Language of document : ECLI:EU:T:2021:822

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2021. gada 24. novembrī (*)

Civildienests – EIB personāls – Veselības stāvoklis – Darbspēja – Neattaisnota prombūtne – Atcelšanas prasība – Invaliditātes jēdziens – Neierobežota kompetence – Finansiāla rakstura strīdi – Invaliditātes pensijas izmaksa ar atpakaļejošu datumu – Prasība par zaudējumu atlīdzību

Lietā T‑370/20

KL, ko pārstāv L. Levi un A. Champetier, advokāti,

prasītājs,

pret

Eiropas Investīciju banku (EIB), ko pārstāv G. Faedo un M. Loizou, pārstāvji, kuriem palīdz A. Duron, advokāts,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 50.a pantu un ar ko tiek lūgts, pirmkārt, atcelt EIB 2019. gada 8. februāra un 8. marta lēmumus, ar kuriem prasītājs ir atzīts par darbspējīgu un esošu neattaisnotā prombūtnē no 2019. gada 18. februāra, un, ciktāl nepieciešams, atcelt EIB priekšsēdētāja 2020. gada 16. marta lēmumu, ar kuru tie tiek atstāti spēkā, otrkārt, piespriest EIB izmaksāt invaliditātes pensiju ar atpakaļejošu datumu no 2019. gada 1. februāra un, treškārt, atlīdzināt kaitējumu, kuru prasītājs esot cietis šo lēmumu rezultātā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši P. Niuls [P. Nihoul] (referents) un R. Frendo [R. Frendo],

sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 24. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        No 1997. līdz 2001. gadam prasītājs KL strādāja par informātikas konsultantu Eiropas Investīciju bankā (EIB).

2        No 2001. gada 1. septembra viņš tika nodarbināts EIB saskaņā ar līgumu uz nenoteiktu laiku.

3        Pēc vairākiem prasītāja prombūtnes laikposmiem EIB ar 2017. gada 22. maija vēstuli viņu informēja, ka A – EIB iestādes ārsts darbnespējas jautājumos – ir ieteicis noteikt viņam pagaidu darbnespēju (kas atbilst 50 %) uz sešiem mēnešiem, sākot no 2017. gada 1. jūnija.

4        Ar 2017. gada 1. jūnija vēstuli prasītājs apstrīdēja A ieteikumu un lūdza veikt medicīnisko strīdu izšķiršanas procedūru, lai izvērtētu viņa apgalvoto pilnīgo nespēju atsākt pildīt amata pienākumus EIB.

5        Vēstulē, kas prasītājam tika nosūtīta 2017. gada 9. oktobrī, EIB precizēja, ka pieprasītā procedūra ir tāda, kas paredzēta EIB Personālam piemērojamo administratīvo noteikumu, kuri pieņemti, izpildot EIB Personāla reglamentu (turpmāk tekstā – “administratīvie noteikumi”), X pielikuma 4. pantā, un informēja prasītāju, ka tā ir iecēlusi B kā neatkarīgu ārstu šīs procedūras īstenošanai.

6        2017. gada 18. oktobrī prasītājs tikās ar B, kurš apstiprināja A atzinumu un paziņoja EIB un prasītājam savu secinājumu attiecīgi 2017. gada 29. novembrī un 11. decembrī.

7        Ar 2017. gada 14. decembra vēstuli EIB informēja prasītāju, ka notiek diskusijas, lai viņš varētu atgriezties nepilna darba laika darbā uz trim mēnešiem citā amatā, nevis tajā, kuru viņš ieņēma, ievērojot, ka laikā no 2018. gada 1. janvāra līdz viņa atjaunošanai viņš tiks atbrīvots no pienākuma ierasties EIB.

8        2017. gada 28. decembra faksa ziņojumā prasītāja pārstāvis apgalvoja, ka procedūra, kas bija jāīsteno, ir nevis administratīvo noteikumu X pielikuma 4. pantā paredzētā medicīnisko strīdu izšķiršanas procedūra, bet gan invaliditātes komisijas procedūra, kas paredzēta EIB personāla locekļiem piemērojamās pensiju shēmas (turpmāk tekstā – “RTRP”) pārejas noteikumu 13‑1. pantā. Līdz ar to viņš apstrīdēja secinājumus, kurus banka vēlējās izdarīt no medicīnisko strīdu izšķiršanas procedūras.

9        Ar 2018. gada 19. janvāra faksa ziņojumu prasītāja pārstāvis lūdza EIB uzsākt procedūru Invaliditātes komisijā, pamatojoties uz Administratīvo noteikumu 11.3. pantu un RTRP 13‑1. pantu.

10      2018. gada 7. februāra vēstulē EIB piekrita prasītāja lūgumam un aicināja viņu noteikt ārstu, kurš viņu pārstāvētu Invaliditātes komisijā, kā arī nosūtīt viņam šī pēdējā minētā ziņojumu vēlākais līdz 2018. gada 16. februārim, ņemot vērā, ka līdz brīdim, kad Invaliditātes komisija būs sniegusi savu atzinumu, viņš tiks uzskatīts par esošu pilnīgā pārejošā darbnespējā.

11      Ar 2018. gada 28. marta faksu prasītāja pārstāvis informēja EIB, ka viņa klients ir noteicis par savu ārstējošo ārstu C, lai tas viņu pārstāvētu Invaliditātes komisijā, un ka visi medicīniskie dokumenti, kas attiecas uz radušos problēmu, tiks nosūtīti šai komisijai, tiklīdz tā tiks izveidota.

12      Ar 2018. gada 24. aprīļa faksu prasītāja pārstāvis nosūtīja EIB [ārsta] C ziņojumu par apstrīdētajiem medicīniskajiem jautājumiem, kas bija adresēts Invaliditātes komisijai.

13      Ar 2018. gada 26. oktobra vēstuli EIB informēja prasītāju, ka Invaliditātes komisiju veido C – ārsts, kas pārstāv prasītāju, A – ārsts, kas pārstāv EIB, un D – ārsts, kuru abi pirmie ir iecēluši, savstarpēji vienojoties, un kurš saskaņā ar RTRP 13‑1. pantu vada Invaliditātes komisiju. Turklāt EIB aicināja prasītāju ierasties Invaliditātes komisijā 2018. gada 9. novembrī.

14      Ar 2018. gada 2. novembra faksa ziņojumu prasītāja pārstāvis šo aicinājumu noraidīja viņa klienta veselības stāvokļa dēļ.

15      2018. gada 6. novembra vēstulē EIB prasītāja pārstāvim norādīja, ka viņa klienta veselības stāvoklis nav šķērslis viņa klātbūtnei Invaliditātes komisijā, kura turklāt ir sanākusi, lai novērtētu šo veselības stāvokli pēc minētā klienta lūguma.

16      2018. gada 14. novembra vēstulē EIB uzaicināja prasītāju uz tikšanos 2018. gada 21. novembrī ar vienīgo ārstu D, kas ir Invaliditātes komisijas priekšsēdētājs, uz kuru prasītājs ieradās.

17      Kā izriet no atbildes uz repliku 15. punkta, 2018. gada 21. decembrī EIB saņēma no [ārsta] D dokumentu, kuru tas bija parakstījis un kurš datēts ar šī gada 18. decembri, un kura nosaukums bija “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra atzinums”. Tā saturs bija formulēts šādi:

“Psihisku traucējumu dēļ [KL] nav spējīgs atgriezties savā pēdējā darba vietā un pie sava agrākā darba devēja. Tādējādi viņam ir invaliditāte attiecībā uz EIB, bet nav invaliditātes attiecībā uz vispārējo darba tirgu. Par šo jautājumu ir panākta vienprātība Invaliditātes komisijā.”

18      Turklāt no atbildes raksta uz repliku 16. punkta izriet, ka vienlaikus [ārsts] D nosūtīja medicīniskajam dienestam pilnīgu ziņojumu, kurš arī bija datēts ar 2018. gada 18. decembri un kura nosaukums bija “Medicīniskā ekspertīze 2018. gada 9. novembra Invaliditātes komisijas ietvaros”. Šajā ziņojumā bija ietverts tāds pats secinājums kā dokumentā “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra atzinums”.

19      2018. gada 27. decembrī prasītājs nosūtīja EIB atgādinājumu par Invaliditātes komisijas atzinumu. Tā atbildēja, ka joprojām nav saņēmusi šo atzinumu.

20      2019. gada 8. februāra vēstulē EIB informēja prasītāja pārstāvi, ka šī paša gada 23. janvārī Invaliditātes komisija viņam ir paziņojusi savu vienbalsīgi pieņemto lēmumu, saskaņā ar kuru tās klientam nav invaliditātes, un lūdza prasītāju atsākt darbu no šī paša gada 18. februāra, pēc tam, kad viņš bija sazinājies ar cilvēkresursu un labklājības dienestu, lai apspriestu viņa atjaunošanas darbā nosacījumus. Šai vēstulei bija pievienotas trīs veidlapas ar nosaukumu “Invalidity committee decision” (Invaliditātes komisijas lēmums), kurās bija atzīmēts lauciņš “not invalid” (nav invaliditātes). Divas no šīm veidlapām bija datētas ar 2019. gada 16. janvāri un trešā no šīm veidlapām – ar šī paša gada 23. janvāri (turpmāk tekstā – “2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapas”). Šajā pašā 2019. gada 8. februāra vēstulē EIB piebilda, ka tās medicīniskais dienests ir saņēmis papildu dokumentu no D, kas varētu tikt izsniegts prasītājam pēc viņa pieprasījuma.

21      Šajā 2019. gada 8. februāra vēstulē ietvertais lēmums (turpmāk tekstā – “2019. gada 8. februāra lēmums”), ciktāl tajā prasītājs ir atzīts par darbspējīgu un par esošu neattaisnotā prombūtnē no 2019. gada 18. februāra, ir pirmais apstrīdētais lēmums šīs prasības ietvaros.

22      Ar 2019. gada 14. februāra faksu prasītāja pārstāvis lūdza EIB nosūtīt viņam RTRP 15‑3. pantā minēto Invaliditātes komisijas argumentēto atzinumu.

23      2019. gada 8. marta vēstulē EIB nosūtīja prasītāja pārstāvim šī sprieduma 17. punktā minēto dokumentu “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra atzinums”, paskaidrojot, ka tā ir interpretējusi to kā tādu, kas iesaka vienošanos, saskaņā ar kuru prasītājam būtu galīgi jāatstāj darbs EIB, par to saņemot naudas summu. Šāda vienošanās esot iespējama saskaņā ar Luksemburgas sociālā nodrošinājuma sistēmu, bet ne atbilstoši EIB tiesiskajam regulējumam.

24      Līdz ar to šajā pašā vēstulē EIB atkārtoja, ka, piemērojot Invaliditātes komisijas lēmumu, ar kuru prasītājam tika atzīta invaliditāte, viņam vajadzēja atsākt dienestu 2019. gada 18. februārī. Tā piebilda, ka viņa prombūtne tiks uzskatīta par neattaisnotu saskaņā ar administratīvo noteikumu X pielikuma 3.4. pantu, līdz ar to dienas, kurās viņš nebija strādājis, tiks atskaitītas no viņa ikgadējā atvaļinājuma.

25      Šajā 2019. gada 8. marta vēstulē ietvertais lēmums, ciktāl ar to prasītājs ir atzīts par darbspējīgu un par esošu neattaisnotā prombūtnē no 2019. gada 18. februāra (turpmāk tekstā – “2019. gada 8. marta lēmums”), ir otrais apstrīdētais lēmums šīs prasības ietvaros.

26      2019. gada 29. martā EIB adresētajā faksā prasītāja pārstāvis apstrīdēja 2019. gada 8. februāra un 8. marta lēmumus. Šim faksam bija pievienota ārsta C 2019. gada 15. marta izziņa, kurā viņš norādīja, ka “Invaliditātes [komisijas] vienprātīgais viedoklis, kas sniegts tās 2018. gada 9. novembra atzinumā, [bija] tāds, ka [prasītājam] ir invaliditāte attiecībā uz iespējamo atgriešanos darbā EIB” un ka, ja viņš būtu pareizi sapratis EIB iesniegto veidlapu, “viņš būtu atzīmējis lodziņu “invaliditāte” attiecībā uz EIB”.

27      Vēstulē, kas 2019. gada 2. maijā tika nosūtīta prasītāja pārstāvim, EIB apstiprināja savus iepriekšējos 8. februāra un 8. marta lēmumus.

28      2019. gada 16. maijā prasītājs – pēc tam, kad pats bija izteicis lūgumu šajā sakarā, – saņēma no [ārsta] D dokumentu “Medicīniskā ekspertīze 2018. gada 9. novembra Invaliditātes komisijas ietvaros”, kā arī parakstītu postit, kurā bija precizēts, ka Invaliditātes komisijas lēmums patiešām bija viņu “atzīt par darbnespējīgu attiecībā uz EIB”.

29      2019. gada 8. jūnijā prasītājs lūdza uzsākt samierināšanas procedūru atbilstoši EIB Personāla reglamenta (turpmāk tekstā – “Personāla reglaments”) 41. pantam. Šis pieteikums attiecās uz 2019. gada 8. marta lēmumu, ciktāl ar to tika apstiprināts 2019. gada 8. februāra lēmums, jo tajā no 2019. gada 18. februāra viņš tika atzīts par esošu neattaisnotā prombūtnē un viņam tika piemērots administratīvo noteikumu X pielikuma 3.4. pants, atskaitot no viņa ikgadējā atvaļinājuma neattaisnotās prombūtnes dienas.

30      2019. gada 25. jūlija vēstulē EIB izteica savu piekrišanu šādas procedūras uzsākšanai.

31      No 2019. gada 1. augusta prasītājs vairs nesaņēma atalgojumu, jo atvaļinājuma dienas, kuras viņš bija izmantojis, bija izsmeltas.

32      2019. gada 12. septembrī ārsts C prasītājam adresētajā vēstulē paskaidroja, ka, pirmkārt, viņš ir atzīmējis lodziņu “invalid” (invaliditāte), pēc tam, kad viņš sazinājās ar EIB, kura viņam bija norādījusi, ka abi pārējie ārsti ir atzīmējuši “not invalid” (nav invaliditātes) lodziņu, domājot, ka šī veidlapa tiks izmantota, lai norādītu, ka prasītājs bija darbspējīgs attiecībā uz vispārējo darba tirgu.

33      2019. gada 18. septembra elektroniskā pasta vēstulē D rakstīja prasītājam:

“EIB man ir noteikusi uzdevumu, kuru, manuprāt, esmu paveicis. Trīs ekspertu komisijas ārstu slēdziens bija invaliditāte attiecībā uz pēdējo darba vietu, proti, EIB, bet attiecībā uz vispārējo darba tirgu – invaliditātes neesamība, kas nav sinonīms spējai atsākt darbu EIB. Trīs ārsti uzskatīja, ka Jūs vairs nevarēsiet atgriezties darbā EIB. Tas tika skaidri norādīts manā ekspertīzes ziņojumā un Invaliditātes [komisijas] atzinumā (kurš medicīniskā noslēpuma dēļ iekļauj tikai pēdējo ekspertīzes ziņojuma teikumu, nevis medicīnisko diagnozi: ekspertīzes ziņojums tika nosūtīts tikai EIB ārstam). Es Jums nosūtīju šos divus dokumentus.

Nesaprotu, kādā veidā es varu būt vēl precīzāks. Ja EIB administrācija interpretē šo ziņojumu un šo slēdzienu citādāk, tad no tās būtu jāsaņem juridisks paskaidrojums. Atbilstoši ekspertīzei, attiecībā uz pēdējo darba vietu Jums ir invaliditāte.”

34      Ar 2019. gada 27. novembra elektroniskā pasta vēstuli prasītāja pārstāvis Samierināšanas komisijā apgalvoja, ka EIB ir pieļāvusi kļūdu Invaliditātes komisijas slēdziena piemērošanā, kļūdaini interpretējot pati savu ieviesto invaliditātes jēdzienu, kāds tas parādās RTRP 46‑1. pantā, saskaņā ar kuru invaliditāte ir jāizvērtē, ņemot vērā amatu, ko ieņem attiecīgais EIB darbinieks.

35      2020. gada 20. janvārī Samierināšanas komisijas priekšsēdētājs informēja EIB priekšsēdētāju, ka samierināšanas procedūra ir bijusi neveiksmīga.

36      2020. gada 16. marta vēstulē EIB konstatēja, ka samierināšanas procedūra ir bijusi neveiksmīga, un paziņoja šīs komisijas secinājumus prasītājam. Šajā vēstulē ietvertais lēmums, tā kā tajā ir uzskaitīti Samierināšanas komisijas secinājumi un līdz ar to ir apstiprināti 2019. gada 8. februāra un 8. marta lēmumi, ir apstrīdēts, ciktāl tas ir nepieciešams šajā prasībā.

37      Laikā no 2019. gada 18. februāra līdz 2020. gada 28. decembrim prasītājs iesniedza dažādas ārsta izziņas, lai pamatotu savu prombūtni darbā.

38      2019. gada 12. jūnijā, 18. jūlijā, 13. augustā, 25. septembrī, 28. oktobrī, 14. novembrī un 18. decembrī, kā arī 2020. gada 15. un 25. februārī EIB uzaicināja prasītāju uz medicīniskām pārbaudēm, kuras bija jāveic attiecīgi 2019. gada 18. jūnijā, 8. augustā, 27. augustā, 2. oktobrī, 4. novembrī, 25. novembrī un 23. decembrī, kā arī 2020. gada 3. un 28. februārī.

39      Prasītājs ar sava pārstāvja starpniecību atteicās iziet šīs pārbaudes un iesniedza medicīniskās izziņas, kas apliecina viņa nespēju uz tām ierasties.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

40      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 11. jūnijā, prasītājs cēla šo prasību.

41      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta tajā pašā dienā, prasītājs iesniedza pieteikumu par anonimitātes noteikšanu. Vispārējā tiesa apmierināja šo lūgumu ar 2020. gada 21. jūlija lēmumu.

42      2020. gada 17. septembrī, 25. novembrī un 2021. gada 19. janvārī attiecīgi tika iesniegti atbildes raksts, replika un atbilde uz repliku.

43      2021. gada 26. aprīlī prasītājs saskaņā ar Vispārējas tiesas Reglamenta 85. panta 3. punktu iesniedza papildu pierādījumus.

44      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) 2021. gada 27. aprīlī nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un, veicot Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, aicināja lietas dalībniekus iesniegt dažus dokumentus un rakstveidā uzdeva tiem jautājumus, lūdzot sniegt rakstveida atbildi uz šiem jautājumiem. Lietas dalībnieki atbildēja uz šiem jautājumiem noteiktajā termiņā.

45      Vispārējā tiesa lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem mutiskajiem jautājumiem uzklausīja 2021. gada 24. jūnija tiesas sēdē.

46      Tiesas sēdē Vispārējā tiesa lūdza, pirmkārt, EIB iesniegt jaunus dokumentus un atbildēt uz vairākiem jautājumiem un, otrkārt, prasītājam iesniegt savus apsvērumus par EIB sniegtajām atbildēm, ko abi lietas dalībnieki izdarīja noteiktajā termiņā.

47      Mutvārdu process tika pabeigts 2021. gada 29. jūlijā.

48      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt 2019. gada 8. februāra un 8. marta lēmumus, ar kuriem tika atzīts, ka prasītājs ir darbspējīgs un atrodas neattaisnotā prombūtnē no 2019. gada 18. februāra;

–        ciktāl nepieciešams, atcelt EIB priekšsēdētāja 2020. gada 16. marta lēmumu, ar ko tika apstiprināti samierināšanās komisijas secinājumi un līdz ar to – 2019. gada 8. februāra un 8. marta lēmumi;

–        piespriest EIB izmaksāt invaliditātes pensiju ar atpakaļejošu datumu no 2019. gada 1. februāra līdz tās pilnīgai izmaksai, nokavējuma procentus nosakot pēc Eiropas Centrālas bankas (ECB) likmes, pieskaitot divus procentpunktus;

–        piespriest EIB atlīdzināt viņam morālo kaitējumu;

–        piespriest EIB atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

49      BEI prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu;

–        noraidīt prasību pilnībā kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par atcelšanas prasību

50      Savas atcelšanas prasības pamatojumam prasītājas izvirza divus pamatus. Pirmais pamats ir par RTRP 46‑1. un 48‑1. panta un administratīvo noteikumu 11.1. un 11.3. panta pārkāpumu, kā arī acīmredzamu kļūdu vērtējumā, savukārt otrais pamats ir par rūpības pienākuma neizpildi.

51      Pirmajā pamatā prasītājs tostarp apgalvo, ka 2019. gada 8. februāra un 8. marta lēmumos, kas atstāti spēkā ar 2020. gada 16. marta lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”), uzskatot, ka viņš ir darbspējīgs un atrodas neattaisnotā prombūtnē no 2019. gada 18. februāra, EIB, pirmkārt, esot pārkāpusi RTRP 46‑1. un 48‑1. pantu, kā arī administratīvo noteikumu 11.1. un 11.3. pantu un, otrkārt, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

52      Prasītājs uzskata, ka šie pārkāpumi izriet no fakta, ka Invaliditātes komisija viņam atzinusi invaliditāti attiecībā uz darbu EIB divos dokumentos, kuru nosaukumi attiecīgi bija “Medicīniskā ekspertīze 2018. gada 9. novembra Invaliditātes komisijas ietvaros” un “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra atzinums”.

53      Šajos abos dokumentos Invaliditātes komisijas pausto nostāju apstiprinot, pirmkārt, [ārsta] C 2019. gada 12. septembra izziņa un, otrkārt, [ārsta] D 2019. gada 18. septembra elektroniskā pasta vēstule.

54      Prasītājs uzskata, ka, lai darbiniekam vai ierēdnim tiktu atzīta invaliditāte RTRP 46‑1. panta izpratnē, pietiek ar to, ka viņam ir invaliditāte attiecībā pret darbu EIB, un nav jāpierāda invaliditāte attiecībā uz vispārējo darba tirgu.

55      EIB, gluži pretēji, uzskata, ka Invaliditātes komisijas atzinums ir atrodams nevis prasītāja minētajos dokumentos, bet gan 2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapās, kurās trīs Invaliditātes komisijas locekļi atzīmējuši lodziņu “not invalid” (nav invaliditātes). Kopā šīs trīs veidlapas veidojot atzinumu, kas Invaliditātes komisijai bija jāsniedz saskaņā ar RTRP 15‑4. pantu.

56      EIB apgalvo, ka no Invaliditātes komisijas atzinuma, kurā tika uzskatīts, ka prasītājam “nav invaliditātes”, izriet, ka viņam bija jāatsāk darbs EIB 2019. gada 18. februārī un, ja tas tā nenotiek, tad no šī datuma, kā tā ir norādījusi 2019. gada 8. februāra un 8. marta lēmumos, viņš ir jāuzskata par esošu neattaisnotā prombūtnē.

57      EIB uzskata, ka RTRP ir atzīta tikai viena veida invaliditāte, proti, invaliditāte vispārējā darba tirgū, nevis invaliditāte, kas pastāv tikai attiecībā uz darbu EIB.

 Par dokumentiem, kas veido Invaliditātes komisijas atzinumu

58      Kā izriet no šī sprieduma 52., 53. un 55. punkta, lietas dalībnieki nav vienisprātis par dokumentiem, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai, pēc Invaliditātes komisijas domām, prasītājam bija vai nebija invaliditāte.

59      Šajā lietā no šī sprieduma 17., 18. un 20. punkta izriet, ka 2019. gada 8. februāra un 8. marta lēmumu pieņemšanas brīdī EIB rīcībā bija:

–        dokuments “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra atzinums”, kas saņemts 2018. gada 21. decembrī;

–        2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapas, kas saņemtas 2019. gada janvārī;

–        ziņojums “Medicīniskā ekspertīze 2018. gada 9. novembra Invaliditātes komisijas ietvaros”, kurš 2018. gada 18. decembrī tika nosūtīts EIB medicīniskajam dienestam un kura saturs, kā norādīts 2019. gada 8. marta lēmumā, bija paziņots EIB administrācijai, neizpaužot sensitīvus personas datus; šī dokumenta apakšdaļā minētais secinājums sakrita ar to, kas ir ietverts dokumentā “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra atzinums”.

60      Savos procesuālajos rakstos EIB uzskata, ka četru iemeslu dēļ no šiem dokumentiem varēja ņemt vērā tikai 2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapas.

61      Pirmkārt, šīs veidlapas esot vienīgais oficiālais dokuments, kurā ietverts Invaliditātes komisijas atzinums atbilstoši RTRP 15‑4. pantam.

62      Otrkārt, minētās veidlapas esot vēlākas par dokumentu “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra atzinums”.

63      Treškārt, trīs Invaliditātes komisijas locekļi esot parakstījuši 2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapas, savukārt dokumentu “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra atzinums” esot parakstījis tikai ārsts D.

64      Ceturtkārt, šī pēdējā minētā dokumenta nosaukumā esot ietverts maldinošs datums, jo Invaliditātes komisija neesot veikusi prasītāja pārbaudi 2018. gada 9. novembrī.

65      Attiecībā uz pirmo EIB argumentu ir jānorāda, ka EIB nav iesniegusi reglamentu vai iekšējo tiesību normu, no kuras izrietētu, ka Invaliditātes komisijas atzinums, kas paziņots tās administrācijai saskaņā ar RTRP 15‑4. pantu, obligāti bija jāizsaka tādā veidlapā kā 2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapas. Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka šīs veidlapas bija vienīgais Invaliditātes komisijas izdotais dokuments, kuru EIB bija tiesīga ņemt vērā, lai atzītu prasītājam invaliditāti.

66      Attiecībā uz EIB otro argumentu ir jānorāda, ka tas, ka dokuments “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra atzinums” ir agrāks nekā 2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapas, nav šķērslis tā ņemšanai vērā, jo, aizpildot šīs veidlapas, Invaliditātes komisijas locekļi nav atcēluši tā saturu. Ja Invaliditātes komisijas locekļi būtu vēlējušies atgriezties pie pirmajā dokumentā sniegtā vērtējuma vai to niansēt, būtu pieticis, ka uz minētajām veidlapām tie sniegtu šādas norādes.

67      Attiecībā uz EIB trešo argumentu ir jākonstatē, ka, lai gan dokumentu “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra atzinums” faktiski ir parakstījis tikai ārsts D, tajā ir atsauce uz visu Invaliditātes komisiju un tās attiecīgajā sadaļā ir norādīts šādi: “Komisijas sastāvs: Dr [C], Dr [A], Dr [D]”. Taču saskaņā ar RTRP 15‑2. pantu Invaliditātes komisija pati regulē savu procedūru. Tā kā EIB nav iesniegusi nevienu noteikumu, no kura izrietētu, ka Invaliditātes komisijas atzinums ir jāparaksta katram tās loceklim, šo dokumentu nevar noraidīt, pamatojoties uz to, ka to parakstījis tikai Invaliditātes komisijas priekšsēdētājs, jo pārējie locekļi to varēja pilnvarot šai darbībai. EIB nav iesniegusi nevienu pierādījumu par to, ka citi Invaliditātes komisijas locekļi, izņemot tās priekšsēdētāju, būtu distancējušies no šī dokumenta satura un no medicīniskās ekspertīzes ziņojuma.

68      Attiecībā uz ceturto EIB argumentu ir jānorāda, ka 2018. gada 9. novembra datums, kas minēts minētā dokumenta virsrakstā, nevar izraisīt to, ka tas tiek noraidīts tādēļ, ka prasītājs šajā datumā nav ieradies Invaliditātes komisijā.

69      Proti, lai noteiktu iespējamo prasītāja invaliditāti, vērā tiek ņemti vienīgi konstatējumi, ko katrs Invaliditātes komisijas loceklis ir izdarījis attiecībā uz viņa veselības stāvokli, un tas, vai šajā komisijā ir balsu vairākums vai vienprātība, lai pamatotu tās izdarīto secinājumu.

70      Tomēr Vispārējā tiesā neviens no šiem apstākļiem netika apstrīdēts. Pirmkārt, no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja medicīnisko lietu izskatīja trīs Invaliditātes komisijas locekļi un ka [ārsts] D tikās ar prasītāju 2018. gada 21. novembrī. Otrkārt, lietas dalībnieki neapstrīd to, ka šī komisija tika vienprātīgi uzskatījusi, ka prasītājam ir invaliditāte attiecībā uz EIB, bet ne attiecībā uz vispārējo darba tirgu.

71      Šādos apstākļos dokumentu “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra atzinums” nevar noraidīt, pamatojoties uz to, ka tajā esošais datums nav datums, kurā Invaliditātes komisija pārbaudīja prasītāju.

72      Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka šis datums nav katrā ziņā kļūdains, jo Invaliditātes komisijas priekšsēdētājs šī sprieduma 70. punktā norādītajos apstākļos varēja jau 2018. gada 9. novembrī konstatēt, ka ar balsu vairākumu tiek atbalstīts secinājums, kuru viņš pats pēc prasītāja pārbaudes apstiprināja 2018. gada 21. novembrī.

73      Tādējādi ir jānoraida argumenti, ko EIB ir izvirzījusi, lai pamatotu savu nostāju, saskaņā ar kuru, lai noteiktu Invaliditātes komisijas atzinuma saturu un tādējādi izvērtētu apstrīdēto lēmumu tiesiskumu, ir jāņem vērā tikai 2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapas. Līdz ar to šiem vērtējumiem ir jābūt pamatotiem ar minētajām veidlapām, kā arī ar dokumentu “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra atzinums”, kas tika apstiprināts ar dokumentu “Medicīniskā ekspertīze 2018. gada 9. novembra Invaliditātes komisijas ietvaros”.

 Par Invaliditātes komisijas atzinuma saturu

74      Tā kā vērā ņemamie dokumenti ir identificēti, ir jānosaka Invaliditātes komisijas atzinuma saturs.

75      No dokumenta “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra atzinums”, kuru EIB administrācija saņēma 2018. gada 21. decembrī, izriet, ka trīs Invaliditātes komisijas locekļi ir uzskatījuši, ka prasītājs vairs nevar veikt pienākumus EIB, bet ka viņš vēl var veikt profesionālu darbību ārpus bankas.

76      Šī nostāja atbilst tai, kas tika pausta dokumenta “Medicīniskā ekspertīze 2018. gada 9. novembra Invaliditātes komisijas ietvaros” apakšā, kurš 2018. gada 18. decembrī tika nosūtīts EIB medicīniskajam dienestam, kas – kā tā rakstīja 2019. gada 8. martā – paziņoja par to savai administrācijai, aizklājot sensitīvus personas datus.

77      Šādi izteikts Invaliditātes komisijas atzinums nav pretrunā šīs komisijas trīs locekļu ieņemtajai nostājai 2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapās.

78      Proti, no 2019. gada 8. marta lēmuma, iebildumu raksta 75. punkta un EIB paziņojumiem tiesas sēdē izriet, ka laikā starp šī sprieduma 75. un 76. punktā minēto divu dokumentu nosūtīšanu un 2019. gada 16. un 23. janvāra veidlapu nosūtīšanu starp EIB un vismaz Invaliditātes komisijas priekšsēdētāju notika neformāla saziņa. Pēc šīs saziņas tās locekļi varēja uzskatīt, ka, tā kā prasītājam nebija invaliditātes attiecībā uz vispārējo darba tirgu, ir jāatzīmē aile “not invalid”, jo tāda bija EIB atbalstītā invaliditātes koncepcija.

79      Attiecībā uz šo nostāju EIB norāda, ka Invaliditātes komisijas priekšsēdētājs, dokumentā “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra atzinums” atzīdams, ka prasītājam ir invaliditāte attiecībā uz EIB, bet ne attiecībā uz vispārējo darba tirgu, patiesībā esot piedāvājis valsts tiesībās pastāvošu finansiālu vienošanos, kas prasītājam esot ļāvusi aiziet no iestādes ar noteiktu naudas summu.

80      Papildus tam, ka tas nav pierādīts, šis apgalvojums attiecas uz iemesliem, kas mudinājuši Invaliditātes komisijas priekšsēdētāju iepriekš minētajā dokumentā apstiprināt, ka prasītājs varēja veikt profesionālu darbību vispārējā darba tirgū pat tad, ja viņš vairs nebija spējīgs strādāt EIB, bet ar to netiek apšaubīts pats apgalvojums.

81      Līdz ar to, lai novērtētu apstrīdēto lēmumu tiesiskumu, ir jāuzskata, ka saskaņā ar Invaliditātes komisijas atzinumu prasītājs vairs nevarēja pildīt pienākumus EIB, bet viņš vēl varēja veikt profesionālo darbību vispārējā darba tirgū.

 Par RTRP 461. pantā un administratīvo noteikumu 11.1. pantā izmantoto invaliditātes jēdzienu

82      Prasītājs uzskata, ka, tā kā viņš nav spējīgs strādāt EIB, tai viņam bija jāatzīst invaliditāte, bet EIB uzskata, ka invaliditātes jēdziens izslēdz to, ka persona vēl varētu strādāt ārpus šīs iestādes.

83      Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar RTRP 46‑1. pantu un administratīvo noteikumu 11.1. pantu invaliditāte ir apdrošinātajam, kurš slimības, nelaimes gadījuma vai invaliditātes dēļ atrodas pienācīgi atzītā fiziskā vai garīgā nespējā pastāvīgi pildīt “sava amata vai cita līdzvērtīga līmeņa amata funkcijas”.

84      No šīm tiesību normām izriet, ka EIB darbinieka invaliditāte ir jāizvērtē, ņemot vērā viņa spēju atsākt pildīt “viņa amata vai cita līdzvērtīga līmeņa amata funkcijas”.

85      Pretēji tam, ko apgalvo EIB, “cita līdzvērtīga līmeņa amata funkcijas”, kuras prasītājs arī nevarēja pildīt RTRP 46‑1. panta un administratīvo noteikumu 11.1. panta izpratnē, bija jābūt EIB iekšējām.

86      Proti, pirmkārt, RTRP 46‑1. pants un administratīvo noteikumu 11.1. pants šajā jautājumā ir jāinterpretē pēc analoģijas ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 78. pantu, saskaņā ar kuru “ierēdnis ir tiesīgs uz invaliditātes pabalstu kopējas pastāvīgas invaliditātes gadījumā, kas neļauj viņam veikt savus pienākumus atbilstoši amatam savā funkciju grupā”.

87      Tāpat kā Civildienesta noteikumu 78. pantā ir atsauce uz Civildienesta noteikumu 5. pantā un I pielikumā definētajām funkciju grupām, kas ir saistītas ar Eiropas iestāžu organizāciju, ir jāuzskata, ka RTRP 46‑1. pantā un administratīvo noteikumu 11.1. pantā ir atsauce uz EIB iekšējo amatu klasifikāciju, kas noteikta Personāla reglamenta 14. pantā.

88      Personāla reglamenta 14. pantā ir uzskaitītas četras personu kategorijas, proti, vadības personāls, koncepcijas izstrādes personāls, operatīvie darbinieki un jaunie diplomētie, un katrā šajā kategorijā ir dažādi funkciju līmeņi, proti, vadības personāla kategorijā ir vadošo darbinieku un C funkciju grupa, koncepcijas izstrādes personāla kategorijā ir D, E un F funkciju grupa un operatīvo darbinieku kategorijā ir G, H, I un K funkciju grupa.

89      No šīs atsauces uz Personāla reglamenta 14. pantā noteikto darba organizāciju izriet, ka RTRP 46‑1. pantā un administratīvo noteikumu 11.1. pantā ietvertais invaliditātes jēdziens ir jādefinē attiecībā uz EIB un tajā veicamajiem pienākumiem.

90      Otrkārt, ir jāuzsver, ka EIB sasauktās invaliditātes komisijas ir tās struktūrvienības (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 11. aprīlis, Angeletti/Komisija, T‑394/03, EU:T:2006:111, 159. punkts) un tādējādi no juridiskā viedokļa tām nav kompetences, lai novērtētu EIB personāla spēju pildīt profesionālos pienākumus ārpus šīs iestādes.

91      Minētajām komisijām no juridiskā viedokļa ir kompetence lemt par EIB personāla spējām strādāt iestādē. Savukārt tām nav šādas kompetences, ja runa ir par personas, kas ir EIB personāla loceklis, spēju strādāt citā Eiropas Savienības iestādē vai valsts tirgū, vai dalībvalsts uzņēmumā vai iestādē. Lai lemtu par šo personu spēju strādāt ārpus EIB, attiecīgā persona ir jāpārbauda komisijām, ko izveido citas iestādes vai valsts iestādes.

92      Tādējādi nevar iedomāties, ka EIB izveidotas invaliditātes komisijas sniegts atzinums varētu būt saistošs tāda paša rakstura komisijām, ko ir izveidojušas citas iestādes vai valsts iestādes valstīs, kurās EIB personāls vēlāk varētu veikt darbību.

93      Līdz ar to, lemjot par prasītāja spēju strādāt vispārējā darba tirgū, Invaliditātes komisija, kas izveidota šajā lietā, piesavinājās šādu komisiju kompetenci, tādējādi radot pretrunu risku starp tās vērtējumu par prasītāja spēju strādāt vispārējā darba tirgū un vērtējumiem, ko vēlāk varētu sniegt citu iestāžu vai valsts iestāžu izveidotas invaliditātes komisijas.

94      Treškārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar RTRP 51‑1. pantu invaliditātes pensija tiek samazināta, ja persona ar invaliditāti veic profesionālu darbību, ja no invaliditātes pensijas, bērnu pensijām un no šīs darbības gūtie ienākumi pārsniedz neto atalgojumu, kas atbilst tādas apdrošinātās personas līmenim un amatam, kurai bija tāda pati ģimenes situācija kā šai personai brīdī, kad tika atzīta šī invaliditāte.

95      No šīs tiesību normas izriet, ka EIB piemērojamais tiesiskais regulējums pieļauj darbinieka, kuram tajā ir atzīta invaliditāte, iespēju veikt algotu darbu ārpus šīs organizācijas, ja vien visi viņa dažādie ienākumi nepārsniedz neto atalgojumu, ko viņš saņēma, strādājot EIB.

96      Tiesas sēdē EIB apgalvoja, ka šī iespēja attiecas tikai uz tādu darbību veikšanu, kuras nevar uzskatīt par līdzvērtīgām tām darbībām, kuras veica darbinieks šajā iestādē. Tā uzskata, ka RTRP 46‑1. pantā un administratīvo noteikumu 11.1. pantā ietvertais invaliditātes jēdziens ir jāsaprot kā nespēja šajā iestādē vai ārpus tās veikt tādu pašu vai līdzvērtīgu darbību tam, kādu darbinieks veica brīdī, kad Invaliditātes komisija sniedza savu atzinumu. Tādējādi RTRP 51.1. pants attiecoties tikai uz retām situācijām, kurās persona, kam EIB ir atzīta invaliditāte, ārpus tās veiktu darbību, kura atšķiras no tās veiktās darbības šajā organizācijā.

97      EIB atbalstītajai interpretācijai nevar piekrist.

98      Pirmkārt, tā nekādā veidā nav pamatota ar aplūkojama tiesiskā regulējuma tekstu, kurā, tieši pretēji, tiek bez ierobežojumiem apstiprināta EIB darbinieka iespēja veikt citu darbību pēc tam, kad tās iekšienē tam ir tikusi atzīta invaliditāte. No šāda formulējuma vispārējiem jēdzieniem izriet, ka gadījumā, ja ir atzīta invaliditāte, ir atļauts ārpus EIB veikt jebkādu darbību un vienīgais ierobežojums tam ir maksimālā ienākumu summa, kā tas ir norādīts šajā normā.

99      Otrkārt, EIB atbalstītā interpretācija var radīt tiesisko nedrošību. Gadījumā, ja šāda interpretācija tiktu pieņemta, var jautāt, kā EIB varētu definēt pienākumus, kas vispārējā tirgū varētu tikt uzskatīti vai būtu jāuzskata par līdzvērtīgiem tiem, kurus tās darbinieki veic šajā bankā. It īpaši Vispārējā tiesa jautā par kritērijiem, kas tātad būtu jāizmanto, lai noteiktu šādu līdzvērtību, – tā jautā, vai šādi kritēriji būtu jāpublisko, un konstatē, ka šādu definēšanu un publiskošanu, šķiet, nav iespējams īstenot, jo pienākumiem, kas tiek veikti vispārējā darba tirgū, ir progresīvs raksturs.

100    Ņemot vērā šos dažādos elementus, ir jāuzskata, ka invaliditātes jēdziens RTRP 46‑1. panta un administratīvo noteikumu 11.1. panta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz EIB darbinieku, kuru invaliditātes komisija ir atzinusi par nespējīgu atsākt pildīt savus pienākumus vai līdzvērtīgus pienākumus šajā organizācijā.

 Par RTRP 461. un 481. panta un administratīvo noteikumu 11.1. un 11.3. panta pārkāpumu

101    Šajā lietā, tā kā Invaliditātes komisija bija paziņojusi, ka prasītājs nav spējīgs pildīt pienākumus EIB, un tā kā RTRP 46‑1. pantā un administratīvo noteikumu 11.1. pantā izmantotais invaliditātes jēdziens ir jāvērtē tikai attiecībā uz šo iestādi, EIB bija jāatzīst prasītājam invaliditāte.

102    Līdz ar to ir jāuzskata, ka, ar apstrīdētajiem lēmumiem atzīstot [prasītāju] par darbspējīgu un par esošu neattaisnotā prombūtnē no 2019. gada 18. februāra, EIB ir pārkāpusi RTRP 46‑1. pantu un administratīvo noteikumu 11.1. pantu.

103    EIB turklāt ir pārkāpusi RTRP 48‑1. pantu un administratīvo noteikumu 11.3. pantu, uz kuriem prasītājs ir atsaucies arī pirmajā pamatā un saskaņā ar kuriem apstrīdēšanas gadījumā invaliditātes konstatēšanas kompetence ir Invaliditātes komisijai.

104    Iepriekš minēto tiesību normu pārkāpums 2020. gada 16. marta lēmumā ir vēl jo acīmredzamāks tāpēc, ka šī lēmuma pieņemšanas brīdī EIB rīcībā bija arī [ārsta] C 2019. gada 15. martā izdota izziņa, kurā bija norādīts, pirmkārt, ka saskaņā ar Invaliditātes komisijas vienprātīgo viedokli prasītājam ir invaliditāte attiecībā uz EIB un, otrkārt, ka tad, ja viņš būtu sapratis 2019. gada 23. janvāra veidlapu, viņš būtu atzīmējis “lodziņu “invalid” attiecībā uz EIB”. Ar šo izziņu, pat tieši to neprasot, tika apstiprināts, ka Invaliditātes komisijas ieskatā prasītājs nebija spējīgs atsākt darbu EIB.

 Secinājumi par pirmo pamatu

105    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats ir jāuzskata par pamatotu un apstrīdētie lēmumi līdz ar to jāatceļ, neizvērtējot nedz citus prasītāja pirmajā pamatā izvirzītos argumentus, nedz papildu pierādījumu pieņemamību, kurus prasītājs ir iesniedzis 2021. gada 26. aprīlī šī pamata atbalstam, nedz arī otro pamatu.

 Par prasību piespriest EIB ar atpakaļejošu datumu izmaksāt prasītāja invaliditātes pensiju

106    Trešajā prasījumu daļā prasītājs lūdz piespriest EIB izmaksāt viņam ar atpakaļejošu datumu invaliditātes pensiju, kas principā maksājama kopš 2019. gada 1. februāra, līdz pilnīgai samaksai, nokavējuma procentus nosakot atbilstoši ECB procentu likmei, kurai pieskaitīti divi procentpunkti.

107    EIB uzskata, ka šī prasība ir nepieņemama, jo, ja minētā prasība tiktu apmierināta, tas nozīmētu, ka Vispārējā tiesa tai uzdod atzīt prasītājam invaliditāti piemērojamā tiesiskā regulējuma izpratnē. Taču EIB uzskata, ka Vispārējā tiesa nevar izdot rīkojumus iestādēm, kurām saskaņā ar LESD 266. pantu ir tikai jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu spriedumu, ar kuru tiek nospriests atcelt tiesību aktu.

108    Turklāt EIB uzskata, ka ne Vispārējā tiesa, ne pati EIB nevar aizstāt ar savējiem Invaliditātes komisijas medicīniskos konstatējumus, kuri būtu jāuzskata par galīgiem. Tā uzskata, ka, lai prasītājam varētu piešķirt invaliditātes pensiju, ir jāizveido jauna Invaliditātes komisija, kuras uzdevums būtu noteikt, vai prasītājam ir vai nav invaliditāte.

109    Šajā ziņā jāatgādina, kā norāda EIB, ka Savienības tiesa, nepārkāpjot administratīvās iestādes prerogatīvas, nevar izdot rīkojumu Savienības iestādei vai struktūrai veikt īpašus pasākumus, lai izpildītu spriedumu, ar kuru tiek atcelts lēmums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 14. septembris, Marcuccio/Komisija, T‑236/02, EU:T:2011:465, 163. punkts un tajā minētā judikatūra).

110    Tomēr saskaņā ar judikatūru strīdos, kas radušies starp EIB un tās darbiniekiem, ir jāpiemēro Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta otrajā teikumā ietvertā norma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 28. septembris, Hautem/EIB, T‑140/97, EU:T:1999:176, 77. punkts, kas apstiprināts ar 2001. gada 2. oktobra spriedumu EIB/Hautem, C‑449/99 P, EU:C:2001:502, 95. punkts).

111    Ar šo tiesību normu Savienības tiesai finansiāla rakstura strīdos ir piešķirta neierobežota kompetence, kuras ietvaros tai ir pilnvaras attiecīgā gadījumā pēc savas ierosmes piespriest atbildētājam samaksāt atlīdzību par kaitējumu, kas radies tās vainas dēļ, un šādā gadījumā, ņemot vērā visus lietas apstākļus, nodarīto kaitējumu novērtēt ex æquo et bono (skat. spriedumu, 2010. gada 20. maijs, Gogos/Komisija, C‑583/08 P, EU:C:2010:287, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

112    Neierobežota kompetence, kas Savienības tiesai tādējādi ir piešķirta ar Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta otro teikumu, tai piešķir uzdevumu tostarp pilnībā atrisināt tajā izskatāmos strīdus un garantēt spriedumu par tiesību akta atcelšanu, kurus tā pieņem civildienesta lietās, praktisku efektivitāti (skat. spriedumu, 2010. gada 20. maijs, Gogos/Komisija, C‑583/08 P, EU:C:2010:287, 49. un 50. punkts un tajos minētā judikatūra).

113    Īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Savienības tiesa neizdod rīkojumus attiecīgajām iestādēm vai struktūrām, bet attiecīgā gadījumā tai ir kompetence aizstāt tās, lai pieņemtu lēmumus, kuros noteikti ir ietverti secinājumi, pie kādiem tā ir nonākusi, noslēdzot savu strīda juridisko vērtējumu.

114    Šajā lietā rodas jautājums, vai prasītāja prasījumu trešā daļa ir jāinterpretē kā Vispārējai tiesai adresēts lūgums izmantot savu neierobežoto kompetenci. Šajā ziņā ir jānosaka, vai Vispārējā tiesā ar šādu lūgumu ir iesniegts “strīds, kas saistīts ar finansēm”, Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta izpratnē.

115    Atbildot uz Vispārējās tiesas šajā sakarā uzdoto jautājumu, EIB neapstrīd, ka strīdos pret tās darbiniekiem Savienības tiesai, tostarp attiecībā uz EIB, ir neierobežota kompetence, ciktāl šīm lietām ir finansiāls raksturs.

116    Tomēr EIB uzskata, ka šim strīdam nav šāda rakstura, jo prasītāja lūgums ar atpakaļejošu datumu izmaksāt invaliditātes pensiju nozīmē, ka viņam ir atzīta invaliditāte EIB piemērojamā tiesiskā regulējuma izpratnē un ka šāda invaliditātes atzīšana ir tikai Invaliditātes komisijas kompetencē.

117    Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru “strīdi, kas saistīti ar finansēm”, šīs tiesību normas izpratnē ir ne tikai prasības par atbildību, ko darbinieki ceļ pret Savienības iestādi vai struktūru, bet arī visas lietas, kuru mērķis ir, lai darbiniekam tiktu izmaksāta summa, ko viņš uzskata par sev pienākošos saskaņā ar Civildienesta noteikumiem vai kādu citu viņu darba attiecības regulējošu aktu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 18. decembris, Weißenfels/Parlaments, C‑135/06 P, EU:C:2007:812, 65. punkts, un 2010. gada 20. maijs, Gogos/Komisija, C‑583/08 P, EU:C:2010:287, 45. punkts).

118    Šajā lietā, tā kā prasītājs lūdz Savienības tiesu spriest par lēmuma – neatzīt viņam personas ar “invaliditāti” statusu – tiesiskumu un prasījumu trešajā daļā lūdz piespriest EIB samaksāt viņam naudas summu, ir jāsaprot, ka šī prasība kļūst par finansiāla rakstura strīdu. Proti, lēmumam uzskatīt prasītāju par personu “bez invaliditātes” ir tieša ietekme uz ieinteresētās personas kā EIB darbinieka situācijas turpināšanos un tātad uz viņa atalgojumu un finansiālajām tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 20. maijs, Gogos/Komisija, C‑583/08 P, EU:C:2010:287, 47. punkts, un 2013. gada 30. septembris, Possanzini/Frontex, F‑124/11, EU:F:2013:137, 73. punkts).

119    Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka pašreizējam strīdam ir finansiāls raksturs un ka līdz ar to Vispārējai tiesai šajā lietā ir neierobežota kompetence.

120    Protams, ir nepieciešams, lai pēc apstrīdēto lēmumu atcelšanas, par ko ir lemts iepriekš 105. punktā, EIB, pamatojoties uz LESD 266. pantu, pieņemtu jaunu lēmumu par prasītāja invaliditātes konstatēšanu un atzītu viņam tiesības uz invaliditātes pensiju, jo komisijas atzinums pats par sevi nevar radīt šādas sekas.

121    Tomēr, lai pieņemtu šo lēmumu, EIB no jauna nepārbaudīs prasītāja situāciju, jo tai šajā gadījumā ir tikai saistoša kompetence, kas tai liek izdarīt administratīvus secinājumus no Invaliditātes komisijas šajā nolūkā likumīgi atzītas invaliditātes (a contrario attiecībā uz tāda medicīniska lēmuma atcelšanu, pēc kura administrācijai bija no jauna jāizvērtē prasītāja situācija, skat. spriedumu, 2011. gada 28. septembris, Allen/Komisija, F‑23/10, EU:F:2011:162, 115. punkts).

122    Proti, pirmkārt, no RTRP 46‑1. un 48‑1. panta izriet, ka Invaliditātes komisija ir atzinusi invaliditātes stāvokli. Otrkārt, saskaņā ar Personāla reglamenta 33.d un 36. pantu un RTRP 49‑1. pantu darbiniekiem, kuriem Invaliditātes komisija ir atzinusi invaliditāti, ir tiesības uz invaliditātes pensiju.

123    Šajā lietā, kā izriet no šī sprieduma 75.–81. punkta, Invaliditātes komisijas atzinums, saskaņā ar kuru prasītājam ir invaliditāte, ir izteikts dokumentā “Invaliditātes komisijas 2018. gada 9. novembra atzinums”, kurā, ņemot vērā visus lietas apstākļus, tika atzīts, ka tajā tiek izteikta Invaliditātes komisijas locekļu nostāja; līdz ar to EIB, kas nav norādījusi uz to, ka procedūrā Invaliditātes komisijā būtu pieļauti pārkāpumi, nebija citas izvēles kā vien atzīt prasītāja invaliditāti, un līdz ar to bija jāatzīst viņa tiesības saņemt invaliditātes pensiju, nesasaucot jaunu Invaliditātes komisiju.

124    Līdz ar to EIB ir jāpiespriež izmaksāt prasītājam invaliditātes pensiju, kas viņam pienākas no 2019. gada 1. februāra, kā arī nokavējuma procentus par šo pensiju līdz tās pilnīgai samaksai, tos nosakot atbilstoši procentu likmei, ko ECB piemēro savām galvenajām refinansēšanas operācijām un kas ir spēkā maksājuma termiņa iestāšanās mēneša pirmajā dienā, pieskaitot divus procentpunktus.

125    No šādi novērtētās summas ir jāatskaita summas, kas prasītājam tika izmaksātas kā atalgojums tajā pašā laikposmā un kas invaliditātes pensijas izmaksas dēļ, izrādās, nebija viņam jāmaksā.

 Par prasību par kaitējuma atlīdzību

126    Prasītājs uzskata, ka, uzliekot viņam pienākumu celt prasību, lai gan Invaliditātes komisijas atzinums bija skaidrs attiecībā uz viņa invaliditāti, EIB viņam ir nodarījusi morālo kaitējumu, kas izpaužas kā viņa trauksmainības stāvokļa pastiprināšanās un kas būtu viņam jāatlīdzina, izmaksājot ex æquo et bono novērtētu summu 5000 EUR apmērā.

127    Prasītājs uzskata, ka cēloņsakarība starp šo morālo kaitējumu un EIB rīcību ir acīmredzama, jo viņš nebūtu cietis šo papildu stresu, ja EIB būtu piekritusi apstiprināt Invaliditātes komisijas secinājumus.

128    Prasītājs šajā ziņā iesniedz sava psihiatra E 2020. gada 2. jūnija izziņu.

129    BEI apstrīd šo pieteikumu.

130    Šajā nozīmē vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prettiesiska akta atcelšanu pašu par sevi var uzskatīt par atbilstošu atlīdzinājumu un principā par pietiekamu par visu morālo kaitējumu, kas varēja būt radīts ar šo aktu (spriedums, 2004. gada 9. novembris, Montalto/Padome, T‑116/03, EU:T:2004:325, 127. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1987. gada 9. jūlijs, Hochbaum un Rawes/Komisija, 44/85, 77/85, 294/85 un 295/85, EU:C:1987:348, 22. punkts).

131    Tomēr tas tā nav, ja prasītājs pierāda, ka ir cietis tādu morālo kaitējumu, kas ir nodalāms no atcelšanas pamatā esošā prettiesiskuma un kas nevar tikt pilnībā atlīdzināts ar šo atcelšanu (spriedums, 2018. gada 31. maijs, KorwinMikke/Parlaments, T‑352/17, EU:T:2018:319, 78. punkts).

132    Šajā lietā, lai gan ir jākonstatē, ka kaitējums sakarā ar prasītāja trauksmainības stāvokļa pasliktināšanos, uz kuru viņš norāda, ir saistīts ar EIB rīcību pirmstiesas stadijā, Vispārējā tiesa tomēr uzskata, ka prasītājs nav pierādījis, ka šis kaitējums nevarētu tikt pilnībā atlīdzināts, atceļot EIB lēmumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā gadījumā līdz ar to tika piespriests organizācijai izmaksāt prasītājam visus finansiālos maksājumus, kuri viņam netika samaksāti atceltā lēmuma rezultātā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, BZ/Komisija, T‑336/19, nav publicēts, EU:T:2020:21, 55. punkts).

133    Tādēļ prasītāja iesniegtā prasība par morālā kaitējuma atlīdzību ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

134    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

135    Tā kā EIB spriedums ir nelabvēlīgs būtībā visos prasījumos, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas investīciju bankas (EIB) 2019. gada 8. februāra un 8. marta lēmumus, ar kuriem KL ir atzīts par darbspējīgu un esošu neattaisnotā prombūtnē no 2019. gada 18. februāra, un EIB priekšsēdētāja 2020. gada 16. marta lēmumu, ar kuru iepriekšējie lēmumi ir atstāti spēkā.

2)      EIB izmaksā KL invaliditātes pensiju, sākot no 2019. gada 1. februāra, kā arī nokavējuma procentus par šo pensiju līdz tās pilnīgai samaksai, tos aprēķinot atbilstoši likmei, ko Eiropas Centrālā banka (ECB) piemēro savām galvenajām refinansēšanas operācijām un kas ir spēkā maksājuma termiņa iestāšanās mēneša pirmajā dienā, palielinot to par diviem procentpunktiem, no tās atskaitot prasītājam jau samaksātās summas kā atalgojumu par šo pašu periodu, kuras invaliditātes pensijas izmaksas dēļ, izrādās, viņam nebija jāsaņem.

3)      Prasību pārējā daļā noraidīt.

4)      EIB atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Gervasoni

Nihoul

Frendo

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 24. novembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.