TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2022. gada 3. martā (*)
Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi – 60. panta pirmā daļa – Neatļauta prombūtne – Tvērums – Atskaitījums no ikgadējā atvaļinājuma – Ieturējums no atalgojuma – Ierēdnis, kas nav ievērojis Civildienesta noteikumu 21. un 55. pantā paredzētos pienākumus
Lietā C‑162/20 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2020. gada 8. aprīlī iesniedza
WV, ko pārstāv É. Boigelot, advokāts,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otrs lietas dalībnieks –
Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD), ko pārstāv S. Marquardt un R. Spáč, pārstāvji, kuriem palīdz M. Troncoso Ferrer, abogado, un F.–M. Hislaire, advokāts,
atbildētājs pirmajā instancē,
TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: sestās palātas priekšsēdētāja I. Ziemele (referente), kas pilda septītās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz] un A. Kumins [A. Kumin],
ģenerāladvokāts: Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2021. gada 3. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību WV lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 29. janvāra rīkojumu WV/EĀDD (T‑471/18, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2020:26), ar kuru tā noraidīja viņas prasību, kas bija pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tika lūgts atcelt, pirmkārt, Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) 2017. gada 27. novembra lēmumu par ieturējumu no algas, kurš atbilst 72 kalendārajām dienām (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), un, otrkārt, ciktāl tas būtu vajadzīgs, EĀDD 2018. gada 2. maija lēmumu, ar kuru noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzējas 2018. gada 3. janvāra sūdzība (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu redakcijā, kas piemērojama šajā apelācijas tiesvedībā izskatāmajai lietai (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), 1.e panta 2. punktā ir noteikts:
“Aktīvā dienestā iesaistītiem ierēdņiem rada darba apstākļus, kas atbilst atbilstošiem veselības un drošības standartiem, kas vismaz ir vienlīdzīgi minimālajām prasībām, ko piemēro saskaņā ar šajos reģionos [šajās jomās] pieņemtajiem pasākumiem atbilstoši [L]īgumiem.”
3 Civildienesta noteikumu 12.a panta 1. punktā ir paredzēts, ka ierēdņi atturas no jebkāda veida psiholoģiskas [vardarbības] vai seksuālas uzmākšanās. Šī 12.a panta 3. un 4. punktā attiecīgi ir definēta psiholoģiska uzmākšanās [vardarbība] un seksuāla uzmākšanās.
4 Atbilstoši Civildienesta noteikumu 21. pantam:
“Neatkarīgi no kategorijas [ranga hierarhijā] ierēdņi palīdz un sniedz padomu ierēdņiem, kuru pakļautībā tie strādā; tie atbild par uzticēto pienākumu izpildi.
Par visām darba jomām atbildīgajiem ierēdņiem ir jāatbild augstākstāvošajiem ierēdņiem par uzticēto pienākumu izpildi un izteikto norādījumu ievērošanu. Pakļauto ierēdņu atbildība nekādā veidā neatbrīvo no personiskās atbildības.”
5 Civildienesta noteikumu 55. pantā ir noteikts:
“1. Aktīvā nodarbinātībā [dienestā] iesaistītie ierēdņi vienmēr ir savas iestādes rīcībā.
2. Parastā darba nedēļa ilgst no 40 līdz 42 stundām, bet darba dienas ilgumu [darba laiku] nosaka iecēlējinstitūcija. Šādās robežās iecēlējinstitūcija, apspriežoties ar Personāla komiteju, var noteikt darba laiku konkrētām ierēdņu grupām, kurām uzticēts veikt īpašus pienākumus.
3. Turklāt ierēdnim neatliekamas dienesta nepieciešamības vai [darba] drošības noteikumu ievērošanas dēļ var prasīt darba gatavību darba vietā vai mājās pēc parastā darba laika. Katras iestādes iecēlējinstitūcija, apspriedusies ar savu Personāla komiteju, izstrādā sīkākus noteikumus šīs daļas [šī punkta] piemērošanai.
[..]”
6 Civildienesta noteikumu 60. panta pirmajā daļā ir noteikts:
“Izņemot slimību vai negadījumu, ierēdnis var neierasties darbā tikai ar iepriekšēju sava tiešā priekšnieka atļauju. Neskarot jebkurus disciplinārus pasākumus, kas uz to var attiekties, jebkuru neatļautu prombūtni, kas tiek attiecīgi [pienācīgi] konstatēta, atskaita no attiecīgā ierēdņa ikgadējā atvaļinājuma. Ja viņš ir pilnībā izmantojis savu ikgadējo atvaļinājumu, viņš zaudē atlīdzību [atalgojumu] par attiecīgo periodu.”
7 Civildienesta noteikumu 86. pants ir formulēts šādi:
“1. Ja ierēdnis [vai bijušais ierēdnis] tīši vai netīši neievēro šajos Civildienesta noteikumos noteiktos pienākumus, tas saucams pie disciplināras atbildības.
2. Ja iecēlējinstitūcijai vai OLAF kļūst zināmi pierādījumi par pienākumu neievērošanu 1. punkta nozīmē, veic [tie var sākt] administratīvo izmeklēšanu, lai pārbaudītu, vai šāda pienākumu neievērošana ir notikusi.
3. Disciplinārie noteikumi, procedūras un pasākumi, un noteikumi un procedūras attiecībā uz administratīvo izmeklēšanu ir noteiktas IX pielikumā.”
8 Civildienesta noteikumu IX pielikuma “Disciplinārlietas” 9. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Iecēlējinstitūcija var uzlikt kādu no šādiem sodiem:
a) rakstveida brīdinājums;
b) rājiens;
c) izvirzīšanas augstākam līmenim atlikšana uz laiku no viena līdz 23 mēnešiem;
d) līmeņa pazemināšana;
e) pagaidu pakāpes pazemināšana uz laiku no 15 dienām līdz vienam gadam;
f) pakāpes pazemināšana tai pašā funkciju grupā;
g) klasificēšana zemākā funkciju grupā ar vai bez pakāpes pazemināšanas;
h) atstādināšana no amata un attiecīgā gadījumā pro tempore pensijas samazināšana vai invaliditātes pabalsta daļas ieturēšana uz noteiktu laiku; šāda soda sekas nedrīkst skart ierēdņa apgādībā esošos. [..]”
Tiesvedības priekšvēsture
9 Šīs apelācijas sūdzības izskatīšanas vajadzībām tiesvedības priekšvēsturi, kas ir izklāstīta pārsūdzētā rīkojuma 1.–48. punktā, var rezumēt šādi.
10 Apelācijas sūdzības iesniedzēja WV ir Eiropas Savienības ierēdne. Viņa stājās dienestā EĀDD 2011. gada 1. janvārī un kopš šī datuma pildīja amata pienākumus vairākās EĀDD nodaļās. Konkrēti no 2015. gada 1. februāra līdz 2016. gada 30. septembrim apelācijas sūdzības iesniedzēja pildīja amata pienākumus EĀDD nodaļā EURCA West3.
11 Laikposmam no 2016. gada 1. oktobra līdz 15. novembrim apelācijas sūdzības iesniedzēja dienesta interesēs tika pārcelta uz EĀDD nodaļu Americas.2 un pēc tam – 2016. gada 16. novembrī – uz nodaļu PRISM. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka ir vairākkārt vērsusies administrācijā, lai uzzinātu pamatojumu viņas izslēgšanai no nodaļas EURCA West3.
12 2017. gada 16. janvārī apelācijas sūdzības iesniedzēja tika informēta par to, ka vairāki viņas prombūtnes gadījumi tiek uzskatīti par “neatļautiem”. Runājot par klātbūtni, viņa arī tika informēta, ka viņa vēl nav redzēta savā birojā.
13 2017. gada 10. februārī apelācijas sūdzības iesniedzēja sazinājās ar savu priekšniecību par savas prombūtnes gadījumiem.
14 Ar 2017. gada 3. aprīļa e‑pasta vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzēja nosūtīja medicīnisko izziņu, lai pamatotu savu prombūtni 2017. gada 30. un 31. martā, kā arī 2017. gada 3. aprīlī.
15 Ar 2017. gada 10. aprīļa e‑pasta vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīja savai priekšniecībai, ka datorizētajā personāla vadības sistēmā Sysper ir tikušas nepamatoti ievadītas prombūtnes reizes, dažas no tām – ar datumiem nākotnē.
16 2017. gada 11. aprīlī notika e‑pasta vēstuļu apmaiņa starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un viņas priekšniecību par apgalvotajiem nepamatotas prombūtnes gadījumiem.
17 2017. gada 25. un 26. aprīlī apelācijas sūdzības iesniedzējai notika e‑pasta vēstuļu apmaiņa ar nodaļas vadītāju saistībā ar to, ka viņas nodaļas vadītājs uzskatīja, ka administrācija apelācijas sūdzības iesniedzējas atrašanos savā birojā uzskatīja par nepamatotu prombūtni. Apelācijas sūdzības iesniedzējas nodaļas vadītājs viņai tostarp izklāstīja nosacījumus, kas jāievēro, lai viņa tiktu uzskatīta par “klātesošu” darbā.
18 2017. gada 12. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzējas nodaļas vadītājs nosūtīja viņai paziņojumu, kurā bija norādīts, ka laikposmā no 2017. gada 1. janvāra līdz 14. jūlijam apelācijas sūdzības iesniedzējai bija 85 nepamatotas prombūtnes kalendārās dienas, kas tiks atskaitītas no viņas algas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 60. pantu.
19 Ar 2017. gada 15. septembra e‑pasta vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzēja atbildēja uz šo paziņojumu un tostarp lūdza, lai viņai tiktu nosūtīti ieejas un izejas no ēkas reģistrācijas izvilkumi.
20 2017. gada 25. septembrī nodaļas HR 3 vadītāja norādīja apelācijas sūdzības iesniedzējai, ka datu aizsardzības apsvērumu dēļ apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar iegūt šos izvilkumus.
21 Ar strīdīgo lēmumu EĀDD informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju, ka viņas nepamatotas prombūtnes dienu skaits ir ticis pārskatīts, proti, ka 9 dienas tika pārvērstas par ikgadējo atvaļinājumu un ka summa, kas atbilst 72 dienām, tiks atskaitīta no viņas algas.
22 2017. gada 7. decembrī apelācijas sūdzības iesniedzēja tika informēta par summu, kas tiks ieturēta no viņas algas, sākot no 2018. gada februāra.
23 2018. gada 3. janvārī apelācijas sūdzības iesniedzēja saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par strīdīgo lēmumu.
24 2018. gada 6. februārī Eiropas Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību birojs (PMO), pamatojoties uz minēto lēmumu, veica apelācijas sūdzības iesniedzējas algas atskaitīšanu.
25 2018. gada 27. aprīlī apelācijas sūdzības iesniedzēja saņēma ieejas un izejas no ēkas reģistrācijas izvilkumus attiecībā uz laikposmu no 2017. gada 1. janvāra līdz 8. februārim.
26 2018. gada 2. maijā iecēlējinstitūcija pieņēma lēmumu par sūdzības noraidīšanu.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais rīkojums
27 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 2. augustā, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību, lūdzot, pirmkārt, atcelt strīdīgo lēmumu un, ciktāl vajadzīgs, lēmumu par sūdzības noraidīšanu un, otrkārt, lai Vispārējā tiesa nolemtu, ka summām, kas būs jāatmaksā viņas labā, ir jāpieskaita nokavējuma procenti.
28 Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 89. panta 3. punkta d) apakšpunktu lūdza Vispārējo tiesu uzdot EĀDD iesniegt dažādus dokumentus un materiālus.
29 Vispārējā tiesā celtās prasības atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja vienu vienīgu pamatu, kurā tā norāda uz to, ka ir pārkāpti Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkts, kā arī 12., 12.a, 21., 25., 26., 55. un 60. pants, Civildienesta noteikumu IX pielikuma 1. un 2. pants, rūpības pienākums, labas pārvaldības princips, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.), Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41., 47. un 52. pants, Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, tiesības uz aizstāvību, kā arī LESD 296. pants.
30 Savā vienīgajā prasības pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīja arī uz tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, procedūras nepareizu izmantošanu, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa acīmredzamu pārkāpumu, kā arī principa, kas administrācijai liek pieņemt lēmumu, pamatojoties tikai uz tiesiski pieļaujamiem pamatiem, pārkāpumu, samērīguma, sacīkstes un tiesiskās drošības principu pārkāpumu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) pārkāpumu.
31 Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību kā daļēji acīmredzami nepieņemamu un daļēji acīmredzami juridiski nepamatotu.
32 Attiecībā uz prasību atcelt strīdīgo lēmumu un lēmumu par sūdzības noraidīšanu Vispārējā tiesa vispirms secināja, ka tikai tie argumenti, kuri attiecas uz Civildienesta noteikumu 21., 55. un 60. panta, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ir noformēti atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktā paredzētajām minimālajām prasībām, un pārējos argumentus noraidīja kā acīmredzami nepieņemamus.
33 Pēc tam Vispārējā tiesa noraidīja argumentus par Civildienesta noteikumu 21., 55. un 60. panta, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu kā acīmredzami nepamatotus.
34 Pirmkārt, attiecībā uz apgalvoto Civildienesta noteikumu 21., 55. un 60. panta pārkāpumu Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 79. punktā tostarp uzskatīja, ka, pat ja tiktu pieņemts par pierādītu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja faktiski atradās EĀDD telpās, kā tā apgalvo, tomēr, skaidri paužot savu nodomu nestrādāt nodaļā PRISM, jo tā vēlējās koncentrēties tikai uz administratīvajiem jautājumiem saistībā ar viņas pārcelšanu, apelācijas sūdzības iesniedzēja nav ievērojusi Civildienesta noteikumu 21. un 55. pantā paredzētos nosacījumus. Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskatīja, ka EĀDD nevar tikt pārmests, ka tas ir uzskatījis, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija nepamatotas prombūtnes situācijā. Turklāt Vispārējā tiesa norādīja – tā kā EĀDD piefiksētos prombūtnes gadījumus apelācijas sūdzības iesniedzējas priekšnieki nebija iepriekš atļāvuši, ieturējums no algas apmērā, kas atbilst 72 kalendārajām dienām, bija vienīgi Civildienesta noteikumu 60. pantā paredzēto prasību neievērošanas sekas.
35 Otrkārt, attiecībā uz apgalvojumu par pamatojuma nesniegšanu lēmumā par sūdzības noraidīšanu Vispārējā tiesa pēc tam, kad bija atgādinājusi, pirmām kārtām, ka ir iespējams uzskatīt, ka lēmums ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajam ierēdnim zināmā kontekstā, kas viņam ļauj saprast tā tvērumu, un, otrām kārtām, ka tas, ka ieinteresētā persona zināja par šo kontekstu, var būt attiecīgā lēmuma pamatojums, pārsūdzētā rīkojuma 85. punktā secināja, ka no lēmuma par sūdzības noraidīšanu izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ļoti precīzi bija zinājusi par kontekstu, kurā iekļaujas strīdīgais lēmums. Šajā ziņā Vispārējā tiesa precizēja, ka pati apelācijas sūdzības iesniedzēja savai sūdzībai bija pievienojusi vairākas vēstuļu un e‑pasta vēstuļu apmaiņas ar EĀDD, kuru priekšmets bija ieturējums no algas atbilstoši to dienu skaitam, par kurām tika konstatēta nepamatota prombūtne.
36 Treškārt, tā kā tika noraidīti prasījumi atcelt strīdīgo lēmumu, kā arī lēmumu par sūdzības noraidīšanu, pārsūdzētā rīkojuma 87. punktā Vispārējā tiesa to pašu iemeslu dēļ noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumus par to, lai tiktu nolemts, ka viņai atmaksājamajām summām tiks pieskaitīti nokavējuma procenti.
37 Visbeidzot, ņemot vērā, ka šie atcelšanas prasījumi tika noraidīti kā daļēji acīmredzami nepieņemami un daļēji acīmredzami nepamatoti, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 88. un 89. punktā nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas atbilstoši Reglamenta 89. panta 3. punkta d) apakšpunktam izteiktais lūgums arī ir jānoraida. Pēc Vispārējās tiesas domām, no prasības pieteikuma neizriet nedz tas, ka dokumenti, kurus tika lūgts iesniegt, varētu atspēkot pārsūdzētā rīkojuma 74.–80. punktā izdarīto konstatējumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja nav palīdzējusi viņas priekšniecībai, pildot viņai uzticētos pienākumus, un nav bijusi vienmēr EĀDD rīcībā saskaņā ar saistībām, kas izriet no Civildienesta noteikumu 21. un 55. panta, nedz arī tas, ka ar šiem dokumentiem būtu iespējams pierādīt, ka lēmums par sūdzības noraidīšanu bija nepietiekami pamatots. Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot pietiekami precīzi identificējusi dokumentus, kurus tā lūdza iesniegt, un neesot sniegusi Vispārējai tiesai minimālo informāciju, kas pamatotu šo dokumentu lietderību tiesvedības vajadzībām atbilstoši minētā reglamenta 88. panta 2. punktam.
Lietas dalībnieku prasījumi
38 Apelācijas sūdzībā WV lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto rīkojumu;
– piespriest EĀDD atlīdzināt visas tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kuri ir radušies tiesvedībā Vispārējā tiesā, un
– nodot lietu atpakaļ Vispārējā tiesā, lai tā lemtu par prasību.
39 EĀDD prasījumi Tiesai ir šādi:
– atzīt apelācijas sūdzību par nepieņemamu vai vismaz par nepamatotu un
– piespriest WV atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un izmaksas.
Par apelācijas sūdzību
40 Apelācijas sūdzības atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza vienu vienīgu pamatu, kas attiecas uz pierādījumu brīvas novērtēšanas principa pārkāpumu un saskanīgu netiešu pierādījumu kopuma jēdziena neievērošanu un līdz ar to uz noteikumu par pierādīšanas pienākumu neievērošanu, taisnīguma liegšanu, diskrimināciju, faktu sagrozīšanu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kas ietver neatbilstošu pārsūdzētā rīkojuma juridisko pamatojumu. Šis pamats ir iedalīts sešās daļās.
41 EĀDD uzskata, ka minētais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepieņemams, jo tas neatbilst prasībām, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta, vai vismaz kā nepamatots.
Par apelācijas sūdzības pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
42 EĀDD uzskata, ka apelācijas sūdzība nav pieņemama, jo tās vienīgais pamats nav skaidrs. Tādējādi vispirms iebildums par Vispārējās tiesas pieļautu acīmredzamu kļūdu pierādījumu vērtējumā esot izklāstīts haotiski, nepaskaidrojot, kādā veidā šī apgalvotā kļūda būtu pamats strīdīgā lēmuma atcelšanai. Turpinot, iebildums par apgalvoto taisnīguma liegšanu patiesībā attiecoties uz tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu. Taču apelācijas sūdzībā neesot skaidri izklāstīts, kā Vispārējā tiesa ir pārkāpusi šīs tiesības, kā arī nediskriminācijas principu, uz kuru arī ir norādīts. Visbeidzot, vienīgā pamata izklāstā neesot minēts iespējamais Civildienesta noteikumu 60. panta pārkāpums.
43 Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka apelācijas sūdzība ir pieņemama.
Tiesas vērtējums
44 No LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda sprieduma vai rīkojuma, kura atcelšana tiek pieprasīta, kritizētās daļas, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šī prasījuma pamatošanai, pretējā gadījumā apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats ir nepieņemami (skat. spriedumus, 2021. gada 2. marts, Komisija/Itālija u.c., C‑425/19 P, EU:C:2021:154, 55. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 20. maijs, Dickmanns/EUIPO, C‑63/20 P, nav publicēts, EU:C:2021:406, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
45 Citstarp šīm prasībām neatbilst un ir jāatzīst par nepieņemamu pamats, kura argumentācija nav pietiekami skaidra un precīza, lai Tiesa varētu veikt tiesiskuma kontroli, it īpaši tādēļ, ka būtiskie elementi, uz kuriem ir balstīts pamats, pietiekami loģiski un saprotami neizriet no šīs apelācijas sūdzības teksta, kas šajā ziņā ir formulēts neskaidri un pārprotami. Tiesa ir nospriedusi arī, ka tāda apelācijas sūdzība, kurai trūkst saskanīgas struktūras un kurā ietverti vienīgi vispārīgi apgalvojumi un trūkst konkrētu norāžu par pārsūdzētā nolēmuma punktiem, kuros, iespējams, pieļauta tiesību kļūda, ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemama (spriedums, 2018. gada 4. oktobris, Staelen/Ombuds, C‑45/18 P, nav publicēts, EU:C:2018:814, 15. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Šajā lietā, lai gan ir taisnība, ka dažu šīs apelācijas sūdzības argumentu izklāsts varētu būt skaidrāks, lai atvieglotu to izpratni, tomēr šajā apelācijas sūdzībā ir ietverti vairāki juridiskie argumenti, kas konkrēti attiecas uz skaidri identificētiem pārsūdzētā rīkojuma elementiem. Līdz ar to EĀDD argumenti nevar likt atzīt minēto apelācijas sūdzību par nepieņemamu kopumā, bet tie ir jāizvērtē, pārbaudot katru no vienīgā apelācijas sūdzības pamata sešām daļām.
47 Šajos apstākļos šī apelācijas sūdzība ir jāatzīst par pieņemamu.
Par apelācijas sūdzības iesniedzējas ievada apsvērumu
Lietas dalībnieku argumenti
48 Apelācijas sūdzības daļā ar nosaukumu “Fakti un tiesvedības priekšvēsture” apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa savā faktu un tiesvedības priekšvēstures izklāstā nav minējusi un ņēmusi vērā dažus faktiskos apstākļus, uz kuriem bija balstīta apelācijas sūdzības iesniedzējas analīze.
49 EĀDD apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nenorāda, kādas konkrētas sekas šādam trūkumam būtu attiecībā uz viņas prasību Vispārējā tiesā.
Tiesas vērtējums
50 Šajā ziņā ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja vienīgi uzskaita faktiskos apstākļus, kurus Vispārējā tiesa it kā nav ņēmusi vērā, un vispārīgi atsaucas uz iebildumu par pierādījumu brīvas novērtēšanas principa un saskanīgu netiešu pierādījumu kopuma jēdziena neievērošanu un līdz ar to par noteikumu par pierādīšanas pienākumu neievērošanu, konkrēti nenorādot, kuros pārsūdzētā rīkojuma punktos esot pieļauta tiesību kļūda saistībā ar šo apgalvoto trūkumu.
51 Tādēļ šādi apgalvojumi neatbilst šī sprieduma 44. un 45. punktā atgādinātajām prasībām un līdz ar to ir jānoraida kā nepieņemami.
Par lietas būtību
52 Apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzības vienīgā pamata pirmā un otrā daļa attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma motīviem, ar kuriem Vispārējā tiesa noraidīja atsevišķus apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumus kā acīmredzami nepieņemamus. Šī apelācijas sūdzības pamata trešā līdz piektā daļa attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma motīviem, ar kuriem Vispārējā tiesa kā acīmredzami juridiski nepamatotus noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus par Civildienesta noteikumu 21., 55. un 60. panta, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Minētā pamata sestā daļa attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi lūgumu veikt procesa organizatorisko pasākumu atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 89. panta 3. punkta d) apakšpunktam.
Par vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmo un otro daļu
– Lietas dalībnieku argumenti
53 Vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā, kas attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 63. un 64. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot kļūdaini uzskatījusi, ka apgalvojums par Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkta un 12.a panta pārkāpumu prasības pieteikumā nav ticis nekādi izvērsts. Taču, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja esot pamatojusies uz Civildienesta noteikumu 1.e pantu, kad sava Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma 54. punktā viņa bija norādījusi, no vienas puses, ka tieši iecēlējinstitūcijai, ievērojot pienākumu sasniegt rezultātu, bija jāpārliecinās, ka ierēdnis var pildīt savus profesionālos pienākumus atbilstošos un veselīgos apstākļos bez nepārtrauktiem uzbrukumiem, goda aizskaršanas un/vai uzmākšanās, un, no otras puses, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas veselības stāvoklis darbā bija pasliktinājies godu aizskarošas, nejaukas un vardarbīgas attieksmes dēļ, par kuru tika ziņots un kura tika pierādīta. Otrkārt, šajā prasības pieteikumā Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzēja esot arī norādījusi, ka ir cietusi no psiholoģiskas vardarbības, un minētā pieteikuma 53. punktā esot atsaukusies uz konkrētu Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta formulējumu.
54 Vienīgā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai to, kā minētā tiesa ir rīkojusies saistībā ar viņas iebildumu, kas attiecas uz procedūras nepareizu izmantošanu, kā arī uz apstākli, ka neesot ticis ievērots rūpības pienākums un pienākums sasniegt rezultātu, proti, nodrošināt, ka ierēdnis var pildīt savus profesionālos pienākumus atbilstošos un veselīgos apstākļos bez uzbrukumiem, goda aizskaršanas vai uzmākšanās.
55 Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa esot neskaidri un tātad juridiski nekorekti pamatojusi atteikumu izskatīt šo iebildumu, jo pēc tam, kad Vispārējā tiesa to bija izklāstījusi pārsūdzētā rīkojuma 65. punktā, tā neesot nedz noraidījusi šo iebildumu kā nepieņemamu, nedz arī izvērtējusi to pēc būtības.
56 Otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd Vispārējās tiesas konstatējumus pārsūdzētā rīkojuma 65. punktā un apgalvo, ka, lai izdarītu šos konstatējumus, Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā visus lietas materiālus un nav pilnībā pārbaudījusi pierādījumus. Tādējādi tā neesot ievērojusi pierādījumu brīvas novērtēšanas principu un saskanīgu netiešu pierādījumu kopuma jēdzienu un līdz ar to pārkāpusi noteikumus par pierādīšanas pienākumu, kā rezultātā esot notikusi taisnīguma liegšana. It īpaši apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka minētais iebildums ir pamatots ar viņas Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma A.4., A.8., A.10., A.16., A.21., A.24., A.25., A.26. un A.30. pielikumu.
57 Attiecībā uz vienīgā pamata otro daļu EĀDD apgalvo, ka, tā kā Vispārējā tiesā iesniegtajā prasības pieteikumā vispār nebija atsauces uz pierādījumiem, apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar pārmest Vispārējai tiesai, ka tā neesot ņēmusi vērā dokumentus, kas pamatotu viņas apgalvojumus, proti, A.4., A.8., A.10. un A.16. pielikumu, kuri pirmoreiz minēti apelācijas stadijā. Dispozitivitātes princips, kas reglamentē tiesvedību Vispārējā tiesā, prasot, lai prasītājs precīzi identificētu pierādījumus, ar kuriem ir saistīti tiesību pamati, un Vispārējai tiesai neesot pienākuma pēc savas ierosmes meklēt lietas materiālos pierādījumus, kas atbilstu prasītāja iebildumiem.
Tiesas vērtējums
58 Attiecībā uz vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa, kļūdaini uzskatīdama, ka apgalvojums par Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkta un 12.a panta pārkāpumu prasības pieteikumā nav ticis nekādi izvērsts, esot sagrozījusi tās argumentāciju, ir jāatgādina, ka apelācijas tiesvedībā Tiesas kontroles mērķis tostarp ir pārbaudīt, vai Vispārējā tiesa ir juridiski pietiekami atbildējusi uz visiem apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītajiem argumentiem (spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, Komisija/CX, C‑131/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:502, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Turklāt apelācijas sūdzības pamats par to, ka Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz pirmajā instancē izvirzītajiem argumentiem, būtībā nozīmē apgalvojumu, ka ticis pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. panta, kurš Vispārējai tiesai ir piemērojams saskaņā ar šo pašu statūtu 53. panta pirmo daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 119. pantu (spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, Komisija/CX, C‑131/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:502, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Tomēr, kā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, Vispārējās tiesas pienākums pamatot savus nolēmumus nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tai ir detalizēti jāatbild uz katru prasītāja izvirzīto argumentu, it īpaši, ja tas nav pietiekami skaidrs un precīzs (spriedums, 2010. gada 15. aprīlis, Gualtieri/Komisija, C‑485/08 P, EU:C:2010:188, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 Tādējādi Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā, ņemot vērā tādus vispārīgus apgalvojumus un norādes, kas ir ietverti pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma 53. un 54. punktā, ir secinājusi, ka apgalvojums par Civildienesta noteikumu 1.e un 12.a panta pārkāpumu nav ticis nekādi juridiski izvērsts.
62 Līdz ar to vienīgā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
63 Attiecībā uz vienīgā pamata otro daļu, pirmkārt, ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa neesot pamatojusi savu atteikumu izvērtēt šo iebildumu, jo tā to neesot nedz atzinusi par nepieņemamu, nedz izvērtējusi pēc būtības, ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā rīkojuma izpratni.
64 No pārsūdzētā rīkojuma neanonimizētās versijas, kas pievienota apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzībai, izriet, ka pēc tam, kad Vispārējā tiesa 64. punktā bija norādījusi, ka “[šī rīkojuma] 63. punktā minētie apgalvojumi neatbilst minimālajām skaidrības un saskaņotības prasībām, kas paredzētas Reglamenta 76. panta d) punktā”, minētā rīkojuma 65. punktā tā precizēja, ka tas attiecas “arī uz iebildumu par procedūras nepareizu izmantošanu un rūpības pienākuma neievērošanu, kā arī par to, ka neesot ticis ievērots pienākums sasniegt rezultātu, proti, nodrošināt, ka ierēdnis var pildīt savus profesionālos pienākumus atbilstošos un veselīgos apstākļos bez uzbrukumiem, goda aizskaršanas vai uzmākšanās”. Turpinājumā Vispārējā tiesa tostarp šajā pašā 65. punktā norādīja, ka, “lai pamatotu šo iebildumu, prasītāja tikai vispārīgi un bez jebkāda pamatojuma atsaucas – lai gan tā nav vispārīga atsauce uz “faktiem, kādi tie izklāstīti šajā prasībā” un uz “neapstrīdamiem pierādījumiem” – uz “apstākļiem, kuros viss bija vērsts pret [viņu] saistībā ar nomācošiem nodomiem un acīmredzamu profesionālās atstumtības situāciju””, kā arī vairākiem citiem elementiem.
65 Tālāk, pārsūdzētā rīkojuma neanonimizētās versijas, kas pievienota apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzībai, 66. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka tā 62.–65. punktā minētie apgalvojumi ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemami.
66 Līdz ar to apgalvojums, ka Vispārējā tiesa neesot pamatojusi savu atteikumu izvērtēt iebildumu par procedūras nepareizu izmantošanu, kā arī par to, ka esot ticis pārkāpts rūpības pienākums un pienākums sasniegt rezultātu, proti, nodrošināt, ka ierēdnis var pildīt savus profesionālos pienākumus atbilstošos un veselīgos apstākļos bez uzbrukumiem, goda aizskaršanas vai uzmākšanās, nav pamatots.
67 Otrkārt, attiecībā uz vienīgā apelācijas sūdzības pamata otrās daļas otro iebildumu, kas minēts šī sprieduma 56. punktā, ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka “kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem”, kas ir jānorāda katrā prasības pieteikumā atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantam, kas Vispārējai tiesai ir piemērojams saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktu, nozīmē, ka prasības pieteikumā ir jābūt paskaidrotai pamata, uz kura prasība ir balstīta, būtībai (spriedums, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 39. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī rīkojums, 2016. gada 21. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑103/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:51, 31. punkts).
68 Tātad, lai Vispārējā tiesā celta prasība būtu pieņemama, tostarp ir nepieciešams, lai būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem prasība balstīta, izrietētu – vismaz kopsavilkuma veidā, taču loģiski un saprotami – no paša prasības pieteikuma teksta. Kaut arī ir taisnība, ka atsevišķos jautājumos prasības pieteikuma pamattekstu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz noteiktiem fragmentiem tam pievienotajos materiālos, tomēr vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt tādu galveno juridisko argumentu neesamību, kuriem atbilstoši šā sprieduma iepriekšējā punktā atgādinātajām tiesību normām ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā (spriedums, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 40. punkts, kā arī rīkojums, 2016. gada 21. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑103/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:51, 32. punkts).
69 Pielikumiem piemītošā vienīgi pierādīšanas un tehniskā funkcija nozīmē, ka – ciktāl tajos ir iekļauti tiesiskie apstākļi, uz kuriem ir balstīti noteikti prasības pieteikumā izvirzītie pamati, – šiem apstākļiem ir jābūt iekļautiem pašā šī prasības pieteikuma tekstā vai vismaz ir jābūt pietiekami identificētiem šajā tekstā (skat. spriedumu, 2019. gada 2. oktobris, Crédit mutuel Arkéa/ECB, C‑152/18 P un C‑153/18 P, EU:C:2019:810, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
70 Līdz ar to Vispārējai tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumiem ir vienīgi pierādīšanas un tehniskā funkcija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. septembris, BP/FRA, C‑669/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:713, 54. punkts).
71 Līdz ar to vienīgā apelācijas sūdzības pamata otrās daļas otrais iebildums ir nepamatots.
72 Tādēļ šī pamata pirmā un otrā daļa ir jānoraida kā nepamatotas.
Par vienīgā apelācijas sūdzības pamata piekto daļu
– Lietas dalībnieku argumenti
73 Ar vienīgā pamata piekto daļu, kas ir jāizskata vispirms, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir kļūdaini piemērojusi Civildienesta noteikumu 60. pantu un nav ņēmusi vērā strīdīgā lēmuma juridisko pamatu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka, uzskatot, ka šis lēmums, kas balstīts uz Civildienesta noteikumu 60. pantu, ir spēkā, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas šī 60. panta analīzē un turklāt ir sagrozījusi faktus, secinot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija neatļautā prombūtnē, lai gan viņa bija fiziski klāt.
74 Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot analizējusi apgalvojumu par nepamatotas prombūtnes esamību, ņemot vērā nevis Civildienesta noteikumu 60. pantu, kas ir strīdīgā lēmuma juridiskais pamats, bet gan pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 21. un 55. pantu.
75 Apstiprinot strīdīgajā lēmumā ietverto iecēlējinstitūcijas analīzi, saskaņā ar ko apelācijas sūdzības iesniedzējas klātbūtne iestādes telpās, kura neatbilst iestādes gaidām pieejamības un centības ziņā, tika pielīdzināta neatļautai prombūtnei, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Civildienesta noteikumu 60. pantu, kas attiecas uz prombūtni bez iepriekšējas atļaujas, izņemot slimību vai negadījumus. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja esot atradusies šajās telpās, 60. pants neesot piemērojams.
76 Ja iecēlējinstitūcija uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neatbilda šīm gaidām, tai esot bijis jāuzsāk disciplinārlietas. Taču Civildienesta noteikumu 21. un 55. panta pārkāpumu nevarot sodīt ar ieturējumu no algas vai atskaitīšanu no atvaļinājuma, jo šādi pasākumi neesot paredzēti Civildienesta noteikumu IX pielikuma 9. pantā. Tādējādi ieturējums no algas nevarot veidot slēptu vai aizstājošu disciplinārsodu.
77 Otrkārt, katrā ziņā EĀDD neesot nedz sniedzis amata aprakstu, nedz norādījis sasniedzamos mērķus un konkrētos apelācijas sūdzības iesniedzējai uzticētos uzdevumus, nedz arī pierādījis viņas atteikumu nodoties šo uzdevumu pildīšanai. Šajā ziņā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pārsūdzētā rīkojuma 74. punktā atsaucoties uz apelācijas sūdzības iesniedzējas atbildi uz viņas 2016. gada novērtējuma ziņojumu, lai gan apgalvotie viņas nepamatotas prombūtnes gadījumi, kā tos ir definējusi Vispārējā tiesa, attiecās uz 2017. gadu.
78 EĀDD norāda, ka vienīgā apelācijas sūdzības pamata piektā daļa, ciktāl tā attiecas uz apgalvoto Civildienesta noteikumu 60. panta pārkāpumu, nav ietverta šī vienīgā pamata izklāstā. Katrā ziņā šī daļa neesot pamatota. Šajā ziņā Vispārējā tiesa esot pamatoti norādījusi, ka ierēdnim vienmēr ir jābūt iestādes rīcībā, ka šajā 60. pantā ir paredzēta sankcija par jebkādu neatļautu prombūtni un ka tādējādi tajā ir prasīta faktiska klātbūtne darbavietā, kas ir atkarīga no tā, vai ierēdnis ievēro Civildienesta noteikumu 21. un 55. pantā paredzētos divus kumulatīvus nosacījumus, proti, palīdzēt savai priekšniecībai, pildot viņam uzticētos uzdevumus, un šajā nolūkā būt vienmēr iestādes rīcībā. Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa un iecēlējinstitūcija esot pamatojušās uz Civildienesta noteikumu 21., 55. un 60. pantu, aplūkojot tos kopā, nevis tikai uz pēdējo minēto pantu.
– Tiesas vērtējums
79 Attiecībā uz iespējamo vienīgā apelācijas sūdzības pamata piektās daļas nepieņemamību ir jānorāda, pirmkārt, ka, lai gan šī pamata izklāstā ir ietverts apgalvojums par pārsūdzētajā rīkojumā pieļautām “acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kas rada juridiski nekorektu pamatojumu”, šajā piektajā daļā ietvertie argumenti skaidri liecina, ka ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot Civildienesta noteikumu 60. pantu.
80 Otrkārt, minētajā piektajā daļā ir precīzi norādīti kritizētie pārsūdzētā rīkojuma elementi, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti pamato prasību atcelt šo rīkojumu, atbilstoši šī sprieduma 44. punktā atgādinātajām prasībām.
81 Līdz ar to vienīgā apelācijas sūdzības pamata piektā daļa ir pieņemama.
82 Attiecībā uz vienīgā pamata piektās daļas pirmo iebildumu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot kļūdaini piemērojusi Civildienesta noteikumu 60. pantu, ir jānorāda, ka pārsūdzētā rīkojuma 70.–80. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai strīdīgais lēmums un lēmums par sūdzības noraidīšanu atbilst Civildienesta noteikumu 21., 55. un 60. pantam.
83 Pārsūdzētā rīkojuma 71. un 72. punktā atgādinājusi šo pantu saturu, kā arī Komisijas 2013. gada 16. decembra Lēmuma C(2013) 9051 final par atvaļinājumiem, kas piemērojams EĀDD saskaņā ar 2014. gada 13. februāra Lēmumu EĀDD DEC (2014) 009, ievaddaļas B punkta saturu, Vispārējā tiesa šī rīkojuma 73. punktā konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav ievērojusi šajās tiesību normās noteiktās prasības.
84 Tādējādi minētā rīkojuma 74. un 75. punktā Vispārējā tiesa attiecībā uz Civildienesta noteikumu 21. un 55. pantā paredzētajiem nosacījumiem vispirms norādīja, ka iecēlējinstitūcija pamatoti ir atzinusi, ka no lietas materiāliem, it īpaši no apelācijas sūdzības iesniedzējas atbildes uz viņas 2016. gada novērtējuma ziņojumu, izriet, ka – kopš viņas pārcelšanas uz nodaļu PRISM un neraugoties uz dažādiem brīdinājumiem un aizrādījumiem no viņas priekšniekiem – attiecīgā persona ir paudusi savu nodomu nestrādāt šajā nodaļā.
85 Turpinājumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 76. punktā norādīja, ka par vēlmi nesniegt palīdzību saviem priekšniekiem un nepildīt viņai uzticētos uzdevumus liecina arī apelācijas sūdzības iesniedzējas 2017. gada 11. aprīļa e‑pasta vēstule, kurā apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīja, ka viņa katru dienu ir atradusies EĀDD [telpās], lai mēģinātu atrisināt situāciju, kurā viņa ir atradusies pēc viņas prettiesiskās izslēgšanas no nodaļas EURCA West3 un viņas ļaunprātīgās pārcelšanas uz nodaļu PRISM. Savā e‑pasta vēstulē apelācijas sūdzības iesniedzēja arī norādīja, ka tā ne vienmēr atradās savā birojā visu dienu.
86 Visbeidzot, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 77. punktā piebilda, ka, pat ja apelācijas sūdzības iesniedzēja viņas pārcelšanu uzskatīja par nepiemērotu, viņa varēja lūgt iecelt viņu citā amatā, bet tas neatbrīvoja viņu no pienākuma, gaidot šādu iecelšanu amatā, strādāt nodaļā PRISM, lai tur veiktu ar viņas amatu saistītus uzdevumus un vienmēr būtu EĀDD rīcībā. Šī rīkojuma 78. punktā tā precizēja, ka, ja apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskatīja, ka viņas pārcelšana ir kaut kādā veidā kļūdaina, viņa varēja izmantot viņai pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, bet lojalitātes un sadarbības pamatpienākumi viņai tomēr liedza atteikties pildīt no šīs pārcelšanas izrietošos pienākumus.
87 Pārsūdzētā rīkojuma 79. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka, pat ja tiktu pieņemts par pierādītu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja patiešām atradās EĀDD telpās, kā viņa to apgalvo, tomēr, skaidri paužot savu nodomu nestrādāt nodaļā PRISM tādēļ, ka viņa vēlējās koncentrēties vienīgi uz administratīvajiem jautājumiem saistībā ar viņas pārcelšanu, apelācijas sūdzības iesniedzēja acīmredzami nav ievērojusi Civildienesta noteikumu 21. un 55. pantā paredzētos nosacījumus. Tālāk Vispārējā tiesa piebilda, ka tātad EĀDD nevar pārmest, ka tas uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija nepamatotas prombūtnes situācijā un ka – ņemot vērā, ka EĀDD piefiksētos prombūtnes gadījumus iepriekš nebija atļāvuši viņas priekšnieki, – ieturējums no algas 72 kalendāro dienu apmērā bija tikai Civildienesta noteikumu 60. pantā paredzēto prasību neievērošanas sekas.
88 Visbeidzot, pārsūdzētā rīkojuma 80. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka secinājumu, kuru tā ir izdarījusi šī rīkojuma 79. punktā, nevar atspēkot apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojums, ka tā esot iesniegusi vairākus pierādījumus, kas apliecina tās klātbūtni birojā un nodaļā PRISM. Šajā ziņā Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka šie pierādījumi, neraugoties uz to nosūtīšanas datumu, neļauj pierādīt nedz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir palīdzējusi viņas priekšniecībai, pildot viņai uzticētos uzdevumus, nedz to, ka viņa vienmēr bija EĀDD rīcībā atbilstoši pienākumiem, kas izriet no Civildienesta noteikumu 21. un 55. panta.
89 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja, skaidri paužot savu nodomu nestrādāt nodaļā, uz kuru viņa tika pārcelta, nebija ievērojusi Civildienesta noteikumu 21. un 55. pantā paredzētos nosacījumus, EĀDD nevar tikt pārmests, ka tas uzskatīja, ka viņa bija nepamatotas prombūtnes situācijā, un ka līdz ar to saskaņā ar Civildienesta noteikumu 60. pantu EĀDD bija tiesīga veikt ieturējumu no algas 72 kalendāro dienu apmērā, pat jau tiktu pieņemts par pierādītu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja faktiski atradās EĀDD telpās.
90 Vispirms ir jānorāda, ka, lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētajā rīkojumā atsaucas uz apelācijas sūdzības iesniedzējas “nepamatotu prombūtni”, no šī rīkojuma 70. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai strīdīgais lēmums un lēmums par sūdzības noraidīšanu atbilst tostarp Civildienesta noteikumu 60. pantam, kas attiecas uz “neatļautas prombūtnes” gadījumiem.
91 Līdz ar to ir jānosaka, vai fakts – ja tas tiktu pieņemts par pierādītu –, ka ierēdnis neievēro savus Civildienesta noteikumu 21. un 55. pantā noteiktos pienākumus, proti, palīdzēt un sniegt padomu saviem priekšniekiem, atbildēt par viņam uzticēto pienākumu izpildi un vienmēr būt iestādes rīcībā, var tikt kvalificēts kā “neatļauta prombūtne” Civildienesta noteikumu 60. panta pirmās daļas izpratnē un tādējādi ļaut piemērot attiecībā uz šo ierēdni šajā tiesību normā paredzētos pasākumus.
92 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ietilpst, mērķi (skat. it īpaši spriedumu, 2020. gada 28. janvāris, Komisija/Itālija (Maksājumu kavējumu novēršanas direktīva), C‑122/18, EU:C:2020:41, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
93 Pirmkārt, ir jānorāda, ka Civildienesta noteikumu 60. panta, kas ir ietverts to IV sadaļas 2. nodaļā “Atvaļinājumi”, pirmajā daļā ir noteikts, ka, “izņemot slimību vai negadījumu, ierēdnis var neierasties darbā tikai ar iepriekšēju sava tiešā priekšnieka atļauju”, ka, “neskarot jebkurus disciplinārus pasākumus, kas uz to var attiekties, jebkuru neatļautu prombūtni, kas tiek attiecīgi [pienācīgi] konstatēta, atskaita no attiecīgā ierēdņa ikgadējā atvaļinājuma” un ka, “ja [ierēdnis] ir pilnībā izmantojis savu ikgadējo atvaļinājumu, viņš zaudē atlīdzību par attiecīgo periodu”.
94 Lai gan šajā tiesību normā jēdziens “neatļauta prombūtne” nav definēts, no tās izriet, ka ierēdņa prombūtne ir uzskatāma par neatļautu, ja šis ierēdnis nav ievērojis aizliegumu neierasties darbā bez sava tiešā priekšnieka iepriekšējas atļaujas, izņemot slimību vai negadījumu.
95 Civildienesta noteikumu 60. panta pirmās daļas piemērošanas vajadzībām izšķiroša nozīme ir tam, ka ir pienācīgi konstatēta attiecīgā ierēdņa prombūtne, un tam, ka viņa tiešais priekšnieks nav devis iepriekšēju atļauju šai prombūtnei. Proti, no šīs tiesību normas izriet, ka noteicošais atalgojuma zaudēšanas cēlonis ir tas, ka ierēdnis nav ieradies dienestā, lai gan viņam to nebija atļāvuši Civildienesta noteikumi vai iecēlējinstitūcija (rīkojums, 1972. gada 30. novembris, Perinciolo/Padome, 75/72 R, EU:C:1972:110, 10. punkts).
96 Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 44. punktā, ikdienas valodā jēdziens “prombūtne” tiek izmantots, lai apzīmētu faktu, ka kāds vai kaut kas neatrodas vietā, kur ir sagaidāma tā atrašanās, kas nozīmē fizisku prombūtni.
97 Nekas Civildienesta noteikumu 60. panta pirmās daļas formulējumā neļauj pieņemt, ka šīs normas piemērošanas nolūkā šis jēdziens būtu jāsaprot atšķirīgi no tā parastās nozīmes. It īpaši no šī formulējuma nekādi neizriet, ka ierēdņa “neatļautas prombūtnes” fakts minētās tiesību normas izpratnē varētu tikt izsecināts no apstākļa, ka ierēdnis nepilda savus Civildienesta noteikumu 21. un 55. pantā noteiktos profesionālos pienākumus – neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav fiziski klāt savā darbavietā.
98 Proti, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 46. punktā, Civildienesta noteikumu 60. panta pirmajā daļā nav nevienas norādes attiecībā uz jebkādu minēto ierēdņa profesionālo pienākumu neizpildi.
99 Otrkārt, ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu IV sadaļas 2. nodaļā “Atvaļinājumi”, kurā ietilpst Civildienesta noteikumu 60. pants, ir paredzēti noteikumi par dažādiem ierēdņa atvaļinājumiem, t.i., par ikgadējo un īpašo atvaļinājumu, kas reglamentēti Civildienesta noteikumu 57. un 59.a pantā, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, kas ir reglamentēts Civildienesta noteikumu 58. pantā, un slimības atvaļinājumu, kas ir reglamentēts Civildienesta noteikumu 59. pantā. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 54. punktā, visi šie panti attiecas uz situācijām, kurās ierēdnis neveic profesionālo darbību un līdz ar to viņam fiziski nav jāatrodas savā darbavietā.
100 Civildienesta noteikumu 57.–59.a pants attiecas uz situācijām, kurās ierēdņa prombūtne ir pamatota ar kādu no šajos pantos reglamentētajiem atvaļinājumiem, savukārt Civildienesta noteikumu 60. panta pirmā daļa attiecas uz situācijām, kurās ierēdnis nav ieradies darbā, lai gan uz to neattiecas neviens no 57.–59.a pantā minētajiem gadījumiem un viņš nav saņēmis sava priekšnieka atļauju.
101 Apstāklis, ka Civildienesta noteikumu 60. panta pirmā daļa ietilpst to IV sadaļas 2. nodaļā, apstiprina, ka šīs tiesību normas piemērojamības priekšnosacījums ir attiecīgā ierēdņa fiziska prombūtne no viņa darbavietas.
102 Treškārt, ierēdnim, kurš atrodas “attiecīgi [pienācīgi] konstatētas neatļautas prombūtnes” situācijā Civildienesta noteikumu 60. panta pirmās daļas izpratnē, neskarot jebkuru disciplināru pasākumu iespējamo piemērošanu, šī neatļautā prombūtne tiek atskaitīta no viņa ikgadējā atvaļinājuma vai, ja šis atvaļinājums ir pilnībā izmantots, viņš zaudē atalgojumu par laikposmu, kas atbilst minētajai neatļautajai prombūtnei.
103 Proti, šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka ierēdnis, kura neatļauta prombūtne ir pienācīgi konstatēta un kura tiesības uz atvaļinājumu ir pilnībā izmantotas, automātiski zaudē atalgojumu (spriedums, 1983. gada 6. jūlijs, Geist/Komisija, 285/81, EU:C:1983:192, 21. punkts).
104 Civildienesta noteikumu 60. panta pirmajā daļā paredzētā atalgojuma zaudēšana nav uzskatāma nedz par disciplinārsodu, nedz tam līdzvērtīgu pasākumu (spriedums, 1983. gada 6. jūlijs, Geist/Komisija, 285/81, EU:C:1983:192, 21. punkts).
105 No tā izriet, pirmkārt, ka Civildienesta noteikumu 60. panta pirmajā daļā paredzētā neatļautas prombūtnes ilguma atskaitīšana no ikgadējā atvaļinājuma vai, ja šis atvaļinājums ir pilnībā izmantots, tiesību uz atalgojumu zaudēšana laikposmā, kas atbilst šīs prombūtnes ilgumam, ir pasākumi, kuru mērķis – ņemot vērā to raksturu un sekas – ir nevis izteikt rājienu vai nosodīt ierēdni tāpēc, ka viņš ir rīkojies nepareizi, vai ir izrādījis kompetences trūkumu, vai arī nav bijis iestādes rīcībā laikposmā, kurā viņš strādāja, bet gan kompensēt šī ierēdņa fizisku prombūtni. Tā kā prombūtne tiek aprēķināta ar dienu vai pusdienu skaitu, šie pasākumi izpaužas tādējādi, ka attiecīgais dienu vai pusdienu skaits tiek atskaitīts no ikgadējā atvaļinājuma atlikuma vai, attiecīgā gadījumā, no attiecīgā ierēdņa atalgojuma.
106 Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 63. punktā, atšķirībā no situācijām, kurās ierēdnis ir prombūtnē no savas darbavietas, nav iespējams kvantitatīvi noteikt iespējamo viņa profesionālo pienākumu neizpildi.
107 Otrkārt, šī sprieduma 105. punktā minēto pasākumu mērķis nav aizstāt disciplinārsodu par šādu pienākumu neizpildi.
108 Līdz ar to Civildienesta noteikumu 60. panta pirmajā daļā paredzēto pasākumu mērķis apstiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru šī tiesību norma attiecas uz situācijām, kurās ierēdnis fiziski neatrodas savā darbavietā.
109 Tādējādi, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 64. punktā, uzskats, ka ierēdnis, kurš atrodas savā darbavietā un kurš slikti pilda savus pienākumus vai pat ir vainojams nepakļāvībā, atrodas “neatļautas prombūtnes” situācijā Civildienesta noteikumu 60. panta pirmās daļas izpratnē un ka līdz ar to var tikt veikti ieturējumi no viņa atvaļinājuma dienām vai no atalgojuma, ir atzīstams par disciplinārās procedūras nepareizu izmantošanu. Šīs kļūdainās kvalifikācijas par “neatļautu prombūtni” sekas ir tādas, ka šim ierēdnim tiek piemērots finansiāls sods, kas nav paredzēts Civildienesta noteikumos, un viņam nav bijusi iespēja pienācīgi izmantot garantijas, kas piemērojamas pienācīgi sāktajā disciplinārlietā.
110 No tā izriet, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētajā rīkojumā secinot, ka, pat ja tiktu pieņemts par pierādītu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja patiešām atradās EĀDD telpās, viņa nebija ievērojusi Civildienesta noteikumu 21. un 55. pantā paredzētos nosacījumus, jo viņa bija paudusi savu nodomu nestrādāt nodaļā, ka līdz ar to EĀDD nevar tikt pārmests, ka tas uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija atradusies nepamatotas prombūtnes situācijā, un ka – tā kā EĀDD konstatētos prombūtnes gadījumus apelācijas sūdzības iesniedzējas priekšnieki iepriekš nebija atļāvuši – EĀDD bija tiesīga saskaņā ar Civildienesta noteikumu 60. pantu veikt ieturējumu no algas apmērā, kas atbilst 72 kalendārajām dienām, ir pieļāvusi tiesību kļūdu.
111 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka vienīgā apelācijas sūdzības pamata piektās daļas pirmais iebildums ir pamatots.
112 Līdz ar to pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ, nepārbaudot nedz vienīgā apelācijas sūdzības pamata piektās daļas otro iebildumu, nedz šī pamata pārējās daļas.
Par prasību Vispārējā tiesā
113 Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var pieņemt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.
114 Tā tas ir šajā lietā.
Par prasību atcelt strīdīgo lēmumu un lēmumu par sūdzības noraidīšanu
115 Ir jānorāda, ka šī sprieduma 110. punktā minētā tiesību kļūda attiecas gan uz strīdīgo lēmumu, gan lēmumu par sūdzības noraidīšanu.
116 No lēmuma par sūdzības noraidīšanu izriet, ka EĀDD uzskatīja, ka ierēdnis atrodas šajā dienestā, ja viņš izpilda abus kumulatīvos nosacījumus, kas izriet no Civildienesta noteikumu 21. un 55. panta, proti, palīdzēt savai priekšniecībai, pildot viņam uzticētos pienākumus, un vienmēr būt iestādes rīcībā. Šajā ziņā EĀDD, pirmkārt, uzskatīja, ka ierēdnis, kurš ir paziņojis par savu nodomu nepalīdzēt savai priekšniecībai un nepildīt viņam uzticētos pienākumus, neatbilst nosacījumiem par faktisku klātbūtni dienestā un atrodas nepamatotas prombūtnes situācijā. Otrkārt, tas noraidīja pierādījumus, uz kuriem atsaucās apelācijas sūdzības iesniedzēja, kā tādus, kas nepierāda “faktisku klātbūtni” Civildienesta noteikumu 21. un 55. pantā paredzēto nosacījumu izpratnē.
117 No apgalvotās Civildienesta noteikumu 21. un 55. pantā noteikto pienākumu neizpildes EĀDD secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija “neatļautas prombūtnes” situācijā Civildienesta noteikumu 60. panta izpratnē. Kā atgādināts šī sprieduma 95. punktā, lai piemērotu šī 60. panta pirmo daļu, izšķirošā nozīme ir tam, ka ir pienācīgi konstatēta attiecīgā ierēdņa prombūtne – izņemot slimību vai negadījumus – un viņa tiešais priekšnieks nav devis atļauju šai prombūtnei, un šī prombūtne ir jāsaprot kā fiziska prombūtne no viņa darbavietas.
118 Tādēļ strīdīgais lēmums un lēmums par sūdzības noraidīšanu ir jāatceļ.
Par atmaksas prasību
119 Vispārējā tiesā celtajā prasībā apelācijas sūdzības iesniedzēja arī lūdza, lai summām, kas būtu jāatmaksā viņas labā, tiktu pieskaitīti nokavējuma procenti pēc likmes 5 % gadā vai pēc kādas citas likmes, to aprēķinot faktiskās atmaksas dienā un atkarībā no dažādo veikto ieturējumu datumiem.
120 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta otro teikumu strīdos, kas saistīti ar finansēm, Vispārējai tiesai ir neierobežota kompetence (spriedums, 2008. gada 21. februāris, Komisija/Girardot, C‑348/06 P, EU:C:2008:107, 58. punkts).
121 Neierobežota jurisdikcija, kas Savienības tiesai ir saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktu, piešķir tai uzdevumu tās izskatāmajās lietās rast visaptverošu risinājumu, t.i., spriest par visām darbinieka tiesībām un pienākumiem, izņemot gadījumus, kad attiecīgajai iestādei tiek uzdota šādas sprieduma daļas izpilde, kas veicama, ievērojot Savienības tiesas noteiktos konkrētos nosacījumus un šai tiesai īstenojot kontroli (spriedums, 2007. gada 18. decembris, Weißenfels/Parlaments, C‑135/06 P, EU:C:2007:812, 67. punkts).
122 Tādējādi Savienības tiesai attiecīgajā gadījumā ir jāpiespriež iestādei veikt noteiktas summas maksājumu, uz kuru apelācijas sūdzības iesniedzējam ir tiesības saskaņā ar Civildienesta noteikumiem vai kādu citu tiesību aktu (spriedumi, 2007. gada 18. decembris, Weißenfels/Parlaments, C‑135/06 P, EU:C:2007:812, 68. punkts, un 2015. gada 10. septembris, Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (Pārskatīšana), C‑417/14 RX‑II, EU:C:2015:588, 40. punkts).
123 “Strīdi, kas saistīti ar finansēm” Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta izpratnē ir ne tikai prasības par atbildību, ko darbinieki ceļ pret kādu iestādi, bet arī visas prasības, ar kurām tiek lūgts, lai iestāde darbiniekam izmaksātu summu, kuru viņš uzskata par tādu, uz ko viņam ir tiesības saskaņā ar Civildienesta noteikumiem vai kādu citu to darba attiecības regulējošu aktu (spriedums, 2007. gada 18. decembris, Weißenfels/Parlaments, C‑135/06 P, EU:C:2007:812, 65. punkts).
124 Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējas prasībai, lai EĀDD viņai atlīdzinātu summas, kas atskaitītas no viņas atalgojuma, un lai šīm summām tiktu pieskaitīti nokavējuma procenti, ir finansiāls raksturs Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta izpratnē.
125 Ņemot vērā strīdīgā lēmuma un lēmuma par sūdzības noraidīšanu atcelšanu, šī prasība ir jāapmierina un jāpiespriež EĀDD atmaksāt apelācijas sūdzības iesniedzējai no viņas atalgojuma nepamatoti atskaitītās summas, kas atbilst 71,5 dienām, ņemot vērā, ka lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir apmierināts apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgums attiecībā uz vienu pusdienu. Taisnīguma apsvērumu dēļ šīm summām tiks pieskaitīti procenti pēc likmes 5 % gadā, skaitot no to atskaitīšanas dienas.
Par tiesāšanās izdevumiem
126 Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
127 Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībai, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā WV ir prasījusi piespriest EĀDD atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tam spriedums ir nelabvēlīgs, EĀDD ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt WV tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan šajā apelācijas tiesvedībā.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 29. janvāra rīkojumu WV/EĀDD (T‑471/18, nav publicēts, EU:T:2020:26).
2) Atcelt Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) 2017. gada 27. novembra lēmumu par ieturējumu no algas, kurš atbilst 72 kalendārajām dienām, un EĀDD 2018. gada 2. maija lēmumu, ar kuru noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzējas 2018. gada 3. janvāra sūdzība.
3) EĀDD atmaksā apelācijas sūdzības iesniedzējai no viņas atalgojuma nepamatoti atskatītās summas, kas atbilst 71,5 dienām. Šīm summām tiek pieskaitīti procenti pēc likmes 5 % gadā, skaitot no to atskaitīšanas dienas.
4) EĀDD sedz savus, kā arī atlīdzina WV tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan šajā apelācijas tiesvedībā.
[Paraksti]