Prasība, kas celta 2014. gada 16. jūnijā – Fujikura/Komisija

(lieta T-451/14)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Fujikura Ltd (Tokija, Japāna) (pārstāvis – L. Gyselen, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

samazināt naudas sodu, kas tai tika uzlikts ar lēmuma par tās tiešu dalību aizliegtā vienošanās laika posmā starp 1999. gada 18. februāri un 2001. gada 30. septembri 2. panta o) punktu;

atcelt lēmuma 2. panta p) punktu tiktāl, ciktāl ar to Fujikura tiek atzīta par solidāri atbildīgu attiecībā uz naudas soda, kas tika uzlikts Viscas laika posmā starp 2005. gada 1. janvāri un 2009. gada 28. janvāri, samaksu un

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza trīs pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija pieļāva kļūdu, iekļaujot Viscas mātesuzņēmumu neatkarīgi īstenoto pārdošanas apjomu pārdošanas vērtībā, kas tika izmantota naudas soda pamatsummas noteikšanai. Prasītāja apgalvo, ka tā piedalījās apgalvotajā aizliegtajā vienošanās tikai līdz 2001. gada 30. septembrim un ka tās neatkarīgi īstenotais pārdošanas apjoms 2004. gadā nav saistīts ar aizliegto vienošanos.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija neievēroja samērīguma principu, ciktāl tā neņēma pietiekami vērā Japānas uzņēmumu ierobežoto nozīmi aizliegtajā vienošanās, nosakot naudas soda pamatsummu. Prasītāja apgalvo, ka, ņemot vērā, ka tā saskārās ar ievērojamiem tehniskiem un komerciāliem šķēršļiem piekļuvei Eiropas tirgum, tās solījums nekonkurēt Eiropas Ekonomiskas zonā (EEZ) neietekmēja Eiropas ražotāju noslēgto nolīgumu par klientu sadali EEZ efektivitāti. Tāpēc Komisijai vajadzēja skaidrāk nošķirt smaguma koeficientu, kāds tika izmantots, nosakot naudas sodus prasītājai (vai citiem Āzijas piegādātājiem) un Eiropas piegādātājiem.Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija pieļāva kļūdu, uzskatot prasītāju kā mātesuzņēmumu par atbildīgu attiecībā uz Viscas uzliktā naudas soda samaksu sākot ar 2005. gada 1. janvāri. Prasītāja apgalvo, ka brīdī, kad Viscas 2005. gada janvārī kļuva par pilnvērtīgi funkcionējošu kopuzņēmumu, juridiskās saiknes (piemēram, ziņošana), organizatoriskās saiknes (piemēram, direktoru norīkošana uz pilnu laiku) un ekonomiskās saiknes (piemēram, aizņēmumu garantēšana) starp Viscas un prasītāju kļuva pārāk nekonkrētas, lai Komisija varētu secināt, ka prasītāja turpināja īstenot izšķirošu ietekmi pār Viscas pārkāpuma periodā starp 2005. gada janvāri un 2009. gada janvāri.