VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (devītā palāta)
2016. gada 10. jūnijā (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Līdzekļu iesaldēšana – Personu, vienību un struktūru saraksts, attiecībā uz kurām piemēro līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu – Prasītāja vārda iekļaušana – Termiņš prasības celšanai – Pieņemamība – Ietveršanas sarakstā pamatotības pierādīšana – Acīmredzami pamatota prasība
Lieta T‑494/14
Oleksandr Klymenko, ar dzīvesvietu Kijevā (Ukraina), ko pārstāv M. Shaw, QC, un I. Quirk, barrister,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv A. Vitro un J.‑P. Hix, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Padomes 2014. gada 14. aprīļa Īstenošanas lēmumu 2014/216/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 111, 91. lpp.), un Padomes 2014. gada 14. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 381/2014, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 111, 33. lpp.), ciktāl tie attiecas uz prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. Berardis [G. Berardis] (referents), tiesneši O. Cūcs [O. Czúcz] un A. Popesku [A. Popescu],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā.
2 Prasītājs Oleksandr Klymenko ieņēma Ukrainas ieņēmumu un nodevu ministra amatu.
3 2014. gada 5. martā Eiropas Savienības Padome, pamatojoties uz LES 29. pantu, pieņēma Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 26. lpp.).
4 Lēmuma 2014/119 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personu, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē un ar minētajām personām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.
2. Pielikumā uzskaitītajām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām netiek tieši vai netieši darīti pieejami nekādi līdzekļi vai saimnieciskie resursi.”
5 Attiecīgo ierobežojošo pasākumu noteikumi ir definēti tā paša panta nākamajos punktos.
6 Tajā pašā datumā Padome, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, pieņēma Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 1. lpp.).
7 Saskaņā ar Lēmumu 2014/119 Regulā Nr. 208/2014 ir prasīts noteikt attiecīgos ierobežojošos pasākumus un ir paredzēti minēto ierobežojošo pasākumu noteikumi, kuri būtībā ir tādi paši kā minētā lēmuma noteikumi.
8 Personu, uz kurām attiecas Lēmums 2014/119 un Regula Nr. 208/2014, vārdi ir ietverti sarakstā, kas iekļauts minētā lēmuma pielikumā un minētās regulas I pielikumā (turpmāk tekstā – “saraksts”), cita starpā norādot viņu sarakstā iekļaušanas pamatojumu. Prasītāja vārds sākumā nebija iekļauts šajā sarakstā.
9 2014. gada 6. martā Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu to personu ievērībai, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus, kas paredzēti Lēmumā 2014/119 un Regulā Nr. 208/2014 (OV 2014, C 66, 1. lpp.). Saskaņā ar šo paziņojumu “attiecīgās personas, pievienojot apliecinājuma dokumentus, var iesniegt Padomei lūgumu pārskatīt lēmumu par viņu iekļaušanu [..] sarakstos [..]”. Paziņojumā attiecīgo personu uzmanība ir vērsta arī “uz iespēju apstrīdēt Padomes lēmumu [Vispārējā tiesā] saskaņā ar [LESD] 275. panta [otro] daļu un 263. panta [ceturto un sesto] daļu”.
10 Lēmums 2014/119 un Regula Nr. 208/2014 tika grozīti ar Padomes 2014. gada 14. aprīļa Īstenošanas lēmumu 2014/216/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2014/119 (OV 2014, L 111, 91. lpp.), un ar Padomes 2014. gada 14. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 381/2014, ar ko īsteno Regulu [..] Nr. 208/2014 (OV 2014, L 111, 33. lpp.).
11 Ar Īstenošanas lēmumu 2014/216 un Īstenošanas regulu Nr. 381/2014 sarakstā tika iekļauts prasītāja vārds ar identificējošo informāciju “bijušais ieņēmumu un nodevu ministrs” un šādu pamatojumu:
“Pret šo personu Ukrainā notiek izmeklēšana par dalību noziegumos saistībā ar Ukrainas valsts līdzekļu piesavināšanos un to nelikumīgu pārsūtīšanu ārpus Ukrainas.”
12 2014. gada 15. aprīlī Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu, kas būtībā bija identisks tam, ko tā bija publicējusi 2014. gada 6. martā (iepriekš 9. punkts), to personu ievērībai, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus, kas paredzēti Lēmumā 2014/119, kas tiek īstenots ar Īstenošanas lēmumu 2014/216, un Regulā Nr. 208/2014, kas tiek īstenota ar Īstenošanas regulu Nr. 381/2014, par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā.
13 Tāpat arī Lēmums 2014/119 tika grozīts ar Padomes 2015. gada 29. janvāra Lēmumu (KĀDP) 2015/143, ar ko groza Lēmumu 2014/119 (OV 2015, L 24, 16. lpp.), kas stājās spēkā 2015. gada 31. janvārī. Attiecībā uz kritērijiem, pēc kādiem nosaka personas, uz kurām attiecas minētie ierobežojošie pasākumi, no minētā lēmuma 1. panta izriet, ka Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punkts tiek aizstāts ar šādu tekstu:
“1. Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personu, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē un ar minētajām personām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.
Šajā lēmumā personas, kas ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, ietver arī tādas personas, saistībā ar kurām Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu:
a) par Ukrainas publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos vai par līdzdalību tādā darbībā; vai
b) par amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, lai panāktu nepamatotas priekšrocības sev vai trešai personai, tādējādi radot zaudējumus Ukrainas publiskajiem līdzekļiem vai aktīviem, vai par līdzdalību tādā darbībā.”
14 Ar Padomes 2015. gada 29. janvāra Regulu (ES) 2015/138, ar ko groza Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 24, 1. lpp.), pēdējā minētā regula tika grozīta saskaņā ar Lēmumu 2015/143.
15 Lēmums 2014/119 un Regula Nr. 208/2014 vēlāk tika grozīti ar Padomes 2015. gada 5. marta Lēmumu (KĀDP) 2015/364, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2015, L 62, 25. lpp.), un ar Padomes 2015. gada 5. marta Īstenošanas regulu (ES) 2015/357, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 62, 1. lpp.). Ar Lēmumu 2015/364 tika grozīts Lēmuma 2014/119 5. pants, pagarinot pret prasītāju noteiktos ierobežojošos pasākumus līdz 2016. gada 6. martam. Tādējādi Regulas Nr. 208/2014 I pielikums tika aizstāts ar Īstenošanas regulu 2015/357.
16 Ar šiem aktiem prasītāja vārds sarakstā tika saglabāts ar identificējošo informāciju “bijušais ieņēmumu un nodevu ministrs” un šādu jaunu pamatojumu:
“Persona, pret kuru Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par nelikumīgu publisko līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos un par amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, lai panāktu nepamatotas priekšrocības sev vai trešai personai, tādējādi radot zaudējumus Ukrainas publiskajiem līdzekļiem vai aktīviem.”
17 Lēmums 2015/364 un Īstenošanas regula 2015/357 ir jaunas prasības priekšmets, ko prasītājs 2015. gada 15. maijā cēla Vispārējā tiesā (lieta T‑245/15, Klymenko/Padome).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
18 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 30. jūnijā, prasītājs cēla šo prasību.
19 Ar atsevišķu dokumentu, kas tajā pašā dienā tika iesniegts Vispārējā tiesā, prasītājs lūdza, lai šī prasība tiktu izskatīta paātrinātā tiesvedībā atbilstoši 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 76.a pantam. Padome iesniedza savus apsvērumus par šo lūgumu. Ar 2014. gada 11. augusta lēmumu Vispārējā tiesa (devītā palāta) noraidīja lūgumu par paātrinātu tiesvedību.
20 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 29. septembrī, Padome, pamatojoties uz 1991. gada 2. maija Reglamenta 114. panta 1. punktu, iesniedza iebildi par nepieņemamību.
21 Ar Vispārējās tiesas (devītā palāta) 2015. gada 7. janvāra rīkojumu iebilde par nepieņemamību tika pievienota pamatlietai, pamatojoties uz 1991. gada 2. maija Reglamenta 114. panta 4. punktu.
22 2015. gada 24. februārī Padome saskaņā ar Vispārējās tiesas sekretāra darbības instrukcijas 18. panta 4. punktu iesniedza pamatotu lūgumu, lai panāktu, ka atsevišķu iebildumu raksta pielikumu saturs netiek citēts ar šo lietu saistītajos dokumentos, kas ir publiski pieejami.
23 2015. gada 15. aprīļa vēstulē prasītājs lūdza procesa organizatorisko pasākumu ar mērķi iegūt dokumentus, kurus Padome vēl nav iekļāvusi lietas materiālos. 2015. gada 4. maijā Padome lietas materiālos iekļāva prasītāja lūgtos dokumentus un saskaņā ar Vispārējās tiesas sekretāra darbības instrukcijas 18. panta 4. punktu iesniedza pamatotu lūgumu, lai panāktu, ka to saturs netiktu citēts ar šo lietu saistītajos dokumentos, kas ir publiski pieejami.
24 Ar 2015. gada 25. novembra vēstuli Vispārējās tiesas kanceleja lūdza lietas dalībniekus paust viedokli par Vispārējās tiesas Reglamenta 132. panta piemērojamību šajā lietā, ņemot vērā 2015. gada 26. oktobra spriedumu Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806), ar kuru Vispārējā tiesa atcēla Lēmumu 2014/119 un Regulu Nr. 208/2014, ciktāl tie attiecās uz prasītāju minētajā lietā. Lietas dalībnieki atbildi sniedza noteiktajā termiņā.
25 Būtībā prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt iebildi par nepieņemamību;
– atcelt Īstenošanas lēmumu 2014/216 un Īstenošanas regulu Nr. 381/2014, ciktāl tie uz viņu attiecas;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt, noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– pakārtoti, noraidīt prasību kā nepamatotu;
– pakārtoti, atcelšanas gadījumā paziņot, ka Lēmuma 2014/119, kas grozīts ar Īstenošanas lēmumu 2014/216, iedarbība attiecībā uz prasītāju tiek saglabāta līdz brīdim, kad spēkā stāsies Regulas Nr. 208/2014, kas grozīta ar Īstenošanas regulu Nr. 381/2014, daļēja atcelšana;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
27 Saskaņā ar Reglamenta 132. pantu, ja Tiesa vai Vispārējā tiesa jau ir lēmusi par vienu vai vairākiem tādiem pašiem tiesību jautājumiem, kuri izvirzīti ar prasības pamatiem, un ja Vispārējā tiesa konstatē, ka fakti ir pierādīti, tā pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas un pēc tiesneša referenta priekšlikuma, uzklausījusi lietas dalībniekus, var nolemt prasību atzīt par acīmredzami pamatotu, izdodot motivētu rīkojumu, kurā ietverta atsauce uz atbilstošo judikatūru.
28 Šajā lietā Padome ar atsevišķu dokumentu iesniedza iebildi par nepieņemamību, kas, lai gan bija pievienota pamatlietai, tomēr ir iesniegta Vispārējā tiesā. Pēdējā minētā, uzskatot, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju, izvēlas lemt, neveicot tālākas procesuālās darbības.
Par Padomes izvirzīto iebildi par nepieņemamību
29 Padome atsaucas uz šīs prasības par Īstenošanas lēmumu 2014/216 un Īstenošanas regulu Nr. 381/2014 nepieņemamību, jo tā esot iesniegta pēc termiņa beigām. Konkrētāk, atgādinot LESD 263. panta sestās daļas nosacījumus un atsaucoties uz 2013. gada 23. aprīļa spriedumu Gbagbo u.c./Padome (no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P, EU:C:2013:258), Padome apgalvo, ka divu mēnešu termiņš prasības iesniegšanai ir sācies no brīža, kad prasītājam tika paziņots par lēmumu iekļaut viņa vārdu sarakstā, kas notika, publicējot paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (skat. iepriekš 12. punktu), jo Padomei nebija zināma prasītāja adrese.
30 Šajā ziņā tā apgalvo, ka 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punkts, kurā noteikts, ka termiņu prasības celšanai skaita no četrpadsmitās dienas beigām pēc akta publicēšanas, ir piemērojams vienīgi tad, ja termiņš prasības celšanai par aktu sākas minētā akta publicēšanas brīdī, taču šajā gadījumā tā neesot. Turklāt no 2013. gada 23. aprīļa sprieduma Gbagbo u.c./Padome (no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P, EU:C:2013:258) izrietot, ka, ja attiecīgajām personām un vienībām paziņo par pasākumu, publicējot paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, šīs personas vai vienības nevarot atsaukties uz minēto publikāciju, lai aizkavētu prasības celšanas termiņa sākuma brīdi.
31 Tādējādi šajā lietā divu mēnešu termiņš prasības celšanai, kas paredzēts LESD 263. panta sestajā daļā un kas ticis pagarināts ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 2. punktā paredzēto fiksēto desmit dienu termiņu, kurš noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, esot beidzies 2014. gada 25. jūnijā. Tātad šī prasība, kas celta 2014. gada 30. jūnijā, esot nepieņemama.
32 Prasītājs apstrīd Padomes argumentāciju un apgalvo, ka prasība nav novēlota.
33 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu prasība atcelt tiesību aktu ir jāceļ divu mēnešu laikā pēc tam, kad vai nu apstrīdētais tiesību akts publicēts, vai darīts zināms attiecīgajai personai, vai, ja tas nenotiek, no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms.
34 Saskaņā ar judikatūru efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips paredz, ka Eiropas Savienības iestādei, kura attiecībā uz kādu personu vai vienību piemēro ierobežojošus pasākumus, ciktāl iespējams vai nu šo pasākumu noteikšanas brīdī, vai vismaz cik ātri vien iespējams pēc to noteikšanas ir attiecīgajai personai vai vienībai jāpaziņo to pamatojums, lai šīs personas vai vienības varētu izmantot savas tiesības celt prasību (skat. spriedumu, 2011. gada 16. novembris, Bank Melli Iran/Padome, C‑548/09 P, EU:C:2011:735, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Šī situācija izriet no to tiesību aktu, kuros paredzēti ierobežojoši pasākumi, īpašā rakstura, kuri vienlaikus ir vispārēji piemērojami tiesību akti, ciktāl ar tiem vispārīgi un abstrakti noteiktu saņēmēju kategorijai ir aizliegts nodrošināt līdzekļus un saimnieciskos resursus to personu un vienību rīcībā, kuru vārdi ir to pielikumos esošajos sarakstos, un individuālu lēmumu virkne attiecībā pret šīm personām un vienībām (skat. spriedumu, 2013. gada 23. aprīlis, Gbagbo u.c./Padome, no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P, EU:C:2013:258, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Šajā gadījumā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir konkretizēts Lēmuma 2014/119 2. panta 2. punktā un Regulas Nr. 208/2014 14. panta 2. punktā, kuros ir noteikts, ka Padome savu lēmumu, tostarp pamatojumu iekļaušanai to personu un vienību sarakstā, uz kurām attiecināti ierobežojošie pasākumi, paziņo attiecīgajai personai vai vienībai vai nu tieši, ja tās adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot tai iespēju iesniegt apsvērumus.
37 Tādējādi termiņš prasības celšanai par tiesību akta, ar kuru ir noteikti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz kādu personu vai vienību, atcelšanu sākas tikai vai nu no individuālas paziņošanas par šo aktu ieinteresētajai personai brīža, ja tās adrese ir zināma, vai arī – pretējā gadījumā – no paziņojuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī brīža (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 23. aprīlis, Gbagbo u.c./Padome, no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P, EU:C:2013:258, 59.–62. punkts).
38 Šai ziņā ir jāprecizē, ka Padome nevar brīvi izvēlēties veidu, kādā par saviem lēmumiem paziņot ieinteresētajām personām. No 2013. gada 23. aprīļa sprieduma Gbagbo u.c./Padome (no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P, EU:C:2013:258) 61. punkta izriet, ka Tiesa netiešu paziņošanu par aktiem, ar kuriem ir noteikti ierobežojoši pasākumi, publicējot paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, ir pieļāvusi vienīgi tādos gadījumos, kad Padomei nav bijis iespējas veikt individuālu paziņošanu. Secinot citādāk, Padomei būtu iespējams viegli izvairīties no individuālas paziņošanas pienākuma (spriedumi, 2014. gada 3. jūlijs, Zanjani/Padome, T‑155/13, nav publicēts, EU:T:2014:605, 36. punkts; 2014. gada 3. jūlijs, Sorinet Commercial Trust Bankers/Padome, T‑157/13, nav publicēts, EU:T:2014:606, 38. punkts, un 2014. gada 3. jūlijs, Sharif University of Technology/Padome, T‑181/13, nav publicēts, EU:T:2014:607, 31. punkts).
39 Turklāt var uzskatīt, ka Padomei nav iespējams fiziskai vai juridiskai personai vai vienībai individuāli paziņot tiesību aktu, kas ietver ierobežojošus pasākumus pret to, vai nu tad, ja šīs personas vai vienības adrese nav publiska un tai nav darīta zināma, vai tad, ja paziņojums, kuru Padome nosūtījusi uz tās rīcībā esošu adresi, ir nesekmīgs, neraugoties uz Padomes pūliņiem ar visu prasīto rūpību šādu paziņošanu veikt (spriedums, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 61. punkts).
40 Šajā gadījumā Padome apliecina, ka Īstenošanas lēmuma 2014/216 un Īstenošanas regulas Nr. 381/2014 pieņemšanas laikā tā nav zinājusi prasītāja adresi, un ieinteresētā persona to nav apstrīdējusi.
41 Tā kā Padomei nebija citas izvēles kā vien paziņot par prasītāja vārda iekļaušanu sarakstā, publicējot paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, tad ar šīs publikācijas datumu šajā lietā sākas prasības celšanas termiņš.
42 Attiecībā uz šī termiņa aprēķināšanu ir jāatgādina, ka saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punktu, ja termiņš prasības celšanai par iestādes pieņemtu aktu sākas no šā akta publicēšanas brīža, šo termiņu skaita no četrpadsmitās dienas beigām pēc akta publicēšanas dienas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Atbilstoši minētā reglamenta 102. panta 2. punkta noteikumiem šis termiņš, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir jāpagarina par fiksētu desmit dienu termiņu.
43 Šajā kontekstā Padomes arguments, saskaņā ar kuru 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punkts šajā gadījumā neesot piemērojams, ir jānoraida.
44 Vispirms, no 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punkta nosacījumiem izriet, ka četrpadsmit dienu termiņa pagarināšana ir piemērojama aktiem, attiecībā uz kuriem prasības celšanas termiņš sākas to publicēšanas brīdī, un no tā piemērošanas jomas ir izslēdzami vienīgi akti, par kuriem ir jāpaziņo. Protams, ar šo normu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētie akti nekādi nav nodalīti atkarībā no to veida. Tādējādi var secināt, ka tad, ja akts ir ticis publicēts un tā publicēšanas datums ir prasības celšanas termiņa sākuma brīdis, kā ir paredzēts LESD 263. panta sestajā daļā, tad ir jāpiemēro 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punkts (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 3. jūlijs, Zanjani/Padome, T‑155/13, nav publicēts, EU:T:2014:605, 40. un 41. punkts, un 2014. gada 3. jūlijs, Sorinet Commercial Trust Bankers/Padome, T‑157/13, nav publicēts, EU:T:2014:606, 42. un 43. punkts).
45 Tālāk, 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punktā paredzētā četrpadsmit dienu termiņa mērķis ir nodrošināt ieinteresētajām personām pietiekamu laiku, lai celtu prasību par publicētiem tiesību aktiem, un tādējādi nodrošināt tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, kā ir noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā (spriedums, 2013. gada 26. septembris, PPG un SNF/ECHA, C‑625/11 P, EU:C:2013:594, 35. punkts).
46 Turklāt ir jānorāda, ka paziņojuma par to personu vārdu un vienību nosaukumu, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi, iekļaušanu sarakstā publicēšana Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī nevar tikt pielīdzināta paziņošanai par šiem pasākumiem attiecīgajām personām un vienībām. Ja par aktu ir paziņots, var tikt pieņemts, ka paziņošanas dienā tas ir nodots adresāta rīcībā. Taču tā nav gadījumā, ja tādi individuāli akti kā ierobežojoši pasākumi attiecīgajām personām un vienībām tiek paziņoti netieši, publicējot paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punktā ir paredzēts četrpadsmit dienu termiņš, kura beigās var tikt saprātīgi pieņemts, ka Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis ir kļuvis pieejams visās dalībvalstīs un trešajās valstīs. Tādējādi minētajā normā paredzētais četrpadsmit dienu termiņa pagarinājums ir jāpiemēro visiem aktiem, par kuriem ir paziņots ar publikāciju Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, ieskaitot individuālus aktus, par kuriem attiecīgajām personām ir paziņots ar publikāciju Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (spriedumi, 2014. gada 3. jūlijs, Zanjani/Padome, T‑155/13, nav publicēts, EU:T:2014:605, 42. un 43. punkts, un 2014. gada 3. jūlijs, Sorinet Commercial Trust Bankers/Padome, T‑157/13, nav publicēts, EU:T:2014:606, 44. un 45. punkts).
47 Visbeidzot, no judikatūras izriet, ka 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punkta piemērošana atbilst ieinteresēto personu tiesību mērķim saņemt paziņojumu par ierobežojošiem pasākumiem, kas piemēroti attiecībā uz viņiem, vajadzības gadījumā publicējot paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (spriedumi, 2014. gada 3. jūlijs, Zanjani/Padome, T‑155/13, nav publicēts, EU:T:2014:605, 44. punkts, un 2014. gada 3. jūlijs, Sorinet Commercial Trust Bankers/Padome, T‑157/13, nav publicēts, EU:T:2014:606, 46. punkts).
48 Patiešām, ja personu vai vienību, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, adreses nav zināmas vai ja nav iespējams tieši paziņot par šiem pasākumiem, šādai netiešai pasākumu paziņošanai, publicējot paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, tiktu piemērota individuāla termiņa aprēķināšanas kārtība, kas ieinteresētajām personām liegtu prasības celšanas termiņa pagarinājumu par četrpadsmit dienām no akta publicēšanas brīža, kas ir paredzēts 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punktā, turklāt tām nebūtu iespējas izmantot garantijas, kādas sniedz tieša paziņošana. Šādos apstākļos pienākums paziņot par ierobežojošiem pasākumiem netieši ar paziņojuma publicēšanu, kas principā paredz ieinteresētajām personām piešķirt papildu garantijas, paradoksāli tos nostādītu neizdevīgākā situācijā nekā gadījumā, ja apstrīdētie akti vienkārši tiktu publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 4. februāris, Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, T‑174/12 un T‑80/13, EU:T:2014:52, 65. un 66. punkts; 2014. gada 3. jūlijs, Zanjani/Padome, T‑155/13, nav publicēts, EU:T:2014:605, 45. punkts, un 2014. gada 3. jūlijs, Sorinet Commercial Trust Bankers/Padome, T‑157/13, nav publicēts, EU:T:2014:606, 47. punkts).
49 No iepriekš minētā izriet, ka Padome nevar pamatoti balstīt savu argumentāciju uz 2013. gada 23. aprīļa spriedumu Gbagbo u.c./Padome (no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P, EU:C:2013:258), kurā Tiesa ir tieši uzsvērusi faktu, ka individuālas paziņošanas pienākums ir paredzēts labākai attiecīgo personu aizsardzībai. Tādēļ uz minēto spriedumu nevar atsaukties, lai šīs personas pakļautu attieksmei, kas būtu mazāk labvēlīga par to, kura izrietētu no vienkāršas aktu, kuros ietverti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz tām, publicēšanas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 4. februāris, Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, T‑174/12 un T‑80/13, EU:T:2014:52, 67. punkts).
50 Turklāt ir arī jākonstatē, ka Padome kļūdaini balsta argumentu uz 2014. gada 9. jūlija spriedumu Al‑Tabbaa/Padome (T‑329/12 un T‑74/13, nav publicēts, EU:T:2014:622), atsaucoties it īpaši uz minētā sprieduma 59. punktu. Šajā punktā ir vispirms atgādināts, ka attiecīgie akti ir paziņoti prasītājam, pirmkārt, viņa pārstāvjiem nodotā vēstulē un, otrkārt, publicējot paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, turklāt abi šie pasākumi tika īstenoti vienā dienā. Vēl Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prasība par šiem aktiem nav bijusi novēlota, jo tā celta pirms visīsākā prasības celšanai aprēķinātā termiņa beigām, proti, termiņa, kas aprēķināts no paziņošanas prasītāja pārstāvim brīža. No tā izriet, ka šajā gadījumā nebija jāparāda prasības celšanas termiņa, kas sākās no paziņojuma publicēšanas brīža, aprēķins, kam būtu piemērojams 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punkts.
51 Šo pēdējo minēto konstatāciju neliek apšaubīt fakts, ka minētajā 2014. gada 9. jūlija sprieduma Al‑Tabbaa/Padome (T‑329/12 un T‑74/13, nav publicēts, EU:T:2014:622) 59. punktā ir paskaidrots, ka abos gadījumos termiņi prasības celšanai ir pagarināti par fiksētu desmit dienu termiņu saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 2. punktu. Proti, pirmkārt, šī norma ir piemērojama neatkarīgi no notikuma, ar ko ir sācies termiņš prasības celšanai, rakstura un, otrkārt, šīs normas piemērošana neizslēdz, kā to ir apgalvojusi Padome, 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punkta piemērošanu.
52 Šajā gadījumā Padome paziņojumu par prasītāja uzvārda iekļaušanu sarakstā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja 2014. gada 15. aprīlī. Tātad divu mēnešu termiņš, kas pagarināts par 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 1. punktā paredzētajām četrpadsmit dienām, kā arī tā paša panta 2. punktā paredzēto fiksēto desmit dienu termiņu, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, beidzās 2014. gada 9. jūlijā.
53 Tā kā šī prasība Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegta 2014. gada 30. jūnijā, tā ir celta likumīgā termiņā, tādējādi Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
Par lietas būtību
54 Prasības pamatojumam prasītājs izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats ir balstīts uz tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu. Otrais pamats ir balstīts uz acīmredzamu kļūdu pierādījumu vērtējumā. Trešais pamats ir sadalīts trīs daļās, kas ir balstītas attiecīgi uz pamatojuma neesību, uz Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punktā minēto kritēriju neievērošanu, kā arī uz pilnvaru nepareizu izmantošanu. Visbeidzot, ceturtais pamats ir balstīts uz īpašuma tiesību un samērīguma principa pārkāpumu.
55 Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms kopā pārbaudīt otro pamatu un trešā pamata otro daļu, kurus pamatojot, prasītājs būtībā apgalvo, ka ierobežojošo pasākumu noteikšana attiecībā uz viņu ir notikusi bez pietiekami stabila faktiskā pamata.
56 Faktiski otrais pamats un trešā pamata otrā daļa izraisa identisku tiesību jautājumu tam, par kuru Vispārējā tiesa jau ir lēmusi 2015. gada 26. oktobra spriedumā Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806) un 2016. gada 28. janvāra spriedumos Azarov/Padome (T‑331/14, EU:T:2016:49), Azarov/Padome (T‑332/14, nav publicēts, EU:T:2016:48), Klyuyev/Padome (T‑341/14, EU:T:2016:47), Arbuzov/Padome (T‑434/14, nav publicēts, EU:T:2016:46) un Stavytskyi/Padome (T‑486/14, nav publicēts, EU:T:2016:45), kas ir kļuvuši galīgi un tādējādi ieguvuši res judicata absolūto spēku.
57 Šajā gadījumā prasītājs apgalvo, ka neesot pierādīta nedz viņa atbildība par valsts līdzekļu piesavināšanos vai viņa saistība ar kādu personu, kura būtu identificēta kā tāda[, kas atbildīga par valsts līdzekļu piesavināšanos], nedz, ka pret viņu būtu tikusi vērsta izmeklēšana. Pēc viņa domām, nevienā elementā lietas materiālos nav norādīti atbilstoši fakti, uz kuriem būtu balstījusies Padome. Turklāt, ņemot vērā, ka atbilstoši judikatūrai tiesības uz aizstāvību neparedz pierādījumu sniegšanu pirms naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumiem, Savienības tiesai būtu jāveic stingra pierādījumu esības vai to pietiekamā rakstura pārbaude.
58 Replikā, iepazinies ar Ukrainas Ģenerālprokurora biroja 2014. gada 7. marta vēstuli, kas nosūtīta Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos (turpmāk tekstā – “2014. gada 7. marta vēstule”), prasītājs apgalvoja, ka tas esot bijis vienīgais esošais pierādījuma elements, uz kuru Padome esot varējusi balstīties, pieņemot lēmumu iekļaut viņa vārdu sarakstā, un ka minētā vēstule neveidojot pietiekami stabilu faktisko pamatu. Turklāt pārkāpums, uz kuru ir atsauce 2014. gada 7. marta vēstulē, proti, pilnvaru ļaunprātīga izmantošana, neapstiprinot izvirzīto pamatu prasītāja vārda iekļaušanas sarakstā pamatojumam, jo saskaņā ar Ukrainas Kriminālkodeksu valsts līdzekļu nelikumīga piesavināšanās ir atšķirīgs pārkāpums. Padome neesot pierādījusi konkrētu pierādījumu vai pietiekami stabila faktiskā pamata esību, lai pamatotu prasītāja vārda iekļaušanu sarakstā, kā to prasa Savienības tiesas judikatūra. Ar to, ka 2014. gada 7. marta vēstulē vienā rindiņā bija norādīts, ka pret prasītāju bijis vērsts process saistībā ar “pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu”, šajā ziņā nepietiekot. Proti, Padomei esot pienākums pierādīt, ka tā ir spējusi pārbaudīt, vai Ukrainas iestāžu veiktā procedūra ir nopietna.
59 Padome iebilst, ka prasītāja vārda iekļaušanas sarakstā pamatojumam esot pietiekami stabils faktiskais pamats. Proti, šis pamatojums esot balstīts uz 2014. gada 7. marta vēstuli, kurā ir norādīts, ka pret prasītāju ir vērsta izmeklēšana par līdzdalību pārkāpumos saistībā ar valsts līdzekļu piesavināšanos un to nelikumīgu pārsūtīšanu ārpus Ukrainas, kas atbilstot Īstenošanas lēmumā 2014/216 un Īstenošanas regulā Nr. 381/2014 norādītajam pamatojumam attiecībā uz prasītāju. Šajā ziņā Padome precizē, ka nepieciešamība sniegt konkrētus pierādījumus nevar ietvert arī nepieciešamību pierādīt pārkāpumu, par kuriem Ukrainas iestādes tur aizdomās prasītāju, patiesumu. Proti, pietiekot, ja Padome sniedzot elementus, kas pierāda izmeklēšanas esību saistībā ar prezumpciju par Ukrainas valstij piederošu līdzekļu piesavināšanos, un tai neesot jāsniedz pierādījumi tam, ka prasītājs ir faktiski vainīgs, – tas esot jānosaka Ukrainas tiesu iestādēm. Šajā ziņā turklāt esot jānošķir, no vienas puses, kriminālprocesi (iekļaujot izmeklēšanas), kas pašlaik noris Ukrainā, saistībā ar kuriem prasītājam būs iespēja aizstāvēties atbilstoši Ukrainas kriminālprocesam, un, no otras puses, pagaidu un preventīvi pasākumi, ar kuriem tiek iesaldēti viņa līdzekļi Eiropas Savienībā, kuru piemērošanai Padomei neesot pienākuma sniegt pierādījumus par pārkāpumiem, par kuriem notiek izmeklēšana pret prasītāju. Tādējādi Padome, pieņemot lēmumu par ierobežojošu pasākumu piemērošanu, varot balstīties vienkārši uz izmeklēšanas, kura pašlaik norisinās, esību.
60 Atbildē uz repliku Padome apgalvo, ka – pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, – Īstenošanas lēmuma 2014/216 un Īstenošanas regulas Nr. 381/2014 pieņemšanas brīdī tā esot ņēmusi vērā trīs elementus, proti, situācijas Ukrainā īpašo kontekstu, pamatojumu, ko sniedz 2014. gada 7. marta vēstule, un [konfidenciāli] (1). Tātad Padome esot sniegusi pietiekamus precizējumus attiecībā uz minēto aktu faktisko pamatu un neesot pieļāvusi kļūdu vērtējumā.
61 Kā ticis atgādināts 2015. gada 26. oktobra sprieduma Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806) 38. punktā, lai gan Padomei ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz vispārējiem kritērijiem, kuri jāņem vērā, piemērojot ierobežojošus pasākumus, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte nozīmē, ka, pārbaudot, vai iemesli, kuri ir pamatā lēmumam par konkrētas personas vārda iekļaušanu vai atstāšanu to personu sarakstā, kurām piemērojami ierobežojoši pasākumi, ir tiesiski, Savienības tiesai ir jāpārliecinās, ka šis lēmums, kam attiecībā uz šo personu ir individuāla piemērojamība, ir balstīts uz pietiekami stabilu faktisko pamatu. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda paskaidrojuma rakstā apgalvotie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, lai pārbaudē tiesā nevis tikai izvērtētu norādīto pamatu abstraktu ticamību, bet gan izvērtētu, vai šie pamati vai vismaz kāds no tiem, kas pats par sevi ir uzskatāms par pietiekamu šī lēmuma pamatošanai, ir pamatoti pietiekami precīzi un konkrēti (skat. spriedumu, 2015. gada 21. aprīlis, Anbouba/Padome, C‑605/13 P, EU:C:2015:248, 41. un 45. punkts un tajos minētā judikatūra).
62 Tāpat kā lietā, kurā pasludināts 2015. gada 26. oktobra spriedums Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806, 39. punkts), šajā lietā Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punktā minētajā kritērijā ir noteikts, ka ierobežojoši pasākumi tiek piemēroti attiecībā uz personām, kas ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos. Turklāt no minētā lēmuma preambulas 2. apsvēruma izriet, ka Padome šos pasākumus ir noteikusi, “lai nostiprinātu un atbalstītu tiesiskumu [..] Ukrainā”.
63 Prasītāja vārds tika iekļauts sarakstā tādēļ, ka “pret šo personu Ukrainā notiek izmeklēšana par dalību noziegumos saistībā ar Ukrainas valsts līdzekļu piesavināšanos un to nelikumīgu pārsūtīšanu ārpus Ukrainas”. No tā izriet, ka Padome uzskatīja, ka saistībā ar prasītāju tiek veikta izmeklēšana vai pirmstiesas izmeklēšana, kas nav (vai vēl nav) noslēgusies ar oficiālu apsūdzības izvirzīšanu par viņa iespējamo līdzdalību valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās darbībās.
64 Tāpat kā lietā, kurā tika pasludināts 2015. gada 26. oktobra spriedums Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806, 41. punkts), prasītāja vārda iekļaušanas sarakstā pamatojumam Padome atsaucas uz Ukrainas Ģenerālprokurora biroja vēstuli Eiropas Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, šajā lietā – 2014. gada 7. marta vēstuli (skat. iepriekš 58. punktu), kā arī citiem pierādījuma elementiem, kas iegūti pēc Īstenošanas lēmuma 2014/216 un Regulas Nr. 381/2014 pieņemšanas.
65 2014. gada 7. marta vēstulē ir norādīts, ka “Ukrainas tiesībsargājošās iestādes ir ierosinājušas vairākus kriminālprocesus, lai veiktu izmeklēšanu saistībā ar bijušo augsta līmeņa ierēdņu izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem”. Prasītāja vārds ir uzskaitīts uzreiz pēc tam, norādot pārkāpumu, par kura izdarīšanu viņš tiek turēts aizdomās saskaņā ar Ukrainas Kriminālkodeksu (šajā gadījumā – pilnvaru ļaunprātīga izmantošana, kas izraisījusi smagas sekas). Vēstulē ir arī precizēts, ka “ar iepriekš minētajiem pārkāpumiem saistītajā izmeklēšanā tiek pārbaudīti arī fakti saistībā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos lielos apmēros un tai sekojošu šo līdzekļu nelikumīgu pārsūtīšanu ārpus Ukrainas”.
66 Nav apstrīdēts, ka šis ir vienīgais pamatojums, lai prasītāju identificētu “kā atbildīgu par Ukrainas valsts līdzekļu piesavināšanos” Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punkta izpratnē.
67 Faktiski, tāpat kā lietā, kurā tika pasludināts 2015. gada 26. oktobra spriedums Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806, 42. punkts), Ukrainas Ģenerālprokurora biroja vēstule – šajā lietā – 2014. gada 7. marta vēstule – ir vienīgais no pierādījumiem, ko Padome iesniegusi šajā instancē un kas pastāvējis pirms Īstenošanas lēmuma 2014/216 un Īstenošanas regulas Nr. 381/2014 pieņemšanas.
68 Pēc analoģijas ar to, kā Vispārēja tiesa lēmusi 2015. gada 26. oktobra spriedumā Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806, 43. un 44. punkts), var uzskatīt, ka, tā kā šo vēstuli ir rakstījusi augsta trešās valsts tiesas iestāde, tad tajā ir ietverts vienīgi vispārīgs un nekonkrēts apgalvojums, kurā prasītāja vārds, līdzās citiem bijušajiem augsta līmeņa ierēdņiem, tiek saistīts ar izmeklēšanu, kuras mērķis būtībā ir pārbaudīt pašu ar valsts līdzekļu piesavināšanos saistītu faktu esību. Patiesībā, lai gan tajā ir minēts pārkāpums, par kura izdarīšanu prasītājs tiek turēts aizdomās saskaņā ar Ukrainas Kriminālkodeksu, proti, pilnvaru ļaunprātīga izmantošana, kas noteikta kā noziedzīgs nodarījums minētā kodeksa 364. panta 2. iedaļā, 2014. gada 7. marta vēstulē nekādi nav precizēti fakti, kuri tikuši pārbaudīti Ukrainas iestāžu veiktajā izmeklēšanā, vai vēl jo mazāk – prasītāja vienīgi prezumētā individuālā atbildība saistībā ar tiem (šajā ziņā skat. arī spriedumus, 2016. gada 28. janvāris, Arbuzov/Padome, T‑434/14, nav publicēts, EU:T:2016:46, 39. punkts, un 2016. gada 28. janvāris, Stavytskyi/Padome, T‑486/14, nav publicēts, EU:T:2016:45, 44. punkts).
69 Vēl jānorāda, ka – pretēji 2014. gada 27. februāra spriedumam Ezz u.c./Padome (T‑256/11, EU:T:2014:93, 57.–61. punkts), kas apstiprināts apelācijā ar 2015. gada 5. marta spriedumu Ezz u.c./Padome (C‑220/14 P, EU:C:2015:147), uz kuriem atsaucas Padome, – šajā gadījumā, pirmkārt, tai nebija informācijas par faktiem vai rīcību, ko Ukrainas iestādes konkrēti inkriminē prasītājam, un, otrkārt, 2014. gada 7. marta vēstule, pat ja tā tiek aplūkota kontekstā, kurā tā iekļaujas, nevar būt pietiekami stabils faktiskais pamats iepriekš 61. punktā minētās judikatūras izpratnē, lai iekļautu prasītāja vārdu sarakstā tādēļ, ka viņš ir identificēts “kā atbildīgs” par valsts līdzekļu piesavināšanos (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 26. oktobris, Portnov/Padome, T‑290/14, EU:T:2015:806, 46.–48. punkts).
70 Neatkarīgi no stadijas, kādā bija process, kas varētu būt uzsākts pret prasītāju, Padome nevarēja attiecībā uz viņu noteikt ierobežojošos pasākumus, ja tai nebija zināmi fakti par valsts līdzekļu piesavināšanos, kuros Ukrainas iestādes vaino tieši viņu. Patiesībā vienīgi pēc šādu faktu uzzināšanas Padomei rastos iespēja noteikt, ka tie, pirmkārt, var tikt kvalificēti kā valsts līdzekļu piesavināšanās un, otrkārt, ka tie apdraud Ukrainā tiesiskumu, kura nostiprināšana un atbalstīšana, kā tas ir atgādināts iepriekš 62. punktā, ir mērķis, kas izvirzīts ar attiecīgo ierobežojošo pasākumu noteikšanu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2016. gada 28. janvāris, Arbuzov/Padome, T‑434/14, nav publicēts, EU:T:2016:46, 55. punkts, un 2016. gada 28. janvāris, Stavytskyi/Padome, T‑486/14, nav publicēts, EU:T:2016:45, 48. punkts).
71 Turklāt tieši kompetentajai Savienības iestādei apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu vērsto apsvērumu pamatotība, nevis šai personai ir jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētie apsvērumi nav pamatoti (skat. spriedumu, 2015. gada 26. oktobris, Portnov/Padome, T‑290/14, EU:T:2015:806, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
72 Tādējādi ir jāsecina, ka – tāpat kā Vispārējā tiesa ir lēmusi lietā, kurā tika pasludināts 2015. gada 26. oktobra spriedums Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806, 50. punkts) –, iekļaujot prasītāja vārdu sarakstā, nav ievēroti Īstenošanas lēmumā 2014/216 paredzētie kritēriji, pēc kādiem nosaka personas, uz kurām attiecas minētie ierobežojošie pasākumi.
73 No tā izriet, ka šī prasība ir jāpasludina par acīmredzami pamatotu saskaņā ar Reglamenta 132. pantu.
74 Šis secinājums nevar tikt apstrīdēts ar Padomes argumentiem, ko tā izvirzījusi, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu (skat. iepriekš 24. punktu) ar mērķi apstrīdēt šī panta piemērošanu šajā gadījumā.
75 Pirmkārt, Padome apgalvo, ka 2015. gada 26. oktobra spriedumā Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806) Vispārējā tiesa sprieda par jautājumu, vai Ukrainas Ģenerālprokurora biroja vēstule veido pietiekami stabilu faktisko pamatu, lai iekļautu sarakstā A. Portnov vārdu, pamatojoties uz to, ka viņš ir identificēts kā atbildīgs par valsts līdzekļu piesavināšanos, lai gan šajā gadījumā Padome ir balstījusies arī uz [konfidenciāli]. Tādējādi pārbaudītie fakti un tiesību jautājums lietā, kurā tika pasludināts 2015. gada 26. oktobra spriedums Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806), un [fakti un tiesību jautājums] šajā lietā esot atšķirīgi. Otrkārt, Padome atgādina, ka tā ir izvirzījusi iebildi par nepieņemamību un ka Vispārējā tiesa to ir pievienojusi pamatlietai.
76 Attiecībā uz pirmo iebildumu vispirms ir jānorāda, ka 2015. gada 26. oktobra spriedumā Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806) Vispārējā tiesa nav apšaubījusi Ukrainas Ģenerāladvokāta biroja vēstules ticamību vai spēkā esību, bet gan to, vai tikai šis pierādījuma elements spēj veidot pietiekami stabilu faktisko pamatu iepriekš 61. punktā minētās judikatūras izpratnē, lai iekļautu sarakstā prasītāja vārdu, pamatojoties uz to, ka viņš ir ticis identificēts “kā atbildīgs” par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos (skat. iepriekš 66.–70. punktu).
77 Turklāt, pirmkārt, no [konfidenciāli] izriet, ka [konfidenciāli], nepiebilstot nekādus apsvērumus par izmeklēšanas saistībā ar prasītāju raksturu un stadiju vai arī par faktiskajiem elementiem, ar kuriem pamatota pret viņu vērstā apsūdzība. [konfidenciāli].
78 Taču ar šiem diviem elementiem nevar tikt nošķirts tiesību jautājums, par kuru Vispārējā tiesa jau ir lēmusi 2015. gada 26. oktobra spriedumā Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806), kā arī iepriekš 56. punktā minētajos spriedumos, no tā, kas šajā lietā ir izvirzīts otrajā pamatā un trešā pamata otrajā daļā, jo tiem nav nekādas ietekmes uz juridisko vērtējumu par pietiekami stabila faktiskā pamata esības nosacījumiem. Proti, tie tikai apstiprina 2014. gada 7. marta vēstules ticamību un pret prasītāju vērsto ierobežojošo pasākumu piemērošanas šķietami lietderīgo raksturu. Tātad minētā vēstule joprojām ir vienīgais pierādījumu elements, kas attaisno attiecīgo personu vārdu iekļaušanu sarakstā, pamatojoties uz to, ka tās ir identificētas “kā atbildīgas” par valsts līdzekļu piesavināšanos, taču Vispārējā tiesa ir lēmusi, ka tā nav pietiekama, lai uzskatītu, ka Padome ir izpildījusi pierādīšanas pienākumu (skat. šajā ziņā spriedumus, 2015. gada 26. oktobris, Portnov/Padome, T‑290/14, EU:T:2015:806, 43.–48. punkts, un 2016. gada 28. janvāris, Stavytskyi/Padome, T‑486/14, EU:T:2016:45, 43.–47. punkts).
79 Turklāt attiecībā uz faktiem ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 132. pantu tieši Vispārējai tiesai ir pienākums konstatēt, vai tie ir pierādīti. Šajā ziņā ir jānorāda, ka – pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo Padome, – pierādītiem faktiem nav jābūt tiem pašiem, kas ir atzīti par atbilstošiem lietā, kurā pasludināts 2015. gada 26. oktobra spriedums Portnov/Padome (T‑290/14, EU:T:2015:806). Šajā lietā lietas dalībnieki neapstrīd faktisko elementu, uz kuriem Padome balstījās, sarakstā iekļaujot prasītāja vārdu, proti, it īpaši fakta, ka saskaņā ar 2014. gada 7. marta vēstuli Ukrainas iestādes saistībā ar prasītāju ir veikušas izmeklēšanu vai pirmstiesas izmeklēšanu par valsts līdzekļu piesavināšanos, patiesumu, tādēļ tie var tikt uzskatīti par pierādītiem.
80 Apstāklis, ka tāda vēstule kā 2014. gada 7. marta vēstule, kurā ir atsauce uz šīm pārbaudēm vai izmeklēšanu, pati par sevi nevar tikt uzskatīta par pietiekamu, lai pamatotu prasītāja uzvārda iekļaušanu sarakstā, savukārt veido galveno elementu juridiskajā vērtējumā par veidu, kā Padome ir izpildījusi pierādīšanas pienākumu (skat. iepriekš 78. punktu), un tas neliek apšaubīt minētajā vēstulē aprakstītos faktus.
81 Saistībā ar otro iebildumu ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru iespēja ar motivētu rīkojumu, tātad bez tiesas sēdes, noraidīt prasību kā nepieņemamu netiek izslēgta ar faktu, ka Vispārējā tiesa agrāk ir izdevusi rīkojumu par iebildes par nepieņemamību, kas iesniegta saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 114. pantu, pievienošanu pamatlietai (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2008. gada 19. februāris, Tokai Europe/Komisija, C‑262/07 P, nav publicēts, EU:C:2008:95, 26.–28. punkts). Tāds pats secinājums ir attiecināms arī uz iespēju noraidīt iebildi par nepieņemamību, ja Vispārējā tiesa, kā šajā lietā, nolemj pasludināt prasību par acīmredzami pamatotu saskaņā ar Reglamenta 132. pantu, kurā ir nepārprotami paredzēts, ka tā var pieņemt lēmumu, arī noslēdzoties vienīgi rakstveida procesam.
82 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāpieņem prasība, kas ir acīmredzami pamatota Reglamenta 132. panta izpratnē, ciktāl tajā ir prasīts atcelt Lēmumu 2014/216 attiecībā uz prasītāju.
83 To pašu iemeslu dēļ ir jāatceļ Īstenošanas regula Nr. 381/2014, ciktāl tā attiecas uz prasītāju.
Par Lēmuma 2014/119, kas grozīts ar Īstenošanas lēmumu 2014/216, daļējas atcelšanas iedarbību laikā
84 Gadījumā, ja Vispārējā tiesa atceļ Lēmumu 2014/119, kas grozīts ar Īstenošanas lēmumu 2014/216, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, Padome uzskata par nepieciešamu saglabāt tā iedarbību attiecībā uz pēdējo minēto atbilstoši LESD 264. panta otrajai daļai līdz Regulas Nr. 208/2014, kas grozīta ar Īstenošanas regulu Nr. 381/2014, daļējai atcelšanai, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, kā arī tiesību sistēmas konsekvenci un vienotību.
85 Prasītājs iebilst pret šo argumentāciju.
86 Jāatgādina, ka Lēmums 2014/119, kas grozīts ar Īstenošanas lēmumu 2014/216, tika grozīts ar Lēmumu 2015/364, ar kuru no 2015. gada 7. marta saraksts tika aizstāts un ierobežojošie pasākumi attiecībā uz prasītāju pagarināti līdz 2016. gada 6. martam. Pēc šiem grozījumiem prasītāja vārds tika saglabāts sarakstā ar jaunu iekļaušanas pamatojumu (skat. iepriekš 16. un 17. punktu).
87 Tātad šobrīd pret prasītāju ir noteikti jauni ierobežojoši pasākumi. No tā izriet, ka Lēmuma 2014/119, kas grozīts ar Īstenošanas lēmumu 2014/216, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, atcelšanas sekas nav pēdējā minētā vārda izzušana no saraksta (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, Azarov/Padome, T‑331/14, EU:T:2016:49, 71. punkts).
88 Līdz ar to nav jāsaglabā Lēmuma 2014/119, kas grozīts ar Īstenošanas lēmumu 2014/216, iedarbība, ciktāl tas attiecas uz prasītāju.
Par tiesāšanās izdevumiem
89 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
izdod rīkojumu:
1) atcelt Padomes 2014. gada 14. aprīļa Īstenošanas lēmumu 2014/216/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā, un Padomes 2014. gada 14. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 381/2014, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz Oleksandr Klymenko;
2) Eiropas Savienības Padome sedz savus, kā arī atlīdzina O. Klymenko tiesāšanās izdevumus.
Luksemburgā, 2016. gada 10. jūnijā