ĢENERĀLADVOKĀTA JEVGENIJA TANČEVA [EVGENITANCHEV]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 12. janvārī (1)
Lieta C‑617/15
Hummel Holding A/S
pret
Nike Inc.,
Nike Retail BV
(Oberlandesgericht Düsseldorf (Diseldorfas Augstākā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais īpašums – Eiropas Savienības preču zīme – Starptautiska jurisdikcija – Paplašināta jurisdikcija, lai aptvertu visu Eiropas Savienības teritoriju – Actor sequitur forum rei – Jēdziens “uzņēmums” atbilstoši Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi 97. panta 1. punktam – Prasība par preču zīmes pārkāpumu, kas celta pret uzņēmumu ar domicilu ārpus Eiropas Savienības – Jurisdikcija, kas pamatojas uz trešās valsts uzņēmuma juridiski nošķirta meitasuzņēmuma domicilu dalībvalstī
1. Eiropas preču zīmēm ir nepieciešama efektīva aizsardzība visā Eiropas Savienībā (2).
2. Vislabāk to var panākt, sniedzot iespēju tiesām lemt par Eiropas mēroga tiesiskās aizsardzības līdzekli ne tikai attiecībā uz preču zīmes pārkāpumiem, kas izdarīti tiesvedības dalībvalstī, bet arī jebkurā citā ES dalībvalstī (3). ES likumdevējs ir nodrošinājis šāda veida visaptverošu tiesiskās aizsardzības līdzekli (4), bet paplašināto jurisdikciju tas piešķir (5) tikai tiesai, kas savu starptautisko piekritību (jurisdikciju) var pamatot ar Regulas par Kopienas preču zīmi (6) (turpmāk tekstā – “KPZR”) 97. panta 1.–4. punktu. Tas aptur KPZR un Briseles Iregulas (7) vispārīgāku jurisdikcijas noteikumu darbību (8).
3. Oberlandesgericht Düsseldorf (Diseldorfas Augstākā tiesa, Vācija), rīkojoties kā Kopienas preču zīmju tiesa, uzdod jautājumu, vai tai ir šāda visaptveroša jurisdikcija attiecībā uz prasību par [Kopienas preču zīmes] pārkāpumu, ko Dānijas sabiedrība cēlusi pret atbildētāju, kas reģistrēta ASV. Saskaņā ar KPZR 97. panta 1. punktu tiesām ir starptautiska piekritība, ja atbildētājam, kuram nav domicila ES, ir uzņēmums tiesvedības dalībvalstī. Tā kā atbildētājai, kas reģistrēta ASV, ir zemāka līmeņa meitasuzņēmums Vācijā, rodas jautājums, vai šī vienība ir “uzņēmums” KPZR 97. panta 1. punkta izpratnē.
I. Tiesiskais regulējums
A. KPZR
4. Preambulas 16. apsvērumā norādīts:
“Lēmumiem, kas attiecas uz Kopienas preču zīmju derīgumu un pārkāpumiem saistībā ar tām, būtu jābūt spēkā un jāaptver visa Kopienas teritorija. Tas ir vienīgais veids, kā novērst pretrunīgus tiesu lēmumus un biroja lēmumus un nodrošināt to, lai netiktu skarta Kopienas preču zīmju vienotība. Noteikumi Padomes Regulā (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās būtu jāpiemēro visām prasībām, kas saistās ar Kopienas preču zīmēm, izņemot tos gadījumus, kad šī regula no minētajiem noteikumiem atkāpjas.”
5. 97. panta nosaukums ir “Starptautiska piekritība”, un tā 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Atbilstīgi šīs regulas, kā arī Regulas (EK) Nr. 44/2001 noteikumiem, kas piemērojami, ievērojot 94. pantu, lietas izskatīšanas procesus attiecībā uz 96. pantā minētajām prasībām ceļ tās dalībvalsts tiesās, kurā atrodas atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta vai, ja atbildētājam nav pastāvīgās dzīvesvietas nevienā dalībvalstī, tajā dalībvalstī, kur atrodas tā uzņēmums.
2. Ja atbildētājam nav ne pastāvīgās dzīvesvietas, ne uzņēmuma nevienā dalībvalstī, lietas izskatīšanas procesu uzsāk tās dalībvalsts tiesās, kurā atrodas prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta vai, ja prasītājam nav pastāvīgās dzīvesvietas nevienā dalībvalstī, tajā dalībvalstī, kur atrodas tā uzņēmums.”
6. 98. panta nosaukums ir “Piekritības [jurisdikcijas] apjoms” un tā 1. punktā ir norādīts:
“Kopienas preču zīmju tiesai, kuras piekritība pamatojas uz 97. panta 1. līdz 4. punktu, ir piekritība attiecībā uz:
a) pārkāpumiem, kas izdarīti vai draudējuši notikt jebkuras dalībvalsts teritorijā;
b) darbībām 9. panta 3. punkta otrā teikuma nozīmē, kas notikušas jebkuras dalībvalsts teritorijā.”
B. Briseles I regula
7. Preambulas 11. un 12. apsvērumā norādīts:
“(11) Jurisdikcijas normām jābūt ļoti skaidri nosakāmām, un tām jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā parasti ir atbildētāja domicils un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesas prāvas priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. Juridiskas personas domicils jānosaka autonomi, lai padarītu kopējās normas atklātākas un novērstu tiesību aktu pretrunas.
(12) Papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīvam jurisdikcijas pamatojumam, kura pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu, lai veicinātu pareizu tiesvedību.”
8. II nodaļas “Jurisdikcija” 1. iedaļas nosaukums ir “Vispārīgi noteikumi”, šī iedaļa ietver 2.–4. pantu, kuru attiecīgajos 1. punktos ir noteikts:
“2. pants
1. Saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”
“4. pants
1. Ja atbildētāja domicils nav kādā dalībvalstī, katras dalībvalsts tiesas jurisdikciju saskaņā ar 22. un 23. pantu nosaka attiecīgās valsts tiesību akti.”
II. Pamatlietas fakti un prejudiciālais jautājums
9. Hummel Holdings A/S, prasītāja pamatlietā, ir sporta preču, sporta un brīvā laika apģērbu ražotāja ar mītni Dānijā. Hummel ir ierosinājusi tiesvedību Vācijā Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa, Vācija) pret divām atbildētājām NikeGroup koncernā par sporta apģērbu tirdzniecību, iespējams, pārkāpjot tās starptautisko grafisko preču zīmi Nr. 943057, kas ir reģistrēta, lai stātos spēkā Eiropas Savienībā attiecībā uz precēm, kas ietilpst 25. klasē.
10. Pirmā atbildētāja Nike Inc. ir NikeGroup koncerna holdinga sabiedrība ar mītni Amerikas Savienotajās Valstīs.
11. Otrā atbildētāja Nike Retail BV pieder šim koncernam, un tās domicils ir Nīderlandē. Nike Retail administrē interneta vietni www.nike.com/de, kurā angļu un vācu valodā NIKE preces tiek reklamētas un piedāvātas pārdošanai Vācijā, kā arī citās valstīs.
12. Tiek apgalvots, ka prasītājas preču zīmes pārkāpumu lielākā daļa ir notikusi Vācijā. Vācijā preces var pasūtīt tiešsaistē Nike Retail interneta vietnē vai ar neatkarīgu tirgotāju starpniecību, kas nepieder pie NikeGroup un paši pasūta šīs preces no Nike Retail. Papildus tam pirmspārdošanas un pēcpārdošanas pakalpojumus sniedz Nike Deutschland GmbH. Šis uzņēmums nepārdod NIKE preces, bet sniedz klientu apkalpošanas pakalpojumus pa tālruni un e‑pastu, kad tie pasūta preces, un darbojas arī kā Nike Retail aģents saistībā ar līgumiem, kas noslēgti ar tirgotājiem. Attiecībā uz pēcpārdošanas pakalpojumiem Nike Deutschland nodarbojas ar jautājumiem par preču apmaiņu vai sūdzībām un sniedz tirgotājiem atbalstu reklāmas jomā un līgumu izpildē.
13. Nike Deutschland mītne ir Frankfurtē pie Mainas, un tā nav puse pamatlietā. Tomēr tā ir pirmās atbildētājas Nike Inc. zemāka līmeņa meitasuzņēmums, un tā esamība Vācijā ir būtiska prasītājas lietā jautājumā par Vācijas tiesu jurisdikciju.
14. Prasītāja lūdza Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) izdot I) rīkojumu par pagaidu noregulējumu aizliegt attiecīgo preču importu, eksportu, reklamēšanu, piedāvāšanu pārdošanai vai šo preču laišanu tirgū un II) rīkojumus atklāt informāciju, tostarp iesniegt rēķinu kopijas, kā arī rīkojumu par attiecīgo preču izņemšanu no izplatīšanas tīkliem un iznīcināšanu, un visbeidzot III) atzinumu par tiesībām uz zaudējumu atlīdzināšanu.
15. Attiecībā uz pirmo atbildētāju prasītāja lūdza izdot šos rīkojumus par pagaidu noregulējumu un [citus] rīkojumus 1) attiecībā uz Eiropas Savienības teritoriju un kā alternatīvu 2) attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas teritoriju. Attiecībā uz otro atbildētāju pamats lietas ierosināšanai attiecās tikai uz Vācijas Federālās Republikas teritoriju. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas tikai uz pirmo prasību par tiesisko aizsardzību.
16. Pamatojoties uz to, ka Nike Deutschland bija jāuzskata par pirmās atbildētājas uzņēmumu, tādējādi veidojot saikni starp ASV atbildētāju un Vāciju, Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) apstiprināja, ka tai bija gan starptautiska jurisdikcija, gan jurisdikcija attiecībā uz visu Eiropas Savienības teritoriju. Tomēr tā noraidīja prasību pēc būtības. Atbildot uz prasītājas apelācijas sūdzību par Oberlandesgericht Düsseldorf (Diseldorfas Augstākā tiesa) nolēmumu, atbildētāji turpina apgalvot, ka Vācijas tiesām nav starptautiskas jurisdikcijas attiecībā uz pieprasīto pirmā veida tiesiskās aizsardzības līdzekļa piemērošanu.
17. Šādos apstākļos Oberlandesgericht Düsseldorf (Diseldorfas Augstākā tiesa) iesniedza šādu jautājumu prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:
“Kādos apstākļos Eiropas Savienībā nereģistrēta uzņēmuma juridiski patstāvīgs zemāka līmeņa uzņēmums ar mītni ES dalībvalstī ir uzskatāms par šā uzņēmuma “uzņēmumu” Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1. punkta izpratnē?”
18. Prasītāja un abas atbildētājas, Itālijas valdība un Eiropas Komisija Tiesai iesniedza rakstveida apsvērumus. Visi minētie, izņemot Itālijas valdību, izteica mutiskus apsvērumus 2016. gada 6. oktobra tiesas sēdē.
III. Vērtējums
A. Ievads
19. Vispirms ir svarīgi uzsvērt, ka saskaņā ar KPZR pieņemt lēmumu attiecībā uz prasību par [Kopienas preču zīmes] pārkāpumu (9) var tikai “Kopienas preču zīmju tiesas”, kas ir īpaši izvēlētas valstu tiesas un kam ir uzticēta šī funkcija (10). Vācijas valdība kā šādu tiesu ir noteikusi LandgerichtDüsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) un Oberlandesgericht Düsseldorf (Diseldorfas Augstākā tiesa) (11).
20. Tomēr ne visas Kopienas preču zīmes tiesas var piešķirt Savienības mēroga tiesisko aizsardzību (12), ko šajā gadījumā lūdz prasītāja.
21. Tas, vai konkrētai Kopienas preču zīmes tiesai ir vai nav šādas visaptverošas pilnvaras, ir atkarīgs no tā, vai tā savu starptautisko jurisdikciju var pamatot ar KPZR 97. panta 1.–4. punktu (13). Tikai tādā gadījumā Kopienas preču zīmes tiesai “ir” jurisdikcija attiecībā uz “pārkāpumiem, kas izdarīti vai draudējuši notikt jebkuras dalībvalsts teritorijā” (14).
22. Tādēļ, lai gan prasītājas apgalvojums, ka pārkāpumi ir notikuši Vācijā, ir Vācijas tiesu jurisdikcijas pamats prasībai par Kopienas preču zīmes pārkāpumu saskaņā ar KPZR 97. panta 5. punktu (15), šis noteikums var būt jurisdikcijas pamats tikai attiecībā uz pārkāpumiem, kas izdarīti vai draudējuši notikt tās dalībvalsts teritorijā, kurā notiek tiesvedība (16). Tas nav pietiekams pamats, lai piešķirtu prasītājas pieprasīto tiesisko aizsardzību ar sekām, kuras sniedzas ārpus Vācijas teritorijas. Šādas jurisdikcijas pamatā jābūt KPZR 97. panta 1.–4. punktam (17).
23. Kā jau tika minēts, KPZR 97. panta 1. punkts nodrošina šādu starptautiskas jurisdikcijas pamatu, ja trešās valsts atbildētājam ir uzņēmums tiesvedības dalībvalstī (18). Tādēļ Oberlandesgericht Düsseldorf (Diseldorfas Augstākā tiesa) lūdz paskaidrot nosacījumus, saskaņā ar kuriem Nike Deutschland ar mītni Vācijā var uzskatīt par Nike Inc. uzņēmumu.
B. “Uzņēmuma” jēdziena definīcija
24. KPZR 97. panta 1. punktā ir noteikts, ka lietas izskatīšanas procesus attiecībā uz Kopienas preču zīmes pārkāpumu “ceļ tās dalībvalsts tiesās, kurā atrodas atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta, vai, ja atbildētājam nav pastāvīgās dzīvesvietas nevienā dalībvalstī, tajā dalībvalstī, kur atrodas tā uzņēmums.”
1. Autonoma definīcija
25. Pirmais jautājums, uz ko jāatbild, ir, vai jēdzienam “uzņēmums” ir – kā Komisija to pieminēja mutvārdu procesā – autonoma nozīme visā ES vai arī tas jānosaka valsts tiesai uz savas valsts tiesību aktu pamata (19).
26. Pēdējais minētais gadījums varētu būt pamatots ar to, ka saskaņā ar Briseles I regulas 59. pantu jēdziens “domicils” (20) jānosaka saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras tiesā ir iesniegta lieta. Tomēr tajā pašā laikā Briseles I regulas 60. pantā ir sniegta uzņēmējsabiedrību un fizisku un juridisku personu apvienību domicila autonoma definīcija (21).
27. Parasti ES tiesību aktu noteikumi jāinterpretē autonomi (22). Turklāt jēdziena “uzņēmums” vienota nozīme visā ES teritorijā atbilst KPZR 97. panta 1.–4. punkta mērķim radīt vienotu visaptverošas jurisdikcijas pamatu. Tādēļ šajos secinājumos izmantotā pieeja ir tāda, ka Tiesai jāsniedz autonoma interpretācija (23).
2. Jēdziens “uzņēmums” atbilstoši KPZR
28. Lai gan KPZR ir iekļautas dažas likumiskas definīcijas (24), likumdevējs nav sniedzis jēdziena “uzņēmums” definīciju.
29. Turklāt Tiesai līdz šim nav bijusi iespēja (25) sniegt KPZR 97. panta 1. punkta, nedz jēdziena “uzņēmums”, kā tas tiek izmantots citās KPZR normās, interpretāciju (26).
30. Ņemot vērā, ka leģislatīvajos dokumentos (27) nav sniegtas skaidras norādes, KPZR 97. panta 1. punktā izmantotā jēdziena “uzņēmums” nozīme noteikti jānosaka, izmantojot avotus ārpus KPZR.
31. Prima facie Maksātnespējas regula (28) šķiet esam labs šāda veida avots. Tās 2. panta h) punktā ir sniegta jēdziena “uzņēmums” likumiska definīcija (29)inter alia starptautiskās jurisdikcijas kontekstā.
32. Tomēr šajā kontekstā šī definīcija nav nedz tieši piemērojama, nedz izmantojama pēc analoģijas. Tā ir skaidri sniegta tikai “šīs regulas nolūkā”. Piesaistes uzņēmumam mērķis Maksātnespējas regulā ir diezgan atšķirīgs no KPZR 97. panta apstākļiem: ar uzņēmumu pamatota jurisdikcija atbilstoši Maksātnespējas regulai darbojas tikai pakārtotas tiesvedības apstākļos, kas nebalstās uz parādnieka galveno interešu centru; turklāt šādās tiesvedībās pasludinātajiem spriedumiem ir ierobežota ietekme (30). Savukārt KPZR 97. pantā piesaiste uzņēmumam tiek sniegta, lai noteiktu centrālo jurisdikciju spriedumu pieņemšanai ar paplašinātu ietekmi.
3. Jēdziens “uzņēmums” Briseles I regulā
33. Tomēr dabisks norādījumu avots KPZR jurisdikcijas noteikuma interpretēšanai ir Briseles I regula, jo šis tiesību akts nosaka vispārīgus noteikumus par jurisdikciju civillietās un komerclietās. Briseles I regulu piemēro tiesvedībai saistībā ar Kopienas preču zīmēm, ja vien KPZR nav noteikts citādi (31). Ar tās iepriekšējo instrumentu (Briseles konvencija), kura pieņemta 1968. gadā, Briseles I regulā tiek sniegts ilgtermiņa konceptuāls satvars, kurš ir pamatā arī nesenajām jurisdikcijas normām, kuras ir atrodamas tādos speciālajos tiesiskajos regulējumos kā KPZR.
34. Briseles I regulas vispārīgajos noteikumos ir sniegtas dažas likumiskas definīcijas (32), bet nav definēts jēdziens “uzņēmums”.
35. Tomēr Briseles I regulas 5. panta 5. punktā un 18. pantā jēdziens “uzņēmums” tiek izmantots kā piesaistes faktors starptautiskai jurisdikcijai.
36. Itālijas valdība savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi, ka jēdziena “uzņēmums” versija itāļu valodā, kā tā ir izmantota Briseles I regulā (sede d’attività), nav identiska tai, kas izmantota KPZR 97. pantā (stabile organizzazione). Tomēr, ņemot vērā šo divu tiesību aktu ciešo saistību, kas izveidota ar skaidru atsauci uz Briseles I regulu KPZR preambulas 16. apsvērumā, 97. un 94. pantā, lingvistiskā novirze vienā valodas versijā nevar būt šķērslis, lai Tiesa izmantotu Briseles I regulu šajā kontekstā, kas ir klasisks juridiskais instruments starptautiskās jurisdikcijas jautājumā.
37. Kā norādīja prejudiciālā nolēmuma tiesvedības dalībnieki un iesniedzējtiesa, par jēdziena “uzņēmums” nozīmi pastāv vērā ņemams judikatūras kopums saistībā ar Briseles I regulu.
a) Briseles I regulas 5. panta 5. punkts
38. Pirmā norma, kas šajā sakarā jāinterpretē Tiesai, ir Briseles I regulas 5. panta 5. punkts (33), saskaņā ar kuru “īpašā jurisdikcija” (34) ir “attiecībā uz strīdiem, kas rodas kādas filiāles, aģentūras vai cita uzņēmuma darbību dēļ, filiāles, aģentūras vai cita uzņēmuma atrašanās vietas tiesā”.
39. Šo jēdzienu skaidrojumu pirmo reizi Tiesa sniedza 1976. gada spriedumā De Bloos, kurā tā norādīja, ka “viens no būtiskajiem elementiem, kas raksturo filiāles vai aģentūras jēdzienu, ir pakļautība mātes struktūras vadībai un kontrolei” un ka uzņēmuma jēdziens “ir balstīts uz tiem pašiem būtiskajiem elementiem kā filiāles vai aģentūras jēdzieni” (35).
40. Spriedumā Somafer Tiesa nosprieda, ka, “ņemot vērā to, ka minētie koncepti sniedza tiesības atkāpties no Konvencijas 2. pantā noteiktā jurisdikcijas principa, to interpretācijai bez grūtībām jāspēj parādīt īpašā saikne, kas pamato šādu atkāpi” (36). Tā piebilda, ka “šāda īpašā saikne, pirmkārt, ietver materiālas pazīmes, kas ļauj viegli atzīt filiāles, aģentūras vai cita uzņēmuma esamību, un, otrkārt, saistību starp šādu vietējo vienību un pret mātes struktūru vērstās prasības priekšmetu”.
41. Attiecībā uz pirmo punktu Tiesa precizēja, ka “filiāles, aģentūras vai cita uzņēmuma jēdziens nozīmē uzņēmējdarbības vietu, kura ir pastāvīga, kā, piemēram, mātes struktūras atzars, kuram ir vadība un kurš ir materiāli nodrošināts, lai risinātu lietišķas sarunas ar trešajām personām, kuras savukārt zina, ka, lai gan noteikti pastāvēs juridiska saikne ar mātes struktūru, kuras galvenais birojs ir ārvalstī, tieši ar šādu mātes struktūru tām nav jākontaktējas, bet tās var slēgt darījumus uzņēmējdarbības vietā, kas ir tās atzars”.
42. Attiecībā uz otro punktu Tiesa nosprieda, ka “turklāt ir vajadzīgs, lai prasība attiektos uz filiāles, aģentūras vai citas struktūras darbību”, un ka “šis darbības jēdziens ietver, pirmkārt, prasības attiecībā uz līgumiskām vai ārpuslīgumiskām tiesībām un pienākumiem saistībā ar pašas aģentūras, filiāles vai citas struktūras pārvaldību pašu par sevi, piemēram, saistībā ar tās ēku, kurā šīs vienības atrodas, vai to darbinieku vietēju pieņemšanu darbā, lai tajās strādātu” (37).
43. Visbeidzot lietā Blanckaert & Willems un SAR Schotte Tiesa nosprieda, ka filiālei, aģentūrai vai uzņēmumam “trešo personu uztverē ir pietiekami skaidri jāparādās kā mātes struktūras atzaram” (38) un ka “ciešo saikni starp strīdu un tiesu, kurai ir lūgts to izskatīt, novērtē [..] arī atkarībā no tā, kā šie abi uzņēmumi rīkojas komercattiecībās un kā tie sevi pasniedz trešajām personām savās komercattiecībās” (39).
b) Briseles I regulas 18. panta 2. punkts
44. Nesenā nolēmumā Tiesai bija jāinterpretē tie paši jēdzieni Briseles I regulas 18. panta kontekstā, kura 2. punktā noteikts, ka, “ja darbinieks noslēdz atsevišķu darba līgumu ar darba devēju, kura domicils nav dalībvalstī, bet viņam ir filiāle, aģentūra vai cits uzņēmums kādā no dalībvalstīm, strīdos, ko izraisa filiāles, aģentūras vai uzņēmuma darbība, uzskata, ka attiecīgā darba devēja domicils ir šajā dalībvalstī.”
45. Lietā Mahamdia Tiesa, pamatojoties uz iepriekš minēto precedentu analīzi saistībā ar Briseles I regulas 5. panta 5. punktu, identificēja divus būtiskus kritērijus, lai būtu izveidota pietiekama saikne ar tiesvedības dalībvalsti. Tiesa nosprieda, ka, “pirmkārt, jēdziens “filiāle”, “aģentūra” un “cita struktūra” nozīmē darījumu veikšanas centra esamību, kam ir pastāvības šķietamība kā mātesuzņēmuma atvasinājumam uz ārpusi. Šim centram jābūt vadībai un materiālā ziņā aprīkotam tā, lai tas būtu spējīgs slēgt darījumus ar trešajām personām un tām nebūtu tieši jāvēršas mātesuzņēmumā [..]. Otrkārt, strīdam būtu jāattiecas vai nu uz darbībām, kas saistītas ar šo vienību ekspluatāciju, vai arī saistībām, ko tās uzņēmušās mātesuzņēmuma vārdā, ja šīs saistības ir jāizpilda valstī, kur tās atrodas” (40).
46. Lieta Mahamdia attiecās uz tiesvedību nodarbinātības jomā, ko pret Alžīrijas Tautas Demokrātisko Republiku bija ierosinājis tās vēstniecībā nodarbināts autovadītājs. Šajā kontekstā Tiesa norādīja, ka “vēstniecība var tikt pielīdzināta darījumu centram, kas ilgtermiņā veic uz ārpusi vērtas darbības un sniedz ieguldījumu valsts, kura to izveidojusi, identificēšanā un pārstāvēšanā” (41).
47. Tādā veidā Tiesa pievienoja īpašu aspektu saiknei starp “mātesuzņēmumu” un uzņēmumu, proti, identificēšanu un pārstāvēšanu. Tās ir atšķirīgas funkcijas no tām, kādas paredzētas Briseles I regulas 18. panta 2. punktā, to salīdzinot ar Briseles I regulas 5. panta 5. punktu: Briseles I regulas 18. panta 2. punkts attiecas uz īpašu situāciju, kad atbildētājam nav ES domicila, un tādā gadījumā, piesaistot to uzņēmumam, attiecas pret uzņēmumu kā pret neesošā domicila aizstājēju, nosakot, ka tiek “uzskatīts, ka [atbildētāja] domicils ir šajā dalībvalstī”. Ja tas tiek uzskatīts par aizstājēju, galvenais elements ir identifikācija.
c) Kopsavilkums
48. Gan Briseles I regulas 5. panta 5. punkts, gan 18. panta 2. punkts prasītājam dod iespēju iesūdzēt tiesā atbildētāju vietā, kurā nav tā domicils, bet kur tam ir uzņēmums.
49. Tomēr abi šie noteikumi pieprasa, lai bez uzņēmuma pastāvēšanas vien vēl strīds būtu radies “uzņēmuma darbību dēļ”. Tātad saskaņā ar šīm normām ar uzņēmumu pašu par sevi nav pietiekami, lai veidotu saikni ar tiesvedības valsti, bet ir nepieciešams papildu elements. Otrais no abiem kritērijiem, kas ir izstrādāts iepriekš aprakstītajā Briseles I regulas judikatūrā, attiecas vienīgi uz šo papildu elementu.
50. Tomēr KPZR 97. panta 1. punkta tekstā nav ietverts šis otrais elements, drīzāk ar to ir tikai piešķirta jurisdikcija tai dalībvalstij, kurā atbildētājam ir uzņēmums. Tādēļ Tiesas divpusējās pārbaudes otro kritēriju attiecībā uz Briseles I regulas 5. un 18. pantu pašreizējā kontekstā var neņemt vērā.
4. Jēdziens “uzņēmums” KPZR 97. panta 1. punktā
51. Pirmais kritērijs, kurš ir vienīgais atbilstīgais manis veiktajā analīzē, ietver divus elementus, kuri norāda uz īpašībām, kas nav atkarīgas no konkrētas prasības, kurā tiek konstatēta saistība ar uzņēmumu. Tie paskaidro paša uzņēmuma jēdziena būtību. Šīs īpašības ir a) darījumu veikšanas centrs, kam ir b) pastāvības šķietamība kā mātesuzņēmuma atvasinājumam uz ārpusi.
a) Darījumu veikšanas centrs
52. Attiecībā uz “darījumu veikšanas centru” kā pirmo īpašību Tiesa ir tālāk paskaidrojusi, ka centram jābūt vadībai un materiālā ziņā aprīkotam tā, lai tas būtu spējīgs slēgt darījumus ar trešajām personām, kurām nebūtu tieši jāvēršas mātesuzņēmumā (42). Abstrahējoties no konkrēto līgumu konteksta, varētu secināt, ka ir nepieciešama jebkāda saimnieciska darbība un reāla un stabila klātbūtne, uz ko norāda personāls un materiālais nodrošinājums darbības vietā. Protams, ir nepieciešams vismaz minimāls organizācijas un stabilitātes līmenis; preču un bankas kontu esamība vien nav pietiekama, lai veidotu “uzņēmumu” (43). Turklāt judikatūrā par Briseles I regulu skaidri ir noteikta prasība par vadību vietējā līmenī.
53. Reālas un saimnieciskas darbības klātbūtnes elements šajā gadījumā ir acīmredzami izpildīts, jo Nike Deutschland ir vietējs uzņēmums, kas faktiski sniedz pirmspārdošanas un pēcpārdošanas pakalpojumus Nike klientiem Vācijā. Nike Deutschland ir juridiski neatkarīga GmbH, līdz ar to vietējas vadības elements ir izpildīts.
b) Pastāvības šķietamība kā mātesuzņēmuma atvasinājums uz ārpusi
54. Šajā lietā atbildētājas tomēr apstrīd to, ka pastāv pietiekama saikne starp Nike Deutschland un pirmo atbildētāju. Saskaņā ar Tiesas judikatūru šo saikni konstatē pēc “[pastāvības šķietamības], kāda ir mātesuzņēmuma atvasinājumam uz ārpusi” (44). Tas nozīmē, ka uzņēmumam ir noteikts atkarības un pakļautības līmenis.
55. Šādos apstākļos atbildētājas izvirza divus iebildumus:
1) Uzņēmuma juridiskā neatkarība
56. Pirmkārt, atbildētājas apgalvo, ka Nike Deutschland formālu iemeslu dēļ nevar būt citas sabiedrības “uzņēmums”, jo tā ir juridiski neatkarīga sabiedrība un civilprocesā ir jāieņem formāla pieeja.
57. Tomēr, kā minēts iepriekš, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (45) juridiski neatkarīgu vienību var kvalificēt kā uzņēmumu. Lietā SAR Schotte (46) attiecīgais uzņēmums bija tāpat reģistrēts kā Vācijas GmbH.
58. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa atsaucas uz ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumiem lietā Mahamdia (47), kurā tas norādīja, ka ir vispārpieņemts, ka jēdzieni “filiāle”, “aģentūra” un “uzņēmums” principā apzīmē vienības, kas nav juridiskas personas. Tomēr šis apgalvojums bija obiter dictum, jo Mahamdia lieta attiecās uz vēstniecību bez atsevišķas juridiskas personas statusa. Tas pats attiecas uz Tiesas atzinumu 1/03 (48), ko citēja ģenerāladvokāts P. Mengoci. Tiesas atzinumā nebija analizēta juridiskā neatkarība, bet tikai papildināts jēdziens “bez juridiskas personas statusa” kā colorandi causa, runājot par normām attiecībā uz “filiālēm, aģentūrām vai citiem uzņēmumiem”. Tas, vai vienību ar juridiskas personas statusu varētu atzīt par cita uzņēmuma uzņēmumu, tajā netika izskatīts.
59. No citas puses, meklējot definīciju citādā kontekstā, var atrast saistošu tekstu, kurā ir skaidri noteikts, ka “nodibinājuma juridiskā forma, vienalga, vai tā būtu vienkārši nodaļa vai filiāle kā juridiska persona, šajā ziņā nav noteicošais faktors” (49).
60. Tādējādi šajā kontekstā nav iemesla atkāpties no iepriekš minētās atbilstīgās ilgtermiņa judikatūras.
61. Arī formālā pieeja, kas parasti tiek izmantota civilprocesā, uz ko atsaucas atbildētājas, netraucē skatījumam ekonomiskā aspektā, kas šeit izmantots attiecībā uz to, vai atbildētājam ir uzņēmums valstī vai nav. Uzņēmums nav tiesvedības puse, bet ir tikai kā saikne starp atbildētāju un konkrētu teritoriju. Argumentam, ka uzņēmumu pašu nevar saistīt spriedums pret tā mātesuzņēmumu, nav nozīmes jautājumā, vai konkrēta meitasuzņēmuma atrašanās vieta var izveidot saikni starp atbildētāju un konkrētu valsti un tās tiesām (50). Savukārt nozīme ir tam, vai meitasuzņēmumu var uzskatīt par bāzi, no kuras pēdējā minētā var aizsargāt savas intereses.
2) Atbildētāja vadība un kontrole pār uzņēmumu
62. Otrkārt, Nike Deutschland nav tie paši direktori, kas pirmajai atbildētājai (51). Tādēļ atbildētājas apgalvo, ka jebkāda kontrole, kas Nike Inc. ir pār Nike Deutschland, varētu būt vāja un ne uzreiz redzama trešajām pusēm. Šis arguments attiecas uz jautājumu, cik lielai jābūt “mātes struktūras vadībai un kontrolei” (52) un kā to var noskaidrot, kas ir jautājums, kurš jāapsver, ņemot vērā paredzamības lielo nozīmi (53) jurisdikcijas jautājumos.
63. Tomēr, atgriežoties pie iedibinātas judikatūras, kļūst skaidrs, ka nav būtiska faktiskā vadība un kontrole, bet gan trešo pušu uztvere (54) tajā valstī, kurā atrodas uzņēmums. Tām jābūt iespaidam, ka vienība pieder mātesuzņēmumam, proti, “lai gan zinot, ka var nodibināt tiesiskas attiecības ar mātesuzņēmumu, kura galvenais birojs ir ārvalstī, tiem tieši ar to nav jākontaktējas, bet tie var slēgt darījumus uzņēmējdarbības centrā, kas ir tās atzars” (55). Novērtējums jāveic arī “atkarībā no tā, kā šie abi uzņēmumi rīkojas komercattiecībās un kā tie sevi pasniedz trešajām pusēm savās komercattiecībās” (56). Lai gan tikai ar simbolisku klātbūtni nav pietiekami, būtiski ir tas, ka tā “sniedz ieguldījumu” mātes struktūras, “kura to izveidojusi, identificēšanā un pārstāvēšanā” (57).
64. Šajā lietā Nike Deutschland ir norādīta kā kontaktsabiedrība Vācijā, kura jāizmanto saistībā ar NIKE precēm (58), un, sniedzot pirmspārdošanas un pēcpārdošanas pakalpojumus, tā veido būtisku tirdzniecības organizācijas daļu, kas ir stingri iekļauta koncerna organizatoriskajā struktūrā. Pat tad, ja tā pati nedarbojas kā tirgotājs, tai ir būtiska funkcija tirdzniecības pārvaldībā, un tā ir neatņemama daļa no Nike tirdzniecības un tirgvedības organizācijas Vācijā. Būtisks šīs integrācijas elements ir nosaukuma “Nike” plašāka izmantošana, kā arī tas, ka Vācijas meitasuzņēmuma nosaukumā nav iekļauts ierobežojums attiecībā uz noteiktiem uzdevumiem vai uzņēmējdarbības veidiem, bet vienkārši firmas kopējam nosaukumam ir pievienots valsts nosaukums. Nosaukumu identiskums bija nozīmīgs faktors arī lietā SAR Schotte (59).
65. Šie faktori jāvērtē no konteksta viedokļa tiesvedības valstī. Tādēļ valsts tiesa ir vispiemērotākā, lai noskaidrotu, vai meitasuzņēmums ir stingri saistīts prasītāja ārējs atzars vai ne. Šā novērtējuma pamatā jābūt objektīviem kritērijam, kuru var pārbaudīt. Materiālajiem faktiem, kas ņemti vērā, lai novērtētu uzņēmuma raksturīpašības, jābūt tādiem, par ko var pārliecināties trešās personas (60). Tiem jābūt publiskiem vai vismaz pietiekami pieejamiem, lai trešās personas tos varētu zināt (61), šim nolūkam nav atbilstoši iekšējie dati par faktisko vadību un kontroli grupā (62).
66. Atbildētājas apgalvo, ka, ciktāl tikai pieņēmums par to, ka vienība ir uzņēmums, var būt jurisdikcijas noteikšanas pamatā, prasītāja noteikti bija rīkojusies, balstoties uz šādu pieņēmumu (subjektīvais elements). Atbildētājas apgalvo, ka tas esot vispārējais tiesību princips, kurš ir piemērojams tikai tad, ja lietas dalībnieks uz to atsaucas un ja tam pienākas aizsardzība (63).
67. Tomēr šis arguments nav pārliecinošs. KPZR 97. panta 1. punkts, ieviešot piesaisti atbildētāja uzņēmumam, cenšas aizsargāt nevis prasītāja, bet gan atbildētāja intereses (64). Vēlreiz ir jāuzsver, ka ir nepieciešami objektīvi kritēriji, lai radītu iespaidu par prasītāja vadību un kontroli pār vienību, kas, iespējams, ir uzņēmums. Jebkurā gadījumā joprojām tiek pieprasīts pirmais elements saistībā ar patieso uzņēmējdarbības centru. Tādēļ atbilstoši šeit izvēlētai pieejai uzņēmums nekad nav pilnībā fiktīvs.
68. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir nodrošināta tiesiskā noteiktība un paredzamība (65), raugoties gan no prasītājas, gan atbildētājas viedokļa. Šajā lietā, tā kā pirmā atbildētāja Nike Inc. ir Nike Group vadošais uzņēmums, tā var sniegt skaidrus apgalvojumus un labot kļūdainu iespaidu. Tātad Nike Inc. jāuzņemas risks par juridiskās un komerciālās saiknes starp to un varbūtējo uzņēmumu paskaidrošanu, sniedzot skaidrus publiskus paziņojumus, pārstrukturizējot savu tirdzniecības organizāciju vai nosakot ierobežojumus sava zīmola izmantošanai meitasuzņēmumam Vācijā, ja tā vēlas novērst to, ka uz to tiek attiecināta visaptveroša Vācijas jurisdikcija saskaņā ar KPZR 97. panta 1. punktu.
c) Nav nepieciešami papildu elementi
69. Pat tad, ja KPZR 97. panta 1. punktā nav skaidri pieprasīts, ka strīdam jārodas “šī uzņēmuma darbību dēļ” (66), atbildētājas uzskata (67), ka uzņēmumam tomēr jābūt iesaistītam kādā pārkāpumā, par ko atbildētāja ir iesūdzēta tiesā (68).
1) “Alternatīva jurisdikcijas pamata” neesamība
70. Briseles I regulas preambulas 12. apsvērums varētu pamatot apgalvojumu, ka bez uzņēmuma klātbūtnes ir nepieciešams vēl kāds papildu elements. Preambulas 12. apsvērumā norādīts, ka “vajadzētu būt alternatīvam jurisdikcijas pamatojumam, kura pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu, lai veicinātu pareizu tiesvedību”.
71. Lai pārliecinātos, ka KPZR 97. panta 1. punktā ir noteikts šāds “alternatīvs jurisdikcijas pamatojums”, pienācīgi jāņem vērā normas loģiskais pamatojums, tās raksturs un jēdziena “uzņēmums” funkcija plašākā normā.
72. KPZR 97. panta 1.–4. punktā ir uzskaitīti kritēriji tās dalībvalsts noteikšanai, kuras tiesām tiks uzticēta Kopienas preču zīmju efektīva un vispusīga aizsardzība Eiropas Savienībā, pasludinot vienu efektīvu spriedumu (69).
73. Lai vismaz vienu dalībvalsti nodrošinātu ar kompetentām tiesām visiem gadījumiem, likumdevējs KPZR 97. panta 1.–3. punktā (70) ir izveidojis starptautiskās jurisdikcijas “piesaistes kāpnes”, nosakot hierarhisku secību, ko veido vairāki piesaistes punkti. Viens no šādiem piesaistes punktiem ir atbildētāja “uzņēmums”.
74. Starptautiskās jurisdikcijas piesaistes kāpnēm kopā ir pieci pakāpieni, no kuriem pirmais ir atbildētāja domicils ES un otrais ir atbildētāja uzņēmums ES (71). Trešais pakāpiens ir prasītāja domicils ES, un ceturtais – prasītāja uzņēmums ES (72). Visbeidzot kompetento tiesu var noteikt pēc Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja atrašanās vietas (73).
75. “Uzņēmums” tiek izmantots piesaistes otrajā līmenī. Tas piemērojams tikai tad, ja atbildētājam nav domicila ES, ņemot vērā, ka tas ir pirmais pakāpiens. Tātad domicils saglabā savu stāvokli kā primārais jurisdikcijas piesaistes faktors, savukārt uzņēmums ir sekundārais faktors.
76. Saskaņā ar Briseles I regulas vispārējo režīmu, kurā atbildētāju domicils ES ir arī primārās piesaistes punkts (74), trešās valsts atbildētāja starptautisko jurisdikciju nosaka saskaņā ar tiesvedības valsts tiesību aktiem (75). Tas būtu nevēlami saskaņā ar KPZR paplašināto jurisdikciju visā Eiropā. Vienādas preču zīmes aizsardzībai visā Savienībā ar vienu spriedumu, piemērojot visaptverošu jurisdikciju, ir nepieciešams vienots jurisdikcijas pamats. Tādēļ saskaņā ar KPZR Briseles I regulā sniegtie vispārīgie noteikumi par jurisdikciju (76) tika atzīti par nepiemērojamiem KPZR un aizstāti ar īpašām neatkarīgām piesaistes kāpnēm KPZR 97. panta 1.–3. punktā.
77. Attiecībā uz KPZR 97. panta 1.–3. punkta raksturu no iepriekš minētā ir redzams, ka tā ir īpaša vispārīgās jurisdikcijas norma, nevis īpašas jurisdikcijas noteikums. Tas nerada “alternatīvu pamatu” jurisdikcijai (77), bet definē vispārēju jurisdikciju KPZR izpratnē, tādā veidā aizstājot vispārīgos noteikumus, kas pretējā gadījumā būtu piemērojami. “Uzņēmums” KPZR 97. panta 1. punktā nesniedz jurisdikcijas pamatu “papildu atbildētāja domicilam” (78). Drīzāk tas tiek piemērots “atbildētāja domicila vietā”, kad pēdējais minētais nav pieejams. Tādēļ tas tiek uztverts labāk kā aizvietotājs, nevis kā “alternatīva”.
78. Līdz ar to nav nepieciešams papildu elements.
2) Plaša interpretācija, ņemot vērā “actor sequitur forum rei”
79. Turklāt nav pamata piekrist atbildētāju viedoklim, ka KPZR 97. panta 1. punkts ir interpretējams šauri. Tas būtu nepieciešams tikai īpašajai jurisdikcijai, kas ir izņēmums no vispārīgā noteikuma (79).
80. Jēdziens “uzņēmums” saskaņā ar KPZR 97. panta 1. punktu būtu jāinterpretē plaši. Tas ir nevis izņēmums no vispārīga noteikuma, bet drīzāk īsteno to. Šis vispārīgais noteikums ir izklāstīts Briseles I regulas preambulas 11. apsvērumā, kurā noteikts, “ka jurisdikcijas pamatā parasti ir atbildētāja domicils un jurisdikcijai vienmēr jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās”.
81. KPZR 97. panta 1. punkts ar tā primāro piesaisti atbildētāja domicilam, ko atbalsta sekundārā piesaiste tā uzņēmumam, tieši īsteno šo principu, kas (vispārējām civillietām) ir kodificēts Briseles I regulas 2. pantā un kurā tiek ievērots princips “actor sequitur forum rei” (80).
82. Šis vispārējais jurisdikcijas princips ir paredzēts, lai aizsargātu atbildētāja procesuālās intereses, kurš tiek uzskatīts ne tikai par fiziski tuvāku sava domicila atrašanās vietai, bet arī par labāk pārzinošu attiecīgās valsts valodu un procesuālās un materiālās tiesības. Lai gan šis sen iedibinātais princips, ko iedvesmojušas kontinentālās Eiropas pieejas, nav universāls, tas ir galvenais un tipiskais Eiropas jurisdikcijas noteikumos (81).
83. Šis princips nepārprotami dod priekšroku atbildētāja, nevis prasītāja jurisdikcijas interesēm. Spriedumā lietā Dumez France un Tracoba (82)Tiesa, interpretējot Briseles konvenciju kā instrumentu, kas ir Briseles I regulas (83) priekštece, pat atsaucās uz to, ka “Konvencijā ir pausta negatīva nostāja pret prasītāja domicila tiesu jurisdikciju” (84).
84. “Piesaistes kāpnes”, ko likumdevējs ir izveidojis KPZR 97. panta 1.–3. punktā, precīzi atbilst šai vispārējai pieejai Eiropas civilprocesā, jo tajās nav neviena pakāpiena, kas piesaistītu jurisdikciju prasītāju domicilam vai uzņēmumam, pirms nav gūta pārliecība, ka atbildētājam nav nevienas atbilstošas saiknes ar vienu no dalībvalstīm – saikne, kura, neesot domicilam, var būt tā uzņēmums.
85. Šīs sekundārās saiknes ar atbildētāja uzņēmumu divējādā funkcija ir šai pusei nodrošināt vismaz kādu aizsardzību, saistot to ar vietu, kur tiek uzskatīts, ka atbildētājam ir kāda klātbūtne, pat ja tā neveidotu pilnīgu klātbūtni, ko var nodrošināt tikai (85) domicils. Tātad “uzņēmums” kā piesaistes faktors šajā kontekstā ir kā 1) pēdējā iespēja izmantot principu piesaistīt jurisdikciju atbildētāja atrašanās vietai un tajā pašā laikā 2) kā slieksnis, kas neļauj pārāk viegli pārslēgties uz prasītāja atrašanās vietu.
86. Kad Tiesai tiek lūgts interpretēt KPZR 97. panta 1. punktu, precīzāk, tajā iekļauto jēdzienu “uzņēmums”, Tiesas sniegtā definīcija ietekmēs to, vai tiks izmantots nākamais, mazāk labvēlīgais trešais pakāpiens uz “kāpnēm”, punkts kurā starptautiskā jurisdikcija pāries no tās dalībvalsts, kurā ir saikne ar atbildētāju, uz dalībvalsti, kurā ir saikne ar prasītāju. Šāda pāreja jānovērš, ja vien tas ir iespējams. Iepriekš aprakstītā galvenā konceptuālā atšķirība ir starp šiem diviem pakāpieniem. Tādēļ ir nepieciešama jēdziena “uzņēmums” plaša interpretācija, lai īstenotu principu “actor sequitur forum rei”.
3) Uzņēmumi vairākās dalībvalstīs
87. Šeit ierosinātā plašā interpretācija var radīt situāciju, kad tiek uzskatīts, ka atbildētājam ir vairāk nekā viens uzņēmums ES. Šajā lietā šķiet, ka ne tikai Nike Deutschland, bet arī Nike Retail varēs klasificēt par uzņēmumu.
88. Tas rada jautājumu, vai visi uzņēmumi ir līdzvērtīgi vai arī tikai vienu no tiem var izmantot kā piesaistes faktoru saskaņā ar KPZR 97. panta 1. punktu. Kā atbildētājas norādīja mutvārdu procesā Tiesā, Nike Retail ir Nike organizācijas galvenais uzņēmums Eiropā. Tātad, ja starptautisko jurisdikciju var piesaistīt tikai galvenā uzņēmuma atrašanās vietai, Oberlandesgericht Düsseldorf (Diseldorfas Augstākā tiesa) nevar noteikt Eiropas mēroga tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas tika lūgts. To var izdarīt tikai Nīderlandes tiesa.
89. Tomēr tā vietā, lai sniegtu saistību ar “galveno uzņēmumu” (86), KPZR 97. panta 1. punktā vienkārši ir norādīts – “tās dalībvalsts tiesās, [..] kur atrodas [atbildētāja] uzņēmums” (87). Turklāt “galvenā darbības vieta” jau ir ietverta sabiedrības “domicila” definīcijā (88). Nebūtu jēgas KPZR 97. panta 1. punktā ietvert divas kategorijas, “domicilam” piešķirot galveno nozīmi un “uzņēmumam” – pakārtoto, ja “uzņēmums” ietver tikai galveno uzņēmumu (89).
90. Ja tā ir, tad jebkurš uzņēmums dalībvalstī var būt piesaistes faktors starptautiskās jurisdikcijas noteikšanai saskaņā ar KPZR 97. panta 1. punkta otro alternatīvu. KPZR 97. panta 1. punktā ir paredzēta šai situācijai paralēla iespēja, ka uzņēmuma domicila kontekstā uzņēmumam var būt vairāk nekā viens domicils (90). Šādos alternatīvas jurisdikcijas gadījumos saskaņā ar civilprocesa vispārējiem principiem izvēle starp vairākām kompetentām tiesām ir prasītāja ziņā.
91. Tomēr, ņemot vērā mērķi ierobežot kompetento tiesu skaitu ar Kopienas preču zīmi saistītās lietās (91), kas ir jo īpaši svarīgi paplašinātas starptautiskas jurisdikcijas kontekstā (92), vairāku atbilstošu dalībvalstu iespēja var tikt izmantota kā pretarguments KPZR 97. panta 1. punktā lietotā termina “uzņēmums” plašai interpretācijai.
92. Tas, ka tiesas Nīderlandē un Vācijā attiecībā uz Nike Inc. varētu izmantot paplašinātu jurisdikciju, rada labvēlīgākas tiesvedības vietas izvēles [forum shopping] risku, lai gan nelielu. Tomēr pretrunīgi lēmumi tiks novērsti (93) ar Briseles I regulas mehānismiem, it īpaši ar regulas noteikumiem attiecībā uz lis pendens (94), kas arī ir piemērojami saskaņā ar KPZR. Galu galā šī situācija ir pieņemama, jo tā var labāk atbalstīt atbildētāja procesuālās aizsardzības principu, kas tiek nodrošināts, saskaņā ar KPZR 97. panta 1. punktu piešķirot jēdzienam “uzņēmums” plašāku nozīmi.
93. Jāatzīst, ka atbildētājam piešķirtā tiesiskā aizsardzība, piesaistot atbildētāju tā uzņēmumam, nav tik spēcīga kā tā aizsardzība, kas tiek iegūta, atbildētāju piesaistot tā domicilam, kur atbildētājam pilnībā ir pieejami visi tā resursi. Tomēr, ja atbildētājam nav domicila ES, strīdā, kas pamatojas uz paplašinātu jurisdikciju, izmantojot atbildētāja uzņēmumus dalībvalstīs, tam tiek nodrošināta vismaz pamata minimālā aizsardzība.
IV. Secinājumi
94. Tādēļ ierosinu Tiesai sniegt šādu atbildi uz prejudiciālo jautājumu:
Tādos apstākļos kā pamatlietā, uzņēmuma, kuram pašam nav mītnes Eiropas Savienībā, juridiski nošķirts zemāka līmeņa meitasuzņēmums ar mītni ES dalībvalstī ir uzskatāms par šā uzņēmuma “uzņēmumu” Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) 97. panta 1. punkta izpratnē, ja tas ir darījumu centrs, kam dalībvalstī, kurā tas atrodas, ir pastāvības šķietamība kā trešās valsts mātes struktūras atzars.