Lieta T‑202/13

Group’Hygiène

pret

Eiropas Komisiju

Prasība atcelt tiesību aktu – Vide – Direktīva 94/62/EK – Iepakojums un izlietotais iepakojums – Direktīva 2013/2/ES – Ar lokanu materiālu aptīti rullīši, caurulītes un cilindri – Profesionāla apvienība – Tiešas ietekmes neesamība – Nepieņemamība

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2014. gada 7. jūlija rīkojums

Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Tieša ietekme – Kritēriji – Direktīva 2013/2, ar kuru tiek grozīts saraksts ar tādu preču piemēriem, kuras ir iepakojums Direktīvas 94/62 izpratnē – Dalībvalstu pienākums ieviest izstrādājumu, kas ir iepakojums, veidoto atkritumu nodošanas, savākšanas un reģenerācijas sistēmu – Prasība, kuru cēlusi profesionāla apvienība, kas pārstāv šo preču ražotāju intereses – Tiešas ietekmes neesamība – Nepieņemamība

(LESD 263. panta ceturtā daļa un 288. panta trešā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/64 3. panta 1. punkts, 7. pants un I pielikums; Komisijas Direktīva 2013/2)

Attiecībā uz prasību atcelt tiesību aktu profesionāla apvienība, kas pārstāv tās locekļu intereses, nevar celt prasību atcelt tiesību aktu tikai tad, ja to var darīt arī viena vai vairākas tās pārstāvamās personas individuālā kārtā vai ja tā var atsaukties uz personīgu ieinteresētību.

Saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu direktīvas ir adresētas dalībvalstīm. Tādējādi atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai privātpersonas, kā prasītāja apvienība, var attiecībā uz direktīvu celt prasību atcelt tiesību aktu tikai tad, ja tā vai nu ir reglamentējošs akts, kurš tās skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, vai tad, ja tā viņas skar tieši un individuāli.

Šajā ziņā ar nosacījumu, saskaņā ar kuru tiesību aktam, kas ir prasības priekšmets, tieši jāattiecas uz fizisku vai juridisku personu, tiek prasīts, lai tas tieši ietekmētu tās tiesisko stāvokli un nepieļautu nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no apstrīdētā Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus.

Tādējādi tāda prasība atcelt Direktīvu 2013/2 par Direktīvas 94/64 par iepakojumu un izlietoto iepakojumu I pielikuma grozījumiem, kuru cēlusi profesionāla apvienība, kas pārstāv tās locekļu intereses, ir nepieņemama., ja šiem locekļiem nav tiesību celt prasību un profesionālā apvienība neapgalvo, ka būtu skartas tās pašas intereses.

Šī direktīva gan pēc savas formas, gan pēc sava satura ir vispārpiemērojams tiesību akts, kurš ir piemērojams objektīvi noteiktām situācijām un kurš vispārēji un abstrakti attiecas uz visiem dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektiem, kuri veic darbību izstrādājumu, kas ar apstrīdēto direktīvu ir iekļauti Direktīvas 94/62 I pielikumā, nozarē – tostarp tādu izstrādājumu, kurus veido ar lokanu materiālu aptīti rullīši, caurulītes un cilindri. Direktīva pati nevar radīt pienākumus privātpersonām, un tādējādi uz to nevar atsaukties attiecībā pret privātpersonām. No tā izriet, ka direktīva, ar kuru dalībvalstīm tiek likts dažas preces uzskatīt par tādām, kas veido iepakojumu Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta nozīmē, pirms valsts transponēšanas pasākumu noteikšanas un neatkarīgi no tiem pati par sevi nevar tieši ietekmēt saimnieciskās darbības subjektu tiesisko situāciju LESD 263. panta ceturtās daļas nozīmē. Konkrētāk, no Direktīvas 94/62 7. panta izrietošais pienākums ieviest izstrādājumu, kas ar apstrīdēto direktīvu apzīmēti kā tādi, kas ir iepakojums, veidoto atkritumu nodošanas, savākšanas un reģenerācijas sistēmas nav tieši piemērojams profesionālās apvienības – prasītājas locekļiem. Tam ir nepieciešama akta pieņemšana no attiecīgās dalībvalsts puses, lai precizētu, kādā veidā tā paredz īstenot attiecīgo pienākumu attiecībā uz konkrēti ar lokanu materiālu aptītiem rullīšiem, caurulītēm un cilindriem.

Turklāt dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā uz pasākumiem, kuri nosakāmi Direktīvā 94/62 noteikto mērķu sasniegšanai, kas attiecas uz šīm precēm. Iespējamās sekas uz prasītājas locekļu tiesisko situāciju izriet nevis no prasības sasniegt šo rezultātu, bet gan no dalībvalstu izvēles attiecībā uz pasākumiem šī rezultāta sasniegšanai.

Tādējādi nevis pati Direktīva 2013/2, bet gan valsts tiesību normas, ar kurām tā tiek transponēta, ir tās, kas var izraisīt juridiskas sekas attiecībā uz prasītāja locekļu situāciju. Līdz ar to Direktīva 2013/2 nevar tikt uzskatīta par tādu, kas tieši skar šo locekļu tiesības vai šo tiesību īstenošanu.

(sal. ar 19., 23., 27., 29., 33., 37.–39., 43. un 51. punktu)