Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTES TAMARAS ČAPETAS [TAMARA ĆAPETA]

SECINĀJUMI,

sniegti 2023. gada 14. septembrī(1)

Lieta C‑115/22

SO

piedaloties:

Nationale Anti‑Doping Agentur Austria GmbH (NADA),

Österreichischer Leichtathletik–Verband (ÖLV),

World Anti‑Doping Agency (WADA)

(Unabhängige Schiedskommission (Neatkarīgā arbitrāžas komisija, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 267. pants – “Tiesas” definīcija – Valsts antidopinga tiesas atsauce – Personas datu aizsardzība – Regula (ES) 2016/679 – 5. pants – 6. pants – Antidopinga noteikumu pārkāpuma izdarītāja personas datu publiskošanas tiešsaistē likumīgums un nepieciešamība – 9. pants – Vai antidopinga noteikumu pārkāpumi ir “veselības dati” – 10. pants – Vai antidopinga noteikumu pārkāpumi ir “personas dati par sodāmību” – Vai valsts tiesa ir “oficiālā iestāde”

I.      Ievads

1.        Citius, Altius, Fortius; ātrāk, augstāk, spēcīgāk. Olimpiskā devīze vislabāk izteic cilvēka vēlmi sasniegt jaunas virsotnes. Taču dziņa pēc uzvaras var radīt kārdinājumu uzlabot sniegumu, lietojot kādas aizliegtas vielas.

2.        Tāds ir šīs lietas konteksts. Pieteikuma iesniedzēja ir Austrijas profesionāla sportiste. Viņa tika atzīta par vainīgu antidopinga noteikumu pārkāpumā. Tādēļ Austrijas valsts antidopinga iestāde publiskoja viņas vārdu un uzvārdu, informāciju par attiecīgo pārkāpumu un diskvalifikācijas periodu savā publiski pieejamajā tīmekļvietnē.

3.        Vai šāda prakse ir saderīga ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu (turpmāk tekstā – “VDAR”) (2)? Tas, īsumā sakot, ir galvenais Tiesai uzdotais jautājums pēc būtības. Tomēr, tā kā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegusi iestāde, kas nav “klasiska” Austrijas tiesu sistēmai piederīga tiesa, rodas arī jautājums par šīs lietas pieņemamību.

II.    Tiesvedības priekšvēsture un prejudiciālie jautājumi

4.        Lai gan stimulējošu vielu lietošana fiziskās veiktspējas uzlabošanai ir bijusi raksturīga cilvēku sacensībām jau kopš vēstures pirmsākumiem (3), antidopinga kontroļu sistēma, kādu mēs to pazīstam, ir radusies tikai 1999. gadā, kad tika izveidota Pasaules Antidopinga aģentūra (turpmāk tekstā – “WADA”) un 2004. gadā stājās spēkā Pasaules antidopinga kodekss (turpmāk tekstā – “WADC”) (4). Tā jaunākā redakcija ir spēkā kopš 2021. gada.

5.        Kaut arī WADC ir privāttiesisks juridisks instruments, tā efektivitāti nodrošina ANO 2005. gada Starptautiskā konvencija pret dopingu sportā (5). Visas dalībvalstis ir parakstījušas šo konvenciju. Tās 4. pantā ir noteikts, ka WADC noteikumi nav Konvencijas neatņemama sastāvdaļa un tiem nav tiešas iedarbības valstu tiesību sistēmās. Tomēr ar šo pašu tiesību normu valstis, kas ir konvencijas puses, ir apņēmušās ievērot WADC principus. Šī apņemšanās, kas attiecas arī uz WADC noteiktās antidopinga noteikumu pārkāpumu publiskošanas prasības izpildi, dalībvalstu tiesību sistēmās ir transponēta dažādos veidos (6), tostarp WADC prasība par antidopinga noteikumu pārkāpumu publiskošanu tiešsaistē.

6.        Šī lieta ir ierosināta Austrijā, kur antidopinga kontroli reglamentē Anti‑Doping‑Bundesgesetz 2021 (Austrijas 2021. gada Federālais antidopinga likums; turpmāk tekstā – “ADBG”).

7.        No 1998. līdz 2015. gadam SO (turpmāk tekstā — “pieteikuma iesniedzēja”) bija profesionāla sportiste Austrijā. Pieteikuma iesniedzēja kā Austrijas Vieglatlētikas federācijas komandas locekle pārstāvēja savu valsti starptautiskās sacensībās. Viņa arī pildīja vadības un pārstāvniecības funkcijas dažādos Austrijas sporta klubos.

8.        2021. gadā Unabhängige Dopingkontrolleinrichtung (Neatkarīgā antidopinga aģentūra, turpmāk tekstā – “NADA”) Pamatojoties uz Bundeskriminalamt (Federālais kriminālpolicijas birojs, Austrija) veiktās izmeklēšanas rezultātiem, lūdza Österreichische Anti‑Doping‑Rechtskommission (Austrijas Antidopinga juridiskā komisija, turpmāk tekstā – “ÖADR”) veikt pārbaudi.

9.        Ar 2021. gada 31. maija lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ÖADR atzina pieteikuma iesniedzēju par vainīgu International Association of Athletics Federations (Starptautiskā vieglatlētikas federāciju asociācija; turpmāk tekstā – “IAAF”) 2015. gada Sacensību noteikumu 32.2 (b) un (f) noteikuma un IAAF 2017. gada Antidopinga noteikumu  2.2. un 2.6. panta pārkāpumā. Saskaņā ar šiem noteikumiem ir nepieļaujama “Aizliegtas vielas vai aizliegtas metodes lietošana vai lietošanas mēģinājums” un “Aizliegtas vielas vai aizliegtas metodes glabāšana” (7). Konkrēti, ÖADR konstatēja, ka laika posmā no 2015. gada maija līdz 2017. gada aprīlim pieteikuma iesniedzējas valdījumā ir bijušas vielas eritopoetīns (EPO), genotropīns vai omnitropīns un testosterons (androgela veidā), un 2015. gadā viņa tās vismaz daļēji ir lietojusi. Visas šīs vielas bija iekļautas WADA Aizliegto vielu un metožu sarakstos  laikā  no 2015. gada līdz 2017. gadam. Tāpēc tās bija aizliegts izmantot profesionāliem sportistiem, kas darbojas saskaņā ar IAAF Sacensību noteikumiem.

10.      Šā konstatējuma rezultātā, apstrīdētajā lēmumā ÖADR anulēja visus pieteikuma iesniedzējas laikā no 2015. gada 10. maija līdz tās lēmuma spēkā stāšanās brīdim sasniegtos rezultātus un atsavināja viņas saņemtās atlīdzības par piedalīšanos un/vai naudas balvas. Turklāt ÖADR uz četriem gadiem, sākot no 2021. gada 31. maija, diskvalificēja SO dalībai jebkāda veida sporta sacensībās.

11.      ÖADR notiekošās procedūras gaitā pieteikuma iesniedzēja lūdza, lai apstrīdētais lēmums netiktu publiskots sabiedrībai tiešsaistē. Apstrīdētajā lēmumā ÖADR šo lūgumu noraidīja.

12.      Pieteikuma iesniedzēja vērsās Neatkarīgajā arbitrāžas komisijā (Unabhängige Schiedskommission, Austrija; turpmāk tekstā – “USK”) ar lūgumu pārskatīt apstrīdēto lēmumu.

13.      Ar 2021. gada 21. decembra lēmumu USK atstāja negrozītus ÖADR konstatējumus pēc būtības un apstiprināja pieteikuma iesniedzējas izdarītos antidopinga noteikumu pārkāpumus, kā arī piemēroto sodu.

14.      Vienlaikus USK atlika lēmuma pieņemšanu par pieteikuma iesniedzējas lūgumu nepubliskot apstrīdēto lēmumu tiešsaistē, tādējādi darot to zināmu plašākai sabiedrībai (8).

15.      Šis publiskošanas pienākums ir balstīts uz ADBG 21. panta 3. punktu un 23. panta 14. punktu. Šajās tiesību normās ir paredzēts, ka ÖADR un USK attiecīgi “par saviem lēmumiem ir jāinformē [Austrijas Federālā sporta organizācija], sporta organizācijas, sportistes vai sportisti, citas personas un sacensību organizētājas vai sacensību organizētājus, kā arī sabiedrība”, norādot attiecīgās personas vārdu, diskvalifikācijas ilgumu un tās iemeslus, neradot iespēju izdarīt secinājumus par attiecīgās personas veselības datiem.

16.      Šīs informācijas publiskošana ir obligāta profesionāliem sportistiem un dažos gadījumos arī amatieru līmeņa sportistiem. Citos gadījumos, kad pārkāpumu izdarījuši amatieru līmeņa sportisti, nepilngadīgas vai aizsargājamas personas, publiskošana nav obligāta.

17.      Lai gan pienākums informēt sabiedrību ir lēmējinstitūcijām – proti, ÖADR un USK – ADBG ir paredzēts, ka šo uzdevumu ÖADR un USK uzdevumā  veic NADA (9). Lai izpildītu šo pienākumu, NADA publisko tabulu, kas ir pieejama sabiedrībai tās tīmekļvietnē (10). Attiecīgais ieraksts šajā tabulā sastāv no konkrētās personas vārda un uzvārda, sporta veida, ar kuru tā nodarbojas, pārkāpuma veida, tai piemērotās diskvalifikācijas veida, kā arī diskvalifikācijas sākuma un beigu datuma.

18.      Cik saprotu, šī informācija NADA tīmekļvietnē ir pieejama tikai attiecīgā sportista diskvalifikācijas laikā.

19.      USK ir šaubas par to, vai pieteikuma iesniedzējas personas datu publiskošanas prakse, izmantojot publiski pieejamu tiešsaistes publikāciju NADA tīmekļvietnē, ir saderīga ar VDAR. Lai varētu lemt par pieteikuma iesniedzējas lūgumu neizpaust viņas personas datus minētajā tīmekļvietnē, tā nolēma apturēt procedūru un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai informācija par to, ka noteikta persona ir izdarījusi konkrētu dopinga pārkāpumu un šā pārkāpuma dēļ ir diskvalificēta dalībai (valsts līmeņa un starptautiskajās) sacensībās, ir uzskatāma par “veselības datiem” [VDAR] 9. panta izpratnē?

2)      Vai [VDAR] – it īpaši, ņemot vērā tās 6. panta 3. punkta otro daļu –nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kurā ir paredzēts publiskot to personu vārdu, uz kurām attiecas [USK] lēmums, diskvalifikācijas ilgumu un tās iemeslus, neradot iespēju izdarīt secinājumus par attiecīgās personas veselības datiem? Vai šajā gadījumā ir nozīme tam, ka saskaņā ar valsts tiesību normu sabiedrībai šo informāciju var neizpaust vienīgi tad, ja attiecīgā persona ir amatieru līmeņa sportists, nepilngadīga persona vai persona, kas, darot zināmu informāciju vai sniedzot citas norādes, ir būtiski veicinājusi potenciālu antidopinga noteikumu pārkāpumu atklāšanu?

3)      Vai [VDAR] – it īpaši, ņemot vērā tās 5. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktos noteiktos principus – pirms publiskošanas jebkurā gadījumā pieprasa samērot šādas publiskošanas iespējami skartās datu subjekta personīgās intereses ar sabiedrības interesēm saņemt informāciju par sportista izdarīto antidopinga noteikumu pārkāpumu?

4)      Vai informācija, ka noteikta persona ir izdarījusi konkrētu dopinga pārkāpumu un šā pārkāpuma dēļ ir diskvalificēta dalībai (valsts līmeņa un starptautiskajās) sacensībās, ir uzskatāma par personas datu par sodāmību un pārkāpumiem apstrādi [VDAR] 10. panta izpratnē?

5)      Ja atbilde uz 4. jautājumu ir apstiprinoša: vai saskaņā ar [ADBG] 8. pantu izveidotā [USK] ir oficiāla iestāde [VDAR] 10. panta izpratnē?”

20.      Rakstveida apsvērumus iesniedza pieteikuma iesniedzēja, NADA, WADA, Beļģijas, Francijas, Latvijas, Luksemburgas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Izņemot Beļģijas, Francijas, Luksemburgas un Polijas valdības, šie lietas dalībnieki arī sniedza mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē, kas notika 2023. gada 2. maijā.

III. Pieņemamība

21.      Prejudiciālā nolēmuma tiesvedības pamatuzdevums ir nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs. Tomēr, lai arī Savienības tiesību piemērošana ir jāveic dažādām valsts iestādēm (administratīvajām, regulatīvajām vai cita veida iestādēm) un šīs iestādes var nebūt pārliecinātas par to, kā šīs tiesības ir skaidrojamas, LESD 267. pants ļauj tikai “tiesām” lūgt Tiesu interpretēt Savienības tiesības. Principā, ja ir saņemts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu no valsts tiesas, kas attiecīgajā dalībvalstī tiek uzskatīta par tiesu varas sastāvdaļu, Tiesa šo lūgumu uzskatīs par pieņemamu. Taču, ja lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu iesniedz iestāde, kas nav tiesu iestāde klasiskā šā vārda izpratnē, Tiesa šo lūgumu automātiski nenoraidīs. Tā drīzāk pārbaudīs, vai iesniedzējiestādi tomēr var uzskatīt par “tiesu” šīs tiesību normas izpratnē.

22.      Šo lietu Tiesai ir iesniegusi USK. Tā nav viena no iestādēm, kas pirmšķietami pieder Austrijas tiesu varai. Tāpēc rakstveida apsvērumos Tiesai Komisija apšaubīja, vai USK atbilst prasībām, lai to uzskatītu par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē. Tāpēc pirms šīs lietas izskatīšanas pēc būtības Tiesai vispirms jānoskaidro, vai tā vispār var “sarunāties” ar USK.

23.      Manuprāt, USK ir “tiesa” LESD 267. panta izpratnē. Lai paskaidrotu savu nostāju, vispirms īsumā izklāstīšu noteikumus par USK organizāciju un funkcijām (III.A). To kontekstā uzskatāmi parādīšu, ka USK atbilst Tiesas judikatūrā izstrādātājiem nosacījumiem, lai to uzskatītu par “tiesu” (III.B).

A.      USK organizācija un struktūra

24.      USK ir pastāvīga iestāde, kas izveidota saskaņā ar ADBG 8. pantu.

25.      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šī iestāde paskaidro, ka tā funkcionāli darbojas kā Austrijas augstākā sporta klubu šķīrējtiesa attiecībā uz antidopinga noteikumu pārkāpumiem. Tā ir augstākā instance ADBG izveidotajā divlīmeņu sistēmā saukšanai pie atbildības par antidopinga noteikumu pārkāpumiem. Piemērojamo antidopinga noteikumu pārkāpuma konstatēšana un soda uzlikšana pēc NADA iniciatīvas pirmajā instancē ir uzticēta ÖADR (11). Lūgums pārskatīt ÖADR lēmumu var tikt iesniegts USK. Šādā gadījumā lietas dalībnieki ir, no vienas puses, sportists (vai cita persona), uz kuru attiecas ÖADR lēmums, un, no otras puses, NADA (12).

26.      USK pieņem lēmumus ar balsu vairākumu (13) saskaņā ar procedūru, kas noteikta Austrijas Civilprocesa kodeksā (14), un tās Reglamentā. Šis Reglaments ir publiskots (15).

27.      ADBG 8. panta 1. punktā īpaši noteikts, ka USK ir neatkarīga no valsts iestādēm, privātpersonām un NADA. Tas arī noteic, ka USK locekļiem nav atļauts piedalīties NADA izmeklēšanā par iespējamiem piemērojamo antidopinga noteikumu pārkāpumiem, NADA galīgā lēmuma pieņemšanā, lēmuma pieņemšanā par to, vai iesniegt lūgumu veikt pārbaudi ÖADR, vai arī pašā pārbaudes procesā. USK uzdevumi jāveic autonomi un neatkarīgi (16).

28.      Saskaņā ar ADBG 8. panta 2. punktu USK sastāvā ir viens priekšsēdētājs un septiņi locekļi. Priekšsēdētājam un viņa vietniekam ir jābūt nokārtojušam tiesneša vai advokāta kvalifikācijas eksāmenu. Diviem komisijas locekļiem jābūt ar augstāko juridisko izglītību un pieredzi oficiālu izmeklēšanas procedūru veikšanā. Vēl diviem locekļiem jābūt ekspertiem analītiskās ķīmijas vai toksikoloģijas jomā. Visbeidzot, vēl diviem locekļiem jābūt sporta medicīnas ekspertiem.

29.      Tajā pašā punktā arī noteikts, ka katras lietas izskatīšanai USK sastāvs tiek veidots no jauna: priekšsēdētājam vai viņa vietniekam no USK locekļu vidus jāieceļ vismaz viens loceklis ar juridisko izglītību un pieredzi oficiālās izmeklēšanas procedūrās, vismaz viens analītiskās ķīmijas vai toksikoloģijas eksperts un vismaz viens loceklis, kas ir sporta medicīnas eksperts (17).

30.      Saskaņā ar ADBG 8. panta 3. punktu un kā paskaidrots lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, USK priekšsēdētāju un pastāvīgos locekļus uz četru gadu termiņu ieceļ amatā federālais mākslas, kultūras, civildienesta un sporta ministrs (turpmāk tekstā – “sporta ministrs”), turklāt pieļaujama ir atkārtota apstiprināšana (18). Pirms pilnvaru termiņa beigām USK locekli no amata sporta ministrs var atcelt tikai “svarīgu iemeslu dēļ” (19).

31.      Strīdus saistībā ar Austrijas sporta pasākumiem vai Austrijas sportistiem izskata USK (20). Citiem vārdiem sakot, šādos gadījumos ÖADR lēmumu var apstrīdēt tikai USK (21).

32.      ADBG 23. panta 3. punkts noteic, ka USK, pārbaudot ÖADR lēmuma likumību, piemēro kompetentās starptautiskās sporta asociācijas antidopinga noteikumus. Ja tā konstatē lēmuma prettiesiskumu, tā to var vai nu atcelt, grozīt vai aizstāt ar savu lēmumu (22).

33.      Kā paskaidrots tiesas sēdē, USK lēmumi var tikt pārsūdzēti kompetentajās Austrijas civillietu tiesās, ja pārsūdzība attiecas uz civiltiesiskiem jautājumiem. Šādos gadījumos USK nav puse tiesvedībā kompetentajā civillietu tiesā. Puses joprojām ir NADA un sportists (vai cita persona).

34.      Taču tiesas sēdē tika arī paskaidrots – un neviena no pusēm neapstrīd –, ka Austrijas civillietu tiesu kompetencē nav lemt par to, vai ir likumīgi NADA tīmekļvietnē publiskot USK lēmumu, kurā ietverti pieteikuma iesniedzējas personas dati. Vienlaikus tika arī paskaidrots, ka USK lēmumi nav pārsūdzami Austrijas administratīvajās tiesās. Tāpēc šķiet, ka jautājumu par sportista personas datu publiskošanas likumīgumu USK izspriež kā pēdējā strīdu izšķiršanas instance Austrijā.

35.      Sportists var izmantot arī citu kārtību bez USK iesaistes, iesniedzot sūdzību Datenschutzbehörde (Austrijas Datu aizsardzības iestāde). Tās lēmumus var pārsūdzēt Austrijas administratīvajās tiesās.

36.      Visbeidzot – lai arī no Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos ietvertās informācijas tas skaidri neizriet – šķiet, ka sportists var izvēlēties pārsūdzēt USK lēmumu CAS, ja sūdzība attiecas uz jautājumiem par attiecīgās starptautiskās sporta asociācijas un/vai WADC antidopinga noteikumu pareizu piemērošanu (23).

37.      Ņemot vērā iepriekš minēto, tagad izvērtēšu, vai USK ir “tiesa” LESD 267. panta izpratnē.

B.      Vai USK ir tiesa?

38.      Jau kādu laiku – kopš sprieduma Vaassen‑Göbbels – Tiesa ir nospriedusi, ka to, kas domāts ar “tiesu” (tagadējā) LESD 267. pantā, ir jānoskaidro vadoties tikai no Savienības tiesībām (24). Šī pieeja ļauj Tiesai pieņemt izskatīšanā lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas saņemti no iestādēm, kuras, tāpat kā USK, nav uzskatāmas par tiesām atbilstoši “klasiskajam” konstitucionālajam kompetenču sadalījumam starp likumdevēju, izpildvaru un tiesu varu dalībvalstī, bet kurām tomēr ir piešķirta kompetence risināt strīdus, piemērojot Savienības tiesības. Tas, ka šādu lūgumu iesniegšana ir atļauta plašākam iestāžu lokam nekā tiesām “parastajā” izpratnē, ļauj labāk sasniegt prejudiciālā nolēmuma procedūras pamatmērķi – nodrošināt Savienības tiesību piemērošanas vienveidību. Tāpēc Tiesa jau izsenis ir pieņēmusi lūgumus arī no iestādēm, kas parasti nebūtu kvalificējamas kā “klasiskas” “tiesas”. Tomēr šis mehānisms nav darīts pieejams visām iestādēm, kurām jāpiemēro Savienības tiesības, bet tikai tām, kuras var uzskatīt par “tiesām”.

39.      Tiesa nekad nav definējusi LESD 267. pantā rodamo jēdzienu “tiesa” (25). Tomēr gadu gaitā tā ir izstrādājusi virkni kritēriju, kurus tā ņem vērā, lemjot par lūguma pieņemamību. Tā vērtē tādus kritērijus kā, piemēram, vai iesniedzējiestāde ir izveidota ar likumu; vai tā ir pastāvīga; vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši; vai procedūra tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam; vai tā piemēro tiesību normas; kā arī vai tā ir (iekšēji un ārēji) neatkarīga (26). Lai gan šie kritēriji gadu gaitā ir tikuši piemēroti ar dažādu stingrības pakāpi, nesen, iespējams, tiesiskuma judikatūras (27) ietekmē, ir pastiprināta neatkarības prasība. Piemēram, spriedumā Banco de Santander (28) Tiesa uzskatīja par nepieciešamu mainīt savu nostāju attiecībā uz Spānijas Tribunal Económico‑Administrativo Central (turpmāk tekstā – “TEAC”) lūgumu pieņemamību, atzīstot – atšķirīgi no tā, kā tā bija uzskatījusi vairākus gadus iepriekš (29) –, ka šī iestāde neatbilst neatkarības prasībai.

40.      USK gadījumā tieši neatkarības prasība ir strīdīgs jautājums. Pirms paskaidrošu, kāpēc uzskatu, ka iesniedzējiestāde šajā lietā atbilst šim kritērijam, vispirms pierādīšu, ka tā atbilst citiem kritērijiem, ko Tiesa izmanto savā judikatūrā par LESD 267. pantā rodamo jēdzienu “tiesa”.

1.      “Izveidota ar likumu” un “pastāvīga”?

41.      Prasība, ka iesniedzējai iestādei jābūt izveidotai ar likumu, nozīmē, ka tās juridiskajam pamatam ir jābūt atrodamam valsts tiesību aktos, neatkarīgi no tā, vai tie ir primārie, vai sekundārie (likumpamatotie) normatīvie akti (30). Pastāvības kritērijs prasa, lai iestāde kā institūcija būtu pastāvīga, neatkarīgi no tā, ka tā var tikt veidota no jauna katrai procedūrai vai ka tās sastāvs mainās (31).

42.      Šajā gadījumā šie kritēriji ir nepārprotami izpildīti: kā jau paskaidroju, USK ir izveidota saskaņā ar Austrijas federālo likumu – ADBG. Tās pastāvīgie locekļi tiek iecelti amatā uz četriem gadiem, un viņu amata termiņu var pagarināt, un, lai arī iztiesāšanas palātas sastāvs mainās, tā tiek veidota saskaņā ar likumā paredzētajiem noteikumiem un no USK pastāvīgo locekļu saraksta (skat. šo secinājumu 28. un 29. punktu).

2.      “Jurisdikcijas obligātums”

43.      Prasība, lai iesniedzējiestādei būtu obligāta jurisdikcija, judikatūrā ir piemērota divējādi. Proti, Tiesa ir pieprasījusi vai nu to, lai tiesvedībā iesaistītajām pusēm nebūtu tiesību izvēlēties, vai lietu izskatīs šī iestāde (32), vai arī to, lai attiecīgās iestādes lēmumi būtu pusēm saistoši (33). Obligātās jurisdikcijas kritērijs tika uzskatīts par izpildītu arī tad, ja valsts tiesībās pusēm bija dota iespēja izvēlēties vērsties vai nu attiecīgajā iestādē, vai attiecīgās valsts “vispārējās piekritības” tiesās (34). Svarīgi ir tas, ka iesniedzējiestādes jurisdikcija nav atkarīga no strīda pušu vienošanās, bet gan ir noteikta automātiski, līdzko viena no pusēm ceļ prasību.

44.      USK atbilst obligātās jurisdikcijas kritērijam abējādi. Jāteic, ka, neraugoties uz tās nosaukumu, šī iestāde nav “šķīrējtiesa” tādā ziņā, ka tās jurisdikcija izrietētu no vienošanās starp pusēm. Drīzāk, ka esmu paskaidrojusi šo secinājumu 24. un 31. punktā un kā izriet gan no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, gan no pušu skaidrojumiem, Austrijā USK saskaņā ar federālo likumu darbojas kā obligātā instance attiecībā uz lūgumiem par ÖADR lēmumu pārskatīšanu.

45.      USK lēmumi ir saistoši strīdā iesaistītajām pusēm. Iespējams, tieši tādēļ Austrijas tiesību aktos ir paredzēta iespēja tās nolēmumus civiltiesiskajos jautājumos pārsūdzēt Austrijas civillietu tiesās, savukārt nolēmumus starptautisko antidopinga noteikumu jautājumos – Austrijas civillietu tiesās vai CAS. Taču šķiet, ka saskaņā ar Austrijas tiesībām nepastāv otrās instances tiesa, kurā varētu pārsūdzēt USK nolēmumu par lēmuma publiskot sportista personas datus saderību ar VDAR. Tāpēc šī iestāde būtu uzskatāma par “tiesu”, kurai saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu ir pienākums iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tā uzskata, ka VDAR piemērošana ir neskaidra, piemērojot to izskatāmā strīda apstākļiem.

3.      “Uz sacīkstes principu balstīta tiesvedība”

46.      Prasība, lai tiesvedība būtu balstīta uz sacīkstes principu, nav absolūts kritērijs (35). Tomēr jānodrošina iespēja pusēm tikt uzklausītām (36), taču nav nepieciešamas uz sacīkstes principu balstītas debates (37).

47.      Arī šis kritērijs šajā lietā ir izpildīts: no lietas materiāliem izriet, ka USK ir veikusi plašu procesuālo rakstu apmaiņu starp pusēm, kā arī rīkojusi divas ÖADR sēdes 2021. gada martā un maijā.

4.      “Uz tiesību normām pamatoti lēmumi”

48.      Iesniedzējiestādi var uzskatīt par “tiesu”, ja tai ir jāpieņem nolēmums, piemērojot tiesību normas. Šī prasība attiecas gan uz materiālo tiesību normām (38), gan arī uz normām, kas reglamentē procesu attiecīgajā iestādē (39).

49.      Šajā lietā USK lēmumu pieņemšanas procedūru reglamentē iepriekš noteikti materiālo un procesuālo tiesību noteikumi. Pārskatot ÖADR lēmumus, USK ir jāpiemēro piemērojamie gan ADBG antidopinga noteikumi, gan kompetentās(-o) starptautiskās(-o) sporta asociācijas(-u) (šajā gadījumā IAAF un WADC) antidopinga noteikumi (40). USK kā dalībvalsts iestādei ir jāpiemēro arī attiecīgie Savienības noteikumi. Tieši šā pienākuma dēļ USK nolēma vērsties Tiesā šajā lietā, lai lūgtu sniegt VDAR interpretāciju.

50.      Attiecībā uz piemērojamiem procesuālajiem noteikumiem, kā aprakstīts šo secinājumu 26. punktā, USK procedūru reglamentē Austrijas civilprocesa noteikumi, kā arī tās reglaments. Tai ir jāievēro pušu tiesības uz aizstāvību (41). Tās lēmums ir jāpieņem iepriekš noteiktā termiņā (42). Tāpēc USK pilnvaras reglamentē iepriekš noteiktu procesuālo un materiālo noteikumu kopums, kas tai jāievēro.

5.      “Neatkarība”

51.      Vienīgais kritērijs, kas var arī nebūt izpildīts, lemjot par to, vai Tiesai būtu jāpieņem šis USK lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir neatkarības prasība.

52.      Pat ja neatkarības ideja ir neatņemams tiesu funkcijas elements (43), tikai 1987. gadā Tiesa spriedumā X (kas pazīstama arī kā “Pretore di Salò” lieta) (44) noteica, ka iesniedzējai iestādei ir jārīkojas neatkarīgi, lai tā varētu izmantot iespēju uzsākt dialogu ar Tiesu prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā.

53.      Lai arī neatkarība ir nepieciešama iezīme, lai iestādi varētu kvalificēt par “tiesu”, kā noteic LESD 267. pants, tad, kad lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedza tiesas, kas ietilpst iedibinātā dalībvalsts tiesu sistēmā, Tiesa neapšaubīja to neatkarību. Šī neatkarība bija automātiski prezumēta. Tādējādi jautājums par “neatkarību” tika izvērtēts tikai tad, ja lūgumi tika saņemti no iestādēm, kas nepieder pie dalībvalsts tiesu varas. Šādos apstākļos nebija vajadzības sīkāk skaidrot Savienības tiesībās noteiktās neatkarības prasības precīzu saturu (45).

54.      Tā tas bija vismaz līdz salīdzinoši nesenam laikam, kad plānoto vai īstenoto tiesību aktu grozījumu dēļ dažās dalībvalstīs tiesu varas neatkarība kļuva apšaubāma. “Tiesiskuma atkāpšanās”, kā tā bieži tiek dēvēta (46), prasīja Tiesai daudz sīkāk paskaidrot, kas tiek saprasts ar prasību par tiesu “neatkarību”. Spriedumos, kas izrietēja vai nu no pārkāpumu procedūrām vai no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu (47), tika vaicāts, vai dalībvalstu tiesību akti uz papīra un praksē nodrošina pietiekamas garantijas tiesnešu autonomai un neatkarīgai lēmumu pieņemšanai. Lemjot par šo jautājumu, Tiesai bija sīkāk jāskaidro neatkarības jēdziens.

55.      Šī judikatūra aizsāka diskusiju (48) par to, vai neatkarības kritērijs ir tas pats (un vai tam vajadzētu palikt) tam pašam (i), kad Tiesa lemj par to, vai iestāde ir “tiesa” LESD 267. panta izpratnē; vai (ii) kad Tiesa lemj par neatkarību dažādos kontekstos, piemēram, saistībā ar apgalvotiem dalībvalsts izdarītiem LES 19. panta pārkāpumiem vai lietā par neatkarības prasību, kas noteikta konkrētos Savienības tiesību aktos (49). Spriedumā Associação Sindical dos Juízes Portugueses (50) Tiesa skaidri sasaistīja LES 19. pantā, Hartas 47. pantā un LESD 267. pantā minēto “neatkarības” kritēriju. Spriedumu Banco de Santander varētu interpretēt kā LES 19. panta ietvaros izstrādāto kritēriju piemērošanu, lai noteiktu jēdzienu “neatkarība” saistībā ar LESD 267. pantu (51).

56.      Daži autori ir pauduši bažas, ka, judikatūru par LES 19. pantu sasaistot ar judikatūru par LESD 267. pantā minēto jēdzienu “tiesa”, varētu izslēgt iespēju turpmākam dialogam, ja lūgumu iesniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedz tiesas no dalībvalstīm, kurās ir konstatēti sistēmiski trūkumi tiesu varas neatkarības garantiju jomā (52). Tajā pašā laikā daži ģenerāladvokāti ir norādījuši, ka, vērtējot neatkarību, svarīgs ir konteksts (53).

57.      Kontekstam jeb, citiem vārdiem sakot, iemeslam, kāpēc Tiesa izvērtē iestādei piemērojamos noteikumus, patiešām ir nozīme. Tomēr nesaprotu, kā tas automātiski rada atšķirību starp neatkarības materiālo standartu dažādos minētajos scenārijos. Lai arī neatkarības jēdziena izpratne Savienības tiesībās ir attīstījusies, tas nebūt nenozīmē, ka pastāv dažādi neatkarības jēdzieni. Manuprāt, neatkarības prasība ir vienāda jebkurai iestādei, kas vēlas tikt kvalificēta kā “tiesa”, neatkarīgi no tā, vai tas darīts tālab, lai izpildītu LES 19. panta prasības vai LESD 267. panta prasības.

58.      Tādu pašu prasību piemērošana lietās saistībā ar LES 19. pantu “tiesas” statusa izvērtēšanai LESD 267. panta izpratnē, manuprāt, neapdraudētu tiesu dialogu saskaņā ar LESD 267. pantu. Gluži pretēji, kā paskaidrošu, šīs lietas apstākļos šāda pieeja ir nepieciešama, lai nodrošinātu, ka, izveidojot specializētas iestādes, kuru uzdevums ir izskatīt noteiktu ierobežotu kategoriju strīdus, dalībvalstis neapiet svarīgo neatkarības prasību, kas Savienības tiesību sistēmā ir noteikta valstu tiesām. Neatkarība nodrošina vienlīdzīgus sacīkstes apstākļus strīdā iesaistītajām pusēm gan tās iekšējos, gan ārējos aspektos (54). Tādējādi tā ir nepieciešamā efektīvas tiesiskās aizsardzības iezīme, kas tiek saprasta kā pamattiesības, kuras pieder ikvienam subjektam visos iespējamos strīdu veidos, kas risināmi tiesas ceļā. Tas nenozīmē, ka būtu jāmaina metode, ko Tiesa izmanto, pārbaudot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Ja lūgumu iesniedz “klasiska” tiesu iestāde, tad prezumpcija ir tāda, ka šī iestāde ir tiesa, un turpmāka analīze nav nepieciešama. Iesniedzējiestādes neatkarība jāpārbauda tikai tad, ja kāds lietas dalībnieks izsaka šaubas par šīs iestādes locekļu neatkarību vai ja Tiesa par tām šīm šaubām uzzina citādi. Gluži pretēji, citu iesniedzējiestāžu neatkarība ir jāpierāda pirms lūguma pieņemšanas.

59.      Saskaņā ar pašreizējo judikatūru neatkarība ietver gan “ārējos”, gan “iekšējos” aspektus (55). Pirmajā gadījumā ir nepieciešams, lai iztiesātājs varētu lemt autonomi (56), nepakļaujoties nekādiem ārējiem norādījumiem. Lai padarītu to iespējamu, Savienības tiesību aktos ir noteikti konkrēti standarti attiecībā uz “tiesas” locekļu iecelšanu un atcelšanu. Pat tad, ja attiecīgās iestādes iztiesātājus var iecelt ārēja persona vai struktūra, tostarp valdības ministrs, pēc viņu iecelšanas viņiem ir jābūt brīviem no šīs personas vai struktūras ietekmes. Šajā ziņā Tiesas būtiska prasība ir tāda, lai noteikumi, kas liedz atcelšanu, būtu balstīti tiesiskajās garantijās, kas neaprobežojas ar administratīvo tiesību un darba tiesību aktiem vien (57). Citiem vārdiem sakot, personām vai struktūrām, kas ieceļ amatā attiecīgās “tiesas” locekļus, ir jābūt liegtam aizstāt šādus locekļus tāpēc vien, ka viņi nepiekrīt šo personu vai struktūru viedoklim.

60.      Tas nenozīmē, ka atcelšanai no amata jābūt pilnīgi neiespējamai vai ka personām vai struktūrām, kas iecēlušas šādus locekļus, nevarētu būt arī kompetence tos atcelt. Drīzāk locekļa atcelšana pirms viņa pilnvaru termiņa beigām ir jāpamato “ar attaisnojošiem un primāriem iemesliem, ievērojot samērīguma principu” (58). Turklāt ir skaidri jāparedz atcelšanas iemesli un pienācīgās procedūras.

61.      USK locekļus amatā ieceļ sporta ministrs uz četriem gadiem, un viņu pilnvaru termiņu var pagarināt (59). Faktam, ka iecelšanu amatā veic ministrs, pašam par sevi nevajadzētu radīt problēmu, ja vien pēc iecelšanas amatā locekļiem nav jābūt lojāliem šim ministram. Šķiet, ka šajā gadījumā tas tā nav. Saskaņā ar ADBG USK locekļi nevar pieņemt norādījumus ne no valdības, ne no administratīvajām antidopinga iestādēm (piemēram, NADA), ne no sporta pasākumu dalībniekiem. Turklāt Tiesa līdz šim nav uzskatījusi, ka tikai tas vien, ka pilnvaru termiņš ir atjaunojams, nav savienojams ar tiesnešu neatkarību.

62.      Šajā gadījumā sporta ministram varētu būt netieša ietekme uz USK lēmumu pieņemšanas procedūrām, ja viņš varētu priekšlaicīgi atcelt no amata attiecīgos locekļus. Tomēr, kā paskaidroju, USK locekļus nevar atcelt no amata pirms viņu pilnvaru termiņa beigām vienkārši tāpēc, ka sporta ministram tie nepatiktu vai būtu no tiem atšķirīgs viedoklis. Saskaņā ar ADBG 8. panta 3. punktu šāda atcelšana no amata var notikt tikai “svarīgu iemeslu” dēļ. No lietas materiāliem neizriet, kādi iemesli var tikt uzskatīti par “svarīgiem”. Tomēr, apspriežot ADBG paredzēto sporta ministram piekrītošo atcelšanas pilnvaru apjomu, NADA paskaidroja, ka saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem par tādiem var uzskatīt tikai nedaudzus iemeslus. Pieteikuma iesniedzēja arī ierosināja, ka par šādiem “svarīgiem” iemesliem varētu uzskatīt tikai tīšus nodarījumus vai nodarījumus, par kuriem var piespriest vismaz vienu gadu ilgu [brīvības atņemšanas] sodu. Tāpēc puses, šķiet, ir vienisprātis, ka USK locekļus nevar atcelt no amata pēc sporta ministra vai jebkuras citas iestādes vēlēšanās vai patvaļīgiem ieskatiem.

63.      Šāda veida aizsardzība pret USK locekļu patvaļīgu atlaišanu ir jānošķir no TEAC locekļu situācijas, kas aplūkota spriedumā Banco de Santander. Viņu atcelšana bija iespējama tāpēc, ka šajā ziņā nebija nekādu konkrētu noteikumu (60). Kā minētajā lietā norādīja ģenerāladvokāts Dž. Hogans [G. Hogan], šādu noteikumu trūkums izpaudās tādējādi, ka TEAC locekļi tika atcelti no amata “tādu iemeslu dēļ, kuri šābrīža valdībai šķiet lietderīgi” (61).

64.      Visbeidzot, ir jāapsver arī jautājums par to, uz kādu informāciju Tiesai būtu jābalstās, novērtējot iesniedzējiestādes neatkarību. Manuprāt, Tiesa var balstīties tikai uz šīs iestādes izveidi un darbību reglamentējošajiem tiesību aktiem. Tomēr, ja izskatāmajā lietā tiks paustas bažas par šādu tiesību aktu piemērošanas praksi, Tiesai būs rūpīgāk jāizvērtē nozīmīgie apstākļi. Taču šajā lietā šādas bažas nav paustas. Gluži pretēji, ir apstiprināts, ka ADBG 8. panta 3. punktā paredzētās teorētiskās atcelšanas pilnvaras līdz šim nav tikušas izmantotas (62).

65.      Tādēļ uzskatu, ka šajā lietā “ārējās” neatkarības kritērijs ir izpildīts.

66.      Tas man liek pievērsties otram neatkarības kritērija aspektam – “iekšējam” aspektam. Šī prasība ir saistīta ar iesniedzējiestādes objektivitāti (63). Saskaņā ar to šai iestādei jādarbojas kā neatkarīgai trešai personai attiecībā uz tās izskatāmo lietu (64).

67.      Īsāk sakot, iztiesātāji nedrīkst būt ieinteresēti strīda iznākumā. Tas, pirmkārt, nozīmē, ka ar strīdā iesaistītajām pusēm saistītas personas nevar būt iztiesātāji. Lai novērtētu šo neatkarības aspektu, ir svarīgi pārbaudīt “tiesas” organizācijai piemērojamos noteikumus, lai noskaidrotu, vai pastāv funkcionāla saikne starp strīdu izšķiršanas iestādi un administrāciju, kuras lēmumus tā pārbauda (65). Citiem vārdiem sakot, Tiesai ir jāizvērtē, vai attiecīgās iestādes un administrācijas funkcijas ir skaidri savstarpēji nošķirtas vai arī tās ir saplūdušas. Pēdējā minētajā gadījumā tiek uzskatīts, ka attiecīgā iestāde nav pietiekami “neatkarīga” no administrācijas (66).

68.      Šajā ziņā Komisija norāda, ka USK esot daļa no tās pašas institucionālās struktūras kā NADA un ÖADR. Konkrētāk, tā paskaidro, ka ADBG 8. panta 1. punkts noteic: USK esot “izveidota” NADA “ietvaros”. Tādējādi tiek apgalvots, ka USK spriežot par to pašu iestādi, kurai tā organizatoriski pieder.

69.      Ņemot vērā lietas materiālos esošo informāciju, neuzskatu, ka šie iebildumi ir pamatoti. No Tiesas judikatūras izriet, ka ar gluži vienkāršām institucionālām saitēm vien – ja nav arī citu elementu – nepietiek, lai apšaubītu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegušās iestādes neatkarību. Tā, piemēram, spriedumā MT Højgaard un Züblin (67) Tiesa noraidīja argumentu, ka Klagenævnet for Udbud (Dānijas Publisko iepirkumu sūdzību izskatīšanas komisija) nav neatkarīga tāpēc vien, ka tai ir kopīgs sekretariāts ar Dānijas Uzņēmējdarbības un izaugsmes ministriju. Tāpat spriedumā Dorsch Consult, neraugoties uz Komisijas iebildumiem, ka attiecīgā uzraudzības padome tika atzīta par “saistītu ar Bundeskartellamt (Federālais karteļu birojs, Vācija) organizatorisko struktūru” (68), Tiesa paskaidroja, ka “uzraudzības padome veic savu uzdevumu neatkarīgi, uzņemoties atbildību” (69).

70.      Šajā lietā nedomāju, ka lietas materiāli vai pušu apsvērumi liecina par funkcionālu savstarpējo saistību starp USK un NADA, ÖADR, Austrijas valdību vai kādu sporta federāciju.

71.      Proti, kā paskaidroju šo secinājumu 27. punktā, USK darbojas neatkarīgi no NADA un ÖADR. Kā NADA apstiprināja tiesas sēdē, USK nav pilnvaru pēc savas ierosmes uzsākt ÖADR lēmumu pārskatīšanu. Pretēji spriedumam Banco de Santander  arī nav pierādījumu, ka NADA vai kādas sporta organizācijas locekļi iztiesātu lietu, kurā viņi ir lietas dalībnieki (70). Tāpat netika apgalvots, ka šīs struktūras varētu kā citādi ietekmēt USK notiekošās tiesvedības norisi.

72.      Tāpēc uzskatu, ka šajā lietā ir izpildīts arī “iekšējās” neatkarības kritērijs.

73.      Visbeidzot, man ir jāatbild uz pēdējo Komisijas izvirzīto jautājumu par USK sastāvu, kurā papildus juridisko profesiju pārstāvjiem ir arī eksperti citās saistītās jomās (ķīmijā, toksikoloģijā un sporta medicīnā). Tiesa jau ir pieņēmusi lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu no iestādēm, kuru sastāvā daļēji ir eksperti to attiecīgajā jomā (71), ja vien tie savus pienākumus veic autonomi (72). Neviens no lietas dalībniekiem Tiesā neapgalvoja, ka tie USK locekļi, kuri nav juristi, varētu būt pakļauti ārējiem norādījumiem vai neobjektīvi lēmumu pieņemšanā. Tāpēc neuzskatu, ka USK jauktais sastāvs pats par sevi rada bažas par šīs iestādes neatkarību (73).

6.      USK kā pēdējās instances “tiesa”

74.      Pirms beidzu analizēt jautājumu par šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, vēlos ierosināt, ka šīs lietas apstākļos USK ir ne tikai “tiesa”, bet pat “tiesa”, kuras nolēmumi nav pārsūdzami, un kas tādējādi saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu ir ne vien tikai tiesīga, bet tai pat ir pienākums iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

75.      Kā jau paskaidroju šo secinājumu 33. un 34. punktā, dažus USK izlemtos jautājumus var pārsūdzēt Austrijas civillietu tiesās. Tomēr šķiet, ka Austrijas civillietu tiesu kompetencē faktiski nav izskatīt tiesību jautājumus saistībā ar datu aizsardzības noteikumu, tostarp VDAR un Austrijas datu aizsardzības likuma, pārkāpumiem. Pieņemu, ka tieši to arī pieteikuma iesniedzēja domāja, apgalvojot, ka viņas datu publiskošana nav pakļauta pārbaudei kompetentajās civillietu tiesās.

76.      No otras puses, USK nolēmums nav pārsūdzams arī administratīvajā tiesā. NADA tiesas sēdē paskaidroja, ka Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) kompetencē parasti ir izskatīt prasības pret valsts iestādēm datu aizsardzības jautājumos. Tomēr šķiet, ka ADBG nav paredzēta iespēja minētajā tiesā pārsūdzēt USK nolēmumu.

77.      Ja Austrijas tiesību akti patiešām ir tādi, USK būtu vienīgā un pēdējā tiesu instance, kurā var apstrīdēt jautājumu par ÖADR vai USK lēmumu publiskošanas NADA tīmekļvietnē saderību ar VDAR. Tas nozīmētu, ka šis USK lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir vienīgā iespēja nodrošināt vienotu VDAR interpretāciju saistībā ar antidopinga procedūrām Austrijā. Tādējādi attiecībā uz šo juridisko jautājumu USK ir uzņēmusies tādas valsts tiesas uzdevumu, “kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt” LESD 267. panta trešās daļas izpratnē.

78.      Tiesas šajā lietā sniedzamo norādījumu lietderību neatņem tas, ka pieteikuma iesniedzēja (kā arī vairāki citi bijušie sportisti) līdztekus ir vērsušies arī vispirms Austrijas datu aizsardzības iestādē un tagad Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) (74). Šīs līdztekus veiktās vēršanās pamatā ir prasība, kas celta par lēmumu noraidīt sūdzību, kas VDAR 77. un 78. panta izpratnē iesniegta kompetentajai valsts uzraudzības iestādei. Tomēr tas, ko pieteikuma iesniedzēja vēlas sasniegt ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir “tiesību aizsardzība tiesā pret pārzini vai apstrādātāju” VDAR 79. panta izpratnē. Kā Tiesa nesen paskaidroja spriedumā Nemzeti Adatvédelmi és Információszabadság Hatóság, ir jābūt iespējai VDAR 77., 78. un 79. pantā paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus “izmantot līdztekus citu citam un katru patstāvīgi”, un dalībvalstu valsts sistēmām ir jānodrošina, lai šāda vienlaicīga piemērošana neradītu pretrunas (75). Tieši tāpēc, ka šī procedūru dualitātes iespēja ir paredzēta pašā VDAR un, šķiet, tiek īstenota Austrijas tiesībās (76), šī lieta atšķiras no lietām, kurās Tiesa uzskatīja, ka var būt pieejams tikai viens ceļš, lai lūgtu Savienības tiesību tiesisko aizsardzību (77). Citiem vārdiem sakot, sūdzība Austrijas datu aizsardzības iestādē nevar aizstāt pieteikuma iesniedzējas VDAR tiesību tiešu īstenošanu kompetentajās valsts tiesās.

79.      Austrijas likumdevējs, šķiet, ir izvēlējies noteikt USK kā vienīgo “tiesu”, kuras kompetencē ir izskatīt antidopinga strīdos izvirzītos prasījumus par apgalvotajiem VDAR noteikto tiesību pārkāpumiem. Liekas, ka nevienai citai tiesai nav šādas jurisdikcijas. Procesuālās autonomijas ietvaros, organizējot savu tiesu sistēmu, valsts likumdevējs to noteikti var darīt. Tāpēc, atgriežoties pie mana argumenta, ka neatkarības prasībām jābūt vienādām gan LESD 267. panta, gan LES 19. panta kontekstā, ļaujot USK atbilst zemākam neatkarības standartam, lemjot par pieņemamību šajā lietā, būtu pretrunā ar Austrijas likumdevēja izvēli iekļaut šo iestādi savā tiesu sistēmā.

7.      Starpsecinājumi

80.      Iepriekš minēto iemeslu dēļ uzskatu, ka USK atbilst nosacījumiem, lai saskaņā ar LESD 267. pantu tiktu uzskatīta par “tiesu”. Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuzskata par pieņemamu.

IV.    Par lietas būtību

81.      Šajā lietā pieteikuma iesniedzēja, pamatojoties uz VDAR, apstrīd apstrādes darbību, ar kuru viņas vārds līdz ar tostarp viņas antidopinga noteikumu pārkāpumu un no tā izrietošo diskvalifikāciju ievietots NADA tīmekļvietnes publiski pieejamā daļā kā ieraksts dopinga noteikumu pārkāpēju tabulā (turpmāk tekstā – “attiecīgā apstrādes darbība”).

82.      Kā paskaidrots tiesas sēdē, viņas lieta nav saistīta ar divām papildu un saistītām apstrādes darbībām, kā (i) to pašus personas datu izpaušana NADA publiski pieejamā tīmekļvietnē paziņojuma presei veidā, vai (ii) minētā paziņojuma presei izplatīšana slēgtā, bet acīmredzami publiski pieejamā izplatīšanas sarakstā, izmantojot e‑pastu.

A.      VDAR piemērojamība šīs lietas apstākļiem

83.      Pieteikuma iesniedzējas apstrīdētās darbības atbilst to darbību aprakstam, uz kurām attiecas VDAR: tās ir (i) personas datu (ii) apstrāde, kas (iii) pilnībā vai daļēji veikta ar automatizētiem līdzekļiem (78). Pirmkārt, personas datu izpaušana tiešsaistē ir “apstrāde” (79). Otrkārt, attiecīgajā apstrādes darbībā tiek izmantoti “personas dati”: galu galā tieši pieteikuma iesniedzējas vārds ir tas, kas ir NADA publiskotās informācijas priekšmets līdztekus viņai uzliktajam sodam un attiecīgajam antidopinga noteikumu pārkāpumam (80). Treškārt, kad pieteikuma iesniedzējas personas dati tiek augšupielādēti NADA tīmekļvietnē, tie tiek nosūtīti caur serveri. Šī pārraide ir apstrāde ar “automatizētiem līdzekļiem” (81).

84.      Tomēr, vai VDAR ir piemērojama šīm apstrādes darbībām šīs lietas apstākļos?

85.      VDAR ir pieņemta, pamatojoties uz LESD 16. panta 2. punktu, kas ir juridiskais pamats, ar kuru Savienības likumdevējam piešķir pilnvaras reglamentēt personas datu apstrādi, ko veic dalībvalstis “saistībā ar Savienības tiesību aktu darbības jomu”. Tāds pats Savienības kompetences ierobežojums ir noteikts VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kas izslēdz VDAR piemērošanu personas datu apstrādei tādas darbības gaitā, kas neietilpst Savienības tiesību aktu darbības jomā.

86.      Ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar] ir ierosinājis, ka “Savienības tiesību aktu darbības jomai”, kas minēta LESD 16. panta 2. punktā, jāpārsniedz “Savienības tiesību īstenošanas” gadījumus Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (82). Piekrītu. Tieši tāpēc, ka Hartas mērķis nav paplašināt Savienības kompetenču jomu, Līguma tekstā tika iekļauta skaidra kompetence regulēt privātumu un datu aizsardzību. Tomēr tādējādi Savienībai netika piešķirta vispārēja kompetence regulēt datu apstrādi dalībvalstīs. Tā tika pilnvarota regulēt dalībvalstu darbību tikai Savienības tiesību piemērošanas jomā. Šim Savienības kompetences ierobežojumam, kas izteikts Līgumā un pašā VDAR, ir jāpiešķir zināma nozīme. Manuprāt, ja datu apstrādes darbību dalībvalstī nevar saistīt (pat vāji) ar jomu, uz kuru attiecas Savienības tiesību akti, VDAR nav piemērojama.

87.      Personas datu apstrāde dalībvalsts antidopinga tiesību aktu īstenošanas nolūkā, manuprāt, nav darbība, kas pašreizējā Savienības tiesību attīstības posmā ir iekļauta šo tiesību piemērošanas jomā.

88.      Savienībai nav kompetences reglamentēt sportu. Šis apstāklis nav mainījies arī līdz ar atbalsta kompetences ieviešanu sportā atbilstoši LESD 165. pantam (83). Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka Savienības tiesības ir piemērojamas sportam, ja to saprot kā saimniecisku darbību (84). Visās attiecīgajās lietās Savienības primārie tiesību akti tika piemēroti policijas ierobežojumiem pārrobežu kustībai vai konkurencei iekšējā tirgū (85). Valsts antidopinga noteikumus patiešām var uzskatīt par šķērsli brīvai kustībai. Tomēr šī lieta nav saistīta ar šādu situāciju.

89.      Antidopinga noteikumi galvenokārt regulē sportu kā tādu. Tie drīzāk attiecas uz sporta sociālajām un izglītojošajām funkcijām, nevis tā ekonomiskajiem aspektiem, lai gan šīs pirmās funkcijas var ietekmēt arī šos otros aspektus. Tomēr, pat ja Savienībai nav regulatīvās kompetences sporta jomā, tā teorētiski varētu saskaņot valstu antidopinga noteikumus, ja tas ir pamatoti nepieciešams, lai novērstu šķēršļus pārrobežu kustībai. Bet pašreizējā tiesiskajā regulējumā nav tādu Savienības tiesību normu, kas kaut netieši attiektos uz dalībvalstu antidopinga politiku.

90.      Šādā situācijā nevaru īsti saskatīt vajadzīgo saikni ar Savienības tiesībām, lai šīs lietas apstākļus uzskatītu par dalībvalsts darbību, kas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā. Tāpēc uzskatu, ka VDAR šajā lietā nav piemērojama.

91.      Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka VDAR tomēr ir piemērojama, tagad pievērsīšos USK lūgtajai tiesību normu interpretācijai.

92.      Iesniedzējiestāde būtībā vēlas noskaidrot šādus jautājumus: pirmkārt, vai Austrijas tiesību akts (ADBG), saskaņā ar kuru lēmumiem par antidopinga noteikumu pārkāpumiem ir jābūt pieejamiem sabiedrībai, neveicot individuālu samērīguma pārbaudi attiecībā uz profesionāliem sportistiem, atbilst VDAR; un, otrkārt, vai NADA izvēle izpildīt šo publiskošanas pienākumu, ievietojot datus publiski pieejamās savas tīmekļvietnes daļās, ir nepieciešama.

93.      Šā iemesla dēļ iesniedzējiestāde uzdod vairākus jautājumus par VDAR interpretāciju. Uzskatu, ka otrais un trešais jautājums, kas būtu jāizskata kopā, ir vissvarīgākie un sarežģītākie. Tāpēc vispirms aplūkošu pārējos jautājumus un pēc tam pievērsīšos USK izvirzītajiem likumīguma un samērīguma jautājumiem.

B.      Par pirmo jautājumu

94.      Ar pirmo jautājumu USK būtībā vēlas noskaidrot, vai informācijas par personas izdarītu konkrētu dopinga pārkāpumu publiskošana ir “veselības dati” VDAR 9. panta izpratnē.

95.      Manuprāt, atbildi uz šo jautājumu var izsecināt gan no jēdziena “veselības dati” definīcijas, gan no Tiesas judikatūras.

96.      “Veselības dati” VDAR 4. panta 15. punktā ir definēti kā “personas dati, kas saistīti ar fiziskas personas fizisko vai garīgo veselību, tostarp veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, un kas atspoguļo informāciju par tās veselības stāvokli”.

97.      Visi lietas dalībnieki, izņemot pieteikuma iesniedzēju, pamatoti norāda, ka šī definīcija sastāv no diviem elementiem. Pirmais ir prasība, lai attiecīgie personas dati ir saistīti ar fiziskas personas fizisko vai garīgo veselību. Otrais ir tas, ka šie dati atklāj informāciju par fiziskās personas veselības stāvokli. Citiem vārdiem sakot, attiecīgajiem personas datiem ir jābūt ne tikai kaut kādā veidā saistītiem ar datu subjekta veselības stāvokli (tas nozīmē, ka saikne var būt vāja), bet arī jāļauj no šīs informācijas izdarīt secinājumus par datu subjekta veselības stāvokli (tas ietver attiecīgās informācijas personalizētu aspektu).

98.      Neesmu pārliecināta, ka šis pēdējais kritērijs, kas ir noteicošais elements attiecībā uz konkrētā datu subjekta subjektīvo veselības stāvokli, šajā lietā būtu izpildīts.

99.      Proti, konstatējums, ka pieteikuma iesniedzēja lietoja noteiktas aizliegtas vielas vai ka tās bija viņas rīcībā, neko neliecina par viņas fiziskās vai garīgās veselības stāvokli. Līdzīgi kā alkohola lietošana neko neizsaka par to, vai persona cieš no alkohola atkarības, arī šajā lietā pieteikuma iesniedzējas attiecīgo vielu lietošana vai glabāšana neatklāj nekādu loģisku vai skaidru saistību ar viņas fizisko vai garīgo veselību.

100. Neuzskatu arī, ka no VDAR 35. apsvēruma varētu izdarīt atšķirīgu secinājumu (86). Tā pirmajā teikumā būtībā ir paskaidrots, ka jēdzienam “veselības dati” nav “derīguma termiņa”. Tā otrajā teikumā ir uzskaitīta informācija, kas varētu ietilpt šajā jēdzienā, tomēr nenorādot, ka VDAR 4. panta 15. punkta tvērums būtu jāinterpretē citādi.

101. Lai gan Tiesa spriedumā Lindqvist patiešām ir konstatējusi, ka jēdziens “veselības dati” ir jāinterpretē plaši (87), šī interpretācija tika veikta, ņemot vērā Datu aizsardzības direktīvu (88), VDAR priekšteci, kurā nebija iekļauta īpaša jēdziena “veselības dati” definīcija. Tiesas interpretācijā arī nebija ietverta prasība konstatēt attiecīgo datu saikni ar datu subjekta veselības stāvokli. Tādējādi, lai gan spriedums Lindqvist var sniegt zināmas norādes par šā jēdziena interpretāciju, tas noteikti nevar prevalēt pār Savienības likumdevēja konkrēto leģislatīvā ceļā iekļauto noteikumu, kas datu subjekta veselības datus sasaista ar viņa veselības stāvokli (89).

102. Tāpēc, atbildot uz pirmo jautājumu, ierosinu Tiesai nospriest, ka informācija par profesionāla sportista izdarītu antidopinga noteikumu pārkāpumu, kas saistīts ar aizliegtas vielas vai metodes lietošanu, lietošanas mēģinājumu vai glabāšanu, pati par sevi nav “veselības dati” VDAR 9. panta izpratnē.

C.      Par ceturto jautājumu

103. Ar ceturto jautājumu USK būtībā jautā, vai pieteikuma iesniedzējas vārda, viņas izdarītā attiecīgo antidopinga noteikumu pārkāpuma un viņai uzliktā soda publiskošana ir “personas datu par sodāmību un pārkāpumiem” apstrāde VDAR 10. panta izpratnē.

104. NADA, WADA, kā arī Beļģijas, Francijas un Polijas valdības iebilst pret pieteikuma iesniedzējai piemēroto sodu kvalificēšanu par “krimināltiesiskiem”. Pamatojoties uz to, tās secina, ka VDAR 10. pants nav piemērojams šīs lietas apstākļiem.

105. Savukārt pieteikuma iesniedzēja, Latvijas valdība un Komisija apgalvo pretējo. To argumentācija būtībā ir balstīta uz to, ka dopinga dēļ pieteikuma iesniedzējai noteiktajai diskvalifikācijai esot būtiska personiska ietekme. Viņuprāt, šis sods ietver ne tikai salīdzinoši ievērojamas finansiālas sekas un profesionālās darbības aizliegumu, bet arī netiešas sekas, kuras saistītas ar nomelnošanu un stigmatizāciju, kas izriet no pieteikuma iesniedzējas vārda (neierobežotas) publiskošanas līdztekus antidopinga noteikumu pārkāpumam un uzliktajam sodam. Tieši šī kombinācija šajā lietā aplūkojamam sodam piešķir “krimināltiesisku” raksturu. Pamatojoties uz to, pieteikuma iesniedzēja arī apgalvo, ka ÖADR esot “oficiāla iestāde” VDAR 10. panta izpratnē.

106. Piekrītu pieteikuma iesniedzējas, Latvijas valdības un Komisijas viedoklim, ka šajā lietā par attiecīgo antidopinga noteikumu pārkāpumu uzliktais sods pēc savas iedabas ir kriminālsods VDAR 10. panta izpratnē.

107. Skaidrs, ka abiem VDAR 10. pantā minētajiem “krimināltiesiskajiem” jēdzieniem (“sodāmība” un “pārkāpumi”) ir jāsniedz autonoma interpretācija (90). Turklāt, ņemot vērā, ka abiem jēdzieniem ir viens un tas pats etimoloģiskais pamats (kas rodams vēlīnās latīņu valodas vārdā “criminalis”) un ka Savienības likumdevējs ir vēlējies VDAR 10. pantā paredzēto paaugstināto aizsardzību attiecināt tikai uz krimināltiesību jomu (91), šīs normas piemērojamība būtībā ir atkarīga no tā, vai attiecīgais piemērotais sods ir krimināltiesisks (92).

108. Lai noskaidrotu, vai sods pēc savas iedabas ir krimināltiesisks, Tiesa ņem vērā trīs kritērijus: pirmkārt, pārkāpuma juridisko kvalifikāciju valsts tiesībās, otrkārt, pašu pārkāpuma raksturu un treškārt, soda, ko attiecīgajai personai varētu piespriest, smaguma pakāpi (93). Pēdējiem diviem kritērijiem noteikti ir lielāka nozīme (94).

109. Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka informācijas par pieteikuma iesniedzējas diskvalifikāciju dopinga dēļ publiskošana attiecas uz aizliegto vielu glabāšanu un daļēju lietošanu. Kā paskaidro Komisija – un par to ir jāpārliecinās – šādu vielu glabāšana un/vai lietošana ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar ADBG 28. panta 1. un 2. punktu. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu šā nodarījuma sekas ietver sasniegto rezultātu anulēšanu un naudas balvu atsavināšanu, kā arī diskvalifikāciju dalībai visās (valsts un starptautiskajās) sacensībās uz četriem gadiem. Šķiet arī, ka saskaņā ar ADBG 24. panta 24. punktu pieteikuma iesniedzējai viņas diskvalifikācijas laikā ir aizliegts veikt algotu darbu sporta organizācijās.

110. Kā atzīst visi šīs tiesvedības dalībnieki, šiem sodiem ir skaidrs mērķis sodīt pieteikuma iesniedzēju par viņas rīcību, kā arī atturēt viņu (un citus sportistus) no tādas pašas rīcības (atkārtotas) veikšanas.

111. Ne tikai sasniegto rezultātu anulēšana un naudas balvu atsavināšana (pagātnē nepamatoti gūtās peļņas korekcija), bet arī profesionālās darbības aizliegums uz ierobežotu laika periodu ir papildu soda elements, kas ievērojami palielina pieteikuma iesniedzējas rīcības kopējo seku smagumu.

112. Citiem vārdiem sakot, šajā lietā izskatāmais sods ir vairāk nekā tikai mēģinājums novērst nodarīto kaitējumu, bet tam ir īpašs mērķis sodīt pieteikuma iesniedzēju par viņas rīcību (95). Tam ir arī preventīva funkcija – atturēt citus sportistus no antidopinga noteikumu pārkāpumu izdarīšanas.

113. Tieši šis faktoru kopums liecina par pārkāpumu, kas ir noziedzīgs nodarījums un pārsniedz to, kas citādi būtu uzskatāms par disciplinārpārkāpumu sportā (96).

114. Tas, protams, kā pareizi norāda Latvijas valdība, neskar attiecīgo noziedzīgo nodarījumu kvalifikāciju valsts līmenī. Šis secinājums nenozīmē arī to, ka atšķirīgos apstākļos noteikti būtu sasniegts slieksnis, lai uzskatītu individuālu sodu par “krimināltiesisku” (97). Tomēr, kā esmu paskaidrojusi iepriekšējā šo secinājumu punktā, uzskatu, ka pieteikuma iesniedzējai uzliktais konkrētais sods pēc savas iedabas ir tāds, kas sasniedz slieksni, lai varētu tikt uzskatīts par to, kas VDAR 10. panta izpratnē ir saprotams ar krimināltiesisku sodāmību vai pārkāpumu [angļu valodā: “criminal conviction or offence”].

115. Pretēji tam, ko apgalvo WADA, nedomāju, ka būtu lietderīgi antidopinga noteikumu pārkāpumus, par kādiem ir runa šajā lietā, vispārīgi uzskatīt tikai par atsevišķu sporta klubu vai organizāciju (privāto) noteikumu pārkāpumiem. Vielu glabāšana vai lietošana pieteikuma iesniedzējas gadījumā ir daudz nozīmīgāka nekā, piemēram, Kniņas (Horvātija) šaha kluba statūtu iespējams pārkāpums (98).

116. Šāda rīcība ir aizliegta ar valsts tiesību aktiem, ADBG, nevis (tikai) ar sporta kluba vai organizācijas privātajiem noteikumiem. Turklāt netiešā ietekme uz pieteikuma iesniedzēja personisko un profesionālo situāciju, kas izriet no sabiedriskā nosodījuma un stigmatizācijas, kas ir saistīta ar antidopinga noteikumu pārkāpuma konstatēšanu, sniedzas tālu ārpus sporta pasaules (99). Visbeidzot, tas, ka šā likuma pārkāpums var būt arī privāta sporta kluba vai organizācijas disciplinārpārkāpums saskaņā ar noteikumiem, kuru mērķis ir reglamentēt tās biedru rīcību (šajā gadījumā – IAAF antidopinga un sacensību noteikumus), neliedz to pašu antidopinga noteikumu pārkāpumu un sodu paredzēt arī saskaņā ar dalībvalsts publiskajām tiesībām.

117. Iepriekš minēto iemeslu dēļ uzskatu, ka attiecīgā apstrādes darbība attiecas uz “personas datiem par sodāmību un pārkāpumiem” VDAR 10. panta izpratnē.

118. Kādas ir šā secinājuma sekas?

119. Kā jau iepriekš paskaidroju, konstatējot, ka apstrādes darbība ietilpst VDAR 10. panta piemērošanas jomā, datu subjekta interesēm ir jāpiešķir lielāka nozīme, veicot to samērošanu ar vajadzību pēc informācijas izpaušanas (100). Saskaņā ar šīs tiesību normas formulējumu šī apstrāde ir jāveic vai nu “oficiālas iestādes” kontrolē, vai saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem, kuros paredzētas atbilstošas garantijas datu subjekta tiesībām un brīvībām.

120. Tāpēc, atbildot uz ceturto jautājumu, ierosinu Tiesai spriest, ka VDAR 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams tādu personas datu apstrādei, kuri attiecas uz WADA Aizliegto vielu un metožu sarakstā iekļauto vielu glabāšanu un daļēju lietošanu, ko veic profesionāls sportists saistībā ar sporta aktivitātēm.

D.      Par piekto jautājumu

121. Ar piekto jautājumu, kas tiek uzdots tikai gadījumā, ja uz ceturto jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, USK būtībā vēlas noskaidrot, vai pieteikuma iesniedzējas personas datu apstrāde saistībā ar viņas antidopinga noteikumu pārkāpumiem padara USK par “oficiālu iestādi” VDAR 10. panta izpratnē.

122. Kā jau esmu paskaidrojusi, šīs lietas apstākļos USK patiešām apstrādā “personas datus par sodāmību un pārkāpumiem” VDAR 10. panta izpratnē. Tomēr, veicot šo darbību, USK nerīkojas kā “oficiālā iestāde”, kas kontrolē šo datu apstrādi.

123. Drīzāk, šķiet, no ADBG 5. panta 6. punkta un 6. panta 1.–5. punkta izriet, ka Austrijas likumdevējs ir pilnvarojis NADA uzņemties “oficiālas iestādes” lomu, lai tostarp kontrolētu apstrādes darbības, ko USK veic attiecībā uz tāda veida personas datiem, kas ietilpst VDAR 10. panta piemērošanas jomā.

124. Tādējādi materiāltiesiskā atbildība par personas datu pareizu apstrādi USK darbības jomā, tostarp par tās nolēmumu rezultātu publiskošanu, gulstas uz NADA.

125. Līdz ar to tas vien, ka USK apstrādā personas datus, kas ietilpst VDAR 10. panta piemērošanas jomā, automātiski nepadara šo iestādi par “oficiālu iestādi” šīs pašas tiesību normas izpratnē.

126. Tāpēc ierosinu Tiesai, atbildot uz piekto jautājumu, spriest, ka, uzdodot kādai iestādei pārskatīt nolēmumu, ar kuru konstatēts antidopinga noteikumu pārkāpums, šī iestāde automātiski nekļūst par “oficiālu iestādi” VDAR 10. panta izpratnē, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem par šādas datu apstrādes pārraudzību ir atbildīga cita iestāde.

E.      Par otro un trešo jautājumu

127. Ar otro un trešo jautājumu, kurus ierosinu izskatīt kopā, USK būtībā jautā, vai profesionāla sportista personas datu izpaušana sabiedrībai, publiskojot tos publiski pieejamā tīmekļvietnē kopā ar ziņām par šā sportista izdarīto attiecīgo antidopinga noteikumu pārkāpumu un viņam piemēroto diskvalifikāciju, ir saderīga ar likumīguma un datu minimizēšanas nosacījumiem atbilstoši VDAR 5. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktam un 6. panta 3. punktam.

128. ADBG noteic, ka ÖADR (101) vai – ja ir iesniegts pieteikums tās lēmuma pārskatīšanai – USK (102) ir jāpublisko galīgais nolēmums par konkrētiem antidopinga noteikumu pārkāpumiem. Minētajā informācijā jānorāda sportista vārds, sporta veids, kurā tas sacenšas, attiecīgais antidopinga noteikumu pārkāpums un no tā izrietošie sodi. Saskaņā ar ADBG 5. panta 6. punkta 4. apakšpunktu publiskošana ir uzticēta NADA, kas šim nolūkam ir izraudzīta par datu pārzini. Saskaņā ar ADBG profesionālu sportistu gadījumā informācijas šī izpaušana ir automātiska, un parasti tā nav obligāta, ja runa ir par amatieru līmeņa sportistiem. Pašā ADBG nav reglamentēta informācijas izpaušanas kārtība. Tāpēc izvēle publiskot šo informāciju savā tīmekļvietnē bija tikai pašas NADA lēmums.

129. USK uzdotie jautājumi, manuprāt, iezīmē vairākus noskaidrojamos aspektus. Pirmkārt, vai saskaņā ar VDAR pirms personas datu publiskošanas, datu pārzinim katrā konkrētajā gadījumā jāveic samērīguma pārbaude, vai arī par minētās publiskošanas samērīgumu var lemt jau iepriekš, pamatojoties uz vispārējiem tiesību aktiem? Pirmajā gadījumā – proti, ja ir jāveic individualizēta samērīguma pārbaude – ADBG šķistu esam pretrunā VDAR, jo ADBG nešķiet atļaujam šādu individualizēta līmeņa pārbaudi. Otrkārt, ja samērīguma pārbaude principā in abstracto var tikt veikta valsts tiesību aktos un uzlikt automātisku pienākumu datu pārzinim, otrais jautājums Tiesai ir par to, vai ADBG atbilst VDAR 6. panta 3. punktā noteiktajai samērīguma prasībai? Treškārt, ja ar lēmumu par antidopinga noteikumu pārkāpumu saistītās informācijas automātiska publiskošana ir samērīga ar leģitīmo(-ajiem) mērķi(-iem), ko cenšas sasniegt ar likumu, vai ir nepieciešams šo informāciju ievietot publiski pieejamā antidopinga organizācijas tīmekļvietnē? Aplūkošu katru no šiem jautājumiem pēc kārtas.

1.      Vai VDAR prasa datu pārzinim veikt samērīguma pārbaudi katrā konkrētajā gadījumā?

130. Piemērojot VDAR, vispirms ir jānoskaidro, kurš ir datu pārzinis attiecībā uz konkrētu apstrādes darbību. Tās 5. panta 2. punktā noteikts, ka pārzinis ir atbildīgs par VDAR 5. panta 1. punktā uzskaitīto datu apstrādes principu ievērošanu un tam jāspēj pierādīt to ievērošanu.

131. Saskaņā ar VDAR 4. panta 7. punktu, datu pārzinis ir persona, kas nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus. Tās pašas tiesību normas otrajā daļā ir precizēts, ka tad, “ja šādas apstrādes nolūkus un līdzekļus nosaka ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, pārzini vai tā iecelšanas konkrētos kritērijus var paredzēt Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos”. Šajā gadījumā attiecīgās apstrādes nolūki, taču, iespējams, ne līdzekļi ir paredzēti (vismaz netiešā veidā) ADBG, kurā vienlaikus NADA ir noteikta par datu pārzini.

132. Tādējādi NADA ir pārzinis pieteikuma iesniedzēja personas datu apstrādes nolūkos, ievietojot tos savā tīmekļvietnē. Manuprāt, tas netraucē USK kvalificēt arī kā pārzini attiecībā uz to pašu apstrādes darbību (103). Galu galā ADBG noteic, ka NADA tikai izpilda informēšanas pienākumu, kas no ADBG izriet USK. Tas varētu kļūt svarīgi, ja Tiesa konstatētu (pretēji tam, ko ierosināšu), ka katrā konkrētajā gadījumā pārzinim ir jāveic samērīguma pārbaude. Tad rastos jautājums, vai minētā samērīguma pārbaude jāveic NADA vai USK.

133. Lai jebkuru personas datu apstrādi uzskatītu par likumīgu, saskaņā ar VDAR tā ir jāveic, pamatojoties uz kādu no 6. pantā paredzētajiem iemesliem. Nemēģinot šeit izskaidrot atšķirību starp 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktu, šajā lietā nav strīda par to, ka NADA, ievietojot pieteikuma iesniedzējas personas datus savā tīmekļvietnē, rīkojas saskaņā ar kādu vienu no šīm tiesību normām vai pat tām abām (104).

134. Ja apstrādes juridiskais pamats balstās uz vienu no abām iepriekšējā punktā minētajām normām, VDAR 6. panta 3. punktā ir noteikts, ka tiesību akts, kas pieprasa personas datu apstrādi, šajā gadījumā ADBG, atbilst sabiedrības interešu mērķim un ir samērīgs ar izvirzīto leģitīmo mērķi.

135. Ja likumdevējs patiešām ir līdzsvarojis dažādas intereses, kas saistītas ar noteiktu sabiedrības interešu sasniegšanu, un nolēmis, ka zināma apstrāde ir pamatota, vai datu pārzinim katrā konkrētajā gadījumā tik un tā ir jāveic atsevišķa samērīguma pārbaude? Vai arī tā pienākums saskaņā ar VDAR 5. panta 2. punktu uzskatāmi parādīt atbilstību datu minimizēšanas principā atspoguļotajam samērīguma principam būtu izpildīts, atsaucoties uz likumdevējam uzlikto pienākumu?

136. Pēc manām domām, VDAR neprasa, lai samērīguma pārbaude tiktu veikta katrā konkrētajā gadījumā, kad pārzinis veic datu apstrādi. Drīzāk pārzinis var paļauties – es pat teiktu, ka tam ir jāpaļaujas – uz likumdevēja veikto samērīguma pārbaudi. Likumdevēja veikto samērīguma pārbaudi nevar individualizēt. Tomēr šajā samērīguma pārbaudē var abstrakti ņemt vērā noteiktas personu grupas datu aizsardzības intereses un samērot tās ar citām iesaistītajām sabiedrības interesēm.

137. Tiesību aktos, kas atļauj (vai pieprasa) datu apstrādi, var tikt izmantota atšķirīga pieeja. Tajos var atļaut kādu datu apstrādi, ja pārzinis to uzskata par nepieciešamu iepriekš noteiktā kontekstā. Šādā situācijā katrā konkrētā gadījumā pārzinim būs jāveic samērīguma pārbaude. Tomēr tā, kā tas ir šajā lietā, var arī uzdot veikt zināma veida datu apstrādi, lai sasniegtu noteiktu mērķi. Šādā situācijā nerodu nevienu VDAR tiesību normu, kas prasītu vai pat ļautu attiecīgajam pārzinim apšaubīt likumdevēja veikto samērīguma pārbaudi. Šādā gadījumā VDAR neprasa papildu samērīguma pārbaudi katrā konkrētajā gadījumā. Likumdevēja īstenoto samērīguma pārbaudi datu subjekti vai pat pārziņi patiešām var apstrīdēt tiesā. Taču, ja vien datu pārzinis nav sekmīgi apstrīdējis likumdevēja īstenoto samērīguma pārbaudi, tam tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, ir pienākums veikt datu apstrādi.

138. Šāda VDAR interpretācija atbilst demokrātiskuma principam un nav pretrunā šīs regulas tekstam.

139. Demokrātiskā sabiedrībā tieši likumdevēja uzdevums ir panākt pienācīgu līdzsvaru starp konfliktējošām tiesībām un interesēm. Šāda uzdevuma atstāšana neatkarīgai, taču politiski neatbildīgai iestādei, pat ja tas reizēm ir nepieciešams, ir mazāk demokrātisks risinājums.

140. Turklāt, kā pamatoti norādījusi WADA, ja antidopinga noteikumu pārkāpumu publiskošana būtu atkarīga no vietējo antidopinga apkarošanas iestāžu diskrecionāra lēmuma katrā konkrētajā gadījumā, tas varētu izraisīt ļaunprātīgu izmantošanu un korupciju, it īpaši ņemot vērā sportistu, klubu vai pat valdību būtisko interesi novērst šādu publiskošanu. Tas var arī radīt nevienlīdzīgu attieksmi pret sportistiem, kuri izdarīto antidopinga noteikumu pārkāpumu ziņā faktiski atrodas salīdzināmā situācijā.

141. Turklāt pašā VDAR tekstā ir atļauts un pat prasīts, lai likumdevējs veiktu samērīguma pārbaudi. VDAR 4. panta 7. punktā ir paredzēta iespēja, ka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus nosaka Savienības vai dalībvalsts tiesību akti, nevis pārzinis. VDAR 6. panta 3. punktā noteikts, ka attiecībā uz tiesību aktiem, kas ļauj apstrādāt datus, ir jāveic samērīguma pārbaude.

142. Tāpēc uzskatu, ka VDAR neprasa, lai profesionālo sportistu antidopinga noteikumu pārkāpuma publiskošanu NADA (vai USK) apstiprinātu katrā konkrētajā gadījumā.

143. Tas man liek pievērsties otrajai problemātikai, kas izvirzīta otrajā un trešajā jautājumā – vai Austrijas likumdevējs, pieprasot, lai pieteikuma iesniedzējas personas dati līdztekus piemērojamam antidopinga noteikumu pārkāpumam un viņai noteiktajai diskvalifikācijai būtu publiski pieejami, ir pareizi samērojis dažādās iesaistītās intereses?

2.      Vai ADBG paredzētā izpaušana sabiedrībai ir pamatota?

144. Atgādinājumam – ADBG ir noteikts, ka USK (vai ÖADR) ir jāinformē sabiedrība par saviem lēmumiem, norādot attiecīgo personu vārdus, diskvalifikācijas ilgumu un tās iemeslus. Šis pienākums attiecas galvenokārt uz profesionāliem sportistiem un atsevišķos gadījumos – arī uz amatieru līmeņa sportistiem. Turklāt ADBG ļauj veikt papildu samērīguma pārbaudi, lemjot par to, vai ir jāpublisko amatieru līmeņa sportistu un aizsargājamo personu izdarītie noteikumu pārkāpumi.

145. Pieteikuma iesniedzēja apšauba, vai sabiedrības informēšana viņas konkrētajā gadījumā ir pamatota. NADA, WADA un Komisija, kā arī dalībvalstis, kas iestājušas šajā lietā, nesaredz nekādu problēmu saistībā ar šādu izpaušanu.

146. Pat ja tā darīt varētu mudināt arī citi iemesli, lielākajā daļā diskusiju (procedūras rakstveida un mutvārdu daļā) uzmanība tika vērsta galvenokārt uz diviem iespējamiem sabiedrības informēšanas pamatojumiem: (i) jebkuras personu, kas nodarbojas ar sportu, atturēšanu no antidopinga noteikuma pārkāpuma izdarīšanas, un (ii) izvairīšanos no diskvalifikāciju apiešanas, par minēto diskvalifikāciju informējot ikvienu, kas varētu sponsorēt vai kā citādi iesaistīties attiecībās ar attiecīgo sportistu.

147. Samērīguma novērtējums (105) ir jāveic attiecībā uz katru ierosināto pamatojumu. Tādēļ secīgi analizēšu jautājumu par to, vai izpaušanu sabiedrībai vispār var pamatot ar vienu vai abiem norādītajiem mērķiem. Lai veiktu samērīguma pārbaudi, ņemot vērā katru pamatojumu, ir jāveic vairāki posmi. Tiesai ir jāizvērtē, vai izpaušana sabiedrībai ir piemērota norādītā mērķa sasniegšanai. Šādā gadījumā Tiesai vēl jānoskaidro, vai šis pasākums ir nepieciešams, un tālab savukārt jāizvērtē, vai ir pieejams kāds cits pasākums, ar kuru varētu sasniegt to pašu mērķi, bet kas mazāk aizskartu datu subjekta pamattiesības uz datu aizsardzību. Visbeidzot, Tiesa varētu uzskatīt, ka šīs personas privātās dzīves aizskārums ir tik būtisks, ka ar izvirzīto mērķi sasniedzamais labums to nevar attaisnot.

a)      Pirmais pamatojums: novēršana ar atturēšanas palīdzību

148. Manuprāt, personalizētas informācijas par antidopinga noteikumu pārkāpumu un tā sekām pieejamība sabiedrībai varētu atturēt gan profesionālus sportistus, gan amatieru līmeņa sportistus no līdzīgu nodarījumu izdarīšanas. Šis pasākums ir piemērots arī preventīvā ziņā, liekot jauniešiem, kuri nesen ienākuši sporta pasaulē un kādreiz varētu vēlēties kļūt par profesionāliem sportistiem, apzināties sekas, ko var radīt viņu lēmums, piemēram, labāka rezultāta sasniegšanai izmantot aizliegtās vielas. Tāpēc man nav šaubu par attiecīgā pasākuma piemērotību izvirzītajam mērķim.

149. Sarežģītāks ir jautājums, vai sabiedrības informēšana par konkrētā sportista vārdu ir nepieciešama, lai atturētu citus sportistus iesaistīties līdzīgos antidopinga noteikumu pārkāpumos. Šajā ziņā ir vērts ņemt vērā 29. panta datu aizsardzības darba grupas (turpmāk tekstā – “29. panta datu aizsardzības darba grupa”), kas ir pašreizējās Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas priekštece, atzinumu, kurā tā izskatīja līdzīgu WADC noteikumu samērīgumu (106). Tādējādi 29. panta datu aizsardzības darba grupa uzskatīja, ka citu sportistu atturēšanas nolūkā pietiktu ar anonīmas informācijas publiskošanu par pārkāpumiem un sodiem (107).

150. Es tam nepiekrītu. Attiecīgo sodu bardzības dēļ tiem patiešām jau ir preventīva iedarbība. Tomēr zināšanām par iespējamību, ka var tikt publiskots personas vārds saistībā ar antidopinga noteikumu pārkāpumu, ir papildu un spēcīgāka atturoša ietekme. Ja jauns sportists, kas cenšas veidot karjeru, var aprēķināt, ka ir vērts riskēt, ja paredzamais sods ir diskvalifikācija uz dažiem mēnešiem vai pat dažiem gadiem, tad, sapratis, ka sabiedrība uzzinās par viņa nodarījumu viņš var padomāt divreiz. Tāpēc anonīmu publiskošanu nevar uzskatīt par pasākumu, kas tikpat efektīvi sasniedz vienu un to pašu mērķi (108).

151. 29. panta datu aizsardzības darba grupa arī uzskatīja, ka vienreizēja publiskošana uzreiz pēc lēmuma, ar ko apstiprina antidopinga noteikumu pārkāpumu, varētu būt piemērots, taču mazāk ierobežojošs pasākums. Arī tam nepiekrītu. Informācijas pieejamība visā diskvalifikācijas laikā dod lielākas izredzes sasniegt mērķauditoriju. Turklāt nesaprotu, kādā veidā, piemēram, vienreizēja paziņojuma presei publiskošana internetā būtu mazāk aizskaroša nekā tabulas ar tādu pašu informāciju publiskošana. Šāds paziņojums presei faktiski varētu būt pieejams daudz ilgāk nekā tabula, kurā ir redzami diskvalificētie sportisti, jo pēc diskvalifikācijas termiņa beigām šī tabula tiek izņemta. Patiešām, kā norādīja pieteikuma iesniedzēja, ja diskvalifikācija ir uz mūžu, tad arī attiecīgais tabulas ieraksts paliek tiešsaistē uz mūžu. Tomēr, ja vien tajā ir ietverta precīza informācija, šāda veida datu subjekta tiesību uz datu aizsardzību aizskārums nav pārmērīgi smags (pat ja var apšaubīt, vai diskvalifikācija uz mūžu nav nesamērīgs sods, bet tas ir cits jautājums), savukārt ieguvums, kas varētu atturēt jaunos sportistus, informējot viņus par šādu iespēju, ir svarīgs. Katrā ziņā šajā lietā diskvalifikācija ilgst četrus gadus, pēc kuriem tabulā esošā attiecīgā pieteikuma iesniedzējas personiskā informācija tiks dzēsta.

152. Visbeidzot, var jautāt, vai ir nepieciešams publiskot katru antidopinga noteikumu pārkāpumu, vai tikai smagākie pārkāpumi būtu jādara zināmi sabiedrībai, vai tikai atkārtoti pārkāpēji būtu jānorāda vārdā, un vai būtu jāņem vērā līmenis, kurā sportists sacenšas, vai arī citi papildu faktori?

153. Manuprāt, likumdevējam būtu jābauda zināma rīcības brīvība šādu faktoru izvērtēšanā. Piemēram, tikai dažu pārkāpumu publiskošana varētu mudināt izdarīt citus pārkāpumus. Tikai atkārtotu pārkāpumu publiskošana varētu tikt ņemta vērā jauno sportistu aprēķinos, nolemjot, ka viņi varētu riskēt vienu reizi, jo viņu vārds netiks publiskots par vienu pārkāpumu (109). Šādā ziņā var izvirzīt virkni apsvērumu un argumentu.

154. Austrijas likumdevējs, šķiet, ir ņēmis vērā dažādus apsvērumus, lai sasniegtu preventīvo mērķi – atturēt no iespējamiem antidopinga noteikumu pārkāpumiem. Tā veiktās interešu samērošanas rezultātā tika noteikti daži izņēmumi un ierobežojumi, kurus likumdevējs acīmredzami uzskatīja par tādiem, kas neliedz sasniegt vēlamo mērķi. Izņēmumi ir nepilngadīgas personas, aizsargājamas personas un vairumā gadījumu arī amatieru līmeņa sportisti. Tiesai nav iesniegts neviens pārliecinošs arguments, kas ļautu tai apšaubīt likumdevēja vērtējumu, ka apstrīdētais noteikums bija nepieciešams preventīviem nolūkiem profesionālo sportistu gadījumā.

155. Tāpēc uzskatu, ka pasākums, kas paredz profesionālu sportistu antidopinga noteikumu pārkāpumu personalizētu izpaušanu sabiedrībai, ir piemērots un nepieciešams, lai atturētu pašreizējos un topošos sportistus no šādu pārkāpumu izdarīšanas.

156. Visbeidzot, profesionālu sportistu tiesību aizskārums nav tik smags, lai to nevarētu attaisnot attiecīgā pasākuma preventīvais mērķis. Tiek publiskots sportista vārds, sporta veids, kurā tas piedalās, izdarītais antidopinga noteikumu pārkāpums un diskvalifikācijas ilgums. Šī informācija neatklāj neko ārpus attiecīgā sportista profesionālās dzīves un atklāj tikai tās nelikumīgās rīcības sekas, par kurām sportists zināja, kad nolēma izdarīt attiecīgo pārkāpumu.

b)      Otrais pamatojums: diskvalifikācijas apiešanas novēršana

157. Otrs tiesvedības gaitā minētais pamatojums ir nepieciešamība informēt attiecīgās ieinteresētās personas par to, ka konkrētais sportists nedrīkst piedalīties jebkāda veida pasākumos, kas saistīti ar jebkuru sporta veidu, kamēr ir spēkā diskvalifikācija. Tādā veidā tiek panākta soda efektivitāte un tā apiešanas novēršana.

158. Atklāti pieejama publikācija noteikti ir piemērota, lai informētu personas, kuras varētu vēlēties vai nu kļūt par sportista sponsoriem, vai ļaut sportistam piedalīties organizētās sacensībās vai nodarbināt sportistu jebkurā ar sportu saistītā amatā. Tāpēc ieinteresētajām personām ir jāzina par sportista diskvalifikāciju. Tāpēc ADBG paredzētais pasākums ir piemērots norādītajam mērķim.

159. Arī šajā gadījumā sarežģītāks jautājums ir par to, vai šāds pasākums ir nepieciešams.

160. Šā sabiedriskā mērķa kontekstā neiederas neviens arguments par anonimizāciju. Lai informētu attiecīgās ieinteresētās personas, ir jānorāda diskvalificētā sportista vārds.

161. Atsaucoties uz 29. panta datu aizsardzības darba grupas atzinumu, pieteikuma iesniedzēja tomēr uzskata, ka norādītajam mērķim neesot nepieciešams informēt plašāku sabiedrību. Būtu pietiekami ar sporta organizāciju un potenciālo vai esošo sponsoru informēšanu. Atbildot uz to, WADA un NADA pauda viedokli, ka nav iespējams iepriekš zināt, kas jāinformē. Turklāt jebkurā brīdī par šādas informācijas adresātu var kļūt kāda jauna ieinteresētā persona, piemēram, jaunizveidotas sporta zāles īpašnieks.

162. 29. panta datu aizsardzības darba grupa ir piedāvājusi potenciāli mazāk tālejošu pasākumu, kas varētu novērst diskvalifikācijas apiešanu, pamatojoties uz “labas reputācijas sertifikāta” ieviešanu (110). Saprotu, ka šis priekšlikums attiecas uz procedūru, saskaņā ar kuru pirms kāds tiek aicināts piedalīties sacensībās, kādam tiek piedāvāts darbs sportā vai tiek izlemts par kāda sportista sponsorēšanu, sacensību organizatori, potenciālie darba devēji un sponsori pieprasītu, lai attiecīgais sportists uzrāda šādu sertifikātu. Lai šis sertifikāts varētu pildīt savu funkciju, tas būtu jāizsniedz globālā, starptautiskā līmenī, un tādēļ tas radītu dažādus ar datu apstrādi saistītus sarežģījumus, piemēram, jautājumu par šo datu nodošanu starptautiskai organizācijai. Jebkurā gadījumā pašlaik šāda sistēma nepastāv. 29. panta datu aizsardzības darba grupas ierosinājums kā vēstījums WADA, lai tā apsvērtu šādas sistēmas ieviešanu, varētu būt vērā ņemams. Tomēr, kamēr šāda sistēma nav ieviesta, Austrijas likumdevējs nevar izmantot to kā mazāk ierobežojošu pasākumu, lai informētu ieinteresētās personas.

163. Ņemot vērā to, ka mērķorientēta informēšana nav efektīva, jo nevar zināt, kam šāda informācija varētu būt vajadzīga, un ka pašlaik nepastāv atbilstoša labas reputācijas sertifikātu sistēma, uzskatu, ka attiecīgais pasākums ir gan piemērots, gan nepieciešams, lai sasniegtu mērķi novērst diskvalifikācijas apiešanu.

164. Tam var pievienot arī argumentu, ko NADA izvirzīja tiesas sēdē, proti, ka iesaistīšanās profesionālās attiecībās ar diskvalificēto sportistu pati par sevi ir antidopinga noteikumu pārkāpums (111). Tāpēc diskvalificēto sportistu apzināšanās šķiet esam nepieciešama, lai izvairītos arī no iespējamiem netiešiem antidopinga noteikumu pārkāpumiem.

165. Visbeidzot, NADA tīmekļvietnē publiskotā tabula ar sportistu vārdiem, antidopinga noteikumu pārkāpumiem un sportistu diskvalifikācijām tiek periodiski atjaunināta. Informācija tiek dzēsta pēc attiecīgās diskvalifikācijas termiņa beigām. Tas nozīmē, ka pieteikuma iesniedzējas personas dati šajā tīmekļvietnē netiek glabāti ilgāk, nekā nepieciešams, lai novērstu viņas diskvalifikācijas apiešanu.

3.      Vai publikācija internetā ko maina?

166. ADBG noteic, ka pieprasītā informācija jāizpauž sabiedrībai, taču neprecizē, kā tas jādara. Izvēle ievietot attiecīgo informāciju savā tīmekļvietnē bija NADA lēmums.

167. Pieteikuma iesniedzēja apstrīdēja šo lēmumu, uzskatot, ka publiskošana tiešsaistē internetā esot pārāk aizskaroša un ka publiskošana bezsaistē vai vismaz pieteikšanās un paroles sistēmas ieviešana, lai piekļūtu publiskotajai informācijai, būtu sportistu pamattiesības mazāk aizskaroši pasākumi.

168. Tā pati doma, ka publiskošana internetā ir pārāk aizskaroša, ir pausta arī citviet, piemēram, 29. panta datu aizsardzības darba grupā (112) vai mazākuma viedoklī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā lietā L.B. pret Ungāriju (113).

169. Šajā ziņā atbildēšu īsi. Ja pienākums informāciju, kas ietver personas datus, padarīt pieejamu sabiedrībai tiek atzīts par pamatotu, vienīgais veids, kā šo pienākumu var izpildīt mūsdienu sabiedrībā, ir publiskošana internetā. Gluži tāpat kā pēc Gūtenberga iespiedmašīnas izgudrošanas neviens vairs negaidīja, lai ziņnesis ietu no durvīm uz durvīm un izkliegtu ziņas, arī kopš interneta rašanās drukātā publikācija (piemēram, informatīvs biļetens) vairs nav piemērots līdzeklis, kā padarīt informāciju pieejamu plašākai sabiedrībai. Pieprasīt publiskošanu bezsaistē ir tas pats, kas lūgt atļauju apiet pienākumu informēt plašāku sabiedrību.

170. Atzinumā 4/2009 29. panta datu aizsardzības darba grupa norādīja, ka publiskošana internetā tiek uzskatīta par aizskarošāku nekā publiskošana bezsaistes režīmā (114). Tās galvenais arguments bija tāds, ka pirmajā gadījumā tas nozīmē, ka jebkura persona var iepazīties ar datiem. Tā patiešām ir, taču tāda ir doma, kas ir pamatā prasībai, lai informācija būtu pieejama sabiedrībai. Otrais 29. panta datu aizsardzības darba grupas izvirzītais arguments attiecās uz faktu, ka internetā pieejamo informāciju var izmantot citiem mērķiem un tālāk apstrādāt. Informāciju, kas jau ir internetā, patiešām ir vieglāk pārstrādāt. Tomēr galu galā nav atšķirības starp iespēju atkārtoti izmantot internetā ievietoto vai informatīvajā izdevumā iespiesto informāciju. Informāciju par antidopinga noteikumu pārkāpumiem, kas publiskota informatīvajā biļetenā, var tikpat viegli izmantot, piemēram, žurnālisti, un ievietot tiešsaistes ziņu portālā.

4.      Starpsecinājumi

171. Tāpēc uzskatu, ka profesionāla sportista izdarītu piemērojamo antidopinga noteikumu pārkāpumu obligāta publiskošana publiski pieejamā antidopinga iestādes tīmekļvietnē ir gan piemērota, gan nepieciešama, lai īstenotu preventīvo funkciju atturēt pašreizējos un topošos sportistus no līdzīga šo noteikumu pārkāpuma izdarīšanas, kā arī novērstu, ka sportisti apiet diskvalifikācijas.

172. Pamatojoties uz iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz otro un trešo jautājumu atbildēt tādējādi, ka VDAR 5. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 6. panta 3. punkts neliedz valsts iestādei, kas ir atbildīga par valsts dopinga kontroles programmas veicināšanu, koordinēšanu un uzraudzību, savā tīmekļvietnē publiski pieejamā veidā izpaust profesionāla sportista personas datus saistībā ar antidopinga noteikuma pārkāpumu.

V.      Secinājumi

173. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Unabhängige Schiedskommission (Neatkarīgā arbitrāžas komisija, Austrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

(1)      Informācija par profesionāla sportista izdarītu antidopinga noteikumu pārkāpumu, kas saistīts ar aizliegtas vielas vai metodes lietošanu, lietošanas mēģinājumu vai glabāšanu, pati par sevi nav “veselības dati” Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 9. panta izpratnē.

(2)      Regulas 2016/679 5. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 6. panta 3. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz valsts iestādei, kas ir atbildīga par valsts dopinga kontroles programmas veicināšanu, koordinēšanu un uzraudzību, savā tīmekļvietnē publiski pieejamā veidā izpaust profesionāla sportista personas datus saistībā ar antidopinga noteikuma pārkāpumu.

(3)      Regulas 2016/679 10. pants

jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams tādu personas datu apstrādei, kuri attiecas uz Pasaules Antidopinga aģentūras Aizliegto vielu un metožu sarakstā iekļauto vielu glabāšanu un daļēju lietošanu, ko veic profesionāls sportists saistībā ar sporta aktivitātēm.

(4)      Uzdodot kādai iestādei pārskatīt lēmumu, ar kuru konstatēts antidopinga noteikumu pārkāpums, šī iestāde automātiski nekļūst par “oficiālu iestādi” Regulas 2016/679 10. panta izpratnē.

Tomēr tas tā ir tikai tik lielā mērā, cik valsts tiesību aktos ka citādi ir nodrošināta kontrole, ko veic tālab izraudzīta iestāde.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.).

3      Müller, R.K., History of Doping and Doping Control, no: Thieme, D. un Hemmersbach, P. (red.), Doping in Sports, 195. sēj.,  Springer, 2010, 2. lpp. (kurā paskaidrots, ka ārstniecības līdzekļu un vielu izmantošana sportisko sasniegumu uzlabošanai ir aizsākusies jau III gadsimta beigās pirms mūsu ēras).

4      Skat. van der Sloot, B., Paun, M., Leenes, R., Athletes’ Human Rights and the Fight Against Doping: A Study of the European Legal Framework, Springer, 2020, 14. lpp.

5      Starptautiskā konvencija pret dopingu sportā, ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO), Parīze, 2005.

6      Saskaņā ar Eiropas Komisijas uzdevumā 2017. gadā veikto pētījumu WADC dažās dalībvalstīs ir juridiski saistošs, bet citās nav. Skat. Eiropas Komisijas Izglītības, jaunatnes, sporta un kultūras ģenerāldirektorāts, McNally, P., Paun, M., Sloot, B., u.c., “Anti‑doping & data protection: an evaluation of the anti‑doping laws and practices in the EU Member States in light of the General Data Protection Regulation”, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2017, https://data.europa.eu/doi/10.2766/042641, 77. lpp.

7      Gan 2015. gadā Starptautiskās Vieglatlētikas federāciju asociācijas (IAAF) pieņemtajos Sacensību noteikumos, gan 2017. gadā IAAF pieņemtajos Antidopinga noteikumos “lietošana” ir definēta kā “aizliegtas vielas vai aizliegtas metodes izmantošana, pielietošana, norīšana, injicēšana vai patērēšana jebkādā veidā”.

8      Ir divi USK 2021. gada 21. decembra lēmumi. Ar pirmo lēmumu tiek apstiprināti ÖADR konstatējumi pēc būtības un apturēta procedūra daļā, kas attiecas uz pieteikuma iesniedzējas vārda, soda un antidopinga noteikumu pārkāpuma nepubliskošanu; otrajā lēmumā ir lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā.

9      Skat. ADBG 5. panta 6. punkta 4. apakšpunktu.

10      Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka šī tabula ir pieejama tīmekļvietnē: https://www.nada.at/de/recht/suspendierungen‑sperren.

11      ÖADR ir izveidota kā neatkarīga iestāde saskaņā ar ADBG 7. pantu.

12      ADBG 23. panta 2. punkts. NADA ir iestāde, kas lūdza ÖADR veikt pārbaudi. Skat. ADBG 18. pantu.

13      ADBG 8. panta 3. punkts.

14      ADBG 23. panta 3. punkts.

15      ADBG 23. panta 3. punkts. USK Reglaments pieejams tīmekļvietnē: https://www.schiedskommission.at/files/doc/Gesetze‑Richtlinien‑und‑Bestimmungen/USK‑Verfahrensordnung‑2021.pdf (turpmāk tekstā – “USK Reglaments”).

16      USK Reglamenta  1. punkta 3. apakšpunkts.

17      Skat. ADBG 8. panta 2. punktu.

18      Šie elementi ir ietverti arī ADBG 8. panta 3. punktā.

19      ADBG 8. panta 3. punkts.

20      Ja runa ir par dalību starptautiskās sacensībās vai starptautisku sportistu piedalīšanos, prasību var iesniegt tieši Starptautiskajā Sporta arbitrāžā (Court of Arbitration for Sport; turpmāk tekstā – “CAS”). Skat. ADBG 23. panta 4. punktu. Tomēr šķiet, ka šis izņēmums šajā lietā nav piemērojams.

21      Skat. ADBG 23. panta 1. un 4. punktu un lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu IV punkta 3. apakšpunktu. Tajā ir paskaidrots, ka Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) ir nolēmusi, ka, lai antidopinga noteikumu pārkāpumu lietās būtu iespējams vērsties civillietu tiesās, ir nepieciešams, lai ÖADR lēmums obligāti pirms tam būtu apstrīdēts USK.

22      ADBG 23. panta 1. punkts.

23      Tomēr ADBG 23. panta 4. punktā ir tikai skaidri noteikts, ka pārsūdzību CAS var iesniegt WADA, Starptautiskā Olimpiskā komiteja, Starptautiskā Paralimpiskā komiteja un jebkura kompetentā starptautiskā sporta federācija.

24      Spriedums, 1966. gada 30. jūnijs (61/65, EU:C:1966:39, 273. lpp.).

25      Daži kritizē Tiesu par to, ka tā nav sniegusi visaptverošu jēdziena “tiesa” definīciju. Piemēram, ģenerāladvokāta D. Ruisa‑Harabo Kolomera [D. Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumi lietā De Coster (C‑17/00, EU:C:2001:366, 14. punkts) vai Broberg, M., un Fenger, N., Preliminary References to the European Court of Justice, 2. izdevums, Oxford University Press, Oksforda, 2014, 70. lpp. Savukārt citi – tāpat kā es – uzskata, ka Savienības dalībvalstu iestāžu dažādības un pastāvīgās attīstības dēļ ir jābūt elastīgiem, nosakot, vai kādu konkrētu iestādi var kvalificēt kā “tiesu”. Skat., piemēram, ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumus apvienotajās lietās Torresi (C‑58/13 un C‑59/13, EU:C:2014:265, 27. punkts) un Wahl, N., un Prete, L., “The Gatekeepers of Article 267 TFEU: On Jurisdiction and Admissibility of References for Preliminary Rulings”, Common Market Law Review, 55. sēj. Nr. 2, 2018, 511.–548. lpp., 522. lpp.

26      Skat., piemēram, spriedumu, 1997. gada 17. septembris, Dorsch Consult (C‑54/96, EU:C:1997:413, 23. punkts). Nesenāk skat. spriedumu, 2020. gada 21. janvāris, Banco de Santander (C‑274/14, EU:C:2020:17, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

27      Skat., piemēram, spriedumus, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117, 42. un nākamie punkti); 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 54. un nākamie punkti); un 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 74. un nākamie punkti).

28      Spriedums, 2020. gada 21. janvāris (C‑274/14, EU:C:2020:17, 55. punkts, bet skat. arī pilnu neatkarības analīzi 51.–77. punktā).

29      Spriedums, 2000. gada 21. marts, Gabalfrisa u.c. (C‑110/98 līdz C‑147/98, EU:C:2000:145, 39. punkts).

30      Skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Consorci Sanitari del Maresme (C‑203/14, EU:C:2015:664, 18. punkts).

31      Skat., piemēram, spriedumu, 2014. gada 12. jūnijs, Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta (C‑377/13, EU:C:2014:1754, 26. punkts) (kurā konstatēts, ka, “ kaut arī [tiesas] darbība notiek īslaicīgu lemjošo sastāvu veidā, kas beidz pastāvēt reizē ar lietu, kuras izskatīšanai tie tika izveidoti – kopumā [tiesai] kā minētās sistēmas daļai ir pastāvīgs raksturs”).

32      Skat., piemēram, spriedumus, 1982. gada 23. marts, Nordsee (102/81, EU:C:1982:107, 11. punkts) un 1989. gada 17. oktobris, Handels- og Kontorfunktionærernes Forbund i Danmark (109/88, EU:C:1989:383, 7. punkts).

33      Skat., piemēram, rīkojumu, 2014. gada 17. jūlijs, Emmeci (C‑427/13, nav publicēts, EU:C:2014:2121, 25., 30. un 31. punkts) (tajā atzīts, ka iestāde, kas sniedz konsultatīvus atzinumus, neatbilst “obligātās jurisdikcijas” kritērijam).

34      Skat., piemēram, spriedumus, 2015. gada 6. oktobris, Consorci Sanitari del Maresme (C‑203/14, EU:C:2015:664, 24. punkts), un 2023. gada 26. janvāris, Construct (C‑403/21, EU:C:2023:47, 41. punkts) (tajā par pieņemamu ir atzīts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas saņemts no iestādēm, kurām bija tāda pati jurisdikcija kā attiecīgajām administratīvajām tiesām, apstākļos, kad pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem bija iespēja izvēlēties vērsties iesniedzējiestādē).

35      Skat. spriedumus, 1997. gada 17. septembris, Dorsch Consult (C‑54/96, EU:C:1997:413, 31. punkts), un 2001. gada 29. novembris, De Coster (C‑17/00, EU:C:2001:651, 14. punkts) (tajā uzsvērts, ka prasība par tiesvedību, kas balstīta uz sacīkstes principu, nav absolūta, tādējādi pat procedūra bez šādām pazīmēm var atbilst LESD 267. pantā noteiktajam nosacījumam, lai attiecīgā iestāde būtu uzskatāma par “tiesu”).

36      Skat. spriedumu, 1997. gada 17. septembris, Dorsch Consult (C‑54/96, EU:C:1997:413, 31. punkts).

37      Skat., piemēram, spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Governo della Repubblica italiana (Itālijas miertiesnešu statuss) (C‑658/18, EU:C:2020:572, 63. punkts).

38      Šī prasība ir izpildīta pat tad, ja ir papildu kritēriji, pamatojoties uz kuriem iestāde pieņem lēmumu. Skat. spriedumu, 1994. gada 27. aprīlis, Almelo (C‑393/92, EU:C:1994:171, 23. punkts) (tajā par pieņemamu ir atzīts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi iestāde, kas ne tikai piemēro tiesību normas, bet arī veic pārbaudi, pamatojoties uz to, kas ir taisnīgi un saprātīgi).

39      Procesuālie noteikumi, ko iestāde piemēro, nav jānosaka ar likumu, bet tos var pieņemt pati iestāde. Skat., piemēram, spriedumu, 1997. gada 17. septembris, Dorsch Consult (C‑54/96, EU:C:1997:413, 33. punkts) (tajā ir noraidīta iebilde, ka attiecīgos reglamentu bija pieņēmusi pati iesniedzējiestāde un ka tas nebija nedz saistošs trešām personām, nedz publiskots).

40      Skat. ADBG 23. panta 3. punktu. Skat. arī USK Reglamenta 11. punktu.

41      Skat. USK Reglamenta 8. punktu.

42      Saskaņā ar ADBG 23. panta 4. punktu visa procedūra jāpabeidz sešu mēnešu laikā.

43      Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta M. Darmona [M. Darmon] secinājumus lietā Corbiau (C‑24/92, EU:C:1993:59, 10. punkts).

44      Spriedums, 1987. gada 11. jūnijs, X (14/86, EU:C:1987:275, 7. punkts). Tomēr jau krietni pirms tam ģenerāladvokāts Ž. Gāns [J. Gand] secinājumus lietā Vaassen‑Göbbels (61/65, EU:C:1966:25, 281. lpp.) uzskatīja, ka jēdziena “tiesa” būtiska pazīme ir neatkarība.

45      Tomēr daži ģenerāladvokāti ir uzskatījuši, ka Tiesas pieeja jautājumā par iesniedzējiestādes neatkarību ir pārāk elastīga. Skat., piemēram, ģenerāladvokāta D. Ruisa‑Harabo Kolomera secinājumus lietā De Coster (C‑17/00, EU:C:2001:366, 19.–28. punkts) (tajos paskaidrots, ka ir notikusi pakāpeniska stingrības mazināšana judikatūrā saistībā ar neatkarības prasību).

46      Skat., piemēram, Pech, L., un Scheppele, K.L., “Illiberalism Within: Rule of Law Backsliding in the EU”, Cambridge Yearbook of European Legal Studies , 19. sēj., Cambridge University Press, 2017, 3.–47. lpp.; Priebus, S., “The Commission’s Approach to Rule of Law Backsliding: Managing Instead of Enforcing Democratic Values?”, Journal of Common Market Studies, 60. sēj. Nr. 6, University Association for Contemporary European Studies un John Wiley & Sons Ltd., 2022, 1684.–1700. lpp.

47      Pārskatu par attiecīgajiem spriedumiem skat. Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, Pech, L., “The European Court of Justice’s jurisdiction over national judiciary‑related measures”, 2023, pieejams tīmekļvietnē: https://democracyinstitute.ceu.edu/articles/european‑parliament‑publishes‑study‑laurent‑pech.

48      Skat. Broberg, M., Fenger, N., “The European Court of Justice’s Transformation of its Approach towards Preliminary References from Member State Administrative Bodies”, Cambridge Yearbook of European Legal Studies, 24. sēj., Cambridge University Press, 2022, 2. un nākamās lpp.

49      Nupat minētā gadījuma piemērs ir 2006. gada 19. septembra spriedums Wilson (C‑506/04, EU:C:2006:587), kurā Tiesa precizēja, kas saprotams ar tiesu ārējo un iekšējo neatkarību. Tiesa rīkojās saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, vai valsts tiesību akti atbilst neatkarības prasībām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/5/EK (1998. gada 16. februāris) par pasākumiem, lai atvieglotu advokāta profesijas pastāvīgu praktizēšanu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā iegūta kvalifikācija (OV 1998, L 77, 36. lpp.), proti, direktīvas par advokātu brīvu pārvietošanos 9. pantā. Minētajā normā bija noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina iespēja lēmumus par advokāta reģistrāciju apstrīdēt “tiesās”.

50      Skat., it īpaši, spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117, 34.–38. punkts, kā arī 42. un 43. punkts).

51      Spriedums, 2020. gada 21. janvāris, Banco de Santander (C‑274/14, EU:C:2020:17, 55. un nākamie punkti). Skat. arī Broberg, M., Fenger, N., “The European Court of Justice’s Transformation of its Approach towards Preliminary References from Member State Administrative Bodies”, Cambridge Yearbook of European Legal Studies, 24. sēj., Cambridge University Press, 2022, 21. un nākamās lpp. (tajā izvērtēta LESD 267. pantā rodamā jēdziena “neatkarība” attīstība un judikatūras ietekme uz LES 19. panta 1. punktu un Hartas 47. pantu).

52      Skat., piemēram, Reyns, C., “Saving judicial independence: a threat to the preliminary ruling mechanism?”, European Constitutional Law Review, 17. sēj. Nr. 1, Cambridge University Press, 2021, 26.–52. lpp.

53      Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumus apvienotajās lietās Torresi (C‑58/13 un C‑59/13, EU:C:2014:265, 46.–54. punkts) un ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumus lietā Pula Parking (C‑551/15, EU:C:2016:825, 76–107. punkts).

54      Neatkarības “iekšējais” aspekts – objektivitāte – judikatūrā parasti tiek skaidrots kā svarīgs tam, lai nodrošinātu taisnīgus sacensības apstākļus pusēm. Skat., piemēram, spriedumu, 2006. gada 19. septembris, Wilson (C‑506/04, EU:C:2006:587, 52. punkts). Tādējādi iztiesātāji nedrīkst būt personīgi ieinteresēti strīda iznākumā. Uzskatu, ka neatkarības “ārējais” aspekts, kas prasa, lai iztiesātāji nebūtu pakļauti nekādai ārējai ietekmei, ir vērsts uz to pašu mērķi – nodrošināt taisnīgus sacensības apstākļus abām strīda pusēm. Ārējais spiediens arī izraisa to, ka strīda iznākums ir atkarīgs nevis no iztiesātāja patstāvīga lēmuma, bet gan no kāda ārēja dalībnieka, kurš ir ietekmējis iztiesātāju, visticamāk, kādas puses labā.

55      Skat. it īpaši spriedumus, 2006. gada 19. septembris, Wilson (C‑506/04, EU:C:2006:587, 49.–52. punkts), un 2020. gada 21. janvāris, Banco de Santander (C‑274/14, EU:C:2020:17, 57.–62. punkts).

56      Skat., piemēram, spriedumu, 2019. gada 5. novembris, Komisija/Polija (Vispārējās jurisdikcijas tiesu neatkarība) (C‑192/18, EU:C:2019:924, 109. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Skat. spriedumus, 2020. gada 21. janvāris, Banco de Santander (C‑274/14, EU:C:2020:17, 60. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2020. gada 16. jūlijs, Governo della Repubblica italiana (Itālijas miertiesnešu statuss) (C‑658/18, EU:C:2020:572, 49. punkts).

58      Skat. spriedumus, 2020. gada 21. janvāris, Banco de Santander (C‑274/14, EU:C:2020:17, 59. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2020. gada 16. jūlijs, Governo della Repubblica italiana (Itālijas miertiesnešu statuss) (C‑658/18, EU:C:2020:572, 48. punkts).

59      ADBG 8. panta 3. punkts. Turpretim ÖADR locekļus kā pirmās instances tiesnešus antidopinga lietās ieceļ NADA. Skat. ADBG 7. panta 3. punktu.

60      Spriedums, 2020. gada 21. janvāris (C‑274/14, EU:C:2020:17, 66. punkts).

61      Ģenerāladvokāta Dž. Hogana secinājumi lietā Banco de Santander (C‑274/14, EU:C:2019:802, 38. punkts).

62      Pēc analoģijas skat. spriedumus, 2022. gada 13. janvāris, Ministerstwo Sprawiedliwości (C‑55/20, EU:C:2022:6, 77. punkts), un 2023. gada 26. janvāris, Construct (C‑403/21, EU:C:2023:47) (par to, ka disciplinārtiesas locekļa atlaišanas pilnvaras nekad nav izmantotas kā kritērijs, kas jāņem vērā, izvērtējot iespējamību, ka šīs pilnvaras ir tādas, kas var apdraudēt iesniedzējiestādes “ārējo” neatkarību).

63      Skat., piemēram, spriedumu, 2019. gada 5. novembris, Komisija/Polija (Vispārējāsjurisdikcijas tiesu neatkarība) (C‑192/18, EU:C:2019:924, 110. punkts un tajā minētā judikatūra).

64      Skat., piemēram, spriedumu, 2022. gada 3. maijs, CityRail (C‑453/20, EU:C:2022:341, 52. un 64.–69. punkts un tajos minētā judikatūra) (par administratīvu iestādi, kura, izmantojot pilnvaras veikt pārskatīšanu pēc savas ierosmes, valsts dzelzceļa nozares regulatīvās iestādes pieņemtos administratīvos lēmumus varētu “pārsūdzēt” sevī un tādējādi tos pārskatīt).

65      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 21. janvāris, Banco de Santander (C‑274/14, EU:C:2020:17, 61. un nākamie punkti, kā arī tajos minētā judikatūra).

66      Skat., piemēram, spriedumu, 2005. gada 31. maijs, Syfait u.c.  (C‑53/03, EU:C:2005:333, 31.–37. punkts), vai spriedumu, 2002. gada 30. maijs, Schmid (C‑516/99, EU:C:2002:313, 34.–38. punkts).

67      Spriedums, 2016. gada 24. maijs (C‑396/14, EU:C:2016:347).

68      Spriedums, 1997. gada 17. septembris (C‑54/96, EU:C:1997:413, 34. punkts).

69      Spriedums, 1997. gada 17. septembris (C‑54/96, EU:C:1997:413, 35. punkts).

70      Skat. spriedumu, 2020. gada 21. janvāris (C‑274/14, EU:C:2020:17, 67. un 77. punkts).

71      Skat., piemēram, spriedumus, 1981. gada 6. oktobris, Broekmeulen (246/80, EU:C:1981:218, 9. punkts) (kur attiecīgā iestāde daļēji sastāvēja no praktizējošiem ārstiem), un 2016. gada 24. maijs, MT Højgaard un Züblin (C‑396/14, EU:C:2016:347, 27.–29. punkts) (kur attiecīgā iestāde daļēji sastāvēja no nespeciālistiem un tiesnešiem).

72      Skat., piemēram, spriedumus, 2016. gada 24. maijs, MT Højgaard un Züblin (C‑396/14, EU:C:2016:347, 27. punkts), un 2020. gada 16. jūlijs, Governo della Repubblica italiana (Itālijas miertiesnešu statuss) (C‑658/18, EU:C:2020:572, 55. punkts).

73      Šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumus lietā Ministerstwo Sprawiedliwości (C‑55/20, EU:C:2021:500, 58. un 59. punkts).

74      Kā izriet no valstī izskatītās lietas materiāliem, minētā lieta ir reģistrēta ar atsauces numuru W108 2250401–1/10Z un Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) tās izskatīšanu ir apturējusi līdz tiesvedības pabeigšanai šajā lietā.

75      Spriedums, 2023. gada 12. janvāris (C‑132/21, EU:C:2023:2, 57. punkts).

76      Šo secinājumu apstiprina doktrīna šajā jomā; skat. Bresich, R.; Dopplinger, L.; Dörnhöfer, S.; Kunnert, G.; Riedl, E., Datenschutzgesetz – Kommentar, Linde Verlag, 2018, 201. lpp.; un Schwamberger, S., no: Jahnel, D. (red.), Jahrbuch 19 Datenschutzrecht, Neuer Wissenschaftlicher Verlag, 2019, 267. lpp. ar atsaucēm uz valsts tiesību aktiem.

77      Pēc analoģijas jautājumā par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/14/EK (2001. gada 26. februāris) par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu un drošības sertifikāciju (OV 2001, L 75, 29. lpp.) skat. spriedumus, 2017. gada 9. novembris, CTL Logistics (C‑489/15, EU:C:2017:834, 87. punkts), un 2022. gada 27. oktobris, DB Station & Service (C‑721/20, EU:C:2022:832, 60., 80. un 81. punkts) (tajā ir paskaidrots, ka strīdi par dzelzceļa maksām ir vispirms jāiesniedz izskatīšanai saskaņā ar Direktīvu 2001/14 izveidotajai regulatīvajai iestādei, un tikai pēc tam tajos var celt prasību tiesā).

78      VDAR 2. panta 1. punkts.

79      Skat., piemēram, spriedumus, 2003. gada 6. novembris, Lindqvist (C‑101/01, EU:C:2003:596, 25. punkts), un 2014. gada 13. maijs, Google Spain un Google (C‑131/12, EU:C:2014:317, 26. punkts) (tajos atzīts, ka darbība, kuras rezultātā interneta vietnē tiek ievietoti personas dati, ir uzskatāma par apstrādi).

80      Šo informāciju var izmantot, lai identificētu pieteikuma iesniedzēju kā noteikumu pārkāpēju, un tādējādi tā nepārprotami “attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu” VDAR 4. panta 1. punkta nozīmē.

81      Skat., piemēram, spriedumu, 2003. gada 6. novembris, Lindqvist (C‑101/01, EU:C:2003:596, 26. punkts).

82      Ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumi lietā WK (C‑33/22, EU:C:2023:397, 78. punkts).

83      Par LESD 165. panta nozīmi skat. ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumus lietā Royal Antwerp Football Club (C‑680/21, EU:C:2023:188, 48.–55. punkts).

84      Šajā ziņā skat. Weatherill, S., “Saving Football from Itself: Why and How to Re‑make EU Sports Law”, Cambridge Yearbook of European Legal Studies, 22. sēj., 2022, 8. un 9. lpp.).

85      Spriedumi, 1995. gada 15. decembris, Bosman (C‑415/93, EU:C:1995:463, 73. un nākamie punkti); 2006. gada 18. jūlijs, Meca‑Medina un Majcen/Komisija (C‑519/04 P, EU:C:2006:492, 22. un nākamie punkti); 2008. gada 1. jūlijs, MOTOE (C‑49/07, EU:C:2008:376, 20.–26. punkts); 2010. gada 16. marts, Olympique Lyonnais (C‑325/08, EU:C:2010:143, 27. un nākamie punkti); un 2019. gada 13. jūnijs, TopFit un Biffi (C‑22/18, EU:C:2019:497, 27. un nākamie punkti), kā arī ģenerāladvokāta A. Ranta [A. Rantos] secinājumus lietā International Skating Union/Komisija (C‑124/21 P, EU:C:2022:988, 36.–43. punkts); ģenerāladvokāta A. Ranta secinājumus lietā European Superleague Company (C‑333/21, EU:C:2022:993, 39.–42. punkts); un ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumus lietā Royal Antwerp Football Club  (C‑680/21, EU:C:2023:188, 34.–36. punkts).

86      Minētā apsvēruma attiecīgais fragments šāds: “Personas datos attiecībā uz veselību būtu jāiekļauj visi dati par datu subjekta veselības stāvokli, kuri atspoguļo informāciju par datu subjekta kādreizējo, tagadējo vai prognozējamo fiziskās vai garīgās veselības stāvokli. Tas ietver tādu informāciju [..], kas iegūta, pārbaudot vai izmeklējot kādu ķermeņa daļu vai no tā iegūtu materiālu, tostarp no ģenētiskiem datiem un bioloģiskiem paraugiem.”

87      Skat. spriedumu, 2003. gada 6. novembris  (C‑101/01, EU:C:2003:596, 50. punkts).

88      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.) (turpmāk tekstā – “Datu aizsardzības direktīva”).

89      Sākotnēji tas bija formulēts vēl stingrāk nekā teksta galīgajā versijā. Šajā ziņā skat. Eiropas Savienības Padome, Datu aizsardzības un informācijas apmaiņas darba grupa. “General Data Protection Regulation – Revised draft of Chapters I and II” (doc 6828/13, 2013. gada 26. februāris, 10. lpp.) (ar redakcionālu priekšlikumu, kura mērķis bija noteikt, ka attiecīgie veselības dati “atklātu informāciju par nozīmīgām personas veselības problēmām, ārstēšanu un jutīgiem stāvokļiem [neoficiāls tulkojums]”).

90      Skat. spriedumu, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti) (C‑439/19, EU:C:2021:504, 85. punkts un tajā minētā judikatūra) (tajā atzīts, ka šis ir Savienības tiesībās autonoms jēdziens).

91      Spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti) (C‑439/19, EU:C:2021:504, 77. un 78. punkts) (tajā atzīts, ka VDAR 10. pants –atšķirībā no Direktīvas 95/46 8. panta 5. punkta – ir attiecināms tikai uz krimināltiesību jomu).

92      Tāpēc šajā lietā nav jāizvērtē, vai pieteikuma iesniedzēja ir tikusi arī notiesāta.

93      Spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti) (C‑439/19, EU:C:2021:504, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

94      Spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti) (C‑439/19, EU:C:2021:504, 88. punkts un tajā minētā judikatūra) (tajā atgādināts, ka pat nodarījumi, kuri valsts tiesībās nav kvalificēti kā “noziedzīgi”, var tādi būt Savienības tiesību izpratnē atkarībā no nodarījuma rakstura un sodu smaguma pakāpes).

95      Skat. spriedumu, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti) (C‑439/19, EU:C:2021:504, 89. punkts) (tajā paskaidrots, ka “kriminālsoda” raksturīgā iezīme nav tikai nodarītā kaitējuma atlīdzināšana).

96      Šajā ziņā, manuprāt, šī situācija pārsniedz gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”), gan CAS judikatūrā pieņemto vispārējo pamatprincipu, ka, vispārīgi raugoties, ar sportu saistītos disciplinārstrīdus pēc būtības nevar kvalificēt kā krimināltiesiskus. Šajā ziņā skat. CAS 2011. gada 22. augusta nolēmumu lietā Stichting Anti‑Doping Autoriteit Nederland (NADO) & Koninklijke Nederlandsche Schaatsenrijders Bond (KNSB) pret W. (2010/A/2311 & 2312, 33. punkts (tajā atzīts, ka gan Šveices tiesībās, gan CAS judikatūrā ar sportu saistītie strīdi parasti tiek uzskatīti par civiltiesiskiem).

97      Francijas valdība norāda uz ECT 2018. gada 6. novembra spriedumu Ramos Nunes de Carvalho e Sá pret Portugāli (CE:ECHR:2018:1106JUD005539113, it sevišķi 67. punkts (atstādināšana no tiesneša pienākumu pildīšanas uz 240 dienām pēc kārtas) un 127. punkts (šī atstādināšana neatbilst ECT 6. panta 1. punktā noteiktajam kriminālsoda slieksnim).

98      Tas gan nenozīmē, ka Kniņas šaha klubs nebūtu cienījama institūcija. Gluži pretēji, horvātu folklora vēsta, ka viduslaiku horvātu karali Stjepanu Držislavu, kurš pārvaldīja pirmo Horvātijas valsti no Kniņas cietokšņa, šajā reģionā bija sagūstījis Venēcijas dodžs Pēteris II Orseolo. Lai atgūtu brīvību, Držislavs izspēlēja trīs partiju šaha spēli pret Venēcijas dožu, uzvarēja visās partijās un pretī ieguva brīvību ne tikai sev, bet arī visām Horvātijas pilsētām Adrijas jūras piekrastē. Svinot savu uzvaru, Držislavs savā ģerbonī iezīmēja rūtiņu rakstu.

99      Šajā ziņā skat. ECT 2018. gada 2. oktobra spriedumu Mutu un Pechstein pret Šveici (CE:ECHR:2018:1002JUD004057510 40575/10 67474/10, 182. punkts) (tajā paskaidrots, ka atklāta lietas izskatīšana ECK 6. panta 1. punkta izpratnē bija nepieciešama, jo pieteikuma iesniedzējas divu gadu diskvalifikācija dopinga dēļ “bija saistīta ar zināmu stigmatizāciju un varēja negatīvi ietekmēt viņas profesionālo godu un reputāciju [neoficiāls tulkojums]”).

100      Skat. manus secinājumus lietā Norra Stockholm Bygg (C‑268/21, EU:C:2022:755, 81. punkts).

101      ADBG 21. panta 3. punkts.

102      ADBG 23. panta 14. punkts.

103      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Fashion ID (C‑40/17, EU:C:2019:629, 67. punkts un tajā minētā judikatūra) (tajā paskaidrots, ka pārziņa jēdziens var attiekties uz vairākiem subjektiem, kas piedalās personas datu apstrādē).

104      Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka viena un tā pati apstrādes darbība var atbilst vairākiem iemesliem apstrādes atzīšanai par likumīgu. Šajā sakarā skat. spriedumu, 2017. gada 9. marts, Manni (C‑398/15, EU:C:2017:197, 42. punkts). Skat. arī spriedumu, 2022. gada 1. augusts, Vyriausioji tarnybinės etikos komisija (C‑184/20, EU:C:2022:601, 71. punkts), kurā Tiesa atzina, ka saskaņā ar VDAR 6. pantu pietiek ar vienu leģitimāciju.

105      Samērīguma pārbaude ir nepieciešams solis, kas Tiesai jāveic, lai atzītu, ka pamattiesību ierobežojums ir pamatots (Hartas 52. panta 1. punkts). Saistībā ar pamattiesībām uz datu aizsardzību samērīguma princips ir pārfrāzēts VDAR 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā (datu minimizēšanas princips) un 6. panta 3. punktā.

106      29. panta datu aizsardzības darba grupa, “Otrais atzinums 4/2009 par Pasaules Antidopinga aģentūras (WADA) Starptautisko Privātuma un personas datu aizsardzības standartu, ar to saistītajiem WADA kodeksa noteikumiem un citiem privātuma jautājumiem kontekstā ar WADA un (valsts) antidopinga organizāciju cīņu pret dopingu sportā” (WP 162, pieņemts 2009. gada 6. aprīlī, 0746/09/LV) (turpmāk tekstā – “29. panta datu aizsardzības darba grupas atzinums 4/2009”).

107      29. panta datu aizsardzības darba grupas atzinums 4/2009, 16. lpp., 3.6.2. punkts.

108      Vērtējot pasākuma nepieciešamību, Tiesa jau ir izmantojusi šo standartu, proti, vai alternatīvs pasākums būtu tikpat efektīvs. Šajā ziņā skat. spriedumu, 2022. gada 1. augusts, Vyriausioji tarnybinės etikos komisija (C‑184/20, EU:C:2022:601, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

109      Nav iespējams automātiski izdarīt secinājumus no cita konteksta, piemēram, tam, kas tika aplūkots 2021. gada 22. jūnija spriedumā Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti) (C‑439/19, EU:C:2021:504), attiecībā uz jautājumu par to, vai informācijas publicēšana par pirmreizējiem pārkāpējiem ir nesamērīga (turpat, 115. punkts). Minētajā lietā tika uzskatīts, ka ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu uzskaites punktu publicēšana pirmreizēju pārkāpēju gadījumā nav nepieciešama. Tomēr pamatojums, kura kontekstā Tiesa lēma, bija ceļu satiksmes drošības uzlabošana (turpat, 107. punkts). Proti, pirmreizēji ceļu satiksmes noteikumu pārkāpēji var neapdraudēt satiksmi. Savukārt antidopinga noteikumu pirmreizējo pārkāpēju datu publiskošana varētu tikt uzskatīta par nepieciešamu, lai atturētu jaunos sportistus pat mēģināt iesaistīties aizliegto vielu lietošanā.

110      29. panta datu aizsardzības darba grupas atzinums 4/2009, 16. lpp., 3.6.1. punkts.

111      ADBG 1. panta 2. punkta 10. apakšpunktā ir noteikts, ka par atsevišķu pārkāpumu tiek uzskatīta “citas personas” palīdzība vai mēģinājums palīdzēt diskvalificētajam sportistam apiet viņa diskvalifikācijas periodu.

112      29. panta datu aizsardzības darba grupas atzinums 4/2009, 16. lpp., 3.6.2. punkts.

113      ECT, spriedums, 2023. gada 30. marts (CE:ECHR:2023:0309JUD003634516).

114      29. panta datu aizsardzības darba grupas atzinums 4/2009, 17. lpp., 3.6.2. punkts.