VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2013. gada 13. septembrī (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Parafīna vaska tirgus – Ogļu putekļu vaska tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Cenu noteikšana un tirgu sadale – Aizliegtas vienošanās pastāvēšanas pierādījums – Vienota un turpināta pārkāpuma jēdziens – Pārkāpuma ilgums – Pārkāpuma pārtraukšana – 2006. gada Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai – Vienlīdzīga attieksme – Nevainīguma prezumpcija – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Mātesuzņēmuma atbildība par tā meitasuzņēmumu izdarītiem konkurences tiesību normu pārkāpumiem – Mātesuzņēmuma izšķiroša ietekme – Pieņēmums pilnīga kapitāldaļu turējuma gadījumā – Samērīgums – Noapaļošanas metode – Neierobežota kompetence
Lieta T‑566/08
Total Raffinage Marketing, Puto [Puteaux] (Francija), ko pārstāv A. Vandencasteele, C. Falmagne, C. Lemaire un S. Naudin, avocats,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Castillo de la Torre un A. Biolan, kuriem palīdz N. Coutrelis, advokāte,
atbildētāja,
par prasību, prioritāri, daļēji atcelt Komisijas 2008. gada 1. oktobra Lēmumu C(2008) 5476, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.181 – Sveču vasks), kā arī, pakārtoti, samazināt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz] (referents), tiesneši I. Labucka un K. O’Higinss [K. O’Higgins],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 20. oktobra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības rašanās fakti
1 Ar 2008. gada 1. oktobra Lēmumu C(2008) 5476, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.181 – Sveču vasks) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Eiropas Kopienu Komisija ir konstatējusi, ka prasītāja Total Raffinage Marketing SA (agrāk – Total France SA) un tās mātesuzņēmums, kuram tā pilnībā pieder, – Total SA kopā ar citiem uzņēmumiem ir pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 53. panta 1. punktu, piedaloties aizliegtā vienošanās parafīna vaska tirgū EEZ un Vācijas ogļu putekļu vaska tirgū.
2 Apstrīdētā lēmuma adresātes papildus prasītājai un tās mātesuzņēmumam Total SA (turpmāk tekstā kopā – “Total grupa” vai “Total”) ir šādas sabiedrības: ENI SpA, Esso Deutschland GmbH, Esso Société Anonyme Française, ExxonMobil Petroleum and Chemical BVBA un Exxon Mobil Corp. (turpmāk tekstā kopā – “ExxonMobil”), H&R ChemPharm GmbH, H&R Wax Company Vertrieb GmbH un Hansen & Rosenthal KG (turpmāk tekstā kopā – “H&R”), Tudapetrol Mineralölerzeugnisse Nils Hansen KG, MOL Nyrt., Repsol YPF Lubricantes y Especialidades SA, Repsol Petróleo SA un Repsol YPF SA (turpmāk tekstā kopā – “Repsol”), Sasol Wax GmbH, Sasol Wax. International AG, Sasol Holding in Germany GmbH un Sasol Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Sasol”), Shell Deutschland Oil GmbH, Shell Deutschland Schmierstoff GmbH, Deutsche Shell GmbH, Shell International Petroleum Company Ltd, The Shell Petroleum Company Ltd, Shell Petroleum NV un The Shell Transport and Trading Company Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Shell”), RWE Dea AG un RWE AG (turpmāk tekstā kopā – “RWE”) (apstrīdētā lēmuma preambulas 1. apsvērums).
3 Parafīna vasks tiek ražots naftas pārstrādes rūpnīcā no jēlnaftas. Tas tiek izmantots, lai ražotu tādas preces kā sveces, ķīmiskie izstrādājumi, riepas un autopreces, kā arī kaučuka nozarē, iesaiņojumu nozarē, līmvielu nozarē un košļājamo gumiju nozarē (apstrīdētā lēmuma preambulas 4. apsvērums).
4 Ogļu putekļu vasks ir izejviela, kas nepieciešama parafīna vaska ražošanai. Tas tiek ražots naftas pārstrādes rūpnīcās kā no jēlnaftas iegūto pamateļļu blakusprodukts. Tas arī tiek pārdots gala klientiem, piemēram, kokskaidu plātņu ražotājiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 5. apsvērums).
5 Komisija sāka izmeklēšanu pēc tam, kad Shell Deutschland Schmierstoff 2005. gada 17. marta vēstulē to bija informējusi par aizliegtas vienošanās pastāvēšanu un iesniegusi tai pieteikumu par imunitātes piešķiršanu saskaņā ar Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”) (apstrīdētā lēmuma preambulas 72. apsvērums).
6 2005. gada 28. un 29. aprīlī Komisija saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.[; Īpašais izdevums latviešu valodā, 8. nod., 2. sēj., 205. lpp.]), 20. panta 4. punktu veica pārbaudes uz vietas “H&R/Tudapetrol”, ENI, MOL telpās, kā arī telpās, kas pieder Sasol, ExxonMobil, Repsol un Total grupu sabiedrībām (apstrīdētā lēmuma preambulas 75. apsvērums).
7 2007. gada 29. maijā Komisija nosūtīja paziņojumu par iebildumiem iepriekš 2. punktā minētajām sabiedrībām, tostarp Total France (apstrīdētā lēmuma preambulas 85. apsvērums). Ar 2007. gada 14. augusta vēstuli Total France atbildēja uz paziņojumu par iebildumiem.
8 2007. gada 10. un 11. decembrī Komisija sarīkoja uzklausīšanu, kurā piedalījās Total France (apstrīdētā lēmuma preambulas 91. apsvērums).
9 Apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā Komisijas rīcībā esošos pierādījumus, tā uzskatīja, ka lēmuma adresātes kā parafīna vaska un ogļu putekļu vaska ražotāju EEZ vairākums ir piedalījušās vienotā, kompleksā un turpinātā EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā, kurā aptverta EEZ teritorija. Šajā pārkāpumā bija ietverti nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuras attiecas uz cenu noteikšanu un komerciālā ziņā delikātas informācijas apmaiņu un atklāšanu, kas skar parafīna vasku (turpmāk tekstā – “pārkāpuma galvenā daļa”). Saistībā ar RWE (pēc tam Shell), ExxonMobil, MOL, Repsol, Sasol un Total pārkāpums, kas skar parafīna vasku, arī ietvēra klientu vai tirgu sadalīšanu (turpmāk tekstā – “pārkāpuma otrā daļa”). Turklāt RWE, ExxonMobil, Sasol un Total izdarītais pārkāpums attiecās arī uz ogļu putekļu vasku, kas tiek pārdots gala klientiem Vācijas tirgū (turpmāk tekstā – pārkāpuma ogļu putekļu vaska daļa) (apstrīdētā lēmuma preambulas 2., 95. un 328. apsvērums un 1. pants).
10 Prettiesiskā prakse tika realizēta pret konkurenci vērstās sanāksmēs, kuras dalībnieki sauca par “tehniskām sanāksmēm” vai dažreiz par “Blauer Salon” sanāksmēm, un “ogļu putekļu vaska sanāksmēs”, kas tieši veltītas jautājumiem par ogļu putekļu vasku.
11 Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Total France darbinieki bija tieši piedalījušies pārkāpumā visā pārkāpuma periodā. Tādēļ Komisija sauca Total France pie atbildības par tās piedalīšanos aizliegtajā vienošanās (apstrīdētā lēmuma preambulas 555. un 556. apsvērums). Turklāt Total France no 1990. gada līdz pārkāpuma beigām tieši vai netieši vairāk nekā 98 % apmērā piederēja Total SA. Komisija uzskatīja, ka uz šī pamata var tikt prezumēts, ka Total SA īstenojusi izšķirošu ietekmi uz Total France rīcību, jo abas sabiedrības ietilpst vienā uzņēmumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 557.–559. apsvērums). Tiesas sēdē, atbildot uz mutvārdu jautājumu par atbildības attiecināšanu uz prasītājas mātesuzņēmumu, tā norādīja uz visu informāciju, ko Total SA ir sniegusi saistītajā lietā T‑548/08 Total SA/Komisija, kurā šodien ir pasludināts spriedums. Minētajā lietā Total SA ir precizējusi, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, ka Total France tieši vai netieši tai piederēja attiecīgajā laikā.
12 Šajā lietā uzliktie naudas sodi tika aprēķināti saskaņā ar Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.) (turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”), kas bija spēkā, kad iepriekš 2. punktā minētajām sabiedrībām tika paziņots paziņojums par iebildumiem.
13 Prasītājas gadījumā Komisija vispirms ņēma vērā ikgadēju pārdošanas apjomu vērtību attiecīgajos tirgos. Tie bija EUR 31 133 865 (no kuriem EUR 1 993 620 saistībā ar ogļu putekļu vasku).
14 Pēc tam saistībā ar pārkāpuma smagumu Komisija ņēma vērā 18 % no parafīna vaska pārdošanas vērtības gadā vērtības un 15 % no ogļu putekļu vaska pārdošanas vērtības gadā. Tādējādi iegūtās summas tika pārkāpuma ilguma dēļ sareizinātas ar koeficientu 13 parafīna vaska gadījumā un ar koeficientu 7 ogļu putekļu vaska gadījumā. Tāpat, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 25. punktu, Komisija iekļāva pamatsummā papildsummu (saukta par “ienākšanas maksu”), kas ir 18 % no parafīna vaska pārdošanas vērtības gadā un 15 % no ogļu putekļu vaska pārdošanas vērtības gadā. Tādējādi Komisija noteica Total pamatsummu [EUR] 75 390 000 apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 671. apsvērums).
15 Komisija saistībā ar prasītāju nav konstatējusi nevienu atbildību pastiprinošu vai samazinošu apstākli, līdz ar ko pamatsumma nav pielāgota saistībā ar šādiem apstākļiem. Tomēr sakarā ar preventīvo iedarbību, ņemot vērā Total grupas ievērojamo vispasaules apgrozījumu, Komisija, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 30. punktu, ir noteikusi koeficientu 1,7. Komisija, reizinot pamatsummu ar šo koeficientu, nonāca pie pielāgotās naudas soda pamatsummas EUR 128 163 000 apmērā.
16 Tā kā naudas soda summa netika samazināta atbilstoši Komisijas paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.), pielāgotā pamatsumma EUR 128 163 000 apmērā ir naudas soda kopējā summa (apstrīdētā lēmuma preambulas 785. apsvērums).
17 Apstrīdētajā lēmumā tostarp ir šādas tiesību normas:
“1. pants
Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [EKL] 81. panta 1. punktu un no 1994. gada 1. janvāra ir pārkāpuši EEZ nolīguma 53. pantu, piedaloties norādītajos periodos turpinātā nolīgumā un/vai saskaņotās darbībās parafīna vaska nozarē kopējā tirgū un no 1994. gada 1. janvāra EEZ:
[..]
Total France SA: no 1992. gada 3. septembra līdz 2005. gada 28. aprīlim; un
Total SA: no 1992. gada 3. septembra līdz 2005. gada 28. aprīlim.
Saistībā ar šādiem uzņēmumiem pārkāpums norādītajos periodos arī attiecas uz ogļu putekļu vasku, kas pārdots gala klientiem Vācijas tirgū:
Total France SA: no 1997. gada 30. oktobra līdz 2004. gada 12. maijam; un
Total SA: no 1997. gada 30. oktobra līdz 2004. gada 12. maijam.
[..]
2. pants
Par 1. pantā minētajiem pārkāpumiem uzliek šādu naudas sodu:
ENI SpA: EUR 29 120 000;
Esso Société Anonyme Française: EUR 83 588 400,
no kuriem solidāri ar
ExxonMobil Petroleum and Chemical BVBA un ExxonMobil Corporation EUR 34 670 400 apmērā, no kuriem solidāri ar Esso Deutschland GmbH EUR 27 081 600 apmērā;
Tudapetrol Mineralölerzeugnisse Nils Hansen KG: EUR 12 000 000;
Hansen & Rosenthal KG solidāri ar H&R Wax Company Vertrieb GmbH: EUR 24 000 000,
no kuriem solidāri ar
H&R ChemPharm GmbH EUR 22 000 000 apmērā;
MOL Nyrt.: EUR 23 700 000;
Repsol YPF Lubricantes y Especialidades SA solidāri ar Repsol Petróleo SA un Repsol YPF SA: EUR 19 800 000 apmērā;
Sasol Wax GmbH: EUR 318 200 000,
no kuriem solidāri ar
Sasol Wax International AG, Sasol Holding in Germany GmbH un Sasol Limited EUR 250 700 000 apmērā;
Shell Deutschland Oil GmbH, Shell Deutschland Schmierstoff GmbH, Deutsche Shell GmbH, Shell International Petroleum Company Limited, The Shell Petroleum Company Limited, Shell Petroleum NV un The Shell Transport and Trading Company Limited: EUR 0;
RWE-Dea AG solidāri ar RWE AG: EUR 37 440 000;
Total France SA solidāri ar Total SA: EUR 128 163 000.”
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
18 2008. gada 17. decembrī, iesniedzot Vispārējās tiesas kancelejā prasības pieteikumu, prasītāja cēla šo prasību.
19 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 1. un 2. pantu tiktāl, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;
– pakārtoti, samazināt naudas soda, kas tai uzlikts ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu, summu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.
20 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
21 Lai pamatotu savus prasījumus par daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu un tai uzliktā naudas soda summas samazināšanu, prasītāja izvirza 11 pamatus.
22 Pirmais pamats ir par EKL 81. panta pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar vērtējumu par pārkāpuma ogļu putekļu vaska daļu. Otrais pamats ir par EKL 81. panta pārkāpumu un pienākumu norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar darbību īstenošanu sakarā ar parafīna vasku. Trešais pamats ir par EKL 81. panta un nevainīguma prezumpcijas principa, tiesiskās drošības principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu saistībā ar prasītājas piedalīšanos pārkāpumā pēc 2004. gada 12. maija. Ceturtais pamats ir par EKL 81. panta un nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu saistībā ar to, ka Komisija nav ņēmusi vērā prasītājas piedalīšanās pārtraukumu attiecīgajās darbībās. Piektais pamats ir par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un 2006. gada pamatnostādņu pārkāpumu, kas izriet no tā, ka nav ņemta vērā aizliegtās vienošanās neīstenošana. Sestais pamats ir par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un 2006. gada pamatnostādņu pārkāpumu, nosakot atskaites periodu, kas tiek izmantots naudas soda pamatsummas aprēķināšanā. Septītais pamats ir par 2006. gada pamatnostādņu un samērīguma principa pārkāpumu saistībā ar ogļu putekļu pārdošanas vērtības procentuālo daļu, kas jāņem vērā. Astotais pamats ir par Regulas Nr. 1/2003 un samērīguma principa, vienlīdzīgas attieksmes principa un nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu saistībā ar aprēķina metodi, kas paredzēta 2006. gada pamatnostādnēs. Devītais pamats ir par 2006. gada pamatnostādņu un sodu un sankciju individualizācijas principa un samērīguma principa pārkāpumu saistībā ar naudas soda papildsummas noteikšanu preventīvai iedarbībai. Desmitais pamats ir par samērīguma principa pārkāpumu, nosakot naudas soda apmēru. Vienpadsmitais pamats ir par EKL 81. panta pārkāpumu saistībā ar Total France pret konkurenci vērstās rīcības attiecināšanu un tās mātesuzņēmumu. Turklāt tiesas sēdē prasītāja izvirzīja divpadsmito pamatu par tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo pārdošanas apjoma vērtībā tika iekļauts citu sabiedrību, kas ietilpst Total grupā, apgrozījums.
23 Vispārējā tiesa uzskata, ka ir lietderīgi sākt ar otrā pamata izvērtēšanu.
1. Otrais pamats par EKL 81. panta pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar darbībām sakarā ar parafīna vasku
24 Vispirms ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 2. apsvērumā “Pārkāpuma kopsavilkums” ir uzskatījusi, ka adresātes ir piedalījušās vienotā, kompleksā un turpinātā EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā. Saistībā ar parafīna vasku šis pārkāpums ietvēra “nolīgumus vai saskaņotas darbības attiecībā uz cenu noteikšanu un komerciālā ziņā delikātas informācijas atklāšanu” (pārkāpuma galvenā daļa) un “klientu un/vai tirgu sadalīšanu” (pārkāpuma otrā daļa).
25 Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini izvērtējusi pierādījumus par divām pirmajām pārkāpuma daļām, kas attiecas uz parafīna vasku. Tādējādi Komisija esot pārkāpusi EKL 81. pantu un neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.
26 Ar šī pamata pirmo daļu prasītāja norāda, ka no rīcības, kas ietilpst pārkāpuma galvenajā daļā, vienīgi apmaiņa ar informāciju par parafīna vaska tirgus stāvokli, pārdošanas apjomiem un īstenoto cenu līmeņiem varot tikt pierādīta, taču nolīgumi un saskaņotās darbības saistībā ar parafīna vaska cenu noteikšanu nevarot tikt pamatoti konstatētas attiecībā pret to, pamatojoties uz lietas materiāliem.
27 Otrajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisija ir prettiesiski atstājusi bez ievērības pierādījumus par nolīgumu par cenu noteikšanu īstenošanu.
28 Ar trešo daļu prasītāja pārmet Komisijai, ka pierādījumi, kas iekļauti lietas materiālos, neļauj pierādīt tās piedalīšanos pārkāpuma otrajā daļā, t.i., ģeogrāfisko tirgu un klientu sadalē tehniskajās sanāksmēs saistībā ar parafīna vasku.
29 Ar ceturto pamatu prasītāja norāda, ka tās iesniegtā pārdošanas cenu ekonomiskā analīze atspēko apgalvojumus, ka tā esot piedalījusies nolīgumā par cenu noteikšanu.
Ievada apsvērumi
Par nolīguma un saskaņotu darbību jēdzieniem
30 Atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam ar kopējo tirgu nav saderīgi un ir aizliegti visi nolīgumi starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kuri var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū.
31 Lai pastāvētu nolīgums EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, pietiek, ja iesaistītie uzņēmumi ir izteikuši kopēju gribu rīkoties tirgū noteiktā veidā (Vispārējās tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, II‑1711. lpp., 256. punkts, un 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 199. punkts).
32 Var uzskatīt, ka nolīgums EKL 81. panta 1. punkta izpratnē ir noslēgts, ja pastāv gribu sakritība par pašu konkurences ierobežošanas principu, pa ja specifiskie paredzētās ierobežošanas elementi vēl ir sarunu priekšmets (skat. šajā ziņā iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā HFB u.c./Komisija, 151.–157. un 206. punkts).
33 Saskaņotu darbību jēdziens paredz saskaņošanas formu starp uzņēmumiem, ar kuru, nesasniedzot vienošanos šī vārda tiešā nozīmē, apzināti aizstāj konkurences riskus ar praktisku sadarbību starp tiem (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 115. punkts, un C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 158. punkts).
34 Šajā ziņā EKL 81. panta 1. punktā ir aizliegts veikt kādu tiešu vai netiešu saziņu, kas varētu vai nu ietekmēt pašreizējā vai potenciālā konkurenta rīcību tirgū, vai arī atklāt šādam konkurentam, kā tas ir izlēmis rīkoties tirgū pats vai attiecībā pret to, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana (šajā ziņā skat. iepriekš 33. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 116. un 117. punkts).
Par pierādījumu izvērtēšanas principiem
35 Atbilstoši judikatūrai Komisijai ir jāiesniedz pierādījumi par tās konstatētajiem pārkāpumiem un jānorāda pierādījumi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību (šajā ziņā skat. Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 58. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II‑3567. lpp., 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Jautājumā par tiesas pārbaudes apjomu jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, gadījumā, ja ir iesniegta prasība atcelt lēmumu par EKL 81. panta 1. punkta piemērošanu, Vispārējai tiesai ir vispārīgi jāveic pilnīga pārbaude, lai noskaidrotu, vai ir izpildīti EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi (skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 26. oktobra spriedumu lietā T‑41/96 Bayer/Komisija, Recueil, II‑3383. lpp., 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Tādējādi gadījumā, ja tiesai rodas šaubas, tās ir jāinterpretē par labu uzņēmumam, kam adresēs lēmums, ar ko konstatēts pārkāpums. Tādēļ it īpaši prasības atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu procesā tiesa nevar secināt, ka Komisija attiecīgo pārkāpumu ir juridiski pietiekami pierādījusi, ja tiesai par šo jautājumu vēl saglabājas šaubas (iepriekš 35. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 60. punkts).
38 Šajā pēdējā situācijā ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcijas princips, kas tieši izriet no Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punkta un kas ir viena no pamattiesībām, kuras ir Eiropas Savienības tiesību vispārīgie principi. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu būtību, kā arī ar tiem saistīto sodu būtību un smaguma pakāpi, nevainīguma prezumpcijas princips ir tostarp piemērojams procesos par tādu uzņēmumiem piemērojamu konkurences noteikumu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt noteikts naudas sods vai kavējuma nauda (šajā ziņā skat. iepriekš 35. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Tādējādi Komisijai ir jāizklāsta precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai konstatētu pārkāpuma pastāvēšanu. Tomēr jāuzsver, ka katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma aspektu. Pietiek, ka vispārēji novērtēts norāžu kopums, uz kuru atsaucas iestāde, atbilst šai prasībai (skat. iepriekš 35. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 62. un 63. punkts un tajos minētā judikatūra).
40 Norādes, uz kurām lēmumā atsaukusies Komisija, lai pierādītu, ka uzņēmums izdarījis EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jāizvērtē nevis izolēti, bet kopumā (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑53/03 BPB/Komisija, Krājums, II‑1333. lpp., 185. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Jāpiebilst arī, ka praksē Komisijai bieži vien ir pienākums pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu apstākļos, kas nebūt nesekmē šo uzdevumu, jo var būt pagājuši vairāki gadi kopš notikumiem, kas veido pārkāpumu, un vairāki uzņēmumi, pret kuriem ierosināta izmeklēšana, nav ar to aktīvi sadarbojušies. Lai gan Komisijai noteikti ir jāpierāda, ka vienošanās par tirgus sadali ir bijusi noslēgta, būtu pārmērīgi prasīt tai iesniegt arī pierādījumus par šā mērķa sasniegšanas konkrēto mehānismu. Uzņēmumam, kas vainīgs pārkāpumā, būtu pārāk viegli izvairīties no jebkādām sankcijām, ja tas pamatojumam varētu atsaukties uz nenoteikto raksturu, kāds ir informācijai, kas sniegta attiecībā uz pretlikumīgā nolīguma darbību situācijā, kurā jau pietiekami ir pierādīta nolīguma pastāvēšana un tā pret konkurenci vērstais mērķis. Uzņēmumi šādos apstākļos var pienācīgi aizstāvēties, ja vien tiem ir dota iespēja sniegt paskaidrojumus par visiem pierādījumiem, ko pret tiem izvirza Komisija (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 203. punkts).
42 Saistībā ar pierādījumiem, ko var sniegt, lai pierādītu EKL 81. panta pārkāpumu, Savienības tiesībās prevalē pierādījumu brīvas novērtēšanas princips (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑50/00 Dalmine/Komisija, Krājums, II‑2395. lpp., 72. punkts).
43 Attiecībā uz dažādu pierādījumu pierādījuma spēku vienīgais atbilstošais kritērijs iesniegto pierādījumu novērtēšanai ir to ticamība (iepriekš 42. punktā minētais spriedums lietā Dalmine/Komisija, 72. punkts).
44 Saskaņā ar vispārīgajiem noteikumiem pierādījumu jomā dokumenta ticamība un tātad pierādījuma spēks ir atkarīgi no tā izcelsmes, sagatavošanas apstākļiem, adresāta un satura (Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 1053. un 1838. punkts).
45 Ja Komisija, lai pierādītu pārkāpuma pastāvēšanu, pamatojas vienīgi uz attiecīgo uzņēmumu rīcību tirgū, pietiek, ja šie uzņēmumi pierāda, ka pastāv apstākļi, kas sniedz citu skaidrojumu Komisijas konstatētajiem faktiem un kas šādi ļauj aizstāt faktu izskaidrojumu, ko Komisija izmantojusi, lai secinātu Savienības konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību (šajā ziņā skat. iepriekš 41. punktā minēto spriedumu lietā JFE Engineering u.c./Komisija, 186. punkts).
46 Taču gadījumā, ja Komisija pamatojas uz dokumentāriem pierādījumiem, attiecīgajiem uzņēmumiem ir nevis vienkārši jāsniedz ticama Komisijas tēzes alternatīva, bet arī jānorāda uz apstrīdētajā lēmumā pārkāpuma noteikšanai izmantoto pierādījumu nepietiekamību (iepriekš 41. punktā minētais spriedums lietā JFE Engineering u.c./Komisija, 187. punkts). Ar pierādījumu par šādu izvērtēšanu netiek pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑235/92 P Montecatini/Komisija, Recueil, I‑4539. lpp., 181. punkts).
47 Tā kā par aizliegumu piedalīties pret konkurenci vērstās darbībās un nolīgumos, kā arī par sankcijām, kas pārkāpējiem var rasties, ir visiem labi zināms, ir pierasts, ka darbības, ko ietver šīs saskaņotās darbības un nolīgumi, notiek slēptā veidā, ka sanāksmes notiek slepeni un ka ar to saistītā dokumentācija tiek samazināta līdz minimumam. Līdz ar to nevar prasīt, lai Komisija iesniegtu dokumentus, kas skaidri liecina, ka attiecīgie uzņēmēji ir sazinājušies. Pat ja Komisija atrod šādus dokumentus, tie parasti ir vienīgi fragmentāri un izkaisīti, kā rezultātā bieži kādas detaļas jārekonstruē, izmantojot dedukciju. Tādējādi pret konkurenci vērstas prakses vai nolīguma pastāvēšanu var secināt no noteikta to sakritību un norāžu daudzuma, kas, izvērtētas kopā, var tikt uzskatītas par pierādījumu konkurences noteikumu pārkāpumam, ja nav cita loģiska izskaidrojuma (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 55.–57. punkts; skat. arī iepriekš 35. punktā minēto spriedumu lietā Dresdner Bank u.c./Komisija, 64. un 65. punkts un tajos minētā judikatūra).
48 No pierādījumu brīvas izvērtēšanas principa izriet, ka, pat ja dokumentāru pierādījumu trūkums varētu būt nozīmīgs Komisijas izvirzīto norāžu kopuma visaptverošā izvērtēšanā, šis trūkums pats par sevi neļauj attiecīgajam uzņēmumam apšaubīt Komisijas apgalvojumus, sniedzot faktu alternatīvu izskaidrojumu. Tā tas ir tikai tad, ja Komisijas iesniegtie pierādījumi neļauj pārkāpuma esamību pierādīt nepārprotamā veidā un tā, ka nav vajadzības veikt interpretāciju (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑36/05 Coats Holdings un Coats/Komisija, Krājumā nav publicēts, 74. punkts).
49 Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. pantam.
Par pirmo daļu saistībā ar to, ka neesot pierādījumu par nolīgumiem vai saskaņotām darbībām, kas vērstas uz parafīna vaska cenu noteikšanu
50 Šīs daļas ietvaros prasītāja apstrīd principus, ko Komisija piemērojusi, izvērtējot pierādījumus, un apstrīd pierādījumu vērtējumu saistībā ar tehniskajām sanāksmēm, attiecībā uz kurām Komisija ir konstatējusi nolīgumus vai saskaņotas darbības, kas vērstas uz parafīna vaska cenu noteikšanu.
Par pārkāpuma galvenās daļas aprakstu apstrīdētajā lēmumā
51 Apstrīdētā lēmuma 4.1. punktā “Aizliegtās vienošanās pamatprincipi un darbība” Komisija apraksta cenu noteikšanas saturu šādi:
“[..]
(106) Tehniskās sanāksmes vienmēr ir tikušas iedalītas divās daļās: sākotnējā diskusija par tehniskajiem jautājumiem, kam seko pret konkurenci vērsta rakstura diskusijas, kas tostarp attiecas uz cenu noteikšanu, tirgus un klientu (noteiktos gadījumos) sadali un komerciālā ziņā delikātas informācijas apmaiņu un atklāšanu par tādām tēmām kā pašreizējā un nākotnes cenu politika, klienti, ražošanas kapacitātes un pārdošanas apjomi.
(107) Diskusijas par cenām un cenu potenciālajām paaugstināšanām parasti notika tehnisko sanāksmju beigās. Parasti Sasol izvērtēja diskusijas par cenām, bet pēc tam visi dalībnieki rindas kārtībā apkārt galdam izteicās par cenām un cenu politiku. Diskusijas attiecās gan uz cenu paaugstināšanu un informatīvu cenu klientiem un vispārējo cenu paaugstināšanu, gan arī uz minimālajām cenām un informatīvajām cenām visam tirgum. Vienošanās par cenām parasti notika absolūtos skaitļos, nevis procentos (piemēram, EUR 60 par tonnu pilnībā rafinēta parafīna vaska). Par minimālajām cenām notika vienošanās ne tikai tad, kad pastāvēja nolīgums par cenu paaugstināšanu, bet arī kad cenu paaugstināšana nebija realizējama (piemēram, cenu pazemināšanās laikā).
[..]
(109) Turklāt uzņēmumu pārstāvji apmainījās ar komerciāli delikātu informāciju un atklāja savu vispārējo stratēģiju.
(110) Uzņēmumus, izņemot MOL, pārstāvēja atbildīgās personas, kam bija pilnvaras noteikt cenu stratēģiju saviem attiecīgajiem uzņēmumiem un noteikt cenas konkrētiem klientiem. [..]
(111) Lielākajā daļā tehnisko sanāksmju diskusijas par cenām kopumā attiecās uz parafīna vasku (pilnībā rafinēts parafīna vasks, daļēji rafinēts parafīna vasks, vaska/speciālo vielu maisījumi, cietā parafīna vasks vai hidrovasks) Turklāt visiem uzņēmumiem bija skaidrs, ka visu veidu parafīna vasku cenas paaugstināšoties par to pašu summu vai par tiem pašiem procentiem.
[..]
(113) Tehnisko sanāksmju rezultāti parasti tika īstenoti ar cenu paaugstināšanas paziņošanu klientiem vai pastāvošo cenu formulu atcelšanu. Laiku pa laikam notiekošie krāpšanās un nepiemērošanas gadījumi tika apspriesti nākamajās sanāksmēs (skat., piemēram, preambulas 149. un 157. apsvērumu). Parasti viens no pārstāvētajiem uzņēmumiem uzņēmās iniciatīvu un sāka paaugstināt savas cenas. Parasti to darīja Sasol, bet dažreiz tā lūdza, lai sāk cits dalībnieks. Neilgi pēc tam, kad viens uzņēmums paziņoja saviem klientiem par savu nodomu paaugstināt cenas, citi piegādātāji rīkojās tāpat un paziņoja par cenu paaugstināšanu. Uzņēmumu pārstāvji tehniskajās sanāksmēs informēja citus uzņēmumus par rīcību, kas veikta, lai piemērotu tehnisko sanāksmju rezultātus. Šī informācija tika nodota mutiski vai nosūtot cenu paaugstināšanas paziņojumu vai attiecīgo cenu atcelšanas paziņojumu vienam vai visiem pārējiem uzņēmumiem [dalībniekiem]. Komisija atklāja, ka dalībnieki apmainījušies ar šādiem paziņojumiem. Aptuveni 150 šāda veida vēstuļu nolase tika identificēta kā tāda, ar kuru notika apmaiņa sešu nedēļu laikā par tehniskajām sanāksmēm. Tika arī paziņots, ka saskaņā ar nolīgumu pārstāvētie uzņēmumi nedrīkst izmantot cenu, par kurām notikusi vienošanās, paaugstināšanu, lai palielinātu savu tirgus daļu. Šis paziņojums nav ticis apstrīdēts atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem.”
52 Apstrīdētā lēmuma 4.2. punktā “Detalizētā informācija par tehniskajām sanāksmēm” Komisija vispirms iesniedza kopsavilkuma tabulu, kurā norādīti tehnisko sanāksmju vieta un datums, kā arī pārstāvētie uzņēmumi (apstrīdētā lēmuma preambulas 124. apsvērums). Pēc tam tā izvērtēja pierādījumus, kas pieejami saistībā ar katru no tehniskajām sapulcēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 126.–177. apsvērums).
53 Apstrīdētā lēmuma 5.3. punktā “Šajā gadījumā esošā pārkāpuma būtība” Komisija precizēja principus, kas regulē pret konkurenci vērstas rīcības kvalificēšanu un kas ir piemērojami šajā lietā:
“[..]
(205) Kompleksa un ilga pārkāpuma gadījumā nav nepieciešams, ka Komisija to kvalificē par [nolīgumu vai saskaņotu darbību]. [Nolīguma vai saskaņotas darbības] jēdzieni ir nekonkrēti un var pārklāties. Pret konkurenci vērstā rīcība var atšķirties laika gaitā vai tās mehānismi var tikt pielāgoti vai pastiprināti atkarībā no situācijas attīstības. Šāda nošķiršana varētu izrādīties pat neiespējama, ciktāl pārkāpumam var vienlaicīgi būtu katras no aizliegtās rīcības pazīmēm, lai gan, apskatītas atšķirīgi, noteiktas no šīm pazīmēm varētu tikt definētas kā precīzi ietilpstošas drīzāk vienā nekā otrā formā. Tomēr būtu mākslīgi tās iedalīt, tās analizējot; tās ir acīmredzami rīcības realizācija, kurai ir viens un vienīgs kopējais mērķis vairākās atšķirīgās pārkāpuma formās. Aizliegtā vienošanās tādējādi var vienlaicīgi būt nolīgums un saskaņota darbība. [EKL] 81. pantā nav paredzēta specifiska kvalificēšana tādam kompleksa veida pārkāpuma, kā aprakstīts šajā lēmumā.
(206) Ņemot vērā aizliegtās vienošanās dalībnieku daudzējādību, kuru pret konkurenci vērstā rīcība var tikt kvalificēta pēc tās ilguma kā nolīgums vai saskaņotas darbības (kompleksi pārkāpumi), Komisijai nav precīzi jāizvērtē, kurā kategorijā katrs rīcības veids ietilpst.”
54 Pēc tam apstrīdētā lēmuma tajā pašā punktā Komisija aprakstīja pārkāpuma saturu šādi:
“5.3.2. Piemērošana
(210) Ar faktiem, kas aprakstīti šī lēmuma 4. [punktā], ir pierādīts, ka visi uzņēmumi, uz kuriem attiecas šis process, ir piedalījušies koluzīvās darbībās saistībā ar parafīna vasku, un ir pierādīts, ka sabiedrības, kas norādītas preambulas 2. apsvērumā, ir piedalījušās koluzīvās darbībās saistībā ar ogļu putekļu vasku, un ka tās un tie ir regulāri piedalījušies sanāksmēs, kurā tika apspriesti šādi apstākļi:
1) cenu noteikšana;
2) [..] klientu un/vai tirgu sadalīšana;
3) komerciāli delikātas informācija atklāšana un apmaiņa ar to it īpaši par klientiem, cenām, ražošanas jaudām un pārdošanas apjomiem;
[..]
5.3.2.2. Cenu noteikšana
(240) preambulas 98., 107., 126., 128., 131., 133., 135., 137., 139., 140., 142., 145., 147., 149., 152., 153., 156., 157., 163., 168., 174., 176. un 177. apsvērumā ir izklāstīts, ka attiecīgie uzņēmumi noteica minimālos tarifus un vienojās par tarifu paaugstināšanu (“cenu noteikšana”).
(241) ExxonMobil, Repsol, Sasol un Shell ir apstiprinājušas cenu noteikšanas pastāvēšanu [skat. preambulas 107. apsvērumu] un ir no jauna apstiprinājušas šo informāciju to uzklausīšanas laikā, kā arī to rakstveida atbildē uz paziņojumu par iebildumiem.”
55 Jautājumā par prasītāju no apstrīdētā lēmuma pielikuma izriet, ka tā ir piedalījusies 39 tehniskajās sanāksmēs un “ogļu putekļu vaska” sanāksmēs no kopumā 51 sanāksmes, kas notikušas tās piedalīšanās aizliegtajā vienošanās laikā, proti, no 1992. gada 3. septembra līdz 2005. gada 28. aprīlim.
Par Komisijas savākto pierādījumu pierādījuma spēku
56 Vispirms ir jāizvērtē pierādījumi saistībā ar tehniskajās sanāksmēs notikušo diskusiju, uz kurām Komisija pamatojas apstrīdētajā lēmumā, saturu. Šajos pierādījumos ietilpst tehniskajās sanāksmēs sagatavoti uzņēmumu paziņojumi un rakstveida piezīmes, kas vai nu sagatavoti konkrētās tehniskās sanāksmes laikā, vai nedaudz pēc tam, un kuros ir aprakstīts tajos notikušo diskusiju saturs.
57 Šajā ziņā prasītāja apstrīd pierādījumu interpretācijas principus, kurus Komisija piemērojusi apstrīdētajā lēmumā, kā arī apstrīd paziņojumu un dokumentāro pierādījumu pierādījuma spēku.
– Uzņēmumu paziņojumi
58 Ir jānorāda, ka saskaņā ar Sasol 2005. gada 12. maija paziņojumu tehniskajās sanāksmēs parasti notika koluzīva darbība, ciktāl tajās tika diskutēts par cenu paaugstināšanu vai pazemināšanu un notika apmaiņa ar informāciju par bruto cenām un plānošanu ražošanas jaudu jomā.
59 Saskaņā ar Repsol 2005. gada 19. maija paziņojumu diskusija par cenu līmeni, ko piemēro dalībnieki, notika tehniskajās sanāksmēs.
60 Shell paziņoja, ka visas tehniskās sanāksmes attiecās uz cenu noteikšanu. Saskaņā ar tās 2006. gada 14. jūnija paziņojumu vismaz kopš 1999. gada, kad tās pārstāvis, kas sniedzis liecību, sāka piedalīties tehniskajās sanāksmēs, parafīna vaska cenas nekad vairs nav tikušas noteiktas vienpusēji, bet par tām vienmēr ir notikusi vienošanās starp konkurentiem tehniskajās sanāksmēs.
61 Turklāt šie paši uzņēmumi šajos pašos paziņojumos ir arī apstiprinājuši, ka daudzās tehniskajās sanāksmēs dalībnieki bija vienojušies par minimālajām cenām vai par cenu paaugstināšanu, dažreiz pat par paaugstināšanas pasākumiem. Turklāt no šiem paziņojumiem izriet, ka Total ir pilnībā piedalījusies šajās pret konkurenci vērstajās darbībās.
62 Piedevām jānorāda, ka Komisija ir norādījusi uz attiecīgajiem paziņojumiem (skat. iepriekš 58.–61. punktu) apstrīdētā lēmuma preambulas 107. un 113. apsvērumā.
63 Prasītāja apgalvo, ka paziņojumiem, kas veikti 2002. gada paziņojuma par sadarbību ietvaros, ir ierobežots pierādījuma spēks galvenokārt tāpēc, ka tos neapstiprina nekādi citi pierādījumi. Proti, minētie paziņojumi pēc savas būtības esot subjektīvi un vērsti, “lai drīzāk vainotu citus, nevis sevi”. Turklāt Sasol un Repsol paziņojumi par pārkāpuma smagumu esot veikti “pēc Komisijas pamudinājuma” un lai tiktu apmierināti to lūgumi par sadarbību.
64 Ir jānorāda, ka šādus argumentus Savienības tiesa jau ir izvērtējusi un noraidījusi.
65 Saskaņā ar judikatūru neviena Savienības tiesību norma vai vispārējs princips neliedz Komisijai attiecībā uz uzņēmumu atsaukties uz citu par iesaistīšanos aizliegtajā vienošanās apsūdzēto uzņēmumu paziņojumiem. Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt rīcības, ar ko pārkāpts EKL 81. pants, būtu neizpildāms un nesavienojams ar tās uzdevumu pārraudzīt šo tiesību normu pienācīgu piemērošanu (iepriekš 41. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 192. punkts).
66 Īpaši liels pierādījuma spēks var turklāt tikt atzīts tādiem paziņojumiem, kas, pirmkārt, ir ticami, otrkārt, ir sniegti uzņēmuma vārdā, treškārt, nāk no personas, kurai ir profesionāls pienākums rīkoties šī uzņēmuma interesēs, ceturtkārt, ir pretēji paziņojuma sniedzēja interesēm, piektkārt, nāk no paziņojumā izklāstīto apstākļu aculiecinieka un, sestkārt, ir iesniegti rakstveidā, apzināti un pēc rūpīgas apdomāšanas (šajā ziņā skat. iepriekš 41. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 205.–210. punkts).
67 Turklāt kaut gan zināma neuzticēšanās prettiesiskas aizliegtas vienošanās galveno dalībnieku brīvprātīgi sniegtajiem materiāliem ir atbilstoša, ievērojot iespēju, ka šie dalībnieki centīsies mazināt sava un palielināt citu dalībnieku ieguldījuma nozīmi pārkāpuma izdarīšanā, tomēr tas, ka ir izteikts lūgums piemērot paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda vai tā samazinājumu, ne vienmēr rada mudinājumu sniegt sagrozītus pierādījumus par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku dalību. Proti, ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par šāda lūguma iesniedzēja godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un tādējādi apdraudēt tā iespēju saņemt visas 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 16. novembra spriedumu lietā T‑120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija, Krājums, II‑4441. lpp., 70. punkts).
68 It īpaši ir jāuzskata, ka, ja persona atzīst, ka ir izdarījusi pārkāpumu, un atzīst faktus, kuri pārsniedz tos, kuri tieši izsecināmi no attiecīgajiem dokumentiem, tad a priori, ja īpaši apstākļi neliecina par pretējo, ir atzīstams, ka persona ir apņēmusies teikt taisnību. Tādējādi paziņojumi, kas ir pret to sniedzēja interesēm, principā ir uzskatāmi par īpaši ticamiem pierādījumiem (iepriekš 41. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 41., 211. un 212. punkts; 2007. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02 Bolloré u.c./Komisija, Krājums, II‑947. lpp., 166. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑54/03 Lafarge/Komisija, Krājumā nav publicēts, 59. punkts).
69 Šajā lietā attiecīgie paziņojumi tika veikti, pamatojoties uz liecībām, kuras sniegušas personas, kas piedalījušās tehniskajās sanāksmēs, pēc rūpīgas apdomāšanas, un ar šiem paziņojumiem tiek inkriminēti uzņēmumi, kuru vārdā šie paziņojumi tika veikti. Turklāt paziņojumi lielā mērā ir saskanīgi ar pārkāpuma apraksta galvenajiem aspektiem, un tāpēc ir jo ticamāki. Tādējādi iepriekš 66. punktā minētās judikatūras izpratnē un pretēji prasītājas apgalvotajam šie paziņojumi ir īpaši ticami.
70 Prasītāja nemin arīdzan nevienu norādi vai pierādījumu savam apgalvojumam, saskaņā ar kuru Sasol un Repsol paziņojumi esot tikuši veikti pēc “Komisijas pamudinājuma”. Turklāt neviens pamudinājums pārspīlēt pārkāpuma smagumu neizriet no 2002. gada paziņojuma par sadarbību un tas arī nevar tikt konstatēts šajā lietā. Tieši pretēji, ir jāuzsver, ka Sasol, Repsol un ExxonMobil paziņojumi tika veikti pēc pārbaužu veikšanas, līdz ar ko šie uzņēmumi varēja šaubīties, ka ir maza iespēja, ka tie varēja būt pirmie, kuri iesnieguši informāciju, kas ļauj Komisijai paredzēt pārbaudes un konstatēt aizliegtās vienošanās pastāvēšanu (skat. 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punktu). Tādējādi, pēc to domām, pastāvēja liela iespēja, ka tie, lielākais, var saņemt maksimālo naudas soda summas samazinājumu 50 % apmērā (skat. 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punktu). Šajos apstākļos nepastāvēja nekāds ekonomisks iemesls, kas būtu varējis mudināt iepriekš minētos uzņēmumus atainot pārkāpumu kā smagāku, nekā tas bija īstenībā, jo palielinātais pārkāpuma smagums būtu izraisījis tiem uzlikto naudas sodu palielināšanos. Visbeidzot, ir jāatgādina, ka nepatiesu faktu atspoguļošana paziņojumos var izraisīt to, ka attiecīgajam uzņēmuma netiek piemērots 2002. gada paziņojums par sadarbību (skat. iepriekš 67. punktu).
71 Tādējādi prasītājas argumenti par iespējamo “pamudināšanu”, kas vērsta pret uzņēmumiem, kuri iesniedz pieteikumu par sadarbību, atainot pārkāpuma kā smagāku, nekā tas bija īstenībā, ir jānoraida.
72 Turklāt prasītāja norāda, ka Komisija nevarot pamatot savu secinājumu ar uzņēmuma paziņojumu, kura precizitāti ir apstrīdējuši vairāki apsūdzētie uzņēmumi un kurš nav pamatots ar citiem pierādījumiem.
73 Protams, saskaņā ar judikatūru tāda uzņēmuma, kas apsūdzēts par to, ka ir bijis aizliegtas vienošanās dalībnieks, paziņojumu, kura pareizību savukārt apstrīd vairāki pārējie iesaistītie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu šo uzņēmumu izdarītā pārkāpuma pierādījumu, ja to neapliecina arī citi pierādījumi, bet nepieciešamās apstiprināšanas apmērs var būt neliels attiecīgo paziņojumu ticamības dēļ (iepriekš 41. punktā minētais spriedums lietā JFE Engineering u.c./Komisija, 219. un 220. punkts).
74 Tomēr šajā lietā Komisija nav pamatojusies uz viena vienīga dalībnieka paziņojumu, kuru ir apstrīdējuši citi dalībnieki, bet uz paziņojumiem, kurus neatkarīgi pauduši vairāki uzņēmumi un kas sakrīt saistībā ar pārkāpuma apraksta galvenajiem aspektiem (skat. iepriekš 58.–61. punktu). Turklāt Komisija ir pamatojusies uz daudziem dokumentāriem pierādījumiem, kas papildina un apstiprina uzņēmumu paziņojumu saturu, no kuriem daļa tiks izvērtēta 76. un nākamajos punktos.
75 Tādējādi attiecīgie paziņojumi ietilpst pierādījumu kopumā, kas pierāda nolīgumus un saskaņotās darbības saistībā ar parafīna vaska cenu noteikšanu, kura tika veikta tehniskajās sanāksmēs, kurās piedalījās prasītāja. Līdz ar to tās argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēts to pierādījuma spēks, ir jānoraida.
– Dokumentārie pierādījumi
76 Jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā ir norādes uz lielu skaitu tālaika dokumentāro pierādījumu, kas pārbaužu laikā atrasti attiecīgo uzņēmumu telpās. Šie dokumentārie pierādījumi galvenokārt sastāv no MOL rakstveida piezīmēm un no Sasol “Blauer Salon” sanāksmju protokoliem.
77 Prasītāja apstrīd šo dokumentāro pierādījumu pierādījuma spēku. Tā norāda, ka, tā kā rakstveida piezīmes tika pierakstītas tehniskajās sanāksmēs, kā to veica MOL, tās nav izsmeļošas un tajās ir zīmes vai simboli, kuru nozīme ir zināma tikai tās autoram. Saistībā ar Sasol “Blauer Salon” sanāksmju protokoliem – to pierādījuma spēks esot ierobežots, ciktāl tie nav tikuši sagatavoti tehniskajās sanāksmēs, ne tos ir sagatavojusi persona, kas tajās piedalījusies. Turklāt noteikta informācija, kas iekļauta šajos protokolos, izrietēja no pasākumiem, kas notika ārpus tehniskajām sanāksmēm. Komisijas arguments, saskaņā ar kuru šie protokoli ir sagatavoti in tempore non suspecto, nevar tikt akceptēts, vēl jo vairāk tāpēc, ka tie reti ir skaidri.
78 Ir jānoraida, ka Vispārējā tiesa un Tiesa jau ir izvērtējušas un noraidījušas šādus argumentus.
79 Tādējādi, kā izriet no iepriekš 47. punktā minētās judikatūras, tā kā aizliegums piedalīties pret konkurenci vērstās darbībās un nolīgumos, kā arī sankcijas, kas pārkāpējiem var rasties, ir visiem labi zināmi, ir pierasts, ka darbības, ko ietver šīs saskaņotās darbības un nolīgumi, notiek slēptā veidā, ka sanāksmes notiek slepeni, un ka ar to saistītā dokumentācija tiek samazināta līdz minimumam. Pat ja Komisija atklāj pierādījumus, kas tiešā veidā apliecina prettiesisku saziņu starp tirgus dalībniekiem, tādus kā sanāksmes protokoli, tie parasti ir tikai fragmentāri un izkaisīti, kā rezultātā bieži noteiktas detaļas jārekonstruē, izmantojot dedukciju.
80 Turklāt saskaņā ar judikatūru, izvērtējot dokumentāro pierādījumu pierādījuma spēku, liela nozīme ir jāpiešķir it īpaši tam, ka dokuments ir ticis sagatavots tiešā saistībā ar faktiem (Vispārējās tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T‑157/94 Ensidesa/Komisija, Recueil, II‑707. lpp., 312. punkts, un 2003. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑5/00 un T‑6/00 Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie/Komisija, Recueil, II‑5761. lpp., 181. punkts) vai ka šo dokumentu ir sagatavojis šo faktu tiešais liecinieks (iepriekš 41. punktā minētais spriedums lietā JFE Engineering u.c./Komisija, 207. punkts).
81 Tas, ka dokumentam nav datuma vai paraksta, vai tas, kas dokuments ir slikti uzrakstīts, neatņem tam visu pierādījuma spēku, it īpaši ja tā iespējamo izcelsmi, tā iespējamo datumu un saturu var noteikt ar pietiekamu pārliecību (Vispārējās tiesas 2006. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑217/03 un T‑245/03 FNCBV/Komisija, Krājums, II‑4987. lpp., 124. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējas tiesas 1992. gada 10. marta spriedumu lietā T‑11/89 Shell/Komisija, Recueil, II‑757. lpp., 86. punkts).
82 Taču šajā lietā, kā to Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 215. apsvērumā, MOL piezīmes sanāksmju laikā sagatavoja persona, kas tajās piedalījās, un to saturs ir strukturēts un relatīvi detalizēts. Līdz ar to šo piezīmju pierādījuma spēks ir ļoti liels. Saistībā ar Sasol “Blauer Salon” sanāksmju protokoliem – runa ir par dokumentiem, kuri datējami ar faktu notikšanas laiku un kas sagatavoti in tempore non suspecto, t.i., neilgi pēc katras tehniskās sanāksmes. Pat ja persona, kas tos sagatavojusi, nav piedalījusies tehniskajās sanāksmēs, tā ir izmantojusi informāciju, kas iegūta no dalībnieka. Līdz ar to šo protokolu pierādījuma spēks arī ir liels.
83 Līdz ar to ir jānoraida prasītājas argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēts dokumentāro pierādījumu, kuri ir izklāstīti apstrīdētajā lēmumā, pierādījuma spēks.
Par prasītājas argumentu, kas attiecas uz konkrētām tehniskajām sanāksmēm, detalizētu izvērtēšanu
84 Prasītāja apgalvo, ka saistībā ar 36 tehniskajām sanāksmēm no 52 Komisija neapgalvo, ka dalībnieki ir nonākuši pie nolīguma par cenām. Pirmkārt, saistībā ar četrām tehniskajām sanāksmēm Komisija apstrīdētajā lēmumā esot atzinusi, ka tā nav pārliecināta, vai šīs sanāksmes ir notikušas, vai ka šo sanāksmju saturs nevar tikt noteikts. Otrkārt, saistībā ar 12 tehniskajām sanāksmēm Komisija apstrīdētajā lēmumā esot atzinusi, ka tai nav citu norāžu par to saturu kā vien noteiktu dalībnieku paziņojumi, saskaņā ar kuriem šīm sanāksmēm esot bijis pret konkurenci vērsts mērķis, taču attiecīgās rīcības būtībai netiekot precizētai. Treškārt, saistībā ar sešām citām tehniskajām sanāksmēm Komisija neesot apstrīdētajā lēmumā norādījusi, ka tās attiecās uz diskusijām par cenām. Ceturtkārt, saistībā ar 14 citām tehniskajām sanāksmēm Komisija apstrīdētajā lēmumā esot atzinusi, ka, lai gan apmaiņa ar informāciju notika, nekāds nolīgums par paaugstināšanu, ne a fortiori par kopējo paaugstināšanas līmeni netika noslēgts, vai ka katrā ziņā tā nebija droša par to, kāds bija šīs apmaiņas rezultāts.
85 Turklāt prasītāja apgalvo, ka tikai saistībā ar 16 tehniskajām sanāksmēm Komisija konstatēja, ka dalībnieki bija noslēguši nolīgumu par cenām. Prasītāja izklāsta detalizētu argumentāciju par iespējami kļūdaino pierādījumu vērtējumu saistībā ar katru no šīm tehniskajām sanāksmēm.
86 Pirmkārt, saistībā ar 1992. gada 3. un 4. septembra tehnisko sanāksmi Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 126. apsvērumā ir pamatojusies uz Sasol “Blauer Salon” sanāksmes protokolu, kurā ir norāde “līdz 22/11 cena ‘0’”. Komisija no tā secina, ka šajā sanāksmē tika nolemts negrozīt cenas.
87 Prasītāja norāda, ka Sasol protokols attiecoties uz iekšējo saziņu starp diviem Sasol darbiniekiem, kuras ietvaros K. dod instrukcijas O. negrozīt cenas, līdz ar ko šis protokols nepierādot nolīguma, kas noslēgts tehniskajā sanāksmē, pastāvēšanu.
88 Jākonstatē, ka paziņojumā, kas veikts administratīvajā procesā, Sasol šo norādi ir sapratusi kā norunu negrozīt cenas. Turklāt no daudziem Sasol “Blauer Salon” sanāksmju protokoliem un pašas paziņojumiem izriet, ka ar šiem protokoliem K., kas pārstāvēja Sasol tehniskajās sanāksmēs, informēja O. par šajās sanāksmēs notikušo diskusiju saturu. Turklāt ciparu “0” dalībnieki bieži vien izmantoja, lai apzīmētu cenu saglabāšanu. Līdz ar to, pat ja, stingri ņemot, attiecīgais protokols ir iekšēja saziņa starp K. un O., tomēr tas liecina par nolīgumu negrozīt cenas, kurš noslēgts attiecīgajā tehniskajā sanāksmē. Tādējādi prasītājas šajā sakarā izvirzītie argumenti ir jānoraida.
89 Turklāt prasītāja nevar pamatoti iebilst Komisijai, ka šajā sanāksmēs nenotika vienošanās par cenu paaugstināšanu. Proti, nolīgums par cenu saglabāšanu arī ir nolīgums par cenu noteikšanu, jo pastāv dalībnieku gribu sakrišana saistībā ar kopīgi noteikto cenu līmeņa piemērošanu.
90 Līdz ar to Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 240. apsvērumā pamatoti ir balstījusies uz attiecīgo tehnisko sanāksmi, lai secinātu, ka “attiecīgie uzņēmumi noteica minimālās cenas”.
91 Otrkārt, saistībā ar 1992. gada 23. un 24. novembra sanāksmi Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 128. apsvērumā norāda uz MOL piezīmi, kurā minēts “pirmais trimestris – saglabāt cenas – apmaiņa ar informāciju, ja nepieciešams – minimālā cena”. Komisija no tā secina, ka tas liecina par nolīguma par cenu saglabāšanu pastāvēšanu.
92 Prasītāja uzskata, ka MOL piezīmē ietvertajai frāzei “nav jēgas”, ciktāl tā nevarot tikt saistīta ar konkrētu cenu. Turklāt MOL neesot apstiprinājusi šo interpretāciju, un cita interpretācija, kurā priekšroka tiek dota vienkāršai apmaiņai ar informāciju, esot tikpat ticama.
93 Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītājas sniegtais izskaidrojums nav ticams. Proti, pirms šīs frāzes nav norādīts neviena uzņēmuma nosaukums, līdz ar ko nav iespējams secināt, ka runa ir par vienpusēju paziņojumu. Ņemot pretēju piemēru, Sasol piezīme saistībā ar “Blauer Salon” 1996. gada 17. un 18. septembra sanāksmi ietvēra frāzi “MOL, HU DEM 110,- flü.ffr ab 1/10.96”. Komisija no tā secināja, ka tas “norāda, ka personas, kas pārstāv uzņēmumu šajā sanāksmē, [bija] apspriedušas savus nākotnes nodomus cenu politikas jomā un tos [bija] atklājušas (apstrīdētā lēmuma preambulas 141. apsvērums).
94 Tādējādi Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 240. apsvērumā pamatoti ir balstījusies uz šo tehnisko sanāksmi, lai secinātu, ka “attiecīgie uzņēmumi noteica minimālos tarifus” (skat. iepriekš 89. punktu).
95 Treškārt, saistībā ar 1995. gada 7. un 9. septembra sanāksmi (apstrīdētā lēmuma preambulas 137. apsvērums) prasītāja apgalvo, ka dalībnieki ir vienīgi apmainījušies ar informāciju par savām cenām.
96 Šai interpretācijai pretrunā ir Sasol “Blauer Salon” sanāksmes protokols, kā to Sasol ir interpretējusi administratīvā procesa ietvaros, un MOL piezīme saistībā ar šo sanāksmi.
97 Proti, MOL piezīmē ir šādi elementi:
“11. Schümann DEM 970,- min. cena.
[..]
13. Kopējā DEM 920,- paaugstināt no 950 DM.- 970 DM,- paredzēts pirms gada beigām.
[..]
15. mēs paaugstinām līdz 900.”
98 Sasol “Blauer Salon” sanāksmes protokolā ir norādīts “Preise hoch per 1/1.95”. Turklāt atbilstoši Sasol 2006. gada 16. decembra atbildei uz Komisijas informācijas pieprasījumu datums ir norādīts kļūdaini, līdz ar ko cenu paaugstināšanu bija paredzēts veikt no 1996. gada 1. janvāra. Saskaņā ar šo atbildi tas atspoguļo 1995. gada 7. un 8. septembra sanāksmju rezultātu.
99 Līdz ar to Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru dalībnieki šajā sanāksmē “apmainījās ar informāciju par savu cenu politiku nākotnē un apsprieda un noteica cenu paaugstināšanu, kā arī minimālās cenas”, ir balstīts uz īpaši saskanīgu pierādījumu kopumu. Sasol paziņojums kliedē visas neskaidrības jautājumā par gribu sakrišanu attiecībā uz cenu paaugstināšanu. Atsevišķam faktam, ka paaugstināšanas līmenis un minimālo cenu līmenis atšķīrās atkarībā no uzņēmuma, nav ietekmes uz to, ka šī sanāksme tiek kvalificētā kā tāda, kurā tika noslēgts nolīgums par cenu noteikšanu, jo frāze “cenu noteikšana” nenozīmē, ka visi dalībnieki piemēro vienu cenu.
100 Ceturtkārt, saistībā ar 1996. gada 22. un 23. februāra sanāksmi Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 139. apsvērumā ir pamatojusies uz MOL piezīmi, kurā ir ietvertas šādas norādes: “Parafīns – jebkura kvalitāte – viena un tāda pati cena DEM 108; Mazs/liels klients – tāda pati cena DEM 108; iemērkšanas vasks DEM 1200–1250.” Saskaņā ar šo apsvērumu tas liecina, ka uzņēmumi dalībnieki ir vienojušies par parafīna vaska cenām.
101 Prasītāja uzskata, ka šīs piezīmes lasījums kopumā neļauj izdarīt šādu secinājumu. Proti, informācija esot pasniegta MOL piezīmju ierastajā stilā, proti, “apkārt galdam”, kurā ir izklāstīta visa dalībnieku atklātā informācija un informācija, ar kuru notikusi apmaiņa.
102 Tomēr ir jānorāda, ka Sasol un Repsol viena no otras neatkarīgi ir apstiprinājušas 1996. gada 22. un 23. februāra tehniskās sanāksmes pret konkurenci vērsto raksturu. Turklāt minētajā MOL piezīmē ir ietverta arī frāze “no DEM 1.8. 80/t paaugstināt visur”, t.i., cenu paaugstināšanas datums un līmenis.
103 Tādējādi Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 240. apsvērumā ir pareizi konstatējusi, ka šajā tehniskajā sanāksmē attiecīgie uzņēmumi ir noteikuši minimālās cenas un vienojušies par cenu paaugstināšanu.
104 Piektkārt, saistībā ar 1996. gada 14. un 15. maiju (apstrīdētā lēmuma preambulas 140. apsvērums) Sasol “Blauer Salon” sanāksmes protokolā ir norādīts:
“Atskaites punkts bija 1996. gada 2. semestra cenu paaugstināšana
– D + F: līdz 1.8.96 svece – FRP min 115,- nto nto flü ffr
Tējas sveces 115 %
Bēru sveces 115 %
cietās + 5 % pašreizējai cenai
maisījums FRP min 105,- nto, nto flü ffr.”
105 Uz šī pamata Komisija secināja, ka “iesaistītie Vācijas un Francijas uzņēmumi vienojās par cenu paaugstināšanu diskusiju laikā 1996. gada otrajā daļā, plānojot paaugstināt parafīna vaska svecēm cenu 1996. gada 1. augustā”.
106 Prasītāja apgalvo, ka nav bijis nolīguma par cenām un ka katrā ziņā tā nebija piedalījusies šajā sanāksmē.
107 Ar šiem argumentiem nevar atspēkot Komisijas analīzi. Proti, Sasol 2006. gada 16. decembra atbilde uz Komisijas informācijas pieprasījumu nepārprotami atklāj, ka šajā sanāksmē tika noslēgts nolīgums par cenām.
108 Tas, ka prasītāja nav piedalījusies šajā sanāksmē, nevar liegt Komisijai kopumā secināt, ka tā ir piedalījusies cenu noteikšanas nolīgumos, un šajā ziņā ņemt vērā pierādījumus saistībā ar šo sanāksmi. Uzņēmumu var saukt pie atbildības par visu aizliegto vienošanos arī tad, ja tas tieši ir piedalījies tikai vienā vai dažos to veidojošos elementos, ja, pirmkārt, tas zināja vai tam noteikti bija jāzina, ka vienošanās, kuras dalībnieks tas ir, sevišķi vairāku gadu gaitā piedaloties regulāri organizētās sanāksmēs, ir daļa no kopējiem pasākumiem, kas paredzēti, lai kropļotu parastos konkurences spēles noteikumus, un, otrkārt, šie pasākumi ietver visus aizliegto vienošanos veidojošos elementus (skat. iepriekš 41. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 370. punkts un tajā minētā judikatūra).
109 Taču atbilstoši Sasol 2006. gada 16. decembra atbildei uz Komisijas informācijas pieprasījumu Sasol uzzināja, pateicoties telefona zvaniem pēc sanāksmes, ka Total bija faktiski paaugstinājusi savas cenas līdz 115 Vācijas markām (DEM) par 100 kg, taču arī bija piešķīrusi bonusus par noteiktām preču apakškategorijām. Līdz ar to prasītāja ne tikai bija informēta par attiecīgajā sanāksmē noslēgto nolīgumu, bet arī bija daļēji piemērojusi tajā sasniegto rezultātu. Ņemot vērā, ka šis paziņojuma elements, kas, protams, attiecas uz prasītājas rīcību, neesot varējis izraisīt nekādu Sasol atbildības samazināšanu, ka Sasol būtu varējusi zaudēt gūto labumu no sadarbības, ja tā būtu iesniegusi Komisijai nepareizu informāciju, un ka katrā ziņā Sasol ir uzsvērusi, ka prasītājas pievienošanās nolīgumam bija vienīgi daļēja, nav nekāda iemesla apšaubīt šī paziņojuma ticamību.
110 Sestkārt, ir jāizvērtē prasītājas argumenti saistībā ar 1997. gada 30. un 31. oktobra (apstrīdētā lēmuma preambulas 145. apsvērums) un 1998. gada 5. un 6. maija sanāksmēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 147. apsvērums).
111 Ir jānorāda, ka “Blauer Salon” sanāksmes protokolā saistībā ar pirmo sanāksmi ir norādīts šādi:
. | “Datums | Paaugstināšana | Min. cena |
√ SCHS, D | . | . | . |
√ Dea, D | . | . | . |
√ SRS-Tuda, D | . | . | . |
√ MOL, HU | 1.1. | . | . |
√ Total, F | 1.1. | DEM 10,- | DEM 120 |
Mobil-Bp, F | . | . | . |
√ Repsol, E | . | . | . |
√ Agip, I | 1.1. | DEM 10” | . |
112 Sasol ir paziņojusi, ka no šī protokola izriet, ka visi dalībnieki uzņēmās paaugstināt cenas no DEM 10 līdz 12 par 100 kg, ka Total un Agip vēlējās paaugstināt cenas par DEM 10 un ka tad minimālajai cenai bija jābūt DEM 120 par 100 kg vismaz Total gadījumā.
113 Paaugstināšanu līmeņus un datumus pilnībā apstiprina divas piezīmes, kas saistītas ar šo sanāksmi un kas atrastas MOL telpās.
114 Prasītāja vienīgi apgalvo, ka pastāv cits izskaidrojums piezīmēm, kas atrastas pie MOL; saskaņā ar šo izskaidrojumu dažādu veidu parafīna vaska cenas viens no dalībniekiem nolasījis skaļā balsī. Tomēr šim iespējamajam izskaidrojumam ir acīmredzami pretrunā Sasol protokols, kā to tā ir interpretējusi un attiecībā pret kuru prasītāja nav iesniegusi nevienu argumentu.
115 Turklāt prasītājas arguments, saskaņā ar kuru dažādie paredzētie paaugstināšanu datumi liecina, ka dalībnieki nav noslēguši nekādu nolīgumu, nekādā veidā nav pamatots. Dažādie paredzētie paaugstināšanu datumi var norādīt, ka dalībnieki ir ņēmuši vērā dažādu pārstāvēto uzņēmumu individuālo komerciālo situāciju. Turklāt, lai varētu uzturēt ilūziju klientiem, ka parafīna vaska tirgū vēl joprojām valda piedāvājuma un pieprasījuma noteikumi, varēja būt saprātīgi, ka uzņēmumi dalībnieki piemēro jaunās cenas dažādos datumos, tādējādi izliekoties, ka paaugstināšanu tie ir veikuši neatkarīgu komerciālu lēmumu rezultātā. Šādu dažādo datumu un dažādu paaugstināšanas līmeņu piemērošanu skaidrojumu ir sniegusi Shell saistībā ar periodu kopš 2004. gada sākuma.
116 Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru minimālā cena DEM 1200 par tonnu tika noteikta vismaz dažiem dalībniekiem 1997. gada 30. un 31. oktobra sanāksmē, papildus apstiprina MOL piezīme saistībā ar 1998. gada 5. un 6. maija sanāksmi, kurā ir minēta frāze “Repsol – min. cena DEM 1180 (nespēj pārdot par 1200)”. Šīs frāzes vissaskanīgākais izskaidrojums ir, ka Repsol nevarēja piemērot cenu, par kuru vienojās iepriekšējā sanāksmē, un ir norādījusi minimālo cenu, kura tai šķita iespējams piemērot.
117 Tādēļ Komisija pietiekami juridiski ir pierādījusi, ka 1997. gada 30. un 31. oktobra sanāksmē dalībnieki noteica parafīna vaska cenas.
118 Septītkārt, saistībā ar 1998. gada 3. un 4. novembra tehnisko sanāksmi apstrīdētā lēmuma preambulas 149. apsvērumā Komisija ir pamatojusies uz MOL piezīmi un Sasol “Blauer Salon” sanāksmes protokolu.
119 Sasol “Blauer Salon” sanāksmes protokolā ir šādas norādes:
“Piedāvājums 1/1 99 + DEM 6?,- saistībā ar visām [cenām] zem DEM 120,-
= tiks sagatavots cirkulārs ar pamatojumu “situācija saistībā ar izejmateriāliem” (= apjomu pieejamība) ar mērķi
– lai cenas, kas ir zem DEM 120, tiktu paaugstinātas,
– cenas nepazeminātos,
– sveču ražotāji saņemtu “dokumentus” saistībā ar to pārrunām ar [bez šaubām, domājams, veikalu] tīkliem.”
120 MOL piezīmē ir šāda frāze: “60 DEM/t – paaugstināt no 1999. gada 1. janvāra.”
121 No šīm norādēm Komisija apstrīdētajā lēmumā secina, ka dalībnieki ir diskutējuši par situāciju, kas radās pēc to nolīguma, kurš noslēgts 1997. gada 30. un 31. oktobra tehniskajā sanāksmē un ar kuru tiek noteikts mērķis paaugstināt parafīna vaska cenas virs DEM 120 par 100 kg, kas vēl nav sasniegts. Pēc tam 1998. gada 3. un 4. novembrī dalībnieki vienojās par cenu paaugstināšanu par DEM 6 visiem klientiem, kas pērk parafīna vasku par cenu, kura zemāka par DEM 120; šo paaugstināšanu tika paredzēts veikt 1999. gada 1. janvārī. Tāpat saskaņā ar apstrīdēto lēmumu klientiem kā attaisnojumu šādai paaugstināšanai bija jānorāda izejmateriālu nepietiekamība. Turklāt sabiedrības pārstāvošās personas vienojās, ka cenas nekādā ziņā nedrīkst pazemināt.
122 Prasītāja apgalvo, ka MOL piezīmē ietvertā frāze attiecas uz S. (Shell) sniegto norādi, ciktāl tā ir zem vārda “S.”. Sasol “Blauer Salon” sanāksmes protokolā ietvertā frāze, saskaņā ar kuru “tiks sagatavots cirkulārs [..] ar mērķi, lai [..] nepazeminātos cenas”, norādot uz Sasol iekšējo cirkulāru un nevarot tikt uztverts kā nolīgums, kas noslēgts tehniskajā sanāksmē; tas varot tikt uztverts vienīgi kā mērķis, ko Sasol esot sev noteikusi.
123 Šajā ziņā jānorāda, ka prasītājas sniegtais skaidrojums nav ticams un nav balstīts uz dokumentāro pierādījumu saskanīgu interpretāciju. Proti, prasītāja nekādā veidā neizskaidro iemeslu, kādēļ Sasol esot nolēmumu sagatavot cirkulāru, kas adresēts tās klientiem un ar kuru tiek paziņota cenu paaugstināšana par DEM 6 par 100 kg pēc cita dalībnieka, Shell, vienpusēja paziņojuma, ja starp dalībniekiem nav bijis nolīguma par cenu paaugstināšanu. Turklāt Komisijas sniegtā interpretācija norāda uz saikni ar diskusijām, kas notikušas tehniskajā sanāksmē 1997. gada 30. un 31. oktobrī, atšķirībā no prasītājas sniegtās interpretācijas.
124 Tādēļ Komisija varēja pamatoti no pierādījumiem, kas saistīti ar 1998. gada 3. un 4. novembra sanāksmi, izsecināt, ka dalībnieki tajā bija vienojušies par cenu paaugstināšanu.
125 Astotkārt, ir jāizvērtē prasītājas argumenti saistībā ar 1999. gada 27. un 28. oktobri.
126 Šajā ziņā Komisijas rīcībā ir Sasol “Blauer Salon” sanāksmes protokols, kurā ir šādas frāzes:
. | “Paaugstinājums |
Piedalās: Total | par 15/1.2000 + Ffr 2300 = DEM 6,85 |
Piedalās: Repsol | . |
Piedalās: SRS-Tuda | par 10/1.2000 |
Piedalās: Dea | par 17/1.2000 saskaņā ar [B. de Dea] + DEM 8,50 |
Piedalās: SCHS | par 15/1.2000 |
Mobil-Bp, F | . |
Nepiedalās: MOL | par 1/2.2000 (alt DEM 110.- flü ffr) + DEM 6, - saskaņā ar T. T. 10/1 |
Nepiedalās: Mobil | . |
[Nepiedalās] Esso, F | par 1/2.2000 + 40 $,- (saskaņā ar MA 19/1) |
Kuwait, NL par? + DEM 8,- (saskaņā ar Buchh [Buchhaltung (grāmatvedības departaments)]) 24/1 | |
Kopumā attiecībā uz visām rūpniecības nozarēm | |
– Šķidrs | + DEM 7–9,- % kg (nekādā gadījumā mazāk par DEM 6) |
– Ciets | + DEM 11,- % kg » |
127 Ņemot vērā Sasol skaidrojumus (apstrīdētā lēmuma preambulas 156. apsvērums), Komisija šo piezīmi ir interpretējusi šādi:
“Šī piezīme norāda, ka Total, Repsol, H&R/Tudapetrol (“SRSTuda”), Dea un Sasol ir apņēmušās paaugstināt cenas 2000. gada janvārī. Total bija jāpaaugstina cenas 2000. gada 15. janvārī par FRF 2300, H&R/Tudapetrol 2000. gada 10. janvārī, Dea 2000. gada 17. janvārī par DEM 8,50 un Sasol 2000. gada 15. janvārī. Saistībā ar sabiedrībām, kas nebija sanāksmē – saistībā ar MOL ir norādīts DEM 6 paaugstinājums 2000. gada 1. janvārī. Esso bija jāveic paaugstinājums 2000. gada 1. februārī par USD 40 un Kuveitai par DEM 8 nezināmā datumā. Šos pēdējos trīs elementus Sasol ieguva pēc tehniskās sanāksmes divpusēju kontaktu ietvaros un, pēc Sasol teiktā, tie pievienoti dokumentam 1999. gada 7. decembrī. Par to liecina rindkopas “saskaņā ar” kopā ar nosaukumu un datumu. Sasol piezvanīja šo sabiedrību pārstāvjiem norādītajā datumā un saņēma informāciju par cenu paaugstināšanu.”
128 Prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka runas nebija par informācijas apmaiņu. Šo apgalvojumu acīmredzami atspēko Sasol 2006. gada 16. decembra paziņojums, ka Total, Repsol, “SRSTuda (Hansen & Rosenthal)” piedalījās un uzņēmās īstenot cenu paaugstināšanu 2000. gada janvārī.
129 Ar to, ka dati, kas atrodas blakus uzņēmumu nosaukumiem, variējas, nevar atbalstīt prasītājas apgalvojumu to iemeslu dēļ, kas jau izklāstīti iepriekš 115. punktā.
130 Tāpat visticamākais skaidrojums tam, ka uzņēmumu, kas piedalījušies sapulcē, nosaukumam blakus nav norādīti skaitļi, ir tāds, ka cenu paaugstināšanas līmenis visiem šiem uzņēmumiem bija viens un tas pats, proti, DEM 6,85.
131 Tādēļ Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi nolīguma par cenu noteikšanu pastāvēšanu attiecīgajā sanāksmē.
132 Devītkārt, ir jāizvērtē prasītājas argumenti saistībā ar 2001. gada 26. un 27. jūnija sanāksmi (apstrīdētā lēmuma preambulas 163. apsvērums).
133 Šajā ziņā Sasol “Blauer Salon” sanāksmes protokolā ir šādas frāzes:
“Jūlijā: atcelt speciālo klientu cenas cik vien ātri iespējams
[..]
Augusta beigās: atcelt visas cenas līdz 30/9.01
līdz 1/10.01 + 7 €,-.”
134 Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu šīs norādes liecina, ka uzņēmumus pārstāvošās personas 2001. gada 1. oktobrī ir vienojušās par parafīna cenu paaugstināšanu par EUR 7, kam seko visu iepriekšējo cenu shēmu atcelšana līdz 30. septembrim.
135 Prasītāja apgalvo, ka Sasol 2006. gada 16. decembra paziņojums nav šīs interpretācijas atbalsts un liecina vienīgi par diskusiju par cenām.
136 Minētais paziņojums tomēr nav šī apgalvojuma atspēkojums. Saskaņā ar šo paziņojumu Sasol O. pierakstīja 2001. gada 26. un 27. jūnija tehniskās sanāksmes rezultātus, un nodoms paaugstināt cenas atspoguļoja šajā sanāksmē izdarītos secinājums.
137 Tā kā paziņojumā ir minēti secinājumi, kas izdarīti sanāksmē saistībā ar cenu paaugstināšanu, ir jāuzskata, ka minētais paziņojums liecina par nolīgumu par cenu noteikšanu, kurš noslēgts šajā sanāksmē.
138 Desmitkārt, prasītāja kritizē apstrīdētā lēmuma preambulas 174. apsvērumā ietverto pierādījumu, kas saistīti ar 2004. gada 11. un 12. maija sanāksmi, vērtējumu.
139 Šajā ziņā Total France telpās atrastajā ar roku rakstītajā piezīmē ir ietvertas šādas norādes:
“-> Sasol 40 €/50 $. – jūlija beigas.
-> Mer: 38–28.
-> 1. jūlijs
+ FRP: 70 -> 6000 €/T
+ Tējas svece: 50 -> 500 €/T
+ Mikrovasks: 25 -> 50 €/
[..]
-> 40 €/T ogļu putekļu vasks.”
140 Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu no ar roku rakstītās piezīmes, kas atrasta Total France telpās, vispārējā konteksta izriet, ka pirms norādītās cenas esošā bultiņa liecina par norunātu stratēģiju nākotnei, līdz ar ko dalībnieki bija vienojušies par cenu paaugstināšanu.
141 Prasītāja uzskata, ka Komisijas veiktā interpretācija saistībā ar piezīmi, kas rakstīta ar roku un kas atrasta Total France telpās, nevar tikt akceptēta, jo pastāv pretrunas paziņojumos saistībā ar šo tehnisko sanāksmi. Proti, Shell ir paziņojusi, ka notika vienošanās par cenu paaugstināšanu, taču Sasol minēja, ka tika diskutēts par cenu paaugstināšanu. Tādēļ, ņemot vērā pie Total France atrasto ar roku rakstīto piezīmi, varot tikt konstatēta vienīgi informācijas apmaiņa.
142 Jākonstatē, ka Shell 2006. gada 14. jūnija paziņojumā nepavisam nav sniegusi neviennozīmīgus apgalvojumus, jo tā apstiprina, ka šajā tehniskajā sanāksmē tika noslēgta vienošanās par cenu paaugstināšanu, kurai bija jāstājas spēkā 2004. gada 1. jūlijā.
143 Prasītāja nevar pamatoti balstīties uz Sasol 2005. gada 12. augusta paziņojumu, lai noliegtu, ka šajā sanāksmē tika noslēgts nolīgums. Tas, ka Sasol atzīst, ka šajā sanāksmē notika diskusijas par cenu līmeni, nekādā ziņā neizslēdz to, ka uz šo diskusiju pamata dalībnieki noslēdza nolīgumu. Turklāt šajā paziņojumā Sasol ir arī apstiprinājusi, ka tā nosūtīja “ķēdes vēstuli”, ar kuru tika paziņota cenas paaugstināšana no pieciem līdz septiņiem EUR par 100 kg 2004. gada 14. jūnijā, un ka tā bija saņēmusi H&R vēstuli, ar kuru tika paziņota tās cenu paaugstināšana no EUR 5,20 līdz 6,80 par 100 kg.
144 Līdz ar to no šī paziņojuma izriet, ka Sasol paredzēja paaugstināt savas cenas tādā pašā apmērā kā tas, kas norādīts pie Total France atrastajā ar roku rakstītajā piezīmē, un ka pēc tam H&R arī nosūtīja vēstuli par cenu paaugstināšanu, norādot paaugstināšanas līmeni, kas it ļoti līdzīgs Sasol cenu paaugstināšanas līmenim.
145 Tādēļ Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pareizi konstatējusi, ka šajā tehniskajā sanāksmē dalībnieki bija vienojušies par parafīna vaska cenu paaugstināšanu.
146 Ņemot vērā iepriekš minēto un bez vajadzības izvērtēt pierādījumus saistībā ar visām tehniskajām sanāksmēm, kurā piedalījusies prasītāja, Vispārējā tiesa secina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā juridiski pietiekami ir pierādījusi, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki noslēdza nolīgumus par parafīna vaska cenu noteikšanu tehniskajās sanāksmēs 1992. gada 3. un 4. septembrī (apstrīdētā lēmuma preambulas 126. apsvērums), 1992. gada 23. un 24. novembrī (128. apsvērums), 1995. gada 7. un 8. septembrī (137. apsvērums), 1996. gada 22. un 23. februārī (139. apsvērums), 1996. gada 14. un 15. maijā (140. apsvērums), 1997. gada 30. un 31. oktobrī (145. apsvērums), 1998. gada 3. un 4. novembrī (149. apsvērums), 1999. gada 27. un 28. oktobrī (156. apsvērums), 2001. gada 26. un 27. jūnijā (163. apsvērums) un 2004. gada 11. un 12. maijā (174. apsvērums).
Par visaptverošo vērtējumu
147 Pirmkārt, ir jānorāda, ka Shell, Sasol un Repsol ir atzinušas, ka tehniskajās sanāksmēs notika diskusijas par parafīna vaska cenām ar vispārēju mērķi vienoties par to līmeni. Saskaņā ar iepriekš 32. punktā minēto judikatūru šāda kopīga mērķa esamība jau pati par sevi ir nolīgums EKL 81. panta 1. punkta nozīmē, jo pastāvēja gribu sakrišana par pašu konkurences ierobežošanas principu. Turklāt paši uzņēmumi arī atzina, ka vairākās tehniskajās sanāksmēs dalībnieki patiešām vienojās par minimālajām cenām vai par cenu paaugstināšanu, dažreiz pat par paaugstināšanas līdzekļiem. Jāuzsver, ka savos paziņojums uzņēmumi arī norāda uz Total piedalīšanos tehniskajās sanāksmēs un norāda prasītājas darbinieka vārdu, kas to bija pārstāvējis šajās sanāksmēs.
148 Otrkārt, ir jākonstatē, ka attiecīgos paziņojumus apstiprina daudzas ar roku rakstītas piezīmes, kuras sagatavotas laikā, kad notikušas tehniskās sanāksmes, un kuras Komisija atradusi pārbaužu laikā un pie kurām prasītājai bija piekļuve administratīvā procesa laikā un kuras daļēji tostarp ir citētas apstrīdētā lēmuma preambulas 126., 128., 137., 139., 140., 145., 149., 156., 163. un 174. apsvērumā.
149 Treškārt, ir jāatgādina, ka prasītāja piedalījās 39 pret konkurenci vērstās sanāksmēs no kopumā 51 sanāksmes laikā, kad tā piedalījās aizliegtajā vienošanās, t.i., starplaikā no 1992. gada 3. septembra līdz 2005. gada 28. aprīlim.
150 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina (skat. iepriekš 146. punktu), ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir konstatējusi, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki noslēdza nolīgumus par parafīna vaska cenu noteikšanu tehniskajās sanāksmēs 1992. gada 3. un 4. septembrī (apstrīdētā lēmuma preambulas 126. apsvērums), 1992. gada 23. un 24. novembrī (128. apsvērums), 1995. gada 7. un 8. septembrī (137. apsvērums), 1996. gada 22. un 23. februārī (139. apsvērums), 1996. gada 14. un 15. maijā (140. apsvērums), 1997. gada 30. un 31. oktobrī (145. apsvērums), 1998. gada 3. un 4. novembrī (149. apsvērums), 1999. gada 27. un 28. oktobrī (156. apsvērums), 2001. gada 26. un 27. jūnijā (163. apsvērums) un 2004. gada 11. un 12. maijā (174. apsvērums). Prasītāja piedalījās visās šajās tehniskajās sanāksmēs, izņemot 1996. gada 14. un 15. maija sanāksmi.
151 Otrkārt, prasītāja atzīst, ka ar informāciju par parafīna vaska cenām notika apmaiņa tehniskajās sanāksmēs 1994. gada 30. septembrī (apstrīdētā lēmuma preambulas 133. apsvērums), 1995. gada 27. janvārī (134. apsvērums), 1996. gada 17. un 18. septembrī (141. apsvērums), 1998. gada 2. un 3. septembrī (148. apsvērums), 2000. gada 3. un 4. februārī (157. apsvērums), 2000. gada 25. un 26. maijā (159. apsvērums), 2002. gada 21. un 22. februārī (165. apsvērums), 2002. gada 18. decembrī (168. apsvērums), 2003. gada 27. un 28. februārī (169. apsvērums) un 2004. gada 14. un 15. janvārī (173. apsvērums), kurās tā piedalījās.
152 Tomēr prasītāja neizvirza nevienu specifisku argumentu, lai noliegtu Sasol, Repsol un Shell paziņoto, ka tehnisko sanāksmju mērķis bija cenu noteikšana.
153 Tādējādi vismaz saistībā ar tehniskajām sanāksmēm, kas iepriekš minētas 146. un 151. punktā, Komisijas rīcībā bija neapstrīdams pierādījumu kopums, no kura izrietēja, ka dalībnieki bija regulāri apmainījušies ar informāciju par savām cenām un par cenu paaugstināšanām, kas paredzētas tehniskajās sanāksmēs vairāk nekā 12 gadu laikā. Taču prasītāja nav sniegusi saskanīgu skaidrojumu saistībā ar darbībām, ar kuru varētu apšaubīt Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru šo darbību mērķis tostarp bija cenu noteikšana. Tieši pretēji, ilgais laiks, kurā sistemātiski notika sanāksmes, pats par sevi ir norāde, ka dalībnieku mērķis bija saskaņot to cenu politiku, apzināti ar savu sadarbību aizstājot tirgus riskus, īstenojot saskaņotās darbības saistībā ar parafīna vaska cenām, un pat vismaz tiktāl, ciktāl runa ir par tehniskajām sanāksmēm, kas minētas iepriekš 146. punktā, noslēdzot nolīgumus par cenu noteikšanu.
154 Pilnības labad ir jānorāda, ka saskaņā ar iepriekš 34. punktā minēto judikatūru EKL 81. panta 1. punktam pretrunā ir jebkāda tieša vai netieša saziņa starp tirgus dalībniekiem, kas varētu vai nu ietekmēt pašreizējā vai potenciālā konkurenta rīcību tirgū, vai arī atklāt šādam konkurentam, kā tas ir izlēmis rīkoties tirgū pats vai attiecībā pret to, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana. Šajā lietā prasītāja nenoliedz ne sazināšanos, ne delikātas informācijas apmaiņu tehniskajās sanāksmēs.
155 Ceturtkārt, prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka Komisija nav pierādījusi tās piedalīšanos nolīgumos vai saskaņotajās darbībās, kas īstenotas tehniskajās sanāksmēs.
156 Proti, saistībā ar pret konkurenci vērstiem nolīgumiem, kas kā šajā lietā kļūst acīmredzami konkurējošu uzņēmumu sanāksmēs, Tiesa jau ir nospriedusi, ka EKL 81. pants tiek pārkāpts, ja šo sapulču mērķis ir konkurences nepieļaušana, ierobežošana vai traucēšana un tādējādi tajās tiek paredzēts mākslīgi organizēt tirgus darbību. Šādā gadījumā, lai pierādītu kāda uzņēmuma līdzdalību aizliegtas vienošanās noslēgšanā, pietiek ar to, ka Komisija pierāda uzņēmuma piedalīšanos sapulcēs, kurās tika noslēgti pret konkurenci vērsti nolīgumi. Ja piedalīšanās šādās sanāksmēs ir pierādīta, attiecīgā uzņēmuma pienākums ir norādīt uz tādām pazīmēm, kas liecina, ka, piedaloties minētajās sanāksmēs, tam nav bijis nodoma vērsties pret konkurenci, pierādot, ka tas ir vērsis konkurējošu uzņēmumu uzmanību uz to, kas tas sanāksmē piedalās ar atšķirīgu redzējumu (iepriekš 47. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 81. punkts, un Tiesas 2007. gada 25. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑403/04 P un C‑405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I‑729. lpp., 47. punkts).
157 Apsvērumi, kas ir pamatā šim principam, ir, ka, piedaloties minētajā sanāksmē un publiski nenorobežojoties no tās satura, uzņēmums ir ļāvis pārējiem dalībniekiem domāt, ka tas piekrīt šajā sanāksmē nolemtajam un rīkosies saskaņā ar to (skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 82. punkts, un iepriekš 156. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, 48. punkts).
158 Tomēr prasītāja, kas regulāri piedalījusies tehniskajās sanāksmēs, neapgalvo, ka būtu publiski distancējusies no pret konkurenci vērsto sapulču satura.
159 Piektkārt, ir jānorāda, ka prasītājas sniegtie skaidrojumi katru reizi attiecas uz konkrētu tehnisko sapulci. Tādējādi šie skaidrojumi nevar būt ticams skaidrojums saistībā ar visiem Komisijas savāktajiem pierādījumiem, kas tai ļāvuši konstatēt kompleksa, vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanu.
160 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, jāsecina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti ir konstatējusi, ka visi aizliegtās vienošanās dalībnieki, ieskaitot prasītāju, ir izdarījuši pārkāpumu, kas tostarp sastāv no “nolīgumiem vai saskaņotām darbībām, kas attiecas uz cenu noteikšanu un komerciālā ziņā delikātas informācijas apmaiņu un atklāšanu”.
161 Tādējādi Komisija šajā ziņā nav pārkāpusi EKL 81. pantu.
162 Līdz ar to šī pamata pirmā daļa jānoraida.
Par otro daļu saistībā ar to, ka nav pierādījumu par nolīgumu par cenu noteikšanu īstenošanu
163 Ar otro daļu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 81. pantu, konstatējot, ka pārkāpums tika īstenots. Konkrētāk, Komisija neesot pierādījusi, ka vēstuļu, ar kurām paziņota cenu paaugstināšana, izsūtīšana ir pārkāpuma galvenās daļas īstenošana.
164 Vispirms jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 4.1. punktā “Aizliegtās vienošanās pamatprincipi un darbība” Komisija ir uzskatījusi šādi:
“[..]
(113) Tehnisko sanāksmju rezultāti parasti tika īstenoti ar cenu paaugstināšanas paziņošanu klientiem vai pastāvošo cenu formulu atcelšanu. Laiku pa laikam notiekošie krāpšanās un nepiemērošanas gadījumi tika apspriesti nākamajās sanāksmēs (skat., piemēram, preambulas 149. un 157. apsvērumu). Parasti viens no pārstāvētajiem uzņēmumiem uzņēmās iniciatīvu un sāka paaugstināt savas cenas. Parasti to darīja Sasol, bet dažreiz tas lūdza, lai sāk cits dalībnieks. Neilgi pēc tam, kad viens uzņēmums paziņoja saviem klientiem par savu nodomu paaugstināt cenas, citi piegādātāji rīkojās tāpat un paziņoja par cenu paaugstināšanu. Uzņēmumu pārstāvji tehniskajās sanāksmēs informēja citus uzņēmumus par rīcību, kas veikta, lai piemērotu tehnisko sanāksmju rezultātus. Šī informācija tika nodota mutiski vai nosūtot cenu paaugstināšanas paziņojumu vai attiecīgo cenu atcelšanas paziņojumu vienam vai visiem pārējiem uzņēmumiem [dalībniekiem]. Komisija atklāja, ka dalībnieki apmainījās ar šādiem paziņojumiem. Aptuveni 150 šāda veida vēstuļu nolase tika identificēta kā tāda, ar kuru notika apmaiņa sešu nedēļu laikā par tehniskajām sanāksmēm. Tika arī paziņots, ka saskaņā ar nolīgumu pārstāvētie uzņēmumi nedrīkst izmantot cenu, par kurām notikusi vienošanās, paaugstināšanu, lai palielinātu savu tirgus daļu. Šis paziņojums nav ticis apstrīdēts atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem.”
165 Pēc tam apstrīdētā lēmuma 5.1. punktā “Īstenošana” Komisija tostarp uzskatīja šādi:
“[..]
(299) Lai gan Komisijai nav jāpierāda pret konkurenci vērsta nolīguma īstenošana, šajā lietā ir iespējams pierādīt tā īstenošanu. Apmaiņa ar vēstulēm par cenām, kā arī mutvārdu apmaiņa ar informāciju par cenām (skat. preambulas 248. apsvērumu) kalpoja arī nolīguma piemērošanas kontrolēšanai. Informējot visus pārējos aizliegtās vienošanās dalībniekus par cenu paaugstināšanu vai atcelšanu nākotnē, aizliegtās vienošanās dalībnieki varēja pārbaudīt, vai uzņēmums pildīja apņemšanās, ko tas uzņēmās tehnisko sapulču laikā. Turklāt īstenošana tika laiku pa laikam apspriesta tehniskajās sanāksmēs, piemēram, sapulcēs, kas aprakstītas preambulas 147. un 149. apsvērumā. Tas, ka starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem bija arī piegādātāju attiecības, kas principā varētu izskaidrot noteiktu saziņu starp tiem, nekādā veidā neietekmē šo apsvērumu. Jautājums ir nevis par to, vai noteikta saziņa katrā ziņā ir notikusi pēc šīm divpusējām diagonālajām piegādēm, bet vai šī saziņa ir objektīvi garantējusi pārkāpuma īstenošanas kontroli.”
166 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka atbilstoši uzņēmumu paziņojumiem vēstuļu par cenām nosūtīšana citiem dalībniekiem nebija sistemātiska, līdz ar ko tas nebija pārkāpuma galvenās daļas īstenošanas līdzeklis. Tā uzskata, ka, lai gan tehnisko sanāksmju mērķis bija jauno cenu kopīga noteikšana, būtu bijis nepieciešams, lai dalībnieki varētu pārbaudīt, vai visi ievēro nolīgumu, ka ikviens dalībnieks paziņojis savas jaunās cenas visiem citiem vai vismaz vienam no tiem, kas ir atbildīgs pār šādu pārbaudi, kas gan tā nenotika.
167 Katrā ziņā apmaiņas ar vēstuļu par cenām prakse nevarot tikt pārmesta Total France. Vispirms Total France, kā to atzīstot Shell, bieži vien neesot sūtījusi saviem klientiem vēstules par cenu paaugstināšanu un esot parasti paziņojusi savu cenu paaugstināšanu mutiski, apmeklējot klientus un neziņojot konkurentiem. Turklāt no 123 vēstulēm, kuras minējusi Komisija, vienīgi deviņas esot attiecinātas uz Total France, un lielākā daļa no tām esot korespondences apmaiņa par cenu pieprasījumiem un piedāvājumiem saistībā ar eventuālu pirkuma veikšanu.
168 Jānorāda, ka šie prasītājas argumenti attiecas uz vēstuļu par cenām apmaiņu starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem.
169 Taču šī apmaiņa ar korespondenci pati par sevi nav attiecīgā pārkāpuma īstenošana, jo tā ietver to, ka attiecībā pret klientiem tiek piemērots sanāksmēs apspriestais un noteiktais cenu līmenis, cenu saglabāšana vai cenu paaugstināšana. Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 113. apsvērumā ir apgalvojusi, ka “tehnisko sanāksmju rezultāti parasti tika īstenoti ar cenu paaugstināšanas paziņošanu klientiem vai pastāvošo cenu formulu atcelšanu”. Apmaiņa ar vēstulēm par cenām un mutvārdu diskusijas pēc sanāksmēm attiecas uz pārbaudi par to, kā dalībnieki īsteno pārkāpumu.
170 Tādējādi prasītājas argumentam, ka vienīgi deviņas vēstules par cenām, ar kurām notika apmaiņas starp konkurentiem, no Komisijas nolases, kurā ietilpst 123 vēstules, var tikt attiecinātas uz prasītāju, nav nozīmes. Katrā ziņā prasītāja pati atzīst, ka tā nav bieži sūtījusi vēstules par cenu paaugstināšanu klientiem, bet parasti ir mutiski paziņojusi klientiem par cenu paaugstināšanu, tos apmeklējot. Līdz ar to prasītāja, pirmkārt, pati atzīst, ka tā ir regulāri paaugstinājusi cenas un, otrkārt, izskaidro iemeslu, kādēļ tā varēja saviem konkurentiem nosūtīt vienīgi nelielu skaitu vēstuļu par cenām: gadījumos, kad klientiem cenu paaugstināšana tika paziņota mutiski, nekāda vēstules par cenām kopija nevarēja tikt nosūtīta konkurentiem, jo tiem nekāda vēstule nebija tikusi nosūtīta.
171 Otrkārt, ir jānorāda, ka prasītājas apgalvojumu par to, ka šajā lietā netika īstenots pārkāpums, atspēko pierādījumi, ar kuriem ir pamatots apstrīdētais lēmums.
172 Proti, Shell ir skaidri norādījusi savā 2005. gada 18. marta paziņojumā, ka pēc tehniskajām sanāksmēm tās pārstāvji parasti saņēma vēstuli par cenām, kurā konkurents paziņoja par cenu paaugstināšanu. Šīs vēstules bija regulāri paziņojumi par jaunajām cenām, ko parafīna vaska ražotāji nosūtīja saviem klientiem un citiem ražotājiem, kuri bieži vien arī pirka parafīna vasku viens no otra diagonālo piegāžu ietvaros. Atbilstoši Shell norādēm, tiklīdz pirmais ražotājs bija šādi izrādījis savu nodomu paaugstināt cenas, citi aizliegtās vienošanās dalībnieki tam sekoja atbilstoši tehniskajās sanāksmēs notikušajām diskusijām.
173 Savā 2006. gada 14. jūnija paziņojumā Shell arī apstiprināja, ka katru reizi, kad tā nosūtīja vēstuli par cenu paaugstināšanu, tajā bija ietverta cena, par kuru bija notikusi vienošanās iepriekšējā tehniskajā sanāksmē. Tā arī precizēja, ka tā bija regulāri saņēmusi šādas vēstules no Sasol, H&R un ExxonMobil, lai gan tā nekad nebija pirkusi parafīna vasku no pēdējās minētās sabiedrības. Lai gan Total nebija bieži sūtījusi šādas vēstules saviem klientiem, Shell bija saņēmusi vienu vai divas šādas vēstules no Total. Turklāt atbilstoši Shell paziņojumam, lai pārliecinātos par to, ka pienācīgi tiek veikta tehniskajās sanāksmēs nolemtā cenu paaugstināšana, tās pārstāvis telefoniski sazinājās ar Sasol, H&R, Total un ExxonMobil pārstāvjiem pirms sarunām ar saviem klientiem par cenām.
174 Šo aizliegtās vienošanās īstenošanas mehānismu apstiprina Sasol 2005. gada 12. augusta paziņojums, kurā ir sniegti arī detalizēti piemēri saistībā ar konkrētām tehniskajām sanāksmēm.
175 Treškārt, prasītāja iebilst Komisijai, ka nepastāv korelācija starp informāciju, kas pieejama par tehniskajām sanāksmēm, un Komisijas norādītajām vēstulēm par cenām.
176 Pirmkārt, no vairākiem iepriekš minētajiem paziņojumiem izriet, ka cenu paaugstināšanas, par kurām notika vienošanās, nevarēja tikt vispārēji pilnībā piemērotas klientiem. Shell paziņojusi, ka aptuveni divas trešdaļas norunāto paaugstināšanu varēja tikt īstenotas. Turklāt ir vairākas norādes lietas materiālos, ka dalībnieki bieži vien it nemaz nevarēja īstenot norunāto paaugstināšanu.
177 Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 47. punktā atgādināto judikatūru pierādījumi saistībā ar aizliegtajām vienošanās parasti ir fragmentāri un izkaisīti. Tādējādi, tā kā Komisijas rīcībā nebija detalizētu pierādījumu par katrā tehniskajā sanāksmē notikušajām diskusijām un bija vienīgi neliela daļa no vēstulēm, kuras dalībnieki nosūtījuši klientiem, prasītāja nevar izvirzīt nevienu pamatotu argumentu par to, ka Komisija nevarēja rekonstruēt precīzo saikni starp tehniskajās sapulcēs notikušajām diskusijām un cenām, kas norādītas šajās vēstulēs par cenām, vēl jo vairāk tādēļ, ka dažādu parafīna vaska preču cenas ļoti atšķīrās un ka klienti, loģiski, mēģināja pretoties cenu paaugstināšanai.
178 Līdz ar to šis arguments ir jānoraida.
179 Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka vēstuļu par cenām, ar kurām konkurentiem tika norādīta cenu paaugstināšana, nosūtīšana bija pamatota ar klienta un piegādātāja attiecībām starp uzņēmumiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem.
180 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pārkāpuma galvenās daļas īstenošana izpaudās kā cenu paaugstināšanas paziņošana klientiem vai pastāvošo cenu shēmu atcelšana, nevis vēstuļu par cenām nosūtīšana konkurentiem, kas drīzāk bija līdzeklis, lai pārbaudītu īstenošanu. Katrā ziņā Shell ir paziņojusi, ka tā saņēma vēstules par cenām no konkurenta, kuram tā nebija piegādātāja (skat. iepriekš 173. punktu). Tāpat gan Shell, gan Sasol ir apstiprinājušas, ka vēstuļu par cenām nosūtīšana ietilpa pārkāpuma galvenās daļas īstenošanas mehānismā.
181 Tādējādi šis prasītājas arguments ir jānoraida.
182 Piektkārt, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka tā nav piedalījusies pārkāpuma īstenošanā, prasītāja norāda, ka saskaņā ar Shell paziņojumu vienīgajā reizē, kad Sasol to pārliecināja izsūtīt pirmo vēstuli par cenu paaugstināšanu, tā to izmantoja, lai nostiprinātu savu konkurētspējas stāvokli, nosūtu fiktīvu vēstuli par cenu paaugstināšanu saviem konkurentiem, nevis saviem klientiem.
183 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka no Shell paziņojuma patiešām izriet, ka tad, kad Sasol pieprasīja, lai prasītāja pirmā nosūta vēstuli par cenu paaugstināšanu klientiem, prasītāja to nav izdarījusi, bet vienīgi ir nosūtījusi fiktīvas vēstules “kopiju” saviem konkurentiem. Tādēļ tas vienīgi liecina, ka prasītāja nav izpildījusi Sasol prasību, lai tā pirmā nosūtītu vēstuli par cenu paaugstināšanu.
184 Taču saskaņā ar judikatūru tas, ka netiek ievērota aizliegtā vienošanās, nekādi neietekmē tās pastāvēšanu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1999. gada 11. marta spriedumu lietā T‑141/94 Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, II‑347. lpp., 233., 255., 256. un 341. punkts). Pat pieņemot, ka ir pierādīts tas, ka noteiktiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem izdevās maldināt citus dalībniekus, nosūtot tiem nepareizu informāciju un izmantojot aizliegto vienošanos savā labā, to neievērojot, šāda vienkārša fakta dēļ pārkāpums netiek likvidēts (Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑52/03 Knauf Gips/Komisija, T‑52/03, Krājumā nav publicēts, 201. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 74. punkts).
185 Līdz ar to prasītājas arguments šajā saistībā ir jānoraida.
186 Sestkārt, ir jāuzsver, kā to pareizi norāda Komisija, ka vienota, kompleksa un turpināta pārkāpuma īstenošana ir jāizvērtē kopumā.
187 Šajā ziņā Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi, ka gadījumos, kad konkurenti ir piedalījušies sanāksmēs, kurās tie apmainījās ar informāciju, kas tostarp attiecas uz cenām, kuras tie vēlētos redzēt tirgū, uzņēmums ar savu piedalīšanos sanāksmē, kurai ir pret konkurenci vērsts mērķis, ne tikai bija rīkojies, lai jau iepriekš novērstu nenoteiktību saistībā ar savu konkurentu rīcību nākotnē, bet tas arī ir obligāti ņēmis tieši vai netieši vērā informāciju, kas iegūta šo sanāksmju gaitā, lai noteiktu politiku, ko tas bija iecerējis īstenot tirgū (Vispārējās tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedums lietā T‑1/89 Rhône-Poulenc/Komisija, Recueil, II‑867. lpp., 122. un 123. punkts, un iepriekš 184. punktā minētais spriedums lietā Knauf Gips/Komisija, 276. punkts).
188 Turklāt saskaņā ar judikatūru – ja vien nav pierādīts pretējais, par ko pierādījumi jāiesniedz ieinteresētajiem tirgus dalībniekiem, – ir jāprezumē, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņošanā un kas turpina darboties tirgū, ņem vērā informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa ar to konkurentiem, lai noteiktu savu rīcību tirgū. Tas tā ir jo vairāk tad, ja saskaņošana ir notikusi regulāri ilgā laikposmā (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Hüls/Komisija, 162. punkts).
189 Taču šajā lietā cenu saskaņošana notika regulāri un bieži un tā tika veikta ilgā laika posmā; Komisijas rīcībā ir informācija par vairāk nekā 50 sanāksmēm laika posmā no 1992. gada līdz 2005. gadam. Tāpat Komisija ir iesniegusi 343 prasītājas vēstules, ar kurām tiek paziņota cenu paaugstināšana klientiem. Shell un Sasol paziņojumi arī norāda, ka Total ir piedalījusies iepriekš minēto darbību īstenošanā.
190 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija pamatoti ir konstatējusi pārkāpuma īstenošanu un prasītājas piedalīšanos tajā.
191 Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata otra daļa jānoraida.
Par trešo pamatu par ģeogrāfisko tirgu un klientu sadali
192 Prasītāja apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pierādījusi, ka tā piedalījusies pārkāpuma otrajā daļā. Līdz ar to Komisija esot pārkāpusi EKL 81. pantu.
193 Šajā ziņā Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja šādi:
“[..]
(108) Saistībā ar diskusijām par tirgu un klientu sadali “starp parafīna vaska ražotājiem pastāvēja vispārējs nolīgums saistībā ar citus tirgus dalībnieku galvenajiem klientiem attiecīgajā pašmāju parafīna tirgū”, un uzņēmumi “centās aizsargāt savu pašmāju tirgu, izveidojot savā starpā savstarpējas uzticēšanās un labas gribas atmosfēru.”
[..]
5.3.2.3. Klientu piešķiršana un/vai tirgu sadalīšana
(243) No pierādījumiem, kas izklāstīti 98., 108., 137. [1995. gada 7. un 8. septembra tehniskā sanāksme], 145. [1997. gada 30. un 31. oktobra tehniskā sanāksme], (147.) [1998. gada 5. un 6. maija tehniskā sanāksme], (168.) [2002. gada 18. decembra tehniskā sanāksme] un preambulas 170. apsvēruma [2003. gada 16. un 17. aprīļa tehniskā sanāksme] izriet, ka ExxonMobil, MOL, Repsol, Sasol, Dea (pēc tam Shell) un Total savstarpēji sadalīja klientus un/vai apjomus, kas pārdodami noteiktiem klientiem (“klientu sadalīšana”), un/vai noteiktas ģeogrāfiskās zonas, tādas kā pašmāju tirgi (“tirgu sadalīšana”).
(244) ExxonMobil, Sasol un Shell ir atzinušas, ka ir notikusi klientu sadalīšana un/vai tirgu sadalīšana. Savās atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem tās ir no jauna apstiprinājušas vai vismaz nav noliegušas šādu darbību pastāvēšanu.”
Par ģeogrāfisko tirgu sadalīšanu
194 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka pierādījumi, uz kuriem Komisija ir pamatojusi savus apgalvojumus, kas ir izklāstīti apstrīdētā lēmuma preambulas 108. apsvērumā, ir nekonkrēti.
195 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Sasol 2006. gada 16. decembra atbildē uz Komisijas informācijas pieprasījumu ir nepārprotami norādīts, ka tehnisko sanāksmju dalībnieki centās aizsargāt savus pašmāju tirgus; šajā atbildē norādīts, ka “Total, BP France un Mobil” pretendēja uz Francijas teritoriju, toties Vācijas ražotāji (Sasol, H&R un Shell) pretendēja uz Vācijas teritoriju kā savu attiecīgo pašmāju tirgu. Turklāt Sasol šajā atbildē ir norādījusi, ka tad, kad Repsol paziņoja, ka tās ražošanas ietvaros ir radusies pārprodukcija, Total pārstāvis protestēja pret iespēju, ka Repsol to varētu pārdot Francijā. Turklāt Sasol ir aprakstījusi starpgadījumu, kas noticis 1997. gada 20. un 21. februāra tehniskajā sanāksmē, kad tā konstatēja, ka 1996. gadā tā ir zaudējusi 6000 tonnu pārdošanas apjomu, un uzskatīja, ka Francijas ražotāji bija slepus piegādājuši šo apjomu Vācijas klientiem, neievērojot vienošanos par pašmāju tirgu ievērošanu. Atbildot uz to, Sasol nolēma atgūt šīs tirgus pozīcijas, neievērojot cenas, par kurām bija panākta vienošanās tehniskajās sanāksmēs.
196 Turklāt Shell 2006. gada 14. jūnija paziņojumā ir precizēts, ka starp dalībniekiem pastāvēja nolīgums, kam piekrists klusuciešot un saskaņā ar kuru klienti, kas atrodas 50–100 km rādiusā ap katra dalībnieka ražošanas iekārtām, pieder attiecīgajam dalībniekam. Saskaņā ar šo nolīgumu Hamburgā (Vācija) esošs sveču ražotājs piederēja Sasol un Shell. Ja cits dalībnieks būtu mēģinājis pārdot izejvielas šim sveču ražotājam, Sasol un Shell, lai atriebtos, būtu sākušas piegādāt parafīna vasku šī cita dalībnieka galvenajam klientam. Shell arī ir norādījusi, ka tās pārstāvis tehniskajās sanāksmēs bija par to teicis Total, ka Shell atturēsies pārdot izejvielas Francijā, līdz ar ko tā sagaida, ka Total tās nepārdos Hamburgā. Turpinājumā Shell sniedza piemērus par klientiem, kas bija klienti, kuri rezervēti noteiktiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, precizējot, ka Francijā esošie svešu ražotāji bija klienti, kas rezervēti Total un ExxonMobil, un ka tas bija skaidrs tās pārstāvim un citiem dalībniekiem tehniskajās sanāksmēs. Turklāt Shell ir apstiprinājusi, ka starp Sasol un Total pastāvēja nolīgums, kam piekrists klusuciešot un saskaņā ar kuru abas uzņēmušās neiet citas pašmāju tirgū (Francija Total un Vācija Sasol), t.i., pārdot vienīgi ierobežotus daudzumus citai dalībniecei rezervētajā teritorijā, kā tas izriet no tehniskajās sanāksmēs notikušajām diskusijām starp Sasol un Total pārstāvjiem. Atbilstoši šajā paziņojumā teiktajam H&R tomēr pārdeva parafīna vasku klientiem Francijā. Ja šie pārdošanas apjomi pārsniedza 1000 tonnas gadā, tad Total nākamajā tehniskajā sanāksmē sūdzējās par H&R rīcību, norādot visiem dalībniekiem, ka Total nepacietīšot būtisku importu uz Franciju. Tādējādi Total, atriebjoties palielināja savus pārdošanas apjomus tradicionālajiem H&R klientiem. Visbeidzot, Shell paziņoja, ka pašmāju tirgu un rezervēto klientu ievērošana ir daļa no vispārējā plāna, kuru akceptējuši visi tehnisko sanāksmju dalībnieki. Ja dalībnieks neievēroja šīs vienošanās, ražotājs vai ražotāji, kam tirgus vai klients ir rezervēts, protestēja vai attiecīgajā gadījumā ar atriebšanos pārliecināja dalībnieku, kas veic pārkāpumu, izbeigt pārdošanu, attiecīgajā gadījumā piedāvājot pārmērīgas cenas klientam, lai tas no tā vairs nepirktu.
197 No iepriekš minētā izriet, ka pretēji prasītājas apgalvotajam Sasol un Shell ir sniegušas precīzu un saskaņotu informāciju par tirgu un klientu sadali starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Ir jāpiebilst, ka attiecīgie paziņojumi ir tikuši veikti, pamatojoties uz personu, kuras piedalījušās tehniskajās sanāksmēs, liecībām pēc rūpīgas apdomāšanas, un ka šie paziņojumi inkriminē arī uzņēmumus, kuru vārdā tie veikti. Tādējādi iepriekš 66. punktā minētās judikatūras izpratnē un pretēji prasītājas apgalvojumiem iepriekš minētie paziņojumi ir īpaši ticami.
198 Otrkārt, ir jānorāda, ka Sasol un Shell paziņojumus arī apstiprina Sasol “Blauer Salon” sanāksmes protokols, ko Komisija ir saistījusi ar 2002. gada 17. un 18. decembra tehnisko sanāksmi (apstrīdētā lēmuma preambulas 168. apsvērums).
199 Prasītāja apgalvo, ka Komisija nevarot pamatoties uz Sasol “Blauer Salon” sanāksmes protokolu, kuru tā saista ar 2002. gada 17. un 18. decembra sanāksmi, jo šajā piezīmē nav norādīts gads.
200 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 81. punktā minēto judikatūru dokumenta datuma vai paraksta neesamība vai fakts, ka tas ir slikti uzrakstīts, neatņem šis dokumentam pierādījuma spēku, ja tā izcelsme, iespējamais datums un saturs ir nosakāms ar pietiekamu pārliecību. Komisija apstrīdētajā lēmumā ir paskaidrojusi, kas visticamākais gads ir 2002. gads, jo tas ir vienīgais gads, kad tehniskā sanāksme ir notikusi 17. un 18. decembrī. Turklāt neatkarīgi no gada attiecīgais protokols liecina par tirgu un vai klientu sadalīšanu, jo tajā ir ietverta šāda frāze: “Repsol ir problēmas (55 000 [tonnas] gadā savas produkcijas) – [Total pārstāvis] uzreiz protestēja pret papildus/apspriestajiem apjomiem – Repsol, šķiet, ir gatava par to padomāt”. Šī protokola visticamākā interpretācija ir tāda, ka Repsol vēlējās pārdot savu pārprodukciju Francijā, kas ir tās Spānijā esošajām ražošanas iekārtām vistuvākā teritorija, un Total vēlējās uzsvērt, ka tā uzskatot to par tai rezervētu teritoriju.
201 Turklāt saskaņā ar iepriekš 40. punktā citēto judikatūru norādes, ko Komisija ir izvirzījusi apstrīdētajā lēmumā, lai pierādītu, ka uzņēmums ir pārkāpis EKL 81. panta 1. punktu, ir jāizvērtē nevis izolēti, bet kopumā. Taču tirgu sadalīšanas vispārējais plāns jau skaidri izriet no Shell un Sasol paziņojumiem, un frāze, kas ir Sasol protokolā, iekļaujas minētajos paziņojumos aprakstītajā mehānismā.
202 Līdz ar to, pretēji prasītājas apgalvojumiem attiecīgais Sasol “Blauer Salon” sanāksmes protokols ir dokumentārs pierādījums par tirgu vai klientu sadalīšanu.
203 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka noteikumu par pašmāju tirgiem atspēko tirdzniecībā Kopienā, it īpaši tirdzniecība starp Franciju un Vāciju.
204 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka no iepriekš minētajiem paziņojumiem izriet, ka uzņēmuma pašmāju tirgus ne obligāti atbilda konkrētas dalībvalsts teritorijai, bet dažkārt atbilda reģionam ap attiecīgā uzņēmuma ražošanas vietām.
205 Otrkārt, no Sasol un Shell paziņojumiem, kas iepriekš minēti 195. un 196. punktā, arī izriet, ka runas nebija par tirgu hermētisku noslēgšanu, ne parafīna vaska ekskluzīvu piegādi noteiktiem klientiem, bet drīzāk par nolīgumu, kas noslēgts daļēji klusuciešot, nepiegādāt būtiskus daudzumus uz teritorijām un klientiem, kurus uzskata par citam parafīna vaska ražotājam piederošiem.
206 Treškārt, paziņojumos ir atklāts laiku pa laikam notikušais pašmāju tirgus ievērošanas noteikuma pārkāpums, kura dēļ uzņēmums, kura teritorija tika skarta, īstenoja atriebību. Šis apstāklis pats par sevi var izskaidrot svārstības tirdzniecības Kopienā ietvaros.
207 Līdz ar to šis arguments ir jānoraida.
208 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida prasītājas argumenti par Komisijas konstatācijām saistībā ar tirgu sadalīšanu.
Par klientu sadalīšanu
209 Prasītāja uzskata, ka dokumentārie pierādījumi, kurus Komisija apkopojusi apstrīdētajā lēmumā, neļauj pierādīt nolīgumu par klientu sadalīšanu, bet, lielākais, ļauj pierādīt informācijas apmaiņu.
210 Šajā ziņā jānorāda, ka precīzos, saskanīgos un ticamos Sasol un Shell paziņojumos ir izklāstīts par nolīgumiem un saskaņotajām darbībām saistībā ar klientu sadalīšanu. Katrā ziņā Komisija nav kvalificējusi pārkāpuma otro daļu par nolīgumu, bet kā daļu no turpināta un kompleksa pārkāpuma, jo šis pārkāpums attiecas uz nolīgumiem, saskaņotām darbībām un delikātas informācijas apmaiņu starp konkurentiem. Tādējādi pat pierādījumi un norādes par šādu apmaiņu ar informāciju ir atbilstoši pārkāpuma otrās daļas pierādīšanai.
211 Vispirms ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 145. apsvērumā 1997. gada 30. un 31. oktobrī Hamburgā notikušās tehniskās sanāksmes kontekstā Komisija ir citējusi MOL piezīmi, kurā ir ietvertas šādas norādes:
“Maisījumu ražotāji (DEM 100 mazāk nekā parastajiem sveču ražotājiem)
Astor ->Schümann šodienas cena DEM 1000, izvedot no fabrikas
[Astor] -> Kopā DEM 1050 CPT
Paramelt -> Kopā DEM 1100 CPT
Iberceras -> Kopā DEM 1030.”
212 Prasītāja uzskata, ka MOL piezīme neļauj secināt, ka tika noslēgts nolīgums par klientu sadalīšanu, jo no šīs piezīmes vienīgi izrietot apmaiņa ar informāciju saistībā ar cenām, kuras praktizējuši dažādi tirgus dalībnieki attiecībā pret saviem klientiem.
213 Vispirms jāatgādina, ka MOL piezīmes ir piezīmes, kuras ar roku uzrakstījušas personas, kas piedalījušās sanāksmēs, un kuru saturs ir strukturēts un relatīvi detalizēts. Tādēļ to pierādījuma spēks ir ļoti liels.
214 Turklāt saskaņā ar iepriekš 47. punktā minēto judikatūru nevar tikt pieprasīts no Komisijas, lai tā iesniegtu dokumentus, kas skaidri liecina par izdarītā pārkāpuma dažādiem elementiem. Katrā ziņā ir jābūt iespējai fragmentāros un izkaisītos faktus, kuri var būt Komisijas rīcībā, papildināt ar secinājumiem, kas ļauj rekonstruēt atbilstošos apstākļus. Taču MOL piezīme tieši saista klientus Astor, Paramelt un Iberceras ar noteiktiem uzņēmumiem, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, tostarp prasītāju.
215 Tādējādi Komisijas skaidrojums, ka šīs norādes liecina par diskusijām saistībā ar klientu sadalīšanu, kas notika 1997. gada 30. un 31. oktobra tehniskajā sanāksmē, ir ticams, līdz ar ko šī piezīme ietilpst dokumentu kopumā, kas pierāda pārkāpuma otrās daļas pastāvēšanu un prasītājas piedalīšanos tajā.
216 Apstrīdētā lēmuma preambulas 147. apsvērumā Komisija 1998. gada 5. un 6. maija sanāksmes Budapeštā (Ungārija) kontekstā ir citējusi MOL piezīmi, kurā ir ietvertas šādas norādes:
“MOL – Eika max. 1500 to
Vollmar 2–3 m. to
L&G vislielākais
Vollmar Schümann 3–3,5 m. to
↑ MOL 2,0–3 m. to
Pieprasījums 5000 to Total
Repsol.”
217 Komisija ir interpretējusi šīs norādes šādi:
“Piezīme arī norāda, ka tika apspriestas piegādes Vollmar, kas ir būtisks klients. Tika noslēgta vienošanās par Schümann un MOL, Total un Repsol arī bija acīmredzami ieinteresētas.”
218 Prasītāja uzskata, ka no šīs piezīmes neizriet nekāda piegāžu Vollmar sadalīšana. Šī piezīme norādot, ka Vollmar kopējais pieprasījums ir 15 000 tonnu, taču norādītā tonnāža ir sniegta diapazonos (3000–3500 tonnas un 2000–3000 tonnas), līdz ar to norādīto tonnāžu saskaitīšanas rezultāts nav 15 000 tonnas. Ja būtu bijis noslēgts nolīgums par piegāžu sadali, tas būtu bijis ne vien precīzs saistībā ar katram piegādātājam paredzēto tonnāžu, bet sadalīšana būtu aptvērusi visu piegādi šim klientam. Līdz ar to MOL piezīmēs neesot runas par paredzētajām piegādēm, bet par katra dalībnieka piegāžu aplēsēm. Katrā ziņā saistībā ar Total France nav norādīts nekāds daudzums, līdz ar ko neesot pierādījumu par tās piedalīšanos.
219 Ir jānoraida prasītājas argumenti un jāapstiprina Komisijas interpretācija. Proti, MOL piezīmē, kurai turklāt ir ļoti liels pierādījuma spēks, kā tas ir secināts iepriekš 213. punktā, ir norādīts, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki kopumā apsprieda Vollmar pieprasījumu (15 000 tonnas) un sadalīja pārdošanas apjomus starp Schümann (3000–3500 tonnām) un MOL (2000–3000 tonnām). Pastāv arī norāde, ka Repsol un Total paredzēja pārdot izejvielas Vollmar. Turklāt piezīmes pirmajā daļā ir norādīts, ka MOL paziņoja citiem dalībniekiem apjomus, kas pārdoti Eika, Vollmar un Langhammer un Gasda (L&G). Visbeidzot, Sasol un Shell paziņojumos ir izklāstīts par nolīgumiem par klientu sadalīšanu, tostarp saistībā ar pārdodamo apjomu Vollmar sadalīšanu.
220 Saistībā ar 2003. gada 16. un 17. aprīļa tehnisko sanāksmi (apstrīdētā lēmuma preambulas 170. apsvērums) Komisija ir citējusi Total ar roku rakstīto piezīmi, kurā ietverta frāze “Vollmar 13 kt HOS 2003 30 kt 22 kt SX50”. Komisija to ir interpretējusi šādi:
“Tas liecina, ka tika diskutēts par piegādēm klientam Vollmar un ka notika vienošanās, ka Sasol (tajā laikā HOS) un Shell (kas izplatīja parafīnu ar preču zīmi “SX50”) sadalīja piegādi.”
221 Prasītāja uzskata, ka šajās piezīmēs tomēr neesot iespējams atrast šādu piegādes sadalīšanu. Šajā sakarā frāzes esot “izsvaidītas” piezīmē, līdz ar ko nav iespējams izveidot kādu saikni starp tām. Komisija esot mākslīgi saistījusi frāzi “Vollmar” ar frāzēm par tonnāžām, kaut gan tās acīmredzami atradās citās dokumenta līnijās.
222 Tā kā Shell un Sasol saskanīgi sniegtie paziņojumi norāda, ka nolīgumi par apjomu, kas pārdodami klientiem, sadalīšanu, tika noslēgti, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisijas veiktā interpretācija ir pareiza, un tādējādi noraida prasītājas argumentus.
223 Pilnības labad ir jānorāda, ka prasītājas sniegtie skaidrojumi, ka nav runas par nolīgumu, bet vienīgi par apmaiņu ar informāciju par klientiem pārdodamajiem apjomiem, nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma spēkā esamību.
224 Jāatgādina, ka, pat ja Komisija atklāj dokumentus, kas tiešā veidā apliecina prettiesisku saziņu starp tirgus dalībniekiem, tādus kā sanāksmes protokoli, tie parasti ir tikai fragmentāri un izkaisīti, kā rezultātā bieži noteiktas detaļas jārekonstruē, izmantojot dedukciju. Vairumā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīguma pastāvēšana ir jāsecina no noteiktām sakritībām vai norādēm, kuras, skatot tās kopsakarā, nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums par konkurences noteikumu pārkāpumu (skat. iepriekš 79. punktu).
225 Tāpat, lai gan Komisijai noteikti ir jāpierāda, ka vienošanās par tirgus sadali ir bijusi noslēgta, būtu pārmērīgi prasīt tai iesniegt arī pierādījumus par šā mērķa sasniegšanas konkrēto mehānismu. Uzņēmumam, kas vainīgs pārkāpumā, būtu pārāk viegli izvairīties no jebkādām sankcijām, ja tas pamatojumam varētu atsaukties uz nenoteikto raksturu, kāds ir informācijai, kas sniegta attiecībā uz pretlikumīgā nolīguma darbību situācijā, kurā jau pienācīgā veidā ir pierādīta nolīguma pastāvēšana un tā pret konkurenci vērstais mērķis (skat. iepriekš 41. punktu).
226 Tādējādi dažādās attiecīgā pārkāpuma izpausmes ir jāizvērtē vispārējā kontekstā, kas izskaidro to pastāvēšanas iemeslu. Runa ir par pierādījumu izvērtēšanu, kurā dažādo faktisko apstākļu pierādījuma spēks tiek apstiprināts vai pavājināts ar citiem pastāvošiem faktiskajiem apstākļiem, kas kopā var pierādīt kompleksa, vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanu (iepriekš 184. punktā minētais spriedums lietā Knauf Gips/Komisija, 310. punkts, un iepriekš 40. punktā minētais spriedums lietā BPB/Komisija, 250. punkts).
227 Taču šajā lietā Komisijas apgalvojumi saistībā ar kompleksa, vienota un turpināta pārkāpuma klientu sadalīšanas aspektu ir balstīti gan uz dalībnieku saskanīgiem paziņojumiem, kas tādējādi ietilpst to pašu atbildībā (un līdz ar to ir īpaši ticami), gan uz piezīmju, kuras sagatavotas tehniskajās sanāksmēs vai tieši pēc tām, fragmentiem.
228 Prasītāja nav izskaidrojusi, kādēļ, nepastāvot nekādam klientu sadalīšanas nolīgumam, ExxonMobil, Shell un Sasol ir neatkarīgi atzinušas un detalizēti aprakstījušas šādu sadalīšanu.
229 Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisija nevarot pamatoties uz informāciju par kontaktiem starp uzņēmumiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, jo tā ir attiecinājusi izmeklēšanu vienīgi uz tehniskajām sanāksmēm.
230 Šajā ziņā ir pietiekami atgādināt, ka iepriekš izvērtētie pierādījumi attiecas uz tehniskajām sanāksmēm.
231 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisijas konstatācija par klientu sadalīšanu ir balstīta uz pietiekamu pierādījumu kopumu, līdz ar ko tā šajā ziņā nav pārkāpusi EKL 81. pantu.
232 Tādējādi otrā pamata trešā daļa ir jānoraida.
Par ceturto pamatu saistībā ar Total France konkurējošo rīcību
233 Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā prasītājas konkurējošo rīcību, kura esot pierādīta ar ekonomisko pētījumu, kuru tā iesniegusi administratīvā procesa laikā, un kura esot pierādīta ar citu aizliegtās vienošanās dalībnieku paziņojumiem.
234 Pirmkārt, prasītāja atsaucas uz tās cenu politikas ekonomisko analīzi, kas veikta saistībā ar dalībvalsti un reprezentatīvo klientu attiecībā uz galvenajiem parafīna vaska veidiem, kas pārdoti laikā no 2002. gada līdz 2005. gadam.
235 Šis ekonomiskais pētījums pierādot jebkādas būtiskas korelācijas neesamību starp Total France cenu politiku un tehniskajām sanāksmēm, no vienas puses, un dažādu parafīna vaska veidu cenu izmaiņām, no otras puses. Šie divi faktori apstiprinot tās nepiedalīšanos jelkādā nolīgumā par cenu noteikšanu. Tāpat no tā izriet, ka apmaiņai ar informāciju par tirgus apstākļiem nav bijis būtiskas ietekmes. Taču Komisija neesot izvirzījusi apstrīdētajā lēmumā nekādu pamatojumu, kādēļ tā nav ņēmusi vērā šo ekonomisko pētījumu.
236 Vispirms jāatgādina, ka Vispārējā tiesa jau ir izvērtējusi un noraidījusi šos argumentus. Atbilstoši judikatūrai tas, ka uzņēmumi patiešām paziņoja par norunāto cenu paaugstināšanu un ka paziņotās cenas kalpoja par pamatu faktiskajām individuālajām darījumu cenām, pats par sevi ir pietiekams, lai secinātu, ka kolūzijas par cenām mērķis bija ievērojama konkurences ierobežošana un arī izraisīja šādas sekas (Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑308/94 Cascades/Komisija, Recueil, II‑925. lpp., 194. punkts). Šādā gadījumā Komisijas pienākums nav detalizēti pārbaudīt lietas dalībnieku argumentus, ar kuriem tie mēģina pierādīt, ka attiecīgo nolīgumu rezultātā nenotika cenu paaugstināšanās, kas pārsniedza apmēru, kas būtu sasniegts normālos konkurences apstākļos (iepriekš 68. punktā minētais spriedums lietā Bolloré u.c./Komisija, 451. punkts).
237 Taču, kā izriet no šī pamata pirmās un otrās daļas izvērtējuma, Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka šajā lietā koluzīvās darbības attiecās uz cenu noteikšanu un ka sanāksmju, kurās tika apspriestas vai paredzētas cenu paaugstināšanas, rezultāts bieži tika realizēts ar cenu klientiem atcelšanu un paaugstināšanu paziņošanu, un arī ka paziņotās cenas ir bijušas pamats cenu noteikšanai individuālos darījumos. Tāpat, kad, ņemot vērā tirgus apstākļus, aizliegtās vienošanās dalībnieki ir vienojušies par cenu saglabāšanu, šī saglabāšana arī ir jāuzskata par daļu no vienota, kompleksa un turpināta pārkāpuma īstenošanas.
238 Tādēļ prasītājas iesniegtajai ekonomiskajai analīzei nav nozīmes.
239 Otrkārt, ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai individuāla lēmuma pamatojumam ir skaidri un nepārprotami jāatklāj iestādes, kura pieņēmusi konkrēto tiesību aktu, argumentācija tādā veidā, kas ļauj visām ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt tā pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē, ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus. Pamatojumā nav obligāti jānorāda visi attiecīgie faktiskie un tiesību apstākļi, jo tas, vai pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai attiecīgā akta formulējumu, bet arī situāciju, kādā šis akts tika pieņemts (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts).
240 No tā izriet, ka, tā kā prasītājas iesniegtajam ekonomiskajam pētījumam nav nozīmes (skat. iepriekš 236.–238. punktu), Komisijai nebija jāsniedz pamatojums, kādēļ tas netika ņemts vērā apstrīdētajā lēmumā.
241 Treškārt, prasītāja uzskata, ka tās konkurējošo rīcību atzina tās konkurenti administratīvā procesa laikā. No dokumentiem saistībā ar tehniskajām sanāksmēm un citu lietas dalībnieku paziņojumiem izrietot, ka Total France ir izstrādājusi politiku, kas iestājas pret nolīgumu, par kuriem ir apstrīdētais lēmums, seku rašanos. Šajos paziņojumos esot atkārtoti norādīts, ka Total France konkurenti ir zaudējuši klientus vai tiem ir bijis jāpazemina savas cenas tās rīcības dēļ.
242 Saskaņā ar judikatūru ir svarīgi pārbaudīt, vai, pamatojoties uz prasītājas norādītajiem apstākļiem, var pierādīt, ka laikā, kad prasītāja bija prettiesisko darbību dalībniece, tā faktiski izvairījās no to piemērošanas, tirgū rīkojoties konkurējoši (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Recueil, II‑2597. lpp., 268. punkts, un iepriekš 68. punktā minēto spriedumu lietā Bolloré u.c./Komisija, 625. punkts).
243 Turklāt tas, ka uzņēmums, kura sadarbība ar saviem konkurentiem jautājumos par noteiktām cenām ir pierādīta, nerīkojas tirgū tādā veidā, kā tas ir vienojies ar saviem konkurentiem, ne obligāti ir jāņem vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis, nosakot uzliekamā naudas soda apmēru. Proti, uzņēmums, kurš, neraugoties uz sadarbību ar saviem konkurentiem, tirgū īsteno vairāk vai mazāk neatkarīgu politiku, vienkārši var mēģināt izmantot aizliegto vienošanos savā labā (iepriekš 236. punktā minētais spriedums lietā Cascades/Komisija, 230. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 269. punkts).
244 Pirmkārt, ir jāatgādina (skat. iepriekš 183. punktu), ka no Shell paziņojuma izriet, ka tad, kad Sasol tai pieprasīja pirmajai nosūtīt vēstuli par cenu paaugstināšanu klientiem, prasītāja to neizdarīja, taču nosūtīja fiktīvas vēstules par cenu paaugstināšanu “kopiju” konkurentiem. Tas vienīgi norāda, ka prasītāja nav izpildījusi Sasol prasīto, lai tā pirmā izsūtītu vēstuli par cenu paaugstināšanu. Turklāt prasītāja norāda, ka tā nav ņēmusi vērā attiecīgās sanāksmes rezultātu savās turpmākajās sarunās ar klientiem.
245 Otrkārt, ir jāizvērtē prasītājas arguments, ka konkurentu paziņojumos atkārtoti ir norādīts, ka tie ir zaudējuši klientus vai tiem ir bijis jāpazemina cenas prasītājas rīcības dēļ.
246 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka prasītāja norāda uz Shell 2005. gada 14. novembra, 2006. gada 14. jūnija un 2005. gada 24. jūnija mutvārdu paziņojumiem, kā arī Sasol 2006. gada 18. decembra atbildi uz Komisijas informācijas pieprasījumu. Šajos dokumentos nav aprakstīta prasītājas rīcība un vēl jo mazāk tās konkurējošā rīcība, taču tajos ir simtiem lapu ar informāciju par aizliegtās vienošanās darbību kopumā; prasītāja pat neprecizē atbilstošās daļas, kas pamato tās argumentu.
247 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kaut arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikuma tekstu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz tam pievienotajiem materiāliem, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar atsvērt galveno juridisko argumentu neesamību, kam atbilstoši iepriekš minētajiem noteikumiem ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā. Turklāt Vispārējai tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumi izmantojami vienīgi pārbaudes veikšanai un tehniskos nolūkos (skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 14. decembra spriedumu lietā T‑209/01 Honeywell/Komisija, Krājums, II‑5527. lpp., 57. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādēļ prasītājas arguments nav pieņemams, ciktāl tas ir pamatots uz minētajiem dokumentiem.
248 Katrā ziņā ir jāuzskata, ka šajos paziņojumos ir apliecināta nevis prasītājas konkurējošā rīcība, bet tās piedalīšanās aizliegtās vienošanās īstenošanā. Shell paziņojums pat liecina, ka prasītāja ir protestējusi, kad tās pašmāju tirgū pārdošanu veica citi dalībnieki.
249 Turklāt prasītāja norāda uz MOL piezīmi, kas uzrakstīta ar roku 1994. gada 30. septembrī, un uz Sasol 2005. gada 20. decembra atbildi uz Komisijas informācijas pieprasījumu.
250 Saistībā ar MOL piezīmi tajā ir ietverta šāda frāze:
“Mobil – 2000 t gada sākumā
Cenu paaugstināšana daļēji atcelta Total dēļ.”
251 Jānorāda, ka Komisija izklāsta šo piezīmi apstrīdētā lēmuma preambulas 133. apsvērumā. Tā šo piezīmi ir interpretējusi šādi:
“Uzņēmumi viens otram ir paziņojuši par paredzētajām cenu paaugstināšanām un ir ņēmuši vērā konkurentu situāciju, kad tie lēma par šādām paaugstināšanām. Runa ir par rīcību, kas ekvivalenta nolīgumam negrozīt cenas vai kas vismaz var tikt uzskatīta par saskaņotu darbību.”
252 Jānorāda, ka prasītāja neapstrīd šo interpretāciju. Taču šāda prasītājas rīcība nevar tikt kvalificēta par konkurējošu rīcību, jo tā katrā ziņā ir piedalījusies pret konkurenci vērstās diskusijās ar mērķi noteikt cenu līmeni, kas piemērojams, ņemot vērā tirgus situāciju un dalībnieku komerciālo situāciju.
253 Saistībā ar Sasol 2005. gada 20. decembra atbildi uz Komisijas informācijas pieprasījumu prasītāja atsaucas uz norādi saistībā ar 1995. gada 7. un 8. septembri. Sasol norāda, ka Total piedāvāja zemāku cenu par Sasol cenu vienam no Sasol tradicionālajiem klientiem. Atbilstoši Sasol tā ir konkrēta norāde, ka tehniskajās sanāksmēs panāktās vienošanas bieži vien netika ievērotas.
254 Lai gan ir taisnība, ka šis izvilkums liecina par to, ka tika pārkāpts nolīgums par klientu sadali, tomēr prasītāja tādējādi ir sniegusi pierādījumu vienīgi par izolētu gadījumu, ar ko nevar pierādīt, pat ņemot vērā visu iepriekš 244. punktā atgādināto krāpšanos, tās rīcības konkurējošo raksturu, ņemot vērā šajā lietā esošo komplekso, vienoto un turpināto pārkāpumu. Tas, ka konkrēts dalībnieks ir paveicis izolētus krāpšanās vai aizliegtās vienošanās nepiemērošanas gadījumus, it īpaši, ja tie attiecas uz ilgu aizliegto vienošanos, pats par sevi nevar pierādīt, ka šis dalībnieks nav īstenojis aizliegto vienošanos vai ka tas ir īstenojis konkurējošu rīcību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑73/04 Le Carbone Lorraine/Komisija, Krājums, II‑2661. lpp., 204. punkts).
255 Treškārt, ir jāatgādina (skat. iepriekš 187. un 188. punktu), ka saskaņā ar judikatūru gadījumos, kad konkurenti piedalījušies sanāksmēs, kuru laikā konkurenti veica informācijas apmaiņu par tostarp cenām, kuras tie bija paredzējuši izmantot tirgū, uzņēmums ar savu dalību sanāksmē, kurai ir pret konkurenci vērsts mērķis, ir ne tikai tiecies sasniegt mērķi iepriekš novērst nedrošību par savu konkurentu rīcību nākotnē, bet tas arī noteikti tieši vai netieši ir ņēmis vērā informāciju, kas iegūta šajās sanāksmēs, lai noteiktu politiku, ko tas bija iecerējis īstenot tirgū. Tādēļ – ja vien nav pierādīts pretējais, par ko pierādījumi jāiesniedz ieinteresētajiem tirgus dalībniekiem, – ir jāprezumē, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņošanā un kas turpina darboties tirgū, ņem vērā informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa ar to konkurentiem, lai noteiktu savu rīcību šajā tirgū. Tas vēl jo vairāk ir tad, ja uzņēmumi savu darbību ir saskaņojuši regulāri ilgā laika posmā.
256 Šajā lietā cenu saskaņošana bija regulāra un bieža un tā notika ilgā laika posmā; Komisijas rīcībā ir informācija par vairāk nekā 15 sanāksmēm laika posmā starp 1992. gadu un 2005. gadu, no kurām lielākajā daļā piedalījās prasītājas pārstāvis. Tādēļ prasītājas rīcībā bija liels informācijas apjoms, ar kuru prettiesiski notika apmaiņa ar tās konkurentiem un kuru tā varēja izmantot savas komerciālās rīcības noteikšanai. Taču prasītāja norāda uz vienu gadījumu, kurā tā piedāvāja zemāku cenu par Sasol cenu, kad tā centās piegādāt parafīna vasku tradicionālajam Sasol klientam, pārkāpjot nolīgumu par klientu sadalīšanu. Lai gan tehniskajā sanāksmē, kurā šis starpgadījums tika apspriests (1995. gada 7. un 8. septembra sanāksmē), Total pārstāvis S. E. paziņoja citiem dalībniekiem komerciāli delikātu informāciju, šis izolētais gadījums neļauj secināt par Total konkurējošu komerciālu rīcību.
257 Ceturtkārt, ir jānorāda, ka prasītāja pati ir paziņojusi tehnisko sanāksmju rezultāta īstenošanas kontekstā, ka tā bieži vien nav sūtījusi vēstules par cenu paaugstināšanu saviem klientiem, bet parasti cenu paaugstināšanu ir paziņojusi mutiski, apmeklējot savus klientus. Papildus tam, ka tā tādējādi atzīst, ka tā ir regulāri paaugstinājusi cenas, kas pati par sevi ir norāde par cenu piemērošanu, par kurām notikusi vienošanās vai kas apspriestas tehniskajās sanāksmēs, ir jānorāda, ka Komisija savam iebildumu rakstam ir pievienojusi 343 vēstules par cenu paaugstināšanu, kuras Total nosūtījusi saviem klientiem. Turklāt Komisija ir arī iesniegusi kādas vēstules par cenu paaugstināšanu, kuras prasītāja ir nosūtījusi saviem konkurentiem aizliegtās vienošanās piemērošanas kontroles mehānisma ietvaros.
258 Piektkārt, ir jāuzsver, ka saistībā ar attiecīgo aizliegto vienošanos tika īstenoti daudzi kontroles mehānismi. Papildus apmaiņai ar vēstulēm par cenām uzņēmumi dalībnieki paziņoja, ka tie varēja tieši sazināties ar savu konkurentu klientiem un tādējādi atklāt krāpšanos. Ņemot vērā aizliegtās vienošanās lielo ilgumu, nav iespējams uzskatīt, ka citi dalībnieki būtu prasītāju aicinājuši 13 gadus uz tehniskajām sanāksmēm, ja tā būtu sistemātiski izmantojusi informāciju, ko tā saņēma, lai piedāvātu zemākas cenas nekā saviem konkurentiem un tādējādi palielinātu savus pārdošanas apjomus tiem par sliktu.
259 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka prasītājas saistībā ar šo daļu norādītie apstākļi, pat apskatīti kopumā, neļauj secināt, ka laika posmā, kurā tā bija pievienojusies prettiesiskajiem nolīgumiem, tā patiešām tos neīstenoja, realizējot konkurējošu rīcību tirgū.
260 Tādēļ Komisija nav pārkāpusi ne EKL 81. pantu, ne pienākumu norādīt pamatojumu.
261 Līdz ar to ir jānoraida arī ceturtā daļa un arī otrais pamats kopumā.
2. Par pirmo pamatu par EKL 81. panta pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar ogļu putekļu vaska pārkāpuma daļu
Par pirmo daļu par EKL 81. panta pārkāpumu saistībā ar konstatāciju, saskaņā ar kuru rīcība saistībā ar parafīna vasku, no vienas puses, un rīcība saistībā ar ogļu putekļu vasku, no otras puses, ir vienots un turpināts pārkāpums
262 Vispirms jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir sodījusi prasītāju par tās piedalīšanos kompleksā, vienotā un turpinātā pārkāpumā; šis pārkāpums tika kvalificēts par kompleksu, jo tas ietvēra nolīgumus, saskaņotas darbības un delikātas informācijas apmaiņu, par vienotu, jo tas aptvēra gan parafīna vasku, gan ogļu putekļu vasku, un turpinātu, jo tas ietvēra garu virkni pret konkurenci vērstu sanāksmju.
263 Šajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 81. pantu, uzskatot, ka rīcība saistībā ar parafīna vasku un rīcība saistībā ar ogļu putekļu vasku ir vienots un turpināts pārkāpums.
264 Saskaņā ar judikatūrā teikto EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu var izraisīt ne tikai atsevišķa darbība, bet arī darbību virkne vai arī turpināta rīcība. Šo interpretāciju nevar apstrīdēt tādēļ, ka viens vai vairāki šādas darbību virknes vai turpinātas rīcības elementi paši par sevi katrs atsevišķi arī var būt minētās tiesību normas pārkāpums (iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 81. punkts, un iepriekš 47. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 258. punkts).
265 Vienota pārkāpuma jēdziens aptver visu rīcību, ko īstenojuši dažādi dalībnieki, kuriem ir viens un tas pats pret konkurenci vērsts saimniecisks mērķis (iepriekš 187. punktā minētais spriedums lietā Rhône-Poulenc/Komisija, 125. un 126. punkts, un iepriekš 44. punktā minētais spriedums lietā Cimenteries CBR u.c./Komisija, 3699. punkts). Tas, ka dažādās uzņēmumu darbības to identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci kopējā tirgū, iekļaujas “kopējā plānā”, ir noteicošs, lai konstatētu vienotu pārkāpumu (šajā ziņā skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 258. un 260. punkts).
266 Šajā ziņā, izvērtējot pārkāpuma vienoto raksturu un kopējā plāna pastāvēšanu, Vispārējā tiesa var ņemt vērā vismaz daļējo attiecīgo uzņēmumu identiskumu un to, ka tie apzinās piedalīšanās prettiesiskās rīcības kopējā mērķa sasniegšanā (iepriekš 40. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā BPB/Komisija, 257. punkts, un 2010. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑446/05 Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, Krājums, II‑1255. lpp., 89. punkts).
267 Tāpat, lai dažādas darbības kvalificētu kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, ir jāpārbauda, vai tām ir papildinoša saikne tādā nozīmē, ka katra no tām ir vērsta pret vienu vai vairākām normālas konkurences sekām un mijiedarbojoties dod ieguldījumu visu pret konkurenci vērsto to seku īstenošanā, kuras vēlējušies pārkāpuma izdarītāji saistībā ar vispārējo plānu, kurā bija paredzēts vienots mērķis. Šajā sakarā ir jāņem vērā visi apstākļi, kas varētu pierādīt vai likt apšaubīt minēto saikni, tādi kā piemērošanas periods, saturs (tostarp izmantotās metodes) un atbilstoši – dažādo attiecīgo darbību mērķi (iepriekš 266. punktā minētais spriedums lietā Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, 92. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF un UCB/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 179.–181. punkts).
268 Turpretim vienota mērķa jēdzienu nevar noteikt ar vispārēju norādi uz konkurences izkropļošanu tirgū, uz kuru attiecas pārkāpums, jo konkurences ietekmēšana gan kā priekšmets, gan kā sekas ir nedalāms elements jebkādām darbībām, kas ietilpst EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Šāda vienota mērķa jēdziena definīcija varētu liegt vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienam tā nozīmi, ciktāl tā sekas būtu tādas, ka vairākas darbības, kas skar vienu ekonomikas nozari un ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, būtu sistemātiski jākvalificē kā elementi, kas veido vienotu pārkāpumu (iepriekš 266. punktā minētais spriedums lietā Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, 92. punkts).
269 Šajā lietā savu lēmumu uzskatīt rīcību saistībā ar parafīna vasku un ogļu putekļu vasku par vienotu pārkāpumu Komisija ir pamatojusi ar šādiem apsvērumiem:
“[..]
(295) Saistībā ar ogļu putekļu vasku ir notikušas vismaz divas tehniskās sapulces – 1997. gada 30. un 31. oktobrī un 2004. gada 11. un 12. maijā. Dalībnieki sapulcē, kas veltīta ogļu putekļu vaskam 1999. gada 8. un 9. maijā, bija būtībā tie dalībnieki, kas parasti pārstāvēja savu uzņēmumu tehniskajās sanāksmēs. Ogļu putekļu vasks un parafīna vasks ir cieši saistīti produkti: ogļu putekļu vasks ir vienīgā izejviela, no kuras var izgatavot parafīna vasku, un to ražo un/vai pārdod galvenokārt uzņēmumi, kas arī ražo un/vai pārdod parafīna vasku. Mehānisms, kas izmantots un pārbaudīts saistībā ar parafīna vasku (proti, periodiskās sanāksmes, diskusijas un cenu noteikšana), tika tāpat piemērots ogļu putekļu vaskam. Vismaz dažas personas, kas iesaistītas pārkāpumā saistībā ar parafīna vasku, bija arī atbildīgas par ogļu putekļu vasku savā attiecīgajā uzņēmumā. Jautājumiem, kas saistīti gan ar parafīna vasku, gan ar ogļu putekļu vasku, bija viens kopējais vispārējais saimnieciskais mērķis, proti, katra šī produkta cenu kontrole un noteikšana, kas ļāva pasargāt uzņēmumus no konkurences un radīja tiem situāciju, kurā nostabilizēt un vairot savu peļņu samazināta konkurences spiediena un lielākas tirgus pārskatāmības apstākļos.
(296) Apstākļi šajā lietā, tostarp organizatoriskās un substantīvās saiknes starp diskusijām par abiem produktiem, ir tādi, ka nav pamata uzskatīt nolīgumus un/vai saskaņotās darbības saistībā ar ogļu putekļu vasku par atsevišķu pārkāpumu.”
270 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nevarēja secināt par vienota pārkāpuma pastāvēšanu šajā lietā, jo parafīna vasks un ogļu putekļu vasks pieder atšķirīgu produktu tirgiem.
271 Ir jānorāda, ka iepriekš 265.–268. punktā minētās judikatūras izpratnē tas, ka pret konkurenci vērstās darbības attiecas uz atsevišķu produktu tirgiem, neliedz Komisijai secināt par vienota pārkāpuma pastāvēšanu, ja rīcība, kas attiecas uz dažādiem tirgiem, ietilpst vispārējā plānā, kuru apzinās dalībnieki.
272 Protams, prasītāja min Komisijas lēmumus, kuros tā ir konstatējusi atsevišķus pārkāpumus saistībā ar precēm, kas pieder atsevišķiem tirgiem. Tomēr tajos gadījumos runa ir par blakus esošiem tirgiem, taču šajā lietā parafīna vaska tirgus un ogļu putekļu vaska tirgus ir vertikāli saistīti, jo ogļu putekļu vasks ir parafīna vaska izejviela. Savā 2008. gada 8. oktobra spriedumā Le Carbone Lorraine/Komisija (minēts iepriekš 254. punktā, 64. un 65. punkts) Vispārējā tiesa jau ir apstiprinājusi Komisijas analīzi, saskaņā ar kuru pret konkurenci vērsta rīcība, kas attiecas uz diviem atsevišķiem tirgiem, kuri tomēr ir vertikāli saistīti, tostarp nolīguma, kas noslēgts saistībā ar izejvielām un kas ir vērsts, lai nostiprinātu primāro nolīgumu saistībā ar derivatīvajiem produktiem, dēļ, ir kvalificēta par vienotu pārkāpumu.
273 Tādējādi šis prasītājas arguments ir jānoraida.
274 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka šajā lietā Komisija nav pierādījusi, ka saiknes starp parafīna vasku un ogļu putekļu vasku liecina par kopīga pārkāpuma plānu.
275 Šajā ziņā jānorāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir analizējusi pierādījumus saistībā ar diskusiju par ogļu putekļu vasku ietekmi uz aizliegtās vienošanās daļu saistībā ar parafīna vasku funkcionēšanu.
276 Pirmkārt, Shell 2006. gada 14. jūnija paziņojumā, uz kuru Komisija ir norādījusi ogļu putekļu vaska pārkāpuma daļas kontekstā (apstrīdētā lēmuma 557. zemsvītras piezīme), ir skaidri norādīts uz saikni starp rīcību saistībā ar ogļu putekļu vasku un rīcību saistībā ar parafīna vasku. Shell ir apstiprinājusi, ka parafīna vaska cenu paaugstināšana tika pamatota klientiem ar tā vienīgās izejvielas, proti, ogļu putekļu vaska, cenu paaugstināšanos. Tā piebilda, ka klienti nebūtu akceptējuši šīs paaugstināšanas, ja tie būtu zinājuši, ka izejvielas cena ir nemainīga. Tādējādi ogļu putekļu vaska cenu paaugstināšana kalpoja, lai nodrošinātu parafīna vaska cenu paaugstināšanos, par ko tika norunāts tehniskajās sanāksmēs.
277 Otrkārt, Komisija citē kādu Sasol piezīmi par 1998. gada 3. un 4. novembra tehnisko sanāksmi zemsvītras piezīmē, kas iekļauta saistībā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 149. apsvērumu. Šajā Sasol piezīmē ir teikts:
“Tiks sagatavots cirkulārs ar [pamatojumu] “situācija ar izejvielām” ([apjomi – pieejamība)] ar mērķi,
– ka cenas, kas ir zem DEM 120, tiek paaugstinātas,
– ka cenas netiek pazeminātas,
– ka sveču ražotāja saņem “dokumentus” savā sarunā ar [veikalu] tīkliem.”
278 Apstrīdētā lēmuma preambulas 149. apsvērumā Komisija šo piezīmi ir interpretējusi šādi:
“Tas liecina, ka cenu paaugstināšana par DEM 6 visiem klientiem, kaut gan DEM 120 mērķis vēl nebija sasniegts, bija paredzēta 1999. gada 1. janvārī (skat. arī tabulu, kas izklāstīta preambulas 145. apsvērumā, kurā ir norādīts, ka 1997. gada oktobrī bija vienošanās noteikt konkrētas minimālās cenas DEM 120 apmērā, kas līdz ar to tika uzskatīta par spēkā esošu referenci šajā sanāksmē). Šī paaugstināšana bija jāpamato klientiem ar izejvielu nepietiekamību. Sabiedrību pārstāvji vienojās, ka katrā ziņā cenām nebūtu jāpazeminās.”
279 Jākonstatē, ka Komisija varēja pamatoti no Sasol piezīmes secināt, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki nolēma pamatot savu parafīna vaska cenu paaugstināšanu ar ogļu putekļu vaska nepietiekamību. Norāde uz “izejvielu” “apjomiem” un “pieejamību”, kas ir pamatojums cenu paaugstināšanai attiecībā pret parafīna vaska pircējiem, būtībā nozīmē, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki paredzēja norādīt klientiem, ka šī paaugstināšana ir kļuvusi nepieciešama ogļu putekļu vaska tirgus apstākļu izmaiņu dēļ, proti, sakarā ar ogļu putekļu vaska nepietiekamības rašanos.
280 Prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka Komisijas loģikā ir pieļauta kļūda, jo runa bija par ogļu putekļu vaska nepietiekamību, nevis par ogļu putekļu vaska cenu izmaiņām. Proti, parastos tirgus apstākļos piedāvājuma samazināšanās, visiem pārējiem faktoriem turklāt paliekot nemainīgiem, izraisa cenu paaugstināšanos. Taču prasītāja nemin nevienu apstākli, kas neitralizētu ogļu putekļu vaska nepietiekamības iedarbību uz tā cenu.
281 Līdz ar to Komisijas rīcībā esošie pierādījumi, uz kuriem tā norāda apstrīdētajā lēmumā, liecina, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki attiecībā pret klientiem ir attaisnojuši parafīna vaska cenu paaugstināšanu vai saglabāšanu ar ogļu putekļu vaska cenu mākslīgu paaugstināšanu. Tādēļ eksistē komplementaritātes saikne starp pārkāpuma galveno daļu, tostarp saistībā ar parafīna vaska cenām, un pārkāpuma daļu attiecībā uz ogļu putekļu vasku.
282 Treškārt, prasītāja tomēr apgalvo, ka rīcība saistībā ar parafīna vasku attiecās uz EEZ, taču rīcība saistībā ar ogļu putekļu vasku vienīgi attiecās uz Vāciju. Rīcības ģeogrāfisko apjomu atšķirības izslēdzot pārkāpuma vienotību, kas esot pretrunā Komisijas veiktajām konstatācijām apstrīdētā lēmuma preambulas 295. apsvērumā.
283 Šajā ziņā jāatgādina, ka starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 70. apsvēruma, ka attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus gan parafīna vaska, gan ogļu putekļu vaska gadījumā ir EEZ. Tādēļ saskaņā ar tirgus darbības ekonomiskajiem noteikumiem cenu paaugstināšanai Vācijā parasti būtu jāizraisa cenu paaugstināšanās citās dalībvalstīs.
284 Turklāt, kā norādīts iepriekš 278. punktā, ogļu putekļu vaska nepietiekamības rašanās parasti izraisa cenu paaugstināšanos. Tādēļ Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka rīcība, kas būtībā bija vērsta uz cenu paaugstināšanu Vācijas klientiem, kalpoja arī, lai nodrošinātu rīcības rezultativitāti parafīna vaska tirgū, līdz ar ko ogļu putekļu vaska cenas paaugstināšanās Vācijas tirgū, kas turklāt ir lielākais EEZ tirgus, parafīna vaska pircējiem varēja padarīt ticamāku “attaisnojumu”, ka cenu paaugstināšana izrietot no ogļu putekļu vaska nepietiekamības.
285 Tādējādi Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka rīcība saistībā ar ogļu putekļu vasku, kura ietvēra cenu paaugstināšanu vismaz Vācijā, padarīja rīcību saistībā ar parafīna vasku par akceptējamāku, jo tās rīcībā bija pierādījumi, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki paredzēja attaisnot parafīna vaska cenu paaugstināšanu ar ogļu putekļu vaska nepietiekamību, kuras normālas sekas ir ogļu putekļu vaska cenu paaugstināšanās.
286 Katrā ziņā tad no sprieduma lietā BASF un UCB/Komisija (minēts iepriekš 267. punktā, 179. un 208. punkts) izriet, ka tas, ka rīcība attiecās uz dažādām teritorijām, pats par sevi neļauj secināt par divu atsevišķu pārkāpumu pastāvēšanu, jo noteicošais elements ir vispārēja plāna esamība.
287 Tādēļ jānoraida prasītājas argumenti, kas sniegti saistībā ar attiecīgo teritoriju atšķirīgumu.
288 Ceturtkārt, prasītāja apstrīd apgalvojumu, kas izklāstīts apstrīdētā lēmuma preambulas 295. apsvērumā, ka “mehānisms, kas izmantots un pārbaudīts saistībā ar parafīna vasku (proti, periodiskās sanāksmes, diskusijas un cenu noteikšana), tāpat tika piemērots ogļu putekļu vaskam”. Tā norāda, ka Shell mutvārdu paziņojumos tiek minēta divu ievērojami atšķirīgu rīcību pastāvēšana un ka ogļu putekļu vaskam paredzētās sanāksmes notika daudz retāk. Laikā no 1997. gada 30. oktobra līdz 2004. gada 12. maijam esot bijušas vienīgi četras “ogļu putekļu vaska” sanāksmes, taču tajā pašā periodā notika 29 tehniskās sanāksmes saistībā ar parafīna vasku.
289 Vispirms jānorāda, ka Komisijas rīcībā bija pierādījumi, kas liecina par ogļu putekļu vaska cenu noteikšanu divās tehniskajās sanāksmēs. MOL piezīmē saistībā ar 1997. gada 30. un 31. oktobra sanāksmi ir norādīts “slack wax DEM 550 DEM 600” un ir precizēti nākotnes datumi cenu paaugstināšanai katram uzņēmumam (apstrīdētā lēmuma preambulas 145. apsvērums). Tāpat Total France ar roku rakstītajā piezīmē saistībā ar 2004. gada 11. un 12. maija sanāksmi ir norādīts “40 €/T ogļu putekļu vasks” (apstrīdētā lēmuma preambulas 174. apsvērums). No visu šo piezīmju lasījuma izriet, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki ir apsprieduši un noteikuši ogļu putekļu vaska cenas tāpat kā parafīna vaska cenas.
290 Turklāt saskaņā ar Shell 2005. gada 18. marta paziņojumā teikto rīcība attiecas uz trīs preču grupām, proti, pilnībā rafinētu vasku, cieto vasku, vasku maisījumiem un netieši – ogļu putekļu vasku kā izejvielu.
291 Shell arī ir šajā pašā paziņojumā apstiprinājusi, ka parafīna vaska nozares pārstāvjiem bija skaidrs, ka, ja šo produktu cenas būtu bijušas paaugstinātas par noteiktu apmēru vai procentiem, vienlaicīgs paaugstinājums ietekmētu izejvielas, proti, ogļu putekļu vaska cenas, atbilstot 30–40 % parafīna vaska cenu paaugstinājumam.
292 Turklāt savā 2005. gada 26. oktobra paziņojumā Shell ir arī izskaidrojusi 2003. gada 27. un 28. februāra tehnisko sanāksmi Minhenē (Vācija), kuras laikā aizliegtās vienošanās dalībnieki vienīgi apsprieda jautājumus par parafīna vasku saistībā ar tās piemērotajām ogļu putekļu vaska cenām. Shell uzskata, ka, pat neesot diskusijām par ogļu putekļu vaska cenām, tās pārstāvis varēja secināt par nolīgumiem saistībā ar parafīna vaska cenām, ka ogļu putekļu vaska cenas paaugstināšoties par aptuveni EUR 35 par tonnu.
293 No tā izriet, ka Shell paziņojumi, uz kuriem prasītāja atsaucas, lai pierādītu rīcības saistībā ar parafīna vasku un rīcības saistībā ar ogļu putekļu vasku dažādo raksturu, nepamato šo apgalvojumu. Prezentējot dažādos produktus, kurus skar dažādās rīcības, Shell ir iekļāvusi ogļu putekļu vasku starp dažādām parafīna vaska apakškategorijām (skat. iepriekš 290. punktu). Vienīgi tas, ka Shell uzskata, ka attiecīgā rīcība attiecās uz ogļu putekļu vasku vienīgi netieši, neatspēko pārkāpumu vienotību, jo dalībnieki varēja paredzēt ogļu putekļu vaska cenas paaugstināšanos no tehniskajās sanāksmēs norunātajām paaugstināšanām attiecībā uz parafīna vasku.
294 Šī iemesla dēļ prasītājas apsvērums, ka sanāksmes saistībā ar ogļu putekļu vasku bija daudz retākas nekā tās, kas attiecas uz parafīna vasku, nevar atspēkot Komisijas apgalvojumu, ka šie paši mehānismi tika izmantoti abām pārkāpuma daļām. Tā kā parafīna vaska cenu paaugstināšana automātiski ietvēra ogļu putekļu vaska cenu paaugstināšanos dalībniekiem paredzamā veidā, jāuzskata, ka, lai sasniegtu ogļu putekļu vaska saskaņotās cenas, nebija vajadzības regulāri apspriest un noteikt ogļu putekļu vaska cenas.
295 Tādēļ prasītājas argumenti saistībā ar abu pārkāpuma daļu funkcionēšanu ir jānoraida. Proti, no Vispārējai tiesai pieejamajiem pierādījumiem izriet, ka to funkcionēšana bija ļoti līdzīga.
296 Piektkārt, prasītāja norāda, ka abu pārkāpuma daļu dalībnieki neesot bijuši identiski. No sprieduma lietā Jungbunzlauer/Komisija (minēts iepriekš 243. punktā, 312. punkts) un sprieduma lietā Tokai Carbon u.c./Komisija (minēts iepriekš 184. punktā, 120. punkts) izriet, ka ir jāņem vērā, vai dažādo apskatīto rīcību dalībnieki ir vai nav identiski.
297 Jānorāda, ka visi prettiesisko rīcību dalībnieki saistībā ar ogļu putekļu vasku, uzņēmums Dea (pēc tam pēc Dea iegādes – Shell), ExxonMobil, Sasol un Total arī piedalījās rīcībās saistībā ar parafīna vasku (apstrīdētā lēmuma preambulas 2. apsvērums). Šī situācija būtiski atšķiras no faktiem lietās Tokai Carbon u.c./Komisija (minēts iepriekš 184. punktā) un Jungbunzlauer/Komisija (minēts iepriekš 243. punktā), uz kuru spriedumiem atsaucas prasītāja. Minētajās lietās uzņēmumu, kas īstenoja rīcību saistībā ar dažādiem tirgiem pārklāšanās bija visnotaļ ierobežota.
298 Turklāt jānorāda, ka MOL, Repsol un ENI nav pārdevušas ogļu putekļu vasku gala klientiem Vācijas tirgū pārkāpuma laikā, izņemot nelielus daudzums, kurus Repsol pārdeva 1999. un 2000. gadā. Tādēļ to piedalīšanās ogļu putekļu vaska pārkāpuma daļā jau bija izslēgta to komerciālās situācijas dēļ.
299 Visbeidzot, jāatgādina, ka ogļu putekļu vaska jautājums arī tika apspriests abās tehniskajās sanāksmēs, kurās piedalījās arī MOL un “H&R/Tudapetrol” pārstāvji un kurās tika noteikta ogļu putekļu vaska cena. Tāpat MOL arī piedalījās 1998. gada 3. un 4. novembra tehniskajā sanāksmē, kurā dalībnieki vienojās attaisnot parafīna vaska cenu paaugstināšanas ar ogļu putekļu vaska nepietiekamību. No tā izriet, ka uzņēmumi, kas ir saukti pie atbildības par rīcību saistībā ar ogļu putekļu vasku (Shell, ExxonMobil, Sasol un Total grupa), zināja par rīcību saistībā ar ogļu putekļu vasku un saiknēm, kas saista abus produktu tirgus un abas rīcību daļas, ko apzinājās arī pārējie.
300 Tādēļ, tā kā visi uzņēmumi, kas piedalījās pārkāpuma ogļu putekļu vaska daļā, piedalījās rīcībā saistībā ar parafīna vasku un pārējie piedalošies uzņēmumi arī zināja par rīcību saistībā ar ogļu putekļu vasku un abu rīcību komplementaritāti, prasītājas argumenti par piedalošos uzņēmumu identiskuma neesamību ir jānoraida.
301 Sestkārt, prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu pārkāpuma vienotība izriet no tā, ka rīcībai saistībā ar parafīna vasku un rīcībai saistībā ar ogļu putekļu vasku bija kopējs mērķis kontrolēt un noteikt cenas. Lielākajai daļai aizliegto vienošanos esot šis kopējais mērķis, līdz ar ko šāds kritērijs ļaujot Komisijai mākslīgi un patvaļīgi apvienot dažādus pārkāpumus vienā pārkāpumā.
302 Jākonstatē, ka no iepriekš minētās analīzes izriet, ka starp abiem produktu tirgiem un ar tiem saistītām rīcībām pastāv ciešas saiknes. Šajā ziņā ir pietiekami atgādināt, ka attiecīgie uzņēmumi varēja visnotaļ precīzi paredzēt no tehniskajās sanāksmēs norunātās parafīna vaska cenu paaugstināšanas izrietošās ogļu putekļu vaska cenas paaugstināšanos. Tāpat Komisija ir pierādījusi, ka tehniskās sanāksmes dalībnieki paredzēja parafīna vaska cenu paaugstināšanu attaisnot ar ogļu putekļu vaska nepietiekamību. Visbeidzot, divās sanāksmēs dalībnieki bija vienlaicīgi apsprieduši un noteikuši parafīna vaska un ogļu putekļu vaska cenas.
303 Tādēļ Komisija ir apvienojusi pietiekamas norādes un pierādījumus, lai pierādītu, ka rīcība saistībā ar parafīna vasku un rīcība saistībā ar ogļu putekļu vasku ietilpa kopējā plānā, par kuru dalībnieki zināja.
304 Tādējādi Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka pārkāpuma ogļu putekļu daļa un pārkāpuma galvenā daļa ir viens pārkāpums.
305 Šo secinājumu nevar atspēkot ar citiem prasītājas argumentiem.
306 Pirmkārt, prasītāja norāda, ka Komisija ir katrai pārkāpuma daļai ir noteikusi atšķirīgu ilgumu, no 1992. gada līdz 2005. gadam saistībā ar parafīna vasku un no 1997. gada līdz 2004. gadam saistībā ar ogļu putekļu vasku. Turklāt nesakrītot apgalvoto darbību ne sākuma, ne beigu diena. Spriedumā lietā Jungbunzlauer/Komisija (minēts iepriekš 243. punktā, 312. punkts), Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā šo apstākli, lai neveiktu kvalifikāciju par vienotu pārkāpumu.
307 Lai gan spriedumā lietā Jungbunzlauer/Komisija (minēts iepriekš 243. punktā, 312. punkts) Vispārējā tiesa patiešām ir ņēmusi vērā atšķirību rīcību, kas attiecas uz diviem dažādiem produktiem, ilgumā, tomēr šis elements nebija noteicošais tās analīzē. Proti, Vispārējā tiesa ir uzsvērusi kopējā plāna neesamības nozīmīgumu un ir arī minējusi abu pārkāpumu dalībnieku ļoti ierobežoto pārklāšanos. Turklāt – atšķirībā no iepriekš 243. punktā minētajā spriedumā lietā Jungbunzlauer/Komisija izvērtētajiem citronskābes tirgus un nātrija glikonāta tirgus, kas nav saistīti, – parafīna vaska un ogļu putekļu vaska tirgi ir vertikāli saistīti, līdz ar ko attiecīgie uzņēmumi varēja pat paredzēt ogļu putekļu vaska cenu paaugstināšanos, pamatojoties uz norunātajām parafīna vaska cenu paaugstināšanām. Līdz ar to izskatāmās lietas faktiskie apstākļi ir būtiski atšķirīgi no lietas, kurā pasludināts iepriekš 243. punktā minētais spriedums lietā Jungbunzlauer/Komisija.
308 Turklāt jānorāda, ka pastāvīgajā judikatūrā, kas izklāstīta iepriekš 265.–267. punktā, nav norādīts kā pārkāpuma vienotības kritērijs tas, ka rīcību, kas attiecas uz dažādiem produktiem, ilgumam ir jābūt identiskam. Taču šajā judikatūrā ir uzsvērta kopējā plāna esamība, par kuru dalībnieki ir zinājuši; šis kritērijs šajā lietā ir izpildīts.
309 Tādēļ ir jānoraida prasītājas arguments saistībā ar rīcību, kas attiecas uz parafīna vasku un ogļu putekļu vasku, dažādo ilgumu.
310 Otrkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija esot nepamatoti apgalvojusi, ka uzņēmumu pārstāvji, kuri piedalījušies 1999. gada 8. un 9. marta sanāksmē, kas bija tieši veltīta ogļu putekļu vaskam, bija tie paši, kuri piedalījušies tehniskajās sanāksmēs, kas attiecās vispārīgi uz parafīna vasku. Runājot par Total France, minētās sanāksmes dalībnieki esot ne tikai atšķirīgi salīdzinājumā ar tiem, kas piedalījušies tehniskajās sanāksmēs, tie pat nav bijuši Total France darbinieki, bet Total Deutschland darbinieki.
311 Ar šo argumentu nevar atspēkot Komisijas analīzi. Komisija varēja pamatoti apstrīdētā lēmuma preambulas 295. apsvērumā secināt, ka “dalībnieki [..] būtībā bija tie paši”, jo daudzu citu uzņēmumu, tādu kā Shell un Sasol atbildīgās personas faktiski bija vienas un tās pašas abu veidu sanāksmēs.
312 Katrā ziņā jāatgādina (skat. iepriekš 265. punktu), ka noteicošais elements vienota pārkāpuma pastāvēšanas noteikšanā ir tas, ka rīcības saistībā ar dažādiem tirgiem ietilpst vispārējā plānā, par kuru dalībnieki zina. Tas, ka jautājumi par ogļu putekļu vasku tika apspriesti divās tehniskajās sanāksmēs un ka dalībnieki pat noteica ogļu putekļu vaska cenas šajās tehniskajās sanāksmēs, norāda, ka personas, kas atbildīgas par parafīna vasku, labi zināja arī par rīcību saistībā ar ogļu putekļu vasku. Tāpat tas, ka 1998. gada 3. un 4. novembra tehniskajā sanāksmē dalībnieki vēlējās attaisnot parafīna vaska cenu paaugstināšanu ar nepietiekamību ogļu putekļu vaska tirgū, norāda, ka tie labi apzinājās rīcību saistībā ar abiem produktiem komplementaritāti.
313 Tādēļ prasītājas argumentam par to, ka tehniskajās sanāksmēs to nepārstāvēja tā pati persona, kas to pārstāvēja 1999. gada 8. un 9. maija sanāksmē saistībā ar ogļu putekļu vasku, nav nozīmes.
314 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, jāapstiprina Komisijas konstatācija, ka rīcība saistībā ar parafīna vasku un rīcība saistībā ar ogļu putekļu vasku ir viens vienots pārkāpums, un jānoraida prasītājas argumenti, kas iesniegti saistībā ar pirmā pamata pirmo daļu.
315 Turklāt jānorāda, ka prasītājas argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēta pārkāpuma turpinātība, tika izvirzīti šī pamata otrās daļas ietvaros. Līdz ar to šos argumentus Vispārējā tiesa izskatīs otrās daļas izvērtēšanas beigās.
Par otro daļu par EKL 81. panta pārkāpumu un pienākumu norādīt pamatojumu saistībā ar rīcības sakarā ar ogļu putekļu vasku kvalificēšanu
316 Prasītāja uzskata, ka Komisijas rīcībā nebija pietiekamu pierādījumu, lai pierādītu, ka tehniskajās sanāksmēs notika konkurenci ierobežojoša rīcība saistībā ar ogļu putekļu vaska pārdošanu gala patērētājiem Vācijā. Pat pieņemot, ka 1997. gada 30. un 31. oktobra sanāksmes un 2004. gada 11. un 12. maija sanāksmes attiecās uz ierobežojušo rīcību saistībā ar ogļu putekļu vaska pārdošanu gala patērētājiem Vācijā, šīs sanāksmes esot bijušas vienīgi divi atsevišķi pārkāpumi (saistībā ar pirmo turklāt ir iestājies noilgums) un nevar pamatot secinājumu par turpinātu pārkāpumu no 1997. gada līdz 2004. gadam. Tādējādi Komisija ir pārkāpusi EKL 81. pantu un nav izpildījusi savu pienākumu šajā ziņā norādīt pamatojumu.
Par apstrīdēto lēmumu
317 Apstrīdētā lēmuma preambulas 288. apsvērumā Komisija ir norādījusi:
“Gan Sasol, gan Shell skaidri atzīst, ka par ogļu putekļu vaska cenām ir notikušas diskusijas starp konkurentiem, konkrēti kopš deviņdesmito gadu beigām, un ir sniegušas detalizētu informāciju par noteiktiem attiecīgajiem kontaktiem (skat. arī preambulas 112. apsvērumu). 1997. gada 30. un 31. oktobrī notikušās sanāksmes (skat. preambulas 145. apsvērumu) laikā diskusijās par ogļu putekļu vasku piedalījās vismaz ENI, H&R/Tudapetrol, MOL, Repsol, Sasol, Dea (pēc 2002. gada Shell) un Total, kas vienojās par cenu paaugstināšanu. Tas, ka Shell un Total bija pārstāvētas vismaz vienā sanāksmē, kura specifiski veltīta ogļu putekļu vaskam, 1999. gada 8. un 9. martā, ir pierādīts (skat. preambulas 152. apsvērumu). Savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Sasol un ExxonMobil nenoliedz savu piedalīšanos šajā sanāksmē un to piedalīšanās patiešām šķiet ticama, ņemot vērā ar roku rakstītu piezīmi, kas uzrakstīta uz Shell iekšējā e‑pasta, kurš nosūtīts nākamajā dienā un kurā ir norāde “visiem ražotājiem”. Sasol, Shell un Total arī ir tikušas pārstāvētas tehniskajā sanāksmē 2004. gada 11. un 12. maijā (skat. preambulas 174. apsvērumu), kuras laikā tika [noslēgts] nolīgums par ogļu putekļu vaska cenām. Turklāt Komisija norāda, ka par ogļu putekļu vasku notika diskusijas noteiktās tehniskajās sanāksmēs, kuras notika, piedaloties ExxonMobil, Sasol, Shell un Total. ExxonMobil atzina, ka ir piedalījusies šajās diskusijās laika posmā starp 1993. un 1996. gadu. ExxonMobil arī atzina, ka [T. H.], kas pārstāv ExxonMobil, piedalījās diskusijās par ogļu putekļu vasku kokskaidu plātņu ražotājiem Eiropas vāciski runājošajā daļā laika posmā starp 1999. gadu un 2001. gadu, un kopumā atzīst, ka diskusijas notika aizliegtās vienošanās pasākumu ietvaros par ogļu putekļu vasku, kas tiek pārdots gala klientiem. Tāpat Total norāda, ka ir notikušas diskusijas par ogļu putekļu vaska cenu. Shell un ExxonMobil arī apstiprina, ka sanāksmes par ogļu putekļu vasku notika ārpus tehniskajām sanāksmēm. Lai gan ENI, H&R-Tudapetrol, MOL un Repsol arī bija pārstāvētās dažās sanāksmēs, Komisija uzskata, ka pieejamie pierādījumi nav pietiekami, lai konstatētu šo uzņēmumu atbildību pārkāpumā saistībā ar ogļu putekļu vasku. Turklāt, lai gan noteikti pierādījumi, šķiet, attiecas uz citiem periodiem un tirgiem, Komisija uzskata, ka pieejamie pierādījumi ļauj vienīgi konstatēt pārkāpumu saistībā ar ogļu putekļu vasku, kas pārdots gala klientiem Vācijas tirgū laika posmā no 1997. gada līdz 2004. gadam.”
318 Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 112. apsvērumā Komisija ir norādījusi:
“Jautājums par ogļu putekļu vasku tika apskatīts noteiktās tehniskajās sanāksmēs [preambulas 144., 145., 152., 157., 174. un 175. apsvērums]. Turklāt nolīgumi par ogļu putekļu vasku, kas tiek pārdots gala klientiem Vācijas tirgū, tika pieņemti vismaz vienu reizi ārpus tehniskajām sanāksmēm, kurās piedalījās Shell, Sasol, ExxonMobil un Total un, iespējams, citu uzņēmumu pārstāvji un ogļu putekļu vaska jautājumu apsprieda sīkāk, citiem vārdiem sakot, noteica cenas un apmainījās ar komerciālā ziņā delikātu informāciju. Piemēram, ir pierādīts, ka šāda sanāksme notika Diseldorfā 1999. gada 8. un 9. martā. Ogļu putekļu vaskam veltītajā sanāksmē lielāko daļu uzņēmumu, izņemot Total, pārstāvēja tās pašas personas, kas bija piedalījušās tehniskajās sanāksmēs.”
319 Jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 144., 145., 152., 157., 174. un 175. apsvērums ir par attiecīgi 1997. gada 19. un 20. jūnija sanāksmi, 1997. gada 30. un 31. oktobra sanāksmi, 1999. gada 8. un 9. marta sanāksmi, 2000. gada 3. un 4. februāra sanāksmi, 2004. gada 11. un 12. maija sanāksmi un 2004. gada 3. un 4. augusta sanāksmi.
320 Savu lēmumu nekonstatēt pret konkurenci vērsto darbību pastāvēšanu saistībā ar ogļu putekļu vasku saistībā ar pārdošanu gala klientiem Vācijā Komisija ir pamatojusi šādi:
“[..]
(289) Turklāt Komisija uzskata, ka šīs diskusijas vienīgi attiecās uz ogļu putekļu vasku, kuru saistītie uzņēmumi pārdod gala klientiem, tādiem kā kokskaidu plātņu ražotāji, un nevis, piemēram, uz parafīna vasku. Lai gan uzņēmumu paziņojumos lielākajā daļā gadījumu netiek nošķirti dažādās ogļu putekļu vaska lietojamības, preambulas 152. apsvērumā norādītajā e‑pastā [1999. gada 8. un 9. marta sanāksme Diseldorfā] vienīgi ir minēts ogļu putekļu vasks, kas pārdots kokskaidu plātņu ražotājiem. Līdz ar to Komisija uzskata, ka pastāv šaubas par to, vai saistībā ar ogļu putekļu vaska pārdošanu citiem klientiem, kas nav gala klienti, ir noticis pārkāpums, un attiecina savus secinājumus vienīgi uz ogļu putekļu vasku, kas pārdots gala klientiem. Šos apsvērumus apstiprina Shell un ExxonMobil [Shell, lietas materiālu 8122.–8123. lpp., 38846. lpp.; Exxon, atbilde uz paziņojumu par iebildumiem, 36.–48. lpp.].
(290) Pieejamie pierādījumi ļauj saprast, ka laiku pa laikam notikušās diskusijas saistībā ar ogļu putekļu vasku būtībā attiecās uz Vācijas tirgu. ExxonMobil, Sasol, Shell un Total pārdod visu ogļu putekļu vasku Vācijas tirgū, un sanāksmes, kurās apspriests ogļu putekļu vasks, notika Vācijā. Komisija uzskata, ka nav pietiekamu norāžu, kas ļautu secināt, ka pasākumi, kas piemērojami ogļu putekļu vaskam, bija arī piemērojami saistībā ar ogļu putekļu vasku, kas pārdots gala klientiem citās valstīs.
(291) Komisija uzskata, ka pārkāpums tiktāl, ciktāl tas attiecas uz ogļu putekļu vasku, kas pārdots gala klientiem Vācijā, sākās 1997. gada 30. un 31. oktobra sanāksmē un beidzās 2004. gada 11. un 12. maija sanāksmē.
(292) Līdz ar to Komisija uzskata, ka diskusijas saistībā ar ogļu putekļu vasku, kas pārdots gala klientiem Vācijas tirgū, noveda pie nolīgumiem un/vai saskaņotām darbībām [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta izpratnē. Šis secinājums ir balstīts uz neatkarīgiem un saskanīgiem Shell un Sasol paziņojumiem, kurus pamato ExxonMobil un Total paziņojumi. Šo secinājumu apstiprina rakstveida pierādījumi.”
Par pierādījumu jautājumā par pret konkurenci vērstajām sanāksmēm izvērtēšanu
321 Šajā lietā prasītāja uzskata, ka Komisijai nebija pietiekamu pierādījumu, lai konstatētu, ka tehniskajās sanāksmēs notika pret konkurenci vērsta rīcība saistībā ar ogļu putekļu vaska pārdošanu gala patērētājiem Vācijā.
322 Pirmkārt, jāatgādina, ka Shell (skat. iepriekš 290.–292. punktu) un ExxonMobil savā 2006. gada 14. jūnija paziņojumā katram paziņoja, ka pret konkurenci vērstā rīcība arī attiecās uz ogļu putekļu vasku un ka ar to saistītās diskusijas notika daudzpusējās sanāksmēs starp konkurentiem. Shell pat precizēja, ka jautājumi par ogļu putekļu vasku tika apspriesti noteiktās tehniskās sanāksmēs un noteiktās ogļu putekļu vaskam veltītās sanāksmēs. Šie paziņojumi tika veikta, pamatojoties uz personu, kuras bija piedalījušās tehniskajās sanāksmēs, liecībām pēc rūpīgas apdomāšanas, un šie paziņojumi arī inkriminē uzņēmumus kuru vārdā tie ir izteikti. Tādējādi iepriekš 66. punktā citētās judikatūras izpratnē tie ir īpaši ticami.
323 Otrkārt, jānorāda, ka šos paziņojumus apstiprina tālaika pārkāpuma dokumentārie pierādījumi. Kā to Komisija konstatējusi apstrīdētā lēmuma preambulas 215. apsvērumā, MOL piezīmes sanāksmju laikā sagatavojusi persona, kas tajās piedalījās, un to saturs ir strukturēts un relatīvi detalizēts. Tādēļ šo piezīmju pierādījuma spēks ir ļoti liels iepriekš 80. punktā citētās judikatūras izpratnē.
324 Pirmkārt, saistībā ar 1997. gada 19. un 20. jūnija tehnisko sanāksmi apstrīdētā lēmuma preambulas 144. apsvērumā Komisija ir pamatojusies uz MOL piezīmi, kurā ir frāzes “Shell/NL pārdod ogļu putekļu vasku, piemēram, Bolsius” un “ogļu putekļu vasks: DEM 550”. Prasītāja nesniedz nekādus apsvērumus saistībā ar šo piezīmi.
325 Vispārējā tiesa konstatē, ka šī piezīme pierāda diskusiju jautājumā par ogļu putekļu vasku un nolīguma par tā cenu noteikšanu pastāvēšanu, kā to Komisija pamatoti ir norādījusi, minot šo tehnisko sanāksmi apstrīdētā lēmuma preambulas 112. apsvērumā.
326 Otrkārt, saistībā ar 1997. gada 30. un 31. oktobra sanāksmi apstrīdētā lēmuma preambulas 145. apsvērumā Komisija ir minējusi MOL piezīmi, kurā ietverta frāze “slack wax: DEM 550 600”.
327 Prasītāja apgalvo, ka no šī piezīmes neizriet, ka dalībnieki esot noslēguši nolīgumu saistībā ar ogļu putekļu vaska pārdošanu gala klientiem Vācijā. Vissaskanīgākais izskaidrojums esot, ka frāze “slack wax: DEM 550 600” attiecas uz parafīna vaska cenām.
328 Šī interpretācija nevar tikt akceptēta, jo būtu pilnībā nepamatoti, ka MOL pārstāvis norāda “slack wax” – ogļu putekļu vasku – lai norādītu uz parafīna vaska cenām. Turklāt atbilstoši MOL piezīmei parafīna vaska cenas, kas ir atkarīgas no rafinēšanas veida un pakāpes, svārstījās no DEM 950 līdz DEM 1350, līdz ar ko nebija saprātīgi uzskatīt, ka cena DEM 600 varētu atbilst parafīna vaska cenām. Taču frāze “slack wax: DEM 550 600” ir pilnībā saskanīga ar MOL piezīmes saturu saistībā ar iepriekšējo sanāksmi, kas notikusi 1997. gada 19. un 20. jūnijā, – šajā piezīmē ir norādīts, ka vienošanās rezultātā ogļu putekļu vaska cena tika noteikta 550 DEM apmērā.
329 Prasītāja tomēr apgalvo, ka no MOL piezīmes neizriet, ka dalībnieki noteikuši ogļu putekļu vaska cenas saistībā ar pārdošanu gala klientiem Vācijā.
330 Tomēr šim argumenta nav nozīmes, jo cenu noteikšana kopumā attiecas uz visiem klientiem, ieskaitot gala klientus Vācijā. Turklāt Komisija ir izskaidrojusi iemeslus, kādēļ tā nolēmusi ierobežot pret konkurenci vērsto darbību, kas attiecas uz ogļu putekļu vaska pārdošanu gala klientiem Vācijā, apstrīdētā lēmuma preambulas 289.–292. apsvērumā, kuri ir izklāstīti iepriekš 320. punktā. Prasītāja nav iesniegusi argumentus saistībā ar šī apstrīdētā lēmuma daļām.
331 Tādēļ Komisija pamatoti ir norādījusi uz šo tehnisko sanāksmi un ar to saistītajiem pierādījumiem apstrīdētā lēmuma preambulas 112. apsvērumā, lai pierādītu pārkāpuma ogļu putekļu vaska daļas pastāvēšanu.
332 Treškārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 152. apsvērumā Komisija ir izvērtējusi 1999. gada 8. un 9. martā notikušo un ogļu putekļu vaskam veltīto sanāksmi, kurā piedalījās vismaz Shell, Total un ExxonMobil pārstāvji.
333 Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 152. apsvēruma teikto pārkāpuma laikā Shell ar roku rakstītā piezīme liecina, ka tās pārstāvis gaidīja, lai personas, kas pārstāv dažādos uzņēmumus, 1999. gada 8. un 9. marta sanāksmē apmainītos ar informāciju par ogļu putekļu vaska piegādi noteiktiem klientiem. Minētajā piezīmē bija arī ietverta frāze “8/9.3.99 PM = kokskaidu plātnes”, PM nozīmējot, pēc Shell domām, “paraffin Mafia”. Nākamajā dienā pēc šīs sanāksmes šis pārstāvis nosūtīja e‑pastu savam priekšniekam, paziņojot, ka Shell ir nodoms no 1999. gada 1. jūnija par 8–10 % paaugstināt cenu ogļu putekļu vaskam, kas tiek izmantots kokskaidu plātņu ražošanā. Kādā ar roku rakstītā piezīmē par šo e‑pastu ir norādīts: “Visi ražotāji apzinās vajadzību paaugstināt (cenas).”
334 Komisija no tā secina, ka personas, kas pārstāvējušas sabiedrību sanāksmē, bija vienojušās par ogļu putekļu vaska cenu paaugstināšanu kokskaidu plātņu nozarē un ka Shell paredzēja īstenot šo nolīgumu no 1999. gada jūnija.
335 Vispārējā tiesa uzskata, ka šī interpretācija ir pareiza un to apstiprina citi pierādījumi saistībā ar darbībām sakarā ar ogļu putekļu vasku, līdz ar ko šī interpretācija ir jāapstiprina.
336 Prasītāja tomēr apgalvo, ka pierādījumi saistībā 1999. gada 8. un 9. marta sanāksmi nevar pamatot Komisijas nostāju, jo šī sanāksme nebija tehniskā sanāksme. Apstrīdētā lēmuma preambulas 275. apsvērumā Komisija esot izslēgusi no savas izmeklēšanas visus kontaktus ārpus tehniskajām sanāksmēm.
337 Apstrīdētā lēmuma preambulas 275. apsvērumā Komisija ir norādījusi:
“Komisija nolēma neizmeklēt divpusējos kontaktus, jo pūles, kas nepieciešamas, lai pierādītu šī pārkāpuma papildu apstākļus, būtiski nemainoties gala rezultātam, būtu bijušas nesamērīgas. Šī paša iemesla dēļ Komisija ir izvēlējusies neizmeklēt citus kontaktus, kas notikuši ārpus tehniskajām sanāksmēm. Komisija arī uzskata, ka tā ir pietiekami pierādījusi vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanu saistībā ar darbībām, kuras tā ir izmeklējusi.”
338 Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisijai nav jāizmanto aizliegtās vienošanās dalībnieku izmantotā terminoloģija dažādo pierādījumu apzīmēšanai. Konkrētāk, lai gan daudzi dalībnieki ir paziņojuši, ka tehniskajās sanāksmēs notika diskusijas par parafīna vasku un ka citās specifiskajās sanāksmēs runa bija par ogļu putekļu vasku, tomēr šis nošķīrums nav skaidrs, jo diskusijas saistībā ar ogļu putekļu vasku notika arī ārpus tehniskajām sanāksmēm. Turklāt Komisija acīmredzami nav izslēgusi no savas izmeklēšanas specifiskās sanāksmes, kas attiecas uz ogļu putekļu vasku, jo tā apstrīdētā lēmuma preambulas 152. apsvērumā ir veltījusi visnotaļ apjomīgu analīzi 1999. gada 8. un 9. marta sanāksmei starp citām pret konkurenci vērstām daudzpusējām sanāksmēm, kas kvalificētas par “tehniskajām sanāksmēm”.
339 Katrā ziņā tas, ka Komisija noteiktā administratīvā procesa brīdī ir izvēlējusies koncentrēt savas pūles uz noteiktiem prettiesisko darbību aspektiem un neizmeklēt citus, nevar tai liegt iespēju izmantot visus pierādījumus, kuri ir tās rīcībā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, ja vien ir ievērotas procesuālās garantijas.
340 Taču prasītāja neapgalvo, ka ir pārkāptas tās procesuālās tiesības saistībā ar pierādījumu par sanāksmēm, kuras nav “tehniskās sanāksmes”, izmantošanu. Katrā ziņā pierādījumi, kas saistīti ar šo sanāksmi, jau bija izklāstīti paziņojumā par iebildumiem un prasītāja šajā sakarā ir sniegusi savus apsvērumus savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, kurus Komisija apskatījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 152. apsvērumā.
341 Turklāt ExxonMobil paziņojums saistībā ar šo sanāksmi atklāj, ka tā attiecās “specifiskā veidā [uz] ogļu putekļu vasku, kas paredzēts kokskaidu plātņu ražotājiem vāciski runājošajā Eiropas daļā”, un papildina pierādījumus, kas varēja likt Komisijai konstatēt, ka saistībā ar ogļu putekļu vaska pārkāpuma daļu tās rīcībā bija pietiekami pierādījumi vienīgi saistībā ar pārdošanu gala klientiem Vācijā.
342 Ceturtkārt, saistībā ar 2000. gada 3. un 4. februāra sanāksmi Komisija piekrīt prasītājai, lai konstatētu, ka nav pierādījumu par diskusijām par ogļu putekļu vasku šajā sanāksmē un ka runa ir par pārrakstīšanās kļūdu, kas izpaužas kā zemsvītras piezīmes, kas ievietota zem preambulas 112. apsvēruma, minēšana apstrīdētā lēmuma preambulas 157. apsvērumā.
343 Piektkārt, saistībā ar 2002. gada 17. un 18. decembra tehnisko sanāksmi Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 168. apsvērumā ir norādījusi tālaika anotācijas, kuras Total France pārstāvis pievienojis šajā tehniskajā sanāksmē izdalītajai tabulai. Tabula un anotācijas ietver delikātu komerciālu informāciju saistībā ar parafīna vasku un ogļu putekļu vasku. Total France anotācijas ietver frāzi “ogļu putekļu vasks zem EUR 500”.
344 Uz šī pamata Komisija ir secinājusi, ka šajā tehniskajā sanāksmē notikušajās diskusijās tika apspriestas ogļu putekļu vaska cenas.
345 Prasītāja iebilst Komisijai, ka no šīm frāzēm neizriet nekāds nolīgums par ogļu putekļu vaska cenām.
346 Šajā ziņā jānorāda, ka Komisija nav apgalvojusi, ka tika noslēgts nolīgums par ogļu putekļu vaska cenām. Turklāt pārkāpuma ogļu putekļu daļa bija kompleksa, aptverot – gluži kā pārkāpuma galvenā daļa – nolīgumus un saskaņotās darbības, kā arī apmaiņu ar komerciāli delikātu informāciju par ogļu putekļu vaska cenu.
347 Turklāt prasītājas interpretācija, ka ar roku rakstīta piezīme tika sagatavota 2003. gada 28. februāra sanāksmē, neatņem šai piezīmei pierādījuma spēku, jo tā katrā ziņā ir pierādījums, ka no 2002. gada līdz 2003. gadam notika pret konkurenci vērstas diskusijas saistībā ar ogļu putekļu vasku.
348 Tādēļ attiecīgās anotācijas ietilpst pierādījumu kopumā, kas pierāda pārkāpuma daļas pastāvēšanu attiecībā uz ogļu putekļu vasku.
349 Sestkārt, saistībā ar 2004. gada 11. un 12. maija sanāksmi Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 174. apsvērumā ir izvērtējusi piezīmi, kura izņemta Total France telpās un kurā ir šādas frāzes:
“ -> Sasol 40 €/50 $. – Jūlija beigas.
-> Mer: 38–28.
-> 1. jūlijs
+ FRP: 70 -> 6000 €/T
+ Tējas sveces: 50 -> 500 €/T
+ Mikrovasks: 25 -> 50 $/T
[..]
-> 40 €/T ogļu putekļu vasks.”
350 Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 174. apsvērumā teikto:
“[..] pēdējā rindkopa norāda, ka ir panākta vienošanās par ogļu putekļu vaska cenas paaugstināšanu. No piezīmes vispārējā konteksta izriet, ka pirms norādītās cenas esošā bultiņa liecina par norunātu stratēģiju nākotnei, t.i., ka cenu paaugstināšana ir paredzēta.”
351 Prasītāja uzskata, ka šī dokumenta saturs patiesībā esot tāds, ka viens no dalībniekiem (Sasol vai cits Vācijas ražotājs) norādīja savas mērķa cenas.
352 Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītāja nav sniegusi ticamu un saskanīgu alternatīvu interpretāciju, ar kuru varētu apšaubīt Komisijas veikto interpretāciju. No lietas materiāliem izriet, ka piezīmēs ir norādīts uzņēmuma nosaukums, tā pārstāvja vārds un uzņēmuma juridiskās adreses vieta, ja runa bija par vienpusēju cenas piedāvājumu; tā nav saistībā ar frāzi “40€/T ogļu putekļu vasks”.
353 Tādēļ jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, izvērtējot pierādījumus saistībā ar sanāksmēm, kurās tika apspriests jautājums par ogļu putekļu vasku.
354 Jāsecina, ka, pamatojoties uz uzņēmumu paziņojumiem un dokumentāriem pierādījumiem saistībā ar sanāksmēm, kurās piedalījusies prasītāja un kuras minētas apstrīdētā lēmuma preambulas 144., 145., 152., 168. un 174. apsvērumā, Komisija varēja pamatoti konstatēt pret konkurenci vērstu darbību pastāvēšanu, kas ietver nolīgumus vai saskaņotas darbības un apmaiņu ar komerciāli delikātu informāciju saistībā ar ogļu putekļu vaska cenām, kā arī prasītājas piedalīšanos šajā pārkāpuma daļā.
Par pārkāpuma ogļu putekļu daļas turpinātību
355 Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi turpinātu pārkāpuma saistībā ar ogļu putekļu vaska pārdošanu gala klientiem Vācijā laikā no 1997. gada līdz 2004. gadam. Pat gadījumā, ja Vispārējā tiesa konstatētu, ka Komisijas sniegtie pierādījumi ir pietiekami saistībā ar 1997. gada 30. un 31. oktobra un 2004. gada 11. un 12. maija tehniskajām sanāksmēm, runa būtu vienīgi par diviem atsevišķiem pārkāpumiem, saistībā ar pirmo no kuriem turklāt ir iestājies noilgums.
356 Pirmkārt, jāatgādina, ka prasītāja ir balstījusi savu argumentāciju uz pieņēmumu, ka vienīgi, augstākais, šīs divas sanāksmes varētu tikt uzskatītas par tādām, kurās arī tika apspriests jautājums par ogļu putekļu vasku. Kā izriet no iepriekš izklāstītā vērtējuma, Komisijas rīcībā bija dokumentāri pierādījumi, kas liecina par šādu darbību pastāvēšanu attiecībā uz piecām sanāksmēm, kuras notikušas 1997. gada 19. un 20. jūnijā, 1997. gada 30. un 31. oktobrī, 1999. gada 8. un 9. martā, 2002. gada 17. un 18. decembrī (vai alternatīvi 2003. gada 28. februārī) un 2004. gada 11. un 12. maijā.
357 Otrkārt, jāatgādina iepriekš 314. punktā secinātais, ka Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka rīcība saistībā ar parafīna vasku un rīcība saistībā ar ogļu putekļu vasku ir vienots pārkāpums. Tādēļ saistībā ar rīcību sakarā ar ogļu putekļu vasku ir jāizvērtē visu pierādījumu, kuri attiecas uz vienotu pārkāpumu un kurus savākusi Komisija, kontekstā. Šie pierādījumi liecina par pastāvīgu kontaktu pastāvēšanu starp uzņēmumiem, kuri piedalījušies darbībās saistībā ar ogļu putekļu vasku.
358 Treškārt, kā izriet no iepriekš 291. punktā minētā Shell paziņojuma, parafīna vaska nozares pārstāvjiem bija skaidrs, ka, ja šo produktu cenas tiktu paaugstinātas par noteiktu apmēru vai procentiem, vienlaicīgs paaugstinājums ietekmētu izejvielas, proti, ogļu putekļu vaska cenas, t.i., paaugstināšana atbilstoši 30–40 % no parafīna vaska cenu paaugstināšanas. Tādēļ pret konkurenci vēstās diskusijas, kas notika saistībā ar parafīna vasku, ietekmēja arī dalībnieku cenu politiku jautājumā par ogļu putekļu vasku, – kas vēl vairāk pamato Komisijas konstatāciju par pārkāpuma ogļu putekļu daļas turpinātību.
359 Tādēļ jāapstiprina apstrīdētajā lēmumā Komisijas konstatējums, ka ogļu putekļu daļa bija daļa no turpināta pārkāpuma, un ir jānoraida prasītājas šajā ziņā izvirzītie argumenti.
Par pret konkurenci vēsto darbību attiecināšanu vienīgi uz Vāciju
360 Prasītāja uzskata, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pamatojusi pārkāpuma ogļu putekļu vaska daļas attiecināšanu uz Vācijas gala klientiem.
361 Šajā ziņā jāpiekrīt Komisijai, ka tas, ka tā ir tulkojusi par labu attiecīgajiem uzņēmumiem šaubas par plašāku darbību pastāvēšanu nekā pārdošana gala klientiem Vācijā, nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Komisijai ir jābūt brīvībai ņemt vērā saistībā ar naudas sodu uzlikšanu vienīgi pret konkurenci vērstās darbības, par kuru pastāvēšanu nav nekādu šaubu.
362 Turklāt, kā ir norādīts iepriekš 329. punktā, apstrīdētā lēmuma preambulas 289.–292. apsvērumā, kas ir izklāstīti iepriekš 320. punktā, Komisija ir izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka pret konkurenci vērstās darbības saistībā ar ogļu putekļu vasku attiecās vienīgi uz pārdošanu gala klientiem Vācijā. Taču prasītāja nav iesniegusi argumentus saistībā ar šīm apstrīdētā lēmuma daļām.
363 Turklāt apstākļi, kurus Komisija minējusi, individuāli izvērtējot sanāksmes (skat. iepriekš 323.–352. punktu), ir pietiekami, lai atbalstītu tās nostāju saistībā ar pret konkurenci vērstu darbību, kas saistītas ar ogļu putekļu vasku, pastāvēšanu, līdz ar ko ir lieki analizēt prasītājas argumentus saistībā ar pierādījumiem, kas minēti apstrīdētā lēmuma preambulas 288. apsvērumā (skat. iepriekš 317. punktu).
364 Tādēļ jāsecina, ka, ņemot vērā Komisijas savāktos pierādījumus, tā varēja pamatoti konstatēt pret konkurenci vēstu darbību pastāvēšanu, kuras ietver nolīgumu un saskaņotas darbības, kā arī apmaiņu ar komerciāli delikātu informāciju saistībā ar ogļu putekļu vasku, kā arī pamatoti konstatēt prasītājas piedalīšanos šajā pārkāpuma daļā (skat. iepriekš 354. punktu). Turklāt ir arī jāapstiprina apstrīdētajā lēmumā Komisijas izdarītais konstatējums, ka pārkāpuma ogļu putekļu vaska daļa ir daļa no turpināta pārkāpuma (skat. iepriekš 359. punktu).
365 Tādējādi prasītājas iebildums par EKL 81. panta pārkāpumu ir jānoraida.
366 Tāpat Komisijas konstatācijās, kas izklāstītas iepriekš 317.–320. punktā, un dokumentos, uz kuriem tās norāda, ir tieši un nepārprotami izklāstīta Komisijas argumentācija saistībā ar pārkāpumu ogļu putekļu vaska daļu tādējādi, ka tā ļauj ieinteresētajām personām uzzināt pamatojumu šajā ziņā un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi iepriekš 239. punktā izklāstītās judikatūras izpratnē.
367 Līdz ar to prasītājas iebildums par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi ir jānoraida.
368 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jānoraida pirmā pamata otrā daļa un līdz ar to pirmais pamats kopumā.
3. Par trešo pamatu par EKL 81. panta un nevainīguma prezumpcijas principa, tiesiskās drošības principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu saistībā ar prasītājas piedalīšanos pārkāpumā pēc 2004. gada 12. maija
Par pirmo daļu par EKL 81. panta un nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu
369 Saistībā ar pārkāpuma sakarā ar parafīna vasku ilgumu Komisija ir uzskatījusi, ka Total grupa tajā piedalījās no 1992. gada 3. septembra līdz 2005. gada 28. aprīlim (12 gadus un 7 mēnešus). Tomēr prasītāja apgalvo, ka tās dalība esot beigusies 2004. gada 12. maijā, kad notika pēdējā tehniskā sanāksme, kurā tā piedalījusies.
370 Apstrīdētā lēmuma preambulas 602. apsvērumā Komisija ir norādījusi:
“Total apgalvo, ka nav piedalījusies nevienā tehniskajā sanāksmē pēc 2004. gada 11. un 12. maija tehniskās sanāksmes, un piebilst, ka tās pārstāvis atcēlis savu ceļojumu saistībā ar 2004. gada 3. un 4. novembra sanāksmi saskaņā ar iekšējo paziņojumu un saskaņā ar sava priekšnieka norādījumiem. Komisija norāda, ka nav nekādu pierādījumu saistībā ar iespējamu izstāšanos no aizliegtās vienošanās. Kompleksu pārkāpumu gadījumā tas, ka uzņēmums nepiedalās sanāksmē vai nepiekrīt sanāksmē apspriestajam, vēl nenozīmē, ka šis uzņēmums ir beidzis piedalīties turpinātā pārkāpumā. Lai izbeigtu pārkāpumu, uzņēmumam ir skaidri jādistancējas no aizliegtās vienošanās. [Taču] Total nav sniegusi pierādījumus, saskaņā ar kuriem tā esot pilnīgi autonomi īstenojusi vienpusēju stratēģiju tirgū un esot skaidri un atklāti distancējusies no aizliegtās vienošanās darbībām. Tieši pretēji, Komisijas rīcībā esošie pierādījumi liecina, ka Total saņēma oficiālus ielūgumus uz trīs nākamajām tehniskajām sanāksmēm (t.i., uz trim pēdējām tehniskajām sanāksmēm, kas organizētas pirms pārbaužu veikšanas). Komisija norāda, ka Total pārstāvis apstiprināja, ka viņš piedalīšoties 2004. gada 3. un 4. novembra sanāksmē, lai gan, kā redzams, vēlāk viņš atcēla savu braucienu. Tāpat saistībā ar 2005. gada 23. un 24. februāra sanāksmi Sasol jau bija rezervējusi Total pārstāvim istabu viesnīcā, kurā notika sanāksme, šo rezervāciju pēc tam atceļot. Tādēļ Komisija no tā secina, ka Sasol un citiem dalībniekiem bija skaidrs, ka Total ir piedalījusies aizliegtajā vienošanās līdz beigām. Komisija arī norāda, ka sanāksmēs notikušās diskusijas būtiski neatšķīrās no tām, kas notikušas iepriekšējās sanāksmēs, bet ka dalībnieki turpināja apspriest cenu paaugstināšanu, neminot nekādu Total mēģinājumu izstāties no aizliegtās vienošanās (skat. preambulas 175., 176. un 177. apsvērumu), un ka nebija neparasti, ka uzņēmumi nebija piedalījušies noteiktās sanāksmēs aizliegtās vienošanās laikā. Šie abi apstākļi pierāda, ka Total netika uztverta kā tāda, kas pametusi aizliegto vienošanos pēc 2004. gada maija sanāksmes. Total pārstāvja iekšējais paziņojums saistībā ar iemesliem nepiedalīties sanāksmē katrā ziņā nevar tikt uzskatīts par publisku distancēšanos. Tā kā neviena cita informācija neliecina, [ka Total] būtu publiski distancējusies no aizliegtās vienošanās, Komisija uzskata, ka Total nebija beigusi piedalīties aizliegtajā vienošanās pirms pārbaudēm.”
371 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar judikatūru Komisija varēja pamatoti pieprasīt publisku distancēšanos, lai konstatētu tās piedalīšanās izbeigšanu. Tā kā dalība pret konkurenci vērstajās diskusijās neesot turpināta, Komisijai, negūstot tiešus pierādījumus, vismaz būtu bijis jāizvirza norādes, kas liecina par uzņēmuma piedalīšanos aizliegtajās vienošanās.
372 Šajā ziņā jānorāda, ka atbilstoši spriedumā lietā Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija (minēts iepriekš 266. punktā, 241. punkts) noteiktajam tas, ka uzņēmums ir galīgi beidzis piedalīties aizliegtajā vienošanās, var tikt konstatēts vienīgi, ja tas ir publiski distancējies no aizliegtās vienošanās satura.
373 Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka citu aizliegtās vienošanās dalībnieku uztvere saistībā ar attiecīgā uzņēmuma nodomu ir bijusi noteicoša, lai noteiktu, vai šis uzņēmums ir paredzējis distancēties no prettiesiskā nolīguma (Tiesas 2009. gada 19. marta spriedums lietā C‑510/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑1843. lpp., 120. punkts).
374 Tādēļ Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti ir apgalvojusi, ka aizliegtās vienošanās dalībniekiem bija publiski jādistancējas no aizliegtās vienošanās satura, lai izbeigtu savu piedalīšanos tajā, un nav pārkāpusi ne EKL 81. pantu, ne nevainīguma prezumpcijas principu.
375 Otrkārt, ir jānorāda, ka no citu dalībnieku skatupunkta prasītāja nav publiski distancējusies no aizliegtās vienošanās.
376 Pirmkārt, par to liecina prasītājas neapstrīdētie fakti, kas izklāstīti apstrīdētā lēmuma preambulas 602. apsvērumā, proti, ka “Total pārstāvis [bija] apstiprinājis, ka viņš piedalīšoties 2004. gada 3. un 4. novembra sanāksmē, lai gan, kā redzams, vēlāk viņš atcēla savu braucienu”. Tāpat “saistībā ar 2005. gada 23. un 24. februāra sanāksmi Sasol jau bija rezervējusi Total pārstāvim istabu viesnīcā, kurā notika sanāksme, šo rezervāciju pēc tam atceļot”. Ir skaidrs, ja aizliegtās vienošanās dalībnieki nebūtu uzskatījuši Total par dalībnieku pēc 2004. gada 11. un 12. maija, šīs tehniskās sanāksmes organizējošā Sasol nebūtu to aicinājusi uz nākamajām sanāksmēm un nebūtu rezervējusi istabu tās pārstāvim.
377 Otrkārt, ar prasītājas norādi uz 2004. gada 3. novembra e‑pastu, kuru Total pārstāvis tehniskajās sanāksmēs nosūtīja citam Total darbiniekam, nevar pierādīt publisku distancēšanos.
378 Šī e‑pasta teksts ir šāds:
“Ņemot vērā sanāksmes mērķi Austrijā, pievienojos Thibault ieteikumam. Atceļu savu braucienu uz Vīni (sākotnēji bija paredzēts doties ceļā šo pēcpusdien).”
379 Šajā ziņā ir pietiekami norādīt, ka iekšējais e‑pasts, kas nav nosūtīts citiem dalībniekiem, nevar būt publiska distancēšanās.
380 Pabeigtības labad ir jānorāda, ka vienkārši ar to, ka prasītāja nav piedalījusies pēdējās tehniskajās sanāksmēs, nekādi netiek pierādīts, ka tā nav izmantojusi informāciju par tās konkurentu piemērotajām cenām, kuru tā ir saņēmusi vairākos desmitos iepriekšējās tehniskajās sanāksmēs, kurās tā piedalījusies, un ka tā nav guvusi labumu no nolīgumiem par tirgu un klientu sadalīšanu, kuri noslēgti iepriekšējās tehniskajās sanāksmēs. Tādēļ Komisija nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas liecinātu, ka tā beidza īstenot aizliegto vienošanos 2004. gada 12. maijā.
381 Tādēļ šī pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par otro daļu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
382 Prasītāja uzskata, ka no apstrīdētā lēmuma preambulas 604. apsvēruma izriet, ka Repsol atradās situācijā, kas kopumā identiska tās situācijai saistībā ar piedalīšanās pārkāpumā ilgumu. Abas esot faktiski beigušas piedalīties sanāksmēs pirms pārbaužu datuma. Piedevām nevienā brīdī Repsol neesot publiski distancējusies no aizliegtās vienošanās. Visbeidzot, kā Total gadījumā Komisija esot konstatējusi, ka Repsol patiešām esot saņēmusi ielūgumus uz tehniskajām sanāksmēm, kas organizētas pēc 2003. gada septembra, un tā līdz pārbaužu veikšanai. Vienīgā atšķirība esot tā, ka savā analīzē par Sasol 2004. gada 25. oktobra nosūtīto ielūgumu uz 2004. gada novembra sapulci Komisija, lai konstatētu uzņēmumu piedalīšanos, esot uzskaitījusi šī e‑pasta adresātus, izņemot Repsol pārstāvi. Tomēr tās nosaukums esot bijis norādīts starp adresātiem visās vēstulēs.
383 Neskatoties uz Repsol un Total France identisko situāciju, Komisija esot noteikusi 2004. gada 4. augustu par Repsol piedalīšanās pārkāpumā beigām. Komisija neesot piemērojusi vienus un tos pašus kritērijus, lai izvērtētu Repsol un Total France piedalīšanās ilgumu, un attiecībā pret Total France esot piemērojusi ievērojami stingrāku “pierādījumu standartu”.
384 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja līdzīgas situācijas tiek aplūkotas atšķirīgi, vai ja atšķirīgas situācijas tiek aplūkotas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (Tiesas 1984. gada 13. decembra spriedums lietā 106/83 Sermide, Recueil, 4209. lpp., 28. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā T‑304/02 Hoek Loos/Komisija, Krājums, II‑1887. lpp., 96. punkts).
385 Taču no apstrīdētā lēmuma preambulas 604. apsvēruma, kurā izklāstītos faktus prasītāja nav apstrīdējusi pat saistībā ar laiku pēc 2003. gada 24. un 25. septembra sanāksmes, proti, pēdējās sanāksmes, kurā piedalījusies Repsol, Komisija ir konstatējusi tās piedalīšanos aizliegtajā vienošanās, ņemot vērā, ka tā bija saņēmusi Sasol oficiālos ielūgumus, kurā ietverta dienas kārtība 2004. gada 14. un 15. janvāra un 2004. gada 11. un 12. maija sanāksmēm. Tā tas arī bija Total gadījumā saistībā ar sanāksmēm, kas notika laikā no 2004. gada 11. un 12. marta līdz aizliegtās vienošanās beigām. Tādējādi abas šīs līdzīgās situācijas Komisija ir izvērtējusi identiski, konstatējot Repsol un Total piedalīšanos periodos, kuru laikā tās turpināja saņemt oficiālos ielūgumus, kuros ietverta dienas kārtība.
386 Taču Komisija ir uzskatījusi, ka Repsol piedalīšanās beidzās 2004. gada 4. augustā, jo saistībā ar šo sanāksmi Repsol vairs nebija saņēmusi oficiālu ielūgumu, kurā ietverta dienas kārtība; saskaņā ar apstrīdēto lēmumu tas norāda, ka Sasol bija šaubas par Repsol piedalīšanos aizliegtajā vienošanās.
387 Jāapstiprina, ka tas, ka tika izbeigts sūtīt oficiālus ielūgumus, kuros ietverta dienas kārtība, Repsol, norāda, ka sanāksmes organizējošajai Sasol mainījās priekšstats un ka tā vairs nebija pārliecināta par Repsol piedalīšanos aizliegtajā vienošanās pēc 2004. gada 4. augusta. Šis apstāklis ir pietiekams, lai konstatētu, ka Repsol distancējās no aizliegtās vienošanās citu aizliegtās vienošanās dalībnieku skatījumā iepriekš 373. punktā izklāstītās judikatūras izpratnē.
388 Taču tā nebija gadījumā ar prasītāju, kas joprojām saņēma oficiālus ielūgumus, kuros ietverta dienas kārtība, uz sanāksmēm. Bija pat rezervētas viesnīcas istabas tās pārstāvim, tostarp dalībai pēdējā tehniskajā sanāksmē. Tādēļ nevar tikt uzskatīts, ka no citu dalībnieku skatupunkta tā bija distancējusies no aizliegtās vienošanās.
389 Tādējādi saistībā ar periodu pēc 2004. gada 4. augusta sakarā ar Repsol un periodu no 2004. gada 12. maija līdz aizliegtās vienošanās beigām sakarā ar Total Komisija ir atšķirīgi izvērtējusi divas atšķirīgas situācijas pēc kritērija, kas ir atbilstošs, lai izvērtētu piedalīšanās pārkāpumā ilgumu.
390 No tā izriet, ka Komisija, nosakot Total un Repsol piedalīšanās beigas, nav pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.
391 Tādēļ ir arī jānoraida otrais pamats un līdz ar to trešais pamats kopumā.
4. Par ceturto pamatu par EKL 81. panta un nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu saistībā ar iespējamo prasītājas piedalīšanās aizliegtajā vienošanās pārtraukumu
392 Prasītāja pauž kritiku, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 603. apsvērumā Komisija ir atteikusies atzīt, ka tā bija pārtraukusi savu darbība apgalvotajā pārkāpumā laika posmā no 2000. gada 25. un 26. maija sapulces līdz 2001. gada 26. un 27. jūnija sapulcei, lai gan šajā laikā tā sanāksmēs neesot piedalījusies. Tā apgalvo, ka Komisija, šādi rīkodamās, ir pārkāpusi EKL 81. pantu un nevainīguma prezumpcijas principu.
393 Apstrīdētā lēmuma preambulas 603. apsvērumā Komisija ir norādījusi:
“Total France SA apgalvo, ka tā pārtrauca savu piedalīšanos no 2000. gada līdz 2001. gadam un ka tas, ka tās pārstāvis dusmās pameta sanāksmi, ir norāde par distancēšanos. Komisija norāda, kā tas ir izklāstīts 4.2. punktā, ka Total ir piedalījusies 2000. gada 18. un 19. septembra sanāksmē un no jauna 2001. gada 26. un 27. jūnijā un līdz ar to nav piedalījusies trīs sanāksmēs deviņu mēnešu laikā. Komisija arī norāda, ka nekas neliecina, ka Total būtu publiski distancējusies no aizliegtās vienošanās. Tas, ka [S. E.] pameta sanāksmi, pats par sevi nav publiska distancēšanās, jo pati Total neapgalvo, ka [S. E.] ir paziņojis par nodomu izbeigt Total piedalīšanos aizliegtajā vienošanās. [S. E.] dusmas drīzāk pierāda, ka viņš nebija apmierināts ar noslēgtajiem nolīgumiem. Total atkalparādīšanās pēc mazāk nekā gada apstiprina tās nodomu nebeigt piedalīties aizliegtajā vienošanās. Līdz ar to Komisija neuzskata, ka Total īslaicīgā prombūtne būtu uzsakāma par pārtraukumu tās dalībai aizliegtajā vienošanās.”
394 Pirmkārt, prasītāja norāda, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka tās piedalīšanās sanāksmēs pārtraukums bija vienīgi deviņi mēneši. Komisija esot uzskatījusi, ka Total France bija beigusi piedalīties sanāksmēs kopš 2000. gada septembrī notikušās tehniskās sanāksmes. Tā esot kļūda faktos, jo neesot nekādu norāžu ne 4.2. punktā izklāstītajā sanāksmju aprakstā, ne apstrīdētajā lēmumā indeksētajā sanāksmju sarakstā par sanāksmi, kas esot notikusi 2000. gada 18. un 19. septembrī.
395 Jānorāda, kā to Komisija atzinusi tiesvedībā Vispārējā tiesā, ka 2000. gada septembrī nav notikusi neviena sanāksme, līdz ar ko prasītājas iebildums ir pamatots.
396 Otrkārt, jāizvērtē, vai Komisija varēja pamatoti secināt, ka prasītājas piedalīšanās aizliegtajā vienošanās nebija pārtraukta, kaut gan tā nebija piedalījusies nevienā no trīs sanāksmēm, kas notikušas laika posmā no 2000. gada 26. maija līdz 2001. gada 26. jūnijam, un ka tās pārstāvis bija priekšlaicīgi atstājis 2000. gada 25. un 26. maija sanāksmi, nepiekrītot kādiem tajā notikušās diskusijas aspektiem.
397 Prasītāja apgalvo, ka tās piedalīšanās sanāksmēs pārtraukšana neesot bijusi nejauša. Tā esot tiešas un ilgstošas sekas Total France pārstāvja S. E. 2000. gada 25. un 26. maija sanāksmē notikušajām domstarpībām ar pārējiem dalībniekiem. S. E. esot pēkšņi atstājis sanāksmi, jo viņam tika pieprasīts izpildīt saistības, kuras viņš nekad nebija uzņēmies.
398 Jāatgādina, ka prasītājas norādītais starpgadījums, kas noticis 2000. gada 25. un 26. maija sanāksmē, ir aprakstīts Shell 2005. gada 24. novembra paziņojumā. Atbilstoši šim paziņojumam, kurā atstāstīts tehniskajās sanāksmēs Shell pārstāvošās personas, kura tieši piedalījusies šajā notikumā, teiktais, dalībnieki ir apsprieduši cenas, kuras piemērot Vācijas klientam. Total tika apsūdzēta, ka tā ir pārdevusi par pārāk zemu cenu; to S. E. noliedza. Tomēr cits dalībnieks ir apstrīdējis teikto, uzrādot piedāvājuma, kuru Total nosūtījis minētajam klientam, kopiju. S. E. kļuva “tik dusmīgs”, ka atstāja sanāksmi. Pēc šī starpgadījuma S. E. vairs nav piedalījies tehniskajās sanāksmēs. Vienīgi pēc tam, kad Total pieņēma darbā C. O., tā atsāka piedalīties tehniskajās sanāksmēs.
399 Šajā ziņā jāatgādina, ka prasītāja ir piedalījusies kompleksā, vienotā un turpinātā pārkāpumā, kas ietver koluzīvas darbības saistībā ar cenu noteikšanu, klientu vai tirgu sadalīšanu, kā arī komerciāli delikātas informācijas atklāšanu un apmaiņu ar to it īpaši par klientiem, cenām, ražošanas jaudām un pārdošanas apjomiem.
400 Taču prasītājas norādītais starpgadījums attiecas vienīgi uz izolētu aizliegtās vienošanās elementu, proti, cenu, kas piemērota noteiktam klientam. Turklāt ir jākonstatē, ka no 2001. gada 26. un 27. jūnija tehniskās sanāksmes prasītāja atsāka regulāri piedalīties tehniskajās sanāksmēs, piedaloties katrā no nākamajām 11 sanāksmēm līdz 2004. gada 11. un 12. maija sanāksmei.
401 Tāpat, lai S. E. rīcības izolētais gadījums patiešām liecina par to, ka Total laiku pa laikam nav ievērojusi aizliegtās vienošanās pasākumus, prasītāja nav iesniegusi nekādus pierādījumus, ka S. E. esot atstājis tehnisko sanāksmi, skaidri liekot saprast pārējiem dalībniekiem, ka Total turpmāk paredz īstenot konkurējošu rīcību tirgū. Tāpat no Shell paziņojuma izriet, ka S. E. neatstāja sanāksmi tās kopumā pret konkurenci vērstā satura dēļ, bet tādēļ, ka dalībnieki uzrādīja kādu dokumentu, kas atspēko viņa apgalvojumu patiesumu, t.i., drīzāk personiska rakstura konflikta dēļ.
402 Tādējādi ar prasītājas norādīto starpgadījumu nevar pierādīt, ka Total pārstāvis bija distancējies no vienota, kompleksa un turpināta pārkāpuma šajā lietā no citu dalībnieku skatupunkta (skat. iepriekš 372. un 373. punktu).
403 Turklāt tas, ka prasītāja nav piedalījusies trīs sanāksmēs, kas notikušas laikā no 2000. gada 26. maija līdz 2001. gada 26. jūnijam, nekādi nepierāda, ka tā nav izmantojusi informāciju par tās konkurentu piemērotajām cenām, kuru tā saņēmusi iepriekšējo vairāku desmitu sanāksmju laikā, kurās tā piedalījās, un ka tā nav guvusi labumu no nolīgumiem par tirgu un klientu sadalīšanu, par kuriem nolemts iepriekšējās tehniskajās sanāksmēs. Tādēļ prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu par to, ka tās piedalīšanās bija pārtraukta strīdīgā perioda laikā.
404 Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija šajā ziņā nav pārkāpusi ne EKL 81. pantu, ne nevainīguma prezumpcijas principu. Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida.
5. Par piekto pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un 2006. gada pamatnostādņu pārkāpumu saistībā ar apgalvoto darbību neīstenošanu
405 Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, neņemot vērā to, ka prasītāja nebija piedalījusies aizliegtās vienošanās īstenošanā, kā atbildību mīkstinošu apstākli saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 29. punktu.
406 Vispirms jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 696. apsvērumā “Atbildību mīkstinoši apstākļi” Komisija ir norādījusi:
“Noteikts skaits uzņēmumu apgalvo, ka nav īstenojuši vienošanās, un uzsver mazo skaitu vēstuļu par cenām, ko tie ir saņēmuši vai nosūtījuši. Vairāki uzņēmumi apgalvo, ka to rīcību tirgū neesot ietekmējušas vienošanās. Pirmkārt, Komisija neuzskata, ka šie vienkāršie apgalvojumi ir pietiekams pierādījums par neīstenošanu 2006. gada pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai izpratnē. Otrkārt, Komisija norāda, ka vēstuļu par cenām saņemšana vai nosūtīšana nav vienīgais instruments īstenošanai, kas galvenokārt notika ar regulāru cenu paaugstināšanu (tās mēģinājumiem), kas paziņoti tirgū un kas dažreiz dokumentēti ar tehnisko sanāksmju pierādījumiem.”
407 Kā ticis secināts vērtējumā saistībā ar otrā pamata otro un ceturto daļu, Komisijas apgalvojumi saistībā ar to, ka prasītāja ir īstenojusi aizliegto vienošanos, ir pamatoti ar pietiekamiem pierādījumiem.
408 Tādējādi šim pamatam nav faktiska pamatojuma, līdz ar ko tas ir jānoraida.
6. Par sesto pamatu par atskaites perioda noteikšanu naudas soda pamata summas izvērtēšanai
409 Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi 2006. gada pamatnostādnes, tiesiskās drošības principu un vienlīdzīgas attieksmes principu, izmantojot pārdošanas apjomus no trīs pēdējiem saimnieciskajiem gadiem, kuros tā piedalījās apgalvotajā pārkāpumā, t.i., periodā no 2002. gada līdz 2004. gadam saistībā ar parafīna vasku un periodā no 2001. gada līdz 2003. gadam saistībā ar ogļu putekļu vasku. Lai ievērotu šos principus, Komisijai būtu bijis jāizmanto 2004. gada pārdošanas apjomi saistībā ar parafīna vasku un 2003. gada pārdošanas apjomi saistībā ar ogļu putekļu vasku. Katrā ziņā Komisija neesot sniegusi pienācīgu pamatojumu šajā sakarā.
410 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā ir norādīts:
“Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā EEZ teritorijā. Parasti Komisija ņem vērā uzņēmuma pārdošanas rādītājus tā pēdējā pilnā gada laikā, kad uzņēmums bijis iesaistīts pārkāpumā (turpmāk tekstā – “pārdošanas apjoms”).
411 Apstrīdētā lēmuma preambulas 634. apsvērumā Komisija ir norādījusi:
“Komisija atzīst, ka 2004. gada maijā notikušās Eiropas Savienības paplašināšanās dēļ ir izņēmuma gads. Komisija uzskata, ka ir atbilstoši neizmantot 2004. gadā īstenoto pārdošanas apjomu kā vienīgo pamatu naudas soda aprēķināšanai, bet izmantot trīs iepriekšējo saimniecisko gadu, kuros vienība piedalījusies pārkāpumā, pārdošanas apjomus.”
412 Pirmkārt, saistībā ar apgalvoto tiesiskās drošības principa pārkāpumu vispirms ir jānorāda, ka no 2006. gada pamatnostādņu formulējuma, ka Komisijai “parasti” ir jāizmanto uzņēmuma pārdošanas rādītāji par pēdējo pilno gadu, kurā tas piedalījies pārkāpumā, izriet, ka Komisijai nav pienākumu sistemātiski ņemt vērā pārdošanas apjomu par pēdējo piedalīšanās gadu. Turklāt prasītāja neatsaucas uz nevienu citu tiesību noteikumu, saskaņā ar kuru Komisijai būtu jāņem vērā pēdējā pilnajā gadā, kurā uzņēmums piedalījies pārkāpumā, īstenotais apgrozījums.
413 Tātad iebildums par tiesiskās drošības principa pārkāpumu ir jānoraida.
414 Otrkārt, saskaņā ar judikatūru, ciktāl Komisijai, nosakot attiecības starp naudas sodiem, ir jāpamatojas uz vienā un tajā pašā pārkāpumā iesaistīto uzņēmumu apgrozījumiem, ir jānosaka vērā ņemamais laika periods tādējādi, lai iegūtie skaitļi būtu pēc iespējas salīdzināmi. No tā izriet, ka konkrēts uzņēmums nevarēs pieprasīt, lai Komisija attiecībā uz to pamatotos uz citu periodu, nevis to, kuru piemēro parasti, ja vien tas nepierāda, ka apgrozījums šajā pēdējā laika periodā tam raksturīgu iemeslu dēļ neliecina par tā patieso lielumu un ekonomisko varu, ne arī par izdarītā pārkāpuma mērogu (Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑319/94 Fiskeby Board/Komisija, Recueil, II‑1331. lpp., 42. punkts).
415 Taču šajā lietā Komisija pamatoti ir konstatējusi, ka 2004. gads bija izņēmuma gads attiecīgajai nozarei, jo paplašinājās Savienība un tai pievienojās desmit jaunas dalībvalstis, it īpaši tāpēc, ka kāda aizliegtās vienošanās dalībnieka – MOL – juridiskā adrese un ražotne atradās Ungārijā.
416 Tādēļ Komisija nav pārkāpusi 2006. gada pamatnostādnes un nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, ņemot vērā vidējo pārdošanas vērtību par periodu no 2002. gada līdz 2004. gadam parafīna vaska tirgū vienādi attiecībā uz visiem uzņēmumiem, kas piedalījušies aizliegtajā vienošanās līdz beigām. Tāpat, tā kā Komisija ir izmantojusi pēdējo trīs saimniecisko gadu, kuros aizliegtajā vienošanās piedalījās katrs iesaistītais uzņēmums, vidējo vērtību saistībā ar parafīna vasku, tā varēja pamatoti piemērot šo pašu metodi attiecībā uz ogļu putekļu vasku, lai izmantotu cik vien iespējams līdzīgus datus.
417 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu. Pat pieņemot, ka 2004. gads bija izņēmuma gads noteiktiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem Savienības paplašināšanās dēļ, tas pilnībā neesot bijis tā Total France gadījumā. Tādēļ Komisija ir attiekusies identiskā veidā pret uzņēmumiem dažādās situācijās.
418 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 384. punktā citēto judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts vienīgi tad, ja līdzīgas situācijas tiek aplūkotas atšķirīgi, vai ja atšķirīgas situācijas tiek aplūkotas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota.
419 Pat pieņemot, ka prasītāja varētu pamatoti apgalvot, ka dažādas situācijas (Total situācijas salīdzinājumā ar MOL situāciju) tika aplūkotas identiski, šī attieksme bija objektīvi pamatota, ņemot vērā gan to, ka 2004. gads pēc sava rakstura bija izņēmums, gan tā ietekmi uz attiecīgo nozari, it īpaši MOL ražošanas pievienošanu EEZ nozarei. Tāpat šāds objektīvs pamatojums izriet no tā, ka Komisijai ir jādefinē periods tā, lai iegūtie skaitļi ir cik vien iespējams salīdzināmi; kopumā tam pretrunā ir tas, ka saistībā ar uzņēmumiem, kuri piedalījušies aizliegtajā vienošanās līdz vienam un tam pašam datumam, tiek ņemti vērā dažādi periodi pārdošanas apjomu aprēķināšanai.
420 Ceturtkārt, saistībā ar it kā nepietiekamo pamatojumu Vispārējā tiesa uzskata, ka, norādot apstrīdētā lēmuma preambulas 634. apsvērumā uz Savienības paplašināšanos 2004. gadā un apstrīdētajā lēmumā detalizēti aprakstot MOL situāciju un tās lomu aizliegtās vienošanās ietvaros, Komisija ir sniegusi pietiekamu pamatojumu savam lēmumam ņemt vērā trīs pēdējo saimniecisko gadu, kurā vienība piedalījusies pārkāpumā, vidējo rādītāju, lai aprēķinātu pārdošanas apjomu.
421 Turklāt Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija pamatoti ir izvēlējusies pārdošanas, kas īstenota trīs pēdējos pilnajos saimnieciskajos gados, kuros pārkāpumā piedalījies katrs dalībnieks, vidējo apjomu, līdz ar to minētā tiesa apstiprina apstrīdēto lēmumu saistībā ar šo naudas soda summas apmēra aprēķina elementu.
422 Ievērojot iepriekš norādīto, sestais pamats ir jānoraida.
7. Par septīto pamatu par 2006. gada pamatnostādņu un samērīguma principa pārkāpumu, jo Komisija saistībā ar pārkāpuma ogļu putekļu vaska daļu esot ņēmusi vērā pārāk augstu procentuālo daļu no pārdošanas apjoma
423 Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi 2006. gada pamatnostādņu 20. punktu un samērīguma principu, ņemdama vērā, lai aprēķinātu naudas soda summu, 15 % no ogļu putekļu pārdošanas apjoma un vienīgi 18 % no parafīna vaska pārdošanas apjoma, nosakot pārkāpuma smagumu.
424 Tā atgādina, ka – atšķirībā no parafīna vaska gadījumā notikušā – Komisija neesot konstatējusi nekādu pārkāpumu sakarā ar tirgu vai klientu sadali saistībā ar ogļu putekļu vasku. No tā obligāti izrietot, ka apgalvoto darbību smagumu pakāpe bija ievērojami zemāka nekā smaguma pakāpe saistībā ar parafīna vasku. Tāpat ģeogrāfiskā ziņā pārkāpuma ogļu putekļu daļa esot attiekusies vienīgi uz Vācijas teritoriju, taču darbības saistībā ar parafīna vasku, pēc Komisijas domām, esot attiekušās uz visu EEZ teritoriju.
425 Šīs atšķirības smagumā starp pārkāpuma daļu, kas attiecas uz parafīna vasku, un pārkāpuma ogļu putekļu daļu esot pamatojušas atšķirību, kas lielāka par trīs procentu punktiem, starp abiem saistībā ar smagumu piemērotajiem koeficientiem. Tādēļ prasītāja lūdz Vispārējo tiesu būtiski samazināt pārdošanas apjoma daļu, kas ņemts vērā saistībā ar ogļu putekļu vasku, un pārrēķināt naudas soda summu uz šīs jaunās bāzes.
426 Turklāt saskaņā 2006. gada pamatnostādņu 20. punktu smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus. Saskaņā ar 21. punktu pārdošanas apjoma daļu nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma. 22. punktā ir noteikts, ka, “lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne. Saskaņā ar 23. punktā noteikto horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura pieder vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem, līdz ar to pārdošanas vērtības daļa, ko ņem vērā par šādiem pārkāpumiem, parasti būs pietuvināta 21. punktā paredzētās skalas augšdaļai.
427 Apstrīdētā lēmuma daļā “Secinājumi par smaguma pakāpi” Komisija ir norādījusi:
“[..]
(653) Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, iepriekš iztirzātie kritēriji attiecas uz pārkāpuma būtību un ģeogrāfisko apjomu; pārdošanas apjoma daļai, kas jānosaka saistībā ar ENI un H&R/Tudapetrol [piedalījās vienīgi pārkāpuma galvenajā daļā] ir jābūt 17 %. Ir pierādīts, ka saistībā ar ExxonMobil, MOL, Repsol, RWE, Sasol, Shell un Total vienotais un turpinātais pārkāpums arī ir raksturojams ar klientu un/vai tirgu sadali [pārkāpuma otrā daļa]. Tirgu un klientu sadalīšana pēc savas būtības ietilpst vissmagāko konkurences pārkāpuma starpā, jo šīs darbības samazina vai likvidē konkurenci noteiktos tirgos vai saistībā ar noteiktiem klientiem [..]. Ņemot vērā šo smagākumu, pārdošanas apjomu daļai saistībā ar ExxonMobil, MOL, Repsol, RWE, Sasol, Shell un Total ir jābūt 18 %. Ņemot vērā, ka nav nekādu pierādījumu, ka klientu un/vai tirgu sadalīšana arī attiecās uz ogļu putekļu daļu, un ņemot vērā, ka pārkāpuma ģeogrāfiskais apjoms saistībā ar ogļu putekļu vasku [pārkāpuma trešā daļa] ir attiecies vienīgi uz Vāciju, ogļu putekļu pārdošanas apjoma daļai saistībā ar ExxonMobil, Sasol, Shell, RWE un Total ir jābūt 15 %.”
428 Pirmkārt, saistībā ar iebildumu par pārāk augsto procentuālo daļu no pārdošanas apjoma, kurš ņemts vērā saistībā ar pārkāpuma ogļu putekļu daļu, jākonstatē, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 288. apsvēruma (skat. iepriekš 317. punktu), ka minētajā pārkāpuma daļā tostarp ietilpa koluzīvas darbības saistībā ar cenu noteikšanu starp konkurentiem. Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm šāds pārkāpums pēc savas būtības ietilpst vissmagākajos konkurences ierobežojumos un tādēļ par to ir jānosaka bargs sods, līdz ar ko pārdošanas apjoma daļas, kas tiek ņemtas vērā saistībā ar šādiem pārkāpumiem, kopumā ir jānosaka 2006. gada pamatnostādņu 21. punktā minētās skalas augšdaļā.
429 Tādējādi Komisija nav ne pārkāpusi 2006. gada pamatnostādnes, ne pieļāvusi kļūdu vērtējumā, ņemdama vērā 15 % – no 30. punktu skalas – no attiecīgo uzņēmumu ogļu putekļu vaska pārdošanas apjoma, lai aprēķinātu naudas soda pamatsummu.
430 Otrkārt, jāizvērtē prasītājas iebildums, ka, ņemot vērā 15 % no pārdošanas vērtības saistībā ar pārkāpuma ogļu putekļu vaska daļas smaguma pakāpi un 18 % saistībā ar pārkāpuma daļu, kas attiecas uz parafīna vasku, Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu.
431 Samērīguma princips paredz, ka iestāžu akti nedrīkst pārsniegt leģitīmu mērķu, kas noteikti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā, sasniegšanai piemēroto un vajadzīgo pasākumu robežas, ņemot vērā, ka, ja ir jāizvēlas starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas mazāk ierobežojošais un ka radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar paredzētajiem mērķiem (Tiesas 1990. gada 13. novembra spriedums lietā C‑331/88 Fedesa u.c., Recueil, I‑4023. lpp., 13. punkts, un 1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I‑2265. lpp., 96. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedums lietā T‑30/05 Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājumā nav publicēts, 223. punkts).
432 Saistībā ar procedūrām, kuras Komisija ir uzsākusi, lai sodītu par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, šī principa piemērošana ietver to, ka naudas sodiem nav jābūt pārmērīgiem attiecībā uz noteiktajiem mērķiem, proti, attiecībā uz šo normu ievērošanu, un ka naudas soda, kas uzņēmumam uzlikts par konkurences noteikumu pārkāpumu, apmēram ir jābūt samērīgam ar pārkāpuma kopējo vērtējumu, it īpaši ņemot vērā tā smagumu (šajā ziņā skat. iepriekš 431. punktā minēto 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 223. un 224. punkts un tajos minētā judikatūra). Samērīguma princips šajā kontekstā paredz, ka Komisijai ir jānosaka naudas sods proporcionāli elementiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā sakarā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā (iepriekš 243. punktā minētais spriedums lietā Jungbunzlauer/Komisija, 226.–228. punkts, un iepriekš 266. punktā minētais spriedums lietā Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, 171. punkts).
433 Pirmkārt, Vispārējā tiesa konstatē, ka, ņemot vērā, ka pārkāpuma ogļu putekļu daļa tostarp sastāvēja no koluzīvās darbībām saistībā ar cenu noteikšanu starp konkurentiem, 15 % koeficients no pārdošanas apjoma, kas ņemts vērā saistībā ar smaguma pakāpi, ir samērīgs saistībā ar šīs pārkāpuma daļas smaguma pakāpi.
434 Tādēļ prasītāju argumenti, ar kuriem tiek uzvērtas atšķirības starp pārkāpuma daļu saistībā ar parafīna vasku un daļu saistībā ar ogļu putekļu vasku, ir neefektīvi, jo tie, lielākais, varētu izraisīt to, ka Vispārējā tiesa paaugstinātu vērā ņemto parafīna vaska pārdošanas apjoma daļu virs 18 %, no jauna aprēķinot naudas soda summu.
435 Pabeigtības labad ir jānorāda, ka atšķirība starp abu pārkāpuma daļu smaguma pakāpēm ir jārelativizē, ņemot vērā, ka, pirmkārt, Vācijas tirgus ir vissvarīgākais tirgus EEZ ietvaros un, otrkārt, tirgu un klientu sadale parasti tiek veikta darbību saistībā ar cenu noteikšanu vai paaugstināšanu atbalstam. Tirgu un klientu sadale samazina klientiem izvēli saistībā ar piegādātājiem; parasti tas ļauj piegādātājam, kuram tirgus vai klients ir piešķirts, vienoties par augstāku cenu nekā tā, kas būtu parastos tirgus apstākļos. Turklāt naudas soda summas samērīgums saistībā ar pārkāpuma ogļu putekļu daļas mazāko teritoriālo apjomu ir arī nodrošināts ar to, ka aprēķināšanā tika ņemts vērā vienīgi pārdošanas apjoms Vācijā, taču saistībā ar pārkāpuma daļām, kas attiecas uz parafīna vasku, pārdošanas apjoms tika aprēķināts, pamatojoties uz pārdošanas rādītājiem visā EEZ.
436 Tādēļ ir arī jānoraida iebildums par samērīguma principa pārkāpumu un līdz ar to septītais pamats kopumā.
8. Par devīto pamatu par papildu summas, kas iekļauta naudas soda pamatsummā prevencijas nolūkos, prettiesiskumu
437 Prasītāja apstrīd, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir nolēmusi iekļaut naudas soda pamatsummā papildu summu 18 % apmērā saistībā ar parafīna vasku un 15 % apmērā saistībā ar ogļu putekļu vasku (apstrīdētā lēmuma preambulas 658.–661. apsvērums), lai atturētu no piedalīšanās citus tāda paša rakstura horizontālos nolīgumos. Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi sodu un sankciju individualizācijas principu un samērīguma principu, kā arī 2006. gada pamatnostādnes.
438 Vispirms jāatgādina, ka 2006. gada pamatnostādņu 25. punktā, kurā ir paredzēta papildu summas, kas saukta par “ienākšanas maksājumu”, iekļaušana naudas soda pamatsummā, ir norādīts:
“Neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmums piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, Komisija iekļauj pamatsummā summu, kas līdzvērtīga 15 % līdz 25 % no pārdošanas apjoma [..], lai aizkavētu uzņēmumus pat noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu. Lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, jo īpaši tos, kas minēti 22. punktā [piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne].”
439 Šajā lietā Komisija ir noteikusi procentus no pārdošanas vērtības, kuri jāiekļauj pamatsummā preventīvos nolūkos, tādā pašā līmenī kā tos, kas piemēroti saistībā ar pārkāpuma smagumu (skat. iepriekš 427. punktā minēto apstrīdētā lēmuma preambulas 653. apsvērumu) un pamatojoties uz identisku argumentāciju:
“[..]
(660) Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, iepriekš apskatītos kritērijus saistībā ar pārkāpuma raksturu un ģeogrāfisko apjomu, procentiem, kas jāpiemēro papildu summai saistībā ar ENI un H&R-Tudapetrol, ir jābūt 17 %.
(661) Ir pierādīts, ka ExxonMobil, MOL, Repsol, RWE, Sasol, Shell un Total gadījumā vienotais un turpinātais pārkāpums attiecās arī uz klientu un/vai tirgu sadali. Tirgu un klientu sadalīšana pēc savas būtības ietilpst vissmagāko konkurences pārkāpuma starpā, jo šīs darbības samazina vai likvidē konkurenci noteiktos tirgus vai saistībā ar noteiktiem klientiem [..]. Ņemot vērā papildu smaguma pakāpi, pārdošanas apjomu daļai saistībā ar ExxonMobil, MOL, Repsol, RWE, Sasol, Shell un Total ir jābūt 18 %. Ņemot vērā, ka nav nekādu pierādījumu par to, ka klientu un/vai tirgu sadalīšana arī attiecās uz ogļu putekļu vaska daļu, un ņemot vērā, ka pārkāpuma ģeogrāfiskais apjoms saistībā ar ogļu putekļu vasku [pārkāpuma trešā daļa] ir attiecies vienīgi uz Vāciju, ogļu putekļu vaska pārdošanas apjoma daļai saistībā ar ExxonMobil, Sasol, Shell, RWE un Total ir jābūt 15 %.”
440 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi 2006. gada pamatnostādnes.
441 Šajā ziņā jāuzsver, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 25. punktu Komisija “iekļauj pamatsummā summu, kas līdzvērtīga 15 % līdz 25 % no pārdošanas apjoma [..], lai aizkavētu uzņēmumus pat noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu [un/vai] tirgus sadali”.
442 Apstrīdētā lēmuma preambulas 661. apsvērumā Komisija izklāsta nolīgumu par cenu noteikšanu un tirgu sadalīšanu (saskaņotās darbības ir iekļautas nolīguma jēdzienā saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm). Tādējādi papildu summas iekļaušana pamatsummā, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 25. punktu, ir pamatota.
443 Turklāt Komisija ir piemērojusi 18 % likmi no pārdošanas vērtības saistībā ar pārkāpuma daļu, kas attiecas uz parafīna vasku, un 15 % likmi saistībā ar pārkāpuma ogļu putekļu vaska daļu. Abas piemērotās likmes ietilpst 15–25 % diapazonā, kas paredzēts 2006. gada pamatnostādnēs.
444 Turklāt saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 22. punktu, kurā ir norāde uz šo pamatnostādņu 25. punktu, papildu summa ir jānosaka, ņemot vērā pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko apjomu un to, vai pārkāpums jau ir vai vēl nav īstenots. Komisija norāda uz diviem no šiem elementiem, proti, pārkāpuma veidu un tā ģeogrāfisko apjomu, lai pamatotu likmi, kas piemērota saistībā ar parafīna vasku. Saistībā ar ogļu putekļu vaskam piemēroto likmi nebija nepieciešams nekāds papildu pamatojums, jo Komisija bija piemērojusi minimālo paredzēto likmi, proti, 15 %.
445 No tā izriet, ka Komisija nav pārkāpusi 2006. gada pamatnostādnes, līdz ar ko prasītājas šajā ziņā izteiktais arguments ir jānoraida.
446 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi papildu summas iekļaušanu naudas soda pamatsummā preventīvos nolūkos.
447 Jāatgādina, ka individuāla lēmuma pamatojumam ir skaidri un neapšaubāmi jāatklāj iestādes, kura ir pieņēmusi tiesību aktu, argumentācija tādā veidā, kas ļauj visām ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt tā pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē, ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu norādīti visi atbilstošie tiesību un faktiskie apstākļi, tā kā jautājums par to, vai pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāvērtē, ne tikai ņemot vērā attiecīgā tiesību akta formulējumu, bet arī situāciju, kādā šis tiesību akts tika pieņemts (skat. iepriekš 239. punktu).
448 Kā izriet no iepriekš 441.–444. punktā izklāstītās analīzes, iemeslus, kādēļ Komisija šajā lietā preventīvos nolūkos iekļāva papildu summu naudas soda pamatsummā, šī iestāde apstrīdētā lēmuma preambulas 660. un 661. apsvērumā ir izklāstījusi pietiekami detalizēti, lai ļautu prasītājai saprast savas izvēles pamatojumu un Vispārējai tiesai veikt pārbaudi.
449 Tādēļ prasītājas argumenti par nepietiekamu pamatojumu ir jānoraida.
450 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi sodu un sankciju individualizācijas principu un samērīguma principu.
451 Šajā ziņā jāatgādina, ka, aprēķinot atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam piemēroto naudas sodu apmēru, atšķirīga attieksme pret attiecīgajiem uzņēmumiem raksturo to pilnvaru izmantošanu, kas Komisijai ir piešķirtas saskaņā ar šo normu. Savas novērtējuma brīvības ietvaros Komisijai ir jāindividualizē sods atkarībā no attiecīgo uzņēmumu rīcības un raksturīgajām īpašībām, lai katrā atsevišķā gadījumā nodrošinātu, ka tiek pilnībā piemēroti Savienības konkurences noteikumi (skat. Tiesas 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑76/06 P Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, Krājums, I‑4405. lpp., 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
452 Pirmkārt, prasītāja norāda, ka tas, ka naudas soda pamatsummā tiek automātiski iekļauta papildu summa, kas paredzēta 2006. gada pamatnostādņu 25. punktā, jau pats par sevi ir pretrunā sodu un sankciju individualizācijas principam.
453 Šo argumentu nevar atbalstīt. No 2006. gada pamatnostādņu formulējuma un sistēmas izriet, ka Komisija, nosakot naudas soda summu, izmanto gan faktorus, kuru likme ir kopēja visiem dalībniekiem, lai atspoguļotu to, ka šie uzņēmumi ir piedalījušies vienās un tajās pašās prettiesiskajās darbībās, – tādējādi Komisija ievēro vienlīdzīgas attieksmes principu – gan faktorus, kuru likme vai koeficients ir pielāgots katra dalībnieka konkrētajai situācijai, lai Komisija ievērotu sodu un sankciju individualizācijas principu.
454 Tādēļ, lai ievērotu sodu un sankciju individualizācijas principu, ir pietiekami, ka naudas soda gala summa atspoguļo atšķirības dažādo dalībnieku situācijā, bez vajadzības, lai Komisija katrā naudas soda summas aprēķināšanas stadijā īstenotu diferencētu attieksmi pret dalībniekiem.
455 No 2006. gada pamatnostādņu formulējuma un sistēmas izriet, ka to 25. punktā esošā tiesību norma, kas attiecas uz papildu summas iekļaušanu naudas soda pamatsummā preventīvos nolūkos, atspoguļo piedalīšanos vissmagākajās pret konkurenci vērstajās darbībās. Šajā sakarā iekļautā papildu summa atspoguļo visu dalībnieku rīcības iezīmes, nevis katra dalībnieka individuālās situācijas iezīmes.
456 Tādēļ šīs tiesību normas tiesiskumu un tās piemērojamību šajā lietā nevar apstrīdēt, pamatojoties uz sodu un sankciju individualizācijas principu, līdz ar ko prasītājas šajā ziņā izklāstītie argumenti ir jānoraida.
457 Otrkārt, prasītāja uzskata, ka no judikatūras izriet, ka Komisijai ir jāindividualizē sankcija atkarībā attiecīgo uzņēmumu individuālajām iezīmēm. Taču šajā lietā Komisija neesot ne analizējusi, ne ņēmusi vērā visus elementus, kuru dēļ tai būtu bijis jāatsakās no papildu summas iekļaušanas preventīvos nolūkos.
458 Prasītāja esot beigusi parafīna vaska tirgošanu kopš 2005. gada 31. jūlija un tagad būtībā ražo vienīgi ogļu putekļu vasku kā pamateļļu apakšproduktu. Tā kā prasītāja vairs neesot attiecīgajā tirgū, neesot iemesla iekļaut papildu sumu naudas soda pamatsummā preventīvos nolūkos.
459 Turklāt prasītāja uzskata, ka tā ir Komisijai pierādījusi, tostarp savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, ka tā ievēro konkurences noteikumus, kuri ir daļa no Total grupas vērtībām, kuras jau vairākus gadus ir ierakstītas tās rīcības kodeksā.
460 Šajā ziņā jāatgādina, ka naudas soda preventīvā iedarbība nav vērsta vienīgi uz to, lai uzņēmums neatkārtotu pārkāpumu (speciālā prevencija). Komisijai ir pilnvaras noteikt naudas sodu līmeni, lai vispārēji pastiprinātu to preventīvo iedarbību, tostarp ja kāda veida pārkāpumi notiek vēl relatīvi bieži vai tiek uzskatīti par smagiem (vispārējā prevencija) (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑202/98, T‑204/98 un T‑207/98 Tate & Lyle u.c./Komisija, Recueil, II‑2035. lpp., 134. punkts, un 2006. gada 15. marta spriedumu lietā T‑15/02 BASF/Komisija, Krājums, II‑497. lpp., 231. punkts).
461 Tādēļ prasītāja nevar efektīvi atsaukties uz apstākli, ka tā vairs nav parafīna vaska tirgū un ka tās rīcības kodeksā ir paredzēta konkurences noteikumu ievērošana. Šie apstākļi, pieņemot, ka tie ir patiesi, ir vērsti vienīgi, lai samazinātu iespējamību, ka prasītāja atkārto pārkāpumu, un tiem nav nozīmes saistībā ar vispārējo prevenciju, kuru Komisija var arī ņemt vērā, nosakot naudas soda summu preventīvos nolūkos.
462 Visbeidzot, prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu, jo prevencija ar naudas soda palīdzību jau bija nodrošināta ar citiem elementiem, ko ņēmusi vērā Komisija, līdz ar ko “ienākšanas maksas” piemērošana no Komisijas paredzētā mērķa skatupunkta vairs nebija vajadzīga. Pirmkārt, prasītāja norāda uz pārdošanas vērtības, ko ņēmusi vērā Komisija, sareizināšanu ar apgalvotā pārkāpuma salīdzinoši garo ilgumu. Otrkārt, Komisija esot piemērojusi 2006. gada pamatnostādņu 30. punktu, reizinot ar 1,7 naudas soda pamatsummu, kas piemērojama, “lai naudas sodam būtu preventīvā iedarbība” (apstrīdētā lēmuma preambulas 713. apsvērums).
463 Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši judikatūrai, tā kā prevencija ir naudas soda mērķis, prasība nodrošināt naudas soda preventīvu iedarbību ir vispārēja prasība, kas Komisijai ir jāņem vērā ikvienā naudas soda aprēķināšanas posmā un kas neparedz, ka visu ar šāda mērķa sasniegšanu saistīto apstākļu visaptverošam vērtējumam aprēķinos obligāti ir jāvelta atsevišķa stadija. Tādējādi par nepieciešamību nodrošināt preventīvu iedarbību netiek veikts detalizēts novērtējums, kas, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus, ir jāveic naudas soda aprēķina konkrētajā stadijā, bet tā ir jāpatur prātā visā naudas soda noteikšanas procesā (skat. iepriekš 460. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 226. un 238. punkts, un iepriekš 254. punktā minēto spriedumu lietā Le Carbone Lorraine/Komisija, 131. punkts).
464 Tādēļ prasītāja nevar pamatoti pārmest Komisijai, ka nepieciešamību nodrošināt naudas soda preventīvu iedarbību tā ir ņēmusi vērā vairākās naudas soda summas noteikšanas stadijās.
465 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītājas devītais pamats ir jānoraida.
9. Par desmito pamatu par samērīguma principa pārkāpumu saistībā ar naudas soda galīgo summu
466 Šajā pamatā prasītāja pauž kritiku par to, ka Komisija ir noteikusi naudas soda galīgo summu EUR 128 163 000 apmērā, taču tās pārdošanas vērtība gadā attiecīgajos tirgus bija vienīgi EUR 31 133 865 (apstrīdētā lēmuma preambulas 639. apsvērums). Tādēļ naudas soda summa esot nesamērīga salīdzinājumā ar pārdošanas vērtību gadā un pat salīdzinājumā ar apgrozījumu, ko Total France attiecīgajos tirgos īstenojusi visa pārkāpuma laikā.
467 Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka naudas sods ir nesamērīgs, jo tas atbilst 410 % no tās attiecīgajos tirgos veiktās pārdošanas vērtības.
468 Atbilstoši iepriekš 431. un 432. punktā minētajai judikatūrai naudas soda summai ir jābūt samērīgai ar pārkāpuma, kurā piedalījusies prasītāja, smagumu un ilgumu.
469 Turklāt saskaņā ar judikatūru naudas sodu preventīvā ietekme tiktu samazināta, ja uzņēmumi, kas izdarījuši konkurences tiesību pārkāpumu, varētu cerēt, ka to prettiesiskā rīcība varētu tikt sodīta ar naudas sodu, kura apmērs būtu mazāks nekā peļņa, ko iespējams gūt no šādas rīcības (Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 456. punkts, un iepriekš 460. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 227. punkts).
470 Ja prasītājas tēze tiktu akceptēta un ja būtu jāizvērtē naudas soda galīgās summas samērīgums saistībā ar attiecīgo preču pārdošanas vērtību vienā gadā, tas nozīmētu to, ka, piemērojot šo principu, naudas soda summa, kas var tikt uzlikta, paliktu tāda pati, neskatoties uz piedalīšanās aizliegtajā vienošanās gadu pieaugumu, taču no pārkāpuma nepamatoti gūtie ienākumi palielinātos lineāri ar gadu skaita palielināšanos. Tādējādi, jo ilgāk notiktu piedalīšanās aizliegtajā vienošanās, jo vairāk naudas soda, ko varētu sagaidīt dalībnieki, summa samazinātos salīdzinājumā ar peļņu, ko tie nepamatoti gūtu no piedalīšanās. Tādēļ samērīguma principa piemērošana, kā to iesaka prasītāja, atņemtu sankcijām, kas noteiktas saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003, jebkādu lietderīgo iedarbību ilgu pārkāpumu gadījumos, kā tas ir šajā lietā.
471 Turklāt prasītājas ieteiktā pieeja liegtu Komisijai un Vispārējai tiesai nodrošināt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2002 23. panta 3. punktu aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzliktais naudas sods ir ne tika samērīgs ar smaguma pakāpi, bet arī ar izdarītā pārkāpuma ilgumu.
472 No tā izriet, ka pārdošanas vērtība gadā nevar pati par sevi tikt ņemta vērā, lai izvērtētu naudas soda samērīgumu, it īpaši ilga pārkāpuma gadījumā, kā tas ir šajā lietā un kurā prasītāja piedalījās vairāk nekā divpadsmit ar pusi gadu.
473 Tādēļ ir jānoraida prasītājas arguments par to, ka tai uzliktais naudas sods ir 410 % no tās [produktu] pārdošanas vērtības gadā attiecīgajos tirgos.
474 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka uzliktais naudas sods ir 32,63 % no apgrozījuma, ko tā īstenojusi attiecīgo preču tirgos visa pārkāpuma laikā; tas esot acīmredzami nesamērīgi un esot jauns līmenis, kas nekad nav bijis sasniegts Komisijas lēmumpieņemšanas praksē.
475 Šajā ziņā jānorāda, ka augstais naudas soda summas procentuālais līmenis salīdzinājumā ar Total France apgrozījumu, kas īstenots attiecīgajos tirgos visa pārkāpuma laikā, tostarp izriet no tā, ka Komisija ir ņēmusi vērā visu Total grupas apgrozījumu, piemērojot 2006. gada pamatnostādņu 30. punktu. Šajā sakarā Komisija ir noteikusi reizināšanas koeficientu 1,7 (skat. iepriekš 15. un nākamos punktus). Tomēr prasītāja uzskata, ka Total grupas kopīgais apgrozījums neesot jāņem vērā.
476 Prasītāja norāda uz 94. punktu Vispārējās tiesas 1994. gada 14. jūlija spriedumā lietā T‑77/92 Parker Pen/Komisija (Recueil, II‑549. lpp.).
477 Saskaņā ar judikatūru, nosakot naudas sodu, ir atļauts ņemt vērā gan uzņēmuma kopējo apgrozījumu, kas ietver, kaut arī aptuvenu un neskaidru, norādi uz uzņēmuma lielumu un tā ekonomisko spēju, gan arī tikai daļu no šī apgrozījuma, ko veido preces, attiecībā uz kurām izdarīts pārkāpums, un kas tādējādi ietver norādi uz pārkāpuma apmēru. Ne vienam, ne otram no šiem skaitļiem nevar tikt piešķirta tāda nozīme, kas ir nesamērīga salīdzinājumā ar citiem novērtējuma faktoriem, un tādējādi atbilstošu naudas sodu nevar noteikt, pamatojoties uz vienkāršu aprēķinu, kas balstīts uz kopējo apgrozījumu. Tā tas ir jo īpaši tad, kad attiecīgās preces pārstāv vienīgi nelielu daļu no šī apgrozījuma (skat. Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 243. punkts; iepriekš 242. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 100. punkts, un iepriekš 476. punktā minēto spriedumu lietā Parker Pen/Komisija, 94. punkts).
478 Savienības tiesības turpretim neietver vispārpiemērojamu principu, saskaņā ar kuru sodam ir jābūt samērīgam ar uzņēmuma nozīmīgumu to produktu, kas ir pārkāpuma priekšmets, tirgū (iepriekš 242. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 101. punkts).
479 Taču jākonstatē, ka Komisija ir ievērojusi šīs judikatūras prasības. Pirmkārt, tā iesākumā pamatojās uz Total France apgrozījumu, kas īstenots tirgos, uz kuriem attiecās pārkāpums. Otrkārt, uzsverot, ka naudas soda pamatsumma pārstāvēja vienīgi nelielu daļu (0,03 %) no attiecīgā uzņēmuma, Total grupas, apgrozījuma, tā paredzēja koeficientu 1,7, lai ņemtu vērā uzņēmuma, kas atbildīgs par pārkāpumu, lielumu.
480 Šādi rīkojoties Komisija ne vienam, ne otram no šiem skaitļiem nav piedēvējusi nesamērīgi lielu nozīmi salīdzinājumā ar citiem vērtējuma elementiem.
481 Turklāt prasītāja nevar pamatoti izvirzīt to, ka Komisijas lēmumpieņemšanas praksē naudas soda galīgā summa nekad iepriekš nav bijusi noteikta tik lielā procentuālā apmērā no attiecīgo produktu pārdošanas vērtības.
482 Šajā ziņā ir pietiekami atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijas lēmumpieņemšanas praksi nevar uzskatīt par atbilstošām tiesību normām naudas sodiem konkurences jomā, kas ir tikai Regula Nr. 1/2003, un lēmumi, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējoši, nosakot, vai pastāv diskriminācija, ņemot vērā, ka ir maz ticams, ka lietas faktiskie apstākļi, piemēram, attiecīgie tirgi, preces, valstis, uzņēmumi un laika posmi, būs identiski (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑68/04 SGL Carbon/Komisija, Krājums, II‑2511. lpp., 114. punkts un tajā minētā judikatūra).
483 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītājas desmitais pamats ir jānoraida.
10. Par vienpadsmito pamatu par EKL 81. pantu pārkāpumu, kas izriet no tā, ka uz Total SA tiek attiecināta Total France rīcība
484 Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir prettiesiski attiecinājusi atbildību uz Total SA par pārkāpumu, ko izdarījusi prasītāja. Pirmās daļas ietvaros prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 81. pantu, piemērojot prezumpciju, kura balstīta vienīgi uz kapitāla saiknēm starp mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu. Otrās daļas ietvaros prasītāja apstrīd Komisijas konstatējumu, ka tā nav pierādījusi prasītājas neatkarīgu rīcību tirgū.
485 Tādēļ prasītāja lūdz, lai Vispārējā tiesa atceltu apstrīdēto lēmumu, ciktāl atbildība par pārkāpumu ir attiecināta uz Total SA un ciktāl Komisija, aprēķinot naudas soda summu, ir piemērojusi reizinājuma koeficientu 1,7 preventīvos nolūkos.
Par pirmo daļu par kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar prezumpcijas, saskaņā ar kuru pārkāpums tiek attiecināts uz mātesuzņēmumu, vienīgi pamatojoties uz kapitāla saiknēm, piemērošanu
486 Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka konstatācija par ciešu kapitāla saikņu pastāvēšanu, ir pietiekama, lai prezumētu mātesuzņēmuma izšķirošas ietekmes attiecībā uz meitasuzņēmumu pastāvēšanu. Šāda prezumpcija esot pretrunā sodu un sankciju individualizācijas principam, nevainīguma prezumpcijas principam un principam, ka Komisijai ir jāpierāda uzņēmuma vaina. Turklāt Komisija šajā lietā esot piemērojusi neatspēkojamu vainojamības prezumpciju.
487 Virpirms jautājumā par mātesuzņēmuma solidāro atbildību par tā meitasuzņēmuma rīcību ir jāatgādina, ka apstāklis, ka meitasuzņēmumam ir atsevišķas juridiskas personas statuss, nav pietiekams, lai liegtu iespēju tā rīcībā vainot mātesuzņēmumu (Tiesas 1972. gada 14. jūlija spriedums lietā 48/69 Imperial Chemical Industries/Komisija, Recueil, 619. lpp., 132. punkts).
488 Proti, Savienības konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbību, un uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un finansēšanas veida (skat. Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I‑8237. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
489 Savienības tiesa ir arī precizējusi, ka uzņēmuma jēdziens, aplūkots šajā kontekstā, ir jāsaprot kā tāds, kas apzīmē ekonomisku vienību pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī ekonomiskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām (Tiesas 1984. gada 12. jūlija spriedums lietā 170/83 Hydrotherm Gerätebau, Recueil, 2999. lpp., 11. punkts; iepriekš 488. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 55. punkts un tajā minētā judikatūra; 2000. gada 29. jūnija spriedums lietā T‑234/95 DSG/Komisija, II‑2603. lpp., 124. punkts). Tādējādi tā ir uzsvērusi, ka konkurences tiesību normu piemērošanas vajadzībām formāla divu sabiedrību nošķirtība, kas izriet no tā, ka tās ir atsevišķas juridiskās personas, nav izšķiroša un ka nozīme ir tam, vai to rīcībai tirgū ir vai nav vienota rakstura. Tāpēc var izrādīties, ka ir jānosaka, vai divas sabiedrības, kurām ir atsevišķa juridiskā personība, veido vai attiecas uz vienu un to pašu uzņēmumu vai ekonomisku vienību, kam ir viena un tā pati izturēšanās tirgū (iepriekš 487. punktā minētais spriedums lietā Imperial Chemical Industries/Komisija, 140. punkts, un Vispārējās tiesas 2005. gada 15. septembra spriedums lietā T‑325/01 DaimlerChrysler/Komisija, Krājums, II‑3319. lpp., 85. punkts).
490 Ja šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences noteikumus, tai saskaņā ar personiskās atbildības principu ir jāatbild par pārkāpumu (skat. iepriekš 488. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
491 Savienības konkurences tiesību pārkāpumā nepārprotami ir jāvaino juridiska persona, kam varēs uzlikt naudas sodu, un pēdējai ir jāadresē paziņojums par iebildumiem. Svarīgi ir arī, ka paziņojumā par iebildumiem tiktu norādīts, kādā statusā juridiskai personai tiek pārmesti apgalvotie fakti (skat. iepriekš 488. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
492 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka meitasuzņēmuma rīcībā var vainot mātesuzņēmumu it īpaši tad, ja, lai gan tā ir atsevišķa juridiska persona, šis meitasuzņēmums savu rīcību tirgū nenosaka autonomi, bet būtībā piemēro mātesuzņēmuma dotus rīkojumus, ievērojot it īpaši ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas vieno šīs abas juridiskās vienības (skat. Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā Metsä-Serla u.c./Komisija, Recueil, I‑10065. lpp., 27. punkts; iepriekš 477. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 58. punkts un tajā minētā judikatūra, un iepriekš 488. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
493 Šādā situācijā mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums ir vienas ekonomiskas vienības daļas un tātad veido vienu uzņēmumu šī sprieduma 488. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tādējādi tas, ka mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums ir viens uzņēmums EKL 81. panta izpratnē, ļauj Komisijai adresēt mātesuzņēmumam lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, un netiek prasīts pierādīt tā personisku līdzdalību šajā pārkāpumā (iepriekš 488. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 59. punkts).
494 Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 332. un 333. apsvērumā ir uzskatījusi, ka tikai tas, ka mātesuzņēmumam pilnībā vai gandrīz pilnībā piederēja tā meitasuzņēmuma kapitāls, ļāva prezumēt faktisku izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma komerciālo politiku un līdz ar to attiecināt tā pret konkurenci vērsto rīcību uz mātesuzņēmumu. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, lai gan šādas prezumpcijas piemērošanai nav nepieciešams, ka Komisija sniegtu papildu norādes tās pamatošanai, šāda prezumpcija tomēr var tikt atspēkota, ja attiecīgās sabiedrības iesniedz pierādījumus, ka meitasuzņēmums savu komerciālo politiku nosaka autonomi.
495 Prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar Savienības judikatūru nav atļauts attiecināt uz mātesuzņēmumu atbildību par pārkāpumu, ko izdarījis tās meitasuzņēmums, pamatojoties vienīgi uz to, cik daudz kapitāldaļu pieder mātesuzņēmumam šajā meitasuzņēmumā, pat ja meitasuzņēmums tiek kontrolēts 100 % apmērā, kā tas ir šajā lietā. Judikatūrā esot noteikts, ka prezumpcija par mātesuzņēmuma faktisku izšķirošu ietekmi uz tam pilnībā piederošu meitasuzņēmumu ir vienmēr jāpamato ar konkrētām norādēm, kas liecina par šādu ietekmi.
496 Jānorāda, ka konkrētajā gadījumā, kad mātesuzņēmumam pieder viss tā Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu izdarījušā meitasuzņēmuma kapitāls, pirmkārt, šis mātesuzņēmums var īstenot izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma rīcību un, otrkārt, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka minētais mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi pār sava meitasuzņēmuma rīcību. Šādos apstākļos pietiek, ka Komisija pierāda, ka viss meitasuzņēmuma kapitāls pieder tā mātesuzņēmumam, lai prezumētu, ka šis pēdējais īsteno izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma komerciālo politiku. Līdz ar to Komisija varēs uzskatīt mātesuzņēmumu par solidāri atbildīgu par tā meitasuzņēmumam uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šis mātesuzņēmums, kuram ir jāatspēko šī prezumpcija, neiesniedz pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka tā meitasuzņēmums tirgū rīkojas autonomi (skat. iepriekš 488. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 60. un 61. punkts un tajos minētā judikatūra).
497 Lai gan ir taisnība, ka judikatūrā pirms iepriekš 488. punktā minētā sprieduma lietā Akzo Nobel u.c./Komisija Tiesa papildus tam, ka meitasuzņēmums pieder pilnībā, izvirzīja citus apstākļus, kas liecina par mātesuzņēmuma izšķirošo ietekmi pār meitasuzņēmuma rīcību, tomēr iepriekš 496. punktā minētā prezumpcija nav pakārtota tam, ka tiek iesniegtas papildu norādes par šādas mātesuzņēmuma ietekmes faktisku īstenošanu (skat. iepriekš 488. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 62. punkts un tajā minētā judikatūra; Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑69/04 Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, Krājums, II‑2567. lpp., 57. punkts).
498 Tādēļ Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka tikai tas, ka mātesuzņēmumam pilnībā vai gandrīz pilnībā piederēja tā meitasuzņēmuma kapitāls, ļāva prezumēt faktisku izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma komerciālo politiku un līdz ar to attiecināt tā pret konkurenci vērsto rīcību uz mātesuzņēmumu.
499 Ne ar vienu no prasītājas argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu.
500 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijas nostāja nav pieņemama, jo ar to tiek ieviesta jebkuras vienības, kurai ir būtiskas kapitāla saiknes ar citu vienību, vainas prezumpcija, un tas tiek veikts, neievērojot nevainīguma prezumpciju un principu, ka Komisijai ir jāpierāda uzņēmuma vaina. Turklāt prasītāja uzskata, ka, lai gan tas, ka mātesuzņēmums faktiski ir iecēlis meitasuzņēmuma valdi, ir pietiekami, lai mātesuzņēmumu vainotu pārkāpumā, runa ir par neatspēkojumu vainas prezumpciju.
501 Šajā ziņā jānorāda, ka prezumpcijas par mātesuzņēmuma, kam pieder pilnībā vai gandrīz pilnībā meitasuzņēmums, faktiskas izšķirošas ietekmes uz tā komerciālo rīcību, piemērošana ir pamatota ar to, ka, ja mātesuzņēmums ir vienīgais meitasuzņēmuma akcionārs, tā rīcībā ir visi līdzekļi, lai pieskaņotu meitasuzņēmuma komerciālo rīcību savai komerciālajai rīcībai. Konkrētāk, vienīgais akcionārs principā definē meitasuzņēmuma autonomijas apjomu, nosakot tā statūtus, izvēlas tā vadību un pieņem vai apstiprina meitasuzņēmuma stratēģiskos komerciālos lēmumus, attiecīgajā gadījumā ar tā pārstāvju piedalīšanos tā struktūrvienībās. Tāpat ekonomiskā vienotība starp mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumu parasti papildus tiek nodrošināta ar pienākumiem, kas izriet no dalībvalstu komerctiesībām, tādiem kā konsolidētās grāmatvedības kārtošana, meitasuzņēmuma pienākums periodiski sniegt atskaiti par savām darbībām mātesuzņēmumam, kā arī ar to, ka kopsapulce, kuru veido vienīgi mātesuzņēmums, apstiprina gada pārskatu; tas obligāti nozīmē, ka mātesuzņēmums vismaz lielos vilcienos seko līdzi meitasuzņēmuma komercdarbībai.
502 Turpinājumā jāuzsver, ka gadījumā, kad mātesuzņēmumam pilnībā vai gandrīz pilnībā pieder meitasuzņēmums, tad principā pastāv viena komerciāla interese un meitasuzņēmuma struktūru locekļus nozīmē un amatā ieceļ viens akcionārs, kurš var vismaz neformāli dot rīkojumus un tiem noteikt snieguma kritērijus. Līdz ar to šādā gadījumā obligāti pastāv uzticības attiecības starp meitasuzņēmuma vadītājiem un mātesuzņēmuma vadītājiem, un šie vadītāji obligāti rīkojas, pārstāvot un veicinot vienu pastāvošo komerciālo interesi, proti, mātesuzņēmuma interesi. Tādējādi mātesuzņēmuma un meitasuzņēmuma rīcības vienotība tirgū tiek nodrošināta, neskatoties uz jebkādu autonomiju, kas piešķirta meitasuzņēmuma vadītājiem saistībā ar tā operacionālo vadību, kura ietilpst stricto sensu tā komerciālās politikas definēšanās. Turklāt parasti vienīgais akcionārs definē pats un atbilstoši savām interesēm meitasuzņēmuma lēmumpieņemšanas kārtību un nosaka tā operacionālās autonomijas apjomu, kurus tas var grozīt pēc savas gribas, grozot noteikumus, kas regulē meitasuzņēmuma darbību, vai pat pārstrukturēšanas kārtībā izveidojot neformālās lēmumpieņemšanas struktūras.
503 Tādējādi prezumpcija par mātesuzņēmuma, kam pieder pilnībā vai gandrīz pilnībā meitasuzņēmums, faktiskas izšķirošas ietekmes uz tā komerciālo rīcību piemērošana ir pamatota, ciktāl tā aptver raksturīgās situācijas saistībā ar attiecībām starp meitasuzņēmumu un vienīgo mātesuzņēmumu, paredzot, ka tas, ka kādam mātesuzņēmumam pilnībā vai gandrīz pilnībā pieder meitasuzņēmuma kapitāldaļas, principā nozīmē to rīcības vienotību tirgū.
504 Tomēr ieinteresētajām sabiedrībām pēc paziņojuma par iebildumiem ir bijusi iespēja pilnībā pierādīt, ka iepriekš 501. un 502. punktā aprakstītie mehānismi, kas parasti izraisa meitasuzņēmuma komerciālās rīcības pieskaņošanos mātesuzņēmuma komerciālajai rīcībai, nav funkcionējuši parastā veidā, līdz ar ko grupas ekonomiskā vienotība bija pārrauta.
505 Tādēļ prezumpcija par mātesuzņēmuma, kam pieder pilnībā vai gandrīz pilnībā meitas uzņēmums, faktiskas izšķirošas ietekmes uz tā komerciālo rīcību, nav neatspēkojama un ietilpst pieļaujamās robežās, jo tā ir samērīga ar paredzēto mērķi, tāpēc ka pastāv iespēja sniegt pierādījumus par pretējo un tiesības uz aizstāvību ir nodrošinātas.
506 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka attiecīgās prezumpcijas piemērošana ir pretrunā sodu un sankciju individualizācijas principam.
507 Šajā ziņā jānorāda, ka atbilstoši sodu un sankciju individualizācijas principam, kas ir piemērojams ikvienā administratīvajā procesā, kura rezultātā atbilstoši Savienības konkurences noteikumiem var tikt piemērotas sankcijas, uzņēmums drīkst tikt sodīts tikai par faktiem, kuri tam ir individuāli inkriminēti (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2001. gada 13. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑45/98 un T‑47/98 Krupp Thyssen Stainless un Acciai speciali Terni/Komisija, Recueil, II‑3757. lpp., 63. punkts).
508 Tomēr tas ir jāsaskaņo ar uzņēmuma jēdzienu un ar judikatūru, ka apstāklis, ka mātesuzņēmums un meitasuzņēmums ir viens uzņēmums EKL 81. panta nozīmē, ļauj Komisijai adresēt lēmumu par naudas soda uzlikšanu sabiedrību grupas mātesuzņēmumam. Tādējādi jākonstatē, ka Total SA ir personīgi sodīta par pārkāpumu, kuri tiek uzskatīti par tādiem, kurus tā pati ir izdarījusi, ciešo ekonomisko un juridisko saikņu, kas vienoja to ar Total France un izrietēja no tā, ka Total France pilnībā piederēja tās kapitāldaļas, dēļ (šajā ziņā skat. iepriekš 492. punktā minēto spriedumu lietā Metsä-Serla u.c./Komisija, 34. punkts).
509 Ņemot vērā iepriekš minēto, šī pamata pirmā daļa jānoraida.
Par otro daļu par norāžu, kuras sniegusi prasītāja, lai atspēkotu prezumpciju par to, ka mātesuzņēmums ir īstenojis faktisku ietekmi pār meitasuzņēmuma komerciālo rīcību tirgū, izvērtēšanu
510 Prasītāja apgalvo, ka katrā ziņā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem tās iesniegtie pierādījumi liecina par tās autonomiju attiecībā pret Total SA un ir pietiekami, lai atspēkotu šo prezumpciju.
511 Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru, lai atspēkotu Komisijas piemēroto prezumpciju, prasītājai ir jāiesniedz jebkādi pierādījumi saistībā ar organizatoriskām, ekonomiskām un juridiskām saiknēm starp to un Total SA, kurus tā uzskata par tādiem, kas liecina, ka abas sabiedrības neveidoja vienu ekonomisku vienību. Vispārējai tiesai savā vērtējumā ir jāņem vērā visi pierādījumi, kuru raksturs un nozīmīgums var atšķirties atkarībā no katras attiecīgās lietas īpašajām iezīmēm (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑112/05 Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, II‑5049. lpp., 65. punkts, kas apstiprināts ar iepriekš 488. punktā minēto Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija).
512 Prezumpcija par to, ka mātesuzņēmums īsteno izšķirošu ietekmi pār meitasuzņēmuma komerciālo rīcību tirgū, ir balstīta uz konstatācijas, saskaņā ar kuru, pirmkārt, izņemot pilnībā ārkārtējus apstākļus, sabiedrība, kurai pilnībā vai gandrīz pilnībā pieder meitasuzņēmums, var, ņemot vērā, ka vienīgai tai pieder meitasuzņēmuma kapitāldaļas, īstenot izšķirošu ietekmi pār šī meitasuzņēmuma rīcību un, otrkārt, šīs ietekmes efektīvas izmantošanas neesamība parasti vislietderīgāk var tikt atrasta to vienību jomā, attiecībā pret kurām prezumpcija tiek piemērota.
513 Šajā lietā apstrīdētā lēmuma preambulas 578. apsvērumā Komisija ir noteikusi:
“Izšķirošas ietekmes uz meitasuzņēmuma komerciālo politiku īstenošanai nav nepieciešama ikdienas iesaistīšanas meitasuzņēmuma funkcionēšanas vadībā. Meitasuzņēmuma vadība var ļoti labi tikt uzticēta pašam meitasuzņēmumam; tas neizslēdz to, ka mātesuzņēmums var noteikt mērķus un politiku, kas ietekmē grupas sniegumu, kā arī tās koherenci, un noteikt sodu par jebkuru rīcību, kas ir pretrunā šiem mērķiem un politikai. Faktiski Total SA atzīst savu lomu institucionālajā koordinēšanā un stratēģisko norāžu kontrolē un tai ir pilnvaras apstiprināt vai neapstiprināt vislielākos ieguldījumus vai jebkādu būtisku rīcības grozīšanu grupas ietvaros. Tas pierāda, ka Total SA kā mātesuzņēmumam ir interese un loma saistībā ar saviem meitasuzņēmumiem kā akcionāram, kas vēlas aizsargāt savas intereses komerciālas stratēģijas ziņā. Total SA arī uzskaita vairākus citus jautājumus, kā, piemēram, politika, kas piemērojama cilvēkresursiem, konsolidētās grāmatvedības kārtošana, grupas fiskālās politikas noteikšana, un vairākus citus horizontālos operacionālos uzdevumus, tādus kā rūpnieciskā drošība, vide, līdzekļu pārvaldīšana ētiskā veidā, finansēšana u.tml., ir Total SA ziņā visas grupas vārdā.”
514 Prasītāja uzskata, ka Komisija ir nepamatoti noraidījusi pierādījumus, kuri iesniegti, lai pierādītu, ka Total SA nebija izšķirošās ietekmes pār tās komerciālo rīcību.
515 Prasītāja uzsver, ka tās stratēģijas īstenoja tās pašas darbinieki, izmantojot savus finanšu, juridiskos, informātikas u.c. līdzekļus. Turklāt Total France vadīto darbību pārvalde saistībā ar parafīna vasku nekad nav prasījusi, lai prasītāja saņem Total SA atļauju ieguldījumu veikšanai apskatītā perioda laikā. Tas izrietot no tā, ka darbību saistībā ar parafīna vasku apgrozījums atbilda nedaudz vairāk kā vienai tūkstošdaļai no Total France pārdošanas rādītājiem.
516 Prasītāja uzskata, ka no iepriekš minētā izriet, ka tai visa perioda, uz kuru attiecas apgalvotais pārkāpums, laikā bija visi līdzekļi, lai īstenotu autonomu politiku saistībā ar produktu, pār kuriem tai bija noteikšana, komercializēšanu un, konkrētāk, saistībā ar parafīna vasku un ogļu putekļu vasku. Kopsavilkums priekš Total SA par šo darbību esot attiecies vienīgi uz vispārēju finanšu informāciju, kas neietver saziņu par īstenoto komerciālo politiku un līdz ar to kontaktus ar tās konkurentiem. A fortiori, Total France nekad neesot saņēmusi norādes no sava mātesuzņēmuma saistībā ar politiku, kas tai bija jāīsteno saistībā ar parafīna vaska un ogļu putekļu vaska komercializāciju.
Par to, ka Total France esot autonomi noteikusi savu komerciālo stratēģiju
517 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Total SA savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir atzinusi, ka tai bija institucionālās koordinācijas, stratēģisko norāžu koherences pārbaudes un vislielāko ieguldījumu grupas iekšienē kontroles loma.
518 Otrkārt, jākonstatē, ka fakts, ka meitasuzņēmumam ir pašam sava vietējā vadība un pašam savi līdzekļi, nepierāda, ka tas definē savu rīcību tirgū autonomi no sava mātesuzņēmuma. Uzdevumu sadalīšana starp meitasuzņēmumiem un to mātesuzņēmumiem un, konkrētāk, tas, ka meitasuzņēmuma vietējai vadībai tiek pilnībā uzticēta ikdienas vadības īstenošana, ir parasta prakse liela izmēra uzņēmumos, kuros ietilpst daudzi meitasuzņēmumi, kuri beigu beigās pieder tai pašai jumta sabiedrībai. Līdz ar to gadījumā, kad pilnībā vai gandrīz pilnībā pieder meitasuzņēmums, kas tieši iesaistīts pārkāpumā, ar šajā ziņā iesniegtiem pierādījumiem nevar atspēkot prezumpciju par mātesuzņēmuma jeb jumta sabiedrības faktiskas izšķirošas ietekmes īstenošana attiecībā pret meitasuzņēmuma rīcību.
519 Treškārt, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 578. apsvērumā ir konstatējusi, ka Total SA “uzskaita noteiktus citus jautājumus, kā politika, kas piemērojama cilvēkresursiem, konsolidētās grāmatvedības kārtošana, grupas fiskālās politikas noteikšana, un noteiktus citus horizontālos operacionālos uzdevumus, tādus kā rūpnieciskā drošība, vide, līdzekļu pārvaldīšana ētiskā veidā, finansēšana u.tml., ir Total SA ziņā visas grupas vārdā”. Šie pierādījumi vēl vairāk vājina prasītājas nostāju, saskaņā ar kuru tai bijusi pilnīga organizatoriska autonomija grupas ietvaros.
520 Tādēļ Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka pierādījumi par grupas organizatorisko struktūru un to, ka Total France esot autonomi noteikusi savu komerciālo politiku, nav ļāvuši atspēkot prezumpciju par mātesuzņēmuma izšķirošo ietekmi pār meitasuzņēmuma komerciālo rīcību tirgū.
Par pārdošanas rādītāju saistībā ar parafīna vasku nelielo proporciju Total France apgrozījumā
521 Prasītāja norāda, ka darbība “vaski un parafīns” pārstāv vienīgi nelielu daļu no tās apgrozījuma un ka tā pārstāv vēl mazāku daļu no Total grupas apgrozījuma.
522 Tomēr saskaņā ar judikatūru tas, ka joma vai darbība, uz kuru attiecas pārkāpums, pārstāv vienīgi nelielu daļu no grupas vai mātesuzņēmuma visām darbībām, nevar pierādīt minētā meitasuzņēmuma autonomiju no sava mātesuzņēmuma, un tam līdz ar to nav ietekmes uz prezumpcijas par mātesuzņēmuma izšķirošas ietekmes pār meitasuzņēmuma komerciālo politiku tirgū piemērošanu (Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedums lietā T‑168/05 Arkema/Komisija, Krājumā nav publicēts, 79. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 68. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu lietā Bolloré u.c./Komisija, 144. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II‑3085. lpp.).
523 No tā izriet, ka prasītājas argumenti ir jānoraida kā neatbilstoši.
Par apgalvojumiem, ka Total France neinformēja Total SA par savu darbību tirgū
524 Prasītāja apgalvo, ka atskaite priekš Total SA par darbībām saistībā ar parafīna vasku ietver vienīgi vispārēju finanšu informāciju, kurā nav nekādas saziņas par īstenoto komerciālo politiku un līdz ar to par kontaktiem ar tās konkurentiem.
525 Šajā ziņā ir pietiekami norādīt, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi identiskus argumentus spriedumā lietā Arkema/Komisija (minēts iepriekš 522. punktā, 77. un 78. punkts). Tā norādīja, ka tomēr Komisijas tiesības adresēt sabiedrību grupas mātesuzņēmumam lēmumu, ar kuru uzliek naudas sodu, izriet nevis no tā, ka mātesuzņēmums būtu pamudinājis savu meitasuzņēmumu izdarīt pārkāpumu, ne arī, pamatotāk, no mātesuzņēmuma dalības minētajā pārkāpumā, bet no apstākļa, ka tie veido vienotu uzņēmumu iepriekš minētajā izpratnē. Taču ar to, ka pret Total SA netika īstenota specifiska informācijas politika tirgus parafīna tirgū, vai tas, ka Total SA nezināja par pārkāpumu, nevar pierādīt Total France autonomiju.
526 Līdz ar to prasītājas šajā ziņā izvirzītie argumenti ir jānoraida.
Par apgalvojumiem, ka Total France nav bijusi pakļauta Total SA norādījumiem
527 Prasītāja norāda, ka tā nekad nav saņēmusi norādījumus no Total SA saistībā ar savu politiku, kas tai jāīsteno, komercializējot vaskus, parafīnus un ogļu putekļu vasku.
528 Šajā ziņā jānorāda, ka prasītājas norādītais apstāklis ir lielā mērā saistīts ar to, ka tā ir juridiska persona, kas ir nošķirta no Total SA juridiskās personas, ka tai saskaņā ar uzdevumu sadalījumu grupā ir uzticēta “rafinēšanas un mārketinga” joma un ka tās vadībai bija autonomija saistībā ar kārtējo jautājumu risināšanu šajā jomā. Ja šie apstākļi, kas raksturīgi meitasuzņēmuma darbībai grupas, kuras lielums ir līdzīgs prasītājas lielumam, ietvaros, būtu pietiekami, lai atspēkotu Komisijas piemēroto prezumpciju, pierādot, ka mātesuzņēmums nevarēja īstenot izšķirošu ietekmi pār savu meitasuzņēmumu, tas padarītu par bezjēdzīgu ne tikai šādu prezumpciju, bet arī ekonomiskās vienības starp mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu konceptu un beigu beigās uzņēmumu jēdzienu, kā tas definēts judikatūrā.
529 Turklāt jānorāda, ka identiskus argumentus Vispārējā tiesa noraidīja spriedumā lietā Arkema/Komisija (minēts iepriekš 522. punktā, 76. un 80. punkts), jo runa bija par apstākļiem, ar kuriem nevar atspēkot prezumpciju par mātesuzņēmuma izšķirošo ietekmi pār meitas uzņēmuma komerciālo rīcību tirgū.
530 Tādēļ izskatāmie argumenti arī ir jānoraida šo pašu iemeslu dēļ.
531 Visbeidzot un pilnības labad ir jāuzsver, ka ne ar vienu no prasītājas izvirzītajiem argumentiem, lai atspēkotu attiecīgo prezumpciju, nevar pierādīt, ka iepriekš 501. un 502. punktā aprakstītie mehānismi, kuri parasti izraisa to, ka meitasuzņēmuma komerciālā rīcība tiek pieskaņota mātesuzņēmuma komerciālajai rīcībai, nav funkcionējuši parastā veidā un ka grupas ekonomiskā vienotība bija sašķelta.
532 No iepriekš minētā izriet, ka Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka prasītājai un Total SA nav izdevies atspēkot prezumpciju, ka Total SA īstenojusi izšķirošu ietekmi pār sava meitas uzņēmuma komerciālo politiku un ka līdz ar to tas bija uzņēmums EKL 81. panta izpratnē.
533 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, vienpadsmitais pamats ir jānoraida kopumā.
11. Par divpadsmito pamatu, kas izvirzīts tiesas sēdē un ar kuru tiek apgalvots prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpums
534 Tiesas sēdē prasītāja ir norādījusi, ka esot pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, jo pārdošanas vērtībā, kas izmantota naudas soda aprēķināšanai, tika ietverts citu Total grupā ietilpstošu sabiedrību apgrozījums.
535 Komisija uzskata, ka šis pamats nav pieņemams, jo tas nav ticis izvirzīts prasības pieteikumā.
536 Jāatgādina, ka no Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 48. panta 2. punkta izriet, ka prasības pieteikumā ir jāietver kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem un ka tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, ja vien tie nav saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.
537 Jākonstatē, ka prasītāja tiesas sēdē nav izvirzījusi argumentus saistībā ar iespējamo tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu sakarā ar to, ka pārdošanas vērtībā, kas izmantota naudas soda aprēķināšanai, tika ietverts citu Total grupā ietilpstošo sabiedrību apgrozījums.
538 Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā nepieņemams.
12. Par astoto pamatu par 2006. gada pamatnostādņu 24. punkta prettiesiskumu
539 Prasītāja uzskata, ka 2006. gada pamatnostādņu 24. punktā paredzētā aprēķināšanas metode ir prettiesiska.
540 Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 24. punktu:
“Lai pilnībā ņemtu vērā katra uzņēmuma pārkāpuma izdarīšanas ilgumu, summu, ko nosaka uz pārdošanas apjoma [vērtības] pamata [..], reizina ar gadu skaitu, kuru gaitā uzņēmums piedalījies pārkāpumā. Periodu, kas mazāks par sešiem mēnešiem, ieskaita kā pusgadu, un periodu, kas garāks par sešiem mēnešiem, bet īsāks par veselu gadu, ieskaita kā veselu gadu.”
541 Šajā lietā prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu tā esot piedalījusies pārkāpumā vienīgi 12 gadus un 7 mēnešus (no 1992. gada 3. septembra līdz 2005. gada 28. aprīlim) saistībā ar parafīna vasku un 6 gadus un 6 mēnešus (no 1997. gada 30. oktobra līdz 2004. gada 12. maijam) saistībā ar ogļu putekļu vasku, taču tai esot noteikts sods attiecīgi par 13 gadiem un 7 gadiem, t.i., papildus 11 mēnešiem, kas izraisa to, ka tās piedalīšanās pārkāpumā tiek aplēsta par aptuveni 5 % ilgāka. Prasītāja uzskata, ka ar 2006. gada pamatnostādnēm, ar kurām Komisijai tiek uzlikts pienākums šādi rīkoties, tiek pārkāpti samērīguma princips, vienlīdzīgas attieksmes princips, nevainīguma prezumpcija, kā arī Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts.
542 Komisija apgalvo, ka, nosakot naudas sodu, tostarp tā summas aprēķināšanas dažādos posmos, tai ir plaša izvērtēšanas brīvību un rīcības brīvība.
543 Šajā ziņā jāatgādina, ka no 2006. gada pamatnostādņu pieņemšanas izrietošā Komisijas izvērtēšanas brīvības pašierobežošana nav nesaderīga ar Komisijas būtiskās izvērtēšanas brīvības saglabāšanu. Pamatnostādnēs ir iekļauti dažādi mainīgi elementi, kas Komisijai ļauj izmantot tās rīcības brīvību atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 tiesību normām, kā tos interpretējusi Tiesa (iepriekš 492. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 267. punkts, un Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedums lietā T‑21/05 Chalkor/Komisija, Krājums, II‑1895. lpp., 62. punkts).
544 Tomēr saskaņā ar judikatūru Komisijai, nosakot naudas soda summu, ir jāievēro vispārējie tiesību principi, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi, kā tie ir interpretēti Savienības tiesu judikatūrā (Vispārējās tiesas 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā T‑279/02 Degussa/Komisija, Krājums, II‑897. lpp., 77. un 79. punkts, un iepriekš 497. punktā minētais spriedums lietā Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, 41. punkts).
545 Tāpat Komisijas izvērtēšanas brīvība un ierobežojumi, ko tā sev ir noteikusi, nekādā gadījumā neliedz Savienības tiesai īstenot savu neierobežotas jurisdikcijas kompetenci (iepriekš 41. punktā minētais spriedums lietā JFE Engineering u.c./Komisija, 538. punkts), ar kuru tai ir piešķirta iespēja Komisijas uzliktā naudas soda summu atcelt, samazināt vai palielināt (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 6. maija spriedumu lietā T‑127/04 KME Germany u.c./Komisija, Krājums, II‑1167. lpp., 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
546 Jāatgādina arī, ka 2003. gada 9. jūlija spriedumā lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija (Recueil, II‑2473. lpp., 134.–139. punkts) un spriedumā lietā BASF un UCB/Komisija (minēts iepriekš 267. punktā, 219. un 220. punkts), Vispārējā tiesa jau ir pielāgojusi reizinājumu koeficientu, ko piemērojusi Komisija sakarā ar pārkāpuma garumu, lai labāk atspoguļotu prasītājas piedalīšanās faktisko ilgumu ar mērķi tādējādi nodrošināt naudas soda summas samērīgumu saistībā ar pārkāpuma ilgumu un lai izvairītos no atšķirībām attieksmē pret uzņēmumiem, kuriem uzlikts sods vienā un tajā pašā lēmumā.
547 Vispārējā tiesa uzskata, ka šāda pieeja ir jāīsteno arī šajā lietā.
548 Pirmkārt, jākonstatē, ka, attiecinot uz prasītāju ievērojuma skaita dienu, saistībā ar kurām nav pierādīta nekāda piedalīšanās pārkāpumā, Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu, jo tādējādi ar aprēķināto naudas sodu netiek pienācīgi atspoguļots pārkāpuma ilgums (skat. iepriekš 432. punktu).
549 Otrkārt, jānorāda, ka saskaņā ar iepriekš 384. punktā minēto judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts vienīgi tad, ja līdzīgas situācijas tiek aplūkotas atšķirīgi, vai ja atšķirīgas situācijas tiek aplūkotas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota.
550 Taču šajā lietā, piemērojot pamatnostādņu 24. punktu, Komisija, noteikdama prasītājas piedalīšanās ilgumu pārkāpumā saistībā ar parafīna vasku, ir pielīdzinājusi 7 mēnešu un 28 dienu ilgu piedalīšanos veselu gadu ilgai dalībai. ExxonMobil gadījumā 11 mēneši un 20 dienas un Sasol gadījumā 11 mēnešu un 27 dienu laika posms arī tika pielīdzināti pilnam gadam.
551 No tā izriet, ka saistībā ar pēdējo gadu, kad prasītāja piedalījusies pārkāpumā, četru mēnešu un trīs dienu laika posms, saistībā ar kuru nav pierādīts nekāds prasītājas pārkāpums, tai tiek piedēvēts, lai gan ExxonMobil tikai desmit papildu dienas un Sasol gadījumā tikai trīs papildu dienas tika pievienotas to faktiskās piedalīšanās ilgumam saistībā ar naudas soda summas aprēķināšanu.
552 Šādi rīkojoties, Komisija dažādas situācijas ir aplūkojusi identiski.
553 Turklāt šāda attieksme nebija objektīvi pamatota, jo tās vienīgā izcelsme bija 2006. gada pamatnostādņu 24. punktā paredzētā aprēķināšanas metode. Taču šīs tiesību normas mērķis ir nodrošināt, ka naudas soda summa ir samērīga ar piedalīšanās pārkāpumā ilgumu. Tādējādi tā nevar būt pamatojums nevienlīdzīgai attieksmei, ciktāl tās stingras piemērošanas rezultāts ir tāds, ka ir noteikts acīmredzami nesamērīgs ilgums gan saistībā ar prasītājas piedalīšanās pārkāpumā faktisko ilgumu, gan saistībā ar attieksmi pret citiem dalībniekiem.
554 Tādēļ jāsecina, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.
555 Treškārt, jānorāda, ka šajā lietā īstenotā pieeja netiek attaisnota arī ar pārējiem Komisijas izklāstītajiem argumentiem.
556 Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumā apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija (Krājums, II‑5169. lpp., 465.–467. punkts), kuru minējusi Komisija, Vispārējā tiesa, pirmkārt, uzskatīja, ka prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka Komisijai bija jāsamazina naudas soda sākumsummas palielinājuma koeficients saistībā ar aizliegtās vienošanās periodu, kurā tās intensitāte bija mazāka salīdzinājumā ar citiem periodiem. Otrkārt, Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija varēja pamatoti noteikt palielinājuma likmi 12 % apmērā saistībā ar vidēja ilguma pārkāpumu, jo maksimālā likme 10 % ir piemērojama saskaņā ar Pamatnostādnēm sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL 65. panta 5. punktu] (OV 1998, C 9, 3. lpp.), vienīgi ilgtermiņa pārkāpumiem. Tomēr šiem iebildumiem nav nekā kopīga ar iebildumiem, kurus prasītāja iesniegusi šajā lietā.
557 Tāpat Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra sprieduma lietā T‑68/04 SGL Carbon/Komisija (Krājums, II‑2511. lpp.) 112. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi SGL Carbon argumentu par apgalvotā “principa par sodu degresīvo palielināšanu” piemērošanu, kuru prasītāja šajā lietā nav izvirzījusi.
558 Visbeidzot, saistībā ar norādi uz iepriekš 492. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustrie u.c./Komisija (336. punkts) ir jānorāda, ka Tiesa tajā izvērtēja Vispārējās tiesas veikto vērtējumu par pašu Pamatnostādņu sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL 65. panta 5. punktu], loģiku, līdz ar ko šī analīze nav atbilstoša šajā lietā, jo Komisija ir piemērojusi 2006. gada pamatnostādnes.
559 Ceturtkārt, jāuzsver, ka koeficienta, kas izsecināts no ilguma, aprēķinā saistībā ar pārkāpuma ogļu putekļu vaska daļu ir pieļauta tā pati kļūda, kas iepriekš 548. un 554. punktā konstatēta saistībā ar parafīna vasku.
560 Proti, apstrīdētā lēmuma preambulas 611. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka prasītājas piedalīšanās pārkāpumā ilga no 1997. gada 30. oktobra līdz 2004. gada 12. maijam. Šis periods atbilst 6 gadiem, 6 mēnešiem un 12 dienām. Tomēr, piemērojot 2006. gada pamatnostādnes, Komisija uzskatīja, ka prasītāja piedalījās pārkāpumā 7 gadus, tādējādi šim piedalīšanās ilgumam pieskaitot 5 mēnešus un 18 dienas. Esso Société Anonyme Française gadījumā šāda pieskaitīšana ietvēra vienīgi papildu 2 mēnešus un 21 dienu.
561 Ņemot vērā iepriekš minēto, tā kā Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu un vienlīdzīgas attieksmes principu, ir jāakceptē šis pamats un jāatceļ apstrīdētais lēmums saistībā ar prasītāju sakarā ar reizinājuma koeficienta noteikšanu, kas atspoguļo tās piedalīšanās pārkāpumā ilgumu, bez vajadzības spriest par 2006. gada pamatnostādņu 24. punkta tiesiskumu. Secinājumi, kas no tā ir izdarāmi par naudas soda summas noteikšanu, tiks iztirzāti tālāk 566. un nākamajos punktos.
13. Par neierobežotās kompetences īstenošanu un galīgās naudas soda summas noteikšanu
562 Jāatgādina, ka Komisijas pieņemto lēmumu tiesiskuma pārbaudi papildina neierobežotā kompetence, kas Savienības tiesai ir atzīta Regulas Nr. 1/2003 31. pantā saskaņā ar EKL 229. pantu. Šī kompetence pilnvaro tiesu papildus sankciju tiesiskuma pārbaudei aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu. Tādēļ līgumos paredzētā pārbaude saskaņā ar efektīvu tiesību aizsardzību tiesā principu, kā izklāstīts Nicā 2000. gadā pasludinātās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV C 364, 1. lpp.) 47. pantā, ietver to, ka Savienības tiesa īsteno gan faktisko, gan tiesību apstākļu pārbaudi un tā ir tiesīga novērtēt pierādījumus, atcelt apstrīdēto lēmumu un grozīt naudas sodu apmēru (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija, Krājums, I‑1331. lpp., 60.–62. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 21. oktobra spriedumu lietā T‑368/00 General Motors Nederland un Opel Nederland/Komisija, Recueil, II‑4491. lpp., 181. punkts).
563 Tādēļ Vispārējai tiesai savas neierobežotās kompetences ietvaros ir jāizvērtē, vai dienā, kad tā pieņem savu nolēmumu, prasītājai ir uzlikts naudas sods, kura summā pareizi atspoguļoti attiecīgā pārkāpuma smagums un ilgums, līdz ar ko šie naudas sodi ir samērīgi salīdzinājumā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā paredzētajiem kritērijiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1999. gada 11. marta spriedumu lietā T‑156/94 Aristrain/Komisija, Recueil, II‑645. lpp., 584.–586. punkts, un iepriekš 546. punktā minēto spriedumu lietā Cheil Jedang/Komisija, 93. punkts).
564 Tomēr jāuzsver, ka neierobežotas kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes, un jāatgādina, ka Savienības tiesās notiek uz sacīkstes principa balstīta tiesvedība.
565 Jāatgādina, ka, lai aprēķinātu prasītājai uzliktā naudas soda summu, Komisija saistībā ar pārkāpuma smagumu ir ņēmusi vērā 18 % no parafīna vaska pārdošanas vērtības gadā un 15 % no ogļu putekļu vaska pārdošanās vērtības gadā. Šādi aprēķinātās summas pārkāpuma ilguma dēļ tika sareizinātas ar koeficientu 13 parafīna vaska gadījumā un koeficientu 7 ogļu putekļu vaska gadījumā. Kopumā, ieskaitot “ienākšanas maksājumu”, Komisija ir izmantojusi reizinātāju 14 parafīna vaska gadījumā un reizinātāju 7 ogļu putekļu vaska gadījumā.
566 Lai novērstu iepriekš 561. punktā konstatēto prettiesiskumu, pielāgojot prasītājai uzliktā naudas soda summu, lai tiktu ņemts vērā tās piedalīšanās pārkāpumā precīzais ilgums, reizinājuma koeficients saistībā ar tās piedalīšanos pārkāpumā ir jānosaka 12,64 apmērā saistībā ar parafīna vasku (12 gadi, 7 mēneši un 28 dienas) un 6,53 apmērā saistībā ar ogļu putekļu vasku (6 gadi, 6 mēneši un 12 dienas).
567 Pēc koeficienta 1,7 piemērošanas preventīvos nolūkos naudas soda summa ir EUR 121 626 710 saistībā ar parafīna vasku un EUR 3 833 132 saistībā ar ogļu putekļu vasku, t.i., prasītājai uzliktā kopēja naudas soda summa ir EUR 125 459 842.
568 Visbeidzot, Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, uzskata, ka šādi noteiktā naudas soda summa ir atbilstoša, ņemot vērā prasītājas izdarītā pārkāpuma smagumu un ilgumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
569 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
570 Šajā lietā ir atzīts tikai viens no 11 prasītājas pamatiem. Turklāt jānorāda, ka prasības pieteikumā ir vairāk nekā par 40 % pārsniegts maksimālais lapu skaits apsvērumiem, kā noteikts praktisko norādījumu lietas dalībniekiem 15. punktā. Tādēļ būtu taisnīgi izvērtēti lietas apstākļi, ja nolemtu, ka prasītāja sedz deviņas desmitdaļas savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzina deviņas desmitdaļas Komisijas tiesāšanās izdevumu. Komisija sedz vienu desmitdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina vienu desmitdaļu no prasītājas tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) naudas sodu, kas Total Raffinage Marketing uzlikts Komisijas 2008. gada 1. oktobra Lēmuma C(2008) 5476, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.181 – Sveču vasks) 2. pantā, noteikt EUR 125 459 842 apmērā;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Total Raffinage Marketing sedz deviņas desmitdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina deviņas desmitdaļas no Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumiem. Komisija sedz vienu desmitdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina vienu desmitdaļu no Total Raffinage Marketing tiesāšanās izdevumiem.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 13. septembrī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības rašanās fakti
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
1. Otrais pamats par EKL 81. panta pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar darbībām sakarā ar parafīna vasku
Ievada apsvērumi
Par nolīguma un saskaņotu darbību jēdzieniem
Par pierādījumu izvērtēšanas principiem
Par pirmo daļu saistībā ar to, ka neesot pierādījumu par nolīgumiem vai saskaņotām darbībām, kas vērstas uz parafīna vaska cenu noteik�anu
Par pārkāpuma galvenās daļas aprakstu apstrīdētajā lēmumā
Par Komisijas savākto pierādījumu pierādījuma spēku
– Uzņēmumu paziņojumi
– Dokumentārie pierādījumi
Par prasītājas argumentu, kas attiecas uz konkrētām tehniskajām sanāksmēm, detalizētu izvērtēšanu
Par visaptverošo vērtējumu
Par otro daļu saistībā ar to, ka nav pierādījumu par nolīgumu par cenu noteikšanu īstenošanu
Par trešo pamatu par ģeogrāfisko tirgu un klientu sadali
Par ģeogrāfisko tirgu sadalīšanu
Par klientu sadalīšanu
Par ceturto pamatu saistībā ar Total France konkurējošo rīcību
2. Par pirmo pamatu par EKL 81. panta pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar ogļu putekļu vaska pārkāpuma daļu
Par pirmo daļu par EKL 81. panta pārkāpumu saistībā ar konstatāciju, saskaņā ar kuru rīcība saistībā ar parafīna vasku, no vienas puses, un rīcība saistībā ar ogļu putekļu vasku, no otras puses, ir vienots un turpināts pārkāpums
Par otro daļu par EKL 81. panta pārkāpumu un pienākumu norādīt pamatojumu saistībā ar rīcības sakarā ar ogļu putekļu vasku kvalificēšanu
Par apstrīdēto lēmumu
Par pierādījumu jautājumā par pret konkurenci vērstajām sanāksmēm izvērtēšanu
Par pārkāpuma ogļu putekļu daļas turpinātību
Par pret konkurenci vēsto darbību attiecināšanu vienīgi uz Vāciju
3. Par trešo pamatu par EKL 81. panta un nevainīguma prezumpcijas principa, tiesiskās drošības principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu saistībā ar prasītājas piedalīšanos pārkāpumā pēc 2004. gada 12. maija
Par pirmo daļu par EKL 81. panta un nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu
Par otro daļu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
4. Par ceturto pamatu par EKL 81. panta un nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu saistībā ar iespējamo prasītājas piedalīšanās aizliegtajā vienošanās pārtraukumu
5. Par piekto pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un 2006. gada pamatnostādņu pārkāpumu saistībā ar apgalvoto darbību neīstenošanu
6. Par sesto pamatu par atskaites perioda noteikšanu naudas soda pamata summas izvērtēšanai
7. Par septīto pamatu par 2006. gada pamatnostādņu un samērīguma principa pārkāpumu, jo Komisija saistībā ar pārkāpuma ogļu putekļu vaska daļu esot ņēmusi vērā pārāk augstu procentuālo daļu no pārdošanas apjoma
8. Par devīto pamatu par papildu summas, kas iekļauta naudas soda pamatsummā prevencijas nolūkos, prettiesiskumu
9. Par desmito pamatu par samērīguma principa pārkāpumu saistībā ar naudas soda galīgo summu
10. Par vienpadsmito pamatu par EKL 81. pantu pārkāpumu, kas izriet no tā, ka uz Total SA tiek attiecināta Total France rīcība
Par pirmo daļu par kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar prezumpcijas, saskaņā ar kuru pārkāpums tiek attiecināts uz mātesuzņēmumu, vienīgi pamatojoties uz kapitāla saiknēm, piemērošanu
Par otro daļu par norāžu, kuras sniegusi prasītāja, lai atspēkotu prezumpciju par to, ka mātesuzņēmums ir īstenojis faktisku ietekmi pār meitasuzņēmuma komerciālo rīcību tirgū, izvērtēšanu
Par to, ka Total France esot autonomi noteikusi savu komerciālo stratēģiju
Par pārdošanas rādītāju saistībā ar parafīna vasku nelielo proporciju Total France apgrozījumā
Par apgalvojumiem, ka Total France neinformēja Total SA par savu darbību tirgū
Par apgalvojumiem, ka Total France nav bijusi pakļauta Total SA norādījumiem
11. Par divpadsmito pamatu, kas izvirzīts tiesas sēdē un ar kuru tiek apgalvots prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpums
12. Par astoto pamatu par 2006. gada pamatnostādņu 24. punkta prettiesiskumu
13. Par neierobežotās kompetences īstenošanu un galīgās naudas soda summas noteikšanu
Par tiesāšanās izdevumiem