savu paša īstenošanai paredzēto vai ieplānoto rīcību tirgū, ja šo kontaktu mērķis vai sekas ir konkurences nosacījumu rašanās, kas, ņemot vērā sniegto preču vai pakalpojumu raksturu, uzņēmumu lielumu un skaitu un minētā tirgus apmēru, neatbilst normāliem attiecīgā tirgus nosacījumiem (skat. spriedumus, 1998. gada 28. maijs, Deere/Komisija, C‑7/95 P, EU:C:1998:256, 87. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 120. punkts un tajā minētā judikatūra).

270    Tādēļ Tiesa ir nospriedusi, ka informācijas apmaiņa starp konkurentiem var būt pretrunā konkurences noteikumiem tad, ja ar to samazina vai novērš nenoteiktības pakāpi attiecībā uz konkrētā tirgus funkcionēšanu, kā rezultātā konkurence starp uzņēmumiem tiek ierobežota (skat. spriedumu, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).

271    Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 238. apsvēruma b) punktā Komisija apstiprināja, ka uzņēmums Scania bija noslēdzis nolīgumus un/vai vienojies ar saviem konkurentiem attiecībā uz laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar tehnoloģiju vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6 ieviešanu. Šā Komisijas apgalvojuma pamatā ir vairāki apstrīdētajā lēmumā sniegti pierādījumi, kas pierāda tā pamatotību.

272    Pirmkārt, ir jāatsaucas uz 1998. gada 6. aprīlī Briselē (Beļģija) notikušās sanāksmes vadošo struktūrvienību līmenī protokolu, kas minēts apstrīdētā lēmuma 103. apsvērumā. Šis protokols skaidri pierāda, ka šīs sanāksmes dalībnieki apmainījās ar informāciju par cenām, kā arī par kravas automašīnu modeļu, kuri atbilst standartam Euro 3, ieviešanas laika grafiku, un ka viņi vienojās par to, ka šim standartam atbilstošā tehnoloģija netiks ieviesta ātrāk nekā tad, kad šī ieviešana būs kļuvusi obligāta. Iepriekš minētais protokols pierāda arī to, ka sanāksmes dalībnieki apmainījās ar informāciju par to, kā jaunās tehnoloģijas ieviešana atspoguļosies cenās. Tā kā minētajā protokolā ir atsauce uz “visiem [konfidenciāli] locekļiem”, var secināt, ka Scania piedalījās iepriekš minētajā 1998. gada 6. aprīļa sanāksmē.

273    Otrkārt, Vispārējā tiesa atsaucas uz 2003. gada 10. un 11. aprīlī Gēteborgā (Zviedrija) notikušu sanāksmi vadošo struktūrvienību līmenī, kurā Scania piedalījās un kura ir minēta apstrīdētā lēmuma 127. apsvērumā. Ar roku rakstītās piezīmēs, kuras izdarījis [konfidenciāli] pārstāvis, kas piedalījās šajā sanāksmē, un par kurām ir runa minētajā apsvērumā, pierāda, ka dalībnieki apmainījās ar informāciju par cenām un par Euro 4 standartam atbilstošas tehnoloģijas ieviešanu. Šajās piezīmēs ir teikts:

“[konfidenciāli] pārdošana Euro 4, 2004. gada okt. [konfidenciāli]/Scania to var ieviest ātrāk, bet nevēlas to darīt. Visi vienojas to ieviest [konfidenciāli] “Pārdošanas darījumu ieviešana”.”

274    Šā sprieduma 273. punktā minētās 2003. gada 10. un 11. aprīļa sanāksmes saturs ir izklāstīts [konfidenciāli] 2003. gada 8. maijā konkurentiem, tostarp Scania, nosūtītajā faksā, kurš ir minēts apstrīdētā lēmuma 128. apsvērumā un kurā ir norādīts:

“Sanāksmes laikā Gēteborgā mēs apspriedām Euro 4 specifikācijas ieviešanu tirgū. Es uzņēmos iniciatīvu apspriest šo jautājumu ar mūsu kolēģi [G]. Lai arī [konfidenciāli] apšauba, ka mēs pildīsim visus savus solījumus, viņa piekrīt ieviešanai tirgū 2004. gada septembrī, [konfidenciāli]. Ir skaidrs, ka mums nevajadzētu to piedāvāt tirdzniecībai pirms šā datuma. Es piedāvāju, ka mēs visi paliekam vienisprātis un turamies pie šā datuma. Ja kāda iemesla dēļ jūs nevarēsiet tā rīkoties, būšu pateicīgs, ja informēsiet mani par to atbildes faksā.”

275    Prasītājas atsaucās uz [konfidenciāli] paskaidrojumiem administratīvajā procesā, saskaņā ar kuriem šā sprieduma 273. punktā minētajās piezīmēs nebija runa par nolīguma esamību starp kravas automašīnu ražotājiem, bet gan tajās bija vienīgi norādīts, ka visi kā realitātei bija piekrituši tam, ka motori, kuri atbilst Euro 4 standartam, iespējams, netiks laisti tirgū pirms 2004. gada septembra [konfidenciāli]. Tomēr ir jāuzskata, ka šie paskaidrojumi, kas ir sniegti a posteriori un kas ir pretrunā [konfidenciāli] pārstāvja piezīmju un 2003. gada 8. maija faksa skaidrajam formulējumam, kurš pierāda to, ka konkurenti bija vienojušies motorus, kas atbilst standartam Euro 4, laist tirgū 2004. gada septembrī, nav pārliecinoši.

276    Treškārt, ir jāatsaucas uz 2004. gada 16. septembrī H, [konfidenciāli] pārstāvja, konkurentiem, tostarp Scania, nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli, kurā viņš minēja savu lēmumu nepiedalīties vadošo struktūrvienību līmenī notiekošajā sanāksmē, kuras norise bija paredzēta Hannoverē (Vācija). Minētajā elektroniskā pasta vēstulē, par ko ir runa apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā, ir precizēts:

“Šā lēmuma pamatā ir vilšanās. Manuprāt, ir nepieņemama dažu mūsu kolēģu (it īpaši viena no viņiem) rīcība saistībā ar paziņojumu par Euro 4 un Euro 5, kā arī veids, kā šie kolēģi ir mēģinājuši ietekmēt kravas automašīnu nozares, it īpaši dažu no viņu kolēģiem, tēlu [..].”

277    [konfidenciāli] mutvārdu paziņojumā, kas tika sniegts administratīvā procesa laikā un ir minēts apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā, paskaidroja, ka šis uzņēmums bija ieviesis standartam Euro 4 atbilstošo tehnoloģiju pirms datuma, par kuru bija vienošanās ar konkurentiem, proti, 2004. gada septembra (skat. šā sprieduma 273. un 274. punktu), un ka šis apstāklis bija par pamatu nepatikai, ko šajā elektroniskā pasta vēstulē pauda [konfidenciāli] pārstāvis. No lietas materiāliem izriet, ka pēc šā incidenta sarunas vadošo struktūrvienību līmenī tika apturētas (apstrīdētā lēmuma 138. apsvērums).

278    [konfidenciāli] pārstāvja elektroniskā pasta vēstule, kas minēta šā sprieduma 276. punktā, ja to skata, ņemot vērā šā sprieduma 273. un 274. punktā minētos pierādījumus, pierāda starp konkurentiem, tostarp Scania, noslēgta nolīguma esamību attiecībā uz standartam Euro 4 atbilstošu tehnoloģiju laišanas tirgū datumu.

279    Prasītājas atsaucās uz [konfidenciāli] pārstāvja un šā sprieduma 276. punktā minētās elektroniskā pasta vēstules autora ar zvērestu apliecinātu liecību, kurā viņš paskaidroja, ka viņa elektroniskā pasta vēstule tika nosūtīta spriedzes starp [konfidenciāli] un [konfidenciāli] dēļ un ka nebija nekāda nolīguma starp kravas automašīnu ražotājiem attiecībā uz standartam Euro 4 atbilstošu motoru ieviešanas datumu. Prasītāju ieskatā minēto ar zvērestu apliecināto liecību apstiprina tas, ka [konfidenciāli] un tās pārstāvis nekādā veidā nereaģēja uz Scania paziņojumu par sava pirmā standartam Euro 4 atbilstošā motora ieviešanu preses konferencē 2004. gada 31. martā. Prasītāju ieskatā – var pieņemt, ka gadījumā, ja ražotāji būtu noslēguši nolīgumu par standartam Euro 4 atbilstošas tehnoloģijas ieviešanas laika grafiku, [konfidenciāli] pārstāvis attiecībā uz Scania paziņojumu būtu reaģējis tādā pašā veidā.

280    Šī prasītāju argumentācija nešķiet pārliecinoša.

281    Pirmām kārtām, attiecībā uz iepriekš minēto liecību, kas apliecināta ar zvērestu, – to šā sprieduma 276. punktā minētās elektroniskā pasta vēstules autors saistībā ar administratīvo procesu sniedza vairākus gadus pēc attiecīgajiem notikumiem un tātad in tempore suspecto. Līdz ar to tās saturs nevar likt apšaubīt pierādījuma spēku pierādījumiem, kuri gūti notikumu norises laikā un ir objektīvāki, piemēram, faksam, kas minēts šā sprieduma 274. punktā, kā arī pierādījuma spēku [konfidenciāli] sniegtajai liecībai, kura minēta šā sprieduma 277. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 27. septembris, Archer Daniels Midland/Komisija, T‑59/02, EU:T:2006:272, 277. punkts; 2008. gada 8. jūlijs, Lafarge/Komisija, T‑54/03, nav publicēts, EU:T:2008:255, 379. punkts, un 2012. gada 29. jūnijs, E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, T‑360/09, EU:T:2012:332, 201. punkts). Visi šie pierādījumi pierāda to, ka starp kravas automašīnu ražotājiem pastāvēja nolīgums attiecībā uz standartam Euro 4 atbilstošas tehnoloģijas ieviešanas datumu.

282    Otrām kārtām, attiecībā uz argumentu par Scania preses konferenci 2004. gada 31. martā ir jākonstatē, ka prasītāju sniegtajā paziņojumā presei ne tuvu netiek apstiprināts viņu apgalvojums, bet gan tajā tika pasludināta 420 zirgspēku (horse power) motoru, kas atbilst standartam Euro 4, ieviešana 2004. gada septembrī, datumā, kas saskan ar datumu, par kuru konkurenti bija vienojušies 2003. gada 10. un 11. aprīļa sanāksmē Gēteborgā (skat. šā sprieduma 273. un 274. punktu).

283    Ceturtkārt, Vispārējā tiesa atsaucas uz informācijas apmaiņu starp konkurentiem – starp kuriem bija Scania DE –, kura notika laikposmā no 2004. gada 2. līdz 8. decembrim un kuras objekts bija 2005. gadā paredzētā cenu paaugstināšana (apstrīdētā lēmuma 140. apsvērums). Šajā kontekstā [konfidenciāli] norādīja, ka šis uzņēmums rēķinam pievienos 5410 EUR, pārejot no “Euro 3 uz Euro 4”.

284    Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 141. apsvēruma, 2004. gada 2. decembrī Scania DE pārstāvis B nosūtīja konkurējošo uzņēmumu darbiniekiem elektroniskā pasta vēstuli; tajā viņš jautāja, kurā datumā un par kādu bruto cenu tiks piegādāti standartiem 4 un 5 atbilstošie motori. [konfidenciāli] pārstāvis atbildēja, nosūtot lūgto informāciju un it īpaši norādot, ka cenas pieaugums standartam 4 un standartam 5 atbilstošajiem motoriem būs attiecīgi 11 500 EUR un 14 800 EUR. 2004. gada 17. decembrī B iegūto informāciju nodeva konkurentiem (apstrīdētā lēmuma 142. apsvērums).

285    Piektkārt, ir jāatsaucas uz 2005. gada 12. septembra sanāksmi, kura minēta apstrīdētā lēmuma 149. apsvērumā un kurā apspriestie temati bija it īpaši “situācija attiecībā uz Euro 4/5” un “2006. gadā paredzētā cenu paaugstināšana”. No ar roku rakstītām piezīmēm izriet, ka šajā sanāksmē konkurenti, starp kuriem bija Scania DE pārstāvis I, apmainījās ar informāciju par standartiem Euro 4 un Euro 5 atbilstošu kravas automašīnu modeļu ieviešanas datumu un to cenu noteikšanu.

286    Sestkārt, ir jāatsaucas uz 2009. gada 21. jūlija elektroniskā pasta vēstuli, kura minēta apstrīdētā lēmuma 180. apsvērumā un kurā [konfidenciāli] darbinieks ieteica Scania DE organizētās konkurentu sanāksmes, kurai vajadzēja notikt 2009. gada 17. un 18. septembrī, dienas kārtībā paredzēt jautājumu: “Euro VI – es zinu – vai mums ir atļauja par to runāt un vai mēs to vēlamies?”

287    Apstrīdētā lēmuma 181. apsvērumā ir runa par 2009. gada 17. un 18. septembra sanāksmi, kas minēta šā sprieduma 286. punktā. No minētajā apsvērumā sniegtajiem pierādījumiem, kurus prasītājas nav apstrīdējušas, izriet, ka konkurenti apmainījās ar informāciju par standartam Euro 6 atbilstošās tehnoloģijas ieviešanas datumu un 2010. gadā paredzēto cenu paaugstināšanu.

288    No šā sprieduma 272.–287. punktā minētajiem pierādījumiem izriet, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka uzņēmums Scania bija noslēdzis nolīgumus un/vai vienojies ar saviem konkurentiem par laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar tehnoloģiju vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6 ieviešanu.

289    Šo secinājumu neatspēko šā sprieduma 261.–263. punktā izklāstītā prasītāju argumentācija. It īpaši ir jāmin, ka Eiropas tiesiskais regulējums par Euro standartu emisiju jomā ieviešanas datumiem attiecās tikai uz minēto standartu ieviešanas termiņiem (skat. apstrīdētā lēmuma 6. apsvērumu) un tajā nebija noteikts pienākums kravas automašīnu ražotājiem apmainīties ar informāciju par laika grafiku šiem standartiem atbilstošo preču ieviešanai. Turklāt tas, ka Scania savu ražošanu plānoja vairākus gadus pirms Eiropas tiesiskajā regulējumā paredzētā termiņa īpaša Euro standarta ieviešanai, nepierāda, ka uzņēmums Scania no savas puses nav piedalījies saskaņošanas procesā ar citiem kravas automašīnu ražotājiem. Tāpat tas, ka tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanas datumi dažādiem kravas automašīnu ražotājiem atšķiras, arī nepierāda, ka starp tiem nenotika informācijas apmaiņa, kas tiem ļāva iepazīties ar konkurentu plāniem.

290    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šā pamata otrā daļa ir jānoraida.

3)      Par ceturtā pamata trešo daļu – informācijas apmaiņa par tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanas laika grafiku nav uzskatāma par pārkāpumu mērķa dēļ

291    Prasītājas norāda, ka lietas materiālos ietvertie pierādījumi atklāj ne vairāk kā to, ka dalībnieki izņēmuma kārtā bija apmainījušies ar informāciju par savu attiecīgo tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanas laika grafiku. Tomēr šī retā informācijas apmaiņa neesot uzskatāma par pārkāpumu mērķa dēļ. Prasītāju ieskatā apstrīdētajā lēmumā nav sniegts pierādījums tam, ka informācijas apmaiņa par tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanas laika grafiku pēc sava rakstura var tikt uzskatīta par normālai konkurences darbībai kaitējošu, nepārbaudot tās sekas.

292    Prasītājas uzskata, ka nav saprotams, kādā veidā informācijas apmaiņa par ieviešanas datumiem varētu izraisīt kaut mazāko kavējumu vai šķēršļus konkurencei attiecībā uz aplūkojamās jaunās tehnoloģijas piedāvājumu, jo, pirmkārt, jaunās emisiju kontroles tehnoloģijas tehniskā izstrāde ilgst apmēram sešus vai septiņus gadus, otrkārt, visiem ražotājiem bija pienākums izstrādāt jaunus, Euro standartiem atbilstošus motorus un tie ieviesa aplūkojamās tehnoloģijas pirms Eiropas tiesību aktos noteiktajiem termiņiem un, treškārt, praktiski nebija pieprasījuma pēc Euro standartiem atbilstošām kravas automašīnām, pirms šie standarti kļuva obligāti. Prasītāju ieskatā informācijas apmaiņas mērķis acīmredzami nebija “aizkavēt” tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanu.

293    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

294    Ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 238. apsvēruma b) punktā un 239. apsvērumā Komisija konstatēja, ka mērķis nolīgumu un saskaņotu darbību kopumam, kurā Scania piedalījās un kurā ietilpa nolīgumi un saskaņotas darbības attiecībā uz laika grafiku un ar tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanu saistīto izmaksu pārnešanu, bija ierobežot konkurenci LESD 101. panta izpratnē un tas ļāva uzņēmumiem pielāgot savu cenu noteikšanas stratēģiju, ņemot vērā no konkurentiem saņemto informāciju. Turklāt apstrīdētā lēmuma 243. un 321. apsvērumā Komisija paskaidroja, ka diskusijas un nolīgumi par jauno kravas automašīnu modeļu, kuri atbilst vides standartiem, laišanas tirgū datumu bija saistīti ar dalībnieku kolūziju attiecībā uz cenām un bruto cenu paaugstināšanu un to papildināja. Tāpat ir jāatgādina – Komisija secināja, ka pastāvēja vienots un turpināts pārkāpums, kura mērķis bija ierobežot konkurenci vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu tirgū EEZ teritorijā un kurš izpaudās kā darbības, kas samazināja dalībnieku stratēģiskās nenoteiktības līmeni it īpaši attiecībā uz nākotnē piemērojamajām cenām un bruto cenu paaugstināšanu (apstrīdētā lēmuma 317. apsvērums).

295    No iepriekš minētā izriet, ka šā sprieduma 291. un 292. punktā izklāstītā prasītāju argumentācija ir balstīta uz virkni kļūdainu premisu.

296    Kā jau norādīts, informācijas apmaiņu par tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanas laika grafiku pašu par sevi Komisija nekvalificēja kā pārkāpumu. Tāpat šī informācijas apmaiņa atsevišķi netika kvalificēta kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ, bet gan tā tika ņemta vērā kopā ar citām koluzīvām darbībām. “Nolīgumu un saskaņotu darbību kopums” bija tas, ko apstrīdētā lēmuma 239. apsvērumā kvalificēja kā tādu konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, kurš ļāva dalībniekiem pielāgot savu cenu noteikšanas stratēģiju, ņemot vērā no konkurentiem saņemto informāciju.

297    Turklāt ir jānorāda, ka Komisijas secinājums par vienota un turpināta pārkāpuma esamību nav balstīts uz konstatējumu, ka nolīgumi vai saskaņotas darbības attiecībā uz tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanas laika grafiku radīja šķērsli jauno tehnoloģiju piedāvājumam, kā minēts prasītāju argumentācijā, kas izklāstīta šā sprieduma 292. punktā. Komisijas secinājums ir balstīts uz konstatējumu, ka šīs koluzīvās darbības papildināja koluzīvās darbības attiecībā uz cenām un bruto cenu paaugstināšanu. No apstrīdētajā lēmumā atklātās konkurentu saziņas satura izriet, ka tādu tehnoloģiju ieviešana, kas nodrošināja kravas automašīnu motoru atbilstību Euro standartiem, varēja ietekmēt attiecīgo kravas automašīnu modeļu cenas un izraisīt šo cenu pieaugumu. Konkurenti savā starpā pārrunāja ne tikai laika grafiku, bet arī ar jaunās tehnoloģijas ieviešanu saistīto izmaksu pārnešanu. Līdz ar to Komisija apstrīdētā lēmuma 243. un 321. apsvērumā pamatoti norādīja, ka konkurenti, pārrunājot jauno tehnoloģiju ieviešanas datumu un papildu izmaksas, ko tās radīs, ņēma vērā plānoto bruto cenu līmeni un šo bruto cenu pieauguma laika grafiku. No tā izriet, ka šā sprieduma 292. punktā izklāstītā prasītāju argumentācija ir balstīta uz kļūdainu apstrīdētā lēmuma izpratni un ir neefektīva.

298    Attiecībā uz jautājumu par to, vai kravas automašīnu ražotāju savstarpējā informācijas apmaiņa, kas tiem ļāva uzzināt konkurentu plānoto bruto cenu līmeni un šo bruto cenu pieauguma laika grafiku, ir uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, – tas prasītāju argumentācijā attiecībā uz šo pamatu nav vērtēts; kā jau tika norādīts, šī argumentācija ir balstīta uz kļūdainu izpratni, ka Komisija minētajiem ražotājiem pārmeta to, ka viņi bija kavējuši jauno tehnoloģiju piedāvājumu (skat. šā sprieduma 297. punktu). Katrā gadījumā ir jāatgādina, ka informācijas apmaiņa starp konkurentiem pretrunā konkurences noteikumiem var būt tad, ja ar to samazina vai novērš nenoteiktības pakāpi attiecībā uz konkrētā tirgus funkcionēšanu, kā rezultātā konkurence starp uzņēmumiem tiek ierobežota (skat. šā sprieduma 270. punktu). It īpaši par vērstu pret konkurenci ir uzskatāma tāda informācijas apmaiņa, ar ko var novērst nenoteiktību ieinteresēto personu starpā saistībā ar attiecīgo uzņēmumu veicamās korekcijas brīdi, apmēru un kārtību, kādā attiecīgie uzņēmumi ir iecerējuši darbības īstenot tirgū (skat. spriedumu, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 122. punkts un tajā minētā judikatūra).

299    Šajā gadījumā, ņemot vērā šā sprieduma 298. punktā minēto judikatūru, ir jākonstatē, ka informācijas apmaiņa starp konkurentiem, kas tiem ļauj iegūt informāciju par plānoto bruto cenu līmeni un par šo bruto cenu paaugstināšanas laika grafiku un tādējādi novērš nenoteiktību saistībā ar rīcību nākotnē, ir uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 16. septembris, Mamoli Robinetteria/Komisija, T‑376/10, EU:T:2013:442, 72. punkts).

300    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šā pamata trešā daļa ir jānoraida. Līdz ar to šis pamats ir noraidāms pilnībā.

d)      Par piekto pamatu – LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta kļūdaina piemērošana, ciktāl Komisija kvalificēja informācijas apmaiņu Vācijas līmenī kā pārkāpumu “mērķa dēļ”

1)      Ievada apsvērumi

301    Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav sniegusi precīzus un saskaņotus pierādījumus, kas apstiprinātu tēzi, ka informācijas apmaiņa Vācijas līmenī ir uzskatāma par pietiekamu šķērsli konkurencei, lai to kvalificētu kā ierobežojumu “mērķa dēļ” 2014. gada 11. septembra sprieduma CB/Komisija (C‑67/13 P, EU:C:2014:2204) izpratnē.

302    Prasītājas apgalvo, ka, pārbaudot informācijas apmaiņas Vācijas līmenī saturu, mērķus un ekonomisko un juridisko ietvaru, var secināt, ka Komisijas veiktajā “mērķa dēļ” vērtējumā ir pieļauta vai nu tiesību kļūda, vai acīmredzama kļūda vērtējumā.

303    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

304    Ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 238. apsvērumā Komisija konstatēja – pirmkārt, uzņēmums Scania bija noslēdzis nolīgumus un/vai vienojies ar izlīguma dalībniekiem par plānotajām bruto cenu un bruto cenu skalu izmaiņām un par šo izmaiņu laika grafiku un dažos gadījumos par plānotajām neto cenu izmaiņām vai klientiem piedāvātajām atlaidēm, otrkārt, uzņēmums Scania bija noslēdzis nolīgumus un/vai vienojies ar izlīguma dalībniekiem par laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar tehnoloģiju vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6 ieviešanu, un, treškārt, Scania un izlīguma dalībnieki bija apmainījušies ar citu komerciāli sensitīvu informāciju, proti, informāciju par piegādes termiņiem, veiktajiem pasūtījumiem un krājumu stāvokli, mērķa tirgus daļām, spēkā esošajām neto cenām un atlaidēm, bruto cenu skalām (pat pirms to stāšanās spēkā) un kravas automašīnu konfiguratoriem.

305    Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 212. apsvērumu minētā lēmuma 238. apsvērumā Komisijas izklāstītās koluzīvās darbības bija notikušas visos trijos šā sprieduma 35.–38. punktā identificētajos līmeņos un it īpaši Vācijas līmenī.

306    Apstrīdētā lēmuma 239. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka 238. apsvērumā minētā nolīgumu un saskaņotu darbību kopuma mērķis bija ierobežot konkurenci LESD 101. panta 1. punkta izpratnē un tas ļāva uzņēmumiem pielāgot savu cenu noteikšanas stratēģiju, ņemot vērā no konkurentiem iegūto informāciju.

307    Tāpat ir jāatgādina, ka Komisija šo koluzīvo darbību kopumu kvalificēja kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, kas ilga no 1997. līdz 2011. gadam. Komisijas ieskatā Scania un izlīguma dalībnieki pildīja kopēju plānu, kuram bija vienots pretkonkurences mērķis ierobežot konkurenci vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu tirgū EEZ teritorijā. Šis mērķis esot sasniegts, izmantojot darbības, kuras samazināja konkurentu stratēģiskās nenoteiktības līmeni attiecībā uz nākotnē piemērojamajām cenām un bruto cenu pieaugumu, laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar vides standartiem atbilstošu kravas automašīnu ieviešanu (apstrīdētā lēmuma 317. apsvērums).

308    No iepriekš minētā izriet – pat ja Komisija šajā gadījumā koluzīvo saziņu Vācijas līmenī pašu par sevi nekvalificēja kā LESD 101. panta pārkāpumu, tā uzskatīja, ka šī saziņa veidoja konkurences ierobežojumus mērķa dēļ un bija daļa no vienotā un turpinātā pārkāpuma, kurā uzņēmums Scania tika vainots, un sekmēja tā īstenošanu. Saistībā ar šo pamatu ir jāpārbauda pamatotība Komisijas vērtējumam, ka koluzīvā saziņa Vācijas līmenī bija konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

309    Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka noteikti uzņēmumu savstarpējās koordinācijas veidi ietver pietiekamu kaitējuma konkurencei līmeni, lai varētu uzskatīt, ka nav jāpārbauda to sekas (spriedumi, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 49. punkts, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 113. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2013. gada 14. marts, Allianz Hungária Biztosító u.c., C‑32/11, EU:C:2013:160, 34. punkts).

310    “Pārkāpumu mērķa dēļ” un “pārkāpumu seku dēļ” savstarpējā nošķiršana ir saistīta ar apstākli, ka noteiktu veidu vienošanās starp uzņēmumiem jau pēc sava rakstura var tikt uzskatītas par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošām (spriedumi, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 50. punkts, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 114. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2013. gada 14. marts, Allianz Hungária Biztosító u.c., C‑32/11, EU:C:2013:160, 35. punkts).

311    Tādējādi ir noteikts, ka noteiktas slepenas darbības kā, piemēram, horizontāla cenu noteikšana, izmantojot aizliegtās vienošanās, ir uzskatāmas par tik ļoti kaitējošām, it īpaši cenām, preču un pakalpojumu daudzumam vai kvalitātei, ka LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā nav jāpierāda to konkrētā ietekme tirgū. Pieredze rāda, ka šādas darbības rada ražošanas samazinājumu un cenu celšanos, kā rezultātā tiek nepareizi sadalīti resursi, kaitējot tostarp patērētājiem (spriedumi, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 51. punkts, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 115. punkts).

312    Gadījumā, ja uzņēmumu savstarpējās koordinācijas veida analīze neatklāj pietiekamu kaitējuma konkurencei līmeni, būtu jāpārbauda to sekas un, lai to aizliegtu, jānosaka, ka jābūt izpildītam to nosacījumu kopumam, no kuriem izriet, ka konkurence ir tikusi būtiski nepieļauta, ierobežota vai izkropļota (spriedumi, 2013. gada 14. marts, Allianz Hungária Biztosító u.c., C‑32/11, EU:C:2013:160, 34. punkts; 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 52. punkts, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 116. punkts).

313    Atbilstoši Tiesas judikatūrai, lai novērtētu, vai nolīgums starp uzņēmumiem vai uzņēmumu asociācijas lēmums pietiekami kaitē konkurencei, lai tas varētu tikt uzskatīts par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu “mērķa dēļ”, ir jāizvērtē tā noteikumu saturs, ar to sasniegt gribētie mērķi, kā arī saimnieciski tiesiskais konteksts, kurā tas ietilpst. Vērtējot minēto kontekstu, ir jāņem vērā arī attiecīgo preču vai pakalpojumu iedaba, kā arī faktiskie attiecīgā tirgus vai tirgu darbības un struktūras apstākļi (spriedumi, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 53. punkts, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 117. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2013. gada 14. marts, Allianz Hungária Biztosító u.c., C‑32/11, EU:C:2013:160, 36. punkts).

314    Turklāt, pat ja pušu nodoms nav nepieciešamais vienošanās ierobežojošā rakstura noteikšanas elements, nekas neliedz Komisijai vai valsts un Savienības tiesām šādu nodomu ņemt vērā (spriedumi, 2013. gada 14. marts, Allianz Hungária Biztosító u.c., C‑32/11, EU:C:2013:160, 37. punkts; 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 54. punkts, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 118. punkts).

315    Konkrētāk attiecībā uz informācijas apmaiņu starp konkurentiem ir jāatgādina, ka saskaņotas darbības veidojošie koordinācijas un sadarbības kritēriji ir jāizprot, ņemot vērā Līguma normās attiecībā uz konkurenci ietverto koncepciju, saskaņā ar kuru katram saimnieciskās darbības subjektam ir autonomi jānosaka, kādu politiku iekšējā tirgū tas plāno īstenot (spriedumi, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 32. punkts, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 119. punkts).

316    Lai gan šī autonomijas prasība neizslēdz saimnieciskās darbības subjektu tiesības saprātīgi piemēroties konstatētai vai sagaidāmai to konkurentu rīcībai, tomēr tā strikti iestājas pret jebkādu tiešu vai netiešu kontaktu nodibināšanu starp saimnieciskās darbības subjektiem, lai to rezultātā vai nu ietekmētu faktiska vai potenciāla konkurenta rīcību tirgū, vai to informētu par savu paša īstenošanai paredzēto vai ieplānoto rīcību tirgū, ja šo kontaktu mērķis vai sekas ir tādu konkurences nosacījumu rašanās, kas, ņemot vērā sniegto preču vai pakalpojumu raksturu, uzņēmumu lielumu un skaitu un minētā tirgus apmēru, neatbilst normāliem attiecīgā tirgus nosacījumiem (spriedumi, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 33. punkts, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 120. punkts).

317    Tiesa tādējādi ir nolēmusi, ka informācijas apmaiņa var būt pretrunā konkurences tiesību normām tad, ja ar to tiek samazināta vai novērsta nenoteiktības pakāpe attiecībā uz konkrētā tirgus darbību, kā rezultātā tiek ierobežota konkurence starp uzņēmumiem (spriedumi, 2003. gada 2. oktobris, Thyssen Stahl/Komisija, C‑194/99 P, EU:C:2003:527, 81. punkts; 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 35. punkts, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 121. punkts).

318    It īpaši par tādu, kas ir vērsta pret konkurenci, ir uzskatāma informācijas apmaiņa, ar ko var tikt novērsta nenoteiktība ieinteresēto personu starpā saistībā ar attiecīgo uzņēmumu veicamās korekcijas brīdi, apmēru un kārtību, kādā attiecīgie uzņēmumi ir iecerējuši darbības īstenot tirgū (spriedums, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 122. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 41. punkts).

319    Turklāt saskaņotas darbības var uzskatīt par tādām, kam ir pret konkurenci vērsts mērķis, pat ja tām nav tiešas saistības ar patēriņa cenām. LESD 101. panta 1. punkta formulējums nedod pamatu uzskatīt, ka aizliegtas būtu tikai tādas saskaņotas darbības, kurām ir tiešas sekas attiecībā uz gala patērētāju maksājamām cenām (spriedums, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 123. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 36. punkts).

320    Turpretī no LESD 101. panta 1. punkta a) apakšpunkta izriet, ka saskaņotām darbībām pret konkurenci vērsts mērķis var būt tad, ja ar tām “tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus” (spriedumi, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 37. punkts, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 124. punkts).

321    Katrā ziņā – līdzīgi pārējām Līgumā iekļautajām konkurences tiesību normām – LESD 101. panta mērķis ir ne vien aizsargāt konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet arī aizsargāt tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci pašu par sevi. Tādēļ saskaņoto darbību pret konkurenci vērsta mērķa konstatēšana nevar tikt pakārtota šo darbību tiešās saiknes ar patērētājiem piemērojamajām cenām konstatēšanai (spriedumi, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 38. un 39. punkts, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 125. punkts).

322    Visbeidzot, ir jāatgādina, ka no LESD 101. panta 1. punkta teksta izriet, ka saskaņoto darbību jēdziens līdzās saskaņošanai attiecīgo uzņēmumu starpā nozīmē šai saskaņošanai atbilstošu rīcību tirgū un cēloņsakarību starp šiem abiem elementiem (spriedumi, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 51. punkts, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 126. punkts).

323    Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka, ja nav pierādījumu par pretējo, kas ir jāiesniedz attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem, ir jāpieņem, ka uzņēmumi, kas piedalās darbību saskaņošanā un kas turpina darboties tirgū, lai noteiktu savu rīcību šajā tirgū, ņem vērā informāciju, kas iegūta, tiem apmainoties ar to ar saviem konkurentiem. It īpaši Tiesa ir secinājusi, ka šādām saskaņotām darbībām LESD 101. panta 1. punkts ir piemērojams pat pret konkurenci vērstu seku tirgū neesamības gadījumā (spriedumi, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 51. punkts, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 127. punkts).

2)      Par informācijas, ar kuru notika apmaiņa, saturu

i)      Par paredzētajām bruto cenu un bruto cenu skalu izmaiņām un par šo izmaiņu laika grafiku, kas minēti apstrīdētā lēmuma 238. apsvēruma a) punktā

324    Prasītājas norāda, ka informācija, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī attiecībā uz bruto cenām, nebija tāda, kas varētu mazināt “stratēģisko” nenoteiktību starp konkurentiem.

325    Šajā ziņā, pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka informācija attiecībā uz cenu noteikšanu, par kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, attiecās uz spēkā esošajām cenām, ko izplatītāji piemēroja koncesionāriem Vācijā, un neattiecās uz nākotnē piemērojamajām cenām vai cenu noteikšanas nodomiem. Otrkārt, prasītājas norāda, ka sarunas Vācijas līmenī attiecās uz cenām, kas jau bija publiski zināmas, un, treškārt, tās norāda, ka apspriestajām bruto cenām nebija nekādas informatīvas vērtības attiecībā uz cenām, kuras faktiski tika piemērotas galapatērētājam.

–       Par prasītāju argumentu saistībā ar informācijas, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, aktuālo vai nākotnes raksturu

326    Apstrīdētā lēmuma 240. apsvērumā Komisija norādīja, ka konkurenti savā starpā apsprieda vairākus faktorus, kas attiecas uz cenu noteikšanu un bruto cenu izmaiņām nākotnē.

327    Prasītājas apstrīd apstrīdētajā lēmumā ietverto Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru informācija, ar ko notika apmaiņa Vācijas līmenī par bruto cenām, attiecās uz nākotnē piemērojamajām bruto cenām un cenu noteikšanas nodomiem. Tās būtībā apgalvo, ka šīs informācijas apmaiņa attiecās uz spēkā esošajām bruto cenām un līdz ar to tai nebija tādas stratēģiskas nozīmes, lai to varētu kvalificēt kā konkurences ierobežojumu “mērķa dēļ”. Bruto cenas, par kurām notika informācijas apmaiņa, esot bijušas spēkā esošās (aktuālās) cenas, jo pirms šīs apmaiņas tās jau bija paziņotas koncesionāru tīkliem vai attiecinātas uz piegādēm vai pasūtījumiem, kurus klienti jau bija izdarījuši.

328    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka lietas materiālos ir iekļauti vairāki pierādījumi, kas apliecina, ka Vācijas līmenī notikušās diskusijas par bruto cenu paaugstināšanu acīmredzami bija vērstas uz nākotni un attiecās uz to, lai tiktu novērsta nenoteiktība saistībā ar konkurentu cenu noteikšanas politiku nākotnē. Tādējādi laikposmā no 2004. gada 2. līdz 8. decembrim notikušās sarunas, kas ir aprakstītas apstrīdētā lēmuma 140. apsvērumā, bija par plānoto cenu paaugstināšanu attiecībā uz 2005. gadu, 2005. gada 12. septembrī notikušās sarunas, kas aprakstītas apstrīdētā lēmuma 149. apsvērumā, – par plānoto cenu paaugstināšanu attiecībā uz 2006. gadu, informācijas apmaiņa, kas notika 2007. gada jūnijā un jūlijā un kas aprakstīta apstrīdētā lēmuma 158. apsvērumā, – par plānoto cenu paaugstināšanu attiecībā uz 2008. gadu, informācijas apmaiņa, kas notika 2008. gada 12. un 13. martā un ir aprakstīta apstrīdētā lēmuma 166. apsvērumā, – par cenu paaugstināšanu 2008. un 2009. gada laikposmam, informācijas apmaiņa, kas notika 2009. gada jūlijā un ir aprakstīta apstrīdētā lēmuma 179. apsvērumā, – par plānoto cenu paaugstināšanu attiecībā uz 2010. gadu, un elektroniskā pasta vēstule, kas datēta ar 2010. gada 14. oktobri un ir aprakstīta apstrīdētā lēmuma 190. apsvērumā, pierāda informācijas apmaiņu par cenu paaugstināšanu attiecībā uz 2011. gadu. Scania DE darbinieki piedalījās visās šajās sarunās.

329    Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka gan Scania, gan pārējie konkurenti paziņoja cits citam par cenu pieaugumu, ko tie gatavojās piemērot, atbildot uz šajā nolūkā viena no konkurentiem izteiktajiem lūgumiem. Tādējādi 2004. gada 2. decembra elektroniskā pasta vēstulē, kas aprakstīta apstrīdētā lēmuma 140. apsvērumā, [konfidenciāli] darbinieks Vācijas līmenī lūdza konkurentiem informāciju par cenu paaugstināšanu, kas plānota attiecībā uz 2005. gadu, norādot: “2005. gada cenu paaugstināšana: kā ik gadu, īpašnieks vēlas zināt, vai un kad jūs paaugstināsiet savas cenas nākamgad.” Turklāt viņš precizēja: “Šā iemesla dēļ, lūdzu, dalieties ar šo informāciju ar visiem, lai nezaudētu laiku, izsakot individuālus lūgumus.” Tāpat 2009. gada 20. jūlija elektroniskā pasta vēstulē, kas minēta apstrīdētā lēmuma 179. apsvērumā un kas attiecās uz lūgumu sniegt informāciju it īpaši par cenu paaugstināšanu attiecībā uz 2010. gadu, ir norādīts: “Kā katru gadu [uzņēmumā] ir jāveic iepriekšēja plānošana un līdz ar to [ir jāskata] saistītie jautājumi.”

330    Prasītājas apstrīd, ka informācijas apmaiņai Vācijas līmenī par bruto cenām būtu uz nākotni vērsts raksturs, un norāda, ka informācija par cenām, ar ko notika apmaiņa Vācijas līmenī, attiecās uz izplatītāju‑koncesionāru bruto cenu skalām, kuras jau bija paziņotas koncesionāriem un kuras jau kalpoja par pamatu gala klientu veiktajiem pasūtījumiem. Šīs argumentācijas atbalstam prasītājas min divus ekonomikas konsultāciju biroja sagatavotus ziņojumus, no kuriem pirmais ir datēts ar 2016. gada 20. septembri un iesniegts Komisijai administratīvajā procesā (turpmāk tekstā – “2016. gada 20. septembra ekonomiskais ziņojums”), bet otrais ir datēts ar 2017. gada 9. decembri un pirmo reizi iesniegts Vispārējā tiesā (turpmāk tekstā – “2017. gada 9. decembra ekonomiskais ziņojums”). Šajos ziņojumos ir analizēta konkurentu informācijas apmaiņa, kurā bija iesaistīts uzņēmums Scania DE (un kura ir minēta paziņojumā par iebildumiem un apstrīdētajā lēmumā), un, pamatojoties uz Scania sniegtajiem datiem, tajos, kā apgalvots, ir pierādīts, ka ikviena no šīs informācijas apmaiņas daļām attiecās uz bruto cenu skalām, kuras pirms to paziņošanas Scania DE konkurentiem jau bija paziņotas Scania koncesionāriem Vācijā vai bija kalpojušas par atsauci gala klientu pasūtījumu veikšanai.

331    Šī prasītāju argumentācija Vispārējo tiesu nepārliecina.

332    Neatkarīgi no tā, vai abos šā sprieduma 330. punktā minētajos ziņojumos, kurus pasūtīja prasītājas savai aizstāvībai administratīvajā procesā un Vispārējā tiesā, izmantotie dati ir ticami un precīzi, ir jānorāda, ka vairākas informācijas apmaiņas daļas, kas minētas apstrīdētajā lēmumā, norāda, ka šajā informācijas apmaiņā apspriestā cenu paaugstināšana tika piemērota pasūtījumiem, kuri veikti pēc minētās informācijas apmaiņas. Līdz ar to informācijas apmaiņas uz nākotni vērstais raksturs ir pierādīts, pat izmantojot prasītāju lietoto analīzi. Šajā ziņā Vispārējā tiesa atsaucas, piemēram, uz informācijas apmaiņas Vācijas līmenī daļām, kuras minētas apstrīdētā lēmuma 140., 149., 166., 171. un 190. apsvērumā. Tādējādi informācijas apmaiņā 2004. gada decembrī, kas minēta apstrīdētā lēmuma 140. apsvērumā, [konfidenciāli] informēja konkurentus par to, ka cenu skalas attiecībā uz transporta līdzekļiem un opcijām tiks paaugstinātas par 3 % pasūtījumiem, kas veikti pēc 2005. gada 1. aprīļa; prezentācijā, ko sniedza [konfidenciāli] konkurentu sanāksmē Vācijas līmenī 2008. gada 12. un 13. martā, kura minēta apstrīdētā lēmuma 166. apsvērumā, [konfidenciāli] informēja konkurentus par dažu kravas automašīnu modeļu cenu paaugstināšanu, ko piemēros pasūtījumiem, kuri veikti, sākot no 2008. gada aprīļa, 2008. gada oktobra un 2009. gada aprīļa; 2008. gada 7. novembra elektroniskā pasta vēstulē, kas minēta apstrīdētā lēmuma 171. apsvērumā, konkurenti tiek informēti par cenu pieaugumu, ko [konfidenciāli] piemēros pasūtījumiem, kuri veikti, sākot ar 2009. gada aprīli, un par cenu pieaugumu, ko [konfidenciāli] piemēros pasūtījumiem, kuri veikti, sākot ar 2009. gada februāri.

333    Turklāt ir jānorāda – pat ja kravas automašīnu ražotāji, pirms apmainījās ar informāciju par bruto cenu paaugstināšanu Vācijas līmenī, bija “iekšējā līmenī”, tas ir, saviem koncesionāriem izpauduši savu nodomu paaugstināt bruto cenas, un pat ja viņi jau bija saņēmuši pasūtījumus, balstoties uz šīm bruto cenām, tas nenozīmē, ka informācija, ar kuru notika apmaiņa, nebija konkurentiem noderīga, ciktāl šī informācija nebija publiski pieejama un atklāja kravas automašīnu ražotāju, kuri to sniedza, cenu noteikšanas stratēģiju nākotnē.

334    Lai apstiprinātu apgalvojumu, ka informācijas apmaiņa starp ražotājiem Vācijas līmenī attiecās uz spēkā esošajām bruto cenām, nevis nākotnē piemērojamajām cenām, prasītājas arī norāda, ka Scania DE neveica cenu izmaiņas pēc tās informācijas (par cenām) saņemšanas, ko tā varēja gūt no saviem konkurentiem. Šā apgalvojuma atbalstam prasītājas atsaucās uz 2017. gada 9. decembra ekonomisko ziņojumu, kas, kā apgalvots, pierādot, ka nozīmīgs pārdošanas apjoms bija īstenots, pamatojoties uz cenu skalām, pēc tam, kad uzņēmums Scania tās bija paziņojis pārējiem dalībniekiem Vācijas līmenī.

335    Arī šis arguments, kas ir jāskata, ņemot vērā šā sprieduma 322. un 323. punktā minētos principus, nav atbalstāms, ciktāl tas nekādā veidā nepierāda, ka Scania, nosakot cenu noteikšanas stratēģiju, neņēma vērā informācijas apmaiņā Vācijas līmenī saņemto informāciju. Apstāklis, ka Scania četrpadsmit gadus regulāri piedalījās informācijas apmaiņā ar saviem konkurentiem, pierāda stratēģisko vērtību, kas šai informācijai bija attiecībā uz Scania (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 51. punkts).

336    Lai apstrīdētu to, ka bruto cenām, par kurām notika informācijas apmaiņa Vācijas līmenī, būtu uz nākotni vērsts raksturs, prasītājas min divus citus argumentus. Pirmām kārtām, tās atsaucas uz citu kravas automašīnu ražotāju paziņojumiem, kas minēti lietas materiālos un kas apstiprinot, ka informācijas apmaiņa Vācijas līmenī neattiecās uz cenu noteikšanas nodomiem nākotnē. Otrām kārtām, tās norāda, ka Scania DE darbinieku, kuri piedalījās informācijas apmaiņā Vācijas līmenī, uzdevums nebija noteikt cenas un ka viņi bija pārliecināti, ka uz nākotni vērstā informācija attiecībā uz cenām neattiecās uz viņu saziņas tīklu. Scania DE darbinieki esot apstiprinājuši, ka informācija, kas tika nodota citu ražotāju darbiniekiem, vienmēr bija tāda, kas jau iepriekš bija plaši izplatīta Scania koncesionāru tīklos, un esot pieļāvuši, ka informācija attiecībā uz cenu noteikšanu, kuru sniedza pārējie ražotāji, attiecās uz “aktuālajām”, nevis nākotnē piemērojamajām cenām.

337    Prasītāju argumenti, kas minēti šā sprieduma 336. punktā, arī nav atbalstāmi.

338    Vispirms – prasītāju minētajos paziņojumos kravas automašīnu ražotāji būtībā norādīja, ka informācija par bruto cenām, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, jau (proti, pirms informācijas apmaiņas) bija paziņota koncesionāriem un līdz ar to minēto ražotāju ieskatā tai bija publisks raksturs. Informācijas, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, “publiskais” raksturs tiks skatīts šā sprieduma 342.–350. punktā. Šajā analīzes posmā ir jāmin, ka lietas materiālos ietilpst pierādījumi, kas apliecina, ka informācijas apmaiņas Vācijas līmenī priekšmets it īpaši bija bruto cenu paaugstināšana nākotnē, un to pierāda arī pašu ražotāju paziņojumi. Kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 89. un 91. apsvērumā, lielākā daļa ražotāju apstiprināja, ka starp citiem diskusiju tematiem Vācijas līmenī bija arī bruto cenu paaugstināšana nākotnē un ka šī informācijas apmaiņa bija sistemātiska un regulāra.

339    Turpinājumā Scania DE darbinieku paziņojumi balstās uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru bruto cenas, par ko notika informācijas apmaiņa Vācijas līmenī, bija “aktuālās” cenas, jo tās jau bija paziņotas koncesionāru tīkliem. Katrā ziņā attiecībā uz to, kā Scania DE darbinieki uztvēra informācijas apmaiņu Vācijas līmenī, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru uzņēmuma vainošana LESD 101. panta pārkāpumā kā nosacījumu paredz nevis attiecīgā uzņēmuma darbinieku informētību, bet gan personas, kas bija pilnvarota rīkoties uzņēmuma labā, darbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Dole Food un Dole Germany/Komisija, T‑588/08, EU:T:2013:130, 581. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā gadījumā, kā norāda Komisija, prasītājas neapstrīd to, ka Scania DE darbiniekiem, kuri piedalījās informācijas apmaiņā, bija atļauja tā rīkoties. Līdz ar to prasītāju arguments attiecībā uz iepriekš minēto Scania darbinieku uztveri un viņu atbildību, nosakot cenas, nav efektīvs un ir jānoraida.

340    Visbeidzot, ir jānoraida prasītāju iebildums, saskaņā ar kuru Komisija nav ņēmusi vērā 2016. gada 20. septembra ekonomisko ziņojumu, kas minēts šā sprieduma 330. punktā. Lietas materiāli nepierāda šāda iebilduma pamatotību, un no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka minētajam ziņojumam bija ierobežota lietderība, ciktāl tā mērķis bija apstiprināt kļūdainu apgalvojumu, proti, apgalvojumu, ka informācija, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, bija “aktuāla”, jo tā jau bija paziņota koncesionāru tīkliem.

341    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida visi prasītāju argumenti attiecībā uz informācijas, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, “aktuālo” raksturu.

–       Par prasītāju argumentu attiecībā uz bruto cenu, par kurām notika informācijas apmaiņa Vācijas līmenī, publisko raksturu

342    Prasītājas apgalvo, ka, ņemot vērā visai ilgo laikposmu starp kravas automašīnas pasūtījumu un tās piegādi, informāciju, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī par bruto cenām, kravas automašīnu ražotāji jau bija paziņojuši saviem koncesionāru tīkliem un tā jau bija minēta sarunās starp koncesionāriem un klientiem, un tādējādi tā bija publiska. Līdz ar to šai informācijai neesot bijis nekādas stratēģiskas vērtības attiecībā uz konkurentiem. Prasītājas norāda, ka to analīzi zināmā mērā apstiprina zemsvītras piezīme Nr. 4 zem 74. punkta Komisijas pamatnostādnēs par LESD 101. panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem (OV 2011, C 11, 1. lpp.).

343    Šī prasītāju argumentācija Vispārējo tiesu nepārliecina.

344    Pirmkārt, vispārējā līmenī ir norādīts, ka informācijas par cenām apmaiņa Vācijas līmenī notika bieži un vairāku gadu garumā. No lietas materiāliem arī izriet, ka šī apmaiņa bija strukturēta un labi organizēta un tās dalībnieki bieži tika aicināti aizpildīt Excel tabulu ar informāciju it īpaši par bruto cenu plānoto paaugstināšanu, un šajā ziņā Vispārējā tiesa atsaucas, piemēram, uz apstrīdētā lēmuma 150., 166., 171., 172., 175., 179. un 188. apsvērumu, kā arī uz dažu ražotāju paziņojumiem administratīvā procesa laikā, kas minēti apstrīdētā lēmuma 91. apsvērumā. Ņemot to vērā, apgalvojums, ka informācijas apmaiņa Vācijas līmenī konkurentiem nebija vērtīga cenu noteikšanas stratēģiju plānošanai, nav ticams.

345    Otrkārt, ir jāmin – prasītājas nav pierādījušas, ka kravas automašīnu ražotāji varēja iegūt informāciju, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, citādā veidā, nevis izmantojot tiešo saziņu starp konkurentiem, un ir atzinušas, ka nespēj sniegt piemērus tādiem paziņojumiem par cenu paaugstināšanu, kuru avots būtu pieejams visiem. Tāpat prasītājas neapstrīd dažu konkurentu administratīvā procesa laikā veiktos paziņojumus, kuri minēti apstrīdētā lēmuma 269. un 270. apsvērumā un saskaņā ar kuriem bruto cenas un nodomi paaugstināt bruto cenas, kas bija informācijas apmaiņas Vācijas līmenī priekšmets, parasti nebija publiski un tikai daļēji varēja būt gūti no publiski pieejamas informācijas avotiem un ka publiski pieejamā informācija par bruto cenām nebija tik detalizēta un precīza kā tieši no konkurentiem saņemtā informācija.

346    Šajā pašā kontekstā ir arī jāprecizē, ka prasītājas nav pierādījušas, ka kravas automašīnu ražotāja koncesionāru un gala klientu saņemtā informācija par nākotnē piemērojamo bruto cenu paaugstināšanu vienkārši, tieši un sistemātiski nonāktu pie pārējiem kravas automašīnu ražotājiem. Šajā ziņā kāds kravas automašīnu ražotājs administratīvajā procesā precizēja, ka sarunās ar koncesionāriem klienti parasti neapmainās ar informāciju par konkurentu plānoto bruto cenu pieaugumu, ciktāl šī informācija nestiprina viņu spēju risināt sarunas attiecībā pret šiem koncesionāriem (skat. apstrīdētā lēmuma 279. apsvērumu).

347    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka informācijas par bruto cenu skalām piemērojamajām izmaiņām paziņošana koncesionāru tīkliem nepadarīja to par publiski pieejamu informāciju, kura uzskatāma par objektīviem tirgus datiem, kas bija tūlītēji pieejami (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 8. jūlijs, BPB/Komisija, T‑53/03, EU:T:2008:254, 236. punkts).

348    No tiem arī izriet, ka informācijas apmaiņa Vācijas līmenī par bruto cenu skalām piemērojamo paaugstināšanu bija vienīgais līdzeklis, kas ļāva konkurentiem šo informāciju uzzināt vienkārši, ātri un detalizēti un radīt savstarpējas pārliecības gaisotni attiecībā uz cenu politiku nākotnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 8. jūlijs, BPB/Komisija, T‑53/03, EU:T:2008:254, 236. punkts).

349    Līdz ar to ir jāapstiprina Komisijas apstrīdētajā lēmumā izdarītais secinājums, ka informācija, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, nebija publiski pieejama (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 242. apsvērumu). Ir arī jāprecizē, ka pretēji prasītāju argumentam (skat. šā sprieduma 342. punktu) šis Komisijas secinājums atbilst pamatnostādnēm par LESD 101. panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem. Minēto pamatnostādņu 74. punktā Komisija ir paskaidrojusi, ka konkurentu apmaiņa ar individualizētiem datiem par nākotnē plānotajām cenām un apjomiem ir uzskatāma par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Protams, zemsvītras piezīmē Nr. 4 zem šā 74. punkta Komisija ir precizējusi, ka īpašos gadījumos, kad uzņēmumi stingri apņemas nākotnē pārdot produktus par cenām, kuras tie iepriekš ir publiski paziņojuši (t.i., cenas nav pārskatāmas), šādi publiski paziņojumi par turpmākām individualizētām cenām vai apjomiem netiktu uzskatīti par plāniem un tāpēc principā netiktu atzīti par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Tomēr šīs zemsvītras piezīmes saturs šajā gadījumā nav atbilstīgs, ciktāl kravas automašīnu ražotāji, tostarp Scania, informāciju par cenām, ar kuru bija notikusi apmaiņa Vācijas līmenī, nepaziņoja publiski, bet tikai saviem koncesionāru tīkliem.

350    Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ir jānoraida prasītāju argumentācija par to, ka informācija par bruto cenām, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, bija publiski pieejama.

–       Par prasītāju argumentu, ka bruto cenām, par kurām notika informācijas apmaiņa Vācijas līmenī, nebija nekādas informatīvas vērtības attiecībā uz cenām, kas faktiski tika piemērotas tirgus darījumos

351    Prasītājas norāda, ka informācija par bruto cenām, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, nesniedz nekādas norādes par konkurentu rīcību cenu noteikšanas jomā nākotnē. Tās paskaidro, ka, ņemot vērā kravas automašīnu cenu noteikšanas faktoru sarežģītību un daudzumu, bruto cenām un bruto cenu skalām nav nekādas informatīvas vērtības attiecībā uz cenām, ko faktiski piemēro tirgus darījumos, pretēji tam, kāds ir Komisijas vērtējums apstrīdētajā lēmumā.

352    Šis prasītāju arguments ir atkārtots un precizēts viņu argumentācijā par informācijas apmaiņas Vācijas līmenī ekonomisko un juridisko kontekstu. Līdz ar to tas tiks skatīts, vērtējot šo argumentāciju.

ii)    Par plānotajām neto cenu un klientiem piedāvāto atlaižu izmaiņām, kas minētas apstrīdētā lēmuma 238. apsvēruma a) punktā

353    Ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 238. apsvēruma a) punktā ir norādījusi, ka Scania un izlīguma dalībnieki dažos gadījumos apmainījās ar informāciju par plānotajām neto cenu izmaiņām vai klientiem piedāvāto atlaižu izmaiņām. No apstrīdētā lēmuma 212. apsvēruma a) punkta izriet, ka, Komisijas ieskatā, šī informācijas apmaiņa vairākkārt notika Vācijas līmenī.

354    Prasītājas apstrīd to, ka šāda informācijas apmaiņa ir notikusi, un apgalvo, ka Komisijas minētie dokumentārie pierādījumi nepierāda šīs informācijas apmaiņas pastāvēšanu.

355    No lietas materiāliem izriet, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi šā sprieduma 353. punktā minēto darbību pastāvēšanu.

356    Attiecībā uz informācijas apmaiņu par atlaidēm – tās pastāvēšanu apliecina kāda [konfidenciāli] darbinieka ar roku rakstītas piezīmes par konkurentu sanāksmi 2004. gada 3. un 4. maijā Scania DE telpās; šīs piezīmes ir minētas apstrīdētā lēmuma 134. apsvērumā. Tajās ir norādīts: “Vidējās cenas +5, 6, 7,5 %!, nekādu bruto cenu izmaiņu, tāds pats atlaižu līmenis.” Turklāt no apstrīdētā lēmuma 156. apsvērumā minētajiem dokumentārajiem pierādījumiem izriet, ka 2006. gada 7. septembrī kāds [konfidenciāli] darbinieks informēja pārējo ražotāju darbiniekus Vācijas līmenī, tostarp kādu Scania DE darbinieku, par [konfidenciāli] veiktu cenu paaugstināšanu, norādot, ka “notiks cenu paaugstināšana (tikai [konfidenciāli]) no 1. oktobra: 2 % visiem [konfidenciāli] modeļiem” un ka “cenu skalas nemainās, mainās vienīgi pārdevēja atlaide”. Tāpat no apstrīdētā lēmuma 158. apsvērumā minētā dokumentārā pierādījuma izriet, ka 2007. gada 10. jūlijā kāds [konfidenciāli] darbinieks, atbildot uz informācijas lūgumu, kurš bija saņemts no [konfidenciāli] darbinieka un adresēts konkurentu darbiniekiem Vācijas līmenī, paziņoja [konfidenciāli] piemēroto atlaižu izmaiņas. Scania DE darbinieki piedalījās iepriekš minētajā informācijas apmaiņā.

357    Attiecībā uz informācijas apmaiņu par neto cenām no apstrīdētā lēmuma 140. apsvērumā minētā dokumentārā pierādījuma izriet, ka 2004. gada 2. decembrī, atbildot uz [konfidenciāli] darbinieka lūgumu sniegt informāciju par plānoto cenu paaugstināšanu attiecībā uz 2005. gadu, [konfidenciāli] informēja savus konkurentus tostarp par to, ka neto cenas tiks paaugstinātas par 1 % attiecībā uz opcijām no 2005. gada 1. janvāra un attiecībā uz visām sērijām – no 2005. gada 1. februāra. [konfidenciāli] precizēja, ka cenu paaugstināšana notiks, samazinot atlaides. Tāpat no apstrīdētā lēmuma 149. apsvērumā minētā dokumentārā pierādījuma izriet, ka saistībā ar konkurentu sanāksmi, kura notika 2005. gada 12. septembrī Vācijas līmenī un kurā piedalījās Scania, [konfidenciāli] informēja konkurentus par neto cenas paaugstināšanu par 8–10 % kravas automašīnas modelim [konfidenciāli]. Turklāt no apstrīdētā lēmuma 179. apsvērumā minētā dokumentārā pierādījuma izriet, ka, atbildot uz kāda [konfidenciāli] darbinieka 2009. gada 20. jūlija lūgumu sniegt informāciju tostarp par cenu paaugstināšanu 2010. gadam, [konfidenciāli] informēja konkurentus par neto cenu paaugstināšanu par 1,5 %, kas tiks piemērota pasūtījumiem, kuri veikti, sākot ar 2009. gada oktobri. Informācijas apmaiņa par neto cenām izriet arī no dokumentārā pierādījuma, kas minēts apstrīdētā lēmuma 184. un 188. apsvērumā. Scania DE darbinieki piedalījās iepriekš minētajā informācijas apmaiņā.

358    Attiecībā uz vairākiem informācijas apmaiņas gadījumiem, kas minēti šā sprieduma 356. un 357. punktā (piemēram, informācijas apmaiņu, kas minēta apstrīdētā lēmuma 140., 149., 156. un 158. apsvērumā), prasītājas, izmantojot šā sprieduma 327. un 342. punktā minēto argumentāciju, norāda uz apstākli, ka informācija, ar kuru notika apmaiņa, bija “aktuāla” (nevis attiecās uz nākotni) un publiska. Tā kā Vispārējā tiesa šos argumentus jau ir noraidījusi, prasītāju argumentācija neliek apšaubīt šā sprieduma 355. punktā veikto secinājumu.

iii) Par apstrīdētā lēmuma 238. apsvēruma b) punktā minēto tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar tehnoloģiju emisiju jomā vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnām atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6 ieviešanu

359    Ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 238. apsvēruma b) punktā Komisija ir norādījusi, ka Scania un izlīguma dalībnieki noslēdza nolīgumus un/vai saskaņoja tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar tehnoloģiju emisiju jomā vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnām atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6 ieviešanu. No apstrīdētā lēmuma 212. apsvēruma b) punkta izriet, ka, Komisijas ieskatā, vairākas no šīm koluzīvajām darbībām notika Vācijas līmenī.

360    Prasītājas apstrīd to, ka būtu Vācijas līmenī vienojušās par to izmaksu (bruto cenu pieauguma) pārnešanu, kas saistītas ar tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanu. Turklāt, vienlaikus nenoliedzot, ka Vācijas līmenī bija notikusi informācijas apmaiņa par cenām, prasītājas apstrīd to, ka cenas, kuras saistītas ar tehnoloģiju ieviešanu un par kurām notika informācijas apmaiņa, bija nākotnē piemērojamas cenas vai plānotas cenas.

361    No lietas materiāliem izriet, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi šā sprieduma 359. punktā minēto koluzīvo darbību pastāvēšanu un Scania dalību šajās darbībās.

362    Piemēram, no apstrīdētā lēmuma 140. apsvērumā minētajiem pierādījumiem izriet, ka informācijas apmaiņā Vācijas līmenī, kura notika laikā no 2004. gada 2. līdz 8. decembrim un kurā piedalījās Scania DE darbinieks, [konfidenciāli] informēja konkurentus par savu nodomu cenas jaunajiem modeļiem, kas atbilst standartam Euro 4, paaugstināt par 5410 EUR. Tāpat no apstrīdētā lēmuma 141. apsvērumā minētajiem pierādījumiem izriet, ka, atbildot uz Scania DE darbinieka B elektroniskā pasta vēstuli, kura bija adresēta konkurentiem un kurā tika lūgta informācija par standartiem Euro 4 un Euro 5 atbilstošo motoru cenām un piegādes datumiem, J no [konfidenciāli] Vācijas meitasuzņēmuma atbildēja, ka šis ražotājs piegādās minētajiem standartiem atbilstošas kravas automašīnas, sākot ar 2005. gada aprīli vai maiju, un ka papildu cenas motoriem, kuri atbilst standartiem Euro 4 un Euro 5, būs attiecīgi 11 500 EUR un 14 800 EUR. Turklāt no apstrīdētā lēmuma 149. apsvērumā minētajiem pierādījumiem izriet, ka informācijas apmaiņa par cenām notika konkurentu sanāksmē Vācijas līmenī 2005. gada 12. septembrī. Sarunu tematu vidū bija plānotā cenu paaugstināšana attiecībā uz 2006. gadu. Sanāksmē piedalījās I no Scania DE. No viena no sanāksmes dalībniekiem ar roku rakstītajām piezīmēm izriet, ka [konfidenciāli] informēja savus konkurentus par uzcenojumiem, kādus šis ražotājs piemēros saistībā ar standartiem Euro 4 un Euro 5 atbilstošu tehnoloģiju ieviešanu. Tāpat no lietas materiālos esošajiem pierādījumiem izriet, ka iepriekš minētajā 2005. gada 12. septembra sanāksmē I no Scania DE sniedza detalizētu prezentāciju par cenu pieaugumu, kurš izriet no standartiem Euro 3 un Euro 4 atbilstošas tehnoloģijas ieviešanas un kuru Scania piemēros. Tāpat no apstrīdētā lēmuma 166. apsvērumā minētajiem pierādījumiem par konkurentu sanāksmi Vācijas līmenī 2008. gada 12. un 13. martā izriet, ka notika informācijas apmaiņa par plānoto cenu pieaugumu. Prezentācijā, ko sniedza [konfidenciāli], tika norādīts, ka standartam Euro 5 atbilstošajiem motoriem cena pieaugs par 2350 EUR, sākot ar 2008. gada maiju.

363    Attiecībā uz vairākiem informācijas apmaiņas gadījumiem, kas minēti šā sprieduma 362. punktā (piemēram, informācijas apmaiņu, kas minēta apstrīdētā lēmuma 141., 149. un 166. apsvērumā), prasītājas, izmantojot šā sprieduma 327. un 342. punktā minēto argumentāciju, norāda uz apstākli, ka informācija, ar kuru notika apmaiņa, bija aktuāla, nevis attiecās uz nākotni un ka tā bija publiska. Tā kā Vispārējā tiesa šos argumentus jau ir noraidījusi, prasītāju argumentācija neliek apšaubīt šā sprieduma 361. punktā izdarīto secinājumu.

iv)    Par citas komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņu, kas minēta apstrīdētā lēmuma 238. apsvēruma c) punktā

364    Jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 238. apsvēruma c) punktā Komisija norādīja, ka Scania un izlīguma dalībnieki bija apmainījušies ar citu komerciāli sensitīvu informāciju, piemēram, informāciju par piegādes termiņiem, veiktajiem pasūtījumiem un krājumu stāvokli, mērķa tirgus daļām, spēkā esošajām neto cenām un atlaidēm, bruto cenu skalām (pat pirms to stāšanās spēkā) un kravas automašīnu konfiguratoriem.

365    Prasītājas it īpaši norāda, ka “cita komerciāli sensitīva informācija”, ar kuru nereti notika apmaiņa Vācijas līmenī, bija tehniska rakstura un tāda, kas nevar novērst dalībnieku stratēģisko nenoteiktību attiecībā uz viņu rīcību tirgū. Prasītāju ieskatā šī informācija, to aplūkojot atsevišķi vai kopā ar pārējo apstrīdētā lēmuma 238. apsvērumā minēto informāciju, nevar tikt uzskatīta par daļu no pārkāpuma “mērķa dēļ”.

366    Šajā ziņā jānorāda – no apstrīdētā lēmuma 237. apsvēruma izriet, ka Komisijas ieskatā šā sprieduma 364. punktā minētā apmaiņa ar komerciāli sensitīvu informāciju bija viens no konkurentu izmantotajiem līdzekļiem, kas tiem ļāva saskaņot cenas un bruto cenu paaugstināšanu; pārējie līdzekļi bija koluzīvā saziņa par cenu noteikšanu, laika grafiku un papildu izmaksām, kas izrietēja no jauno, emisijas jomā noteiktajiem standartiem atbilstošo kravas automašīnu modeļu laišanas tirgū (kā minēts apstrīdētā lēmuma 238. apsvēruma a) un b) punktā).

367    No apstrīdētā lēmuma 317. apsvēruma arī izriet, ka Komisijas ieskatā apmaiņa ar šā sprieduma 364. punktā minēto komerciāli sensitīvo informāciju bija viens no līdzekļiem, ko konkurenti izmantoja, lai mazinātu savstarpējo stratēģisko nenoteiktību attiecībā uz nākotnē piemērojamajām cenām, bruto cenu paaugstināšanu, laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar vides standartiem atbilstošu kravas automašīnu modeļu ieviešanu.

368    Tāpat jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. pantā nav atsauces uz apmaiņu ar “citu komerciāli sensitīvu informāciju”, kas identificēta apstrīdētā lēmuma 238. apsvēruma c) punktā.

369    Turklāt Komisija iebildumu rakstā paskaidroja, ka atsauce uz “citu komerciāli sensitīvu informāciju” bija viens no piemēriem veidam, kādā aizliegtās vienošanās dalībnieki īstenoja savu vienošanos par nākotnē piemērojamajām cenām un bruto cenu paaugstināšanu, kā arī par tehnoloģiju ieviešanas laika grafiku un ar to saistīto cenu pārnešanu, un ka šī atsauce nepaplašināja pārkāpuma tvērumu.

370    No iepriekš minētā izriet, ka ir lieki pārbaudīt pamatotību Komisijas vērtējumiem par apmaiņu ar “citu komerciāli sensitīvu informāciju”, ja izrādās, ka Komisija var pierādīt pārējo koluzīvo darbību, kas identificētas apstrīdētā lēmuma 238. apsvēruma a) un b) punktā un 317. apsvēruma a) un b) punktā, esamību un konkurences ierobežojumu “mērķa dēļ”, kas izriet no šīm darbībām. Vispārējā tiesa par šo jautājumu lemj šā sprieduma 394. punktā.

371    Šajā ziņā Vispārējā tiesa arī ņem vērā apstākli, ka Komisijas secinājumi par apmaiņu ar “citu komerciāli sensitīvu informāciju” neietekmē pārkāpuma ilgumu un smagumu un tādējādi arī naudas soda apmēru, ciktāl tos nosaka koluzīvās darbības, kas identificētas apstrīdētā lēmuma 238. apsvēruma a) un b) punktā un 317. apsvēruma a) un b) punktā.

3)      Par informācijas apmaiņas Vācijas līmenī mērķi

372    Prasītājas apgalvo, ka informācijas apmaiņa Vācijas līmenī galvenokārt attiecās uz tehnisku informāciju par precēm. Dalībnieku mērķis esot bijis palikt informētiem par kravas automašīnu tehniskajiem uzlabojumiem, lai labāk apkalpotu klientus. Prasītāju ieskatā tie, kas no Scania DE piedalījās informācijas apmaiņā Vācijas līmenī, bija apmācības speciālisti pārdošanas jomā un nepiedalījās Scania DE lēmumu pieņemšanā attiecībā uz cenām. Savu apgalvojumu atbalstam prasītājas iesniedza Scania DE darbinieku, kuri piedalījās informācijas apmaiņā Vācijas līmenī, ar zvērestu apliecinātas liecības. Tās arī minēja [konfidenciāli] atbildi uz paziņojumu par iebildumiem.

373    Komisija norāda, ka prasītāju argumenti nav pamatoti.

374    Jānorāda, ka lietas materiālu saturs neapstiprina prasītāju apgalvojumu, ka informācijas apmaiņa Vācijas līmenī galvenokārt attiecās uz tehniskiem jautājumiem. Tieši pretēji, lietas materiālos esošie pierādījumi apliecina, ka būtiska daļa šīs informācijas apmaiņas attiecās uz informāciju par cenu noteikšanu un šī informācija, pretēji tam, kā to vērtē prasītājas, bija uz nākotni vērsta un nebija publiski pieejama. Informācijas apmaiņas Vācijas līmenī pretkonkurences mērķi pierāda arī apstāklis, ka vairākkārt šīs informācijas apmaiņas pamatā bija lūgumi sniegt informāciju, ko izteica dažādu ražotāju darbinieki attiecībā uz konkurentu nākotnē plānoto cenu paaugstināšanu. Tādējādi 2004. gada 2. decembra elektroniskā pasta vēstulē, kas minēta apstrīdētā lēmuma 140. apsvērumā, K no [konfidenciāli] attiecībā uz “cenu paaugstināšanu 2005. gadā” raksta, ka “līdzīgi kā katru gadu īpašnieks vēlas zināt, vai un kad jūs paaugstināsiet cenas nākamajā gadā”, un precizē: “Šā iemesla dēļ, lūdzu, dalieties ar šo informāciju ar visiem, lai iegūtu laiku, [izvairoties no] individuāliem lūgumiem”. 2009. gada 21. jūlija elektroniskā pasta vēstulē, kas minēta apstrīdētā lēmuma 180. apsvērumā, L, [konfidenciāli] darbinieks, atbildot uz I no Scania DE elektroniskā pasta vēstuli, kurā tas lūdza darīt zināmus sarunu tematus konkurentu sanāksmei Vācijas līmenī 2009. gada 17. un 18. septembrī, minēja “spontānus tematu priekšlikumus”, precizējot: “Euro VI? Es zinu – vai mēs varam un vai mēs gribam runāt par šo tematu? – Kā mēs visi varam atkal pacelt cenu līmeni šajā gadā?”

375    Savās ar zvērestu apliecinātajās liecībās Scania DE darbinieki apstiprināja, ka viņi nepiedalījās lēmumu pieņemšanas procesā par cenu noteikšanu šajā sabiedrībā, tomēr šis viņu sacītais neapstiprina ne apgalvojumu, ka informācijas apmaiņa Vācijas līmenī attiecās galvenokārt uz tehnisku informāciju, ne apgalvojumu, ka minēto darbinieku mērķis, piedaloties minētajā informācijas apmaiņā, bija palikt informētiem par tehniskajiem uzlabojumiem.

376    Tāpat prasītāju minētais [konfidenciāli] apgalvojums, ka informācija par cenām nebija galvenais šā uzņēmuma darbinieku piedalīšanās informācijas apmaiņā Vācijas līmenī iemesls, un apgalvojums, ka šī sabiedrība interesējās par pārējo ražotāju cenu skalām galvenokārt tāpēc, ka tie bija vienīgie dokumenti, kuros bija ietverta pilnīga informācija par dažādiem kravas automašīnu modeļiem un veidiem, Vispārējo tiesu nepārliecina. Kā pamatoti ir norādījusi Komisija, minētie [konfidenciāli] apgalvojumi nepaskaidro, kāda iemesla dēļ tam, lai iegūtu kravas automašīnu dažādo modeļu un veidu sarakstu, bija nepieciešams arī apmainīties ar informāciju par nākotnē piemērojamo cenu paaugstināšanu. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka šis ražotājs administratīvajā procesā (savās atbildēs uz Komisijas informācijas pieprasījumu) skaidri norādīja, ka informācijas apmaiņa Vācijas līmenī attiecās arī uz informāciju par cenu skalu plānoto paaugstināšanu un ka šī informācijas apmaiņa bija sistemātiska un regulāra.

377    No iepriekš minētā izriet, ka šā sprieduma 372. punktā minētie prasītāju apgalvojumi nav pārliecinājuši Vispārējo tiesu. Turpretī lietas materiāli pierāda pamatotību Komisijas secinājumam apstrīdētā lēmuma 307. apsvērumā, ka informācijas apmaiņa par kravas automašīnu bruto cenu paaugstināšanu pārsniedza apmaiņu ar informāciju, kura bija publiski pieejama, un ka tās mērķis bija palielināt pārredzamību dalībnieku vidū un tādējādi samazināt nenoteiktību, kas saistīta ar normālu tirgus darbību.

378    Turklāt, pat pieņemot, ka informācijas apmaiņai Vācijas līmenī bija leģitīmi mērķi, piemēram, tie, ko minējušas prasītājas, un tie pastāvēja vienlaikus ar pierādīto pretkonkurences mērķi, šis apstāklis neliktu apšaubīt Komisijas secinājumu par konkurences ierobežojuma “mērķa dēļ” esamību. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka koluzīvu rīcību var uzskatīt par ierobežojošu pat tad, ja konkurences ierobežošana nav tā vienīgais mērķis un tas ir vērsts arī uz citiem leģitīmiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 20. novembris, Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, EU:C:2008:643, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

379    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida prasītāju argumentācija par informācijas apmaiņas Vācijas līmenī mērķi.

4)      Par informācijas apmaiņas Vācijas līmenī kontekstu

380    Prasītājas norāda, ka ekonomiskā un juridiskā konteksta, it īpaši kravas automašīnu tirgus rakstura un struktūras, kā arī šā tirgus darbības nosacījumu analīze liek apšaubīt Komisijas secinājumu par pārkāpumu “mērķa dēļ”.

381    Prasītājas paskaidro, ka kravas automašīnas tiek ražotas un pārdotas daudzās formās un veidos atkarībā no klientu vajadzībām un ka šo kravas automašīnu galīgā cena ir atkarīga no to īpašībām un no tā valsts tirgus specifikācijām, kurā tās tiek pārdotas. Prasītājas arī norāda, ka kravas automašīnu pircēji ir jomas profesionāļi, kuriem ir ievērojama spēja risināt sarunas.

382    Tādējādi prasītājas secina, ka sakarā ar kravas automašīnu sarežģītību un to faktoru daudzumu, kas ietekmē klientam noteikto galīgo cenu, kura ir individuāli noteikta cena, bruto cenām un bruto cenu skalām, par ko notika informācijas apmaiņa starp konkurentiem, nav informatīvas vērtības attiecībā uz konkurences parametriem (proti, uz rēķinā norādītajām jeb tirgus darījumos faktiski piemērotajām cenām) un ka Komisija, nosakot informācijas apmaiņas raksturu, nav pietiekami ņēmusi vērā šo kontekstu.

383    Prasītājas arī norāda, ka Scania izmanto cenu noteikšanas mehānismu, kurš ir sarežģīts un kurā lēmumi par cenu noteikšanu tiek pieņemti vairākos komerciālos līmeņos, kas ir neatkarīgi cits no cita, pamatojoties uz brīvām sarunām starp Scania galveno darījumdarbības vietu, valsts izplatītājiem, vietējiem koncesionāriem un gala klientiem. Visos līmeņos notiekošo neatkarīgo sarunu izraisītās cenu atšķirības visā piegādes ķēdē tādējādi radot saistības neesamību starp rūpnīcas‑izplatītāju cenām un izplatītāju‑koncesionāru bruto cenu skalām un faktisko darījuma cenu, ko neatkarīgi koncesionāri piemēro gala klientiem. Savas argumentācijas atbalstam prasītājas min 2017. gada 9. decembra ekonomisko ziņojumu, kas attiecībā uz Scania pierādot lielo atšķirību starp izplatītāju‑koncesionāru bruto cenām un atbilstošajām darījumu cenām, kā arī kopējas tendences neesamību bruto cenu skalām un darījumu faktiskajām cenām. No tā izrietot, ka konkurents no izmaiņām bruto cenu skalā neesot varējis secināt, kādas būs aptuvenās darījuma faktiskās cenas izmaiņas.

384    Pirmkārt, jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 22.–40. apsvērumā iepazīstināja ar kravas automašīnu tirgus struktūru un cenu noteikšanas mehānismu kravas automašīnu nozarē (skat. šā sprieduma 19.–22. punktu).

385    Tāpat ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 51. un 52. apsvērumā Komisija vērtē cenu paaugstināšanas Eiropas līmenī ietekmi uz cenām valsts līmenī (skat. šā sprieduma 32. un 33. punktu). Šajā ziņā Komisija norāda, ka tādi ražotāju valsts izplatītāji kā Scania DE nav neatkarīgi bruto cenu un bruto cenu skalu noteikšanā un ka visas cenas, ko piemēro katrā izplatīšanas ķēdes posmā līdz pat galapatērētājam, izriet no galvenās darījumdarbības vietas noteiktajām visas Eiropas bruto cenu skalām (apstrīdētā lēmuma 51. apsvērums).

386    Komisijas ieskatā, no tā izriet, ka galvenās darījumdarbības vietas izlemta bruto cenu paaugstināšana visas Eiropas bruto cenu skalā nosaka izmaiņas izplatītāja neto cenā, proti, cenā, ko izplatītājs maksā galvenajai darījumdarbības vietai par kravas automašīnas iegādi. Līdz ar to Komisijas ieskatā galvenās darījumdarbības vietas veikta iepriekš minēto bruto cenu paaugstināšana ietekmē arī izplatītāja bruto cenas līmeni, proti, cenu, ko koncesionārs maksā izplatītājam, pat ja galapatērētāja cena nav noteikti mainīta tādā pašā proporcijā vai nav mainīta nemaz (apstrīdētā lēmuma 52. apsvērums).

387    Tādējādi Komisija ņem vērā šo faktisko kontekstu, kad tā, vērtējot informācijas apmaiņas par nākotnē piemērojamo bruto cenu paaugstināšanu pretkonkurences raksturu, apstrīdētā lēmuma 284. apsvērumā precizē, ka sakarā ar pieaugošo pārredzamību kravas automašīnu tirgū un tā lielo koncentrāciju vienīgā neskaidrība, ar kuru dalībnieki saskārās, bija neiespējamība zināt, vai tiks mainīta viņu konkurentu oficiālā cenu noteikšanas politika un, ja tā notiks, tad kāda iemesla dēļ un kad. Komisija konstatē – lai novērstu šo neskaidrību, Scania un izlīguma dalībnieki izveidoja labi strukturētu un sistemātisku apmaiņu ar stratēģisko informāciju par nākotnē piemērojamajām izmaiņām cenu noteikšanā. Komisijas ieskatā nākotnē piemērojamā bruto cenu paaugstināšana bija cenu noteikšanas faktors, ko piemēroja Eiropas līmeņa bruto cenu skalām (kuras bija visu dalībnieku, izņemot [konfidenciāli], rīcībā), un šīs skalas bija pamatā visām cenām, ko piemēroja valsts līmenī, tostarp galīgajām darījumu cenām (apstrīdētā lēmuma 284. apsvērums).

388    Komisija arī precizē – apstāklim, ka, pamatojoties uz informācijas apmaiņu, nebija iespējams precīzi aprēķināt patērētājiem pārdoto kravas automašīnu galīgās cenas, nav nozīmes. Komisijas ieskatā informācijas apmaiņa, kas liecināja par bruto cenu izmaiņu tendencēm nākotnē, ļāva konkurentiem saprast cenu izmaiņu datumu un veidu Eiropā. Turklāt Komisijas ieskatā apmaiņa ar detalizētām bruto cenu skalām ražotājiem ļāva aptuveni secināt spēkā esošās un/vai nākotnē piemērojamās neto cenas, izmantojot dažāda veida informācijas apkopojumu, ko tie saņēma (apstrīdētā lēmuma 285. apsvērums).

389    Otrkārt, jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 41.–50. apsvērumā Komisija ir aprakstījusi cenu noteikšanas mehānismu uzņēmumā Scania un šajā cenu noteikšanā iesaistītos dalībniekus (skat. šā sprieduma 23.–31. punktu).

390    No šā sprieduma 384.–389. punkta izriet, ka, pretēji prasītāju apgalvojumam, Komisija ir pietiekami ņēmusi vērā informācijas apmaiņas, kurā Scania piedalījās, kontekstu, secinot, ka šai informācijas apmaiņai bija pretkonkurences raksturs “mērķa dēļ”. It īpaši Komisija ir ņēmusi vērā kravas automašīnu tirgus īpašības un to cenu noteikšanas mehānismu, secinot, ka apmaiņai ar informāciju, kas bija uz nākotni vērsta, it īpaši Vācijas līmenī, bija pretkonkurences raksturs “mērķa dēļ”.

391    Treškārt, attiecībā uz prasītāju argumentāciju, kas minēta šā sprieduma 383. punktā, pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru saskaņotām darbībām var būt pretkonkurences mērķis, pat ja tām nav tiešas saistības ar patēriņa cenām (skat. šā sprieduma 319.–321. punktu). Līdz ar to apstāklis, ka bruto cenu paaugstināšana, par ko ir pieņemts lēmums kādā Scania izplatīšanas ķēdes posmā, iespējams, neietekmē cenu, ko maksā galapatērētājs, nav pietiekams, lai liktu apšaubīt Komisijas secinājumu, ka informācijas apmaiņa par bruto cenu izmaiņām nākotnē, kura notika it īpaši Vācijas līmenī, bija konkurences ierobežojums “mērķa dēļ”, jo informācija, ar kuru notika apmaiņa, bija noderīga konkurentu cenu noteikšanas stratēģijas definēšanai.

392    Otrām kārtām, prasītāju argumentācija, kas minēta šā sprieduma 383. punktā, nepierāda to, ka informācijai par bruto cenu izmaiņām nākotnē, ko Scania DE darbinieki sniedza informācijas apmaiņā Vācijas līmenī, nebija stratēģiska rakstura. Kā izriet no cenu noteikšanas mehānisma uzņēmumā Scania apraksta (skat. it īpaši šā sprieduma 26., 27. un 31. punktu), Scania DE piemērotās bruto cenas, kurām tiek piemērotas atlaides, ir pamats cenai, par kādu kravas automašīnas tiek pārdotas koncesionāriem Vācijas tirgū. No tā izriet, ka iepriekš minētās bruto cenu izmaiņas nākotnē ir elements, kas ietekmē kravas automašīnas Scania DE transfertcenu Vācijas koncesionāriem, un ka informācijas apmaiņai par šīm izmaiņām tādējādi ir stratēģisks raksturs.

393    Ceturtkārt, vispārīgāk raugoties, to, ka informācijas apmaiņai Vācijas līmenī par bruto cenu izmaiņām nākotnē bija stratēģisks raksturs, pierāda arī šīs informācijas apmaiņas biežums, regularitāte un sistemātiskums, kā arī apstāklis, kurš minēts apstrīdētā lēmuma 93. apsvērumā un kurš nav apstrīdēts, ka lielākās daļas ražotāju gadījumā šī informācija bieži tika nodota to attiecīgajai galvenajai darījumdarbības vietai un to ņēma vērā, nosakot cenu noteikšanas stratēģijas.

394    Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ir jānoraida prasītāju argumentācija par informācijas apmaiņas Vācijas līmenī kontekstu. Tāpat ir jāsecina, ka Komisija, kvalificējot informācijas apmaiņu Vācijas līmenī kā konkurences ierobežojumu “mērķa dēļ”, nav pieļāvusi kļūdu. Tādējādi piektais pamats ir jānoraida.

e)      Par sesto pamatu – LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta kļūdaina piemērošana, ciktāl Komisija uzskatīja, ka pārkāpuma Vācijas līmenī ģeogrāfiskais tvērums iekļāva visu EEZ teritoriju

395    Prasītājas apstrīd Komisijas konstatējumu apstrīdētā lēmuma 386. apsvērumā, ka pārkāpuma ģeogrāfiskais tvērums iekļāva visu EEZ teritoriju visā tā laikā, tādējādi iekļaujot arī konkurentu rīcību Vācijas līmenī.

396    Ir jāatgādina – šajā gadījumā Komisija secināja, ka pastāvēja LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta vienots un turpināts pārkāpums laikā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim.

397    Attiecībā uz pārkāpuma ģeogrāfisko tvērumu Komisija uzskatīja, ka tas iekļāva visu EEZ teritoriju visā laikposmā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim (apstrīdētā lēmuma 386. apsvērums).

398    Komisijas argumentācija, ar ko ir pamatots apstrīdētā lēmuma 386. apsvērumā izdarītais secinājums, apstrīdētā lēmuma 388. un 389. apsvērumā ir formulēta šādi:

“(388) Scania un izlīguma dalībnieku rīcībā ir bruto cenas, ko piemēro Eiropas līmenī, un bruto cenu skalas. Pierādījumi liecina, ka pirms un pēc bruto cenu skalu ieviešanas Eiropas un pasaules līmenī konkurentiem bija pretkonkurences sarunas, kuras ietvēra EEZ līguma līgumslēdzēju pušu teritoriju un kurās vienojās par bruto cenu paaugstināšanu, lai pielāgotu cenas vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnām EEZ teritorijā. Pierādījumi liecina, ka pirms Eiropas cenu skalu ieviešanas diskusijas neattiecās tikai uz specifiskām valstīm, bet gan ir skaidri secināms, ka tām bija Eiropas tvērums (skat. 103. un 104. apsvērumu). Pēc tam, kad tika ieviestas Eiropas bruto cenu skalas, kas bija piemērojamas visā EEZ teritorijā, konkurenti varēja noskaidrot cenu noteikšanas stratēģiju Eiropā, apmainoties ar informāciju par bruto cenu paaugstināšanu Vācijā (skat. 175. apsvērumu), ciktāl šī informācija atspoguļoja to, kā galvenās darījumdarbības vietas piemēroja bruto cenu pieaugumu savām attiecīgajām Eiropas bruto cenu skalām.

(389) Turklāt [dalībnieki] vienojās un/vai saskaņoja laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar tehnoloģiju vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz [Euro] 6 ieviešanu attiecībā uz visu EEZ teritoriju. Informācijas apmaiņa par jauno tehnoloģiju standartu (piemēram, standarta Euro 3) ieviešanas datumiem un ar to saistīto cenu pieaugumu neattiecās tikai uz dažām valstīm, bet gan iekļāva visu EEZ teritoriju (skat. 100. un 103. apsvērumu).”

399    Ir arī jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā konstatēja, ka konkurentu informācijas apmaiņa vadošo struktūrvienību līmenī tika pārtraukta 2004. gada septembrī un pēc šā datuma turpinājās konkurentu informācijas apmaiņa Vācijas līmenī (apstrīdētā lēmuma 327. apsvēruma a) punkts).

400    Viens no apstrīdētā lēmuma adresātiem bija Scania DE, jo Komisija uzskatīja, ka šī struktūra bija tieši atbildīga par pretkonkurences informācijas apmaiņu laikposmā no 2004. gada 20. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim (apstrīdētā lēmuma 410. apsvēruma b) punkts).

401    Lai atbalstītu apgalvojumu, ka konkurentu informācijas apmaiņai Vācijas līmenī nebija tāda tvēruma, kas pārsniegtu Vācijas teritoriju, prasītājas būtībā izvirza divas argumentu grupas.

402    Pirmām kārtām, prasītājas apgalvo, ka informācijai, kuru Scania DE ieguva no saviem konkurentiem, nebija nozīmes ārpus Vācijas tirgus. Turklāt, prasītāju ieskatā, uzņēmums Scania DE nekad nav uzskatījis, ka šai informācijai būtu tāda nozīme un ka tā varētu samazināt nenoteiktību attiecībā uz konkurentu cenu noteikšanas stratēģiju Eiropā.

403    Otrām kārtām, prasītājas apgalvo, ka uzņēmums Scania DE nav sniedzis saviem konkurentiem informāciju, kurai būtu nozīme ārpus Vācijas tirgus un kura tādējādi samazinātu viņu nenoteiktību attiecībā uz Scania cenu noteikšanas stratēģiju ārpus Vācijas. Turklāt uzņēmums Scania DE neesot konkurentiem radījis “iespaidu”, ka sniedz informāciju, par kuru ir interese visai EEZ.

404    Turpmāk tiks vērtētas šīs abas argumentu grupas.

1)      Par Scania DE saņemtās informācijas ģeogrāfisko tvērumu

405    Pirmkārt, no lietas materiāliem izriet, ka kravas automašīnu ražotāji sāka pakāpeniski piemērot Eiropas bruto cenu skalas, sākot ar 2000. gadu, un ka 2006. gadā šādas skalas izmantoja jau lielākā daļa ražotāju, proti, [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli]. Vispārējā tiesa secina, ka tāds bija arī Scania gadījums, kā tiks paskaidrots šā sprieduma 426.–428. punktā. Vienīgi [konfidenciāli] nebija Eiropas bruto cenu skalas.

406    Tāpat ir jānorāda, ka attiecībā uz pārējiem dalībniekiem prasītājas neapstrīd Komisijas konstatējumu apstrīdētā lēmuma 51. un 52. apsvērumā, ka Eiropas bruto cenu skalas tiek noteiktas ražotāju galvenajā darījumdarbības vietā un ka šajās skalās norādītā cenu paaugstināšana ietekmē cenu līmeni izplatītāju un koncesionāru līmenī.

407    Otrkārt, šīs lietas materiālos ir ietverti elementi, kas ļauj saprast, ka konkurentiem vairāk vai mazāk precīzi bija zināms par šādu skalu esamību. Tādējādi no [konfidenciāli] 2006. gada 30. marta iekšējās prezentācijas, kas minēta apstrīdētā lēmuma 151. apsvērumā, izriet, ka šā ražotāja rīcībā bija informācija par konkurentu cenu paaugstināšanu, kas gūta no [konfidenciāli], [konfidenciāli], Scania un [konfidenciāli] Eiropas bruto cenu skalām, no [konfidenciāli] Itālijas cenu skalas un no [konfidenciāli] Vācijas cenu skalas. Tāpat, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 160. apsvēruma, ka saskaņā ar aptauju, kuru attiecībā uz “cenu struktūru” veica Spānijā reģistrētu konkurentu darbinieki un kuras rezultāti bija norādīti tabulā, [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] bija “kopīgas cenas” Savienībā, bet [konfidenciāli] un Scania tādu nebija. Tabula ar aptaujas rezultātiem tika paziņota Spānijā reģistrēto konkurentu darbiniekiem, tostarp Scania Spānija darbiniekiem.

408    Attiecībā uz prasītāju atsaukšanos uz [konfidenciāli] 2008. gada aprīļa iekšējo prezentāciju, kas varēja likt domāt, ka šis uzņēmums 2008. gadā nedomāja, ka tā konkurenti izmanto Eiropas bruto cenu skalas, – Vispārējā tiesa to neuzskata par noteicošu tās veiktajā kopējā pierādījumu vērtējumā. Turklāt šis uzņēmums 2010. gadā saistībā ar savu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda apstiprināja, ka tam ir Eiropas bruto cenu skala un ka “tādas varētu būt arī konkurentiem”, tādējādi ļaujot Komisijai uzskatīt, ka informācijas apmaiņai varēja būt Eiropas tvērums.

409    Treškārt, daži ražotāji, kuriem bija Eiropas bruto cenu skalas ([konfidenciāli]), administratīvā procesa laikā precizēja, ka cenu pieaugums, par ko tie paziņoja Vācijas līmenī, būtībā bija minētajām Eiropas skalām piemērotais pieaugums, ciktāl šīs skalas bija aizstājušas valsts skalas. Šajā ziņā Vispārējā tiesa atsaucas uz [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] iebildumu raksta pielikumā minētajām atbildēm uz Komisijas 2012. gada 27. novembra informācijas pieprasījumu un uz [konfidenciāli] atbildi uz Komisijas 2013. gada 19. septembra informācijas pieprasījumu, ko tā iesniedza pēc Vispārējās tiesas veikta pierādījumu savākšanas pasākuma (skat. šā sprieduma 75. punktu). No šiem pierādījumiem izriet, ka vismaz dažu Scania konkurentu Vācijas līmeņa sarunās, attiecībā uz kurām nav strīda par to, ka tajās piedalījās Scania DE darbinieki, sniegtās pretkonkurences informācijas tvērums pārsniedza Vācijas tirgu.

410    Ceturtkārt, kā ir norādīts apstrīdētā lēmuma 327. apsvēruma c) punktā, no lietas materiāliem izriet, ka ražotāju darbinieki, kuri piedalījās informācijas apmaiņā Vācijas līmenī, vairākkārt nodeva šo informāciju galvenajai darījumdarbības vietai, un tas ir papildu elements, kas pierāda, ka šo sarunu tvērums pārsniedza Vācijas tirgu (skat. apstrīdētā lēmuma 213. apsvērumu, kurā ir atsauce uz piemēriem tam, kā informācija, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, tika paziņota galvenajai darījumdarbības vietai). Šajā ziņā ir jāatsaucas it īpaši uz apstrīdētā lēmuma 175. apsvēruma saturu; šajā apsvērumā ne tikai ir pierādīta informācijas, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, paziņošana [konfidenciāli] galvenajai darījumdarbības vietai, bet arī apstiprināts Komisijas apstrīdētā lēmuma 388. apsvērumā izdarītais apgalvojums, ka Vācijas līmenī veiktā informācijas apmaiņa par bruto cenu paaugstināšanu palīdzēja ražotājiem saprast konkurentu cenu noteikšanas stratēģiju Eiropas līmenī. Tādējādi saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 175. apsvērumā ietverto dokumentāro pierādījumu [konfidenciāli] vadītājs sabiedrības galvenajā darījumdarbības vietā raksta saviem kolēģiem par informāciju, ar kuru ir notikusi apmaiņa Vācijas līmenī: “Ar šo es vēlos pārsūtīt jums Vācijas tirgus pārskatu attiecībā uz mūsu konkurentu ražošanas termiņiem un tarifu paaugstināšanu [..]. Vismaz cenu noteikšanas stratēģija ir ļoti pielīdzināma konkurentu globālajai Eiropas pieejai.”

411    Tāpat apstāklis, kurš ir pierādīts saistībā ar trešā pamata vērtējumu un saskaņā ar kuru galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieki bija informēti par informācijas apmaiņu par cenu noteikšanu Vācijas līmenī (skat. šā sprieduma 221.–229. punktu), apstiprina Komisijas apgalvojumu par sarunu Vācijas līmenī ģeogrāfisko tvērumu.

412    Piektkārt, no lietas materiāliem izriet – kā Komisija min apstrīdētā lēmuma 327. apsvēruma b) punktā – ņemot vērā, ka dalībnieku Vācijas meitasuzņēmumi neražoja kravas automašīnas un tiem nebija pienākuma attīstīt tehnoloģijas, jo šī atbildība ir galvenās darījumdarbības vietas ekskluzīvajā kompetencē, varēja uzskatīt, ka informācija, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, par laika grafiku un papildu izmaksām saistībā ar atbilstību standartiem Euro 5 un Euro 6, nāca no galvenās darījumdarbības vietas un attiecās uz visu EEZ teritoriju.

413    Šā sprieduma 412. punktā izdarīto konstatējumu ilustrē dokumentārs pierādījums, kas minēts apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā un attiecas uz Scania. 2005. gada 26. jūlija elektroniskā pasta vēstulē I, Scania DE darbinieks, kurš piedalījās sarunās Vācijas līmenī, sniedza E no [konfidenciāli]  galvenās darījumdarbības vietas informāciju par datumu, kurā Scania prezentēs visu savu standartiem Euro 4 atbilstīgo motoru klāstu, un par kravas automašīnu modeļu, kas atbilst standartam Euro 5, ieviešanu, un vienlaikus precizēja, ka precīzie datumi un cenas viņam būs zināmi “pēc Sēderteljes (Zviedrija) rūpnīcas [darbinieku] brīvdienām”. Ņemot vērā to, ka Sēdertelje ir pilsēta, kurā atrodas Scania galvenā darījumdarbības vieta, šis precizējums, kuru Scania DE darbinieks ir sniedzis [konfidenciāli] darbiniekam, ļauj secināt, ka informācija, uz kuru Scania DE darbinieks atsaucās, nāca no galvenās darījumdarbības vietas un līdz ar to tās tvērums pārsniedza Vācijas tirgu. Arī apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā minētais dokumentārais pierādījums pierāda Scania galvenās darījumdarbības vietas ietekmi uz Vācijas tirgū piemēroto cenu noteikšanu, un šī problemātika ir skatīta šā sprieduma 422.–438. punktā.

414    Ņemot vērā šā sprieduma 405.–413. punktā minētos apsvērumus, tos skatot kopā, ir jākonstatē, ka Scania DE Vācijas līmeņa sarunās saņemtās informācijas tvērums pārsniedza Vācijas tirgu.

415    Šajā ziņā Vispārējo tiesu nepārliecina prasītāju apgalvojums, ka Scania DE darbinieki, kuri piedalījās sarunās Vācijas līmenī, neuzskatīja, ka no citu kravas automašīnu ražotāju meitasuzņēmumiem saņemtā informācija attiektos uz Eiropas cenām vai varētu mazināt nenoteiktību attiecībā uz citu ražotāju Eiropas cenu noteikšanas stratēģiju.

416    Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka šīs lietas materiālos ir elementi, kas liecina – apstāklis, ka lielākā daļa ražotāju lietoja Eiropas bruto cenu skalas, nebija noslēpums (skat. šā sprieduma 407. punktu). Līdz ar to pamatoti var pieņemt, ka Scania DE darbiniekiem un galvenajai darījumdarbības vietai Zviedrijā šo skalu esamība bija zināma un tādējādi viņi varēja secināt konkurentu cenu noteikšanas stratēģiju, pamatojoties uz Vācijas līmenī saņemto informāciju, piemēram, pamatojoties uz informāciju par bruto cenu pieaugumu, kas tika piemērots konkurentu Eiropas cenu skalām (skat. šā sprieduma 409. punktu).

417    Otrām kārtām, Vispārējo tiesu nepārliecina prasītāju apgalvojums, ka Scania DE, atšķirībā no pārējiem saziņas Vācijas līmenī dalībniekiem, nekad nav nodevusi galvenajai darījumdarbības vietai Vācijas līmenī saņemto informāciju. Ir taisnība, ka lietas materiālos nav pierādījumu, ka šāda nodošana faktiski ir notikusi. To ņemot vērā, no apstrīdētā lēmuma 166. apsvērumā sniegtā dokumentārā pierādījuma izriet, ka I no Scania DE, Koblencā (Vācija) 2008. gada 12. un 13. maijā notikušās sanāksmes Vācijas līmenī rīkotājs un tās dalībnieks, nodeva saviem kolēģiem no Scania DE tādu informāciju par cenu pieaugumu, ar kuru bija notikusi apmaiņa šajā sanāksmē, precizējot, ka šī informācija “vēl” nebija nosūtīta galvenajai darījumdarbības vietai Zviedrijā. Formulējuma “vēl” lietojums liek domāt, ka minētajam Scania DE darbiniekam bija nodoms paziņot šo informāciju galvenajai darījumdarbības vietai un ka šī paziņošana nebūs nekas ārkārtējs.

418    Katrā ziņā apstāklis, ka lietas materiālos ir elementi, kas pierāda, ka darbiniekiem Scania galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī bija zināms par pretkonkurences informācijas apmaiņu attiecībā uz cenu noteikšanu Vācijas līmenī (skat. šā sprieduma 228. punktu) un ka abu līmeņu sanāksmes bieži notika tajā pašā datumā un tajā pašā vietā, padara par nebūtisku apstākli, ka nav tieša pierādījuma tam, ka Scania DE darbinieki informāciju, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, nodeva Scania galvenajai darījumdarbības vietai. Ņemot vērā abus iepriekš minētos elementus, var secināt, ka Scania galvenajai darījumdarbības vietai šīs informācijas saturs bija zināms.

419    Trešām kārtām, ir jānorāda, ka arī dažu ražotāju galvenās darījumdarbības vietas darbinieki piedalījās saziņā Vācijas līmenī. Tā tas bieži bija ar [konfidenciāli]. Turklāt apstrīdētā lēmuma 139. apsvērumā minētajā 2004. gada 11. novembra elektroniskā pasta vēstulē, ko sūtīja C no [konfidenciāli] galvenās darījumdarbības vietas un kas bija adresēta konkurentu darbiniekiem, kuri piederēja gan pie galvenās darījumdarbības vietas, gan Vācijas līmeņa, tostarp A no Scania galvenās darījumdarbības vietas un B no Scania DE, C iepazīstināja ar diviem jauniem [konfidenciāli] galvenās darījumdarbības vietas darbiniekiem, kas būs atbildīgi par šā ražotāja centrālo cenu noteikšanu. Šie fakti par galvenajai darījumdarbības vietai piederošu darbinieku piedalīšanos informācijas apmaiņā Vācijas līmenī norāda uz to, ka Scania DE darbinieki nevarēja neiedomāties, ka informācijai, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, bija nozīme attiecībā uz konkurentu cenu noteikšanas stratēģiju Eiropas līmenī.

420    Ceturtām kārtām, ņemot vērā iepriekš minētos pierādījumus, ar zvērestu apliecinātās Scania DE darbinieku, kuri piedalījās saziņā Vācijas līmenī, liecības, ar ko pamatots šā sprieduma 415. punktā minētais apgalvojums, Vispārējo tiesu nepārliecina. Turklāt šā sprieduma 281. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šīm liecībām, kas iesniegtas pēc pārkāpuma beigām un īpaši ar mērķi atbalstīt Scania nostāju, ir ierobežots pierādījuma spēks.

421    Pamatojoties uz iepriekš minētajiem elementiem, vispārēji vērtējot (skat. šā sprieduma 198. punktu), ir jāsecina, ka Scania DE, izmantojot savu darbinieku līdzdalību informācijas apmaiņā Vācijas līmenī, saņēma informāciju, kuras tvērums pārsniedza Vācijas tirgu. Pamatojoties uz šo konstatējumu, šis pamats ir jānoraida, neatkarīgi no tā, vai arī Scania DE sniedza informāciju, kuras tvērums pārsniedza Vācijas tirgu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2001. gada 12. jūlijs, Tate & Lyle u.c./Komisija, T‑202/98, T‑204/98 un T‑207/98, EU:T:2001:185, 58. punkts). Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu skatīt šo pēdējo jautājumu, lai vērtētu Scania izdarītā LESD 101. panta 1. punkta pārkāpuma smagumu un attiecīgā gadījumā lai noteiktu naudas soda apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

2)      Par Scania DE sniegtās informācijas ģeogrāfisko tvērumu

422    Jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 388. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka pēc Eiropas bruto cenu skalu ieviešanas kravas automašīnu ražotāji varēja saprast konkurentu Eiropas cenu noteikšanas stratēģiju, apmainoties ar informāciju par Vācijas tirgū piemēroto bruto cenu pieaugumu, ciktāl šis pieaugums atspoguļoja to pieaugumu, ko ražotāju galvenās darījumdarbības vietas piemēroja savām Eiropas bruto cenu skalām.

423    Prasītājas būtībā norāda, ka informācija par bruto cenu skalām, kas sniegta sarunās Vācijas līmenī, neatspoguļoja Scania cenas Eiropas līmenī un līdz ar to nepalīdzēja mazināt Scania konkurentu nenoteiktību attiecībā uz šā uzņēmuma cenu noteikšanas stratēģiju ārpus Vācijas.

424    Šajā ziņā prasītājas precizē, ka nav pareizi uzskatīt, ka FGPL ir bruto cenu skala EEZ līmenī un ka tā ir kalpojusi par pamatu sarunām, kas notika saistībā ar cenu noteikšanas procesu. Sava apgalvojuma atbalstam prasītājas min 2017. gada 9. decembra ekonomisko ziņojumu, kas pierādot, ka nepastāv nekāda korelācija starp FGPL un izplatītāju‑koncesionāru bruto cenu Vācijā. Prasītājas paskaidro, ka FGPL ir iekšējās atsauces rīks, ko Scania galvenā darījumdarbības vieta izmanto, lai sekotu līdzi dažādu kravas automašīnu daļu cenu vispārējam līmenim Scania ražošanas procesā. Neraugoties uz nosaukumu, FGPL neesot “cenu skala”, jo ar to nenosakot daļu transfertcenu, lai arī par kādu izplatīšanas tīkla līmeni būtu runa. Prasītājas precizē, ka to sarunu pamatā, kuras notiek vienlīdzīgi starp izplatītājiem un galveno darījumdarbības vietu, ir rūpnīcas‑izplatītāju neto cenu skalas, kuras katrai valstij ir savas, un ka tieši šīs skalas tiek apspriestas katru reizi, kad tirgus nosacījumi pamato cenu paaugstināšanu vai pazemināšanu. Savas argumentācijas par FGPL raksturu atbalstam prasītājas iesniedza Scania un Scania DE galvenās darījumdarbības vietas darbinieku ar zvērestu apliecinātas liecības. Lai pamatotu savu apgalvojumu par to, ka sarunas starp Scania izplatītājiem un galveno darījumdarbības vietu notiek uz vienlīdzīgiem pamatiem un ka tās ir līdzvērtīgas sarunām starp pusēm, kuras rīkojas kā neatkarīgi tirdzniecības partneri un konkurējoši peļņas centri, prasītājas atsaucas uz Scania 2010. gadā izstrādātu iekšējo ziņojumu “Scania pamatdatne par transfertcenām”.

425    Šā sprieduma 424. punktā minētā prasītāju argumentācija atklāj atšķirību starp Scania cenu noteikšanas sistēmas aprakstu, kas tika sniegts saistībā ar atbildēm uz Komisijas administratīvajā procesā nosūtītajiem informācijas pieprasījumiem, un šīs sistēmas aprakstu, kas tika sniegts atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un Vispārējā tiesā.

426    Scania cenu noteikšanas sistēmas apraksts apstrīdētajā lēmumā (skat. šā sprieduma 23.–31. punktu) bija pamatots ar informāciju, ko Scania sniedza it īpaši 2012. gada 16. aprīļa un 5. jūlija atbildēs uz Komisijas nosūtītajiem informācijas pieprasījumiem. Apstrīdētā lēmuma 50. apsvērumā ietverto grafiku (skat. šā sprieduma 31. punktu), kas atklāj FGPL ietekmi uz cenām, ko piemēro dažādos izplatīšanas ķēdes posmos, arī bija iesniedzis uzņēmums Scania saistībā ar iepriekš minētajām atbildēm. Tāpat saistībā ar 2012. gada 5. jūlija atbildi uzņēmums Scania bija aprakstījis it īpaši [konfidenciāli] cenu komitejas un pārdošanas viceprezidenta rīkotāja lomu.

427    Turpretī šā sprieduma 424. punktā minētā argumentācija atspoguļo Scania nostāju, kas izklāstīta in tempore suspecto, proti, šā uzņēmuma atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un Vispārējā tiesā.

428    Šajos apstākļos Vispārējā tiesa, tāpat kā Komisija, uzskata, ka ir jāpiešķir augstāks pierādījuma spēks prasītāju atbildēm uz informācijas pieprasījumiem, ko Komisija bija nosūtījusi, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktu, nekā paskaidrojumiem, ko prasītājas sniedza vēlāk, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem. Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punktu uzņēmumiem, kas sniedz nepatiesu vai maldinošu informāciju, atbildot uz pieprasījumu, kas izdarīts saskaņā ar šīs regulas 18. panta 2. punktu, var uzlikt naudas sodu, kurš nepārsniedz 1 % no to gada kopējā apgrozījuma.

429    Turklāt ir jānorāda, ka prasītājas nav iesniegušas nevienu dokumentu, kas apstiprinātu to argumentāciju attiecībā uz FGLP raksturu. Kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 299. apsvēruma a) punktā, būtu loģiski sagaidīt no Scania, ka šis uzņēmums var iesniegt dokumentāciju, kas apstiprina tā analīzi par FGPL. Scania to neizdarīja un sniedza vienīgi dažu savu darbinieku ar zvērestu apliecinātas liecības, kurām ir ierobežots pierādījuma spēks un kuras nepārliecina Vispārējo tiesu (skat. šā sprieduma 420. punktu).

430    Attiecībā uz to, ka prasītājas atsaucas uz 2017. gada 9. decembra ekonomisko ziņojumu, kas pierāda, ka nepastāv korelācija starp FGPL un izplatītāju‑koncesionāru bruto cenām Vācijā (skat. šā sprieduma 424. punktu), jāteic – minētajā ziņojumā ir konstatēts, ka specifiskās FGPL izmaiņas nerada identiskas izmaiņas izplatītāju‑koncesionāru bruto cenā, ko piemēro Vācijā. Ir jāmin, ka Komisijas apstrīdētajā lēmumā veiktās analīzes pamatā nav šāda korelācija, jo tā nekādi nav apgalvojusi, ka cenas paaugstināšana FGPL radītu identisku izplatītāju‑koncesionāru bruto cenas paaugstināšanu Vācijā. Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka FGPL minēto cenu paaugstināšana ietekmēja neto cenu izplatītājam (proti, cenu, ko izplatītājs maksā galvenajai darījumdarbības vietai) un izplatītāja bruto cenu (proti, cenu, ko koncesionārs maksā izplatītājam), pat ja galapatērētāja cena nebija noteikti mainīta tādā pašā proporcijā vai nebija mainīta nemaz (apstrīdētā lēmuma 52. apsvērums). Tādējādi atklājas, ka apstrīdētā lēmuma pamatā nav 2017. gada 9. decembra ekonomiskajā ziņojumā minētā korelācija.

431    No šā sprieduma 423.–430. punkta izriet – Komisijas apgalvojums, ka FGPL ir Eiropas bruto cenu skala, kas ietekmē kravas automašīnu cenu noteikšanu valsts izplatītāju līmenī (un tātad Scania DE līmenī), ir juridiski pietiekami pierādīts.

432    Vispārīgāk, pierādījumi, kas minēti lietas materiālos, apliecina, ka Scania valstu izplatītāji (un tātad arī Scania DE) nav neatkarīgi no galvenās darījumdarbības vietas, nosakot savu cenu noteikšanas politiku attiecībā uz koncesionāriem.

433    Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jāņem vērā tas, ka FGPL nosaka galvenās darījumdarbības vietas līmenī. No šā sprieduma 31. punktā ietvertā grafika izriet, ka FGPL ir nozīmīga cenu noteikšanas sastāvdaļa, ciktāl visas cenas Scania izplatīšanas ķēdes lejpusējos posmos izriet no šīs FGPL un no atlaidēm un peļņas daļām, no kā gūst labumu dažādi tirgus dalībnieki.

434    Otrām kārtām, ir jāņem vērā tas, ka Scania izplatītāji lielākajā daļā gadījumu ir meitasuzņēmumi, kurus pilnībā kontrolē galvenā darījumdarbības vieta (skat. šā sprieduma 20. punktu), un tāds turklāt bija Scania DE gadījums. Ņemot vērā šo apstākli, Vispārējo tiesu nepārliecina prasītāju apgalvojums, ka sarunas par cenu noteikšanu starp minētajiem izplatītājiem un galveno darījumdarbības vietu bija sarunas starp pusēm, kuras rīkojās kā neatkarīgi tirdzniecības partneri un konkurējoši peļņas centri.

435    Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 249. un 250. apsvērumā minētie pierādījumi, kas ir cenu komitejas iekšējie dokumenti (skat. šā sprieduma 24. punktu), apliecina, ka šai struktūrai (kas pieder pie Scania galvenās darījumdarbības vietas) bija spēka pozīcija attiecībā uz valsts izplatītājiem piemēroto atlaižu līmeņa noteikšanu. Prasītājas, pamatojoties uz kāda cenu komitejas locekļa liecību, kas apliecināta ar zvērestu, vienīgi apgalvo, ka minētajos iekšējos dokumentos bija atsauce uz izņēmuma rakstura notikumu, proti, jauna, Scania stratēģiski nozīmīga motora laišanu tirgū, un tas neatspoguļoja ierastu situāciju. Tomēr šai liecībai, kas apliecināta ar zvērestu, nav pietiekama pierādījuma spēka, lai liktu apšaubīt apstrīdētā lēmuma 249. un 250. apsvērumā minēto pierādījumu pierādījuma spēku un skaidro saturu, un šī liecība Vispārējo tiesu nepārliecina.

436    Turklāt attiecībā uz to, ka Scania atsaucas uz savu 2010. gada “Pamatdatni par transfertcenām” (skat. šā sprieduma 424. punktu), ir jāmin, ka šā dokumenta mērķis ir nodokļu kontroles gadījumā pierādīt to, ka Scania ievēro pilnīgas konkurences principu (arm’s length principle), nosakot transfertcenas grupas ietvaros (piemēram, nosakot neto cenas izplatītājiem). Tomēr, tāpat kā Komisija (skat. apstrīdētā lēmuma 296. apsvērumu), Vispārējā tiesa uzskata – tas, ka Scania galvenā darījumdarbības vieta piemēro transfertcenas, ievērojot pilnīgas konkurences principu, nepierāda Scania izplatītāju neatkarību sarunās par cenu noteikšanu, bet drīzāk pierāda, ka šīs transfertcenas ir noteiktas tādos līmeņos, kuri nodrošina, ka kompetentās nodokļu iestādes šīs cenas neapstrīd.

437    Trešām kārtām, apstākli, ka Scania DE nav neatkarīga, nosakot cenu noteikšanas politiku, ilustrē dokumentārais pierādījums, kas minēts apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā (skat. šā sprieduma 413. punktu). To ilustrē arī dokumentārie pierādījumi, kas minēti apstrīdētā lēmuma 134. un 135. apsvērumā, kuros norādīts uz tās informācijas konsekvenci, kas attiecās uz bruto cenu paaugstināšanu un ko konkurentiem sniedza attiecīgi Scania DE darbinieki un Scania darbinieki vadošo struktūrvienību līmenī. Tādējādi no apstrīdētā lēmuma 134. apsvērumā minētā dokumentārā pierādījuma izriet, ka 2004. gada 3. un 4. maija sanāksmē Vācijas līmenī Scania DE darbinieks informēja konkurentus par to, ka kravas automašīnu jaunās sērijas [konfidenciāli] cenas būs vidēji par 6 % augstākas nekā attiecīgā brīža sērijas [konfidenciāli] cenas. No apstrīdētā lēmuma 135. apsvērumā minētā dokumentārā pierādījuma izriet, ka Scania pārstāvis, kas piedalījās 2004. gada 27. un 28. maija sanāksmē vadošo struktūrvienību līmenī, informēja konkurentus, ka kravas automašīnu sērijas [konfidenciāli] cenas būs par 5–6 % augstākas nekā sērijas [konfidenciāli] cenas. Šī divos minētās koluzīvās saziņas līmeņos sniegtās informācijas konsekvence arī var pierādīt, ka Scania DE darbinieku sniegtā informācija sarunās Vācijas līmenī bija tāda, kuras tvērums pārsniedza Vācijas tirgu.

438    Ņemot vērā Scania galvenās darījumdarbības vietas lomu Scania DE cenu politikas noteikšanā, kā tā pierādīta šā sprieduma 433.–437. punktā, Komisijai bija tiesības uzskatīt, ka pretkonkurences informācija par cenu noteikšanu, ko Scania DE darbinieki sniedza konkurentiem sarunu laikā Vācijas līmenī, atspoguļoja cenu noteikšanas stratēģiju, kura noteikta Scania galvenajā darījumdarbības vietā un kuras tvērums līdz ar to pārsniedza Vācijas tirgu.

439    Šo Vispārējās tiesas secinājumu neliek apšaubīt prasītāju minēto 2016. gada 20. septembra un 2017. gada 9. decembra ekonomisko ziņojumu saturs.

440    Prasītāju ieskatā abi iepriekš minētie ekonomiskie ziņojumi pierāda, ka Scania DE izplatītāju‑koncesionāru bruto cenas neatspoguļo cenas, kas noteiktas citās Eiropas valstīs, un šā iemesla dēļ nevar mazināt nenoteiktību attiecībā uz Scania cenu noteikšanas stratēģiju EEZ teritorijā. Tomēr ir jākonstatē, ka attiecībā uz Scania apstrīdētais lēmums nav balstīts uz apgalvojumu, ka pastāvētu kaut kāda veida paralēlisms starp dažādās Eiropas valstīs piemērotajām izplatītāju‑koncesionāru bruto cenām, jo, kā izriet no šā sprieduma 31. punktā ietvertā grafika, valsts izplatītāja bruto cena tiek noteikta atkarībā no FGPL piemērotajām atlaidēm un viņa peļņas daļas. Apstrīdētais lēmums balstās uz apsvērumu, ka jebkāds pieaugums, ko piemēro FGPL un tātad nosaka galvenā darījumdarbības vieta, dažādā mērā (atkarībā no piemērotajām atlaidēm) ietekmē valsts izplatītāja bruto cenu (skat. apstrīdētā lēmuma 51. un 52. apsvērumu).

441    Katrā ziņā, pretēji prasītāju apgalvojumiem, Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli no juridiskā viedokļa pietiekami pierāda, ka neatkarīgi no Scania DE sniegtās informācijas faktiskā ģeogrāfiskā tvēruma tā sniedza konkurentiem iespaidu, ka sniegtās informācijas tvērums un ietekme pārsniedz Vācijas tirgu, tādējādi veicinot kopējo mērķu sasniegšanu, izmantojot pretkonkurences informācijas apmaiņu Vācijas līmenī.

442    Šajā ziņā Vispārējā tiesa atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā minēto informācijas apmaiņu (skat. šā sprieduma 413. punktu). Ņemot vērā Scania DE darbinieka norādījumu, ka informācija par kravas automašīnu modeļu ieviešanas datumiem un cenām, kuru viņš gatavojās sniegt [konfidenciāli] darbiniekam, nāks no Scania galvenās darījumdarbības vietas, ir saprātīgi secināt, ka minētais [konfidenciāli] darbinieks uztvēra šo informāciju kā tādu, kura pārsniedz Vācijas tirgu. Tāpat ir jāatsaucas uz 2009. gada 28. oktobra elektroniskā pasta vēstuli, kura ir minēta apstrīdētā lēmuma 185. apsvērumā un kura pierāda, ka [konfidenciāli] galvenā darījumdarbības vieta sarunu Vācijas līmenī laikā bija saņēmusi no Scania informāciju, ka ir plānota cenu paaugstināšana par 3 %, kas stāsies spēkā 2010. gada 1. janvārī, un ka šī paaugstināšana ir saistīta ar kravas automašīnu “facelift”. Tādējādi, tā kā Scania konkurentam atklātā cenu paaugstināšana bija saistīta ar kravas automašīnu ražošanas izmaksām un tā kā Scania DE neražo kravas automašīnas, var secināt, ka [uzņēmums] [konfidenciāli] iepriekš minēto informāciju par cenu paaugstināšanu bija uztvēris kā tādu, kuras tvērums pārsniedz Vācijas tirgu.

443    Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, sestais pamats ir jānoraida.

f)      Par septīto pamatu – LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta kļūdaina piemērošana, ciktāl Komisija uzskatīja, ka identificētā rīcība ir vienots un turpināts pārkāpums un ka prasītājas ir atbildīgas šajā ziņā

444    Ir jāatgādina – Komisija uzskatīja, ka nolīgumi un/vai saskaņotas darbības starp Scania un izlīguma dalībniekiem bija vienots un turpināts pārkāpums laikā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim. Pārkāpums esot izpaudies kā kolūzija attiecībā uz cenām un bruto cenu paaugstināšanu EEZ teritorijā vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnām, kā arī attiecībā uz laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kuras saistītas ar tehnoloģiju vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu emisiju jomā atbilstoši standartiem Euro 3 līdz Euro 6 ieviešanu (apstrīdētā lēmuma 315. apsvērums).

445    Konkrētāk, Komisija uzskatīja, ka, izmantojot pretkonkurences saziņu, dalībnieki rīkojās saskaņā ar kopēju plānu ar vienotu pretkonkurences mērķi, ka Scania apzinājās koluzīvās saziņas tīkla vispārējo piemērošanas jomu un būtiskās īpašības vai arī šim uzņēmumam tas bija jāapzinās un ka tam bija nodoms ar savu rīcību sekmēt aizliegto vienošanos, un ka tādējādi to var uzskatīt par atbildīgu par pārkāpumu kopumā (apstrīdētā lēmuma 316. un 350. apsvērums).

446    Prasītājas būtībā apstrīd vienota un turpināta pārkāpuma esamību šajā gadījumā un atbildības attiecināšanu par šo pārkāpumu kopumā uz prasītājām.

1)      Par vienota un turpināta pārkāpuma esamību šajā gadījumā

i)      Ievada apsvērumi

447    Ir jāatgādina – lai pierādītu vienota un turpināta pārkāpuma esamību, Komisijai ir jāpierāda, ka dažādās aplūkojamās darbības ietilpst “kopējā plānā” ar vienotu mērķi (skat. šā sprieduma 196. punktu).

448    Judikatūrā ir identificēti vairāki atbilstoši kritēriji, lai novērtētu pārkāpuma vienoto raksturu, proti, attiecīgo darbību mērķu identiskums, attiecīgo preču un pakalpojumu identiskums, tajā piedalījušos uzņēmumu identiskums un pārkāpuma īstenošanas detalizētās kārtības identiskums (skat. spriedumu, 2013. gada 17. maijs, Trelleborg Industrie un Trelleborg/Komisija, T‑147/09 un T‑148/09, EU:T:2013:259, 60. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Siemens u.c./Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 243. punkts). Citi atbilstoši kritēriji ir uzņēmumu vārdā iesaistīto fizisko personu un attiecīgo darbību ģeogrāfiskās piemērošanas jomas identiskums (spriedums, 2013. gada 17. maijs, Trelleborg Industrie un Trelleborg/Komisija, T‑147/09 un T‑148/09, EU:T:2013:259, 60. punkts).

449    Ir arī jāprecizē, ka vienota mērķa jēdzienu nevar noteikt ar vispārēju norādi uz konkurences izkropļošanu tirgū, uz kuru attiecas pārkāpums, jo konkurences ietekmēšana gan kā priekšmets, gan kā sekas ir nedalāms elements jebkādām darbībām, kas ietilpst LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Šāda vienota mērķa jēdziena definīcija varētu liegt vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienam tā nozīmi, ciktāl tā sekas būtu tādas, ka vairākas darbības, kas skar vienu ekonomisku sektoru un ir aizliegtas ar minēto normu, būtu sistemātiski jākvalificē kā elementi, kas veido vienotu pārkāpumu (spriedums, 2007. gada 12. decembris, BASF un UCB/Komisija, T‑101/05 un T‑111/05, EU:T:2007:380, 180. punkts).

450    Turklāt, kā jau tika norādīts (skat. šā sprieduma 195. punktu), nosacījums par vienota mērķa jēdzienu nozīmē, ka ir jāpārbauda, ka nav tādu apstākļu, kas raksturo dažādas pārkāpumā ietilpstošas darbības, kuri varētu norādīt uz to, ka citu uzņēmumu, kas piedalās pārkāpumā, reāli īstenotajai rīcībai nav viens un tas pats pretkonkurences mērķis vai sekas, un tādējādi tā neietilpst “kopējā plānā” tās identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci iekšējā tirgū.

ii)    Apstrīdētais lēmums

451    Ir jāatgādina – apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka koluzīvā saziņa trijos līmeņos, kas aprakstīti minētā lēmuma 317. apsvērumā, bija daļa no kopēja plāna ar vienotu pretkonkurences mērķi šādu iemeslu dēļ.

452    Pirmkārt, visa saziņa attiecās uz tām pašām precēm, proti, vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnām (apstrīdētā lēmuma 319. apsvērums).

453    Otrkārt, tās informācijas raksturs, ar kuru notika apmaiņa, – informācijas par cenām, bruto cenu pieaugumu, jaunajiem vides standartiem atbilstošu kravas automašīnu laišanas tirgū paredzētajiem datumiem un konkurentu nodomu ar to saistītās izmaksas attiecināt uz klientiem – palika tāds pats visu pārkāpuma laiku (apstrīdētā lēmuma 320. apsvērums). Komisija precizēja, ka diskusijas un nolīgumi par jauno kravas automašīnu modeļu, kas atbildīs noteiktiem vides standartiem, laišanas tirgū laika grafiku bija saistīti ar kolūziju attiecībā uz cenām un bruto cenu pieaugumu un to papildināja (apstrīdētā lēmuma 321. apsvērums).

454    Šajā pašā kontekstā Komisija precizēja – pat ja, sākot ar 2004. gada septembri, dalībnieki vairs aktīvi necentās slēgt īpašus nolīgumus par kopēju bruto cenu paaugstināšanu nākotnē vai par īpašiem tirgū laišanas datumiem attiecībā uz jaunajiem vides standartiem atbilstošām kravas automašīnām, vai arī par to izmaksu apmēru, ko dalībnieki attiecinās uz patērētājiem par šīm kravas automašīnām, kā tie to darīja iepriekš, dalībnieki turpināja vienoties, apmainoties ar tā paša veida informāciju un tiecoties sasniegt to pašu mērķi, proti, ierobežot konkurenci, samazinot savstarpējo stratēģiskās nenoteiktības līmeni (apstrīdētā lēmuma 322. apsvērums).

455    Treškārt, Komisija norādīja, ka pretkonkurences saziņa notika bieži un attiecās uz to pašu kravas automašīnu ražotāju grupu, proti, Scania un izlīguma dalībniekiem. Saziņā iesaistītās personas piederēja pie tiem pašiem ražotājiem, un tās rīkoja informācijas apmaiņu mazās ražotāju darbinieku grupās (apstrīdētā lēmuma 323. apsvērums).

456    Ceturtkārt, Komisija norādīja – lai arī aizliegtās vienošanās laikā attiecīgajās darbībās iesaistīto darbinieku daudzums un atbildība uzņēmumu iekšienē mainījās, tomēr saziņas un sanāksmju raksturs, mērķis un tvērums palika tādi paši visā aizliegtās vienošanās laikā (apstrīdētā lēmuma 325. apsvērums). Šajā ziņā Komisija paskaidroja, ka koluzīvajai saziņai, kas notika trīs līmeņos, visos šajos līmeņos bija pretkonkurences mērķis ierobežot konkurenci vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnu tirgū EEZ teritorijā saistībā ar nākotnē piemērojamajām cenām un bruto cenu pieaugumu, kā arī laika grafiku un ar vides standartiem atbilstošo kravas automašīnu ieviešanu saistīto izmaksu pārnešanu (apstrīdētā lēmuma 326. apsvērums).

457    Apstrīdētā lēmuma 327. apsvērumā Komisija noteica trīs elementus, kas apstiprina tās secinājumu, ka informācijas apmaiņas pārcelšana (the shift in the exchanges) no vadošo struktūrvienību līmeņa uz Vācijas līmeni neietekmēja pārkāpuma turpinātību.

458    Pirmām kārtām, Komisija norādīja, ka pastāvēja ievērojama pārklāšanās laika ziņā starp sanāksmēm, kuras notika dažādos līmeņos, jo sanāksmes vadošo struktūrvienību līmenī notika no 1997. gada līdz 2004. gadam, sanāksmes galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī – no 2000. gada līdz 2008. gadam, bet sarunas Vācijas līmenī – sākot ar 2004. gadu. Komisijas ieskatā tā rezultātā, neraugoties uz to, ka sanāksmes vadošo struktūrvienību līmenī neturpinājās pēc 2004. gada 16. septembra, saziņa abos pārējos līmeņos turpinājās bez pārtraukuma (apstrīdētā lēmuma 327. apsvēruma a) punkts). Šajā kontekstā Komisija arī norādīja, ka, no vienas puses, laikposmā no 2003. gada līdz 2007. gadam notika saziņa starp galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbiniekiem un darbiniekiem Vācijas līmenī un tika rīkotas kopīgas sanāksmes un ka, no otras puses, dalībnieki galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī atkārtoti pārrunāja, ar kādu informāciju ir jānotiek apmaiņai un kādā līmenī tam jānotiek (apstrīdētā lēmuma 327. apsvēruma a) punkts).

459    Otrām kārtām, Komisija norādīja, ka dalībnieku Vācijas meitasuzņēmumi neražoja kravas automašīnas un nebija atbildīgi par tehnoloģiju izstrādi, jo šī atbildība bija galvenās darījumdarbības vietas ekskluzīvā kompetencē. Līdz ar to Komisijas ieskatā tad, kad darbinieki Vācijas līmenī apmainījās ar informāciju par laika grafiku un papildu izmaksām, kas saistītas ar standartiem Euro 5 un Euro 6 atbilstošu tehnoloģiju ieviešanu, tie dalījās ar informāciju, kura nāca no galvenās darījumdarbības vietas un attiecās uz visu EEZ teritoriju (apstrīdētā lēmuma 327. apsvēruma b) punkts).

460    Trešām kārtām, Komisija norādīja, ka attiecībā uz vairākiem izlīguma dalībniekiem pastāv pierādījumi tam, ka Vācijas meitasuzņēmumi sistemātiski ziņoja par nodomiem attiecībā uz cenām galvenajai darījumdarbības vietai un – kas vēl svarīgāk – personām no centrālās administrācijas, kuras bija iesaistītas informācijas par cenām apmaiņas procesā. Šajā kontekstā Komisija arī norādīja, ka Scania galvenā darījumdarbības vieta varēja noteikt rūpnīcas bruto cenas un izplatītājiem piemērotās atlaides (šie izplatītāji bija mātesuzņēmumam pilnībā piederoši meitasuzņēmumi) un ka uzņēmumam Scania bija strukturēta sanāksmju shēma, kas nodrošināja galvenās darījumdarbības vietas stratēģisko lēmumu ātru ieviešanu; tas nozīmē, ka Scania galvenā darījumdarbības vieta saprātīgi nevarēja nezināt par šo apspriešanos.

461    Apstrīdētā lēmuma 328. apsvērumā Komisija secināja, ka izmaiņas aizliegtās vienošanās norisē (the change in the cartel) dažādo dalībnieku starpā tika veiktas kolektīvi un saskaņoti ar mērķi nodrošināt nepārtrauktību informācijas apmaiņā.

462    Piektkārt, Komisijas ieskatā, lai arī veids, kā notika informācijas apmaiņa, to četrpadsmit gadu laikā, kamēr ilga pārkāpums, dabiski mainījās, tas notika pakāpeniski un informācijas apmaiņas būtiskais raksturs palika tāds pats: saziņa mainījās no personiskām daudzpusējām sarunām, sanāksmēm un prezentācijām uz daudzpusēju saziņu, izmantojot elektronisko pastu, pateicoties tādai informācijas par nākotnē piemērojamajām cenām kompilācijai, kas veikta elektroniskajā pastā un prezentēta izklājlapā (apstrīdētā lēmuma 329. apsvērums).

463    Pamatojoties uz šiem pieciem elementiem, Komisija secināja, ka koluzīvā saziņa pēc sava rakstura bija savstarpēji saistīta un papildinoša (apstrīdētā lēmuma 330. apsvērums).

iii) Vērtējums

464    Pirmkārt, nav strīda par to, ka aplūkojamā koluzīvā saziņa visā tās norises laikā attiecās uz tām pašām precēm, proti, vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnām, un ka šo saziņu veica tā pati kravas automašīnu ražotāju grupa, proti, Scania un izlīguma dalībnieki. Turklāt lietas materiāli atklāj, ka saziņā bija iesaistīta neliela grupa darbinieku no katra līmeņa un šīs grupas sastāvs palika relatīvi stabils, un ka saziņa notika regulāri un bieži.

465    Otrkārt, ir jāatgādina, ka pastāvēja saiknes starp trim koluzīvās saziņas līmeņiem, proti, dalībnieki šajos līmeņos bija to pašu uzņēmumu, tas ir, Scania un izlīguma dalībnieku, darbinieki, ka saziņai katrā no līmeņiem bija tas pats saturs, ka bija pārklāšanās laika ziņā starp dažādajos līmeņos notikušajām sanāksmēm, ka līmeņi atsaucās cits uz citu un apmainījās ar iegūto informāciju un ka starp līmeņiem bija kopēja saziņa (skat. šā sprieduma 218. punktu). Ir arī jāatgādina, ka prasītājām saistībā ar trešo pamatu neizdevās atspēkot Komisijas konstatējumus par saikņu esamību starp koluzīvās saziņas trim līmeņiem (skat. šā sprieduma 229. punktu).

466    Treškārt, Vispārējā tiesa konstatē, tāpat kā konstatēja Komisija (skat. šā sprieduma 453. un 454. punktu), ka saziņas starp dalībniekiem saturs, kā arī šīs saziņas mērķis, kas būtībā bija samazināt savstarpējo nenoteiktību attiecībā uz viņu nākotnē piemērojamajām cenu noteikšanas stratēģijām, palika tie paši. Šajā kontekstā ir atgādināts, ka Vispārējā tiesa uzskatīja – Komisija apstrīdētā lēmuma 243. un 321. apsvērumā pamatoti norādīja, ka diskusijas un nolīgumi par jauno kravas automašīnu modeļu, kas atbilst noteiktiem vides standartiem, laišanas tirgū laika grafiku bija saistīti ar koluzīvo saziņu par cenām un bruto cenu pieaugumu un to papildināja (skat. šā sprieduma 297. punktu).

467    Ceturtkārt, ir jāatgādina, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka pretkonkurences saziņas Vācijas līmenī ģeogrāfiskais tvērums iekļāva visu EEZ teritoriju, tāpat kā tas bija ar pretkonkurences saziņu vadošo struktūrvienību līmenī.

468    Pamatojoties uz iepriekš minētajiem elementiem, ir jāapstiprina Komisijas konstatējums, ka apstrīdētā lēmuma 317. apsvērumā aprakstītā dalībnieku informācijas apmaiņa bija daļa no kopēja plāna ar vienotu pretkonkurences mērķi.

469    Prasītāju argumenti neliek apšaubīt Vispārējās tiesas secinājumu. Šos argumentus var iedalīt trīs grupās. Pirmām kārtām, prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, vērtējot visus trīs saziņas starp dalībniekiem līmeņus kopā. Otrām kārtām, tās apstrīd Komisijas konstatējumu – saskaņā ar to, kas izrietot no apstrīdētā lēmuma 320. apsvēruma –, ka informācijai, ar kuru notika apmaiņa visos trīs līmeņos, bija tāds pats raksturs. Trešām kārtām, prasītājas apstrīd Komisijas apstrīdētā lēmuma 327. apsvērumā veikto konstatējumu, ka informācijas apmaiņas pārcelšana no vadošo struktūrvienību līmeņa uz Vācijas līmeni neietekmēja pārkāpuma turpinātību.

–       Par to, ka visi trīs saziņas līmeņi tika vērtēti kopā

470    Apstrīdot kopēja plāna esamību šajā gadījumā, prasītājas būtībā apgalvo, ka pretēji Komisijas apstrīdētajā lēmumā izmantotajai pieejai visi trīs saziņas līmeņi bija jāvērtē atsevišķi, nevis kopā.

471    Lai pamatotu šo apgalvojumu, prasītājas, pirmkārt, norāda, ka Komisija nav pierādījusi nevienu atbilstīgu faktisku saikni starp visiem trim koluzīvās saziņas līmeņiem. Šā sprieduma 465. punktā minēto iemeslu dēļ šis iebildums ir jānoraida.

472    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka pārkāpuma tvērums ir jānosaka, pamatojoties uz faktiskiem elementiem, kas tieši saistīti ar darbiniekiem, kuri piedalījās apgalvotajā koluzīvajā rīcībā. Tomēr Komisija neesot pierādījusi, ka uzņēmumu darbiniekiem, kuri piedalījās koluzīvajā saziņā dažādos līmeņos, bija vienas zināšanas un viena izpratne par koluzīvās rīcības tvērumu. Šajā kontekstā prasītājas norāda, ka dažādi darbinieki pārstāvēja uzņēmumus dažādos saziņas līmeņos.

473    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka aplūkojamo koluzīvo saziņu visā pārkāpuma laikā īstenoja tā pati kravas automašīnu ražotāju grupa, proti, Scania un izlīguma dalībnieki. Turklāt šajā saziņā bija iesaistīta neliela grupa darbinieku no katra līmeņa un šīs grupas sastāvs palika relatīvi stabils, un saziņa notika regulāri un bieži. Tāpat ir jāatgādina saiknes starp visiem trim koluzīvās saziņas līmeņiem. Ņemot vērā šos elementus, apstāklis, ka tie nebija tie paši darbinieki, kas piedalījās koluzīvajā saziņā, neliek apšaubīt secinājumu par kopēja plāna esamību šajā gadījumā.

474    Attiecībā uz šā sprieduma 472. punktā minēto prasītāju apgalvojumu, ka Komisija nav pierādījusi, ka uzņēmumu darbiniekiem, kuri piedalījās koluzīvajā saziņā dažādos līmeņos, bija vienas zināšanas un viena izpratne par koluzīvās rīcības tvērumu, – šis apgalvojums attiecas uz jautājumu par to, vai kopēja plāna apzināšanās ir jāvērtē uzņēmuma vai tā darbinieku līmenī. Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā šo apzināšanos ir vērtējusi uzņēmuma līmenī, nevis darbinieku līmenī.

475    Šis prasītāju iebildums nav pamatots.

476    Ir jānorāda, ka Savienības konkurences tiesības attiecas uz “uzņēmumu” darbību un ka šis jēdziens ir jāsaprot kā tāds, kas apzīmē ekonomisku vienību pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī ekonomiskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām (skat. spriedumu, 2009. gada 10. septembris, Akzo Nobel u.c./Komisija, C‑97/08 P, EU:C:2009:536, 54. un 55. punkts un tajos minētā judikatūra).

477    Tāpat ir jānorāda, ka attiecībā uz jautājumu par darbinieku pārkāpumu attiecināšanu uz to uzņēmumiem no judikatūras izriet, ka Komisijas pilnvaru piemērot uzņēmumam sankcijas priekšnoteikums ir tikai personas, kas ir vispārīgi pilnvarota rīkoties uzņēmuma vārdā, pārkāpjoša rīcība (skat. spriedumu, 2014. gada 12. decembris, H & R ChemPharm/Komisija, T‑551/08, EU:T:2014:1081, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

478    No šā sprieduma 476. un 477. punktā minētās judikatūras izriet, ka jautājums par kopēja plāna esamības apzināšanos noteikti ir jāvērtē iesaistīto uzņēmumu, nevis to darbinieku līmenī. Kā Komisija pamatoti norāda, ja tai būtu jāpierāda, ka ikvienam no tā paša uzņēmuma darbiniekiem, kuri piedalījās aizliegtās vienošanās norisē, bija precīzas zināšanas par pārējo darbinieku rīcību saistībā ar aizliegto vienošanos, tai būtu neiespējami pierādīt vienota un turpināta pārkāpuma esamību, jo aizliegtās vienošanās pēc savas dabas parasti notiek slepus un pierādījumi aizliegtu vienošanos lietās bieži ir fragmentāri un izkaisīti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 13. jūlijs, Trade‑Stomil/Komisija, T‑53/07, EU:T:2011:360, 64. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā gadījumā tā iemesla dēļ, ka pastāvēja saiknes starp trim koluzīvās saziņas līmeņiem, un it īpaši tādēļ, ka fiziskās personas, kuras piedalījās trijos koluzīvās saziņas līmeņos, bija to pašu uzņēmumu darbinieki, var secināt, ka šiem uzņēmumiem bija vienas zināšanas un viena izpratne par kopējo plānu un līdz ar to par pārkāpjošo rīcību.

479    No iepriekš minētā izriet – prasītāju apgalvojums, ka Komisijai trīs koluzīvās saziņas līmeņi bija jāvērtē atsevišķi, ir jānoraida.

–       Par informācijas, ar kuru notika apmaiņa trīs saziņas līmeņos, raksturu

480    Prasītājas apstrīd it īpaši apstrīdētā lēmuma 320. un 322. apsvērumā minēto apgalvojumu, ka informācijai, ar ko notika apmaiņa dažādajos saziņas līmeņos, bija tāds pats raksturs un tas pats – pretkonkurences – mērķis.

481    Šajā ziņā, pirmkārt, prasītājas atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 322. apsvērumu, kurš atklājot fundamentālas izmaiņas saziņas raksturā, ciktāl tajā ir minēts, ka, sākot ar 2004. gada septembri, dalībnieki vairs necentās, kā tie bija darījuši pirms šā datuma, panākt konkrētu nolīgumu par bruto cenu paaugstināšanu nākotnē.

482    Šim prasītāju argumentam nevar piekrist. Protams, apstrīdētā lēmuma 322. apsvērumā ir norādīts, ka pēc 2004. gada septembra dalībnieki vairs necentās noslēgt tiešus nolīgumus, bet būtībā vienīgi apmainījās ar informāciju, lai ierobežotu konkurenci. Tomēr, kā pamatoti norāda Komisija, lai arī šīs izmaiņas var ietekmēt aplūkojamās rīcības kvalificēšanu par nolīgumu vai saskaņotu darbību, tas neattiecas uz informācijas, ar kuru notika apmaiņa, raksturu, kas saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 322. apsvērumu palika tāds pats – tās mērķis bija samazināt dalībnieku stratēģiskās nenoteiktības līmeni attiecībā uz nākotnē piemērojamajām cenām un bruto cenu paaugstināšanu, kā arī laika grafiku un to izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar kravas automašīnu, kuras atbilst jaunajiem vides standartiem, ieviešanu.

483    Otrkārt, prasītājas atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 116. un 117. apsvērumu, kuros ir runa par sanāksmi galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī 2001. gada 3. un 4. jūlijā; šajā sanāksmē dalībnieku galveno darījumdarbības vietu darbinieki pauda savas bažas par sarunām, kuras bija notikušas Vācijas līmenī un kuras, to ieskatā, bija aizgājušas par tālu, un viņi vienojās, ka nākotnē notiks apmaiņa vienīgi ar tehnisko informāciju, nevis informāciju par cenām. Prasītāju ieskatā šie apsvērumi pierāda, ka informācijas apmaiņai galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī un Vācijas līmenī nebija tas pats raksturs un tas pats mērķis.

484    Šajā ziņā ir jāatgādina – izvērtējot trešo un piekto pamatu, Vispārējā tiesa jau konstatēja, ka informācijas apmaiņa galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī un Vācijas līmenī sekmēja kopēja plāna īstenošanu un ka abiem šiem koluzīvās saziņas līmeņiem bija faktiskas savstarpējas saiknes, ņemot vērā it īpaši to, ka šo līmeņu dalībnieki bija to pašu uzņēmumi darbinieki, to, ka abos līmeņos notikušās sanāksmes laika ziņā pārklājās, to, ka pastāvēja saziņa starp galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbiniekiem un Vācijas līmeņa darbiniekiem, un to, ka galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieki bija informēti par Vācijas līmenī notikušo sarunu saturu (skat. šā sprieduma 224. un 228. punktu). Turklāt lietas materiāli pierāda, ka, neraugoties uz dalībnieku galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī 2001. gada vienošanos nākotnē vairs neapmainīties ar informāciju par cenu noteikšanu (skat. šā sprieduma 478. punktu), šāda informācijas apmaiņa notika (skat. šā sprieduma 229. punktu). Šajos apstākļos šā sprieduma 483. punktā izklāstītais prasītāju arguments ir jānoraida. Katrā ziņā ir jāņem vērā tas, ka saskaņā ar apstrīdētajā lēmumā minētajiem pierādījumiem, kurus prasītājas nav apstrīdējušas, sanāksmēm dalībnieku vadošo struktūrvienību līmenī, kas notika līdz 2004. gada septembrim, tātad paralēli sanāksmēm galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī, acīmredzami bija tāds pats pretkonkurences mērķis kā sarunām Vācijas līmenī, kuras turpinājās pēc 2004. gada līdz pārkāpuma beigām 2011. gadā.

485    Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, šajā gadījumā konstatējot, ka pastāvēja kopējs plāns.

–       Par pārkāpuma turpinātību

486    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka dalībnieku koluzīvās saziņas vadošo struktūrvienību līmenī pārtraukšana 2004. gada septembrī neizraisīja koluzīvās saziņas pārtraukšanu abos pārējos līmeņos.

487    Tādējādi saskaņā ar dokumentāro pierādījumu, kas sniegts apstrīdētā lēmuma 139. apsvērumā, 2004. gada 11. novembrī C no [konfidenciāli] galvenās darījumdarbības vietas rakstīja pārējo ražotāju darbiniekiem no galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmeņa un Vācijas līmeņa, lai iepazīstinātu tos ar divām jaunām [konfidenciāli] galvenās darījumdarbības vietas kontaktpersonām, kas atbildīgas par preču centrālo cenu noteikšanu [konfidenciāli] un [konfidenciāli] galvenajā darījumdarbības vietā. C lūdza konkurentus viņam norādīt kontaktpersonas savās organizācijās. C elektroniskā pasta vēstule bija adresēta tostarp A un B, kuri pārstāvēja attiecīgi Scania galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmeni un Vācijas līmeni. Tāpat, kā ir izklāstīts apstrīdētā lēmuma 140. apsvērumā, kopš 2004. gada 2. decembra konkurenti Vācijas līmenī apmainījās ar informāciju par cenu paaugstināšanu, kas bija plānota 2005. gadā. Šajās sarunās I, Scania DE darbinieks, sniedza K, šīs informācijas apmaiņas organizatoram un [konfidenciāli] Vācijas meitasuzņēmuma darbiniekam, šādu informāciju: “Sākot ar 2005. gada martu, mēs paaugstināsim visu mūsu sēriju [konfidenciāli] [cenas] par 1,5 %.” Tādējādi ir redzams, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku sarunām Vācijas līmenī bija tāds pats saturs kā viņu sarunām vadošo struktūrvienību līmenī un tās bija savstarpēji saskanīgas.

488    Otrkārt, ir jākonstatē, ka Komisijas apsvērumos apstrīdētā lēmuma 327. apsvērumā (skat. šā sprieduma 457.–461. punktu) nav pieļauta kļūda. Tādējādi nav strīda par to, ka dažādos līmeņos notikušās sanāksmes laika ziņā pārklājās. Turklāt saistībā ar trešo pamatu Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija bija pierādījusi saziņas esamību starp galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa un Vācijas līmeņa darbiniekiem un to, ka galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieki bija informēti par sarunu Vācijas līmenī saturu. Turklāt saistībā ar sesto pamatu Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija bija pierādījusi, ka ar cenu noteikšanu saistītā informācija, ar kuru notika apmaiņa Vācijas līmenī, nāca no dalībnieku galvenās darījumdarbības vietas un ka darbinieki Vācijas līmenī paziņoja galvenajai darījumdarbības vietai ar cenu noteikšanu saistīto informāciju, ko tie bija saņēmuši savās sarunās.

489    Pamatojoties uz šiem elementiem, Vispārējā tiesa secina – Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka, neraugoties uz apstākli, ka koluzīvā saziņa vadošo struktūrvienību līmenī tika pārtraukta 2004. gada septembrī, tā pati aizliegtā vienošanās (kurai bija tas pats saturs un tas pats tvērums) turpinājās pēc šā datuma, ar vienīgo atšķirību, ka iesaistītie darbinieki attiecīgajos uzņēmumos pārstāvēja dažādus organizatoriskos līmeņus, nevis vadošo struktūrvienību līmeni.

490    Prasītāju argumenti nevar atspēkot šo secinājumu.

491    Pirmām kārtām, prasītājas Komisijai pārmet, ka tā nav paskaidrojusi, kādā veidā notika koluzīvās saziņas “pārcelšana” no vadošo struktūrvienību līmeņa uz Vācijas līmeni. Tās apgalvo – lai “pārcelšanu” varētu uzskatīt par iepriekšējo darbību turpināšanu, esot bijis nepieciešams ieviest kontroles mehānismu, lai nodrošinātu turpinātību. Tās arī atsaucas uz 2017. gada 10. novembra spriedumu Icap u.c./Komisija (T‑180/15, EU:T:2017:795, 223. punkts), kurā Vispārējā tiesa atgādināja, ka tad, ja nolīguma vai saskaņotu darbību turpināšanai ir jāveic īpaši reāli konstatējama rakstura pasākumi, Komisija nevar prezumēt aizliegtās vienošanās turpināšanos, ja nav pierādījumu par minēto pasākumu veikšanu.

492    Šī prasītāju argumentācija nav pieņemama. No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija izmantoja jēdzienus “pārcelšana” un “migrācija”, runājot par vadošo struktūrvienību sarunām Vācijas līmenī, lai norādītu, ka ir notikušas pārmaiņas darbinieku, kuri piedalās koluzīvajā saziņā, līmenī, nevis lai norādītu, ka ir notikusi jebkāda aizliegtās vienošanās pārtraukšana. Turklāt apstrīdētā lēmuma 327. apsvērumā Komisija ir iepazīstinājusi ar faktiskajiem apstākļiem, kuri pierāda aizliegtās vienošanās turpināšanos pēc 2004. gada septembra (skat. šā sprieduma 458.–460. punktu), un, ņemot vērā šos apstākļus, ir redzams, ka nebija prasīts neviens “īpašs reāli konstatējama rakstura pasākums” 2017. gada 10. novembra sprieduma Icap u.c./Komisija (T‑180/15, EU:T:2017:795, 223. punkts) izpratnē.

493    Otrām kārtām, prasītājas Komisijai pārmet, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav pierādījusi, ka Scania DE darbinieki, kuri piedalījās sanāksmēs Vācijas līmenī, zināja, ka viņi ir iesaistīti tādu darbību turpināšanā, kuras bija notikušas abos pārējos līmeņos, vai ka Scania darbinieki, kuri piedalījās sanāksmēs galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenī, bija informēti par sanāksmēm vadošo struktūrvienību līmenī.

494    Šo prasītāju argumentu pamatā ir apgalvojums, ka kopējā plāna apzināšanās ir jāvērtē uzņēmuma darbinieku līmenī, nevis paša uzņēmuma līmenī. Kā jau tika konstatēts, šis apgalvojums ir kļūdains (skat. šā sprieduma 474.–478. punktu).

495    Attiecībā uz jautājumu par pārkāpuma turpinātības apzināšanos uzņēmuma Scania līmenī, neraugoties uz sarunu “pārcelšanu” no vadošo struktūrvienību līmeņa uz Vācijas līmeni, ir jāatgādina šādi elementi.

496    Pirmām kārtām, ir jāatgādina Scania galvenās darījumdarbības vietas nozīmīgā loma cenu noteikšanā uzņēmuma valsts izplatītāju līmenī un līdz ar to Scania DE līmenī, kas ir uzņēmumam Scania pilnībā piederošs meitasuzņēmums. Cenu noteikšanas mehānisms uzņēmumā Scania tika vērtēts saistībā ar sesto pamatu.

497    Otrām kārtām, ir jāatgādina, ka lietas materiālos ietvertie pierādījumi liecina, ka Scania galvenās darījumdarbības vietas darbinieki (galvenās darījumdarbības vietas zemākā līmeņa darbinieku līmenis) bija informēti par sarunu Vācijas līmenī saturu (skat. šā sprieduma 418. punktu). Nav ticams, ka šā uzņēmuma vadošās struktūrvienības nebūtu par tām informētas.

498    Trešām kārtām, ir jāatgādina, ka lietas materiālos ietvertie pierādījumi norāda uz to, ka Scania DE darbinieki Vācijas līmenī apmainījās ar informāciju, kas nāca no Scania galvenās darījumdarbības vietas (skat. šā sprieduma 413., 437., 438. un 442. punktu).

499    Šie trīs elementi pierāda, ka, neraugoties uz apstākli, ka sarunas vadošo struktūrvienību līmenī beidzās 2004. gada septembrī, uzņēmums Scania un tā galvenā darījumdarbības vieta apzinājās, ka pats pārkāpums tika turpināts pēc 2004. gada septembra, un vienīgā atšķirība bija tā, ka koluzīvajā saziņā vairs nepiedalījās galveno struktūrvienību līmeņa darbinieki. Šajā ziņā prasītāju norādītajam apstāklim, ka Scania DE darbinieki nezināja par koluzīvās saziņas esamību galveno struktūrvienību līmenī, nav nozīmes.

500    Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ir jākonstatē, ka Komisijas secinājums par vienota un turpināta pārkāpuma esamību šajā gadījumā nav kļūdains.

2)      Par vienota un turpināta pārkāpuma attiecināmību uz Scania

501    Apstrīdētā lēmuma 332. apsvērumā Komisija norādīja, ka uzņēmums Scania bija tieši piedalījies visos aizliegtās vienošanās atbilstīgajos aspektos.

502    Turklāt apstrīdētā lēmuma 333. apsvērumā Komisija norādīja – pat ja Scania ražoja un pārdeva tikai lielas noslodzes kravas automašīnas, šis uzņēmums zināja vai tam bija jāzina, ka pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki ražoja arī vidējas noslodzes kravas automašīnas un ka koluzīvā saziņa attiecās uz šiem abiem kravas automašīnu veidiem (vidējas un lielas noslodzes). Līdz ar to Komisija konstatēja, ka Scania zināja vai tam bija jāzina, ka pretkonkurences darbības attiecās uz vidējas un lielas noslodzes kravas automašīnām.

503    Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Komisija apstrīdētā lēmuma 334. apsvērumā secināja, ka Scania bija nodoms piedalīties pārkāpumā un ka šis uzņēmums zināja vai tam vajadzēja zināt par pārkāpuma esamību.

504    Lai apstrīdētu vienota un turpināta pārkāpuma attiecināmību uz Scania, prasītājas Komisijai pārmet, ka tā nav pierādījusi nepieciešamā “nodoma elementa” esamību. Citiem vārdiem, prasītājas Komisijai pārmet, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav pierādījusi, ka šajā gadījumā attiecībā uz Scania pārstāvjiem trīs saziņas līmeņos bija izpildīti kumulatīvie intereses, apzināšanās un riska uzņemšanās kritēriji, kas tika noteikti 1999. gada 8. jūlija spriedumā Komisija/Anic Partecipazioni (C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 87. punkts).

505    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, ciktāl kopējā plāna esamības apzināšanās ir jāvērtē iesaistīto uzņēmumu līmenī, nevis to darbinieku līmenī (skat. šā sprieduma 478. punktu), tāpat faktori, kas nosaka vienota un turpināta pārkāpuma attiecināmību, noteikti arī ir jāvērtē uzņēmuma līmenī.

506    Turklāt attiecībā uz faktoriem, kas nosaka vienota un turpināta pārkāpuma attiecināmību uz uzņēmumu, no 2012. gada 6. decembra sprieduma Komisija/Verhuizingen Coppens (C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 43.–45. punkts) izriet, ka tad, ja attiecīgais uzņēmums ir tieši piedalījies visās pretkonkurences darbībās, kuras veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, Komisijai ir tiesības to vainot par visu pārkāpumu kopumā un tai nav pienākuma pierādīt intereses, apzināšanās un riska uzņemšanās kritēriju izpildi.

507    Šajā gadījumā var konstatēt, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 332. apsvērumā norādīto uzņēmums Scania tieši piedalījās visos aizliegtās vienošanās atbilstīgajos aspektos. Tā darbinieki piedalījās koluzīvajā saziņā, kas notika trīs līmeņos. Uzņēmums Scania ar saviem konkurentiem apmainījās ar informāciju par cenām un bruto cenu paaugstināšanu, kā arī par laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar Euro 3 līdz Euro 6 standartiem atbilstošo tehnoloģiju ieviešanu. Scania aktīvi piedalījās aizliegtās vienošanās procesā, organizēja sanāksmes un piedalījās elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņā (skat. apstrīdētā lēmuma 332. apsvērumu).

508    Ir taisnība, ka Scania neražo vidējas noslodzes kravas automašīnas. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka koluzīvā saziņa, kurā piedalījās Scania darbinieki, vienlīdz attiecās gan uz vidējas noslodzes, gan uz lielas noslodzes kravas automašīnām (skat. apstrīdētā lēmuma 333. apsvērumu). Līdz ar to Komisija pamatoti vainoja Scania tāda vienota un turpināta pārkāpuma izdarīšanā, kas attiecas arī uz vidējas noslodzes kravas automašīnām, ciktāl šis uzņēmums noteikti bija informēts par šo aizliegtās vienošanās aspektu.

509    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka visa vienotā un turpinātā pārkāpuma attiecināmība uz Scania nav kļūdaina. No tā izriet, ka septītais pamats ir jānoraida.

4.      Par astoto pamatu – LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta, kā arī Regulas Nr. 1/2003 25. panta kļūdaina piemērošana, jo Komisija ir uzlikusi naudas sodu par rīcību, attiecībā uz kuru ir iestājies noilgums, un katrā ziņā nav ņēmusi vērā apstākli, ka minētā rīcība nebija turpināta

510    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka attiecībā uz faktiem, kuri ir saistīti ar vadošo struktūrvienību līmeni un ar kuriem ir pamatota naudas soda uzlikšana, ir iestājies noilgums atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 25. pantam, ciktāl sanāksmes minētajā līmenī beidzās 2004. gada septembrī, tas ir, vairāk nekā piecus gadus pirms Komisijas izmeklēšanas sākuma. Prasītājas piebilst, ka šajos apstākļos Komisijai arī nav leģitīmas intereses Regulas Nr. 1/2003 7. panta izpratnē konstatēt tāda pārkāpuma esamību, kas saistīts ar rīcību vadošo struktūrvienību līmenī.

511    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka pat tad, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka aplūkojamie fakti ir vienots un turpināts pārkāpums (quod non), apstrīdētais lēmums būtu jāgroza, jo tajā nav ņemti vērā pārtraukumi apgalvotajā pārkāpumā attiecībā uz vadošo struktūrvienību līmeni. Šajā kontekstā prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav pietiekami daudz pierādījumu par sanāksmēm vadošo struktūrvienību līmenī 1999. gadā.

512    Turklāt prasītājas apgalvo, ka, ņemot vērā to, ka trūkst pierādījumu par Scania piedalīšanos sanāksmēs vadošo struktūrvienību līmenī 1999. gadā un 2002. gadā, apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini secināts, ka Scania turpinātā veidā ir piedalījusies sanāksmēs vadošo struktūrvienību līmenī laikā no 1997. gada 17. janvāra līdz 2004. gada 24. septembrim. Tajā drīzāk esot vajadzējis secināt, ka šīs sanāksmes – vismaz attiecībā uz Scania – tika pārtrauktas laikā no 1998. gada 3. septembra līdz 2000. gada 3. februārim (17 mēnešu pārtraukums) un laikā no 2001. gada 20. novembra līdz 2003. gada 10. aprīlim (vēl 17 mēnešu pārtraukums).

513    Prasītājas secina, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ un ka katrā ziņā būtu jāattiecina noilgums uz naudas sodu uzlikšanu par jebkādu pārkāpumu pirms 2003. gada 10. aprīļa. Pakārtoti, prasītājas apgalvo, ka būtu jāattiecina noilgums uz naudas soda uzlikšanu par jebkādu pārkāpumu pirms 2000. gada 3. februāra. Prasītājas turklāt apgalvo, ka katrā ziņā naudas soda aprēķinā attiecībā uz vadošo struktūrvienību līmeni esot jāņem vērā ilgie laikposmi, kuros pārkāpuma intensitāte bija mazāka.

514    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

515    Pirmkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu par noilgumu Komisijas uzlikta naudas soda jomā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, to lasot kopā ar tās pašas regulas 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, uz Komisijas pilnvarām uzlikt naudas sodus uzņēmumiem par pieļautajiem pārkāpumiem, tostarp LESD 101. panta pārkāpumiem, attiecas piecu gadu noilguma termiņš. Regulas Nr. 1/2003 25. panta 2. punktā ir paredzēts, ka pārkāpumu turpināšanas vai atkārtošanas gadījumā noilguma termiņu skaita no dienas, kurā pārtrauc pārkāpšanu. Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3. punktā tostarp ir paredzēts, ka jebkura rīcība, ko izmeklēšanā vai tiesvedībā attiecībā uz pārkāpumu veikusi Komisija, pārtrauc noilguma termiņu naudas sodu uzlikšanai.

516    Šajā gadījumā Komisija, nepieļaujot kļūdu, konstatēja, ka vadošo struktūrvienību līmenī īstenotā rīcība bija daļa no vienota un turpināta pārkāpuma, kas beidzās 2011. gada 18. janvārī. Līdz ar to piecu gadu noilguma termiņš sākas tikai ar šo pēdējo minēto datumu, un tas nozīmē, ka uz Komisijas pilnvarām uzlikt naudas sodu neattiecas nekāds noilgums.

517    Otrkārt, attiecībā uz prasītāju apgalvojumu par varbūtējo pierādījumu trūkumu attiecībā uz sanāksmēm vadošo struktūrvienību līmenī 1999. gadā ir jānorāda sekojošais.

518    Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā ir pietiekami daudz pierādījumu par sanāksmēm vadošo struktūrvienību līmenī 1998. un 2000. gadā. Konkrētāk, apstrīdētā lēmuma 105. apsvērumā ir sniegts dokumentārs pierādījums par sanāksmi vadošo struktūrvienību līmenī 1998. gada 3. septembrī, kuras laikā dalībnieki apmainījās ar tirgus prognozēm attiecībā uz 1999. gadu. Saskaņā ar šo dokumentāro pierādījumu šajā sanāksmē piedalījās Scania galvenās darījumdarbības vietas pārstāvis N. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 109.–112. apsvēruma, 2000. gadā notika līdzīgas sanāksmes, kurās arī piedalījās N no Scania galvenās darījumdarbības vietas.

519    Otrām kārtām, no dokumentārā pierādījuma, kas sniegts apstrīdētā lēmuma 106. apsvērumā, izriet, ka nākamā sanāksme vadošo struktūrvienību līmenī pēc sanāksmes 1998. gada 3. septembrī (skat. šā sprieduma 518. punktu) bija paredzēta 1999. gada janvārī.

520    Trešām kārtām, apstrīdētā lēmuma 106. apsvērumā Komisija ir atsaukusies uz [konfidenciāli] pieteikumu iecietības programmas piemērošanai, saskaņā ar kuru konkurentu sanāksmes laikposmā no 1998. līdz 2001. gadam notika vismaz reizi gadā. Saskaņā ar šo pieteikumu minēto sanāksmju dalībnieki, kuri nepiederēja pie vadošo struktūrvienību līmeņa, apmainījās ar informāciju tostarp par nākotnē piemērojamo cenu pieaugumu. Kā viens no šo sanāksmju dalībniekiem tika identificēts Scania DE ģenerāldirektors O.

521    Ceturtkārt, jāatgādina, tāpat kā ir atgādinājusi Komisija, ka sanāksmes vadošo struktūrvienību līmenī bija daļa no vienota un turpināta pārkāpuma un ka līdz ar to visas konkurentu sanāksmes jebkurā organizatoriskajā līmenī bija jāņem vērā, vērtējot, vai pārkāpums turpinājās 1999. gadā.

522    Piektām kārtām, ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru konkrēti jautājumā par vairākus gadus ilgstošu pārkāpumu tas, ka nav sniegts tiešs pierādījums par sabiedrības dalību šajā pārkāpumā kādā noteiktā laikposmā, neliedz šo dalību konstatēt arī šajā laikposmā, ja vien šāds konstatējums ir pamatots ar objektīvām un saskanīgām pazīmēm, un šajā ziņā var tikt ņemta vērā šīs sabiedrības publiskas norobežošanās neesamība (skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Villeroy & Boch/Komisija, C‑625/13 P, EU:C:2017:52, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).

523    Ņemot vērā šā sprieduma 518.–521. punktā izklāstītos elementus un šā sprieduma 522. punktā minēto judikatūru, ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka vienotais pārkāpums šajā gadījumā netika pārtraukts 1999. gadā un ka Scania piedalījās šajā pārkāpumā arī minētajā gadā.

524    Treškārt, attiecībā uz prasītāju apgalvojumu, ka Scania piedalīšanās sanāksmēs vadošo struktūrvienību līmenī 2002. gadā nav pierādīta, ir jākonstatē sekojošais.

525    Pirmām kārtām, no apstrīdētā lēmuma 119. apsvēruma izriet, ka attiecībā uz sanāksmi vadošo struktūrvienību līmenī 2002. gada 7. februārī ielūguma vēstule tika nosūtīta M no Scania galvenās darījumdarbības vietas.

526    Otrām kārtām, no ar roku rakstītām piezīmēm par sanāksmi vadošo struktūrvienību līmenī 2002. gada 27. un 28. jūnijā, kuras veicis [konfidenciāli] pārstāvis un kuras minētas apstrīdētā lēmuma 123. apsvērumā, izriet, ka Scania vairākām valstīm paziņoja datus par pārdošanas apjomu 2002. gadā.

527    Trešām kārtām, [konfidenciāli] iekšējā ziņojumā, kurā apkopota informācija, ar ko notika apmaiņa sanāksmē vadošo struktūrvienību līmenī 2002. gada 18. septembrī, un kurš minēts apstrīdētā lēmuma 126. apsvērumā, ir norādīts, ka Scania sniedza informāciju par cenu pieaugumu attiecībā uz 2002. gadu un par tiesvedību, ar ko tā saskārās Apvienotajā Karalistē.

528    Ņemot vērā šā sprieduma 525.–527. punktā izklāstītos elementus, ir jāsecina, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka Scania piedalījās sanāksmēs vadošo struktūrvienību līmenī 2002. gadā.

529    Šo secinājumu neliek apšaubīt Scania pārstāvja sanāksmēs vadošo struktūrvienību līmenī M ar zvērestu apliecinātā liecība, ka, “cik viņš atceras”, viņš nav piedalījies nevienā šāda veida sanāksmē 2002. gadā. Šī liecība ir diezgan neskaidra un Vispārējo tiesu nepārliecina. Turklāt jau tika norādīts, ka dokumentiem, kas sagatavoti in tempore non suspecto, tādiem kā ar roku rakstītās piezīmes, kas veiktas sanāksmes laikā, ir lielāks pierādījuma spēks nekā dokumentiem, kuri nav datēti ar lietas faktu norises laikposmu, tādiem kā ar zvērestu apliecinātās liecības.

530    Ceturtkārt, Vispārējā tiesa norāda – prasītājas prasības pieteikuma 554. zemsvītras piezīmē apgalvo, ka Scania piedalīšanās dažās apstrīdētajā lēmumā izklāstītajās sanāksmēs vadošo struktūrvienību līmenī nav pierādīta. Ir runa par sanāksmēm Briselē 1997. gada 17. janvārī (apstrīdētā lēmuma 98. apsvērums) un 1998. gada 6. aprīlī (103. apsvērums), Amsterdamā (Nīderlande) 2000. gada 3. februārī (108.–110. apsvērums) un Eindhovenā (Nīderlande) 2000. gada 6. septembrī (111. apsvērums). Šā apgalvojuma atbalstam prasītājas min personas N ar zvērestu apliecināto liecību, kurā apgalvots, ka šī persona neatceras, ka būtu piedalījusies šajās sanāksmēs.

531    Vispārējā tiesa konstatē, ka šā sprieduma 530. punktā minētajos apstrīdētā lēmuma apsvērumos ir sniegti dokumentāri pierādījumi tam, ka Scania piedalījās attiecīgajās sanāksmēs. Attiecībā uz N ar zvērestu apliecinātās liecības saturu un tās pierādījuma spēku Vispārējā tiesa atsaucas uz šā sprieduma 529. punktā minētajiem apsvērumiem. Vispārējā tiesa secina, ka šā sprieduma 530. punktā minētais prasītāju apgalvojums nav pamatots.

532    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa noraida šo pamatu, vienlaikus precizējot, ka iemesli, kurus prasītājas minējušas, lai pamatotu to, ka apstrīdētais lēmums būtu jāgroza (skat. šā sprieduma 511. un 513. punktu), nav pamatoti, jo lietas materiāli Vispārējā tiesā neatklāj nedz kādus pārtraukumus konstatētajā vienotajā pārkāpumā, nedz laikposmus ar mazāku pārkāpuma intensitāti.

5.      Par devīto pamatu – samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums saistībā ar naudas soda apmēru un katrā ziņā par nepieciešamību samazināt naudas soda apmēru, piemērojot LESD 261. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu

533    Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot jāgroza, jo uzliktais naudas sods neatbilst samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principiem. Turklāt tās katrā ziņā aicina Vispārējo tiesu, īstenojot tās neierobežoto kompetenci, aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu pašas vērtējumu un samazināt naudas soda apmēru.

534    Saskaņā ar Vispārējās tiesas izpratni, kuras pamatā ir vārda “grozīt” lietojums, prasītājas to aicina īstenot tās neierobežoto kompetenci, kas ir atzīta Savienības tiesai ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, atbilstoši LESD 261. pantam.

535    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisijas lēmumu, kas attiecas uz LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūrām, pārbaudes tiesā sistēma sastāv no LESD 263. pantā noteiktās iestāžu tiesību aktu likumības pārbaudes, ko saskaņā ar LESD 261. pantu pēc prasītāju pieprasījuma var papildināt ar Vispārējās tiesas īstenotu neierobežoto kompetenci attiecībā uz šajā jomā Komisijas noteiktām sankcijām (skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

536    Tad, kad Savienības tiesa īsteno LESD 261. pantā un Regulas Nr. 1/2003 31. pantā paredzēto neierobežoto kompetenci, tā, nosakot attiecīgās sankcijas apmēru, papildus vienkāršai sankcijas likumības pārbaudei ir tiesīga aizstāt ar savu vērtējumu Komisijas, kas ir šī tiesību akta autore un kurā šis apmērs sākotnēji tika noteikts, vērtējumu (skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

537    Savukārt naudas soda apmēra noteikšanā šīs neierobežotās kompetences tvērums atšķirībā no LESD 263. pantā paredzētās likumības pārbaudes ir strikti ierobežots (skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

538    No tā izriet, ka Vispārējās tiesas neierobežotā kompetence, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, attiecas vienīgi uz tās vērtējumu par Komisijas uzlikto naudas sodu, izņemot jebkādus grozījumus elementos, kuri veido pārkāpumu, ko Komisija likumīgi ir konstatējusi Vispārējās tiesas izskatīšanā nonākušajā lēmumā (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 77. punkts).

539    Uzliktā naudas soda apmēra noteikšanā Vispārējai tiesai pašai ir jāizvērtē šīs lietas apstākļi un aplūkotā pārkāpuma veids. Šāda pilnvaru īstenošana atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam nozīmē attiecībā uz katru uzņēmumu ņemt vērā ne vien pārkāpuma smagumu, bet arī tā ilgumu, ievērojot tostarp pamatošanas, samērīguma, sodu individualizācijas un vienlīdzīgas attieksmes principus, un Vispārējai tiesai nav saistoši Komisijas definētie indikatīvie noteikumi tās pamatnostādnēs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 89. un 90. punkts).

a)      Par samērīguma principa pārkāpumu

540    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā pārkāpuma smagums nav vērtēts samērīgi, jo tajā nav atzīts, ka Scania DE darbinieki nevarēja zināt, ka no konkurentiem saņemtajai informācijai varēja būt Eiropas tvērums. Līdz ar to, pat ja Scania DE darbinieki būtu gribējuši kaitēt konkurencei ģeogrāfiskajā tirgū (Vācija), par kuru tie bija atbildīgi (quod non), ar apstrīdēto lēmumu uzliktais naudas sods neesot samērīgs ar plānotā pārkāpuma smagumu, ciktāl tajā ir ņemta vērā pārdošanas apjoma vērtība EEZ līmenī.

541    Otrkārt, prasītājas norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts samērīguma princips, jo tajā, nosakot naudas soda apmēru, nav ņemts vērā tas, ka saziņas starp kravas automašīnu ražotājiem raksturs un intensitāte vērā ņemtajā laikposmā mainījās, kā esot konstatēts apstrīdētā lēmuma 322. apsvērumā.

542    Treškārt, prasītājas norāda, ka apstrīdētā lēmuma apsvērumos aprakstītais pārkāpums ir plašāks nekā pārkāpums, par kuru tika uzlikts naudas sods tā rezolutīvajā daļā. Šajā ziņā tās salīdzina apstrīdētā lēmuma 317. apsvērumu, kurā ir atsauce uz apmaiņu ar konkurences ziņā sensitīvu informāciju, ar minētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. pantu, kurā nav atsauces uz šādu informācijas apmaiņu. Prasītājas uzskata, ka šis izklāsts ietekmē naudas soda apmēra aprēķinu un ka līdz ar to apstrīdētajā lēmumā noteiktais naudas sods nav samērīgs ar pārkāpumu, kā Komisija to ir aprakstījusi.

543    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

544    Attiecībā uz prasītāju argumentiem, kas minēti šā sprieduma 540. punktā, ir jāatgādina, ka, vērtējot sesto pamatu, Vispārējā tiesa noraidīja prasītāju apgalvojumu, ka Scania DE darbinieki, kuri piedalījās informācijas apmaiņā Vācijas līmenī, nebija uzskatījuši, ka šajās sanāksmēs saņemtā informācija attiektos uz Eiropas cenām vai varētu mazināt nenoteiktību attiecībā uz citu ražotāju Eiropas cenu noteikšanas stratēģiju (skat. šā sprieduma 415. punktu). No tā izriet, ka šā sprieduma 540. punktā minētie argumenti nepierāda naudas soda nesamērīgumu.

545    Attiecībā uz šā sprieduma 541. punktā minētajiem prasītāju argumentiem ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 322. apsvērumā Komisija precizēja – pat ja, sākot ar 2004. gada septembri, dalībnieki vairs aktīvi necentās, kā tie bija darījuši iepriekš, slēgt īpašus nolīgumus par kopēju bruto cenu paaugstināšanu nākotnē vai par īpašiem tirgū laišanas datumiem attiecībā uz jaunajiem vides standartiem atbilstošām kravas automašīnām, vai arī par to izmaksu apmēru, ko dalībnieki attiecinās uz patērētājiem par šīm kravas automašīnām, tie turpināja vienoties, apmainoties ar tā paša veida informāciju un tiecoties sasniegt to pašu mērķi, proti, ierobežot konkurenci, samazinot savstarpējo stratēģiskās nenoteiktības līmeni.

546    Ir arī jāatgādina Vispārējās tiesas konstatējums, ka izmaiņas, kas tika veiktas, sākot ar 2004. gada septembri, – lai arī tās var ietekmēt aplūkojamās rīcības kvalificēšanu par nolīgumu vai saskaņotu darbību – neattiecas uz informācijas, ar kuru notika apmaiņa, “raksturu”, kurš saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 322. apsvērumu palika tāds pats (skat. šā sprieduma 482. punktu).

547    Tādējādi ir jākonstatē, ka vienīgā atšķirība dalībnieku rīcībā pirms 2004. gada septembra un pēc 2004. gada septembra ir mēģinājumi slēgt īpašus nolīgumus par cenām, kurus dalībnieki īstenoja pirms 2004. gada septembra un pārtrauca veikt pēc šā datuma. Tomēr, kā pamatoti norāda Komisija, ņemot vērā, no vienas puses, principu, ka saskaņotas darbības konkurencei var kaitēt tikpat lielā mērā kā nolīgumi, un, no otras puses, apstākli, ka Komisija nepaaugstināja atbilstīgo smaguma koeficientu dalībnieku mēģinājumu slēgt nolīgumus par cenām dēļ, prasītāju argumenti, kas minēti šā sprieduma 541. punktā, nepierāda naudas soda nesamērīgumu.

548    Attiecībā uz prasītāju argumentiem, kas minēti šā sprieduma 542. punktā, ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 317. apsvērumā Komisija ir minējusi tādu darbību esamību, kas samazināja dalībnieku savstarpējās stratēģiskās nenoteiktības līmeni attiecībā uz nākotnē piemērojamajām cenām, bruto cenu pieaugumu, kā arī laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar vides standartiem atbilstošu kravas automašīnu modeļu ieviešanu. 317. apsvēruma a) līdz c) punktā un saskaņā ar to, kas izriet no formulējuma “šajā ziņā”, Komisija ir paskaidrojusi, kā izpaudās minētās darbības. 317. apsvēruma c) punktā Komisija ir minējusi apmaiņu ar “citu konkurences ziņā sensitīvu informāciju”.

549    Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. pantā Komisija min kolūziju attiecībā uz cenām un bruto cenu pieaugumu, kā arī laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanu.

550    No apstrīdētā lēmuma 317. apsvēruma un tā rezolutīvās daļas 1. panta salīdzinājuma izriet, ka nav atšķirības starp abām normām attiecībā uz pārkāpuma aprakstu, jo Komisijas atsauce uz apmaiņu ar “citu konkurences ziņā sensitīvu informāciju” ir tikai piemērs kolūzijai attiecībā uz cenām un bruto cenu pieaugumu, kā arī laika grafiku un tādu izmaksu pārnešanu, kas saistītas ar tehnoloģiju emisiju jomā ieviešanu.

551    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka neviens no prasītāju argumentiem nepierāda naudas soda nesamērīgumu.

b)      Par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

552    Prasītājas ir izvirzījušas trīs argumentus, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka ar uzliktā naudas soda apmēru ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips.

553    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma redakcijā ir pārmērīgi uzsvērta to loma pārkāpumā un būtībā nav ņemta vērā pārējo kravas automašīnu ražotāju loma, un tādējādi ir izkropļota realitāte. Prasītāju ieskatā šīs apstrīdētā lēmuma redakcijas dēļ nav iespējams salīdzināt prasītāju lomu un pārējo kravas automašīnu ražotāju lomu pārkāpumā un sakarā ar šo neiespējamību veikt salīdzinājumu vairāki Komisijas apstrīdētajā lēmumā izdarītie vērtējumi par naudas soda apmēru pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes principu. Prasītājas atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 444. apsvērumu, kurā Komisija secināja, ka šajā gadījumā nav vainu pastiprinošu vai mīkstinošu apstākļu. Prasītājas atsaucas arī uz apstrīdētā lēmuma 432. apsvērumu, kurā Komisija precizēja, ka Scania uzliktā naudas soda pamatsummas aprēķinam tā izmantoja tādu pašu pārdošanas apjoma vērtības proporciju kā lēmumā par izlīgumu izmantotā izlīguma dalībnieku pārdošanas apjoma vērtības proporcija.

554    Prasītājas arī apgalvo – apstāklis, ka apstrīdētajā lēmumā viņu loma attiecīgajā rīcībā ir aprakstīta precīzāk un mērķētāk salīdzinājumā ar pārējo konkurentu lomas aprakstu lēmumā par izlīgumu, nostāda prasītājas mazāk labvēlīgā situācijā saistībā ar pret tām vērstajām zaudējumu atlīdzības prasībām.

555    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, jo tajā attiecībā uz visiem ražotājiem ir piemērota tā pati naudas soda aprēķināšanas metode, neņemot vērā, ka viņu tirgus daļa Eiropas līmenī bija mazāka nekā citiem ražotājiem un ka atšķirība, salīdzinājumā ar tirgus līderiem, bija ļoti liela, tostarp Vācijā.

556    Prasītājas arī apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, jo tajā nav ņemts vērā apstāklis, ka Scania DE darbiniekiem bija pasīva loma vai vismaz ka tiem nebija galvenā loma aplūkojamajā rīcībā salīdzinājumā ar abu lielo tirgū esošo ražotāju lomu.

557    Treškārt, prasītājas apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, jo Komisijas izmantotā metode prasītājām uzliktā naudas soda apmēra noteikšanai ir tāda pati kā pārējiem kravas automašīnu ražotājiem piemērotā metode, neraugoties uz apstākli, ka prasītājas, atšķirībā no šiem pārējiem ražotājiem, neražo vidējas noslodzes kravas automašīnas.

558    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

559    Pirms tiek izskatīts katrs iepriekš minētais arguments, ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas nostiprināts Hartas 20. un 21. pantā. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai šis princips noteic, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (spriedumi, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 132. punkts, un 2017. gada 26. janvāris, Zucchetti Rubinetteria/Komisija, C‑618/13 P, EU:C:2017:48, 38. punkts). Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka, attiecībā uz naudas soda summas noteikšanu piemērojot dažādas aprēķina metodes, nevar savstarpēji tikt diskriminēti uzņēmumi, kas ir bijuši LESD 101. panta 1. punktam pretēja nolīguma vai saskaņotu darbību dalībnieki (spriedumi, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 133. punkts; 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 62. punkts, un 2017. gada 26. janvāris, Zucchetti Rubinetteria/Komisija, C‑618/13 P, EU:C:2017:48, 38. punkts).

560    Attiecībā uz prasītāju argumentu, kas minēts šā sprieduma 553. punktā, pirmām kārtām, ir jāatgādina, kā atgādina Komisija, ka atbilstoši LESD 296. pantam šai iestādei bija pienākums norādīt apstrīdētā lēmuma pietiekamu juridisko pamatojumu, un tā to izdarīja. Tā kā uzņēmums Scania bija vienīgais apstrīdētā lēmuma adresāts, ir normāli, ka vērtējums ir vērsts uz tā lomu aizliegtās vienošanās darbībās. Attiecībā uz pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem jau bija pieņemts izlīguma lēmums, kurā bija noteikta to atbildība tajā, kāda loma tiem bija saistībā ar aizliegto vienošanos.

561    Otrām kārtām, ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, nav tā, ka apstrīdētā lēmuma redakcijā nav ņemta vērā pārējo kravas automašīnu ražotāju loma aizliegtās vienošanās darbībās. To rīcība skaidri izriet no notikumu hronoloģijas, kas aprakstīta apstrīdētā lēmuma 6.2. punktā, kurā ir detalizēti izskaidrots sarunu raksturs un saturs, kā arī šo sarunu dalībnieki. No tā izriet – prasītāju apgalvojums, ka nav iespējams salīdzināt to lomu aizliegtās vienošanās darbībās ar pārējo dalībnieku lomu, nav pamatots.

562    Trešām kārtām, pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu un Vispārējā tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem, Vispārējā tiesa konstatē, ka Scania loma aizliegtās vienošanās darbībās nebija atšķirīga no pārējo dalībnieku lomas un ka prasītājas nav izvirzījušas nevienu argumentu un nav iesniegušas nevienu pierādījumu, kas pierādītu pretējo. Turklāt, kā pamatoti ir norādījusi Komisija, katrs no faktoriem, kuri tika ņemti vērā, lai, aprēķinot naudas soda apmēru, noteiktu pārkāpuma smagumu un “iestāšanās maksu”, proti, pārkāpuma raksturs, iesaistīto uzņēmumu kopējā tirgus daļa, pārkāpuma ģeogrāfiskais tvērums un tā īstenošana, vienādi attiecās uz Scania un uz pārējiem dalībniekiem.

563    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa secina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, pieņemot lēmumu izmantot tādu pašu Scania pārdošanas apjoma vērtības daļu kā tā, kas izmantota attiecībā uz pārējiem ražotājiem, un piemērot to pašu smaguma koeficientu (17 %) un to pašu “iestāšanās maksu” (17 %) kā tie, kuri izlīguma lēmumā piemēroti pārējiem ražotājiem.

564    Līdz ar to šā sprieduma 553. punktā minētais arguments ir jānoraida.

565    Attiecībā uz šā sprieduma 554. punktā minēto argumentu ir jānorāda – apstāklis, ka apstrīdētajā lēmumā atbilstoši Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu prasībām ir detalizēti izklāstīta Scania pārkāpjošā rīcība, izriet no tā, ka šā lēmuma vienīgais adresāts ir uzņēmums Scania, jo tas neatzina savu atbildību aizliegtās vienošanās darbībās, atšķirībā no pārējiem dalībniekiem, kuri iesniedza oficiālu izlīguma lūgumu. No tā izriet, ka prasītājas neatrodas tādā pašā situācijā kā izlīguma dalībnieki un līdz ar to prasītāju arguments, kas minēts šā sprieduma 554. punktā, nepierāda vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

566    Attiecībā uz prasītāju argumentu, kas minēts šā sprieduma 555. punktā, ir jānorāda, ka Komisija gan apstrīdētajā lēmumā, gan izlīguma lēmumā, nosakot naudas sodu apmēru, it īpaši atsaucās uz iesaistīto uzņēmumu ar pārkāpumu saistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjoma vērtību EEZ teritorijā, kas turklāt atbilst arī tās pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai. Šo pamatnostādņu 6. punktā Komisija ir paskaidrojusi, ka pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjoma vērtību saistībā ar pārkāpuma izdarīšanas ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars.

567    Šajā gadījumā Vispārējai tiesai nav iemesla apstrīdēt Komisijas izvēli attiecībā uz visiem iesaistītajiem uzņēmumiem atsaukties uz šo uzņēmumu ar pārkāpumu saistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjoma vērtību EEZ teritorijā. Tā ir saprātīga izvēle, kas atspoguļo katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvaru, un tā attiecās uz visiem uzņēmumiem, kuri bija piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībās, ne tikai uz Scania.

568    Turklāt Tiesa apstiprināja, ka Savienības tiesības neietver vispārpiemērojamu principu, saskaņā ar kuru sodam ir jābūt samērīgam ar uzņēmuma nozīmīgumu to produktu, kas ir pārkāpuma priekšmets, tirgū (spriedums, 2006. gada 18. maijs, Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, C‑397/03 P, EU:C:2006:328, 101. punkts).

569    Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, ir jāsecina, ka prasītāju arguments, kas minēts šā sprieduma 555. punktā, nepierāda, ka Komisija būtu pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, un tas ir jānoraida.

570    Prasītāju arguments, kas minēts šā sprieduma 556. punktā, ir jānoraida, jo no lietas materiāliem neizriet, ka Scania DE darbiniekiem bija pasīva loma vai otrā plāna loma pārkāpjošajā rīcībā, kas šajā gadījumā ir pierādīta. Tādējādi, pamatojoties uz to, nav jāsamazina naudas soda apmērs.

571    Attiecībā uz prasītāju argumentu, kas minēts šā sprieduma 557. punktā, ir jānorāda – kā izriet no apstrīdētā lēmuma 429. apsvēruma, Komisija, aprēķinot prasītājām uzliktā naudas soda apmēru, ņēma vērā viņu lielas noslodzes kravas automašīnu pārdošanas apjoma vērtību EEZ teritorijā, atšķirībā no tā, kā Komisija rīkojās, aprēķinot izlīguma dalībniekiem uzliktā naudas soda apmēru lēmumā par izlīgumu, kurā tā ņēma vērā lielas un vidējas noslodzes kravas automašīnu pārdošanas apjoma vērtību EEZ teritorijā (lēmuma par izlīgumu 109. apsvērums). No tā izriet – prasītāju iebildums par to, ka Komisija nav ņēmusi vērā apstākli, ka Scania neražoja vidējas noslodzes kravas automašīnas, nav pamatots.

572    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka neviens no prasītāju argumentiem par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu nepierāda, ka naudas sods būtu jāsamazina.

c)      Par naudas soda apmēru

573    Ir jānorāda, ka, ievērojot Vispārējās tiesas neierobežoto kompetenci par konkurences tiesību normu pārkāpumiem uzliekamo naudas sodu jomā, nekas iebildumos, argumentos un tiesību un faktiskajos elementos, ko izvirzījušas prasītājas saistībā ar visiem iepriekš izskatītajiem prasības pamatiem, neļauj secināt, ka ar apstrīdēto lēmumu uzliktais naudas sods būtu jāgroza.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

574    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

575    Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Scania AB, Scania CV AB un Scania Deutschland GmbH sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Papasavvas Kornezov Buttigieg

Kowalik‑Bańczyk       Hesse

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 2. februārī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

*      Tiesvedības valoda – angļu.

1 Konfidenciālie dati ir aizklāti.