VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)

2010. gada 16. decembrī

Lieta T‑364/09 P

Giorgio Lebedef

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Ikgadējais atvaļinājums – Norīkošana nepilna darba laika darbā arodbiedrības pārstāvības nolūkā – Neatļauta prombūtne – Atskaitīšana no ikgadējā atvaļinājuma – Civildienesta noteikumu 60. pants

Priekšmets      Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2009. gada 7. jūlija spriedumu lietā F‑39/08 Lebedef/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1-241. un II‑A‑1-1305. lpp.), kurā lūgts atcelt šo spriedumu

Nolēmums Apelācijas sūdzību noraidīt. G. Lebedef sedz savus un Eiropas Komisijai šajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Pārstāvība – Personāla pārstāvju aizsardzība – Apjoms

(Civildienesta noteikumu II pielikuma 1. panta sestā daļa)

2.      Apelācija – Pamati – Pamats, kas izvirzīts pret tādu sprieduma motīvu, kas nav vajadzīgs tā rezolutīvās daļas pamatošanai – Neefektīvs pamats

(LESD 257. pants; Tiesas Statūtu I pielikuma 9. pants)

3.      Apelācija – Pamati – Norādītās kļūdas tiesību piemērošanā neidentificēšana – Nepieņemamība

[LESD 257. pants; Tiesas Statūtu I pielikuma 11. pants; Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts]

4.      Apelācija – Pamati – Nepietiekams pamatojums – Civildienesta tiesas sniegts netiešs pamatojums – Pieļaujamība – Nosacījumi

(Tiesas Statūtu 36. pants un I pielikuma 7. panta 1. punkts)

1.      Civildienesta noteikumu II pielikuma 1. panta sestās daļas otrā teikuma mērķis ir nodrošināt Personāla komitejas locekļu un ierēdņu, kurus komiteja ieceļ struktūrvienībās, kas izveidotas saskaņā ar Civildienesta noteikumiem vai ko izveidojusi attiecīgā iestāde, tiesības, tos aizsargājot no jebkādām nelabvēlīgām sekām, kādas tiem varētu rasties saistībā ar Civildienesta noteikumos paredzēto personāla pārstāvības pienākumu veikšanu. Turklāt šīs tiesību normas mērķis, kas noteikts tās pirmajā teikumā, ir atvieglot ierēdņu piedalīšanos personāla pārstāvniecībā, tiem tostarp ļaujot tajā piedalīties savā darba laikā, to uzskatot par daļu no viņu dienesta viņu iestādē, nevis par papildu dienestu.

Turpretī, pirmkārt, ne šīs tiesību normas mērķis, ne iedarbība nav atbrīvot ierēdņus, kuri veic šādas personāla pārstāvības darbības un kuri nav saņēmuši norīkojumu šādam nolūkam, no citiem Civildienesta noteikumos paredzētiem pienākumiem, tostarp tiem, kas ir paredzēti šo noteikumu 60. panta pirmajā daļā. Šajā ziņā ierēdnim visu laiku ir jābūt iestādes rīcībā. Otrkārt, fakts, ka Civildienesta noteikumos paredzēto pārstāvības funkciju veikšana tiek uzskatīta “par daļu no [..] dienesta” attiecīgajā iestādē, nekādi nenozīmē, ka ierēdnis, kas veic šīs funkcijas, šī fakta dēļ ir klātesošs savā norīkojuma vietā, ne arī to, ka viņš būtu uzskatāms par promesošu no šīs norīkojuma vietas. Šāda interpretācija neizriet ne no Civildienesta noteikumu II pielikuma 1. panta sestās daļas teksta, ne arī no tā mērķa.

(skat. 23. un 24. punktu)

Atsauces: Vispārējā tiesa, 2000. gada 13. decembris, T‑110/99 un T‑160/99 F/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑291. un II‑1333. lpp., 64. punkts.

2.      Ir neefektīvs un ir jānoraida apelācijas sūdzībā izvirzīts pamats par Civildienesta tiesas sprieduma pamatojuma daļu, kas nav nepieciešamais apelācijas nolēmuma pamatojums.

(skat. 31. punktu)

Atsauces: Vispārējā tiesa: 2010. gada 19. janvāris, T‑355/08 P De Fays/Komisija, 56. punkts un tajā minētā judikatūra.

3.      No Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta, kā arī no Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda apstrīdētie elementi spriedumā, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti apelācijas sūdzības atbalstam. Šai prasībai neatbilst tāda apelācijas sūdzība, kurā nav ietverts neviens arguments, kurā būtu konkrēti norādīta attiecīgajā pārsūdzētajā spriedumā vai rīkojumā pieļautā tiesību kļūda.

Turklāt apgalvojumi, kas ir pārāk vispārīgi un neprecīzi, lai par tiem varētu veikt juridisku novērtējumu, ir jāuzskata par acīmredzami nepieņemamiem.

(skat. 32. punktu)

Atsauces: Tiesa: 2009. gada 10. februāris, C‑290/08 P Correia de Matos/Komisija, Krājumā nav publicēts, 18. punkts un tajā minētā judikatūra; Vispārējā tiesa, 2010. gada 6. maijs, T‑100/08 P Kerelov/Komisija, 39. punkts un tajā minētā judikatūra.

4.      Pienākums pamatot spriedumus izriet no Tiesas Statūtu 36. panta, kas ir piemērojams Civildienesta tiesai saskaņā ar šo pašu Statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu. Civildienesta tiesas spriedumiem ir jābūt pietiekami pamatotiem, lai Vispārējā tiesa varētu īstenot tiesas kontroli. Tomēr šis pienākums nevar tikt interpretēts tādējādi, ka Civildienesta tiesai ir detalizēti jāatbild uz katru no prasītāja izvirzītajiem argumentiem, it īpaši, ja tas nav pietiekami skaidrs un precīzs un nav detalizēti pierādīts. Pamatojums var būt netieši izteikts, ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām zināt iemeslus, kuru dēļ pirmajā instancē nav pieņemti to argumenti, un ļauj apelācijas instancei uzskatīt, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija, lai veiktu pārbaudi.

(skat. 71.–73. punktu)

Atsauces: Vispārējā tiesa, 2010. gada 2. marts, T‑248/08 P Doktor/Padome, 64. punkts un tajā minētā judikatūra; 2010. gada 1. septembris, T‑91/09 P Skareby/Komisija, 36. punkts un tajā minētā judikatūra.