VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2024. gada 24. janvārī (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Dokuments, kas iesniegts EU Pilot PVN atmaksāšanas procedūrā – Dalībvalsts izdots dokuments – Piekļuves atteikums – Dalībvalsts iepriekšēja piekrišana – Izņēmums saistībā ar tiesvedības aizsardzību – Pienākums norādīt pamatojumu
Lietā T‑602/22
Veneziana Energia Risorse Idriche Territorio Ambiente Servizi SpA (Veritas), Venēcija (Itālija), ko pārstāv A. Pasqualin, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A.‑C. Simon un A. Spina, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Itālijas Republika, ko pārstāv G. Palmieri, pārstāve, kam palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato,
persona, kas iestājusies lietā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos], tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents) un N. Pultoraka [N. Półtorak],
sekretārs: V. Di Buči [V. Di Bucci],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā, ka trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemjot prasību izlemt bez tiesvedības mutvārdu daļas,
ņemot vērā 2023. gada 20. septembra rīkojumu, ar kuru Komisijai tika uzdots izsniegt dokumentu, kam tā prasītājai bija atteikusi piekļuvi, un faktu, ka Komisija 2023. gada 26. septembrī izsniedza šo dokumentu,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Veneziana Energia Risorse Idriche Territorio Ambiente Servizi SpA (Veritas) lūdz atcelt Komisijas 2022. gada 15. jūlija Lēmumu C(2022) 5221 final, ar kuru tai atteikts izsniegt Itālijas iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstuli, kas nosūtīta EU Pilot procedūrā 9456/19/TAXUD par pievienotās vērtības nodokļa (PVN), kas nepamatoti iekasēts no Itālijas vides higiēnas nodevas (tariffa di igiene ambientale, kura ieviesta ar 1997. gada 5. februāra decreto legislativo n. 22 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 22) 49. pantu; turpmāk tekstā – “VH nodeva”), atmaksāšanu.
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) 4. panta 2., 4. un 5. punktā ir noteikts šādi:
“2. Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:
[..]
– tiesvedības un juridisku konsultāciju aizsardzībai,
[..]
ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.
[..]
4. Kas attiecas uz trešo personu dokumentiem, iestāde apspriežas ar attiecīgo trešo personu ar mērķi noskaidrot, vai ir jāpiemēro 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, ja nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izsniegt vai ne.
5. Dalībvalsts var lūgt iestādei atteikt piekļuvi dokumentam, kas ir izdots minētajā dalībvalstī, bez tās iepriekšējas piekrišanas.”
Tiesvedības priekšvēsture
3 EU Pilot procedūra ir sadarbības procedūra starp Eiropas Komisiju un dalībvalstīm, kuras mērķis ir ļaut Komisijai formulēt viedokli par to, vai dalībvalstīs konkrētajā jautājumā ir ievērotas un pareizi piemērotas Eiropas Savienības tiesības. Šāda procedūra, kas kopš 2008. gada ir aizstājusi procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam pirmstiesas posma neformālo stadiju, ir vērsta uz to, lai iespējamos Savienības tiesību pārkāpumus atrisinātu efektīvi, cik vien iespējams izvairoties no procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi sākšanas, lai gan tā var izraisīt šādas tiesvedības sākšanu (skat. spriedumu, 2018. gada 9. oktobris, Pint/Komisija, T‑634/17, nav publicēts, EU:T:2018:662, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
4 EU Pilot procedūrā 9456/19/TAXUD, kas sākta šajā lietā pēc prasītājas sūdzības (turpmāk tekstā – “EU Pilot procedūra”), Komisija lūdza Itālijas iestādes sniegt skaidrojumus par PVN, kas nepamatoti iekasēts no VH nodevas, atmaksāšanas kārtību.
5 2021. gada 2. augusta vēstulē Komisija informēja prasītāju, ka tā saņēmusi Itālijas iestāžu atbildi un nolēmusi nesākt pārkāpuma procedūru saistībā ar to, ka šīs iestādes nav ievērojušas Savienības tiesības.
6 2021. gada 21. oktobrī prasītāja lūdza Komisiju izsniegt Itālijas iestāžu atbildes, kas rezumēta 2021. gada 2. augusta vēstulē, kopiju.
7 Komisija atbildi sniedza 2021. gada 15. novembra vēstulē (turpmāk tekstā – “sākotnējā atbilde”), vispirms identificēdama lūgto dokumentu kā Itālijas iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstuli, kas nosūtīta EU Pilot procedūrā, un pēc tam atteikdama piekļuvi šai vēstulei, pamatojoties uz to, ka tās izpaušana varētu kaitēt Itālijā saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otro ievilkumu notiekošu tiesvedību aizsardzībai.
8 2021. gada 30. novembrī prasītāja iesniedza Komisijai atkārtotu pieteikumu, lūdzot Komisiju pārskatīt savu nostāju.
9 2022. gada 15. jūlijā Komisija apstiprināja atteikumu piešķirt piekļuvi Itālijas iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstulei pēc tam, kad tās bija iebildušas pret minētās vēstules izpaušanu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, pamatojoties uz šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto piekļuves tiesību izņēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Lietas dalībnieku prasījumi
10 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– uzdot Komisijai, kā pierādījumu savākšanas pasākumu, izsniegt Itālijas iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstuli;
– uzdot Komisijai, arī kā pierādījumu savākšanas pasākumu, izsniegt minēto iestāžu atbildi konsultācijās pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas;
– noteikt jebkādus citus pierādījumu savākšanas pasākumus, kas tiek uzskatīti par lietderīgiem;
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
11 Pēc tam, kad Komisija iebildumu raksta pielikumā bija paziņojusi par saraksti ar Itālijas iestādēm pēc sākotnējās atbildes un prasītājas atkārtotā pieteikuma, prasītāja lūgumu izsniegt Itālijas iestāžu atbildi attiecināja tikai uz atbildi, kas bija sniegta pirms minētā atkārtotā pieteikuma (skat. šī sprieduma 10. punkta otro ievilkumu).
12 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 Itālijas Republika lūdz prasību noraidīt.
Juridiskais pamatojums
14 Prasības pamatošanai prasītāja izvirza divus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums. Ar otro pamatu būtībā tiek apgalvots, ka esot pieļauts minētās regulas 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma, lasot to kopsakarā ar šī paša panta 5. punktu, pienākuma veikt rūpīgu pārbaudi un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.
Par pirmo pamatu, ar kuru būtībā tiek apgalvots Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums
15 Prasītāja apgalvo, ka, pirmkārt, ņemot vērā pretrunu starp sākotnējo atbildi, kurā nav nevienas atsauces uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu un Itālijas iestāžu iebildumu, kas atļauts ar šo tiesību normu, no vienas puses, un apstrīdēto lēmumu, kurā ir norādīta minētā tiesību norma, kā arī šis iebildums, no otras puses, tā nevar noteikt, kāda procedūra ir piemērota un vai tā ir piemērota pamatoti. Replikas rakstā tā Komisijai pārmet nevis atšķirību starp sākotnējo atbildi un apstrīdēto lēmumu, bet gan apstrīdētā lēmuma neprecizitāti, jo tā esot kļūdaini norādījusi, ka sākotnējā atbilde bija balstīta uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. un 5. punkta normām, lasot tās kopā.
16 Otrkārt, prasītāja secina – tā kā Komisijas procedūrā netika konstatēta nekāda iepriekšēja Itālijas iestāžu gribas izpausme, bija nepieciešams izsmeļošs piekļuves pieteikuma vērtējums, atšķirībā no dalībvalsts faktiska iebilduma gadījuma, kurā saskaņā ar judikatūru ir pieņemts, ka Komisija veic iebilduma sākotnējo pārbaudi. Tomēr šajā gadījumā Komisija nav veikusi paredzēto padziļināto pārbaudi un nepieciešamo autonomo vērtējumu, jo Itālijas iestādes nav izmantojušas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā paredzēto iespēju.
17 Pirmām kārtām, attiecībā uz apgalvojumu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu jānorāda, ka prasītāja patiesībā tikai apstrīd Komisijas balstīšanās uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu pamatotību.
18 Proti, pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formāla prasība, kas jānošķir no pamatojuma pamatotības, jo tas attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības (spriedumi, 2001. gada 22. marts, Francija/Komisija, C‑17/99, EU:C:2001:178, 35. punkts, un 2016. gada 15. septembris, Philip Morris/Komisija, T‑796/14, EU:T:2016:483, 28. punkts). Formāla pienākuma norādīt pamatojumu izpratnē nepietiekami pamatots akts ir tāds akts, kas neļauj saprast, kālab, pamatojoties uz ko vai kāda iemesla dēļ tas ir pieņemts, lai gan tiesību akta pamatojums, kas ir tā iemesls un attaisnojums, var būt pietiekami zināms un saprotams, bet tas ir nepietiekams, lai to juridiski pamatotu, jo tas nav pamatots, atbilstīgs vai neatbilst piemērojamajām tiesību normām.
19 Taču šajā lietā prasītāja replikas rakstā ir precizējusi savu argumentāciju, konkretizējot, ka tā nepārmet Komisijai atšķirību starp sākotnējo atbildi un apstrīdēto lēmumu, kas tai liedz uzzināt, saprast un tātad apstrīdēt šī lēmuma pamatojumu, kas atbilstu formas apstrīdēšanai, bet ka tā kritizē kļūdaino balstīšanos uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, jo Itālijas iestādes, it īpaši pirms sākotnējās atbildes, faktiski neiebilda pret izpaušanu (skat. šī sprieduma 15. punktu). Tādējādi prasītāja apstrīd apstrīdētā lēmuma neatbilstību piemērojamajām tiesību normām.
20 Šajā gadījumā katrā ziņā var uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums, ciktāl tajā ir minēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. un 5. punkts, ļauj prasītājai uzzināt tā pamatojumu un Vispārējai tiesai pārbaudīt tā tiesiskumu, kā tas ir paredzēts judikatūrā par pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanu (skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, NLG/Komisija, T-109/05 un T-444/05, EU:T:2011:235, 81. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, no apstrīdētā lēmuma nepārprotami izriet, ka saskaņā ar minētās regulas 4. panta 4. punktu ar Itālijas iestādēm tika veikta apspriešanās un tās, pamatojoties uz šīs pašas regulas 4. panta 5. punktu iebilda pret 2019. gada 17. oktobra vēstules izpaušanu. Komisija tostarp ievaddaļā (1. punkts) norāda, ka tā pēc apspriešanās ar Itālijas iestādēm, pamatojoties uz šīs regulas 4. panta 4. un 5. punktu, sagatavoja sākotnējo atbildi par izpaušanas atteikumu un daļu apstrīdētā lēmuma (2.1. punkts) veltīja Itālijas iestāžu iebilduma pamatojuma izklāstam.
21 Taisnība, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts sākotnējā atbildē netika minēts. Tomēr šis apstāklis neļauj uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots. Proti, pirmkārt, pat neminot šo tiesību normu, sākotnējā atbildē ir skaidri norādīts Itālijas iestāžu iebildums pret to 2019. gada 17. oktobra vēstules izpaušanu. Otrkārt, jautājums, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, noteikti ir jāvērtē, ņemot vērā tā kontekstu, bet galvenokārt tomēr ņemot vērā tā formulējumu, kas šajā gadījumā ir skaidrs (skat. šī sprieduma 20. punktu), un arī visas tiesību normas, kas reglamentē attiecīgo jomu (spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 63. punkts, un 2016. gada 15. septembris, Philip Morris/Komisija, T‑796/14, EU:T:2016:483, 29. punkts). Tomēr, kā uzsver Komisija un Itālijas Republika, šajā gadījumā minētās regulas 7. un 8. pantā ir paredzēta procedūra divos posmos, kas attiecīgajai iestādei, noraidot minēto pieteikumu, ļauj ātrāk izskatīt sākotnējos pieteikumus, un pirms atkārtota pieteikuma vajadzības gadījumā pieņemt detalizētu un tātad pilnīgāku nostāju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 54. punkts, un 2018. gada 11. decembris, Arca Capital Bohemia/Komisija, T‑440/17, EU:T:2018:898, 18. punkts). Tālab no fakta, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts nav minēts sākotnējā atbildē, balstoties uz šo minēto tiesību normu, nevar izsecināt šaubas par apstrīdētā lēmuma faktisko pamatojumu.
22 Tā kā prasītāja turklāt apstrīd šīs lietas pamatojumu ar minēto tiesību normu, balstoties uz faktu, ka Itālijas iestādes neesot izmantojušas šajā tiesību normā paredzēto iespēju, šādas šaubas ir pieļaujamas vēl mazāk, jo no prasītājas procesuālajiem rakstiem izriet – apstrīdētā lēmuma pamatojums tai ļāva saprast, ka šis lēmums ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu.
23 Otrām kārtām, konkrētāk runājot par apstrīdētā lēmuma iespējami prettiesisko pamatojumu ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, ir nospriests, ka nedz no šīs tiesību normas, nedz no judikatūras neizriet, ka tad, lai varētu celt iebildumu, dalībvalstij, kas ir attiecīgā dokumenta autore, vispirms būtu jāiesniedz īpašs oficiāls pieteikums attiecīgajai iestādei un turklāt netiek prasīts, lai dalībvalsts tieši atsauktos uz minēto tiesību normu. Pēdējās minētās tiesību normas, kas ir procesuāla tiesību norma un veltīta Savienības lēmumu pieņemšanas procesam (spriedumi, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 78. un 81. punkts, un 2012. gada 21. jūnijs, IFAW Internationaler Tierschutz‑Fonds/Komisija, C‑135/11 P, EU:C:2012:376, 53. punkts), formulējumā nekas nenorāda, ka dalībvalstij ir jāiesniedz oficiāls pieteikums, bez kura, pieņemot minēto lēmumu, tās celto iebildumu nevar ņemt vērā (spriedums, 2018. gada 8. februāris, POA/Komisija, T‑74/16, nav publicēts, EU:T:2018:75, 32.–34. punkts). Tādējādi pretēji prasītājas apgalvotajam, dalībvalstij nav jārīkojas divos posmos, lai iebilstu pret kāda tās dokumenta izpaušanu, vispirms lūdzot Komisiju neizpaust attiecīgo dokumentu bez tās iepriekšējas piekrišanas un pēc tam atsakoties dot šādu piekrišanu.
24 No tā arī izriet, ka pretēji prasītājas apgalvotajam, fakts, ka ar attiecīgo dalībvalsti ir veikta apspriešanās saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktu, neizslēdz vēlāku šīs pašas regulas 4. panta 5. punkta piemērošanu. Šie divi noteikumi nebija paredzēti kā savstarpēji izslēdzoši, bet, kā izriet no minētās regulas sagatavošanas darba (skat. grozīto priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, OV 2001, 240 E, 165. lpp., 2.4. punkts), kā tiesību norma, kas vispārīgi attiecas uz trešām personām (4. punkts), un tiesību norma, kas attiecas uz konkrētām trešām personām, proti, dalībvalstīm, un ietver Amsterdamas līgumam pievienoto Deklarāciju Nr. 35 (5. punkts) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 3. maijs, Malta/Komisija, T‑653/16, EU:T:2018:241, 98. un 99. punkts, un ģenerāladvokāta L. M. Pojareša Maduru [L. M. Poiares Maduro] secinājumus lietā Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, EU:C:2007:433, 48. punkts).
25 Turklāt, lai nodrošinātu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta efektīvu piemērošanu, tostarp dodot attiecīgajai dalībvalstij iespēju pieprasīt tās iepriekšēju piekrišanu tās izdota dokumenta izpaušanai, tai ir jābūt informētai arī par piekļuves pieteikuma šim dokumentam esamību, kas tieši ir šīs pašas regulas 4. panta 4. punktā paredzētās apspriešanās priekšmets.
26 Tādējādi šajā gadījumā var uzskatīt, ka Itālijas iestāžu celtie iebildumi pret 2019. gada 17. oktobra vēstules izpaušanu pēc apspriešanās ar tām, kas izriet no Komisijai 2022. gada 31. martā, 5. aprīlī un 6. maijā nosūtītajām elektroniskā pasta vēstulēm, atspoguļo šo iestāžu atteikumu izpaust minēto vēstuli bez to iepriekšējas piekrišanas, kā arī pēc tam – šīs izpaušanas atteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu. Precīzāk, minētās iestādes 2022. gada 31. martā norādīja, ka, gaidot prasīto pierādījumu iegūšanu, tās nevar atļaut piekļuvi šai vēstulei. 2022. gada 5. aprīlī tās apstiprināja piekļuves atteikumu un 2022. gada 6. maijā sniedza precizējumus par šo atteikumu. No tā izriet, ka šajā gadījumā Itālijas iestādes, pirms apstrīdētā lēmuma, faktiski pauda gribu iebilst pret izpaušanu, kas, nepastāvot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā noteiktai īpašai laika prasībai, izņemot prasību par “iepriekšēju” vienošanos pirms izpaušanas, ir pietiekama.
27 Tālab tam, ka Komisija nav pierādījusi, kā tā apgalvo apstrīdētajā lēmumā, ka Itālijas iestādes savu iebildumu ir cēlušas jau pirms sākotnējās atbildes nosūtīšanas, bet Itālijas Republika to nav apstiprinājusi savā iestāšanās rakstā, nav nozīmes.
28 No tā izriet, ka Komisija ir pamatoti balstījusies uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, un saskaņā ar šajā tiesību normā paredzēto iesaistītās dalībvalsts izvirzīto neizpaušanas iemeslu pārbaudi (skat. šī sprieduma 40. punktu) tai nebija jāveic Itālijas iestāžu lēmuma par iebildumu pamatojuma izsmeļošs vērtējums.
29 Tāpēc pirmais pamats ir jānoraida, nelūdzot Komisijai iesniegt ar Itālijas iestādēm notikušo saraksti, kas notika pirms sākotnējās atbildes nosūtīšanas.
Par otro pamatu, ar ko būtībā tiek apgalvots Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma, lasot to kopsakarā ar šī paša panta 5. punktu, pienākuma veikt rūpīgu pārbaudi un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums
30 Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā neesot izpildījusi pienākumu, kas saglabājas pat gadījumā, ja tiktu veikta iebilduma pret izpaušanu sākotnējā pārbaude – pārbaudīt un paskaidrot, kā piekļuve pieprasītajam dokumentam varētu konkrēti un faktiski kaitēt aizsargātajām interesēm, šajā gadījumā interesēm, kas ir balstītas uz tiesvedības aizsardzību atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajam ievilkumam. Šajā ziņā tā pamatojas uz nepieciešamību šauri interpretēt izņēmumus no sabiedrības tiesībām piekļūt dokumentiem, kā arī uz hipotētisko formulējumu, kas izmantots apstrīdētajā lēmumā, uz atsauci saistībā tikai ar vienu notiekošu tiesvedību valsts tiesā, kura turklāt nav precizēta, un uz faktu, ka nav sniegts skaidrojums par kaitējumu pušu procesuālo tiesību vienlīdzībai tiesā attiecībā uz to, t.i., šajā gadījumā piekļuves pieprasītāju. Apsvērumos par iestāšanās rakstu tā uzsver, ka nav pietiekams pamats, kas balstīts uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu īpaši ticamību attiecīgajās valsts tiesvedībās un ko Itālijas iestādes bija izvirzījušas, lai pamatotu piekļuves atteikumu. Turklāt apstrīdētajā lēmumā norādītais pamatojums esot nepietiekams, neskaidrs un tam trūkstot jēgas.
31 Prasītāja, pamatojoties uz judikatūru, replikas rakstā uzsver nepieciešamību pēc faktiskas saiknes starp lūgto piekļuvi un procesuālā līdzsvara izjaukšanu skaidri noteiktā strīdā, lai gan šajā gadījumā vienīgā tiesvedība, kurā tā piedalījās, bija galīgi pabeigta pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Turklāt tā norāda, ka pretēji Komisijas šajā tiesvedībā apgalvotajam, tā brīdināja Itālijas iestādes par nepieciešamību paskaidrot, kādā veidā pieprasītā dokumenta izpaušana konkrēti un faktiski kaitētu attiecīgajām aizsargātajām interesēm, vēl jo vairāk tāpēc, ka saskaņā ar tās pašas vērtējumu minēto dokumentu varēja izpaust. Tā piebilst, ka Komisija katrā ziņā nav izpildījusi savu pienākumu pārbaudīt, vai dalībvalsts ir pienācīgi pamatojusi savu nostāju, pārliecinoties par šāda pamatojuma esamību un atsaucoties uz to apstrīdētajā lēmumā.
32 Regulas Nr. 1049/2001 mērķis, kā to atklāj tās 4. apsvērums un 1. pants, ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem (spriedumi, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome/Komisija, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 33. punkts, un 2014. gada 25. septembris, Spirlea/Komisija, T‑669/11, EU:T:2014:814, 40. punkts). Atbilstoši minētās regulas 2. panta 3. punktam šīs tiesības attiecas ne tikai uz iestāžu izdotajiem dokumentiem, bet, kā precizēts šīs pašas regulas 3. panta b) punktā, arī tiem, kas saņemti no trešām personām, tostarp dalībvalstīm.
33 Tomēr šīs piekļuves tiesības ir pakļautas noteiktiem ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem (spriedumi, 2007. gada 1. februāris, Sison/Komisija, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 62. punkts, un 2014. gada 25. septembris, Spirlea/Komisija, T‑669/11, EU:T:2014:814, 41. punkts). Konkrēti, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā ir noteikts, ka dalībvalsts var lūgt iestādei neizpaust dokumentu, kas izdots minētajā dalībvalstī, bez tās iepriekšējas piekrišanas.
34 Šajā gadījumā, kā izriet no pirmā pamata pārbaudes, Itālijas Republika izmantoja tai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā paredzēto iespēju un lūdza Komisiju neizpaust Itālijas iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstuli.
35 Pilnvaru, kuras ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu ir piešķirtas attiecīgajai dalībvalstij, īstenošana ir ierobežota ar šī paša panta 1.–3. punktā paredzētajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem, un dalībvalstij šajā ziņā ir tikai tiesības uz dalību iestādes lēmuma pieņemšanā. Attiecīgās dalībvalsts iepriekšēja piekrišana, kas minēta šī 4. panta 5. punktā, nav diskrecionāras veto tiesības, bet gan tikai sava veida apstiprinājums tam, ka šī paša panta 1.–3. punktā paredzētajiem izņēmumiem nav pamatojuma. Lēmumu pieņemšanas procedūrā, kāda tā noteikta minētā 4. panta 5. punktā, tādējādi ir paredzēts, ka attiecīgajai iestādei un dalībvalstij ir jāatsaucas uz minētajā 1.–3. punktā noteiktajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem (skat. spriedumu, 2012. gada 21. jūnijs, IFAW Internationaler Tierschutz‑Fonds/Komisija, C‑135/11 P, EU:C:2012:376, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Tādējādi Savienības tiesību normu īstenošana ir uzticēta kopīgi iestādei un dalībvalstij, kura izmantoja Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā paredzēto iespēju, un tādēļ šai īstenošanai ir nepieciešams savstarpējs dialogs starp tām un, atbilstoši LES 4. panta 3. punktā paredzētajam lojālās sadarbības pienākumam tām ir jārīkojas un jāsadarbojas, lai minētās normas varētu piemērot efektīvi (spriedums, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 85. punkts).
37 Tomēr attiecīgās dalībvalsts iejaukšanās, ciktāl tā attiecas uz pieteikuma iesniedzēju, neietekmē faktu, ka iestādes atbildē uz tā piekļuves pieteikumu dokumentam, kas ir šīs iestādes rīcībā, vēlāk tam adresēts lēmums ir Savienības akts (spriedumi, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 94. punkts, un 2012. gada 21. jūnijs, IFAW Internationaler Tierschutz‑Fonds/Komisija, C‑135/11 P, EU:C:2012:376, 60. punkts).
38 No šī sprieduma 32.–37. punktā minētās judikatūras izriet, ka, pirmkārt, attiecīgajai dalībvalstij, kura, pēc apspriešanās ar iestādi, iebilst pret konkrētā dokumenta izpaušanu, ir jāpamato šis iebildums atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā uzskaitītajiem izņēmumiem. Iestāde dalībvalsts iebildumu pret tās izdota dokumenta izpaušanu var neņemt vērā, ja izvirzītais iebildums nav nekādi pamatots vai norādītajā pamatojumā nav atsauces uz minētajiem izņēmumiem. Ja pēc šajā ziņā tieša iestādes lūguma attiecīgajai dalībvalstij, pēdējā minētā tomēr nesniedz nekādu pamatojumu, minētā iestāde, ja tās ieskatā nav piemērojams neviens no minētajiem izņēmumiem, nodrošina piekļuvi pieprasītajam dokumentam (spriedums, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 87. un 88. punkts).
39 Turklāt, kā izriet no Regulas Nr. 1049/2001 7. un 8. panta, iestādei pašai ir jāpamato lēmums par atteikumu, ko tā sniedz piekļuves pieteikuma iesniedzējam. Šāds pienākums paredz, ka iestāde savā lēmumā ietver ne tikai dalībvalsts izteikto iebildumu izpaust pieprasīto dokumentu, bet arī šīs dalībvalsts norādīto pamatojumu kāda no šīs pašas regulas 4. panta 1.–3. punktā minētā piekļuves tiesību izņēmuma piemērošanai. Šādas norādes ļauj pieteikuma iesniedzējam saprast tam sniegtā atteikuma izcelsmi un pamatojumu un kompetentajai tiesai vajadzības gadījumā veikt tai uzticēto pārbaudi (spriedums, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 89. punkts).
40 Otrkārt, no tā izriet, ka iestādei, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, nav visaptveroši jāvērtē dalībvalsts norādītais dokumenta, kura izpaušana ir atteikta, iebilduma pamatojums (spriedumi, 2012. gada 21. jūnijs, IFAW Internationaler Tierschutz‑Fonds/Komisija, C‑135/11 P, EU:C:2012:376, 65. punkts, un 2017. gada 5. aprīlis, Francija/Komisija, T‑344/15, EU:T:2017:250, 45. punkts). Tādējādi pienākums veikt konkrētu un individuālu pārbaudi, kas izriet no pārskatāmības principa, nav jāpilda, ja piekļuves pieteikums attiecas uz dalībvalstī saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu izdotu dokumentu (spriedumi, 2014. gada 25. septembris, Spirlea/Komisija, T‑669/11, EU:T:2014:814, 81. punkts, un 2018. gada 8. februāris, POA/Komisija, T‑74/16, nav publicēts, EU:T:2018:75, 61. punkts). Faktiski prasība par šādu izsmeļošu vērtējumu varētu radīt situāciju, ka – kad tas ir sniegts – iestāde, kurai ir iesniegts pieteikums, varētu kļūdaini izsniegt pieteikuma iesniedzējam attiecīgo dokumentu, lai gan dalībvalsts, kura šo dokumentu ir izdevusi, izteiktais iebildums ir pienācīgi pamatots (spriedums, 2012. gada 21. jūnijs, IFAW Internationaler Tierschutz‑Fonds/Komisija, C‑135/11 P, EU:C:2012:376, 64. punkts).
41 Savukārt saskaņā ar iestādes pienākumu veikt rūpīgu pārbaudi tai ir jāpārbauda, vai dalībvalsts sniegtie skaidrojumi, iebilstot pret tās dokumentu izpaušanu, tai prima facie šķiet pamatoti. Iestāde pārbaudē nosaka, vai, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus un piemērojamās tiesību normas, ar pamatojumu, kuru dalībvalsts ir izvirzījusi sava iebilduma atbalstam, var sākotnēji attaisnot šādu atteikumu, un tātad, vai šis pamatojums ļauj minētajai iestādei uzņemties atbildību, kas tai ir noteikta Regulas Nr. 1049/2001 8. pantā. Runa ir par izvairīšanos no tā, ka iestāde pieņem lēmumu, kuru tā neuzskata par atbalstāmu, lai gan tā ir tā autore un tātad atbildīga par tā tiesiskumu (spriedums, 2020. gada 6. februāris, Compañía de Tranvías de la Coruña/Komisija, T‑485/18, EU:T:2020:35, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Ar šo pamatu prasītāja tieši apstrīd gan pienākuma norādīt pamatojumu (pirmais iebildums), gan pienākuma veikt rūpīgu pārbaudi (otrais iebildums) izpildi un šīs pārbaudes rezultātu (trešais iebildums).
43 Pirmām kārtām, attiecībā uz to, vai šajā gadījumā ir izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 2.1. punktā Komisija norādīja, ka Itālijas iestādes, atsaukdamās uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otro ievilkumu, izpaušanas atteikumu pamatoja ar kaitējumu visām notiekošajām tiesvedībām saistībā ar PVN atmaksāšanu, uz kurām tās ir atsaukušās, integritātei un procesuālo tiesību vienlīdzībai, ja otra minētā procesa puse piekļūst 2019. gada 17. oktobra vēstulei, kas Savienības iestādēm tika paziņota konfidenciāli EU Pilot procedūrā par nepamatoti no VH nodevas iekasētā PVN atmaksāšanu. Tā arī minēja iespējamos lūgumus Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu, uz kuriem atsaucās Itālijas iestādes, pamatojoties uz faktu, ka PVN, kas ir attiecīgo valsts procedūru priekšmets, ir pakļauts saskaņotām Eiropas tiesību normām.
44 No tā var secināt, ka Komisija pārliecinājās par to, ka Itālijas iestāžu iebildums ir pamatots, un atsaucās uz apstrīdētajā lēmumā šajā kontekstā norādīto pamatojumu. Tādējādi tas ļāva prasītājai saprast minēto iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstules izpaušanas atteikuma pamatojumu.
45 Tāpēc pirmais iebildums par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jānoraida.
46 Otrām kārtām, attiecībā uz to, vai Komisija ir izpildījusi pienākumu veikt rūpīgu Itālijas iestāžu izpaušanas atteikuma pārbaudi, jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 2.2. punktā “Komisijas veiktais prima facie novērtējums” Komisija, vispirms atgādinājusi piemērojamās tiesību normas, it īpaši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otro ievilkumu, un attiecīgo judikatūru, atgādināja, ka minētās iestādes ir uzsvērušas, ka 2019. gada 17. oktobra vēstulē ietverta to nostāja par nepamatoti no VH nodevas iekasētā PVN atmaksāšanu, ka šis jautājums bija aktuāls Itālijas tiesās notiekošās tiesvedībās, uz kurām ir iesniegtas atsauces, un ka pastāv liela varbūtība, ka Tiesā tiks iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Pēc tam Komisija atzina, ka minētās vēstules izpaušana šīm iestādēm radītu acīmredzami nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar citiem lietas dalībniekiem, kuriem jau iepriekš būtu zināma attiecīgo iestāžu nostāja un tie varētu pielāgot un precizēt savus argumentus, kas tiem radītu sistemātisku priekšrocību. Tādējādi tā secināja, ka pastāv reāls, nevis hipotētisks risks, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otro ievilkumu Itālijā notiekošās tiesvedības varētu tikt būtiski apdraudētas un pakļautas riskam.
47 Šāda analīze atbilst prima facie vērtējumam, kas paredzēts šī sprieduma 40. un 41. punktā minētajā judikatūrā.
48 Proti, Komisijai tikai jāpārbauda, vai Itālijas iestāžu sniegtā informācija rada ticamību, ka varētu tikt nodarīts kaitējums tiesvedības aizsardzībai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma izpratnē. Šāda ticamības pārbaude pēc savas būtības nozīmē tādu terminu izmantošanu, kas nav tieši apstiprinoši, un Komisijai to nevar pārmest.
49 Savukārt Komisijai nav jāpierada konkrēts un efektīvs kaitējums tiesvedības aizsardzībai Itālijā. Šajā ziņā pretēji prasītājas apgalvotajam, atgādinot Itālijas iestādēm par nepieciešamību paskaidrot, kādā veidā pieprasītā dokumenta izpaušana konkrēti un faktiski kaitētu attiecīgajām aizsargātajām interesēm, Komisija šīm iestādēm vienīgi atgādināja to pienākumu veikt šādu pārbaudi, bet neuzskatīja, ka tai pašai tāda būtu jāveic.
50 Visbeidzot, fakts, ka Komisija pēc atkārtotā pieteikuma Itālijas iestādēm norādīja, ka tās ieskatā to 2019. gada 17. oktobra vēstuli var izpaust, apliecina arī šajā gadījumā veikto rūpīgo pārbaudi, jo šai norādei bija pievienots lūgums sniegt papildu skaidrojumus un atgādinājums par judikatūrā noteiktajiem kritērijiem, kas ļauj aizsargāt attiecīgās intereses, atbilstoši šī sprieduma 41. punktā minētajai judikatūrai un apspriešanos starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti atbilstoši lojālas sadarbības pienākumam (skat. šī sprieduma 36. punktu).
51 No tā izriet – otrais iebildums par to, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu rūpīgi veikt Itālijas iestāžu iebilduma pārbaudi, arī ir jānoraida.
52 Trešām kārtām, attiecībā uz Itālijas iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstules izpaušanas atteikuma pamatotību saistībā ar tiesvedības aizsardzību atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajam ievilkumam vispirms ir jāatgādina, ka tad, ja dalībvalsts atsaucas uz minētās regulas 4. panta 5. punktu un norāda šī paša panta 1.–3. punktā uzskaitītos atteikuma pamatojumus, Savienības tiesai pēc ieinteresētās personas, kurai attiecīgā iestāde ir atteikusi piekļuvi, lūguma un tās tiesību aizsardzībai tiesā ir jāpārbauda, vai šo atteikumu likumīgi varēja pamatot ar minētajiem izņēmumiem un vai šis atteikums izriet no pašas iestādes vai attiecīgās dalībvalsts veiktā šo izņēmumu vērtējuma (spriedumi, 2012. gada 21. jūnijs, IFAW Internationaler Tierschutz‑Fonds/Komisija, C‑135/11 P, EU:C:2012:376, 72. punkts, un 2011. gada 24. maijs, Batchelor/Komisija, T‑250/08, EU:T:2011:236, 67. punkts). Ja piekļuve tiek atteikta, pamatojoties uz attiecīgās regulas 4. panta 5. punktu, Savienības tiesa veic pilnīgu Komisijas atteikuma lēmuma pārbaudi, kas balstīta uz attiecīgās dalībvalsts veiktu šīs regulas 4. panta 1.–3. punktā paredzēto izņēmumu piemērojamības materiāltiesisko vērtējumu, un tas ir pat tad, ja Komisija ir atteikusi piekļuvi dalībvalsts izdotam dokumentam pēc tam, kad tā, pamatojoties uz prima facie pārbaudi, ir konstatējusi, ka, pēc tās domām, šīs dalībvalsts celtā iebilduma pamatojums nav norādīts acīmredzami nepiemērotā veidā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 21. jūnijs, IFAW Internationaler Tierschutz‑Fonds/Komisija, C‑135/11 P, EU:C:2012:376, 70.–72. punkts).
53 Tāpat arī jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajam ievilkumam iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt tiesvedības aizsardzībai, ja vien iepazīšanas ar attiecīgo dokumentu nav attaisnojama ar sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.
54 Tiesvedības aizsardzība tostarp nozīmē, ka ir jānodrošina gan pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa ievērošana, gan pareiza tiesvedība un tiesvedības integritāte (spriedums, 2020. gada 6. februāris, Compañía de Tranvías de la Coruña/Komisija, T‑485/18, EU:T:2020:35, 38. punkts).
55 Attiecībā uz pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa ievērošanu, no vienas puses, jānorāda, ka tad, ja publiski tiktu apspriests tādu dokumentu saturs, kuros ir izklāstīta kādas iestādes nostāja strīdā, pret to paustā kritika varētu nepamatoti ietekmēt iestādes vai dalībvalsts aizstāvēto nostāju attiecīgajās tiesās. Turklāt pretējās puses piekļuve dokumentiem, kuros ietverta kādas iestādes nostāja notiekošā tiesvedībā, var izjaukt pušu savstarpēji nepieciešamo līdzsvaru, kas ir pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pamatā, jo izpaušanas pienākums attiektos nevis uz visiem lietas dalībniekiem, bet vienīgi uz iestādi vai dalībvalsti, kam adresēts piekļuves pieteikums dokumentiem. Tomēr pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa ievērošana ir obligāta, jo tas izriet no paša jēdziena “taisnīga lietas izskatīšana” (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 86. un 87. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 132. punkts).
56 No otras puses, attiecībā uz pareizu tiesvedību un tiesvedības integritāti jāatgādina, ka tiesas darbības izslēgšana no tiesību piekļūt dokumentiem tvēruma tiek pamatota ar nepieciešamību visā tiesvedībā nodrošināt, lai pušu debates un attiecīgās tiesas apspriedes par izskatāmo lietu noritētu pilnīgi objektīvi, bez ārēja spiediena uz tiesas darbību. Tomēr tādu dokumentu izpaušana, kuros ir izklāstīta iestādes vai dalībvalsts aizstāvēta nostāja notiekošā tiesvedībā, ļautu – kaut vai tikai sabiedrības apziņā – īstenot ārēju spiedienu uz tiesas darbību un kaitēt debašu objektivitātei (skat. spriedumu, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 92. un 93. punkts).
57 Tādējādi saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otro ievilkumu tādu dokumentu satura izpaušana, kuri sagatavoti vienīgi izmantošanai konkrētā tiesvedībā, neatbilst sabiedrības interesēm. Šādi dokumenti ir tiesvedības gaitā iesniegtie procesuālie raksti vai akti, iekšējie dokumenti, kas attiecas uz notiekošu lietas izmeklēšanu, sarakste par lietu starp attiecīgo ģenerāldirektorātu un juridisko dienestu vai advokātu biroju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. februāris, Compañía de Tranvías de la Coruña/Komisija, T‑485/18, EU:T:2020:35, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajam ievilkumam neatbilst arī tādu dokumentu izpaušana, kuri nav sagatavoti tikai konkrēta strīda vajadzībām, bet kuru izpaušana konkrēta strīda kontekstā var pakļaut riskam pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu. Tomēr, lai varētu piemērot šo izņēmumu, brīdī, kad tiek pieņemts lēmums, ar kuru tiek atteikta piekļuve pieprasītajiem dokumentiem, tiem ir jābūt atbilstošai saiknei ar notiekošu tiesvedību. Šajā gadījumā, lai gan minētie dokumenti nav sagatavoti saistībā ar konkrētu tiesvedību, attiecīgās tiesvedības integritāte un pušu savstarpējās procesuālo tiesību vienlīdzības princips varētu tikt nopietni apdraudēts, ja puses izmantotu privileģētu piekļuvi otras puses iekšējai informācijai, kas ir cieši saistīta ar izskatīšanā esoša vai potenciāla, taču sagaidāma strīda juridiskajiem aspektiem (spriedums, 2020. gada 6. februāris, Compañía de Tranvías de la Coruña/Komisija, T‑485/18, EU:T:2020:35, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Šajā gadījumā nav strīda par to, ka Itālijas iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstule netika sagatavota tikai konkrētā strīda vajadzībām. Runa ir par minēto iestāžu atbildi uz Komisijas informācijas pieprasījumu EU Pilot procedūrā, kas tika sākta attiecībā uz tām pēc sūdzībām par PVN, kas nepamatoti iekasēts no VH nodevas, atmaksāšanas kārtību. Jāatgādina, ka EU Pilot procedūru mērķis ir pārbaudīt, vai dalībvalstīs ir ievērotas un pareizi piemērotas Savienības tiesības (skat. šī sprieduma 3. punktu). Šajā nolūkā Komisija parasti izmanto informācijas pieprasījumus, kas adresēti gan iesaistītajām dalībvalstīm, gan attiecīgajiem pilsoņiem un uzņēmumiem (spriedums, 2014. gada 25. septembris, Spirlea/Komisija, T‑669/11, EU:T:2014:814, 64. punkts). Tādējādi runa ir par administratīva rakstura procedūru, kuras rezultātā var tikt sākta procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi, tostarp Tiesā celta prasība sakarā ar pienākumu neizpildi, tomēr šajā gadījumā tas tā nav, jo Komisija ir nolēmusi nesākt šādu procedūru (skat. šī sprieduma 5. punktu).
60 Tomēr Itālijas iestādes, iesniegdamas kopsavilkuma tabulu par visām attiecīgajām tiesvedībām (turpmāk tekstā – “tabula”), Komisijai apgalvoja, ka Itālijas iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstules izpaušana varētu kaitēt kompetento iestāžu kā lietas dalībnieku nostājai virknē prasību, kas tiek izskatītas Itālijas tiesās, un Komisija šo tabulu ir iekļāvusi iebildumu raksta pielikumā.
61 Vispirms jānorāda, ka pretēji prasītājas apgalvotajam, no tabulas izriet, ka notiek nevis tikai viena, bet vairākas tiesvedības. Ņemot vērā tabulu un faktu, ka apstrīdētajā lēmumā atkārtoti minētas vairākas tiesvedības valsts tiesās (2.1. punkta ceturtā, astotā un devītā daļa, kurās ir atsauce uz tabulu, kā arī 2.2. punkta divpadsmitā un četrpadsmitā daļa), tad atsauci uz vienu tiesvedību apstrīdētā lēmuma 2.2. punkta pēdējās divās daļās var uzskatīt par pārrakstīšanās kļūdu. Var piebilst, ka izņēmums saistībā ar tiesvedības aizsardzību var katrā ziņā pamatot izpaušanas atteikumu, pat ja tas attiecas tikai uz vienu tiesvedību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Philip Morris/Komisija, T‑796/14, EU:T:2016:483, 98. punkts).
62 Turklāt, ciktāl prasītāja balstās uz faktu, ka tā pati ir lietas dalībniece tikai vienā no tabulā minētajām tiesvedībām, kas turklāt lēmuma par piekļuves pieteikumu pieņemšanas brīdī bija pabeigta, var norādīt, ka Itālijas iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstules izpaušana varētu tai piešķirt ļoti plašu publicitāti, tostarp ļaujot citu vēl nepabeigtu tiesvedību dalībniekiem minētajās tiesvedībās atsaukties uz to pret Itālijas iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. februāris, Compañía de Tranvías de la Coruña/Komisija, T‑485/18, EU:T:2020:35, 56. punkts).
63 Turpinājumā jānosaka, vai Itālijas iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstulei ir būtiska saikne ar tabulā norādītajām valsts tiesvedībām, izņemot to, kurā prasītāja bija lietas dalībniece un kura bija pabeigta brīdī, kad tika pieņemts lēmums par piekļuves pieteikumu.
64 Kā redzams tabulā, no minētajām divpadsmit tiesvedībām, atskaitot prasītājas tiesvedību tad, kad tika pieņemts lēmums par piekļuves pieteikumu, kā tas paredzēts judikatūrā saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otro ievilkumu, deviņas no tām nebija pabeigtas (skat. spriedumu, 2020. gada 6. februāris, Compañía de Tranvías de la Coruña/Komisija, T‑485/18, EU:T:2020:35, 42. punkts un tajā minētā judikatūra) un attiecās uz Itālijas nodokļu iestāžu vai pret tām celtajām prasībām par PVN atmaksāšanu no VH nodevas saskaņā ar 1972. gada 26. oktobra decreto n. 633 del Presidente della Repubblica – Istituzione e disciplina dell’imposta sul valore aggiunto (Republikas prezidenta Dekrēts Nr. 633, ar ko ievieš un reglamentē PVN; 1972. gada 11. novembra GURI Nr. 292 kārtējais pielikums) 30.b panta 2. punktu.
65 Tālab pastāv acīmredzama saikne starp šīm tiesvedībām, kas attiecas uz strīdiem starp Itālijas nodokļu iestādēm un nodokļu maksātājiem par PVN atmaksu no VH nodevas, un Itālijas iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstuli, kas nosūtīta, izpildot pierādījumu savākšanas pasākumu, un kas, kā izriet no tās teksta, ir Itālijas ministriju nostājas formulējums par šīs atmaksāšanas kārtību. Proti, minētajā vēstulē ir pausta Itālijas iestāžu nostāja par strīdīgo jautājumu, kas izvirzīts Itālijas tiesās notiekošajās tiesvedībās, un tādējādi ir konstatēta attiecīgā saikne un judikatūrā prasītā ciešā saistība ar notiekošu tiesvedību tiesiskajiem aspektiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 26. jūlijs, Troy Chemical Company/Komisija, T‑662/21, nav publicēts, EU:T:2023:442, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
66 Tomēr, pirmām kārtām, ja puses saņemtu privileģētu piekļuvi šai otras puses informācijai, kurai nepārprotami ir cieša saistība ar notiekošu tiesvedību tiesiskajiem aspektiem, bet kas konfidenciāli tiek paziņota Komisijai EU Pilot procedūrā, pušu procesuālo tiesību vienlīdzība varētu tikt nopietni apdraudēta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. septembris, Leino‑Sandberg/Komisija, T‑421/17, nav publicēts, EU:T:2022:592, 41. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt Itālijas iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstules izpaušana faktiski liktu Itālijas iestādēm aizstāvēties pret pretējās puses apgalvojumiem atbildē uz minētajā vēstulē ietvertajiem apsvērumiem, uz kuriem tās attiecīgā gadījumā nav atsaukušās savai aizstāvībai Itālijas tiesās, un tādējādi kaitētu to aizstāvības efektivitātei, bet pārējie attiecīgās tiesvedības dalībnieki nebūtu pakļauti šādam ierobežojumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. septembris, Leino‑Sandberg/Parlaments, T‑421/17 RENV, nav publicēts, EU:T:2022:592, 51. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, kā uzsver Itālijas Republika, ņemot vērā EU Pilot procedūras, kuras mērķis ir atrisināt iespējamu Savienības tiesību pārkāpumu, no vienas puses, un, notiekošas tiesvedības starp Itālijas nodokļu iestādēm un nodokļu maksātājiem, no otras puses, atšķirīgo raksturu Itālijas iestāžu Komisijai un valsts tiesām norādītā informācija nav obligāti vienāda.
67 Otrām kārtām, Itālijas iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstules, kurā izklāstīta šo iestāžu aizstāvētā nostāja par jautājumu, kas ir vairāku notiekošu tiesvedību centrā, izpaušana ļautu – kaut vai tikai sabiedrības apziņā – īstenot ārēju spiedienu uz tiesu darbību un kaitēt debašu objektivitātei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 92. un 93. punkts). Tomēr tiesu darbības izslēgšana no tiesību piekļūt dokumentiem tvēruma ir pamatota, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt, lai visas tiesvedības laikā debates starp lietas dalībniekiem, kā arī attiecīgās tiesas apspriedes notiktu pilnīgi objektīvi, bez ārēja spiediena uz tiesas darbību (spriedums, 2020. gada 6. februāris, Compañía de Tranvías de la Coruña/Komisija, T‑485/18, EU:T:2020:35, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Šos apsvērumus neatspēko prasītājas arguments, atbilstoši kuram vienkāršu apgalvojumu, ka attiecīgajām Itālijas tiesām ir īpaši ticams lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, nepietiek, lai pamatotu atteikumu izpaust Itālijas iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstuli.
69 Tik tiešām ir atzīts, ka, lai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu varētu piemērot dokumentiem, kas nav sagatavoti konkrētā tiesvedībā, lēmuma par piekļuves atteikumu pieņemšanas brīdī pieprasītajiem dokumentiem jābūt atbilstošai saiknei vai nu ar Savienības tiesā notiekošu tiesvedību, saistībā ar kuru attiecīgā iestāde atsaucas uz šo izņēmumu, vai arī ar valsts tiesā notiekošu tiesvedību, ar nosacījumu, ka tajā ir izvirzīts jautājums par Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību, tādējādi, ņemot vērā lietas kontekstu, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šķiet īpaši ticams (spriedumi, 2016. gada 15. septembris, Philip Morris/Komisija, T‑796/14, EU:T:2016:483, 88. un 89. punkts, un 2018. gada 7. februāris, Access Info Europe/Komisija, T‑852/16, EU:T:2018:71, 67. punkts).
70 Tomēr šī sprieduma 69. punktā minētie spriedumi tika pasludināti lietās, kurās runa bija nevis par dokumentiem, kā tas ir šajā gadījumā, ko ir izdevušas dalībvalstis un kas ir nosūtīti iestādei, bet par dokumentiem, ko bija sagatavojušas pašas iestādes. Proti, runājot par iestādes sagatavotu dokumentu, kaitējumu pušu procesuālo tiesību vienlīdzībai un attiecīgās iestādes aizstāvības spējai var nodarīt tikai tiesvedībās, kurās tā piedalās, proti, tiesvedībās, kas principā notiek Savienības tiesā.
71 Savukārt, ja dokumentu izdevusi dalībvalsts, un tas ir saistīts ar valsts tiesās notiekošām tiesvedībām, kurās valsts ir lietas dalībniece, kā tas ir šajā gadījumā, vērā tiek ņemta garantētā pušu procesuālo tiesību vienlīdzība šajās valsts tiesvedībās. No tā izriet, ka šajā gadījuma nav nozīmes jautājumam, vai Itālijas tiesu, kas izskata attiecīgās valsts tiesvedības, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu bija īpaši ticams (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2014. gada 27. marts, Ecologistas en Acción/Komisija, T‑603/11, nav publicēts, EU:T:2014:182, 56.–65. punkts).
72 Tāpēc trešais iebildums par to, ka nebūtu kaitējuma tiesvedības aizsardzībai, ja tiktu izpausta Itālijas iestāžu 2019. gada 17. oktobra vēstule, ir jānoraida.
73 No visa iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats, tāpat kā prasība kopumā ir jānoraida un nav jāuzdod veikt citus pierādījumu savākšanas pasākumus.
Par tiesāšanās izdevumiem
74 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jānolemj, ka tā atlīdzina tiesāšanās izdevumus saskaņā Komisijas prasījumiem.
75 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam dalībvalstis, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Līdz ar to Itālijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Veneziana Energia Risorse Idriche Territorio Ambiente Servizi SpA (Veritas) sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
3) Itālijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
da Silva Passos | Gervasoni | Półtorak |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 24. janvārī.
[Paraksti]