TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2023. gada 9. novembrī (*)

Apelācija – Konkurence – Uzņēmumu koncentrācijas kontrole – Regula (EK) Nr. 139/2004 – Iebilde par prettiesiskumu – 4. panta 1. punkts – Koncentrāciju iepriekšējas paziņošanas pienākums – 7. panta 1. punkts – Pienākums apturēt koncentrācijas – Piemērošanas joma – Jēdziens “[koncentrācijas] īstenošana” – 14. panta 2. punkts – Lēmums, ar kuru uzliek naudas sodu par koncentrācijas darījuma īstenošanu pirms tā paziņošanas un atļaušanas – Pienākums norādīt pamatojumu – Samērīguma princips – Neierobežota kompetence

Lietā C‑746/21 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2021. gada 2. decembrī iesniegusi

Altice Group Lux Sàrl, iepriekš – New Altice Europe BV, likvidācijas procesā, ko pārstāv R. Allendesalazar Corcho un H. Brokelmann, abogados,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pārējās lietas dalībnieces –

Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja M. Domecq, M. Farley un F. Jimeno Fernández, vēlāk – M. Domecq un M. Farley, pārstāvji,

atbildētāja pirmajā instancē,

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv A. L. Meyer un O. Segnana, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē,

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente), tiesneši N. Pisarra [N. Piçarra], M. Safjans [M. Safjan], N. Jēskinens [N. Jääskinen] un M. Gavalecs [M. Gavalec], tiesneši,

ģenerāladvokāts: E. M. Kolinss [A. M. Collins],

sekretāre: R. Stefanova-Kamiševa [R. Stefanova‑Kamisheva], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 1. februāra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 27. aprīļa tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Apelācijas sūdzībā Altice Group Lux Sàrl, iepriekš – New Altice Europe BV, likvidācijas procesā (turpmāk tekstā – “Altice”), lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 22. septembra spriedumu Altice Europe/Komisija (T‑425/18, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:607), ar kuru Vispārējā tiesa noteica naudas soda – kas šai sabiedrībai uzlikts ar Komisijas Lēmuma C(2018) 2418 final (2018. gada 24. aprīlis), ar ko ir noteikts naudas sods par koncentrācijas īstenošanu, pārkāpjot Regulas (EK) Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu (Lieta M.7993 – Altice/PT Portugal), 4. pantu – apmēru 56 025 000 EUR un pārējā daļā prasību noraidīja.

 Atbilstošās tiesību normas

 Regula (EK) Nr. 139/2004

2        Padomes Regula (EEK) Nr. 4064/89 (1989. gada 21. decembris) par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV 1989, L 395, 1. lpp.) no 2004. gada 1. maija tika atcelta ar Padomes Regulu (EK) 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (turpmāk tekstā – “EK Apvienošanās regula”, OV 2004, L 24, 1. lpp.). Ņemot vērā attiecīgās rīcības, kas ir strīdīgā lēmuma priekšmets, periodu, piemērojama laikā ir pēdējā minētā regula.

3        Regulas Nr. 139/2004 5., 6.,.8., 20. un 34. apsvērumā ir noteikts:

“(5)      Tomēr būtu jānodrošina, ka reorganizācijas process nerada ilgstošu kaitējumu konkurencei, tāpēc Kopienas tiesību aktos jāiekļauj noteikumi, kas reglamentē šo koncentrāciju, kas var nozīmīgi vājināt efektīvu konkurenci kopējā tirgū vai būtiskā tā daļā.

(6)      Tādēļ ir nepieciešams īpašs juridisks instruments, kas ļautu īstenot visu koncentrāciju efektīvu kontroli attiecībā uz to sekām Kopienas konkurences struktūrā un kas būtu vienīgais instruments, ko piemēro šādām koncentrācijām. Regula [..] Nr. 4064/89 ļauj attīstīt Kopienas politiku šajā jomā. Tomēr, ņemot vērā pieredzi, minētā regula tagad jāaizstāj ar tiesību aktiem, kas izstrādāti, lai apmierinātu integrēta tirgus izaicinājumus un paredzamo Eiropas Savienības paplašināšanu. Saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, kā minēts [EK līguma] 5. pantā, šī regula nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka netiek traucēta konkurence kopējā tirgū, saskaņā ar atvērtas tirgus ekonomikas ar brīvu konkurenci principiem.

[..]

(8)      Noteikumi, kurus pieņem ar šo regulu, paredz nozīmīgas strukturālas izmaiņas, kuru sekas tirgū ietekmēs arī tās valstis, kas nav dalībvalstis. Vispārējos gadījumos šādas koncentrācijas jāpārskata tikai Kopienas līmenī, piemērojot vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmu un saskaņā ar subsidiaritātes principiem.

[..]

(20)      Ir lietderīgi definēt koncentrācijas koncepciju tādā veidā, lai ietvertu darbības, kas izraisa paliekošas izmaiņas attiecīgo uzņēmumu kontrolē un tādējādi arī tirgus struktūrā. [..] Turklāt ir lietderīgi uzskatīt par vienu koncentrāciju visus darījumus, kas ir cieši saistīti tādējādi, ka pēc stāvokļa ir saistīti vai notiek vairāku vērtspapīru darījumu sēriju veidā saprātīgi īsā laika periodā.

[..]

(34)      Lai nodrošinātu efektīvu kontroli, uzņēmumiem pēc vienošanās noslēgšanas obligāti jāsniedz iepriekšējs paziņojums par Kopienas mēroga koncentrāciju, paziņojums par publisku piedāvājumu vai kontroles iegūšanu. [..] Koncentrāciju īstenošana jāaptur līdz Komisija pieņem galīgo lēmumu. Tomēr, vajadzības gadījumā jābūt iespējai atkāpties no šīs apturēšanas pēc attiecīgo uzņēmumu pieprasījuma. [..]”

4        Šīs regulas 1. panta “Darbības joma” 1. punktā ir noteikts:

“Neskarot 4. panta 5. punktu un 22. pantu, šī regula attiecas uz visām Kopienas mēroga koncentrācijām atbilstoši šajā pantā definētajām.”

5        Minētās regulas 3. panta “Koncentrācijas definīcija” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.      Uzskata, k[a] koncentrācija rodas, ja notiek ilgtermiņa kontroles maiņa šādu iemeslu dēļ:

a)      divu vai vairāku agrāk neatkarīgu uzņēmumu vai to daļu apvienošanās rezultātā, vai

b)      viena vai vairākas personas, kas jau kontrolē vismaz vienu uzņēmumu, vai viens vai vairāki uzņēmumi, nopērkot vērtspapīrus vai akcijas, līguma rezultātā vai jebkādā citā veidā iegūst tiešu vai netiešu kontroli pār citu uzņēmumu, vairākiem uzņēmumiem vai uzņēmumu daļām.

2.      Par kontroli uzskata tiesības, līgumus vai citus līdzekļus, kas atsevišķi vai apvienojumā un ņemot vērā iesaistīto faktu vai tiesību aktu izskatīšanu, dod iespēju izšķiroši ietekmēt uzņēmumu, jo īpaši ar šādiem līdzekļiem:

a)      īpašuma tiesībām vai tiesībām izmantot visus vai daļu no uzņēmuma aktīviem;

b)      tiesībām vai līgumiem, kas piešķir izšķirošu ietekmi uz uzņēmuma sastāvu, balsošanu vai izpildvaru.”

6        Šīs pašas regulas 4. panta “Iepriekšēja koncentrāciju paziņošana un pirmspaziņošanas lietas nodošana pēc ziņotāju pušu lūguma” 1. punktā ir noteikts:

“Par Kopienas mēroga koncentrācijām, kas definētas šajā regulā, jāpaziņo [Eiropas] Komisijai pirms to īstenošanas un pēc vienošanās slēgšanas, publiskā piedāvājuma publicēšanas vai kontrolpaketes iegūšanas.”

7        Regulas Nr. 139/2004 7. panta “Koncentrāciju apturēšana” 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.      Kopienas mēroga koncentrāciju, kas definēta 1. pantā vai ko Komisija pārbaudīs saskaņā ar 4. panta 5. punktu, nedrīkst uzsākt pirms tās paziņošanas vai līdz brīdim, kamēr to atzīst par atbilstošu kopējam tirgum saskaņā ar lēmumu, ievērojot 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 8. panta 1. punktu vai 8. panta 2. punktu, vai pamatojoties uz pieņēmumu saskaņā ar 10. panta 6. punktu.

[..]

3.      Pēc pieprasījuma Komisija var piešķirt atkāpi no saistībām, ko paredz 1. un 2. punkts. Pieprasījumam piešķirt atkāpi jābūt pamatotam. Lemjot par pieprasījumu, Komisija cita starpā ņem vērā apturēšanas sekas attiecībā uz koncentrācijā iesaistīto uzņēmumu, uzņēmumiem vai trešo pusi un apdraudējumu, ko koncentrācija rada konkurencei. Šādu atkāpi var piešķirt ievērojot nosacījumus un saistības, lai nodrošinātu apstākļus efektīvai konkurencei. Atkāpi var piemērot un piešķirt jebkurā laikā, pirms paziņošanas vai pēc darījuma.”

8        Šīs regulas 8. panta “Komisijas tiesības pieņemt lēmumus” 4. punktā ir noteikts:

Ja Kopiena [Komisija] konstatē, ka koncentrācija:

a)      jau ir īstenota un šī koncentrācija ir atzīta par neatbilstošu kopējam tirgum, vai

b)      ir īstenota pārkāpjot nosacījumus, kas pievienoti saskaņā ar 2. punktu pieņemtajam lēmumam, kas konstatē, ka, neievērojot šo nosacījumu, koncentrācija atbildīs kritērijiem, ko paredz 2. panta 3. punkts, vai gadījumos, kas minēti 2. panta 4. punktā, neatbildīs kritērijiem, ko paredz Līguma 101. panta 3. punkts,

Komisija var:

–        pieprasīt attiecīgo uzņēmumu likvidēt koncentrāciju, jo īpaši izbeidzot apvienošanos vai pārdodot visas iegūtās akcijas un aktīvus, lai atjaunotu situāciju, kāda bija pirms koncentrācijas īstenošanas; apstākļos, kad, likvidējot koncentrāciju, nav iespējams atjaunot tādu situāciju, kāda bija pirms koncentrācijas īstenošanas, Komisija var pieņemt jebkādus citus pasākumus, kas palīdzēs panākt situācijas atjaunošanu, ciktāl tas iespējams,

–        pieprasīt jebkādus citus pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgie uzņēmumi likvidē koncentrāciju vai īsteno citus atjaunošanas pasākumus, ko pieprasa attiecīgais lēmums.

Gadījumos, kas atbilst pirmās daļas a) apakšpunktam, šajā daļā minētos pasākumus var īstenot vai nu ar lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar 3. pantu, vai ar atsevišķu lēmumu.”

9        Atbilstoši minētās regulas 14. panta 2. un 3. punktam:

“2.      Komisija ar lēmumu var ieviest naudas sodu, kas nepārsniedz 10 % no attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma 5. panta nozīmē attiecībā uz personām, kas minētas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā vai attiecīgajiem uzņēmumiem, kas tīši vai nolaidības dēļ:

a)      nepaziņo par koncentrāciju saskaņā ar 4. pantu vai 22. panta 3. punktu pirms tās īstenošanas, izņemot gadījumus, kad tie ir skaidri pilnvaroti to darīt ar 7. panta 2. punktu vai ar lēmumu, ko pieņem saskaņā ar 7. panta 3. punktu;

b)      pārkāpj 7. pantu, īstenojot koncentrāciju;

[..]

3.      Nosakot sodanaudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.”

10      Šīs pašas regulas 16. pantā “Pārskatīšana Eiropas Kopienu Tiesā” ir noteikts:

“Tiesai ir neierobežota jurisdikcija [LESD 261.] panta nozīmē pārskatīt lēmumus, ar ko Komisija noteikusi soda naudu [naudas sodu] vai periodisko soda maksājumu; tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto soda naudu naudas sodu] vai periodisko soda maksājumu.”

 Konsolidētais jurisdikcijas paziņojums

11      Komisijas konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV 2008, C 95, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Konsolidētais jurisdikcijas paziņojums”) 18. un 54. punkts ir formulēts šādi:

“(18)      Kontroli var iegūt arī uz līguma pamata. Lai piešķirtu kontroli, līgumam ir jārada līdzīga kontrole pār cita uzņēmuma vadību un resursiem kā akciju vai aktīvu iegādes gadījumā. Papildus kontroles nodošanai pār vadību un resursiem šiem līgumiem ir jābūt raksturīgam ļoti ilgam termiņam (parasti bez pirmstermiņa izbeigšanas iespējas pusei, kas piešķir līgumtiesības). [..] Šādi līgumi var arī radīt kopīgas kontroles situāciju, ja aktīvu īpašniekam un vadību kontrolējošajam uzņēmumam ir veto tiesības pār stratēģiskiem uzņēmuma lēmumiem [..]

[..]

(54)      Vienpersonīgu kontroli iegūst, ja viens uzņēmums atsevišķi var īstenot izšķirošu ietekmi uz uzņēmumu. Var izdalīt divas vispārīgas situācijas, kurās uzņēmumam ir vienpersonīga kontrole. Pirmkārt, vienpersonīgi kontrolējošajam uzņēmumam ir pilnvaras noteikt cita uzņēmuma stratēģiskos komerclēmumus. Šīs pilnvaras parasti iegūst, iegūstot balsstiesību vairākumu sabiedrībā. Otrkārt, situācija, kas arī piešķir vienpersonīgu kontroli, pastāv tad, ja tikai viens akcionārs var uzlikt veto stratēģiskiem lēmumiem uzņēmumā, bet šim akcionāram nav pilnvaru pašam uzspiest šādus lēmumus (tā saucamā negatīvā vienpersonīgā kontrole). Šajos apstākļos vienam akcionāram ir tāda paša līmeņa ietekme kā tā, kas parasti ir atsevišķam akcionāram, kurš kopīgi kontrolē sabiedrību, t.i., pilnvaras bloķēt stratēģisku lēmumu pieņemšanu. Salīdzinājumā ar situāciju kopīgi kontrolētā sabiedrībā nav citu akcionāru ar tāda paša līmeņa ietekmi, un akcionāram, kam ir negatīva vienpersonīga kontrole, ne vienmēr ir jāsadarbojas ar konkrētiem citiem akcionāriem, nosakot kontrolētā uzņēmuma stratēģisko rīcību. Tā kā šis akcionārs var radīt bezizejas stāvokli, akcionārs iegūst izšķirošu ietekmi 3. panta 2. punkta nozīmē un tādēļ kontroli apvienošanās regulas nozīmē [..].”

 Tiesvedības priekšvēsture un strīdīgais lēmums

12      Tiesvedības priekšvēsture ir atspoguļota pārsūdzētā sprieduma 1.–29. punktā. Šīs apelācijas tiesvedības vajadzībām to var rezumēt šādi.

 “Altice” veiktā “PT Portugal” iegāde

13      2014. gada 9. decembrī Altice – starptautiska telekomunikāciju un televīzijas apraides sabiedrība, kas atrodas Nīderlandē, noslēdza ar Brazīlijas telekomunikāciju operatori Oi SA akciju pirkuma līgumu (Share Purchase Agreement, turpmāk tekstā – “SPA”). Šajā līgumā bija paredzēts, ka Altice ar sava meitasuzņēmuma Altice Portugal SA starpniecību pārņems vienpersonīgu kontroli Regulas Nr. 139/2004 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē pār PT Portugal SGPS SA (turpmāk tekstā – “PT Portugal”), kas ir telekomunikāciju un multivides operators, kura darbība skar visu telekomunikāciju nozari Portugālē.

14      Lai noslēgtu līgumu par šo iegādi, it īpaši bija nepieciešams saņemt no Komisijas atļauju atbilstoši minētajai regulai.

15      2015. gada 2. jūnijā Altice publiski paziņoja, ka darījums ir noslēgts un ka tai ir nodotas īpašumtiesības uz PT Portugal akcijām.

 Pirmspaziņošanas posms

16      2014. gada 31. oktobrī Altice sazinājās ar Komisiju, lai to informētu par savu plānu iegūt vienpersonīgu kontroli pār PT Portugal. 2014. gada 5. decembrī notika sanāksme, kurā piedalījās Altice un Komisijas dienesti.

17      2014. gada 12. decembrī Altice nosūtīja Komisijai lūgumu norīkot darba grupu, kas būtu atbildīga par tās lietas izskatīšanu, un 2014. gada 18. decembrī sākās pirmspaziņošanas saziņa.

18      2015. gada 26. janvārī Altice nosūtīja Komisijai saistību priekšlikumu attiecībā uz tās meitasuzņēmumu Portugālē, proti, Cabovisão un ONI, nodošanu.

19      2015. gada 3. februārī Altice iesniedza paziņojuma veidlapas projektu, pievienojot tā pielikumos arī SPA eksemplāru.

 Paziņošana un lēmums par koncentrācijas atļaušanu, ja tiek izpildīti nosacījumi

20      2015. gada 25. februārī Komisijai tika oficiāli paziņots par darījumu.

21      2015. gada 20. aprīlī Komisija pieņēma lēmumu (turpmāk tekstā – “lēmums par atļaujas piešķiršanu”), ar kuru tā atzina darījumu par saderīgu ar iekšējo tirgu ar nosacījumu, ka tiks ievērotas šim lēmumam pievienotās saistības, kuru vidū ir prasība, ka Altice ir jāpārdod tās meitasuzņēmumi PortugalCabovisão un ONI.

 Strīdīgais lēmums un tā pieņemšanas procedūra

22      2015. gada 13. aprīlī Komisija nosūtīja Altice informācijas pieprasījumu par tās saziņu ar PT Portugal, kas notika prasītājas un PT Portugal vadītāju tikšanās reizē pirms lēmuma par atļauju pieņemšanas, un Komisija par šo saziņu bija uzzinājusi no preses. 2015. gada 17. aprīlī Altice iesniedza Komisijai savus apsvērumus.

23      Pēc vairākiem informācijas pieprasījumiem, uz kuriem Altice atbildēja, Komisija 2016. gada 11. marta vēstulē Altice norādīja, ka tā bija uzsākusi izmeklēšanu, lai noteiktu, vai Altice ir pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.

24      Pēc pieprasījumiem iesniegt dokumentus un papildu informāciju, uz kuriem Altice atbildēja, kā arī pēc sanāksmes, kas notika starp Altice un Komisiju, šī iestāde 2017. gada 17. maijā nosūtīja tai paziņojumu par iebildumiem, kurā sākotnēji tika konstatēts, ka Altice ir pārkāpusi minētās tiesību normas. Altice, atbildot uz šo paziņojumu, iesniedza rakstveida apsvērumus 2017. gada 18. augustā.

25      2018. gada 24. aprīlī Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu.

26      Šajā lēmumā Komisija secināja, ka Altice ir bijusi iespēja īstenot izšķirošu ietekmi vai ka tā bija īstenojusi kontroli pār PT Portugal pirms lēmuma par atļaujas piešķiršanu pieņemšanas un dažos gadījumos pirms paziņošanas par to, tādējādi pārkāpdama attiecīgi Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktu un 4. panta 1. punktu.

27      Strīdīgā lēmuma 4. nodaļā ir paskaidroti iemesli, kādēļ Komisija secināja, ka Altice bija īstenojusi SPA, pirms Komisija bija atļāvusi koncentrāciju, tādējādi pārkāpdama Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktu. Precīzāk 4.1. sadaļā ir norādīts, ka dažos SPA noteikumos Altice bija piešķirtas veto tiesības attiecībā uz PT Portugal tirdzniecības politikas lēmumiem (turpmāk tekstā – “pirms līguma noslēgšanas panāktās vienošanās”). Lēmuma 4.2. sadaļā ir aprakstīti gadījumi, kuros Altice bija iesaistījusies PT Portugal ikdienas darbībā. Šajā ziņā Komisija konstatēja, ka, pirmkārt, Altice faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz PT Portugal darbībām septiņos gadījumos, un, otrkārt, starp PT Portugal un Altice bija notikusi apmaiņa ar sensitīvu informāciju, kas palīdzēja pierādīt, ka Altice bija izšķiroša ietekme uz PT Portugal. Lēmuma 4.3. sadaļā ir izklāstīti Komisijas secinājumi par to, kāpēc SPA noteikumi, kas aprakstīti 4.1. sadaļā, un līgumslēdzēju pušu rīcība, kas aprakstīta 4.2. sadaļā, ir SPA īstenošana, pirms Komisija bija atzinusi koncentrāciju par saderīgu ar iekšējo tirgu.

28      Strīdīgā lēmuma 5. nodaļā ir atspoguļoti iemesli, kādēļ Komisija secināja, ka Altice bija īstenojusi darījumu pirms paziņošanas par koncentrāciju, pārkāpdama Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu. Pirms darījuma noslēgšanas panāktās vienošanās, daži no septiņiem izšķirošas ietekmes faktiskas īstenošanas gadījumiem un daži informācijas apmaiņas gadījumi bija notikuši pirms šīs paziņošanas.

29      Ņemot vērā visus minētos iemeslus, Komisija strīdīgā lēmuma 1. un 2. punktā konstatēja, ka Altice ir īstenojusi koncentrāciju vismaz nolaidības dēļ, attiecīgi, pirms tā tika atļauta, pārkāpdama Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktu, un pirms tā tika paziņota, pārkāpdama šīs regulas 4. panta 1. punktu.

30      Atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punktam Komisija attiecīgi šī lēmuma 3. un 4. punktā uzlika Altice par abiem konstatētajiem pārkāpumiem divus naudas sodus, kuru katra apmērs ir 62 250 000 EUR.

 Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

31      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 5. jūlijā, Altice cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu un, pakārtoti, atcelt vai samazināt ar šo lēmumu uzlikto naudas sodu apmēru.

32      Ar 2018. gada 6. decembra lēmumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs atļāva Eiropas Savienības Padomei iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam atbilstoši tās lūgumam.

33      Savu prasījumu atcelt strīdīgo lēmumu pamatojumam Altice izvirzīja iebildi par nepieņemamību un četrus pamatus, kurus Vispārējā tiesa ir izvērtējusi trīs piegājienos. Vispirms, pārsūdzētā sprieduma 54.–67. punktā Vispārējā tiesa noraidīja iebildi par nepieņemamību, kas attiecas uz Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 14. panta 2. punkta a) apakšpunktu. Pēc tam Vispārējā tiesa minētā sprieduma 68.–259. punktā noraidīja pirmos trīs Altice pamatus, kuri attiecas uz to, ka esot pārkāpts šīs regulas 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts. Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 260.–277. punktā noraidīja ceturto pamatu un it īpaši argumentus, kas attiecas uz samērīguma principa un “dubultas sodīšanas aizlieguma principa, kas balstīts uz dalībvalstu tiesību sistēmās kopīgiem vispārējiem principiem” pārkāpumu. Tādējādi šajā pašā pārsūdzētā sprieduma 277. punktā tā noraidīja prasījumus par strīdīgā lēmuma atcelšanu.

34      Savu prasījumu par naudas sodu apmēru pamatojumam Altice izvirzīja piekto pamatu, kas attiecas uz naudas sodu prettiesiskumu un samērīguma principa pārkāpumu, un šim pamatam ir piecas daļas. Vispārējā tiesa noraidīja pirmās četras daļas un it īpaši trešo daļu, kas attiecas uz naudas sodu prettiesisko raksturu, jo neesot pienācīgi pamatota to apmēra noteikšana. Saistībā ar piekto daļu Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, atzina, ka Altice uzliktā naudas soda apmērs par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpumu ir jāsamazina par 10 % un tas jānosaka 56 025 000 EUR apmērā. Vispārējā tiesa norādīja, ka Altice pati pēc savas iniciatīvas bija informējusi Komisiju par koncentrāciju laikus pirms SPA parakstīšanas un nosūtījusi lūgumu norīkot darba grupu, kas būtu atbildīga par tās lietas izskatīšanu.

 Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

35      Altice prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu;

–        atcelt strīdīgā lēmuma 1.–4. pantu;

–        pakārtoti – samazināt strīdīgā lēmuma, kā tas grozīts ar Vispārējās tiesas spriedumu, 3. un 4. pantā uzliktos naudas sodus;

–        vēl pakārtotāk – nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tās tiesāšanās izdevumus gan apelācijas tiesvedībā, gan tiesvedībā Vispārējā tiesā.

36      Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        apelācijas sūdzību noraidīt un

–        piespriest Altice atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

37      Padomes prasījumi Tiesai ir šādi:

–        pirmo apelācijas pamatu noraidīt un

–        piespriest Altice atlīdzināt tās tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā.

 Par apelācijas sūdzību

38      Apelācijas sūdzības pamatošanai Altice izvirza sešus pamatus.

 Par pirmo pamatu

39      Apelācijas sūdzības pirmajā pamatā Altice pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, izvērtēdama pret Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu vērsto iebildi par prettiesiskumu, esot pieļāvusi tiesību kļūdas. Šim pamatam ir trīs daļas.

 Par pirmā pamata pirmo daļu

–       Lietas dalībnieku argumenti

40      Pirmā pamata pirmajā daļā Altice apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54.–58., 60.–64., 66., 264., 265. un 271. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam ir “autonomi mērķi” un ka tajos ir noteikti divi atsevišķi pienākumi, proti, paziņošanas pienākums un apturēšanas pienākums, par kuru neizpildi var tikt piemēroti konkrēti sodi.

41      Pirmkārt, Altice norāda – kopš Regulas Nr. 139/2004 pieņemšanas paziņošanas pienākumu nevarot nošķirt no apturēšanas pienākuma, tas nevarot tikt atsevišķi pārkāpts, kā arī uz to nevarot attiecināt konkrētu sodu. Tā kā šīs regulas 4. panta 1. punkta pārkāpums ir izdarīts tad, ja koncentrācija ir īstenota pirms tās paziņošanas, šī īstenošana ietilpst konkrēti minētās regulas 7. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

42      Tāpēc pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 56., 60.–62. un 271. punktā, šīm tiesību normām neesot “autonomi mērķi”, bet gan vienots mērķis un tādējādi – viena un tā pati tiesiskā interese. Šis mērķis esot vērsts uz to, lai nodrošinātu Kopienas mēroga koncentrāciju ex ante kontroli. Šajā ziņā abās minētajās tiesību normās ir aizliegta koncentrācijas īstenošana pirms tās paziņošanas. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 60. punktā neesot ņēmusi vērā to, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktā ir aizliegta ne tikai koncentrācijas īstenošana, pirms Komisija to atļāvusi, bet arī tās īstenošana, pirms par to ir ticis paziņots Komisijai.

43      Nošķīrums, ko Vispārējā tiesa veikusi pārsūdzētā sprieduma 54., 55., 57. un 58. punktā, neesot pamatots ar nekādām norādēm šajā ziņā, jo ar to neesot atspēkota Altice nostāja, ka abas tiesību normas ir piemērojamas vienai un tai pašai rīcībai un tām ir viens mērķis, jo tās aizliedz koncentrācijas īstenošanu pirms tās paziņošanas. Pārkāpuma ilgumam esot nozīme, vienīgi lai izvērtētu sodu samērīgumu.

44      Papildus Vispārēja tiesa, lai pamatotu to, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam ir “autonomi mērķi”, pārsūdzētā sprieduma 56., 66. un 264. punktā esot kļūdaini atsaukusies uz šīs regulas 8. apsvērumā minēto “vienas institūcijas apstiprinājuma” sistēmu. Saskaņā ar to ir tikai noteikta Komisijas kompetence Kopienas mēroga koncentrāciju kontroles jomā.

45      Otrkārt, Altice uzskata, ka Regulā Nr. 139/2004 paredzētais režīms atspoguļo vienīgi iepriekšējo praksi. Tā norāda, ka Regulā Nr. 4064/89 bija ietverti divi atsevišķi un autonomi pienākumi, proti, procesuāls pienākums paziņot koncentrāciju nedēļas laikā kopš līguma noslēgšanas un materiāltiesisks apturēšanas pienākums. Par šo pienākumu neizpildi bija piemērojami dažāda līmeņa sodi.

46      Pieņemot Regulu Nr. 139/2004, Savienības likumdevējs tās 4. panta 1. punktā esot izdzēsis termiņu attiecībā uz koncentrācijas paziņošanu un noteicis pienākumu paziņot pirms koncentrācijas īstenošanas. Paralēli tas esot palielinājis tā naudas soda apmēru, kas atbilstoši šīs regulas 14. panta 2. punkta a) apakšpunktam var tikt uzlikts paziņošanas pienākuma neizpildes gadījumā. Šādi rīkojoties, tas šo pienākumu esot pārvērtis par materiāltiesisku pienākumu neīstenot koncentrāciju pirms tās paziņošanas. Tiesiskais regulējums, kas izriet no tā, ka likumdevējs nav dzēsis vai pielāgojis šos noteikumus, neesot “normāls”.

47      Treškārt, ņemot vērā sistēmisko interpretāciju, Altice piebilst, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 3. punktā ir paredzēta atkāpe no tās 7. panta 1. punkta, bet ka nepastāv ekvivalenta tiesību norma, kurā būtu atkāpe no šīs regulas 4. panta 1. punkta. Tas tā esot tādēļ, ka šī atkāpe nozīmētu arī atkāpi no paziņošanas pienākuma, kas paredzēts pēdējā minētajā tiesību normā. Papildus minētās regulas 14. panta 2. punkta a) apakšpunktā esot īpaši paredzēts, ka par šīs pašas regulas 4. panta 1. punkta pārkāpumu nevar uzlikt nekādu naudas sodu, ja atbilstoši tās 7. panta 3. punktam ir piešķirta atkāpe.

48      Komisija un Padome uzskata, ka šī pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

–       Tiesas vērtējums

49      Pirmā pamata pirmajā daļā Altice būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nospriezdama, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam ir autonomi mērķi, lai gan tās ieskatā tie aizsargā vienas un tās pašas tiesiskās intereses un tie pārklājoties, esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

50      Ir jānorāda, ka starp Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu, kurā ir paredzēts pienākums paziņot koncentrāciju pirms tās īstenošanas, un šīs regulas 7. panta 1. punktu, kurā ir paredzēts pienākums neīstenot koncentrāciju pirms tās paziņošanas un atļaušanas, pastāv saistība. Minētās regulas 4. panta 1. punkta pārkāpums automātiski rada šīs pašas regulas 7. panta 1. punkta pārkāpumu tādējādi, ka pirmās minētās normas pārkāpumu patiešām nav iespējams konstatēt neatkarīgi no otrās normas pārkāpuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 101. un 106. punkts).

51      Tomēr situācijā, kad uzņēmums atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktam paziņo par koncentrāciju pirms tās īstenošanas, ir iespējams, ka šis uzņēmums pārkāpj šīs regulas 7. panta 1. punktu gadījumā, ja tas īstenotu šo koncentrāciju, pirms Komisija to ir atzinusi par saderīgu ar iekšējo tirgu (spriedums, 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 102. punkts).

52      No tā izriet, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam ir autonomi mērķi šīs regulas 8. apsvērumā minētās “vienas institūcijas apstiprinājuma” sistēmas ietvaros (spriedums, 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 101. un 103. punkts).

53      Tātad, pirmkārt, minētās regulas 4. panta 1. punktā ir paredzēts pienākums rīkoties, proti, pienākums paziņot par koncentrāciju pirms tās īstenošanas, un, otrkārt, šīs pašas regulas 7. panta 1. punktā ir paredzēts pienākums nerīkoties, proti, neīstenot koncentrāciju pirms tās paziņošanas un atļaušanas. Ja pirmās tiesību normas pārkāpums ir tūlītējs pārkāpums, otrās tiesību normas pārkāpums ir turpināts pārkāpums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 104. un 115. punkts).

54      Papildus Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā ir paredzēti atšķirīgi sodi par katra minētā pienākuma neizpildi situācijā, kad tie ir izdarīti vienlaikus, īstenojot koncentrāciju pirms tās paziņošanas Komisijai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 105. un 106. punkts). Šo iespēju pamato šīs regulas mērķis, kas, kā izriet no tās 34. apsvēruma, ir nodrošināt efektīvu kontroli pār Kopienas mēroga koncentrācijām, uzliekot uzņēmējiem pienākumu paziņot pirms koncentrāciju īstenošanas un paredzēt, ka to īstenošana tiek apturēta līdz galīgā lēmuma pieņemšanai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 31. maijs, Ernst & Young, C‑633/16, EU:C:2018:371, 42. punkts, kā arī 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149., 108. un 109. punkts).

55      Ņemot vērā šo mērķi, Tiesa jau ir noraidījusi interpretāciju, saskaņā ar kuru gadījumā, ja koncentrācija tiek īstenota pirms tās paziņošanas, Komisija var uzlikt sodu tikai par Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta pārkāpumu. Tiesa atzina, ka, liedzot Komisijai iespēju ar tās uzliktajiem naudas sodiem nošķirt situāciju, kad uzņēmums ir izpildījis paziņošanas pienākumu, bet nav izpildījis apturēšanas pienākumu, no vienas puses, un, situāciju, kad šis uzņēmums nav izpildījis nevienu no šiem pienākumiem, no otras puses, minētā interpretācija neļautu sasniegt šo mērķi, jo uz paziņošanas pienākuma neizpildi nekad neattiektos konkrēts sods (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 107. un 109. punkts).

56      Ņemot vērā iepriekš atgādināto, pirmām kārtām, ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 54.–58. un 63. punktā Vispārējā tiesa ir konkrēti atgādinājusi šī sprieduma 50.–54. punktā minēto judikatūru. Vispārēja tiesa no šīs judikatūras pamatoti secināja, ka, neraugoties uz zināmu pārklāšanos, kuru tā turklāt pienācīgi bija ņēmusi vērā, Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam ir autonomi mērķi, tajos ir paredzēti atsevišķi pienākumi un to pārkāpumiem ir atšķirīgs raksturs.

57      Tādējādi, lai arī šie divi mērķi ietilpst Regulas Nr. 139/2004 galamērķī, kas – kā norādīts šī sprieduma 54. punktā – ir saglabāt kontroles ex ante pār uzņēmumu koncentrāciju efektivitāti, tiem tomēr ir divi dažādi veidi.

58      Tātad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 59. un 62. punktā pamatoti noraidīja Altice argumentus, ar ko tika izvirzīta iebilde par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta prettiesiskumu, pamatojoties uz to, ka, pēc Altice domām, šīs regulas 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts pārklājoties un tiem esot vienas un tās pašas tiesiskās intereses.

59      No šī sprieduma 50.–53. punktā minētās judikatūras vēl arī izriet, ka secinājums, saskaņā ar kuru šīm tiesību normām ir autonomi mērķi, pretēji Altice argumentiem, izriet no abu normu attiecīgā normatīvā konteksta un mērķiem, kā arī Regulas Nr. 139/2004 vispārējās sistēmas, nevis no tās 8. apsvēruma.

60      Otrām kārtām, no Regulas Nr. 4064/89 tiesību normu un Regulas Nr. 139/2004 tiesību normu salīdzināšanas nevar izdarīt citādu secinājumu. Tikai pēdējā minētā regula ir ratione temporis piemērojama šajā lietā.

61      Trešām kārtām, tā kā nav nepieciešams noteikt, vai – kā apgalvo Altice – Regulas Nr. 139/2004 7. panta 3. punktā papildus atļaujai piešķirt atkāpi no apturēšanas pienākuma ir atļauts arī atkāpties no paziņošanas pienākuma, argumentu, kas attiecas uz šo tiesību normu, nevar atbalstīt. Šajā argumentā ir vienīgi atspoguļota saistība starp šiem abiem pienākumiem, kas ir pienācīgi ņemta vērā šī sprieduma 50.–55. punktā atgādinātajā judikatūrā.

62      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par pirmā pamata otro daļu

–       Lietas dalībnieku argumenti

63      Pirmā pamata otrajā daļā Altice pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, atzīdama, ka divu Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punktā paredzēto sodu kumulatīva uzlikšana nav pretrunā samērīguma principam, esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

64      Altice uzskata – pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 65. un 273. punktā –, ka iespēja uzlikt divus kumulatīvus sodus par vienas un tās pašas personas vienu rīcību, ar ko nav ievēroti divi pienākumi, kas aizsargā vienu un to pašu mērķi, kā tāda ir acīmredzami pretrunā samērīguma principam, jo šāda sodu summēšana neesot vajadzīga un esot pārmērīga.

65      Koncentrāciju ex ante kontroles efektivitātes mērķis tiktu pilnībā sasniegts ar mazāk apgrūtinošu pasākumu, proti, pamatojoties uz Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu, uzliekot tikai vienu naudas sodu, sodot vienlaicīgi gan par paziņošanas pienākuma, gan apturēšanas pienākuma, kuri abi ietverti šīs regulas 7. panta 1. punktā, neizpildi. Ņemot vērā pārkāpuma raksturu, smagumu un ilgumu, Komisija varēja pielāgot par šīs tiesību normas pārkāpumu uzlikto naudas sodu atkarībā no tā, vai uzņēmums nav izpildījis šos abus pienākumus vai tikai vienu no tiem.

66      Komisija un Padome uzskata, ka pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

–       Tiesas vērtējums

67      Pārsūdzētā sprieduma 65. punktā, ko Altice apstrīd pirmā pamata otrajā daļā, Vispārējā tiesa atzina – to, ka viena iestāde vienā un tajā pašā lēmumā ir uzlikusi divus naudas sodus par vienu rīcību, kā tādu nevar uzskatīt par pretēju samērīguma principam. Vispārējā tiesa šo apsvērumu atkārtoja minētā sprieduma 273. punktā, kuru arī apstrīd Altice.

68      Pirmkārt, jāatgādina, ka šī pamata daļa ir pamatota ar pieņēmumu, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā paredzētie pienākumi ir vērsti uz to, lai aizsargātu vienu mērķi. Šis pieņēmums ir atspēkots pirmā pamata pirmās daļas vērtējumā. Tāpēc Altice apgalvojums ir jānoraida.

69      Otrkārt, jāatgādina, ka samērīguma princips, kas ir daļa no Savienības tiesību vispārējiem principiem, prasa, lai Savienības iestāžu akti būtu piemēroti ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai un lai tie nepārsniegtu šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo. Gadījumā, ja ir iespēja izvēlēties no vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas pret sasniedzamajiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. februāris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑156/21, EU:C:2022:97, 340. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

70      Šajā gadījumā Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punkts, attiecīgi tā a) un b) punktā, piešķir Komisijai pilnvaras ar lēmumu uzlikt naudas sodus, ja uzņēmumi pārkāpj šīs regulas 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, precizējot, ka katra minētā naudas soda apmērs nepārsniedz 10 % no šo uzņēmumu kopējā apgrozījuma. Atbilstoši minētās regulas 14. panta 3. punktam, lai noteiktu katra naudas soda apmēru, ir jāņem vērā pārkāpuma raksturs, smagums un ilgums.

71      Kā izriet no šī sprieduma 54. un 55. punkta, šī iespēja ar vienu lēmumu uzlikt divus naudas sodus par to, ka ar vienu un to pašu rīcību nav izpildīti divi autonomi pienākumi, ir gan piemērota, lai nodrošinātu efektīvu Kopienas mēroga koncentrāciju kontroli, gan šajā ziņā vajadzīga. Papildus, nosakot katra naudas soda apmēru robežās, kas nepārsniedz 10 % no attiecīgo uzņēmumu kopējā apgrozījuma, ņemot vērā katra pārkāpuma raksturu, smagumu un ilgumu, Komisijai ir jānodrošina, lai, īstenojot Regulas Nr. 139/2004 tiesību normas, tiktu ievērots samērīguma princips.

72      Šādos apstākļos Vispārējā tiesa, nepieļaudama tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 65. un 273. punktā nosprieda, ka to, ka viena iestāde vienā un tajā pašā lēmumā ir uzlikusi divus naudas sodus par vienu rīcību, kā tādu nevar uzskatīt par pretēju samērīguma principam. Tomēr šai iestādei ir jānodrošina, ka naudas sodi, aplūkoti kopā, ir samērīgi ar pārkāpuma raksturu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 3. aprīlis, Powszechny Zakład Ubezpieczeń na Życie, C‑617/17, EU:C:2019:283, 38. punkts).

73      No tā izriet, ka pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par pirmā pamata trešo daļu

–       Lietas dalībnieku argumenti

74      Pirmā pamata trešajā daļā Altice apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nospriezdama, ka divu Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punktā paredzēto naudas sodu kumulatīva uzlikšana nav dubultas sodīšanas aizlieguma, kas balstīts uz dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgajiem vispārējiem principiem, kuri reglamentē likumu sakritību, pārkāpums, esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

75      Pirmkārt, Vispārējā tiesa iebildes par prettiesiskumu kontekstā kļūdaini nav izvērtējusi Altice argumentāciju, kas izriet no šī Savienības tiesību vispārējā principa.

76      Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 274. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdu. Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa norādīja minētajā punktā, Tiesa 2020. gada 4. marta sprieduma Marine Harvest/Komisija (C‑10/18 P, EU:C:2020:149) 117. un 118. punktā neesot noraidījusi argumentāciju, kas attiecas uz šo principu, jo, ja Tiesā nebūtu izvirzīta iebilde par prettiesiskumu, tā nebūtu lēmusi par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta saderību ar dubultas sodīšanas aizlieguma principu.

77      Turklāt neesot nozīmes tam, ka likumdevējs ir vai nav kvalificējis vienu noziegumu kā smagāku par otru vai kādu tiesību normu kā galvenokārt piemērojamu. Lai risinātu situācijas, kurās likumdevējs nav veicis šādu kvalifikāciju, principiem attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu kopību ir pretrunā tas, ka vienam pārkāpējam tiek uzlikti divi naudas sodi par vienu un to pašu rīcību un lai aizsargātu vienas un tās pašas tiesiskās intereses.

78      Šajā ziņā Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā sešus juridiskos atzinumus, kurus bija iesniegusi Altice.

79      Treškārt, atbilstoši “likumu sakritības principam” un “pilnīgas īstenošanas principam” Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta pārkāpums šajā lietā “absorbē” 4. panta 1. punkta pārkāpumu. Pirmā tiesību norma faktiski esot plašāka un pilnībā aptverot otrajā tiesību normā noteikto pienākumu. Lai izvairītos no pārmērīga naudas soda uzlikšanas, esot jāpiemēro tikai šīs regulas 7. panta 1. punkts. Tātad esot piemērojams piecu gadu noilguma termiņš.

80      Komisija un Padome apstrīd Altice argumentus un uzskata, ka pirmā pamata trešā daļa nav pamatota.

–       Tiesas vērtējums

81      Pirmkārt, ciktāl Altice pārmet Vispārējai tiesai, ka tā saistībā ar Altice izvirzīto iebildi par prettiesiskumu nav lēmusi par argumentiem, kuri attiecas uz “dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgajiem vispārējiem principiem, kas reglamentē likumu sakritību”, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa šos argumentus noraidīja pārsūdzētā sprieduma 60.–62. punktā, paskaidrodama, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam ir autonomi mērķi.

82      No prasības pieteikuma pirmajā instancē izriet, ka šī Altice izvirzītās iebildes par prettiesikumu daļa ir nesaraujami saistīta ar tās apgalvojumu, ka šīs tiesību normas aizstāv vienas un tās pašas juridiskās intereses.

83      Tāpēc Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav tieši un detalizēti lēmusi par visiem Altice iebildes minējā daļā izteiktajiem argumentiem.

84      Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 274. punktā atzina, ka Tiesa 2020. gada 4. marta sprieduma Marine Harvest/Komisija (C–10/18 P, EU:C:2020:149) 117. un 118. punktā jau bija noraidījusi analogu argumentu tam, kuru Altice attiecināja uz “dubultas sodīšanas aizlieguma principu, kas balstīts uz dalībvalstu tiesību sistēmās kopīgiem vispārējiem principiem”.

85      Šajā apsvērumā nav pieļauta tiesību kļūda.

86      Iepriekš minētajā spriedumā, it īpaši tā 117. un 118. punktā, Tiesa nosprieda – pieņemot, ka šādam principam ir nozīme, ja Regulā Nr. 139/2004 nav tiesību normas, kas būtu piemērojama “galvenokārt”, un, ņemot vērā šīs regulas 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta autonomos mērķus, šis princips nevar kavēt divu naudas sodu uzlikšanu, ja ar vienu rīcību ir pārkāptas šīs tiesību normas. Tātad Vispārējā tiesa, nepieļaudama tiesību kļūdu, varēja balstīt savu Altice argumentu vērtējumu uz minēto spriedumu, pat ja Tiesā lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, nebija izvirzīta iebilde par prettiesiskumu.

87      Šādos apstākļos nebija arī nepieciešams, lai Vispārējā tiesa īpaši ņemtu vērā dažādos Altice iesniegtos juridiskos un ekspertu atzinumus.

88      Treškārt, ir jānoraida Altice argumentācija, kas īsumā atspoguļota šī sprieduma 79. punktā, jo tā ir balstīta uz pieņēmumu, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam ir viens un tas pats mērķis un ka tie pārklājas. Šis pieņēmums ir atspēkots šī pamata pirmās daļas vērtējumā.

89      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida un tātad ir jānoraida šis pamats kopumā.

 Par otro pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

90      Otrajā apelācijas sūdzības pamatā Altice apstrīd pārsūdzētā sprieduma 260.–278. un 328. punktu.

91      Pirmkārt, Altice apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu un pārkāpusi samērīguma principu, secinādama, ka šis princips “kā tāds” nav piemērojams attiecībā uz divu naudas sodu uzlikšanu par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu, un nenodrošinādama, ka abi uzliktie naudas sodi ir samērīgi ar izdarītajiem pārkāpumiem.

92      Pirmām kārtām, ciktāl Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 264., 265. un 270. punktā atsaucas uz šo abu Regulas Nr. 139/2004 tiesību normu autonomajiem mērķiem, Altice atsaucas uz apelācijas sūdzības pirmo pamatu.

93      Otrām kārtām, attiecībā uz samērīguma principu Altice atgādina – lai arī ne bis in idem principam nav pretrunā tas, ka konkurences iestāde vienam uzņēmumam ar vienu lēmumu uzliek divus naudas sodus par vieniem un tiem pašiem faktiem, šai iestādei tomēr ir jāpārliecinās, ka naudas sodi kopumā nav nesamērīgi ar pārkāpuma raksturu. Vispārējā tiesa neesot veikusi pārbaudi šajā ziņā. Turklāt, kad Vispārējā tiesa samazināja par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu uzliktā naudas soda summu, tā šādi nerīkojās, lai nodrošinātu abu uzlikto naudas sodu samērīgumu.

94      Altice ieskatā – otra naudas soda uzlikšana par to pašu rīcību, lai aizsargātu tās pašas tiesiskās intereses, noteikti neesot vajadzīga un esot pārmērīga.

95      Otrkārt, Altice uzskata, ka Vispārējā tiesa esot arī pārkāpusi dubultas sodīšanas aizliegumu, kas balstīts uz dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgajiem vispārējiem principiem likumu sakritības jomā, atteikdamās atzīt, ka divu naudas sodu uzlikšana ir pretrunā šim aizliegumam, kas ir vispārējais Savienības tiesību princips.

96      Šajā ziņā Altice atsaucas uz argumentāciju, ko tā bija izvirzījusi apelācijas sūdzības pirmajā pamatā. Tā piebilst – ja būtu jāuzskata, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam ir atšķirīgas tiesiskās intereses, tad šis būtu pārkāpumu ideālās kopības gadījums. Būtu jāizmanto ieskaitīšanas princips, kas piemērojams pirmā pamata trešajā daļā minēto iemeslu dēļ, un tāpēc, lai noteiktu otrā soda apmēru, ir jāņem vērā pirmā uzliktā soda apmērs. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 328. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā noraidīja šī principa piemērošanu, balstīdamās uz kļūdainu 2017. gada 26. oktobra sprieduma Marine Harvest/Komisija (T‑704/14, EU:T:2017:753, 344. punkts) interpretāciju.

97      Komisija uzskata, ka šis pamats nav pamatots.

 Tiesas vērtējums

98      Vispirms ir jānorāda, ka otrais apelācijas sūdzības pamats lietā mērā ir balstīts, atsaucoties uz argumentiem, kurus Altice jau bija izvirzījusi pirmā apelācijas sūdzības pamata pamatojumam. Tā kā šie argumenti jau tika noraidīti, izvērtējot pirmo apelācijas sūdzības pamatu, otrais pamats nav pieņemams.

99      Turklāt, pirmām kārtām, apgalvojums attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu nav pietiekami pamatots, tāpēc tas ir jānoraida kā nepieņemams.

100    Otrām kārtām, Altice apgalvo, ka ieskaitīšanas princips ir piemērojams pirmā pamata trešajā daļā minēto iemeslu dēļ “pārkāpumu kopības” gadījumā. Tas būtu gadījums, ja Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts aizsargātu atšķirīgas tiesiskās intereses. Ir jānorāda – lai arī trešais pamats ir balstīts uz pieņēmumu, ka šīs tiesību normas aizsargā vienas tiesiskās intereses un ka šī lieta atspoguļo likumu sakritības gadījumu, Altice nav paskaidrojusi, kā šajos apstākļos minētie iemesli būtu ekstrapolējami.

101    Saistībā ar Altice atsauci šajā kontekstā uz pārsūdzētā sprieduma 328. punktā minēto 2017. gada 26. oktobra sprieduma Marine Harvest/Komisija (T‑704/14, EU:T:2017:753) 344. punktu, tās argumentācija esot balstīta uz kļūdainu 344. punkta interpretāciju. Vispārējā tiesa pēdējā minētajā punktā skaidri noraidīja ieskaitīšanas principa piemērošanu situācijā, kurā vienā un tajā pašā lēmumā ir uzlikti vairāki sodi, pat ja šie sodi ir uzlikti par vieniem un tiem pašiem faktiem. Tātad šī argumentācija nav pamatota.

102    No tā izriet, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

 Par trešo līdz piekto pamatu

103    Trešā, ceturtajā un piektajā apelācijas sūdzības pamatā Altice apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu par Komisijas konstatējumu, ka Altice bija īstenojusi koncentrāciju Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta izpratnē pirms tās paziņošanas Komisijai un pirms šī iestāde to bija atļāvusi.

104    Komisija uz to atbild, ka šie trīs pamati ir neefektīvi un katrā ziņā – nepamatoti.

 Par trešā līdz piektā pamata efektivitāti

–       Lietas dalībnieku argumenti

105    Komisija norāda – strīdīgajā lēmumā izdarītais konstatējums, ka Altice bija īstenojusi koncentrāciju Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta izpratnē pirms tās paziņošanas Komisijai un pirms šī iestāde to bija atļāvusi, bija balstīts uz trim elementiem. Šie elementi bija – pirmkārt, pirms līguma noslēgšanas panāktās vienošanās, otrkārt, Altice faktiskā iesaistīšanās PT Portugal darbībā un, treškārt, informācijas apmaiņa – kuri esot ļāvuši pierādīt, ka Altice īstenoja izšķirošu ietekmi uz PT Portugal.

106    Trešajā, ceturtajā un piektajā pamatā Altice apstrīdot tikai Vispārējās tiesas vērtējumu par pirmo un trešo minēto elementu. Attiecībā uz otro elementu Altice esot vienīgi apgalvojusi, ka secinājumos, ko Komisija bija izdarījusi strīdīgā lēmuma 4.2.1. iedaļā, tika izteikts pieņēmums, ka Altice bija veto tiesības attiecībā uz aplūkotajiem PT Portugal stratēģiskajiem lēmumiem, ko Altice apstrīd. Komisija uzskata, ka pēdējais apgalvojums nav pamatots, jo ne šajā lēmumā, ne pārsūdzētajā spriedumā secinājums par to, ka Altice faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz PT Portugal tirdzniecības stratēģijas aspektiem, nav atkarīgs no tā, vai Altice šādas veto tiesības ir piešķirtas ar SPA. Tātad Altice faktiski neesot apstrīdējusi Vispārējās tiesas pēc būtības izdarītos secinājumus par 4.2.1. iedaļā atspoguļoto rīcību, kas izvērtēta pārsūdzētā sprieduma 170.–218. punktā.

107    Tātad – tā kā ar šiem secinājumiem vien var pamatot konstatējumu, ka Altice īstenoja koncentrāciju, trešais līdz piektais pamats nav efektīvs.

108    Altice replikas rakstā apstrīd visus šos argumentus.

–       Tiesas vērtējums

109    Kā pamatoti norādījusi Komisija un kā izriet no šī sprieduma 27. un 28. punkta, tā strīdīgajā lēmumā balstījās uz trim elementiem, lai konstatētu, ka Altice īstenoja koncentrāciju Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta izpratnē pirms tās paziņošanas Komisijai un pirms šī iestāde to bija atļāvusi. Pirmkārt, pirms līguma noslēgšanas panāktās vienošanās sniedza Altice iespēju īstenot izšķirošu ietekmi uz PT Portugal darbībām. Otrkārt, septiņi gadījumi liecināja par Altice faktisku iejaukšanos PT Portugal darbībā. Treškārt, informācijas apmaiņa ļāva pierādīt, ka Altice īstenoja izšķirošu ietekmi uz PT Portugal.

110    Vispārējā tiesa pārbaudīja šo vērtējumu pamatojumu Altice izvirzīto trīs pamatu kontekstā, kuri attiecas uz Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpuma esamību. Tieši šādā kontekstā tā sprieda tostarp par koncentrācijas “īstenošanas” jēdzienu (pārsūdzētā sprieduma 76.–89. punkts), pirms līguma noslēgšanas panāktajām vienošanām (pārsūdzētā sprieduma 94.–105, 108.–133. un 136.–155. punkts), septiņiem apgalvotajiem gadījumiem, kuros tika īstenota faktiska izšķiroša ietekme uz PT Portugal (pārsūdzētā sprieduma 173.–218. punkts, kā arī informācijas apmaiņu (pārsūdzētā sprieduma 221.–242. punkts).

111    Trešajā, ceturtajā un piektajā pamatā Altice būtībā apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu attiecībā uz koncentrācijas “īstenošanas” jēdzienu Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta izpratnē, pirms līguma noslēgšanas panāktajām vienošanām, kā arī informācijas apmaiņu.

112    Tātad ir tiesa – kā norāda Komisija –, ka Altice savas apelācijas sūdzības pamatojumam nav izvirzījusi pamatu, kas vērsts uz to, lai konkrēti apstrīdētu Vispārējās tiesas vērtējumu attiecībā uz septiņiem apgalvotajiem gadījumiem, kuros faktiski tika īstenota izšķiroša ietekme.

113    Tomēr trešā pamata trešajā daļā Altice apšauba tā kritērija atbilstību, ko Vispārējā tiesa piemēroja, lai izvērtētu ne tikai pirms līguma noslēgšanas panāktas vienošanās, kas aplūkotas trešajā apelācijas sūdzības pamatā, bet arī septiņus gadījumus, kuros uz PT Portugal faktiski tika īstenota izšķiroša ietekme. Tādējādi šajā kontekstā tā atsaucas uz šo kritēriju, tostarp pārsūdzētā sprieduma 190.–201. punktā.

114    Tāpat arī, kā izriet no apelācijas sūdzības 91. punkta, ceturtais apelācijas sūdzības pamats, kas attiecas uz Vispārējās tiesas veikto jēdziena “veto tiesības” interpretāciju, ir vērsts uz to, lai galīgi apstrīdētu it īpaši pieņēmumu, uz kuru tā pamatojās, lai pārbaudītu Komisijas vērtējumu par septiņiem apgalvotajiem izšķirošas ietekmes faktiskas īstenošanas gadījumiem.

115    Tāpēc pretēji tam, ko apgalvo Komisija, trešo līdz piekto pamatu nevar noraidīt kā neefektīvus.

116    Tātad ir jāizvērtē to pamatotība.

 Par trešo pamatu

–       Lietas dalībnieku argumenti

117    Trešajā pamatā Altice būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nospriezdama, ka pirms līguma noslēgšanas panāktās vienošanās ir koncentrācijas “īstenošana” Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta izpratnē, esot pieļāvusi tiesību kļūdu. Šim pamatam ir divas daļas.

118    Minētā pamata pirmajā daļā Altice apstrīd pārsūdzētā sprieduma 69.–89., 96., 132. un 144. punktu, kuros Vispārējā tiesa secināja – tas vien, ka tika parakstīts SPA, piešķīra Altice “iespēju īstenot izšķirošu ietekmi” uz PT Portugal un šī parakstīšana ir pielīdzināma koncentrācijas īstenošanai. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa esot sajaukusi jēdzienu “koncentrācija”, kas ietverts Regulas Nr. 139/2004 3. pantā, ar jēdzienu “īstenošana”, kas ietverts šīs regulas 4. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā, un esot piešķīrusi otrajam jēdzienam pārmērīgu tvērumu.

119    Pirmkārt, “iespēja īstenot izšķirošu ietekmi” atbilstot “kontroles” definīcijai Regulas Nr. 139/2004 3. panta 2. punkta izpratnē un tādējādi jēdzienam “koncentrācija” šīs regulas 3. panta izpratnē. “Koncentrācija” ir pirms koncentrācijas “īstenošanas”, jo 3. pants neattiecas uz “īstenošanu”. Īstenošana noteikti nozīmē vairāk par iespēju īstenot izšķirošu ietekmi.

120    Tāpat arī minētās regulas 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta formulējums liecina par atšķirību starp līgumu, kas rada “koncentrāciju”, par kuru ir jāpaziņo, un tās vēlāku “īstenošanu”. Šajā gadījumā SPA parakstīšana jau esot “koncentrācija”, par kuru jāpaziņo, taču tā vēl neesot “īstenota” koncentrācija. Īstenošana esot notikusi brīdī, kad Altice nodeva PT Portugal visas akcijas.

121    No teleoloģiskā aspekta neviena no praksēm, ko Vispārējā tiesa bija izvērtējusi pārsūdzētajā spriedumā, neapdraudēja koncentrāciju kontroli, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, proti, iepriekšējo paziņošanu par koncentrāciju, korektīvos pasākumus un akciju nodošanu tikai pēc koncentrācijas atļaušanas.

122    Otrkārt, Altice pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pārāk plaši interpretējusi jēdzienu “īstenošana”, iekļaujot tajā vienkāršu pirms līguma noslēgšanas panākto vienošanos parakstīšanu. Tā uzskata, ka koncentrāciju nevar uzskatīt par īstenotu tādēļ, ka bija panāktas minētās vienošanās un Vispārējās tiesas izvērtēto situāciju dēļ, jo Komisijai nebija pilnvaru atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 8. panta 4. punktam pieprasīt attiecīgo uzņēmumu likvidēt koncentrāciju vai pārdodot visas attiecīgās akcijas un aktīvus, lai atjaunotu konkurences situāciju, kāda bija pirms SPA parakstīšanas. PT Portugal akcijas un aktīvi esot bijuši Oi ekskluzīvajā kontrolē līdz pat darījuma noslēgšanai, pēc tam, kad Komisija to bija atļāvusi. Tātad Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 69.–88. punktā noraidīdama šajā ziņā iesniegtos Altice argumentus, esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

123    Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 87. punktā esot sagrozījusi argumentu, ko Altice bija izklāstījusi prasības pieteikuma pirmajā instancē 47. punktā, būtībā sajaukdama jēdzienu “koncentrācija, kuru bija izmantojusi Vispārējā tiesa, un jēdzienu “īstenošana”, kuru bija izmantojusi Altice. Tāpēc ar šī sprieduma 88. punktu nevar efektīvi atspēkot Altice argumentu.

124    Trešā pamata otrajā daļā Altice pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 95.–97. punktā, kā arī 113. un nākamajos punktos, interpretēdama un piemērodama jēdzienus “daļēja īstenošana” un “ilgtermiņa kontroles maiņas” veicināšana 2018. gada 31. maija sprieduma Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371) gaismā, esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

125    Vispārējā tiesa no minētā sprieduma 46. punkta secināja, ka Regulas Nr. 139/2004 7. punkts ir piemērojams koncentrācijas “daļējai īstenošanai”, ja koncentrācijas dalībnieki “īsteno darbības, kas veicina ilgtermiņa kontroles maiņu mērķuzņēmumā”. Tomēr Altice uzskata, ka, ņemot vērā minētā sprieduma 49. punktu un Konsolidēto jurisdikcijas paziņojumu, uz darbībām, kas nav nepieciešamas, lai radītu kontroles maiņu uzņēmumā, šis pants neattiecas, jo tām nav tiešas funkcionālas saiknes ar koncentrācijas īstenošanu.

126    Turklāt no iepriekš minētā sprieduma 43.–45. un 52. punkta izriet, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkts ir piemērojams vienīgi darbībām, kas ir veicinājušas ilgtermiņa kontroles maiņu. Šādā kontekstā pārsūdzētā sprieduma 95. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka prasība par ilgtermiņa kontroles maiņu neattiecas uz pirms līguma noslēgšanas panāktajām vienošanām.

127    Tādējādi Vispārējā tiesa, secinādama, ka šīs vienošanās pašas par sevi veicināja ilgtermiņa kontroles maiņu, lai gan tās nebija nepieciešamas, lai šī maiņa notiktu ar akciju nodošanu PT Portugal, tās neveicināja šo maiņu un tās nebija noslēgtas uz ilgu laiku, ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

128    Trešā pamata trešajā daļā Altice pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 102.–105., 117., 120., 121., 130. un 131. punktā nospriezdama, ka, lai pirms līguma noslēgšanas panāktās vienošanās varētu uzskatīt par papildu ierobežojumiem, uz kuriem neattiecas Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, bija nepieciešams, lai tās noteikti saglabātu mērķuzņēmuma vērtību.

129    Altice apgalvo, ka 2018. gada 31. maija spriedumā Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371) Tiesa nosprieda, ka Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punktā paredzētais aizliegums nav piemērojams darījumam pirms koncentrācijas noslēgšanas, kas papildina vai sagatavo koncentrāciju. Tiesa šajā kontekstā nekādi neesot atsaukusies uz kritēriju, kas saistīts ar mērķuzņēmuma vērtības saglabāšanu, kurš turklāt neizriet no šīs regulas vai Komisijas paziņojuma par ierobežojumiem, kas tieši saistīti un nepieciešami koncentrāciju īstenošanai (OV 2005, C 56, 24. lpp.).

130    Turklāt visā pasaulē esot pierādījies, ka praksē pirms līguma noslēgšanas panāktās vienošanās spēlē izšķirošu lomu, lai saglabātu mērķuzņēmuma integritāti brīdī starp līguma parakstīšanu un noslēgšanu. Ir ierasts, ka pārdevējam ir pienākums informēt pircēju par noteiktiem pasākumiem attiecībā uz nodotās darbības pārvaldību, jo tie tiek pārņemti laikposmā pirms noslēgšanas, lai nodrošinātos, ka pircējs neprasa kompensāciju par šādu pasākumu veikšanu.

131    Komisija uzskata, ka trešais pamats nav pamatots.

–       Tiesas vērtējums

132    Trešajā pamatā, kura trīs daļas ir jāizvērtē kopsakarā, Altice būtībā apstrīd Vispārējās tiesas veikto jēdziena “[koncentrācijas] īstenošana” Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta izpratnē interpretāciju, kā arī tā piemērošanu šajā lietā attiecībā uz pirms līguma noslēgšanas panāktajām vienošanām.

133    Vispirms ir jānorāda, ka, lai arī pamats ir formāli vērts pret vairākiem pārsūdzētā sprieduma punktiem, dažos no tiem ir tikai īsumā atspoguļoti Altice argumenti. Vispārējās tiesas veiktā jēdziena “īstenošana” interpretācija galvenokārt ir atspoguļota pārsūdzētā sprieduma 76., 77., 83.–85., 87., 95., 96., 102.–104., 117., 121., 130., 131. un 144. punktā, lasot tos kopsakarā. Tāpēc Tiesas vērtējums ir jāattiecina uz šiem punktiem, kurus apstrīd Altice.

134    Sākumā Altice pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot sajaukusi jēdzienus “koncentrācija” un “[koncentrācijas] īstenošana” un pēdējam minētajam jēdzienam esot piešķīrusi pārmērīgu tvērumu.

135    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā ir paredzēts pienākums paziņot Komisijai par Kopienas mēroga koncentrācijām pirms to īstenošanas. Šīs regulas 7. panta 1. punktā ir vienīgi paredzēts, ka koncentrāciju nedrīkst uzsākt pirms tās paziņošanas vai līdz brīdim, kamēr to atzīst par atbilstošu kopējam tirgum.

136    Ne vienā, ne otrā tiesību normā nav definēts, kas ir jāsaprot ar koncentrācijas “īstenošanu”.

137    Tomēr, ņemot vērā, pirmkārt, Regulas Nr. 139/2004 mērķus, kas it īpaši vērsti uz to, lai nodrošinātu koncentrāciju ex ante kontroles efektivitāti, otrkārt, jēdzienu “koncentrācija” šīs regulas 3. panta izpratnē un, treškārt, minētās regulas vispārējo sistēmu, Tiesa jau ir nospriedusi, ka koncentrācijas īstenošana minētās regulas 7. panta izpratnē notiek, tiklīdz koncentrācijas dalībnieki īsteno darījumus, kas veicina ilgtermiņa kontroles maiņu mērķuzņēmumā. Šajā ziņā kontrole izriet no iespējas īstenot izšķirošu ietekmi uz uzņēmuma darbību, kas piešķirta ar tiesībām, līgumiem vai citiem līdzekļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 31. maijs, Ernst & Young, C‑633/16, EU:C:2018:371, 41.–46., 52., 53., 59. un 61. punkts).

138    Tādējādi Tiesa atzina, ka jebkāda daļēja koncentrācijas īstenošana ietilpst Regulas Nr. 139/2004 7. panta piemērošanas jomā. Proti, ja koncentrācijas dalībniekiem būtu aizliegts īstenot koncentrāciju, veicot vienu darbību, bet būtu ļauts šo pašu rezultātu sasniegt, veicot daļējas secīgas darbības, tiktu mazināta Regulas Nr. 139/2004 7. pantā noteiktā aizlieguma lietderīgā iedarbība un šādi apdraudēta šajā regulā paredzētā kontroles raksturīgā pazīme, ka tā ir jāveic iepriekš, kā arī regulā izvirzīto mērķu īstenošana (spriedums, 2018. gada 31. maijs, Ernst & Young, C‑633/16, EU:C:2018:371, 47. punkts).

139    Šāda interpretācija ir piemērojama arī to pašu iemeslu dēļ un ņemot vērā saikni starp Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, kāda norādīta šī sprieduma 50. punktā, attiecībā uz jēdzienu “īstenošana” šīs regulas 4. panta 1. punktā.

140    Pārsūdzētā sprieduma 76., 77., 83. un 84. punktā Vispārējā tiesa īpaši piemēroja šo judikatūru pēc tam, kad tā bija atgādinājusi no tās izrietošās galvenās atziņas. Atbilstoši minētajai judikatūrai Vispārējā tiesa tātad varēja pilnībā pamatoti minētā sprieduma 77. un 84. punktā pēc būtības atzīt, ka koncentrācija tiek īstenota, tiklīdz darījums piešķir pircējam iespēju īstenot izšķirošu ietekmi uz mērķuzņēmumu, un 83. punktā nospriest, ka jebkura daļēja koncentrācijas īstenošana ietilpst Regulas Nr. 139/2004 7. panta piemērošanas jomā.

141    Tātad ir jānoraida Altice argumentācija, ka Vispārējā tiesa esot sajaukusi jēdzienus “koncentrācija” un “īstenošana”, pēdējam minētajam piešķirdama pārmērīgu tvērumu.

142    Šādā kontekstā Altice ir arī kļūdaini atsaukusies uz Regulas Nr. 139/2004 8. panta 4. punktu, lai no tā secinātu, ka koncentrācijas īstenošana attiecas tikai uz gadījumiem, kuros Komisijai var nākties noteikt likvidēt koncentrāciju, ja darījums nav ticis atļauts. Pirmkārt, kā Vispārējā tiesa pamatoti un, nesagrozot Altice procesuālos rakstus, pārsūdzētā sprieduma 87. punktā konstatēja, šajā tiesību normā ir tikai noteiktas Komisijas pilnvaras pārkāpuma konstatēšanas gadījumā. Turpretī tajā nav ietverta neviena jēdziena “koncentrācija” un “īstenošana” definīcija. Otrkārt, Altice ieteiktā interpretācija ierobežotu Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā ietverto pienākumu tvērumu, kas nozīmētu risku apšaubīt koncentrāciju ex ante kontroles efektivitāti.

143    Pēc tam Altice kritizē Vispārējās tiesas apsvērumus par jēdzienu koncentrācijas “daļēja īstenošana”.

144    Pirmām kārtām, attiecībā uz jēdzienu “ilgtermiņa kontroles maiņa” Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 85., 95. un 96. punktā precizēja, ka pat laika ziņā ierobežota rīcība var veicināt ilgtermiņa kontroles maiņu, jo tā ir šī maiņa, nevis darījumi, kas to var veicināt, kam jābūt ilgtermiņa, lai varētu uzskatīt, ka pastāv koncentrācija.

145    Pretēji Altice apgalvojumiem, minētajā vērtējumā nav pieļauta tiesību kļūda. No vienas puses, no Regulas Nr. 139/2004 3. panta 1. punkta, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu jēdziena “[koncentrācijas] īstenošana” tvērumu šīs regulas 4. un 7. panta izpratnē, nepārprotami izriet, ka koncentrācijas īstenošana prasa “ilgtermiņa kontroles maiņu”. No otras puses, kā izriet no šīs sprieduma 137. un 138. punkta, jebkurš darījums, kas veicina ilgtermiņa kontroles maiņu mērķuzņēmumā, ir jāuzskata par vismaz daļēju koncentrācijas īstenošanu, kura ietilpst Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Citiem vārdiem, tā ir kontroles maiņa, kam jābūt ilgtermiņa, nevis darījumam, kas veicina tās īstenošanu, tādējādi darījumam var būt pagaidu raksturs.

146    Otrām kārtām, attiecībā uz tā jautājuma izvērtēšanu, vai pasākumi, kas nav nepieciešami kontroles maiņai un kas ir tikai papildu pasākumi, var veicināt koncentrācijas īstenošanu, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 98. un 99. punktā, kuri šajā pamatā netiek apstrīdēti, 2018. gada 31. maija sprieduma Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371) gaismā nosprieda, ka papildu un sagatavojošie pasākumi kā tādi nav izslēgti no Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta piemērošanas jomas. Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 99. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Tiesa nav ieviesusi nevienu kritēriju, lai noteiktu attiecīgā pasākuma iespējams papildu vai sagatavojošo raksturu. Turklāt tā pārsūdzētā sprieduma 102. un 103. punktā piebilda, ka Komisijas paziņojums, kas minēts šī sprieduma 129. punktā, neizsmeļošā veidā atsaucas uz kritēriju attiecībā uz mērķuzņēmuma vērtības aizsardzību un tas tātad neizslēdz iespēju, ka varētu tikt ņemti vērā citi kritēriji. Tomēr tā pārsūdzētā sprieduma 104. punktā norādīja, ka Altice nav iesniegusi pierādījumus, lai apliecinātu, ka šajā lietā pastāvēja risks, ka varētu tik apdraudēta PT Portugal komerciālā integritāte, vienlaicīgi atsaucoties uz Altice nākamo pamatu vērtējumu.

147    Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 109.–132. punktā izvērtējot jautājumu, vai – kā Komisija apstiprinājusi strīdīgajā lēmumā – pirms līguma noslēgšanas panāktās vienošanās veicināja koncentrācijas īstenošanu, Vispārējā tiesa it īpaši minētā sprieduma 117., 121., 130. un 131. punktā piemēroja to pašu kritēriju, kuru bija piemērojusi Komisija, lai noteiktu, vai šīs vienošanās bija vērstas tikai uz to, lai saglabātu mērķuzņēmuma vērtību, vai arī tās pārsniedza to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

148    Ar Altice argumentiem nevar pierādīt, ka, šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi tiesību kļūdu.

149    Pirmkārt, Altice argumentācija, atbilstoši kurai tikai pasākumi, kas nepieciešami ilgtermiņa kontroles maiņai, var ietilpt jēdzienā “īstenošana” šīs tiesību normas izpratnē, ir balstīta uz kļūdainu 2018. gada 31. maija sprieduma Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371) interpretāciju.

150    Šajā ziņā, pirmām kārtām, kā izriet no šī sprieduma 138. un 139. punkta, jebkāda koncentrācijas daļēja īstenošana ietilpst Regulas Nr. 139/2004 4. un 7. panta piemērošanas jomā un tas tā ir, lai nodrošinātu koncentrāciju kontrolei raksturīgo pazīmi, ka tā ir jāveic iepriekš.

151    Otrām kārtām, lietā, kurā pasludināts 2018. gada 31. maija spriedums Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371), Tiesai bija jānosaka, vai tas, ka viens no koncentrācijas darījuma dalībniekiem atkāpjas no nolīguma par sadarbību, kas tika noslēgts ar trešo personu šajā darījumā, veicināja koncentrācijas īstenošanu.

152    Tieši šādā kontekstā Tiesa 2018. gada 31. maija sprieduma Ernst & Young izpratnē (C‑633/16, EU:C:2018:371) 48. punktā atgādināja, ka Regulas Nr. 139/2004 20. apsvērumā ir paredzēts, ka par “vienu koncentrāciju” ir jāuzskata visi darījumi, kas ir cieši saistīti tādējādi, ka tie ir savstarpēji nosacīti vai izpaužas kā vairāku vērtspapīru darījumu sērija saprātīgi īsā laika periodā. Tomēr minētā sprieduma 49. punktā Tiesa piebilda – ja šādi darījumi, lai gan tie tiek veikti saistībā ar koncentrāciju, nav nepieciešami, lai radītu kontroles maiņu uzņēmumā, ko skar šī koncentrācija, Regulas Nr. 139/2004 7. pants uz tiem neattiecas. Šiem darījumiem, lai gan tie var būt koncentrāciju papildinoši un sagatavojoši, nav tiešas funkcionālas saiknes ar tās īstenošanu, tādējādi to īstenošana principā nevar apdraudēt koncentrāciju kontroles efektivitāti.

153    No tā izriet, ka Tiesa vērtējumā par to, vai pastāvēja viena koncentrācija, atsaucās uz jēdzienu “tieša funkcionāla saikne”, kā arī uz darījuma papildu vai sagatavojošo raksturu. Turpretī no 2018. gada 31. maija sprieduma Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371) nevar secināt, ka tikai darījums, kas nepieciešams ilgtermiņa kontroles maiņai, var veicināt koncentrācijas īstenošanu. Šāda interpretācija turklāt varētu nepamatoti mazināt Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta tvērumu un tādējādi apdraudēt koncentrāciju iepriekšējas kontroles lietderīgo iedarbību.

154    Otrkārt, attiecībā uz argumentiem par papildu ierobežojumiem, no vienas puses, ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo Altice un kā arī izriet no pārsūdzētā sprieduma 102. un 103. punktā izklāstītā – kā minēts šī sprieduma 146. punktā –, Vispārējā tiesa nekādi nav atzinusi kritēriju par mērķuzņēmuma vērtības samazināšanu kā vienīgo kritēriju, lai izvērtētu ierobežojuma papildu raksturu.

155    No otras puses, ciktāl Altice pamato argumentus ar pasaules mēroga praksi, tās argumentācija ir balstīta uz tīriem apgalvojumiem, kuri nav pamatoti. Tāpēc to nevar atbalstīt.

156    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, trešais pamats ir jānoraida kā pilnībā nepamatots.

 Par ceturto pamatu

–       Lietas dalībnieku argumenti

157    Ceturtajā apelācijas sūdzības pamatā Altice apstrīd pārsūdzētā sprieduma 91.–169. punktu, pamatojoties galvenokārt uz to, ka Vispārējā tiesa, interpretēdama jēdzienu “veto tiesības”, esot pieļāvusi tiesību kļūdu, un, pakārtoti, uz to, ka tā esot sagrozījusi SPA, interpretēdama to tādējādi, ka tas piešķīra “veto tiesības”. Šim pamatam ir divas daļas.

158    Ceturtā pamata pirmajā daļā Altice pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, interpretēdama jēdzienu “veto tiesības” pretēji Regulas Nr. 139/2004 3. panta 2. punktam, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, kā arī Konsolidētajam jurisdikcijas paziņojumam, esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

159    Regulas Nr. 139/2004 3. panta 2. punkta gaismā tā norāda, ka, pirms ar mērķuzņēmuma kapitāla vairākuma iegādāšanos tiek iegūta kontrole, nākamais pircējs var ar līgumu iegūt kontroli, izmantojot “veto tiesības”. Kā izriet no Konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma 18. un 54. punkta, šīs veto tiesības nozīmē pilnvaras bloķēt stratēģisku tirdzniecības lēmumu pieņemšanu pretēji otras puses gribai. Jēdzieni “veto tiesības” un “pilnvaras bloķēt” tāpēc ir jāinterpretē šauri, lai nodrošinātu, ka šī regula ir piemērojama vienīgi līgumiem, kas piešķir iespēju īstenot “izšķirošu” ietekmi.

160    Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 103.–133. punktā esot paplašinājusi jēdzienu “veto tiesības”, attiecinot to arī uz situācijām, kas nepiešķir šādas pilnvaras bloķēt stratēģiskus tirdzniecības lēmumus. Šādi rīkodamās, tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

161    Atbilstoši SPA 6.1. un 7.1. pantam Altice neesot bijušas pilnvaras uzlikt veto PT Portugal lēmumiem, jo tā nevarēja bloķēt PT Portugal stratēģisko lēmumu pieņemšanu un radīt strupceļa situāciju. Jebkurš PT Portugal vai Oi pieņemtais stratēģiskais lēmums, ar kuru ir pārkapātas pirms līguma noslēgšanas panāktās vienošanās, būtu spēkā un radītu vienīgi tiesības uz atlīdzību. Šādā kontekstā pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 126. punktā, tiesības saņemt iespējamo zaudējumu atlīdzību neesot veto tiesības.

162    Ceturtā pamata otrajā daļā, kas tika izvirzīta pakārtoti, Altice apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 109.–132. punktā esot sagrozījusi SPA, atzīdama, ka tajā paredzētās pirms līguma noslēgšanas panāktās vienošanās piešķīra Altice veto tiesības. Šī interpretācija esot acīmredzami pretrunā ne tikai SPA 6. panta formulējumam, bet arī tā 7. panta formulējumam, kura 1. punkta c) apakšpunktā ir skaidri paredzēts, ka atlīdzība “ir vienīgā kompensācija, ko pircējs var saņemt no pārdevēja, izņemot, ja pārdevējs rīkojies krāpnieciski”.

163    Tāpēc Altice, it īpaši replikas rakstā, uzskata, ka apstākli, ka PT Portugal bija ar to konsultējies septiņos gadījumos par noteiktiem jautājumiem, kas atrunāti SPA 6. pantā, nevar uzskatīt par “īstenošanu” Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta izpratnē, pretēji Komisijas vērtējumam, ko Vispārējā tiesa apstiprināja pārsūdzētā sprieduma 170.–215. punktā.

164    Komisija uz to atbild, ka šī sprieduma iepriekšējā punktā minētā argumentācija esot nepieļaujams apelācijas sūdzības tvēruma paplašinājums, jo tas ir novēlots, un ka šis pamats esot pilnībā nepamatots.

–       Tiesas vērtējums

165    Vispirms ir jāprecizē – lai arī šis pamats attiecībā uz Vispārējās tiesas izmantoto jēdzienu “veto tiesības” formāli ir vērsts pret vairākiem pārsūdzētā sprieduma punktiem, dažos no tiem ir tikai īsumā atspoguļoti Altice argumenti, taču citi šajā pamatā netiek konkrēti apstrīdēti. Vispārējās tiesas veiktā jēdziena “veto tiesības” interpretācija un tā piemērošana šajā lietā galvenokārt ir atspoguļota pārsūdzētā sprieduma 109.–133. punktā, lasot tos kopsakarā. Tāpēc Tiesas vērtējums ir jāattiecina uz šiem punktiem, kurus Altice apstrīd.

166    Šajos punktos Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka, pretēji Altice argumentiem, pirms līguma noslēgšanas panāktās vienošanās piešķīra tai iespēju īstenot izšķirošu ietekmi uz PT Portugal. Vispārēja tiesa uzskata, ka SPA 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kas minēts šī sprieduma 109. punktā, piešķīra Altice no SPA parakstīšanas dienas iespēju īstenot uz PT Portugal kontroli, nosakot Oi pienākumu saņemt Altice rakstveida piekrišanu, lai noslēgtu, izbeigtu vai grozītu dažādus līgumus, un tādējādi sniedzot tai iespēju noteikt PT Portugal tirdzniecības politiku un bloķēt virkni lēmumu, pat ja nav pierādīts, ka šāda iespēja ir nepieciešama, lai saglabātu PT Portugal vērtību. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Altice tādējādi bija veto tiesības attiecībā uz noteiktiem PT Portugal lēmumiem, ko apstiprinot tas, ka gadījumā, ja Oi neievēroja šo pienākumu, Altice bija tiesības saņemt atlīdzību.

167    Šajā ziņā ir jāatgādina – kā izriet no šī sprieduma 137.–139. punkta –, ka koncentrācijas īstenošana Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta izpratnē notiek, tiklīdz koncentrācijas dalībnieki īsteno darījumus, kas rada ilgtermiņa kontroles maiņu mērķuzņēmumā. Jebkura koncentrācijas daļēja īstenošana ietilpst šo tiesību normu piemērošanas jomā.

168    Šādā kontekstā atbilstoši šīs regulas 3. panta 2. punkta b) apakšpunktam kontrole izriet no tiesībām, līgumiem vai citiem līdzekļiem, kas dod iespēju izšķiroši ietekmēt uzņēmuma darbību, it īpaši no tiesībām vai līgumiem, kas rada izšķirošu ietekmi uz uzņēmuma sastāvu, balsošanu vai uzņēmuma izpildvaras lēmumiem.

169    Šajā gadījumā Altice neapstrīd to, ka atbilstoši pārsūdzētā sprieduma 109. punktā citētā SPA 6. panta 1. punktā ietvertajam noteikumam liela daļa lēmumu ne tikai attiecībā uz PT Portugal darbībām un tirdzniecības stratēģiju, bet arī tā vadības struktūru varēja tikt pieņemti tikai ar Altice rakstveida piekrišanu. Altice arī neapstrīd to, ka atbilstoši SPA 7. panta 1. punktam Oi bija pienākums atlīdzināt iespējamos zaudējumus, kas bija radušies šī noteikuma neievērošanas dēļ.

170    Pirmkārt, tātad šķiet, ka, no vienas puses, SPA ir paredzēts līgumisks pienākums Oi lūgt Altice rakstveida piekrišanu par šiem lēmumiem un, no otras puses, šī pienākuma [neizpilde] ir saistīta ar līgumsodu, proti, tiesībām uz atlīdzību. Šādos apstākļos un ciktāl Vispārējā tiesa atzina, ka šī iespēja pārsniedza to, kas nepieciešams, lai aizsargātu PT Portugal vērtību, Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, nosprieda, ka SPA piešķīra Altice iespēju īstenot izšķirošu ietekmi uz PT Portugal darbību.

171    Šajā ziņā nevar atbalstīt Altice argumentāciju, atbilstoši kurai tikai iespēja vien traucēt mērķuzņēmumam pieņemt likumīgus lēmumus varētu atspoguļot veto tiesību esamību un tādējādi pierādīt izšķirošas ietekmes uz šo sabiedrību īstenošanu. Ciktāl šī argumentācija ir balstīta uz Konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma 18. un 54. punktu, ir jānorāda, ka šie punkti attiecas uz “kopīgu kontroli” un “vienpersonīgu kontroli” un tādēļ tiem nav nozīmes šajā lietā. Turklāt nekas neļauj secināt, ka Regulas Nr. 139/2004 3. panta 2. punkta b) apakšpunktā būtu prasīts šāds nosacījums.

172    Otrkārt, attiecībā uz pakārtoti izvirzīto apgalvojumu par SPA sagrozīšanu ir jānorāda, ka Altice ar šo apgalvojumu faktiski apstrīd šī sprieduma 169. punktā minēto līguma noteikumu juridisko kvalifikāciju, atkārtodama savu nostāju, ka “veto tiesības” nepastāvot tādā gadījumā, kurā daži lēmumi ir vienkārši pakļauti iepriekšējas atļaujas saņemšanai, pretējā gadījumā paredzot par to atlīdzību. Šī argumentācija nav pārliecinoša to pašu iemeslu dēļ kā tie, kas norādīti šī sprieduma 170. un 171. punktā.

173    Treškārt, tā kā šī sprieduma 163. punktā īsumā izklāstītā Altice argumentācija tikai paplašina argumentus, kas jau tika izvērtēti un noraidīti šī sprieduma 167.–171. punktā, tā ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ kā tie, kas minēti šajos punktos, un nav nepieciešams izvērtēt tās pieņemamību, ko apšauba Komisija.

174    No tā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida pilnībā kā nepamatots.

 Par piekto pamatu

–       Lietas dalībnieku argumenti

175    Piektajā apelācijas sūdzības pamatā Altice apstrīd Vispārējās tiesas secinājumu, atbilstoši kuram informācijas apmaiņa esot pielīdzināma koncentrācijas “īstenošanai” Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta izpratnē. Šim pamatam ir divas daļas.

176    Piektā pamata pirmajā daļā Altice apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 227. un 235. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi strīdīgo lēmumu. Vispārējā tiesa šajos punktos norādīja, ka Komisija šajā lēmumā esot atzinusi, ka informācijas apmaiņa tikai ““palīdzēja” pierādīt, ka Altice īstenoja izšķirošu ietekmi uz dažiem PT Portugal darbības aspektiem”. Minētajā lēmumā, it īpaši tā 470, 479. un 482. apsvērumā un 4.2.2. iedaļā, esot skaidri norādīts, ka informācijas apmaiņa pati par sevi bija koncentrācijas īstenošana.

177    Piektā pamata otrajā daļā Altice apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 239. punktā esot pārkāpusi Regulas Nr. 139/2004 1. pantu, Padomes Regulu (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102]. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), kā arī LESD 101. pantu, atzīdama, ka informācijas apmaiņa tika veikta, pārkāpjot Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.

178    Būtībā Altice pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot paplašinājusi pēdējo minēto tiesību normu piemērošanas jomu, iekļaujot tajā informācijas apmaiņu, kas var ietilpt LESD 101. panta un Regulas Nr. 1/2003 piemērošanas jomā. Šādi rīkodamās, tā neesot ievērojusi 2018. gada 31. maija spriedumu Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371, 57. un 59. punkts). Nošķirot informācijas apmaiņu, kas veikta koncentrācijas laikā, no informācijas apmaiņas pēc koncentrācijas, Vispārējā tiesa esot nonākusi pie neracionāla rezultāta tādā izpratnē, ka uz šo apmaiņu attiecas Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, ja tā tiek veikta situācijā, kas rada koncentrāciju, taču informācijas apmaiņa pārvēršas par LESD 101. panta pārkāpumu, ja galu galā kontroles maiņa nenotiek.

179    Turklāt Vispārējā tiesa neesot paskaidrojusi, kādā veidā informācijas apmaiņa bija “nepieciešama, lai panāktu kontroles maiņu” ilgtermiņā, vai kādā veidā tai ir “tieša saikne ar [koncentrācijas] īstenošanu”, kas esot notikusi tikai ar PT Portugal akciju iegādi. Tāpēc uz informācijas apmaiņu neattiecoties Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkts.

180    Komisija uzskata, ka šis pamats nav pamatots.

–       Tiesas vērtējums

181    Pirmkārt, argumenti par strīdīgā lēmuma sagrozīšanu esot balstīti uz šī lēmuma kļūdainu un nepilnīgu interpretāciju.

182    Ir skaidrs, ka Komisija strīdīgajā lēmumā ir lietojusi neviennozīmīgu formulējumu, it īpaši tā 470. apsvērumā, kurā ir minēts viens vienīgs novērtējums, vai arī 479. un 482. apsvērumā, kuros rezumēti izdarītie konstatējumi. Taču šīs rindkopas ir jāskata strīdīgā lēmuma vispārējā kontekstā. No minētā lēmuma 448., 473., 477. un 478. apsvēruma viennozīmīgi izriet, ka Komisija informācijas apmaiņu ņēma vērā tikai kā elementu, kas palīdz pierādīt, ka Altice īstenoja izšķirošu ietekmi uz PT Portugal.

183    Tāpēc Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 227. un 235. punktā, nesagrozot strīdīgo lēmumu, norādīja, ka Komisija šajā pašā lēmumā bija atzinusi, ka šī apmaiņa “palīdzēja” pierādīt, ka Altice īstenoja šādu ietekmi.

184    Otrkārt, attiecībā uz argumentiem par koncentrāciju kontroles un pretmonopola tiesību attiecīgajām piemērošanas jomām ir jāatgādina, kā izriet no Regulas Nr. 139/2004 21. panta 1. punkta, ka tas ir piemērojams tikai koncentrācijām, kā tās definētas šīs regulas 3. pantā, kurām principā nav piemērojama Regula Nr. 1/2003. Savukārt Regula Nr. 1/2003 ir piemērojama uzņēmumu rīcībai, kura nav kvalificējama kā koncentrācija Regulas Nr. 139/2004 izpratnē, bet tomēr var radīt uzņēmumu savstarpēju koordināciju, kas ir pretrunā LESD 101. pantam, un uz kuru šī iemesla dēļ attiecas Komisijas un valstu konkurences uzraudzības iestāžu kontrole (spriedums, 2017. gada 7. septembris, Austria Asphalt, C‑248/16, EU:C:2017:643, 32. un 33. punkts, kā arī 2018. gada 31. maijs, Ernst & Young, C‑633/16, EU:C:2018:371, 56. un 57. punkts).

185    Tāpēc, tā kā – kā konstatējusi Komisija un Vispārējā tiesa –, ir pierādīts, ka informācijas apmaiņa veicināja koncentrācijas īstenošanu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 239. punktā pamatoti nosprieda, ka informācijas apmaiņa ietilpst Regulas Nr. 139/2004 piemērošanas jomā.

186    Treškārt, argumenti attiecībā uz to, ka nav nepieciešama informācijas apmaiņa, lai notiktu kontroles maiņa, vai tieša saikne starp tām, ir jānoraida tādu pašu iemeslu dēļ kā tie, kuru dēļ tika noraidīts trešais pamats.

187    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piektais pamats ir jānoraida pilnībā kā nepamatots.

 Par sesto pamatu

188    Sestajā apelācijas sūdzības pamatā Altice būtībā apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu attiecībā uz naudas sodiem, kas Altice tika uzlikti ar strīdīgo lēmumu. Šim pamatam ir četras daļas, un tā otrā un trešā daļa daļēji pārklājas un tātad ir jāizvērtē kopā.

 Par sestā pamata pirmo daļu

–       Lietas dalībnieku argumenti

189    Sestā pamata pirmajā daļā Altice apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 155. un 279.–296. punktā esot pieļauta tiesību kļūda, jo tajos ir kļūdaini apstiprināts, ka Altice esot rīkojusies vismaz nolaidīgi, kad tā pārkāpa Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.

190    Altice uzskata – judikatūrā, kas attiecas uz jēdzienu “nolaidība”, pastāv skaidra korelācija starp tiesību normas, kas nosaka aizliegumu, paredzamības pakāpi un pārkāpēja atbildību.

191    Pirmām kārtam, tā esot pirmā reize, kad Komisija strīdīgajā lēmumā konstatēja, ka – neraugoties uz to, ka netika nodotas mērķuzņēmuma akcijas – koncentrācija tika īstenota, pirmkārt, tādēļ, ka pirms līguma noslēgšanas tika panāktas vienošanās, kas turklāt ietilpa uzņēmuma parastajā darbībā, un, otrkārt, tādēļ, ka laikposmā starp SPA parakstīšanu un darījuma īstenošanu notika apmaiņa ar informāciju.

192    Otrām kārtām, kā Tiesa esot atzinusi 2018. gada 31. maija sprieduma Ernst & Young (C‑633/16, EU:C:2018:371) 38. un 39. punktā, koncentrācijas “īstenošanas” aizlieguma Regulas Nr. 139/2004 7. panta izpratnē precīzajam tvērumam trūkstot skaidrības. Turklāt pirms šī sprieduma Vispārējā tiesa to esot interpretējusi tādējādi, ka tā nozīmē “pilnīgu koncentrācijas īstenošanu”.

193    Treškārt, Altice esot informējusi Komisiju par darījumu pat pirms SPA parakstīšanas un izteikusi saistību priekšlikumu, lai novērstu jebkādas iespējamās bažas, ko rada šis darījums.

194    Komisija apstrīd visu šo argumentu pamatotību.

–       Tiesas vērtējums

195    Atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punktam Komisija var uzlikt naudas sodus tikai par pārkāpumiem, kas ir pieļauti “tīši vai nolaidības dēļ”.

196    Šis nosacījums ir izpildīts, ja attiecīgais uzņēmums nevar nezināt savas rīcības pret konkurenci vērsto raksturu, neatkarīgi no tā, vai tas zināja vai nezināja par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu (pēc analoģijas skat. spriedumus 2013. gada 18. jūnijs, Schenker & Co. u.c., C‑681/11, EU:C:2013:404, 37. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 156. punkts).

197    Pirmkārt, pretēji Altice apgalvojumiem un kā Vispārējā tiesa pamatoti nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 292. un 293. punktā, apstāklis, ka brīdī, kad tiek izdarīts pārkāpums, Komisijai un Savienības tiesām vēl nav bijusi iespēja lemt tieši par konkrētām aplūkotajām darbībām, kā tāds neizslēdz to, ka uzņēmumam attiecīgajā gadījumā ir jāsagaida, ka tā darbība var tikt atzīta par nesaderīgu ar Savienības tiesību konkurences noteikumiem. Šāds apstāklis nevar atbrīvot attiecīgo uzņēmumu no tā atbildības (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2012. gada 6. decembris, AstraZeneca/Komisija, C‑457/10 P, EU:C:2012:770, 164. punkts, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 43. punkts).

198    Tāpat arī, otrkārt, Altice nevar pamatoties uz apgalvoto Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta noteikumu skaidrības neesamību. Ja pastāv šaubas pa šāda veida tiesību normas interpretāciju, no rūpīga uzņēmuma var tik sagaidīts, ka tas konsultēsies ar Komisiju, lai nodrošinātu savas rīcības tiesiskumu, kā Vispārējā tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 155. un 294. punktā. Tas tā vēl jo vairāk šajā lietā ir tādēļ – kā izriet no Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 287. punktā veiktā faktu vērtējuma –, ka Tiesai nav jāpārbauda, kas turklāt netiek apstrīdēts, ka Altice patiesi zināja par to, ka tās rīcība nav saderīga ar Regulu Nr. 139/2004.

199    Treškārt, ar argumentu attiecībā uz informāciju, kas sniegta pirms SPA parakstīšanas un saistību priekšlikuma, Tiesa faktiski tiek aicināta no jauna izvērtēt faktu jautājumu, vai Altice ir rīkojusies nolaidības dēļ. Šāds arguments tātad apelācijas tiesvedības stadijā nav pieņemams.

200    No iepriekš minētā izriet, ka sestā pamata pirmā daļa ir pilnībā jānoraida.

 Par sestā pamata otro un trešo daļu

–       Lietas dalībnieku argumenti

201    Sestā pamata otrajā daļā Altice apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 297.–362. punktā esot pieļauta tiesību kļūda un pārkāpts LESD 296. pants, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkts, jo Vispārējā tiesa minētajos punktos secināja, ka strīdīgais lēmums bija pietiekami pamatots, lai attiecīgi par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu uzliktu divus atsevišķus un kumulatīvus naudas sodus, kuru katra apmērs bija 62 250 000 EUR.

202    Esot juridiski kļūdaini un pretrunīgi uzskatīt, ka, no vienas puses, Komisija var uzlikt atsevišķus naudas sodus, pamatojoties uz to, ka, iespējams, ir izdarīti divi atsevišķi pārkāpumi, un, no otras puses, tajā pat laikā pieļaujot, ka Komisija abus naudas sodus izvērtē kopā, jo pārmestā rīcībā ir viena un tā pati. No tā izriet, ka, nosakot katra uzliktā naudas soda apmēru, netika norādīts pamatojums, ko Vispārējai tiesai esot vajadzējis konstatēt.

203    Pārsūdzētā sprieduma 317. un 324. punktā neesot paskaidrots, kāpēc divu identisku naudas sodu uzlikšana par, iespējams, atsevišķiem pārkāpumiem ir samērīga, ņemot vērā Regulas Nr. 139/2004 14. panta 3. punktā minētos kritērijus.

204    Sestā pamata trešajā daļā Altice apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 320.–324. punktā nospriezdama, ka atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 14. panta 3. punktam var uzlikt divus identiska apmēra atsevišķus naudas sodus par diviem, iespējams, autonomiem pārkāpumiem, kuriem ir atšķirīgs raksturs, smagums un ilgums.

205    Pat pieņemot, quod non, ka Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā ir noteikti divi atsevišķi pienākumi, būtu jākonstatē, ka pirmajā tiesību normā minētā pārkāpuma raksturs un smagums ir mazāk nopietns nekā otrajā tiesību normā minētā pārkāpuma raksturs un smagums. Pirmajā esot paredzēts viens vienīgs procesuāls pienākums, kura neizpilde nozīmētu tūlītēju pārkāpumu, taču otrā tiesību norma esot plašāka un ietverot divus pienākumus, tostarp būtisko apturēšanas pienākumu, kura pārkāpums būtu turpināts. Šo atšķirību arī atspoguļojot noilguma termiņi, kas piemērojami abiem pārkāpumiem.

206    Attiecībā uz pārkāpumu ilgumu, attiecīgi tūlītēja pārkāpuma (viena diena) un turpināta (četri mēneši un vienpadsmit dienas, proti, 137. dienas), Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 324. un 343. punktā esot apstiprinājusi, ka tos nekādi nevar salīdzināt. Šis secinājums tomēr neesot pietiekami pamatots un turklāt tajā esot pieļauta tiesību kļūda, jo to nevar pamatot ar nevienu Regulas Nr. 139/2004 tiesību normu.

207    Ņemot vērā atšķirību ilgumā, Altice uzskata – pat pieņemot, ka naudas sods 62 250 000 EUR būtu samērīgs ar Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta pārkāpumu, ko tā apstrīd, – naudas sodam, kas ir samērīgs ar šīs regulas 4. panta 1. punkta pārkāpumu, nevajadzētu pārsniegt 450 000 EUR.

208    Komisija norāda, ka otrā daļa nav pieņemama, jo Altice nav pietiekami detalizēti izklāstījusi savu argumentāciju.

209    Katrā ziņā arī šī daļa esot nepamatota. Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 317. un 324. punktā esot skaidri un nepārprotami paskaidrojusi, kā Komisija atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 14. panta 3. punktam bija ņēmusi vērā katra no abiem pārkāpumiem raksturu, smagumu un ilgumu. Otrkārt, lietā, kurā tika pasludināts 2020. gada 4. marta spriedums Harvest/Komisija (C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 98.–111. punkts), Komisija jau bija uzlikusi divus atsevišķus naudas sodus par attiecīgi Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumiem un izvērtējusi naudas sodus kopsakarā. Nedz Vispārējā tiesa, nedz Tiesa neiebilda par naudas sodu kopīgu vērtējumu. Katrā ziņā, lai arī šajā lietā vairāki strīdīgā lēmuma pamatojumi ir kopīgi abiem naudas sodiem, dažos pamatojumos šie naudas sodi ir nošķirti.

210    Attiecībā uz trešo daļu Komisija uzskata, ka tā nav pamatota.

211    Pirmkārt, Tiesa 2020. gada 4. marta spriedumā Harvest/Komisija (C‑10/18 P, EU:C:2020:149) jau esot pieļāvusi, ka Regula Nr. 139/2004 pati par sevi neliedz uzlikt identiskus naudas sodus gan par šīs regulas 4. panta 1. punkta, gan 7. panta 1. punkta pārkāpumu.

212    Otrkārt, šīs tiesību normas esot arī Savienības koncentrāciju ex ante kontroles sistēmas pamata pīlāri. Minēto tiesību normu pārkāpumi esot jāuzskata par tādiem, kas pēc to rakstura ir vienāda smaguma, jo par tiem var uzlikt naudas sodus ar vienādu maksimālo summu atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktam un likumdevējs vienu no tiem nav kvalificējis kā smagāku.

213    Treškārt, Komisija uzskata – Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 322. un 324.–343. punktā esot pietiekami pamatojusi konstatējumu, ka abu pārkāpumu ilgums, tā kā viens ir tūlītējs pārkāpums un otrs – turpināts, nav salīdzināmi.

214    Ceturtkārt, Altice aprēķinātais naudas sods 450 000 EUR apmērā par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpumu esot balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka šis pārkāpums ilga vienu dienu. Tā kā šim pārkāpumam nav “ilguma” un pēc sava raksturs tas ir tik pat smags kā šīs regulas 7. panta 1. punkta pārkāpums, šāda apmēra naudas sods pietiekami neatspoguļo pārkāpuma raksturu un smagumu un tam nav pietiekami atturošas iedarbības.

–       Tiesas vērtējums

215    Attiecībā uz sestā pamata otrās daļas pieņemamību ir jākonstatē – lai arī argumentācija, kas izvirzīta šīs daļas pamatojumam, ir kodolīga, tā tomēr skaidri izriet no Altice procesuālajiem rakstiem un tā ir acīmredzami ļāvusi Komisijai uz to atbildēt pēc būtības. Tātad ir jānoraida Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību.

216    Pēc būtības ir jānorāda, ka sestā pamata otrajā un trešajā daļā Altice galvenokārt apstrīd pārsūdzētā sprieduma 314.–325. punktu. Tās argumenti attiecas, pirmkārt, uz Vispārējās tiesas vērtējumu par Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu, kad tā ar vienu lēmumu uzliek divus naudas sodus par attiecīgi Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu, un, otrkārt, uz Komisijas iespēju noteikt vienādu abu naudas sodu apmēru. Tā kā šie abi ir atsevišķi jautājumi, tie ir jāaplūko secīgi.

217    Pirmām kārtām, attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu, uz ko ir atsauce otrajā un trešajā daļā, ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai LESD 296. pantā prasītais pamatojums Savienības iestāžu aktiem ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam un tajā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu veikt savu pārbaudi. Pamatojuma norādīšanas prasība ir izvērtējama, ņemot vērā visus attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 63. punkts, kā arī 2016. gada 10. marts HeidelbergCement/Komisija, C‑247/14 P, EU:C:2016:149, 16. punkts).

218    It īpaši attiecībā uz tāda lēmuma pamatojumu, ar ko uzliek naudas sodu par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jānorāda, kā tas jau ir atgādināts šī sprieduma 70. punktā, ka šīs regulas 14. panta 3. punktā ir noteikts, ka Komisijai, lai uzliktu naudas sodu, ir jāņem vērā pārkāpuma raksturs, smagums un ilgums.

219    Turklāt, tā kā nav vadlīniju, kurās būtu paredzēta aprēķina metode, kas piemērojama naudas sodu atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 14. pantam noteikšanai, ir jākonstatē, ka Komisija ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, ja tā skaidri un nepārprotami ir minējusi vērā ņemtos faktorus, un tai nav pienākuma detalizēti norādīt skaitliskus datus saistībā ar naudas soda aprēķināšanas veidu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

220    Ņemot vērā šos atgādinājumus, šķiet, ka, pretēji Altice apgalvojumiem, nekas principā neliedz Komisijai paralēli izvērtēt naudas sodus, ko tā uzliek attiecīgi par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu, tādā izpratnē, ka tā vienlaicīgi pieņem lēmumu par abu naudas sodu raksturu, smagumu un ilgumu. Tomēr Komisijai šajā ziņā pietiekami skaidri ir jānorāda iemelsi, kas pamato par minēto tiesību normu pārkāpumu uzliktos naudas sodus, ņemot vērā konstatēto pārkāpumu attiecīgo raksturu, smagumu un ilgumu.

221    Šajā gadījumā ir skaidrs – kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 319.–323. punktā –, ka Komisija strīdīgā lēmuma 568.–599. apsvērumā ir detalizēti atspoguļojusi vērtējumu attiecībā uz Altice izdarīto pārkāpumu raksturu, smagumu un ilgumu un tādējādi arī elementus, kas tika ņemti vērā, lai noteiktu naudas sodu apmēru. Ņemot vērā visus šos atgādinātos apstākļus, kā izriet no šī lēmuma 621. apsvēruma, Komisija katru no abiem minētajiem naudas sodiem noteica 62 250 000 EUR apmērā.

222    Tomēr no strīdīgā lēmuma pamatojuma arī izriet – lai gan Komisija atzina, ka abiem pārkāpumiem ir identisks rakstus un smagums, tā tomēr norādīja, ka to ilgums atšķiras, jo viens bija tūlītējs pārkāpums, bet otrs – turpināts. Jākonstatē, ka Komisija nekādi nav paskaidrojusi iemelsu, kādēļ, neraugoties uz šo atšķirību, abiem naudas sodiem bija jānosaka vienāds apmērs. Citiem vārdiem, tā nav paskaidrojusi iemelsu, kādēļ minētā atšķirība, kas turklāt bija būtiska, nevarēja pamatot atšķirīgu apmēru abiem naudas sodiem.

223    Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 324. punktā nevarēja vienīgi noraidīt argumentu attiecībā uz to, ka strīdīgajā lēmumā nav pietiekami pamatots naudas sodu apmēra identiskais raksturs, lai gan attiecīgajiem pārkāpumiem bija atšķirīgs ilgums, balstīdamās uz pamatojumu, ka “ir loģiski, ka nevar salīdzināt turpināta pārkāpuma un tūlītēja pārkāpuma ilgumu, jo pēdējam minētajam nav “ilguma””, pirms tā pārsūdzētā sprieduma 325. punktā noraidīja argumentāciju attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

224    Tātad Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidīdama iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

225    Attiecībā uz Komisijas atbildē izteikto argumentu, ka lietā, kurā taisīts 2020. gada 4. marta spriedums Marine Harvest/Komisija (C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 98.–111. punkts), Tiesa esot apstiprinājusi pamatojumu, kas ir analogs strīdīgā lēmuma pamatojumam, pietiek norādīt, ka minētajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija izvirzījusi nevienu pamatu, lai apstrīdētu Vispārējās tiesas vērtējumu attiecībā uz naudas soda aprēķinu, tādējādi, ka ne aprēķins, ne iemesli, kas to pamatoja, nebija Tiesā iesniegtās apelācijas sūdzības priekšmets. It īpaši, kā izriet no minētā sprieduma 85. punkta, pamats par naudas sodu samērīgumu Tiesā netika iesniegts pamatoti.

226    Otrām kārtām, attiecībā uz argumentiem, lai konstatētu pašu Komisijas iespēju par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta pārkāpumu uzlikt divus identiska apmēra naudas sodus, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 320.–324. punktā nelēma konkrēti par šo jautājumu. Šis jautājums attiecas uz strīdīgā lēmuma pamatotību, taču minētais 320.–324. punkts attiecas uz šī lēmuma pamatojumu, it īpaši iemesliem, balstoties uz kuriem tika noteikts uzlikto naudas sodu apmērs.

227    Katrā ziņā šī argumentācija nav pamatota, jo šo naudas sodu apmēra vērtējums ietilpst vērtējumā, kas jāveic, ņemot vērā katras lietas apstākļus, ievērojot Regulas Nr. 139/2004 14. panta 3. punktā paredzētos smaguma, rakstura un ilguma kritērijus. Tātad nevar vispārīgi apgalvot, ka ar vienu lēmumu uzliktajiem naudas sodiem par šīs regulas 4. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta vienlaicīgiem pārkāpumiem nekad nedrīkst būt identisks apmērs.

228    Tomēr ir arī nepieciešams, lai katras lietas īpašajos apstākļos vienāda apmēra naudas sodu uzlikšana par šādiem pārkāpumiem būtu pamatota, ņemot vērā Komisijas izklāstītos iemeslus.

229    Ir jānorāda, ka Altice Vispārējā tiesā konkrēti apalvoja, ka Komisija nevarēja uzlikt vienāda apmēra naudas sodus par dažāda ilguma pārkāpumiem. Šajā ziņā ar apstākli vien – pieņemot, ka tas tā ir –, ka tūlītēju pārkāpumu un turpinātu pārkāpumu nevar salīdzināt, ņemot vērā to ilgumu, nevar atbildēt uz šo argumentāciju. No Altice argumentiem izriet, ka Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā pienākuma paziņot pārkāpuma tūlītējo raksturu, uzliktais naudas sods bija samērīgs. Taču Vispārējā tiesa neveica šo vērtējumu, jo tā pārsūdzētā sprieduma 343. punktā tikai atsaucās uz abu pārkāpumu nesalīdzināmo raksturu.

230    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, setā pamata otrā un trešā daļa ir pieņemama.

 Par sestā pamata ceturto daļu

231    Sestā pamata ceturtajā daļā Altice pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot nodrošinājusi, ka tai ar vienu lēmumu uzliktie naudas sodi par vieniem un tiem pašiem faktiem ir samērīgi, tādējādi neievērodama judikatūru, kas izriet no 2019. gada 3. aprīļa sprieduma Powszechny Zakład Ubezpieczeń na Życie (C‑617/17, EU:C:2019:283) 39. punkta. Tā uzskata, ka šie divi naudas sodi, pat pēc tam, kad Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, bija samazinājusi naudas sodu, kas tika uzlikts par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpumu, ir tik pārmērīgi, ka tie ir uzskatāmi par nesamērīgiem.

232    Šajā ziņā – tā kā šī sprieduma 230. punktā tika nospriests, ka Vispārējā tiesa, pārbaudīdama sodu, ko Komisija bija uzlikusi par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpumu, ir pieļāvusi tiesību kļūdas – kļūdas, kas varēja ietekmēt to, kā minētā tiesa īsteno savu neierobežoto kompetenci, par šo sestā pamata daļu vairs nav jālemj.

233    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, sestā pamata otrā un trešā daļa ir pieņemama, bet pārējā daļā pamats ir jānoraida.

234    Tāpēc pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ciktāl tā rezolutīvās daļas 2. punktā tika noraidīta prasība atcelt strīdīgā lēmuma 4. pantu un rezolutīvās daļas 1. punktā noteikts jauns naudas soda, kas tika uzlikts ar minēto tiesību normu, apmērs.

 Par prasību Vispārējā tiesā

235    Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var pieņemt galīgo spriedumu šajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

236    Tā tas ir šajā lietā, jo Tiesas rīcībā ir visa vajadzīgā informācija, lai lemtu par prasību.

237    Vispirms attiecībā uz Tiesas pārbaudes apjomu ir jānorāda – kā izriet no šī sprieduma 234. punkta –, ka pārsūdzētais spriedums tiek atcelts tikai tiktāl, ciktāl tā rezolutīvās daļas 2. punktā tika noraidīta prasība atcelt strīdīgā lēmuma 4. pantu un rezolutīvās daļas 1. punktā noteikts jauns naudas soda, kas uzlikts ar šo tiesību normu, apmērs. Tādējādi Tiesai strīds ir jāizskata tikai tiktāl, cik tas attiecas uz prasību atcelt strīdīgā lēmuma 4. pantu un prasību samazināt tā naudas soda apmēru, kas tika uzlikts par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 18. marts, Pometon/Komisija, C‑440/19 P, EU:C:2021:214, 157. punkts).

238    Pirmkārt, attiecībā uz prasību atcelt strīdīgā lēmuma 4. pantu no šī sprieduma 221. un 222. punktā minētajiem iemesliem izriet, ka šis lēmums nav pietiekami pamatos, ciktāl tas attiecas uz tā naudas soda apmēru, kas tika uzlikts par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpumu.

239    Tāpēc ir jāapmierina prasība atcelt strīdīgā lēmuma 4. pantu.

240    Otrkārt, šādos apstākļos Tiesai atbilstoši LESD 261. pantā un Regulas Nr. 139/2004 16. pantā atzītajai neierobežotajai kompetencei ir jālemj par naudas soda apmēru, kas Altice jāmaksā par strīdīgā lēmuma 2. pantā konstatēto pārkāpumu, proti, Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpumu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 73. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 87. punkts).

241    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa, tai pašai galīgi lemjot par strīdu saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otro teikumu, ir tiesīga, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un tāpēc atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 88. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

242    Kā izriet no šī sprieduma 70. punkta, atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punkta a) apakšpunktam un 3. punktam par šīs regulas 4. panta 1. punkta pārkāpumu var uzlikt naudas sodu, kura apmērs noteikts robežās, kas nepārsniedz 10 % no uzņēmuma kopējā apgrozījuma, ņemot vērā pārkāpuma raksturu, smagumu un ilgumu.

243    Šajā gadījumā, pirmām kārtām, Tiesa pieņem strīdīgā lēmuma 577. apsvērumā ietverto Komisijas vērtējumu, atbilstoši kuram Altice izdarītais Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpums pēc rakstura ir smags.

244    Otrām kārtām, attiecībā uz šī pārkāpuma smagumu, ņemot vērā šī sprieduma 195. –200. punktu, ir pierādīts, ka tas tika izdarīts vismaz nolaidības dēļ. Turklāt atbilstoši strīdīgā lēmuma 587.–593. apsvērumā ietvertajam vērtējumam ir skaidrs, ka Tiesa pieņem arī to, ka aplūkotais darījums radīja nopietnas šaubas par tā saderību ar iekšējo tirgu. Tomēr ir jāņem vērā fakts, ko Vispārējā tiesa uzsvērusi pārsūdzētā sprieduma 364.–367. punktā, ka Altice pati pēc savas iniciatīvas bija informējusi Komisiju par koncentrāciju laicīgi pirms SPA parakstīšanas un nosūtījusi šai iestādei lūgumu norīkot darba grupu, kas būtu atbildīga par tās lietas izskatīšanu, trīs dienas pēc minētās parakstīšanas.

245    Trešām kārtām, attiecībā uz Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpuma ilgumu ir jāatgādina, ka tas ir tūlītējs pārkāpums (spriedums, 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 115. punkts), un tas šajā lietā nav apstrīdēts.

246    Šādos apstākļos būs veikts taisnīgs šīs lietas visu apstākļu vērtējums, nosakot Altice par Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta pārkāpumu, kas konstatēts strīdīgā lēmuma 2. pantā, uzliktā naudas soda apmēru 52 912 500 EUR. Šāds apmērs šķiet samērīgs, ņemot vērā pārkāpuma raksturu, smagumu un ilgumu, un vienlaicīgi tas ir pietiekami atturošs.

247    Pretēji Altice argumentiem, pat ja tas tiek pieskaitīts par Regulas Nr. 139/2004 7. panta 1. punkta pārkāpumu uzliktajam sodam, tas joprojām ir samērīgs. Ņemot vērā Vispārējās tiesas veiktos konstatējumus pārsūdzētā sprieduma 340. punktā, kuri Tiesā netika apšaubīti, un tā kā Altice nav atsaukusies un jebkādiem jauniem datiem, ir jānorāda, ka abi naudas sodi kopā nepārsniedz 0,5 % no Altice apgrozījuma 2017. gadā.

248    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Altice par strīdīgā lēmuma 2. pantā konstatēto pārkāpumu uzliktā naudas soda apmērs jānosaka 52 912 500 EUR.

 Par tiesāšanās izdevumiem

249    Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

250    Šī reglamenta 138. panta 1. punktā, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši minētā reglamenta 138. panta 3. punktam, kas arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā saskaņā ar 184. panta 1. punktu, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, tie sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

251    Tā kā šajā lietā ir apmierināts tikai viens no sešiem apelācijas sūdzības pamatiem un viens no pieciem atcelšanas prasības pamatiem un turklāt tikai daļēji, ir jānospriež, ka Altice atlīdzina savus, kā arī sedz piecas sestās daļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem šajās abās tiesvedībās.

252    Atbilstoši šī paša reglamenta 184. panta 4. punktam personai, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un kas pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, var piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā tikai tad, ja tā ir piedalījusies tiesvedības Tiesā rakstveida vai mutvārdu daļā. Ja persona, kas iestājusies lietā, piedalās tiesvedībā, Tiesa var nolemt, ka tā sedz savus tiesāšanās izdevumus pati. Tā kā Padome – persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē –, piedalījās tiesvedības Tiesā rakstveida daļā, ir jālemj, ka tā sedz savus tiesāšanās izdevumus gan apelācijas tiesvedībā, gan tiesvedībā pirmajā instancē.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 22. septembra sprieduma Altice Europe/Komisija (T‑425/18, EU:T:2021:607) rezolutīvās daļas 1. punktu.

2)      Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 22. septembra sprieduma Altice Europe/Komisija (T‑425/18, EU:T:2021:607) rezolutīvās daļas 2. punktu, ciktāl ar to ir noraidīts lūgums atcelt Komisijas Lēmuma C(2018) 2418 final (2018. gada 24. aprīlis), ar ko ir noteikts naudas sods par koncentrācijas īstenošanu, pārkāpjot Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu (Lieta M.7993 – Altice/PT Portugal), 4. pantu.

3)      Pārējā daļā apelācijas sūdzību noraidīt.

4)      Atcelt Lēmuma C(2018) 2418 final 4. pantu.

5)      Altice Group Lux Sàrl par Lēmuma C(2018) 2418 final 2. pantā konstatēto pārkāpumu uzliktā naudas soda apmēru noteikt 52 912 500 EUR.

6)      Altice Group Lux Sàrl atlīdzina savus, kā arī sedz piecas sestās daļas no Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumiem gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan apelācijas instancē.

7)      Eiropas Komisija atlīdzina vienu sesto daļu no saviem tiesāšanās izdevumiem gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan apelācijas instancē.

8)      Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan apelācijas instancē.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – angļu.