Language of document : ECLI:EU:C:2018:538

Lieta C213/17

X

pret

Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie

(Rechtbank Den Haag, zittingsplaats Amsterdam lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (ES) Nr. 604/2013 – Dalībvalsts, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā starptautiskās aizsardzības pieteikuma, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, izskatīšanu, noteikšana – 17., 18., 23. un 24. pants – Iepriekšēja starptautiskās aizsardzības procedūra, kas nosisinās kādā dalībvalstī – Jauns pieteikums citā dalībvalstī – Pieteikuma par atpakaļuzņemšanu paredzētajos termiņos neesamība – Attiecīgās personas nodošana kriminālvajāšanai

Kopsavilkums – Tiesas (trešā palāta) 2018. gada 5. jūlija spriedums

1.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras – Termiņi, kas paredzēti atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšanai – Šo termiņu neievērošanas sekas – Atbildības par jauna starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu pāreja uz dalībvalsti, kura nav laikus iesniegusi minēto pieteikumu – Prasība, kas tiek izskatīta citā dalībvalstī un kas ir vērsta pret lēmumu, ar kuru ir noraidīts viens no šajā dalībvalstī agrāk iesniegtiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem – Ietekmes neesamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 18. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 23. panta 1.–3. punkts)

2.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras – Atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšana – Prasība, kas tiek izskatīta prasītājā dalībvalstī un kas ir vērsta pret lēmumu, ar kuru ir noraidīts šajā dalībvalstī agrāk iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums – Pienākums apturēt prasības izskatīšanu un šo izskatīšanu izbeigt minētā pieprasījuma apmierināšanas gadījumā – Neesamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 18. panta 2. punkts)

3.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras – Informācija, kurai ir jābūt ietvertai atpakaļuzņemšanas pieprasījumā – Informācija par tādas prasības esamību, kas tiek izskatīta prasītājā dalībvalstī un kas ir vērsta pret lēmumu, ar kuru ir noraidīts šajā dalībvalstī agrāk iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums – Izslēgšana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 22. panta 3. punkts, 23. panta 2. punkts un 24. panta 5. punkts)

4.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – Regula Nr. 604/2013 – Uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras – Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis un kurš atrodas izsniedzējas dalībvalsts teritorijā, bet nav iesniedzis šajā valstī jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu – Pieprasījums, ko minētā dalībvalsts iesniedz atpakaļuzņemšanai izpildes dalībvalstī – Pieņemamība – Iespēja, izdevējai dalībvalstij izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas iesniegts izpildes dalībvalstī – Neesamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punkts, 18. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 24. panta 1. punkts)

1.      Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 23. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts, kurā ir iesniegts jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu, ja šī dalībvalsts šīs regulas 23. panta 2. punktā paredzētajā termiņā nav iesniegusi atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, lai gan, no vienas puses, cita dalībvalsts bija atbildīga par agrāk iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu un, no otras puses, šīs pēdējās minētās dalībvalsts tiesā pēc šī termiņa beigām tiek izskatīta prasība par kāda no šiem pieteikumiem noraidīšanu.

Atpakaļuzņemšanas procedūras piemērošanas joma ir noteikta Dublinas III regulas 23. un 24. pantā. No šī regulas 23. panta 1. punkta izriet, ka šī procedūra tostarp ir piemērojama personām, kas norādītas minētās regulas 18. panta 1. punkta d) apakšpunktā (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2017. gada 5. aprīlis, Ahmed, C‑36/17, EU:C:2017:273, 26. un 27. punkts, kā arī spriedumu, 2018. gada 25. janvāris, Hasan, C‑360/16, EU:C:2018:35, 42. un 43. punkts). Pēdējā minēta tiesību norma tostarp attiecas uz trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, kura starptautiskās aizsardzības pieteikums ir noraidīts un kurš ir iesniedzis jaunu pieteikumu citā dalībvalstī. Dublinas III regulas 23. pantā paredzētā atpakaļuzņemšanas procedūra tātad ir piemērojama trešās valsts valstspiederīgajam, kurš dalībvalstī ir iesniedzis jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, lai gan agrāk citā dalībvalstī iesniegtais starptautiskās aizsardzības pieteikums ir noraidīts ar atbildīgās iestādes lēmumu, pat ja šis lēmums vēl nav kļuvis galīgs pēc tiesību uz pārsūdzību, kura tiek izskatīta šīs pēdējās minētās dalībvalsts tiesā, izmantošanas.

Tātad, tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, dalībvalsts, kurā ir iesniegts šis jaunais pieteikums, iestādēm ir iespēja atbilstoši šīs regulas 23. panta 1. punktam pieprasīt konkrētās personas atpakaļuzņemšanu. Tomēr saskaņā ar minētās regulas 23. panta 2. punktu tām ir pienākums šo pieprasījumu izteikt pēc iespējas ātrāk un katrā ziņā šajā tiesību normā paredzētajos termiņos, jo pēc šo termiņu beigām šāds pieprasījums vairs nevar tikt pamatoti iesniegts (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 67. punkts). Gan no Dublinas III regulas 23. panta 3. punkta, gan no tās vispārējās sistēmas un tajā izvirzītajiem mērķiem izriet, ka minēto termiņu izbeigšanās gadījumā notiek pilnīga atbildības pāreja uz to dalībvalsti, kurā starptautiskās aizsardzības pieteikums ir iesniegts (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 61. punkts, un 2017. gada 25. oktobris, Shiri, C‑201/16, EU:C:2017:805, 30. punkts).

(skat. 27., 28., 32.–35. un 40. punktu, kā arī rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.      Regulas Nr. 604/2013 18. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka, ja kāda dalībvalsts ir iesniegusi trešās valsts valstspiederīgā, kurš tās teritorijā uzturas bez uzturēšanās atļaujas, atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, tajā šai dalībvalstij nav paredzēts pienākums apturēt prasības par agrāk iesniegta starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu izskatīšanu un, ja pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts tam piekrīt, šo izskatīšanu izbeigt.

Lai gan Dublinas III regulas 18. panta 2. punktā ir paredzēti dažādi pienākumi saistībā ar to, kā ir jārīkojas starptautiskās aizsardzības pieteikuma gadījumā atkarībā no starptautiskās aizsardzības procedūras virzības stadijas, visu šo pienākumu mērķis ir nodrošināt starptautiskās aizsardzības procedūras turpināšanos un neparedz tās apturēšanu vai pārtraukšanu nevienā dalībvalstī.

(skat. 42. un 44. punktu, kā arī rezolutīvās daļas 2) punktu)

3.      Regulas Nr. 604/2013 24. panta 5. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā dalībvalstij, kas iesniegusi atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, pamatojoties uz šīs regulas 24. pantu, pēc tam, kad pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī ir beigušies minētās regulas 23. panta 2. punktā paredzētie termiņi, nav jāinformē šīs pēdējās minētās dalībvalsts iestādes, ka pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts valsts tiesā tiek izskatīta prasība, kas celta par agrāk iesniegta starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu.

Dublinas III regulas 24. panta 5. punktā ir paredzēts, ka atpakaļuzņemšanas pieprasījums ir iesniedzams, izmantojot standarta veidlapu un iekļaujot tiešus vai netiešus pierādījumus, kas aprakstīti abos šīs regulas 22. panta 3. punktā minētajos sarakstos, vai būtiskas ziņas no attiecīgās personas sniegtās informācijas, lai iestādes dalībvalstī, kas saņem pieprasījumu, var pārbaudīt, vai, pamatojoties uz minētajā regulā izklāstītajiem kritērijiem, šī dalībvalsts ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu. Tādējādi no paša regulas 24. panta 5. punkta formulējuma izriet, ka informācijas nodošanas pienākums, kāds ir pieprasījuma iensiedzējai dalībvalstij, ir ierobežots ar informāciju, kas pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij ļauj izvērtēt tās atbildību.

(skat. 47., 48. un 53. punktu, kā arī rezolutīvās daļas 3) punktu)

4.      Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punkts un 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā tāda pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas dienā, saskaņā ar kuru, izpildot Eiropas apcietināšanas orderi, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs tiek nodots no vienas dalībvalsts uz otru dalībvalsti un atrodas pēdējās minētās dalībvalsts teritorijā, bet nav iesniedzis šajā valstī jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, šī otra dalībvalsts var tiesiski prasīt, lai šī pirmā dalībvalsts uzņemtu atpakaļ šo pieteikuma iesniedzēju, un tai nav jānolemj izskatīt viņa iesniegto pieteikumu.

Dublinas III regulas 24. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalsts var tostarp prasīt, lai cita dalībvalsts uzņemtu atpakaļ šīs regulas 18. panta 1. punkta d) apakšpunktā minēto personu, kura atrodas tās teritorijā bez uzturēšanās atļaujas un kura tajā nav iesniegusi jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ja tā uzskata, ka saskaņā ar šo tiesību normu atbildīga ir šī otrā dalībvalsts. Tiktāl, ciktāl minētajā tiesību normā nav ietverta neviena prasība attiecībā uz konkrētās personas ieceļošanas pieprasījumu iesniedzēja dalībvalsts teritorijā nosacījumiem, ir jākonstatē ka Savienības likumdevējs iespēju iesniegt atpakaļuzņemšanas pieprasījumu šajā ziņā nav pakļāvis nevienam nosacījumam.

Šajā kontekstā un ņemot vērā procesuālo autonomiju, kas paredzēta attiecīgi Dublinas III regulā un Padomes pamatlēmumā 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kuriem ir atšķirīgi mērķi un nevar viens otru aizstāt, apstāklis, ka ieceļošana pieprasījumu iesniedzējas dalībvalsts teritorijā ir notikusi pēc Eiropas apcietināšanas ordera izpildes, pats par sevi nevar izslēgt atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšanu.

Turklāt no paša Dublinas III regulas 17. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka šī tiesību norma ļauj katrai dalībvalstij nolemt izskatīt “starptautiskās aizsardzības pieteikumu, [kas] tai [iesniegts]”, un tas nozīmē, ka šīs tiesību normas mērķis vai iedarbība nav ļaut dalībvalstīm nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kurš tai nav iesniegts.

(skat. 56.–58., 60. un 63. punktu, kā arī rezolutīvās daļas 4) punktu)