EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2007. gada 27. novembrī (*)
Civildienests – Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Kopīgā veselības apdrošināšanas sistēma – Partnerattiecības – Civildienesta noteikumu 72. pants – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. pants – Noteikumu par apdrošināšanu slimības gadījumiem 12. pants
Lieta F‑122/06
Par prasību, kas celta atbilstoši EKL 236. un EAEKL 152. pantam,
Anton Pieter Roodhuijzen, Eiropas Kopienu Komisijas ierēdnis, ar dzīvesvietu Luksemburgā, ko pārstāv Ē. Buaželo [É. Boigelot], avocat,
prasītājs,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv J. Kurals [J. Currall] un D. Martins [D. Martin], pārstāvji,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Krepels [H. Kreppel], tiesneši H. Tagars [H. Tagaras] (referents) un S. Žervazonī [S. Gervasoni],
sekretārs S. Boni [S. Boni], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 12. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 23. oktobrī, Eiropas Kopienu Komisijas ierēdnis Rodhauzens [Roodhuijzen] lūdz Civildienesta tiesu atcelt Komisijas 2006. gada 28. februāra lēmumu, kurš apstiprināts 2006. gada 20. martā, neatzīt prasītāja partnerattiecības ar Mariju Helēnu Astrīdu Hartu [Maria Helena Astrid Hart] un tādējādi liedzot viņai piedalīties Eiropas Kopienu kopīgajā veselības apdrošināšanas sistēmā (turpmāk tekstā – “KVAS”), kā arī iecēlējinstitūcijas (turpmāk tekstā – “AIPN”) 2006. gada 12. jūlija lēmumu, ar kuru tiek noraidīta viņa sūdzība.
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 72. panta 1. punkts ir šāds:
“Ierēdnis, tā laulātais gadījumos, ja tam nav tiesību saņemt tāda paša veida un apmēra pabalstus pēc citām tiesību aktu normām vai noteikumiem, tā bērni un citi apgādājamie VII pielikuma 2. panta nozīmē ir apdrošināti slimības gadījumiem līdz 80 % no radušos izdevumu, ievērojot noteikumus, kas izstrādāti Kopienu iestādēm, vienojoties pēc apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju. Minēto likmi palielina līdz 85 % par šādiem pakalpojumiem – konsultācijas un vizītes, ķirurģiskās operācijas, hospitalizēšana, zāles, rentgenogrammas, analīzes, laboratorijas testi un protēzes, ko izrakstījis ārsts, izņemot zobu protēzes. Tuberkulozes, poliomielīta, vēža, psihisku slimību un citu šādu slimību gadījumā, kuras iecēlējinstitūcija [AIPN] atzinusi par tikpat nopietnām, to agrīnas atklāšanas izmeklēšanai, kā arī dzemdību gadījumā to palielina līdz 100 %. Tomēr atlīdzinājums 100 % apmērā neattiecas uz arodslimības vai nelaimes gadījumu, ja jāpiemēro 73. pants.
Ierēdņa neprecēto partneri uzskata par laulāto atbilstoši slimības apdrošināšanas shēmai, ja ir izpildīti VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta pirmie trīs nosacījumi.
[..]”
3 Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka:
“Apgādnieka pabalstu piešķir:
a) precētam ierēdnim;
b) ierēdnim, kurš ir atraitnis, šķīries, kurš dzīvo juridiski šķirti vai ir neprecējies un kuram ir viens vai vairāki apgādājami bērni 2. panta 2. un 3. punkta nozīmē;
c) ierēdnim, kurš ir reģistrēts kā pastāvīgs partneris, kas nav laulātais, ar nosacījumu, ka:
i) pāris uzrāda juridisku dokumentu, ko par tādu atzinusi dalībvalsts vai jebkura dalībvalsts kompetentā iestāde, kas apliecina viņu statusu kā partneriem, kas nav laulātie,
ii) neviens no partneriem neatrodas laulībā vai citās partnerattiecībās, kas nav laulība,
iii) starp partneriem nepastāv neviena no šādām radniecībām: vecāks, bērns, vecvecāks, mazbērns, brālis, māsa, tēva vai mātes māsa, tēva vai mātes brālis, brāļa vai māsas dēls, brāļa vai māsas meita, znots, vedekla,
iv) pārim nav pieejamas likumīgas laulības dalībvalstī; šajā apakšpunktā uzskata, ka pārim ir pieejamas likumīgas laulības, ja pāra locekļi atbilst visiem dalībvalsts tiesību aktos noteiktajiem nosacījumiem, kas atļauj šāda pāra laulības;
[..].”
4 Noteikumu par Eiropas Kopienas ierēdņu apdrošināšanu slimības gadījumiem (turpmāk tekstā – “Noteikumi”) 12. pants ir šāds:
“Saskaņā ar 13. un 14. pantā paredzētajiem nosacījumiem līdzapdrošinātās personas ir:
– apdrošinātās personas laulātais, ja viņš nav apdrošināts šajā sistēmā,
– apdrošinātās personas atzītais partneris – arī, ja nav izpildīts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta pēdējā ievilkumā paredzētais nosacījums,
– laulātais vai atzītais partneris, kurš atrodas Civildienesta noteikumos paredzētajā atvaļinājumā personisku iemeslu dēļ.”
5 Nīderlandē un, kā tas izriet arī no brošūras, ko Komisija pievienojusi savam iebildumu rakstam un kura, kā tā apgalvo, ir Nīderlandes valsts pārvaldes izdevums, valsts tiesībās paralēli tradicionālajai laulībai ir paredzēti vēl divi kopdzīves veidi – reģistrētas partnerattiecības (“geregistreerd partnerschap”) un vienošanās par kopdzīvi (“samenlevingsovereenkomst”). Ja pirmajam veidam ir tiesiskas, mantiskas un nemantiskas sekas, kuras lielā mērā pielīdzināmas laulības radītajām, tad otrais kopdzīves veids turpretim izriet no pušu brīvas gribas, un tā sekas ir tikai tās, kuras izriet no pušu vienošanās par tiesībām un pienākumiem.
Prāvas rašanās fakti
6 Prasītājs, Nīderlandes pilsonis, ir Eurostat ierēdnis kopš 2006. gada 15. februāra. 20. februārī viņš lūdza Komisijai atzīt savas partnerattiecības ar Mariju Helēnu Astrīdu Hartu, kuras nodibinātas Nīderlandē atzītajā vienošanās par kopdzīvi (“samenlevingsovereenkomst”) formā pie notāra 2005. gada 29. decembrī, lai viņa partnere varētu piedalīties KVAS.
7 Ar 2006. gada 28. februāra vēstuli Atsevišķo prasījumu pārvaldīšanas un maksājumu birojs (PMO) viņa lūgumu noraidīja, pamatojot to ar faktu, ka vienošanās par kopdzīvi, kas noslēgta starp prasītāju un viņa partneri, nav atzīstama par partnerattiecībām saskaņā ar Nīderlandes tiesībām (likums par “geregistreerd partnerschap”, kas stājies spēkā 1998. gada 1. janvārī), bet tas ir prasīts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā.
8 2006. gada 13. martā prasītājs sava lūguma noraidījumu apstrīdēja un iesniedza Nīderlandes vēstniecības Luksemburgā izdotu apliecību, saskaņā ar kuru notāra klātbūtnē parakstīta “samenlevingsovereenkomst” starp prasītāju un viņa partneri tiek atzītā Nīderlandē un tādējādi apliecina viņu partnerattiecības, kas nav laulība.
9 Tomēr ar 2006. gada 20. marta vēstuli Komisija savu 2006. gada 28. februāra lēmumu apstiprināja. Tā uzskatīja ka, ja vienošanās par kopdzīvi ir formāls prasītāja un viņa dzīvesbiedres partnerattiecību, kas nav laulība, statusa apliecinājums, tad tā rada vien tādas tiesības un pienākumus, par kuriem partneri ir vienojušies rakstveidā. Tas, ka vienošanās ir noslēgta pie notāra, nemainot faktu, ka runa ir vienīgi par privāttiesisku līgumu, kuram nav tiesisku seku attiecībā uz trešām personām un kurš nav obligāti jāreģistrē. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu šāds pienākums attiecībā uz partnerattiecībām, kas nav laulība, pastāv un reģistrācija rada tiesības un pienākumus, kuri ir pielīdzināmi laulības tiesiskajām sekām.
10 Prasītājs 2006. gada 31. martā iesniedza sūdzību, kurā tas apstrīdēja Komisijas veikto, viņaprāt, pārāk šauro, Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta noteikumu interpretāciju. Šajā sūdzībā viņš norāda, ka vienošanās noslēgšana pie notāra ir pietiekama un tādējādi rodas zināmi apstākļi, kas pierāda, ka nav lielas atšķirības starp viņa partnerattiecībām un laulību. Viņš it īpaši uzsver, ka viņa un partneres attiecības ilgst jau divus gadus, ka viņiem ir kopīgs bērns, kuru viņš ir atzinis oficiāli, un ka viņi gaida otro bērnu. Prasītājs piebilst, ka viņš un viņa partnere ir sagatavojuši viens otram par labu savus testamentus un ka viņš ir noslēdzis dzīvības apdrošināšanas līgumu, saskaņā ar kuru atlīdzību saņem viņa partnere.
11 Ar 2006. gada 1. jūnija atzinumu KVAS vadības komiteja (turpmāk tekstā – “vadības komiteja”), pamatodamās uz prasītāja iesniegtajiem dokumentiem – it īpaši uz vienošanos par kopdzīvi, kas noslēgta pie notāra, kā arī Nīderlandes vēstniecības Luksemburgā izdoto apliecību –, konstatēja, ka attiecīgās partnerattiecības ir atzīstamas par atbilstošām Noteikumu 12. panta prasībām un it īpaši Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta i) daļā izvirzītajam noteikumam.
12 Neskatoties uz [neievērojot] vadības komitejas pozitīvo atzinumu, AIPN ar 2006. gada 12. jūlija lēmumu noraidīja prasītāja sūdzību. Tā uzskatīja, ka Civildienesta noteikumu mērķis esot ierobežot tādu partneru dalību KVAS, kuri ir saistīti ar laulībai līdzīgām attiecībām, kuras ietver savstarpējas likumā noteiktas tiesības un pienākumus. Tā norādīja, ka vienošanās par kopdzīvi esot tikai privāttiesisks līgums, kuru var noslēgt vairāk kā divas personas un līgumslēdzēji var lemt par tā saturu, un ka, kaut arī tās ir noslēgtas pie notāra, šīm partnerattiecībām nav nekādu tiesisku seku, un tās nav uzskatāmas par partnerattiecībām, kas nav laulība, kā tas paredzēts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā.
13 AIPN lēmums prasītājam tika paziņots 2006. gada 13. jūlijā.
Lietas dalībnieku prasījumi
14 Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atcelt 2006. gada 28. februāra lēmumu, kurš apstiprināts 2006. gada 20. martā, neatzīt prasītāja partnerattiecības ar Mariju Helēnu Astrīdu Hartu par partnerattiecībām KVAS kontekstā;
– atcelt viņam 2006. gada 13. jūlijā paziņoto 12. jūlija lēmumu, ar kuru tiek noraidīta viņa 2006. gada 27. martā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu celtā sūdzība;
– katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktu.
15 Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par nepamatotu;
– lemt par tiesāšanās izdevumiem atbilstoši tiesību normām.
Par prāvas priekšmetu
16 Prasītājs lūdz atcelt 2006. gada 28. februāra lēmumu, kurš apstiprināts 2006. gada 20. martā, ar kuru tiek atteikts atzīt partnerattiecības ar viņa partneri un tādējādi partnerei tiek liegts piedalīties KVAS, kā arī atcelt AIPN 2006. gada 12. jūlija lēmumu, ar kuru noraidīta viņa sūdzība. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Civildienesta tiesai saskaņā ar pastāvīgo judikatūru faktiski ir jāizskata tikai tie akti, par kuriem ir iesniegta sūdzība (šajā sakarā skat. Tiesas 1989. gada 17. janvāra spriedumu lietā 293/87 Vainker/Parlaments, Recueil, 23. lpp., 8. punkts; Civildienesta tiesas 2006. gada 14. novembra spriedumu lietā F‑100/05 Chatziioannidou/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑129. un II‑A‑1‑487. lpp., 24. punkts). Tādējādi prasītāja prasījumi ir saprotami kā lūgums atcelt 2006. gada 28. februāra lēmumu, kurš apstiprināts 2006. gada 20. martā.
Juridiskais pamatojums
17 Savu prasījumu atbalstam prasītājs norāda uz Civildienesta noteikumu 72. panta pārkāpumu, uz Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta i) daļas pārkāpumu, kā arī uz Noteikumu 12. panta pārkāpumu, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kā arī tādu vispārējo tiesību principu neievērošanu kā vienlīdzīgas attieksmes pret ierēdņiem princips, labas pārvaldības princips un pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses, un arī principus, saskaņā ar kuriem AIPN var pieņemt lēmumu, pamatojoties tikai uz juridiski pieļaujamiem, tas ir, atbilstošiem, pamatiem un nepieļaujot acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdas faktos vai tiesību kļūdas.
18 Civildienesta tiesa uzskata, ka, pirmām kārtām, ir jāpārbauda pamati, kas saistīti ar Civildienesta noteikumu 72. panta un VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta i) daļas pārkāpumu, kā arī saistībā ar Noteikumu 12. panta pārkāpumu.
Lietas dalībnieku argumenti
19 Pirmkārt, prasītājs uzskata, ka no Civildienesta noteikumu 72. panta, to VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta i) daļas un no Noteikumu 12. panta, kuri lasāmi kopā, izriet, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 72. pantu un Noteikumu 12. pantu ierēdņa neprecētajam partnerim, lai piedalītos KVAS, ir tikai jāatbilst Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta pirmajiem trim nosacījumiem, proti, i), ii) un iii) daļā paredzētajiem nosacījumiem. Tiesas sēdē prasītājs vēl uzsvēra, ka attiecīgo normu gramatiska interpretācija šādu slēdzienu apstiprina. Tādējādi pretēji viedoklim, ko PMO paudusi savā lēmumā, ar ko tā noraida lūgumu atzīt prasītāja partnerattiecības, kā arī vēlāk AIPN paustajam viedoklim lēmumā par sūdzības noraidīšanu, partnerattiecības, kas nav laulība, attiecībā uz KVAS ir atzīstamas, tās obligāti nereģistrējot citādi, kā vien noslēdzot pie notāra; Komisija iepriekš minētajiem pantiem arī nevar pievienot tajos neminētus nosacījumus. Tādēļ nelaulātiem partneriem, kuri par tādiem atzīti kādā dalībvalstī, kā tas uzskatāmi ir prasītāja un viņa dzīvesbiedres partnerattiecību gadījumā, ir jāsaņem [Civildienesta] noteikumos paredzētās priekšrocības.
20 Prasītājs šajā sakarā uzskata, ka papildus ii) un iii) daļā paredzētajiem nosacījumiem, kuri viņa gadījumā grūtības nesagādā, viņš atbilst arī Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta i) daļā paredzētajam nosacījumam. Viņš esot iesniedzis dalībvalsts atzītu oficiālu dokumentu, šajā gadījumā – pat notariāli apliecinātu vienošanos par kopdzīvi –, kas apliecina viņa statusu kā partnerim, kas nav laulātais; turklāt papildus šim oficiālajam dokumentam, kas, viņaprāt, jau tāpat ir pietiekams, ir arī Nīderlandes vēstniecības Luksemburgā apliecinājums, kas apstiprina viņa partnerattiecību atzīšanu. Komisijai katrā ziņā esot jāņem vērā lietas materiālos iekļautā vienošanās par kopdzīvi, un tā nevar atteikties prasītāja situāciju saistīt ar sekām, kuras izriet no atzītas partnerības, nedz arī uzdoties par juridisko padomdevēju Nīderlandes valsts tiesībās.
21 Prasītājs arī piebilst, ka Komisija pati savā 2006. gada 20. marta vēstulē ir atzinusi, ka vienošanās par kopdzīvi starp viņu un viņa partneri ir formāls viņu kā neprecētu partneru statusa apliecinājums. Tādēļ ir pārsteidzoši, ka tā joprojām atsakās atzīt tiesības, kuras no šī slēdziena izriet prasītājam un viņa partnerei. Ja [Civildienesta] noteikumos ir ietvertas atsauces uz dalībvalstī oficiāli atzītu dokumentu un situāciju, Komisija nevar balstīties ārpus Kopienu tiesību autonomas interpretācijas principa, lai atteiktos ņemt vērā iesniegtos dokumentus un situāciju, kuru tie apliecina. Turklāt vienošanās, kuru viņš noslēdzis ar savu dzīvesbiedri, ir notariāls akts, proti, akts, kuru sastādījusi persona, kurai piešķirtas valsts pilnvaras un kura var sastādīt saistošus notariālus dokumentus.
22 Vēl prasītājs atzīmē, ka Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta iv) daļa, kas attiecas uz gadījumu, kad pārim nav pieejamas likumīgas laulības dalībvalstī, ir skaidri izslēgta ar Civildienesta noteikumu 72. pantu un Noteikumu 12. pantu, kas savukārt skaidri pierāda, ka – pretēji Komisijas uzskatam – jautājums par laulību nav būtisks, lai atzītu partnerattiecības nolūkā attiecināt KVAS uz ierēdņa partneri. Neatkarīgi no tā, vai likumīgas laulības valstī ir pieejamas vai nav, personas var brīvi izvēlēties, vai dot priekšroku partnerattiecībām, jo šie divi institūti nav identiski un to līdzība beidzas ar publisku paziņojumu un ar to saistīto atzīšanu.
23 Visbeidzot, viņš atsaucas uz Tiesas 1986. gada 17. aprīļa spriedumu lietā 59/85 Reed (Recueil, 1283. lpp., 15. punkts) un uzskata, ka paražu sociālā evolūcija daudzās dalībvalstīs vēl jo vairāk pamato jēdzienu “laulātais” un “neprecētais partneris” paplašinātu interpretāciju, lai ietvertu pretējo dzimumu partnerus, kurus saista stabilas, atzītas attiecības.
24 Komisija atbild, ka – pretēji prasītāja viedoklim – likumdevējs nav paredzējis KVAS priekšrocības attiecināt arī uz ierēdņu pastāvīgajiem partneriem, ja viņu partnerattiecības ir “atzītas”, bet gan tikai uz tiem partneriem, kuru partnerattiecības ir ļoti lielā mēra pielīdzināmas “laulībai” tajā dalībvalstī, kurā tās noslēgtas.
25 Vispirms Komisija atgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, interpretējot Kopienu tiesību normu, ir svarīgi ņemt vērā ne tikai tās tekstu, bet arī tās kontekstu un tā tiesiskā regulējuma, kurā norma ietilpst, mērķus. Pirmkārt, Komisija uzskata, ka nevar noliegt, ka gan Civildienesta noteikumu 72. panta mērķis, gan to VII pielikuma 1. panta mērķis ir vērsts uz personām, kuras “atzītas” par ierēdņu “laulātajiem”. Komisija uzskata, ka šis mērķis atspoguļojas arī Civildienesta noteikumu 72. panta noteikumos, kurā ir atsauce uz ierēdņa neprecēto partneri, kuru “atzīst” par viņa laulāto. Komisija turklāt norāda, ka Civildienesta VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta i) daļas “neitrālais” formulējums ir izskaidrojams ar lielo dažādību dalībvalstu tiesībās attiecībā uz “laulībai pielīdzināmām partnerattiecībām” un līdz ar to ar neiespējamību likumdevējam pieņemt skaidrāku formulējumu, kurš savas precizitātes dēļ varētu apdraudēt dažās dalībvalstīs šajā sakarā īstenotās partnerattiecības.
26 Ja Kopienu likumdevējs arī būtu vēlējies KVAS priekšrocības attiecināt uz citām pastāvīgo partneru kategorijām, tad tas to būtu konkrēti norādījis. Šajā sakarā Komisija uzsver, ka Nīderlandē pastāv tikai viena veida “reģistrētas partnerattiecības”, kas pielīdzināmas laulībai. Prasītāja noslēgtā vienošanās par kopdzīvi juridiski neesot šādas partnerattiecības, bet gan tikai līgums vai “vienošanās par kopīgu mājsaimniecību”, kuru var noslēgt divas vai vairākas personas, un šī pēdējā iespēja “reģistrētās partnerattiecībās” ir aizliegta. Komisija arī uzsver, ka vienošanos par kopdzīvi notariāli apliecināt nav obligāti nepieciešams, ja vien runa nav par zināmu priekšrocību iegūšanu. Turklāt, ja “reģistrētās partnerattiecības” ir paredzētas likumā, tad vienošanās par kopdzīvi izriet tikai no pušu brīvas gribas. Tāpat arī, ja no pirmās izriet tiesiski pienākumi un tiesības gluži kā no laulības, tad otrā ietekmē tikai īpašuma tiesības.
27 Komisija uzskata, ka fakts, ka vienošanās par kopdzīvi ir reģistrēta pie notāra un ka Nīderlandē šāda vienošanās par kopīgu mājsaimniecību ir atzīta, nav attiecināms uz šo lietu. Šādai atzīšanai nav juridisku seku attiecībā uz jautājumu par to, vai šī “vienošanās par kopīgu mājsaimniecību” Kopienu darba devējam var paredzēt pienākumu KVAS priekšrocības piešķirt arī ierēdņa partnerim.
28 Visbeidzot, atbildot uz prasītāja argumentu, kas saistīts ar iepriekš minēto spriedumu lietā Reed, Komisija atgādina, ka 2001. gada 31. maija spriedumā apvienotajās lietās C‑122/99 P un C‑125/99 P D un Zviedrija/Padome (Recueil, I‑4319. lpp., 37. un 38. punkts) Tiesa ir skaidri norādījusi, ka Kopienu tiesas nevar paplašināti interpretēt jēdzienus “laulība” vai “reģistrētas partnerattiecības”, bet gan, tieši pretēji, likumdevējam ir jāizdara grozījumi Civildienesta noteikumos, lai atsevišķus reģistrētu partnerattiecību veidus pielīdzinātu laulībai. Komisija piebilst, ka no šī sprieduma turklāt skaidri izriet, ka likumdevējs ir vēlējies, lai KVAS priekšrocības saņemtu tikai personas, kas saistītas ar pastāvīgām partnerattiecībām, kuras nav laulība, bet kuru sekas ir pielīdzināmas laulības sekām.
Civildienesta tiesas vērtējums
29 No paša Civildienesta noteikumu 72. panta teksta izriet, ka, lai definētu jēdzienu “ierēdņa neprecētais partneris”, šajā pantā ir tieša atsauce uz trim pirmajiem Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta nosacījumiem un Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta pirmajā teikumā minētais par partnerattiecību reģistrāciju nav uzskatāms par nosacījumu, kas jāizpilda vispirms. Ja likumdevējs būtu vēlējies noteikt citādi, tad Civildienesta noteikumu 72. pantā un Noteikumu 12. pantā nebūtu atsauču uz ierēdņa “neprecēto” un “atzīto” partneri, bet gan uz “reģistrētu” partneri, kā tas tiek lietots Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā; vēl jāatgādina, ka 8. apsvērumā Padomes 2004. gada 22. marta Regulā (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV L 124, 1. lpp.), kas attiecas uz laulātu pāru priekšrocību attiecināšanu uz citām kopdzīves formām, kuras nav laulība, ir paredzēti “ierēdņi, kuriem nav laulāto attiecību, ko dalībvalsts atzinusi kā stabilu partnerību”, nekur neminot nosacījumus par attiecīgo attiecību reģistrāciju. Šajā pašā kontekstā Civildienesta tiesa vēlas precizēt, ka būtībā nav atšķirības starp Civildienesta noteikumu 72. pantā minēto ierēdņa neprecēta partnera jēdzienu un ierēdņa atzīto partneri Noteikumu 12. panta izpratnē.
30 Kopienu tiesai, lai lemtu par KVAS priekšrocību attiecināšanu uz ierēdņa neprecēto partneri, ir jākontrolē tikai Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta pirmo trīs nosacījumu ievērošana.
31 No Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta pirmajiem trim nosacījumiem lietas dalībnieki nav apstrīdējuši, ka divi pēdējie – par to, ka partneriem nav citu partnerattiecību, kas nav laulība, un to, ka viņus nesaista radniecība, – šajā lietā ir izpildīti.
32 Turklāt pirmajā nosacījumā, uz kuru patiesībā attiecas lietas dalībnieku dažādā interpretācija (turpmāk tekstā – “apstrīdētais nosacījums”), ir paredzēts, ka pārim ir jāiesniedz oficiāls, dalībvalsts vai dalībvalsts kompetentās iestādes atzīts dokuments, kas apliecina viņu neprecēto partneru statusu. Šim nosacījumam ir trīs daļas:
– pirmajā daļā ietilpst “oficiāla” dokumenta par personu statusu iesniegšana;
– otrajā daļā ir paredzēts, ka oficiālajām dokumentam ir jābūt dalībvalsts “atzītam”;
– visbeidzot, trešajā daļā ir paredzēts, ka oficiālajam dokumentam par personu statusu ir jāapliecina attiecīgo personu “neprecēto partneru” statuss.
33 Izskatāmajā lietā apstrīdētā nosacījuma pirmās divas daļas ir izpildītas. Prasītājs ir iesniedzis vienošanos par kopdzīvi, ko tas Nīderlandē pie notāra noslēdzis ar savu partneri, kā arī Nīderlandes vēstniecības Luksemburgā apliecinājumu, kurā ir apstiprināts, ka šis dokuments par prasītāja un viņa partneres neprecēto partneru statusu ir atzīts Nīderlandē. Komisija savukārt nav noliegusi nedz šīs vienošanās par kopdzīvi “oficiālo” raksturu, nedz arī tās “atzīšanu” dalībvalstī.
34 Attiecībā uz trešo daļu prasītājs uzskata, ka, tā kā Nīderlandes vēstniecības Luksemburgā apliecībā ir skaidri norādīts, ka “samenlevingsovereenkomst” nodibina [apstiprina] viņa un viņa dzīvesbiedres “neprecēto partneru” statusu, tad ar šo dokumentu pietiek, lai atzītu, ka izpildīta ir arī apstrīdētā nosacījuma trešā daļa.
35 Civildienesta tiesai šāda argumentācija nav pieņemama. Jautājums par to, vai divas personas ir “neprecēti partneri” Civildienesta noteikumu izpratnē nav jāizvērtē tikai dalībvalsts iestādēm vien. Arī attiecībā it īpaši uz “samenlevingsovereenkomst” Civildienesta noteikumu prasība par “neprecētiem partneriem” nav izpildīta ar to vien, ka šādu statusu apliecina dalībvalsts atzīts oficiāls dokuments. Nīderlandes tiesībās paredzētā vienošanās par kopdzīvi ir tikai pušu brīvi noslēgts līgums, neskarot ar sabiedrisko kārtību un labām paražām saistīto normu ievērošanu. To var noslēgt divas vai vairākas personas, un nav likumā noteikta pienākuma tajā ietvert konkrētas saistības vai apņemšanās, it īpaši attiecībā uz kopīgu mājsaimniecību. Turklāt puses ar šo vienošanos ir saistītas tikai attiecībā uz viņu pašu tajā paredzētajām tiesībām un pienākumiem, un tās juridiskajām sekām pret trešām personām, kuras katrā ziņā ir ierobežotas, ir nepieciešamas īpašas apņemšanās un procedūras.
36 Turpretim zināmā mērā ir jāpiekrīt Komisijas pārstāvētajam viedoklim, ka Civildienesta noteikumu 72. pantā un Noteikumu 12. pantā ir paredzētas partnerattiecības, kuras “uzskatāmas” par laulību, un, lai atbilstu šiem noteikumiem, partnerattiecībām ir jābūt zināmai līdzībai ar laulību.
37 Ņemot vērā šo apstākli, Civildienesta tiesa uzskata, ka apstrīdētā nosacījuma trešajā daļā ietilpst trīs kumulatīvi apakšnosacījumi.
38 Vispirms šī apstrīdētā nosacījuma trešajā daļā ir paredzēts – un piemērojamajā Civildienesta noteikumu normā izmantotais termins šādu interpretāciju apstiprina –, ka partneriem ir jābūt “pārim”, tas ir, divu personu savienībai, pretstatā citam personu savienībām, kuras var būt Nīderlandes tiesībās paredzētās vienošanās par kopdzīvi līgumslēdzējas puses. Jāatzīst, un arī lietas dalībnieki šajā sakarā ir vienprātīgi, ka izskatāmajā lietā runa ir par šādu gadījumu.
39 Turpinot termina “statuss” izmantošana norāda, ka partneru attiecībās ir jābūt publiskiem un formāliem elementiem. Daļēji saistoties ar apstrīdētā nosacījuma pirmo daļu (skat. šī sprieduma 32. punktu), šis otrais apakšnosacījums tādējādi pārsniedz vienkāršo prasību par “oficiālu” dokumentu. Tomēr šajā lietā tas ir izpildīts. Pirmkārt, tā kā vienošanās par prasītāja un viņa partneres kopdzīves organizāciju ir sagatavota pie notāra, tai piemīt autentiskums, ko tai sniedz notariāla akta parakstīšana; otrkārt, tajā strukturēti un detalizēti – veidā, kādā tiek sagatavoti juridiski teksti, – tiek regulēta partneru kopdzīve.
40 Visbeidzot, jēdziens “neprecēti partneri” ir saprotams tādējādi, ka tas apzīmē situāciju, kurā partneri dala kopdzīvi, kurai raksturīga zināma stabilitāte, un viņus šajā kopdzīvē saista savstarpējas tiesības un pienākumi attiecībā uz viņu kopdzīvi.
41 Izskatāmajā lietā tā ir.
42 Vispirms “samenlevingsovereenkomst”, ko noslēdzis prasītājs un viņa dzīvesbiedre, preambulā viņi abi no 2004. gada 1. jūlija apņemas dzīvot kopā un veidot kopīgu mājsaimniecību. Turklāt, kā to tiesas sēdē norādīja prasītājs, vienošanās par kopdzīvi 7. pantā pārim ir paredzēts pienākums dzīvot kopīgā dzīvesvietā.
43 Ir jāatzīst, ka prasītāja un viņa dzīvesbiedres vienošanās par kopdzīvi ietver plašu viņu kā pāra kopdzīves tiesību un pienākumu regulējumu. It īpaši saskaņā ar vienošanās par kopdzīvi 3. pantu partneri ir paredzējuši abpusējas pilnvaras attiecībā uz juridiskām darbībām, kas veicamas saistībā ar ikdienas dzīvi. Vienošanās 4. pantā savukārt ir paredzēts, ka visa ikdienā lietojamā manta ir kopīpašums, izņemot vienošanās pielikumā uzskaitīto mantu, vai ja puses par to rakstveidā vienojušās citādi. Šī kopmanta ir uzskaitīta vienošanās 4. panta 2. punktā. Partneri vienošanās 5. pantā arī uzņemas pienākumu veikt ikmēneša maksājumus kopējā budžetā – proporcionāli savam atalgojumam pēc nodokļu nomaksas –, lai segtu ikmēneša mājsaimniecības izdevumus. Turklāt vienošanās 8. pantā ir noteikts, ka visos gadījumos, kad pastāv strīds par kādas mantas īpašumtiesībām, ir uzskatāms, ka abiem diviem pieder pa šīs mantas nenodalītai pusei. Visbeidzot, ir jānorāda arī uz vienošanās 9. pantu, saskaņā ar ko katrs no partneriem norāda otru partneri kā “partnera pensijas” saņēmēju gadījumos, kad viņu attiecīgajos pensiju regulējumos šāda pensija ir paredzēta.
44 Attiecībā uz bērniem – ja par to nekas nav minēts vienošanās par kopdzīvi ietvaros – tad no brošūras, kas pievienota iebildumu rakstam un minēta šī sprieduma 5. punktā, izriet, ka Nīderlandes tiesībās gadījumos, kad vecāki ir tikai partneri, ir paredzēts, ka, atzīstot bērnu, un arī noteiktu procedūru ceļā tēvs var iegūt tādas pašas tiesības uz bērnu kā tad, ja viņš būtu precējies ar tā māti. It īpaši viņš iegūst kopīgu vecāku atbildību ar māti; turklāt bērns attiecīgā gadījumā var pieņemt tēva uzvārdu. Izskatāmajā lietā prasītājs ir apliecinājis, ka savu pirmo bērnu ir atzinis, tam piedzimstot, un tādējādi viņam ir radušās tēva tiesības; Komisija to nav apstrīdējusi.
45 Turklāt, ja vienošanās par kopdzīvi saista tikai partnerus (skat. šī sprieduma 35. punktu), ir jāatgādina, ka iepriekš minētajā brošūrā, vispirms norādot, ka Nīderlandes tiesas to pāru prasības, kuri noslēguši vienošanos par kopdzīvi, izskatīs tādā pašā kārtībā kā to pāru, kuri reģistrējuši partnerattiecības vai noslēguši laulību (“courts are starting to put couples with a cohabitation agreement on the same footing as married and registered couples”), ir skaidri paredzēts, ka pāriem, kas noslēguši vienošanos par kopdzīvi, var tikt atzītas tādas pašas tiesības pret trešām personām – it īpaši saistībā ar vecuma pensijām; precīzāk, kā tas norādīts šī sprieduma 43. punkta beigās, partneri, par kuriem runa ir izskatāmajā lietā, viens otru ir norādījuši kā “partnera pensijas” saņēmēju gadījumos, kad viņu attiecīgajos pensiju regulējumos šāda pensija ir paredzēta.
46 Visi šie apstākļi pierāda, ka pat tad, ja prasītāja un viņa partneres noslēgtās vienošanās par kopdzīvi sekas nav uzskatāmas par tādām, kuras izriet no laulības vai arī “geregistreerd partnerschap”, tās lielā mērā var būt pielīdzināmas šādām sekām, ja, kā tas ir izskatāmajā lietā, partneri to ir noregulējuši līgumā.
47 Ņemot vērā [ievērojot] iepriekš minētos apsvērumus (šī sprieduma 42.–46. punkts), ir tikai jāatzīst, ka apstrīdētā nosacījuma trešās daļas trešais apakšnosacījums, proti, par “neprecēto partneru” jēdzienu, kurš definēts šī sprieduma 40. punktā, ir izpildīts un ka tādējādi izpildīta ir arī apstrīdētā nosacījuma trešā daļa.
48 No visa iepriekš minētā izriet, ka šajā lietā ir izpildīti pirmie trīs nosacījumi, kas uzskaitīti Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā un minēti Civildienesta noteikumu 72. pantā.
49 Šāda interpretācija turklāt ir saskaņā ar paražu attīstību sabiedrībā, kuru svarīgums Civildienesta noteikumu interpretācijā ir ticis uzsvērts iepriekš minētajā spriedumā lietā Reed, ko prasītājs norādījis savos rakstveida apsvērumos. Šajā sakarā jāatgādina, ka KVAS priekšrocību piešķiršana ierēdņa partnerim ir attiecināma arī uz tā paša dzimuma partneri, jo Civildienesta noteikumu autori ir atzinuši, ka jaunās tiesības attiecas arī uz personām, kuras nav saistītas laulības saitēm. Turklāt, un pretēji Komisijas nostājai, iepriekš minētā Civildienesta tiesas paustā interpretācija – kura pie tam it īpaši attiecas uz “partnerattiecību” jēdzienu – nav pretrunā judikatūrai, kurā noteikts, ka Kopienu tiesas nevar paplašināti interpretēt “laulības” jēdzienu (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās D un Zviedrija/Padome, 37.–39. punkts). Šajā kontekstā atliek vien piebilst, ka KVAS priekšrocību piešķiršanas ierēdņa pastāvīgajam partnerim mērķi ir sabiedrības solidaritāte un vienotība, kas atšķiras no tiem mērķiem, kuri paredzēti noteikumiem, kas ierēdņiem piešķir tikai finansiālas priekšrocības – piemaksas pie atalgojuma, kā, piemēram, apgādnieka pabalsts par ierēdņa partneri, kas paredzēts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā; tādēļ nav nepamatoti šīm priekšrocībām, kā KVAS priekšrocību piešķiršanai partnerim, piemērot stingrākus nosacījumus attiecībā uz ierēdņa un viņa neprecētā partnera savstarpējām saistībām.
50 Tādēļ Civildienesta tiesa uzskata, ka prasītāja partnerim saskaņā ar Civildienesta noteikumu 72. pantu un Noteikumu 12. pantu pienākas KVAS priekšrocības, kas paredzētas “ierēdņa neprecētajam partnerim” un “apdrošinātās personas atzītajam partnerim”.
51 Komisijas izklāstītie argumenti par pretējo nav pietiekami, lai šo atzinumu atspēkotu.
52 Tas ir īpaši arī gadījumos, kad piemērojams arguments par to, ka KVAS priekšrocības var attiecināt tikai uz partnerattiecībām, kuras ir “uzskatāmas” par laulību – šo argumentu Komisija pamato piemērojamo normu interpretācijā, kurā ņemts vērā ne tikai to teksts, bet arī to konteksts un regulējuma, kurā tas ietilpst, mērķi. Pieņemot, ka šāda interpretācija prevalē pār tīri gramatisku interpretāciju, Civildienesta tiesa neredz iemeslu, kādēļ tai būtu jāliedz prasītāja partnerei saņemt KVAS priekšrocības. Tieši pretēji – izmantojot Komisijas ieteikto interpretācijas metodi, kura ir izmantota pastāvīgajā judikatūrā (skat. Tiesas 1983. gada 17. novembra spriedumu lietā 292/82 Merck, Recueil, 3781. lpp., 12. punkts; Civildienesta tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā F‑10/06 André/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑183. un II‑A‑1‑755. lpp., 35. punkts) – Civildienesta tiesa, neapmierinoties ar Nīderlandes vēstniecības Luksemburgā izdotās apliecības apstiprinājumu vien, nolēma šī sprieduma 42.–46. punktā pārbaudīt arī apstrīdēto partnerattiecību būtību un secināja, ka tai ir līdzība ar laulību, kā rezultātā prasītāja partnerei var piemērot Civildienesta noteikumu 72. pantu, kaut arī attiecīgajā tiesību sistēmā pastāv arī otrs reģistrētu partnerattiecību veids, kas vēl vairāk līdzinās laulībai un kuram automātiski ir piemērojams minētais pants. Turpretim, ja arguments par partnerattiecību līdzību laulībai pārsniegtu lietā pieļaujamos līdzības elementus (skat. šī sprieduma 36. punktu un, attiecībā uz katru no šiem elementiem, šī sprieduma 38., 39. un 40.–47. punktu), tad, akceptējot šādu argumentu, tiktu radīts papildu nosacījums, kas nav paredzēts Civildienesta noteikumu 72. pantā.
53 Šajā pašā kontekstā ir jānoraida Komisijas arguments, ka frāzes “uzskata par laulāto”, kas izmantota Civildienesta noteikumu 72. pantā, kad tā apgalvo, ka termins “uzskata” ir izprotams tā, ka tas paredz pēc būtības par laulātajiem “uzskatāmus” partnerus un ir arī nosacījums, lai ierēdņa laulātais varētu saņemt KVAS priekšrocības. Šāda interpretācija nav pieņemama. Faktiski un pēc analoģijas ar citu Civildienesta noteikumu piemērošanu (kā, piemēram, Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. punkts, ar kuru apgādājamiem bērniem var “uzskatīt” jebkuru personu, par kuras uzturēšanu ierēdnis ir juridiski atbildīgs un kuras uzturēšanai ir vajadzīgi lieli izdevumi) Civildienesta noteikumu 72. pantā izmantotā frāze “uzskata par laulāto” ir vienkārši jāizprot tādējādi, ka saskaņā ar KVAS ierēdņa neprecētajam partnerim un laulātajam ir piemērojams tāds pats režīms kā tad, ja ir izpildīti Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētie trīs nosacījumi.
54 Turklāt runājot par Komisijas nostāju, saskaņā ar ko Civildienesta noteikumu 72. panta un to VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta piemērošana neaprobežojas ar pēdējās normas i)–iii) daļu vien, bet gan ietver arī pirmo teikumu, kurā ir paredzēta reģistrācijas prasība, ir jākonstatē, ka pat tad, ja šāda interpretācija par atsauci uz 72. pantu būtu pamatota, prasītāja izvirzītie pamati tik un tā būtu pieņemami. Izskatāmajā lietā un kā prasītājs minēja arī tiesas sēdē, vienošanās par kopdzīvi ir reģistrēta pie notāra – pie amatpersonas, kurai uzticētas zināmas valsts pilnvaras. Reģistrējot pie notāra, šis dokuments ir ieguvis zināmu “oficiālu” statusu, tādējādi iegūstot noteiktas valsts tiesībās autentiskiem tiesību aktiem paredzētas īpašības kā, piemēram, pušu piekrišanas un parakstu apliecinājums, un arī vienošanās satura apliecinājums. Šīs īpašības ne tikai veicina vienošanās par kopdzīvi ievērošanu un izpildi no partneru puses, bet ļauj arī vienošanās par kopdzīvi sekas attiecināt uz trešām personām; kā izriet no iepriekš minētās Nīderlandes valsts pārvaldes izdotās brošūras (skat. šī sprieduma 45. punktu), trešās personas, kā, piemēram, pensiju fondi, uz vienošanos par kopdzīvi var attiecināt nosacījumu, ka tai ir jābūt noslēgtai pie notāra. Tomēr, pat ja nosacījums par reģistrāciju būtu obligāts, šis nosacījums, pretēji Komisijas uzskatam, nenozīmē, ka ir jānoslēdz “geregistreerd partnerschap”, jo reģistrācija pie notāra atbilst tekstā prasītajam.
55 Šajā lietā prasītājam tādēļ nebija jāpierāda, ka viņa un viņa dzīvesbiedres starpā ir noslēgta “geregistreerd partnerschap”, lai partnere varētu gūt priekšrocības no KVAS.
56 Pakārtoti Civildienesta tiesa uzskata, ka Komisijas nostājas par Nīderlandes tiesībās paredzētās vienošanās “geregistreerd partnerschap” dēļ prasības rezultātā tiktu radīta nevienlīdzīga attieksme. Tā kā vairākās valstīs nav atzītas tādas kopdzīves formas, kas līdzinās “geregistreerd partnerschap”, tāda prasība, ko Komisija izvirza par šāda veida “reģistrētām” partnerattiecībām, ietekmētu neprecētus pārus, kuri it īpaši savas dzīvesvietas un partneru pilsonības dēļ ir ciešāk saistīti ar savu valsti – ierēdņa partnerim, ja viņi nav precējušies, būtu pilnībā liegts saņemt KVAS priekšrocības. No otras puses, pieņemot, ka Komisija akceptē partnerattiecības, kas nodibinātas, noslēdzot vienošanos par pāru kopdzīvi, tās atteikšanās atzīt “parastas” vienošanās par kopdzīvi radītu nevienlīdzīgu attieksmi pret tādiem pāriem, kuri iepriekš minētajā kontekstā ir visciešāk saistīti ar valstīm, kurās ir atzītas kopdzīves formas, kas nav laulība vai “reģistrētas” partnerattiecības; šiem pāriem KVAS priekšrocību saņemšana partnerim būtu jāatsaka, savukārt pāriem, kuriem ir iepriekšminētā saikne ar valstīm, kurās “reģistrētas” partnerattiecības nav atzītas, tas būtu atļauts. Šādas atšķirības būtu vēl grūtāk pamatot attiecībā uz tādām partnerattiecībām, kuras nav “reģistrētas” Komisijas izvirzītajā izpratnē, bet kuras tomēr vairāk līdzinās laulībai kā Nīderlandes tiesībās paredzētā “geregistreerd partnerschap”. Turklāt, ja saskaņā ar judikatūru, kas liedz katrai dalībvalstij savas tiesības piemērot atšķirīgi pilsonības dēļ, EKL 12., 39., 43. un 49. pantā ir paredzētas iespējamās atšķirības attieksmē, kas kādā dalībvalstī varētu rasties no atšķirībām dažādu dalībvalstu tiesību aktu starpā tikai brīdī, kad tie ietekmē visas personas, kam tie piemērojami saskaņā ar objektīviem kritērijiem, un, neņemot vērā pilsonību (šajā sakarā skat. Tiesas 1978. gada 28. jūnija spriedumu lietā 1/78 Kenny, Recueil, 1489. lpp., 18. punkts; 1992. gada 7. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑251/90 un C‑252/90 Wood un Cowie, Recueil, I‑2873. lpp., 19. punkts; 1979. gada 3. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no 185/78 līdz 204/78 Van Dam en Zonen u.c., Recueil, 2345. lpp., 10. punkts, un 1996. gada 1. februāra spriedumu lietā C‑177/94 Perfili, Recueil, 161. lpp., 17. punkts), tad šī judikatūra neattiecas uz tādām atšķirībām, par kurām runa ir šajā punktā; pirmkārt, un pretēji premisai, uz kuras balstīta attiecīgā judikatūra, šajā punktā apskatītā atšķirīgā attieksme varētu rasties ieinteresēto personu dzīvesvietas dēļ, kas ir kritērijs, kurš bieži vien ietver arī pilsonības kritēriju; otrkārt, lietās, kuras ir minētās judikatūras pamatā, jautājums par vienlīdzīgu attieksmi radās saistībā ar noteikumiem par brīvu pārvietošanos, bet izskatāmajā lietā runa ir par vienlīdzīgas attieksmes principu kā Kopienu civildienesta tiesību principu.
57 Ņemot vērā [ievērojot] iepriekš minēto, ir jāatzīst par pamatotiem prasītāja izvirzītie pamati saistībā ar Civildienesta noteikumu 72. panta un to VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta i) daļas, kā arī Noteikumu 12. panta pārkāpumu un ir jāatceļ apstrīdētais lēmums, nelemjot par citiem izvirzītajiem pamatiem, kuri, kā pareizi norādījusi Komisija, prasībā bija izvirzīti haotiski un dažus no tiem pat nav iespējams nekādi risināt.
58 Civildienesta tiesas interpretācija attiecībā uz Civildienesta noteikumu 72. pantu, lasot to kopā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta i) daļu un Noteikumu 12. pantu, atsevišķos gadījumos varētu dienestiem, kas atbildīgi par KVAS priekšrocību piešķiršanu ierēdņa neprecētajam partnerim, likt veikt izpēti un pārbaudes, kaut gan Kopienu likumdevējs ar Regulu Nr. 723/2004 ir vēlējies vienkāršot iestāžu darbību. Tomēr šis mērķis daudzējādā ziņā ir sasniegts ar jaunajiem noteikumiem par izdevumiem un pabalstiem jomās, kurās Regulas Nr. 723/2004 preambulas 26. apsvērumā ir minēta vienkāršošanas nepieciešamība, un šīs jomas nav tikai atšķirīgas no KVAS priekšrocību piešķiršanas jomas, bet arī mazāk sensitīvas no sociālā aspekta (šajā sakarā skat. šī sprieduma 49. punktu). Turklāt vienkāršošanas mērķim katrā ziņā ir jābūt saskaņotam ar tiesību un Civildienesta noteikumu principiem, kas ir hierarhiski pārāki; ierobežojumi, kuri iestādēm varētu rasties no šajā lietā paustās interpretācijas, ir tikai sekas tam, ka Civildienesta tiesa ir piemērojusi savus principus un noteikumus, lai noskaidrotu Civildienesta noteikumu 72. pantā izmantotā jēdziena “neprecēts partneris” konkrēto nozīmi.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Saskaņā ar Civildienesta tiesas Reglamenta, kas publicēts 2007. gada 29. augusta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 225, 1. lpp.), 122. pantu šī reglamenta noteikumi par tiesāšanās izdevumiem un Civildienesta tiesai radītajiem izdevumiem ir piemērojami vienīgi lietām, kuras Civildienesta tiesā ir ierosinātas, sākot no šī reglamenta spēkā stāšanās dienas, proti, 2007. gada 1. novembra. Attiecīgie Pirmās instances tiesas Reglamenta noteikumi šajā jomā ir piemērojami mutatis mutandis lietām, kuras tiek izskatītas Civildienesta tiesā pirms šī datuma.
60 Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Kopienu Komisijas 2006. gada 28. februāra lēmumu, kurš apstiprināts 2006. gada 20. martā, neatzīt prasītāja partnerattiecības ar Mariju Helēnu Astrīdu Hartu par partnerattiecībām Eiropas Kopienu kopīgo veselības apdrošināšanas sistēmas kontekstā;
2) Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2007. gada 27. novembrī.
Šī nolēmuma un tajā citēto citu Kopienu tiesu nolēmumu teksti, kuri Krājumā vēl nav publicēti, ir pieejami Eiropas Kopienu tiesas tīmekļa vietnē: www.curia.europa.eu